Trešā engeļa vēsts

Kad beidzās Jēzus kalpošana Svētajā vietā un Viņš iegāja Vissvētākajā, nostājoties Dieva likumus glabājošā šķirsta priekšā, mūsu Kungs sūtīja vēl kādu spēcīgu eņģeli ar trešo vēsti šai pasaulei. Tam rokās tika iedots pergamenta rullis, un, kad viņš ar spēku un lielu godību nonāca uz šo Zemi, tas pasludināja šausmas iedvesošu brīdinājumu ar visdrausmīgākajiem draudiem, kādi vien cilvēkiem jebkad izteikti. Šī vēsts bija domāta, lai brīdinātu Dieva bērnus un pievērstu viņu uzmanību priekšā stāvošajai kārdināšanu un pārbaudījumu stundai. Eņģelis sacīja: „Drīz viņiem būs jādodas pēdējā cīņā ar zvēru un tā tēlu. Cerība uz mūžīgu dzīvi būs atkarīga no viņu izturības.Lai gan uz spēles var būt likta pat dzīvība, tiem stipri jāturas pie patiesības.” Savu vēsti trešais eņģelis noslēdza ar vārdiem: „Šeit vajadzīga svēto izturība, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.” To atkārtodams, viņš norādīja uz Debesu svētnīcu, jo visu to cilvēku domas, kas pieņem šo vēsti, tiek vērstas uz vissvētāko vietu, kur Jēzus stāv šķirsta priekšā, izdarot pēdējo salīdzināšanu par visiem, kam žēlastība vēl pieejama vai kas nezinot ir pārkāpuši Dieva likumus. Šī salīdzināšana notiek gan taisno mirušo, gan taisno dzīvo labā. Ta aptver arī visus tos, kuri ir miruši, uzticoties Kristum, bet dzīvojot nebija saņēmuši gaismu par Dieva baušļiem un tāpēc šos priekšrakstus pārkāpa nezinādami.
Pēc tam, kad Jēzus atvēra Vissvētākās vietas durvis, tika saņemta gaisma par Sabatu, pārbaudot Dieva ļaudis tāpat kā senatnē Israēla bērnus, vai tie ievēros Viņa likumus vai ne. Es redzēju trešo eņģeli norādām uz augšu un iepazīstinām pievīlušos cilvēkus ar ceļu uz Debesu svētnīcas Vissvētāko vietu. Kas vien ticībā ieiet Vissvētākajā vietā, tie tur atrod Jēzu, un līdz ar to tiek atjaunota viņu cerība un prieks. Es redzēju, kā, atskatoties uz pagātni, tie atkal no jauna var atcerēties visus notikumus, sākot ar Jēzus Otrās adventes sludināšanu līdz noteiktā laika paiešanai 1844. gadā. Viņi skaidri saskata, kāpēc ir piedzīvojuši vilšanos, un šaubas un neziņu nomaina līksma drošības sajūta. Trešais eņģelis apgaismo pagātni, tagadni un nākotni, un viņi saprot, ka tos tiešām ir vadījusi Dieva neizdibināmā tālredzība.
Man tika rādīts, kā draudzes atlikušie seko Jēzum Vissvētākajā vietā, uzlūko šķirstu un žēlastības krēslu un ir pārsteigti par tur redzamo godību. Tad Jēzus paceļ šķirsta vāku, un, lūk, akmens plāksnes ar tur iegravētajiem desmit baušļiem! Tie ar acīm pārskrien it kā dzīvos ierakstus un tad pēkšņi trīcot un drebot atraujas, atklājot, ka starp desmit svētajiem priekšrakstiem uz ceturto bausli spīd daudz spožāka gaisma nekā uz pārējiem deviņiem un tas pilnībā ir apvīts ar godības oreolu. Tie tur neatrod neko, kas norādītu, ka Sabats būtu atcelts vai pārmainīts uz pirmo nedēļas dienu. Bauslis vēl arvien lasāms tāpat, kā Kungs, zibeņiem laistoties un pērkonam dārdot, to svinīgā godbijībā paziņoja no Sinaja kalna; tas ir saglabājies tāpat, kā kādreiz ar Dieva pirkstu tika uzrakstīts uz akmens plāksnēm: „Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus, bet septītā diena ir Sabats tam Kungam, tavam Dievam.” Tos pārņem izbrīna, vērojot, ar kādu rūpību tiek glabāti šie desmit baušļi. Viņi redz, ka tie nolikti tiešā Jehovas tuvumā, kur paša Dieva svētums tiem dod patvēru un aizsargā. Viņi saprot, ka līdz šim ir minuši zem kājām dekaloga ceturto bausli, Kunga iesvētītās dienas vietā ievērojot pagānu un pāvesta ieviesto dienu. Tāpēc tie zemojas Dieva priekšā un izsūdz savus pagātnes pārkāpumus.
Es redzēju, kā kvēpināmā traukā kūpēja smaržīgās zāles, kad Jēzus viņu nožēlas lūgšanas nesa Tēva priekšā. Šiem dūmiem uz augšu ceļoties, pār mūsu Kungu un žēlastības krēslu dusēja spoža gaisma, un visi nopietnie, lūdzošie ļaudis, kas skuma, apzinoties, ka ir pārkāpuši Dieva likumu, tika svētīti, un viņu sejās atmirdzēja cerība un prieks. Tie pievienojās trešā eņģeļa darbam, izsakot pasaulei svinīgo brīdinājumu. Vispirms to pieņēma tikai daži, tomēr uzticīgie turpināja enerģiski sludināt. Pēc tam es redzēju, ka trešā eņģeļa vēsti jau atzina daudzi un nāca palīgā tiem, kas brīdinājumu nesa no sākuma. Tie pagodināja Dievu, ievērojot Viņa iesvētīto dusas dienu.
Daudziem, kas tagad iekļāvās trešajā vēstī, nebija nekādu piedzīvojumu pirmajās divās. Sātans to labi apzinājās, un plānoja, kā tos varētu sagūstīt; bet trešais eņģelis viņiem bija norādījis uz vissvētāko vietu, un arī tie, kam jau bija pieredze pagātnes vēstīs, viņiem rādīja ceļu uz Debesu svētnīcu. Daudzi eņģeļu nestajās vēstīs saskatīja pilnīgu patiesības ķēdi un pēc kārtas tās arī pieņēma, ticībā sekojot Jēzum Debesu svētnīcā. Šīs vēstis man tika attēlotas kā Dieva ļaužu ticības dzīves enkurs. Tie, kas tās saprot un pieņem, neies bojā daudzajās sātana radītajās viltus vētrās.
Pēc lielās vilšanās 1844. gadā velns ar saviem aģentiem bija ļoti aizņemts, izliekot cilpas, lai padarītu neskaidru ticīgo ļaužu pārliecību. Tie iespaidoja atsevišķus cilvēkus, kuriem bija piedzīvojumi eņģeļu nestajās vēstīs un kuri, ārēji spriežot, bija visai pazemīgi. Daži no tiem norādīja, ka pirmā un otrā eņģeļa vēsts vēl gaidāma tikai nākotnē, kamēr citi apgalvoja, ka tās jau ir piepildījušās tālā pagātnē. Tāda argumentācija lielā mērā iespaidoja nepiedzīvojušo ļaužu prātu, padarot nedrošu viņu ticību. Daži meklēja Rakstos, cenšoties izveidot paši savu ticības pamatu neatkarīgi no Kristus miesas. Sātans par to visu gavilēja, apzinoties, ka tos, kuri atsakās no enkura, viņš varēs ietekmēt ar dažādiem maldiem, lai tie tiktu mētāti no viltus mācību vējiem. Daudzi, kas agrāk vadīja pirmās un otrās eņģeļu vēsts darbu, tagad to aizliedza, kā rezultātā draudzē radās nevienprātība un sajukums.
Mana uzmanība tika pievērsta Viljamam Milleram. Viņš izskatījās apmulsis, noraizējies un dziļi sāpināts. Ļaudis, kas 1844. gadā bija tik vienoti un mīlestības pilni, tagad šo mīlestību bija pazaudējuši. Tie nespēja saprasties un nonāca aukstā atkrišanas stāvoklī. Tik bēdīgs pavērsiens izsmēla visus viņa spēkus. Es redzēju, kā draudžu vadītāji V.Milleru vēroja un uzmanīja. Tie baidījās, ka arī viņš varētu pieņemt trešā eņģeļa vēsti un Dieva baušļus, un, kad tas jau sāka pievērsties no Debesīm nākošajai gaismai, tie izdomāja visdažādākos veidus, kā viņu no tās novērst. Ļaudis pūlējās paturēt viņu tumsā, lai šī vīra iespaids darbotos to pusē, kas pretojās patiesībai. Beigu beigās V.Millers sāka iebilst pret Debesu sūtīto gaismu. Viņš kļūdījās, nepieņemot vēsti, kura pilnībā atklātu piedzīvotās vilšanās iemeslus un izlietu gaismu un godību pār pagātni. Tā atjaunotu viņa izsīkušo enerģiju, iedegtu jaunu cerību un liktu slavēt Kungu. Dievišķās gudrības vietā viņš paļāvās un cilvēcisko, tomēr, atdevis visus spēkus sava Meistara lietai un tagad jau labā vecumā būdams, viņš par to nebija tik atbildīgs kā tie, kas viņu no patiesības atturēja. Tiem par to būs jāatbild; grēks guļ uz viņiem.
Ja Viljams Millers būtu sapratis trešā eņģeļa vēsti, tad daudzas lietas, kas viņam šķita tumšas un noslēpumainas, ātri vien noskaidrotos. Bet brāļi tam apliecināja tik dziļu mīlestību un ieinteresētību, ka grūti bija no tiem šķirties. Viņa sirds sliecās pretī patiesībai, tomēr, redzot, kā brāļi tai pretojas, viņš domāja, kā gan lai novēršas no tiem, ar kuriem plecu pie pleca ir gājis un sludinājis par Kristus atnākšanu? Viņš cerēja, ka šie vīri taču to nevedīs pa maldu ceļiem.
Dievs pieļāva, ka viņš krīt, sātana, nāves valdnieka, varas satriekts, un tā paslēpa viņu kapā no ļaudīm, kuri to pastāvīgi atturēja no patiesības. Arī Mozus kādreiz kļūdījās tieši pie Apsolītās zemes robežām, un, es redzēju, ka tāpat pirms ieiešanas Debesu Kānaānā kļūdījās Millers, kas pavērsa savu iespaidu pret patiesību. Citi viņu pavedināja, citiem par to arī būs jāatbild. Eņģeļi tagad ir nomodā pār šī dārgā Dieva kalpa kapa vietu, un viņš no turienes izies, atskanot pēdējai bazūnei.
ElenaVaita “AGRĪNIE RAKSTI”

Apsolījumu vērtēšana

Visā mūsu dzīves darbā pastāvīgi centīsimies atsaukties Kristus lūgšanai, lai mēs būtu vienoti savstarpēji un ar Viņu. Vienmēr, pirms mēs kaut ko uzsākam, jautāsim paši sev: „Vai tas iepriecinās manu Glābēju? Vai tas saskan ar Dieva prātu?” Apziņa, ka Kristus dzīvi mēs ienesam ikdienas piedzīvojumos, piešķirs šiem ikdienišķajiem pienākumiem svētu cieņu. Viss, ko mēs darām, tiks darīts pareizi un labi, lai ar to tiktu pagodināts Kungs. Tā mēs parādīsim pasaulei, ko kristietība spēj panākt grēcīgām cilvēcīgām būtnēm, pastāvīgi palielinot viņu kalpošanas spējas šajā dzīvē un sagatavojot tos augstākajai dzīvei nākamajā pasaulē. – Manuskripts 1. 1903. g. 7. janv. „Uzsaukums. Es slavēju Kungu. Šorīt es gulēju līdz pulkstenis četriem. Man nevajadzēja, kā parasts, naktī daudzkārt atmosties. Tā man ir liela svētība, par ko jūtos pateicīga. Man jānes smaga nasta, redzot Dieva ļaužu garīgo stāvokli, kas atrodas tālu no tā, lai saskanētu ar dotajām priekštiesībām. Guļot nomodā, es lūdzu savu brīnišķo Pestītāju nākt man palīgā un pamodināt vēstnešus, kas apņēmīgi sniegtu vajadzīgu vēsti. „Tavs vārds ir patiesība” (Jāņa 17:17). Es ilgojos pēc fiziska spēka un izturības, lai no sirds pilnības mute varētu runāt Svētā Gara iedvesmā. Bieži nakts atklāsmēs esmu runājusi ar daudziem cilvēkiem un atkārtoti es šiem ļaudīm esmu sniegusi spēcīgus uzaicinājumus. „Ja nu jūs ar Kristus esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristus apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsiet līdz ar Viņu” (Kol. 3:1-4). Cik bagāts ir šis mums sniegtais apsolījums. Tad parādīsim, ka mēs šo apsolījumu vērtējam un strādājam kā tas tiek prasīts, nopietni un dedzīgi, un būsim pateicīgi par tādu garantiju. Ja mēs atklāsim, ka meklējam to, kas ir augšā, tad labumu no tā gūsim gan paši, gan visi tie, ar kuriem mēs savā kalpošanā ļaudīm sastopamies. – Manuskripts 173. 1905. g. 7. janv. – dienasgrāmata.

Elena Vaita
VIENA DIENA AR DIEVU

Romas reformācijas pārorientācija

Septītās dienas adventisti, Romas katoļi, evaņģēlisti un musulmaņi apvienojas vairāku ticību svinībās reformācijas 500 gadu jubilejā.

2017. gada 31. oktobrī Maskavā kultūras un izstāžu kompleksā "Pashkov House" (Дом Пашкова ) Krievijā notika nozīmīgs starptautisks pasākums, kas veltīts reformācijas 500. gadadienas svinībām.
Romas katoļu baznīcas un dažādu protestantu baznīcu, tostarp Septītās dienas adventistu, augstākās amatpersonas tikās ar Krievijas Federācijas valdības amatpersonām, lai ar mīlestību kopā dziedātu, lūgtu, runātu, ēstu un pavadītu laiku vienotībā un solidaritātē. Tā ir patiesi skumja diena visiem protestantu reformācijas dēliem un meitām. Dažu pēdējo gadu laikā mēs ar šausmām esam noskatījušies, kā tiek atmesti ​​protestantu ticības principi. Šī atteikšanās notiek, pateicoties sekojošai sadarbībai un ekumēniskajam dialogam. Pēc 60 gadiem, sēžot kopā ar Romu lūgšanās un apspriedēs, protestanti ir nonākuši pie secinājuma, ka nav pietiekoša iemesla, lai būtu šķirti. Mārtiņa Lutera 95 tēzes izraisīja lielo šķelšanos kristietībā. Tas bija Luters, kurš atklāja nopietnās teoloģiskās kļūdas, kas toreiz bija Romas katoļu baznīcas galvenajās mācībās. Tagad, 500 gadu vēlāk, protestanti atgriežas pie tām pašām nopietnajām teoloģiskajām kļūdām, nonākot pie tā paša laika, kad viņi kādreiz no tām bēga. Tagad viņi ir ceļā, lai dziedinātu lielo plaisu starp protestantiem un Romu. Roma nav mainījusi nevienu no tām mācībām, ko Luters norādīja savās 95 tēzēs - šķīstītava, indulgences, sakramenti, cilvēku pieņemtās grēksūdzes, baznīcas raksturs, un ka Bībele nav galīgā autoritāte reliģiskos jautājumos.

Raksts pārpublicēts un tulkots no: http://www.end-times-prophecy.org/sda-ecumenism.pdf">www.end-times-prophecy.org/sda-ecumenism...

Vatikāns piedāvā "izdevīgu" darījumu

Pāvesta padome, kas izskata apžēlošanu par grēkiem, saka, ka nožēlojošie katoļi var iegūt “indulgences”, ja seko Pasaules jaunatnes dienai Tviterī.
Indulgence (pēc katoļu domām) samazina cilvēku mocīšanas laiku purgatorijā.

Lieldienas -Istar (Easter)

Ko nozīmē termins Lieldienas-Istar(Easter angl.val.)? Tas ir pagānisks. Tā izcelsme ir no kaldeju valodas. Istar (Easter) nav nekas cits kā Aštarte, viens no debesu ķēniņienes Beltis tituliem, kuru pielūdza Ninivē un acīmredzami ir identisks tam, ko pašlaik izmanto Britānijā pieminot Easter svētkus. A.H. Layards pētot arheoloģiskos izrakumus uz Asīrijas pieminekļiem atradis “Ishtar” nosaukumus. Lielbritānijā druīdu "svētās birzs priesteri" ļoti agri ieviesa Bela un Aštartes pielūgsmi. Daži ir iedomājušies, ka šādus druīdu dievkalpojumus ieviesa feniķieši, kuri gadsimtu pirms kristīgās ēras tirgojās Kornvolas alvas raktuvēs. Taču šo dievkalpojumu pēdas atrodamas Britu salu reģionos, kur feniķieši nekad nav bijuši, un tā spēcīgais iespaids visur ir atstājis neizdzēšamas iezīmes par to, kas bija seno britu pielūgsmes veidā. Pirmo maiju, par godu dievam Belam joprojām sauc par Beltane. Mūsdienās mums joprojām ir ieradumi, kas parāda, kā tieši šīs salas ziemeļu daļā tika pielūgts Bels vai Molohs (abi nosaukumi piederēja vienam un tam pašam dievam). "Lēdija Baird, no Fern Tovera, Pertšīras" saka "Piezīmes un Apraksti" autors, "rūpīgi izmeklējot un pārzinot britu senlietas", teica man, ka katru gadu Beltane laikā (vai 1.maijā), netālu no viņas zemes īpašuma, daudzi vīrieši un sievietes pulcējas pie senā druīdā akmeņu loka netālu no Kiffas. Viņi dedzina ugunskuru loka vidū, katrs cilvēks liek nelielu auzu kūkas gabaliņu priestera cepurē, viņi visi apsēžas ar aizsietām acīm un velk katrs savu gabaliņu. Bet viens gabals iepriekš ir sadedzināts, un, kas izvelk šo gabalu, tam ir jālec cauri ugunij apļa centrā un jāmaksā izpirkums, kas patiesībā ir daļa no senās Baāla pielūgsmes. Senākos laikos persona, kurai melnais gabals izkrita, tika sadedzināta ugunskurā kā upuris. Bet tagad tas tiek aizstāts ar lekšanu pār ugunskuru un upuris ir simbolisks.” Ja Baals tādējādi tika pielūgts Lielbritānijā, tad nav grūti noticēt, ka viņa sieva Aštarte arī tika godināta Britu salās kā dieviete, un ka Aštarte, kuras vārds Ninivē bija Ishtar, aprīļa reliģiskās svinības, kā tagad praktizē, tiek sauktas par par Istar (Eastar). Britu pagānu senči šo mēnesi sauca Istar-monāt. Svētki par kuriem, mēs lasām Baznīcas vēsturē, kurus tagad sauc par Easter (Lieldienas), trešajā vai ceturtajā gadsimtā, bija pilnīgi atšķirīgi no tiem, kas šobrīd vērojami Romas-Katoļu baznīcā, un tajā laikā tiem nebija tāds nosaukumu, kā Lieldienas. Tos sauca par Paschu vai Pasā svētkiem. Lai gan tos neieviesa apustuļi, tie ļoti ātri kļuva par Mesijas nāves un augšāmcelšanās piemiņas dienu.
Tertullianas dienās otrā gadsimta beigās šī brīvdiena sākotnēji sakrita ar ebreju Paschu (Pesach), kā tika uzskatīts, kad Mesija 23. martā tika sists krustā.
Šī brīvdiena nebija saistīta ar elkdievību un pirms tās netika ieturēts gavēnis. "Jums jāzina," Kasjans, Marseļas mūks, salīdzinot pirmos kristiešus ar viņa laikmeta baznīcu, savā esejā sacīja, "tik ilgi, kamēr pirmie kristieši palika neskarti, tur nebija četrdesmit dienu gavēņa." No kurienes šis gavēnis nāk? Četrdesmit dienu gavēni tieši aizņēmās no Babilonijas dievietes pielūdzējiem. Šādu gavēni četrdesmit dienas pavasarī joprojām izmanto Jezidis vai velna pielūdzošie pagāni no Kurdistānas, kas savukārt to pārņēma no saviem bijušajiem pārvaldniekiem - Babiloniešiem. Četrdesmit dienu pavasara gavēni ievēroja arī Meksikā. Par to var lasīt Humboldtā grāmatās, kur viņš apraksta meksikāņu paražas: "Trīs dienas pēc pavasara saulstāvjiem ... sākas svinīga četrdesmit dienu gavēņa dienas par godu Saulei ." To pašu četrdesmit dienu gavēni novēroja Ēģiptē, kā to var izlasīt Wilkinsona grāmatā ,,Ēģiptieši”. Pēc Landseera domām, savā grāmatā ,,Sabean Researches” četrdesmit dienu gavēnis bija veltīts īpaši dievam Adonim vai Osīrisam , ko plaši pielūdz kā dievu-starpnieku. Šķiet, ka tajā pašā laikā tika novērota arī Proserpinas nolaupīšana; šajā gadījumā Jūlius Firmikus ziņo, ka "Proserpina sēru raudāšana" turpinājās "četrdesmit naktis"; un no Arnobiusa mēs uzzinām, ka gavēnis, ko sauc par "Kastus", vai "svēto" gavēni, ko pagāni ievēroja, kristieši uzskatīja par tādiem, kas galvenokārt bija Cērēras gavēņa imitācija, kura ilgu laiku atteicās ēst "ārkārtīgo bēdu" dēļ par viņa meitas Proserpinas zaudēšanu, kuru nolaupīja ellē dievs Plutons (Aīda). Tā kā stāsti par Bahus vai Adonis un Proserpine tika savstarpēji pielāgoti un mainīti, kad Bahus kļuva pazīstams kā Libers un viņa sieva Ariadne - Libera (viens no Proserpinas vārdiem), ir ļoti iespējams, ka četrdesmit dienu lielais gavēnis tika ieviesta vēlākos laikos, lai saistītos ar visiem šiem mītiem. Šķiet, ka pagānu vidū šis gavēnis bija neatņemama sastāvdaļa, gatavojoties lielajiem ikgadējiem svētkiem par godu Tammuza nāvei un augšāmcelšanai, kas tika izteikta ar pasākumiem, kuri miksējās ar raudāšanu un ar līksmošanos. Šie paradumi vēlāk izplatījās uz Palestīnu un Asīriju, kur tie tika atzīmēti jūnijā, kas nosaukts par “Tammuza mēnesi”. Ēģiptē, to svinēja maija vidū bet Lielbritānijā dažkārt aprīlī. Lai saskaņotu pagānismu un kristietību, Romas katoļu baznīca, ievērojot savu parasto politiku, veica pasākumus, lai apvienotu kristiešu un pagānu svētkus, un ar sarežģītām, bet prasmīgām izmaiņām kalendārā, tā veiksmīgi to atrisināja. Tādējādi pagānisms un kristietība, kurā tajā laikā bija ienākusi elkdievība, sadevās rokās. Šādas apvienošanās vadītājs bija mazais Abats Dionisijs,”pateicoties” kuram, starp citu, kā mūsdienu vēsturnieki ir pierādījuši, ir pārbīdīts mūsu laikmeta sākums un Jēzus Kristus dzimšanas diena par četriem gadiem no reālā datuma. Nav zināms, vai tas tika izdarīts tīši vai netīši, bet nav šaubu, ka Kristus dzimšanas diena tika pārcelta par četriem gadiem pirms īstā datuma. Pasā svētku kalendāra maiņai sekoja tūlītējas sekas. Tas radīja taustāmu kaitējumu Baznīcai un ārkārtēju māņticību saistībā ar atturību Lielā gavēņa laikā. Ir pietiekami, palasīt par visām zvērībām, kas izdarītas Arnobiusa un Aleksandrijas Klementa aprakstītajā "svētajā gavēņa" vai pagānu slazdā, un kristietībai būs kauns par tiem, kas, apzinoties visas šīs bēdas, "devās uz Ēģipti", lai palīdzētu atdzimt vājajai baznīcas ticībai, par tiem, kuri nevarēja atrast labāku veidu, kā to “pamodināt”, kā tikai aizņemoties no šāda pretīgi avota; absurds un riebums, ko agrīnie kristieši mudināja noraidīt. Tas, ka kristieši kopumā varēja domāt par pagānu ierobežojumu - par gavēšanas ieviešanu, ir ļaunuma zīme un parāda, cik zemi viņi krita, kas vēl arī kļuva par ļaunuma iemeslu; un tas izraisīja vēl lielāku degradāciju. Sākotnēji pat Romā, Lielais gavēnis ar trokšņainajiem karnevāla svētkiem, kas notika pirms tam, nebija pazīstams. Pat tad, kad gavēnis pirms Kristus Pasā (Pesach) tika uzskatīta par nepieciešamu, tas uzreiz nepievienojās pagānu rituāliem. Nav zināms, kāds bija gavēņa laiks Romas katoļu baznīcā pirms Nīkejas padomes lēmumu pieņemšanas, bet ir pietiekami daudz pierādījumu, ka tas ilgāku laiku pēc Nīkejas Padomes nepārsniedza trīs nedēļas.
Lūk, ko Sokrāts par to rakstīja 450.gadā : "Romas ķeizara pilsētas iedzīvotāji trīs nedēļas pirms Istar (Pesach) ietur gavēni, izņemot sabatu un Kristus augšāmcelšanās dienu". Pēc tam, kad Aštartes pielūgsmes dievkalpojumi sasniedza augstāko pakāpi, tika veikti pasākumi, lai Kaldejas Lielo gavēni noteiktu uz sešām nedēļām vai četrdesmit dienām pa visu Romas impērijas rietumu daļu. Tam par pamatu bija Padomes lēmums Aurēlijā 519. gadā, Romas bīskapa Jormisdasa laikā. Padome nolēma, ka pirms Lieldienām ir jārīko Lielais gavēnis. Šis lēmums neapšaubāmi tika pieņemts, ņemot vērā faktu, ka dažu dienu laikā pēc Abata Dionisija pavēles tiks nomainīts kalendārs. Šo lēmumu nevarēja izpildīt uzreiz. Sestā gadsimta beigās ar varu tika mēģināts ieviest jauno kalendāru. Pirmais šāds mēģinājums tika veikts Lielbritānijā, kur tas tika uzņemts ar lielu pretestību. Laika starpība starp Kristīgo Poskayau (Pesach), ko svinēja vietējie ticīgie, un pagānu Istar (Easter), ko izveidoja Romas Katoļu baznīca, tās ieviešanas laikā bija vesels mēnesis. Un tikai ar vardarbību un asinsizliešanu svētki par godu Kungam Jēzum tika samainīti uz anglosakšu vai kaldeju dievietes Aštartes pielūgsmes dienu.
Šis ir Lieldienu-Istar (Easter) stāsts. Novērojot, kā tās šobrīd tiek svinētas, tikai apstiprina vēsturiskos pierādījumus par to bābelisko raksturu.
Saldā maizītes ar krusta attēliem (ko sauc par "bun"ebrej.val.), ko cep Lielajā piektdienā un Lieldienu svētdienās un krāsotas olas tieši atkārto kaldeju rituālus. Tieši tās pašas saldās maizītes tika izmantotas debesu ķēniņienes, dievietes Istar pielūgšanā, Atēnu dibinātāja, Kekropsa laikā - tas ir, 1500 p.m.ē. "Svētai maizītei, - rakstīja Brajants, - kas tika izmantota, lai pielūgtu dievus, bija ļoti sena izcelsme un to sauca Bun.” Diogens Laertskijs, runājot par dievietes pielūgsmei izgatavoto maizīti, kuru veica Empedokls, aprakstīja maizītes sastāvu. Tā bija gatavota no smalka maluma miltiem, kas sajaukti kopā ar medu. Pravietis Jeremija aprakstīja šos pielūgsmes veidus, kad viņš teica: "Bērni salasa malku, un tēvi iekurina uguni; sievas mīca maizi, lai ceptu raušus debesu ķēniņienei.” (Jer 7:18 )
Karstās maizītes “Bun” (maizītes ar rozīnēm) ar krusta tēlu vairs nav rituāls pielūgsmei, bet tos vienkārši ēd Aštartes svētku laikā; taču tas nerada šaubas par to patieso izcelsmi un galamērķi. Lieldienu olu izcelsme arī ir acīmredzama. Senie druīdi uzskatīja, ka ola ir viņu svētais simbols. Laikā, kad Atēnās tika svinēta Bahus (Dionīsa) mistērijas, viena no nakts ceremonijas daļām bija olas iesvētīšana. Hinduistiem ir tradīcija, kas saistīta ar svēto zelta olu. Japāņi izgatavo svētās olas no vara. Ķīnā tajā pašā laikā krāsotas olas tiek izmantotas svēto svinību laikā gandrīz tāpat kā pie mums. Senos laikos reliģiskos rituālos olas izmantoja ēģiptieši un grieķi, un tempļos tās tika glabātas mistiskiem mērķiem. Jūs varat izsekot, kā šīs svētās olas no Ēģiptes nonāk līdz Eifratas krastiem. Antīkie dzejnieki, izmantojot mītus un leģendas, daudz rakstīja par babiloniešu mistiskajām olām. Ēģiptes Higuinus, kurš labi zināja visu savas valsts gudrību, Palatīnas bibliotēkas zināšanu glabātājs Romā, Augusta valdīšanas laikā, rakstīja: "Ir teikts, ka no debesīm Eifratas upē iekrita milzīga ola. Zivis to izvilka krastā, un baloži izperēja, pēc tam no tās iznāca Venēra, kas vēlāk tika saukta par Sīrijas dievieti, t.i. Astarti. Tā ola kļuva par Astartes vai Lieldienu (Easter) simbolu. Līdz ar to Kiprā, kas bija viena no galvenajām Venēras vai Aštartes pielūgsmes vietām, tika izlikta apskatei milzīga izmēra ola.
Viena no mistiskās Aštartes olas okultām nozīmēm (jo tai ir divas nozīmes) attiecas uz šķirstu plūdu laikā, kura laikā tajā bija iekļauta visa cilvēce, tāpat kā cālis pirms iziešanas gaismā atrodas olā. Ja kāds vēlētos pajautāt, kā cilvēkiem ienāca prātā doma par šāda neparasta simbola izmantošanu šim nolūkam, atbilde būtu: pirmkārt, svētā pagānisma ola, kā jau minēts, bija plaši pazīstams kā "pasaules ola", t.i. ola, kurā bija ietverta visa pasaule. Tagad vārdam "pasaule" ir divas līdzīgas nozīmes: tā ir vai nu materiāls ķermenis, vai zemes iedzīvotāji. Pēdējā nozīme ir atrodama 1. Mozus 11: 1 - „Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda”, kur domāti visas pasaules cilvēki. Ja tad pasaule tikta iekļauta olā un peldēja pa ūdeni, tad nebūtu grūti noticēt, neatkarīgi no tā ko domāt par olu, ka ola, kas peld pa plašo pasaules jūru, sevī ietver Noa un viņa ģimeni un līdz ar to, visu pasauli. Vārdam "ola" un "šķirsts" ir šāda saistība: ,,ola” ebreju valodā ir "beic" vai sieviešu dzimtē (tā ir abās dzimtēs) - "beica". Kaldejiem un feniķišiem tā pārtapa par "Bet" un "Beita", kas viņu valodās izrunājas tāpat kā "māja". (Bībeles Septuagintas tulkojumā māja rakstās kā “beit” 1. Mozus 35: 1 ,,Celies, ej uz Bēteli un paliec tur ...”)
Ola, kas peldēja ūdeņos, kurā bija ieslēgta pasaule, bija māja, kas peldēja plūdu ūdeņos, kurā bija jauna pasaule. Olas nākšana no debesīm acīmredzami ir saistīts ar šķirsta izgatavošanu saskaņā ar Visaugstākā pavēli. Skaidri redzams, ka tas pats ir domāts Ēģiptes mītā par universālo olu, kas iznāca no lielā dieva mutes. Attiecībā uz baložiem, kuri perē olas, skaidrojumi ir lieki. Tādējādi tas bija viens no olu mistiskās nozīmes aspektiem. Kaldeju mistērijās, vienā vai otrā veidā, kas saistīts ar Bābeles dievieti, notikumi, kas bija labvēlīgi cilvēcei (lielākais svētums, kas atradās šķirstā), tika attiecināti uz Aštarti, kura izrādījās lielākā labvēle un pasauli attīstoša. Lai gan pati ķēniņiene, kas bija pārdievotas Aštartes prototips, parādījās tikai vairākus gadsimtus pēc plūdiem. Taisnība, pateicoties plaši izplatītajai doktrīnai par dvēseļu reinkarnāciju Bābelē, tiem, kas viņu pielūdza, bija viegli noticēt, ka viņas agrākajā dzīvē viņa dzīvoja pirmsplūdu pasaulē un veiksmīgi pārdzīvoja plūdus.
Tagad Romas katoļu baznīca pieņēma šo mistisko Aštartes olu un svētīja to kā Kristus augšāmcelšanās simbolu. Šajā sakarā pat tika ieviesta pat īpaša lūgšana. Pāvests Pāvils V un viņa māņticīgie atbalstītāji Lieldienās mācīja lūgt tā: „Mēs lūdzam jūs, Kungs, svētī Tevis radīto olu, lai tā kļūtu par veselīgu ēdienu Taviem vergiem, kad mēs to ēdīsim mūsu Kunga Jēzus * Kristus piemiņai ( Scottish Guardian, 1844 gada aprīlis).
****
Papildus mistiskajai olai bija vēl viens Istara simbols - Babilonijas ķēniņien -dieviete. Tas bija Rimmons vai "granātāboli" (augļi). Senos laikos viņa bieži tika attēlota medaljonos, turot Rimmonu rokā vai "granātu". Rimmona nams, kurā godināja Sīrijas karali, Nāmana valdnieks, acīmredzot bija Aštartes templis, kur dieviete ar Rimmonu tika publiski pielūgta. Granātāboli ir augļi, kas ir pilns ar sēklām, un tāpēc loģiski tas būtu jāuzskata par kuģa simbolu, kurā tika saglabāti jaunās radības pamati, kuriem bija paredzēts sākt jaunu pasauli ar jauniem cilvēkiem un dzīvniekiem pēc plūdu iznīcināšana. Bet pēc rūpīgas izpētes izrādās, ka Rimmonam vai "granātābola" ir kaut kas pavisam cits. Aštarte jeb Sibilai tika saukts arī par Idaia Mater , un svētais kalns Frīģijā , kas pazīstams galvenokārt par godu slavenību svinībām, kaldeju valodā, svēto noslēpumu valodu, tiek saukts par
" Zināšanu kalnu". Tādējādi „Ida Mater” nozīmē „ Zināšanu kalnu”. Citiem vārdiem sakot, tas nav nekas cits kā "māte Ieva", pirmā, kas vēlējās uzzināt "labā un ļaunā atzīšanu", un patiesībā to saņēma par pārmērīgi dārgu cenu. Saskaņā ar daudzām liecībām Aštarte tika godināta ne tikai kā „Dieva Gara” iemiesojums, bet arī kā visas cilvēces māte. Tāpēc, ja dievu māte un zināšanu māte tika attēlota kā sieviete ar granātābolu izstieptajā rokā , Aicinot visus, kas bija uzkāpuši uz svētajiem kalniem, piedalīties viņas mistērijās, tad kādas šaubas varētu būt par šī augļa nozīmi? Acīmredzot tai bija jāatbilst tās domājamajai dabai, tai bija jābūt "Zināšanu koka" augļiem - tā paša "koka, kura nāvējošie augļi mūsu pasaulē ienesa bēdas un nāvi ".
Zināšanas, ko meklēja dievietes pielūdzēji, bija tādas pašas zināšanas, ko Ieva ieguva, ēdot aizliegtos augļus: praktiskas zināšanas par visu, kas ir morāli zems un pretīgs. Cilvēkiem Aštarte darbojas kā cilvēces labvēle, dodot viņiem zināšanas un svētības, ko viņi varētu (domājams) veltīgi meklēt no Tā, kas ir Debesu Tēvs, no kura nāk visas labās un perfektās dāvanas. Pāvestība implantē tādas pašas izjūtas par Romas Debesu ķēniņieni un māca saviem sekotājiem skatīties uz Ievas grēku tieši tādā pašā gaismā kā pagāni. Mesu (liturģija) kanonā, kas ir svinīgākā ceremonija starp katoļu ceremonijām, ir vieta, kur tiek uzsvērts mūsu pirmā senča grēks: „O svētīta kļūda, kas radīja šādu Pestītāju!” Šajos vārdos ietvertā doma ir tikai pagāniska. Tie ir šādi: "Pateicība Ievai, kuras grēks mēs saņēmām šādu Pestītāju." Taisnība, pati doma, kas ietverta šādos vārdos, ir atrodama Augustīna darbos; bet šī doma pati par sevi ir ļoti pretrunā ar evaņģelizācijas garu, kura gaismā grēks izskatās vēl pretīgāks, ja tas prasa tādu upuri, lai to izpirktu. Augustīns uzzināja daudzus pagānu uzskatus, no kuriem viņš pilnībā neatbrīvojās.
Tā kā Romas katoļu baznīcai ir tādas pašas sajūtas kā pagāniem, viņš, ciktāl to pieļauj apstākļi, pieņēma tos pašus simbolus. Anglijā, tāpat kā lielākajā daļā Eiropas valstu, granātāboli nespēj augt, un tomēr arī šeit Rimmona māņticība būtu bijusi praktizēta, cik vien iespējams. Taisnība, nevis granātābolu, tika izmantots oranžs. Tādējādi Skotijas papisti savienoja apelsīnus ar to tradicionālajām Lieldienu olām, kad pirms dažiem gadiem Edinburgas bīskaps piedalījās Lieldienu-Ister svētku cermonijā -kāju mazgāšanā, divpadsmit nabadzīgo īru kājām. Viņš pabeidza šo ceremoniju, piešķirot katrai no tām divas olas un apelsīnu.
Šajā gadījumā oranžs darbojas kā "aizliegtā koka" Ēdenes augļa simbols un, kā mēs jau redzējām, nav mūsdienīgs izgudrojums, bet gan sakņojas klasiskās senatnes laikos. Zinātnieki, kas pēta šo jautājumu, secina, ka Hesperides dārzi Rietumos ir līdzvērtīgi Ēdenes dārzam austrumos. Svēto dārzu apraksts salās pie Āfrikas krastiem norāda, ka to leģendārā atrašanās vieta precīzi sakrīt ar Kaboverdi vai Kanāriju salām vai citām šīs grupas salām. Nav šaubu, ka svēto koku "zelta augļi", kas tur bija rūpīgi apsargāti, bija nekas vairāk kā oranžs. Tagad pievērsīsim lasītāju uzmanību šādam: saskaņā ar klasisko pagānu mītu šajā svētlaimes dārzā “svētlaimes salās” nebija neviena čūska, kas varētu lūgt cilvēci pārkāpt savas saistības pret savu lielo labdarību, lai viņi ēdīs svēta koka augļus, augļi, ko viņu Dievs aizliedza ēst, ir viņu lojalitātes pārbaude. Nē, gluži pretēji, tā bija čūska, velna simbols, ļaunuma suverenitāte, cilvēces ienaidnieks, kurš aizliedza ēst aizliegtos augļus. Viņš stingri noskatījās, lai izvairītos no pieskaršanās. Hērakls (Hercules) - viena no pagānu Mesijas formām, izjuta nožēlu par nabadzīgajiem cilvēkiem un nogalināja (uzvarēja) čūsku, šo skaudīgo būtni, kas neļāva cilvēcei kļūt laimīgai un gudrai, un iepazīstināja cilvēkus ar kaut ko, kas citādi būtu bezcerīgi nepieejams . Šajā mītā Visaugstākais Dievs un velns mainīja vietas. Visvarenais, kurš aizliedza ēst no zināšanu koka, šeit ir pazīstams ar čūsku, un šķiet, ka tas ir skops un ļauns radījums, bet tas, kurš "atbrīvoja cilvēku no Dieva jūga" un deva viņam aizliegtā koka augļus, citiem vārdiem sakot, ha-sātanu, tikai zemāk Herakls, slavēts kā laipns un žēlsirdīgs visas cilvēces izplatītājs. Kāds ir likumsakarības noslēpums! Un tas viss ir iekļauts Babilonijas dievietes Istaras svētā oranžā apelsīnā.

Pūķis sadusmojās par sievu ...

"Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu." (Atklāsmes grāmata 12:17)
Bībeles simboli ir atrodami šeit:http://thedaysofelias.com/">http://thedaysofelias.com/…/lv/raksti/dazadi/bibeles-simboli
Sieva - draudze. "Pārējie cilts locekļi" - atlikums no draudzes, kuri ir palikuši uzticīgi Dievam.
Pūķis - Sātans un viņa palīgi.
 
Šajā pantā skaidri un nepārprotami atklāts, ka pūķis karo ar tiem, kuri atlikuši no draudzes un tur Dieva baušļus. Tā nav visa draudze bet atlikums. Tātad draudze jau ir atkritusi no Dieva.
Pret baušļiem karo pats sātans un viņa palīgi (pūķis).
Ja kāds māca, ka Dieva Desmit Baušļi ir atcelti, tad Bībele skaidri norāda, kam viņš kalpo. Ja jūs turat Dieva Desmit Baušļus, tad jums būs uzbrukumi no pūķa, tas ir no sātana kalpiem.
 
Pūķis karā izmanto melus.
Jāņa evaņģēlijs 8:42-44
"42 Jēzus viņiem sacīja: "Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no Sevis esmu nācis, bet Viņš Mani sūtījis. 43 Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos. 44 Jūs esat no sava tēva - velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs."
 
Kristus norāda uz Baušļiem, kā uz patiesības etalonu.
1. Jāņa 2:4
Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības.
Sabats ir viens no Dieva Desmit Baušļiem. Tā ir arī derības zīme (pazīšanas zīme), kas attiecas uz visiem cilvēkiem.

Sabats ir derības zīme ar Dievu
Ecēhiēla 20:12 Es devu tiem arī Savas svētās dienas (sabatus), kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kas tos svētījis.

Kas patiesībā ir Eiropas Savienība

Tas bija “Sunday Telegraph” (1991. gada 21. jūlija) raksta piepildīšanās, kurā teikts: „Karol Wojtyla (Romas pāvests Jānis Pāvils II) klusām gatavojas uzņemties atbildību, ko viņš svēti uzskata par savām dievišķām tiesībām – būt par jauno Svētās Romas imperatoru, kas valdīs no Urāliem līdz Atlantijas okeānam. ”Katoļu baznīca to sasniedza ar savu politiskā spārna ietekmes atbalstu - kristīgo demokrātu un kristīgo sociālistu partijām - ar Eiropas Savienības “dibinātājiem”, kuri tagad ieguvuši vislielāko atalgojumu: tiek kanonizēti svēto kārtā. Pāvests ir kanonizējis svēto kārtā -Alčide de Gasperi(Itālija), Robēru Šūmani(Francija) un Konrādu Adenaueru(Vācija), kuri izveidoja savienību, kas balstīta uz “Romas katoļu principiem”. Viņu kanonizācijas atbalstītāji teica, ka tas liecina, ka Eiropas Savienība “ir veidota uz klints”, piebilstot: „Es domāju, ka Eiropas Savienība ir ne tikai cilvēku, bet arī dieva nodoms, un pats viņu kanonizācijas process ir domāts tam, lai iedvestu, ka Eiropas valstu apvienošanās ir dieva griba, un ka tie, kas to pārvalda, to dara ar dievišķām tiesībām.

Dieva Bauslība nemainās

Lai ļaudis būtu gatavi pastāvēt tiesā, vēsts viņiem pavēl: "Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu" (..), pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus!" Bet vēsts pieņemšanas rezultāti atklāti vārdos: "Šeit ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību."(Glika tulk.) Lai sagatavotos tiesai, cilvēkiem nepieciešams ievērot Dieva likumus. Tiesā šī bauslība būs rakstura mēraukla. Apustulis Pāvils saka: "Kas grēkojuši, pazīdami likumu, pēc likuma tiks tiesāti (..) tai dienā, kad Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts." Un vēl Viņš saka, ka "likuma darītāji tiks atzīti par taisniem". (Rom. 2:12-16) Bet, lai ievērotu Dieva likumus nepieciešama ticība, jo "bez ticības nevar (Dievam) patikt" (Ebr.11:6), un "viss, kas nenāk no ticības, ir grēks". (Rom. 14:23)
Pirmais eņģelis cilvēkus uzaicina bīties Dievu un dot Viņam godu, pielūgt To kā Debesu un Zemes Radītāju. Lai to darītu, tiem jāpaklausa Viņa likumiem. Gudrais vīrs saka: "Bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam." (Sal. māc.12:13) Dievam nevar būt patīkama nekāda pielūgšana bez paklausības Viņa likumiem. "Šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus." (1. Jāņa 5:3) "Kas savu ausi nogriež no Dieva bauslības, pat tāda cilvēka lūgšana ir neganta." (Sal. pam. 28:9, Glika tulk.)
Pienākums pielūgt Dievu balstās uz patiesību, ka Viņš ir Radītājs, tādēļ visām būtnēm par savu esamību jāpateicas Viņam. Kur vien Bībelē tiek uzsvērts, ka Kungam ir lielākas tiesības uz godbijību un pielūgšanu kā pagānu dieviem, tur kā pierādījums tiek minēts Viņa radītāja spēks. "Patiesi, visu tautu dievi taču ir elki, bet Kungs ir radījis debesis." (Ps. 96:5) "Kam jūs Mani pielīdzināsiet, ka Es tam būtu līdzīgs?" jautā Svētais. "Paceliet savas acis uz debesīm un raugiet, kas to visu radījis?" (Jes. 40:25,26) "Tā saka Kungs, kas radījis debesis, Dievs, kas veidojis zemi (..). Vienīgi Es esmu Kungs, cita nav neviena!" (Jes. 45:1) Dziesminieks saka: "Atzīstiet, ka Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši." (Ps. 100:3) "Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus Kunga, sava Radītāja, priekšā!" (Ps. 95:6) Un arī svētās būtnes, kas Dievu pielūdz Debesīs, paskaidro, kāpēc tās Viņu godā: "Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un varu, jo Tu esi radījis visas lietas." (Atkl. 4:11)
Atklāsmes 14. nodaļā cilvēki tiek aicināti pielūgt Radītāju, un pravietojumā arī norādīta kāda ļaužu šķira, kas triju eņģeļu vēsts rezultātā tur Dieva baušļus. Bet viens no šiem baušļiem Dievu izceļ tieši kā Radītāju. Ceturtais bauslis saka: "Septītā dienā ir Sabats, Kunga, tava Dieva, dusēšana (..). Jo sešās dienās Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā Kungs dusēja, tāpēc Kungs svētīja Sabata dienu, lai tā būtu svēta." (2. Moz. 20:10,11) Vēl Kungs par Sabatu saka, ka tā ir zīme, lai "jūs atzīstat, ka Es, Kungs, esmu jūsu Dievs". (Ec. 20:20) Un pamatojums tam ņemts no 2. Mozus 31:17: "Jo sešās dienās Kungs radījis debesis un zemi, un septītā dienā Viņš ir dusējis."
"Sabats kā radīšanas piemineklis ir sevišķi nozīmīgs tāpēc, ka tas vienmēr pievērš uzmanību patiesajam iemeslam, kāpēc mums Dievs vispār jāpielūdz," – jo Viņš ir Radītājs un mēs esam Viņa radījumi. "Tāpēc Sabats atrodas Dieva pielūgšanas un Viņa pagodināšanas sanāksmju pamatā, jo tas visiespaidīgākajā veidā māca šo lielo patiesību, ko nevar teikt ne par vienu citu iestādījumu. Īstais pamats Dieva pielūgšanai, ne tikai Dieva pagodināšanai septītajā dienā, bet visai Viņa pielūgšanai, ir atrodams tieši atšķirībā, kas Radītāju izceļ pāri Viņa radījumiem. Šī lielā patiesība nekad nevar novecot un to nekad nedrīkst aizmirst." Lai cilvēku prātu pastāvīgi pievērstu šai patiesībai, Dievs jau Ēdenē deva Sabatu. Un tik ilgi, kamēr patiesība, ka Viņš ir mūsu Radītājs, turpinās pastāvēt kā Viņa pielūgšanas pamatojums, arī Sabats paliks kā Kunga radīšanas darba zīme un piemineklis. Ja Sabats tiktu vispārīgi ievērots, tad cilvēku domas un jūtas godbijībā un pielūgsmē pievērstos Radītājam, tad nekad nerastos neviens elku pielūdzējs, ateists vai neticīgais. Sabata turēšana ir zīme, kas liecina par uzticību patiesajam Dievam, Tam, "kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdeņu avotus". No tā izriet, ka vēsts, kas cilvēkiem pavēl pielūgt Dievu un turēt Viņa baušļus, īpašā kārtā visus aicina paklausīt ceturtajam bauslim.

Pie Tā Kunga ir pestīšana!

1 Visus šos baušļus, ko es tev šodien pavēlu, tev ir jātur un jāpilda, ka jūs dzīvotu un taptu vairoti un ietu un iemantotu to zemi, ko Tas Kungs jūsu tēviem ar zvērestu apsolījis. 2 Un piemini visu to ceļu, pa kuru Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir vadījis tuksnesī visus šos četrdesmit gadus, lai tevi pazemotu un lai tevi pārbaudītu, lai Viņš zinātu, kas ir tavā sirdsprātā, vai tu Viņa baušļus turēsi vai ne. 3 Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes. 4 Tavas drēbes tev mugurā netapa par skrandām un nekrita nost, un tavas kājas nav uztūkušas šajos četrdesmit gados. 5 Tad nu atzīsti savā sirdsprātā, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca tā, kā tēvs pārmāca savu dēlu, 6 un turi Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, ka tu staigā Viņa ceļos un Viņu bīsties. 7 Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi vada uz labu zemi - uz zemi ar ūdens strautiem, avotiem un ūdeņiem, kas nāk no ielejām un kalniem, 8 uz zemi, kur ir kvieši un mieži, vīna stādi un vīģu koki un granātkoki, uz olīvkoku zemi, kurā tek eļļa un medus, 9 uz zemi, kur tev maizes būs gana, kur tev nekā netrūks, uz zemi, kuras akmeņos ir dzelzs un no kuras kalniem tu vari izcirst varu. 10 Kad nu tu ēdīsi un būsi paēdis, tad teic To Kungu, savu Dievu, par to labo zemi, ko Viņš tev ir devis. 11 Sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu. 12 Lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis un sev uzcēlis labus namus, un tur dzīvosi, 13 kad tavi vērši un tavi sīklopi būs savairojušies un tavs sudrabs un tavs zelts sāks pie tevis krāties, un viss, kas tev vien pieder, būs vairojies, 14 lai tad tava sirds nelepojas un tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no verdzības nama, 15 kas tevi ir vadījis plašā un briesmīgā tuksnesī, kur bija dzēlīgas čūskas un skorpioni un izkaltušas vietas bez ūdens, kurās mocīja slāpes, kas tad priekš tevis lika izplūst ūdenim no cietās klints, 16 kas ēdināja tevi tuksnesī ar mannu, ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai Viņš tevi pazemotu un tevi pārbaudītu, lai tev tavās tālākās dienās darītu labu. 17 Tad nesaki vis savā sirdī: mans spēks un manu roku stiprums ir man šo bagātību devis! 18 Bet piemini To Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku iemantot bagātību, lai apstiprinātu Savu derību, ko Viņš ar zvērestu bija apsolījis taviem tēviem, kā tas šodien ir. 19 Bet, ja tu aizmirsīsi To Kungu, savu Dievu, sekosi citiem dieviem un tiem kalposi un viņu priekšā metīsies zemē, tad es jau šodien apliecinu, ka jūs nīktin iznīksit. 20 Kā tās tautas, ko Tas Kungs jūsu priekšā iznīcināja, tā arī jūs iznīksit, tāpēc ka neesat klausījuši Tā Kunga, sava Dieva, balsij.
(5. Mozus grāmata 8. nodaļa.)

Svētīgi tie...

1 Svētīgi tie, kas ir nenoziedzīgi savos ceļos, kas staigā pēc Tā Kunga baušļiem! 2 Svētīgi tie, kas sargā Viņa liecības, kas Viņu meklē no visas sirds, 3 kas nedara netaisnību, bet staigā Viņa ceļos! 4 Tu pats pavēlēji stipri sargāt Tavus likumus un tiem rūpīgi sekot. 5 Kaut es uz to vien tiektos, lai sargātu un pildītu Tavus likumus! 6 Kad es turēšu visus Tavus baušļus sev acu priekšā, es nekad nepalikšu kaunā. 7 Es Tev pateicos ar skaidru sirdi, kad es mācos Tavas taisnības tiesas. 8 Es turēšu Tavus likumus, neatstāj mani pavisam! 9 Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu? Kad turēsies pie Taviem vārdiem. 10 Es Tevi meklēju no visas sirds. Neļauj man aizmaldīties projām no Taviem baušļiem. 11 Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi. 12 Slavēts esi Tu, ak, Kungs! Māci man Tavus likumus. 13 Ar savām lūpām es varu noskaitīt visus Tavas mutes baušļus. 14 Es priecājos par Tavu liecību rādīto ceļu kā par dārgu mantu. 15 Es pārdomāju Tavas pavēles un vēroju Tavus ceļus. 16 Par Taviem likumiem man ir prieks, es neaizmirsīšu Tavu vārdu. 17 Dari labu Savam kalpam, lai es palieku dzīvs, tad es sekošu Tavam vārdam! 18 Atdari man acis, lai es skaidri saredzu Tavas bauslības brīnuma darbus! 19 Es esmu svešinieks virs zemes, neapslēp man Tavus baušļus! 20 Mana dvēsele nomokās ilgās pēc Taviem likumiem vienumēr. 21 Tu norāji lepnos un pārgalvīgos; nolādēti ir, kas aizmaldās projām no Taviem baušļiem! 22 Novērs no manis negodu un kaunu, jo es turu Tavas liecības. 23 Lai gan lieli kungi sēd un sarunājas pret mani, Tavs kalps pārdomā Tavus likumus. 24 Tavas liecības ir mans prieks un manas padoma devējas. 25 Mana dvēsele līp pie pīšļiem, atspirdzini mani pēc Tava vārda! 26 Es Tev atklāju savus ceļus, un Tu mani paklausi. Māci man Tavus likumus! 27 Liec man saprast Tavu likumu noteiktos ceļus, tad es pārdomāšu Tavus brīnumus! 28 Mana dvēsele skumst asarās, stiprini mani ar Savu vārdu! 29 Pasargi mani no melu ceļiem, bet dāvini man Savus baušļus! 30 Es izredzēju sev patiesības ceļu, es turu sev acu priekšā Tavus rīkojumus. 31 Es turos pie Tavām liecībām, Kungs, nepamet mani kaunā! 32 Es tecēšu Tavas bauslības ceļu, jo Tu apgaismo manu sirdi. 33 Māci man, Kungs, Tavu likumu ceļus, un es staigāšu pa tiem līdz galam. 34 Apgaismo mani, ka es sargu Tavus baušļus un tos pildu no visas sirds! 35 Vadi mani pa Tavas bauslības ceļiem, jo tā ir mans prieks! 36 Piegriez manu sirdi Tavām liecībām, bet ne mantas kārei! 37 Nogriez manas acis no nīcīgā, piešķir man jaunus spēkus Tavos ceļos! 38 Liec, lai Tavs kalps Tavu bausli stingri atzīst par Tavu vārdu, ka viņš tiešām Tevi bīstas! 39 Pasargi mani no kauna, no kā es visai bīstos, jo Tavas tiesas ir taisnas! 40 Raugi, es ilgojos pēc Tavām pavēlēm, stiprini manu dzīvi ar Tavu taisnību! 41 Ak, Kungs, lai man notiek Tava žēlastība, Tava palīdzība pēc Tava vārda, 42 ka es varu atbildēt savam nopēlējam, jo es paļaujos uz Tavu vārdu, 43 un neatrauj pavisam manai mutei patiesības vārdu, jo es gaidu uz Tavām tiesām! 44 Es turēšu Tavus baušļus vienumēr, mūžīgi mūžam; 45 tā es staigāšu brīvi, jo es rūpējos par Tavām pavēlēm. 46 Es runāšu par Tavām liecībām ķēniņu priekšā un nepalikšu kaunā, 47 jo es priecājos par Taviem baušļiem, tie man ir mīļi. 48 Es izstiepju savas rokas pēc Taviem baušļiem, ko es mīlu, un pārdomāju Tavus likumus. 49 Piemini vārdu, ko Tu esi teicis Savam kalpam un uz ko Tu man ļāvi cerēt! 50 Tā ir mana ieprieca manās bēdās, jo Tavs vārds mani atspirdzina. 51 Pārgalvji pārlieku mani apsmej, tomēr es neatkāpjos no Taviem baušļiem. 52 Kad es pieminu, Kungs, Tavus likumus no senām dienām, tad tas mani iepriecina. 53 Pret bezdievjiem mani pārņem sašutums, ka tie atmet Tavus baušļus. 54 Tavi likumi ir kļuvuši par manām slavas dziesmām manās svešniecības gaitās. 55 Pat naktī es pieminu, Kungs, Tavu Vārdu un turu Tavus baušļus. 56 Tā ir man liela manta, ka es turu Tavas pavēles. 57 Mans uzdevums, Kungs, ir, to es atzīstu, turēt Tavus vārdus. 58 Es Tevi lūdzu no visas sirds, esi man žēlīgs pēc Sava apsolījuma! 59 Es esmu pārdomājis savus ceļus un vēršu savus soļus atpakaļ pie Tavām liecībām. 60 Es steidzos bez kavēšanās pildīt Tavus baušļus. 61 Bezdievji apmetuši ap mani valgus, tomēr es neaizmirstu Tavus baušļus. 62 Nakts vidū es ceļos, lai pateiktos Tev par Tavas taisnības tiesām. 63 Es esmu draugs visiem tiem, kas Tevi bīstas un kas pilda Tavas pavēles. 64 Zeme ir pilna, Kungs, Tavas žēlastības, māci man Tavus likumus! 65 Tu, Kungs, esi darījis labu Savam kalpam pēc apsolījuma. 66 Māci man visu pareizi saprast un atzīt, jo es ticu Taviem baušļiem! 67 Es maldījos, pirms kļuvu pārbaudīts un pazemots, bet tagad es turu Tavu vārdu. 68 Tu esi mīlīgs un dari labu; māci man Tavus likumus! 69 Pārgalvji izdomājuši melus pret mani, bet es pildu Tavas pavēles no visas sirds. 70 Viņu sirds ir nejūtīga kā taukos ieaugusi, bet es priecājos par Taviem baušļiem. 71 Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja, lai es mācos Tavus likumus. 72 Tavas mutes norādījumi man ir labāki nekā veseli tūkstoši sudraba un zelta gabalu. 73 Tavas rokas mani radīja un veidoja, dod man gudrību, ka es mācos Tavus baušļus! 74 Kas tevi bīstas, tie redzēs mani un priecāsies, jo es paļaujos uz Tavu vārdu. 75 Es zinu, Kungs, ka Tavas tiesas ir taisnas, un Tu pārbaudīji un pazemoji mani pēc Savas uzticības. 76 Tava žēlastība lai mani iepriecina, kā Tu esi solījis Savam kalpam! 77 Parādi man Savu žēlastību, ka es varu dzīvot, jo Tava bauslība ir mans prieks. 78 Lepnie lai paliek kaunā, tie man uzbrūk ar meliem, bet es pārdomāju Tavas pavēles. 79 Lai man piegriežas visi, kas Tevi bīstas un kas pazīst un atzīst Tavas liecības. 80 Mana sirds lai stipri turas pie Taviem likumiem, ka es nepalieku kaunā. 81 Mana dvēsele ilgojas pēc Tavas palīdzības, es paļaujos uz Taviem vārdiem. 82 Manas acis ilgojas pēc Taviem apsolījumiem, tāpēc es nemitīgi jautāju: "Kad Tu mani iepriecināsi?" 83 Es esmu kļuvis kā ādas vīna trauks dūmos, tomēr es neaizmirstu Tavus likumus. 84 Cik Tavam kalpam vēl atlicis dienu ko dzīvot? Kad Tu turēsi tiesu pār maniem vajātājiem? 85 Pārgalvji man rok bedres, tie, kas nerīkojas pēc Taviem likumiem. 86 Visi Tavi baušļi ir patiesība! Mani vajā ar meliem. Palīdzi man! 87 Tie mani zemes virsū gandrīz jau iznīcināja, bet es neatstāju Tavas pavēles. 88 Uzturi mani dzīvu pēc Tavas žēlastības, tad es sekošu Tavas mutes liecībām! 89 Tavs vārds, Kungs, stāv nelokāmi debesīs uz mūžīgiem laikiem! 90 Tava patiesība un uzticība paliek uz radu radiem. Tu zemei esi licis pamatus, tā stāv stipri. 91 Pēc Taviem likumiem debess un zeme stāv vēl šodien, jo visas lietas Tev kalpo. 92 Ja Tava bauslība nebūtu bijusi mans prieks, es jau sen būtu aizgājis bojā savās bēdās. 93 Tavas pavēles es neaizmirsīšu nemūžam, jo ar tām Tu mani stiprināji un no jauna atdzīvināji. 94 Tavs es esmu, palīdzi man, jo es turos pie Taviem noteikumiem! 95 Bezdievji man uzglūn, lai mani iznīcinātu, bet es raugos uz Tavām liecībām. 96 Es redzēju, ka pat visām pilnīgām lietām ir gals, bet Tavi baušļi ne ar ko nav ierobežoti. 97 Cik Tava bauslība man ir mīļa! To es pārdomāju ik dienas. 98 Gudrāku par maniem ienaidniekiem mani dara Tavi baušļi, jo tie ir vienumēr pie manis. 99 Es esmu labāk izmācīts nekā visi mani skolotāji, jo es pārdomāju Tavas liecības. 100 Es esmu gudrāks nekā vecie, jo es turu Tavas pavēles. 101 Es atturu savu kāju no ikviena ļauna soļa, lai pildītu Tavu vārdu. 102 Es neatkāpjos no Taviem noteikumiem, jo Tu esi mani mācījis. 103 Cik saldi ir Tavi vārdi manai mutei, saldāki nekā medus manām lūpām! 104 No Tavām pavēlēm es mācos, tādēļ es ienīstu visus viltus ceļus. 105 Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem. 106 Es esmu zvērējis un stingri apņēmies turēt Tavas taisnīgās tiesas. 107 Es esmu ļoti nospiests, atspirdzini mani, Kungs, pēc Sava apsolījuma! 108 Lai Tev patīk manas mutes labprātīgie upuri, ak, Kungs, māci man Tavas tiesas! 109 Mana dvēsele ir vienumēr nāves briesmās, tomēr es neaizmirstu Tavus baušļus. 110 Bezdievji liek man cilpas, bet es neatkāpjos no Tavām pavēlēm. 111 Tavas liecības ir mans mūžīgs ieguvums, jo tās ir mans sirdsprieks. 112 Es noskaņoju savu sirdi vienumēr pildīt Tavus likumus līdz galam. 113 Es ienīstu divkosīgos, bet es mīlu Tavus baušļus. 114 Tu esi patvērums un vairogs, es gaidu uz Tavu vārdu. 115 Atkāpieties no manis, jūs ļauna darītāji, es turēšu sava Dieva baušļus! 116 Uzturi mani pie dzīvības pēc Tava vārda un neliec man ar manu cerību piedzīvot vilšanos un palikt kaunā! 117 Stiprini mani, lai es piedzīvotu palīdzību un lai es tad turētos pie Taviem likumiem vienumēr. 118 Tu atmet visus, kas atkāpjas no Taviem baušļiem, jo viņu viltība ir meli bez jebkāda panākuma. 119 Tu atstum visus bezdievjus virs zemes kā sārņus, tādēļ es mīlu Tavas liecības. 120 Es tā bīstos no Tevis, ka šaušalas pāriet pār manām miesām, un man ir bail no Tavu tiesu sodiem. 121 Es turos arvienu pie patiesības un taisnības, nenodod mani manu apspiedēju rokās. 122 Iestājies par Savu kalpu viņam par labu, ka lepnie pārgalvji nenodara man pāri un mani nenomāc! 123 Manas acis ilgojas pēc Tavas palīdzības un pēc Tavas taisnības piepildījuma. 124 Parādi žēlastību Savam kalpam un māci man Tavus likumus! 125 Es esmu Tavs kalps, dod man gudrību, ka es saprotu Tavas liecības! 126 Ir jau laiks, ka Tas Kungs dara savu, jo viņi ir pārkāpuši Tavus baušļus. 127 Tādēļ es mīlu Tavus baušļus vairāk nekā zeltu, pat vairāk nekā šķīstu zeltu. 128 Tādēļ es turu visas Tavas pavēles par taisnām, es ienīstu ikvienu viltus ceļu. 129 Tavas liecības ir brīnišķīgas, tādēļ mana dvēsele turas pie tām. 130 Kad kļūst izprotami Tavi vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus. 131 Es atdaru savu muti ilgās, jo es slāpstu pēc Taviem baušļiem. 132 Piegriezies man un esi man žēlīgs, kā Tu dari tiem, kas mīl Tavu Vārdu! 133 Stiprini manus soļus ar Tavu vārdu, un lai ļaunums nevalda pār mani! 134 Atsvabini mani no cilvēku spaidiem, tad es pildīšu Tavas pavēles! 135 Apgaismo Savu vaigu pār Savu kalpu un māci man Tavus likumus! 136 Asaru upes izplūst no manām acīm, tādēļ ka daudzi netur Tavus baušļus. 137 Tu, Kungs, esi taisns, un taisnas ir Tavas tiesas. 138 Taisnībā Tu devi Savas liecības un nelokāmā uzticībā. 139 Mani beidz nost manas kvēlās dusmas, tādēļ ka mani pretinieki aizmirst Tavus vārdus. 140 Tavs vārds ir ļoti skaidrs, Tavam kalpam tas ir mīļš. 141 Es esmu mazs un neievērots, bet Tavas pavēles es neaizmirstu. 142 Tava taisnība ir mūžīga taisnība, un Tava bauslība ir patiesība. 143 Kad man uziet bēdas un ciešanas, tad Tavi baušļi ir mans prieks. 144 Tavu liecību taisnība ir mūžīga; liec man to saprast, tad es varēšu dzīvot! 145 Es saucu no visas sirds, paklausi mani, ak, Kungs, es turēšu Tavus likumus! 146 Es piesaucu Tevi, palīdzi man! Es turēšu Tavas liecības! 147 Ar mazu gaismiņu es nāku, pēc palīga saukdams; es paļaujos uz Tavu vārdu. 148 Manas acis mostas agri, vēl pirms sardzes maiņas, lai pārdomātu Tavus vārdus. 149 Klausi manu balsi, Kungs, pēc Savas žēlastības, iedves man jaunu dzīvību un atspirdzini mani pēc Savām tiesām! 150 Man laužas virsū ļaudis, kas dzenas pēc ļauna viltus, tie ir atkāpušies no Taviem baušļiem. 151 Bet Tu, Kungs, esi man tuvu, un visi Tavi baušļi ir patiesība. 152 Jau sen no Tavām liecībām man ir zināms, ka Tu tās esi devis uz mūžīgiem laikiem. 153 Uzlūko manu postu un glāb mani, jo es neaizmirstu Tavus baušļus! 154 Izved manu lietu un atsvabini mani, atspirdzini mani pēc Saviem vārdiem! 155 Bezdievjiem paliek dvēseles glābšanas svētība sveša, jo viņi nerūpējas par Taviem likumiem. 156 Liela ir, Kungs, Tava žēlastība; atdzīvini mani no jauna pēc Tavām tiesām! 157 Daudz ir manu vajātāju un pretinieku, bet es neatkāpjos no Tavām liecībām. 158 Man sāp, kad es redzu atkritējus, ka viņi netur Tavus vārdus. 159 Redzi, es mīlu Tavas pavēles, piešķir man jaunu spirgtumu, Kungs, pēc Tavas žēlastības! 160 Visi tavi vārdi ir patiesība, un Tavas taisnās tiesas paliek mūžīgi. 161 Augsti valdnieki mani bez iemesla vajā, bet mana sirds bīstas tikai no Tava vārda. 162 Es priecājos par Tavu vārdu kā tāds, kas iegūst lielu kara laupījumu. 163 Es ienīstu melus, tie man ir negantība, bet es mīlu Tavus baušļus. 164 Septiņreiz dienā es Tevi teicu par Tavām taisnajām tiesām. 165 Kas Tavu bauslību mīl, tiem ir liels miers, un tie nekur neklūp. 166 Es gaidu, ak, Kungs, uz Tavu glābiņu un daru pēc Taviem baušļiem. 167 Mana dvēsele turas pie Tavām liecībām, un tās man ir no sirds mīļas. 168 Es sargu Tavas pavēles un liecības, jo visi mani ceļi ir zināmi Tavā priekšā. 169 Manas vaimanas lai nāk, ak, Kungs, Tava vaiga priekšā, dod man īstu Tava vārda saprašanu! 170 Mana lūgšana lai nāk Tava vaiga priekšā, Kungs! Izglāb mani pēc Sava apsolījuma! 171 Manas lūpas teiktin teiks Tavu slavu, jo Tu man māci Tavus likumus. 172 Mana mēle dziedās par Tavu solījumu, jo visi Tavi baušļi ir taisni. 173 Tava roka lai man palīdz, jo Tavas pavēles es esmu sev izraudzījis par savas dzīves vadītājām. 174 Es ilgojos pēc Tavas pestīšanas, ak, Kungs, un Tava bauslība ir mans prieks. 175 Uzturi manu dvēseli, ka tā tevi var slavēt, un Tavas tiesas lai man palīdz. 176 Es maldos kā pazudusi avs; tad nu meklē Savu kalpu, jo es nekad neaizmirstu Tavus baušļus!
(119 Psalms)

Likumi, likumi, likumi ...

2. Mozus grāmata 20:2-17 (Dieva Baušļi)
2 "Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. 3 Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. 4 Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. 5 Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, 6 un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus. 7 Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā. 8 Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. 9 Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. 10 Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. 11 Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta. 12 Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod. 13 Tev nebūs nokaut. 14 Tev nebūs laulību pārkāpt. 15 Tev nebūs zagt. 16 Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku. 17 Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder."

Baznīcas baušļi http://www.lelb.lv/lv/?ct=baulsi_tevreize">www.lelb.lv/lv/

Pirmais bauslis
Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

Otrais bauslis
Tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi valkāt, jo Dievs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.

Trešais bauslis
Tev būs svēto dienu svētīt.

Ceturtais bauslis
Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.

Piektais bauslis
Tev nebūs nokaut.

Sestais bauslis
Tev nebūs laulību pārkāpt.
Septītais bauslis
Tev nebūs zagt.

Astotais bauslis
Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.

Devītais bauslis
Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu.

Desmitais bauslis
Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.

Nākamā cīņa

Jau Debesīs lielās cīņas pašā iesākumā sātans sev bija spraudis mērķi: pazemot Dieva bauslību. Tādēļ viņš sacēlās pret Radītāju un, izraidīts no Debesīm, šo pašu cīņu tagad turpina virs zemes. Pievilt cilvēkus un pavedināt viņus pārkāpt Dieva likumus ir nemainīgais nodoms, kuru tas vēl arvien dedzīgi cenšas īstenot. Vai to izdodas panākt, atceļot visu bauslību vai atmetot tikai kādu tās priekšrakstu, rezultāts galu galā ir tas pats. Tas, kurš pārkāpj "vienu bausli", līdz ar to noniecina visu bauslību, viņa iespaids un piemērs ir netaisnības pusē: viņš ir "noziedzies pie visiem". (Jēk. 2:10)
Cenšoties izraisīt nepatiku pret dievišķajiem priekšrakstiem, sātans ir sagrozījis Bībeles mācības, un tādā veidā maldi kļuvuši par daļu no ticības daudziem tūkstošiem, kas saka, ka viņi uzticas Rakstiem. Pēdējā lielā cīņa starp patiesību un maldiem būs tikai kā noslēdzoša sadursme ilgajā strīdā par Dieva bauslību. Šajā kaujā mēs tagad iesaistāmies – kaujā starp cilvēku likumiem un Jehovas priekšrakstiem, starp Bībeles reliģiju un izdomājumu un tradīciju reliģiju.
Jau dedzīgi sarosījušies spēki, kas apvienosies pēdējā cīņā pret patiesību un taisnību. Dieva svēto Vārdu, kas pirkts par tik dārgu ciešanu un asiņu maksu, vērtē pavisam maz. Bībele ir visiem pieejama, bet tikai nedaudzi to tiešām pieņem par savas dzīves vadītāju. Ne tikai pasaulē, bet arī draudzē neticība izplatās satraucošos apmēros. Daudzi ir nonākuši tik tālu, ka atsakās no kristīgās ticības pamatmācībām; inspirēto rakstnieku atklātās lielās patiesības par radīšanu, cilvēka krišanu, salīdzināšanu un Dieva bauslības mūžīgumu liela daļa no kristīgās pasaules vai nu daļēji vai pilnīgi atmet. Tūkstoši, kas lepojas ar savu gudrību un neatkarību, nešaubīgu uzticību Bībelei uzskata par vājuma pierādījumu, viņi domā, ka Rakstu nopelšana un vissvarīgāko patiesību savdabīga izskaidrošana vai pārnešana garīgā plāksnē liecina par lielu apdāvinātību un plašām zināšanām. Daudzi sludinātāji māca ļaudīm un daudzi profesori un skolotāji norāda saviem skolniekiem, ka Dieva bauslība ir pārgrozīta vai pavisam atcelta, un tos, kas šīs bauslības prasības ņem vērā kā vēl spēkā esošas, lai tām burtiski paklausītu, uzskata par tādiem, kas pelnījuši vienīgi izsmieklu un nicināšanu.
Atmetot patiesību, cilvēki atmet tās Autoru. Mīdīdami kājām Dieva likumus, viņi noliedz Likumdevēja autoritāti. No viltus mācībām un teorijām elku var izveidot tikpat viegli kā no akmens un koka. Parādot nelabvēlīgā gaismā Dieva īpašības, sātans cilvēkiem rada nepareizu priekšstatu par Viņa raksturu. Uz troņa Jehovas vietā daudzi nosēdinājuši filozofijas elku, un tikai nedaudzi pielūdz dzīvo Dievu, kā Viņš atklāts savā Vārdā, Kristū un radīšanas darbos. Tūkstoši dievina dabu, tajā pašā laikā neatzīstot dabas Radītāju. Lai gan atšķirīgā veidā, tomēr elku pielūgšana kristīgajā pasaulē šodien pastāv tikpat patiesi kā Elijas dienās senajā Izraēlā. Daudzu šķietami gudru cilvēku – filozofu, dzejnieku, valstsvīru un žurnālistu dievs, izsmalcinātu, elegantu aprindu, daudzu koledžu un universitāšu, pat dažu teoloģijas mācību iestāžu dievs nav neko labāks par Feniķijas saules dievu Baālu.
Nekādi kristīgajā pasaulē pieņemti maldi pret Debesu autoritāti nepaceļas tik pārdroši, nekas vēl skaidrāk nerunā pretī saprāta balsij un nekas neizraisa postošākus rezultātus kā tik strauji progresējošā jauno laiku mācība, ka Dieva bauslība cilvēkiem vairs nav saistoša. Katrai tautai ir savi likumi, kas jāgodā un kuriem jāpaklausa, bez tiem nevar pastāvēt neviena valdība. Vai tad varētu iedomāties, ka Debesu un Zemes Radītājam nav likumu savu radīto būtņu pārvaldīšanai? Pieņemsim, ka atsevišķi izcili sludinātāji atklāti mācītu, ka statūti, kas pārvalda viņu zemi un aizsargā pilsoņu tiesības, nav saistoši, ka tie ierobežo ļaužu brīvību un tāpēc tiem nav jāpaklausa – cik ilgi tādus cilvēkus paciestu uz katedras? Bet vai valsts un tautu likumu neievērošana ir smagāks pārkāpums nekā to dievišķo likumu mīdīšana kājām, kas patiesībā ir visu konstitūciju pamatā?
Drīzāk gan tautas varētu atcelt savus statūtus un atļaut ļaudīm darīt, kas viņiem patīk, nekā Universa Valdnieks atsauktu savu bauslību un atstātu pasauli bez mērauklas vainīgā notiesāšanai un paklausīgā attaisnošanai. Varbūt mēs vēlamies zināt, kādas ir sekas Dieva bauslības atcelšanai? Eksperiments jau ir izdarīts. Cik briesmīgi notikumi norisinājās Francijā, kad par valdošo varu kļuva ateisms! Tad pasaulei tika atklāts, ka atbrīvoties no Dieva uzliktajiem ierobežojumiem patiesībā nozīmē pieņemt visnežēlīgāko tirāniju. Kad tiek atmesta taisnības mēraukla, tad ļaunuma lielkungam ir brīvas rokas, lai nodibinātu savu varu virs zemes.
Kur vien noraida dievišķos priekšrakstus, tur grēks vairs neliekas grēcīgs un taisnība nešķiet vēlama. Tie, kas atsakās pakļauties Dieva pārvaldībai, kļūst pilnīgi nespējīgi valdīt paši pār sevi. Viņu postošās mācības ir stiprinājušas nepakļāvības garu bērnu un jauniešu sirdīs, kas jau dabīgi ir neiecietīgi pret ierobežojumiem, kā rezultātā veidojas nesavaldīga, izlaidīga sabiedrība. Izsmejot to cilvēku lētticību, kas paklausa Dieva prasībām, ļaužu pulki kāri pieņem sātana maldīgos priekšstatus. Viņi ļauj varu iekārei un nododas grēkiem, kuru dēļ pār pagāniem jau ir nākusi sodība.
Tie, kas ļaudīm māca, ka Dieva baušļiem nav nekādas sevišķas nozīmes, sēj nepaklausību, lai pļautu nepaklausību. Lai tikai ļaudis pilnīgi atmet Dieva bauslības uzliktos ierobežojumus, tad drīz vien tiks ignorēti arī visi cilvēku likumi. Tāpēc, ka Dievs aizliedz negodīgumu, iekārošanu, melus un krāpšanu, ļaudis ir gatavi samīt Viņa statūtus, uzskatot tos par kavēkli savai laicīgajai labklājībai, bet šo priekšrakstu atcelšanai būs tādi rezultāti, kādus tie nemaz nenojauš. Ja likumi nav saistoši, kāpēc tad vajadzētu baidīties tos pārkāpt? Īpašumiem tad vairs nebūtu nekādas drošības. Cilvēki ar varu piesavinātos savu tuvāko mantu, un stiprākais kļūtu bagātākais. Necienītu pat dzīvību. Laulības solījums vairs nebūtu kā svēts mūris, kas aizsargā katru atsevišķo ģimeni. Tas, kuram būtu vara, ar spēku paņemtu sava tuvākā sievu, ja tikai to vēlētos. Līdz ar ceturto pie malas tiktu nostumts arī piektais bauslis. Bērni nevairītos atņemt saviem vecākiem dzīvību, ja tikai tādā veidā varētu apmierināt savas samaitātās sirds alkas. Civilizētā pasaule kļūtu par laupītāju un slepkavu pulku; miers, prieks un laime no zemes tiktu izraidīti.
Jau tagad mācība, ka cilvēki ir atbrīvoti no paklausības Dieva prasībām, ir vājinājusi morālo saistību spēku un pasaulē atvērusi netaisnības slūžas. Līdzīgi visu pārvarošai straumei pār mums brāžas nelikumība, izlaidība un samaitātība. Sātans strādā ģimenēs, viņa karogs plīvo pat, tā saucamo, kristiešu namos. Tur parādās skaudība, ļaunas aizdomas, liekulība, atsvešināšanās, šķelšanās, strīdi, neuzticēšanās un nodošanās kārībām. Šķiet, ka grīļojas un gatava sabrukt visa reliģisko principu un doktrīnu sistēma, kurai vajadzētu veidot sabiedriskās dzīves pamatu un skeletu. Visnekrietnākajiem noziedzniekiem, kas savu pārkāpumu dēļ iemesti cietumā, bieži pienes dāvanas un parāda tādu uzmanību, it kā tie būtu izdarījuši kaut ko apskaužamu vai ievērojamu. Tālu un plaši daudzina viņus pašus un to izdarītos noziegumus. Prese publicē atbaidošas netikumu detaļas, tā iedrošinot cilvēkus krāpt, laupīt un slepkavot, un sātans gavilē par savu velnišķīgo plānu panākumiem. Šīm neprātīgajām kaislībām, vieglprātīgajai citu cilvēku nonāvēšanai un briesmīgajam nesātības un visdažādāko veidu un pakāpju netaisnības pieaugumam visos, kas bīstas Dievu, vajadzētu izraisīt jautājumu: "Ko varētu darīt šīs ļaunuma straumes apturēšanai?"
Tiesas ir samaitātas. Valdnieki vadās no peļņas kāres un mīlestības uz pasaulīgām izpriecām. Nesātība daudzu cilvēku spējas notrulinājusi jau tādā mērā, ka tos gandrīz pilnīgi pārvalda sātans. Tiesneši kļūst izvirtuši, pērkami un viegli ietekmējami. Tie, kam būtu jāseko likumu ievērošanai, nododas dzeršanai un uzdzīvei, kaislībām, skaudībai un visāda veida negodīgumam. "Taisnība stāv no tālienes, jo patiesība klūp uz ielas un skaidrība netiek iekšā." (Jes. 59:14, Glika tulk.)
Netaisnība un garīgā tumsa, kas guva virsroku Romas valdīšanas laikā, bija Rakstu aizliegšanas neizbēgams rezultāts, bet kur meklējams cēlonis plaši izplatītajai neticībai, Dieva bauslības atmešanai un tai sekojošai samaitātībai reliģiskās brīvības gadsimtā, kad pilnā spožumā mirdz Evaņģēlija gaisma? Tagad, kad sātans vairs nevar valdīt pār pasauli, aizliedzot Rakstus, viņš to pašu cenšas sasniegt ar citiem līdzekļiem. Ja viņam izdodas iznīcināt ticību Bībelei, tad tas ļaunā nolūkiem kalpo tikpat labi kā pašas Bībeles iznīcināšana. Veicinot domas, ka Dieva bauslība vairs nav saistoša, viņš cilvēkus ieved pārkāpumos tikpat sekmīgi kā tad, ja tie Rakstu norādījumus nemaz nepazītu. Un šodien, tāpat kā agrākajos laikmetos, velns savu nodomu sasniegšanai izmanto baznīcas. Mūsdienu reliģiskās organizācijas ir atteikušās uzklausīt Rakstos skaidri atklātās nepopulārās patiesības un, tās apkarojot, pieņēmušas izskaidrojumus un nostāju, kas arvien plašāk izsēj neticības sēklu. Pieņemot pāvestības maldu mācību par dabīgo nemirstību un cilvēka apziņu nāvē, ļaudis ir atmetuši vienīgo aizsarglīdzekli pret spiritisma maldiem. Doktrīna par mūžīgām mokām daudziem liek apšaubīt Bībeli. Un, kad sabiedrībai atklāj ceturtā baušļa prasības, kad kļūst skaidrs, ka jāievēro Kunga Sabats, daudzi cienīti mācītāji paziņo, ka Dieva bauslība vairs nav saistoša, jo tas viņiem ir vienīgais ceļš, kā atbrīvoties no šī nepatīkamā pienākuma pildīšanas. Tādā veidā tie līdz ar Sabatu atmet visu bauslību. Lai vieglāk varētu izvairīties no neērto likumu prasībām, paplašinoties Sabata reformas darbam, dievišķās bauslības noraidīšana kļūs gandrīz vispārēja. Šādu reliģijas vadoņu mācības ir atvērušas durvis neticībai, spiritismam un Dieva svētās bauslības nicināšanai; uz viņiem gulstas briesmīga atbildība par kristīgajā pasaulē valdošo netaisnību.
Tomēr tieši šī šķira izvirza apgalvojumu, ka visur tik strauji pieaugošā samaitātība lielā mērā izskaidrojama ar tā sauktā "kristīgā sabata" sagānīšanu un ka obligāta svētdienas ievērošana redzami uzlabotu sabiedrības morāli. Šo apgalvojumu sevišķi uzsver Amerikā, kur arī visplašāk tika pasludināta mācība par patieso Sabatu. Tur atturības kustība, kas ir viena no visizcilākajām un svarīgākajām tikumības reformām, bieži tiek savienota ar svētdienas kustību, kad pēdējās aizstāvji uzstājas kā sabiedrības augstāko interešu veicinātāji, bet tos, kas viņiem nepievienojas, apsūdz par atturības un vispārējās reformas ienaidniekiem. Tas, ka kāda kustība maldu ieviešanai saistīta ar principā labu darbu, vēl nav arguments par labu šiem maldiem. Mēs indi varam paslēpt, sajaucot to ar veselīgu barību, bet indes daba nemainās. Gluži pretēji, tāda rīcība indi dara tikai daudz bīstamāku, jo no tās var ciest neapzinoties. Lai melus padarītu ticamākus, sātans savā viltībā tos vienmēr ir centies savienot ar zināmu daudzumu patiesības. Svētdienas kustības vadoņi var ieteikt ļaudīm vajadzīgas reformas, principus, kas saskan ar Bībeli, tomēr Dieva kalpi nevar tiem pievienoties, ja klāt piejaukta prasība, kas runā pretī Kunga bauslībai. Dieva likumu atmešanai un to aizvietošanai ar cilvēku priekšrakstiem nav nekāda attaisnojuma.
Sātans ļaudis piekrāps ar divām lielām maldībām – dvēseles nemirstību un svētdienas svētumu. Kamēr pirmā maldība liek pamatu spiritismam, pēdējā modina simpātijas pret Romu. Savienoto Valstu protestanti būs pirmie, kas izstieps savas rokas pāri bezdibenim, lai slēgtu derību ar spiritismu, kā pirmie tie sadosies rokās arī ar Romas varu, un šīs trīskārtīgās savienības iespaidā Jaunā pasaule ies Romas pēdās, minot zem kājām sirdsapziņas tiesības.
Tā kā spiritisms arvien vairāk piemērojas mūsdienu vārda kristietībai, tas iegūst pieaugošu spēku savaldzināt un pievilt cilvēkus. Saskaņā ar jauno laiku uzskatiem arī sātans jau ir atgriezies. Viņš parādīsies gaismas eņģeļa izskatā. Ar spiritisma starpniecību tiks veikti brīnumdarbi, tiks dziedināti slimie, un notiks daudz citu neizskaidrojamu lietu. Tā kā gari apliecinās ticību Bībelei un parādīs cieņu baznīcas rituāliem, tad viņu darbu atzīs par dievišķā spēka izpausmi.
Atšķirības līnija starp, tā saucamajiem, kristiešiem un bezdievīgajiem tagad ir tikko samanāma. Baznīcu un draudžu locekļi mīl to, ko mīl pasaule, un ir gatavi ar to apvienoties; sātans visus vēlas savest kopā un nostiprināt savu lietu, ieraujot tos spiritisma rindās. Katoļus, kas brīnumus uzskata par drošu īstās baznīcas pazīšanas zīmi, šī brīnumus darošā vara pievils bez grūtībām, bet nomaldināti tiks arī patiesības vairogu atmetušie protestanti. Katoļi, protestanti un pasaules cilvēki vienlīdz pieņems dievbijības formu bez tās spēka, šajā savienībā saskatot grandiozu pasaules atgriešanas kustību – zīmi, ka drīz iesāksies ilgi gaidītais tūkstoš gadu miera laikmets.
Ar spiritismu sātans uzstājas kā cilvēces labdaris, dziedinot ļaužu slimības un izliekoties pasniedzam jaunu, daudz augstāk stāvošu reliģisku sistēmu, bet īstenībā viņš darbojas kā postītājs. Viņa kārdināšanas ved pretī bojāejai lielas ļaužu masas. Nesātība gāž no troņa saprātu, seko juteklīgu iegribu apmierināšana, strīdi un asinsizliešana. Sātans priecājas par kariem, jo tas uzbudina dvēseles visļaunākās kaislības, lai pēc tam šos cilvēkus, ar netikumiem un asinīm aptraipītus, kā savus upurus aizrautu mūžīgā pazušanā. Viņš tieši vēlas savest tautas ienaidā, jo tādā veidā tam ir iespējams atraut ļaužu prātus no sagatavošanās darba pastāvēšanai Dieva dienā.
Lai nodrošinātu sev nesagatavojušos dvēseļu pļauju, sātans strādā arī ar dažādu stihisku nelaimju palīdzību. Viņš ir pētījis dabas laboratorijas noslēpumus un tagad pieliek visus spēkus, lai pārvaldītu tās elementus, cik tālu vien Dievs tam piekrīt. Kad viņam atļāva sagādāt ciešanas Ījabam, cik ātri tika atņemti ganāmpulki, kalpi, nami un bērni, viena nelaime sekoja otrai. Tas ir Dievs, kas vēl aizsargā savus radījumus, norobežojot tos no iznīcinātāja varas. Bet kristīgā pasaule ir noniecinājusi Jehovas likumus, tādēļ Kungs darīs tieši tā, kā Viņš jau iepriekš ir sacījis, – Viņš atņems zemei savu svētību un savu aizsargājošo gādību no tiem, kas saceļas pret Viņa bauslību un arī citus tā māca un spiež darīt. Sātanam ir vara pār visiem, kurus Dievs īpaši nesargā. Dažiem viņš piešķirs veiksmi un labklājību, lai sekmētu pats savus plānus, bet citiem sagādās nepatikšanas un ciešanas, rosinot cilvēkus ticēt, ka Dievs ir tas, kas viņus apbēdinājis.
Uzstādamies cilvēka bērnu priekšā kā ievērojams ārsts, kurš spēj dziedināt visas slimības, ļaunais izraisīs vēl vairāk ciešanu un nelaimju, līdz biezi apdzīvotās pilsētas pārvērtīsies drupu kaudzēs un tuksnešos. Velns strādā arī tagad. Postošās nelaimēs un katastrofās uz jūras un sauszemes, lielos ugunsgrēkos, nežēlīgās viesuļvētrās un briesmīgos krusas negaisos, vētrās, plūdos, ciklonos, paisuma viļņos un zemestrīcēs – it visur un tūkstoš dažādos veidos sātans parāda savu spēku. Viņš noposta briestošo ražu, kam seko bads un sērgas. Viņš gaisu padara nāvējošu, lai tūkstoši aizietu bojā epidēmijās. Un šie piemeklējumi kļūs arvien biežāki un postošāki. Tiks iznīcināti gan cilvēki, gan lopi, "zeme sēro, un viss tajā novīst (..); zemes augstie ir panīkuši un paguruši. Zeme ir iedzīvotāju negodā likta, jo tie pārkāpuši bauslību, pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību". (Jes. 24:4,5)
Un pēc tam lielais krāpnieks pārliecinās cilvēkus, ka šīs nelaimes izsauc tie, kas kalpo Dievam. Ļaudis, kuri tiešām izraisījuši Debesu nelabvēlību, visās savās grūtībās un bēdās vainos tos, kuru paklausība Dieva baušļiem pastāvīgi rāj pārkāpējus. Tiks paziņots, ka cilvēki ar svētdienas nesvētīšanu apvaino Dievu, ka šis grēks ir nesis visu šo postu un ātrāk nemitēsies, līdz tiks stingri pieprasīta svētdienas ievērošana, ka tie, kas vēlas ievērot ceturto bausli, tādā veidā grauj godbijību pret svētdienu, ir nemiera cēlāji ļaužu vidū, neļaujot cilvēcei atgūt dievišķo labvēlību un laicīgo labklājību. Tā tiks atkārtota apsūdzība, ko senatnē izteica par Dieva kalpu, un līdzīgā veidā tā tiks arī pamatota: "Kad Ākabs ieraudzīja Eliju, viņš tam sacīja: "Vai tu esi tas, kas Izraēlu ieved nelaimē?" – Bet tas atbildēja: "Es gan neievedu Izraēlu nelaimē, bet tas esi tu pats un tava tēva nams, jo jūs esat atmetuši Kunga baušļus un esat sekojuši baāliem." (1. Ķēn. 18:17,18 ) Kad ar viltus apsūdzībām būs pamodinātas ļaužu dusmas, tie sāks vajāt Dieva vēstnešus, tāpat kā atkritušais Izraēls vajāja Eliju. Spiritisma brīnumdarošais spēks centīsies ļaudis noskaņot pret tiem, kas labāk grib paklausīt Dievam nekā cilvēkiem. Nāks gari un paziņos, ka Dievs tos sūtījis pārliecināt svētdienas atmetējus, lai tie atgriežas no maldiem. Sekos apgalvojumi, ka valsts likumiem jāpaklausa tāpat kā Dieva bauslībai. Tie žēlosies par pasaules lielo ļaunumu un atbalstīs reliģijas mācītāju liecību, ka zemais morāles līmenis izskaidrojams ar svētdienas apgānīšanu. Tiks pamodinātas lielas dusmas un sašutums pret visiem, kas liegsies atzīt viņu liecību.
Pēdējā sadursmē ar Dieva ļaudīm sātans rīkosies tāpat, kā viņš rīkojās lielās cīņas sākumā Debesīs. Tad viņš izlikās, ka cenšas stiprināt dievišķo valdību, bet visus spēkus slepeni koncentrēja tās gāšanai. Tieši tajā darbā, ko pats darīja, viņš apsūdzēja uzticīgos eņģeļus. Šī krāpšanas politika ir raksturīga visai Romas baznīcas vēsturei pagātnē. Tā izlikās darbojamies kā Debesu iecelta vietniece, bet īstenībā centās paaugstināties pāri Dievam un grozīt Viņa bauslību. Romas valdīšanas laikā par ļaundariem apsūdzēja tos, kas, palikdami uzticīgi Evaņģēlijam, mira mocekļu nāvē, atskanēja paziņojumi, ka tie sadarbojas ar sātanu, un neslavas celšanai izmantoja visus iespējamos līdzekļus tā, lai tie ļaužu acīs un pat paši sev izliktos par vislielākajiem noziedzniekiem. Līdzīgi norisināsies arī pēdējā cīņa. Cenšoties iznīcināt tos, kas godā Dieva bauslību, sātans panāks, lai viņus apsūdz kā likumu pārkāpējus, kā cilvēkus, kas negodā Dievu un izsauc sodības pār visu pasauli.
Dievs nekad nerīkojas ar varu, apspiežot gribu vai sirdsapziņu, bet sātans pastāvīgi izlieto nežēlīgu tirāniju, lai savai varai pakļautu tos, kurus citādi nevar pavedināt. Ar iebaidīšanu un spēku viņš cenšas nomākt sirdsapziņu un panākt sevis godāšanu. Lai to sasniegtu, ļaunais izlieto gan reliģiskas, gan laicīgas autoritātes, pamudinot tās uzspiest cilvēcīgus likumus un neievērot Dieva bauslību.
Tos, kas godā Bībeles Sabatu, apsūdzēs par likumu un kārtības ienaidniekiem, par sabiedrības morālo robežu ārdītājiem, kas izraisa sajukumu un samaitātību, izsaucot virs zemes Dieva sodības. Viņu apzinīgo nostāju pasludinās par ietiepību, stūrgalvību un autoritātes nicināšanu. Tos apsūdzēs neapmierinātībā ar valdību. Sludinātāji, kas neatzīs paklausību Dieva baušļiem, no kanceles pasludinās pienākumu padoties civilām autoritātēm, atsaucoties uz to, ka tās ir iecēlis Dievs. Likumdevēju sanāksmēs un tiesas sēdēs baušļus ievērojošos cilvēkus parādīs visnelabvēlīgākajā gaismā un notiesās. Viņu vārdus izskaidros nepareizi, tiem pierakstīs visļaunākos motīvus.
Tā kā protestantu baznīcas noraida Dieva bauslību aizstāvošos skaidros Rakstu pierādījumus, tad tās centīsies apklusināt visus, kuru ticību nevar noliegt ar Bībeli. Kaut savā aklumā pašas to neatzīst, tās jau tagad nostājas uz ceļa, kas ved pretī visu to vajāšanām, kuri apzinīgi atsakās darīt to, ko, atzīstot pāvesta sabatu, dara pārējā kristīgā pasaule.
Baznīcas un valsts augstākie ierēdņi apvienosies, lai visas ļaužu šķiras pakļautu, pārliecinātu vai piespiestu godāt saules dienu. Dievišķās autoritātes trūkumu aizstās ar varmācīgiem dekrētiem. Politiskā samaitātība iznīcinās mīlestību uz taisnību un cieņu pret patiesību, un pat brīvās Amerikas valdnieki un likumdevēji, lai nodrošinātu sabiedrības labvēlību, pakļausies tautas prasībai izdot likumus, kas uzspiestu svētdienas ievērošanu. Sirdsapziņas brīvību, kas maksājusi tik lielus upurus, vairs necienīs. Sadursmē, kas norisināsies pavisam drīz, mēs redzēsim piepildāmies pravieša vārdus: "Pūķis iedusmojās pret sievu un nogāja karot ar tiem, kas atlikuši no viņas dzimuma, kas Dieva baušļus tur un kam ir Jēzus Kristus liecība." (Atkl. 12:17, Glika tulk.)

Elena Vaita
Fragments no grāmatas “Lielā cīņa”

Kristīšana trīsvienības vārdā

Daudzi Bībeles izteikumi attiecībā vietās, kur domāta, kristīšana, sakrīt, ka vienmēr kristības notikušas "Jēzus Kristus vārdā" vai "Kunga Jēzus vārdā. Šie daudzie Bībeles izteikumi nesatur nekādas pazīmes kristīšanai "Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā"! Apustuļu Darbu ziņojumos par kristīšanu, piedalās dažādas personas: Pēteris, Filips, Pāvils un citi. Pēc viņu novēlējumiem un svētrunām ļaudis tika kristīti Jēzus Kristus vārdā vai Kunga Jēzus vārdā. Neviens no viņiem neko nepiemin par trīsvienību (Tēvu un Dēlu un Svēto Garu), nerunājot nemaz jau par to, ka neviens no viņiem neatbalsta un nepavēl lietot kristībās Trinitāro formulu.
Bībeles liecības tālāk vēsta, ka kristības Jēzus vārdā bijušas iedarbīgas, tas ir atbilda Dieva gribai, jo tādā kārtā kristītie tika visā patiesībā ieskaitīti draudzē. No visām šīm ziņām var secināt, ka agrīnajā draudzē netika sludinātas kristības trīsvienības vārdā, bet tikai Kunga Jēzus Kristus vārdā.
Eksistē daži uzmanības vērti darbi, kuros pieminēts vai citēts Mat.28:19 un tie, pamatā, pieder baznīcas tēvam Cezarijas Eisebijam, kas pazīstams vispirms kā "baznīcas vēstures tēvs". Viņš dzimis aptuveni m.ē. 260-265.g. un miris 339.g. Par viņa galveno darbu uzskata "Baznīcas vēsturi." Pats Eisebijs patiesībā bija trīsvienības mācības piekritējs un tāpēc sagaidāms, ka ikreiz, kad viņš citētu vietu no Mat.28:19 vai to kaut kā pieminētu, tad tiktu atspoguļots burtisks trinitāro kristību formulu teksts, ja, protams, tāds atrastos Bībeles Mateja Evaņģēlija rokrakstos, kurus lietoja Eisebijs. Bet zīmīgi, ka nekā tāda mēs neatrodam! Vēl jo vairāk, viņa Rakstos atrodama vesela rinda citātu ar norādi uz Mat.28:19, kur tāda tipa kristību formula vispār nav pieminēta. Tie nedaudzie citāti, kuros ietverts burtisks trinitārais teksts, attiecas uz tiem Eisebija rakstiem, kuri tika viņu uzrakstīti pēc Nikejas koncila (m.ē. 325.g.), tai pašā laikā, kad viņa darbi līdz Nikejas koncilam nesatur trinitāro kristību formulu.
Eisebija darbos sastopami sekojošie, Mat.28:19 trīs burtiskā teksta veidi:
"eita un darait par mācekļiem visas tautas mācīdami turēt visu...." ( 7 reizes)
"eita un Manā vārdā darait par mācekļiem visas tautas mācīdami turēt visu....1 (17 reizes)
"eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu ..." (5 reizes)
Attiecīgo vietu daudzuma demonstrējums Eisebija rakstos. (Zemāk tabulā)

Šeit ļoti svarīgi aizrādīt: Eisebijs, Jēzus vārdus vienmēr citē kā tiešus citātus! Viņš pieved vārdus tā, kā, pēc viņa priekšstata, tos sacījis Jēzus, nevis kā citātu no cita avota, kur Jēzus vārdi uzdoti aprakstošā formā. Eisebijs arī nemēģina, piemēram, "apkopot" evaņģēlistu (Mateja un Lūkas) vārdus ar saviem personiskajiem vārdiem vai "apvienot" tos savā starpā. Jebkurā vietā savos darbos, kur pieskaras vietai no
Mat.28:19, viņš vārdus "eita un darait par mācekļiem visas tautas‘ piedeve pašam Kristum!
Attiecība uz pārejām 5-ām vietām, kur sastopams burtiskais šais laikos zināmais trinitārais teksts, jāievēro, ka zinātnieku starpā valda skeptiska attieksme attiecībā uz to izcelsmi (pat attiecībā uz vienīgo vietu Theophania). Kopumā pētnieki to pamato tā, ka:
visās 5-ās vietās teksts tika ievietots pēc Nikejas koncila;
un, iespējams, to izdarījis nevis pats Eisebijs, bet kāds cits autors.
Tāpēc arī šīs vietas nav īpaši nozīmīgas pētīšanai un sākotnējā, burtiskā evaņģēlista Mateja teksta noteikšanai.
Citi avoti ar norādījumu uz Mat.28:19
Bez Eisebija rakstiem, kuri, spriežot pēc saglabātajiem Bībeles tekstu rokrakstiem, paši par sevi ir svarīgi avoti Mat.28:19 sākotnējā burtiskā teksta izvērtējumam, eksistē vēl dažu citu baznīcas tēvu raksti. Tie attiecas uz laiku līdz Nikejas koncilam un skar Jēzus vārdus attiecībā uz, tā saucamo, misionāru uzdevumu. Man gribas šeit pieminēt dažus no tiem un īsumā izvērtēt to nozīmi.
Justīns Moceklis
Justīna Mocekļa darbos (darbi aptuveni m.ē. 130 -140.g.) ir vieta, kuru atsevišķi zinātnieki aplūko kā norādījums uz Mat.28:19. Tā atrodama "Justīna dialogā ar Trifonu", lpp.258: ”Dievs vēl nav uzsācis tiesu, jo Viņš zina, ka arī šodien ļaudis kļūst par ”mācekļiem Viņa Kristus vārdā”, tie atstāj maldu taku, un saņem arī talentus atkarībā no katra nopelniem un gaismu caur šā Kristus vārdu.” Sākumā šos vārdus daudzi zinātnieki un teologi neatzina. Viņi neapskatīja tos kā norādījumu uz Mat.28:19, tāpēc ka tajos nav pazīstamās trinitārās kristību formulas! Bet ap 19.gadsimta beigām un pēc tam, kad kļuva zināms burtisks Eisebija teksts, šīs grūtības attiecībā par Justīna Mocekļa burtisko tekstu atkrita, kura rīcībā, spriežot pēc visa, aptuveni m.ē. 140.g. bija tāds pats Mateja Evaņģēlija teksts, kāds bija Eisebijam m.ē. 300-340.gados. (tulkojums no: Artikel von F.C. Conybeare in The Hibbert Journal von Oktober 1902, page 106)
Afraats
"Ir vēl viens liecinieks, kura liecību mums jāņem vērā. Tas ir Afraats, Sīrijas (aramiešu) baznīcas tēvs, kas rakstīja m.ē. 337-345.gados. Viņš sekojošā veidā, oficiālā formā, citē šo pantu: "darait par mācekļiem visas tautas un tie ticēs man." Šie pēdējie vārdi, līdzinās, kā norāde uz burtisku Eisebija tekstu "Manā vārdā.1 Lai vai kā, teksts katrā ziņā nesatur Textus Receptus esošo norādījumu kristīt trīsvienības vārdā. Ja šī Afraata rakstu vieta būtu vienīgā, atsevišķā novirze citējumos, tad tajā varētu saskatīt neprecīzu vai nesakarīgu citāta formu, bet ņemot vērā līdzīgās vietas Eisebija un Justīna darbos, tas liekās neiespējami" (tulkojums no: Artikel von F.C. Conybeare in The Hibbert Journal von Oktober 1902, page 107).

No kurienes cēlusies trinitara kristību formula?
Ja augstāk norādītie patristiskie avoti apstiprina, ka burtiskais Mat.28:19 oriģināla teksts nav saturējis trinitāro kristību formulu rokrakstos, kurus lietoja Justīns un Eisebijs, tad, protams, rodas jautājums, no kurienes sākotnēji radusies šī trinitārā formula un kādā veidā tā nonākusi šobrīd zināmajos Mateja Evaņģēlija rokrakstos datējamos ar m.ē. 4.gadsimtu un vēlāku laiku. Acīmredzams, ka agrīnajos gadsimtos bija pieliktas pūles ieviest šo formulu kristīgajā mācībā un, beigu beigās, nostiprināt Bībeles tekstā. Bet vai iespējams noskaidrot, kādā veidā tas noticis?
Visagrāk trinitārā kristību formula pieminēta Didahē, kas tiek saukta arī "Apustuliskā mācība" vai "Apustuļu mācība". Didahe - ir rokrakstu fragmentu krājums, par ko uzskata, ka pirmās tā nodaļas uzrakstītas ap 1.gadsimta beigām, bet nākamās - 2.gadsimta pirmajā pusē, tas ir apmēram starp m.ē. 80-150.gadiem. Apbrīnojams ir fakts, ka šajā relatīvi mazajā darbā (saglabājušies tikai ap simts pantu) sastopama rinda izteikumu, kuri atbalsta dažādas maldu mācības un prakses. Pēdējie vēlāk īpaši sastopami Romas pāvestībā, tās lūgšanu izdevumos, kristību ceremonijās ar apslacīšanu pagremdēšanas vietā, grēksūdzē un tā tālāk. Ja uz šā fona uzmanīgi aplūko Didahi, kļūst saprotams, ka šajā dokumentā ietvertie milzīgie maldi, nekādā veidā nevar būt mācība, kādu Kungs Jēzus sniedza saviem apustuļiem.
Lasot un salīdzinot to ar Bībeles ziņām Apustuļu darbos un citos Jaunās Derības Rakstos, acīmredzams, ka šie dati Didahē nekādi nesakrīt ar Bībeles liecībām un apraksta dažu tā laika (m.ē. 2.gadsimta), no Bībeles patiesības novirzījušos kristiešu, pieredzi. Tāpat viegli arī pamanīt, ka tieši šis burtiskais teksts sastopams Mateja Evaņģēlija rokrakstos, datējamos ar rašanos pēc Nikejas koncila. Ievērojams arī tas, ka Eisebijs augstu nevērtēja Didahi un sauca par "neoriģinālu" dokumentu.
Visas eksistējošās Bībeles tekstu rokrakstu kopijas, saturošās Mat.28:19, datējamas uz laiku pēc Nikejas koncila, un visas tās satur burtisku trinitārās kristību formulas tekstu.
Apustuļu darbu un citu Jaunās Derības Rakstu vēstījumi nekur nesatur jebkādu norādījumu uz kristībām pēc trinitārās formulas, toties daudzkārt piemin, ka ļaudis, kuri ticēja apustuļiem, kas darbojās Dieva vārdā, tika kristīti "Kunga Jēzus vārdā.
Sākotnējais, burtiskais Mat.28:19 teksts nesaturēja to daļu, kura skar kristības trīsvienības vārdā. Eisebija citāti, kas ņemti no, nepārprotami viņā rīcībā esošiem, senākiem rokrakstam, nesatur nekādu trinitāro kristību formulu, jo savādāk Eisebijs kā trinitāras mācības piekritējs, citējot šo pantu ar Jēzus vārdiem, noteikti tādu nepalaistu garām!
Fakts, ka viņš kopumā 24 reizes (17+7) citē šos Jēzus vārdus bez trinitārās formulas, un, ka ir tikai 5 vietas, saturošas trinitāro kristību formulu, kuru uzrakstīšana attiecas uz laiku pēc Nikejas koncila (dažu zinātnieku atzīti kā nepiederoši Eisebija spalvai), dod pamatu slēdzienam par teksta saturu un tieši, ka Jēzus nedeva saviem apustuļiem tāda vaida pavēli par kristīšanu un vēl jo vairāk nepavēlēja kristīt trīsvienības vārdā.
Interesanti, ka Herder-Bibel (Svēto Rakstu katoliskais izdevums) komentāru autori, apgalvo sekojošo: "Die trinitarische Taufformel hat sich in der fruhen Kirche aus der einfachen Formel... ”auf den Namen Jesu” entwickelt". Tulkojumā tas skan sekojoši: "Trinitārā kristību formula agrīnajā baznīcā attīstījās no vienkāršas formulas ... ”Jēzus vārdā". (cit. no Herder - Bibel, 1965, Einfuhr. und Anmerkungen, lpp.37).

Fragments no grāmatas "IR VIENS DIEVS"
Attiecīgo vietu daudzuma demonstrējums Eisebija rakstos.

“Newe Age” maldināšana

Cilvēkiem, kuri sevi identificē kā "garīgus, bet ne reliģiozus", šķiet, ir ērtāk jautāt un pateikties "Visumam", nekā visu lietu patiesajam avotam, kas ir Dievs Radītājs. Lai gan daudzi to neapzinās, izvēle pielūgt radību nevis Radītāju ir pati par sevi reliģiska teoloģija.
Vai esat kādreiz dzirdējuši, ka draugi vai ģimenes locekļi lieto tādus terminus kā "omega punkts" vai "Kristus apziņa"? Šie termini ir nākuši tieši no jezuītu priestera Pjēra Teilharda de Šardina, kuru daudzi pazīst kā “Newe Age tēvu”. Viņa uzskatus par iepriekš minētiem terminiem tagad lieto un izmanto tie, kas visā pasaulē apgalvo, ka ir "garīgā nomodā".
Abi termini ir dziļi iesakņojušies jaunā laikmeta kustībā un tiek izmantoti, lai aprakstītu apgaismotu apziņas stāvokli. Stāvoklis, kurā indivīds ir sasniedzis "Kristus" vai "Dievam līdzīgu" būtnes stāvokli, kas savā būtībā ir teoloģija, ka cilvēks savā augstākajā attīstītības stāvoklī ir dievs. Tie ir tie paši meli, kurus čūska izteica Ēdenē.
Tātad, kas ir šis jezuīts, Teilhards de Šardins?
Būdams gan jezuītu priesteris, gan zinātnieks, Pjērs Teilhards de Šardins centās apvienot kristīgās ticības elementus ar evolūcijas teoriju. Šis domāšanas virziens bija novirze gan no kristīgās doktrīnas, gan no evolūcijas zinātnes. Savos rakstos Teilhards iepazīstināja ar svarīgām teorijām, kas kļuva izšķirošas, lai padarītu New Age kustību tādu, kāda tā ir šodien. Tādas teorijas kā “Universālais Kristus” un “Kristus Apziņa” radīja šis jezuītu zinātnieks. Teilhardam, starp citiem jezuītiem, bija nozīmīga loma garīgās domāšanas veidošanā visā vēsturē un tādējādi daudz kas no tā ir atrodams mūsdienu garīgajās ideoloģijās.
Lai uzzinātu vairāk par Teilharda un jezuītu ietekmi uz šo un daudziem citiem jautājumiem, skatiet zemāk esošo linku.

Ja ticam...

Katoļu baznīca svētdienā svin Kristus augšāmcelšanos. Ir vēsturiski pierādīts, ka nedēļās dienas sakrīt ar Kristus laika nedēļās dienām. Kristus augšāmcelšanās ir svētdienā vai nedēļas pirmajā dienā.
Lūkas evaņģēlijs 23:45
45 Un saule tapa aptumšota, un priekškars Templī pārplīsa vidū pušu. 46 Un Jēzus sauca skaņā balsī: "Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās." Un, to sacījis, Viņš nomira. (piektdiena)
Lūkas evaņģēlijs 23:54 Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau sākās. (piektdienas vakars)
Lūkas evaņģēlijs 23:56 Un, atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības. (sestdiena)
Lūkas evaņģēlijs 24:1-7
1 Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām. 2 Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. 3 Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada. 4 Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs. 5 Un, kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: "Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? 6 Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams, 7 sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un krustā sistam un trešā dienā augšāmcelties." (svētdiena)

Burtiska nedēļa

Tāpat kā Sabats, arī nedēļas izcelsme meklējama radīšanas dienās, un ziņojumu par to Bībele ir saglabājusi līdz pat mūsu laikam. Dievs pats noteica mēru pirmajai nedēļai kā paraugu visām nākamajām nedēļām līdz pat laika beigām. Kā visas citas, tā sastāvēja no septiņām burtiskām dienām. Sešas dienas tika izlietotas radīšanas darbam, bet septītajā dienā Dievs dusēja, un tad Viņš šo dienu iesvētīja un nošķīra kā dusas dienu cilvēkiem.
Uz Sinaja dotajos likumos Dievs no jauna apstiprināja gan nedēļu, gan tās izcelsmes faktu. Pēc tam, kad Viņš bija devis bausli: “Piemini Sabata dienu, ka tu to svētī”, un noteicis, kas jādara sešās un ko nevajag darīt septītajā dienā, Viņš paskaidro tāda nedēļas cikla ievērošanas iemeslus, norādīdams uz sevi kā piemēru: “Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja Sabata dienu, lai tā būtu svēta.” (2. Moz. 20:8-11) Šis pamatojums ir skaists un iespaidīgs, ja radīšanas dienas saprotam burtiski. Pirmās sešas nedēļas dienas cilvēkiem dotas darbam, jo šo pirmās nedēļas laiku Dievs izlietoja radīšanas darbam. Septītajā dienā cilvēkiem no darba jāatturas, atceroties Radītāja dusu.
Bet uzskati, ka pirmās nedēļas notikumi atbilst daudziem gadu tūkstošiem, ir krasā pretrunā ceturtā baušļa izpratnei. Tas Radītāju attēlo tā, it kā Viņš pavēlētu cilvēkiem pieminēt burtisku nedēļu, lai atcerētos kaut kādu milzīgu un nenoteiktu laika periodu. Bet Dievs ar saviem radījumiem nekad tā nav rīkojies. Tas, ko Viņš tik saprotami izteicis, ar šādu pieņēmumu tiek padarīts nenoteikts un neskaidrs. Tā ir neticība tās visbīstamākajā un visviltīgākajā pakāpē. Tās īstais raksturs šeit ir tā aizplīvurots, ka daudzi, kas apliecina ticību Bībelei, paši turas pie šiem uzskatiem un tos māca arī citiem. “Ar tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar viņa mutes elpu. Jo Viņš runāja, un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās.” (Ps. 33:6,9)
Bībele neatzīst nekādus ilgus laikmetus, kuros zeme būtu pamazām attīstījusies no haosa. Par katru sekojošo radīšanas dienu Svētie Raksti paskaidro, ka tās sastāvēja no vakara un rīta un līdzinājās visām nākamajām dienām. Katras dienas beigās norādīts uz Radītāja padarīto darbu. Un, noslēdzot ziņojumu par pirmo nedēļu, teikti vārdi: “Šis ir tas stāsts par debess un zemes izcelšanos, kad tās tika radītas.” (1. Moz. 2:4) Tas nav savienojams ar domu, ka radīšanas dienas būtu citādas nekā parastās dienas. Katra diena nosaukta par radīšanas dienu, jo ikvienā no tām Dievs veica daļu no radīšanas darba.
Ģeologi apgalvo, ka viņi zemē varot atrast pierādījumus, ka tā esot daudz vecāka, nekā to māca Mozus grāmata. Tiek atrakti cilvēku un dzīvnieku kauli, arī kara piederumi, pārakmeņojušies koki utt., daudz lielāki nekā tagad sastopamie vai tie, kas bijuši pirms gadu tūkstošiem, un no tā secina, ka zeme bijusi apdzīvota jau sen pirms laika, kas minēts ziņojumā par radīšanu, kad cilvēki augumā pārsnieguši tagad esošos. Tādi uzskati daudzus, kas apliecina ticību Bībelei, ir vadījuši uz domām, ka radīšanas dienas aptver ilgus nenoteiktus laikmetus.
Bet, atmetot Bībeles vēsturiskos ziņojumus, ģeologi tomēr neko nevar pierādīt. Kas tā paļaujas uz saviem atklājumiem un izdara dažādus secinājumus, tiem nav nekādas izpratnes par cilvēku, dzīvnieku un koku lielumu pirms Ūdensplūdiem, kā arī par tām krasajām pārmaiņām, kas toreiz notika. Zemē atrastās atliekas liecina par apstākļiem, kas visdažādākajās jomās stipri atšķiras no pašreizējā lietu stāvokļa; bet par laikiem, kad šie apstākļi pastāvējuši, var uzzināt vienīgi no Dieva Gara iedvesmotās Grāmatas. Ziņojumā par Plūdiem inspirācija ir noskaidrojusi to, ko ģeoloģija viena pati nekad nespētu izdibināt. Noas dienās apraktie cilvēki, dzīvnieki un koki lielumā daudzkārt pārsniedza tagad dzīvojošos, un tie saglabāti vēlākām paaudzēm par liecību, ka seno laiku iedzīvotāji gājuši bojā Plūdos. Dievs gribēja, lai šo lietu atklāšana stiprinātu ticību Viņa Gara iedvesmotajiem ziņojumiem, bet cilvēki ar savu nepareizo domu ievirzi iekrita tajos pašos maldos kā pirmsplūdu ļaudis, — tie lietas, kuras Dievs deva par svētību, nepareizi izlietojot pārvērta sev par lāstu.
Sātans savā viltībā cilvēkus vada, lai tie pieņemtu neticības radītos izdomājumus, jo tādā veidā viņš var aptumšot arī pašus par sevi skaidros Dieva likumus un uzkūdīt cilvēkus pret dievišķo pārvaldību. Savās pūlēs viņš sevišķi vēršas pret ceturto bausli, jo tas ļoti skaidri norāda uz Dzīvo Dievu, debesu un Zemes Radītāju.
Pastāvīgi ir pieliktas pūles radīšanas darbu izskaidrot dabīgā veidā, un Svēto Rakstu faktiem pretējā cilvēciskā argumentācija tiek pieņemta pat no kristietības piekritējiem. Daudzi pretojas pravietojumu, it īpaši Daniēla un Atklāsmes grāmatu pētīšanai, apgalvojot, ka neskaidrās izteiksmes dēļ tās mums nekad nebūšot saprotamas. Tomēr tieši šīs personas kāri pieņem Mozus grāmatas radīšanas aprakstam pretējās ģeologu teorijas. Bet, ja jau tik grūti saprast to, ko Dievs ir atklājis, cik neprātīgi tad balstīties uz minējumiem par lietām, kuras Dievs nav darījis zināmas! “Noslēpumainās lietas visas pieder tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas ir darītas zināmas mums un mūsu bērniem; tās domātas mūžībai, un lai mēs pildītu visus šīs bauslības vārdus.” (5. Moz. 29:29) Kā tieši Dievs veica radīšanas darbu, to Viņš cilvēkiem nekur nav pateicis; cilvēciskā gudrība nespēj izdibināt Visaugstākā noslēpumus. Dieva radīšanas spēks ir tikpat neaptverams kā Viņa būtība.
Dievs ļāvis pār pasauli izlieties gaismas straumēm kā zinātniskā, tā mākslas ziņā, bet, ja ļaudis, kas sevi sauc par zinātniekiem, uz visu raudzīsies tikai no cilvēciskā viedokļa, tad noteikti kļūdīsies. Cilvēku centieni iet domās tālāk par to, ko Dievs atklājis, var būt nevainīgi tikai tad, ja mūsu teorijas nerunā pretī Rakstu patiesībām, bet, kas atmet Dieva Vārdu un mēģina radīšanas norises izskaidrot ar zinātniskiem faktiem, tie atļaujas bez kartes un kompasa doties nepazīstamā okeānā. Pat dižākie prāti, ja tie savos meklējumos netiek vadīti no Dieva Vārda, nonāk neskaidrībā un nevar saskaņot zinātni ar atklāsmi. Tā kā Radītājs un Viņa darbi cilvēku saprašanu pārsniedz tik tālu, ka dabiski to vairs nevar izskaidrot, tad sevis attaisnošanai tie uz Bībeles ziņojumiem sāk skatīties neuzticīgi. Kas apšauba Vecās un Jaunās Derības patiesīgumu, tie tiks mudināti iet vēl vienu soli tālāk un apšaubīt arī Dieva esamību; un pēc tam, savu enkuru pazaudējušiem, tiem būs jāiet bojā, saduroties ar neticības klinti
Šie cilvēki ir zaudējuši ticības vienkāršību. Pārliecībai par Dieva Svētā Vārda autoritāti jābūt nesatricināmai. Bībeli nedrīkst pārbaudīt ar cilvēku zinātniskajām idejām. Cilvēciskās zināšanas nav uzticams vadonis. Apšaubītāji, kas lasa Bībeli, meklēdami iemeslus strīdiem, savā zinātnes vai Bībeles neizpratnē var domāt, ka atraduši starp tām pretrunas, bet, pareizi saprotot, tādu pretrunu Bībelei ar zinātni nav. Mozus rakstīja Svētā Gara vadīts, un patiesa ģeoloģijas teorija nekad neatbalstīs atklājumus, kas runātu pretī viņa izteicieniem. Katra patiesība, vai nu tā ir dabā vai atklāsmē, nerunā sev pretī nevienā savā izpausmes veidā.
Dieva Vārdā ir daudz jautājumu, uz kuriem pat dziļākie domātāji nekad nevarēs atbildēt. Mūsu uzmanība tiem tiek pievērsta, lai rādītu, ka pat starp ikdienišķām lietām ir daudz kas tāds, ko cilvēciskais prāts ar visu savu lielīgo gudrību nav spējīgs pilnīgi saprast.
Un tomēr, zinātņu vīri pieļauj varbūtību, ka tie spēj aptvert Dieva gudrību attiecībā uz visu, ko Viņš ir darījis vai ko varētu darīt. Diezgan plaši ir izplatījusies doma, ka Dievs ir saistīts pats ar saviem likumiem. Ļaudis vai nu noliedz, vai neņem vērā Viņa esamību, vai iedomājas, ka var izskaidrot visu, pat Viņa Gara iedarbību uz cilvēka sirdi, un vairs negrib godāt Dieva Vārdu, ne arī bīties no Viņa varas. Tie netic pārdabiskām lietām, neizprazdami ne Dieva likumus, ne Viņa bezgalīgo spēku, kas var panākt Viņa gribas piepildīšanos. Ikdienā lietotais vārds “dabas likumi” nozīmē to, ko cilvēki spējīgi atklāt attiecībā uz likumiem, kas pārvalda fizisko pasauli; bet cik ierobežota ir viņu izpratne un cik plašs lauks, kurā Radītājs var darboties saskaņā ar saviem likumiem visā pilnībā ārpus mirstīgo būtņu uztveres spējām!
Daudzi māca, ka matērijai piemīt vitāls spēks, — ka matērijai piešķirtas zināmas īpašības, kuras darbojas, pateicoties šai iekšējai enerģijai, un ka dabas norises notiek saskaņā ar noteiktiem likumiem, kuros pat Dievs nedrīkst iejaukties. Tā ir neīsta zinātne, kas nav savienojama ar Dieva Vārdu. Daba kalpo savam Radītājam. Dievs neatceļ savus likumus, ne arī strādā tiem pretī, bet Viņš tos pastāvīgi lieto kā savus darbarīkus. Daba liecina par inteliģenci, par noteiktu Esamību, par aktīvu Spēku, kas darbojas šajos likumos un caur tiem. Dabā pastāvīgi darbojas Tēvs un Dēls. Kristus saka: “Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī es darbojos.” (Jāņa 5:17)
Nehemijas grāmatā uzrakstītajā slavas dziesmā levīti dziedāja: “Tu esi tas Kungs, kas tiešām ir, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis, — debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!” (Nehem. 9:6) Kas attiecas uz šo pasauli, tad radīšanas darbs ir pabeigts. Jo šie “darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti”. (Ebr. 4:3) Bet Dievs ar savu enerģiju vēl vienmēr uztur radītās lietas. Tas nav kā kādreiz iekustināts mehānisms, kas turpina darboties caur savu iekšējo spēku, kad sit pulss un elpas vilciens seko elpas vilcienam, bet katra ieelpa, katrs sirdspuksts liecina par to visu uzturošo gādību, kurā mēs “dzīvojam, rosāmies un esam”. (Ap. d. 17:28 )
Nevis pateicoties kādreiz mantotam spēkam zeme gadu no gada izdod savu augļu bagātību un turpina riņķot ap sauli. Dieva roka vada planētas un uztur tās noteiktā kārtībā un kustībā debesīs. “(..) Viņš ir Tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.” (Jes. 40:26) Viņa spēkā attīstās stādu valsts, parādās lapas un atveras ziedi. Viņš ir Tas, “kas liek zālei augt uz kalniem”, un pēc Viņa pavēles ielejas kļūst auglīgas. Visi lauka zvēri no Dieva meklē savu barību — (Ps. 147:8; 104:20,21) un katra dzīva radība, sākot no mazākā insekta līdz pat cilvēkam, ikdienas ir atkarīga no Viņa gādības. Dziesminieks skaisti saka: “Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dodi savā laikā. Kad Tu to viņiem dodi, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu.” (Ps. 104:27,28 ) Dieva teiktais vārds pārvalda elementus. Viņš “apklāj debesis ar mākoņiem un dod zemei lietu”. “Viņš izkaisa sniegu kā vilnas pūkas un izbārsta salnu kā pelnus.” (Ps. 147:16) “Kad pērkona dārdos atskan Viņa balss, tad Viņš ūdenim padebešos liek krākt un liek mākoņu segai no zemes galiem klāties visam pāri, kad Viņš iededzina zibeņus lietum līstot un izlaiž vētru no tās apslēptām novietnēm.” (Jer. 10:13)
Dievs ir visu lietu sākums. Katra īsta zinātne ir saskaņā ar Viņa darbiem. Katra īsta audzināšana ved pie paklausības Viņa pārvaldībai. Zinātne paver mūsu skatam arvien jaunus brīnumus; tā iespiežas gaisa slāņos un izpēta zemes dzīles, bet pētījumi neveicas tur, kur tie apstrīd dievišķos atklājumus. Nezināšana var atsaukties uz zinātni, lai rastu atbalstu maldīgiem uzskatiem par Visvareno, bet dabas grāmata un rakstītais Vārds abpusēji viens otru apgaismo. Tā mēs tiekam vadīti pielūgt savu Radītāju un mācāmies saprātīgi uzticēties Viņa Vārdam.
Neviens mirstīgs radījums nespēj pilnībā aptvert Mūžīgā esamību, Viņa gudrību un spēku vai Viņa darbus. Svētais vīrs raksta: “Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visuvarenā pilnībai? Tās ir tik augstas kā debesis, — ko tu tur sasniegsi? Dziļākas nekā elle, cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas? Tās garums ir garāks nekā zeme; tās platums platāks nekā jūra.” (Īj. 11:7-9) Visvarenākie intelekta pārstāvji nespēj izprast Dieva būtību. Cilvēki var pētīt arvien dziļāk un mācīties arvien vairāk, un tomēr viņu priekšā vēl arvien būs bezgalība.
Radīšanas darbi liecina par Dieva varenību un lielumu. “(..) izplatījums izteic Viņa roku darbu.” (Ps. 19:2) Kas par padomdevēju ņēmis rakstīto Vārdu, tas zinātnē atradīs palīglīdzekli labākai Dieva izpratnei. “Viņa neredzamās īpašības, tiklab Viņa mūžīgā vara kā Viņa dievība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas Viņa darbos; tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Rom. 1:20)

Elēna Vaita
Fragments no grāmatas Sentēvi un pravieši

Piekāpšanās pagānismam

Piekāpšanās pagānismam atvēra ceļu tālākai Debesu autoritātes nicināšanai. Pamudinot nesvētus draudzes vadītājus, sātans centās grozīt arī ceturto bausli un mēģināja atcelt seno Sabatu, dienu, kuru Dievs bija svētījis un iesvētījis (1. Moz. 2:2,3), tā vietā paaugstinot pagānu ievērotos svētkus – "godājamo saules dienu". Sākumā šo izmaiņu necentās izdarīt atklāti. Pirmajos gadsimtos īsto Sabatu vēl ievēroja visi kristieši. Viņi dega par Dieva godu un, ticot bauslības negrozāmībai, čakli sargāja tās priekšrakstu svētumu. Tiecoties sasniegt kāroto mērķi, sātans ar savu pārstāvju starpniecību darbojās ļoti viltīgi un izveicīgi. Lai ļaužu uzmanību pievērstu svētdienai, to sāka dēvēt par Kristus augšāmcelšanās piemiņas dienu. Tajā notika reliģiski dievkalpojumi, kaut gan vēl ilgu laiku to uzskatīja tikai par atpūtas dienu, joprojām kā svētu godājot Sabatu.
Sagatavojot ceļu savam ieplānotajam darbam, sātans jau pirms Kristus atnākšanas pamudināja jūdus apkraut Sabatu ar visstingrākajām prasībām, padarot tā ievērošanu par smagu nastu. Izmantojot savā labā šo viltus gaismu, kādā viņš pats bija ietērpis Dieva iesvētīto dienu, sātans tagad aicināja to uzskatīt tikai par jūdu ieviestu tradīciju. Pārvēršot svētdienu par līksmiem kristiešu svētkiem, viņš tos skubināja Sabatu uzskatīt par skumju gavēņa un nomāktības dienu, lai tā izrādītu savu naidu pret visu jūdu dievkalpošanas sistēmu.
Ceturtā gadsimta sākumā ķeizars Konstantīns izdeva dekrētu, kas visā Romas impērijā par valsts svētkiem pasludināja svētdienu. Tagad saules dienu godāja gan viņa pagāniskie pavalstnieki, gan arī kristieši; un imperators jau tieši vēlējās savienot pagānisma un kristietības pretrunīgās intereses. To darīt viņu skubināja arī baznīcas bīskapi, kas, goda un varas kāres pārņemti, saprata, ka, ja kristieši un pagāni ievēros vienu un to pašu dienu, tad tas vēl daudzus pagānus pamudinās formāli pieņemt kristietību, kā rezultātā pieaugs baznīcas vara un slava. Tomēr dievbijīgie kristieši, pakāpeniski gan pierodot skatīties uz svētdienu kā uz zināmā mērā svētu dienu, vēl arvien, paklausot ceturtajam bauslim, turpināja ievērot Sabatu.

Elena Vaita
Fragments no grāmatas "Lielā cīņa"

Iebildumi pret Bībeli

Visu cilvēku uztvere nav vienāda. Uz atšķirīgi audzinātiem un dažādi domājošiem ļaudīm vieni un tie paši vārdi atstāj dažādu iespaidu, tādēļ vienīgi ar valodas starpniecību jebkuram savu domu gājumu vai priekšstatu par kādu attiecīgu jautājumu ir grūti pastāstīt kādam ar citādu raksturu un audzināšanu. Tomēr godīgiem, veselīgi domājošiem cilvēkiem teiktais var būt skaidrs un saprotams un pilnīgi pietiekošs praktiskās dzīves vajadzībām. Ja kāds, ar kuru sarunājamies, nav godīgs un nevēlas saprast un saskatīt patiesību, tad tas visus vārdus sagrozīs, lai tie atbilstu viņa nolūkiem. Balstoties uz savu iztēli, viņš tos iztulkos nepareizi un izkropļos to patieso nozīmi, lai pēc tam pats nostiprinātos neticībā, apgalvojot, ka šie uzskati ir maldīgi.
Tieši tādā veidā pret maniem rakstiem izturas cilvēki, kuri vēlas tos pārprast un sagrozīt. Viņi Dieva patiesību pārvērš melos, un, kā tie izturas pret maniem rakstiem un manām grāmatām, tā skeptiķi un neticīgie izturas pret Bībeli. Viņi to lasa, vēlēdamies sagrozīt un nepareizi izlietot vai tīši izkropļot izteicienu patieso jēgu. Tie paziņo, ka Bībele var apstiprināt it visu, jo katra sekta savas mācības uzsver kā pareizas, liekot Bībelei apstiprināt visatšķirīgākos uzskatus.
Bībeles sarakstītāji domas ir izteikuši cilvēciskā valodā. To sarakstījuši cilvēciski darba rīki, kas bija Svētā Gara inspirēti. Un tāpēc, ka cilvēku spējas saprast valodu ir nepilnīgas, bet prāts bieži vien stūrgalvīgi cenšas atrast dažādus iemeslus, lai izvairītos no patiesības, daudzi Rakstus lasa un iztulko tā, kā viņiem pašiem patīk. Tomēr grūtību iemesli nav jāmeklē Bībelē. Līdzīgi rīkojas naidīgi noskaņoti politiķi, kas, apspriežot vienus un tos pašus likumus, aizstāv pretējus viedokļus par šo likumu būtību un pielietošanu.
Svētie Raksti cilvēkiem nav doti kā nepārtraukta savstarpēji saistītu norādījumu ķēde, bet pa atsevišķiem posmiem vairākās paaudzēs, kad Dievs savā gudrībā redzēja, ka ir piemērota izdevība ietekmēt atšķirīgos laikos un dažādās vietās dzīvojošos ļaudis. Cilvēki rakstīja tā, kā tos vadīja Svētais Gars. “Vispirms pumpuri, tad ziedi un pēc tam augļi”; “vispirms stiebri, tad vārpas un pēc tam pilni graudi vārpās.” Un tieši tā Bībele arī runā uz mums.
Ne vienmēr Rakstos ir pilnīga kārtība un neapstrīdama saliedētība. Kristus veiktie brīnumdarbi nav pieminēti precīzā secībā, bet atbilstoši apstākļiem, kas it kā prasīja šo dievišķā spēka atklāsmi. Bībelē ietvertās patiesības līdzinās apslēptām pērlēm. Tās vajag meklēt ar visneatlaidīgāko piepūli. Tie, kas tikai pavirši ieskatās Svētajos Rakstos, apmierinoties ar seklām zināšanām, kaut gan paši tās uzskata par ļoti dziļām, droši vien spriedīs par Bībelē sastopamajām pretrunām un apšaubīs tās autoritāti. Bet, kam sirds būs saskaņojusies ar patiesību un pienākumu, tie pētīs Rakstus, gatavi uzņemt visus dievišķos iespaidus. Apgaismota dvēsele visā saskatīs garīgu vienotību, kas tur vijas cauri kā mirdzošs zelta pavediens, kaut gan, lai tam izsekotu, nepieciešama pacietība, pārdomas un lūgšanas. Asi strīdi par Bībeli ir ierosinājuši to vairāk pētīt, kā rezultātā tika atklāti vērtīgi patiesības dārgakmeņi. Ir izliets daudz asaru, pienestas neskaitāmas lūgšanas, lai Kungs cilvēkiem ļautu saprast Viņa Vārdu.
Bībele mums nav dota izsmalcinātā, pārcilvēciskā valodā. Lai aizsniegtu cilvēkus, Jēzus ietērpās cilvēcībā. Bībeli ļaudīm vajadzēja pasniegt cilvēku valodā, lai gan viss, kas cilvēcisks, ir nepilnīgs. Vienam un tam pašam vārdam var būt dažādas nozīmes; nav vārdu, kas izteiktu tikai vienu īpašu domu. Bībele ir dota praktiskiem nolūkiem.
Arī mūsu uztveres spējas ir atšķirīgas. Atsevišķus izteicienus un ziņojumus visi nesaprot vienādi. Daži Rakstos teikto uztver atbilstoši savam prāta noskaņojumam un apstākļiem. Tieksmēm, aizspriedumiem un kaislībām ir liels spēks aptumšot un ievest apmulsumā prātu, pat lasot Svēto Rakstu vārdus.
Mācekļiem, kas ceļoja uz Emavu, vajadzēja atbrīvoties no nepareizas Rakstu izpratnes. Jēzus nepazīts gāja kopā ar tiem un sarunājās ar viņiem kā cilvēks ar cilvēku. Iesākot ar Mozu un praviešiem, Viņš tiem lika pārdomāt visu, kas vien uz Viņu attiecās, - ka Viņa dzīve, darbs, ciešanas un nāve pilnībā saskanēja ar Rakstos jau iepriekš sniegtajiem paziņojumiem. Viņš tiem atvēra saprašanu, ka tie spēja uztvert tur izteiktās atziņas. Cik gan ātri Kungs atraisīja samezglotos cilvēcisko domu secinājumus, parādot Rakstu vienotību un dievišķo patiesīgumu! Un, ak, cik daudziem ļaudīm arī mūsu dienās vēl vajadzētu atvērt saprašanu!
Bībeli sarakstījuši inspirēti cilvēki, bet tas nav Dieva domu un izteiksmes veids. Šis darbs ir cilvēcisks; Dievs kā rakstnieks tur neatklājas. Cilvēki bieži ir lietojuši izteicienus, kādus mēs no Dieva nekad nedzirdētu. Dievs sevi nav ielicis Bībeles vārdos, loģikā un retorikā, lai tādā veidā Viņš tur tiktu pārbaudīts. Bībeles sarakstītāji ir Kunga rakstveži, nevis Viņa spalva. Padomājiet tikai par šiem dažādajiem, atšķirīgajiem sarakstītājiem!
Inspirēti nav Bībeles vārdi, bet cilvēki. Inspirācija iedarbojās nevis uz cilvēka vārdiem vai viņa izteiksmes veidu, bet gan uz pašu cilvēku, kurš Svētā Gara iespaidā tika piepildīts ar īpašām domām. Bet vārdi saņēma katra atsevišķā cilvēka prāta zīmogu. Dievišķās domas it kā izkliedējās. Dievišķās domas un griba savienojās ar cilvēciskajām domām un gribu, lai tādā veidā cilvēciskie izteicieni kļūtu par Dieva Vārdu. – [ Manuskript 24, 1886 (written in Europe in 1889)]

Neizskaitāmas svētības

„Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz Kungu!” Psalmi 27:14.
Nezaudē drosmi, mana māsa. Vēl mazliet un mēs redzēsim Jēzu. „Jūsu sirdis lai neizbīstas”, Viņš teica Saviem mācekļiem. „Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt? Un kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs” Jāņa 14:1-3.
Iedrošini savu sirdi Kungā! Es priecājos par gaišajām nākotnes izredzēm, un tā vari darīt arī tu. Būsim līksmi un slavēsim Kungu par Viņa mīlošo laipnību pret cilvēku bērniem. Nepievērsies tumsai. Tici Dievam. Mēs piederam Kristum un neaizmirsīsim, ka Viņš mūs mīl un grib būt mūsu Palīgs un Dievs.
Pagājušā vakarā es ilgi nevarēju aizmigt. Mani nomāca rūpes un es jutos satraukta, jo es zināju, ka dažiem uzbrūk kārdināšanas un pārbaudījumi, un es nesapratu, kā lai viņiem palīdzu raudzīties uz Jēzu un iepriecināt savas sirdis Viņa mīlestībā. Es domāju, kaut varētu tikai pieķerties Kristus rokai un dzirdēt Viņa balsi te guļot bez miega un lūdzot par sevi, un daudz vairāk par citiem, kas pakļauti kārdināšanām un pārbaudījumiem! Vēl pēc pulkstenis vieniem es nebiju aizmigusi. Es jutos noskumusi, jo šajā dienā man bija jāveic kāds rakstu darbs, un es domāju, ka nespēšu to uzrakstīt, jo nevarēšu gulēt. Tad ap pulkstenis diviem es piecēlos, apģērbos, iekūru krāsni un līdz brokastīm jau biju uzrakstījusi daudz lappušu. Līdz brokastīm padarīju daudz un man nemaz neuzbruka miegainība.
Pateiksimies Dievam par katru labvēlību, ko saņemam no Viņa. Centīsimies būt saulaini kristieši. Tos cilvēkus, par kuriem es uztraucos un baidījos, ka viņi neizturēs līdz galam, es uzticēju Dievam. Kas ir patiesi dievišķs, tas mirdzēs morālajā tumsā, jo viņu apspīd Kristus gaisma. Viņam mēs pastāvīgi esam parādā slavu un pateicību, jo caur ticību mūs uztur Viņa spēks. Mēs paši sevi nevaram pasargāt.
Nezaudē drosmi. Kungs tevi mīl un jūt līdzi katrai tavai vājībai. Viņš noteikti tevi stiprinās un svētīs, ja tu tikai Viņam uzticēsies. Bezgalīgā Dieva sirds nejutīsies apmierināta, ja Viņš tiem, kas mīl Viņa Dēlu, dotu mazāk svētību, nekā Viņš deva Savam Dēlam.
 
Vēstule 57. 1905. g. 5. febr., kāda sludinātāja sievai, A.J. Brīda kundzei.

Еlena Vaita
VIENA DIENA AR DIEVU

Viena vāja vieta

Mums nevajadzētu sev glaimot, ka esam brīvi no daudz kā tāda, kur citi Dieva priekšā ir vainīgi; pat, ja mūsu raksturā pastāv dažas stipras īpašības un tikai viena vāja vieta, dvēsele vēl vienmēr paliek saistīta ar grēku. Sirds kalpošanā ir dalīta un it kā saka: "Mazliet no manis un kaut ko no Tevis." Tomēr Dieva bērnam ir nepieciešams, sevi pārmeklējot, atklāt arī to grēku, kam tas vēl izdabā un ko lutina, ļaujot, lai Kungs sirdi atbrīvo visā pilnībā. Viņam tas jāuzvar, jo Dieva acīs tas nav nekāds sīkums.
Kāds var teikt: "Es nemaz neesmu tik slikts, jo, kad mani izaicina un es pasaku kaut ko riebīgu, vienmēr pēc tam nožēloju, ka esmu ļāvies savām dusmām." Cits var aizbildināties: "Man vēl ir viena otra vaina, bet tādu nelietību, kādu redzu savā paziņā, es tiešām nevaru paciest." Kungs mums nav devis nekādu grēka smaguma pakāpju sarakstu, lai dažus grēkus varētu apzīmēt par mazāk svarīgiem, jo tie nodara niecīgu ļaunumu, kamēr citus uzskatīt par smagiem, jo tie sagādā milzīgu postu.
Ķēde nav stiprāka par tās vienu vismazāko locekli. Mēs to visā kopumā varam atzīt par labu, tomēr, ja viens posms ir vājš, uz ķēdi vairs nevaram paļauties. Ikviena dvēsele, kas ieies Dieva valstībā, būs nopietni pētījusi, kā uzvarēt grēku. Neiecietīgajiem vārdiem, kas uz jūsu lūpām, jāpaliek neizrunātiem. Domas, ka jūsu raksturs netiek pareizi novērtēts, ir jāatmet, jo tās vājina jūsu iespaidu citu cilvēku skatījumā. Tāpat vajadzētu pārvarēt uzskatu, ka jūs līdzināties moceklim, bet tā vietā pilnībā paļauties uz Kristus apsolījumu: "Tev pietiek Manas žēlastības."
Elena Vaita
Vēstis jaunatnei

Kur palika otrais bauslis?

Bībelē:
2.moz. 20:4-6
4 Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes.
5 Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst,
6 un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.

Kāpēc šis bauslis ir izmests ārā?
Luterāņiem

Katoļiem

Debesis mums var būt ļoti tuvu

Cilvēki vēl to nezina, bet vēsts ar gavilēm piepilda Debesis. Ar vēl dziļāku un uzmanīgāku interesi svētās būtnes no gaismas pasaules tuvojas šai zemei. Viņu klātbūtnē visa pasaule kļūst gaišāka. Virs Betlēmes pakalniem ir sapulcējies neskaitāms eņģeļu pulks. Tie gaida zīmi, lai pasludinātu pasaulei prieka vēsti. Ja Israēla vadoņi būtu uzticīgi savam aicinājumam, tie varētu piedalīties līksmajā notikumā, pasludinot Jēzus piedzimšanu. Bet nu viņiem tas paiet garām.
Dievs saka: "Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi." "Dievbijīgiem Viņš tumsībā uzaust kā gaisma." (Jes. 44:3; Ps. 112:4) Spožie stari no Dieva troņa atspīdēs tiem, kas meklē gaismu un to ar prieku pieņem.
Klajumos, kur Dāvids zēna gados veda tēva avis, arī šajā laikā naktīs palika nomodā gani. Klusajās stundās tie runāja par apsolīto Pestītāju un lūdza par Ķēniņu, kam jāieņem Dāvida tronis. "Un tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs.""
Līdz ar šiem vārdiem ganus aizsniedz godības atklāsme. Israēlā ieradies Atbrīvotājs! Šis notikums saistās ar spēku, paaugstināšanu un uzvaru. Bet eņģelim gani ir jāsagatavo, lai tie pazītu Pestītāju, neskatoties uz Viņa nabadzību un vienkāršību. "Un to ņemieties par zīmi," saka eņģelis, "jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu."
Debesu sūtnis nomierināja izbijušos ganus. Viņš tiem pastāstīja, kā Jēzu atrast. Līdzjūtīgi, ievērodams viņu cilvēcisko vājumu, eņģelis tiem deva laiku pierast pie dievišķā spožuma. Tad gaviles un Dieva slavēšanu ilgāk aizturēt vairs nebija iespējams. Visu klajumu apgaismoja Dieva pulku spožais mirdzums. Zeme apklusa, un Debesis noliecās, lai ieklausītos dziesmā: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."
Ak, kaut šodien cilvēce spētu to sadzirdēt! Toreiz izsacītais vēstījums, toreiz uzsāktā dziesma pieaugs spēkā līdz laika beigām un izskanēs līdz pasaules galiem. Kad Taisnības Saule uzlēks ar dziedināšanu zem saviem spārniem, šo dziesmu atbalsos neskaitāms pulks; tas būs kā lielu ūdeņu šalkas: "Allelūja! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, visuvaldītājs." (Atkl. 19:6)
Kad eņģeļi pazuda, nodzisa arī gaisma un Betlēmes pakalnus atkal klāja nakts ēnas. Bet ganu atmiņā palika viskrāšņākā aina, kādu cilvēka acs jebkad redzējusi. "Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz Debesīm, tad gani runāja savā starpā: "Iesim tad nu uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko tas Kungs mums licis paziņot. Un tie steigdamies nāca un atrada ir Mariju, ir Jāzepu un bērniņu, silē gulošu."
Liela prieka pārņemti, tie aizgāja un pasludināja, ko bija redzējuši un dzirdējuši. "Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu."
Šodien Debesis nav tālāk no zemes kā toreiz, kad gani klausījās eņģeļu dziesmā. Vēl arvien Debesis rūpējas par cilvēci tāpat kā tad, kad vienkāršie ļaudis savos ikdienas darbos sastapās ar eņģeļiem dienas vidū un sarunājās ar godības sūtņiem vīna kalnos un laukos. Debesis mums var būt ļoti tuvu pat ikdienas gaitās. Debesu galma eņģeļi pavadīs to ļaužu soļus, kas visas lietas dara saskaņā ar Dieva pavēli.

Elena Vaita
Fragments no grāmatas "Laikmetu ilgas"

Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. (Mat. 7:12)

Pamatojoties uz Dieva mīlestību pret mums, Jēzus pieprasa, lai mēs mīlētu viens otru, savienojot savstarpējās cilvēcīgās attiecības zem viena vienīga vispārēja vadošā noteikuma.
Jūdi rūpējās vienīgi par to, ko viņiem vajadzētu saņemt. Viņi centās sevi apgādāt ar to, kas, pēc viņu uzskatiem, bija atbilstošs viņu spēkiem, godam un kalpošanai. Kristus mūs aicina nedomāt par to, cik daudz mēs saņemsim, bet gan, cik daudz mēs dosim. Mūsu pienākumu mēraukla attiecībā pret citiem ir tas, ko mēs uzskatām par citu pienākumu pret mums.
Saskaroties ar citiem, iejūtieties viņu stāvoklī. Iedomājieties viņu izjūtas, viņu grūtības, vilšanos, priekus un bēdas! Nostājieties ar viņiem uz līdzīgas pakāpes un rīkojieties tā, kā jūs vēlētos, lai izturas pret jums, ja jūs būtu viņu vietā. Šis ir īstais godīguma likums. Tas ir citiem vārdiem pateikts likums: "Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu." (Mat. 22:39). Tā ir praviešu mācības būtība un arī debesu princips, kas attīstīsies visos, kuri būs derīgi svētajai savienībai.
Šis zelta likums atrodas patiesas laipnības un pieklājības pamatā, un vislabāko tā ilustrāciju atrodam Kristus dzīvē un raksturā. Ak, cik daudz skaistuma un laipnības staru izplatījās no mūsu Pestītāja Viņa dzīves laikā! Kāda labsirdība un žēlsirdība izstaroja no Viņa personības! Tam pašam garam jāatklājas Viņa bērnos; tie, kuros dzīvo Kristus, būs dievišķās atmosfēras apņemti. Viņu baltās skaidrības drēbes izplatīs ap sevi dievišķā dārza smaržu, viņu sejas atstaros Kristus gaismu un apgaismos šaubīgā un nogurušā ceļinieka teku.
Katra cilvēka dzīvē, kas apguvis patiesu pilnīgā rakstura ideālu, atklāsies Kristus labsirdība un žēlsirdība. Žēlastības iespaidam jāmīkstina sirdis, jāšķīsta jūtas, sniedzot debesīs dzimušu smalkjūtību un jūtu pareizību.
Tomēr šim zelta likumam ir vēl daudz dziļāka nozīme. Katram, kurš kļuvis par Dieva žēlastības kopijas pārvaldnieku, ir aicinājums sniegt dvēselēm, kas atrodas tumsā un neziņā, tādu sava īpašuma daļu, kādu viņš vēlētos saņemt, ja būtu to vietā. Apustulis Pāvils saka: "Tiklab grieķiem kā negrieķiem, mācītiem kā nemācītiem esmu parādnieks." (Rom. 1:14). Tāpēc visa tā, ko jūs zināt par Dieva mīlestību, un visu bagāto žēlastības dāvanu dēļ, ko esat saņēmuši vairāk nekā citi, kas tīti tumsā un neziņā, jūs esat parādnieki šīm dvēselēm un jums jādalās šajās dāvanās ar tām.
Tāpat jārīkojas ar laicīgās dzīves dāvanām un svētībām — vienalga, kas arī jums piederētu vairāk nekā jūsu līdzcilvēkiem, tas jūs dara par parādnieku tādā mērā, kādā citiem tās ir mazāk. Ja mums ir nodrošināts stāvoklis vai arī ja esam apgādāti ar laicīgās dzīves ērtībām, mūsu svēts pienākums ir rūpēties par slimiem, atraitnēm un bāriņiem, mums jārūpējas par tiem tā, kā mēs vēlētos, lai tie rūpētos par mums, ja lomas mainītos.
Zelta likums runā par patiesību, kas vienreiz jau bija paziņota kalna svētrunā: "Ar kādu mēru jūs mērojiet, ar tādu jums taps atmērots." Tas, ko mēs darām citiem, vai tas būtu labs vai ļauns, vienmēr atgriezīsies pie mums atpakaļ, — vai nu kā svētība, vai lāsts. Ko mēs dodam citiem, to paši saņemam atpakaļ. Vajadzības brīdī tas bieži atgriežas atpakaļ kā debesu valsts monēta. Bez tam Kungs katru dāvanu jau šeit zemes dzīvē atalgo, bagātīgi sniedzot savu mīlestību, bet mīlestība ir visu debesu bagātību un dārgumu summa. Tāpat atgriežas darītais ļaunums. Katram, kas brīvi notiesā vai atņem drosmi otram, pašam būs jāiet pa to ceļu, pa kuru viņš licis iet citiem, un būs jāizjūt tas, ko sajuta citi bez viņa līdzjūtības un mīlestības.
Tāds ir Dieva mīlestības spriedums. Kungs vēlas, lai mēs atzītu savu cietsirdību un atvērtu sirdis, lai Jēzus tur varētu dzīvot, tad no ļaunā iznāks labs un šķietamais lāsts būs svētība.
Šis zelta likuma pamats ir arī patiesais kristietības pamats. Katrs mēģinājums to mainīt ir apkrāpšana.  Reliģija, kas neprasa sevišķu uzmanību pret maldos nonākušām dvēselēm, kuras Kristus vērtē tik augsti, ka atdeva par tām savu dzīvību — reliģija, kas neaicina mūs uzmanīgi un noteikti ievērot cilvēku vajadzības, ciešanas un tiesības, būtībā ir viltus reliģija. Ja mēs nicinoši izturamies pret nabadzīgo, cietēju un grēcinieku tiesībām, tad esam Kristus nodevēji. Kristietībai pasaulē ir tik maz spēka tādēļ, ka cilvēki gan pieņem Kristus Vārdu, bet atraida Viņa raksturu. Tas viss zaimo Kunga Vārdu.
Par apustuļu draudzi, kuru apmirdzēja Kristus augšāmcelšanās slava, sacīts: "Neviens neko no savas mantas nesauca par savu. (..) Viņu starpā arī nebija neviena, kam kā trūktu. (..) Apustuli ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem. (..) Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt svētnīcā, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgām sirdīm. (..) Bet Kungs ik dienas viņiem pievienoja tos, kas tika izglābti." (Ap. d. 4:32-34; 2:46,47).
Vērojiet debesis un zemi, nekad tur neatradīsiet patiesību, kas būtu spēcīgāka par to, kura atklājas žēlastības darbos, sniedzot palīdzību un līdzjūtību tiem, kam ir vajadzības. Šī ir patiesība, kas atrodas Kristū Jēzū. Ja tie, kas nes Kristus vārdu, dzīvē parādīs šī zelta likuma pamatus, tad Evaņģēlija darbu šodien pavadīs tāds pats spēks, kāds bija apustuļu dienās.

Elena Vaita
Fragments no "KRISTUS KALNA SVĒTRUNA"

Pieņemama grēku atzīšana

“Kas savus grēkus apklāj, tam tas neizdosies, bet, kas tos izsūdz un atstāj, tas dabūs žēlastību.”

Nosacījumi Dieva žēlastības iegūšanai ir skaidri, taisnīgi un saprātīgi. Kungs neprasa, lai mēs grēku piedošanas dēļ darītu kādu smagu darbu. Mums nav jādodas nogurdinošos svētceļojumos vai jāliek sev ciest fiziskas sāpes, lai savu dvēseli ieteiktu Debesu Dievam vai izpirktu savu pārkāpumu, bet tas, kas savu grēku izsūdz un atstāj, dabūs žēlastību. Tas ir dārgs apsolījums, kas dots kritušajam cilvēkam, lai to iedrošinātu uzticēties mīlestības Dievam un meklēt mūžīgu dzīvi Viņa valstī.

Mēs lasām, ka Daniēls, Dieva pravietis, bija Debesīm “ļoti mīļš” vīrs. Viņš ieņēma augstu amatu Bābeles galmā un godbijībā kalpoja Dievam kā labklājībā, tā nelaimē; tomēr viņš pazemojās un izsūdzēja savus un savas tautas grēkus. Ar dziļu sirds nožēlu viņš atzina: “Mēs grēkojām un darījām netaisnību, mēs bijām bezdievīgi un nepaklausīgi un atkāpāmies no Taviem baušļiem un likumiem; mēs neklausījām arī Taviem kalpiem, praviešiem, kuri runāja Tavā vārdā uz mūsu ķēniņiem un mūsu valdniekiem, mūsu tēviem un uz visu tautu. Tavā pusē, Kungs, ir taisnība, mums atliek tikai kauna sārtums vaigā, kā tas šodien redzams sejā Jūdas vīriem, Jeruzālemes iedzīvotājiem un visiem israēliešiem tuvumā un tālumā visās zemēs, kur Tu tos esi izklīdinājis viņu neuzticības dēļ, ar ko tie pret Tevi ir apgrēkojušies.”

Daniēls necentās Dieva priekšā attaisnot sevi vai savu tautu, bet pazemībā un ar nožēlojošu dvēseli pilnīgi atzina ļaužu pārkāpumus un viņu vainas lielumu un apliecināja, ka Dievs ir taisnīgi rīkojies ar tautu, kas noniecinājusi Viņa prasības un nav sev par labu izlietojusi Tā sirsnīgos lūgumus.

Šodien vajadzīga tieši tāda pati sirsnīga, dziļi izjusta nožēla un grēku atzīšana. Tie, kas nav pazemojuši savu dvēseli Dieva priekšā, atzīstot savu noziegumu, nav vēl izpildījuši pirmo nosacījumu, lai tiktu pieņemti. Ja mēs vēl neesam izjutuši tādu nožēlu par saviem grēkiem, kas pati savukārt nav jānožēlo, un ja neesam izsūdzējuši savus pārkāpumus īstā dvēseles pazemībā un ar sagrauztu garu, sajūtot riebumu pret savu netaisnību, tad patiesībā mēs vēl nekad neesam meklējuši grēku piedošanu; un, ja mēs nekad neesam to meklējuši, tad arī nekad neesam atraduši Dieva mieru. Vienīgais iemesls, kāpēc mūsu pagātnē izdarītie grēki var būt nepiedoti, ir nevēlēšanās pazemot savu lepno sirdi un pakļauties Patiesības Vārdā dotajiem nosacījumiem. Šajā jautājumā ir doti skaidri norādījumi. Grēku atzīt un izsūdzēt atklātībā vai slepenībā vajag no sirds un labprātīgi. Izsūdzēšanu nedrīkst no grēcinieka izspiest. To nevajag darīt vieglprātīgi un bezrūpīgi, kā arī pamudināt, lai grēku izsūdz cilvēks, kas nesaprot tā drausmīgo raksturu. Bezgalīgas līdzjūtības Dievs pieņem ar asarām un nožēlu savienotu grēka atzīšanu, kas būtībā ir dvēseles visapslēptāko dziļumu atklāšana. Dziesminieks saka: “Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.”

Pārāk daudzas grēksūdzes līdzinās faraona izturēšanās veidam, ciešot Dieva sodu. Viņš atzina savu grēku, lai izbēgtu no tālāka posta, bet, tiklīdz mocības mitējās, no jauna izaicināja Debesis. Līdzīga rakstura bija arī Bileāma atzīšanās. Nobijies no eņģeļa, kas stāvēja viņam ceļā ar izvilktu zobenu, tas, lai nepazaudētu dzīvību, atzina savu vainu. Tādā grēku atzīšanā nebija patiesas nožēlas, nebija satriekta gara, nekādas izmaiņas tālākos nolūkos, nekāda riebuma pret ļaunumu un nekādas vērtības vai spēka. Jūda Iskariots, nodevis savu Kungu, devās pie priesteriem, izsaukdamies: “Es esmu grēkojis, nenoziedzīgas asinis nododams.” Bet viņa atzīšanās nebija tāda rakstura, kas to ieteiktu Dieva žēlastībai. To no viņa noziedzīgās dvēseles izspieda šausmas iedvesoša izjūta par gaidāmo sodu. Savu lielo grēku tas atzina tikai tāpēc, ka ieraudzīja, kādas būs viņa rīcības sekas. Jūdas dvēselē nebija dziļu, sirdi plosošu skumju, ka tas ir nodevis Dieva Dēlu, lai Viņu izsmietu, šaustu un sistu krustā; ka tas ļaunu un negodīgu cilvēku rokās ir nodevis Israēla Svēto. Viņu uz atzīšanos pamudināja vienīgi savtīga un aptumšota sirds.

Ādamu un Ievu pēc tam, kad viņi bija baudījuši aizliegto augli, pildīja kauns un šausmas. Sākumā viņu vienīgās domas bija, kā aizbildināt savu grēku un kā izbēgt no pasludinātā nāves sprieduma. Kad Kungs jautāja par izdarīto pārkāpumu, Ādams atbildot daļu vainas uzlika Dievam un daļu savai dzīvesbiedrei: “Sieva, ko Tu man devis, tā man deva, un es esmu ēdis.” Sieva vainoja čūsku, sacīdama: “Čūska mani pievīlusi, un es esmu ēdusi.” Kāpēc Tu radīji čūsku? Kāpēc Tu pieļāvi, ka čūska ienāk Ēdenē? Šādus jautājumus, lūk, saturēja viņas cenšanās aizbildināt savu grēku. Tādā veidā viņa atbildību par krišanu grēkā uzlika Dievam. Sevis attaisnošanas gars vispirms radās melu tēvā un pēc tam parādījās visos Ādama dēlos un meitās. Šāda veida atzīšanās nav dievišķā Gara iedvestas un nav Dievam pieņemamas. Patiesa nožēla liks cilvēkam pašam uzņemties savu vainu, to atzīstot bez aizbildināšanās un liekulības. Līdzīgi nabaga muitniekam, pat savas acis pret Debesīm nepaceļot, viņš sitīs pret krūtīm un sauks: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs,” un tie, kas atzīs savu vainu, tiks taisnoti, jo nožēlojošu dvēseli Jēzus aizbildina ar savām asinīm.

Noliecoties sava Radītāja priekšā, atzīstot grēkus un lūdzot piedošanu krustā sistā un augšāmcēltā Pestītāja nopelnā, cilvēks netiek pazemots. Tā ir cēla izturēšanās — atzīt savu nepareizību Tā priekšā, kuru esat ievainojuši ar saviem pārkāpumiem un sacelšanos. Tāda rīcība jūs paaugstina cilvēku un eņģeļu priekšā, jo, “kas pats pazemojas, tas taps paaugstināts”. Bet tas, kurš metas ceļos krituša cilvēka priekšā, atklājot tam savas apslēptās domas un sirds nodomus, apkauno sevi, pazemojot savu vīrišķību un katru dvēseles cēlo dziņu. Izstāstot savas dzīves grēkus vīna un izvirtības samaitātam priesterim, cilvēka rakstura standarts pazeminās, un rezultātā viņš pats demoralizējas. Dievs viņa domās tiek pazemināts līdz grēcīga cilvēka līdzībai, jo priesteris tiek nostādīts kā Dieva pārstāvis. Tieši šī pazemojošā grēksūdze kritušam cilvēkam lielā mērā vairo ļaunumu, kas demoralizē pasauli un to sagatavo galīgai iznīcināšanai.

Apustulis saka: “Izsūdziet cits citam noziegumus un lūdziet cits par citu, ka topat veseli.” Šī rakstvieta tiek izlietota, lai atbalstītu ieradumu iet pie priestera pēc grēku atlaides, bet tādā veidā tā nemaz nav piemērojama. Atzīstiet savus grēkus Dievam, kurš vienīgais var tos piedot, un savas kļūdas cits citam. Ja esat darījuši pāri savam draugam vai kaimiņam, tad jums sava nepareizība ir jāatzīst, un viņa pienākums ir jums labprāt piedot. Pēc tam jums jāmeklē piedošana pie Dieva, tāpēc ka brālis, kuru esat ievainojuši, ir Dieva īpašums, un, darot pāri viņam, jūs grēkojat pret viņa Radītāju un Pestītāju. Šī lieta nemaz nav jānes priestera priekšā, bet jāatklāj vienīgajam patiesajam Vidutājam, mūsu Lielajam Augstajam Priesterim, kurš “visās lietās ir kārdināts tā kā mēs, tomēr bez grēka,” un kurš “var iežēloties par mūsu vājībām” un spēj mūs tīrīt no katra netaisnības traipa.

Kad Dāvids bija grēkojis pret Ūriju un viņa sievu, viņš lūdzās no Dieva piedošanu. Viņš saka: “Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs.” Katra netaisnība, kas darīta citiem, skar Dievu. Tāpēc Dāvids piedošanu meklē nevis no priestera, bet no cilvēka Radītāja. Viņš lūdz: “Apžēlojies par mani, ak, Dievs, pēc savas žēlastības, izdeldē manus pārkāpumus pēc savas lielās sirds žēlastības!”

Patiesa grēksūdze vienmēr ir noteikta, mērķtiecīga un sauc grēkus vārdā. Grēki var būt tādi pēc sava rakstura, ka tie nesami vienīgi Dieva priekšā, tie var būt ļaunumi, kas jāatzīst atsevišķu cilvēku priekšā, kuri to dēļ cietuši, vai arī tiem var būt vispārēja ietekme, tāpēc tos jādara zināmus draudzes sapulcē. Bet katrai grēksūdzei vajadzētu būt skaidrai, noteiktai, atzīstot tieši tos grēkus, kuros esat vainīgi.

Kad Israēlu apspieda amonieši, īpaši izvēlēti ļaudis aizlūdza Dieva priekšā, un šī aizlūgšana aino patiesas grēksūdzes raksturu: “Un Israēla bērni piesauca to Kungu, sacīdami: ‘Mēs esam pret Tevi grēkojuši, jo mēs bijām aizmirsuši savu Dievu, kalpodami baaliem.’ Tad tas Kungs sacīja uz Israēla bērniem: ‘Vai Es neesmu jūs izglābis no ēģiptiešiem un no amoriešiem, arī no Amona bērniem un no filistiešiem? (..) Bet jūs esat atkal Mani aizmirsuši un kalpojuši svešiem dieviem, tādēļ Es jūs vairs negribu glābt. Ejiet un brēciet pēc svešo dievu palīdzības, ko jūs paši esat sev izraudzījuši, lai tie jūs izglābj bēdu brīdī.’ Bet Israēla bērni sacīja tam Kungam: ‘Mēs esam grēkojuši. Dari ar mums, kā tev liekas labi, tikai izglāb mūs šoreiz.’” Pēc tam viņi sāka darboties saskaņā ar savu atzīšanos un lūgšanām. “Tie izmeta no sava vidus svešo tautu dievus, un viņi atkal kalpoja tam Kungam.” Un Kunga lielā mīlestības sirds iežēlojās, — “tas Kungs iežēlojās par Israēla bēdām”.

Grēku izsūdzēšana bez sirsnīgas nožēlas un reformēšanās nebūs Dievam pieņemama. Dzīvē jānotiek izšķirošai pārmaiņai, ir jānoliek viss, kas Dievam pretīgs. Tādus augļus nesīs īsta grēku nožēla. Pāvils, runājot par nožēlošanas darbu, saka: “Jo redziet šīs dievišķās skumjas, kādu rosību jūsos tās ir modinājušas, pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi.”

Samuēla dienās israēlieši nomaldījās no Dieva. Viņi cieta grēka sekas, jo bija pazaudējuši ticību uz Dievu, pazaudējuši spējas saprast, ka Viņam ir spēks un gudrība vadīt tautu, pazaudējuši uzticību Viņa prasmei aizstāvēt un nosargāt savu lietu. Viņi novērsās no lielā Universa Valdnieka un vēlējās, lai tiem būtu tāda pati valdība (641) kā apkārtējām tautām. Pirms viņi atrada mieru, tiem bija skaidri jāatzīst tieši šis grēks: “Pie visiem saviem grēkiem mēs arī to grēku esam darījuši.” Tā bija jāizsūdz grēki, par kuriem viņi bija pārliecināti. Pašu nepateicība nospieda viņu dvēseles un atšķīra no Dieva.

Kad grēks ir nonāvējis morālo uztveri, ļauna darītājs vairs nesaskata sava rakstura trūkumus, ne arī saprot izdarītā ļaunuma briesmīgumu, un, ja viņš nepakļaujas Svētā Gara pārliecinošajam spēkam, tad paliek pret savu grēku daļēji akls. Viņa grēku izsūdzēšana nav sirsnīga un nopietna. Katrai vainas atzīšanai viņš pievieno aizbildināšanos, lai attaisnotu savu rīcību, norādot, ka, ja nebūtu bijuši zināmi apstākļi, tad viņš nebūtu darījis to vai to, par ko tagad tiek norāts. Bet piemēri, kas Dieva Vārdā doti par īstu nožēlu un pazemošanos, atklāj atzīšanās garu, kas grēku neatvaino un nemēģina sevi attaisnot.

Pāvils necentās sevi aizsargāt; viņš savu grēku parāda vistumšākajās krāsās, nemēģinot mazināt savu vainu. Viņš saka: “Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un, kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam. Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās.” Viņš nevilcinās paziņot, ka “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē grēciniekus izglābt, starp kuriem es esmu lielākais”.

Pazemīga un sagrauzta sirds, ko klusinājusi īsta nožēla, spēs kaut cik vērtēt Dieva mīlestību un Golgātas cenu; un, kā dēls atzīstas tēvam, kas viņu mīl, tā patiess grēku nožēlotājs visus savus grēkus nesīs Dieva priekšā. Un ir rakstīts: “Ja mēs savus grēkus izsūdzam, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums grēkus piedod un mūs šķīsta no visas netaisnības.”

Elena Vaita
Liecības draudzei Nr. 5