Berlines krisana 1945

Annotation Antonijs Bīvors Berlīnes krišana 1945 No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice Sarkanajai armijai bija daudz, par ko atriebties, kad 1945. gada janvāri tā beidzot sasniedza Trešā reiha robežas. Politiskie virsnieki nemitīgi uzsvēra karavīriem, kādus briesmu darbus pastrādājis vērmahts un SS. Rezultātā sāka plosīties tada atriebība, kadu vēsture vēl nebija pieredzējusi, — tanku kolonnas ar kāpurķēdēm sašķaidīja bēgļu kolonnas, notika masveida izvarošana, laupīšana un postīšana. Simtiem tūkstošu sieviešu un bērnu nosala vai tika noslepkavoti, jo nacistu partijas vadoņi, atteikdamies atzīt sakāvi, bija aizlieguši evakuet civiliedzīvotājus. Vairak nekā septiņi miljoni bēga uz rietumiem, prom no Sarkanās armijas Šausmām. Ne visiem bēgļiem bija vienāds liktenis. Daži piedzīvoja drausmīgas ciešanas, citus glaba laimīgs gadījums. Padomju karavīri spēja izturēties pret vācu sievietēm un berņiem gan ar negaidītu augstsirdibu, gan ar neiedomājamu cietsirdību. Šo morālo haosu bija radījis titānisks konflikts starp diviem tirāniem, kurus neinteresēja savu sekotāju un padoto liktenis. Nacisti sūtīja pret padomju tankiem ari pusaudžus, kuri devās pašnāvnieciska uzbrukumā ar divriteņiem; kad Sarkanā armija ielenca Berlīni, SS vienības pilsētā nošāva vai pakara ikvienu, kas neatradās savā posteni. Hitlers, savā bunkurā pa pusei zaudējis pratu, izdeva nesakarīgas pavēles, gigantiskā lielummānijā apņēmies lemt reiha galvaspilsētu bojāejai, |a bojā jāiet pašam. Tikmēr Staļins bija ģatavs likt uz. spēles jebkuru daudzumu savu karavīm dzīvību, lai tikai ieņemtu Berlīni pirms amenKāņiem. ļauni dokumenti no Krievijas arhīviem, izmantoti šajā grāmatā, pirmo reizi parada, ka padomju vadonim bijis ārkārtīgi spēcīgs motīvs, lai šadi rīkotos. Antonijs Bivors, balstoties uz jauniem, nereti satriecošiem materiāliem no bijušas PSRS, Vācijas, ASV, Lielbritānijas, Francijas un Zviedrijas arhiviem, ir rekonstruējis to, ko pieredzēja miljoniem cilvēku, piedzīvojot murgam lidzigo Treša reiha sabrukumu. Berlīnes krišana 194S stāsta par lepnumu, muļķību, fanātismu, atriebību un nežēlību, kā ari par neticamu nelokāmību un pašuzupurēšanos Antonijs Bīvors sāka su\n karjeru kā profesionāls virsnieks. Viņš ir sarakstījis vairākas dokumentālas grāmatas, kuru vidu ir "Spānijas pilsoņu karš" "Britu armijā" "Krēta — cīņa un pretošanās" "Parīze pēc atbrīvošanas", "1944— 1949" un "Staļingrada". kurai piešķirta Semjuela Džorbona balva dokumentālās literatūras žanrā, Vollsotui Vēstures balva un Hofhrndena Literatūras balva. ATĒNA 2003

SATURS Attēlu saraksts Fotoattēlu avoti Kartes GLOSĀRIJS Ievads 1.Berlīne Jaungadā 2.“Karšu namiņš” pie Vislas 3.Uguns, zobens un “cildenais niknums” 4.Lielā ziemas ofensīva 5.Trieciens uz Oderu 6.Austrumi un Rietumi 7.Aizmugures teritoriju tīrīšana 8.Pomerānija un Oderas placdarmi 10.Mērķis Berlīne 11.Gatavošanas pēdējam triecienam

12.Uzbrukuma gaidās 13.Amerikāņi pie Elbes 14.Kaujas priekšvakars 15.Žukovs Reitveinšpūrā 16.Zēlova un Šprē upe 17.Fīrera pēdējā dzimšanas diena 18.Zelta fazānu bēgšana 19.Uguns uz pilsētu 20.Veltīgas cerības 22.Cīņas pilsētā 22.Cīņas mežā 23.Salauztā griba 24.Reihskanceleja un Reihstāgs 25.Cīņas beigas 26.Vae victis! 27.Jātnieks baltā zirgā Saīsinājumi Sarunas, dienasgrāmatas un nepublicēti ziņojumi Izmantotie avoti Rādītājs Antonijs Bīvors Berlīnes krišana 1945

SATURS Attēlu saraksts Kartes Glosārijs Ievads 1. Berlīne Jaungadā 41 2.“Kāršu namiņš” pie Vislas 53 3. Uguns, zobens un “cildenais niknums” 68 4. Lielā ziemas ofensīva 85 5. Trieciens uz Oderu 104 6.Austrumi un Rietumi 127 7. Aizmugures teritoriju tīrīšana 148 8.Pomerānija un Oderas placdarmi 169 9.Mērķis - Berlīne 193 10. Kamarilja un ģenerālštābs 207 11.Gatavošanās pēdējam triecienam 226 12. Uzbrukuma gaidās 235 13, Amerikāņi pie Elbes 255 14. Kaujas priekšvakars 273 15. Žukovs Reitveinšpūrā 284 16.Zēlova un Šprē upe 303 17. Fīrera pēdējā dzimšanas diena 320 18.Zelta fazānu bēgšana 334 19. Uguns uz pilsētu 355 20. Veltīgas cerības 368 21. Cīņas pilsētā 389 22. Cīņas mežā 409 23. Salauztā griba 421 24. Fūhrerdammerung 438 25.Reihskanceleja un Reihstāgs 455 26. Cīņas beigas 473 27. Vae victis! 495 28. Jātnieks baltā zirgā 513 Norādes Izmantotie avoti Bibliogrāfijas izlase Rādītājs 566

Attēlu saraksts

lekšvāki Vācu karagūstekņus ved caur Brandenburgas vārtiem ceļā uz gūstu. 1. Hitlerjūgends cīņu laikā Laubanā, Silēzijā. 2. Grossdeutschland korpusa daļas inspicēšana kādā Austrumprūsijas mežā pirms padomju armijas uzbrukuma. 3. Sagūstīti folksšturmieši Insterburgā, Austrumprūsijā. 4. Berlīnieši pēc smaga uzlidojuma. 5. Silēzijas vāciešu kolonna, bēgot no Sarkanās armijas. 6. Sarkanās armijas vienības iesoļo kādā Austrumprūsijas pilsētā. 7. Padomju mehanizētās vienības ieiet Austrumprūsijas pilsētā Mīlhauzenē. 8. Sarkanās armijas vienības okupē Tilzīti. 9. Padomju pašgājējs lielgabals Dancigā. 10. Hitlerjūgenda pārstāvis folksšturma parādē, ko pieņem Gebelss. 11. Divi vācu karavīri, aplenktās Silēzijas galvaspilsētas Breslavas aizstāvji. 12. SS tanku grenadieri pirms pretuzbrukuma dienvidu Pomerānijā. 13. Gebelss apbalvo hitlerjūgenda pārstāvi pēc Laubanas atgūšanas. 14. Vācu sievietes un bērni cenšas bēgt uz rietumiem pa dzelzceļu. 15. Badacietēji bēgļi vāc skābaržu riekstus mežā pie Potsdamas. 16. Eva Brauna pēc SS grupenfīrera Hermaņa Fēgeleina un savas māsas Grētlas laulībām Berhtesgādenē. 17. Sarkanās armijas ārsti aprūpē izdzīvojušos Aušvicas gūstekņus. 18. -19. Vācu inženieris, kas kopā ar visu ģimeni izdarījis pašnāvību pirms Sarkanās armijas ienākšanas. 20. Vācu karavīrs, pakārts saskaņā ar ģenerāļa Šernera pavēli. 21. Hitlerjūgenda prettanku vienība; pie divriteņiem piestiprinātas tanku dūres. 22. SS reihsfīrers Heinrihs Himlers, kurš reti ņēma rokā ieroci, tomēr sapņoja par karavadoņa karjeru. 23. Maršals Staļins un Vinstons Čērčils Jaltā. 24. Viens no maršala Žukova komandētās Baltkrievijas frontes tankiem T-34 šķērso Oderu. 25. Padomju sapieri ceļ tiltu pār Oderu, gatavojot uzbrukumu Berlīnei. 26. Sarkanās armijas karavīri velk no dūksts prettanku lielgabalu applūdušajā Oderas palienē. 27. Padomju sievietes, ko Sarkanā armija atbrīvojusi no spaidu darbiem Berlīnes tuvumā. 28. Improvizēta kapsēta Berlīnes drupās. 29. Hitlers uzslavē vienu no saviem visjaunākajiem aizstāvjiem; viņos noraugās hitler​jūgenda vadītājs Arturs Aksmans. 30. -33. Sarkanā armija iekaro Berlīni ielu pa ielai, tuvojoties “fašistiskā zvēra mi​dzenim”. 34. Pāri Moltkes tiltam, lai dotos uzbrukumā “Himlera namam” - Iekšlietu ministrijai - un pēc tam Reihstāgam. 35. Padomju pašgājējs lielgabals Berlīnes ielā. 36. Sašauts Volkswagen pie Reihskancelejas. 37. 1. Ukrainas frontes vienības pirms kaujām ar Devīto armiju priežu mežos uz dienvidiem no Berlīnes. 38. Vācu karavīri Berlīnē padodas Sarkanajai armijai.

39. Padomju mehanizēto vienību karavīri mazgājas Berlīnes ielā. 40. Ēdiena gatavošana drupās. 41. Sarkanā armija tiekas ar ASV armiju: pulkvedis Ivanovs uzsauc tostu, 83. kājnieku divīzijas ģenerālmajors Roberts Meikons klausās. 42. Vācu civiliedzīvotāji bēg no Sarkanās armijas pa sagrauto dzelzceļa tiltu pār Elbi uz amerikāņu teritoriju. 43. Pusaugu karavīram Hansam Georgam Henkem karš ir beidzies. 44. Medicīnas māsa aprūpē ievainotu padomju karavīru. 45. Ģenerālis Štumpfs, feldmaršals Keitels un admirālis fon Frīdeburgs ierodas Karlshorstā, lai parakstītu kapitulācijas aktu. 46. Sarkanās armijas karavīrs cenšas atņemt berlīnietei divriteni. 47. Maršals Žukovs pieņem uzvaras parādi, sēdēdams zirgā, kurš iepriekš izmetis no segliem Staļinu. 48. Žukovu vero politiskās nodaļas vadītajs ģenerālis K. F. Teļegins un NKVD priekšnieks ģenerālis Ivans Serovs. 49. Apmeklējot kaujas vietu Reihstāgā.

Fotoattēlu avoti

AKG, Londona: 3, 6, 7, 8, 9, 13, 17, 22, 24, 26, 28, 34, 37, 40, 42 Alexander Ustinov/Bildarcbiv Preufliscber Kulturbesitz, Berlīne: 27 Bildarchiv Preufliscber Kulturbesitz, Berlīne: 16, 21, 39, 43 Bundesarcbiv Bild, Koblenca: 2 (146/85/22/20), 47 (183/K0907/310) Cbronos, Berlīne: 18, 19, 36 Hilmar Pabel/Bildarcbiv Preufliscber Kulturbesitz, Berlīne: 15 Hulton Getty: 46 Imperial War Museutn, Londona: 10 (FLM 3345), 29 (FLM 3351), 30 (FLM 3349), 31 (FLM 3348) 32 (FLM 3346), 33 (FLM 3350) Jūrgen Stumpff/Bildarcbiv Preufliscber Kulturbesitz, Berlīne: 45 National Arcbives and Records Administration, Mērilenda: 20 (1 ll-SC-205221), 41(11 l-SC-205367), 49(306-NT-885-C2) PK-Benno Wundsbammer/Bildarcbiv Preufliscber Kulturbesitz, Berlīne: 1 Private Collection/Novosti/Bridgeman Art Library: 23, 25 Ullstein Bild, Berlīne: 4, 5, 11, 12, 14, 38, 44 Victor Tiomin: Endpapers, 35 Ir darīts viss iespējamais, lai sazinātos ar visiem autortiesību īpašniekiem. Turpmākajos grāmatas metienos izdevēji labprāt izlabos jebkuras kļūdas un trūkumus, par kuriem saņems aizrādījumus.

Kartes

GLOSĀRIJS

*PĒC DATIEM UZ 1945.GADU BdM. Bund deutscher Madei, Vācu meiteņu apvienība, ekvivalents hitlerjūgendam, kurā bija apvienoti zēni. Fricis. Krievu iesauka vācu karavīram. Lietota daudzskaitlī, attiecās uz vāciešiem kopumā. Frontoviks. Sarkanās armijas karavīrs ar kaujas pieredzi. Ivans. Padomju karavīrs, ierindnieks. Šo apzīmējumu lietoja gan paši sarkanarmieši, gan vācieši. Katls (Kessel). Ienaidnieka ielenkta karaspēka grupa. Landsers (Landser). Vācu karavīrs, ierindnieks ar kaujas pieredzi. Ekvivalents Sarkanās armijas frontovikam. NKVD. Padomju slepenpolicija Lavrentija Berijas vadībā. Katras padomju frontes virspavēlniecībai tika piekomandētas militarizētas NKVD vienības -NKVD strēlnieku divīzijas, kas lielākoties sastāvēja no NKVD robežapsardzes pulkiem. Katras frontes NKVD priekšnieks bija pakļauts vienīgi Berijam un Staļinam, nevis Sar​kanās armijas komandējošam sastāvam. OKH. Oberkommando des Heeres, karaspēka virspavēlniecība, teorētiski - vācu armijas ģenerālštābs, taču kara pēdējos posmos tās svarīgākā loma bija Austrumu frontes operatīvā vadība. OKW. Oberkommando der Wehrmacbt, vērmahta virspavēlniecība, visu bruņoto spēku, armijas, Luftwaffe (gaisa karaspēka) un kara flotes ģenerālštābs Hitlera kontrolē, feldmaršala Keitela un ģenerāļa Jodla vadībā. Tas vadīja operācijas visās frontēs, atskaitot Austrumu fronti. Politiskā nodaļa. Politiskais virsnieks (politruk) atbildēja par visu karavīru politisko izglītību. Katras padomju armijas un frontes politiskā nodaļa atradās Sarkanās armijas Galvenās politiskās pārvaldes (GlavPURRKA) pakļautībā. S-bānis {S-Bahn) - Pilsētas un piepilsētas dzelzceļš, kas kursē lielākoties virszemē, daļēji arī pazemē. 7.nodaļa. Organizācija katrā padomju armijas štābā, kuras galvenais uzdevums bija demoralizēt ienaidnieku. Padomju virsnieku vadībā strādāja vācu komunisti un arī daudzi vācu karagūstekņi, kas padomju soda nometnēs bija izgājuši “antifašistisko” apmācību. Vācieši viņus dēvēja par “Zeidlica vienībām”; ģenerālis fon Zeidlics -Kurcbahs bija padevies pie Staļingradas un palīdzējis izveidot tā dēvēto “Nacionālo komiteju par brīvu Vāciju”, kas pilnībā atra​dās NKVD kontrolē. S H A E F. Supreme Headquarters Allied Expeditionary Force Europe , Sabiedroto Eiropas ekspedīcijas spēku ģenerālštābs. Štraf. Padomju karaspēka rota vai bataljons pēc vācu Straf (soda) vienību parauga. Degradēti virsnieki, dezertieri un disciplīnas pārkāpēji nonāca šajās soda vienībās, kur viņiem teorētiski tika dota iespēja “izpirkt savu vainu ar asinīm”. Tas nozīmēja, ka viņiem tika pavēlēts veikt gandrīz pašnāvnieciskus uzdevumus, piemēram, pirmajiem šķērsot mīnu lauku. Štraf vienības allaž pavadīja kon​vojs, gatavs nošaut katru, kas nepakļautos pavēlēm. SMERŠ. Akronīms apzīmējumam smertj špionam (nāvi spiegiem); šo nosaukumu pretizlūkošanas organizācijai, kas darbojās Sarkanās armijas vienībās un formācijās, esot izraudzījies pats Staļins. SMERŠ bija NKVD “īpašā nodaļa” līdz 1943. gada aprīlim, kad par tās vadītāju kļuva Viktors Abakumovs. Stavka. Padomju bruņoto spēku ģenerālštābs, tieši pakļauts Staļinam. 1945.gadā to vadīja ģenerālis Antonovs. U-bānis (U-Bahn). Pazemes dzelzceļš, metro. Verhovnij. Virspavēlnieks; šādi Žukovs un citi augstākie komandieri mēdza dēvēt Staļinu. Militārā organizācija

Armiju grupa un fronte. Vācu “armiju grupa” vai Sarkanās armijas “fronte” bija armiju apvienība viena virspavēlnieka vadībā. Atkarībā no apstākļiem to skaitliskais sastāvs varēja krasi mainīties - no 250 000 līdz vairāk nekā miljonam karavīru. Armija . Katrā vācu armijā parasti bija no 40 000 līdz vairāk nekā 100 000 karavīru; tekstā ir lietots pilns katras vācu armijas nosaukums, piemēram, “Devītā armija” vai “Trešā tanku armija”. Padomju armijas parasti bija skaitliski mazākas; to nosaukumi tekstā lietoti šādi: “47. armija” vai “2. gvardes tanku armija”. Vairums armiju parasti sastāvēja no diviem vai trim korpusiem. Padomju tanku armijai teorētiski bija 620 tanku un 188 pašgā​jēju artilērijas iekārtu. Korpuss . Korpuss sastāvēja no vairākām divīzijām, parasti divām līdz četrām. Turpretī padomju tanku korpuss sastāvēja no trim tanku brigādēm ar sešdesmit pieciem tankiem katrā un pēc lieluma drīzāk bija līdzvērtīgs pilnai vācu tanku divīzijai. Divīzija . Divīzijas stipri atšķīrās pēc lieluma. Padomju strēlnieku divīzijā teorētiski bija jābūt 11 780 karavīriem, taču lielākoties tajā bija 3 000 līdz 7 000 karavīru. Vācu kājnieku divīzijas 1945. gadā nereti bija vēl mazākas. Brigāde . Šo formāciju, kas ierindojama starp pulku un divīziju, vairāk izmantoja ASV armija un briti, nevis vācieši un Sarkanā armija, kam divīzijā bija vismaz divi vai trīs pulki. Savukārt katrā Sarkanās armijas tanku korpusā bija trīs tanku brigādes. Pulks . Tas sastāvēja no vismaz diviem vai trim bataljoniem, katrā bataljonā bija līdz 700 karavīru, tomēr nereti arī daudz mazāk. Bataljons. Katrs bataljons sastāvēja no vismaz trim strēlnieku rotām - katrā teorētiski bija jābūt ap astoņdesmit karavīriem, kā arī atbalsta rotām, bruņotām ar automātiskajiem ieročiem, mīnmetējiem vai prettanku ieročiem, un no transporta un apgādes rotām.Informācija par britu armijas, ASV armijas, vācu armijas un Waffen-SS militāro dienesta pakāpju ekvivalentiem atrodama mājaslapā antonybeevor.com, šīs grāmatas pielikumā.

Ievads “Vēsture vienmēr īpaši uzsver beigu notikumus,” Alberts Špērs (Albert Speer) ar rūgtumu sacīja saviem pratinātājiem amerikāņiem tūdaļ pēc kara noslēguma. Viņš nespēja samierināties ar domu, ka Hitlera režīma sākotnējos sasniegumus pilnībā aizēnos tā sabrukums beigās. Tomēr Špērs, tāpat kā citi augsta ranga nacisti, liedzās atzīt, ka tieši sistēmas sabrukuma veids dod visskaidrāko liecību par politiskiem vadoņiem un viņu režīmiem. Lūk, kāpēc nacionālsociālisma galīgās sakāves temats ir tik fascinējošs - un arī tik svarīgs tagad, kad pusaudži, īpaši Vācijā, saskata Trešajā reihā daudz ko apbrīnas vērtu. Nacistu ienaidniekiem tikai pirms diviem gadiem bija radusies pirmā iespēja reāli iztēloties atriebības stundu. 1943. gada 1. februārī saniknots padomju pulkvedis Staļingradas krāsmatās saņēma gūstā grupu novārgušu vāciešu. “Tā izskatīsies Berlīne!” viņš uzkliedza, rādīdams uz sagrautajām ēkām visapkārt. Pirms gadiem sešiem, izlasījis šos vārdus, es acumirklī apjautu, par ko man jāraksta nākamā grāmata. Uzraksti, kas saglabājušies uz Reihstāga sienām Berlīnē, joprojām liecina, kā abas šīs pilsētas savā apziņā ir saistījuši krievi, triumfējot atriebībā pēc tam, kad viņiem bija izdevies aizdzīt ienaidnieku no vistālākā aus trumu ofensīvas punkta atpakaļ līdz pašai reiha sirdij. Arī Hitleram (Ādolf Hitler) nelika miera šī izšķirošā sakāve. 1944. gada novembrī, kad Sarkanā armija grupējās aiz reiha austrumurobežām, viņš atgādināja par Staļingradu. Kādā svarīgā runā viņš norādīja, ka visas vācu karaspēka neveiksmes esot sākušās “līdz ar krievu armiju veikto pārrāvumu Rumānijas frontē pie Donas 1942. gada novembrī”. Viņš uzvēla vainu saviem nelaimīgajiem, slikti bruņotajiem sabiedrotajiem, no kuriem nebija nekāda labuma abos bīstamajos flangos pie Staļingradas, nevis vainoja pats savu apmātību, kura bija liegusi ņemt vērā brīdinājumus par briesmām. Hitlers neko nebija mācījies un neko nebija aizmirsis. Tai pašā runā drausmīgā skaidrībā parādījās tā kroplīgā loģika, kurā bija ļāvusies ievilināties vācu tauta. Runa tika publicēta ar nosaukumu “Kapitulācija nozīmē pilnīgu iznīcināšanu”. Viņš brīdināja: ja uzvarēs boļševiki, vācu tautas liktenis būs bojāeja, izvarošana un verdzība, un “bezgalīgas cilvēku kolonnas mēros ceļu uz Sibīrijas tundru”. Hitlers kategoriski liedzās atzīt savas rīcības rezultātus, un vācu tauta daudz par vēlu atskārta, ka, sajaucot cēloņus ar sekām, ir iekļuvusi drausmīgās lamatās. Hitlers bija nevis pildījis savu solījumu un iznīcinājis boļševismu, bet gan atvedis to uz pašu Eiropas sirdi. Atbaidoši nežēlīgo iebrukumu Krievijā bija īstenojusi vācu jauniešu paaudze, audzināta saskaņā ar dēmoniski viltīgu kombināciju. Gebelsa (Joseph Goebbels) propaganda ne tikai dehumanizēja ebrejus, komisārus un visus slāvus, bet arī iedvesa vāciešiem bailes un naidu pret viņiem. Šajos gigantiskajos noziegumos Hitleram bija izdevies pilnībā saistīt tautu pie sevis, un Sarkanās armijas varmācība, kam drīz bija jāsākas, nozīmēja vācu tautas vadoņa pareģojumu piepildīšanos. Staļins, kurš labprāt izmantoja simbolus, ja tie kalpoja viņa nolūkiem, bija daudz lielāks aprēķinātājs. Reiha galvaspilsēta tik tiešām bija “kulminācijas punkts visām mūsu armijas operācijām šajā karā”, tomēr Staļinam bija citas vitālas intereses. Nebūt ne pēdējā vietā bija plāns, izstrādāts Staļina valsts drošības ministra Lavrentija Berijas vadībā: izvest no Berlīnes kodolpētniecības laboratorijām visas iekārtas un urānu, pirms ierodas amerikāņi un briti. Pateicoties prokomunistiskajam spiegam Dr. Klausam Fuksam (Klaus Fucbs), Kremlis jau bija ieguvis plašu informāciju par Losalamosā (Los Alamos) īstenoto Manhetenas projektu (Manhattan Project). Padomju zinātne bija tālu atpalikusi, un Staļins un Berija nešaubījās: ja Berlīnē pirms Rietumu sabiedroto ierašanās izdosies sagrābt vācu laboratorijas un zinātnie​kus, tad arī krievi spēs radīt atombumbu tāpat kā amerikāņi. Kara beigu posma cilvēciskās traģēdijas mērogus nespēj iztēloties neviens, kurš pats nav to piedzīvojis, un nepavisam ne tie, kuri izauguši demilitarizētā sabiedrībā pēc Aukstā kara. Tomēr mums vēl ir daudz, ko mācīties no šī liktenīgā brīža, kuru pārdzīvoja miljoniem cilvēku. Viena svarīga mācība ir

tāda, ka vajag būt ārkārtīgi piesardzīgiem, vispārinot atsevišķu cilvēku rīcību. Galējas ciešanas un pat pazemojumi var pamodināt gan vislabāko, gan vissliktāko, kas ir cilvēka dabā. Cilvēka uzvedība lielā mērā atspoguļo dzīvības un nāves pilnīgo neparedzamību. Daudzas padomju karaspēka vienības, sevišķi priekšējo līniju formācijas atšķirībā no tām, kas sekoja vēlāk, bieži izturējās pret vācu civilistiem ļoti žēlsirdīgi. Nežēlības un šausmu pasaulē, kur ideoloģija bija iznīcinājusi teju vai beidzamo apjēgsmi par cilvēcību, nedaudzi žēlsirdības un pašuzupurēšanās gadījumi, bieži pavisam negaidīti, padara vieglāku to stāstu, kurš citādi būtu gan​drīz nepanesams. Materiālus šai grāmatai nebūtu bijis iespējams savākt bez daudzu cilvēku palīdzības. Pirmām kārtām esmu lielu pateicību parādā vairāku arhīvu vadītājiem un darbiniekiem: pulkvedim Suvašinam un Aizsardzības ministrijas Centrālā arhīva (CAMO) darbiniekiem Podoļskā; Dr. Nataljai Borisovnai Volkovai un viņas darbiniekiem Krievijas Valsts Literatūras un mākslas arhīvā (RGALI); Dr. Vladimiram Kuzelenkovam un Dr. Vladimiram Korotajevam Krievijas Valsts Militārajā arhīvā (jRGVA); profesoram Kirilam Mihailovičam Andersenam un Dr. Oļegam Vladimirovičam Naumovam Krievijas Valsts Sociālpolitiskās vēstures arhīvā (RGASPI); Dr. Manfrēdam Kērigam, Valsts arhīva un Militārā arhīva direktoram Freiburgā, un Veibla kundzei; Dr. Rolfam Dīteram Milleram un pulkvedim Lukšatam MGFA Potsdamā; profesoram Dr. Ekhartam Henningam Maksa Planka biedrības Vēstures arhīvā; Dr. Vulfam Ekehardam Lukem Zemes arhīvā Berlīnē; Irinai Renca kundzei Laikmeta vēstures muzejā Štutgartē; Dr. Larsam Eriksonam un Pērām Klāsonam Kara arhīvā Stokholmā; Džonam E. Teiloram, Vilbertam Mahounijam un Robiņam Kuksonam Nacionālajā arhīvā II, Koledžpārkā, Mērilendā; Dr. Džefrijam Klārkam Savienoto Valstu militārās vēstures Armijas centrā. Chronos-Film dibinātājs Bengts fon cur Mīlens sevišķi dāsni nodrošināja pieeju arhīva filmu materiāliem un interviju ierakstiem. Par palīdzību ļoti pateicos arī Geraldam Rammam un Dītmāram Arnol​dam no Berliner Unterivelten. Sirsnīgi pateicos visiem tiem, kas ceļojumu laikā tik daudz palīdzēja man ar padomiem, paskaidrojumiem un viesmīlību: Krievijā - Dr. Gaļai un Dr. Ļubai Vinogradovām, profesoram Anatolijam Aleksandrovičam Cernobajevam, Saimonam Smitam un Sīenam Stikingsam; Vācijā - Viljamam Dūrijam, pensionētam valsts sekretāram Karlam Ginteram fon Hāzem ar kundzi, kā arī Endrū un Sallijai Gimsoniem; Amerikas Savienotajās Valstīs - Sūzanai Mērijai Alsopai, ģenerālmajoram Čārlzam Vivienam ar kundzi, Brūsam Lī, Čārlzam fon Lutihavam ar kundzi un Mārtiņam Blūmensonam. Lielu prieku man sagādāja un grāmatai ārkārtīgi lielā mērā nāca par labu sadarbība ar BBC Timeivatch. Sirsnīgi pateicos Lorensam Rīsam, kuram piederēja šī ideja, Dr. Tilmanam Remmem, kura sabiedrībā es ar prieku uzzināju daudz jauna, un Detlefam Zībertam, kurš darba agrīnajā posmā dāsni palīdzēja ar padomiem un intervējamām personām. Citu vidū, kas snieguši skaidrojumus, informāciju, palīdzību un padomus, ir Anne Aplbauma, Kristofers Arkells, Klaudija Bismarka, Leopolds grāfs fon Bismarks, sers Rodriks Breitveits, profesors Kristofers Dandekers, Dr. Engels no Brīvās universitātes arhīva, profesors Džons Eriksons, Volfs Gebharts, Džons Halidejs, Ņina Lobanova-Rostovska, Dr. Ketrina Merideila, profesors Oļegs Aleksandrovičs Ržeševskis, profesors Moše Seins no Ņujorkas Metodistu slimnīcas, Karls Švarcs, Saimons Sebags-Montefjore, Gija Sulkanišvili, Dr. Gaļa Vinogradova un īens Vestons-Smits. Šo grāmatu, gluži burtiski, nebūtu bijis iespējams radīt šādā formā, ja es nebūtu saņēmis brīnišķīgu palīdzību no Dr. Lubas Vinogra- dovas Krievijā un no Angelikas fon Hāzes Vācijā. Sadarbība ar viņām man bija gods un prieks. Esmu ārkārtīgi pateicīgs arī Sārai Džeksonei par izpētes darbu ar fotogrāfijām, Betīnai fon Hāzei par papildpētījumiem arhīvos Vācijā un Deividam Listam - Anglijā. Šarlote Selforda laipni pārtulkoja man Stokholmas Kara arhīva dokumentus. No sirds pateicos profesoram Maiklam Bērlijam, profesoram Normanam Deivisam un Dr. Ketrinai Merideilai par visa manuskripta vai tā daļu izlasīšanu un par ļoti lietderīgām kritiskām piezīmēm. Par

jebkurām kļūdām, kas vēl palikušas grāmatā, visu atbildību, protams, uzņemos es. Trūkst vārdu, lai pateiktos Markam Le Fanu un Autoru biedrībai par to, ka mājaslapas antonybeevor.com, antonybeevor.org un antonybeevor.net tika atgūtas no kāda nelikumīga kibertelpas iemītnieka. Tagad šajās mājaslapās ir atrodams “autora skatījums” - scenārista atbilde uz režisora veikto montāžu, kas ļauj ielūkoties arhīva un citos materiālos, kuriem nav pieticis vietas publicētajā grāmatas versijā. Kā allaž, esmu lielu pateicību parādā savam aģentam Endrū Nurnbergam un Penguin redaktoram Eleo Gordonam; viņi abi mudināja strādāt autoru, kurš sākumā vilcinājās. Mana sieva Artemīda Kūpere, partnere rakstnieka darbā un pati pirmā redaktore, ir bijusi spiesta samierināties ar manu pastāvīgo prombūtni un lielu papildu slodzi. Esmu viņai mūžīgi pateicīgs.

1.Berlīne Jaungadā Berlīniešiem, izdēdējušiem no trūcīgajām pārtikas devām un no spriedzes, 1944. gada Ziemassvētkos nebija sevišķa iemesla svinībām. Bumbvedēju uzlidojumi bija pārvērtuši drupās lielu daļu reiha galvaspilsētas. Berlīnes melnā humora talants bija pārvērties karātavu humorā. Šīs skumjās sezonas joks bija šāds: “Rīkojies praktiski - dāvini zārku!” Noskaņojums Vācijā bija mainījies tieši pirms diviem gadiem. īsi pirms 1942. gada Ziemassvētkiem bija sākušas klīst baumas, ka ģenerāļa Paulusa Sesto armiju pie Volgas ielenkusi Sarkanā armija. Nacistu režīmam bija grūti atzīt, ka vērmahta lielākā formācija lemta iznīcībai Staļingradas drupās un sala stindzinātajā stepē ap tām. Lai sagatavotu tautu sliktajai vēstij, tautas izglītības un propagandas reihsministrs Jozefs Gebelss bija izsludinājis “vācu Ziemassvētkus”, kas nacionālsociālistu izpratnē nozīmēja vienkāršību un ideoloģisku nelokāmību, nevis sveces, egļu zaru vainagus un Stille Nacht, Heilige Nacht dziedāšanu. 1944. gadā tradicionālais zoss cepetis jau bija kļuvis par tālām atmiņām. Ielās, kur bija sabrukušas namu fasādes, kādreizējās viesistabās un guļamistabās pie sienām joprojām varēja redzēt gleznas. Aktrise Hildegarde Knefa {Hildegardi Knef) noraudzījās uz pianīnu, kas vēl stāvēja uz grīdas paliekām. Neviens nespēja tikt tam klāt, un viņa prātoja, cik gan ilgi tas tur vēl atradīsies, pirms nogāzīsies lejā, gruvešos. Uz izdegušu namu sienām bija uzrakstītas ziņas, ar kurām vecāki cerēja pavēstīt dēlam, kas atgriezies no frontes, ka visi ir sveiki un veseli, tikai apmetušies citur. Nacistu partijas paziņojumi brīdi​nāja: “Marodieri tiks sodīti ar nāvi!” Bieži notika uzlidojumi, briti bombardēja naktīs, amerikāņi pa dienu, un berlīniešiem jau šķita, ka pagrabos un bumbu patvertnēs viņi pavada vairāk laika nekā savās gultās. Miega bads veicināja to, ka veidojās savāds apspiestas histērijas un fatālisma sajaukums. Likās, izplatītajām anekdotēm nav taisnība, jo patiesībā daudz mazāk cilvēku baidās no tā, ka tiks denuncēti gestapo par sakāvniecisku noskaņojumu. Visuresošie iniciāļi LSR, kas apzīmēja Luftschutzraum (pretgaisa aizsardzības patvertne), tautas mutē pārvērtās par “Lemt scbnell Russisch” - “Steidzami mācieties krievu valodu”. Vairums berlīniešu vairs nemaz nelietoja sveicienu “Heil Hitler!”. Kad hitlerjūgenda biedrs Lotārs Lēve (Lothar Loetve), kurš kādu laiku bija pavadījis ārpus pilsētas, ienāca veikalā un šādi sveicināja, visi pagriezās un pārsteigti skatījās uz viņu. Tā bija pēdējā reize, kad viņš izrunāja šos vārdus, nepildot dienesta pienākumus. Lēve atklāja, ka par ierastāko sveicienu ir kļuvis “Bleib ūbrig!” - “Paliec dzīvs!”. Humors atspoguļoja arī groteskos, lāgiem sirreālos laikmeta tēlus. Lielākā pretgaisa aizsardzības celtne Berlīnē bija Zoo bunkurs - milzīgs totalitārā laikmeta cietoksnis no dzelzsbetona, ar zenītbaterijām uz jumta un lielām patvertnēm apakšā, kur, iegaudojoties sirēnām, sablīvējās berlīniešu pūļi. Urzula fon Kārdorfa (Ursula fon Kardorff) savā dienasgrāmatā aprakstīja to kā “līdzīgu skatuves dekorācijām, kurās varētu spēlēt cietuma ainu no Fidelio”. Tikmēr uz spirālveidīgajām betona kāpnēm apskāvās mīlas pārīši, it kā piedalīdamies “maskuballes parodijā”. Tuvās bojāejas gaisotne valdīja gan katra atsevišķa cilvēka dzīvē, gan visas tautas ikdienā. Cilvēki bezrūpīgi tērēja naudu, pa pusei pieņemdami, ka drīz tā zaudēs vērtību. Un klīda valodas - gan grūti pierādāmas, ka tumšos nostūros ap Zoo (Zoo) staciju un Tīrgartenā (Tiergarten) meitenes un jaunas sievietes atdodoties svešiem vīriešiem. Stāsta, ka vēlme atbrīvoties no nevainības kļuvusi vēl izmisīgāka vēlāk, kad Berlīnei tuvojās Sarkanā armija. Pašas bumbu patvertnes, izgaismotas ar zilām spuldzēm, tiešām varēja atgādināt klaustrofobisku elli, kad telpās sadrūzmējās cilvēki, satuntuļojušies vissiltākajās drēbēs, līdzi paņēmuši papes koferīšus ar sviestmaizēm un termosiem. Teorētiski patvertnēs bija nodrošinātas visas galvenās vajadzības. Tur bija Sanitātsraum (sanitārā telpa) un medicīnas māsa, kas gādāja par dzemdētājām. Šķita, ka dzemdību norisi paātrina bumbu eksploziju radītā vibrācija, itin kā nākdama reizē no pazemes dzīlēm un no zemes virskārtas. Griesti bija nokrāsoti ar fosforescējošu krāsu, jo uzlidojumu laikā bieži gadījās, ka gaisma

vispirms kļuva vājāka un tad nodzisa pavisam. Ja bumba trāpīja kādā maģistrālajā vadā, pārtrūka ūdens padeve, un tādos gadījumos Aborte (atejās) drīz valdīja briesmīga netīrība, kas it īpaši satrieca vāciešus - tautu, kura tik lielu vērību veltī higiēnai. Varas pārstāvji nereti slēdza atejas pavisam, jo bieži gadījās, ka depresijas pārņemti cilvēki tajās ieslēdzās un izdarīja pašnāvību. Berlīnē dzīvoja ap trim miljoniem cilvēku, tāpēc patvertņu nepietika un tās parasti bija pārpildītas. Galvenajās ejās, gaidīšanas zālēs un telpās, kur bija izvietotas lāviņas, gaiss bija sasmacis, no griestiem pilēja kondensāts. Patvertņu komplekss zem Gezundbrunnenas (Gesundbrunnen) metro stacijas bija paredzēts pusotram tūkstotim cilvēku, tomēr tur nereti sablīvējās trīsreiz lielāks ļaužu skaits. Lai mērītu plokošo skābekļa daudzumu, tika izmantotas sveces. Ja nodzisa uz grīdas novietota svece, bērni tika paņemti uz rokām un turēti plecu augstumā. Ja nodzisa uz krēsla novietota svece, notika evakuācija šajā līmenī. Bet, ja lipināties sāka trešā svece, novietota apmēram zoda augstumā, tad evakuēts tika viss bunkurs, lai arī cik smags uzlidojums risinātos ārā. Ārzemju strādniekiem Berlīnē, pēc skaita trīssimt tūkstošiem, identificējamiem pēc burta, kas, uzkrāsots uz drēbēm, apzīmēja viņu dzimteni, gluži vienkārši tika aizliegts ieiet pazemes bunkuros un pagrabos. Daļēji šis aizliegums atbilda nacistu centieniem liegt ārzemniekiem tuvus sakarus ar vācu rasi, tomēr galvenās valdības rūpes bija - glābt vāciešu dzīvības. Tika uzskatīts, ka spaidu darbu strādnieku dzīvība nav jāsaudzē; īpaši tas attiecās uz Ostarbeiter jeb austrumu strādniekiem, lielākoties atvestiem no Ukrainas un Baltkrievijas. Tomēr daudzi ārzemju strādnieki, darbos pieteikušies arī brīvprātīgi, baudīja krietni augstāku brīvības pakāpi nekā tie nelaimīgie, kas bija nonākuši nometnēs. Piemēram, tie, kuri strādāja ieroču rūpnīcās ap galvaspilsētu, bija radījuši savu, bēgļu un bohēmiešu subkultūru, izdeva mazas avīzītes un uzveda lugas Frīdrihštrāses (Friedrichstrasse) stacijas dziļumos. Viņu noskaņojums acīm redzami uzlabojās, tuvojoties Sarkanajai armijai, turpretī viņu darba izmantotājus māca bažas. Vairums vāciešu uzlūkoja ārzemju strādniekus visai tramīgi. Tie viņiem atgādināja Trojas zirgā paslēpušos kaujas vienību, kas gatava uzbrukt un atriebties, līdzko ienaidnieka karaspēks tuvosies pilsētai. Berlīniešos mājoja atavistiskas un pirmatnīgas bailes no slāvu iebrucējiem, kas tuvojās no austrumiem. Bailes viegli pārvērtās naidā. Sarkanajai armijai nākot arvien tuvāk, Gebelsa propaganda nemitīgi atgādināja par briesmu darbiem Nemmersdorfā (Nemmersdorf), kur iepriekšējā rudenī, iebrūkot Austrumprūsijas dienvidaustrumos, Sarkanās armijas vienības bija izvarojušas un noslepkavojušas ciema iedzīvotājus. Dažiem bija īpaši iemesli nedoties uz patvertni uzlidojumu laikā. Kāds precēts vīrs, kas regulāri apciemoja savu mīļāko Prenclauerbergas (Prenzlauerberg) rajonā, nevarēja iet uz kopīgo pagrabu, jo tas radītu aizdomas. Kādu vakaru namam trāpīja bumba, un neveiksmīgais laulības pārkāpējs, kas tobrīd sēdēja uz dīvāna, tika līdz kaklam aprakts gruvešos. Pēc uzlidojuma kāds zēns, vārdā Ērihs Šmitke (Erich Schmidtke), un čehu strādnieks, pret kura nelegālo klātbūtni pagrabā nebija radušies iebildumi, izdzirda viņa sāpju kliedzienus un skrēja augšup pa kāpnēm, uz šī trokšņa pusi. Kad vīrietis bija izvilkts no drupām un aizvests uz slimnīcu, četrpadsmit gadu vecajam Ēriham bija jāiet pateikt ievainotā sievai, ka viņas vīrs smagi cietis citas sievietes dzīvoklī. Viņa dusmās sāka kliegt. Fakts, ka vīrs bijis kopā ar šo sievieti, uztrauca sievu daudz vairāk nekā viņa liktenis. Bērni tolaik guva visai skarbu ieskatu pieaugušo pasaules realitātē. Ģenerālis Ginters Blūmentrits (Gūnther Blumentritt), tāpat kā vairums varasvīru, bija pārliecināts, ka gaisa uzlidojumi Vācijā rada īstu Volksgenossenschaft jeb “tautisku biedriskumu”. Tas varēja būt tiesa 1942. un 1943. gadā, taču 1944. gada nogalē uzlidojumu iespaidā tikai polarizējās viedokļi starp stingrā kursa piekritējiem un tiem, kas jau noguruši no kara. Kā liecina balsošanas rezultāti pirms 1933. gada, Berlīnē bija vislielākais nacistu režīma oponentu procents. Tomēr, ja neņem vērā ļoti mazu un drosmīgu minoritāti, pretestība nacistu politikai kopumā izpaudās tikai kā zobgalības un kurnēšana. Vairumam vāciešu patiesas šausmas bija iedvesis atentāta mēģinājums pret Hitleru 1944. gada 20. jūlijā. Un, kad

reiha robežas jau bija apdraudētas gan austrumos, gan rietumos, viņi kāri uzklausīja Gebelsa melu straumi par to, ka fīrers vērsīšot pret viņu ienaidniekiem jaunus “brīnumieročus”, gluži kā grasīdamies pārtapt par saniknotu Jupiteru, kas raida zibens bultas kā savas varas simbolus. Vēstulē, ko kāda sieviete rakstījusi savam vīram uz karagūstekņu nometni Francijā, atklājas gan kareivīgā mentalitāte, gan gatavība ticēt režīma propagandai. “Es tik ļoti ticu mūsu liktenim,” viņa raksta, “ka nekas nespēj iedragāt pārliecību, kas dzimusi no mūsu ilgās vēstures, no mūsu spožās pagātnes, kā saka doktors Gebelss. Citāds iznākums nemaz nav iespējams. Varbūt šobrīd iestājies lielu neveiksmju posms, taču mums ir apņēmības pilni vīri. Visa valsts ir gatava maršēt ar ieročiem rokās. Mums ir slepeni ieroči, kas tiks izmantoti īstajā brīdī, un, galvenais, mums ir Fīrers, kuram mēs varam sekot aizvērtām acīm. Nezaudē dūšu, to Tu nedrīksti nekādā gadījumā.” Ardēnu (Ardennes) ofensīva, sākta 1944. gada 16. decembrī, iedvesa jaunus gara spēkus tiem, kas bija lojāli Hitleram. Klāt bija revanša brīdis. Ticība fīreram un Wunderwaffen - brīnumieročiem, piemēram, V-2, vairs neļāva viņiem saskatīt realitāti. Izplatījās baumas, ka, vācu karaspēkam izmantojot anestezējošu gāzi, ASV Pirmā armija esot pilnībā ielenkta un saņemta gūstā. Viņi domāja, ka spēs pieprasīt izpirkšanas maksu pasaulei un atriebties par visu, ko izcietusi Vācija. Vislielāko aizvainojumu acīmredzot loloja apakšvirsnieki veterāni. Ar ļaunu prieku viņi stāstīja cits citam, ka drīz tikšot atgūta Parīze. Daudzi nožēloja, ka iepriekšējā gadā Francijas galvaspilsēta ir saudzēta un nav nopostīta, turpretī Berlīne ir sabumbota drupās. Viņus sajūsmināja doma, ka vēstures kļūdu tagad varbūt būs iespējams labot. Vācu armijas virspavēlniecība nejuta šādu entuziasmu attiecībā uz ofensīvu rietumos. Ģenerālštāba virsnieki baidījās, ka Hitlera stratēģiskais trieciens pret amerikāņiem Ardēnos novājinās Austrumu fronti izšķirošā mirklī. Plāns jebkurā gadījumā bija pārlieku ambiciozs. Operācijas priekšgalā bija Sestā SS tanku armija oberstgrupenfīrera Zepa Dītriha (Sepp Dietricb) vadībā un Piektā tanku armija ģenerāļa Haso fon Manteifela (Hasso von Manteuffel) vadībā. Tomēr degvielas trūkuma dēļ bija visai maz ticams, ka viņi jebkad sasniegs uzbrukuma ob​jektu Antverpeni - Rietumu sabiedroto galveno apgādes bāzi. Hitlers loloja uzmācīgus sapņus par krasu kara veiksmes maiņu, par to, ka piespiedīs Rūzveltu (Franklin Delano Roosevelt) un Čērčilu (Winston Churchill) pieņemt viņa noteikumus. Viņš bija kategoriski noraidījis jebkurus ieteikumus sākt sarunas ar Padomju Savienību, daļēji gluži saprātīga iemesla dēļ, jo Staļinu interesēja vienīgi nacistiskās Vācijas sagrāve, tomēr pastāvēja arī kāds fundamentāls šķērslis. Hitlers cieta no drausmīgas personiskas iedomības. Neviens taču nedrīkstēja redzēt viņu risinām miera sarunas, kad Vācija zaudē karā. Tāpēc uzvara Ardēnos visādā ziņā bija vitāli svarīga. Tomēr amerikāņu neatlaidīgā aizstāvēšanās, it īpaši pie Bastoņas (Bastogne), un Sabiedroto masīvie gaisa uzbrukumi pēc tam, kad laiks bija noskaid​rojies, nedēļas laikā salauza uzbrukuma sparu. Ziemassvētku vakarā armijas virspavēlniecības OKH šefs ģenerālis Heincs Gudērians (Heinz Guderian) ar lielo dienesta mersedesu brauca uz fīrera štābu rietumos. 1944. gada 20. novembrī Hitlers bija atstājis savu Wolfsschanze (“Vilka midzeni”) Austrumprūsijā un devies uz Berlīni, lai tur viņam tiktu veikta maza rīkles operācija. Pēc tam, 10. decembra vakarā, viņš aizbrauca no pilsētas ar savu personisko bruņuvilcienu. Viņa ceļamērķis bija vēl viens slepens un maskēts ēku komplekss mežā netālu no Cīgenbergas (Ziegenberg), nepilnu četrdesmit kilometru attālumā no Frankfurtes pie Maiņas (Frankfurt am Main). Nodēvēts par Ādlerhorstu (Adlerhorst) jeb “Ērgļa ligzdu”, šis bija pēdējais no viņa lauka štābiem, pazīstamiem ar šifrētu nosau​kumu, kam ir puicisku fantāziju pieskaņa. Gudērians, lielais tanku kauju teorētiķis, jau no paša sākuma bija apzinājies Ardēnu operācijas bīstamību, tomēr šajā lietā necik daudz netika pie vārda. Lai gan OKH bija atbildīga par Austrumu fronti, tai nekad netika dota rīcības brīvība. OKW- vērmahta (visu bruņoto spēku) virspavēlniecība - atbildēja par operācijām ārpus Austrumu frontes. Abu organizāciju štābi atradās Cosenā (Zossen) pie Berlīnes dienvidu robežas, blakus izvietotos pazemes kompleksos. Gudērians gan bija tikpat ātras dabas kā Hitlers, tomēr ar gluži citādiem uzskatiem. Viņam neatlika

laika tīri spekulatīvai starptautiskai stratēģijai, kad valsts piedzīvoja uzbrukumus no abām pusēm. Viņš paļāvās uz savu karavīra nojautu attiecībā uz maksimālo briesmu punktu. Par tā atrašanās vietu nebija šaubu. Viņa kabatas portfelī glabājās izlūkdienesta veiktā analīze, ko bija apkopojis ģenerālis Reinhards Gēlens (Reinhard Gehlen), kurš vadīja Fremde Fleere Ost - Austrumu frontes militārās izlūkošanas nodaļu. Pēc Gēlena aplēsēm, ap 12. janvāri bija paredzams masīvs Sarkanās armijas uzbrukums no Vislas frontes līnijas. Viņa nodaļas vērtējumā ienaidnieka pārspēks kājnieku vienībās bija vienpadsmit pret vienu, tanku vienībās - sep​tiņi pret vienu, artilērijā un aviācijā - divdesmit pret vienu. Gudērians iegāja Ādlerhorstas sanāksmju telpā un ieraudzīja Hitleru, viņa militārā štāba personālu un Heinrihu Himleru (Heinrich Himmler), SS reihsfīreru, kurš pēc jūlija sazvērestības bija iecelts arī par rezerves karaspēka virspavēlnieku. Hitlera militārajam štābam bija izraudzīti tikai tādi darbinieki, par kuru lojalitāti nebija ne mazāko šaubu. OKWšefs feldmaršals Keitels (Wilhelm Keitel) bija pazīstams ar savu pompozi padevīgo izturēšanos pret Hitleru. Aizkaitināti armijas virsnieki dēvēja viņu vai nu par “reiha garāžas izpalīgu”, vai par “ēzeli, kurš klana galvu”. Ģenerālpulkvedis Jodls (Alfrēd Jodl), kam bija auksta, skarba seja, bija daudz kompetentāks par Keitelu, tomēr gandrīz nekad nepretojās fīrera graujošajiem centieniem kontrolēt katru bataljonu. 1942. gada rudenī viņš teju vai tika atstādināts, jo bija uzdrošinājies iebilst savam pavēlniekam. Ģenerālis Burgdorfs (Wilhelm Burgdorf), Hitlera galvenais militārais adjutants un armijas personāla daļas priekšnieks, kura pārziņā atradās iecelšana amatos, bija nomainījis uzticamo ģenerāli Šmuntu (Rūdolf Schmundt), kuru “Vilka midzenī” bija nāvīgi ievainojusi Štaufenberga (Claus Schenk Grafvon Stauffenberg) bumba. Tieši Burgdorfs bija iedevis indi feld​maršalam Rommelam (Erivin Rommel) un ultimatīvi ieteicis izdarīt pašnāvību. Izmantodams Gēlena izlūkošanas nodaļas datus, Gudērians ieskicēja Sarkanās armijas gatavošanos lielai ofensīvai austrumos. Viņš brīdināja, ka uzbrukums paredzams triju nedēļu laikā, un sakarā ar to, ka Ardēnu operācija bija iestrēgusi, pieprasīja pārvietot pēc iespējas vairāk divīziju no turienes uz Vislas fronti. Hitlers viņu pārtrauca un paziņoja, ka šāds ienaidnieka kaujas spēju vērtējums esot absurds. Nevienā padomju strēlnieku divīzijā nekad neesot bijis vairāk par 7000 karavīru. Tanku korpusos viņiem tikpat kā neesot tanku. “Tā ir vislielākā blēdība kopš Čingishana laikiem!” Hitlers kliedza, sa​traukdamies arvien vairāk. “Kurš izdomājis tādas muļķības?” Gudērians pretojās kārdinājumam atbildēt, ka Hitlers pats runā par vācu “armijām”, kuras patiesībā ir viena vienīga korpusa apjomā, un par “kājnieku divīzijām”, kas sarukušas līdz bataljona apmēriem. Taču to viņš noklusēja un sāka aizstāvēt Gēlena iesniegtos skaitļus. Viņam par šausmām, ģenerālis Jodls uzstāja, ka ofensīvu rietumos vajagot turpināt ar jauniem uzbrukumiem. Tā kā tieši to pašu gribēja Hitlers, Gudērians bija apklusināts. Vēl vairāk viņu kaitināja tas, ka vakariņu laikā nācās klausīties, kā savu viedokli izsaka Himlers, izbaudīdams jauno karavadoņa lomu. Papildus visiem citiem amatiem viņš nesen bija iecelts par armiju grupas komandieri Augšreinā. “Ziniet, manu dārgo ģenerālpulkvedi,” viņš sacīja Gudērianam, “īstenībā es nemaz neticu, ka krievi uzbruks. Tas viss ir tikai viens liels blefs.” Gudērianam neatlika nekas cits kā vien atgriezties OKH štābā Cosenā. Tikmēr zaudējumi rietumos auga. Ardēnu ofensīva un tās palīgoperācijas bija prasījušas 80 000 vācu karavīru dzīvības. Turklāt tajās bija iztērēta liela tiesa no strauji rūkošajām vācu degvielas rezervēm. Hitlers liedzās atzīt, ka Ardēnu kauja ir ekvivalenta Kaiserschlacht (Ķeizara kaujai) - pēdējam lielajam vācu uzbrukumam Pirmā pasaules kara laikā. Viņš savā apmātībā noliedza jebkādas paralēles ar 1918. gadu. Viņam 1918. gads nozīmēja vienīgi revolucionāro “dūrienu mugurā”, kas gāza no troņa ķeizaru un noveda Vāciju pie pazemojošas sakāves. Tomēr šajā laikposmā Hitleram gadījās arī skaidrības brīži. “Es zinu, karš ir zaudēts,” viņš kādā vēlā vakarā sacīja pulkvedim Nikolausam fon Belovam (Nicolaus von Belotu), savam Luftwaffe adjutantam. “Ienaidnieka pārspēks ir pārāk liels.” Tomēr visu vainu par neveiksmju virkni viņš turpināja uzvelt citiem. Tie visi, it sevišķi armijas virsnieki, bija “nodevēji”. Hitleram bija aizdomas, ka daudzi ir simpatizējuši neveiksmīgajiem atentāta rīkotājiem un tomēr ar prieku saņēmuši no viņa medaļas un apbalvojumus. “Mēs nepadosimies nekad,” viņš teica. “Varbūt mēs aiziesim bojā - bet reizē ar visu

pasauli.” Bailēs no jaunās nelaimes, kas uzglūnēja pie Vislas, Gudērians vēl divreiz ar īsu laika atstarpi ieradās Cīgenbergas Ādlerhorstā. Drīz viņš uzzināja, ka stāvoklis ir pasliktinājies vēl vairāk, jo Hitlers, viņu nebrīdinot, pārceļ SS tanku vienības no Vislas frontes uz Ungāriju. Hitlers, kā parasti pārliecināts, ka viņš vienīgais saskata stratēģiskos uzdevumus, pēkšņi bija nolēmis sākt tur pretuzbrukumu, pamatojoties uz to, ka jāatgūst naftas atradnes. Patiesībā viņš gribēja izlauzties līdz Budapeštai, kuru Ziemassvētku priekšvakarā bija ielenkusi Sar​kanā armija. Gudēriana apmeklējums Jaungada dienā sakrita ar ikgadējo režīma grandu un štāba priekšnieku procesiju; tie ieradās, lai personiski nodotu fīreram “veiksmes vēlējumus Jaunajā gadā”. Tai pašā rītā Elzasā sākās operācija Nordivind - galvenā palīgakcija Ardēnu ofensīvas pagarināšanai. Šī diena nesa katastrofu Luftwaffe. Gērings (Hermann Goring) ar sev raksturīgu, bezatbildīgi plašu žestu bija pavēlējis gandrīz 1000 lidmašīnām bombardēt dažādus objektus Rietumu frontē. Šis mēģinājums atstāt labu iespaidu uz Hitleru noveda pie tā, ka Luftwaffe tika pilnībā iznīcināta kā efektīvs spēks. Sabiedrotie ieguva totālu pārsvaru gaisa telpā. Tajā dienā Grossdeutscher Rundfunk (Lielvācijas Radio) pārraidīja Hitlera Jaungada runu. Ne ar vārdu netika pieminētas kaujas rietumos, kas liecināja par neveiksmi tajās, un pārsteidzoši maz tika bilsts par Wunderwaffen. Daudzi uzskatīja, ka šī runa ir ierakstīta iepriekš vai pat viltota. Hitlers sabiedrībai nebija rādījies jau tik ilgi, ka klīda neiedomājamas baumas. Viens otrs apgalvoja, ka viņš esot galīgi zaudējis prātu un ka Gērings esot ieslodzīts slepenā cietumā, jo mēģinājis aizbēgt uz Zviedriju. Daži berlīnieši, baidīdamies no tā, ko nesīs jaunais gads, īsti neuzdrīkstējās saskandināt glāzes, kad bija jāpaceļ tosts “Prosit Neu jahr!”. Pie Gebelsu ģimenes ciemojās pulkvedis Hanss Ulrihs Rūdels (Hans-Ulrich Rudel) - Stuka meistarpilots, Luftwaffe virsnieks, kurš saņēmis visvairāk apbalvojumu. Viņi sēdās pie vakariņu galda, kurā kā vienkāršības simbols bija celta kartupeļu zupa. Jaungada brīvdienas beidzās 3. janvāra rītā. Vāciešu darba tikums un pienākuma apziņa palika nesatricināma, lai cik neiespējami būtu apstākļi. Daudziem bija maz darāmā kantoros un fabrikās, jo trūka izejvielu un daļu, tomēr viņi - kājām vai ar sabiedrisko transportu - devās ceļā starp gruvešu kaudzēm. Atkal bija darīti brīnumi, labojot U-bāņa un S-bāņa sliežu maršrutus, kaut gan tikai dažiem vagoniem logos vēl bija rūtis. Fabrikās un kantoros valdīja ledains aukstums, jo logi bija izsisti un kurināmā tik maz. Tiem, kas bija saaukstējušies vai saslimuši ar gripu, vajadzēja paciesties. Nebija jēgas meklēt ārstu, ja kaite nebija nopietna. Gandrīz visi vācu ārsti bija nosūtīti uz armiju. Vietējās ambulancēs un slimnīcās strādāja gandrīz vienīgi ārzemnieki. Pat Berlīnes galvenajā universitātes klīnikā Charitē strādāja ārsti no gandrīz desmit valstīm, to vidū holandieši, peruāņi, rumāņi, ukraiņi un ungāri. Likās, rūpniecības jomā ziedu laikus piedzīvo tikai bruņojuma ražošana, ko vadīja Hitlera personiskais arhitekts un Wunderkind Alberts Špērs. 13. janvārī, Krampnicas (Krampnitz) nometnē pie pašas Berlīnes robežas, Špērs rīkoja prezentāciju armijas korpusu komandieriem. Viņš uzsvēra, cik svarīgs ir kontakts starp frontes komandieriem un militāro industriju. Atšķirībā no citiem nacistu ministriem Špērs necentās pūst saviem klausītājiem miglu acīs. Aprakstot stāvokli, viņš iztika bez eifēmismiem un nevairījās pieminēt “katastrofālos zaudējumus”, ko vērmahts cietis pēdējos astoņos mēnešos. Viņš uzsvēra, ka problēma nav Sabiedroto uzlidojumu kampaņa. Tikai decembrī vien vācu industrija bija saražojusi 218 000 šaujamieroču. Tas gandrīz divreiz pārsniedza vidējo mēneša produkciju 1941. gadā, kad vērmahts bija iegājis Padomju Savienībā. Automātisko ieroču ražošanas apjoms bija pieaudzis teju četrkārt, bet tanku ražošanas apjoms - turpat vai piecas reizes. 1944. gada decembrī - vienā vienīgā mēnesī - bija saražotas 1840 bruņumašīnas, vairāk nekā puse no visa 1941. gada apjoma. To vidū bija arī daudz smagāki tanki. Špērs brīdināja, ka “vissarežģītākā problēma” ir degvielas trūkums. Pārsteidzošā kārtā viņš maz pieminēja munīcijas rezerves. Nebija lielas jēgas ražot tik daudz ieroču, ja munīcijas

ražošana ne​tika šim tempam līdzi. Špērs runāja krietnas četrdesmit minūtes, ar rāmu profesionālismu piesaukdams statistikas datus. Viņš nepasvītroja faktu, ka vērmahtam visa veida ieroču trūkst tāpēc, ka pēdējos astoņos mēnešos gan austrumu, gan rietumu frontēs ciestas smagas sakāves. Viņš izteica cerību, ka 1946. gada pavasarī vācu fabrikas jau ražos 100 000 mašīnpistoļu mēnesī. Protams, netika pieminēts tas, ka šajās fabrikās pa lielai daļai strādā SS atvestie spaidu darbu strādnieki. Špērs nepieminēja arī viņu nāves statistiku - tūkstošiem mirušo vienā dienā. Un bija paredzams, ka teritorijas, no kurām viņi atvesti, turpmāk saruks vēl vairāk. Tai pašā brīdī padomju armijas ar vairāk nekā 4 miljoniem karavīru bija koncentrējušās Polijā gar Vislas upi un pie Austrumprūsijas dienvidu robežas. Tās sāka ofensīvu, kuru Hitlers bija nicīgi nodēvējis par blēdību.

2.“Karšu namiņš” pie Vislas Ģenerāļa Gēlena sniegtais padomju karaspēka skaitliskā sastāva vērtējums nekādā ziņā nebija pārspīlēts. Apdraudētajos sektoros tas pat visai precīzi atbilda patiesībai. Gar frontes līniju, kas stiepās no Baltijas jūras līdz Adrijas jūrai, bija izvietoti 6,7 miljoni sarkanarmiešu. Tas divreiz pārsniedza vērmahta un tā sabiedroto skaitu, kas 1941. gada jūnijā bija iebrucis Padomju Savienībā. Hitlera pār​liecība, ka tajā vasarā Sarkanā armija tiks sagrauta, bija viena no katastrofālākajām kļūdām vēsturē. “Mēs esam pagalam,” 1945. gada janvārī atzinās kāds vācu seržants, “tomēr cīnīsimies līdz pēdējam vīram.” Kaujās rūdītie Austrumu frontes karotāji bija nonākuši pie secinājuma, ka visam neizbēgami jābeidzas ar nāvi. Pēc līdzšinējās notikumu gaitas nekāds cits iznākums nelikās iedomājams. Viņi zināja, kas darīts okupētajās teritorijās un ka Sarkanā armija ir cieši apņēmusies atriebties. Padoties nozīmētu kļūt par Stalinpferd - “Staļina zirgu” - un smagi strādāt Sibīrijas darba nometnēs līdz pat nāvei. “Mēs vairs necīnījāmies ne par Hitleru, ne par nacionālsociālismu, ne par Trešo reihu,” rakstīja kāds Elzasas veterāns no Grossdeutschland divīzijas, “un pat ne par savām līgavām, mātēm vai ģimenēm, kas netika ārā no sabombardētajām pilsētām. Mēs cīnījāmies vienkārši aiz bailēm… Mēs cīnījāmies par sevi, lai nenomirtu bedrēs, kas piedzītas ar dubļiem un sniegu; mēs cīnījāmies kā žurkas.” Bija grūti aizmirst iepriekšējā gada sakāves, it īpaši armiju grupas Mitte (Centrs) ielenkumu un iznīcināšanu. Nacionālsociālistu vadošie virsnieki - padomju komisāru nacistiskā kopija - centās celt vienkāršā vācu karavīra (Landser) kaujas garu gan ar solījumiem, gan ar draudiem sodīt ar nāvi katru, kurš dezertēs vai atkāpsies bez pavēles. “Jums navjābīstas no krievu ofensīvas,” viņiem tika iegalvots. “Ja ienaidnieks sāks uzbrukumu, mūsu tanki būs klāt četru stundu laikā.” Tomēr vairāk pieredzējušie karavīri saprata, kas viņus gaida. Lai gan Gudēriana štāba virsniekiem Cosenā bija pareizs priekšstats par uzbrukuma datumu, līdz frontes līnijai šī informācija acīmredzot nenonāca. 304. kājnieku divīzijas kaprālis Aloizs K., kuru kā “mēli” sagūstīja padomju izlūki, stāstīja 1. Ukrainas frontes izlūkdienesta virsniekiem, ka uzbrukums ticis gaidīts pirms Ziemassvētkiem, bet pēc tam paziņots, ka tas gaidāms 10. janvārī, jo tā esot Staļina dzimšanas diena. 9.janvārī, steidzami apbraukājis trīs galvenās austrumu frontes - Ungārijas, Vislas un Austrumprūsijas fronti, ģenerālis Gudērians sava adjutanta, majora barona Freitāga fon Loringhofena (Bernd Freiherr Freytag von Loringboven) pavadībā atkal ieradās Cīgenbergā pie Hitlera. Viņš sniedza jaunākās aplēses par ienaidnieka karaspēka skaitlisko sastāvu; tās bija sastādījis gan Gēlens, gan Luftwaffe komandieris ģenerālis Zeidemans (Seidemann). Aviācijas izlūkdienests norādīja, ka Vislas un Austrumprūsijas frontē koncentrēts 8000 pa​domju lidmašīnu. Gērings pārtrauca armijas štāba priekšnieku. “Mein Fūhrer, neticiet!” viņš uzrunāja Hitleru. “Tās nav īstas lidmašīnas. Tās ir tikai mulāžas.” Keitels, lišķīgi izrādīdams apņēmību, cirta gal​dā dūri. “Reihsmaršalam taisnība,” viņš paziņoja. Sanāksme turpinājās kā melnais farss. Hitlers atkārtoja savu viedokli, ka izlūkdienesta nosauktie skaitļi esot “pilnīgi idiotiski”, un piebilda, ka to, kurš tos apkopojis, vajadzētu iespundēt trakonamā. Gudērians nikni atcirta, ka viņš šos skaitļus pilnībā atbalstot, tāpēc varbūt derētu pārbaudīt arī viņa veselību. Hitlers bez apdomāšanās noraidīja Vislas frontes ģenerāļa Harpes (JosefFiarpe) un Austrumprūsijas frontes ģenerāļa Reinharta (Hans Reinhardi) prasību pārvietot uz vieglāk aizstāvamām pozīcijām tās karaspēka daļas, kas visvairāk pakļautas iespējamam triecienam. Viņš uzstāja arī, ka vācu karaspēka vienības 200 000 vīru sastāvā, kas nonākušas ielenkumā Kurzemes pussalā Latvijā, jāatstāj turpat, nevis jāevakuē pa jūras ceļu, lai piedalītos reiha robežu aizstāvēšanā. Gudērians, kuram derdzās fīrera štāba “strausa politika”, gatavojās dotiesprom. “Austrumu frontei,” ierunājās Hitlers, negaidot mēģinādams viņam pielabināties, “vēl nekad nav bijis tik spēcīgas rezerves kā ta​gad. Tas ir jūsu nopelns. Par to es jums pateicos.”

“Austrumu fronte,” atteica Gudērians, “ir līdzīga kāršu namiņam. Ja fronte tiks pārrauta vienā punktā, sabruks arī viss pārējais.” Ironiskā kārtā tieši šo pašu salīdzinājumu 1941. gadā bija izmantojis Gebelss, runājot par Sarkano armiju. Gudērians atgriezās Cosenā “ļoti drūmā noskaņojumā”. Viņš prātoja, vai Hitlera un Jodla fantāzijas trūkumam ir kāds sakars ar faktu, ka abiem dzimtene ir tajās reiha daļās - Austrijā un Bavārijā , kuras nav apdraudētas. Gudērians bija dzimis Prūsijā. Varēja paredzēt, ka drīz viņa dzimtene tiks nopostīta un varbūt zudīs uz visiem laikiem. Kā atlīdzību par panākumiem kara sākumposmā Hitlers bija piešķīris savam dižajam tanku karaspēka vadonim ekspropriēto Deipenhofas muižu Vartegavā (Warthegau) Rietumpolijas novadā, ko nacisti bija okupējuši un inkorporējuši reihā. Gaidāmā ofensīva no Vislas puses tagad apdraudēja arī to. Tur joprojām dzīvoja Gudē- riana sieva. Viņu rūpīgi novēros vietējie nacistu partijas vadoņi, un līdz pat pēdējam mirklim viņai nebūs iespējas doties prom. Jau pēc divdesmit četrām stundām Gudēriana štābs Cosenā saņēma apstiprinājumu tam, ka līdz uzbrukumam atlikušas vairs tikai stundas, nevis dienas. Sarkanās armijas sapieri naktīs atminēja ceļus, tanku korpusi tika pārvietoti uz priekšu, uz placdarmiem. Hitlers pavēlēja virzīt uz priekšu Vislas frontes tanku rezerves - par spīti brīdinājumiem, ka tādā gadījumā tanki nonāks padomju artilērijas apšaudes rādiusā. Dažiem augstāka ranga virsniekiem ienāca prātā doma: varbūt Hitlers neapzināti grib zaudēt karā. Likās, Sarkanajai armijai ir kļuvis par ieradumu sākt uzbrukumus sliktos laika apstākļos. Vācu veterāni, pieraduši pie šādas rīcības, mēdza to dēvēt par “krievu laiku”. Padomju karavīri jutās pārliecināti, ka viņiem ir lielas priekšrocības, karojot ziemas apstākļos, visviens, salā vai dubļos. Salīdzinoši maz bija gadījumu, kad viņi apsaldējās vai dabūja “ierakumu gangrēnu”, turklāt tur tika vainota krievu armijas tradīcija zeķu vietā izmantot rupjaudekla autus. Laika ziņas pareģoja “neparastu ziemu”. Pēc janvāra spelgoņas bija gaidāms “stiprs lietus un slapjš sniegs”. Tika izdota pavēle: “Salāpīt ādas zābakus!” Sarkanā armija bija progresējusi daudzējādā ziņā - bija uzlaboti smagie ieroči, plānošanas profesionālisms, maskēšanās un kontrole operācijās, kas bieži pārsteidza vāciešus nesagatavotus, tomēr dažas vājās vietas palika. Pats sliktākais bija haotiskais disciplīnas trūkums, kas totalitārā valstī šķiet pārsteidzoši. Daļēji šo problēmu radīja ārkārtīgi novājinātais jaunāko virsnieku kontingents. Tā tik tiešām bija skarba skola septiņpadsmit un astoņpadsmit gadu veciem jaunākajiem leitnantiem kājnieku vienībās. “Tolaik,” rakstīja romānu autors un kara korespondents Konstantīns Simonovs, “jauni cilvēki kļuva pieauguši viena gada, mēneša vai pat vienas vienīgas kaujas laikā.” Šai savā pirmajā kaujā daudzi, protams, gāja bojā. Apņēmušies pierādīt, ka ir cienīgi cīnīties plecu pie pleca ar komandieriem veterāniem, daži no kuriem gadu ziņā varēja būt viņiem tēva vietā, šie jaunekli demonstrēja pārgalvīgu drosmi un dārgi maksāja par to. Disciplīnas trūkuma iemesls bija arī necilvēcība, ar kādu pret sarkanarmiešiem izturējās viņu komandieri. Un sava loma, protams, tur bija arī sarežģītā nacionālā rakstura stiprajām un vājajām pusēm. Kā izteicies kāds rakstnieks: “Krievu kājnieks ir izturīgs, mazprasīgs, bezrūpīgs un pārliecināts fatālists… Un tieši šo īpašību dēļ viņš ir nepārspējams.” Kāds strēlnieku divīzijas ierindnieks dienasgrāmatā ir raksturojis savu biedru mainīgo izturēšanos: “Pirmais stāvoklis: zaldāts bez komandieriem tuvumā. Viņš ir kurnētājs. Viņš draud un plātās. Kāro iebāzt kaut ko kabatā vai iesaistīt kādu muļķīgā strīdā. Pēc aizkaitinājuma redzams, ka zaldāta dzīve viņam šķiet grūta. Otrais stāvoklis: zaldāts komandieru klātbūtnē, padevīgs un mēms. Labprāt piekrīt visam, ko viņam saka. Viegli notic solījumiem. Atplaukst no uzslavas un dedzīgi apbrīno stingros virsniekus, par kuriem aiz muguras zobojas. Trešais stāvoklis: kopdarbā vai kaujā viņš ir varonis. Neatstās biedru briesmās. Mirst viņš klusi, it kā arī nāve būtu daļa no viņa darba.” Sevišķi možs noskaņojums valdīja Sarkanās armijas tanku karaspēkā. Kara sākumā demoralizēts tikpat stipri kā padomju aviācija, tas nu sāka baudīt savu varonības statusu. Rakstniekam un

kara korespondentam Vasilijam Grosmanam tankisti tagad šķita gandrīz tikpat fascinējoši kā agrāk Staļingradas snaiperi. Viņš apbrīnā dēvēja tos par “karavīriem, kuros apvienots kavalērists, artilērists un mehāniķis”. Tomēr vislielākais Sarkanās armijas spēks bija liesmainā doma par to, ka tagad viņi beidzot ir uzbrukuma attālumā no reiha. Un ienaidniekiem, Padomju Dzimtenes postītājiem, drīz bija lemts sa​prast, ko īsti nozīmē sakāmvārds: “Ko sēsi, to pļausi.” Kampaņas pamatkoncepcija bija ieskicēta jau 1944. gada oktobra nogalē. Stavku - padomju ģenerālštābu - vadīja maršals Staļins, pēc Staļingradas kaujas pats piešķīris sev šo rangu. Staļins centās saglabāt pilnīgu kontroli. Tomēr komandieriem viņš deva rīcības brīvību, ko vācu augstākie virsnieki varēja tikai apskaust, un atšķirībā no Hitlera uzmanīgi ieklausījās pretargumentos. Taču viņam nenāca ne prātā pieļaut, lai Sarkanās armijas komandieri kļūst iedomīgi, tuvojoties uzvaras brīdim. Pretēji ieradumam viņš vairs nesūtīja “Stavkas pārstāvjus” pārraudzīt operācijas. Šo lomu viņš tagad uzņēmās pats, kaut arī joprojām negrasījās iet frontei ne tuvumā. Staļins nolēma arī reorganizēt komandējošo sastāvu. Ja rezultātā rastos greizsirdība un “neapmierinātība”, tas viņam būtu tikai pa prātam. Galvenā paredzētā nomaiņa attiecās uz maršalu Konstantīnu Rokosovski, kurš komandēja 1. Baltkrievijas fronti - galveno armiju grupu, kas veidoja asi ceļā uz Berlīni. Rokosovskis, slaids, elegants un izskatīgs kavalērists, krasi atšķīrās no vairuma krievu komandieru, no kuriem daudzi bija drukni, ar resnu kaklu un noskūtu galvu. Viņš atšķīrās arī citā ziņā. Īstajā vārdā Konstantijs Rokosovskis (Konstanty Rokosoīvski), viņš bija pa pusei polis; gan viņa vectēvs, gan vecvectēvs bija poļu kavalērijas virsnieki. Tāpēc Staļinam viņš šķita bīstams. Staļina naids pret Poliju bija sācies padomju-poļu kara laikā 1920. gadā, kad viņš daļēji tika vainots smagajā sakāvē, ko cieta Sarkanā armija, uzbrūkot Varšavai (Warszava). Rokosovskis sašuta, uzzinot, ka tiek norīkots komandēt 2. Baltkrievijas frontes armiju grupu uzbrukumā Austrumprūsijai. Viņa vietā vajadzēja stāties maršalam Georgijam Žukovam, druknajam un neiedomājami sīkstajam komandierim, kurš bija vadījis Maskavas aizstāvēšanu 1941. gada decembrī. “Par ko tāds negods?” Rokosovskis jautāja. “Kāpēc mani pārceļ no galvenās ass uz citu, mazsvarīgu?” Rokosovskim bija aizdomas, ka bedri viņam racis Žukovs, ko viņš uzskatījis par draugu, taču patiesībā Staļins nevēlējās, lai polis triumfē, ieņemot Berlīni. Rokosovska aizdomas bija gluži dabīgas. 1937. gadā, Sarkanās armijas tīrīšanu laikā, viņš bija ticis arestēts. Berijas rokaspuiši sita arestētos, pieprasot atzīties nodevībā, un ar to pietika, lai pat ļoti līdzsvarotam cilvēkam rastos viegla paranoja. Un Rokosovskis zināja, ka viņu rūpīgi novēro NKVD slepenpolicijas priekšnieks Lavrentijs Berija un SMERŠ pretizlūkošanas priekšnieks Viktors Abakumovs. Staļins nebija atstājis Rokosovskim nekādu šaubu, ka pār viņu joprojām krīt 1937. gada apsūdzību ēna. Atbrīvots viņš bija tikai nosacīti. Tiklīdz pieļāvis kādu kļūdu kā komandieris, viņš tūdaļ nonāktu atpakaļ NKVD cietumā. “Es lieliski zinu, uz ko ir spējīgs Berija,” Rokosovskis teica Žukovam šīs nomaiņas laikā. “Esmu sēdējis viņa cietumos.” Padomju ģenerāļiem vajadzēja vēl astoņus gadus, līdz viņi varēja Berijam atriebties. 1.Baltkrievijas frontes un 1. Ukrainas frontes spēki, kas izvietojās iepretim vācu frontes līnijai gar Vislu, bija ne tikai pārāki vien; tie bija milzīgi. 1. Ukrainas fronte, kas atradās uz dienvidiem no Žukova frontes, maršala Koņeva vadībā gatavojās doties uzbrukumā Breslavas (Breslau) virzienā. Galveno triecienu bija paredzēts sākt no Sandomežas (Sandomierz) placdarma - tur Vislas rietumu krasts vistālāk izvirzījās uz priekšu. Taču Koņevs atšķirībā no Žukova bija nolēmis izmantot divas savas tanku armijas, lai jau pirmajā dienā pārrautu ienaidnieka fronti. Kā izteicies Berijas dēls, Koņevam esot bijušas “ļaunas, mazas ačeles, noskūta galva, kas izskatījās pēc ķirbja, un uzpūtīga sejas izteiksme”. Koņevs, iespējams, bija Staļina favorīts ģenerāļu vidū un viens no tiem ļoti nedaudzajiem augstākajiem komandieriem, kurus pat Staļins apbrīnoja par viņu nežēlību. Staļins bija paaugstinājis viņu par Padomju Savienības maršalu pēc tam, kad viņš pirms nepilna gada bija sagrāvis vācu grupējumu Korsuņas rajonā uz dienvidiem no Kijevas. Šī kauja bija viena no cietsirdīgākajām operācijām visā nežēlīgajā karā. Koņevs pavēlēja saviem bumbvedējiem nomest

degbumbas uz mazo Šanderovkas pilsētiņu, lai piespiestu vāciešus, kas tur slēpās, izskriet ārā, sniegputenī. 1944. gada 17. februārī, kad viņi pūlējās izlauzties no aplenkuma, Koņevs aizcirta savu slazdu. Viņa tanki devās taisni virsū vāciešu kolonnai, šaujot ar ložmetējiem, notriecot zemē ienaidnieka karavīrus, lai sašķaidītu tos zem kāpurķēdēm. Kad vācieši izklīda uz visām pusēm, cenzdamies aizbēgt pa dziļo sniegu, viņus metās vajāt trīs Koņeva kavalērijas divīzijas. Kazaki bez žēlastības kapāja viņus ar zobeniem, nocirzdami pat tās rokas, kuras bija paceltas padodoties. Tajā dienā krita ap 20 000 vāciešu. Vislas ofensīva sākās 12. janvārī pulksten 5 rītā pēc Maskavas laika, Koņeva 1. Ukrainas frontei dodoties uzbrukumā no Sandomežas placdarma. Sniegs bija diezgan dziļš, redzamības gandrīz nekādas. Pēc tam kad pār mīnu laukiem bija pārdzītas Štraf rotas, strēlnieku bataljoni nodrošināja frontes līniju. Tad sākās pilna artilērijas apšaude, izmantojot pa 300 lielgabaliem uz kilometru, proti, pa vienam lielgabalam uz katriem 3-4 metriem. Vācu aizstāvība tika sagrauta. Vairums aizstāvju, nobāluši un dreboši, padevās. Kāds tanku grenadieru virsnieks, kas notiekošo vēroja no attāluma, aprakstīja šo izrādi, kas risinājās pie apvāršņa, kā “uguns vētru” un piemetināja: “Likās, debesis gāžas lejā uz zemes.” 16. tanku divīzijas cīnītāji, saņemti gūstā vēlāk tai pašā dienā, apgalvoja, ka, līdzko sākusies apšaude, viņu komandieris ģenerālmajors Millers (Mūller) aizbraucis uz Kelces (Kielce) pusi, pamezdams savus karavīrus likteņa varā. Padomju tankisti bija uzkrāsojuši uz savu tanku torņiem saukļus: “Uz priekšu, uz fašistu midzeni!” un: “Atriebību un nāvi vācu okupantiem!” Pulksten 14, dodoties uz priekšu, viņu T-34 un smagie Staļina tanki nesastapa necik lielu pretestību. Apsarmojušās tanku bruņas bija laba kamuflāža, jo priekšā gaidīja sniega lauks, kaut arī vidējā attālumā rēgojās brūni, šāviņu saārdīti dubļi. Ģenerāļa Ribalko 3. gvardes tanku armijas un ģenerāļa Leļušenko 4. gvardes tanku armijas galvenie mērķi bija ne tikai Breslava, bet arī Silēzijas rūpnieciskie rajoni. Staļins, Maskavā dodot Koņevam instrukcijas, bija norādījis uz karti un ar pirkstu apvilcis loku ap šo apvidu. Un bez skaņas izteicis vienu vienīgu vārdu: “Zelts.” Vairāk paskaidrojumu nevajadzēja. Koņevs saprata, ka Staļins grib, lai rūpnīcas un kalnraktuves nonāk krievu īpašumā neskartas. Rītā pēc tam, kad Koņevs bija devies triecienā no Sandomežas placdarma, uzbrukumu Austrumprūsijai sāka ģenerāļa Čerņahovska 3. Baltkrievijas fronte. Nākamajā dienā, 14. janvārī, Rokosovska spēki iebruka Austrumprūsijā no Narevas upes placdarmiem. Žukova 1. Baltkrievijas fronte sāka triecienu no diviem Vislas placdarmiem pie Magnuševas (Magnuszeiv) un Pulaviem (Pulawy). Zemi sedza plāna sniega kārtiņa, līdz pat dienvidum turējās bieza migla. Pulksten 8.30 rītā Žukova 1. Baltkrievijas fronte atklājaofensīvu ar divdesmit piecas minūtes ilgu viesuļuguni. Avangarda strēlnieku bataljoni ar pašgājēju lielgabalu atbalstu sagrāba frontes līnijas Magnuševas placdarmā. Pēc tam 8. gvardes armija un 5. triecienarmija ar smagās artilērijas atbalstu pārrāva trešo līniju. Nākamais galvenais šķērslis bija Pilicas upe. Saskaņā ar Žukova plānu strēlnieku divīzijām vajadzēja sagrābt braslus, pa kuriem upi varētu šķērsot gvardes tanku brigādes, kas sekoja nopakaļ. Bogdanova 2. gvardes tanku armijas labējā tanku brigāde viena no pirmajām šķērsoja Pilicas upi. Kā jau vadošajai vienībai, 47. gvardes tanku brigādei bija nodrošināts daudzveidīgs atbalsts, ieskaitot sapierus, pašgājējas artilērijas iekārtas, motorizētus zenītlielgabalus un ar automātiem bruņotu bataljonu, kas pārvietojās ar kravas mašīnām. Brigādes mērķis bija lidlauks dienvidos no Sohačevas (Sochaczew), svarīgs satiksmes mezgls uz rietumiem no Varšavas. Nākamo divu dienu laikā brigāde strauji virzījās uz ziemeļiem, pa ceļam iznīcinot bēgošu vāciešu kolonnas un “ar savām kāpurķēdēm” sašķaidot štāba automobiļus. 1. gvardes tanku armijai, kas atradās pa kreisi, vajadzēja daudz vairāk laika, lai pārrautu frontes līniju. Pulkvedis Gusakovskis, divkārtējs Padomju Savienības Varonis, pēc ilgās gaidīšanas bija kļuvis gaužām nepacietīgs un, kad viņa 44. gvardes tanku brigāde sasniedza Pilicu, atteicās gaidīt, līdz tiks atvesti tilta pontoni. Šis upes posms šķita sekls, tāpēc, lai ietaupītu “divas trīs stundas”, viņš pavēlēja saviem tanku komandieriem vispirms ar šāviņiem salauzt upē ledu un tad braukt ar tankiem pāri pa gultni.

Tanki gluži kā ledlauži bīdīja salauzto ledu sāņus “ar briesmīgu, dārdošu troksni”. Tankisti droši vien jutās šausmīgi, taču Gusakovski tādas problēmas acīmredzot neuztrauca. Arī Žukovam rūpēja tikai viens nogādāt tanku brigādes pār upi, lai tās sakautu vācu 25. un 19. tanku divīziju. Pēc tam ceļš būtu brīvs. Tikpat labi viņam veicās Pulavu placdarmā 14. janvārī. Bija iecerēts nevis apšaudīt visu frontes līniju, bet gan tikai izsist tajā koridorus. Tās dienas vakarā viņi jau bija krietni tālu ceļā uzRadomu (Radom). Tikmēr 1. Baltkrievijas frontes labajā flangā 47. armija sāka ielenkt Varšavu no ziemeļiem, un 1. Poļu armija ar cīņām iegāja priekšpilsētās. 15. janvārī, vēlā pirmdienas pēcpusdienā, “sakarā ar lielo uzbrukumu austrumos”, Hitlers atstāja Cīgenbergas Ādlerhorstu, lai ar savu īpašo vilcienu atgrieztos Berlīnē. Gudērians pēdējās trīs dienās bija uzstājīgi pieprasījis viņa atgriešanos. Sākumā Hitlers bija teicis, ka Austrumu frontei pašai jātiek galā, tomēr pēdīgi piekrita apturēt visu karadarbību rietumos un atgriezties. Nekonsultējies ne ar Gudērianu, ne ar divām armiju grupām, uz kurām tas attiecās, viņš bija devis pavēli pārvietot Grossdeutschland korpusu no Austrumprūsijas uz Kelci, lai sniegtu atbalstu Vislas frontei, kaut gan tas nozīmēja, ka šis korpuss vismaz nedēļu nepiedalīsies kaujās. Hitlera brauciens pa dzelzceļu uz Berlīni ilga deviņpadsmit stundu. Viņš gluži neatstāja novārtā arī savas saimniecības lietas. Viņš lika Mārtiņam Bormanam (Martin Bormann) kopā ar sievu pagaidām uzkavēties Oberzalcburgā (Obersalzburg) pie Evas Braunas (Eva Braun) un viņas māsas Grēdas Fēgeleinas (Gretl Fegelein). Tikmēr Staļins bija lieliskā omā. Tai pašā vakarā viņš sagaidīja ģenerāļa Eizenhauera (Divight Dāvid Eisenhoiver) štāba priekšnieku, aviācijas ģenerālmaršalu Tederu (Arthur Tedder), kas beidzot bija ieradies Maskavā pēc ilgas aizkavēšanās Kairā slikta lidlaika dēļ. Teders bija ieradies apspriest turpmāko kara gaitu, bet Staļins pašapmierināti piezīmēja, ka Ardēnu ofensīva ir bijusi “liela muļķība” no vācu puses. It sevišķi viņš priecājās par to, ka vācieši kā “prestiža garnizonu” atstājuši Kurzemē trīsdesmit divīzijas - armiju grupas Nord paliekas, ko Gudērians vēlējās nogādāt atpakaļ uz Vāciju. Padomju valsts vadītājs centās atstāt uz Tederu vislabāko iespaidu. Viņš nepārprotami vēlējās pārliecināt Eizenhauerapilnvaroto par to, ka ir darījis visu, kas viņa spēkos, lai ieplānotu Sarkanās armijas lielo ofensīvu visizdevīgākajā laikā, kas palīdzētu Sabiedrotajiem tikt pāri Ardēniem. Tagad nav iespējams noteikt, vai viņš paredzēja, ka tas palīdzēs padziļināt plaisu starp amerikāņiem un daudz skeptiskāko Čērčilu. Padomju vēsturnieki allaž pūlējās uzsvērt, ka Staļins plānojis sākt uzbrukumu 20. janvārī, taču 6. janvārī saņēmis no Čērčila vēstuli ar lūgumu palīdzēt un nākamajā dienā devis pavēli pārcelt uzbrukumu uz 12. janvāri, kaut arī laika apstākļi bijuši nelabvēlīgi. Tādējādi Čērčila vēstule tika interpretēta pilnīgi aplami. Tā nebūt nebija vēstule ar lūgumu glābt Sabiedrotos Ardēnos. Čērčils jau bija rakstījis par to, ka Sabiedrotie tagad ir “stāvokļa noteicēji”, un Staļins pēc savu sakaru virsnieku informācijas no rietumiem lieliski zināja, ka ap Ziemassvētkiem draudi no vācu puses tur vairs nepastāv. Čērčils gluži vienkārši lūdza informāciju par to, kad Sarkanā armija grasās sākt savu lielo ziemas ofensīvu, jo Kremlis bija kategoriski atteicies atbildēt uz šādiem jautājumiem, kaut arī padomju sakaru virsnieki allaž tika informēti par Eizenhauera plāniem. Vislas ofensīva, plānota kopš oktobra, bija sagatavota jau krietni laikus: viens padomju avots pat vēsta, ka esot bijis iespējams “sākt uzbrukumu 8. - 10. janvārī”. Tāpēc Staļins ar lielāko prieku radīja iespaidu, ka ir glābis savus sabiedrotos no grūta stāvokļa, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam bija īpaši iemesli pārcelt ofensīvu uz agrāku datumu. Čērčils arvien vairāk bažījās par Staļina nolūku uzspiest Polijai savu marionešu “Ļubļinas valdību”, kurā Berijas NKVD uzraudzībā darbotos poļu trimdas komunisti. Drīzumā bija jānotiek Krimas konferencei Jaltā, un Staļins gribēja būt drošs, ka viņa armijas kontrolēs visu Poliju, kad viņš pats sēdīsies pie sarunu galda ar ASV un Lielbritānijas valsts vadītājiem. Viņa likumus Polijas teritorijā varēja ieviest nežēlīgi - gluži vienkārši tāpēc, ka aizmugures rajonus tie nodeva Staļina operatīvā karaspēka rīcībā. Ikvienu, kurš iebilstu, varēja pasludinātpar sabotieri vai fašistu spiegu. Un

visbeidzot pastāvēja kāds daudz pragmatiskāks iemesls, lai pasteidzinātu lielo ofensīvu. Staļins raizējās par to, ka paredzamās laika maiņas dēļ februāra sākumā sasalusī zeme pārvērtīsies dubļos un palēninās tanku gaitu. Vienā ziņā tikšanās ar Tederu ir īpaši atmaskojoša. Amerikāņu ziņojums vēsta: “Staļins uzsvēra, ka viena no [Vislas ofensīvas] problēmām esot lielais apmācītu vācu spiegu skaits starp poļiem, latviešiem, lietuviešiem, ukraiņiem un vāciski runājošiem krieviem. Viņš teica, ka tie visi esot apgādāti ar radioraidītājiem un tāpēc pārsteiguma moments esot tikpat kā izslēgts. Tomēr krieviem esot izdevies lielā mērā likvidēt šos draudus. Viņš teica, ka aizmugures rajonu attīrīšanu uzskatot par tikpat svarīgu kā krājumu piegāde.” Šis rupjais pārspīlējums, runājot par Vācijā apmācītu aizmugures spiegu grupām, bija Staļina aizbildinājums gaidāmajiem padomju briesmudarbiem Polijā. Berija turklāt centās iztēlot nekomunistisko pretošanās kustību - Armia Krajoiva - kā “fašistisku”, par spīti tās dalībnieku pašnāvnieciskajai drosmei Varšavas sacelšanās laikā. Nākamās divdesmit četras stundas pierādīja, ka padomju armijas, kas pārrāvušas Vislas fronti, tiešām virzās uz priekšu pilnā gaitā. Likās, tās cenšas pārspēt cita citu. Šo straujo virzību Žukova tanku armijām pa daļai nodrošināja tanku T-34 vienkāršība un robustā konstrukcija, kā arī platās kāpurķēdes, kam par šķērsli nebija ne sniegs, ne ledus, ne dubļi. Un tomēr izrādījās, ka mehāniķu prasme ir vismaz tikpat svarīga kā kavalērijas spars, jo lauka darbnīcas nejaudāja tikt ar visu galā. “Ak, kas par dzīvi bija pirms kara!” Grosmanam teica kāds tankists. “Tolaik bija lērums rezerves daļu.” Līdzko laiks noskaidrojās, straujo virzīšanos uz priekšu varēja atbalstīt arī Šturmovik kaujas bumbvedēji, ko vācieši dēvēja par Jabo jeb Jagdbomber; to saviem tanku komandieriem bija solījis Žukovs. “Mūsu tanki brauc ātrāk nekā vilcieni uz Berlīni,” lielījās ņipraispulkvedis Gusakovskis, kurš bija izspridzinājis sev ceļu pār Pilicu. Mazajam vācu garnizonam Varšavā nepalika ne mazāko izredžu. Tas sastāvēja no inženieru nodaļām un četriem cietokšņa bataljoniem - viens no tiem bija “ausu bataljons”, proti, dienestā atgriezušies karavīri ar apārstētām dzirdes traumām. Kad Sohačevu no dienvidiem sasniedza 47. gvardes tanku brigāde, bet Varšavu no ziemeļiem ielenca 47. armija, garnizons zaudēja kontaktus ar savu galveno formāciju - Devīto armiju. Ģenerāļa Harpes štābs armiju grupā A 16. janvāra vakarā brīdināja OKH Cosenā, ka nespēs noturēt pilsētu. Operatīvās nodaļas vadītājs pulkvedis Bogislavs fon Bonins (Bogislaiv von Bonin) apsprieda stāvokli ar Gudērianu. Viņi nolēma ļaut armiju grupas štābam pieņemt lēmumu pašam, un Gudērians parakstīja rīkojumu, ar zaļu tinti uzvilkdams savu parasto “G”. Taču Nacbtlage - Hitlera pusnakts apspriedē par pašreizējo stāvokli - Hitleram par ieteikumu pamest Varšavu paziņoja kāds no viņa paša štāba, pirms par šo tematu paguva ierunāties Gudēriana pilnvarotais ģenerālis Valters Venks (Walther Wenck). Hitlers aizsvilās dusmās. “Jums viss jāpārtrauc!” viņš kliedza. “Varšavas cietoksnis ir jānotur!” Tomēr bija jau par vēlu, un radiosakari bija pārtrūkuši. Pēc dažām dienām Hitlers izdeva rīkojumu, ka ikviena instrukcija, kas tiek sūtīta kādai armiju grupai, vispirms ir jāiesniedz viņam. Varšavas krišana kalpoja par iemeslu vēl vienai niknai ķildai starp Hitleru un Gudērianu; abi joprojām strīdējās par Hitlera lēmumu pārvietot Grossdeutschland korpusu. Gudērians noskaitās vēl stiprāk, dzirdot, ka Hitlers pārvieto Sesto SS tanku armiju nevis uz Vislas fronti, bet gan uz Ungāriju. Taču Hitlers atteicās to apspriest. Viņa uztverē atkāpšanās no Varšavas bija daudz neatliekamāks jautājums. Nākamajā dienā, 18. janvārī, dienasvidus apspriedē Gudērians saņēma publisku rājienu, bet sekoja vēl kas sliktāks. “Tovakar Bonins atzīmēja savu dzimšanas dienu,” stāstīja pulkvedis barons fon Humbolts (von Humboldt) no OKH štāba. “Mēs visi stāvējām ap karšu galdu ar glāzi zekta rokā, lai apsveiktu viņu, kad ieradās personāla nodaļas priekšnieka vietnieks [ģenerālis] Meizels (Meisel) un divi ar mašīnpistolēm bruņoti oberleitnanti. “Fon Bonina kungs,” viņš sacīja, “lūdzu, sekojiet man!”” Līdz ar Boninu tika arestēti vēl divi - pulkvežleitnants fon Kristens (von Christen) un pulkvežleitnants fon dem

Knēzebeks (von dem Knesebeck). Pēc paša Hitlera pavēles viņi tika aizvesti uz Prinča Albrehta ielu, uz pratināšanu gestapo. Hitlers uzlūkoja notikušo par vēl vienu armijas nodevības pierādījumu. Atlaidis no amata ģenerāli Harpi, viņš atstādināja arī ģenerāli fon Lutvicu (Smilo Freiherr von Luttivitz) no Devītās armijas komandiera posteņa. Taču patiesībā vainīga bija viņa milzīgā iedomība, kura neļāva zaudēt svešas valsts galvaspilsētu, kaut arī tādu, ko viņš pats pilnībā nopostījis. Gudērians aizstāvēja trīs sava štāba virsniekus, pieprasīdams, lai nopratinot arī viņu, jo vienīgi viņš esot atbildīgs par lēmuma pieņemšanu. Hitlers, kārodams celt apsūdzību pret ģenerālštābu, turēja viņu pie vārda. Šajā tik kritiskajā Vislas kampaņas posmā Gudērianu stundām ilgi pratināja Ernsts Kaltenbrunners (Ernst Kaltenbrunner) no Reiha drošības pārvaldes un gestapo šefs Heinrihs Millers (Heinrich Mūller). Abus pēc ranga zemākos virsniekus atbrīvoja pēc divām nedēļām, bet Bonins palika koncen​trācijas nometnē līdz pat kara beigām. Dienu pēc Bonina aresta Berlīnē ieradās Mārtiņš Bormans. Nākamajā dienā, sestdienā, 20. janvārī, viņš ierakstīja savā dienasgrāmatā: “Stāvoklis austrumos kļūst arvien draudīgāks. Mēs pametam Vartegavas rajonu. Pirmās ienaidnieka tanku vienības tuvojas Katovicei.” Šajā dienā austrumos no Hoenzalcas (Hohensalza) padomju kara​spēks šķērsoja reiha robežu. Gudēriana sieva atstāja Deipenhofas muižu “pusstundu pirms tam, kad sāka krist pirmie šāviņi”. Ģenerālštāba priekšnieks rakstīja, ka muižas strādnieki (droši vien tur uz dzīvi nometināti Baltijas vācieši) “raudādami stāvēja pie viņas automobiļa, un daudzi labprāt būtu braukuši viņai līdzi”. Lai gan tikpat kā nav šaubu par viņu izmisīgo vēlēšanos tikt prom, to varbūt radīja ne tikai uzticība savai muižnie​cei. Jau bija sākušas klīst baumas par to, kas notiek Austrumprūsijā. Sarkanās armijas un it sevišķi tās poļu vienību karavīri diezin vai bija noskaņoti žēlsirdīgāk pēc tam, kad savām acīm bija redzējuši Polijas galvaspilsētu. “Tajā neaizmirstamajā dienā, 1945. gada 17. janvārī, iegājuši Varšavas tukšajās ielās, mēs ieraudzījām, ka tā ir pilnīgi nopostīta,” rakstīja 3. triecienarmijas kapteinis Kločkovs. “Tur bija palikušas tikai drupas un apsniguši pelni. Badā pamiruši, spēkus zaudējuši iedzīvotāji devās uz saviem mitekļiem.” No pirmskara 1 310 000 iedzīvotājiem bija atlikuši tikai 162 000. Neticami brutāli apspieduši Varšavas sacelšanos 1944. gada oktobri, vācieši bija sistemātiski nopostījuši visus pilsētas vēstures pieminekļus, kaut arī dumpinieki nevienu no tiem nebija izmantojuši savā labā. Vasilijs Grosmans pa sagrauto pilsētu devās uz geto. No tā bija palicis tikai trīsarpus metru augsts mūris ar stikla lauskām un dzeloņdrātīm augšmalā un Judenrat - ebreju administratīvā ēka. Pārējā geto teritorija bija “viena vienīga viļņojoša, sarkana sadauzītu ķieģeļu jūra”. Grosmans prātoja, cik tūkstošu līķu ir aprakts zem tiem. Bija grūti iedomāties, ka dažiem gūstekņiem būtu izdevies izbēgt, tomēr kāds polis aizveda viņu turp, kur četri ebreji nupat bija izlīduši no savām paslēptuvēm, kas atradās augstu virs sijām kāda liela nama izdegušajā karkasā.

3.Uguns, zobens un “cildenais niknums” Kad ģenerālis Čerņahovskis 13. janvārī sāka ofensīvu pret Austrumprūsiju, politiskie virsnieki izplatīja saukļus, kuru uzdevums bija iedvest karavīriem cīņas sparu: “Karavīr, atceries - tu tagad ieej fašistiskā zvēra midzenī!” Čerņahovska uzbrukums nesākās veiksmīgi. Pateicoties prasmīgam izlūku darbam, vācu Trešās tanku armijas komandieris pēdējā mirklī atvilka savu karaspēku no pirmajām ierakumu līnijām. Tāpēc masīvā apšaude bija veltīga. Tad vācieši veica dažus ļoti efektīvus pretuzbrukumus. Un nākamās nedēļas laikā apstiprinājās Čerņahovska bažas: vācu aizsardzības būves Insterburgas (Insterburg) pārrāvumā lika viņa armijām ciest ļoti smagus zaudējumus. Tomēr Čerņahovskis drīz pamanīja labu izdevību. Viņš bija viens no izlēmīgākajiem un gudrākajiem padomju augstākajiem komandieriem. 39. armija veiksmīgāk virzījās uz priekšu galējā labajā flangā, tāpēc viņš pēkšņi novirzīja pa labi arī 11. gvardes armiju, uzticot šim flangam galveno uzbrukuma slodzi. Šis negaidītais izrāviens starp Prēgeles (Pregel) upi un Nemunu radīja paniku folksšturma (Volkssturm) rindās. To pavadīja 43. armijas uzbrukums pār Nemunu Tilzītes (Tilsit) apvidū. Vācu aizmugurē sākās jukas, lielākoties tāpēc, ka nacistu partijas vadoņi bija aizlieguši evakuēties civiliedzīvotājiem. 24. janvāri Čerņahovska 3. Baltkrievijas fronte atradās uzbrukuma attālumā no Austrumprūsijas galvaspilsētas Kēnigsbergas (Kdnigsberg). Čerņahovskis, tanku karaspēka komandieris un “militārās zizinātnes meistars”, ne tikai ignorēja Stavkas rīkojumus, kad tas bija nepieciešams, bet nevilcinājās arī mainīt ierasto kaujas taktiku. “Pēc Nemunas forsēšanas par neatņemamu kājnieku karaspēka sastāvdaļu kļuva arī pašgājēji lielgabali,” piezīmēja Vasilijs Grosmans. Ivans Daņilovičs Čerņahovskis, trīsdesmit septiņus gadus vecs, bija krietni jaunāks par vairumu padomju karavadoņu. Savā ziņā viņš bija arī intelektuālis un ar humoristisku pašpārliecinātību mēdza deklamēt romantiskas dzejas rakstniekam Iļjam Ērenburgam. Čerņahovski intriģēja pretrunas. Staļinu viņš raksturoja kā dzīvu dialektiskā procesa paraugu. “Viņu nav iespējams izprast. Var vienīgi ticēt.” Pilnīgi skaidrs, ka Čerņahovskim nebūtu lemts palikt dzīvam staļiniskajā terorā pēc kara. Varbūt bija labāk, ka viņš drīz krita kaujā, nezau​dējis savu ticību. Iļjas Ērenburga hipnotizējošie aicinājumi atriebties Vācijai, publicēti viņa rakstos Sarkanās armijas avīzē Krasnaja Zvezda (Sarkanā Zvaigzne), frontoviku jeb frontes līnijas karavīru vidū bija ieguvuši daudz sekotāju. Gebelss atbildēja ar naida izpaudumiem pret “žīdu Iļju Ērenburgu, Staļina mīluli, kas musina pūli”. Propagandas ministrija apsūdzēja Ērenburgu par to, ka viņš kūdījis izvarot vācu sievietes. Tiesa, Ērenburgs nevairījās no neiedomājami asinskārām runām, tomēr pats slavenākais izteiciens, ko viņam joprojām piedēvē Rietumu vēsturnieki, bija nacistu izdomājums. Viņu apsūdz par to, ka viņš mudinājis sarkanarmiešus sagrābt vācu sievietes kā “likumīgo laupījumu” un “salauzt viņu rases godu”. “Bija tāds laiks,” Ērenburgs atbildēja laikrakstā Krasnaja Zvezda, “kad vācieši mēdza viltot svarīgus valstiskus dokumentus. Tagad viņi ir krituši tik zemu, ka vilto manus rakstus.” Tomēr Sarkanās armijas zvērības drīz pierādīja, ka stipri maldīgs bijis Ērenburga apgalvojums par to, ka sarkanarmiešus interesējot “nevis grietiņas, bet gan tie friči, kas darījuši pāri mūsu sievietēm”. Un viņa bieži lietotais Vācijasapzīmējums - “Blondā ragana” - nekada ziņa nemudinaja cilvēcīgi iztureties pret vacietem un pat polietēm. 14. janvārī, nākamajā dienā pēc Čerņahovska, maršala Rokosovska 2. Baltkrievijas fronte devās triecienā ziemeļu un ziemeļrietumu virzienā no Narevas placdarmiem. Viņa galvenais uzdevums bija izolēt Austrumprūsiju, virzoties uz Vislas ieteku un Dancigu (Danzig). Rokosovskis bažījās par šo Stavkas plānu. To īstenojot, viņa armijas tiktu nošķirtas gan no Čerņahovska uzbrukuma Kēnigsbergai, gan no Žukova trieciena uz rietumiem no Vislas. Ofensīva pret vācu Otro armiju sākās “laika apstākļos, kas bija ideāli uzbrukumam”, kā, saņēmis

pavēli, pateicīgi atzīmēja korpusa komandieris. Zemi klāja plāna sniega kārtiņa, un Narevas upe bija aizsalusi. Dienvidū izklīda migla, un Rokosovska armijām drīz nāca palīgā pastāvīgi bumbvedēju uzlidojumi. Pirmajās divās dienās virzība uz priekšu joprojām notika gausi, tomēr padomju smagā artilērija un katjušas (reaktīvās zalvjuguns sistēmas) atkal nodrošināja pirmos pārrāvumus. Zeme bija sasalusi kā akmens, tāpēc šāviņi kļuva daudz bīstamāki, eksplodējot uz tās. Sniegoto lauku drīz izraibināja krāteri, melnas un dzeltenas sviluma zīmes. Tajā vakarā armiju grupas virspavēlnieks ģenerālis Reinharts piezvanīja Hitleram, kurš joprojām atradās Ādlerhorstā. Viņš centās brīdināt Hitleru par briesmām, kas draudēs visai Austrumprūsijai, ja viņam neļaus atvilkt karaspēku. Fīrers atteicās klausīties. Pēc tam pulksten 3 naktī Reinharta štābs saņēma pārcelt Grossdeutscbland korpusu - vienīgo efektīvo rezervi šajā reģionā - uz Vislas fronti. Reinharts nebija vienīgais lauka komandieris, kas nepiekrita saviem priekšniekiem. 20. janvārī Stavka pēkšņi pavēlēja Rokosovskim mainīt virzības asi, jo Čerņahovskim bija radušies šķēršļi. Tagad Rokosovskim vajadzēja veikt uzbrukumu uz ziemeļaustrumiem, uz pašu Austrumprūsijas centru, nevis tikai jānorobežo reģions gar Vislu. Rokosovskis bažījās par to, ka pakreisi no viņa frontes paliek plaša, tukša josla, kamēr Žukova armijas dodas uz rietumiem, uz Berlīni; tomēr Austrumprūsijā šī virziena maiņa pārsteidza vācu komandierus nesagatavotus. 3. gvardes kavalērijas korpuss Rokosovska labajā flangā strauji devās uz priekšu pa sasalušo zemi un 22. janvārī pulksten 3 naktī iegāja Allenšteinā (Allenstein). Voļska 5. gvardes tanku armija pa kreisi no Rokosovska strauji tuvojās Elbingas (Elbing) pilsētai pie Vislas estuāra. Daļa avangarda tanku brigādes iegāja pilsētā 23. janvārī un tika noturēta par vācu tankiem. Pilsētas centrā sākās nikna un haotiska apšaude, un tanki tika no turienes padzīti. Armijas galvenie spēki aizgāja pilsētai garām uz Frišeshafas līča (Frisches Haff; Kēnigsbergas līcis) līča piekrasti. Austrumprūsijā tagad bija praktiski atgriezta no reiha. Lai gan vācu bruņotie spēki jau vairākus mēnešus bija paredzējuši uzbrukumu Austrumprūsijai, tās pilsētās un ciemos valdīja dezorganizācija un neziņa. Aizmugures apvidos bargu kārtību nodibināja nīstā militārā policija - Feldgendarmerie. Landseri saukāja lauka žandarmus par “ķēdessuņiem”, jo metāla žetons, ko viņi nēsāja ķēdē ap kaklu, atgādināja suņa kaklasiksnu. 13. janvāri, Čerņahovska uzbrukuma rītā, lauka žandarmi kādā stacijā aizturēja ešelonu ar atvaļinātiem karavīriem, kuri bija ceļā uz Berlīni. Viņi pavēlēja visiem karavīriem no tām divīzijām, kuru numurus tūdaļ nosaukšot, nekavējoties kāpt ārā no ešelona un sastāties ierindā. Atvaļinātie zaldāti, no kuriem daudzi nebija redzējuši savus tuviniekus vismaz divus gadus, saspringti sēdēja vagonos, lūgdami Dievu, lai netiek nosaukts viņu divīzijas numurs. Tomēr gandrīz visiem nācās izkāpt un stāties rindās uz perona. Katram, kurš nepieteicās, draudēja nāvessods. Viens no nedaudzajiem, kas tika cauri sveikā, bija jauns karavīrs, vārdā Valters Beiers (Walter Beier). Teju vai neuzdrīkstēdamies ticēt savai laimei, viņš turpināja ceļu pie ģimenes, kas dzīvoja netālu noFrankfurtes pie Oderas (Frankfurt an der Oder). Tomēr viņam bija lemts sastapties ar Sarkano armiju tik tuvu mājām, ka to viņš pat nebūtu spējis iztēloties. Vislielākā vaina šajā haosā bija gauleiteram Ēriham Koham (Erich Koch), vienam no nacistu vadoņiem, kurš jau bija iemantojis sliktu slavu kā Ukrainas reihskomisārs. Kohs tik ļoti lepojās ar savu brutalitāti, ka acīmredzot pat neiebilda pret iesauku “otrais Staļins”. Pilnībā pārņēmis Hitlera stūrgalvīgo ideju par fiksētu aizsardzību, Kohs bija piespiedis desmitiem tūkstošu civilistu rakt aizsarggrāvjus. Diemžēl viņš nebija konsultējies ar armijas komandieriem par to, kur šiem grāvjiem vajadzētu atrasties. Viņš arī bija pirmais, kurš dzina zēnus un sirmgalvjus stāties folksšturma zemessardzē, kas bija brēcošākais paraugs tam, cik bezjēdzīgus upurus prasīja nacistu partija. Bet pats ļaunākais bija tas, ka Kohs noraidīja domu par civil​iedzīvotāju evakuāciju. Viņš, aizliedzis civilistu evakuāciju kā sakāvniecisku, kopā ar saviem vietējiem nacistu partijas priekšniekiem zagšus aizmuka, nevienu nebrīdinot, līdzko sākās uzbrukums. Tā sekas bija šausmīgas sievām, meitām un bērniem, kas, valdot divdesmit grādu salam, pārāk vēlu centās aizbēgt pa lauku, ko klāja metru biezs sniegs. Taču vairākas laukstrādnieces brīvprātīgi palika uz vietas, pārliecinātas par to,

ka gluži vienkārši strādās citiem saimniekiem un ka nekas daudz nemainīsies. Tālais artilērijas pērkons ofensīvu sākumā radīja drausmīgas bailes lauku viensētās un ciemos, kas atradās mežainajos Austrumprūsijas līdzenumos. Austrumprūsijas sievietes bija dzirdējušas par pērnrudens briesmudarbiem Nemmersdorfā, kad dažas Čerņahovska armijas vienības, 1944. gada vasarā strauji pavirzījušās uz priekšu, bija iebrukušas Austrumprūsijā. Vietējā miestiņa kinoteātrī vācietes, ļoti iespējams, bija redzējušas šaušalīgos kinohroniku kadrus ar sešdesmit divām izvarotām un noslepkavotām sievietēm un meitenēm. Gebelsa Propagandasministrija nekavējoties bija nosūtījusi uz fronti kinooperatorus, lai tie nofilmētu pastrādātās zvērības, un pēc tam šo materiālu maksimāli ekspluatēja. Tomēr šķita, ka pastāvošais priekšstats vēl tikai ļoti mazā mērā aptver gaidāmās šausmas. Visu vecumu meitenes un sievietes visbiežāk piemeklēja grupveida izvarošana. “Sarkanās armijas karavīri neatzīst “individuālus sakarus” ar vācietēm,” savā dienasgrāmatā rakstīja dramaturgs Zahars Agraņenko, kā jūras kājnieku virsnieks nonācis Austrumprūsijā. “Deviņi, desmit, divpadsmit vīru uzreiz - viņi tās izvaro kolektīvi.” Vēlāk viņš aprakstīja, kā vācietes Elbingā, izmisīgi mēģinādamas meklēt aizstā​vību no sarkanarmiešiem, piedāvājušās padomju jūras kājniekiem. Padomju karaspēks, kas devās uz priekšu milzīgās, garās kolonnās, bija savdabīgs laikmetīgā un viduslaiku stila sajaukums: tankisti stepētās, melnās cepurēs, tanki T-34, kas ar kāpurķēdēm ara zemi, kazaki kavalēristi pinkainos zirgos, pie segliem piesietu laupījumu, amerikāņu lendlīzes studebekeri un dodži, kas vilka sev nopakaļ vieglos lauka lielgabalus, vaļēji ševrolē, kuros iekrauti ar brezentu pārsegti mīnmetēji, traktori, kas vilka smagās haubices, un visbeidzot otrs ešelons zirgu pajūgos. Karavīru raksturi bija gandrīz tikpat atšķirīgi kā bruņojuma veidi. Bija tādi, kas pat mazus vācu puišeļus uzlūkoja kā topošos esesiešus un tāpēc uzskatīja, ka tie visi jānogalina, pirms izaug lieli un atkal uzbrūk Krievijai, bet bija arī tādi, kas saudzēja bērnus un iedeva tiem ko ēdamu. Bija sirotāji, kas dzēra un izvaroja bez mazākā kauna, un bija ideālistiski, askētiski komunisti un inteliģenti, kuriem tāda uzvedība patiesi derdzās. Rakstnieku Ļevu Kopeļevu, tolaik politisko virsnieku, SMERŠ pretizlūkošana arestēja par to, ka viņš “propagandējis buržuāzisko humānismu un žēlastību pret ienaidnieku”. Kopeļevs bija uzdrošinājies arī kritizēt Iļjas Ēren​burga rakstos pausto nežēlību. Sākumā Rokosovska armijas virzījās uz priekšu tik strauji, kavācu administrācija Kēnigsbergā nosūtīja uz Allenšteinu vairākus bēgļu ešelonus, nezinot, ka pilsētu jau ieņēmis 3. gvardes kavalērijas korpuss. Kazakiem šie bēgļu ešeloni bija īsta dāvana - vienuviet sievietes un laupījums, kas pats iekrīt rokās. Berija un Staļins Maskavā lieliski zināja, kas notiek. Kāds ziņojums viņiem vēstīja: “Daudzi vācieši apgalvo, ka sarkanarmieši izvarojuši visas vācu sievietes, kas palikušas Austrumprūsijā.” Tika minēti neskaitāmi grupveida izvarošanas piemēri - “ieskaitot nepilngadīgas meitenes un vecas sievietes”. Patiesībā dažiem upuriem bija pat tikai divpadsmit gadu. “43. armijai pievienotā NKVD grupa atklāja, ka vācietes, kas palikušas Špaleitenā (Scbpaleiten), mēģinājušas izdarīt pašnāvību,” bija rakstīts tai pašā ziņojumā. “Tika nopratināta viena no viņām - Emma Korna (Emma Korn). Viņa pastāstīja: “3. februārī pilsētā ienāca Sarkanās armijas frontes vienības. Sarkanarmieši nokāpa pagrabā, kur mēs slēpāmies, pavērsa ieročus pret mani un divām pārējām sievietēm un pavēlēja mums iet ārā, pagalmā. Pagalmā mani izvaroja divpadsmit zaldātu pēc kārtas. Citi zaldāti to pašu darīja ar abām manām kaimiņienēm. Nākamajā naktī pagrabā ielauzās seši piedzēruši zaldāti un izvaroja mūs, bērniem redzot. 5. februārī atnāca trīs zaldāti, bet 6. februārī mūs izvaroja un piekāva astoņi piedzēruši zaldāti.” Pēc trim dienām šīs sievietes bija mēģinājušas nogalināt savus bērnus un nogalināties pašas, pārgriežot vēnas, tomēr acīmredzot nebija pratušas to izdarīt, kā nākas. Sarkanarmiešu attieksme pret sievietēm bija kļuvusi neslēpti īpašnieciska, it sevišķi tāpēc, ka pats Staļins bija atbalstījis Sarkanās armijas virsniekiem doto atļauju izmantot “karalauka sievu”. (Tās dēvēja par PPZ, jo pilnais apzīmējums “pohodno-poļevaja žena” ļoti atgādināja PPS - Sarkanās armijas standarta automātu.) Šīs jaunās sievietes, ko augstākie virsnieki izraudzījās par mīļākajām, parasti bija

štāba sakarnieces, rakstvedes vai medicīnas māsas - jaunas kareives, kuras valkāja pakausī atstumtu bereti, nevis iegareno pilotku. Karalauka sievas liktenis nebija viegls, ja vīrieša iekāre bija vienlaikus kvēla un neizvēlīga. “Te Tev nu bija, Vera,” savai draudzenei rakstīja jauna 19. armijas kareive, vārdā Musja Aņņenkova. “Paskaties, kāda ir viņu “mīlestība”! Viņi izliekas maigi, bet nevar jau zināt, kas viņiem dvēselē. Viņiem nav patiesu jūtu, tikai īslaicīga kaislība vai mīlestība ar dzīvnieciskām jūtām. Cik grūti šeit atrast patiesi uzticīgu vīrieti!” Maršals Rokosovskis izdeva rīkojumu Nr. 006, mēģinādams novirzīt “naida jūtas uz cīņu pret ienaidnieku kaujas laukā” un uzsvērt, ka draud sods par “marodierismu, varmācību, laupīšanu, ļaunprātīgu dedzināšanu un postījumiem bez iemesla”. Tas acīmredzot atstāja maz iespaida. Notika arī daži patvaļīgi mēģinājumi ietekmēt karavīrus. Stāsta, kādas strēlnieku divīzijas komandieris esot “pats personiski nošāvis leitnantu, kurš nostādījis savus vīrus rindā pie kādas vācietes, kas izplestām rokām un kājām gulējusi zemē”. Tomēr parasti šajos noziegumos bija iejaukti virsnieki paši, vai arī disciplīnas trūkuma dēļ bija pārāk bīstami saukt pie kārtības piedzērušus, ar automātiem bruņotus zaldātus. Pat 2. Baltkrievijas frontes politiskās nodaļas priekšnieks ģenerālis Okorokovs 6. februāra apspriedē iebilda pret to, ko uzskatīja par “liegšanos atriebties ienaidniekam”. Vadība Maskavā uztraucās ne tik daudz par izvarošanām un slepkavībām, cik par bezjēdzīgajiem postījumiem. Krasnaja Zvezda 9. februāra ievadrakstā paziņoja, ka “ikviens militārās disciplīnas pārkāpums tikai vājina uzvarošo Sarkano armiju… Mūsu atriebība nav akla. Mūsu dusmas nav nesaprātīgas. Akla niknuma mirklī iekarotajā ienaidnieka teritorijā var iznīcināt fabriku - kas būtu varējusi noderēt mums.” Politiskie virsnieki cerēja pielāgot šo pieeju arī jautājumam par izvarošanām. “Ja ieaudzināsim karavīrā patiesas naida jūtas,” paziņoja 19. armijas politiskā nodaļa, “tad karavīrs necentīsies stāties dzimumattiecībās ar vācu sievieti, jo jutīs pret to riebumu.” Tomēršī neveiklā sofistika tikai vēl spilgtāk parāda to, ka varas pārstāvji nebija spējīgi izprast problēmu. Zaldātu rīcību nenosodīja pat jaunas sarkanarmietes un medicīnas māsas. “Mūsu karavīru izturēšanās pret vāciešiem un jo sevišķi vācietēm ir pilnīgi pareiza!” teica kāda divdesmit vienu gadu veca sieviete no Agraņenko izlūku nodaļas. Dažām tas pat šķita uzjautrinoši. Kopeļevs sadusmojās, kad viena no viņa politiskās nodaļas palīdzēm par to jokoja. Vāciešu noziegumi Padomju Savienībā un režīma neatlaidīgā propaganda visādā ziņā veicināja briesmīgo varmācību pret Austrumprūsijas vācietēm. Tomēr atriebība var būt tikai daļa no izskaidrojuma, kaut arī vēlāk tā kalpoja par attaisnojumu notikušajam. Līdzko zaldāti bija lietojuši alkoholu, upura tautībai vairs nebija lielas nozīmes. Ļevs Kopeļevs rakstīja, ka Allenšteinā dzirdējis “neprātīgu kliedzienu”. Viņš ieraudzījis meiteni, “garās, gaišās bizes izjukušas, kleita saplēsta, un viņa spalgi kliedza: “Es esmu poliete! Jēzus, Marija, es esmu poliete!”” Visu acu priekšā viņai pakaļ dzinās divi ap​dzērušies tankisti. Šis temats Krievijā ir tik pamatīgi notušēts, ka vēl šodien veterāni liedzas atzīt to, kas noticis patiesībā, iebrūkot Vācijas teritorijā. Parasti viņi pieļauj, ka ir dzirdējuši par dažiem ekscesiem, un tad atmet šim tematam ar roku kā neizbēgamām kara sekām. Tikai nedaudzi ir gatavi atzīt, ka paši savām acīm redzējuši tamlīdzīgas ainas. Tomēr šī mazā ļaužu saujiņa, kas gatava runāt atklāti, nenožēlo absolūti neko. “Mūs ieraugot, viņas visas pacēla brunčus un gāzās gultā,” teica kādas tanku rotas komjauniešu vadonis. Un vēl palielījās, ka “2 miljoni mūsu bērnu ir piedzimuši” Vācijā. Apbrīnojama ir padomju virsnieku un zaldātu spēja iestāstīt sev, ka vairums viņu upuru ir vai nu mierā ar savu likteni, vai vismaz samierinās ar to, ka nu pienākusi viņu kārta ciest par vērmahta nodarījumiem Krievijā. “Mūsu puiši bija tik izsalkuši pēc sievietēm,” kāds padomju majors tolaik teica britu žurnālistam, “ka bieži izvaroja sešdesmit, septiņdesmit vai pat astoņdesmit gadu vecas - pašām vecmāmuļām par lielu pārsteigumu, ja ne pat par prieku.” Būtisks faktors bija visu veidu dzeramais, ieskaitot bīstamas ķimikālijas, nolaupītas laboratorijās un darbnīcās. Nepārvaramā dzeršana stipri iedragāja Sarkanās armijas kaujas spējas. Stāvoklis kļuva tik

smags, ka NKVD ziņoja Maskavai: “Okupētajā vācu teritorijā notiek masu saindēšanās ar konfiscēto alkoholu.” Rodas iespaids, ka padomju zaldātiem ir bijusi nepieciešama alkohola drosme, lai uzbruktu sievietei. Tomēr pārāk bieži viņi sadzērās par daudz un, nespēdami veikt izvarošanas aktu, tā vietā ar šausminošu efektu izmantoja pudeli. Daudzi upuri bija neķītri sakropļoti. Šīs mulsinošās psiholoģiskās pretrunas ir gaužām maz izprotamas. Kad grupveidā izvarotas sievietes Kēnigsbergā lūdzās, lai mocītāji pieliek punktu viņu ciešanām, sarkanarmieši apvainojās. “Krievu karavīri nešauj sievietes,” viņi atbildēja. “Tā dara tikai vācu karavīri.” Sarkanajai armijai bija izdevies pārliecināt sevi, ka tā ir uzņēmusies morālo misiju atbrīvot Eiropu no fašisma un tāpēc gan personiski, gan politiski drīkst uzvesties, kā vien tīk. Vairums karavīru izturējās pret Austrumprūsijas sievietēm valdonīgi un pazemojoši. Par noziegumiem, ko vērmahts bija pastrādājis, iebrūkot Padomju Savienībā, šie atriebības upuri samaksāja visdārgāk. Noplokot sākotnējam niknumam, ievērojami mazinājās arī šī iezīme - sadistiska pazemošana. Kad trīs mēnešus vēlāk Sarkanā armija sasniedza Berlīni, sarkanarmieši sliecās uzlūkot vācietes drīzāk kā mazsvarīgu iekarojumu piedevu, nevis kā naida objektu. Kundzības apziņa, protams, saglabājās, tomēr daļēji to varbūt radīja pazemojumi, ko viņi paši bija cietuši no savu komandieru rokas un no padomju varas iestādēm kopumā. “Izrādījās, ka totalitāro sistēmu galējā varmācība,” savā lielajā romānā Dzīve un liktenis rakstīja Vasilijs Grosmans, “spēj paralizēt cilvēka garu veselos kontinentos.” Protams, darbojās arī vairāki citi spēki vai ietekmes. Seksuālā brīvība 20. gados bija rosīgu debašu temats komunistu partijas aprindās, bet nākamajā desmitgadē Staļins gādāja par to, lai padomju sabiedrība iztēlotu sevi kā būtībā aseksuālu. Tam nebija nekā kopīga ar patiesu puritānismu: tas tika darīts tāpēc, ka mīlestība un sekss neiederējās dogmā, kuras uzdevums bija “atņemt individualitāti” indivīdam. Cilvēciskas tieksmes un emocijas vajadzēja apspiest. Freida {Sigmund Freud) darbi tika aizliegti, laulības šķiršana un laulības pārkāpšana izpelnījās stingru partijas nosodījumu. No jauna tika ieviests kriminālsods par homoseksualitāti. Jaunā doktrīna sniedzās pat tik tālu, ka tika pilnībā izskausta seksuālā izglītošana. Apģērbtas sievietes krūšu aprises grafiskajā mākslā tika uzskatītas par bīstami erotiskām. Tās bija jāpaslēpj zem kombinezona. Režīms nepārprotami vēlējās, lai jebkura iekāres forma pārvēršas mīlestībā pret partiju un, galvenais, pret Lielo Vadoni. Visneizglītotākie sarkanarmieši cieta no seksuālas nezināšanas, kas arī noteica viņu attieksmi pret sievietēm. Tādējādi padomju valsts centieni apspiest savas tautas libido radīja to, ko kāds krievu rakstnieks nosauca par “baraku erotismu” un kas bija daudz primitīvāks un varmācīgāks par “visneķītrāko ārzemju pornogrāfiju”. Un tas viss apvienojās ar modernās propagandas dehumanizējošo ietekmi un atavistiskajām, pretrunīgajām dziņām, kas piemīt baiļu un cie​šanu apzīmogotiem vīriešiem. Tāpat kā nevācu izcelsme nepaglāba sievietes no izvarošanas, vīriešus maz pasargāja apliecība par piederību kreisajiem. Vācu komunisti, kuri beidzot iznesa dienas gaismā savu pārliecību, kas divpadsmit gadu bija lolota slepenībā, un sveica brālīgos atbrīvotājus, parasti tika nodoti SMERŠ pratinātājiem. Prieka smaidi, kas bijaatplaukuši, ierodoties Sarkanajai armijai, drīz sastinga neticībā. Jebkuru dzīvesstāstu, lai cik patiesu, SMERŠ kroplīgā loģika vienmēr spēja pārvērst plānotā nodevēju sazvērestībā. Un katram cietumniekam vai ārrindniekam, kurš apliecināja uzticību Staļinam, allaž tika uzdots slepkavīgais jautājums, jau iepriekš formulēts Maskavā: “Kāpēc jūs neaizgājāt partizānos?” Fakts, ka Vācijā nepastāvēja partizānu grupas, netika uzskatīts par pamatotu aizbildinājumu. Šis nežēlīgi manihejiskais teikums, iedzīts galvā kara gados, dabīgi sliecās pastiprināt daudzu padomju karavīru iedzimto naidu. Viņi jautāja saviem politiskajiem virsniekiem, kāpēc vācu strādnieku šķira nav sakāvusi Hitleru, un nekad nesaņēma tiešu atbildi. Tāpēc nav brīnums, ka aprīļa vidū, kad partijas kurss krasi mainījās un tika pavēstīts, ka jāienīst ir tikai nacisti, nevis visi vācieši, daudzi karavīri tam nepievērsa nekādu uzmanību. Naida propaganda bija sasniegusi dzirdīgas ausis un naids pret visu vācisko sasniedzis patiesi visaptverošu pakāpi. “Pat koki bija ienaidnieki,” teica kāds 3. Baltkrievijas frontes kareivis. Sarkanā

armija jutās šokēta un nespēja noticēt notikušajam, kad nomaldījies šāviņš pie Kēnigsbergas nogalināja ģenerāli Čerņahovski. Viņa karavīri apbedīja viņu provizoriskā kapā. Tika saplūkti koku zari. Tie bija vienīgie pieejamie aizstājēji ziediem, kas saskaņā ar tradīciju jāmet uz zārka vāka. Te pēkšņi kapā ielēca jauns zaldāts, uzklupa zārkam un nikni izsvieda visus zarus laukā. Tie bija ienaidnieka koku zari un apgānīja viņu varoņa atdusas vietu. Pēc Čerņahovska nāves 3. Baltkrievijas frontes vadību saskaņā ar Staļina pavēli pārņēma maršals Vasiļevskis, bijušais ģenerālštāba priekšnieks. Vasiļevska pieeja disciplīnas problēmai acīmredzot maz atšķīrās no citu augstāko komandieru pieejas. Tiek stāstīts, ka reiz štāba priekšnieks ziņojis viņam par laupīšanu un postīšanu. “Biedri maršal,” viņš teicis, “karavīri slikti uzvedas. Dauza mēbeles, spoguļus un traukus. Kādi būs jūsu rīkojumi šajāsakarā?” Vasiļevskis, varbūt visinteliģentākais un izglītotākais no visiem padomju komandieriem, brīdi klusējis. “Man par to nospļauties,” viņš pēdīgi sacījis. “Tagad mūsu karavīriem pienācis laiks spriest pašiem savu tiesu.” Padomju karavīru postītkāre Austrumprūsijā bija tiešām baiga. Tā nebūt neaprobežojās tikai ar mēbeļu saskaldīšanu, lai ar tām kurinātu uguni. Ne aci nepamirkšķinājuši, viņi aizdedzināja mājas, kuras būtu varējušas dot siltumu un pajumti naktī, kad ārā viss bija sastindzis salā. Viņi pārskaitās, ieraudzījuši, ka zemniekiem ir daudz augstāks dzīves līmenis, nekā viņi jebkad spējuši iztēloties. Tas izraisīja sašutumu, iedomājoties, ka vācieši, kuri jau tāpat dzīvojuši tik labi, vēl iebrukuši Padomju Savienībā, lai laupītu un postītu. Agraņenko savā dienasgrāmatā atzīmēja, ko pret vāciešiem jūt kāds vecs sapieris. “Kā lai pret viņiem izturas, biedri kapteini? Pa​domājiet tik! Viņi bija turīgi, labi paēduši, viņiem bija lopi, sakņu dārzi un ābeles. Un viņi uzbruka mums. Aizgāja līdz pat manam Voroņežas apgabalam. Par to, biedri kapteini, mums vajadzētu viņus nožņaugt.” Viņš mirkli klusēja. “Man žēl bērnu, biedri kapteini. Kaut arī tie ir friču bērni.” Padomju varas iestādēm - ar neapšaubāmu mērķi novelt no Sta​ļina vainu par 1941. gada neveiksmēm - bija izdevies iedvest padomju cilvēkiem kolektīvu vainas apziņu par to, ka viņi pieļāvuši, lai Dzimtenē iebrūk ienaidnieks. Nav tikpat kā nekādu šaubu, ka apspiestas vainas izpirkšana pastiprina atriebības nežēlību. Tomēr varmācībaibija ari daudz tiešāki motīvi. 3. armijas politiskais virsnieks Dmitrijs Ščeglovs atzina, ka, ieraugot vācu pieliekamos kambarus, viņi sajutuši “riebumu pret pārpilnību”, ko atraduši it visur. Viņiem derdzās arī vācu kārtība mājsaimniecībā. “Man gribējās triekt dūri visās tajās akurātajās kārbu un pudeļu rindās,” viņš rakstīja. Sarkanarmieši jutās pārsteigti, pamanot radioaparātus tik daudzās mājās. Tas, ko redzēja acs, deva nepārprotamu mājienu, ka Padomju Savienība varbūt tomēr nav gluži tāda strādnieku un zemnieku paradīze, kā viņiem stāstīts. Austrumprūsijas lauku saimniecības radīja apjukuma, skaudī​bas, apbrīnas un dusmu sajaukumu, kas uztrauca politiskos virsniekus. Armijas politisko nodaļu bažas apstiprināja ziņojumi no NKVD pasta cenzoriem, kuri negatīvus izteikumus pasvītroja ar zilu tinti, bet pozitīvus - ar sarkanu. NKVD krasi pastiprināja cenzūru vēstulēm, kas tika sūtītas uz mājām, cerot kontrolēt veidu, kādā karavīri apraksta parasto vāciešu dzīvesstilu, un tā rezultātā radušos “politiski nepareizos secinājumus”. NKVD ar šausmām atklāja arī, ka tagad karavīri sūta uz mājām vācu pastkartes. Uz dažām pat bija nodrukāti “pretpadomju citāti no Hitlera runām”. Tas beidzot piespieda politiskās nodaļas sagādāt karavīriem tīru rakstāmpapīru. Vidusšķiras mājās, kuras sarkanarmieši uzskatīja par vācu baronu namiem, tika sadauzīti pulksteņi, porcelāns, spoguļi un klavieres. Kāda kara ārste netālu no Kēnigsbergas rakstīja uz mājām: “Jūs nevarat iedomāties, cik daudz vērtīgu mantu ir iznīcinājuši ivani, cik daudz skaistu un ērtu namu ir nodedzināts. Tomēr vienlaikus zaldātiem ir taisnība. Viņi nevar visu paņemt sev līdzi ne šajā, ne viņā pasaulē. Un zaldāts, saplēsis lielu sienas spoguli, zināmā mērā jūtas labāk. Tā ir sava veida izklaide, kas mazina miesas un gara vispārējo spriedzi.” Miestiņu ielās kā sniegputenis virpuļoja dūnas no uzšķērstiem spilveniem un pēļiem. Daudz kas likās pārsteidzošs un neredzēts zaldātiem, kas bija auguši Padomju Savienības provincēs, it sevišķi uzbekiem un turkmēņiem no Vidusāzijas. Viņi acīm redzami apmulsa,

pirmo reizi ieraugot zobu bakstāmos ar cauru vidu. “Mēs domājām, ka tie ir salmiņi vīna dzeršanai,” kāds karavīrs sacījaAgraņenko. Citi, ieskaitot virsniekus, mēģināja smēķēt trofeju cigārus, ieelpojot dūmus tā, it kā smēķētu savu avīžpapīrā uztīto, melno mahorkas tabaku. Mantas tika nolaupītas un jau pēc īsa brīža nereti nomestas un sabradātas. Neviens negribēja neko atstāt kādai štabnaja krisa (“štāba žurkai”) un it īpaši tilovaja krisa (“aizmugures žurkai”) no otrā ešelona. Solžeņicins aprakstīja “tirgus kņadai” līdzīgas ainas, kurās zaldāti uzlaikoja Prūsijas sieviešu lielizmēra apakšbikses. Daži savilka sev zem formastērpa tik daudz apģērba kārtu, ka tik tikko spēja pakustēties, un tankisti sabāza savos braucamajos tādu daudzumu laupījuma, ka bija jābrīnās, kā tornis vēl jaudā grozīties. Samazinājās artilērijas šāviņu piegāde, jo daudzi transportlīdzekļi bija piekrauti ar visu, kas gadījies pa rokai. Virsnieki izmisumā šūpoja galvu, redzot, kādas trofejas izvēlas viņu kareivji piemēram, smokinga žaketes, ko sūtīt uz mājām ikmēneša pakā. Ideālistiskais Kopeļevs to visu bargi nosodīja. īpašo atļauju sūtīt uz mājām šīs piecus kilogramus smagās pakas viņš vērtēja kā “tiešu un nepārprotamu pamudinājumu laupīt”. Virsniekiem bija atļauts sūtīt divtik daudz. Ģenerāļiem un SMERŠ virsniekiem tikpat kā nebija ierobežojumu, tomēr ģenerāļiem nemaz nevajadzēja pazemoties līdz kara laupījuma vākšanai. Virsnieki paši nesa viņiem izmeklētas veltes. Pat Kopeļevs izraudzījās smalki izstrādātu medību bisi un Dīrera (Albrecht Dūrer) gravīru izlasi ģenerālim Okorokovam, savam priekšniekam 2. Baltkrievijas frontes politiskajā nodaļā. Neliela padomju pusē pārgājušu vācu virsnieku grupiņa tika aizvesta apmeklēt Austrumprūsiju. Redzētais viesa viņos šausmas. Viens no viņiem, grāfs fon Einzīdels (von Einsiedel), NKVD kontrolētās “Nacionālās komitejas par brīvu Vāciju” viceprezidents, atgriezies stāstīja citiem komitejas biedriem: “Krievi ir pilnīgi traki uz vodku un visiem alkoholiskajiem dzērieniem. Viņi izvaro sievietes, piedzeras līdz bezsamaņai un aizdedzina mājas.” Tas tika steigšus ziņots Berijam. Austrumprūsijas apmeklējuma laikā dziļi satricināts jutās arī Iļja Ērenburgs, dedzīgākais no visiem propagandistiem, tomēr turpmāk viņš nebūt nerakstīja mazāk nikni. Visā kara gaitā sarkanarmieši nekad netika pienācīgi ēdināti. Lielākoties viņus mocīja pastāvīgs izsalkums. Ja nebūtu amerikāņu piegādāto gaļas konservu Spam un kviešu, daudzi no karavīriem būtu tuvu bada nāvei. Tāpēc viņi neizbēgami pārtika no iekarotajās teritorijās atrodamajiem krājumiem, lai gan, atšķirībā no vērmahta, tā nekad nebija bijusi Sarkanās armijas oficiālā politika. Polijā sarkanarmieši atņēma zemniekiem sēklas labību un nokāva nedaudzos lopus, ko nebija pievākuši vācieši. Lietuvā, izmisīgi kārodami cukuru, viņi bija postījuši bišu stropus: iepriekšējā rudenī no bišu dzēlieniem daudziem bija uzkrītoši pietūkusi seja un rokas. Bet kārtīgās un labi apgādātās zemnieku saimniecības Austrumprūsijā piedāvāja tādu pārpilnību, kāda viņiem ne sapņos nebija rādījusies. Govis, kas mauroja aiz sāpēm, jo tesmenis tām bija pietūcis no piena, bet slaucēji aizbēguši, nereti tika nošautas ar šautenēm un automātiem, lai tiktu pārvērstas improvizētos steikos. “Viņi ir aizmukuši un visu atstājuši,” rakstīja kāds zaldāts, “un mums tagad ir daudz cūkgaļas, pārtikas un cukura. Tagad mums ir tik daudz ēdamā, ka vairs negribas ēst neko.” Lai gan padomju valdība lieliski zināja par briesmīgo atmaksu, kas risinājās Austrumprūsijā, tomēr varas pārstāvji šķita sadusmoti un pat aizvainoti par to, ka vācu civiliedzīvotāji bēg. Lauki un pilsētas bija palikušas tikpat kā neapdzīvotas. 2. Baltkrievijas frontes NKVD priekšnieks ziņoja centrālkomitejas galvenajam ideologam G.F.Aleksandrovam, ka “atlicis ļoti maz vāciešu… daudzas apdzīvotas vietas ir pilnīgi pamestas”. Viņš minēja piemērus par ciematiem, kur palicis pusducis cilvēku, un mazpilsētām ar kādiem piecpadsmit iedzīvotājiem, gandrīz visiem vecākiem par četrdesmit pieciem gadiem. “Cildenais niknums” bijaizraisījis lielāko panisko migrāciju pasaules vēsturē. Starp 1945. gada 12. janvāri un februāra vidu gandrīz 8,5 miljoni vā​ciešu reiha austrumu provincēs aizbēga no savām mājām. Austrumprūsijā daudzi, it īpaši folksšturmieši un apdraudētās sievietes, paslēpās mežos un lūdza Dievu, lai iebrucēju niknums viņus neskar. Tomēr lielais vairums bija devies bēgļu gaitās jau pirms iebrukuma. Daži atstāja ziņas savas ģimenes vīriešiem. Dmitrijs Sčeglovs uz kādām durvīm ieraudzīja ar

bērnišķīgu roku rakstītus vārdus: “Mīļo tēt! Mums ar pajūgu jābēg uz Altp (Alt-P.). No turienes ar kuģi uz reihu.” Tikpat kā neviens vairs nekad neredzēja savas mājas. Krasa un totāla iznīcināšana piemeklēja veselu reģionu ar savdabīgu raksturu un kultūru, sevišķi spilgtu varbūt tieši tāpēc, ka tas vienmēr bija bijis Vācijas vistālākais apvidus pie slāvu robežām. Staļins jau bija ieplānojis iekļaut Padomju Savienībā šī reģiona ziemeļdaļu ar Kēnigsbergu. Pārējo bija iecerēts atdot satelītvalstij Polijai kā daļēju kompensāciju par visu tās austrumu teritoriju - “rietumu Baltkrievijas” un “rietumu Ukrainas” anektēšanu. Austrumprūsijai bija jāpazūd no pasaules kartes. Tiklīdz Rokosovska 5. gvardes tanku armija bija izlauzusies līdz Frišeshafas līcim, prom vairs varēja tikt vienīgi pa jūru no Pillavas (Pillau), kas atradās Zāmlandes (Samland) pussalas dienvidrietumu smailē, vai pa ledu uz Pillavas strēli (Frische Nebrung) - garo smilšu sēri, kas ietvēra līci no Dancigas puses. Varbūt visnelaimīgākie bēgļi bija tie, kas devās uz Kēnigsbergu, kura drīz tika nogriezta no sauszemes puses. Izrādījās, ka aizbēgt no pilsētas nebūt nav viegli, galvenokārt tāpēc, ka nacistu vadība nebija sagatavojusies civiliedzīvotāju evakuācijai, un pagāja kāds laiks, līdz Pillavā ieradās pirmie kuģi. Tikmēr Austrumprūsijas galvaspilsētas aplenkums kļuva par vienu no briesmīgākajiem visā karā. Tie bēgļi, kas tika līdz Pillavas strēlei - līča smilšu sērei, kura bija vienīgais ceļš uz rietumiem, izpelnījās maz žēlastības no vērmahta virsnieku puses. Tie grūda civilistus nost no ceļa, apgalvodami, ka tas domāts tikai militāriem mērķiem. Bēgļiem nācās pamest savus pajūgus un mantību un brist pa kāpām. Daudzi strēli nemaz nesasniedza. Cietzemes teritorijā padomju tanku kolonnas vienkārši sašķaidīja bēgļu pajūgus, kas gadījās ceļā, un gājējus nopļāva ar automātu kārtām. Kad 19. janvārī kāda tanku vienība panāca bēgļu ko​lonnu, “tika noslepkavoti visi, kas brauca pajūgos”. Kaut gan Austrumprūsijā neatradās neviena bēdīgi slavena nacistu koncentrācijas nometne, tomēr NKVD vienība, kas pārmeklēja mežu netālu no Kumenenas (Kumennen) ciema, sniegā uzgāja 100 civilistu līķus, izvietotus trijās grupās. Tie acīmredzot bija “nāves marša” upuri. Kad tuvojās Sarkanā armija, Himlers bija pavēlējis evakuēt nometnes. “Vairums ir sievietes vecumā no 18 līdz 35 gadiem,” vēstīja ziņojums, “ģērbušās saplēstās drēbēs ar numuru un sešstūrainu zvaigzni uz kreisās piedurknes un uz krūtīm. Dažām kājās koka tupeles. Pie jostas piesieta krūzīte un karote. Kabatās pārtika - sīki kartupeļi, kāļi, kviešu graudi utt. īpaša izmeklēšanas komisija, kuras sastāvā ir ārsti un virsnieki, konstatēja, ka tās nošautas no tuva attāluma. Visas nošautās sievietes bijušas bada nomocītas.” Zīmīgi, ka par spīti pieminētajām sešstūrainajām zvaigznēm, kas piešūtas sievietēm pie apģērba, padomju varas pārstāvji identificēja viņas nevis kā ebrejietes, bet gan kā “PSRS, Francijas un Rumānijas pilsones”. Nacisti nogalināja apmēram 1,5 miljonus padomju ebreju tikai tāpēc, ka viņi bija ebreji, bet Staļins nepieļāva, lai kaut kas cits novērš ļaužu uzmanību no Dzimtenes ciešanām.

4.Lielā ziemas ofensīva Uzrunādami savus karavīrus familiārā tonī, vācu ģenerāļi dēvēja viņus par Kinder - “bērniem”. Tāda uzruna sakņojās prūšu tēvišķīguma izpratnē, kura tika attiecināta uz visu valsti. “Karavīrs ir tautas bērns,” kara beigās sacīja ģenerālis fon Blūmentrits, taču tolaik jebkurš priekšstats par ģimeniskām saitēm starp militāro un civilo sabiedrību jau bija vairs tikai nereāla vēlme. Auga dusmas par veltīgajiem upuriem. Cilvēki tagad bija gatavi dot patvērumu dezertieriem. Kāds poļu zemnieks Berlīnē 24. janvārī bija redzējis, kā sievietes kliedz uz virsniekiem un kaprāļiem, kas ved pa ielām vācu karavīru kolonnu. “Laidiet mūsu vīrus mājās! Lai viņu vietā karo zelta fazāni (augsta ranga nacisti)!” Sāka skanēt saucieni: “Vampīrs!” - kad civiliedzīvotāji ieraudzīja kādu ģenerālštāba virsnieku mundierī ar platiem, sarkaniem lampasiem. Tomēr tas nenozīmēja, ka gaisā virmotu revolūcija kā 1918. gadā, kurš nacistiem bija pārvērties par īstu apmātību. Zviedru militārais atašejs piezīmēja, ka dumpis nesāksies, pirms nebūs izbeigusies pārtika. To apstiprināja populārs berlīniešu teiciens: “Kaujas nebeigsies, kamēr Gēringam nederēs Gebelsa bikses.” Reti kuram bija ilūzijas par to, kas gaidāms. Berlīnes veselības aizsardzības nodaļa pavēlēja slimnīcām nodrošināt 10 000 papildvietas civilistiem un vēl 10 000 - armijas vajadzībām, kā “katastrofas gultas”. Šis rīkojums bija tipisks nacistu birokrātijai: tas neņēma vērā bombardēšanas sekas, krājumu un apmācītu mediķu trūkumu. Varbūt varēja nodrošināt gultasvietas, taču ārsti un māsas jau tagad bija izmisīgi pārslogoti, un viņiem gluži vienkārši nebija personāla, kas nakts uzlidojumu laikā varētu pārvietot pacientus uz pagrabiem. Tikmēr slimnīcu administratoriem bija jātērē laiks, risinot sarunas ar dažādām nacistu partijas nodaļām, lai medicīnas darbiniekus atbrīvotu no iesaukuma folksšturma zemessardzē. Folksšturms bija radies iepriekšējā rudenī un sakņojās nacistu ideoloģijā un sīkumainās cīņās par varu. Hitlers turēja armijas vadību aizdomās par nodevību un sakāvnieciskumu, tāpēc apņēmās neatdot tās ziņā šo tautas zemessardzi. Acīm redzams kandidāts tās vadībai bija Himlers - Waffen-SS šefs un kopš jūlija sazvērestības arī rezerves karaspēka virspavēlnieks, taču ambiciozais Mārtiņš Bormans pieprasīja, lai folksšturmu lokāli organizē nacistu partijas gauleiteri, kas bija padoti viņam. Tā kā gandrīz visi vācu vīrieši vecumā starp septiņpadsmit un četrdesmit pieciem gadiem jau bija iesaukti armijā, folksšturma rindās nonāca pusaudži un paveci vīri. Gebelss, tagad kļuvis arī par Reiha aizsardzības komisāru Berlīnē, sāka skaļu propagandas kampaņu ar tādiem saukļiem kā, piemēram: “Fīrera aicinājums ir svēta pavēle!” - un: “Tici! Cīnies! Uzvari!” Kinoteātros rādīja kinohronikas, kur gados vecāki un jauni vīrieši maršēja plecu pie pleca, folksšturma vienības saņēma tanku dūres (Panzerfaust) un pēc tam, stāvot ierindā, zvērēja uzticību fīreram. Kinokamera pakavējās pie tiem, kuri klausījās Gebelsa runā. Bija daudz tādu, kuri ticēja, neapzinādamies militāro realitāti, un kurus pārliecināja šī teatrālā apņēmība. “Visas pasaules tautas ir sazvērējušās pret mums, bet mēs tām parādīsim, uz ko esam spējīgi,” kāda sieviete rakstīja savam vīram uz fronti. “Vakar visi mūsu rajona vīrieši deva svinīgo zvērestu. Tev būtu vajadzējis to redzēt. Es nemūžam neaizmirsīšu šo spēka un lepnuma iespaidu. Mēs vēl nezinām, kad viņus sūtīs kaujā.” Tomēr tas viss nebūt neiedvesa morālo spēku karavīriem frontē. Daudzi ar šausmām lasīja vēstulēs, ka viņu tēvs un dažos gadījumos pat vectēvs vai jaunākais brālis katru svētdienu piedalās kaujas apmācībā ar ieroci rokā. Patiesībā vairums vāciešu, kam piemita iedzimta cieņa pret profesionālu specializāciju, juta dziļu skepsi. “Tautā valdīja uzskats,” ģenerālis Hanss Kisels (Hans Kissel) vēlāk teica saviem sagūstītājiem, “ja jau vērmahts nav spējis tikt galā ar situāciju, tad to nespēs arī folksšturms.” Vairums folksšturmiešu nojauta, ka tiek bezjēdzīgi raidīti kaujā simbolisku mērķu labad un ka viņiem nav ne mazāko cerību ietekmēt padomju uzbrukuma gaitu. Apmēram četrdesmit folksšturma bataljoniem,

kas bija nokomplektēti Silēzijā, tika uzdots aizstāvēt tās austrumu un ziemeļaustrumu robežas. Tika uzbūvēti daži betona nocietinājumi, bet, tā kā nebija gandrīz nekādu prettanku ieroču, padomju tanku vienības taisnā ceļā izgāja šiem nocietinājumiem cauri. Augšsilēzijas rūpnieciskajos apvidos, Staļina norādītajā “zelta” centrā, pieauga vācu uzņēmumu vadītāju bažas. Viņi baidījās, ka sadumposies 300 000 ārzemju strādnieku, lielākoties poļi un spaidu darbos atvestie no Padomju Savienības, un tāpēc pieprasīja “drošības pasākumus pret naidīgajiem ārzemju strādniekiem”, pirms Sarkanās armijas tuvošanās pamudina tos uzsākt dumpi. Taču maršala Koņeva tanki jau bija tuvāk, nekā viņi domāja. Padomju karaspēka virzīšanās uz priekšu paātrināja arī karagūstekņu un koncentrācijas nometņu gūstekņu evakuāciju. Sargi un gūstekņi brida uz priekšu pa sniegotiem klajumiem bez kādas nojausmas par virzienu vai mērķi. Kādā vēlā pēcpusdienā britu karagūstekņu kolonna gāja garām lielai padomju gūstekņu grupai; basās kājas tiem bija aptītas ar lupatām. “Viņu bālās, izdēdējušās sejas,” rakstīja Roberts Kī (Robert Kee), “drausmīgi kontrastēja ar melnajiem bārdas rugājiem. Tikai acīs atblāzmoja kaut kas cilvēcisks - ciešanu pilns un paslepens, un tomēr cilvēcisks, raidot pēdējo izmisīgo SOS signālu no cilvēka, kurš iesprostots šajās miesās.” Briti izņēma visu, kas viņiem bija kabatās, visviens, ziepes vai cigaretes, - un pasvieda to krieviem. Viena cigarešu paciņa nokrita zemē. Krievu gūsteknis noliecāsto pacelt, bet sargs folksšturmietis pieskrēja klāt un uzmina viņam uz izstieptajiem pirkstiem. Tad iespēra gūsteknim un sāka sist viņu ar ieroča laidi. Britu kolonnā tas izraisīja “mežonīgus niknuma kliedzienus”. “Sargs mitējās sist krievu un pārsteigts pacēla skatienu. Viņš acīmredzot bija tik ļoti pieradis pie brutalitātes, ka, viņaprāt, cilvēkiem vairs nebija nekādu tiesību protestēt.” Tad viņš sāka kliegt un draudīgi vicināt šauteni, bet briti auroja vēl skaļāk. Piesteidzās viņu pašu sargi, lai nodibinātu kārtību, un pagrūda folksšturmieti atpakaļ pie viņa gūstekņiem. “Ak Dievs!” teica kāds no Kī biedriem. “Es piedošu krieviem pilnīgi visu, ko viņi ieradušies nodarīs šai valstij. Pil​nīgi visu.” Pēc tam kad Gērings bija kritis negodā, galvenā varas cīņa nacistu vadības aprindās pirmām kārtām risinājās starp Bormaņu un Himleru. Jūlija sazvērestība bija krietni vairojusi Himlera varu. Viņš bija atbildīgs par vienīgajām organizācijām - Waffen-SS un gestapo, kas spēja kontrolēt armiju. Atentāta mēģinājums bija smagi satricinājis Hitleru gan fiziski, gan garīgi, un Himlers tagad bija ļoti izdevīgā pozīcijā, lai kļūtu par nākamo fīreru; toties cits jautājums bija, vai viņam ir nepieciešamās īpašības, lai spēlētu Staļina lomu, ja Hit​lers spēlē Ļeņina lomu, tieši no tāda pavērsiena daži baidījās. Neizskatījās, ka Himlers varētu atbilst tādai lomai. Viņa “galvenās fiziskās iezīmes bija mazs zods, masīvi žokļi un tādas acis, kas šķita drīzāk stiklainas nekā briļļainas”. Lai gan SS reihsfīrers bija tik salts, bez kādām cilvēciskām emocijām, reizumis viņš varēja būt pārsteidzoši naivs un bezrūpīgs. Juzdamies pārliecināts, ka rindā uz troni ir pirmais, Himlers pieļāva smagu kļūdu, pietiekami nenovērtēdams Mārtiņu Bormaņu, šo sekretāru ar resno kaklu un apaļo seju, kurš ar viltīgu intrigu palīdzību bija ieguvis Hitlera uzticību un tagad kontrolēja pieeju viņam. Bormans slepenībā nicināja Himleru un sarkastiski dēvēja viņu par “tēvoci Heinrihu”. Bormanam jau sen bija aizdomas, ka Himlers, šis ērmotais Waffen-SS radītājs, klusībā ilgojas kļūt par pilntiesīgu militāru komandieri. Piedāvājot viņam līdzekļus šīs fantāzijas īstenošanai, rastos laba iespēja aizvilināt viņu prom no Berlīnes un no varas centra. Decembra sākumā, gandrīz neapšaubāmi pēc Bormana ieteikuma, Hitlers iecēla Himleru par mazas armiju grupas virspavēlnieku Augšreinā. SS reihsfīrers liedzās atzīt Rietumu frontes virspavēlnieku feldmaršalu fon Rundštetu (Gerd von Rundstedt) par savu priekšnieku. Taču, nonācis Vācijas dienvidrietumos, nomaļajā Švarcvaldē, Himlers neaptvēra, ka strauji zaudē ietekmi Berlīnē. Reiha galvenās drošības nodaļas priekšnieku Kaltenbrunneru, kuru viņš pats bija paaugstinājis pēc Heidriha (Reinhard Heydrich) noslepkavošanas Prāgā (Praha), savā pusē bija pārvilinājis Bormans, sagādādams iespēju tikties ar Hitleru un rīkojumus saņemt personiski. Himlers neaptvēra arī, ka viņa sakaru virsnieks fīrera štābā, SS grupenfīrers Hermanis Fēgeleins (Hermann Fegelein) ir slepeni pārgājis Bormana nometnē.

Kamēr nacistu vadoņi pina intrigas savā starpā, Vislas fronte bija pilnībā sagrauta, kā bija paredzējis Gudērians. Mijkrēslī padomju tanku brigādes neapstājās. Kāds komandieris paskaidroja, ka tās tur​pinājušas ceļu tumsas stundās, jo “tumsā ir lielāka drošība, un naktī mūsu tanki ir briesmīgi”. Padomju priekšpulki dažkārt tika uz priekšu pa sešdesmit septiņdesmit kilometriem diennaktī. “Vācu ģenerālis,” apgalvoja pulkvedis Gusakovskis, “pārbaudīs kartē ienaidnieka pozīcijas, novilks bikses un mierīgi liksies gulēt. Un pusnaktī mēs šim ģenerālim uzbruksim.” Pat pieļaujot zināmu lielīga pārspīlējuma pakāpi, nepaliek šaubu, ka padomju karaspēka tuvošanās ātrums izsita no sliedēm vācu štāba sistēmu. Ziņojumi par ienaidnieka pozīcijām pievakarē, nodoti pa komandieru ķēdīti, sasniedza armiju grupas štābu pulksten 8 rītā. Tad OKH darbiniekiem bija jāsagatavo īss pārskats un situācijas karte, ko iesniegt Hitlera dienasvidus apspriedei. Tā varēja turpināties labu laiku. Gudēriana militārais asistents Freitāgs fon Loringhofens atcerējās vienu, kas ilgusi septiņas stundas. Tādējādi pēc Hitlera rīkojumiem izdotās pavēles labākajā gadījumā sasniedza frontes līnijas vienības tikai divdesmit četras stundas pēc to sniegtā ziņo​juma par situāciju. Šajā varas politikas teātrī ārpusnieku ieguldījums operatīvajās diskusijās reti bija konstruktīvs. Parasti tas bija savtīgs, sevišķi, ja radās izdevība gūt pārsvaru pār konkurentu. Likās, Gērings tagad bija zaudējis makjavellisko smalkumu. Viņam nebija nekādas saprašanas par militāro stratēģiju, tomēr viņš runāja gari un plaši, ar lielo, drukno augumu nolīcis pār karšu galdu un aizsegdams to visu citu skatieniem. Beidzis pļāpāt savas muļķības, viņš apsēdās krēslā turpat netālu. Pārsteidzoši pacietīgais Hitlers nepārmeta viņam pat tad, ja viņš aizsnaudās, visiem redzot. Reiz Freitāgs fon Loringhofens vēroja, kā Gērings aizmieg krēslā. Seju viņš bija apsedzis ar karti un atgādināja ceļojošu pirmskara tirgoni, kas aizsnaudies vilcienā. Padomju tankisti bija tik pārguruši, ka pārāk bieži aizmiga; bet T-34 vai Staļina tanks varēja izturēt krietni vairāk par parastu transportlīdzekli, ja kaut kur nejauši ietriecās. Šajos zvalstīgajos tērauda briesmoņos tankistiem tik tiešām bija nepieciešamas stepētās ādas vai audekla cepures. Izturību ekipāžām lielā mērā deva vajātāju uzbudinājums. Skats uz pamestu vācu kara tehniku radīja niknu prieku. “Viņam vis nebūs izdevības atpūsties!” tankisti lādējās. Visvairāk viņi līksmoja par pārsteigumu, ko sagādāja vācu aizmugurē. Manot kaut vai mazākās pretestības pazīmes, padomju komandieri laida darbā smago artilēriju. Vasilijs Grosmans redzēja “disciplinētus vācu gūstekņus”, kas devās uz aizmuguri, daži joprojām kontuzēti pēc masīvajām artilērijas apšaudēm. “Viens no viņiem sakārto frenci un salutē ikreiz, kad garām brauc kāda mašīna,” viņš ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā. Janvāra trešajā nedēļā Žukova armijas, nesastopot tikpat kā nekādu pretestību, turpināja maršu uz ziemeļrietumiem. 2. gvardes tanku armija un 5. triecienarmija turpināja sadarbību labajā flangā, bet 1. gvardes tanku armija un 8. gvardes armija cieši sadarbojās kreisajā. Pat 1. Baltkrievijas frontes štābs nespēja turēt līdzi tādam ātrumam un lāgiem izdeva pavēles uzbrukt objektiem, kas jau bija ieņemti. Kad ģenerāļa Vasilija Čuikova 8. gvardes armija ieraudzīja industriālo Lodzas (Lodz) pilsētu 18. janvārī, piecas dienas pirms termiņa, viņš nolēma uzbrukt, nekonsultējoties ar frontes štābu. Taču, kad viņa strēlnieku divīzijas no rīta izvērsās uzbrukumam, tās gandrīz sabombardēja Sarkanās armijas aviācija. Vakarā pilsēta jau bija viņu rokās. Daudzus no vācu kritušajiem karavīriem, kas gulēja ielās, bija nošāvuši poļu patrioti, izpildīdami tiem “nežēlīgu, bet taisnīgu nāvessodu”. 24. janvārī Čuikovs, kas Staļingradas pieredzes dēļ tika uzskatīts par labāko ģenerāli cīņās par pilsētām, saņēma pavēli ieņemt Poznaņu/Pozeni (Poznari/Posen). Saņēmis signālu, viņš prātoja, vai Žukova štābs vispār kaut ko zina par šo masīvo Silēzijas cietoksni. Koņeva 1. Ukrainas frontei dienvidos bija mērojams daudz īsāks ceļš līdz reiha robežai. Vispirms viņiem izdevās pārsteigt vāciešus Krakovā (Krakovu) un atbrīvot pilsētu bez postījumiem. Tomēr virzības straujums radīja arī neparedzētus sarežģījumus. Žukova un Koņeva armijas bija panākušas desmitiem tūkstošu vācu karavīru, no kuriem daudzi izvairījās no gūsta un izmisīgi centās tikt uz

rietumiem, pa dienu slapstoties mežos. Daži no slēpņa uzbruka garāmejošiem sarkanarmiešiem - tikai tādēļ, lai pievāktu viņu maizes tarbas. Koņeva 1. Ukrainas frontes NKVD nodaļas priekšnieks Mešiks ziņoja Berijam, ka viņa strēlnieku pulki, kas atbild par aizmugures drošību, nonākot apšaudēs ar mežabrāļu grupām pat 200 vīru sastāvā. Lielas kolonnas, ko galvenokārt veidoja motorizētas vienības, arī atkāpās uz reihu, cenšoties atrast ceļu šajā padomju armiju masā. Šīs grupas tika dēvētas par “klejojošiem katliem”; tās lauzās uz priekšu ar kaujām vai nonāca no viena aplenkuma nākamajā, izjauca mašī​nas, lai iegūtu rezerves daļas savējām un tiktu uz priekšu, un nevilcinoties iznīcināja ieročus un ekipējumu, ko vairs nevarēja izmantot. Vislielākā un pazīstamākā no šīm grupām bija izveidojusies uz ģenerāļa Nēringa (Nehring) tanku korpusa bāzes. Tajā tika pieņemti no savām vienībām atpalikuši karavīri un atkāpjošās vienības; šī grupa iznīcināja transportlīdzekļus, kas salūza vai kam bija aptrūcies degvielas. Tā pat upurēja divus tankus, lai balstītu uz tiem tiltu, pa kuru steigšus pārbrauca vieglākās mašīnas, pirms tas sagruva. Laimīgas nejaušības dēļ Nērings bija izraudzījies ceļu pa šauro joslu starp Žukova un Koņeva armijām, tāpēc varēja izvairīties no lielām kaujām. Kādā īsā radio ziņojumā Nērings izdzirdēja, ka viņiem mēģina pievienoties ģenerāļa fon Zaukena (Dietrich Erick von Saucken) Grossdeutschland korpuss. Tas izdevās biezā miglā, 21. janvārī. Apvienotā grupa 27. janvārī beidzot atkāpās drošībā aiz Oderas. Tai pašā dienā, kad Nērings šķērsoja Oderu, 200 kilometru tālāk uz dienvidaustrumiem atklājās teju vai neticami nacistu režīma noziegumi. Koņeva 60. armija atrada koncentrācijas nometņu tīklu ap Aušvicu (Auschivitz). 107. strēlnieku divīzijas izlūki ar automātiem pār plecu, daži zirgos, iznira no piesnigušā meža un ieraudzīja vis​drūmāko jaunlaiku vēstures simbolu. Padomju virsnieki, sapratuši, kas tas par atradumu, izsauca visas pieejamās mediķu vienības, lai aprūpētu 3000 slimos gūstekņus, no kuriem daži bija jau pārāk tuvu nāvei, lai viņus būtu iespējams glābt. Kad esesieši pirms deviņām dienām bija sākuši evakuēt nometnes, šie gūstekņi bija bijuši par vārgiem, lai spētu paiet. Padomju virsnieki sāka iztaujāt dažus nometņu ieslodzītos. Ādams Kurilovičs (Adam Kuriloivicz), bijušais poļu dzelzceļnieku arodbiedrības vadītājs, nometnē ieslodzīts kopš 1941. gada jūnija, pastāstīja viņiem, kā 1941. gada 15. septembrī veikti pirmie izmēģinājumi ar nule ierīkotajām gāzes kamerām un ka šajos izmēģinājumos izmantoti 80 sarkanarmieši un 600 poļu gūstekņi. Ungāru zinātnieks profesors Mansfelds (Mansfeld) pastāstīja par “medicīniskajiem eksperimentiem”, ieskaitot karbolskābes injekcijas, ar kurām nonāvēti 140 poļu zēni. Sarkanās armijas vadība lēsa, ka šeit nogalināts vairāk par 4 miljoniem cilvēku, tomēr vēlāk izrādījās, ka šāds skaitlis ir krietni par lielu. Tika ataicināts armijas fotogrāfs, lai nofotografētu apsnigušos vārtus ar uzrakstu Arbeit macbt frei (darbs dod brīvību), mirušos bērnus ar uzpūstiem vēderiem, cilvēku matu kaudzes, līķus ar vaļēju muti, numurus, kas ietetovēti dzīvu skeletu delmos. Visi fotoattēli tika nosūtīti Sarkanās armijas propagandas šefam Aleksandrovam uz Maskavu. Tomēr parādījās tikai viens ziņojums Sarkanās armijas avīzē Staļinskoje Znamja (Staļina Karogs) 9. februārī; Padomju Savienība noklusēja visas pārējās ziņas par Aušvicu līdz 8. maijam, kad beidzās karš. Kāds padomju virsnieks atrada arī Himlera rīkojumu, kas pavēlēja “atlikt nāvessodu koncentrācijas nometnēs tiem krievu gūstekņiem, kuri ir fiziski spējīgi strādāt akmeņlauztuvēs”. Tajā ziemā krievu gūstekņi, “daudzi ģērbušies armijas kreklos vai tikai apakšveļā, bez cepurēm”, ar nūjām un pātagām tika dzīti ārā, kur valdīja sals līdz pat mīnus trīsdesmit pieciem grādiem. Tie nedaudzie, kas atgriezās dzīvi, bija smagi apsaldējušies. Viņi nevarēja izdzīvot bez medicīniskas palīdzības, un tādas tur nebija. Fakts, ka vērmahts, būdams atbildīgs par saviem karagūstekņiem, ir nodevis tos esesiešiem iznīcināšanai, varēja vienīgi vēl vairāk nocietināt atriebēju sarkanarmiešu sirdis. No kāda vācu štāba tulka viņi pat uzzināja, ka vismaz vienā sarkanarmiešu koncentrācijas nometnē “visiem gūstekņiem tūdaļ pēc ierašanās tika pavēlēts izģērbties; tos, kuri tika uzskatīti par ebrejiem, nošāva uz vietas”. Padomju valdību atkal interesēja tikai noziegumi pret padomju pilsoņiem un karavīriem. Toties sarkanarmiešiem šie pašu acīm redzētie pierādījumi nozīmēja pilnīgi skaidru vēsti. Gūstekņus viņi neņems.

Tās janvāra dienas nesa nelaimi vērmahtam, tomēr bija vēl daudz briesmīgākas vairākiem miljoniem civilistu, kas bija atstājuši savas mājas Austrumprūsijā, Silēzijā un Pomerānijā. Zemnieku dzimtas, kas gadsimtiem ilgi bija pārdzīvojušas visbargākās ziemas, tagad šausmās atskārta, kādām briesmām ir pakļautas. Cilvēkiem bija jāpārcieš nežēlīgi laika apstākļi, viņu mājas bija nodedzinātas, pārtikas krājumi nolaupīti vai iznīcināti atkāpjoties. Tomēr tikai nedaudzi apzinājās, ka viņu pašu brāļi, dēli un tēvi pavisam nesen lēmuši līdzī​gam liktenim poļu, krievu un ukraiņu zemniekus. Pajūgu un gājēju virtenes no Baltijas jūras piekrastes reģioniem - Austrumprūsijas, Rietumprūsijas un Pomerānijas - virzījās uz Oderu un Berlīni. Ļaudis no tālākiem dienvidu apgabaliem - Silēzijas un Vartelandes (Wartheland) - centās nokļūt pie Neises (Neisse) dienvidos no Berlīnes. Lielais vairums bēgļu bija sievietes un bērni, jo gandrīz visi atlikušie vīrieši bija iesaukti folksšturmā. Transportlīdzekļu dažādība sniedzās no rokas ratiņiem un bērnu ratiņiem, ko stūma gājēji, līdz visa veida ratiem, divričiem un pat dažam lando, izvilktam no kādas muižas ratnīcas. Motorizētu transportlīdzekļu tikpat kā nebija, jo vērmahts un nacistu partija jau bija tos rekvizējuši - tāpat kā visu degvielu. Uz priekšu varēja tikt izmisīgi gausi - un ne jau tikai sniega un ledus dēļ. Kolonnas nemitīgi apstājās, jo rati bija pārlādēti un tiem lūza asis. Ores, piebāztas ar saimniecības lietām, šķiņķiem, pārtikas muciņām un burkām, bija pārvērstas par kulbām ar šā tā uzmeistarotu virsbūvi, kam pāri pārsegti paklāji. Iekšā bija matrači, kas mazliet atvieglināja ceļu grūtniecēm un mātēm ar zīdaiņiem. Slikti barotie zirgi ar pūlēm vilka pajūgus pa apledojumu. Dažus ratus vilka vērši, kuru neapkaltie nagi ceļā bija nodiluši un atstāja sniegā asiņu traipus. Un, ja kāds dzīvnieks nobeidzās, kas notika pārlieku bieži, tad parasti neatlika laika to apstrādāt, lai gaļu būtu iespē​jams izmantot pārtikā. Bailes no ienaidnieka dzina bēgļus uz priekšu. Naktī kolonnas tika novirzītas uz ceļmalas ciematiem, kur bēgļiem nereti ļāva pārnakšņot muižu šķūņos un staļļos. Aristokrātus, kas bēga no Austrumprūsijas, muižu īpašnieki laipni aicināja iekšā, it kā tie būtu viesi, kas ieradušies uz medībām. Austrumpomerānijā netālu no Štolpes (Stolp) barons Jesko fon Putkamers (Jesko von Puttkamer) nokāva cūku, lai palīdzētu pabarot izsalkušos bēgļus. Ieradās “īskājains resnvēderis”, vietējais nacistu darbonis, un brīdināja viņu, ka lopa nokaušana bez atļaujas esot “nopietns pārkā​pums”. Barons uzkliedza, lai tas vācas prom no viņa muižas, citādi tikšot nokauts arī pats. Labāk negāja arī tiem, kas Austrumprūsiju bija pametuši pa dzelzceļu. 20. janvārī Štolpes stacijā lēnām iebrauca preču vilciens, pārblīvēts ar cilvēkiem. “Sakņupuši stāvi, sastinguši no aukstuma, gandrīz nespējīgi piecelties un izkāpt; drēbes lielākoties noskrandušas, dažas segas uz sagumušiem pleciem; pelēkas, iekritušas sejas.” Neviens nerunāja. No vagoniem tika izcelti stīvi, mazi sainīši un novietoti uz perona. Tie bija nosaluši bērni. “Klusumā iekliedzās kāda māte, negribēdama atdot to, kobija zaudējusi,” stāstīja kāda aculieciniece. “Mani pārņēma šausmas un panika. Es nekad nebiju redzējusi tādu postu. Un aiz šīs ainas vīdēja baismīga un spilgta vīzija: šie cilvēki bijām mēs; tas pats gaidīja mūs.” Laiks pēc nedēļas kļuva daudz sliktāks, temperatūra naktī noslīdēja no mīnus desmit līdz mīnus trīsdesmit grādiem. Janvāra pēdējā nedēļā sasniga vēl pusmetru bieza sniega kārta, veidojot kupenas, lāgiem nepārejamas pat tankiem. Tomēr paniskā migrācija pieņēmās spēkā. Kad padomju karaspēks tuvojās Silēzijas galvaspilsētai Breslavai, ko Hitlers bija pasludinājis par cietoksni, kurš jāaizstāv līdz pēdējam vīram un pēdējai lodei, no furgoniem ar skaļruņiem tika dots rīkojums, lai civiliedzīvotāji atstāj pilsētu pēc iespējas ātrāk. Drūzmā pie ešeloniem daži bēgļi tika sabradāti līdz nāvei. Nebija ne runas par ievainoto vai slimo evakuāciju. Tiem iedeva katram pa granātai, ar ko uzspridzināt sevi un tos krievus, kas gadīsies tuvumā. Vilcieni ne vienmēr bija visdrošākie satiksmes līdzekļi. Ziņojumā par bēgļiem bija atzīmēts, ka ceļš, kas “normālos laikos” prasījis trīs stundas, tagad prasa divdesmit vienu stundu. Evas Braunas māsa Ilze (Ilse ), kas dzīvoja Breslavā, bija viena no tiem, kas devās prom ar vilcienu. 21. janvāra rītā Berlīnē, Silēzijas stacijā (Scblesischer Bahnhof) viņu sagaidīja oficiāla automašīna un aizveda uz viesnīcu Adlon, kur bija apmetusies Eva. Tovakar abas kopā vakariņoja Reihskancelejas bibliotēkā. Eva, kurai nebija ne jausmas par nelaimes mērogiem austrumos, čaloja tā, it kā māsa pēc īsām brīvdienām varētu atgriezties Breslavā. Ilze nespēja savaldīties. Viņa aprakstīja, kā

bēgļi aiz bailēm no ienaidnieka šķērso sniegotos laukus. Viņa bija tik sadusmota, ka pateica Evai - Hitlers grūžot bezdibenī visu tautu. Eva jutās šokēta un pārskaitās. Kā viņa uzdrīkstoties tā runāt par fīreru, kurš bijis tik augstsirdīgs un pat piedāvājies izmitināt viņu Oberzalcburgas Berghofā? Viņa nudien esot pelnījusi, lai viņu pieliek pie sienas un nošauj. 29.janvārī nacistu vadība lēsa, ka “apmēram 4 miljoni cilvēku no evakuētajiem apvidiem” esot devušies uz reiha centru. Tas bija nepārprotami par zemu vērtēts. Divu nedēļu laikā skaits pieauga līdz 7 miljoniem un 19. februārī sasniedza 8,35 miljonus. Janvāra beigās Berlīnē katru dienu ieradās 40000 līdz 50000 bēgļu, lielākoties ar ešeloniem. Reiha galvaspilsētanesagaidīja savus upurus laipni. “Frīdrihštrāses stacija ir kļuvusi par tranzīta punktu Vācijas liktenim,” rakstīja kāds aculiecinieks. “No katra jauna vilciena, kas tur pienāk, uz perona izplūst amorfu ciešanu masa.” Savās bēdās viņi varbūt pat nepamanīja uzrakstu, kas vēstīja: “Suņiem un žīdiem aizliegts izmantot eskalatoru!” Drīz Vācijas Sarkanais Krusts sāka enerģiski rīkoties, lai no Anhaltas stacijas (Anhalter Bahnhof) pēc iespējas ātrāk aizgādātu bēgļus tālāk vai piespiestu vilcienus mest līkumu Berlīnei. Varas iestādes baidījās no “infekcijas slimībām, piemēram, tīfa” un no epidēmijas galvaspilsētā. Viņi baidījās arī, ka bēgļi ievazās citas kaites - dizentēriju, paratīfu, difteriju un šarlaku. Šo haosu labi ilustrē skaitļi, kas attiecas uz Dancigu. 8. februārī tika lēsts, ka Dancigā ir 35 000 - 40 000 bēgļu, bet gaidāmi vēl 400 000. Divas dienas vēlāk tika konstatēts, ka 400 000 patiesībā jau ir klāt. Nacistu varas iestādes nekādi nebija gatavojušās nelaimei, ko Hitlers liedzās atzīt, un tagad tām bija demonstratīvi jāatgūst zaudētais laiks, ja tās gribēja saglabāt kādu autoritāti. Tās sarīkoja īstu teātri, izmantojot Luftwaffe lidmašīnas Junkers 88, lai no tām nomestu pārtiku sniegā iestigušajām un badā mirstošajām kolon​nām, bet klusībā kurnēja, ka tas nozīmējot “drausmīgu slodzi” viņu degvielas rezervēm. Ap Dancigu bēgļiem tika ierīkotas pārtikas noliktavas, taču tās drīz izlaupīja vācu karavīri, kuriem trūka ēdamā. Tomēr palīdzību visvairāk joprojām vajadzēja Austrumprūsijai, kur pirmais kuģis bēgļu evakuēšanai ieradās tikai 27. janvārī, četrpadsmit dienu pēc Čerņahovska uzbrukuma. Citi kuģi ar maizes un kondensētā piena krājumiem, kas bija paredzēti civilistiem, devās ceļā tikai februāra sākumā. Tāpēc daļa palīdzības neizbēgami palika pusceļā. Vienā no pirmajiem mēģinājumiem piegādāt krājumus tika notriekta lidma​šīna, kas veda 2000 kārbas ar kondensēto pienu. Abas Čerņahovska un Rokosovska armiju grupas bija iedzinušas Austrumprūsijas aizstāves - trīs vācu armijas - strupceļā, ar muguru pret jūru. Rokosovska kreisā flanga armijas bija ieņēmušas teitoņu bruņinieku cietokšņu pilsētas, kas atradās Vislas austrumu krastā, un Marienburgu (Marienburg) pie Nogatas (Nogat). Vācu Otrā armija bija spiesta atkāpties uz Vislas estuāru, tomēr vēl neatdeva Pillavas strēli. Frišeshafas līci klāja trešdaļmetru bieza ledus kārta, tāpēc bēgļi joprojām varēja pāriet pāri un doties tālāk uz Dancigu. Tikmēr Rokosovska labajam flangam vajadzēja steigšus pārdislocēties, lai stā​tos pretī vāciešu mēģinājumam izlauzties uz rietumiem. Hitleru bija apsēdusi iedoma noturēt Mazuru ezeru aizsardzības līniju. Viņš pārskaitās līdz baltkvēlei, uzzinājis, ka Ceturtās armijas komandieris ģenerālis Hosbahs (Friedricb Hossbacb) 24. janvārī pametis šīs līnijas stūrakmeni - Lecenas (Lotzen) cietoksni. Šī ziņa satrieca pat Gudērianu. Tomēr gan Hosbahs, gan viņa priekšnieks ģenerālis Reinharts bija apņēmušies pārraut Rokosovska ielenkumu un izvairīties no otras Staļingradas. Viņu uzbrukums - īsts tarāna trieciens, lai ļautu izkļūt no aplenkuma arī civilistiem, - sākās skaidrajā, aukstajā 26. janvāra naktī. Pēkšņā ofensīva sagrāva padomju 48. armiju un gandrīz sasniedza Elbingu, ko vācu Otrajai armijai bija izdevies noturēt pēc sākotnējas tanku apšaudes ielās. Tomēr pēc trīs dienas ilgām kaujām bargā salā un dziļā sniegā Rokosovska armijas atsita vāciešus atpakaļ. Hitlers atstādināja gan Reinhartu, gan Hosbahu, kuru divīzijas tagad tika atspiestas atpakaļ uz teritoriju, kas kļuva pazīstama kā Heiligenbeilas katls (Kessel von Heiligenbeil) - neērts četrstūris ar muguru pret Frišeshafu. Tajā tika iesprostoti arī pāri par 600 000 civilistu. Tikmēr 3. Baltkrievijas fronte bija pilnībā ielenkusi Kēnigsbergu no sauszemes puses. Tādējādi pilsētas lielais garnizons, ko veidoja Trešā tanku armija, tika atgriezts no Zāmlandes pussalas un no ceļa

uz mazo Baltijas jūras ostu Pillavu. Pilsētā, kur trūka pārtikas, bija iesprostoti arī apmēram 200 000 civilistu. Šāda politika piespieda vairāk par 2000 sieviešu un bērnu ik dienu doties riskantajā gājienā pa ledu uz Pillavu, kas jau bija izmisīgi pārblīvēta ar bēgļiem. Simtiem cilvēku pat brida sniegotajos laukos pretī padomju karaspēkam, lai lūgtu pārtiku un paļautos uz sarkanarmiešu apšaubāmo žēlastību. Pirmais tvaikonis, kas izgāja no Pillavas, uzņēmis uz borta 1800 civilistu un 1200 ievainoto, drošībā nonāca tikai 29. janvārī. Gauleiters Kohs, kurš bija nosodījis ģenerāļus Reinhartu un Hosbahu par mēģinājumiem izlauzties no Austrumprūsijas un pavēlējis Kēnigsbergas aizstāvjiem cīnīties līdz pēdējam vīram, vairījās no savas galvaspilsētas. Apmeklējis Berlīni, viņš atgriezās daudz drošākajā Pillavā, kur demonstratīvi organizēja flotes evakuāciju, izmantojot Kriegsmarine (kara flotes) radiosakarus, un pēc tam pats atkal steidzās prom. Pillavas osta nebija piemērota ļoti lieliem kuģiem, tāpēc galvenā jūras osta, kur tika veikta evakuācija no Baltijas krasta, bija Gdiņa (Gdynia) jeb Gotenhāfene (Gotenhafen) uz ziemeļiem no Dancigas. Tikai 21. janvārī lieladmirālis Dēnics (Kari Donitz) deva pavēli sākt operāciju Hannibal bēgļu masveida evakuāciju, izmantojot četrus lielus kuģus. 30. janvārī Vācijas lielākais, organizācijai Kraft durch Freude (Spēks caur prieku) piederošais jūras kruīza kuģis Wilhelm Gustloff, kas bija paredzēts 2000 pasažieriem, izgāja jūrā ar apmēram 6600 cilvēkiem uz borta. To pavadīja viena torpēdlaiva. Nākamajā vakarā kuģim tuvojās Baltijas flotes zemūdene. Tās kapteinis A. I. Marinesko pavēlēja izšaut trīs torpēdas. Visas trāpīja mērķī. Pārgurušie bēgļi, uztrūkušies no miega, krita panikā. Izcēlās izmisīga burzma, skrienot pie glābšanas laivām. Daudzi gluži kā lamatās palika apakšējos klājos, kad iekšā ieplūda aukstais jūras ūdens: gaisa temperatūra ārā bija mīnus astoņpadsmit grādu. Nolaistās glābšanas laivas apgāza izmisuši bēgļi, lēkdami no kuģa. Kuģis nogrima nepilnas stundas laikā. Bojā gāja vismaz 5300 cilvēku. 1300 pasažierus izglāba kuģi, kuri ieradās smagā kreisera Admiral Hipper vadībā. Tā tobrīd bija lielākā pieredzētā katastrofa uz jūras, taču drīz to aizēnoja vēl lielāka. Krievu vēsturnieki vēl šodien ietur oficiālo padomju politikas kursu un apgalvo, ka uz kuģa bijis “vairāk nekā 6000 hitleriešu, no tiem 3700 zemūdeņu matrožu un virsnieku”. Acīmredzot Krieviju galvenokārt interesē nevis upuru liktenis, bet gan zemūdenes komandiera A. I. Marinesko triumfs. NKVD noraidīja ierosinājumu piešķirt viņam Padomju Savienības Varoņa nosaukumu, jo viņam bija romāns ar ārzemnieci, un šī nozieguma dēļ viņš par mata tiesu izvai​rījās no tribunāla, kas neizbēgami nozīmētu soda izciešanu Gulagā. Tikai 1990. gadā, “uzvaras četrdesmit piektās gadadienas priekšvakarā”, viņam beidzot - pēc nāves piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Viens no masu migrācijas blakusefektiem bija degvielas un transporta krīze Vācijā. Pārtrūka ogļu piegāde, jo vagoni bija nepieciešami, lai izvestu bēgļus caur Pomerāniju. Dažviet maiznieki nespēja cept maizi. Vispārējais stāvoklis tagad bija tik izmisīgs, ka, “lai glābtu reihu”, preču vilcienus pirmkārt ļāva izmantot vērmahtam un degvielas piegādei, nevis bēgļiem. Šis lēmums tika pieņemts 30. janvārī divpadsmitajā gadadienā kopš nacistu partijas nākšanas pie varas. Daži ģenerāļi uzlūkoja bēgļus civilistus nevis ar žēlumu, kā galvenos upurus padomju atriebībai par vērmahta iebrukumu, bet gan vienkārši kā lielu traucēkli. Viens no Hitleram sevišķi tuvajiem komandieriem ģenerālis Šerners (Ferdinand Schdrner) bija izdevis rīkojumu, ka trīsdesmit kilometru zona Oderas augšteces austrumu krastā jārezervē militārām operācijām. Viņš skaļi sūdzējās, ka bēgļi traucējot militārajai darbībai, un pieprasīja no feldmaršala Keitela pavēli “tagad izbeigt evakuāciju”. Tas droši vien nozīmēja, ka viņš ir gatavs lietot soda sankcijas pret civilistiem, kas bēg no Sarkanās armijas. Nacionālsociālistu vadoņi lāgiem izturējās pret vācu bēgļiem gandrīz tikpat slikti kā pret koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem. Vietējie administratori - kreisleiteri - vairījās no atbildības par bēgļiem, sevišķi, ja tie bija slimi. Trīs preču vilcieni aizveda bēgļus, sablīvētus vaļējos vagonos, uz Šlēsvigu-Holšteinu (Schlesivig-Holstein). Katrā vilcienā bija 3500 cilvēku, lielākoties sievietes un bērni. “Šie ļaudis bija briesmīgā stāvoklī,” vēstīja kādsziņojums. “Utu apsēsti, slimi ar dažādām kaitēm, piemēram, kašķi. Pēc garā brauciena vagonos vēl gulēja daudz mirušo. Vilcieni bieži vien tika nevis

izlādēti galapunktā, bet gan sūtīti tālāk, uz citu apgabalu (Gau). Ja neņem vērā to, Šlēsvigā-Holšteinā viss ir kārtībā.” Hitlers nolēma, ka tā būtu laba doma - piepildīt okupētās Čehoslovākijas “protektorātu” ar vācu bēgļiem. “Viņš uzskata,” paskaidroja kāds ierēdnis, “ka čehi, ieraudzījuši tādu postu, vairs neslieksies uz pretošanās kustību.” Tomēr izrādījās, ka arī šoreiz nav pareizi aprēķināti nolūki un sekas. Pēc nepilnām trim nedēļām pienāca ziņojums ar brīdinājumu par to, ka čehi, ieraudzījuši šo vācu sakāves pierādījumu, vairs nezaudējot laiku un sastādot paši savu valdību ar Benešu (Beneš) priekšgalā. Nacionālsociālisma krīze, protams, ietekmēja armiju. Hitlers iestāstīja sev, ka viss bus labi, ja vien reiha aizstavešanai uz austrumiem tiks nosūtīts pietiekami nežēlīgs un ideoloģiski pareizs militārais vadonis. Ģenerālis Gudērians gandrīz nespēja ticēt savām ausīm, kad Hitlers 24. janvārī nolēma, ka SS reihsfīrers Himlers tagad komandēs jauno armiju grupu Weicbsel (Visla) starp Austrumprūsiju un izkaisītās Reinharta armiju grupas paliekām Silēzijā. Hitlera lēmumu neapšaubāmi bija ietekmējuši arī draudi, ko viņš pirms dažām dienām bija izteicis Gudērianam, proti, ka sadragāšot “ģenerālštāba sistēmu” un atriebšoties “intelektuāļu grupai”, kas iedomājusies “uzspiest savus uzskatus augstākstāvošiem”. Tajā pēcpusdienā ģenerālštāba pulkvedis Hanss Georgs Eismans (Hans Georg Eismann) saņēma rīkojumu doties uz Šneidemīli (Scbneidemūbl). Viņš bija iecelts par galveno operatīvo virsnieku armiju grupas Weichsel štābā. Eismans nekad nebija dzirdējis par tādu armiju grupu. Ģenerālis, kas bija atbildīgs par štāba virsnieku iecelšanu, paskaidroja viņam, ka šī grupa esot nule izveidota. Eismans, tikpat pārsteigts kā iepriekš Gudērians, uzzināja, ka šīs armiju gru​pas virspavēlnieks būs Himlers. Eismanam neatlika nekas cits kā tai pašā vakarā doties austrumu virzienā ar smago Kūbelivagen vācu džipa ekvivalentu. Ledaini aukstajā naktī braucot pa Reiha šoseju (Reicbstrasse) Nr. 1, viņam kļuva skaidrs “viss haosa un posta mērogs”. “Uz visiem ceļiem bija redzamas bezgalīgasaustrumu bēgļu kolonnas.” Vairums bēgļu izskatījās pārguruši un zaudējuši mērķi. Eismans cerēja, ka, nonācis štābā, gūs skaidrāku priekšstatu par situāciju, taču drīz saprata, ka armiju grupas Weicbsel štābs nelīdzinās nevienam citam. Šneidemīlē viņš paprasīja ceļu kādam armijas satiksmes kontrolierim, taču štāba atrašanās vieta acīmredzot tika stingri turēta noslēpumā. Par laimi, viņš pamanīja savu paziņu majoru fon Hāzi (von Hase) un beidzot uzzināja, kurp jābrauc. Štābs bija ierīkots Himlera īpašajā vilcienā - Sonderzug Steiermark, kas sastāvēja no greznu, melnu guļamvagonu rindas, kam bija pievienoti pretgaisa aizsardzības vagoni. Vienmērīgos atstatumos uz perona stāvēja bruņoti esesieši. “Ļoti elegantā restorānvagonā” Eismans atrada jauniņu unteršturmfīreru, kas caur vagoniem pavadīja viņu pie SS reihsfīrera un armiju grupas virspavēlnieka. Himlers sēdēja savā salonā pie rakstāmgalda. Kad viņš piecēlās un sarokojās ar viesi, Eismans sajuta, ka viņa roka ir “mīksta kā sievietei”. Eismans vērīgi nopētīja Himleru, ko bija redzējis tikai fotogrāfijās vai pa gabalu. Briļļainais SS reihsfīrers bija ģērbies nevis parastajā melnajā SS mundierī, bet gan aizsargkrāsas formastērpā, acīmredzot, lai pasvītrotu savu militāro lomu. Augums bija patukls, ar nesamērīgi garu rumpi. Mazais zods un šaurās acis piešķīra viņam “mazliet mongolisku” izskatu. Viņš pieveda Eismanu pie lielāka galda, lai izpētītu operāciju karti. Eismans ieraudzīja, ka šī karte vismaz par divdesmit četrām stundām atpaliek no reālās situācijas frontē. “Kā lai mēs slēdzam šo pārrāvumu un radām jaunu fronti?” Eismans jautāja. Krīzes, ko saasinājis vai pat radījis fīrera štābs, viņam nebija nekas jauns. 1942. gadā viņš pēc feldmaršala fon Manšteina (Erich von Manstein) pavēles bija devies uz Staļingradas aplenkumu, lai apspriestu stāvokli ar ģenerāli Paulusu (Friedrich Paulus). Himlers atbildēja ar tieši tādām pašām bezjēdzīgām klišejām kā viņa pavēlnieks: “tūlītējs pretuzbrukums”, “trieciens viņu flangam” un tā tālāk. Atbildes liecināja, ka Himleram nav ne mazāko militāro pamatzināšanu. Eismans jutās tā, “it kā aklais runātu par krāsām”. Tad viņš pajautāja, kādas kaujasspējīgas formācijas ir viņu rīcībā. Himleram par to nebija ne jausmas. Likās, viņš neapzinās faktu, ka no Devītās armijas palicis pāri vienīgi nosaukums. Bija skaidrs tikai viens. SS reihsfīreram nepatika

tieši jautājumi ģenerālštāba stilā. Izrādījās, ka armiju grupas Weichsel štābā trūkst ne tikai apmācītu štāba virsnieku, bet nav arī organizēta piegāde un transports, nav sakaru nodaļas. Vienīgais saziņas līdzeklis bija štāba priekšnieka telefons. Un, ja neņem vērā ceļu karti, ko Eismans bija atvedis līdzi no Berlīnes, štābā bija tikai viena vienīga karte. Pat tiem štāba virsniekiem, kuri jau iepriekš bija pieredzējuši sagrāves, nācās grūti aptvert “Hitlera kamariljas” nekompetences un bezatbildības līmeni. Himlers, joprojām apņēmies sākt pretuzbrukumu, gribēja uz labu laimi apvienot dažādus pulkus un bataljonus. Eismans ieteica, lai to organizē kāds divīzijas komandieris, kuram vismaz ir štābs un komunikācijas, taču Himlers pieprasīja korpusa komandieri, lai izklausītos iespaidīgāk. Viņš izraudzījās obergrupenfīreru Demlhūberu (Kari Maria Demmlhuber). (Armijas virsnieki bija iesaukuši Demlhūberu par Tosku, jo tiem bija aizdomas, ka viņš lieto labi pazīstamās smaržas ar šādu nosaukumu.) Tika sapulcināts provizorisks korpusa štābs, un nākamajā dienā Demlhūbers pārņēma vadību. Viņam bija vairāk pieredzes nekā Himleram, un tāpēc viņš nebija sajūsmā par savu uzdevumu. Operācija, ja tā vispār ir pelnījusi šādu nosaukumu, pilnībā izgāzās, un viņš kļuva par vienu no ļoti retajiem atstādinātajiem Waffen-SS ģenerāļiem. Varbūt tāpēc operas cienītāji armijas ģenerālštāba virsnieku vidū jokoja, ka Toska gan ir iegrūsts bezdibenī, bet viņam vismaz nav bijis jālec tur pašam. Ieradās cits Waffen-SS virsnieks, lai uzņemtos armiju grupas štāba vadību. Tas bija brigādefīrers Lammerdings (Heinz Bernhard Lammerding), bijušais SS tanku divīzijas Das Reich komandieris. Viņam, cienītam kā komandierim, tomēr bija maz štāba pieredzes un trūka kompromisu prasmes. Tikmēr padomju karaspēks jau tuvojās Šneidemīlei, piespiežot armiju grupu Weichsel atkāpties ziemeļu virzienā uz Falkenburgu (Falkenburg). Sneidemīle, ko Hitlers līdz ar Poznaņu bija pasludinājis par cietoksni, tika pamesta likteņa varā kopā ar astoņiem folksšturma bataljoniem, dažiem sapieriem un cietokšņa artilērijas ieročiem. Spēkā palika Hitlera dogma: “Vācu karavīrs neatkāpsies no turienes, kur reiz nostājies.” Himlera vilcienam Steiermark garām pabrauca kāds Pomerānijas folksšturma bataljons, kas ar ešelonu devās no Stolpes uz Sneidemīli. Šo tā dēvēto “bataljonu” komandēja barons Jesko fon Putkamers - muižnieks, kas bija draudējis resnajam nacistu darbonim. Gan viņš, gan viņa virsnieki bija ģērbušies Pirmā pasaules kara laiku mundieros un paņēmuši līdzi savas vecās dienesta pistoles. Viņu karavīriem lielākoties zemniekiem un bodniekiem - ieroču nebija vispār, tikai folksšturma apsaite ap piedurkni. Ieroči viņiem tika solīti Šneidemīlē. Pēkšņi ešelons iekļuva padomju tanku apšaudē. Lokomotīves vadītājam izdevās aptu​rēt sastāvu un tad pārsteidzošā ātrumā virzīt to atpakaļgaitā. Līdzko viņi bija tikuši drošībā, Putkamers pavēlēja saviem vīriem izkāpt no ešelona. Pēc tam viņš veda tos atpakaļ uz Štolpi; kājas grima sniegā līdz ceļiem, tāpēc pa priekšu gāja spēcīgākie, lai iemīdītu taku pārējiem. Putkamers nebija ar mieru pieļaut, lai karavīri bezjēdzīgi iet bojā. Kad viņi pārnāca, pilsētiņas iedzīvotāji Štefana laukumā (Stephansplatz) pie rātsnama sveica viņu kā varoni. Bet barons fon Putkamers sirdssāpēs devās uz mājām un novilka veco mundieri, kas bija apkaunots “šo Hitleru un Himleru vadībā”.

5.Trieciens uz Oderu

Janvāra ceturtajā nedēļā Berlīne bija “histērijas un sabrukuma” stāvoklī. Ik vakaru bija divas gaisa trauksmes - viena pulksten 20, otra pulksten 23. Bēgļi, ieradušies no austrumu teritorijām, izplatīja drausmīgus stāstus par to, kāds liktenis piemeklējis tos, ko notvērusi Sarkanā armija. Ungārija - Vācijas pēdējā sabiedrotā Balkānos - tagad atklāti nostājās Padomju Savienības pusē, un baumas par padomju tanku armiju straujo virzīšanos uz priekšu lika paredzēt visas Austrumu frontes sabrukumu. Ierindas karavīri cerēja, ka ienaidnieks apšaus tikai virsniekus un esesiešus, bet strādnieki un zemāka ranga administratori centās sev iestāstīt, ka krievi nedarīs viņiem pāri. Visprecīzākās ziņas par stāvokli Austrumu frontē piegādāja dzelzceļnieki. To, cik tālu uz priekšu ir pavirzījies ienaidnieks, viņi nereti zināja agrāk par ģenerālštābu. Arvien vairāk vāciešu riskēja klausīties BBC, lai izdibinātu, kas īsti notiek. Ja kāds kaimiņš nosūdzēja viņus gestapo, tad draudēja ieslodzījums koncentrācijas nometnē. Tomēr daudzi, kas bija lojāli Hitleram un Gebelsam, joprojām kaislīgi ticēja kat​ram vārdam, ko ziņoja Promi - Propagandas ministrija. Sabiedriskais transports joprojām tika remontēts, un cilvēki turpināja ik dienu laipot uz darbu pa gruvešiem. Taču arvien vairāk bija tādu, kas atrada gultasvietu kādā dzīvoklī tuvāk darbam. Par vienu no svarīgākajiem pirmās nepieciešamības priekšmetiem bija kļuvis guļammaiss. Vajadzēja arī saliekamās gultas, kur izguldīt radus un draugus, kas atbēguši no austrumiem vai kam tepat Berlīnē sabombardēta māja. Tie, kam bija labi sakari, apsvēra dažādas iespējas, kā tikt projām no galvaspilsētas. Dzirdēdami baumas par Austrumprūsijas muižniekiem, kurus padomju karaspēks nošāvis uz vietas, viņi nāca pie pārliecības, ka tāds pats liktenis gaida visu augstāko šķiru kopumā. Padomju propaganda bija tēmēta ne tikai uz nacionālsociā​lisma, bet tikpat lielā mērā arī uz “junkuru militārisma” likvidāciju. Tiem, kas mēģināja tikt prom, vajadzēja būt ļoti piesardzīgiem, jo Gebelss bija pasludinājis, ka Berlīnes atstāšana bez atļaujas ir līdzvērtīga dezertēšanai. Pirmām kārtām bija nepieciešama ceļošanas atļauja, ko varēja iegūt vienīgi tad, ja bija sagatavots ticams stāsts par kādu ārkārtīgi svarīgu darbu ārpus galvaspilsētas. Daudziem, kam tiešām bija jādodas komandējumā prom no Berlīnes, skaudīgie kolēģi čukstus deva padomu: “Neatgriezieties! Palieciet tur!” Gandrīz ikviens sapņoja par patvērumu klusā lauku nostūrī, kur lauku mājās vēl ir pārtika. Daži pat pētīja iespējas nopirkt viltotu pasi, un ārzemju diplomāti pēkšņi juta, ka ir kļuvuši gaužām populāri. Laime uzsmaidīja ministriju darbiniekiem. Viņus tuvāko nedēļu laikā eva​kuēja uz dienvidiem. Visdraudīgākais bija eksekūciju vilnis, ko pēc Himlera pavēles īstenoja SS. 23. janvārī, kad Sarkanā armija jau šķērsoja vecās reiha robežas, Plecenzē (Plotzensee) cietumā tika izpildīts nāvessods vairākiem vācu pretestības kustības dalībniekiem, kuri bija saistīti ar jūlija sazvērestību. Upuru vidū bija grāfs Helmuts Džeimss fon Moltke (Helmuth James von Moltke), Eigens Boles (Eugen Bolz) un Ervīns Planks (Erwin Planck) - Nobela prēmijas laureāta fiziķa Maksa Planka (Max Planck) dēls. Gebelsa jaunais sauklis “Mēs uzvarēsim, jo mums jāuzvar!” izraisīja nicinājumu un izmisumu to vidū, kas nebija nacisti, tomēr vairums vāciešu vēl nedomāja to apšaubīt. Lai gan tagad tikai fanātiķi vēl ticēja “galīgajai uzvarai”, cilvēki pa lielākai daļai turējās pie vecās pārliecības, jo neko citu nespēja iztēloties. Jau kopš tā brīža, kad karš austrumos pavērsās pret Vāciju, Gebelsa neatlaidīgās propagandas stratēģija bija: graut jebkuru priekšstatu par izvēli vai al​ternatīvu. Gebelsam, reizē Berlīnes aizsardzības reihskomisāram un propagandas ministram, totālā kara galvenā advokāta loma bija kā radīta: viņš apmeklēja karaspēka daļas, teica runas, pieņēma folksšturma parādes un gari tērzēja ar folksšturmiešiem. Hitleru tauta neredzēja vispār. Viņš bija nozudis no kinohronikām, un ļaudis dzirdēja vienīgi pēdējo Hitlera radiorunu 30. janvārī, par godu nacistu valdīšanas divpadsmitajai gadadienai. Hitlera balss bija zaudējusi visu savu spēku un izklausījās pilnīgi citāda. Nebija nekāds brīnums, ka klīda tik daudz baumu par to, ka viņš esot miris vai ieslodzīts cietumā.

Tautai netika ziņots, vai viņš uzturas Berhtesgādenē (Berchtesgaden) vai Berlīnē. Un, kamēr Gebelss apmeklēja bombardēšanā cietušos, rezultātā iegūdams ievērojamu popularitāti, Hitlers liedzās pat apskatīt savu smagi izpostīto galvaspilsētu. Fīrers palika tik neredzams pa daļai tāpēc, ka apzināti vairījās iziet sabiedrībā, un pa daļai tāpēc, ka būtu bijis grūti noslēpt krasās pārvērtības viņa ārējā izskatā. Štāba virsnieki, kas devās vizītē uz Reihskancelejas bunkuru un pēc 20. jūlija bumbas eksplozijas vairs nebija Hitleru redzējuši, jutās satriekti. “Lāgiem viņš bija sakumpis tik stipri,” teica Gudēriana adjutants majors Freitāgs fon Loringhofens, “ka gandrīz veidojās kupris.” Acis, kas reiz mirdzējušas, bija nespodras, bālajai ādai bija pelēka nokrāsa. Ieejot apspriežu telpā, viņš pievilka kreiso kāju, un rokasspiediens bija ļengans. Kreiso roku Hitlers nereti pieturēja ar labo, lai apslēptu, ka tā trīc. Fīreram vēl nebija pienākusi piecdesmit sestā dzimšanas diena, taču viņš izskatījās un izturējās kā senils vecs vīrs. Viņš bija arī zaudējis savu apbrīnojamo spēju sīki pārzināt detaļas un statistiku, ar ko agrāk mēdza pieveikt tos, kas apšaubīja viņa teikto. Un viņam vairs nesagādāja prieku izspēlēt savus sekotājus citu pret citu. Tagad viņš visapkārt redzēja nodevību. Ģenerālštāba virsnieki, no Cosenas ik dienu ierazdamies Reihskancelejas bunkurā, lieliski juta, ka noskaņojums tur ir armijai nelabvēlīgs. Kad savā lielajā dienesta mersedesā ieradās Gudērians, SS apsardze gan sveicināja viņu, nostājoties miera stājā, taču tūdaļ aiz durvīm viņam un adjutantiem tika pārbaudīts portfeļu saturs. Viņiem atņēma pistoles un lika stāvēt, kamēr SS apsargi ar ievingrinātu aci aplūkoja viņu mundieru aprises, meklēdami aizdomīgus izciļņus. Armijas virsniekiem pirms ieiešanas Reihskancelejā vajadzēja atcerēties, ka tradicionālais salutēšanas veids tagad ir aizliegts. Visiem vērmahta pārstāvjiem bija jāizmanto “vācu sveiciens”, kā tika dēvēts nacistu sveiciens. Daudzi nevilšus pacēla plaukstu pie cepures, bet atcerējušies spēji izstiepa roku uz priekšu. Piemēram, Freitāgs fon Loringhofens šādos apstākļos nebija sevišķi ērtā stāvoklī. Viņa priekšgājējs bija pakārts par piedalīšanos jūlija sazvērestībā, un vēl viens sazvērnieks - viņa brālēns pulkvedis barons Freitāgs fon Loringhofens (Wessel Freytag von Loringhoven) - bija izdarījis pašnāvību. Reihskancelejas telpas bija gandrīz tukšas. Gleznas, gobelēni un mēbeles aizvāktas. Griestos stīdzēja lielas plaisas, izsistie logi bija aiznagloti ar dēļiem, smagākos bumbu postījumus aizsedza finiera starpsienas. Nesen Freitāgs bijajuties pārsteigts, vienā no plašajiem marmora gaiteņiem, kas veda uz apspriežu telpu, ieraugot divas jaunas, grezni ģērbušās sievietes ar ilgviļņiem matos. Tik eleganta vieglprātība šķita gaužām neiederīga šajos apstākļos, un Freitāgs jautāja savam pavadonim, Keitela adjutantam, kas tās par sievietēm. “Tā bija Eva Brauna.” “Kas ir Eva Brauna?” viņš vaicāja. “Fīrera mīļākā.” Keitela adjutants pasmaidīja, redzot viņa pārsteigumu. “Un tā otra bija viņas māsa, kas precējusies ar Fēgeleinu.” Reihskancelejai piekomandētie vērmahta virsnieki bija palikuši absolūti diskrēti. Ārpus šīm sienām par Evu Braunu nebija dzirdējis tikpat kā neviens - pat ne armijas virspavēlniecības ģenerālštāba pārstāvji, kas regulāri ieradās šeit no Cosenas. Freitāgs, protams, pazina Flimlera sakaru virsnieku Fēgeleinu. Viņa uztverē tas bija “drausmīgi vulgārs tips ar briesmīgu Minhenes akcentu, augstprātīgu izturēšanos un sliktām manierēm”. Fēgeleins mēdza pārtraukt ģenerāļus sarunas vidū, cenzdamies jaukties visur iekšā. Tomēr par spīti savai dziļajai nepatikai Freitāgs saņēma drosmi, lai lūgtu pakalpojumu. Kāds viņa draugs pēc jūlija sazvērestības bija arestēts kopā ar daudziem citiem un joprojām atradās gestapo galvenās pārvaldes pagrabos. Freitāgs apliecināja Fēgeleinam, ka esot tikpat kā pilnīgi drošs, ka draugam nav nekāda sakara ar sazvērestību, un jautāja, vai būtu iespējams vismaz noskaidrot, kāda apsūdzība ir celta. Viņam par pārsteigumu Fēgeleins piekrita papētīt šo lietu, un Freitāga draugs drīz tika atbrīvots. Fēgeleins, SS kavalērijas komandieris, apbalvots ar Bruņinieka krustu par cīņām pret partizāniem Dienvidslāvijā, bija iemīlējies pats savā švītīgajā skaistumā. Viņš acīm redzami izbaudīja lielo ietekmi, ko viņam nodrošināja gan Himlera pārstāvja stāvoklis, gan arī tuvums fīreram. Viņš bija iedraudzējies ar

Evu Braunu, ar kuru mēdza dejot un doties kopīgās izjādēs. Dažiem bija aizdomas par abu romānu, tomēr tas bija maz ticams. Eva bija patiesi uzticīga Hitleram, un Fēgeleins, visdrīzāk, bija pārlieku ambiciozs, lai riskētu ielaisties flirtā ar fīrera mīļāko. 1944. gada 3. jūnijā, Sabiedroto invāzijas priekšvakarā, Hitlers bija galvenais liecinieks Fēgeleina laulībās ar Evas jaunāko māsu Grētlu. Nacionālsociālisma apstākļos tas nozīmēja tikpat kā ieprecēšanos dinastijā. Hitlera ārišķīgi militārajam galmam izdevās būt vienlaikus ārēji askētiskam un dziļi amorālam, un šo pretrunu nespēja apslēpt pašuzupurēšanās retorika. Kompetences trūkums un haoss, kas valdīja starp konkurējošiem militāristiem un partijas funkcionāriem, maskējās aiz liekuļotas vienotības un lojalitātes viņu ideoloģiskajam dieveklim. Par spīti militārajiem formastērpiem, salutēšanai un stāvokļa analīzes apspriedēm divreiz dienā, šādas sabiedrības mentalitāte bija neiedomājami tāla no frontes realitātes. Un, kamēr acīm redzami pasliktinājās Hitlera veselība, spēkā pieņēmās intrigas un cīņa par amatiem - un gruva reihs. Gērings, Gebelss, Himlers un Bormans iztēlojās sevi par fīrera pēctečiem. Varbūt nacistu vadoņu fantāziju patiesā mēraukla bija priekšstats, ka pasaule būtu ar mieru pieļaut, lai Trešais reihs tur​pina pastāvēt - pieņemot, ka tam vispār būtu atlikusi teritorija. Trešās janvāra nedēļas beigās maršala Koņeva 1. Ukrainas fronte, ieņēmusi Krakovu un Radomu, iegāja Silēzijā. Lai pēc Staļina norādījuma saglabātu Augšsilēzijas kalnraktuves un rūpnīcas, Koņevs nolēma puslokā ielenkt rūpniecības un kalnraktuvju rajonu no Katovices (Katoivice) līdz Ratiborai (Ratibor), atstājot bēgšanas ceļu vācu spēkiem, kas palikuši šajā apvidū. 3. gvardes tanku armija, kas bija virzījusies uz Breslavu, pēc Koņeva pavēles krasi pagriezās pa kreisi un pa Oderas austrumu krastu devās atpakaļ, uz Opelnu (Oppeln). Gluži kā rīkodams lielas medības, Koņevs izsauca 21., 59. un 60. armiju, lai izdzītu no šī apvidus vāciešus. 27. janvāra naktī vācu Septiņpadsmitās armijas divīzijas pameta savas pozīcijas un bēga uz Oderas pusi. Ģenerāļa Ribalko 3. gvardes tanku armija uzņēmās mednieku lomu un sniegotajos klajumos panāca lielu daudzumu vāciešu. Diezgan neticamā kārtā Ribalko tanki bija maskēti ar baltu tillu, atrastu lielā noliktavā kādā Silēzijas tekstilfabrikā, kura acīmredzot vēl ticēja totālam karam. Nākamo divu dienu laikā tika panākts, lai Staļina “zelts” neskarts nonāk drošībā. Vācijai tā bija katastrofa, kā jau tika brīdinājis Gudērians. Bija sagrautas Špēra prognozes par bruņojuma ražošanu, ko viņš tikai pirms divām nedēļām bija izklāstījis korpusu komandieriem Krampnicā. To viņš atzina arī pats un paredzēja, ka tagad Vācijai labākajā gadījumā izdosies noturēties dažas nedēļas. Iespējams, kalnraktuvju, tēraudlietuvju un rūpnīcu zaudējums Vācijas industrijai bija smagāks trieciens nekā visa bombardēšana, ko Rūras (Ruhr) in​dustriālajā apgabalā pēdējo divu gadu laikā bija veikuši Sabiedrotie. Varbūt vispārsteidzošākais šajā operācijā bija fakts, ka vācu atkāpšanos sankcionēja fīrera štābs. Hitlers bija atstādinājis ģenerāli Harpi un viņa vietā iecēlis savu favorītu, ģenerāli Šerneru, pārliecinātu nacistu, kura sauklis bija “Spēks caur bailēm”. Šerners bija apmierināts tikai tad, ja karavīri baidījās no viņa soda vairāk nekā no ienaidnieka. Septiņpadsmitajai armijai izdevās atkāpties, taču no Augšsilēzijas bēga salīdzinoši maz sieviešu un bērnu. Daudzas, it sevišķi gados vecas, palika labprātīgi. Atraitnes dažkārt liedzās pamest vīra kapu, citas nekādi nespēja atstāt lauku saimniecību, kas viņu senčiem piederējusi paaudžu paaudzēs. Viņas nojauta, ka aizgājušas vairs neatgriezīsies nekad. Kāda zviedriete, kurai ar pajūgu bija izdevies šķērsot padomju frontes līnijas, Zviedrijas vēstniecībā stāstīja: lai gan padomju karaspēks dažviet esot “izturējies korekti”, vācu propagandas apgalvojumi lielākoties tomēr atbilstot patiesībai. Viņa piemtināja, ka tas viņu nepārsteidzot, ja atceroties, kā vācieši izturējušies Krievijā. Padomju karaspēka vienības rīkojoties tikpat nežēlīgi, līdzko pamanot “partizānu” darbības pazīmes. Strēlnieku rotas virsnieki, ieraudzījuši ciema ielā krievu patruļas zaldāta līķi, “pavēlēja savējiem likvidēt visus ciema iedzīvotājus”. Ukrainas frontes straujā virzīšanās uz priekšu radīja zināmas problēmas padomju vadībai. NKVD strēlnieku pulki, kas nodarbojās ar represijām aizmugures teritorijās, reizēm tika raidīti kaujā pret

apsteigtām vācu vienībām. Šiem pulkiem bija steigšus jāpārorganizējas, lāgiem pat meklējot palīdzību Sarkanās armijas instrukciju grāmatā. Ģenerālis Karpovs, kas komandēja NKVD strēlnieku divīziju, kura sekoja kaujas vienībām, šīs straujā tempa dēļ 26. janvārī sūdzējās 1. Ukrainas frontes NKVD nodaļas priekšniekam Mešikam, ka ar viņu trim pulkiem “nekādā ziņā nepietiek šajā teritorijā, kur ir sarežģīts reljefs un lieli mežu masīvi”, un ka vajadzēs vēl vairāk karaspēka vienību un transporta līdzekļu, lai apsargātu sakaru līnijas un krājumu noliktavas, kad tiks forsēta Odera. Tikmēr Koņeva frontes centrā 5. gvardes tanku armijai, kam palīdzēja Ribalko manevra izraisītais haoss vācu pusē, izdevās ieņemt placdarmu aiz Oderas ap Olavu (Ohlau), starp Breslavu un Opelnu. Un Leļušenko 4. gvardes tanku armija pa labi ieņēma citu placdarmu Oderas rietumkrastā pie Šteinavas (Steinau), uz ziemeļaustrumiem no Breslavas, kaut arī pašu Šteinavu nikni aizstāvēja apakšvirsnieki no tuvējās karaskolas. Krievu tankisti acīmredzot bija lietderīgi izmantojuši laiku pirms Vislas ofensīvas sākuma. Leļušenko bija sarīkojis viņiem intensīvu šaušanas apmācību, izmantojot Tiger tankus, sagrābtus iepriekšējā rudenī, un rezultātā bija uzlabojusies viņu šaušanas prasme, kas reti bija Sarkanās armijas formāciju stiprā puse. Tagad viņi vingrinājās, apšaudot vācu tvaikoņus, kas devās lejup pa upi no Breslavas. Tikmēr vācieši steigšus sūtīja 169. kājnieku divīziju palīgā aizstāvēt Silēzijas galvaspilsētu, ko fīrera štābs bija pasludinājis par “Breslavas cietoksni”. Hitlers, uzzinājis, ka padomju karaspēks nostiprinājies Steinavas placdarmā, pavēlēja ģenerālim fon Zaukenam un ģenerālim Nēringam nekavējoties sākt pretuzbrukumu, kaut arī viņu armijām kopš riskantās atkāpšanās no Polijas nebija bijis iespējas atgūties un papildināt spēkus. Pat neņemot vērā to, vai vācu bēgļi no Breslavas aizgāja bojā uz Leļušenko tanku sašautajiem un nogremdētajiem tvaikoņiem, briesmīgs liktenis piemeklēja sievietes un bērnus, kas paniskās evakuācijas laikā bija kājām devušies prom no pilsētas. Visi vīrieši, kas vēl nekaroja vērmahta rindās, tika iesaukti folksšturmā, lai aizstāvētu pilsētu. Tāpēc sievietēm bija jātiek galā vienām pašām. Vienīgā ziņa, ko viņas saņēma, bija mudinājumi civiliedzīvotājiem bēgt no pilsētas; to vēstīja skaļruņi autofurgonos, kuri braukāja pa pilsētu. Mātes, kurām neizdevās atrast vietu pārpildītajos vilcienos, par spīti bailēm parūpējās par nepieciešamo, kas vajadzīgs zīdaiņiem, piemēram, ielēja līdzņemamā termosā karstu pienu un satuntuļoja bērnus tik silti, cik vien iespējams. Mugursomā viņas ielika piena pulveri un pārtiku sev pašām. Jebkurā gadījumā viņas ticēja paziņojumiem, kas solīja, ka nacionālsociālistu partijas sociālās apgādes organizācija NSV būs nodrošinājusi kaut kāda veida palīdzību ceļā. Tomēr, tikušas laukā no Breslavas, sievietes atskārta, ka ir pamestas likteņavarā. Pilsētu atstāja pavisam nedaudzas automašīnas, un vieta tajās atradās tikai retajai veiksminiecei. Ceļus klāja dziļš sniegs, un vairumam sieviešu drīz nācās pamest bērnu ratiņus un nešūs nest mazākos bērnus. Ledainais vējš bija atdzesējis termosu saturu. Atlika tikai viens veids, kā pabarot izsalkušu zīdaini, bet mātes nespēja atrast patvērumu, kur varētu zīdīt bērnus. Visas namdurvis bija slēgtas, mājas bija vai nu tukšas, vai arī to īpašnieki nevēra durvis vaļā nevienam. Dažas mātes izmisumā mēģināja pazīdīt savus bērnus kāda šķūņa nojumē vai tamlīdzīgā aizvējā, taču tas nelīdzēja. Zīdainis neņēma krūti, un mātes ķermeņa temperatūra bīstami pazeminājās. Dažas pat apsaldēja krūtis. Kāda jauna sieva vēstulē savai mātei stāsta, kā nosalis viņas bērns, un apraksta arī to likteni, kāds pie​meklējis citas sievietes: dažas raudāja pie autiņu vīstoklīša, kurā bija ietīts nosalušā zīdaiņa līķītis, citas ceļmalā sēdēja sniegā, ar muguru atbalstījušās pret koka stumbru, bet apkārt stāvēja bailēs raudoši bērni, nezinādami, vai māte ir paģībusi vai mirusi. Tādā aukstumā atšķirība nebija liela. Tikmēr Žukova 1. Baltkrievijas fronte vēl straujāk bija virzījusies uz ziemeļrietumiem. Viņš deva rīkojumu abām savām tanku armijām vairīties no apvidiem, kur var draudēt pretestība, un veikt no 70 līdz 100 kilometru diennaktī. Taču 25. janvāra pēcpusdienā Žukovam piezvanīja Staļins un lika samazināt tempu. “Kad sasniegsiet Oderu,” viņš teica, “jūs būsiet vairāk nekā 150 kilometru attālumā no 2. Baltkrievijas frontes flanga. Šobrīd tā nedrīkst rīkoties. Jums jāpagaida, līdz [Rokosovskis] beigs

operācijas Austrumprūsijā un forsēs Vislu.” Staļins bažījās, ka Žukova labajam flangam var uzbrukt vācu vienības no Pomerānijas krasta joslas, kas iemantoja apzīmējumu “Baltijas balkons”. Žukovs lūdzās, lai Staļins atļauj turpināt virzību. Ja viņš gaidīšot vēl desmit dienas, līdz Rokosovskis tiks galā ar Austrumprūsiju, tad vācieši iegūšot laiku, lai nokomplektētu sastāvu Mēzericas (Meseritz) nocietinājumu līnijai. Staļins ļoti negribīgi piekrita. Žukova armijas šķērsoja reģionu, ko nacisti bija dēvējuši par Vartelandi, proti, Rietumpolijas apgabalu, ko bija anektējuši pēc iebrukuma 1939. gadā. Vartelandes gauleiters Arturs Greizers (Arthur Greiser) bija galējs rasists pat pēc nacistu mērauklām. Viņa pārvaldītajā Vartegavas provincē bija risinājusiesneiedomājami brutāla vajāšana. Vairāk nekā 700 000 poļu bija zaudējuši visu, gan mantu, gan mājas, kas tika atdotas Volksdeutsche - vāciešiem ieceļotājiem, atvestiem uz šejieni no visas Viduseiropas un dienvidaustrumu Eiropas. Poļi tika izsūtīti uz ģenerālprovinci (Generalgouvernement, Polijas daļa, kas pēc poļu kapitulācijas nebija iekļauta reihā un ko nebija okupējis krievu karaspēks. - Tulk. piez.) - bez pajumtes, pārtikas un cerībām uz darbu. Ebrejiem klājās vēl sliktāk. Vairāk nekā 160 000 tika sadzīti mazajā Lodzas geto. Tie, kas nenomira badā, nonāca koncentrācijas nometnēs. Kad pilsētā iegāja padomju tanki, dzīvi bija pa​likuši tikai 850 ebreji. Poļu atriebības alkas bija tik dedzīgas, ka 1. Baltkrievijas frontes NKVD priekšnieks Serovs sūdzējās Berijam, ka tās traucējot izlūkošanai. “1. poļu armijas karavīri izturas pret vāciešiem sevišķi bargi,” viņš rakstīja. “Sagūstītie vācu virsnieki un ierindnieki nereti nemaz nenonāk līdz gūstekņu savākšanas punktiem, jo tiek nošauti pa ceļam. Piemēram, 1. kājnieku divīzijas 2. kājnieku pulka sektorā tika sagūstīti astoņdesmit vācieši. Savākšanas punktā nonāca tikai divi gūstekņi. Visi pārējie bija nošauti. Pulka komandieris nopratināja abus atlikušos un nosūtīja viņus pratināšanai pie sava izlūkdienesta virsnieka, taču pa ceļam viņi tika nošauti.” Atmaksājās Žukova lēmums raidīt uz priekšu abas tanku armijas. Vāciešiem neatlika laika organizēt aizsardzības līniju. Labajā pusē 3. triecienarmija, 47., 61. un 1. poļu armija paralēli devās uz Vislu virzienā starp Brombergu (Bromberg) un Šneidemīli, lai aizsargātu atsegto flangu. Vidū uz priekšu devās Bogdanova 2. gvardes tanku armija, kam sekoja Berzarina 5. triecienarmija. Un kreisajā pusē Katukova 1. gvardes tanku armija gāja triecienā uz Poznaņu. Taču Poznaņa nelīdzinājās Lodzai. 25. janvārī sasniedzis Poznaņu, Katukovs saprata, ka to nevarēs ieņemt pa ceļam, tāpēc saskaņā ar Žukova rīkojumu turpināja virzīties taisni uz priekšu. Poznaņas ieņemšana tika atstāta Čuikovam, kas ar 8. gvardes armiju sekoja cieši pa pē​dām. Čuikovu tas nebūt neiepriecināja un, jādomā, tikai pastipri​nāja viņa nepatiku pret Žukovu. Gauleiters Greizers, līdzīgi Koham Austrumprūsijā, bija aizbēdzis no savas galvaspilsētas, visiem citiem pavēlējis to noturēt. Līdz pat 20. janvārim viņš nebija piekritis civilistu evakuācijai, un rezultātā daudzos apvidos vairāk par pusi iedzīvotāju netika prom. Vasilijs Grosmans, atkal pievienojies Čuikova 8. gvardes armijai, arvien vairāk juta “vācu civilistu, kas slepus vēro mūs pa aizkaru spraugu”. Ārā bija daudz ko redzēt. “Kājnieki pārvietojas ar visu veidu pajūgiem,” Grosmans rakstīja savā piezīmju grāmatiņā. “Puiši smēķē mahorku, ēd, dzer un spēlē kārtis. Garām pabrauc rinda ratu, rotātu ar paklājiem. Kučieri sēd uz dūnu matračiem. Karavīri vairs nepārtiek no armijas provianta. Viņi ēd cūkgaļu, tītara un vistas gaļu. Pirmo reizi ieraugāmas sārtas sejas ar apaļiem vaigiem. [..] Vācu civilisti, kurus panācis mūsu tanku avangards, ir griezušies atpakaļ un pārrodas pilsētā. Viņi tiek pamatīgi piekauti, zirgus viņiem atņem poļi, kas izmanto katru izdevību, lai viņus aplaupītu.” Grosmanam, tāpat kā vairumam padomju pilsoņu, nebija ne jausmas par to, kas patiesībā noticis 1939. un 1940. gadā, un par iemesliem, kāpēc poļi tik ļoti ienīst vāciešus. Padomju Savienībā bija noklusētas jebkuras ziņas par Staļina un Hitlera slepeno paktu, ar kuru Polija bija sadalīta viņu starpā. Lai nu kā, Grosmans pats sev neslēpa nepatīkamās patiesības, kaut arī nedrīkstēja tās publicēt. “Tur bija 250 mūsu meiteņu, ko vācieši atveduši no Vorošilovgradas, Harkovas un Kijevas apgabala. Armijas politiskās nodaļas priekšnieks teica, ka šīs meitenes atstātas gandrīz bez kāda apģērba. Viņas bijušas

utainas, no bada uztūkušu vēderu. Bet armijas avīzes korespondents man stāstīja, ka šīs meitenes bijušas akurāti un labi ģērbušās, līdz ieradušies mūsu karavīri un visu viņām atņēmuši.” Drīz Grosmans atklāja, cik daudz atņem sarkanarmieši. “Atbrīvotās padomju meitenes diezgan bieži sūdzas, ka mūsu karavīri viņas izvarojot,” viņš atzīmēja. “Viena man raudādama teica: “Viņš bija vecs, vecāks par manu tēvu.”” Tomēr Grosmans neticēja, ka tik briesmīgi izrīkojas arī īstie frontoviki. “Frontinieki iet uz priekšu dienu un nakti, ienaidnieka apšaudē, ar tīrām un svētām sirdīm. Bet aizmugures eše​lona karavīri, kas seko viņiem pa pēdām, - tie izvaro, dzer un laupa.” Ielu kaujas Poznaņā ļāva nojaust, kas gaidāms Berlīnē. Grosmans, cīņu laikā ilgi bijis Staļingradā, ar interesi gaidīja, kā rīkosies Čuikovs, kuram piederēja apzīmējums “Staļingradas ielu kauju akadēmija”. “Mūsu galvenais princips Staļingradā,” Grosmans atzīmēja, “bija līdzsvara izjaukšana starp mašinērijas spēku un kājnieku ievainojamību. Bet tagad apstākļi ir iedzinuši akadēmiķi Cuikovu tāda paša veida situācijā kā toreiz Staļingradā, tikai mainītās lomās. Viņš nikni uzbrūk vāciešiem Poznaņas ielās, izmantojot lielu tehni​kas spēku un maz kājnieku.” Poznaņas kaujas laikā viņš kādu laiku pabija kopā ar Čuikovu. “Čuikovs sēd aukstā, spilgti apgaismotā istabā rekvizētas savrupmājas otrajā stāvā. Nemitīgi zvana telefons. Vienību komandieri ziņo par ielu kaujām Poznaņā.” Starp zvaniem Čuikovs dižojās, kā esot “sadragājis vācu aizsardzību ap Varšavu”. “Čuikovs klausās sarunas biedrā, pasniedzas pēc kartes un saka: “Piedodiet, man tikai jāuzliek brilles.”” Lasāmbrilles dīvaini nesaderējās ar viņa skarbo seju. “Viņš izlasa ziņojumu, īsi iesmejas un ar zīmuli uzsit savam adjutantam pa degunu.” (Pārskaities uz kādu virsnieku, Čuikovs biežāk laida darbā dūri, un, ja tic viņa štāba darbiniekam, tas vis nav bijis nekāds vieglais uzsitiens.) “Tad viņš iekliedz klausulē: “Ja viņi mēģinās izlauzties uz rietumiem, izlaidiet viņus klajumā, un mēs viņus nomiegsim kā blaktis! Tagad vāciešiem ir nāve. Viņi neizmuks.”” “Tiešām apbrīnojami,” Čuikovs sarkastiski piezīmēja, zobodamies par Žukovu, “par spīti savai kaujas pieredzei un lieliskajai izlūkošanai mēs tomēr neesam pamanījuši kādu sīkumu. Mēs nezinājām, ka Poznaņa ir pirmklasīgs cietoksnis. Viens no stiprākajiem Eiropā. Mēs domājām, ka tas ir miestiņš, ko var ieņemt pa ceļam, un tagad mūs nudien gaida grūtības.” Kamēr Čuikovs palika iepakaļ, lai ieņemtu Poznaņas cietoksni, viņa pārējā armija un 1. gvardes tanku armija virzījās uz Mēzericas līniju austrumos no Oderas. Galvenā problēma bija nevis vāciešu pretošanās, bet gan pašu piegādes līnijas. Vācieši atkāpjoties bija saspridzinājuši dzelzceļus, turklāt sliežu ceļam Polijā bija citāds platums nekā Padomju Savienībā. Rezultātā piegādi veica tikai ar kravas mašīnām - lielākoties amerikāņu studebekeriem. Zīmīgi, cik niecīgā mērā padomju vēsturnieki ir atzīmējuši, ka bez automašīnām, ko amerikāņi bija piegādājuši uz lendlīzes pamata, Sarkanā armija būtu tikusi uz priekšu daudz gausāk un Rietumu Sabiedrotie, ļoti iespējams, būtu sasnieguši Berlīni pirmie. Gandrīz ikviens padomju karavīrs spilgti atcerējās brīdi, kad tika šķērsota Vācijas robeža tai vietā, kur tā atradās pirms 1939. gada. “Mēs izgājām no meža,” stāstīja 3. triecienarmijas vecākais leitnants Kločkovs, “un ieraudzījām pie staba pienaglotu dēli. Uz tā bija rakstīts: “Te tā ir - nolādētā Vācija.” Mēs iegājām Hitlera reiha teritorijā. Karavīri sāka ziņkārīgi skatīties apkārt. Vācu ciemi daudzējādā ziņā atšķiras no poļu ciemiem. Vairums māju mūrētas no ķieģeļiem un akmeņiem. Mazajos dārziņos aug akurāti apgriezti augļu koki. Ceļi ir labi.” Kločkovs, tāpat kā daudzi viņa tautieši, nespēja saprast, kāpēc vācieši, “apdomīga tauta”, ir likuši uz spēles savu pārticīgo un ērto dzīvi, uzbrukdami Padomju Savienībai. Turpmākajā ceļā uz reiha galvaspilsētu Vasilijs Grosmans pavadīja 8. gvardes armijas daļu, kas bija sūtīta pa priekšu no Poznaņas. Ceļmalā armijas politiskā nodaļa bija uzstādījusi plakātus ar uzrakstu: “Drebi bailēs, fašistiskā Vācija, atmaksas diena ir pienākusi!” Grosmans bija kopā ar šiem sarkanarmiešiem, kad tie iebruka Šverīnas pilsētā. Redzēto viņš ar zīmuli pierakstīja mazā piezīmju grāmatiņā: “Viss deg… Veca sieviete izlec pa degošas mājas logu… Notiek laupīšana… Naktī ir gaišs, jo viss liesmo… [Pilsētas] komandanta kantorī kāda vāciete melnās

drānās, ar nedzīvām lūpām, runā vājā, čukstošā balsī. Viņai līdzi ir meitene ar melniem nobrāzumiem uz kakla un sejas, aizpampušu aci un drausmīgi saskrāpētām rokām. Meiteni ir izvarojis kāds štāba sakaru rotas karavīrs. Arī viņš pats ir klāt. Viņam ir tukla, sarkana seja, un viņš izskatās miegains. Komandants nopratina visus kopā.” Grosmans atzīmēja “šausmas sieviešu un meiteņu acīs… Ar vācu sievietēm notiek briesmīgas lietas. Kulturāls vācietis ar izteiksmīgiem žestiem un lauzītiem krievu vārdiem skaidro, ka todien viņa sievu izvarojuši desmit vīrieši… Daudz cieš arī padomju meitenes, kas atbrīvotas no nometnēm. Vakar vakarā dažas paslēpās telpā, kas paredzēta kara korespondentiem. Naktī mūs pamodina kliedzieni. Viens no korespondentiem nav spējis novaldīties. Notiek dzīva diskusija, un kārtība tiek atjaunota.” Pēc tam Grosmans rakstīja par kādu jaunu māti, par kuru acīmredzot bija dzirdējis no citiem. Viņa tikusi ilgstoši izvarota lauku saimniecības šķūnī. Tuvinieki atnākuši uz šķūni un lūgušizaldātiem, lai tie uz brīdi mitējas un ļauj viņai pabarot zīdaini, kas nerimst raudāt. Tas viss noticis netālu no štāba, pašā deguna priekšā virsniekiem, kas bijuši atbildīgi par disciplīnu. Otrdien, 30. janvārī, tajā dienā, kad Hitlers pēdējo reizi uzrunāja vācu tautu, vācu armija piepeši aptvēra, ka draudi Berlīnei ir lielāki, nekā šķitis. Žukova avangarda vienības bija bez kādām pūlēm pārrāvušas Mēzericas aizsardzības zonu un atradās trieciena attālumā no Oderas. Pulksten 7.30 rītā armiju grupas Weicbsel štābs uzzināja, ka Landsbergas šoseja ir “pilna ar ienaidnieka tankiem”. Steigā tika veikti izlūklidojumi. Himlers uzstāja, ka stāvokļa glābšanai turp ar ešelonu jānosūta viens Tiger tanku bataljons. Štāba iebildumi neatstāja nekādu iespaidu, jo SS reihsfīrers bija nesatricināmi pārliecināts, ka Tiger tanku bataljons spēj sakaut veselu padomju tanku armiju. Šie piecdesmit tonnu smagie monstri, joprojām piestiprināti pie ešelona platformām, nonāca triju vai četru padomju tanku apšaudē. Bataljons cieta smagus zaudējumus, pirms ešelonam izdevās steigšus aizbraukt uz Kistrīnas (.Kūstrin) pusi. Himlers gribēja nodot bataljona komandieri kara tiesai, līdz beigu beigās viņam tika ieskaidrots, ka Tiger tanks, kas no​stiprināts uz vilciena platformas, neatrodas labākajā kaujas pozīcijā. Šīs galējās krīzes laikā Himlers atdarināja Staļina 1942. gada pavēli “Ne soli atpakaļ!”, kaut arī viņa versijā tā skanēja atšķirīgi. Tās nosaukums bija: Tod und Strafe fūr Pflicbtvergessenheit - “Nāve un sods par pienākuma nepildīšanu”. Tika veltītas pūles, lai nobeigums izskanētu pacilājošā tonī. “Pēc grūtiem pārbaudījumiem, kas ilgst vairākas nedēļas, pienāks diena,” Himlers apgalvoja, “kad vācu teritorijas atkal būs brīvas.” Cita pavēle, draudot ar smagu sodu, aizliedza sievietēm dot pārtiku karavīriem, kas atkāpjas. Un dienas pavēlē armiju grupai Weichsel viņš paziņoja: “Dievs Tas Kungs nekad nav pametis mūsu tautu un vienmēr ir palīdzējis drosmīgajiem viņu lielākajā nestundā.” Gan vēsturiskā, gan teoloģiskā ziņā tas bija ārkārtīgi apšaubāms apgalvojums. Apzinādamies, ka strauji izplatās vēsts par nacistu augstāko amatpersonu, it sevišķi gauleiteru Koha un Greizera bēgšanu, Himlers nolēma radīt piemēru zemākā līmenī. Vienā dienā ar savām pārējām pavēlēm viņš paziņoja par nāvessoda izpildi Brombergas policijas priekšniekam, kurš bija pametis posteni. Pēc dažām dienām Švētā (Scbivedt) pie Oderas pulksten 15 pēcpusdienā tika pakārts birģermeistars, kas bija “atstājis savu pilsētu, nesagaidot rīkojumu evakuēties”. Hitlera režīma divpadsmitā gadadiena reizē bija arī otrā gadadiena kopš sakāves pie Staļingradas. Berija tika informēts par sarunu, kas bija ierakstīta ar cietuma kamerā paslēptiem mikrofoniem. Sarunā piedalījās feldmaršals Pauluss, ģenerālis Štrekers (Kari Strecker) - komandieris, kurš visilgāk bija noturējies rūpnīcu apgabalā, - un ģenerālis fon Zeidlics (Walther von Seydlitz-Kurzbacb). “Sagūstītie vācu ģenerāļi ir ļoti nomāktā garastāvoklī,” tika ziņots Berijam. Viņi bija šausmās, uzzinot, ka pirms sešām nedēļām, runādams Apakšnamā, Čērčils ir atbalstījis Staļina ierosinājumu par to, lai Polija tiktu kompensēta ar Austrumprūsiju un citiem apvidiem. Šie vācu ģenerāļi apzinājās, ka viņu stāvoklis, atrodoties padomju kontrolētajā Brīvās Vācijas kustībā, ir kļuvis neizturams. “Nacisti šajā ziņā

jūtas drošāk nekā mēs,” atzina ģenerālis Pauluss, “jo viņi paliek vācu teritorijā, cenšoties saglabāt tās integritāti.” Pat ģenerālis fon Zeidlics, kurš bija ierosinājis aizvest antinacistiskos vācu karagūstekņus ar lidmašīnu uz reihu, lai viņi tur sāktu revolūciju, uzskatīja, ka “nebūs taisnīgi atšķelt vācu teritorijas, lai izveidotu drošības barjeru”. Visi sagūstītie ģenerāļi tagad atskārta, ka Antinacistisko vācu virsnieku apvienību Padomju Savienība gluži vienkārši ir izmantojusi saviem nolūkiem. “Mani moka briesmīgas bažas par to,” teica Zeidlics, “vai mēs esam izraudzījušies pareizo kursu.” Nacistu režīms bija nosaucis viņu par “nodevēju Zeidlicu” un in absentia piespriedis viņam nāvessodu. “Hitlers domā vienīgi par to,” sacīja Pauluss, “kā piespiest vācu tautu nest jaunus upurus. Vēl nekad vēsturē meli nav bijuši tik varens diplomātijas un politikas ierocis. Mūs, vāciešus, ir viltīgi apkrāpis cilvēks, kas uzurpējis varu.” “Kāpēc Dievs tā sadusmojās uz Vāciju, ka sūtīja mums Hitleru?” izsaucās Strekers. “Vai vācu tauta ir tik nekrietna? Vai tā ir pelnījusi tādu sodu?” “Ir pagājuši divi gadi kopš Staļingradas katastrofas,” Pauluss teica. “Un tagad visa Vācija kļūst par gigantisku Staļingradu.” Himlera draudi un pierunāšana ne mazākajā mērā nepalīdzēja glābt situāciju. Tai pašā vakarā padomju strēlnieku bataljoni, ko vadīja 89. gvardes strēlnieku divīzijas komandiera vietnieks pulkvedis Jesipenko, sasniedza Oderu un tumsā pārgāja tai pāri pa ledu. Tie izvērsās, izveidojot mazu placdarmu ziemeļos aiz Kistrīnas. 31. janvārī, vēlā svētdienas rītā, Berzarina 5. triecienarmijas karavīri paveica to, ko Žukovs nosauca par “pamatīgu pārsteigumu”, - iegāja Kīnicas (Kienitz) pilsētā. “Vācu karavīri mierīgi staigāja pa ielām, un restorāns bija pilns ar virsniekiem. Vilcieni uz Berlīni joprojām atgāja laikā, visas telefona līnijas darbojās.” Reihskanceleja atradās tikai mazliet vairāk nekā sešdesmit piecu kilometru attālumā. Stacijas priekšnieks piegāja pie pulkveža Jesipenko un jautāja, vai viņš atļaušot atiet Berlīnes vilcienam. Jesipenko tādā pašā nopietnībā atbildēja, ka dzelzceļa pakalpojumi tikšot pārtraukti uz īsu laiciņu, proti, līdz kara beigām. Tai pašā dienā, priecīga satraukuma pilns, pulkvedis Gusakovskis ar savu 44. gvardes tanku brigādi forsēja Oderu dienvidos no Kistrīnas un izveidoja vēl vienu placdarmu. Par to viņam tika piešķirta jau otrā Padomju Savienības Varoņa zelta zvaigzne. Padomju karaspēks abos placdarmos nekavējoties sāka rakt ierakumus sasalušajā, dumbrainajā Oderbruhas (Oderbruch) zemē - Oderas palienē starp upi un Zēlovas augstieni. Lai sniegtu atbalstu, uz priekšu steigšus tika sūtīti artilērijas pulki. Tika gaidīts ātrs un nikns pretuzbrukums, taču vāciešus bija tik ļoti satricinājis notiekošais, - Gebelss joprojām pūlējās iestāstīt, ka cīņas risinās Varšavas tuvumā, - ka viņiem vajadzēja laiku, lai sapulcētu pietiekami lielu sauszemes karaspēku. Tomēr jau nākamajā rītā virs Oderas parādījās Focke-Wulf iznīcinātāji, kas pļaujošā lidojumā uzbruka jaunajiem ierakumiem un prettanku pozīcijām. Solītā padomju zenītlielgabalu divīzija ieradās tikai pēc trim dienām, tāpēc Čuikova vīri, kas ierīkoja ceļu pār upes plāno ledu, bija ļoti apdraudēti. Tomēr viņiem izdevās uz slēpēm pārvilkt pāri prettanku lielgabalus, lai aizstāvētu savas po​zīcijas. Vēsts par padomju placdarmiem aiz Oderas šokēja tiklab karavīrus, kā vietējos civiliedzīvotājus. Valters Beiers, kurš bija ticis sveikā cauri, kad Feldgendarmerie pavēlēja izkāpt no ešelona tiem, kas brauca atvaļinājumā no Austrumprūsijas, patlaban baudīja pēdējās dienas mājās, mazajā Buksmīlenvegas (Buchsmūhleniveg) ciematiņā starp Kistrīnu un Frankfurti pie Oderas. “Laime ģimenes klēpī neturpinājās ilgi,” viņš stāstīja. 2. februāra vakarā uz māju atskrēja satraukts kaimiņš un paziņoja, ka ozolu mežā, nieka 500 metru attālumā, po​zīcijas ieņēmuši ap 800 krievu. Šajā apvidū nebija karaspēka, atskaitot dažas folksšturma rotas, kas bija bruņotas vienīgi ar šautenēm un pāris tanku dūrēm. Kāda veca direktora vadīti, viņi turējās drošā attālumā, kad pamanīja, ka padomju snaiperi sakāpuši ozolos. No Frankfurtes steidzīgi tika atsūtīts pretpadomiski noskaņotu

kaukāziešu bataljons, pastiprināts ar dažiem vāciešiem no 6. cietokšņa pulka. Beieru kā frontinieku kāds virsnieks norīkoja par grupas komandieri. Kamēr Beiers kopā ar grupu no grāvja vēroja mežu, viens kaukāzietis norādīja uz turieni un lauzītā vācu valodā teica: “Tu nešaut, mēs nešaut tur. Mēs nešaut biedrus.” Beiers par to ziņoja, un kaukāzieši tika atbruņoti un aizsūtīti prom no frontes līnijas, lai raktu ierakumus. Kad vēlāk viņus sagūstīja Sarkanā armija, viņu likteni nebūtu spējusi mīkstināt arī šī atteikšanās šaut uz savējiem. Steigā savāktajiem vācu spēkiem pievienojās grupa ļoti jauniņu jaunkareivju no SS tanku grenadieru divīzijas Feldherrnhalle. Vairumam no viņiem bija 16 - 18 gadu. Viņi sāka ar mīnmetējiem apšaudīt ozolu mežu - vienu no nedaudzajām lapu koku audzēm šajā apvidū. Pavisam viņu bija ap 350, haotiski salasītos formastērpos. Dažiem galvā bija tērauda ķivere, dažiem Kāppi (laiviņa) vai naģene. Daudziem nebija nekā vairāk kā vien hitlerjūgenda formastērps. Viņi ļoti lepojās ar savu uzdevumu, tomēr daudzi gandrīz vai nespēja pacelt pilnu munīcijas kasti, un neviens nevarēja pienācīgi noturēt šauteni pie pleca, jo laide bija pārāk gara viņu rokām. Pirmajā uzbrukumā padomju snaiperi tīšām izraudzījās viņus par mērķi. Vienības koman​dieris krita, saņēmis lodi galvā. Dzīvi atgriezās tikai saujiņa karavīru. Beieram izdevās ielavīties atpakaļ vecāku mājā. Viņš ieraudzīja, ka pagrabā ierīkots pārsiešanas punkts un visi palagi tiek plēsti apsējiem. Nopietnāki palīgspēki ieradās, lai uzbruktu placdarmam, kad Čuikova vīri devās uz priekšu, lai ieņemtu Reitveinšpūru (Reitwein Spur) - pakalnu grēdu, no kuras pavērās skats uz visu Oderbruhu un tai pāri uz Zēlovas augstienes rietumu stūri. 2. februārī 506. smago mīnmetēju bataljons pārvietojās uz ziemeļiem, līdz placdarma malai, un trijās diennaktīs izšāva 14 000 zalvju. Ieradās arī viens Kurmark tanku pulka bataljons. 4. februāri šis bataljons, nesen apgādāts ar Panther tankiem, tika raidīts uzbrukumā Reitveinšpūrai no tās dienvidu gala. Tomēr tanku uzbrukums cieta katastrofālu neveiksmi, jo bija sācies meteorologu pareģotais atkusnis un kāpurķēdes slīdēja pa dubļainajām pakalnu nogāzēm. Vēsts par to, ka Sarkanā armija forsējusi Oderu, šokēja Berlīni. “Stalin ante portas!” 1. februārī savā dienasgrāmatā ierakstīja Gebelsa preses atašejs Vilfreds fon Ofens (Wilfred von Oven). “Šis trauksmes sauciens gluži kā vējš brāžas caur Reiha galvaspilsētu.” Nacionālsociālistu retorika kļuva fanātiska, ja ne pat histēriska. Grossdeutscbland divīzijas sardzes pulkam tika sarīkota parāde. Karavīriem tika pateikts, ka Oderas placdarmi jāatkaro fīrera vārdā. Ar Berlīnes pilsētas autobusiem viņi tika aizvesti uz Zēlovu, no kurienes pavērās skats uz Oderbruhu. Tika izveidota arī jauna SS divīzija. Tai tika dots nosaukums 29.Januar - par godu divpadsmitajai gadadienai kopš nacistu nākšanas pie varas. Par šīs divīzijas kodolu bija jākļūst SS veterāniem, taču daudzi no viņiem vēl nebija atlabuši pēc ievainojumiem. Ēberhards Baumgarts (Eberbard Baumgart), kas bija dienējis SS Leibstandarte (Hitlera personiskā apsardze SS pirmsākumos. - Tulk. piez.) un patlaban atradās veselības atgūšanas nometnē, saņēma pavēli iet parādē kopā ar citiem SS invalīdiem. Kāds oberšturmfīrers informēja viņus par jauno divīziju. Tās uzdevums bija aizstāvēt reiha galvaspilsētu. Jaunajai divīzijai bija vajadzīgi kaujās rūdīti veterāni. Viņš aicināja tos pieteikties brīvprātīgi un izkliedza SS devīzi, kuras autors bija Himlers: “Unsere Ebre beisst Treue, Kameraden!” - “Mūsu gods ir uzticība!” Vecākie esesieši ar bažām atskārta, ka šāds fanātisms kļūst reti sastopams. 12. februāri obergrupenfīrers Bergers (Berger) ziņoja Himleram, ka esesiešusarvien vairāk ienīst gan civiliedzīvotāji, gan armija, kura ņem ļaunā SS “izteikti nebiedrisko izturēšanos”. Viņš secināja, ka “armija vairs negrib runāt ar SS”. Pat SS brīvprātīgie juta noplokam entuziasmu, sasnieguši Oderbruhu - drūmu, milzīgu klajumu ar applūdušiem laukiem un dambjiem. “Mēs esam pasaules malā!” paziņoja viens no grupas, kurai bija jāiekļaujas divīzijā 30. Januar. Nomāktība auga, atklājot, ka šai jaunajai formācijai nav ne tanku, ne lielgabalu. “Šī nav divīzija,” piezīmēja tas pats karavīrs. “Šis ir steigā savākts palieku bars.” Baumgarts, kura ievainojumi vēl nebija sadzijuši, tika piekomandēts par rakstvedi divīzijas štābam, kas bija ierīkots

rekvizētā lauku mājā. Tās saimnieks dienēja kaut kur citur, bet viņa sieva apjukusi noskatījās, kā no viesistabas tiek izvāktas mēbeles, bet to vietā parādās lauka telefoni un rakstāmmašīnas. Tomēr jaunie iemītnieki drīz atklāja, ka mājas dakstiņu jumts ir skaidri saredzams mērķis padomju artilērijai. Baumgarts salīcis sēdēja pie rakstāmmašīnas un drukāja ziņojumus par sarunām ar trim dezertējušiem sarkanarmiešiem. Pāriet vācu pusē viņi acīmredzot bija nolēmuši pēc tam, kad bija piespiesti pa ledaino ūdeni šķērsot Oderu, uz pleciem nesot savu divīzijas komandieri, lai viņam nebūtu jāmērcējas. Divīzijas štāba tulki - Volgas vācieši - vēlāk izlasīja avīžrakstus konfiscētos Pravda numuros. Jaltas konferences noslēguma komunikē bija ziņots, kā Sabiedrotie nolēmuši rīkoties ar Vāciju. Doma par sakāvi iedvesa šausmas Baumgartam un viņa biedriem. “Beigās mums gluži vienkārši ir jāuzvar!” viņi sev teica. 1945.gada 9. februārī pretpadomju renegāts ģenerālis Andrejs Vlasovs, Himlera mudināts, raidīja savu štāba apsardzes bataljonu kaujā par placdarmu. Šis krievu bataljons kā daļa no divīzijas Doberitz uzbruka padomju 230. strēlnieku divīzijai placdarmā uz ziemeļiem no Kistrīnas. Vlasova gvardes bataljons cīnījās labi, kaut arī mēģinājums cieta neveiksmi. Vācu propagandas ziņojums vēstīja, ka viņi cīnījušies “dedzīgi un fanātiski”, apliecinot sevi kā tuvcīņas lietpratējus. Stāsta, ka vācu vienības apbrīnā iesaukušas viņus par Panzerknacker (tanku šķaidītājiem), - lai gan to varbūt bija izdomājis kāds populārs žurnālists, kas kļuvis par propagandistu. Viņu komandieris pulkvedis Zaharovs un četri karavīri saņēma otrās šķiras Dzelzs krustu, un pats SS reihsfīrers atsūtīja Vlasovam vēsti, kurā “biedriski apsveica” viņu par to, ka viņa gvardes bataljons “cīnījies ārkārtīgi izcili”. Tāda labvēlība pret tiem, kuri iepriekš bija klasificēti kā Untermenscben un pret kuriem arī attiecīgi izturējās, spilgti liecināja par nacistu izmisumu, kaut arī Hitlers joprojām nosodīja tādu rīcību. 12. februārī Gebelss pieņēma kazaku delegāciju “kā pirmos brīvprātīgos, kas pārgājuši mūsu pusē cīņā pret boļševismu”. Gebelsa kabinetā viņus pat pacienāja ar pudeli Weissbier. Gebelss slavēja kazakus, dēvēdams viņus par “brīvību mīlošu karotāju un zemkopju tautu”. Diemžēl, saskaroties ar brīvību mīlošajām metodēm, kādas viņi izmantoja Itālijas ziemeļos, vācu civillietu padomnieks sarūgtināts sūdzējās Berlīnei par to, kā kazaki izturējušies pret Friuli apgabala iedzīvotājiem. Tomēr kazaki, tāpat kā vairums SS brīvprātīgo no nacionālajām minoritātēm, pilnībā noraidīja Vlasovu un viņa idejas par krievu vecās virskundzības atjaunošanu. Atbildot uz padomju tanku brigāžu triecienu Berlīnes virzienā, fīrers bija pavēlējis nodibināt divīziju Panzerjagd, taču, raksturīgi nacistu stilam, šī tanku iznīcināšanas vienība neatbilda savam iespaidīgajam nosaukumam. Tā galvenokārt sastāvēja no hitlerjūgenda velosipēdu rotām. Katram velosipēdistam bija jāved līdzi divas tanku dūres, vertikāli uzstādītas abpus priekšējam ritenim un piestiprinātas pie stūres. Velosipēdistam bija jābūt gatavam acumirklī nolēkt no divriteņa un veikt uzbrukumu T-34 vai Staļina tankam. Pat japāņi ne​lika saviem kamikadzēm doties kaujā ar divriteni. Par tanku dūrēm Himlers runāja tā, it kā tās būtu vēl viens brīnumierocis, līdzvērtīgs V-2. Viņš jūsmoja, cik lieliski tās esot piemērotas tuvcīņai pret tankiem, tomēr jebkurš karavīrs, būdams pie pilna prāta, izvēlētos 88 mm lielgabalu, lai cīnītos pret padomju tankiem no puskilometra attāluma. Himlers gandrīz eksplodēja aiz dusmām, dzirdot baumas, ka tanku dūres nespējot caursist ienaidnieka bruņas. Viņš apgalvoja, ka tādas valodas esot “ein absoluter Scbiaindev'’ (absolūtas muļķības). Tagad, kad ienaidnieks bija jau tik tuvu, nacistu vadība acīmredzot sāka apsvērt pašnāvības iespēju. Berlīnes apgabala štābs izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru “politiskie vadītāji” ieguva priekšroku, saņemot ieroča nēsāšanas atļaujas. Un kāds farmācijas firmas administrators pastāstīja Urzulai fon Kārdorfai un viņas draudzenei, ka viņa laboratorijā ieradies “zelta fazāns” un prasījis piegādāt indi Reihskancelejas vajadzībām. Tagad Hiders un viņa līdzgaitnieki beidzot reāli saskārās ar kara nežēlību, ko paši bija izraisījuši. Atriebība par nāvessoda izpildi tiem, kas bijuši saistīti ar jūlija sazvērestību, pienāca negaidītā veidā, nepilnas divas nedēļas pēc šī notikuma. 3. februāra rītā notika sevišķi smagi ASV gaisa karaspēku

uzlidojumi Berlīnei. Bojā gāja ap 3000 berlīniešu. Avīžu redakciju rajons un citi apvidi tika gandrīz pilnīgi sagrauti. Sabiedroto bumbas trāpīja arī nacistu mītnēm. Cieta Reihskanceleja un partijas kanceleja, stiprus postījumus guva gestapo galvenā pārvalde Prinča Albrehta ielā un Tautas tiesas nams. Tautas tiesas prezidents Rolands Freislers (Roland Freisler), kurš tiesas prāvas laikā bija kliedzis uz apsūdzētajiem jūlija sazvērestības dalībniekiem, gāja bojā zem pagraba drupām. Šī ziņa uz īsu brīdi iepriecināja nomāktos pretošanās kustības pārstāvjus, taču baumas par to, ka esot mīnētas koncentrācijas nometnes un cietumi, lika viņiem vēl vairāk bažīties par ieslodzīto tuvinieku un draugu likteni. Viņi cerēja vienīgi uz to, ka Himlers atstās ieslodzītos dzīvus, lai izmantotu viņus gūstekņu apmaiņai. Mārtiņš Bormans par tās dienas uzlidojumu rakstīja dienasgrāmatā: “Bombardēšanā cietušas: jaunā Reihskanceleja, liela daļa Hitlera apartamentu, ēdamistaba, ziemas dārzs un Partijas kanceleja.” Liekas, viņam ir rūpējuši tikai nacisma monumenti. Ne ar vārdu nav pieminēti bojā gājušie civiliedzīvotāji. No Bormana dienasgrāmatas izriet, ka svarīgākais notikums tajā otrdienā, 6. februārī, ir Evas Braunas dzimšanas diena. Hitlers esot bijis “starojošā omā”, vērodams, kā viņa dejo ar citiem. Bormans, kā parasti, privāti apspriedās ar Kaltenbrunneru. 7. februārī pārrunas ar Hitleru notika gauleiteram Koham, kuram acīmredzot bija piedots par Kēnigsbergas pamešanu pēc tam, kad viņš pats bija izdevis pavēles nošaut tos, kas atstāj savu posteni. Todien Bormans ieturēja vakariņas pie Fēgeleiniem. Viesu vidū bija arī Heinrihs Himlers, kura stāvokli Bormans, Fēgeleins un Kaltenbrunners centās slepus graut. Situācija frontē bija katastrofāla, tomēr Himlers atļāvās pamest savu štābu un atpūsties, kaut gan bija armiju grupas Weichsel virspavēlnieks. Pēc vakariņām Bormans un Fēgeleins aprunājās ar Evu Braunu. Temats, visticamāk, bija viņas aizbraukšana no Berlīnes, jo Hitlers vēlējās aizgādāt viņu tālāk no briesmām. Nākamajā vakarā viņa sarīkoja mazas atvadu viesības Hitleram, Bormanam un Fēgeleiniem. Aiznākamajā vakarā - piektdien, 9. februārī - viņa kopā ar māsu Grētlu Fēgeleinu devās uz Berhtesgādeni. Hitlers norīkoja Bormaņu pavadīt viņas uz vilcienu. Nacionālsociālistu partijas reihsleiters Bormans, kura gauleiteri vairumā gadījumu bija novilcinājuši sieviešu un bērnu evakuāciju, līdz bija par vēlu, savā dienasgrāmatā ne reizi nepiemin tos, kas panikā bēga no austrumu apvidiem. Satriecošs ir kompetences trūkums, ar kādu nacisti rīkojās bēgļu krīzē, tomēr, aplūkojot nacistu hierarhiju, nereti ir grūti pateikt, kur beidzas bezatbildība un sākas necilvēcība. 10. februāra ziņojumā “Evakuācijas situācija”, kad pēkšņi bija atausis, ka no Baltijas jūras piekrastes vēl jāglābj 800 000 civilistu, bet katrs ešelons un kuģis spēj uzņemt apmēram 1000 cilvēku, tika pavēstīts, ka “mūsu rīcībā nav ne pietiekami daudz kuģu, ne ritošā sastāva, ne automašīnu”. Tomēr nebija ne runas par to, ka nacistu vadoņi varētu atteikties no saviem greznajiem “īpašajiem vilcieniem”.

6.Austrumi un Rietumi 2.februāra rītā, kad sākās pirmie vācu pretuzbrukumi Oderas placdarmiem, ASV kuģis Quincy sasniedza Maltu. “Kreiseris, uz kura borta bija Prezidents,” rakstīja Čērčils, “majestātiski iegāja kauju satricinātajā” Valletas Lielajā ostā. Viņš uzkāpa uz borta, lai sveiktu Rūzveltu. Kaut gan Čērčils neizpauda, ka prezidents ir slims, viņa kolēģi jutās satriekti, redzot, cik nespēcīgs izskatās Rūzvelts. Abu valstsvīru satikšanās bija draudzīga, pat sirsnīga, tomēr Čērčila ārlietu ministrs Antonijs īdens (Anthony Eden) raizējās. Starp Rietumu Sabiedrotajiem bija turpinājusi pieaugt spriedze jautājumā par invāziju Vācijā no rietumiem. Tagad viņi posās lidot uz Jaltu Krimā, lai kopīgi ar Staļinu izlemtu, kāda izskatīsies Viduseiropas karte pēc kara. Abu domas dalījās arī šajā jautājumā, turpretī padomju vadonis skaidri zināja, ko grib. Čērčils un īdens visvairāk bažījās par Polijas neatkarību. Rūzvelta galvenā prioritāte bija Savienoto Nāciju dibināšana pēckara pasaulē. Agri 3. februāra rītā prezidents un premjerministrs devās ceļā ar atsevišķu lidmašīnu. Liela darbības rādiusa iznīcinātāju Mustang pavadībā, ar aptumšotām kabīnes ugunīm viņi lidoja uz austrumiem, Melnās jūras virzienā, sekojot transporta lidmašīnu flotilei, kas veda abas delegācijas. Pēc septiņarpus stundu ilga lidojuma viņi nolaidās Saki netālu no Eipatorijas. Tur viņus sagaidīja Molotovs un Višinskis bijušais paraugprāvu prokurors, tagad ārlietu ministra vietnieks. Staļins, kuram bija briesmīgas bailes no lidošanas, ieradās tikai nākamajā rītā - svētdien, 4. februārī. No Maskavas viņš bija atbraucis savā zaļajā dzelzceļa vagonā, kura interjerā vēl bija saglabājušās dažas jūgend​stila detaļas no carisma laikiem. Amerikāņu štāba darbinieki tika izmitināti bijušajā cara pilī. Ģenerālim Džordžam K. Māršalam (George C. Marshali) tika ierādīta carienes guļamistaba, kur bija slepenas kāpnes, ko it kā izmantojis Rasputins. Briti dzīvoja Alupkā, kņaza Voroncova pilī - ekstravagantā 19. gadsimta vidus celtnē, kuras stilā sajaucās mauru un skotu greznība. Lai aiztaupītu liekus braucienus prezidentam Rūzveltam, viņš tika iemitināts Livādijas pilī, kur bija jānotiek galvenajām sarunām. Krimas kauju un vācu atkāpšanās laikā bija nodarīts tik daudz postījumu, ka padomju varas iestādes, lai padarītu šos namus apdzīvojamus, bija likušas veikt steidzamu remontu, ieskaitot visas kanalizācijas sistēmas nomaiņu. Drausmīgo kara postījumu vidū netika taupītas pūles, rīkojot viesiem banketus ar kaviāru un Kaukāza šampanieti. Čērčils nespēja atturēties, nenosaucis šo piekrasti ar rēgainajām vasaras pilīm par “Hadesas Rivjēru”. Taču pat viņš nenojauta, ka visās viesu istabās ir noklausīšanās ierīces. NKVD darbinieki bija izvietojuši peilēšanas mikrofonus arī dārzos. Tajā pēcpusdienā Staļins, apmeklējot Čērčilu, centās radīt iespaidu, ka Sarkanā armija var sasniegt Berlīni kuru katru brīdi. Pēc tam viņš apliecināja cieņu prezidentam Rūzveltam. Runājot ar Rūzveltu, viņš izturējās gandrīz godbijīgi, un notikumu versija viņa izklāstā pilnīgi mainījās. Tagad Staļins uzsvēra vācu pretošanās spēku un to, cik grūti ir forsēt Oderu. Rūzvelts jutās pārliecināts, ka tieši viņš, nevis Čērčils, prot tikt galā ar padomju vadoni, un Staļins labprāt atbalstīja šos viņa maldus. Rūzvelts nešaubījās, ka galvenais ir iegūt Staļina uz​ticību un ka Čērčilam tas nemūžam nevar izdoties. Viņš pat atklāti atzina savas domstarpības ar britiem jautājumā par to, kāda stratēģija izmantojama invāzijai Vācijā. Kad viņš ierosināja nodibināt tiešus sakarus starp Eizenhaueru un Stavku, Staļins silti atbalstīja šo ideju. Padomju vadonis saprata, kādas priekšrocības dod amerikāņu vaļsir​dība, taču pats izpauda maz. ASV valsts vadītājiem bija vēl viens iemesls neiebilst Staļinam. Viņi vēl nezināja, vai atombumba darbosies, tāpēc izmisīgi vēlējās iesaistīt Staļinu karā pret Japānu. Viņiem acīmredzot neienāca prātā, ka arī Staļinam ir ārkārtīgi izdevīgi kā uzvarētājam ierasties uz tro​feju dalīšanu, kad cīņas jau beigušās. Pirmajā sarunu raundā, kas sākās drīz pēc tam, Staļins augstsirdīgi ierosināja, lai apspriedi vada prezidents Rūzvelts. Pie Padomju Savienības maršala mundiera padomju vadonis bija piespraudis Padomju Savienības Varoņa medaļu. Ar lampasiem rotāto bikšu gali bija sabāzti stulmu zābakos, darinātos no mīkstas Kaukāza ādas. Šiem zābakiem bija paaugstināti papēži, jo Staļins sāpīgi apzinājās,

ka ir maza auguma. Viņš arī pēc iespējas vairījās no spilgta apgaismojuma, jo tajā kļuva saredzamas bakurētas viņa sejā. Lai slēptu šā​dus trūkumus, visi viņa oficiālie portreti tika stipri retušēti. Padomju štāba priekšnieks ģenerālis Antonovs sniedza ziņojumu par situāciju, un tas izklausījās iespaidīgi, taču amerikāņu un britu štāba priekšnieki nojauta, ka tajā trūkst detaļu. It īpaši briti juta, ka informācija starp sabiedrotajiem šķiet plūstam tikai vienā virzienā. Antonovs apgalvoja arī, ka lielās padomju ofensīvas datums izraudzīts tā, lai palīdzētu amerikāņiem un britiem. Savukārt ģenerālis Māršals uzsvēra to, kā Sabiedroto uzlidojumi ietekmējuši vācu kara industriju, dzelzceļa komunikācijas un degvielas piegādi; tas lielā mērā bija palīdzējis Padomju Savienībai gūt nesenos panākumus. Apspriedes gaisotne kļuva gandrīz naidīga, kad Staļins tīši sagrozīja Čērčila minētos faktus un nācās iejaukties Rūzveltam. Todien pie vakariņu galda vispārējo draudzīgo noskaņojumu atkal apdraudēja padomju puses piezīmes, kas pauda totālu nicinājumu pret mazo tautu interesēm. Cerēdams kliedēt saspringto gaisotni, Rūzvelts pateica Staļinam, ka Amerikā viņš esot iedēvēts par “Tēvoci Džo”. Staļins, kuram viņa diplomāti to acīmredzot nekad nebija paziņojuši, apvainojās, noturēdams to par vulgāru un necieņas pilnu palamu. Šoreiz, lai glābtu situāciju, iejaucās Čērčils un pacēla tostu par Trim Lielajiem, - tas bija tosts pašiem sev par godu, un tam Staļins nevarēja nepievienoties. Tomēr viņš izmantoja to kā vēl vienu izdevību, lai pasvītrotu, ka pasaules likteni izšķirs Trīs Lielie un ka mazākām tautām nav jādod veto tiesības. Nedz Rūzvelts, nedz Čēr​čils vēl neaptvēra šo vārdu jēgu pilnībā. Nākamajā rītā - pirmdien, 5. februārī - amerikāņu un britu štāba priekšnieki tikās ar Stavkas pārstāvjiem ģenerāļa Antonova vadībā. Stavka īpaši vēlējās panākt, lai Itālijā tiktu lietots spiediens, liedzot iespēju pārvietot vācu divīzijas no turienes uz Ungāriju. Pati par sevi tā bija pilnīgi saprātīga un loģiska vēlme, kaut gan reizē varēja iekļauties padomju centienos pierunāt amerikāņus un britus, lai viņi koncentrē savu darbību tālāk uz dienvidiem, krietnā attālumā no Berlīnes. Tomēr gan amerikāņu armijas štāba priekšnieks ģenerālis Māršals, gan Karaliskā ģenerālštāba priekšnieks feldmaršals sers Alans Bruks (Alan Brooke) gluži atklāti brīdināja Stavku, ka nespēj novērst vācu formāciju pārvietošanos no frontes uz fronti citādi, kā vien vei​cot uzlidojumus dzelzceļiem un komunikāciju centriem. Visas konferences galvenā problēma kļuva skaidri saredzama tajā pēcpusdienā un nākamajā dienā. Sākās diskusija par tuvāko pēckara periodu un par izturēšanos pret sakauto Vāciju. Tika lēsts, ka uzvara gaidāma, sākot ar vasaru. Rūzvelts runāja par Eiropas konsultatīvo komisiju un paredzamajām okupācijas zonām. Staļins bez aplinkiem pateica, ka grib, lai Vācija tiktu pilnīgi sadrumstalota. Tad Rūzvelts bez brīdinājuma paziņoja, ka Savienoto Valstu spēki nepalikšot Eiropā ilgāk par diviem gadiem pēc Vācijas kapitulācijas. Čērčilu klusībā pārņēma šausmas. Bija skaidrs, ka šis paziņojums tikai pastiprinās Staļina stūrgalvību, bet karā novārgusī Eiropa, visticamāk, būs par vāju, lai pretotos komunistu nemieriem. Staļins pavēstīja arī, ka ir nolēmis izvest Vācijas rūpniecības iekārtas uz Padomju Savienību kā pakāpenisku samaksu graudā, kas ekvivalenta Padomju Savienības reparāciju prasībai par 10 miljardiem ASV dolāru. Konferencē viņš nepastāstīja, ka ikvienai armijai, kas dodas uz priekšu, pa pēdām seko valdības komisijas - padomju grāmatveži, izskatīdamies gaužām ērmoti jaunos pulkvežu mundieros. Viņu uzdevums bija “sistemātiski konfiscēt vācu industriju un bagātības”. Turklāt NKVD grupai katras armijas štābā bija komanda, specializējusies atmūķēt seifus - vēlams, pirms tam, kad kāds padomju zaldāts mēģināja saspridzināt tā durtiņas ar vāciešiem atņemtu tanku dūri, iznīcinot visu, kas seifā atradās. Staļins bija apņēmies pievākt visu zeltu līdz pēdējam gramam. Jautājums, par ko vienlīdz kaislīgi diskutēja Staļins un Čērčils, bija Polija. Debates risinājās ne tik daudz par valsts robežām nākotnē, cik par tās valdības sastāvu. Čērčils paziņoja, ka pilnīgi neatkarīga Polija - iemesls, kura dēļ Lielbritānija 1939. gadā vispār iesaistījusies karā, - esot goda jautājums. Staļins savā atbildē ļoti aplinki norādīja uz 1939. gada nacistu - padomju pakta slepenajiem pantiem, kas bija ļāvuši Padomju Savienībai ieiet Polijas austrumu daļā un Baltijas valstīs un okupēt tās, kamēr nacisti sagrāba rietumu daļu. “Tas tiešām ir goda jautājums,” Staļins sacīja un piecēlās, “jo krievi

pagātnē ir daudz grēkojuši pret poļiem un padomju valdība grib vērst to par labu.” Pēc šī nekaunīgā ievada, rēķinādamies ar to, ka padomju jūgs Polijā jau ir sācies, Staļins ķērās pie jautājuma būtības. “Tas ir arī drošības jautājums, jo Polija ir vissmagākā stratēģiskā problēma Padomju Savienībai. Visā vēstures gaitā Polija ir kalpojusi par koridoru ienaidniekiem, kas nākuši uzbrukt Krievijai.” Tad viņš apgalvoja: lai to novērstu, Polijai ir jābūt stiprai. “Tāpēc Padomju Savienība ir ieinteresēta varenas, brīvas un neatkarīgas Polijas radīšanā. Padomju valstij Polijas jautājums ir dzīvības un nāves jautājums.” Brēcošā pretruna pēdējos divos teikumos bija acīm redzama. Lai gan tas ne reizi netika apliecināts atklāti, Padomju Savienībai bija pieņemama tikai totāli pakļauta Polija kā buferzona. Ne Čērčils, ne Rūzvelts nespēja pilnībā aptvert, kādu šoku izraisījis vācu iebrukums 1941. gadā un cik stingri Staļins apņēmies ne​pieļaut, lai viņu vairs nekad nepārsteidz neviens ienaidnieks. Iespējams, ka tieši šī traumatiskā pieredze kļuva par cēloni Aukstajam karam. Tomēr Čērčils saprata, ka viņam nepaliek nekādu izredžu, kad Staļins uzsvēra, cik nepieciešams ir nodrošināt Sarkanās armijas komunikāciju līnijas gaidāmajai kaujai par Berlīni. Padomju vadonis izspēlēja savas kārtis ļoti gudri. Pagaidu “Varšavas valdība”, kā viņš to stūrgalvīgi dēvēja, - turpretī amerikāņi un briti joprojām sauca šos NKVD kontrolētos komunistus par “Ļubļinas valdību”, - bija vietā un, kā viņš apgalvoja, ieguvusi milzīgu popularitāti. Viņš paziņoja: kas attiecoties uz demokrātiju, tad poļu trimdas valdībai Londonā esot tikpat maz demokrātiska atbalsta kā de Gollam (De Gaulle) Parīzē. Nav droši zināms, vai Čērčils pareizi atšifrēja šo vārdos neizteikto vēsti: nestājieties man ceļā Polijas jautājumā, jo es esmu turējis grožos franču komunistu partiju. Franču pretošanās kustība, komunistu vadībā veikdama savas revolucionārās aktivitātes, nav aizskā​rusi jūsu komunikāciju līnijas. Lai uzsvērtu ideju par abu pušu ietekmes sfērām, Staļins viltīgi pavaicāja, kāds esot stāvoklis Grieķijā. Pērnajā oktobrī bija noslēgta tā dēvētā “procentuālā” vienošanās, kas sadalīja ietekmes sfēras Balkānos, un, pamatojoties uz to, padomju vadonis bija apsolījis neradīt problēmas Grieķijā un respektēt tur pastāvošo britu kontroli. Jaltā Staļins acīmredzot lika saprast, ka gan Polija, gan Francija uzskatāmas par šīs procentuālās vienošanās paplašinājumu, taču britu premjerministrs neprata atšifrēt šo tekstu. Feldmaršalam seram Alanam Brukām toreiz radās aizdomas, ka Čērčilam daudz kas paliek nesaprasts. Staļins neatslābināja spiedienu. Viņš apgalvoja, ka poļi nogalinājuši 212 padomju karavīru. Čērčils bija spiests piekrist, ka poļu nekomu- nistiskās pretošanās kustības Armia Krajouia uzbrukumi Sarkanajai armijai ir pilnīgi nepieņemami. Premjerministrs nezināja, ka vairumā gadījumu agresori ir NKVD pulki, kas atbild par aizmugures teritorijas drošību, arestē pagrīdes kustības dalībniekus un dažkārt izmanto spīdzināšanas metodes, lai piespiestu viņus izpaust savu biedru vārdus un ieroču noliktavu atrašanās vietas. Rūzvelts, kurš acīm redzami bija pārāk slims un nespēcīgs, lai iejauktos, spēja pieprasīt tikai brīvas vēlēšanas Polijā, taču tās bija veltīgas cerības, jo visa mašinērija taču atradās padomju rokās. Viņa galvenais adjutants Harijs Hopkinss (Harry Hopkins) vērtēja, ka Rūzvelts, iespējams, ir uztvēris ne vairāk par pusi no sacītā. Staļins jutās drošs par savu uzvaru. Padomju delegāti, apjautuši, ka vairs netiks iebilsts pret viņu kontroli Polijā, pēkšņi mitējās pretoties balsošanas sistēmai, ko amerikāņi ierosināja īstenot Apvienoto Nāciju Organizācijā. Otrs galvenais amerikāņu nolūks - Staļina piekrišana iesaistīties karā pret Japānu īsi pēc uzvaras pār Vāciju - tika sasniegts privātā sanāksmē 8. februārī. Padomju vadonis nebija žēlsirdīgs uzvarētājs. Kad Čērčils citā apspriedē pauda bažas par to, ka tik masīva Polijas robežu maiņa uz Vācijas rēķina radīs milzīgas izmaiņas iedzīvotāju izvietojumā, Staļins attrauca, ka tā nebūšot problēma. Un triumfējoši pastāstīja par vācu bēgļu lielo vilni, kas virzās prom no Sarkanās armijas. 13.februārī, divas dienas pēc Jaltas konferences, padomju varenību apliecināja Budapeštas krišana. Beidzoties briesmīgajai kaujai par pilsētu, sākās slepkavošanas, laupīšanas, postīšanas un izvarošanas orģija. Tomēr Hitlers joprojām gribēja doties pretuzbrukumā Ungārijā, izmantojot Sesto SS tanku armiju. Viņš cerēja sakaut maršala Tolbuhina 3. Ukrainas fronti, taču rīkojās kā apsēsts azartspēlmanis, mezdams galdā pēdējos pāris žetonus, kas palikuši pāri no Ardēniem.

Tajā naktī briti bombardēja Drēzdeni (Dresden). Nākamajā rītā - sagadījās, ka tā bija Pelnu trešdiena, - pa viņu pēdām sekoja ASV gaisa spēki, kas uzbruka arī vairākiem sīkākiem mērķiem. Šādā veidā tika steidzīgi īstenots Stavkai dotais solījums kavēt vācu karaspēka kustību, sagraujot dzelzceļa komunikācijas. Uzbrukumu plānotāju sirdis neatmaidzināja arī fakts, ka tajā nedēļā Anglijas teritorija 180 reižu tika apšaudīta ar ballistiskajām raķetēm, kas bija nepieredzēti liels uzbrukumu skaits. Izcili skaistā Saksijas galvaspilsēta Drēz- dene iepriekš nebija pārcietusi nopietnu bombardēšanu. Drēzdenieši, paši tam pa pusei ticēdami, jokoja, ka Cērčilam šai pilsētā dzīvojot tante un ka tāpēc Drēzdene tiekot saudzēta. Bet 13. un 14. februāra uzlidojumi bija nežēlīgi. To iespaids dažā ziņā bija līdzīgs postošajai Hamburgas bombardēšanai. Taču Drēzdenes iedzīvotāju skaitu bija papildinājuši ap 300 000 austrumu bēgļu. Galvenajā stacijā bija iestrēguši vairāki ešeloni, pilni ar bēgļiem. Traģēdija bija tā, ka šajos ešelonos, pretēji padomju militārā izlūkdienesta ziņām, atradās nevis karaspēks, kas caur Drēzdeni devās uz fronti, bet gan civilisti, kas centās tikt pretējā virzienā. Gebelss, uzzinājis par uzlidojumiem, drebēja dusmās. Viņš grasījās sodīt ar nāvi tikpat daudz gūstekņu, cik civiliedzīvotāju bija gājuši bojā bombardēšanā. Hitleram šī doma patika. Tik galējs solis demonstratīvi pārkāptu Zenēvas vienošanos Rietumu Sabiedroto acu priekšā un piespiestu vācu karaspēku cīnīties līdz galam. Tomēr ģenerālis Jodls, kuru atbalstīja Ribentrops (Joachim von Ribbentrop), feldmaršals Keitels un lieladmirālis Dēnics, pēdīgi pārliecināja viņu, ka tāda terora eskalācija nāktu Vācijai par sliktu. Taču Gebelss izmantoja šo “terora uzbrukumu”, cik labi vien spēdams. Karavīriem, kam pilsētā dzīvoja radinieki, tika apsolīts īslaicīgs atvaļinājums. Hanss Dītrihs Genšers (Hans-Dietrich Genscher) atceras dažus, kas atgrie​zušies no šī atvaļinājuma. Viņi liegušies runāt par to, ko redzējuši. Rietumu frontē amerikāņi un briti nebūt nebija tikuši uz priekšu tik strauji kā Sarkanā armija. Arī Reinzemes kauja, kas sākās Jaltas sarunu laikā, bija gausa un novilcināta. Eizenhauers nesteidzās. Viņš domāja, ka pavasara plūdu dēļ Reina nebūs forsējama līdz maija sākumam. Vajadzēja vēl sešas nedēļas, pirms Eizenhauera armijas bija gatavībā Reinas rietumu krastā. Plānu pasteidzināt ļāva vienīgi tas, ka brīnumainā kārtā nesagrauts bija ieņemts Reinas tilts pie Rēmāgenas (Remagen). Eizenhaueru ārkārtīgi kaitināja pastāvīgā kritika, ko briti izteica pret viņa metodisko izvērstas frontes stratēģiju. Čērčils, Bruks un feldmaršals Montgomerijs (Bernard Montgomery) vēlējās sākt pastiprinātu triecienu Berlīnes virzienā. Viņiem bija galvenokārt politiskiiemesli. Ja Berlīni izdotos ieņemt pirms Sarkanās armijas ierašanās, būtu vieglāk atjaunot spēku līdzsvaru ar Staļinu. Tomēr militārā ziņā viņi uzskatīja ari, ka reiha galvaspilsētas ieņemšana dotu vislielāko psiholoģisko triecienu vācu pretsparam un saīsinātu karu. Taču britu argumentus par labu vienotam uzbrukumam, vērstam uz Vācijas sirdi, vājināja feldmaršala Montgomerija neciešamā izturēšanās. Pirmās janvāra nedēļas beigās viņš bija mēģinājis piesavināties nesamērīgi lielus nopelnus par vācu ofensīvas sagrāvi Ardēnos. Šī rupjā un nepatīkamā kļūda, protams, saniknoja amerikāņu ģenerāļus un lika dziļi kaunēties Čērčilam. Tā nekādā ziņā nepalīdzēja pārliecināt Eizenhaueru, lai viņš ļauj Montgomerijam vadīt lielu triecienu caur Ziemeļvāciju uz Berlīni. Eizenhauers kā augstākais komandieris turpināja apgalvot, ka viņa darbs neesot raudzīties uz pēckara pasauli. Viņa uzdevums esot veiksmīgi pabeigt karu, zaudējot pēc iespējas mazāk dzīvā spēka. Viņš uzskatīja, ka briti pieļauj, lai militāro stratēģiju nosaka pēckara politika. Eizenhauers jutās patiesi pateicīgs Staļinam par janvāra ofensīvas pārcelšanu uz agrāku datumu, jo neizprata Staļina rīcības galveno mo​tīvu - Polijas pārņemšanu savās rokās jau pirms Jaltas konferences. Savienoto Valstu politiķi gluži vienkārši nevēlējās nekādā veidā provocēt Staļinu. ASV vēstnieks Londonā Džons Vainents (John G. Winant), Eiropas konsultatīvajā komisijā diskutējot par okupācijas zonām, pat atteicās ierosināt jautājumu par sauszemes koridora izveidošanu uz Berlīni, lai tikai nesabojātu attiecības ar attiecīgo padomju puses pārstāvi. Šī politika, kura izpatika Staļinam, sākās augšējos ešelonos un tika plaši pieņemta. Rūzvelts bija teicis Eizenhauera politiskajam padomniekam Robertam Mērfijam (Robert Murphy), ka “vissvarīgākais ir panākt, lai krievi mums uzticas”. Tas bija

tieši pa prātam Staļinam. Rūzvelta apgalvojums “es protu tikt galā ar Staļinu” bija daļa no tā, ko Roberts Mērfijs nodēvēja par “Amerikā pārlieku izplatīto teoriju”, ka individuāla draudzība var noteikt nacionālo politiku. “Padomju politiķi un diplomāti nekad nerīkojas saskaņā ar šo teoriju,” viņš piebilda. Amerikāņi tik ļoti ilgojās pēc tā, lai Staļinsviņiem uzticas, ka aizmirsa apsvērt, cik tālu drīkst uzticēties Staļinam. Staļins bija tas pats cilvēks, kurš nievāja starptautiskos likumus tik lielā mērā, ka bija atļāvies pilnīgi mierīgi ierosināt, lai Sabiedrotie ieiet Vācijā caur neitrālo Šveici, tādējādi “apejot Rietumu valni no flanga”. Padomju puses aizvainojums balstījās uz faktu, ka Savienotās Valstis un Lielbritānija salīdzinoši bija cietušas tik maz. Turklāt nacistiskā Vācija izturējās pret Sabiedroto karagūstekņiem pavisam citādi nekā pret sagūstītajiem sarkanarmiešiem. Šis likteņu kontrasts bija pasvītrots 1. Baltkrievijas frontes ziņojumā par karagūstekņu nometnes atbrīvošanu pie Tornas (Tom). Tajā ieslodzītie amerikāņi, briti un francūži izskatījās veselīgi. “Viņi drīzāk atgādināja atpūtniekus, nevis karagūstekņus,” bija teikts ziņojumā, “bet padomju gūstekņi bija novārguši, ietinušies segās.” Gūstekņiem no Rietumu Sabiedroto valstīm nebija jāstrādā, viņiem ļāva spēlēt futbolu un izsniedza pārtikas paciņas no Sarkanā Krusta. Bet otrajā nometnes daļā “17 000 padomju gūstekņu bija nogalināti vai miruši no bada vai slimībām. Padomju karagūstekņu “speciālais režīms” paredzēja dienas devu, kurā ietilpa 300 gramu erzaca maizes un 1 litrs zupas, vārītas no puvušām bietēm. Gūstekņiem, kam bija laba veselība, lika rakt tranšejas, bet vārgos nošāva vai apraka dzīvus.” Viņus apsargāja Sarkanās armijas “nodevēji”, savervēti, solot lielākas pārtikas devas. Šie brīvprātīgie izturējās “pret padomju gūstekņiem nežēlīgāk nekā vācieši”. Daži sargi it kā bija Volgas vācieši. Tie pavēlēja gūstekņiem izģērbties un uzrīdīja viņiem suņus. Vācieši acīmredzot bija veikuši “masīvu propagandu”, lai pierunātu gūstekņus iestāties ROA - ģenerāļa Vlasova armijā, kuru veidoja bijušie padomju karavīri vērmahta mundieros. “Daudzi ukraiņi un uzbeki pārdevās vāciešiem,” liecināja kāds gūsteknis. Viņš tika raksturots kā “bijušais partijnieks” un “bijušais vecākais leitnants”. Tas tāpēc, ka sarkanarmiešiem bija atņemtas visas dienesta pakāpes un statuss tikai par to vien, ka viņi pieļāvuši, lai viņus saņem gūstā. Starp soda veidiem, kas tika lietoti pret padomju gūstekņiem, bija piespiedu pietupieni līdz pat septiņām stundām, “kas pilnīgi sakropļoja upuri”. Viņiem lika arī skriet augšā lejā pa kāpnēm garām sargiem, kas stāvēja kāpņu laukumiņos, bruņoti ar gumijas nūjām. Kādā citā nometnē ievainoti virsnieki ziemā tika nolikti zem aukstas dušas un atstāti tur, lai nomirst no hipotermijas. Padomju gūstekņus spīdzināja, piesienot pie “steķiem” - 18. gadsimta moku rīka. Dažiem lika skriet kā dzīviem mērķiem, uz kuriem vingrinājās šaut sargi esesieši. Vēl viens soda veids tika dēvēts par “Acbtung!”. Padomju gūsteknim zem klajas debess lika izģērbties un nomesties ceļos. Abās pusēs gaidīja suņu dresētāji ar cīņas suņiem. Tiklīdz gūsteknis mitējās kliegt: “Acbtung! Acbtung!” - viņam tika uzrīdīti suņi. Tie tika izmantoti arī tad, ja gūstekņi sabruka, pēc tam kad bija spiesti straujā tempā veikt “sporta maršus” prūšu solī. Iespējams, vēstis par šādiem iepriekš nedzirdētiem soda veidiem mudināja padomju karavīrus lietot līdzīgas metodes pret vāciešiem, kas bija sagūstīti nesenajos uzbrukumos. Kāds izbēdzis britu karagūsteknis, iznīcinātāja pilots, ko līdzi bija paņēmusi 1. Ukrainas frontes vienība, redzēja jaunu SS karavīru, ko krievi bija piespieduši spēlēt viņiem klavieres. Zīmju valodā viņam tika paskaidrots, ka viņš tiks nošauts, līdzko mitēsies spēlēt. Viņš nospēlēja sešpadsmit stundu, līdz šņukstēdams saļima pār taustiņiem. Krievi uzsita viņam uz pleca, izvilka viņu ārā un nošāva. Sarkanā armija iegāja Vācijas teritorijā, trauksmaina dusmu un sajūsmas sajaukuma pārņemta. “Liekas, visiem ir vācu ermoņikas,” atzīmēja Grosmans, “zaldātu instruments, jo vienīgi to ir iespējams spēlēt, braucot zvalstīgā mašīnā vai pajūgā.” Viņi arī sēroja par saviem biedriem. 19. februārī pie Kēnigsbergas bija kritis artilērists Jakovs Zinovjevičs Aronovs. īsi pirms nāves viņš uzrakstīja tipisku karavīra vēstuli mājiniekiem: “Mēs sitam un iznīcinām ienaidnieku, kas bēg atpakaļ uz savu midzeni kā ievainots zvērs. Es dzīvoju ļoti labi, esmu dzīvs un vesels. Domāju tikai par to, kā sakaušu ienaidnieku un

atgriezīšos mājās pie jums.” Kāda cita viņa rakstīta vēstule atklāj daudz vairāk, jo bijusi paredzēta otram zaldātam, kas saprastu teikto. “Es tik ļoti mīlu dzīvi, vēl nemaz neesmu dzīvojis. Man ir tikai deviņpadsmit gadu. Es bieži redzu nāvi un cīnos ar to. Cīnos un pagaidām uzvaru. Esmu artilērijas izlūks, un Tu vari iedomāties, ko tas nozīmē. Vārdu sakot, es ļotibieži koriģēju savas baterijas uguni un priecājos tikai tad, ja šāviņi trāpa mērķī.” Aronovs gāja bojā “kādā miglainā Prūsijas rītā”, kā viņa tuvākais draugs rakstīja kritušā māsai Irinai. Abi kopā bija ar kaujām mērojuši ceļu no Vitebskas līdz Kēnigsbergai. “Tā, Ira, karš ir izšķīris daudz draugu, un daudz asiņu ir izliets, bet mēs, ieroču biedri, atriebjamies Hitlera čūskām par saviem brāļiem un biedriem, par viņu asinīm.” Biedri apglabāja Aronovu “mežmalā”. Jādomā, šī vieta līdzīgi citām tika iezīmēta ar nūju, pie kuras piesieta sarkana lupatiņa. Ja tādu kapavietu atrada norīkotie meklētāji, nūja tika nomainīta ar mazu koka plāksnīti. Bija apglabāts pārāk daudz līķu pārāk plašā te​ritorijā, lai būtu iespējams visus pārapbedīt kapsētās. Sarkanarmieši sastapa spaidu darba strādniekus, kas mēģināja atgriezties mājās. To vidū bija daudz zemnieču, kam lakats bija apsiets zemu uz pieres, bet kājas siltumam aptītas ar improvizētiem autiem. Kapteinis Agraņenko, dramaturgs, Austrumprūsijā sastapa pajūgu, pilnu ar sievietēm. Viņš jautāja, kas tās tādas esot. “Mēs esam krievietes! Krievietes!” viņas atbildēja, bezgala priecīgas, ka dzird laipnu balsi. Viņš sarokojās ar visām pēc kārtas. Kāda veca sieviete pēkšņi sāka raudāt. “Tā ir pirmā reize triju gadu laikā, kad man kāds ir pa​spiedis roku,” viņa paskaidroja. Agraņenko satika arī “skaistuli no Orlas apgabala, vārdā Tatjana Hiļčakova”. Viņa devās mājup ar divus mēnešus vecu zīdaini uz rokām. Vācijas spaidu darbu nometnē viņa bija iepazinusies ar kādu čehu un iemīlējusies viņā. Abi bija mijuši laulības zvērestu, taču, kad ieradās Sarkanā armija, čehs tūdaļ bija brīvprātīgi pieteicies cīnīties pret vāciešiem. “Tatjana nezina viņa adresi. Viņš nezina Tatjanas ad​resi. Un nav ticams, ka šis karš jebkad atkal savedīs viņus kopā.” Visdrīzāk, pec atgriešanas Orla Tatjanu gaidīja vel lielākās ciešanas - par to, ka viņa ielaidusies ar ārzemnieku. Šajā laikā vislielākās bažas Stavkai sagādāja plašais pārrāvums aiz “Baltijas balkona” starp Žukova 1. Baltkrievijas fronti un Rokosovska 2. Baltkrievijas frontes kreiso flangu. 6. februārī Žukovam no Jaltas piezvanīja Staļins un jautāja, ko viņš patlaban darot. Žukovs atbildēja, ka piedaloties armijas komandieru apspriedē, kuras temats ir virzība uz Berlīni no jaunajiem Oderas placdarmiem. Staļins paziņoja, ka viņš veltīgi tērējot laiku. Vajagot konsolidēties pie Oderas un tad pagriezties uz ziemeļiem, lai apvienotos ar Rokosovski. 8. gvardes armijas komandieris Čuikovs, kurš kopš Staļingradas acīmredzot juta aizvainojumu pret Žukovu, nicīgi nosodīja to, ka Žukovs nav enerģiski aizstāvējis nodomu virzīties uz Berlīni. Šīs rūgtās debates turpinājās vēl labu laiku pēckara gados. Čuikovs apgalvoja, ka straujš trieciens februāra sākumā būtu pārsteidzis Berlīni neaizsargātu. Turpretī Žukovs un citi uzskatīja, ka risks bijis pārāk liels: karavīri bija pārguruši, apgāde stipri nepietiekama, nemaz nerunājot par to, ka no ziemeļiem draudēja pretuzbrukums neaizsargā​tajam labajam flangam. Tikmēr vācu spēki Austrumprūsijā bija apturēti, bet vēl ne sakauti. Ceturtās armijas atliekas, kurām janvāra beigās nebija izdevies izlauzties, tika iedzītas Heiligenbeilas katlā ar muguru pret Frišeshafu. Galveno artilērijas atbalstu tām sniedza kreiseru Admiral Scheer un Lūtzoīv smagie lielgabali, kas raidīja šāviņus no Baltijas jūras pāri Pillavas smilšu strēlei un aizsalušajam līcim. Trešās tanku armijas pārpalikums Kēnigsbergā bija atgriezts no Zāmlandes pussalas, tomēr 19. februārī abu pušu apvienots uzbrukums radīja garu koridoru, kas pēc tam tika nikni aizstāvēts. Intensīvāka kļuva civilistu un ievainoto evakuācija no mazās Pillavas ostas, kas atradās Zāmlandes pussalas smailē, tomēr daudzi civiliedzīvotāji baidījās doties prom ar kuģi, jo nesen bija notikuši torpēdu uzbrukumi Wilbelm Gustloff un citiem bēgļu kuģiem. Agrā 12. februāra rītā pēc iziešanas no Pillavas tika torpedēts hospitāļa kuģis General von Steuben, ievainojot 2680 pasažieru. Gandrīz visi noslīka.

Tikmēr Otrā armija, aizstāvot Dancigu un Gdiņas ostu, bija atspiesta atpakaļ uz Vislas lejteci un estuāru. Tā veidoja Himlera armiju grupas Weicbsel kreiso flangu. Centrā - austrumu Pomerānijā - tika veidota jaunā Vienpadsmitā SS tanku armija. Himlera labais flangs pie Oderas sastāvēja no ģenerāļa Buses (Theodor Busse) Devītās ar​mijas atliekām; šī armija bija cietusi smagu sagrāvi Polijas rietumos. Himlers reti riskēja atstāt grezno īpašo vilcienu Steiermark, ko bija pasludinājis par savu “lauka štābu”. SS reihsfīrers tagad aptvēra, ka militāram komandierim ir krietni lielāka atbildība, nekā viņš iztēlojies. Pulkvedis Eismans rakstīja, ka Himleram “kā militāram vadītājam tik ļoti trūkst pārliecības, ka viņš nespēj skaidri izklāstīt Hitleram operatīvo situāciju, kur nu vēl aizstāvēt savu viedokli”. No fīrera konferencēm, kurās tika apspriests stāvoklis frontē, Himlers parasti atgriezās, būdams tuvu nervu sabrukumam. Štāba virsniekiem maz prieka sagādāja arī paradokss, ka bijātais Himlers ir tik bailīgs. Viņa “verdziskā attieksme” pret Hitleru un bailes atzīt savas armiju grupas katastrofālo stāvokli “nodarīja lielus kaitējumus un prasīja neie​domājamu daudzumu veltīgi izlietu asiņu”. Himlers, meklēdams glābiņu paša fīrera agresīvajās klišejās, runāja par jauniem pretuzbrukumiem. Pēc Demlhūbera ciestās sagrāves Himlers sāka domāt par tā dēvētās Vienpadsmitās SS tanku armijas dibināšanu. Patiesībā visā armiju grupā Weicbsel sākumā ietilpa tikai trīs nepilnas tanku divīzijas. Labākajā gadījumā no esošajām formācijām varēja izveidot korpusu, “bet tanku armija skan labāk”, kā atzīmēja Eismans. Tomēr Himleram bija vēl viens motīvs. Viņš vēlējās dot Waffen-SS virsniekiem amatus štābā un iecelt viņus arī par lauka komandieriem. Par tanku armijas komandieri tika izraudzīts obergrupenfīrers Šteiners (Felix Steiner). Viņš bija pieredzējis karavīrs un visādā ziņā atbilda šim amatam daudz labāk nekā citi augsti Waffen-SS virsnieki. Taču viņa uzdevums nebija viegls. Ģenerālis Gudērians, apņēmies saglabāt koridoru uz Austrumprūsijas robežu, apspriedē par situāciju februāra pirmajā nedēļā uzsvēra, ka nepieciešama ambicioza operācija. Todien viņš izteicās vēl atklātāk nekā parasti, jo, ieturēdams agras pusdienas kopā ar Japānas vēstnieku, bija nedaudz iedzēris. Gudērians ieteica veidot spīles no Oderas, uz dienvidiem no Berlīnes, un sākt uzbrukumu lejup no Pomerānijas, tādējādi nogriežot ceļu Žukova priekšpulkiem. Lai savāktu pietiekami lielu karaspēku, pa jūras ceļu vajadzēja atvest vēl citas divīzijas, kas bija bezjēdzīgi iesprostotas Kurzemē un citur, kā arī atlikt Ungārijas ofensīvu. Tomēr Hitlers atkal noraidīja šo priekš​likumu. “Ticiet man,” Gudērians neatlaidās, “ja es jums saku, ka ne jau tikai stūrgalvība liek man pastāvīgi ierosināt Kurzemes evakuāciju. Manuprāt, mums nav atlicis neviens cits veids, kā iegūt rezerves, bet bez rezervēm mums nav cerību aizstāvēt galvaspilsētu. Ticiet, ka es rīkojos vienīgi Vācijas interesēs.” Hitlers, dusmās trīcēdams, pietrūkās kājās. “Kā jūs uzdrošināties runāt ar mani šādi?” viņš uzkliedza. “Vai jūs domājat, ka es necīnos par Vāciju? Visa mana dzīve ir bijusi viena vienīga ilga cīņa par Vāciju!” Pulkvedis de Mezjērs (Ulrich de Maiziere), Cosenas jaunais operatīvais virsnieks, nekad nebija redzējis šādu traci, tāpēc stāvēja kā sastindzis, baidīdamies par štāba priekšnieku. Cerēdams kliedēt Hitlera niknumu, Gērings izveda Gudērianu no telpas, lai atnestu kafiju un pagaidītu, līdz visi nomierinās. Visvairāk Gudērians bažījās par to, ka Otrā armija, pūlēdamās uzturēt saikni starp Austrumprūsiju un Pomerāniju, var tikt atgriezta no pārējā karaspēka. Tāpēc viņš uzsvēra, ka nepieciešams viens uzbrukums uz dienvidiem no “Baltijas balkona”. Šāds trieciens pret Žukova labo flangu arī atturētu Sarkano armiju no mēģinājuma uzbrukt Berlīnei tūdaļ. 13. februārī Reihskancelejā notika pēdējā apspriede par šo operāciju. Klāt bija Himlers kā armiju grupas Weichsel virspavēlnieks, kā arī oberstgrupenfīrers Zeps Dītrihs. Gudērians atveda līdzi savu ārkārtīgi lietpratīgo vietnieku ģenerāli Venku. Jau pašā sākumā Gudērians bez aplinkiem paziņoja, ka operāciju vēlas sākt pēc divām dienām. Himlers iebilda, teikdams, ka vēl nav piegādāta visa vajadzīgā degviela un munīcija. Hitlers viņu atbalstīja, un drīz starp fīreru un viņa armijas štāba priekšnieku atkal sākās ķilda. Gudērians pieprasīja, lai operāciju vada Venks. “SS reihsfīrers ir pietiekami drosmīgs, lai pats vadītu uzbrukumu,” Hitlers sacīja. “SS reihsfīreram nav ne vajadzīgās pieredzes, ne tik prasmīgu štāba darbinieku, lai vienatnē kontrolētu uzbrukuma gaitu. Tāpēc ģenerāļa Venka klātbūtne ir būtiski svarīga.”

“Es jums aizliedzu apgalvot, ka SS reihsfīrers nav spējīgs veikt savus pienākumus!” Hitlers uzkliedza. Strīds plosījās ilgi. Hitlers burtiski trakoja dusmās un kliedza. Gudērians stāsta, ka esot paskatījies uz portretu, kurā attēlots Bismarks ar ķiveri galvā, un klusībā jautājis sev, ko gan Dzelzs kanclers domā par to, kas norisinās valstī, kuru viņš palīdzējis radīt. Gudērianam par pārsteigumu Hitlers piepeši mitējās staigāt šurpu turpu pa istabu un paziņoja Himleram, ka šai pašā vakarā ģenerālis Venks pievienosies viņa štābam un vadīs ofensīvu. Tad viņš apsēdās un uzsmaidīja Gudērianam. “Un tagad, lūdzu, turpiniet apspriedi. Ģenerālštābs šodien ir uzvarējis kaujā.” Vēlāk, priekštelpā, Gudērians ignorēja Keitela pārmetumus par to, ka šī strīda dēļ fīreram būtu varējusi draudēt trieka. Gudērianu māca bažas, ka viņa nelielajam trium​fam var būt gaužām īss mūžs. 16. februārī Venka vadībā sākās Pomerānijas ofensīva, pazīstama kā Stargardas (Stargard) tanku kauja. Tajā bija paredzēts raidīt vairāk par 1200 tankiem, taču trūka ešelonu, ar kuriem tos atvest. Pat nepilnai divīzijai vajadzēja piecdesmit ešelonu, lai pārvietotu apkalpes un tankus. Daudz nopietnāks bija munīcijas un degvielas trūkums, jo ar krājumiem pietika tikai trim operācijas dienām. Ardēnu ofensīvas mācība bija bijusi veltīga. Armijas štāba virsnieki bija iecerējuši dot ofensīvai kodētu nosaukumu Husarenritt jeb “Huzāru izjāde”, kam vajadzēja liecināt, ka gaidāms vienkāršs un gluži parasts uzbrukums. Taču SS pieprasīja daudz dramatiskāku nosaukumu - Sonnenivende jeb “Saulgrieži”. Tomēr patiesībā tā nebija ne huzāru izjāde - pēkšņā atkušņa dēļ tanki drīz iestiga dubļos, - ne saulgrieži, jo notikumu gaitā mainīja ļoti maz. Vērmahts nekādi nevarēja atļauties zaudēt tik daudz tanku, jo 2. gvardes tanku armija devās pretuzbrukumā. Visaugstākā ranga ievainotais bija pats ģenerālis Venks; 17. februāra naktī, braukdams no fīrera apspriedes uz savu štābu, viņš aizmiga pie stūres un smagi cieta avārijā. Viņu nomainīja ģenerālis Krēbss (Hans Krebs) - pieredzējis štāba virsnieks, kurš pirms operācijas Barbarossa bija strādājis par militāro atašeju Maskavā. Tomēr mēģinājums atspiest atpakaļ padomju pretuzbrukumu bija jāatliek par divām dienām. Par labu šai ofensīvai ir sakāms vienīgi tas, ka tā palīdzēja iegūt laiku. Kremlis pārliecinājās, ka par strauju triecienu uz Berlīni nevar būt ne runas, pirms nav nodrošināts Pomerānijas krasts. Hitlera mēģinājumi pasludināt pilsētas par “cietokšņiem” un neļaut evakuēt ielenktās karaspēka daļas ietilpa pašnāvnieciskā modelī, kam bija raksturīgi piespiedu upuri un nevajadzīgas ciešanas. Hitlers saprata, ka šīs karaspēka daļas ir lemtas bojāejai, jo Luftwaffe trūka degvielas un lidmašīnu, lai tās atbalstītu, tomēr viņa politikas rezultātā armiju grupa Weichsel netika papildināta ar šīm pieredzējušām vienībām. Kēnigsberga un Breslava turējās, bet citas pilsētas, ko Hitlers bija pasludinājis par cietokšņiem vai viļņlaužiem, drīz krita. 14. februārī Pomerānijas dienvidos pēc izmisīgas aizstāvēšanās krita Sneidemīle - vismazākais un visvājāk aizsargātais cietoksnis. Šoreiz nekurnēja pat Hitlers; gan komandieri, gan komandiera vietnieku viņš apbalvoja ar Bruņinieka krustu. Pēc četrām dienām, 18. februārī, tai brīdī, kad operācija Sonnenivende iestiga dubļos, ģenerālis Čuikovs deva pavēli doties triecienuzbrukumā Poznaņas cietoksnim. Viņa 7. nodaļa - tāpat kā Staļingradā - pirms apšaudes dārdināja skaļruņos sēru mūziku, kam pa vidu skanēja aicinājumi padoties, jo tas esot vienīgais veids, kā glābt dzīvību un atgriezties mājās. Vāciešiem tika vēstīts, ka neesot cerību uz glābiņu, jo tagad viņi atrodoties 200 kilometru aiz frontes līnijas. Aplenkuma artilērija jau pirms deviņām dienām bija sākusi novājināt ienaidnieku, taču 18. februāra rītā 1400 lielgabalu, mīnmetēju un katjušu bija gatavībā divdesmit četras stundas ilgai apšaudei. Trieciengrupas ar kaujām ielauzās cietoksnī, kura virszemes būves jau bija nopostītas eksplozijās. Kad turpinājās vācu apšaude no kāda nama, turp tika nogādāta 203 mm haubice, kas saspridzināja sienas. Tika laisti darbā liesmu metēji, ventilācijas šahtās iemesti spridzekļi. Vācu zaldātus, kas mēģināja padoties, nošāva pašu virsnieki. Tomēr beigas bija nenovēršamas. Naktī no 22. uz 23. februāri cietokšņa komandants ģenerālmajors Ernsts Gomels (Ernst Gomell) izklāja uz savas istabas grīdas karogu ar

svastiku, nogūlās uz tā un nošāvās. Garnizona atliekas kapitulēja. Breslavas aplenkums turpinājās vēl ilgāk: pilsēta turējās pat pēc tam, kad bija kritusi Berlīne. Rezultātā šis aplenkums bija viens no briesmīgākajiem visā kara gaitā. Fanātiskais gauleiters Hanke (Kari Hanke) bija apņēmies panākt, lai Silēzijas galvaspilsēta paliek neiekarota. Tieši viņš izmantoja furgonus ar skaļruņiem, lai janvāra nogalē pavēlētu sievietēm un bērniem bēgt no pilsētas. Tie, kuri bēgļu ceļā nosala, visā pilnībā palika uz viņa sirdsapziņas. Pilsētā bija labi pārtikas krājumi, bet maz munīcijas. Centieni nomest munīciju ar izpletņiem tikai veltīgi grāva Luftwaffe resursus. Tad armiju grupas Mitte virspavēlnieks ģenerālpulkvedis Šerners februāra beigās nolēma sūtīt turp 25. izpletņlēcēju pulku kā pastiprinājumu garnizonam. Pulka komandieris dedzīgi iebilda, ka tur neesot nolaišanās zonas, tomēr 22februārī bataljons iekāpa Junkers 52 transportlidmašīnās Jīterbogā (Jūterbog), dienvidos no Berlīnes. Pusnaktī lidmašīnas tuvojās Breslavai. “Virs pilsētas mēs redzējām augstas uguns liesmas, un pret mums tika atklāta smaga zenītartilērijas apšaude,” vēlāk rakstīja viens no gaisa desantniekiem. Trāpījums radioiekārtā atstāja viņus bez sakariem ar nolaišanās kontroli, un viņi piezemējās kādā lidlaukā netālu no Drēzdenes. Divas naktis vēlāk tika veikts otrs mēģinājums. Padomju zenītartilērijas uguns bija vēl stiprāka, un vācu lidmašīnas divdesmit minūtes meta lokus virs degošās pilsētas, cenšoties atrast nolaišanās vietu. Trīs lidmašīnas tika zaudētas: viena no tām ietriecās fabrikas skurstenī. Hankes disciplinārie līdzekļi apvienojumā ar ģenerāļa Sernera politiku “spēks caur bailēm” bija briesmīgi. Nāvessods tika izpildīts patvaļīgi. Pat desmit gadu veciem bērniem lika strādāt padomju bumbvedēju uzlidojuma un artilērijas apšaudes laikā, lai attīrītu nolaišanās joslu pilsētā. Tos karavīrus, kas mēģinātu padoties, “lai glābtu savu nožēlojamo dzīvību”, gaidīja nekavējoties izpildīts nāvessods. Tika draudēts arī ar “izšķirošiem soļiem” pret viņu ģimenēm. Šerners apgalvoja, ka “gandrīz četri aziātiska kara gadi” ir pilnīgi mainījuši frontes karavīru: “Tie ir viņu rūdījuši un devuši viņam fanātismu cīņā pret boļševikiem… Austrumu kampaņa ir izveidojusi politiski domājošu karavīru.” Jaltā izskanējusī Staļina dižošanās, ka no Austrumeiropas un Silēzijas esot aizbēguši visi iedzīvotāji, tomēr vēl nebija piepildījusies. Pārāk daudzi joprojām atradās aplenktajās pilsētās. Vācu civilisti Austrumprūsijā vēl arvien piedzīvoja ciešanas visur, lai kur būdami: gan Kēnigsbergā un Heiligenbeilas katlā, gan mēģinot atstāt Pillavas ostu ar kuģi, gan kājām dodoties uz rietumiem, gan paliekot mājās. Februāra atkušņa dēļ Frišeshafu pa ledu varēja šķērsot tikai kājām, nevis pajūgā. Izeja uz Dancigu, Pomerāniju un rietumiem vēl palika vaļā, tomēr visi saprata, kas tas ir tikai laika jautājums, līdz 1. Balt​krievijas fronte izlauzīsies līdz Baltijas jūrai. Kāds augsta ranga SMERŠ virsnieks ziņoja Berijam, ka “nozīmīgajai Austrumprūsijas iedzīvotāju daļai”, kas aizbēgusi uz Kēnigsbergu, tur ir maz vietas un vēl mazāk pārtikas. Labākajā gadījumā viņi dienā saņēma 180 gramu maizes. “Pa ceļu velkas bada novārdzinātas sievietes ar bērniem”, cerot, ka viņus pabaros Sarkanā armija. No šiem civiliedzīvotājiem Sarkanās armijas izlūkdienests uzzināja, ka “Kēnigsbergas garnizona morāle ir stipri satricināta. Ir izdotas jaunas vispārējas pavēles par to, ka ikviens vācu vīrietis, kas nepieteiksies dienestam priekšējā līnijā, tiks nošauts uz vietas… Zaldāti pārģērbjas civilā un dezertē. 6. un 7. februārī pie ziemeļu dzelzceļa stacijas tika samesti kaudzē astoņdesmit vācu zaldātu līķi. Virs tiem tika uzstādīts plakāts: “Viņi bija gļēvuļi un tomēr gāja bojā.”” Pēc operācijas Sonnenivende izgāšanās pastiprinājās draudi Dancigai. Kriegsmarine veltīja lielas pūles tam, lai izglābtu pēc iespējas vairāk ievainoto un civiliedzīvotāju. 21. februārī, vienas vienīgas dienas laikā, tika izvests 51 000 cilvēku. Nacistu vadība lēsa, ka vēl jāevakuē tikai 150 000, bet pēc nedēļas atklāja, ka Dancigā tagad ir 1,2 miljoni iedzīvotāju, no tiem 530 000 bēgļu. Pūliņi tika pastiprināti. 8. martā no Pomerānijas uz Mēklenburgu, uz rietumiem no Oderas, devās trīsdesmit četri ešeloni ar lopu vagoniem, kas bija pilni ar civiliedzīvotājiem. Hitlers gribēja, lai 150 000 bēgļu tiek pārvesti uz Dāniju. Pēc divām dienām tika izdots rīkojums: “Fīrers ir pavēlējis, ka Kopenhāgenai kopš šī brīža jākļūst par patvēruma mērķi.”

Turklāt 10. martā tika lēsts, ka kopējais vācu bēgļu skaits no austrumu provincēm ir sasniedzis 11 miljonus. Tomēr pat tad, kad Danciga mudžēja no pārbiedētiem bēgļiem, kas izmisīgi centās tikt prom, Dancigas Anatomijas un medicīnas institūtā turpinājās nekrietni darbi. Pēc tam kad Sarkanā armija ieņēma pilsētu, uz institūtu tika nosūtīta īpaša komisija, lai izmeklētu to, kā tur ražotas ziepes un ādas izstrādājumi no “vācu koncentrācijas nometnēs nogalināto PSRS, Polijas un citu valstu pilsoņu līķiem”. 1943.gadā profesors Španners (Spanner) un docents Folmans (Volman) bija sākuši eksperimentēt, pēc tam ierīkojuši īpašas ražošanas iekārtas. “Apskatot Anatomijas institūta telpas, tika atrasti 148 cilvēku līķi, uzglabāti ziepju ražošanai, to vidū 126 vīriešu, 18 sieviešu un 4 bērnu līķi. 80 vīriešu līķi un 2 sieviešu līķi bija bez galvas. Tika atrastas arī 89 cilvēku galvas.” Visi līķi un galvas bija ievietoti karbolspirta šķīdumā, metāla tvertnēs. Vairums līķu, domājams, bija atvesti no Štuthofas (Stutthof) koncentrācijas nometnes, kas atradās netālu no pilsētas. “Nogalinātie, kuru līķi bija paredzēti ziepju ražošanai, piederēja pie dažādām tautībām, bet vairums bija poļi, krievi un uzbeki.” Šāds darbs acīmredzot saņēma oficiālu atbalstu, spriežot pēc tā, cik augsta ranga viesi te tika ieradušies. “Anatomijas

institūtu apmeklēja izglītības ministrs Rusts (Rust) un veselības aizsardzības ministrs Konti {Konti). Dancigas gauleiters Alberts Fersters (Albert Forster) apmeklēja institūtu 1944. gadā, kad ziepes jau tika ražotas. Viņš apstaigāja visas Anatomijas institūta telpas un, manuprāt, zināja, ka šeit tiek ražotas ziepes no cilvēku līķiem.” Pats pārsteidzošākais šajā briesmīgajā stāstā ir tas, ka pirms Sarkanās armijas ierašanās nekas netika iznīcināts un ka pret profesoru Španneru un viņa kolēģiem pēc kara netika celta nekāda apsūdzība. Līķu pārstrādāšana nebija noziegums. Štuthofas nometnē atradās galvenokārt padomju karagūstekņi un arī poļi, gan karavīri, gan ebreji. Sešu nedēļu laikā nometnē no tīfa nomira ap 16 000 gūstekņu. Kad tuvojās Sarkanā armija, gūstekņiem tika pavēlēts izdzēst visas pēdas. Krematoriju uzspridzināja, nodedzināja desmit baraku blokus, kur bija turēti ebreji. Acīmredzot arī vācu ierindnieki tika norīkoti piedalīties Sarkanās armijas karagūstekņu un padomju civiliedzīvotāju nogalināšanā. Vai nu aiz bailēm no atriebības par kara noziegumiem, vai aiz bailēm no boļševikiem un no spaidu darbiem Sibīrijā, bet pārgurušais vērmahts joprojām maršēja un cīnījās. “Vācieši vēl nav zaudējuši cerības,” februārī apliecināja franču izlūkdienesta veiktā analīze, “jo neuzdrīkstas tās zaudēt.” Padomju virsnieki izteicās mazliet citādi: “Morāle ir zema, bet disciplīna stipra.”

7.Aizmugures teritoriju tīrīšana

14.februārī Austrumprūsijā militārā transporta kolonna ar Sarkanās armijas marķējumu nogriezās no galvenā ceļa, kas veda no Rastenburgas (Rastenburg) uz Angeburgu (Angeburg). Sānceļš ieveda biezā priežu mežā. Šķita, ka pār visu šo apvidu slīgst grūtsirdības plīvurs. No ceļa kļuva saredzams augsts dzeloņstiepļu žogs ar stiepļu papildrindām augšmalā. Transporta kolonna drīz sasniedza barjeru ar uzrakstu vācu valodā: “Stāt! Militārā zona. Civilistiem ieeja aizliegta.” Šis ceļš veda uz Hitlera bijušo štābu Wolfsschanze. Kravas mašīnās brauca robežsargi no 57. NKVD strēlnieku divīzijas. Virsnieki, kas komandēja kolonnu, bija ģērbušies Sarkanās armijas formastērpos, tomēr nebija pakļauti tās hierarhijai. Kā SMERŠ pretizlūkošanas darbiniekiem viņiem teorētiski bija jāatskaitās vienīgi Staļinam. Viņu jūtas pret Sarkano armiju tolaik nebija biedriskas. Sagrabējušās automašīnas, kas viņiem bija izsniegtas, nāca no armijas vienību krājumiem, un armija bija izmantojusi šo izdevību, lai tiktu vaļā no visnederīgākajām mantām. Lai gan tā notika parasti, SMERŠ un NKVD par tādu paradumu nepriecājās. Viņu komandieris bija ģērbies Sarkanās armijas ģenerāļa mundierī. Tas bija valsts drošības otrā ranga komisārs Viktors Semjonovičs Abakumovs. 1943. gada aprīlī, drīz pēc uzvaras pie Staļingradas, Berija bija iecēlis viņu par pirmo SMERŠ priekšnieku. Abakumovs lāgiem atdarināja sava šefa ieradumus un arestēja jaunas sievietes, lai tās izvarotu, taču viņa galvenā specialitāte bija gūstekņu sišana ar gumijas nūju. Lai nesabojātu persiešu paklāju kabinetā, “tika izritināts netīrs, ar asinīm nošķiests grīdceliņš”, pirms tika atvests nelaimīgais. Lai gan Abakumovs joprojām bija SMERŠ priekšnieks, Berija bija nosūtījis viņu “veikt nepieciešamos čekistiskos pasākumus” Austrumprūsijā, 3. Baltkrievijas frontes aizmugurē. Abakumovs bija parūpējies par to, lai viņam tieši padotie NKVD spēki 12 000 vīru sastāvā būtu vislielākie no visiem, kas piekomandēti armiju grupām, kuras iebrūk Vācijā. Tie bija lielāki pat par maršala Žukova armiju NKVD vienībām. Zemi klāja mitrs sniegs. Spriežot pēc tā, kas teikts Abakumova ziņojumā Berijam, NKVD vienības izkāpa un bloķēja ceļu, bet viņš pats kopā ar SMERŠ virsniekiem sāka inspekciju. Nav šaubu, ka viņi izturējās piesardzīgi, jo nesen bija ziņots par maskētām vācu mīnām Rastenburgas apvidū. Pa labi no iebrauktuves barjeras atradās vairāki mūra bunkuri, kur glabājās mīnas un kamuflāžas līdzekļi. Pa kreisi bija baraku bloki, kur dzīvojuši sargi. SMERŠ virsnieki atrada Fūbrerbegleit bataljona uzplečus un mundierus. Iepriekšējā gadā, kad Hitlers baidījās, ka viņu var sagūstīt negaidīts padomju izpletņlēcēju desants, šis “fīrera gvardes bataljons” tika “paplašināts līdz jauktas brigādes apjomiem”. Pa ceļu braucot dziļāk mežā, Abakumovs abās pusēs ieraudzīja uzrakstus. Tulks viņam tos pārtulkoja: “Aizliegts nogriezties no ceļa!” - un: “Uzmanību, mīnas!” Abakumovs visu laiku rakstīja piezīmes ziņojumam, kas bija jāiesniedz Berijam un, kā viņš zināja, tālāk nonāks pie Staļina. Vadoni ārkārtīgi interesēja katrs sīkums par Hitlera dzīvi. Tomēr vispārsteidzošākais, ko atklāj Abakumova ziņojums, ir tas, ka padomju pusei nav bijis tikpat kā nekādu zināšanu par šo vietu. It sevišķi tas pārsteidz tad, ja apsveram, cik daudz vācu ģenerāļu viņi bija sagūstījuši un nopratinājuši laikā starp padošanos pie Staļingradas un 1945. gada sākumu. Viņiem acīmredzot bija vajadzīgas gandrīz divas nedēļas, lai atrastu šo kompleksu, kas aizņēma četrus kvadrātkilometrus lielu teritoriju. Pretgaisa maskējums tik tiešām bija iespaidīgs. Katru ceļu un taku klāja zaļi kamuflāžas tīkli. Taisnas stigas pārtrauca mākslīgi koki un krūmi. Visām āra lampām bija tumšzilas spuldzes. Pat novērošanas torņi mežā, līdz pat trīsdesmit pieciem metriem augsti, bija veidoti tā, lai izskatītos pēc priedēm. Kad viņi iegāja pirmajā iekšējā perimetrā, Abakumovs pievērsa uzmanību “dzelzsbetona nocietinājumiem, dzeloņstieplēm, mīnu laukiem, lielam daudzumam uguns pozīciju un sardzes baraku”.

Pēc fīrera pēdējās aizbraukšanas 1944. gada 20. novembrī, pirms nepilniem trim mēnešiem, visi bunkuri pie vārtiem Nr. 1 bija uzspridzināti, taču Abakumovam acīmredzot nebija ne jausmas par to, kad šis komplekss ir pamests. Viņi nonāca pie otrā perimetra dzeloņstiepļu žoga, tad pie trešā. Centrālajā teritorijā viņi atrada bunkurus ar bruņotiem aizvirtņiem, savienotus ar pazemes garāžu, paredzētu astoņpadsmit automašīnām. “Mēs gājām iekšā ļoti piesardzīgi,” rakstīja Abakumovs. Viņi atrada seifu, bet tas bija tukšs. Viņš atzīmēja, ka telpas ir “ļoti vienkārši mēbelētas”.Šī vieta reiz bija raksturota kā klostera un koncentrācijas nometnes hibrīds.) Par to, ka uzgājuši īsto vietu, SMERŠ virsnieki pārliecinājās tikai tad, kad uz kādām durvīm ieraudzīja plāksnīti ar uzrakstu “Fīrera vērmahta adjutants”. Hitlera kabinetu viņi pazina pēc fo​togrāfijas, kurā viņš bija redzams kopā ar Musolīni (Benito Mussolini). Abakumovs ne ar vaibstu neizpauda emocijas par to, ka nu viņi beidzot stāv vietā, no kuras Hitlers vadījis nežēlīgo uzbrukumu Padomju Savienībai. Daudz vairāk viņu šķita nodarbinām dzelzsbetona konstrukcijas un to apmēri. Tas atstāja uz viņu milzīgu iespaidu, un viņš acīmredzot prātoja par to, vai Berija un Staļins vēlētos līdzīgas celtnes. “Manuprāt, mūsu speciālistiem būtu interesanti apskatīt Hitlera štābu un redzēt visus šos labi organizētos bunkurus,” viņš rakstīja. Par spīti drīzajai uzvarai padomju vadoņi, šķiet, nejutās daudz drošāk par savu nāvīgo ienaidnieku. Frontēm piekomandētās SMERŠ nodaļas un NKVD divīzijas, Staļina vārdiem sakot, bija “neaizstājamas”, izrēķinoties ar “visiem neuzticamajiem elementiem, kas sastapti okupētajās teritorijās”. “Šīm divīzijām nav artilērijas,” Staļins bija teicis ASV armijas ģenerālim Bullam (Harold Buli) tikšanās laikā ar gaisa karaspēka maršalu Tederu, “toties tām ir daudz automātisko ieroču, bruņutransportieru un vieglo bruņumašīnu. Tām droši vien ir arī labi attīstīts izlūkdie​nests un ziņu ievākšanas iespējas.” Vācu teritorijās, piemēram, Austrumprūsijā un Silēzijā, NKVD strēlnieku pulku pirmais uzdevums bija sapulcēt vai sameklēt vācu karavīrus, kas atpalikuši no savām vienībām un ko apdzinušas Sarkanās armijas daļas, virzoties uz priekšu. Katru folksšturmieti padomju pārvalde uzskatīja par vērmahta karavīru, un, tā kā iesaukts bija gandrīz ikviens vīrietis vecumā starp piecpadsmit un piecdesmit pieciem gadiem, tad tas attiecās tikpat kā uz visiem vietējiem. Tāpēc šie folksšturmieši, kas bija palikuši mājās, nevis devušies līdzi bēgļiem, daudzos gadījumos neatkarīgi no vecuma tika klasificēti kā aizmugures sabotāžas grupu dalībnieki. NKVD spēki ziņoja, ka vairāk nekā 200 vācu “sabotieri un teroristi nošauti uz vietas”, bet patiesais skaits droši vien bija daudz lielāks. Polijā Staļina apzīmējums “neuzticami elementi” neattiecās uz poļu saujiņu, kas bija sadarbojušies ar vāciešiem. Tas attiecās uz visiem tiem, kuri atbalstīja poļu trimdas valdību un Armia Krajoiva, kas iepriekšējā gadā bijaorganizējusi Varšavas sacelšanos. Varšavas dumpi pret vāciešiem Staļins uzskatīja par “noziedzīgu pretpadomju politikas aktu”. Viņa acīs tas nepārprotami bija mēģinājums sagrābt Polijas galvaspilsētu par labu “emigrantu valdībai Londonā” īsi pirms tam, kad jāierodas sarkanarmiešiem, kas vienīgie cīnījušies un krituši. Viņa kaunpilnā nodevība, 1939. gadā atdodot Poliju nacistiem, un Berijas vadītā poļu virsnieku noslepkavošana Kātiņā (Katyn) acīmredzot nebija pārdomu vērta. Viņš ignorēja arī faktu, ka poļi proporcionāli ir cietuši pat vairāk par Padomju Savienību, zaudējot vairāk nekā 20% iedzīvotāju. Staļins jutās pārliecināts, ka Polija un tās valdība pienākas viņam kā iekarotāja tiesa, un tādās privātīpašnieciskās izjūtās viņam visnotaļ pievienojās Sarkanā armija. Kad padomju karaspēks no Polijas puses šķērsoja Vācijas robežu, daudzi uzskatīja, ka “mēs beidzot esam attīrījuši savu teritoriju”, instinktīvi pieņemot, ka Polija ir dabīga Padomju Savienības sastāvdaļa. Jaltā izteiktais Staļina apgalvojums, ka komunistiskā pagaidu valdība Polijā baudot lielu popularitāti, protams, bija pilnīgi subjektīvs. Vairāk patiesības atklāja Žukova memuāri, kuros viņš vispirms rakstīja par poļiem kopumā un tad piemetināja - “no kuriem daži bija lojāli mums”. Padomju varas pretinieki tika klasificēti kā “ienaidnieka aģenti”, lai arī kā būtu pretojušies vāciešiem. Tika ignorēts fakts, ka Armia Krajoiva ir Sabiedroto spēks. Vēl kādā interesantā izteikumā Žukovs raksta par nepieciešamību kontrolēt savu karaspēku: “Visās frontes vienībās mums nācās veikt vēl plašāku

audzināšanas darbu, lai jau pašā mūsu uzturēšanās sākumā negadītos nekādi nepārdomāti soļi.” Viņu “uzturēšanās” ilga vairāk nekā četr​desmit piecus gadus. Par to, kādā pakāpē Polijas pagaidu valdību kontrolēja Berija, liecina tas, ka ģenerālis Serovs 20. martā iecēla pats sevi - ar uzvārdu “Ivanovs” - par padomnieku Polijas Drošības ministrijā. Padomnieka postenis nav daudz augstāks par valsts drošības otrā ranga komisāra posteni. Serovs bija sevišķi piemērots šim amatam. Viņš bija pārraudzījis masu deportācijas Kaukāzā un iepriekš vadījis represijas Ļvovā 1939. gadā, kad Padomju Savienība, sagrābusi Polijas austrumus, arestēja un nogalināja virsniekus, zemes īpašniekus, priesterus un skolotājus, kas varētu pretoties viņu valdīšanai. Apmēram 2 miljoni poļu tika deportēti uz Gulagu, un sākās piespiedukolektivizācijas kampaņa. Staļins tīši centās vienādot Armia Krajotva ar ukraiņu nacionālistisko spēku apvienību UPA vai vismaz radīt iespaidu, ka abas ir cieši saistītas. Tikmēr Gebelss steigšus izmantoja ikvienu piemēru par partizānu pretošanos padomju okupācijai. Viņš apgalvoja, ka Igaunijā pretestības kustībā piedaloties 40 000 cilvēku, Lietuvā - 10 000 un Ukrainā - 50 000. Viņš pat citēja 1944. gada 7. oktobra avīzi Pravda, paziņodams, ka pastāvot arī “ukraiņu-vācu nacionālisti”. Tas viss tikai sagādāja papildu ieganstus NKVD pulkiem, kuri “tīrīja aizmugures teritorijas”. Šis bija spilgts piemērs tam, kā abas puses izdevīgi izmantoja viena otras propagandu. Marta sākumā izmeklēšana vērsās pret vēl vienu iespējamu ienaidnieku poli. Gandrīz uzreiz pēc ierašanās Polijā SMERŠ sāka “pētīt Rokosovska radiniekus”, itin kā lai noskaidrotu, vai kāds no tiem nav klasificējams kā “naidīgs elements”. Maršals Rokosovskis bija pa pusei polis, un šī izmeklēšana gandrīz neapšaubāmi notika pēc Berijas rīkojuma. Viņš nebija aizmirsis, ka Rokosovskim reiz izdevies izrauties no viņa tvēriena. Rokosovska 2. Baltkrievijas frontes militārās padomes politiskais pārstāvis Nikolajs Bulgaņins bija Staļina sargsuns. Staļina apņēmība likvidēt Armia Krajoiva vēlāk pārvērta sīku starpgadījumu par nopietnu sarežģījumu starp Padomju Savienību un Savienotajām Valstīm. 5. februārī, kad sāka risināties sarunas Jaltā, ASV gaisa karaspēku leitnants Mairons Kings (Myron King) ar savu B-17 veica avārijas nosēšanos Kufļevā (Kufleivo). Ieradās kāds jauns polis un lūdza, lai viņu ņem līdzi. Amerikāņi atļāva polim kāpt uz borta un aizlidoja uz padomju aviācijas bāzi Ščučinā, kur bija iespēja kārtīgi salabot lidmašīnu. Ekipāža aizdeva polim formastērpu, un pēc nolaišanās “civilists izlikās par ekipāžas locekli Džeku Smitu”, kā savā oficiālajā sūdzībā rakstīja ģenerālis Antonovs. “Tikai pēc padomju pavēlniecības iejaukšanās,” Antonovs turpināja, “leitnants Kings atzinās, ka tas ir nevis ekipāžas loceklis, bet gan svešinieks, kuru viņi nepazīst un ir uzņēmuši uz lidmašīnas borta, lai aizvestu uz Angliju. [..] Saskaņā ar mūsu informāciju tas bija terorists sabotieris, Polijā nogādāts no Londonas.” Savienoto Valstu valdība dedzīgi atvainojās. Tā pat organizēja Kinga karatiesu Padomju Savienībā, amerikāņiem aizdotajā aviācijas bāzē pie Poltavas, un lūdza, lai Antonovs izraugās apsūdzības lieciniekus. Staļins maksimāli izmantoja šo starpgadījumu savās interesēs. Viņš paziņoja Averelam Harimenam (Averell Harriman): tas pierādot, ka Savienotās Valstis pulcē baltpoļus, lai uzbruktu Padomju Savienībai. Vēl viens incidents notika 22. martā padomju aviācijas bāzē Meļecā (Mielec), kur degvielas trūkuma dēļ nolaidās lidmašīna American Liberator. Padomju komandieris, apzinādamies, cik bīstama ir šāda situācija pēc starpgadījuma ar Kingu, lika apsargāt lidmašīnu, bet ekipāžu piespieda pārnakšņot turpat netālu būdā. Taču desmit vīru ekipāža leitnanta Donalda Bridža (Donald Bridge) vadībā pēc divu dienu aizturēšanas pieprasīja atļauju paņemt no lidmašīnas savas personiskās mantas. Līdzko tikuši uz borta, viņi iedarbināja motorus un pacēlās gaisā, ignorējot visas pavēles apstāties. “Padomju sapieru kapteinis Melamedevs, kurš pieņēma Donalda Bridža ekipāžu,” Antonovs rakstīja ģenerālim Rīdām (Reade) Maskavā, “bija tik sašutis un satraukts par šo gadījumu [sic!], ka tai pašā dienā nošāvās.” Tomēr viņa nāvei droši vien bija daudz vairāk sakara ar SMERŠ darbinieku niknumu par “nolaidību, ar kādu rīkojies virsnieks un apsardze, kas bija norīkota novērot lidmašīnu”. Arī šis incidents tika minēts kā “pierādījums” tam, ka “naidīgie elementi izmanto šīs nolaišanās, lai nogādātu Polijas teritorijā teroristus,

sabotierus un aģen​tus no poļu emigrācijas valdības Londonā”. Grūti pateikt, vai padomju varas iestādes tiešām bija vajāšanas mānijas apsēstas vai arī tīši uzkurinājušas savu nebeidzamo morālo sašutumu. Kad kāds amerikāņu pulkvežleitnants, Ļubļinā (Lublin) apmeklējis atbrīvotos ASV karagūstekņus, atgriezās Maskavā pēc pases derīguma termiņa izbeigšanās, ģenerālis Antonovs - protams, pēc Staļina rīkojuma - aizliedza lidojumus visām ASV lidmašīnām “Padomju Savienībā un Sarkanās armijas kontrolētajās teritorijās”. Ziņojumi no Austrumprūsijas vēstīja par “vācu bandām, kuru sastāvā ir līdz 1000 vīru” un kuras uzbrūk Rokosovska 2. Baltkrievijas frontes aizmugurei. NKVD vienības veica “meža ķemmēšanu, lai tās likvidētu”. Tomēr vairumā gadījumu šīs bandas sastāvēja no vietējo folksšturmiešu grupiņām, kas slapstījās mežos. Reizēm viņi no slēpņa uzbruka kravas mašīnām, motociklistiem un piegādes pajūgiem, lai tiktu pie pārtikas. Kreisburgā (Kreisburg) NKVD atklāja divas “slepenas ceptuves”, kas cepa maizi mežabrāļiem. NKVD pat​ruļas notvēra jaunas sievietes, kuras nesa viņiem pārtiku. 21.februāra “ķemmēšanā” 127. robežapsardzes pulka 14. postenis jaunākā leitnanta Kizmatuļina vadībā pārmeklēja bieza meža nogabalu, un seržants Zavgorodnijs pamanīja kādā kokā karājamies vilnas zeķes. “Tas radīja viņam aizdomas par nezināmu personu klātbūtni. Pārmeklējot teritoriju, tika atrastas trīs labi maskētas tranše​jas, kas veda uz bunkuru, kur tika uzieti trīs ienaidnieka karavīri ar šautenēm.” Galvenās raizes joprojām sagādāja mīnas. Lai veicinātu to atrašanu, katra NKVD robežapsardzes pulka rīcībā tika nodoti divdesmit divi suņi. Okšķeri - “speciāli suņi, kas saož bandītus”, kā paskaidrots ziņojumā, - tika izmantoti arī, lai ielenktu pārējās vā​ciešu grupas, kas slēpās Austrumprūsijas mežos. Daudzus ziņojumus acīmredzot ir dramatizējuši un pārspīlējuši vietējie komandieri, vēlēdamies panākt, lai viņu veikums izklausās svarīgāks. Kādā ziņojumā par sagūstītajiem “teroristiem, kas nodoti SMERŠ pratināšanai”, redzams, ka visi šie “teroristi” dzimuši pirms 1900. gada. 2. Baltkrievijas frontes NKVD priekšnieks Canava ziņoja, ka arestēts Ulrihs Bērs (Ulrich Behr) - 1906. gadā dzimis vācietis. “Pratināšanā viņš atzinās, ka 1945. gadā viņu kā spiegu savervējis vācu izlūkdienesta rezidents kapteinis Sraps. Viņam uzdots palikt Sarkanās armijas aizmugurē, lai vervētu aģentus un veiktu sabotāžas, izlūkošanas un terorisma aktus. Pildot savu uzdevumu, Bērs savervējis divpadsmit aģentu.” Daudzos gadījumos par karavīriem, kas atpalikuši no savām vienībām, vai par folksšfurmiešiem tika rakstīts, ka “vācu izlūkdienests atstājis viņus aizmugurē ar uzdevumu veikt sabotāžu”. Vissmieklīgākais incidents bija “elektrolīnijas sabotāža pie Hindenburgas” Silēzijā. Pēc negantas vainīgo meklēšanas izrādījās, ka līniju sabojājusi Sarkanās armijas artilērijas apšaude. Vadus bija pārcirtušas šrapneļu šķembas. Tomēr taisnība varēja būt 2. Baltkrievijas frontes SMERŠ priekšniekam, kad viņš apgalvoja, ka viņa vīri atklājuši “vācu sabotieru skolu Kovaļovas ciemā”. Visiem apmācāmajiem bija krievu vai ukraiņu uzvārdi. Vācieši aiz izmisuma bija sākuši arvien vairāk izmantot padomju gūstekņus. Daudzi nošiem krieviem un ukraiņiem, iespējams, bija pieteikušies brīvprātīgi, cerēdami vieglāk tikt uz mājām, tomēr, spriežot pēc citiem, līdzīgiem gadījumiem, viņus neglāba arī tūlītēja padošanās Sarkanās armijas komandieriem. NKVD vienības acīmredzot veltīja vairāk laika māju un šķūņu pārmeklēšanai, nevis lielu meža teritoriju “ķemmēšanai”. Kāda vienība atrada siena kaudzē tupam astoņas vācietes. “Vērīgs seržants” konstatēja, ka tās ir nevis sievietes, bet gan “sieviešu drēbēs pārģērbušies vācu zaldāti”. Šāda rakstura ziņojumu bija daudz. Cik saprotams, Austrumprūsijas zemnieku ģimenes nereti bija tikpat naivas kā viņu iekarotāji, krievu zemnieki. Patruļas, kas pārmeklēja mājas, konstatēja, ka to iemītnieki nespēj novērst acis no kāda noteikta priekšmeta vai attālināties no tā. Vienā mājā sieviete apsēdās uz lādes. NKVD zaldāti nogrūda viņu nost un atklāja, ka lādē paslēpies vīrietis. Kāda patruļa ievēroja, ka mājas īpašnieks tramīgi skatās uz gultu. NKVD zaldāti norāva matraci un ieraudzīja, ka gultas dēļi ir ļoti augsti. Noņēmuši dēļus, viņi atrada vīrieti, pārģērbušos sieviešu drēbēs. Citā mājā viņi atrada vīrieti, kas slēpās pie mēteļu pakaramā zem mēteļiem. Viņš nebalstījās ar kājām uz grīdas, jo bija iekāries siksnā, kas apmesta zem padusēm. Parasti

tika izmantotas visvienkāršākās paslēptuves - nojumes, šķūņi un siena kaudzes. Suņi okšķeri drīz visus atrada. Tikai daži bija ierīkojuši pazemes slēptuves. Reizēm NKVD patruļas nemaz necentās pārmeklēt māju, tikai pielai​da tai uguni, un tie, kas nesadega, tika nošauti, lecot ārā pa logiem. Daudzi folksšturmieši vēlējās palikt tuvāk pie mājām, turpretī no vienībām atpalikušie vērmahta karavīri centās zagšus tikt pāri frontes līnijām uz Vāciju. Nereti viņi nogalināja sarkanarmiešus, lai pārģērbtos to formastērpos. Ja viņus pieķēra, tad parasti nošāva uz vietas. Visi gūstekņi, visviens, vācieši, krievi vai poļi, tika ievietoti “iepriekšējās izmeklēšanas cietumā”. Tas visbiežāk bija ierīkots kādā rekvizētā mājā, kur logiem priekšā bija aizvilktas dzeloņstieples, bet uz ārsienas ar krītu uzrakstīts “Cietums. PSRS NKVD”. Pēc tam gūstekņus nopratināja SMERŠ un atkarībā no sniegtās liecības no​sūtīja uz nometni vai uz spaidu darbu bataljoniem. NKVD priekšnieki modri paturēja acīs arī savu labumu. 2. Baltkrievijas frontes NKVD karaspēka komandieris un bijušais NKVD komandierisStaļingradā ģenerālmajors Rogatins atklāja, ka “dažās [NKVD] vienībās vairums virsnieku un ierindnieku nevis veic savus pienākumus, bet gan nodarbojas ar trofeju vākšanu… Bija ieviesies paradums sadalīt trofejas turpat pulkos, bez divīzijas štāba ziņas. Ir gadījumi, kad tiek pārdoti un mainīti rekvizētie produkti, cukurs, tabaka, vīns un benzīns, iegūts no Sarkanās armijas priekšpulkiem, kā arī motocikli. Tāds stāvoklis [NKVD] pulkos un disciplīnas trūkums ir novedis pie krasa ārkārtas notikumu skaita pieauguma. Ir karavīri, kas pilda savu pienākumu, kamēr citi tikai vāc trofejas. Trofeju vācējus tagad vajadzētu likt pie darba kopā ar tiem, kas pilda savu pienākumu.” Liekas, nemaz nav bijis runas par viņu sodīšanu, un visvairāk pauž frāze “bez divīzijas štāba ziņas”. Divīzijas štābs droši vien bija sašutis tāpēc, ka atklājās - tas nesaņem savu laupī​juma daļu. Nepaliek šaubu par to, ka Sarkanā armija turēja ļaunu prātu uz NKVD “aizmugures žurkām”, tomēr šīs jūtas bija abpusējas. NKVD darbiniekiem nepatika atbildēt par munīciju un ieročiem, ko bija pametuši vācieši un Sarkanās armijas vienības. “Tas viss noved pie masveida zādzībām, ko izdara bandīti un vietējie iedzīvotāji. Ir novērots, ka pusaudži piesavinās šos ieročus, organizē bruņotas grupas un terorizē iedzīvotājus. Tas rada labvēlīgus apstākļus bandītisma attīstībai.” Tika izdots arī rīkojums, kas aizliedza izmantot granātas zivju ķeršanai, ar ko sarkanarmieši labprāt nodarbojās daudzajos Austrumprūsijas un Polijas ezeros. NKVD strēlnieku pulkiem bija darīšana ne tikai ar vācu karavīriem, kas palikuši aizmugurē, un folksšturmiešiem, kas ārpus likuma dzīvoja mežos, bet arī ar dezertējušu sarkanarmiešu grupām. 7. martā netālu no Dercas (Dertz) ciema 2. Baltkrievijas frontes NKVD patruļai no slēpņa uzbruka “piecpadsmit apbruņotu dezertieru”. Tuvējā mežā uzturējās vēl astoņu cilvēku grupa. Tie visi bija dezertējuši 1943.gada decembra beigās. Pēc divām dienām NKVD ziņoja, ka “atrasti vēl citi dezertieri, kas virzījās prom no frontes, uz aizmugures teritorijām”. Laukos pie Ortelsburgas (Ortelsburg) uzturējās vēl viens 3. armijas dezertieru “bandītu grupējums”, ko vadīja kāds ukraiņu kapteinis, ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvots partijas biedrs, 6. martā dezertējis no hospitāļa. Tā bija stipri jaukta grupa, bruņota ar automātiem un pistolēm. Tajā bija karavīri no Tulas, Sverdlovskas, Voroņežas un Ukrainas, kā arī viens polis, trīs vācietes un viens vācietis no Ortelsburgas apriņķa. Tomēr vairums dezertieru, sevišķi baltkrievi un ukraiņi, no kuriem daudzi bija poļu izcelsmes, centās tikt uz mājām pa vienam vai divatā. Daži pārģērbās sieviešu drēbēs. Citi aptina sev apsējus, tad devās uz dzelzceļa stacijām un nozaga ievainoto dokumentus. Lai to novērstu, nācās ieviest jaunu, īpašu caurlaidi ievainotajiem. Reizēm karavīri vienkārši pazuda, un neviens nezināja, vai tie dezertējuši vai krituši kaujā. 27. janvārī Austrumprūsijā divi 6. gvardes tanku korpusa tanki T-34 devās veikt operāciju, un nedz tanki, nedz sešpadsmit tankisti un kājnieki vairs nekad netika redzēti ne dzīvi, ne miruši. Par spīti lielajam NKVD karaspēka daudzumam aizmugures teritorijās tika pārsteidzoši maz kontrolēti paši sarkanarmieši. “Padomju militārā vadība,” 9. februārī liecināja vācu izlūkdienesta ziņojums, “raizējas par augošo disciplīnas trūkumu, ko izraisījusi viņu ieiešana apvidū, kuru krievi uzskata par pārtikušu.” Privātīpašums tika laupīts un iznīcināts, un civiliedzīvotāji, kas bija nepieciešami

spaidu darbiem, tika nogalināti bez iemesla. Haosu vairoja arī daudzie civilie “PSRS pilsoņi, kas ierodas Austrumprūsijā, lai savāktu konfiscētās mantas”. Daudziem 1. Baltkrievijas frontes virsniekiem iedvesa šausmas Padomju Savienības Varoņa, gvardes tanku brigādes komandiera pulkveža Gorelova bezjēdzīgā nāve. Februāra sākumā viņš centās noregulēt transporta sastrēgumu uz ceļa dažu kilometru attālumā no vācu robežas, un viņu nošāva piedzērušies zaldāti. “Tādi asiņainas, dzēruma radītas varmācības gadījumi nav retums,” atzīmēja Grosmans. 1945. gada pirmajās desmit nedēļās transportlīdzekļu vadītāju vainas dēļ bojā gāja pieci un ievainoti tika trīsdesmit četri karavīri vienā pašā NKVD pulkā. Jaunās sievietes, satiksmes regulētājas, cenzdamās atjaunot kārtību transporta sastrēgumos, nevis pūta svilpē, bet gan šāva gaisā ar automātu. Reiz 2. Baltkrievijas frontē jauna regulētāja, vārdā Lidija, pieskrēja pie kabīnes loga mašīnai, kas bija nosprostojusi ceļu. Viņa rupji izlamāja šoferi, bet lamāšanās palika bez sekmēm. Viņa tikai saņēma pretī tikpat rupjus lamuvārdus. Taču tad ieradās negaidīts palīgspēks - staltais, iespaidīgais maršals Rokosovskis, kurš bija izlēcis no štāba automašīnas un dusmās izvilcis pistoli. Ieraudzījis maršalu, šoferis burtiski sastinga bailēs. Virsnieks, kas brauca viņam līdzi, pilnīgi zau​dēja galvu, metās ārā no mašīnas un paslēpās krūmos. Padomju karaspēka ieiešana Vācijas teritorijā nozīmēja, ka pienācis laiks īstenot Staļina plānu un piespiest vāciešus strādāt Padomju Savienības labā. 6. februārī tika izdota pavēle “mobilizēt visus darbam derīgos vāciešus vecumā no 17 līdz 50 gadiem, izveidot darba bataljonus ar 1000-1200 cilvēkiem katrā un nosūtīt tos uz Baltkrieviju un Ukrainu kara postījumu novēršanai”. Mobilizētajiem vāciešiem tika pavēlēts siltā apģērbā un labos zābakos ierasties pulcēšanās punktos, līdzi ņemot gultasveļu, rezerves apakšveļu un pār​tiku divām nedēļām. Ieskaitot folksšturmiešus, kas bija nosūtīti uz karagūstekņu nometnēm, NKVD darbiniekiem līdz 9. martam izdevās savākt spaidu darbiem tikai 68 680 vāciešu, vairumu no tiem Žukova un Koņeva armiju aizmugurē. Liela daļa no šiem strādniekiem bija sievietes. Sākumā daudzi no tā dēvētajiem darba bataljoniem tika izmantoti uz vietas - gruvešu novākšanai un Sarkanās armijas palīgdarbos. Pret šiem civiliedzīvotājiem sarkanarmieši izjuta ļaunu prieku. Agraņenko novēroja, kā Sarkanās armijas seržants nostāda četrās kolonnās vāciešus un vācietes, kas atvesti uz darbu. Viņš izkliedza komandu lauzītā vācu valodā: “Uz Sibīriju!” - pievienodams tai rupju lamuvārdu krieviski. Sākot ar 10. aprīli, strauji pieauga strādnieku procents, kas tika sūtīts uz spaidu darbiem Padomju Savienībā; 59 536 tika nosūtīti uz tās rietumdaļu, lielākoties Ukrainu. Lai gan viņu joprojām bija mazāk, nekā plānojis Staļins, viņi cieta vismaz tikpat daudz kā padomju pilsoņi, ko agrāk spaidu darbos bija aizvedis vērmahts. Dabīgi, vissliktāk klājās sievietēm. Daudzas bija spiestas atstāt bērnus pie radiem vai draugiem, dažos gadījumos pat pamest tos vispār. Viņas gaidīja ne tikai smags darbs; nereti viņas izvaroja sargi, aplipinot ar veneriskām slimībām. 20 000 vīriešu tika aizvesti “demontāžas darbos” viņiem bija jāizjauc Silēzijas rūpnīcu iekārtas. Kaut gan Staļins, runājot ar ģenerāli Bullu, raksturoja NKVD strēlnieku pulkus kā “žandarmēriju”, tomēr tik un tā jābrīnās, cik maz tie iejaucās, lai pārtrauktu laupīšanu, izvarošanas un reizēm arī civiliedzīvotāju slepkavības. NKVD ziņojumos atrodams viens vienīgs tādas iejaukšanās piemērs. Aprīlī NKVD grupa no 217. robežapsardzes gvardes pulka arestēja piecus zaldātus, kas bija ielauzušies “repatriētu poļu sieviešu patversmē”. To, cik maz NKVD karaspēks darīja, lai pasargātu civiliedzīvotājus no visu veidu varmācības, netieši pauž šī karaspēka priekšnieka ziņojumi Berijam. Serovs, NKVD pārstāvis 1. Baltkrievijas frontē, 8. martā ziņoja par to, ka turpinās pašnāvību vilnis. 12. martā, divus mēnešus pēc Čerņahovska ofensīvas sākuma, NKVD priekšnieks no Austrumprūsijas ziemeļiem ziņoja Berijam, ka “arvien biežāk notiek vāciešu, sevišķi sieviešu, pašnāvības”. Vairums, kuriem nebija pistoles vai indes, pakārās bēniņos, piesējuši virvi pie sijas. Sievietes, nespēdamas aplikt bērniem cilpu, pārgrieza vēnas vispirms viņiem un tad sev. NKVD strēlnieku pulku vadība nesodīja savus karavīrus par izvarošanu; viņi saņēma sodu tikai

tad, ja bija inficējušies ar venerisku slimību no upuriem, kam to parasti bija nodevis iepriekšējais izvarotājs. Pati izvarošana tika apzīmēta ar tipiski staļinisku eifēmismu, proti, dēvēta par “amorālu rīcību”. Interesanti ir tas, ka krievu vēsturnieki pat vēl šodien izgudro izvairīgus, aplinkus apzīmējumus. “Negatīvas parādības atbrīvošanas armijā,” viens no viņiem atzīmē, rakstot par masu izvarošanas tematu, “ievērojami kaitēja Padomju Savienības un bruņoto spēku prestižam, un tām varētu būt negatīva ietekme uz turpmākajām attiecībām ar valstīm, kurām cauri gājis mūsu karaspēks.” Šis izteikums netieši liecina, ka arī Polijā bijis daudz izvarošanas gadījumu. Tomēr no krievu viedokļa daudz vairāk šokē fakts, ka Sarkanās armijas virsnieki un ierindnieki izvaroja arī ukraiņu, krievu un baltkrievu sievietes un meitenes, kas bija atbrīvotas no spaidu darbiem Vācijā. Daudzām meitenēm bija tikai sešpadsmit gadu, kad viņas tika izvestas uz reihu; dažām bija tikai četrpadsmit. Tas, ka tika izvarotas neskaitāmas sievietes, kuras ar varu aizvestas no Padomju Savienības, pilnīgi sagrauj jebkurus mēģinājumus aizbildināt Sarkanās armijas uzvedību ar atriebību par vācu brutalitāti Padomju Savienībā. Pierādījumi visādā ziņā atrodami ne tikai Vasilija Grosmana nepublicētajās piezīmju grāmatiņās. Kāds ļoti detalizēts ziņojums at​klāj daudz vairāk. 29.martā komjaunatnes centrālā komiteja informēja Staļina kolēģi Maļenkovu par kādu ziņojumu no 1. Ukrainas frontes. “Šajā dokumentā ir runa par jauniešiem, kas izvesti uz Vāciju un ko atbrīvojusi Sarkanā armija. Cigankovs [1. Ukrainas frontes politiskās nodaļas priekšnieka vietnieks] min daudzus neparastus faktus par lielo laimi, ko jūt padomju pilsoņi, kas atbrīvoti no vācu verdzības. Jaunieši izsaka pateicību biedram Staļinam un Sarkanajai armijai par savu glābšanu.” “24. februāra vakarā,” Cigankovs ziņoja pirmajā no daudzajiem piemēriem, “trīsdesmit pieci leitnantu skolas kursanti un viņu bataljona komandieris iegāja sieviešu guļamtelpā Grūtenbergas ciemā, desmit kilometru attālumā uz austrumiem no Elsas, un izvaroja viņas.” Pēc trim dienām “nezināms tanku karaspēka vecākais leitnants zirgā aizjāja uz turieni, kur meitenes lasīja graudus. Nokāpis no zirga, viņš uzrunāja meiteni no Dņepropetrovskas apgabala, vārdā Gricenko Anna. “No kurienes tu esi?” viņš jautāja. Viņa atbildēja šim vecākajam leitnantam. Viņš pavēlēja pienākt tuvāk. Viņa atteicās. Tad viņš izņēma ieroci un izšāva uz viņu, tomēr viņa palika dzīva. Notiek daudz tamlīdzīgu starpgadījumu.” “Bunslavas pilsētas štābā ir vairāk nekā 100 sieviešu un meiteņu. Viņas dzīvo atsevišķā mājā netālu no komandantūras, bet bez apsardzes, tāpēc sievietes, kas tur uzturas, bieži aizskar un izvaro dažādi karavīri, kas naktī ieiet guļamtelpā un terorizē sievietes. Vēlu 5. marta naktī tur iegāja sešdesmit virsnieku un zaldātu, galvenokārt no 3. gvardes tanku armijas. Vairums bija piedzērušies, tāpēc uzbruka sievietēm un meitenēm un aizskāra viņas. Kaut gan komandants pavēlēja viņiem atstāt guļamtelpu, tankistu grupa piedraudēja viņam ar ieročiem un uzsāka kautiņu… Tas nav vienīgais starpgadījums. Tā notiek katru nakti, un tāpēc tās, kas paliek Bunslavā, ir iebiedētas un demoralizētas, un viņu starpā valda liela neapmierinātība. Viena no viņām, Marija Sapovala, teica: “Es gaidīju Sarkano armiju dienu un nakti. Es gaidīju, ka mani atbrīvos, bet tagad mūsu zaldāti izturas pret mums sliktāk nekā vācieši. Es nepriecājos, ka esmu palikusi dzīva.”” - “Pie vāciešiem bija ļoti grūti,” sacīja Klavdija Malašenko, “bet tagad ir ļoti bēdīgi. Tā nav atbrīvošana. Viņi pret mums izturas briesmīgi. Viņi dara ar mums briesmīgas lietas.” “Ir daudz gadījumu, kad viņas tikušas aizskartas,” turpināja Cigankovs. “Naktī no 14. uz 15. februāri vienu no ciemiem, kur tiek turēti lopi, ielenca Štraf rota kāda vecākā leitnanta vadībā un nošāva sarkanarmiešus, kas stāvēja sardzē. Viņi aizgāja uz sieviešu guļamtelpu un sāka organizēti un grupveidā izvarot sievietes, kuras nupat bija atbrīvojusi Sarkanā armija.” “Arī virsnieki bieži noziedzas pret sievietēm. 26. februārī trīs virsnieki iegāja maizes noliktavas guļamtelpā, un, kad majors Solovjovs (komandants) mēģināja viņus aizkavēt, viens no viņiem, majors, teica: “Esmu tikko no frontes, un man vajag sievieti.” Pēc tam viņš sarī​koja guļamtelpā orģiju.” “Lancova Vera, dzimusi 1926. gadā, tika izvarota divas reizes: pirmo reizi, kad teritoriju šķērsoja priekšpulki, un otro reizi 14. februārī, vainīgais bija kāds zaldāts. No 15. līdz 22. februārim leitnants Isajevs A. A. piespieda šo sievieti stāties ar viņu dzimumsakaros, sizdams un draudēdams, ka nošaus.

Daudzi virsnieki, seržanti un ierindnieki stāsta atbrīvotajām sievietēm: “Ir izdota pavēle, kas aizliedz jums atgriezties Padomju Savienībā, bet, ja dažām tomēr atļaus atgriezties, tās dzīvos ziemeļos (t. i., Gulaga nometnēs).” Tā kā pret sievietēm un meitenēm valda šāda attieksme, tad daudzas sievietes domā, ka Sarkanajā armijā un dzimtenē netiek uzskatītas par padomju pilsonēm un ka ar viņām var izdarīt jebko - nogalināt, izvarot, pie​kaut, un ka viņām neļaus atgriezties mājās.” Sarkanajā armijā ļoti izplatīts bija priekšstats, ka spaidu darbos uz Vāciju aizvestās padomju sievietes un meitenes ir “pārdevušās vāciešiem”, un tas daļēji izskaidro šo slikto izturēšanos pret viņām. Jaunas sievietes, kurām kaut kādā veidā bija izdevies palikt dzīvām vērmahta okupācijas laikā, tika dēvētas par “vācu lellēm”. Par to vēstīja pat kāda lidotāju dziesma: “Meičas smaida vāciešiem,/aizmirsušas savus puišus…/ Kad laiki kļuva grūti, jūs aizmirsāt savus vanagus/un pārdevāties vāciešiem par maizes garozu.” Nav viegli izdibināt, kur sakņojas šis pieņēmums par to, ka sievietes sadarbojušās ar ienaidnieku. To nevar atvedināt uz piezīmēm, ko 1944. gada beigās vai 1945. gada sākumā izteikuši politiskie virsnieki, tomēr šķiet, ka režīms jau iepriekš bija iedvesis saviem pavalstniekiem vispārēju uzskatu, ka jebkurš padomju pilsonis, kas aizvests uz Vāciju vai nu kā karagūsteknis, vai kā spaidu darba strādnieks, klusībā pats ir bijis ar mieru, jo nav taču izdarījis pašnāvību vai “aizgājis partizānos”. Jebkurš priekšstats par “padomju meitenes godu un cieņu” atbilda vienīgi tām jaunajām sievietēm, kuras dienēja Sarkanajā armijā vai strādāja kara rūpniecībā. Tomēr zīmīgi varbūt ir tas, ka saskaņā ar kādas virsnieces liecību sarkanarmieši sāka slikti izturēties pret sievietēm armijā kopš tā laika, kad padomju karaspēks iegāja ārzemju teritorijā. Bija vairāk nekā veltīgi iesniegt augstāka ranga virsniekam oficiālas sūdzības par izvarošanu. “Piemēram, Eva Štūla, dzimusi 1926. gadā, stāstīja: “Mans tēvs un divi brāļi kara sākumā aizgāja Sarkanajā armijā. Drīz ienāca vācieši, un mani ar varu aizveda uz Vāciju. Tur es strādāju fabrikā. Raudāju un gaidīju atbrīvošanas dienu. Drīz ieradās Sarkanā armija, un tās zaldāti laupīja man godu. Es raudāju un izstāstīju vecākajam virsniekam par abiem saviem brāļiem sarkanarmiešiem, bet viņš mani piekāva un izvaroja. Būtu labāk, ja viņš būtu mani nogalinājis.”” “Tas viss,” secināja Cigankovs, “rada auglīgu augsni neveselīgam, negatīvam noskaņojumam atbrīvoto padomju pilsoņu vidū; tas rada viņos neapmierinātību un neuzticību pirms atgriešanās dzimtenē. ” Tomēr viņa ieteikumi neattiecās uz disciplīnas nostiprināšanu Sarkanajā armijā. Viņš tikai ierosināja Sarkanās armijas galvenajai politiskajai nodaļai un komjaunatnei “uzlabot politisko un kulturālo darbu ar repatriējamiem padomju pilsoņiem”, lai tie neatgrieztos mājās ar negatīviem priekšstatiem par Sarkano armiju. Līdz 15. februārim tikai 1. Ukrainas fronte vien bija atbrīvojusi 49 500 padomju pilsoņu un 8868 ārzemniekus no vācu spaidu darbiem, galvenokārt Silēzijā. Taču tas bija sīks procents no kopskaita. Jau apmēram pēc nedēļas padomju varas iestādes Maskavā lēsa, ka jāgatavojas saņemt un “noformēt” 4 miljonus bijušo sarkanarmiešu un deportēto civiliedzīvotāju. Pats galvenais bija nevis medicīniskā aprūpe tiem, kas tik briesmīgi cietuši vācu nometnēs, bet gan filtrācija, lai atsijātu nodevējus. Otrs galvenais uzdevums bija - pāraudzināt tos, kas bijuši pakļauti samaitājošai ārzemju ietekmei. 1. Baltkrievijas frontei un 1. Ukrainas frontei tika pavēlēts ierīkot trīs savākšanas un pārsūtīšanas nometnes tālu aizmugurē, Polijā. Katrai pāraudzināšanas komandai tika piešķirts viens pārvietojams kinoprojektors, radio ar skaļruni, divi akordeoni, bibliotēka ar 20 000 Komunistiskās partijas brošūrām, četrdesmit metri sarkana auduma telpu izdaiļošanai un biedra Staļina portretu komplekts. Solžeņicins rakstīja par atbrīvotiem karagūstekņiem, kas ar noliektu galvu soļojuši ierindā apsardzes pavadībā. Viņi baidījās no atmaksas tikai par to vien, ka padevušies. Tomēr papildspēki bija tik ļoti nepieciešami, ka lielais vairums šo gūstekņu tika nosūtīts uz rezerves pulkiem pāraudzināšanai un apmācībai, lai viņi būtu gatavi doties pēdējā ofensīvā uz Berlīni. Taču tā bija tikai īsa atelpa. Vēlāk, pēc

kara, sekoja otra filtrācija, un pat tiem, kas bija varonīgi cīnījušies kaujā par Berlīni, nebija garantijas, ka viņi netiks nosūtīti uz no​metnēm. Sarkanajai armijai steidzami vajadzēja “lielgabalu gaļu”, tāpēc tūdaļ pat tika iesaukti arī bijušie spaidu darbu strādnieki bez kādām militārām iemaņām. Vairums “rietumu baltkrievu” un “rietumu ukraiņu” no teritorijām, ko Staļins bija okupējis 1939. gadā, joprojām uzskatīja sevi par poļiem. Taču šai jautājumā viņiem bija maz izvēles. Kad atbrīvotie padomju gūstekņi nonāca filtrācijas nometnē, vi​ņiem radās daudz jautājumu. Kāds būs viņu statuss? Vai pēc atgriešanās Krievijā viņi būs pilntiesīgi pilsoņi? Vai tiks kaut kādā veidā ierobežoti? Vai nosūtīti uz nometnēm? Padomju varas iestādēm atkal šķita, ka tie ir nepiedienīgi jautājumi. Tie tūdaļ tika piedēvēti “fašistu propagandai, jo mūsu pilsoņi Vācijā tika iebiedēti un šī melīgā propaganda vēl pastiprinājās uz kara beigām”. Politiskie darbinieki nometnēs uzstājās ar runām, galvenokārt par Sarkanās armijas panākumiem, padomju aizmugures sasniegumiem un partijas vadoņiem, it īpaši par biedru Staļinu. “Viņiem rāda arī padomju filmas,” ziņoja 1. Ukrainas frontes politiskās nodaļas priekšnieks. “Ļaudīm tās ļoti patīk, viņi ļoti bieži sauc “urrā”, sevišķi, ja tiek rādīts Staļins, un: “Lai dzīvo Sarkanā armija!” - un pēc filmas iet prom, raudādami aiz laimes. Atbrīvoto vidū ir tikai pavisam nedaudzi, kas nodevuši Dzimteni.” Krakovas filtrācijas nometnē no pavisam četrdesmit aizdomās turētajiem tikai četri tika arestēti kā nodevēji. Tomēr drīz šiem skaitļiem bija lemts daudzkārt palielināties. Tiek stāstīts - un par šo stāstu patiesīguma pakāpi ir visai grūti pārliecināties -, ka drīz pēc atbrīvošanas bez kādas izmeklēšanas esot nošauti pat no Padomju Savienības izvestie spaidu darbu strād​nieki. Piemēram, Zviedrijas militārais atašejs bija dzirdējis, ka pēc Opelnas okupēšanas Silēzijā ap 250 spaidu darbu strādnieku tikuši uzaicināti uz politisku mītiņu. Tūdaļ pēc ierašanās viņus ielenkuši sarkanarmieši un NKVD vienības. Kāds uzkliedzis, kāpēc viņi neesot aizgājuši partizānos, un tad zaldāti atklājuši uguni. Termins “Dzimtenes nodevējs” attiecās ne tikai uz karavīriem, kurus vācieši bija savervējuši gūstekņu nometnēs. Tas attiecās arī uz sarkanarmiešiem, kas bija krituši gūstā 1941. gadā, kad daži no viņiem bija tik smagi ievainoti, ka nespēja cīnīties līdz galam. Solžeņicins uzsvēra, ka viņu gadījumā frāze “Dzimtenes nodevējs”, nevis “tas, kurš nodevis Dzimteni” esot zīmīga freidiska kļūda. “Viņi nenodeva Dzimteni. Viņi bija tās nodotie. Ne jau viņi, šie nelaimīgie, bija nodevuši Dzimteni; saltā aprēķinātāja Dzimtene bija nodevusi viņus.” 1941. gadā padomju valsts bija viņus nodevusi savas nepietiekamās kompetences un sagatavotības dēļ. Pēc tam tā bija liegusies atzīt viņu briesmīgo likteni vācu karagūstekņu nometnēs. Un pēdējā nodevība notika tad, kad viņiem tika iestāstīts, ka, drošsirdīgi cīnīdamies kara pēdējās nedēļās, viņi ir izpirkuši savu vainu, bet tūdaļ pēc kara tika arestēti. Solžeņicins uzskatīja, ka “nodot savus karavīrus un pasludināt viņus par nodevējiem” - tā ir vislielākā nekrietnība Krievijas vēsturē. Gaužām nedaudzi Sarkanās armijas karavīri, gan karagūstekņi, gan tie laimīgie, kuri nekrita gūstā, spēja piedot tiem, kuri bija uzvilkuši vācu mundieri, lai kādi būtu apstākļi. Vlasova ROA karavīri, dēvēti par vlasoviešiem (vlasovci), SS brīvprātīgie, ukraiņi un kaukāzieši, kas apsargāja nometnes, ģenerāļa fon Panvica (von Pannivitz) kazaku kavalērijas korpuss, policisti, “drošības nodaļas”, kas gūstīja partizānus, un pat nelaimīgie Hiwi (saīsinājums no Hilfsfreiivillige - “brīvprātīgie palīgi”) - visi tika mesti pār vienu kārti. Visu šo kategoriju karavīru kopskaits tiek lēsts no 1 līdz 1,5 miljoniem. Sarkanās armijas vadība apgalvoja, ka vērmahtā esot dienējuši vairāk parmiljonu Hiwi. Sagūstītie un tie, kuri padevās brīvprātīgi, nereti tika nošauti uz vietas vai drīz pēc tam. “Vlasoviešus un citus nacistu līdzskrējējus parasti sodīja ar nāvi uzreiz,” liecina jaunākā oficiālā Krievijas vēsture. “Tas nepārsteidz. Sarkanās armijas kājnieku kaujas kodekss prasīja, lai katrs karavīrs būtu “nežēlīgs pret visiem pārbēdzējiem un Dzimtenes nodevējiem”. ”Cik noprotams, tas bija arī reģionālā goda jautājums. Novadnieki tika sameklēti, lai atrieb​tos: “Karavīrs no Orlas nogalina karavīru no Orlas, un uzbeks noga​lina uzbeku.”

Saprotams, ka NKVD vienības rīkojās bez kādas žēlastības, meklējot ukraiņus un kaukāziešus, kuri bija apsargājuši nometnes un bieži bijuši vēl brutālāki par saviem vācu uzraugiem. Tomēr fakts, ka pret Sarkanās armijas dezertieriem izturējās tāpat kā pret tiem, kas uzvilkuši ienaidnieka mundieri, piederēja pie NKVD metodiskās attieksmes. “Visas ieslodzīto kategorijas ir jāuzlūko vienādi,” tika paziņots 2. Baltkrievijas frontes NKVD strēlnieku pulkiem. Pret dezertieriem, laupītājiem un bijušajiem karagūstekņiem bija jāizturas tāpat kā pret “tiem, kas nodevuši mūsu valsti”. Ir ārkārtīgi grūti just līdzi koncentrācijas nometņu apsargiem, turpretī lielais vairums Hiwi bija ar varu vai ar badā mērdēšanas palīdzību piespiesti pakļauties. Runājot par kategorijām, kas atradās pa vidu šīm abām, jāpiezīmē, ka daudzi, kas dienēja SS vai vācu armijas vienībās, bija nacionālisti - ukraiņi, baltieši, kazaki vai kaukāzieši, kuri visi kā viens ienīda padomju varu, ko viņiem uzspieda Maskava. Daži vlasovieši bez sirdsapziņas pārmetumiem bija pārgājuši sava bijušā ienaidnieka pusē, jo nespēja piedot Sarkanās armijas virsniekiem un arestētāju nodaļām, kas 1941. un 1942. gadā bija patvaļīgi nošāvušas viņu draugus. Citi bija zemnieki, kuriem derdzās piespiedu kolektivizācija. Tomēr daudzi ierindas vlasovieši un Hiivinereti bija neiedomājami naivi un slikti informēti. Kāds krievu tulks vācu karagūstekņu nometnē stāstīja, kā propagandas mītiņā, kurā vervēti brīvprātīgie Vlasova armijai, viens krievu gūsteknis pacēlis roku un jautājis: “Biedri prezident, mēs gribētu zināt, cik cigarešu dienā katram izsniedz Vlasova armijā?” Acīmredzot daudziem armija bija tikai armija. Kāda starpība, kuru mundieri tu valkā, sevišķi, ja tevi pabaro, nevis mērdē badā vai spīdzina nometnē? Taču visus, kas izvēlējās šo ceļu, gaidīja daudz lielākas ciešanas, nekā viņi spēja iztēloties. Pat tie, kuri pēc kara izturēja piecpadsmit vai divdesmit gadus Gulaga nometnēs, palika apzīmogoti. Tiem, kas tika turēti aizdomās par sadarbošanos ar ienaidnieku, pilsoņu tiesības netika atjaunotas līdz uzvaras piecdesmitajai gadadienai 1995. gadā. Pie krievu karagūstekņiem, kas bija dienējuši vācu armijā - gandrīz noteikti kā Hiivi -, tika atrastas vēstules. Viena, pa pusei analfabētiska, bija rakstīta uz tukšas lapas, izplēstas no kādas vācu grāmatas. “Biedri karavīri,” tur bija teikts, “mēs jums padodamies un izsakām lielu lūgumu. Lūdzu, pasakiet - kāpēc jūs nogalināt tos krievus, kas nāk no vācu cietumiem? Mēs kritām gūstā, pēc tam mūs aizveda strādāt viņu pulkiem, un mēs strādājām tikai tādēļ, lai nenomirtu badā. Tagad šiem ļaudīm izdodas tikt krievu pusē, atpakaļ pie savas armijas, bet jūs viņus nošaujat. Kāpēc, mēs jautājam. Vai tāpēc, ka 1941. un 1942. gadā šos ļaudis nodeva padomju virspavēlniecība?”

8.Pomerānija un Oderas placdarmi Februārī un martā, turpinoties sīvām cīņām par Oderas placdarmiem iepretim Berlīnei, Žukovs un Rokosovskis sagrāva “Baltijas balkonu” Pomerānijā un Rietumprūsijā. Februāra otrajā un trešajā nedēļā četras Rokosovska armijas aiz Vislas iegāja Rietumprūsijas dienvidu daļā. Pēc tam, 24. februārī, Žukova labā flanga armijas un Rokosovska kreisais flangs devās triecienā uz ziemeļiem, uz Baltijas jūru, lai sašķeltu Pomerāniju divās daļās. Visvairāk apdraudētā vācu formācija bija Otrā armija. Tai pēdējiem spēkiem izdevās nosargāt brīvu pēdējo sauszemes ceļu, kas veda no Austrumprūsijas pa Pillavas strēli uz Vislas estuāru. Otrā armija bija izvērsta visgarākajā joslā no visām armiju grupas Weichsel vienībām; tās kreisais flangs atradās aiz Nogatas upes Elbingā, un tā noturēja atbalsta punktu Marienburgas teitoņu pilī. Rokosovska uzbrukums sākās 24. februārī. 19. armija devās uz ziemeļrietumiem, uz teritoriju starp Neištetīnu (Neustettin) un Baldenburgu (Baldenburg), tomēr karaspēku satricināja kauju niknums, un tas saminstinājās. Rokosovskis atstādināja armijas komandieri, raidīja uzbrukumā arī tanku korpusu un dzina karaspēku uz priekšu. Tanku korpuss, kā arī 2. un 3. gvardes kavalērijas korpuss apvienotiem spēkiem strauji ieņēma Neištetīnu - Pomerānijas aizsardzības līnijas “stūrakmeni”. Pomerānijas iekarošanā veiksmīgu lomu spēlēja padomju kavalērija. Tā viena pati ieņēma vairākas pilsētas, piemēram, Lebu (Leba) pie jūras, lielākoties pārsteidzot to aizstāvjus nesagatavotus. 2. gvardes kavalērijas korpusu, kas veidoja Žukova 1. Baltkrievijas frontes galējo labo flangu, komandēja ģenerālleitnants Vladimirs Viktorovičs Krjukovs - prasmīgs karavadonis, kas bija precējies ar krievu iecienīto tautasdziesmu izpildītāju Lidiju Ruslanovu. Žukova uzbrukums ziemeļu virzienā, ap piecdesmit kilometriem uz austrumiem no Štetīnas, pa īstam sākās 1. martā. Apvienojot 3. triecienarmiju un 1. un 2. gvardes tanku armiju, spēki kļuva daudz lielāki. Vājajām vācu divīzijām nepalika nekādu izredžu. Avangarda tanku brigādes traucās uz priekšu - caur pilsētām, kur uz tām šausmās nolūkojās pārsteigtie civiliedzīvotāji. Tanku brigādēm sekoja 3. triecienarmija un 1. poļu armija, nostiprinot iekaroto teritoriju. 4.martā. 1.gvardes tanku armija sasniedza Baltijas jūru netālu no Kolbergas (Kolberg). Pie jūras pirmā nonāca 45. gvardes tanku brigāde, un tās komandieris pulkvedis Morgunovs nosūtīja Žukovam un savas armijas komandierim Katukovam pudeles ar sāļo jūras ūdeni. Bija apstiprinājies Katukova paredzējums. Viņš bija teicis Grosmanam: “Uzbrukuma sekmes nosaka mūsu lielais mehanizētais spēks, kas tagad ir tik varens kā vēl nekad. Kolosālā virzības ātruma rezultātā ir maz zaudējumu un ienaidnieka spēki tiek izkaisīti.” Visa vācu Otrā armija un daļa Trešās tanku armijas tagad bija pilnībā atšķelta no reiha. Un, vēl vairāk saasinot katastrofu Baltijas piekrastē, pienāca vēsts, ka Somija, kaut arī stipra Padomju Savienības spiediena ietekmē, iepriekšējā dienā ir pieteikusi karu savai bijušajai sabiedrotajai nacistiskajai Vācijai. Starp tiem, ko Žukova trieciens bija atšķēlis, atstājot uzaustrumiem, atradās SS divīzija Cbarlemagne, kuras sākotnējais sastāvs - 12 000 karavīru - jau bija krietni sarucis. Kopā ar trim citām vācu divīzijām tā bija atradusies pozīcijās netālu no Belgardas (Belgard). Ģenerālis fon Tetavs (von Tettau) pavēlēja tām mēģināt izlauzties ziemeļrietumu virzienā uz Baltijas krastu pie Oderas ietekas. Cbarlemagne komandieris SS brigādefīrers Gustavs Krūkenbergs (Gustav Krukenberg) pavadīja 1000 savu franču karavīru, kas, orientējoties pēc kompasa, klusu devās uz priekšu pa piesnigušajiem priežu mežiem. Kā izrādījās vēlāk, daļa no šīs raibās grupas, ko veidoja labā spārna intelektuāļi, strādnieki un reakcionāri aristokrāti, kurus vienoja tikai nikns antikomunisms, beigās bija pēdējie Hitlera kancelejas aizstāvji Berlīnē. Taču Hitlers pauda maz simpātiju sava reiha aizstāvjiem. Kad Otrās armijas komandieris ģenerālpulkvedis Veiss (Walter Weiss) brīdināja fīrera štābu, ka daudz ilgāk vairs nebūs iespējams

noturēt Elbingas nišu, kas jau prasījusi tik daudz asiņu, Hitlers gluži vienkārši atcirta: “Veiss ir melis, tāpat kā visi ģenerāļi!” Pomerānijas kampaņas otrā fāze sākās gandrīz tūdaļ - divas dienas pēc tam, kad 1. gvardes tanku armija bija sasniegusi jūru. 1. gvardes tanku armija uz laiku tika nodota Rokosovska rīcībā. Žukovs viņam piezvanīja un pateica, ka vēloties saņemt Katukova armiju atpakaļ “tādā pašā stāvoklī, kādā jūs to saņēmāt”. Operācija bija iecerēta kā milzīgs kreisā flanga rats, kas no rietumiem veļas caur austrumu Pomerāniju un Dancigu, bet Rokosovska spēcīgākajai formācijai – 1.triecienarmijai - vienlaikus bija jāuzbrūk no dienvidiem paralēli Vislai. Padomju 2. triecienarmijas komandieris ģenerālpulkvedis Fedjuņinskis cītīgi paturēja acīs kalendāru. Kara gaitā viņš bija četras reizes ievainots. Ikreiz tas bija noticis 20. datumā, un tagad viņš šajos datumos nespēra ne soli ārā no sava štāba. Fedjuņinskis uzskatīja, ka Prūsijā iegūto kara laupījumu nedrīkst izšķiest velti. Viņš lika ielādēt mājlopus, maizi, rīsus, cukuru un sieru ešelonos un nosūtīt uz Ļeņingradu kā kompensāciju tās iedzīvotājiem par ciešanām briesmīgās blokādes laikā. Fedjuņinska armija nogrieza ceļu Marienburgas pils aizstāvjiem vāciešiem, kuriem ar zalvēm no Baltijas jūras bija palīdzējis smagais kreiseris Prinz Eugen. 8. marta naktī pils tika pamesta, un pēc divām dienām krita Elbinga, kā bija brīdinājis Veiss. Vācu Otrā armija, apdraudēta no rietumiem un dienvidiem, sāka Dancigas un Gdiņas aizstāvību, lai tikmēr varētu evakuēt pēc iespējas vairāk civiliedzīvotāju un ievainoto no ostām, kas bija pārblīvētas ar bēgļiem. 8. martā, tikai divas dienas pēc tam, kad bija sākts trieciens rietumu virzienā uz Dancigu, padomju karaspēks okupēja Štolpes pilsētu, nesaskaroties ne ar kādu pretestību, un vēl pēc divām dienām 1. gvardes tanku armija un 19. armija sasniedza Lauenburgu (Lauenburg). Kāda tanku brigāde panāca bēgļu kolonnu, kas steidzās uz ostām. Sievietes un bērni, klupšus brizdami pa sniegu, bēga meklēt patvērumu mežā, kamēr padomju tanki ar kāpurķēdēm šķaidīja viņu rokas ratiņus. Šai bēgļu kolonnai paveicās vairāk nekā citām. Netālu no Lauenburgas Sarkanās armijas vienības atrada vēl vienu koncentrācijas nometni. Tā bija sieviešu nometne, un armijas ārsti nekavējoties sāka aprūpēt tās, kas vēl bija palikušas dzīvas. Ģimenes Pomerānijā gaidīja līdzīgs liktenis kā Austrumprūsijā. Himlers bija aizliedzis evakuēt civilistus no austrumu Pomerānijas, tāpēc 4. martā, sākoties triecienam ziemeļu virzienā uz Baltijas jūras piekrasti, bēgšanas ceļš tika nogriezts apmēram 1,2 miljoniem cilvēku. Tāpat kā Austrumprūsijā, arī šeit nepienāca nekādas ziņas. Tomēr vairums ģimeņu bija dzirdējušas baumas un, vairs neticot nacistu varas iestādēm, gatavojās nenovēršamajam. Lielgruntnieki - “muižnieki”, kā viņus dēvēja laucinieki, - saprata, ka, visticamāk, tiks nošauti, un saime pati mudināja viņus bēgt, lai glābtos. Tika sagatavoti pajūgi un rokas ratiņi. Netālu no Štolpes dzīvoja Libusa fon Oldershauzena (Libussa von Oldersbausen), kuras patēvs barons Jesko fon Putkamers bija liedzies Šneidemīlē upurēt vietējo folksšturmu. Libusa bija pēdējā grūtniecības mēnesī. Muižas galdnieks uzmeistaroja viņai īpašu ori, virs kuras kā kulba tika nostiprināts lielais bibliotēkas paklājs, lai dotu patvērumu putenī. Kul​bā ievietoja matraci, kur atgulties topošajai mātei. Agri 8. marta rītā Libusu pamodināja klauvējieni pie durvīm. “Pavēlēts doties ceļā!” kāds kliedza. “Celieties! Ātrāk! Mēs ejam prom pēc iespējas drīz!” Viņa apģērbās, cik žigli varēdama, un iesaiņojasavas dārglietas. Muiža jau bija pilna ar bēgļiem, un daži sāka sirot pa istabām, vēl pirms ģimene bija tās atstājusi. Franču karagūstekņi, kas šeit bija norīkoti darbos tāpat kā pie daudzām citām Pomerānijas un Austrumprūsijas ģimenēm, gribēja doties līdzi, nevis palikt un ļaut, lai viņus atbrīvo Sarkanā armija. Tālumā jau bija dzirdami artilērijas dārdi, kad visi sēdās segtajā orē un citos pajūgos. Viņi devās austrumu virzienā uz Dancigu. Tomēr, kaut gan brauciens bija sākts aizlaikus, pēc pāris dienām viņus pa​nāca Katukova tanku brigādes. Libusa pamodās nakts vidū, kad bēgļi bija saņēmuši ziņu, ka nepagūs tikt drošībā. Sveces gaismā

viņa ieraudzīja, ka patēvs ir uzvilcis mundieri un piespraudis medaļas. Arī māte bija apģērbusies. Paredzot, ka Sarkanā armija neizbēgami nogriezīs viņiem ceļu, viņi bija nolēmuši izdarīt pašnāvību. Dzirdējuši šausmīgos stāstus par to, kas noticis Nemmersdorfā un nesen arī Austrumprūsijā, viņi nešaubījās, ka nedrīkst padoties dzīvi. “Ir laiks,” sacīja barons Jesko. “Pēc stundas vai divām krievi būs klāt.” Libusa izgāja līdzi vecākiem ārā, nolēmusi mirt kopā ar viņiem, tomēr pēdējā brīdī pēkšņi pārdomāja. “Es gribu aiziet līdz ar jums, bet nedrīkstu. Es nēsāju bērniņu, savu bērniņu. Viņš tik stipri spārdās. Viņš grib dzīvot. Es nespēju viņu nonāvēt.” Māte to saprata un teica, ka paliks pie meitas. Samulsušais barons nu bija spiests atbrīvoties no mundiera un pistoles. Viņi varēja cerēt uz izdzīvošanu tikai tad, ja, ierodoties Sarkanajai armijai, nebūs atšķirami no pārējiem bēgļiem. Viņus nedrīkstēja sazīmēt kā “kungus”. Par to, ka Sarkanā armija jau ir klāt, vispirms liecināja signālraķete, izšauta no egļu jaunaudzes. Tai tūdaļ sekoja tanku motoru rēkoņa. Saplacinādami mazos kociņus pie zemes, no meža līdzīgi briesmoņiem izlīda tanki. Daži izšāva, lai iebiedētu ciema iedzīvotājus; pēc tam uz visām pusēm metās automātisti, lai pārmeklētu mājas. Ieiedami telpās, viņi iebiedēšanai raidīja īsu automāta kārtu tā, ka nobira apmetums. Tādus iekarotājus vācieši nebija gaidījuši. Noplukušie, brūnie formastērpi notraipīti un saplēsti, zābaki pa pusei izjukuši, automāti iekārti nevis siksnās, bet auklās, - viņi krasi atšķīrās no uzvarošā vērmahta karavīriem, kas tika rādīti kinohronikās kara sākumā. Naski tika grābts laupījums, ko pavadīja uzbrēcieni: “Uri! Uri!” – kad padomju karavīri apstaigāja iedzīvotājus, atņemot viņiem pulksteņus. Franču karagūsteknis Pjērs veltīgi iebilda, ka esot sabiedrotais. Par to viņš dabūja pa pakrūti ar šautenes laidi. Pēc tam zaldāti vandījās pa bēgļu somām un saiņiem, līdz izdzirda, ka viņu virsnieki ārā jau izkliedz pavēles. Sabāzuši guvumu savu vateņu azotēs, zaldāti metās pie tankiem. Civiliedzīvotāji trīcēja aiz bailēm un arī aiz atvieglojuma par to, ka palikuši dzīvi šajā pirmajā sastapšanās reizē ar bijāto ienaidnieku; taču pēkšņi klāt bija otrs vilnis - šoreiz kavalērijas nodaļa. Tiem bija vairāk laika, proti - laiks arī izvarošanām. Durvis tika atspertas vaļā, un iekšā nāca neliela sarkanarmiešu grupa, lai izraudzītos upurus. Hitlers bija atstādinājis Otrās armijas komandieri ģenerāli Veisu par fīrera štābam izteikto brīdinājumu, ka Elbingu nebūs iespējams noturēt. Veisa vietā viņš bija iecēlis ģenerāli fon Zaukenu, bijušo Grossdeutschland korpusa komandieri. 12. martā ģenerālis fon Zaukens tika izsaukts uz Reihskanceleju saņemt jaunā norīkojuma instrukcijas. Bijušais kavalērists ieradās ar monokli acī, pie mundiera bija Bruņinieka krusts ar zobeniem un ozollapām. Slaidais un elegantais Zaukens savos uzskatos bija galēji konservatīvs un klaji nicināja nacistu “braune Bande” (brūno bandu). Hitlers pieprasīja Gudērianam informāciju par stāvokli Dancigā. Kad tā bija sniegta, Hitlers paziņoja Zaukenam, ka pavēles viņam esot jāsaņem no gauleitera Alberta Ferstera. Ģenerālis fon Zaukens pārsteigts paraudzījās uz Hitleru. “Man nenāk prātā pakļauties gauleitera pavēlēm,” viņš noteica. Zaukens bija kategoriski iebildis Hitleram, turklāt nelietojot uzrunu “mein Fūbrer”. Pat Gudērians, kas ar Hitleru bija strīdējies vairāk nekā jebkurš cits, jutās satricināts. Taču klātesošos vēl vairāk pārsteidza Hitlera piekāpšanās. “Lai notiek, Zauken,” viņš vārgi atbildēja. “Komandējiet pats.” Nākamajā dienā Zaukens aizlidoja uz Dancigu. Viņš bija apņēmies noturēt abas ostas, lai ļautu glābties pēc iespējas daudziem civiliedzīvotājiem. Tika lēsts, ka Dancigas iedzīvotāju skaits ir palielinājies līdz 1,5 miljoniem un ka tur atrodas vismaz 100 000 ievainoto. Šajā haosā SS sāka uz labu laimi tvarstīt karavīrus, kas bija atpalikuši no savām vienībām, unpakāra tos pie koku zariem kā dezertierus. Izmisīgi trūka pārtikas. 21 000 tonnu piegādes kuģis uzdūrās mīnai un nogrima līdz ar krājumiem, kas bija paredzēti sešām dienām Dancigai un Gdiņai. Kriegsmarine ne tikai apliecināja ārkārtēju izturību un drosmi evakuācijā, bet arī turpināja sniegt atbalstu karaspēkam, veicot apšaudi no piekrastes ūdeņiem par spīti pastāvīgiem uzlidojumiem un torpēdu

uzbrukumiem, ar kuriem draudēja padomju zemūdenes no Baltijas flotes. Kreiseri Prinz Eugen un Leipzig un vecais karakuģis Scblesien apšaudīja Sarkano armiju, kas ielenca pilsētu. Tomēr 22. martā Sarkanā armija sagrāva Dancigas-Gdiņas aizsardzības perimetru pašā vidū, starp abām ostām. Drīz pret tām tika vērsta precīza artilē​rijas uguns, ko papildināja nebeidzamie padomju aviācijas uzlidojumi. Bumbvedēji iznīcinātāji pļaujošā lidojumā uzbruka pilsētām un ostu rajoniem. Padomju šturmoviki vienādi izturējās gan pret civiliem, gan militāriem mērķiem. Baznīca viņiem ne ar ko neatšķīrās no bunkura, sevišķi tāpēc, ka nolūks acīmredzot bija - nolīdzināt līdz ar zemi katru ēku, kas vēl saredzami slienas augšup. Ievainotos, kuri piestātnēs gaidīja, kad tiks uz klāja, lodes sakapāja turpat uz nestuvēm. Lieliski saredzami mērķi bija desmitiem tūkstošu sieviešu un bērnu, kas izmisīgi baidījās zaudēt savu vietu bēgļu rindā. Nebija laika palīdzēt vai just līdzi mirušajiem un ievainotajiem. Savākti varbūt tika vienīgi bērni, kas pēkšņi bija kļuvuši par bāreņiem. Un viņu šņukstus neviens nedzirdēja, jo uguni ne mirkli nepārtrauca 88 mm lielgabalu un vieglo zenītlielgabalu baterijas. Steigā sapulcētās Kriegsmarine komandas, izmantodamas jebkuru pieejamo transportlīdzekli liellaivas, baržas, kuģa kuterus, velkoņus un glābšanas laivas -, bez mitas veica reisus šurpu turpu, pārvedot civilistus un ievainotos uz mazo Hēlas (Hela) ostu tuvējās pussalas smailē. Karakuģi uz jūras visiem spēkiem piesedza nelielās laivas ar zenītlielgabalu uguni. Jūrnieki nevilcinājās gandrīz ne mirkli, kaut gan pietika ar tuvu trāpījumu, lai mazākas laivas apgāztos. 25. martā kāda jauna sieviete no poļu pretošanās kustības nogādāja ģenerālim Katukovam Gdiņas aizsardzības sistēmas plānu. Sākumā viņš domāja, ka tā varbūt ir kāda blēdība, tomēr izrādījās, ka plāns ir autentisks. Kad padomju karaspēks ar kaujām iegāja Gdiņaspriekšpilsētās, Kriegsmarine turpināja iesākto un vēl paātrināja tempu, lai pirms beigām aizvestu pēc iespējas vairāk bēgļu. Viņu laivas tagad apdraudēja vēl viens ierocis. Katukova tankisti bija iemanījušies pielāgoties jūras mērķiem, tāpēc vest bēgļus kļuva vēl bīstamāk. Grupiņa Grossdeutschland divīzijas karavīru, kuriem bija izdevies palikt dzīviem murgam līdzīgajā, pēdējā evakuācijā no Mēmeles (Memel) pašā tālākajā Austrumprūsijas ziemeļaustrumu stūrī, šeit otrreiz piedzīvoja to pašu. Kad padomju karaspēks ar kaujām virzījās uz ostas pusi, viņi nolēma patverties velvētā pagrabā un tur ieraudzīja ārstu, kas dažu lukturu gaismā patlaban pieņēma dzemdības. “Bērna piedzimšana parasti ir priecīgs notikums,” rakstīja viens no karavīriem, “turpretī šī piedzimšana šķita tikai padziļinām vispārējo traģēdiju. Mātes kliedzieniem vairs nebija nekādas jēgas pasaulē, kas pati sastāv no kliedzieniem, un likās - jaundzimušais apraud savas dzīves sākumu.” Karavīri, iedami uz ostas pusi, izteica cerību, ka mazulim uzsmaidīs tā laime - nomirt. Padomju ienākšanu Gdiņā iezīmēja sarkanu liesmu apvārsnis uz biezu, melnu dūmu fona. Bija sācies pēdējais uzbrukums, un 26. marta vakarā Sarkanā armija ieņēma pilsētu un ostu. Gdiņas izlaupīšana un izturēšanās pret tiem, kas vēl palikuši dzīvi, acīmredzot satrieca pat padomju militāro vadību. “Aug ārkārtēju notikumu skaits,” politiskā nodaļa ziņoja savā parastajā eifēmismu valodā, “kā arī amorālu parādību un militāru noziegumu daudzums. Mūsu armijā notiek kaunpilnas un politiski kaitīgas parādības, kad daži virsnieki un ierindnieki ar atriebes saukli uz lūpām izdara smagus pārkāpumus un laupa, nevis godīgi un pašaizliedzīgi pilda savu pie​nākumu pret Dzimteni.” Tikmēr mazliet tālāk uz dienvidiem arī Danciga bija pakļauta smagam uzbrukumam no rietumu puses. Aizstāvji tika atspiesti atpakaļ soli pa solim, un 28. martā Danciga krita - ar šausmīgām sekām palikušajiem civiliedzīvotājiem. Zaukena karaspēka pārpalikums atkāpās uz austrumiem, uz Vislas estuāru, kur palika aplenkumā līdz kara beigām. Bija zaudēta Hanzas pilsēta Danciga ar skaistajām, senatnīgajām, pakāpienveida frontoniem rotātajām celtnēm, un vācu virsniekiem, sevišķi tiem, kas dzimuši Pomerānijā un Prūsijā, tā bija katastrofa. Tas nozīmēja, ka Baltijas vāciešu dzīve ir beigusies uz mūžiem. Taču, sērodami par senatnīgas kultūras zaudējumu, viņi nelikās redzam briesmu darbus, ko pastrādājis režīms, kura militāros mērķus viņi paši tik veiksmīgi atbalstījuši. Varbūt viņi nezināja, ka Dancigas Anatomijas un medicīnas institūtā ražotas ziepes un ādas izstrādājumi no līķiem, toties noteikti zināja par Štuthofas koncentrācijas nometni

Vislas estuārā, jo ne tikai SS, bet arī vērmahta vienības bija piedalījušās gūstekņu slepkavošanā, kad tuvojās Sarkanā armija. Iespējams, Rietumprūsija un Pomerānijā cieta nedaudz mazāk nekā Austrumprūsijā, tomēr civiliedzīvotāju liktenis arī tur bija drausmīgs. Tika iznīcināta arī viņu kultūra, kad liesmas aprija baznīcas un se​natnīgus namus. Lauenburgas padomju komandants sūdzējās kapteinim Agraņenko, ka esot “pilnīgi neiespējami apturēt vardarbību”. Agraņenko konstatēja, ka sarkanarmieši, runājot par izvarošanu, nebūt nemeklē oficiālus eifēmismus, piemēram “vardarbība pret civiliedzīvotājiem” vai “amorāla rīcība”. To viņi nekautrēdamies sauca rupjā krievu vārdā. Kāds kazaku virsnieks viņam sacīja, ka vācietes esot “pārāk lepnas”. Tām esot “jākāpj virsū jāteniski”. Citi kurnēja, ka vācietes izskatoties “pēc darba zirgiem”. Glovicā (Gloivitz) Agraņenko atzīmēja, ka sievietes “izmanto bērnus kā aizsegu”. Arī šeit padomju zaldāti savā uzvedībā demonstrēja pilnīgi neizprotamu sajaukumu: neprātīgu varmācību, dzēruma radītu miesaskāri un spontānu sirsnību pret bērniem. Jaunas sievietes, izmisīgi cenzdamās nekrist zaldātiem acīs, notriepa sev seju ar pelniem un sodrējiem, pārvilka zemnieču lakatu zemu pār pieri, satuntuļojās, lai apslēptu figūru, un vilkās pa ceļmalu kā vecas večiņas. Tomēr šāda jaunības slēpšana nepasargāja auto​mātiski. Tika izvarotas arī daudzas vecas sievietes. Vācietes izdomāja īpašus verbālus formulējumus tam, ko bija pārcietušas. Daudzas mēdza teikt: “Man bija jāpiekāpjas.” Kāda stāstīja, ka viņai bijis jāpiekāpjas trīspadsmit reižu. “Likās, viņas šausmām piemita arī drusku lepnuma par to, kas izciests,” pārsteigta atzīmēja Libusa fon Oldershauzena. Tomēr daudz vairāk bija tādu sieviešu, kuras šausmīgie pārdzīvojumi bija traumējuši. Dažas ieslīga katalepsijā, citas izdarīja pašnāvību. Taču grūtnieces, līdzīgi Libusai fon Oldershauzenai, parasti neizvēlējās šādu glābšanās ceļu. Par galveno viņām bija kļuvis instinktīvs pienākums pret nedzimušo bērnu. Dažām sievietēm ienāca prātā uzzīmēt uz sejas sarkanus punktiņus, lai izskatītos kā slimas ar izsitumu tīfu. Citas izdibināja, kā krieviski sauc tīfu un kā to raksta kirilicā, lai pie savām namdurvīm izliktu brīdinošus uzrakstus, ka visi mājas iedzīvotāji ir inficēti. Nomaļākos apvidos pat veselu ciemu iedzīvotāji slēpās viensētās tālāk no lielceļiem. Ceļa tuvumā nemitīgi uzturējās sargs ar lukturīti, ko spīdināt naktī, vai ar kreklu, ko vicināt dienā, lai brīdinātu par padomju karaspēka vienībām, ja tās nogrieztos uz viņu paslēptuves pusi. Tādā gadījumā sievietes metās slēpties, bet mājputni un cūkas tika sadzītas mežā nobēdzinātos aplokos. Tādi piesardzības pasākumi, lai izdzīvotu, droši vien tika izmantoti Trīsdesmitgadu kara laikā. Tie bija tikpat seni kā paši kari. Kad bēgļi pēc Dancigas krišanas tika piespiesti atgriezties mājās, no visām cīņu pazīmēm visbriesmīgākās bija “karātavu alejas”, kur SS un Feldgendarmerie bija pakārušas dezertierus. Auklā ap kaklu tiem bija uzraksti: “Es te karājos tāpēc, ka neticēju Fīreram.” Libusa fon Oldershauzena, kopā ar ģimeni spiesta atgriezties mājās pēc abu ostu krišanas, redzēja arī divus lauka žandarmus, ko bija noķēruši un pakāruši sarkanarmieši. Atpakaļceļš bija pilns ar sadragātiem ratiem, ko grāvjos iegrūduši padomju tanki, un visapkārt mētājās izlaupīta bagāža, izsvaidītagultas veļa, trauki, koferi un rotaļlietas. Beigtajiem zirgiem un liellopiem, kas gulēja ceļmalas grāvjos, no sāniem bija izcirsti gaļas gabali. Daudzi pomerānieši tika noslepkavoti pirmajā okupācijas nedēļā. Netālu no ciema, kur dzīvoja Putkamers, kāds vecāks laulāts pāris tika iedzīts ciema dīķa ledainajā ūdenī un noslīka. Kāds vīrietis tika iejūgts arklā, kuru bija spiests vilkt, līdz sabruka. Tad spīdzinātāji piebeidza viņu ar automāta kārtu. Muižas īpašnieks fon Livoniuss (von Livonius) Grumbkovā (Grumbkotv) tika sacirsts gabalos, un viņa līķi pasvieda cūkām. Labāk neklājās pat tiem gruntniekiem, kuri bija piedalījušies antinacistiskajā pretošanās kustībā. Ēberhards fon Braunšveigs (Eberhard von Braunscbiveig) ar ģimeni, domādams, ka viņiem nav ko baidīties, sagaidīja Sarkanās armijas ierašanos savā Lībcovas muižā netālu no Karcīnas (Karzin). Tomēr viņam nepalīdzēja ne labā slava, ne fakts, ka viņu vairākkārt arestējusi gestapo. Visa ģimene tika ar varu izvilkta no mājas un nošauta. Ciema iedzīvotāji un franču karagūstekņi dažreiz drosmīgi devās palīgā visu iemī​ļotam gruntniekam, turpretī daudzi citi tika pamesti likteņa ziņā.

Paredzēt nevarēja neko. Vecā fon Putkamera kundze Karcīnas ciemā patlaban devās pie miera, kad atskanēja šāvieni un tanku motoru troksnis. Drīz pēc tam viņas guļamistabas durvis atvēra jauns padomju karavīrs, stipri piedzēries pēc kaimiņu ciema ieņemšanas. Ar žestiem viņš parādīja, lai saimniece kāpj ārā no gultas un atbrīvo tur vietu viņam. Fon Putkamera kundze liedzās to darīt, teikdama, ka šī esot viņas gulta, bet viņa iedošot spilvenu, un zaldāts varēšot gulēt uz paklājiņa pie gultas. Tad viņa salika rokas un sāka skaitīt lūgšanu. Pārāk apreibis, lai ķīvētos, jaunais karavīrs apgūlās, kur norādīts, un aizmiga. Tūdaļ pēc Pomerānijas ieņemšanas kapteinis Agraņenko - kā jau dramaturgs, kas vāc jaunus materiālus, - braukāja apkārt un rakstīja piezīmes. Viņš ievēroja, ka ļaudis, redzēdami viņu rakstām mazajā piezīmju grāmatiņā, kļūst tramīgi, domādami, ka viņš ir no NKVD. 23. martā, būdams Kolbergā, viņš jūsmoja par pēkšņi uznākušo pavasara laiku. “Putni dzied. Pumpuri veras vaļā. Dabai nerūp karš.” Viņš vēroja, kā sarkanarmieši mācās braukt ar nolaupītajiem divriteņiem, bīstami zvārodamies šurpu turpu. Frontes virspavēlniecība pat izdeva pavēli, kas aizliedza braukāt ar divriteņiem pa ceļu, jo daudzi karavīri tika notriekti un gāja bojā. Straujā invāzija Pomerānijā bija atbrīvojusi tūkstošiem ārzemju strādnieku un gūstekņu. Naktīs ceļmalās dega viņu ugunskuru virtenes. Dienā viņi turpināja garo mājupceļu. Vairums nesa savu nacionālo karogu, lai netiktu noturēti par vāciešiem. Agraņenko un daži citi virsnieki sastapa lietuviešus ar Lietuvas karogu. “Mēs viņiem paskaidrojām,” Agraņenko raksta, “ka tagad viņu nacionālais karogs ir sarkans.” Nav šaubu, ka Agraņenko, tāpat kā lielākā daļa krievu, uzskatīja Padomju Savienības veikto Baltijas valstu okupāciju par pilnīgi dabīgu, pat ja nezināja, ka tā at​bilst nacistu-padomju pakta slepenajam protokolam. Atbrīvotie ārzemju strādnieki un gūstekņi nesa savus karogus, turpretī vācieši valkāja baltus apsējus ap piedurkni un izkāra pa māju logiem baltus karogus, uzsvērdami, ka ir padevušies. Viņi saprata, ka jebkura pretošanās vai pat aizvainojuma izrādīšana nāks tikai par ļaunu. Padomju ieceltais Kezlīnas (Koslin) birģermeistars, piecdesmit piecus gadus vecs ebreju juvelieris, vārdā Uzefs Ludinskis (Usef Ludinsky), ar katliņcepuri galvā un ar sarkanu apsēju ap piedurkni stāvēja uz rātsnama lievenēm un skaļi lasīja militāro varas iestāžu proklamācijas. Vācu iedzīvotāji klusēdami klausījās. Kavalērija, kas bija ieņēmusi Lebu, tur bija pievākusi visus pulksteņus līdz pēdējam, tāpēc birģermeistaram katru rītu bija jāstaigā šurpu turpu pa ielām, šķindinot zvanu un saucot: “Nach Arbeit!” - lai pamodinātu pilsētniekus, ko padomju varas iestādes bija mobilizējušas darbam. Stargardā Agraņenko ievēroja, kā tankists ar stepētu ādas cepuri galvā pieiet pie svaigajām kapu kopiņām laukumā iepretim miertiesai. Jaunais karavīrs izlasīja vārdu uz katra kapa, acīmredzot kaut ko meklēdams. Pie viena viņš apstājās, noņēma tankista cepuri un nolieca galvu. Pēc tam pēkšņi paslēja gaisā automāta stobru un izšāva garu kārtu. Tas bija salūts komandierim, kas gulēja kapā šeit, pie viņa kājām. Agraņenko aprunājās ar jaunām satiksmes regulētājām. “Kāzas mums vēl nebūs tik drīz,” viņas teica. “Mums jau ir aizmirsies, ka esam meitenes. Mēs esam vienkārši zaldāti.” Likās, viņas nojauš, ka piederēs pie pēckara vecmeitu paaudzes: Sarkanajā armijā bija krituši 9 miljoni karavīru. Kamēr Žukova armijas postīja “Baltijas balkonu”, maršala Koņeva 1. Ukrainas fronte joprojām cīnījās Silēzijā. Galvenais šķērslis viņam bija Breslavas cietoksnis abos Oderas krastos, kas tika aizstāvēts gauleitera Karla Hankes fanātiskajā vadībā. Taču Koņevs negribēja palaist garām Berlīnes operāciju, tāpēc ielenca Breslavu tāpat, kā Žukovs bija ielencis Poznaņu, un no Steinavas un Olavas placdar​miem forsēja Oderu un devās uz priekšu. Viņa mērķis bija Oderas dienvidu pieteka Neise, no kurienes viņš plānoja sākt uzbrukumu Berlīnes dienvidiem. 8. februārī Koņeva armijas devās uzbrukumā no abiem placdarmiem abpus Breslavai. Galvenais trieciens bija vērsts no Steinavas placdarma pret tā dēvēto Ceturto tanku armiju, kuras aizsardzības līnija drīz tika sagrauta. Lai paātrinātu virzību no Olavas placdarma, Koņevs turp novirzīja Ribalko 3. gvardes tanku armiju. 12. februārī Breslava bija ielenkta. Pilsētā kā slazdā atradās vairāk nekā 80 000 civiliedzīvotāju.

Leļušenko 4. gvardes tanku armija virzījās uz Neisi, kuru sasniedza pēc sešām dienām. Pa ceļam tankisti konstatēja, ka uz vietas palikuši tikai pavisam nedaudzi iedzīvotāji. Reizēm sagaidīt sarkanarmiešus iznāca vietējais mācītājs ar ciema iedzīvotāju vēstuli, lai “apliecinātu krieviem savu draudzīgo attieksmi”, un 1. Ukrainas frontes ziņojumos tika atzīmēts, ka vācu civilie ārsti vairākos gadīju​mos “piedāvāja palīdzību mūsu ievainotajiem”. Tad Leļušenko piedzīvoja nepatīkamu pārsteigumu. Viņš atklāja, ka Grossdeutscbland korpusa un Nēringa XXIV tanku korpusa pārpalikums uzbrūk viņa komunikāciju līnijām un aizmugures ešelonam. Tomēr vāciešiem pēc divas dienas ilgām cīņām bija jāatkāpjas. Rezultātā Koņevs saglabāja stabilu kontroli pār vairāk nekā 100 kilometriem Neises upes. Viņa starta līnija uzbrukumam uz Berlīni bija nodrošināta, un Breslava bija ielenkta. Taču visu atlikušo februāri un arī martā dienvidos no Olavas placdarma vēl turpinājās cīņas pret vācu Septiņpadsmito armiju. Nacisti bija domājuši, ka, līdzko kaujas sāksies uz Vācijas zemes, pretestība automātiski kļūs fanātiska, tomēr šķiet, ka tā nenotika vienmēr. “Karadarbība vācu teritorijā pilnīgi sagrauj morāli,” savam padomju pratinātājam stāstīja kāds gūsteknis no 359. kājnieku divīzijas. “Mums liek cīnīties līdz nāvei, taču tas ir pilnīgs strupceļš.” Ģenerālim Šerneram radās ideja 1. martā sākt pretuzbrukumu Laubanas (Lauban) pilsētai. 3. gvardes tanku armija tika pārsteigta pēkšņi, un pilsēta tika atgūta. Gebelss bija sajūsmā. 8. martā, Propagandas ministrijas fotogrāfu pavadībā, viņš aizbrauca uz Gērlicu (Gorlitz), lai tiktos ar Serneru. Abi kopā devās uz Laubanu, kur tirgus laukumā pieņēma regulārā karaspēka, folksšturma un hitlerjūgenda parādi un noturēja runas, kurās apsveica viens otru. Fotokameru priekšā Gebelss apbalvoja dažus hitlerjūgenda jauniešus ar Dzelzs krustu un pēc tam devās apskatīt padomju tankus, kas bija sašauti kaujas operācijā. Nākamajā dienā Šerners sāka otru operāciju, lai atgūtu okupētu pilsētu. Šoreiz kārta bija Štrīgavai (Striegau) četrdesmit kilometru uz rietumiem no Breslavas. Vācu karavīri, kas ieņēma pilsētu, stāstīja, ka nedaudzos vēl dzīvos pilsētniekus atraduši klīstam pa ielām, psiholoģiski salauztus pēc Koņeva karaspēka pastrādātajiem briesmu darbiem. Viņi zvērēja nogalināt ikvienu sarkanarmieti, ko dabūs rokā. Tomēr arī vācu karaspēka uzvedība šajā laikā vairs nebūt nebija nevainojama. Nacistu vadību neuztrauca vēstis par to, ka zaldāti ar lāpstām nosit padomju karagūstekņus, toties šokēja arvien biežāk pienākošie ziņojumi par to, ko Bormans nosauca par “vācu karavīru veikto laupīšanu evakuētajās teritorijās”. Viņš lika feldmaršalam Keitelam izsludināt rīkojumu, ka virsniekiem vismaz reizi nedēļā jāsaka uzruna saviem ka​ravīriem, atgādinot viņiem par pienākumu pret vācu civiliedzīvotājiem. Cīņas Silēzijā bija nežēlīgas, komandieri abās pusēs uzturēja brutālu kaujas disciplīnu. Ģenerālis Šerners bija pieteicis karu tiem, kas simulēja vai izvairījās no cīņas; tie tika pakārti ceļmalā bez kādas karatiesas, lai cik provizoriskas. Sagūstītie 85. sapieru bataljona karavīri stāstīja, ka marta otrajā pusē tikai Neises pilsētā vien izpildīti divdesmit divi nāvessodi. “Ar katru nedēļu pieaug nāvessodu skaits; tos piespriež par bēgšanu no kaujaslauka, dezertēšanu, tīši gūtiem ievainojumiem un tā tālāk,” pēc gūstekņu nopratināšanas informēja 1. Ukrainas fronte. “Par nāvessodiem tiek paziņots visiem karavīriem.” Pratinot gūstekņus, padomju propagandas speciālisti no frontes štāba 7. nodaļas drīz atskārta, ka ierindnieku aizvainojumu pret komandieriem var ekspluatēt. Izmantojot sliktos sakarus un pēkšņos izsaukumus, bija pavisam viegli radīt vācu karavīriem iespaidu, ka viņu komandieris ir aizbēdzis un atstājis viņus. Piemēram, 20. tanku divīzija, ielenkta pie Opelnas, sāka saņemt skrejlapas ar tekstu: “Ģenerālpulkvedis Šerners Opelnā pamet savus karavīrus nelaimē! Iesēžas bruņumašīnā un aizlaižas uz Neises pusi!” Vācu karavīri stipri cieta arī no tā, ka viņus bija apsēdušas utis. Jau kopš decembra viņi nebija mainījuši apakšveļu vai gājuši pirtī. Viņiem izsniedza tikai “pilnīgi bezjēdzīgu pulveri pret utīm”. Nebija arī maksāta alga par janvāri, februāri un martu, un pēdējās vēstules no mājām vairums karavīru bija saņēmuši pirms Ziemassvētkiem. Disciplīna kļuva stingrāka arī padomju pusē. Militāras neveiksmes tika uzlūkotas kā nespēja pildīt Staļina pavēli Nr.'5 par modrību. Padomju komandieris Strīgavā pulkvedis V. tika apsūdzēts “noziedzīgā

paviršībā”, jo vāciešu uzbrukums pārsteidza viņa pulku nesagatavotu. Lai gan karavīri cīnījās labi, pilsēta tika pamesta. “Šo kaunpilno notikumu rūpīgi izmeklēja frontes militārā padome, un vainīgie saņēma bargu sodu.” Pulkveža V. soda mērs ziņojumā netika minēts, taču, spriežot pēc cita, līdzīga gadījuma, tas droši vien bija ilgstošs laika posms Gulagā. Apakšpulkvedi M. un kapteini D. militārais tribunāls notiesāja par to, ka šis kapteinis bija atstājis savu lauka lielgabalu bateriju tuvu pie dzīvojamām mājām, nevis ieņēmis pienācīgas pozīcijas. Pēc tam viņš bija “aizgājis atpūsties” - ar šo padomju eifēmismu nereti apzīmēja rīcībspējas zudumu dzēruma dēļ. Vācieši negaidot sāka pretuzbrukumu, lielgabalus nebija iespējams izmantot, un ienaidnieks “nodarīja nopietnus kaitējumus”. Kapteini izslēdza no partijas un notiesāja uz desmit gadiem Gulagā. Gan virsniekiem, gan ierindniekiem turpat aiz muguras gluži kā šausmu eņģelis vīdēja SMERŠ nodaļa. Pēc visām ciešanām un ievainojumiem, pēc tam, kad krituši bija tik daudzi biedri, sarkanarmieši turēja ļaunu prātu uz SMERŠ operatīvajiem darbiniekiem, kuri kāroja apsūdzēt viņus nodevībā vai gļēvulībā, paši vispār nesaskārušies ar frontes briesmām. Bija kāda samizdata dziesma par SMERŠ, kuru nereti joprojām dēvēja par “Speciālo nodaļu”, tāpat kā pirms 1943. gada: “Pirmā metāla šķemba izsita caurumu degvielas tvertnē. /Es izlēcu no T-34, pats nezinu, kā,/Un tad mani aizsauca uz Speciālo nodaļu./ “Kāpēc tu neesi sadedzis kopā ar tanku, nelieti?”/“Noteikti sadegšu nākamajā kaujā,” es atbildēju.” 1. Ukrainas frontes karavīri bija ne tikai pārguruši pēc visām cīņām un uzbrukumiem, bet arī netīri, utu apsēsti un arvien vairāk slimoja ar dizentēriju. Pa lielai daļai šo problēmu radīja tas, ka Sarkanajā armijā netika pievērsta uzmanība veselībai un profilaksei. Apakšveļa netika mazgāta nekad. Dzeramais ūdens reti bija vārīts un par spīti instrukcijām netika hlorēts. Bet, galvenais, ēdiens tika gatavots neiedomājami antisanitāros apstākļos. “Lopus kāva, kā pagadās, uz netīriem salmiem ceļmalā,” vēstīja kāds ziņojums, “un pēc tam veda uz virtuvi. Desas tika pildītas uz netīra galda, desu taisītājam mugurā bija nosmulēts šinelis.” Marta otrajā nedēļā vadība apjēdza, ka draud tīfs, kaut gan jau ziemā Polijā bija konstatēti trīs tīfa tipi. Pat NKVD vienības bija sliktā stāvoklī. Trešdaļa līdz divas trešdaļas to darbinieku bija utu apsēsti. Frontes priekšējās līnijās šis skaits droši vien bija vēl daudz lielāks. Situācija sāka uzlaboties tikai tad, kad Silēzijā nostabilizējās frontes līnija un katrs pulks aiz tās ierīkoja savu baņu jeb pirti. Trīs mazgāšanās reizes mēnesī tika uzskatītas par pilnīgi pietiekamām. Apakšveļu vajadzēja apstrādāt ar īpašu šķīdumu SK, kura sastāvā noteikti bija bīstamas ķimikālijas. Tika izdots rīkojums vakcinēt visu karaspēku pret tīfu un poliomielītu, bet tam acīmredzot nepietika laika. Staļina spiediena rezultātā Koņevs 15. martā sāka uzbrukumu Silēzijas dienvidiem. 1. Ukrainas frontes kreisais flangs, dodoties triecienā no Olavas placdarma uz dienvidiem Neištates (Neustadt) virzienā, nogrieza ceļu vācu karaspēka vienībām, kas 30 000 vīru sastāvā atradās ap Opelnu. Līdztekus šim triecienam risinājās uzbrukums pāri Oderai starp Opelnu un Ratiboru, lai noslēgtu aplenkuma loku. Ļoti īsā laikā 59. un 21. armija ielenca igauņu 20. SS divīziju un 168. kājnieku divīziju. Padomju karaspēka 7. propagandas nodaļa iesūtīja pretinieka pusē “antifašistiskus” vācu karagūstekņus, lai iestāstītu ielenktajiem, ka padomju cietumi nav tik slikti, kā viņi dzirdējuši, tomēr daudzi no šiem sūtņiem tika nošauti pēc virsnieku pavēles. Vienīgais, kas šai laikā uzjautrināja vācu karavīrus, bija tas, ka igauņi un ukraiņi no SS vienībām salasīja padomju skrejlapas, kurās teksts bija vācu valodā, un rādīja tās landseriem, jautādami, kas tur rakstīts. Landseriem tas šķita amizanti, jo nāvessods taču draudēja jau par tādas lapiņas pacelšanu vien, pat ja tā būtu paņemta tikai, lai uztītu smēķi vai atslaucītu dibenu. 20. martā netālu no Rinkvicas (Rinkivitz) ciema sarkanarmieši noķēra un nošāva igauņu 20. SS divīzijas štāba virsniekus, kas steigšus dedzināja dokumentus. Daži apsviluši papīri, ko aiznesa vējš, tika salasīti zemnieku sētās. Šo dokumentu vidū bija pavēles un spriedumi, ko izpildījuši SS militārie tribunāli. Vācu mēģinājumi no ārpuses pārraut aplenkuma loku ap Opel- nas katlu tika atsisti, un puse no tajā iesprostotajiem 30 000 vāciešiem tika nogalināti. Koņevam palīdzēja blakusesošās 4. Ukrainas frontes

uzbrukums mazliet tālāk uz dienvidaustrumiem. 30. martā 60. armija un 4. gvardes tanku armija ieņēma Ratiboru. Tagad 1. Ukrainas fronte kontrolēja visu Augšsilēziju. Par spīti tam, ka nemitīgi tika zaudēta vācu teritorija, nacistu vadība joprojām nemainīja metodes. Grandiozais nosaukums “armiju grupa Weichsel” tagad skanēja ne tikai nepārliecinoši, bet pat smieklīgi. Tomēr arī tas vēl nebija gluži tik absurdi kā tās virspavēlnieka jaunais lauka komandpostenis rietumos no Oderas. Himlera štābs bija ierīkots deviņdesmit kilometru uz ziemeļiem no Berlīnes, mežā pie Haslēbenas (Hassleben) ciema, kas atradās uz dienvidaustrumiem no Prenclavas (Prenzlau). Tādā attālumā no galvaspilsētas SS reihsfīrers jutās visai pasargāts no uzlidojumu briesmām. Štāba nometne lielākoties sastāvēja no koka baraku standartblokiem, ko ielenca augsts dzeloņstiepļu žogs. Vienīgais izņēmums bija “reihsfīrera baraka” - īpaši uzbūvēta, daudz lielāka, grezni iekārtota ēka. Viens no štāba virsniekiem atzīmēja: “Guļamistaba bija ļoti eleganta, ar sarkanīga koka paneļiem, mēbeļu garnitūru un gaišzaļu paklāju. Tā​dā buduārā drīzāk varētu mitināties augstdzimusi dāma, nevis vīrs, kas karā komandē armijas.” Ieejas hallē atradās liels gobelēns ar “nordisku” tēmu. Viss, pat dārgais porcelāns, bija atvests no SS rūpnīcām. Armijas virsnieki klusībā domāja: lūk, kā nacistu vadoņi īsteno “totālo karu”, ar ko plātās Gebelss. Arī Himlera dienas kārtība neatbilda lauka komandiera stilam. Pulksten pusvienpadsmitos rītā, pēc vannas, masāžas, ko veica personiskais masieris, un brokastīm viņš beidzot bija gatavs darbam. Lai kāda krīze gadītos, Himleru nedrīkstēja modināt no miega, pat ja vajadzēja steidzami pieņemt lēmumu. Patiesībā viņš labprāt darīja tikai vienu - izsniedza medaļas. Viņam ārkārtīgi patika šīs ceremonijas, kurās radās iespēja bez pūlēm apliecināt savu pārākumu. Gudērians stāstīja, ka viens no Himlera sapņiem bijis - saņemt Bruņinieka krustu. Turpretī Himlera sniegums situācijas apspriedēs Reihskancelejā bija un palika nožēlojami neadekvāts. Viņa operatīvais virsnieks pulkvedis Eismans stāstīja, ka Reihskancelejā Himlers arvien biežāk, gluži kā nāves mantru, atkārtojis vārdus Kriegsgericht (karatiesa) un Standgericht (lauka karatiesa). Atkāpšanās nozīmēja gribas trūkumu, un tas bija dziedējams vienīgi ar visbargākajiem sodiem. Viņš pastāvīgi pieminēja arī “nekompetentus un gļēvulīgus ģenerāļus”. Taču, lai kādas bija ģenerāļukļūdas, viņi tika aizsūtīti mājās vai aizkomandēti uz citu posteni. Bet karavīri, kas atkāpās, tika nošauti. Protams, tieši Standgericht jeb sods bez izmeklēšanas bija tā metode, ko atbalstīja fīrera štābs. Tā princips jau bija ieskicēts iepriekš. Tūdaļ pēc tam, kad Sarkanā armija februāra sākumā bija sasniegusi Oderu, Hitlers kopēja Staļina 1942. gada pavēli “Ne soli atpakaļ!”, pievienojot tai vēl dažus noteikumus. 5. paragrāfā bija norādījums: “Militārajiem tribunāliem jāveic visstingrākie iespējamie pasākumi, balstoties uz principu, ka tie, kas baidījušies no godīgas nāves kaujā, ir pelnījuši nožēlojamu gļēvuļa nāvi.” Tas tika izvērsts vēl plašāk, pēc fīrera 9. marta rīkojuma nodibinot Fliegendes Standgericht - mobilo lauka karatiesu. Tajā ietilpa trīs vecāki virsnieki, divi rakstveži ar rakstāmmašīnām un kancelejas piederumiem, kā arī, pats galvenais, “1 Unteroffizier und 8 Mann als Exekutionskommando” (1 apakšvirsnieks un 8 karavīri kā soda izpildes komanda). Darbības vadošais princips bija vienkāršs: “Vainīgais nav apžēlojams.” Šai organizācijai bija jāsāk darboties jau nākamajā dienā un jābūt gatavai notiesāt jebkuru vērmahta un Waffen-SS karavīru. Hitlera zibenskarš pret paša karavīriem attiecās arī uz Luftwaffe un Kriegsmarine - to ar savu rīkojumu apstiprināja ģenerālis Burgdorfs. Viņš pavēlēja gādāt, lai katras mobilās lauka karatiesas priekšsēdētājs būtu “stingri sakņots mūsu Reiha ideoloģijā”. Mārtiņš Bormans, negribēdams pieļaut, lai nacistu partija šai ziņā atpaliek, deva rīkojumu gauleiteriem apkarot “gļēvulību un sakāvnieciskumu”, izmantojot nāvessodus, ko karatiesa piespriež bez kādas izmeklēšanas. Četras dienas pēc pavēles par Fliegendes Standgericht Hitlers izdeva vēl vienu pavēli - iespējams, Bormana sacerētu - par nacionālsociālistisko ideoloģiju armijā. “Karaspēka vienību komandiera galvenā prioritāte ir savu karavīru politiskā aktivizēšana un fanatizēšana, un viņš visā pilnībā atbild man par viņu nacionālsociālistisko uzvedību.”

Himlers - šis cilvēks, kurš pieprasīja nežēlīgu sodu tiem, kas svārstās, - netika galā ar komandiera posteņa spriedzi. Nebrīdinot Gudērianu, viņš gripas dēļ devās uz Hoenlihenas (Hohenlychen) sanatoriju apmēram četrdesmit kilometru attālumā uz rietumiem no Haslēbenes, lai būtu sava personiskā ārsta aprūpē. Gudērians, izdzirdis par haosu, kas valda Himlera štābā, devās uz Haslēbenu. Pat Himlera SS štāba priekšnieks Lammerdings lūdza, lai viņš glābj situāciju. Uzzinājis, ka SS reihsfīrers ir Hoenlihenā, Gudērians aizbrauca viņu apmeklēt, nojautis, kāda taktika jāizmanto. Viņš apliecināja, ka Himlers nepārprotami esot pārpūlējies, jo uz viņa pleciem gulstoties tik liela atbildība - kā SS reihsfīreram, Vācu policijas priekšniekam, iekšlietu ministram, rezerves karaspēka virspavēlniekam un armiju grupas Weichsel virspavēlniekam. Gudērians ieteica Himleram atkāpties no armiju grupas Weicbsel virspavēlnieka posteņa. Skaidri redzēdams, ka Himlers pats to vēlas, tikai neuzdrīkstas sacīt Hitleram, Gudērians tvēra izdevību. “Vai pilnvarosiet mani paziņot to savā vietā?” viņš jautāja. Himlers nevarēja atteikties. Tai pašā vakarā Gudērians par to informēja Hitleru un ieteica Himlera vietā iecelt ģenerālpulkvedi Gothartu Heinrici (Gotthardt Heinrici). Heinrici bija Pirmās tanku armijas komandieris, piedalījies kaujās pret Koņevu pie Ratiboras. Hitlers, negribēdams atzīt, ka Himlera izraudzīšana bijusi ka​tastrofāla kļūda, vilcinādamies piekrita. Heinrici devās uz Haslēbenu, lai pārņemtu vadību. Himlers, uzzinājis par viņa ierašanos, atgriezās Haslēbenā, lai nodotu viņam lietas un izklāstītu situāciju; šis izklāsts bija pompozs un pilns ar aizbildināšanos. Heinrici bija spiests klausīties bezgalīgajā runā, līdz iezvanījās telefons. Klausuli pacēla Himlers. Zvanīja Devītās armijas komandieris ģenerālis Buse. Kistrīnā bija notikusi drausmīga kļūda. Bija zaudēts koridors uz cietoksni. Himlers acumirklī sniedza klausuli Heinrici. “Jūs esat jaunais armiju grupas virspavēlnieks,” viņš paziņoja. “Tad dodiet attiecīgās pavēles!” Un SS reihsfīrers ar nepieklājīgu steigu devās prom. Oderas placdarmos abpus Kistrīnai bija ritējušas niknas kaujas. Ja padomju karavīri kādā ieņemta ciemata mājā atrada nacistu SA mundieri vai kāškrustu, tad nereti nogalināja visus mājas iedzīvotājus. Un tomēr - vienā ciemā, ko vispirms bija okupējusi Sarkanā armija un pēc tam atbrīvojis vācu pretuzbrukums, iedzīvotājiem “nebija sa​kāms nekas negatīvs par krievu karaspēku”. Arī aizvien vairāk vācu karavīru un jauno rekrūšu neslēpa, ka negrib mirt par bezcerīgu lietu. Kāds zviedrs, kas ar automašīnu bija braucis no Kistrīnas uz Berlīni, ziņoja zviedru militārajam atašejam majoram Jūlinam-Danfelam (Juhlin-Dannfel), ka ceļā redzējis “divdesmit Feldgendarmerie kontrolpunktus, kam uzdots gūstīt frontes dezertierus”. Kāds cits zviedrs, kas bija braucis pa šo apvidu, ziņoja, ka vācu karaspēka tur bijis maz un ka zaldāti izskatījušies “apātiski aiz spēku izsīkuma”. Apstākļi tur bija nožēlojami. Oderbruha bija pa pusei kultivēta, pārmitra paliene ar daudziem dambjiem. Rokot tranšejas, kur patverties no artilērijas un gaisa uzbrukumiem, varēja pilnīgi zaudēt dūšu, jo ierakumu lielākajā daļā ūdens parādījās jau nepilna metra dziļumā. Februāris nebija tik auksts kā parasti, tomēr tāpēc vēl negāja mazumā kāju apsaldēšanas gadījumi. Vācu armijai ne vien trūka pieredzējušu karaspēka vienību, bet galvenās problēmas sagādāja arī tas, ka trūka munīcijas un degvielas. Piemēram, SS divīzijā 30. Januar štāba automašīnas (Kūbeltvagen) drīkstēja izmantot tikai ārkārtas gadījumos. Un neviena artilērijas baterija nedrīkstēja šaut bez pavēles. Dienas norma bija divi šāviņi uz vienu lielgabalu. Sarkanā armija ierīkoja savus uguns pozīciju ierakumus izstieptas elipses formā, iekļaujot tajos arī individuālos strēlnieku ierakumus. Sapieri ieņēma pozīcijas brikšņos vai kādas sagrautas mājas spārēs. Izmantojot labi attīstītu maskēšanās tehniku, viņi spēja nekustīgi palikt savā vietā sešas līdz astoņas stundas. Viņu galvenie mērķi bija komandējošie virsnieki un pēc tam - pārtikas piegādātāji. Vācu kara​vīri dienas gaismā nevarēja pārvietoties. Un, ierobežojot visu kustību tikai uz nakts stundām, padomju izlūkiem izdevās šķērsot vācu vājo aizsardzības līniju un sagūstīt kādu nelaimīgu zaldātu, kuru kā “mēli” vest uz pratināšanu pie saviem izlūkdienesta virsniekiem. Arī artilērijas priekšposteņu novērošanas virsnieki maskējās līdzīgi snaiperiem; patiesībā viņiem patika priekšstats, ka arī viņi ir snaiperi, tikai ar lielākiem ieročiem.

Viena no iespaidīgākajām Sarkanās armijas iemaņām, kas ļoti noderēja Oderas placdarmos, bija prasme būvēt zemūdens tiltus divdesmit piecu līdz trīsdesmit centimetru dziļumā zem ūdens virsmas. Luftwaffe pilotiem no Focke-Wulf un Stuka lidmašīnām bija ļoti grūti pamanīt šos mākslīgos braslus uz koka balstiem. Kamēr Gebelss kā propagandas ministrs joprojām sludināja galīgo uzvaru, kā gauleiters un reiha aizsardzības komisārs Berlīnē viņš pavēlēja ierīkot pilsētā un tās apkārtnē prettanku šķēršļus. Desmitiem tūkstošu badā pamirušu civilistu, lielākoties sieviešu, tika dzīti rakt prettanku grāvjus, iztērējot savu pēdējo spēku mazumiņu. Par spīti sodiem, kas draudēja par sakāvnieciskumu, sāka izplatīties baumas, kas pauda aizvainojumu par nacistu birokrātiju, kompetences trūkumu un laiku, kas tiek šķiests veltīgi, veicot bezjēdzīgus aizsardzības pasākumus. “Visā kara gaitā,” dzēlīgi rakstīja kāds štāba virsnieks, “nedz mūsu, nedz ienaidnieka pusē es neesmu redzējis nevienu prettanku grāvi, kas spētu apturēt tanku uzbrukumu.” Armija iebilda pret šādām nejēdzīgām barjerām, ierīkotām pēc nacistu partijas pavēles, jo tās tikai kavēja militāro transportu Zēlovas augstienes virzienā un radīja haosu, jo pilsētā tagad ieplūda bēgļu straume no ciematiem, kas atradās uz rietumiem no Oderas. Brandenburgas (Brandenburg) zemniekiem, kuri nebija varējuši doties prom, jo bija iesaukti folksšturmā, kļuva arvien grūtāk saimniekot. Vietējam nacistu partijas Ortsbauernfūbrer - zemnieku vadonim - bija pavēlēts rekvizēt ratus un zirgus ievainoto un munīcijas pārvadāšanai. Tika rekvizēti pat divriteņi, lai ar tiem apgādātu tā dēvēto tanku mednieku divīziju. Tomēr par to, cik lielā apjomā vērmahts, atkāpdamies no Vislas, bija zaudējis apbruņojumu, visspilgtāk liecināja nepieciešamība pārņemt ieročus no folksšturma. Folksšturma bataljons 16/69 bija centrēts uz Vrīcenu (Wriezen) Oderbruhas malā, tuvu frontes līnijai. Tajā bija ne vairāk par 113 vīriem, no tiem 32 atradās aizsardzības darbos aizmugurē, bet 14 bija slimi vai ievainoti. Pārējie apsargāja prettanku aizsprostojumus un til​tus. Viņiem bija triju veidu automāti, ieskaitot vairākus krievu automātus, liesmu metējs, kam trūka būtiski svarīgu daļu, trīs spāņu pistoles un 228 šautenes no sešām dažādām valstīm. Jādomā, ka šis ziņojums par ieroču stāvokli ir atbildis patiesībai, jo Potsdamas (Potsdam) apriņķa administrācija bija izdevusi rīkojumu, kurā brīdināja, ka šāda ziņojuma viltošana ir “līdzvērtīga kara noziegumam”. Tomēr daudzos gadījumos netika atdots pat tik nederīgs arsenāls, jo nacistu gauleiteri ļāva folksšturmiešiem atdot tikai tos ieročus, ko savā laikā aizdevis vērmahts. No gestapo ziņojumiem nacistu vadoņi bija uzzinājuši, ka civiliedzīvotāji pauž arvien lielāku nicinājumu par to, ka viņi pavēl mirt citiem, bet paši nedara neko. It sevišķi bēgļi “ļoti asi” izteicās “par prominentu personu izturēšanos”. Lai to atspēkotu, notika liela militāra izrādīšanās. Brandenburgas apgabala vadība aicināja, lai vairāk partijas biedru piesakās brīvprātīgajos ar saukli: “Svaigais frontes gaiss, nevis pārkurinātas istabas!” Nacistu partijas organizatoriskais priekšnieks doktors Lejs (Robert Ley) ieradās fīrera štābā un izklāstīja ieceri dibināt Freikorps Ādolf Hitler, kura sastāvā būtu “40 000 fanātisku brīvprātīgo”. Viņš lūdza Gudērianu gādāt, lai armija tūdaļ pat nodod šī korpusa rīcībā 80 000 automātu. Gudērians apsolīja iedot ieročus, līdzko korpuss būs nodibināts, lieliski zinādams, ka tā ir tukša dižošanās. Likās, tai neticēja pat Hitlers. Pēdējos mēnešos Gebelss bija sācis bažīties par to, ka Hitlers vairs nemaz neparādās publikai. Pēdīgi viņš pierunāja Hitleru apmeklēt Oderas fronti, lielākoties kinohroniku operatoru labad. Fīrera vizīte, kas notika 13. martā, tika turēta lielā noslēpumā. SS patruļasjau iepriekš pārbaudīja maršrutu, bet īsi pirms fīrera eskorta ierašanās stāvēja visu šoseju malās. Patiesībā Hitlers netikās ne ar vienu parastu karavīru. Armijas formāciju komandieri bez kāda paskaidrojuma tika izsaukti uz vecu muižu, kas atradās netālu no Vrīcenas un reiz bija piederējusi Bliheram (Gebhard Lebrecht von Blūcher). Viņi jutās satriekti, ieraugot nevarīgo fīreru. Kāds virsnieks vēlāk rakstīja par viņa “krīta bālo seju” un “zalgojošām acīm, kas man atgādināja čūskas acis”. Ģenerālis Buse - lauka formastērpa cepurē, ar brillēm - sniedza formālu ziņojumu par savas armijas stāvokli frontē. Kāds cits virsnieks rakstīja: kad Hitlers ierunājies par to, cik

nepieciešams ir noturēt Oderas aizsardzības līniju, Buse paskaidrojis, ka “mēs jau esam izmantojuši pēdējos ieročus un bruņojumu”. Piepūle, ko prasīja runāšana, acīmredzot bija atņēmusi Hitleram beidzamos spēkus. Atceļā uz Berlīni viņš nebilda ne vārda. Šoferis stāstīja, ka viņš sēdējis, “gremdēdamies domās”. Tas bija Hitlera pē​dējais ceļojums. Viņš vairs nekad neatstāja Reihskanceleju dzīvs.

10.Mērķis Berlīne

8.martā, tieši tad, kad Pomerānijas operācija uzņēma pilnu gaitu, Staļins pēkšņi atsauca Žukovu uz Maskavu. Tas bija savāds bridis, lai liktu frontes komandierim pamest štābu. Tieši no centrālās lidostas Žukovs aizbrauca uz Staļina vasarnīcu, kur padomju vadonis atpūtās no pārguruma un spriedzes. Pēc tam kad Žukovs bija sniedzis ziņojumu par Pomerānijas operāciju un kaujām Oderas placdarmos, Staļins aicināja viņu pastaigā pa vasarnīcas apkārtni. Viņš stāstīja par savu bērnību. Kad abi atgriezās mājā, lai dzertu tēju, Žukovs jautāja Staļinam, vai kaut kas esot dzirdēts par viņa dēlu Jakovu Džugašvili, kurš kopš 1941. gada atradās vācu gūstā. Tolaik Staļins bija atteicies no sava dēla, jo tas taču bija ļāvis saņemt sevi gūstā dzīvu, bet tagad attieksme šķita mainījusies. Brīdi viņš neatbildēja uz Žukova jautājumu. “Jakovs nekad neizies no gūsta dzīvs,” viņš pēdīgi ierunājās. “Tie slepkavas viņu nošaus. Saskaņā ar mūsu ziņām tie turot viņu izolācijā un cenšoties pierunāt nodot Dzimteni.” Staļins atkal ilgi klusēja. Tad stingri no​teica: “Nē. Jakovs drīzāk mirtu jebkādā nāvē nekā nodotu Dzimteni.” “Mūsu ziņas”, ko pieminēja Staļins, bez šaubām, bija Abakumova ziņas. Jaunāko informāciju par Jakovu bija sniedzis ģenerālis Stepanovičs - dienvidslāvu žandarmērijas komandieris. Janvāra beigās Žukova karaspēks bija atbrīvojis Stepanoviču, taču pēc tam viņu arestēja un pratināja SMERŠ. Iepriekš Stepanovičs kopā ar vecāko leitnantu Džugašvili bija atradies Straflager (soda nometnē) X-C Lībekā (Lūbeck). Stepanovičs stāstīja, ka Jakovs izturējies “neatkarīgi un lepni”. Viņš necēlies kājās, kad telpā ienācis vācu virsnieks, un uzrunāts pagriezis muguru. Vācieši ievietojuši viņu soda kamerā. Par spīti kādai vācu presē publicētai intervijai Jakovs Džugašvili apgalvojis, ka nekad neesot atbildējis ne uz kādiem jautājumiem. Pēc izglābšanās no nometnes viņš ar lidmašīnu aizvests nezināmā virzienā. Līdz pat šai dienai nav skaidri viņa nāves apstākļi, kaut gan visbiežāk sastopamā versija ir tāda, ka viņš meties uz nometnes žoga dzeloņstieplēm, lai piespiestu sargus viņu nošaut. Varbūt Staļins bija mainījis attieksmi pret savu dēlu, tomēr palika nežēlīgs pret simtiem tūkstošiem citu padomju karagūstekņu, kurus vairumā gadījumu bija piemeklējis vēl ļaunāks liktenis nekā Jakovu. Staļins mainīja tematu. Viņš teica, ka esot “ļoti apmierināts” ar Jaltas konferences rezultātiem. Rūzvelts esot bijis ārkārtīgi draudzīgs. Tad ienāca Staļina sekretārs Poskrjobiševs un atnesa viņam parakstīt dokumentus. Tā bija zīme, ka Žukovam jāiet prom, tomēr reizē arī īstais brīdis Staļinam, lai paskaidrotu, kāda iemesla dēļ viņš tik steidzami izsaukts uz Maskavu. “Brauciet uz Stavku,” Staļins teica Žukovam, “un kopā ar Antonovu izskatiet Berlīnes operācijas plānu. Tiksimies šeit rīt, pulksten trīspadsmitos.” Antonovs un Žukovs, kurš acīmredzot nojauta, ka steidzamajam izsaukumam ir dibināts iemesls, strādāja visu nakti. Nākamajā rītā Staļins mainīja gan tikšanās laiku, gan vietu. Par spīti sliktajam veselības stāvoklim viņš pats atbrauca uz Maskavu, tāpēc Stavkā varēja notikt konference pilnā sastāvā ar Maļenkovu, Molotovu un citiem Valsts aizsardzības komitejas locekļiem. Iecerētās operācijas izklāstu sāka Antonovs. Kad viņš bija to beidzis, Staļins dzirdēto novērtēja atzinīgi un teica, lai Antonovs dod rīkojumu izstrādāt plāna detaļas. Žukovs savos memuāros apliecināja, ka, “izstrādājot Berlīnes operāciju, mēs ņēmām vērā savu sabiedroto rīcību”. Viņš pat atzinās bažās par iespēju, ka “britu pavēlniecība joprojām loloja sapni ieņemt Berlīni, pirms to sasniegusi Sarkanā armija”. Toties viņš nepiemin to, ka 7. martā - dienu pirms tam, kad Staļins tik steidzami izsauca viņu uz Maskavu, - ASV armija bija ieņēmusi Rēmāgenas tiltu. Staļins acumirklī bija aptvēris, kādas sekas var būt tam, ka Rietumu Sabiedrotie tik ātri pārvar Reinas barjeru. Briti nekad nebija slēpuši no Staļina savu vēlmi doties uz Berlīni. Cērčila vizītes laikā Maskavā 1944. gada oktobrī feldmaršals sers Alans Bruks sacīja Staļinam, ka pēc Rūras ielenkšanas “Sabiedroto virzības galvenā ass būs vērsta uz Berlīni”. To bija uzsvēris arī Čērčils. Viņi cerēja nogriezt ceļu

apmēram 150 000 vāciešiem Holandē un “pēc tam vienmērīgā tempā virzīties uz Berlīni”. Staļins to nebija komentējis ne ar vārdu. Staļinam bija ļoti pamatots iemesls vēlēties, lai Sarkanā armija okupē Berlīni pirmā. 1942. gada maijā, trīs mēnešus pirms Staļingradas kaujas sākuma, viņš bija izsaucis pie sevis uz vasarnīcu Beriju un vadošos atomfiziķus. Viņš bija saniknots, uzzinājis no saviem spiegiem, ka Savienotās Valstis un Lielbritānija strādā pie urāna bumbas. Staļins vainoja padomju zinātniekus, ka tie neesot nopietni uztvēruši šos draudus, lai gan pats bija tas, kurš pirmo izlūkdienesta ziņojumu par šo lietu nosauca par “provokāciju”. Šo ziņu 1941. gada novembrī piegādāja britu nodevējs Džons Kērnkross (John Cairncross). Dusmīgi atraidīdams viņa informāciju, Staļins dīvainā kārtā rīkojās tieši tāpat kā pirms pusgada, kad tika brīdināts par draudošo vācu invāziju. Nākamo triju gadu laikā padomju kodolpētījumu programma, kas drīz ieguva kodētu nosaukumu Operācija Borodina, tika krasi paātrināta, izmantojot detalizētu informāciju, kuru par Manhattan Project pētījumiem sagādāja komunistu simpatizētāji, piemēram, Klauss Fukss. Berija pats personiski uzņēmās šī darba pārraudzīšanu un beigu beigās pilnīgi pakļāva NKVD kontrolei profesora Igora Kurčatova vadīto zinātnieku grupu. Taču padomju programmas galvenais kavēklis bija urāna trūkums. Padomju Savienībā vēl nebija konstatētas urāna rūdas iegulas. Galvenie tākrājumi Eiropā atradās Saksijā un Čehoslovākijā, nacistu kontrolē, tomēr šķiet, ka pirms Sarkanās armijas ieiešanas Berlīnē padomju pusei ir bijusi tikai gaužām aptuvena informācija par atradņu vietām. Pēc Berijas rīkojuma padomju Tirdzniecības komisija Savienotajās Valstīs lūdza amerikāņu Kara rūpniecības padomi pārdot tai astoņas tonnas urāna oksīda. Pēc konsultācijām ar Manhattan Project vadītāju ģenerālmajoru Grouzu (Groves) ASV vadība piekrita pārdot pavisam niecīgu urāna daudzumu, galvenokārt cerot noskaidrot, ko Padomju Savienība nodomājusi ar to darīt. 1945.gadā Kazahstānā tika atrastas urāna iegulas, tomēr nepietiekamā daudzumā. Tāpēc Staļina un Berijas vislielākās cerības uz strauju projekta izstrādi balstījās uz plānu sagrābt vācu urāna krājumus, pirms pie tiem tikuši Rietumu Sabiedrotie. No padomju zinātniekiem, kas tur bija strādājuši, Berija uzzināja, ka vācu atompētījumu centrs ir Ķeizara Vilhelma Fizikas institūts Berlīnes dienvidrietumu priekšpilsētā Dālemā (Dahlem). Darbs tur risinājās ar svinu izolētā bunkurā, dēvētā par “Vīrusu māju”; šis kodētais nosaukums bija izraudzīts, lai novērstu interesi no ārpuses. Blakus bunkuram atradās Blitzturm jeb “zibens tornis” ar ciklotronu, kas spēja ģenerēt 1,5 miljonus voltu. Taču Berija nezināja, ka vairums Ķeizara Vilhelma institūta zinātnieku, iekārtu un materiālu, ieskaitot septiņas tonnas urāna oksīda, ir evakuēts uz Haigerlohu (Haigerloch) Švarcvaldē. Bet vācu birokrātija bija kaut ko sajaukusi, un turpmākās piegādes kravas joprojām tika sūtītas uz Dālemu, nevis uz Haigerlohu. Tāpēc padomju tīkojumiem drīzāk nokļūt Dālemā nebija lemts palikt gluži veltīgiem. Nacistu vadība nekad nebija šaubījusies, ka cīņa par Berlīni būs kara kulminācija. Gebelss vienmēr bija apgalvojis: “Nacionālsociālisti vai nu kopīgi uzvarēs Berlīnē, vai kopīgi mirs Berlīnē. ” Varbūt pats neapzinādamies, ka pārfrāzē Kārli Marksu (Karl Marx), viņš mēdza deklarēt, ka “tas, kurš iekaros Berlīni, iekaros arī Vāciju”. Savukārt Staļins noteikti zināja Marksa citāta otro daļu: “Un tas, kurš valdīs pār Vāciju, valdīs arī pār Eiropu.” Turpretī amerikāņu karavadoņiem tādi eiropiešu domugraudi acīmredzot nebija pazīstami. Varbūt tieši šī Eiropas varas politikas nezi​nāšana pamudināja Bruku 6. martā Londonā, pēc darba brokastīm kopā ar Eizenhaueru, izteikt nesaudzīgu viedokli: “Nav šaubu, ka viņš [Eizenhauers] ir ārkārtīgi pievilcīga personība, tomēr no stratēģijas skatpunkta viņam reizē ir ļoti, ļoti aprobežota domāšana.” Pamatproblēma, kuru Bruks apzinājās tikai daļēji, bija tā, ka amerikāņi tolaik nemaz neuzlūkoja Eiropu no stratēģijas viedokļa. Viņiem bija vienkāršs un ierobežots mērķis: ātri uzvarēt karā pret Vāciju, zaudējot pēc iespējas mazāk karavīru, un tad koncentrēties uz Japānu. Eizenhaueram - tāpat kā viņa prezidentam, štāba priekšniekiem un citām augstākajām amatpersonām - trūka tālredzības un nebija ne mazākās

izpratnes par Staļina raksturu. Tas izveda no pacietības britu kolēģus un radīja galveno plaisu starp Rietumu Sabiedrotajiem. Eizenhauera piekāpšanos Staļinam daži britu virsnieki pat apzīmēja ar teicienu “Have a go, Joe” - tā, kā Londonas prostitūtas uz ielas mēdza uzsaukt amerikāņu zaldātiem. 2.martā Eizenhauers nosūtīja ziņu ASV sakaru virsniekam Maskavā ģenerālmajoram Džonam R. Dīnam (John R. Deane): “Vai, ņemot vērā padomju ofensīvas straujo gaitu, ir gaidāma kāda nozīmīga pārmaiņa padomju plānos salīdzinājumā ar tiem, kas tika izklāstīti Tederam [15. janvārī]?” Pēc tam viņš jautāja, vai paredzama “operāciju piebremzēšana no marta vidus līdz maija vidum”. Taču Dīnam neizdevās iegūt no ģenerāļa Antonova nekādu drošu informāciju. Un, pēdīgi izpauzdama savus nolūkus, padomju puse tīši mal​dināja Eizenhaueru, lai slēptu to, ka ir nolēmusi ieņemt Berlīni pirmā. Stratēģisko viedokļu atšķirībās liela loma neizbēgami bija perso​nībām. Eizenhaueram bija aizdomas, ka Montgomerija prasības veikt vienotu pilna apjoma triecienu uz Berlīni balstās tikai uz primadonnas ambīcijām. Montgomerijs necentās slēpt pārliecību, ka viņam jākļūst par karaspēka komandieri; Eizenhauers tādējādi palika nomināla vadītāja lomā. Tomēr visvairāk Eizenhauera antipātijas bija nostiprinājusi Montgomerija nepiedodamā dižošanās pēc Ardēnu kaujas. “Viņa attiecības ar Montiju ir pilnīgi neatšķetināmas,” pēc minētās brokastu tikšanās 6. martā savā dienasgrāmatā rakstīja feldmaršals sers Alans Bruks. “Montiju viņš redz tikaino sliktās puses.” Tomēr amerikāņi diezgan pamatoti uzskatīja, ka strauja trieciena vadīšanai Montgomerijs nekādā gadījumā nebūtu īstais komandieris. Bija labi zināms, ka attiecībā uz štāba detaļām viņš ir neciešami sīkumains un tāpēc, lai sāktu uzbrukumu, viņam vajadzīgs vairāk laika nekā jeb​kuram citam ģenerālim. Ziemeļos pie Vēzelas (Wesel) Montgomerija 21. armiju grupu gaidīja vislielākā vācu spēku koncentrācija. Tāpēc viņš plānoja izretināt šos spēkus, forsējot Reinu un vienlaikus veicot jūras un gaisa desanta operācijas plašā mērogā. Tomēr šo rūpīgi sagatavoto pasākumu apsteidza notikumi tālāk dienvidos. Kad ASV Pirmā armija bija strauji nostiprinājusi Rēmāgenas placdarmu, Hitlers saniknots pavēlēja sākt masīvus pretuzbrukumus. Rezultātā karaspēks tika atvilkts no citiem Reinas sektoriem. Drīz Patona (George S. Patton, Jr) Trešā armija, atbrīvojusi pfalcgrāfisti ar tādu pašu degsmi kā reiz vietējais kavalērijas vadonis firsts Ruperts, bija forsējusi upi un nostiprinājusies vairākos punktos uz dienvidiem no Koblencas (Koblenz). Līdzko 24. marta rītā Reinu bija šķērsojusi arī Montgomerija 21. armiju grupa, upes krastā eiforiskā noskaņojumā satikās Eizenhauers, Čērčils un Bruks. Montgomerijs domāja, ka Eizenhauers atļaus viņam doties triecienā uz ziemeļaustrumiem, uz Baltijas jūras krastu un Lībeku, un varbūt pat uz Berlīni. Drīz viņa maldi tika kliedēti. Ģenerālis Hodžiss (Courtney H. Hodges) bija nostiprinājis Rēmāgenas placdarmu, un Patons neparasti īsā laikā bija izveidojis savu galveno placdarmu dienvidos no Maincas (Mainz). Eizenhauers pavēlēja viņiem doties apvienotā uzbrukumā uz austrumiem, pirms Hodžisa Pirmā armija pagriežas pa kreisi, lai ielenktu Rūru no dienvidiem. Tad, par lielu nepatiku Montgomerijam, Eizenhauers atdalīja no viņa 21. armiju grupas Devīto armiju Simpsona (William H. Simpson) vadībā un pavēlēja Montgomerijam doties uz Hamburgu un Dāniju, nevis uz Berlīni. ASV Devītajai armijai bija jāpiedalās Rūras operācijā no ziemeļiem, lai ielenktu feldmaršala Modeļa (Walther Modei) armiju grupu, kas aizstāvēja Vācijas pēdējo industriālo apgabalu. Lielāko triecienu britu cerībām par virzīšanos uz ziemeļaustrumiem, uz Berlīni, deva Eizenhauera 30. marta lēmumskoncentrēt spēkus uz Vācijas centru un dienvidiem. Bredlija (Omar N. Bradley) 12. armiju grupai, kam bija pievienota Devītā armija, tūdaļ pēc Rūras ieņemšanas vajadzēja šķērsot Vācijas centru un doties uz Leipcigu (Leipzig) un Drēzdeni. Dienvidos ģenerāļa Deversa (Jacob L. Devers) 6. armiju grupai bija paredzēts virzīties uz Bavāriju un Austrijas ziemeļiem. Pēc tam, par aizkaitinājumu britu štāba priekšniekiem, ar kuriem neviens nebija konsultējies par šo nozīmīgo uzsvaru pārbīdi kopējā plānā, Eizenhauers marta beigās ziņoja par šī plāna detaļām Staļinam, neinformēdams par to ne britu štābu, ne savu vietnieku Lielbritānijā aviācijas ģenerālmaršalu

Tederu. Šis ziņojums ar kodēto nosaukumu SCAF-252 kļuva par sā​pīgu jautājumu abu sabiedroto starpā. Sava uzbrukuma galveno triecienu Eizenhauers virzīja uz dienvidiem daļēji tāpēc, ka jutās pārliecināts: Hitlers atvilks savas armijas uz Bavāriju un uz Austrijas ziemeļrietumiem, lai pēdējiem spēkiem aizstāvētu Alpenfestung - Alpu cietoksni. Vēlāk savos memuāros viņš atzina, ka Berlīne bijusi “politiski un psiholoģiski svarīga kā atlikušā vācu spēka simbols”, bet viņš uzskatījis, ka “tā nav nedz loģiskais, nedz visvēlamākais uzbrukuma mērķis Rietumu Sabiedroto spēkiem”. Šo lēmumu viņš pamatoja ar to, ka Sarkanā armija, atrazdamās pie Oderas, bijusi Berlīnei daudz tuvāk, turklāt transporta problēmu dēļ centrālajā un dienvidu daļā tiktu kavētas viņa armijas, un piedevām viņš vēlējies sastapties ar Sarkano armiju, lai tādējādi sašķeltu Vāciju divās daļās. Vēl tikai pirms sešām dienām Čērčils Reinas krastos bija cerējis, ka “mūsu armijas sastapsies ar mazu pretestību vai vispār ne ar kādu un sasniegs Elbi vai pat Berlīni pirms Lāča”. Tagad viņš jutās pilnīgi apmulsis. Likās, Eizenhauers un Māršals ir pārliecīgi aizņemti ar pielabināšanos Staļinam. Padomju vadība bija saniknota par to, ka amerikāņu iznīcinātāji kādā gaisa kaujā bija notriekuši vairākas krievu lidmašīnas. Padomju reakcija krasi kontrastēja ar piezīmēm, ko Staļins janvārī bija izteicis Tederam, proti, ka šādi negadījumi karā esot neizbēgami. Incidents bija noticis 18. martā starp Berlīni un Kistrīnu. ASV kara aviācijas piloti domāja, ka atklāj uguni uz astoņām vācu lidmašīnām, un apgalvoja, ka esot notriekuši divas Focke-Wulf 190. Turpretī Sarkanās armijas aviācija paziņoja, ka šīs astoņas bijušas padomju lidmašīnas un ka sešas no tām notriektas, divi lidotāji gājuši bojā un viens smagi ievainots. Kļūdā tika vainota “amerikāņu gaisa spēku personu noziedzīgā rīcība”. Ironiskā kārtā tieši amerikāņi, proti, Alens Daless (Allen Dulles) no OSS (Stratēģiskā dienesta biroja) Bernē (Bern), izraisīja tālaika lielāko strīdu ar Padomju Savienību. Pie Dalesa vērsās SS obergrupenfīrers Karls Volfs (Kari Wolff) sakarā ar pamieru Itālijas ziemeļos. Padomju vadības prasība piedalīties sarunās tika noraidīta, raizējoties, ka Volfs var tās pārtraukt pavisam. Tā bija rupja kļūda. Čērčils atzina, ka Padomju Savienības satraukums ir saprotams. Staļins acīm redzami baidījās no separāta miera Rietumu frontē. Viņu mocīja murgi par atjaunotu vērmahtu, ko atbalsta amerikāņi, kaut gan šādas bailes bija neloģiskas. Lielumlielais vairums vācu armijas varenāko formāciju bija iznīcināts, sagūstīts vai ielenkts, un, pat ja amerikāņi piegādātu vāciešiem visus pasaules ieročus, vērmahts 1945. gadā gaužām maz atgādināja 1941. gada kaujas mašīnu. Staļinam bija arī aizdomas, ka milzīgais vērmahta karavīru daudzums, kas Vācijas rietumos padodas amerikāņiem un britiem, liecina ne tikai par to, ka viņi baidās krist Sarkanās armijas gūstā. Viņaprāt, tas bija tīšs mēģinājums atvērt Rietumu fronti, lai ļautu amerikāņiem un britiem sasniegt Berlīni pirmajiem. Patiesībā tik masveidīgas padošanās iemesls tajā laikā bija Hitlera aizliegums atkāpties. Ja pēc sakāves Ardēnos viņš būtu atvilcis savas armijas atpakaļ, lai tās aizstāvētu Reinu, Sabiedrotos gaidītu ārkārtīgi grūts uzdevums. Taču viņš to nedarīja, un tas ļāva Sabiedrotajiem rietumos no Reinas iedzīt slazdā tik daudzas divīzijas. Līdzīgam liktenim bija lemta arī feldmaršala Modeļa neatlaidīgā Reinas aizstāvēšana. “Par daudz ko mēs varējām pateikties Hitleram,” vēlāk piezīmēja Eizenhauers. Lai vai kā, Čērčilam nebija šaubu, ka tikmēr, līdz radīsies lielāka skaidrība par Staļina pēckara interesēm Viduseiropā, Rietumiem ir jāķer ciet katrs pieejamais trumpis, lai vēlāk varētu ar Staļinu kaulēties. Jaunākie ziņojumi par notikumiem Polijā, kur masveidā tika apcietinātas prominentas personas, kas varētu neatbalstīt padomju varu, nepārprotami liecināja, ka Staļins nedomā pieļaut neatkarīgas valdības izveidošanos. Arī Molotovs bija kļuvis galēji agresīvs. Viņš liedzās ielaist Polijā Rietumu pārstāvjus. Turklāt viņa vispārējā interpretācija par vienošanos Jaltā stipri atšķīrās no tā, ko briti un ame​rikāņi bija uztvēruši kā savas vienošanās “burtu un garu”. Čērčila agrākā paļāvība, balstīta uz Staļina neiejaukšanos Grieķijas jautājumos, tagad sāka gaist. Viņam radās aizdomas, ka viņi abi ar Rūzveltu ir kļuvuši par milzīgas blēdības upuriem. Čērčils acīmredzot vēl arvien neaptvēra, ka Staļins mēro citus ar savu olekti. Iespējams, viņš rīkojās saskaņā ar pieņēmumu, ka Čērčils Jaltā gan ir vairākkārt ieminējies par to, ka būs spiests Apakšnamā izskaidrot

Polijas jautājumu, bet ka patiesībā viņam tikai ir bijusi vajadzīga plāna demokrātijas lakas kārtiņa, lai apklusinātu kritizētājus, līdz viss būs neatgriezeniski izlemts. Tagad Staļinu acīmredzot sadusmoja Čērčila jaunās sūdzības par Padomju Savienības uzvedību Polijā. Padomju vadība skaidri apzinājās galvenās politiskās un militārās domstarpības Rietumu Sabiedroto starpā, pat ja visas detaļas neuzzināja uzreiz. Plaisa vēl padziļinājās pēc tam, kad Eizenhauers nosūtīja Staļinam radiogrammu SCAF-252. Eizenhauers, kuram kremta britu niknā reakcija, vēlāk rakstīja, ka Apvienotā štāba priekšnieku padome pēc Tedera janvāra vizītes Maskavā esot atļāvusi viņam tieši sazināties ar Maskavu “par tīri militāras dabas jautājumiem”. “Vēlāk kampaņas gaitā,” viņš rakstīja, “misters Čērčils asi apšaubīja manu interpretāciju par šādām pilnvarām, un sarežģījumu iemesls droši vien bija gadsimtiem senā patiesība, ka politika nekad nav pilnīgi šķirama no militārām aktivitātēm.” Lai nu kā, Eizenhauera uzskats, ka pati Berlīne “vairs nav sevišķi svarīgs mērķis”, demonstrēja pārsteidzošu naivumu. Tomēr ironiski ir tas, ka Eizenhauera lēmums apiet Berlīni gandrīz noteikti bija pareizs, kaut arī pavisam aplamu iemeslu dēļ. Staļinam Berlīnes ieņemšana nebija vajadzīga tādēļ, lai uz tās pamata kaulētos par pozīcijām pēckara spēlē. Viņš uzskatīja, ka tā ir vēl daudz svarīgāka. Ja kādas Rietumu Sabiedroto vienības būtu forsējušas Elbi un devušās uz Berlīni, tās gandrīz noteikti būtu aizbiedējuši padomju uzlidojumi vai apšaude, ja artilērija atrastos pietiekami tuvu. Staļins bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem nosodītu Rietumu Sabiedrotos un apsūdzētu viņus noziedzīgā avantūrismā. Eizenhauers kļūdījās, nepietiekami augstu vērtēdams Berlīnes svarīgumu, savukārt Čērčils par zemu vērtēja gan Staļina apņēmību sagrābt pilsētu, lai tas maksātu ko maksādams, gan to neviltoto morālo sašutumu, kāds būtu sagaidījis jebkuru Rietumu mēģinājumu pievākt Sarkanās armijas balvu tai deguna priekšā. Marta beigās, kamēr britu un amerikāņu štāba priekšnieki strīdējās par Eizenhauera plāniem, Stavka Maskavā piešķīra pēdējo slīpējumu “Berlīnes operācijas” plānam. 29. marta rītā Žukovs atstāja savu štābu, lai atkal lidotu uz Maskavu, taču slikto laika apstākļu dēļ īsi pēc dienvidus bija spiests nolaisties Minskā. Pēcpusdienu viņš pavadīja sarunās ar Baltkrievijas Komunistiskās partijas sekretāru Ponomarenko un, tā kā laiks nebija uzlabojies, devās uz Maskavu ar vilcienu. Gaisotne Kremlī bija ārkārtīgi saspringta. Staļins nešaubījās, ka vācieši darīs visu iespējamo, lai vienotos ar Rietumu Sabiedrotajiem un nelaistu Sarkano armiju tuvāk. Amerikāņu sarunas Bernē ar ģenerāli Volfu par iespējamu uguns pārtraukšanu Itālijas ziemeļos šķita apstiprinām viņa ļaunākās bažas. Taču padomju vadība savās lielajās aizdomās neņēma vērā vienu faktu - Hitlera fanātismu. Tie, kas atradās ap viņu, varēja izteikt miera iniciatīvas, taču pats Hitlers saprata, ka jebkura veida padošanās, pat Rietumu Sabiedrotajiem, nesola viņam nekādu citu nākotni kā vien pazemojumu un karātavas. Nekādu vienošanos nebija iespējams panākt, nesarīkojot sava veida galma apvērsumu pret fīreru. Arī Žukovs, kurš atbildēja par Berlīnes ieņemšanu, līdzīgi Staļinam baidījās, ka vācieši atvērs savu fronti britiem un amerikāņiem. 27. martā, divas dienas pirms Žukova izlidošanas uz Maskavu, Reuters korespondents no 21. armiju grupas rakstīja, ka britu un amerikāņu vienības ceļā uz Vācijas sirdi nesastopas ar pretestību. Reuters ziņojums iezvanīja trauksmi Maskavā. “Vācu fronte rietumos ir pilnīgi sagrauta,” - tas bija pirmais, ko Staļins pateica Žukovam, kad viņš beidzot ieradās Maskavā. “Liekas, Hitlera karaspēks negrib darīt neko, lai apturētu Sabiedrotos. Tai pašā laikā viņi sūta papildspēkus grupām, kas uz galvenās ass stāsies pretī mums.” Staļins norādīja uz karti, tad izkratīja no pīpes pelnus. “Manuprāt, mūs gaida nopietna cīņa.” Žukovs izvilka savu frontes izlūkdienesta karti, un Staļins sāka to pētīt. “Kad mūsu karaspēks varēs sākt virzīties pa Berlīnes asi?” viņš jautāja. “1. Baltkrievijas fronte būs gatava doties uz priekšu pēc divām nedēļām,” Žukovs atbildēja. “Tai pašā laikā acīmredzot būs gatava 1. Ukrainas fronte. Un saskaņā ar mūsu informāciju 2. Baltkrievijas fronte aizkavēsies līdz aprīļa vidum, likvidējot ienaidnieku Dancigā un Gdiņā.” “Labi,” Staļins noteica. “Būs jāsāk, negaidot Rokosovska fronti.” Piegājis pie rakstāmgalda, viņš

pašķirstīja papīrus un tad sniedza Žukovam vēstuli. “Izlasiet šo,” Staļins teica. Saskaņā ar Žukova stāstīto vēstule bijusi no “ārzemju labvēļa”, kurš brīdinājis padomju vadību par slepenām sarunām starp Rietumu Sabiedrotajiem un nacistiem. Tajā bija paskaidrots, ka amerikāņi un briti noraidījuši vācu ierosinājumu par separātu mieru, kā arī uzsvērts: “nevar izslēgt” iespēju, ka vācieši atvērs ceļu uz Berlīni. “Nu, ko jūs teiksiet?” Staļins noprasīja. Nenogaidījis atbildi, viņš sacīja: “Manuprāt, Rūzvelts nepārkāps Jaltas vienošanos, bet Čēr​čils… tas ir spējīgs uz visu.” 31.martā pulksten 20.00 Savienoto Valstu vēstnieks Averels Harimens un Lielbritānijas vēstnieks sers Arčibalds Klārks Kerrs (Archibald Clark Kerr) ģenerāļa Dīna pavadībā devās uz Kremli. Tur viņi tikās ar Staļinu, ģenerāli Antonovu un Molotovu. “Staļinam tika iedots [Eizenhauera] radiogrammas SCAF-252 teksts angļu un krievu valodā,” vēlu tai pašā vakarā ziņoja Dīns. “Pēc tam kad Staļins bija izlasījis Eizenhauera radiogrammu, mēs kartē parādījām tajā aprakstītās operācijas. Staļins nekavējoties reaģēja un teica, ka plāns šķietot labs, bet ka viņš, bez šaubām, nevarot dot nekādus solījumus, pirms nebūšot apspriedies ar savu štābu. Viņš teica, ka atbildi mums došot rīt. Likās, viņš atzinīgi vērtēja virzienu, kādā paredzēts uzbrukums Vācijas centrā un arī sekundārais uzbrukums dienvidos. Mēs uzsvērām, ka ir svarīgi uzzināt Staļina viedokli steidzami, lai plānus varētu pienācīgi saskaņot… Lielu iespaidu uz Staļinu atstāja martā saņemto gūstekņu skaits, un viņš teica, ka tas visādā ziņā palīdzēšot beigt karu ļoti drīz.” Pēc tam Staļins runāja par visām frontēm, atskaitot izšķirošo Oderas fronti. Viņš lēsa, ka “tikai apmēram trešdaļa vāciešu grib karot”. Tad vēlreiz atgriezās pie Eizenhauera radiogrammas, teikdams, ka “Eizenhauera galvenā trieciena plāns ir labs, jo īsteno vissvarīgāko mērķi - sadala Vāciju uz pusēm”. “Pēc viņa domām, vācu pēdējā pretošanās ir gaidāma rietumu Čehoslovākijas un Bavārijas kalnos.” Padomju valsts vadītājs nepārprotami centās veicināt priekšstatu par vācu Nacionālo reduti dienvidos. Tūdaļ nākamajā rītā, 1.aprīlī, Staļins pieņēma maršalus Žukovu un Koņevu savā lielajā Kremļa kabinetā, kur atradās garš apspriežu galds un pie sienām karājās Suvorova un Kutuzova portreti. Klāt bija arī ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Antonovs un operatīvās noda​ļas priekšnieks ģenerālis Štemenko. “Vai jums ir skaidrs, kā attīstās situācija?” Staļins jautāja abiem maršaliem. Žukovs un Koņevs piesardzīgi atbildēja, ka tas viņiem esot skaidrs tiktāl, ciktāl par to liecina saņemtā informācija. “Nolasiet viņiem telegrammu!” Staļins teica ģenerālim Štemenko. Šajā telegrammā, kas acīmredzot bija saņemta no kāda Sarkanās armijas sakaru virsnieka SHAEF štābā, bija apgalvots, ka Montgomerija karaspēks došoties uz Berlīni un ka arī Patona Trešā armija novirzīšoties no sākotnējā kursa uz Leipcigu un Drēzdeni, lai uzbruktu Berlīnei no dienvidiem. Stavka jau bija dzirdējusi par ieceri nomest uz Berlīni izpletņlēcēju divīzijas gadījumā, ja nacistu režīms pēkšņi sabruktu. Tas viss acīm redzami piederēja pie slepena Sabiedroto plāna: sagrābt Berlīni pirmajiem, izliekoties, ka patiesībā viņi palīdz Sarkanajai armijai. Protams, nevar izslēgt iespēju, ka Staļins šo telegrammu bija viltojis, lai izdarītu spiedienu uz Žukovu un Koņevu. “Tātad - kurš ieņems Berlīni: mēs vai Sabiedrotie?” Staļins jau​tāja, vērodams abus savus maršalus. “Berlīni ieņemsim mēs,” Koņevs nevilcinoties atbildēja, “un mēs to ieņemsim pirms Sabiedrotajiem.” “Ak tad tāds cilvēks jūs esat,” Staļins sacīja un tikko manāmi pasmaidīja. “Un kā jūs varēsiet organizēt spēkus šim nolūkam? Jūsu galvenie spēki ir dienvidu flangā [pēc Silēzijas operācijas], un jums būs jāveic liela pārdislokācija.” “Neraizējieties, biedri Staļin,” Koņevs teica. “Fronte veiks visus nepieciešamos pasākumus.” Koņeva vēlme ceļā uz Berlīni apsteigt Žukovu bija nepārprotama, un Staļins, kuram savu padoto vidū pa​tika radīt sāncensības garu, acīm redzami jutās gandarīts. Antonovs izklāstīja vispārējo plānu, pēc tam Žukovs un Koņevs iepazīstināja ar savējiem. Staļins pieprasīja tikai vienu labojumu. Viņš nepiekrita Stavkas norādītajai demarkācijas līnijai starp abām frontēm. Paliecies uz priekšu, viņš ar zīmuli nosvītroja līniju rietumos no Libenas (Lūbben), sešdesmit

kilometru uz dienvidaustrumiem no Berlīnes. Pievērsies Koņevam, viņš sacīja: “Gadījumā, ja austrumu pieejās Berlīnei sāksies sīva pretošanās, un tā noteikti būs… 1. Ukrainas frontei ir jābūt gatavai ar savām tanku armijām uzbrukt no dienvidiem.” Staļins sankcionēja plānus un deva pavēli sagatavot operāciju “pēc iespējas īsā laikā, jebkurā gadījumā ne vēlāk par 16. aprīli”. Krievu oficiālā vēsture to formulē šādi: “Stavka strādāja lielā steigā, baidoties, ka Berlīnes ieņemšanā Sabiedrotie apsteigs padomju karaspēku.” Vajadzēja daudz ko koordinēt. Berlīnes ieņemšanas operācijā bija paredzēts izmantot 2,5 miljonus karavīru, 41 600 lielgabalu un mīnmetēju, 6250 tanku un pašgājēju lielgabalu un 7500 lidmašīnu. Staļinu, bez šaubām, gandarīja fakts, ka viņš reiha galvaspilsētas sagrābšanai koncentrē daudz lielāku kaujas tehnikas apjomu, nekā bija vajadzējis Hitleram, lai iebruktu visā Padomju Savienībā. Pēc galvenās apspriedes 1. aprīlī Staļins atbildēja uz Eizenhauera ziņu, kurā bija sniegta detalizēta informācija par gaidāmajām amerikāņu un britu operācijām. Padomju līderis pavēstīja amerikāņu karaspēka virspavēlniekam, ka viņa plāns “pilnībā sakrīt” ar Sarkanās armijas plāniem. Pēc tam Staļins apliecināja savam paļāvīgajam sabiedrotajam, ka “Berlīne ir zaudējusi agrāko stratēģisko nozīmi” un ka padomju virspavēlniecība raidīšot turp tikai otršķirīgus spēkus. Galvenais Sarkanās armijas trieciens būšot vērsts uz dienvidiem, lai apvienotos ar Rietumu Sabiedrotajiem. Galveno spēku virzība uz priekšu sākšoties apmēram maija otrajā pusē. “Taču šajā plānā var notikt dažas izmaiņas atkarībā no apstākļiem.” Tā bija lielākā 1.ap​rīļa apmuļķošana visā jauno laiku vēsturē. 10.Kamarilja un ģenerālštābs Padomju uzbrukums Pomerānijai atradās savā pēdējā fāzē, kad ģenerālis fon Tipelskirhs (Kurt von Tippelskirch) pie Mellenezera (Mellensee) sarīkoja vakara pieņemšanu ārvalstu militārajiem atašejiem. Ielūgtie turp devās galvenokārt tāpēc, ka tā bija laba izdevība dzirdēt kaut ko tādu, kas atšķirtos no oficiālās notikumu versijas, kurai neticēja tikpat kā neviens. Galvaspilsētā virmoja baumas. Daži jutās pārliecināti, ka Hitlers mirst no vēža un karš drīz beigsies. Daudzi mazliet pamatotāk sačukstējās par to, ka, tuvojoties Sarkanajai armijai, strauji aktivizējoties vācu komunisti. Klīda valodas arī par dumpošanos folksšturmā. Vācu virsnieki, kas tovakar piedalījās pieņemšanā, diskutēja par Pomerānijas katastrofu. Tajā viņi vainoja rezervju trūkumu. Kā ziņoja Zviedrijas militārais atašejs majors Jūlins-Danfels, sarunu noslēgumā vācu virsnieki izteica lielas cerības, ka sāksies nopietnas sarunas ar britiem. “Briti daļēji ir atbildīgi par Eiropas likteni,” viņam tika sacīts. “Un viņu pienākums ir panākt, lai sarkanie plūdi neiznīcina vācu kultūru.” Vācu virsnieki acīmredzot joprojām uzska​tīja: ja 1940. gadā Lielbritānija nebūtu tik nogurdinoši pretojusies un ja 1941. gadā viss vērmahta spēks būtu koncentrēts uzbrukumam Padomju Savienībai, tad iznākums būtu izšķiroši citāds. “Daži no klātesošajiem,” noslēgumā piezīmēja JūlinsDanfels, “kļuva ļoti sen​timentāli, un gaisotne bija visai skumja.” Vācu virsniecības maldi gan atšķīrās no Hitlera galma aprindu maldiem, taču bija tikpat dziļi. Iebrukumu Padomju Savienībā viņi nožēloja tikai tāpēc, ka tam bija trūcis sekmju. Par kaunu vācu armijai, tikai saujiņa virsnieku bija jutuši patiesu sašutumu par SS Einsatzgruppen un citu paramilitāru formāciju rīcību. Pēdējo deviņu mēnešu laikā armijas aprindās bija radies antinacistisks noskaņojums pa daļai nežēlīgo represiju dēļ, kas bija vērstas pret jūlija sazvērniekiem, bet lielākoties tāpēc, ka Hitlers pret armiju kopumā izturējās ar klaju nepateicību un aizspriedumiem. Viņa neslēptais naids pret ģenerālštābu un mēģinājumi uzvelt lauka komandieriem vainu par paša katastrofālo iejaukšanos radīja dziļu aizvainojumu. Turklāt priekšroka, kura tika dota Waffen-SS gan ieroču, gan personālā sastāva, gan paaugstinājumu ziņā, izraisīja lielu aizvainojumu pret šo nacistisko pretoriāņu gvardi. Kāds augsta ranga virsnieks no Kriegsmarine pastāstīja Jūlinam- Danfelam par nesen notikušu apspriedi, kurā augsti armijas virsnieki diskutējuši par iespēju sakopot spēkus un doties vēl vienā uzbrukumā Austrumu frontē, lai atspiestu Sarkano armiju atpakaļ līdz 1939. gada robežām. “Ja šis mēģinājums būtu sekmīgs,” flotes virsnieks sacīja, “tas dotu īsto izdevību sākt sarunas. Lai to paveiktu, ir

jānovāc Hitlers. Himlers pārņemtu vadību un garantētu kārtības uzturēšanu.” Šī ideja liecināja ne tikai par apbrīnojamu iztēles trūkumu. Tā rādīja arī, ka vērmahta virsnieki Berlīnē nesaprot, kāds stāvoklis ir frontē. Vislas-Oderas operācija bija sagrāvusi vācu armijas izredzes uz jebkādu ilgstošu ofensīvu. Atlika viens vienīgs jautājums: cik dienu paies, līdz Sarkanā armija sasniegs Berlīni no frontes, kuras līnija stiepās gar Oderu un - kā virsnieki tagad uzzināja sev par šausmām - varēja kļūt par nākamo Polijas robežu. Notikumi, kas līdz pēdējam saasināja konfliktu starp Hitleru un Gudērianu, bija saistīti ar nelokāmi aizstāvēto cietokšņa pilsētu Kistrīnu aiz Oderas, starp abiem galvenajiem padomju placdarmiem. Kistrīna tika dēvēta par vārtiem uz Berlīni. Tā atradās Oderas un Vartes satecē, astoņdesmit kilometru uz austrumiem no Berlīnes, abās pusēs Reichstrasse 1 - galvenajai šosejai, kas veda no galvaspilsētas uz Kēnigsbergu. Kistrīna veidoja mezgla punktu abu karojošo pušu operācijās. Žukovs gribēja apvienot abus placdarmus - ziemeļu placdarmā bija izvietojusies Berzarina 5.triecienarmija, bet dienvidu placdarmā Čuikova 8. gvardes armija -, lai sagatavotu plašu formēšanās teritoriju gaidāmajai Berlīnes ofensīvai. Tikmēr Hitlers pieprasīja, lai piecas divīzijas dodas pretuzbrukumā no Frankfurtes pie Oderas un ielenc Čuikova armiju no dienvidiem. Gudērians bija mēģinājis apturēt Hitlera plānu, zinādams, ka nav nedz vajadzīgā aviācijas un artilērijas atbalsta, nedz tanku, kas nepieciešami šādam pasākumam. Sagrāve 22. martā, tajā dienā, kad Himlers armiju grupas Weicbsel štābā bārstīja pamācības Heinrici, bija notikusi tai laikā, kad divīzijas tika pārdislocētas ofensīvai. 25. tanku grenadieru divīzija atstāja Kistrīnas koridoru, pirms tai bija sagatavots aizvietojums. Berzarina 5.triecienarmija un Čuikova 8. gvardes armija reaģēja nekavējoties un izmantoja izdevību. Kistrīna tagad bija izolēta. Taču Gudērians vēl arvien cerēja, ka miera sarunas var glābt vērmahtu no pilnīgas iznīcināšanas. 21.martā, vienu dienu pirms Kistrīnas koridora zaudēšanas, viņš bija vērsies pie Himlera Reihskancelejas dārzā, kur tas “kopā ar Hitleru pastaigājās starp gruvešiem”. Hitlers atstāja abus divatā. Gudērians bez aplinkiem pateica, ka šajā karā vairs nav iespējams uzvarēt. “Vienīgā problēma tagad ir kā visātrāk pielikt punktu bezjēdzīgajai slepkavošanai un bombardēšanai. Atskaitot Ribentropu, jūs esat vienīgais, kuram vēl ir kontakti ar neitrālām valstīm. Tā kā ārlietu ministrs nevēlas izteikt Hitleram priekšlikumu sākt sarunas, tad esmu spiests lūgt, lai jūs izmantojat savus kontaktus, kopā ar mani dodaties pie Hitlera un mudināt viņu noslēgt pamieru.” “Mans dārgais ģenerālpulkvedi,” Himlers atbildēja, “tam vēl ir par agru.” Gudērians neatlaidās, taču Himlers vai nu joprojām baidījās no Hitlera, kā šķita Gudērianam, vai arī sargājās atklāt savas kārtis. Viena no viņa uzticības personām SS, grupenfīrers fon Alvenslēbens (Ludolf von Alvensleben), pacentās noskaidrot, kādi uzskati ir pulkvedim Eismanam armiju grupā Weichsel, un vislielākajā slepenībā izpauda viņam, ka Himlers grib vērsties pie Rietumu Sabiedrotajiem, kā starpnieku izmantojot grāfu Folki Bernadotu (Folke Bernadotte) no Zviedrijas Sarkanā Krusta. Eismans atbildēja, ka, pirmkārt, pēc viņa domām, tagad jau esot par vēlu un neviens Rietumu līderis neapsvēršot vienošanās nosacījumus, un, otrkārt, Him​lers viņa skatījumā esot “šādām sarunām visnepiemērotākais cilvēks visā Vācijā”. 21. marta vakarā, tūdaļ pēc Gudēriana sarunas ar Himleru, Hitlers ieteica armijas štāba priekšniekam doties slimības atvaļinājumā sirdskaites dēļ. Gudērians atbildēja, ka nevar atstāt savu posteni, jo ģenerālis Venks vēl atlabst pēc autoavārijas, bet ģenerālis Krēbss pirms sešām dienām ir ievainots smagā uzlidojumā Cosenai. Gudērians liecina, ka šīs sarunas laikā ienācis adjutants, lai pateiktu Hitleram, ka ar viņu vēlas tikties Špērs. (Viņš acīmredzot ir sajaucis datumus vai situācijas, jo tai laikā Špēra nebija Berlīnē.) Hitlers sadusmojās un atteicās tikties. “Vienmēr, kad kāds vēlas runāt ar mani vienatnē,” viņš itin kā esot sūdzējies Gudērianam, “tam ir sakāms kaut kas nepatīkams. Es vairs nevaru izturēt šos liekulīgos mierinājumus! Viņa memorandi sākas ar vārdiem: “Karš ir zaudēts!” Un to pašu viņš grib teikt man arī tagad. Viņa memorandus es vienmēr ieslēdzu seifā nelasītus.” Hitlera adjutants

Nikolauss fon Belovs to vēlāk noliedza. Memorandus Hitlers lasīja. Tomēr, kā rādīja viņa izturēšanās pēc Rēmāgenas tilta zaudēšanas, uz nelaimi viņam bija tikai viena reakcija. Proti, tādās reizēs viņš vainoja citus. Todien, 8. martā, Jodls pats bija ieradies uz apspriedi, lai ziņotu Hitleram par to, ka nav izdevies uzspridzināt tiltu. “Tobrīd Hitlers bija ļoti kluss,” teica kāds štāba virsnieks, kas bija piedalījies apspriedē, “bet nākamajā dienā trakoja aiz dusmām.” Viņš pavēlēja bez tiesas sodīt ar nāvi piecus virsniekus, un šis lēmums iedvesa vērmahtam šausmas. Pat Waffen-SS drīz atklāja, ka nav pasargāta no fīrera dusmu lēkmēm. Vai nu no Bormana, vai no Fēgeleina, kuri abi kāroja vājināt Himlera pozīcijas, Hitlers bija uzzinājis, ka Waffen-SS divīzijas Ungārijā ir atkāpušās bez pavēles. Hitlers izdomāja pazemojošu sodu - turpmāk aizliegt esesiešiem, ieskaitot savu personisko gvardi Leibstandarte Ādolf Hitler, nēsāt augstu vērtētās uzšuves ap piedurkni. Himlers bija spiests izpildīt šo pavēli pats. “Kad viņš devās uz Ungāriju šajā misijā,” bez nožēlas atzīmēja Gudērians, “viņa Waffen-SS vis nejuta pret viņu nekādas lielās simpātijas.” Hitlers joprojām liedzās atteikties no domas par uzbrukumu no Frankfurtes pie Oderas, un šis uzbrukums notika 27. martā. To negribīgi vadīja Devītās armijas komandieris ģenerālis Buse. Šī operācija bija kļūda, kas maksāja dārgi, kaut arī sākumā tā pārsteidza 8.gvardes armiju nesagatavotu. Vācu tanku un kājnieku karaspēku klajā laukā iznīcināja padomju artilērija un aviācija. Nākamajā dienā, pusotru stundu ilgā brauciena laikā no Cosenas uz Berlīni, kur bija jānotiek apspriedei par situāciju, Gudērians izklāstīja savus nolūkus adjutantam majoram Freitāgam fon Loringhofenam. “Šodien es tik tiešām pateikšu to viņam acīs,” Gudērians sacīja, sēdēdams lielā mersedesa aizmugures sēdeklī. Gaisotne Reihskancelejas bunkurā bija saspringta jau pirms tam, kad ģenerālis Burgdorfs pieteica Hitlera ierašanos ar parasto saucienu: “Meine Herren, der Fūbrer kommt!” Tas visiem bija signāls nostāties miera stājā un pacelt roku nacistu sveicienā. Klāt bija Keitels un Jodls, kā arī ģenerālis Buse, kuru Hitlers bija uzaicinājis kopā ar Gudērianu, lai viņi paskaidrotu Kistrīnas fiasko iemeslus. Jodls, kā allaž, bija “ledaini vēss un bez emocijām”, turpretī Gudērians acīm redzami agresīvi noskaņots. Hitlera omu nebūt nebija uzlabojis nupat dzirdētais - ka ģenerāļa Patona tanki sasnieguši Frankfurti pie Maiņas. Ģenerāli Būsi aicināja sniegt ziņojumu. Kamēr Buse runāja, Hitlers izrādīja augošu nepacietību. Pēkšņi viņš noprasīja, kāpēc uzbrukums cietis sakāvi. Un, pirms Buse vai kāds cits paguva atbildēt, viņš sāka nākamo tirādi, apsūdzēdams nekompetencē virsnieku korpusu un ģenerālštābu. Šai gadījumā viņš vai​noja Būsi par to, ka neesot izmantota artilērija. Iejaucās Gudērians, teikdams, ka ģenerālis Buse ir izmantojis visus artilērijas šāviņus, kas bijuši viņa rīcībā. “Tad jums vajadzēja gādāt, lai viņam to ir vairāk!” Hitlers atkliedza pretī. Freitāgs fon Loringhofens vēroja, kā Gudērians, aizstāvot Būsi, piesarkst dusmās. Štāba priekšnieks novirzīja sarunu uz Hitlera atteikšanos atvilkt divīzijas no Kurzemes, lai tās varētu piedalīties Berlīnes aizstāvēšanā. Strīds strauji uzliesmoja līdz šausminošai intensitātei. “Hitlers kļuva arvien bālāks,” atzīmēja Freitāgs fon Loringhofens, “bet Gudērians arvien vairāk piesarka.” Disputa aculieciniekus pārņēma milzīgs satraukums. Freitāgs fon Loringhofens atstāja apspriežu telpu un steidzami piezvanīja ģenerālim Krēbsam uz Cosenu. Izskaidrojis situāciju, viņš ierosināja ar kaut kādu ieganstu pārtraukt šo apspriedi. Krēbss piekrita, Freitāgs fon Loringhofens atgriezās telpā un pateica Gudērianam, ka ar viņu tūdaļ pat vēloties runāt Krēbss. Krēbss runāja ar Gudērianu desmit minūtes, un štāba priekšnieks pa šo laiku nomierinājās. Kad viņš atgriezās apspriežu telpā, Jodls patlaban ziņoja par notikumu attīstību rietumos. Hitlers pieprasīja, lai visi atstāj telpu un lai paliek tikai feldmaršals Keitels un ģenerālis Gudērians. Gudērianam viņš deva rīkojumu braukt prom no Berlīnes, lai uzlabotu veselību. “Pēc sešām nedēļām stāvoklis būs ļoti kritisks. Tad jūs man būsiet neatliekami vajadzīgs.” Keitels apjautājās, kurp viņš došoties atvaļinājumā. Gudērians, kuram Keitela motīvi šķita aizdomīgi, atbildēja, ka viņam vēl neesot nekādu plānu. Tās dienas notikumi šokēja štāba virsniekus Cosenā un armiju grupā Weichsel. Viņus dziļi nomāca

fakts, ka Hitlers atstādinājis Gudērianu. Viņi jau tāpat cieta no tā, ko pulkvedis de Mezjērs nodēvēja par “nervozas enerģijas un transa sajaukumu”, un no apziņas, ka “ir jāpilda pienākums, vienlaikus redzot, ka šis pienākums ir pilnīgi bezjēdzīgs”. Hitlera nepakļaušanās militārajai loģikai dzina viņus izmisumā. Viņi beidzot bija atskārtuši, ka diktatora harisma balstās uz “kriminelle Energie” un uz pilnīgu nevērību pret labo un ļauno. Smagie personības traucējumi, pat ja nebija gluži definējami kā garīga slimība, tomēr bija aptumšojuši viņam prātu. Hitlers bija tik pilnīgi identificējis sevi ar vācu tautu, ka ticēja: ikviens, kurš nostājas pret viņu, nostājas arī pret vācu tautu; un, ja viņam būtu lemts mirt, vācu tauta bez viņa nespētu izdzīvot. Par jauno štāba priekšnieku tika iecelts Gudēriana vietnieks ģenerālis Hanss Krēbss. “Šis neliela auguma briļļainais, mazliet līkkājainais vīrs allaž smaidīja un savā ziņā atgādināja faunu,” rakstīja kāds štāba virsnieks. Krēbsam bija ass, nereti sarkastisks humors, un jebkuram mirklim viņš atrada piemērotu joku vai anekdoti. Krēbss bija nevis frontes, bet gan štāba virsnieks, arhetipisks komandiera vietnieks, un tieši tas bija vajadzīgs Hitleram. 1941. gadā, īsi pirms vācu iebrukuma Padomju Savienībā, Krēbss bija strādājis par militāro atašeju Maskavā. Un viņš bija baudījis ārkārtīgi neparastu atzinības izpausmi kā vērmahta virsnieks - viņam uz pleca bija uzsitis Staļins, piebilstot: “Mums vienmēr jāpaliek draugiem, lai kas arī notiktu.” Tas bija 1941. gada sākumā Maskavā, uz dzelzceļa perona, pavadot Japānas ārlietu ministru. “Es par to nešaubos,” Krēbss bija atbildējis, žigli atgūdamies no pārsteiguma. Tomēr frontes komandieri nejuta respektu pret Krēbsa oportūnismu. Viņš bija pazīstams kā “cilvēks, kas prot melnu pārtaisīt par baltu”. Pēc Gudēriana aizbraukšanas Freitāgs fon Loringhofens lūdza, lai viņu nosūta uz kādu frontes divīziju, taču Krēbss uzstāja, lai viņš paliek. “Karš ir cauri tik un tā,” viņš sacīja. “Gribu, lai jūs man palīdzat šajā pēdējā posmā.” Freitāgs fon Loringhofens bija spiests piekrist. Viņš domāja, ka Krēbss “nav nacists” un ka ir liedzies pievienoties jūlija sazvērniekiem tikai tāpēc, ka juties pārliecināts par šī pasākuma neizdošanos. Toties citi ievēroja, ka ģenerālis Burgdorfs, kas kopā ar Krēbsu bija mācījies militārajā akadēmijā, pierunā viņu pievienoties Bormana-Fēgeleina lokam. Lojālais Krēbss Bormana plānos droši vien bija paredzēts kā armijas paklausības garants. Bormans - šis vīrs ar drukno skaustu un raupjo seju - acīmredzot pulcēja ap sevi atbalstītājus, jo strauji tuvojās diena, kurā viņš cerēja ieņemt sava pašreizējā saimnieka vietu. Par nākamo SS reihsfīreru viņš, šķiet, bija izraudzījis Fēgeleinu - savu iecienīto kompanjonu saunā, kur abi droši vien plātījās viens otram ar savām daudzajām mīlas dēkām. Cosenas un armiju grupas Weichsel štāba virsnieki ar šausmu pilnu fascināciju noraudzījās uz Trešā reiha galmu. Viņi vēroja, kā Hitlers izturas pret savu svītu, lai laikus pamanītu jebkuras pārmaiņas labvēlībā un tādējādi arī cīņā par varu. Diskreditēto Gēringu Hitlers uzrunāja par “Herr Reicbsmarschall”, cenzdamies atbalstīt to cieņas mazumiņu, kas Gēringam vēl bija atlicis. Lai gan ar Himleru viņš joprojām palika uz “tu”, SS reihsfīrers tomēr bija zaudējis varu kopš sava triumfa brīža pēc jūlija sazvērestības. Tolaik bija šķitis, ka Himlers kā Waffen-SS un gestapo vadonis ir vienīgais pretsvars armijai. Gebelsa propagandista talants bija būtiski svarīgs nacistu lietai tās norieta fāzē, taču pats Gebelss pēc mīlas dēkas ar kādu čehu aktrisi vairs nebija spējis atgūt agrāko stāvokli Hitleram tuvajās aprindās. Hitlers, sašutis par to, ka viens no nacistu partijas vadītājiem vispār var domāt par laulības šķiršanu, bija nostājies Magdas Gebelsas (Magda Goebbels) pusē. Propagandas reihsministrs tika piespiests rīkoties saskaņā ar režīma paustajām ģimenes vērtībām. Lieladmirālis Dēnics bija izpelnījies labvēlību savas absolūtās lojalitātes dēļ, kā arī tāpēc, ka viņa jauno zemūdeņu paaudzi Hitlers uzlūkoja kā ārkārtīgi daudzsološu atriebības ieroci. Vācu flotes aprindās Dēnics bija pazīstams ar iesauku Hitlerjunge Quex - dedzīgs, jauns nacists slavenā propagandas filmā -, jo bija “sava fīrera rupors”. Tomēr visizdevīgāko vietu kamariljā acīmredzot ieņēma Bormans. Šo savu neaizstājamo palīgu un galveno administratoru Hitlers uzru​nāja par “dārgo Mārtiņu”. Virsnieki vēroja nāvīgo sāncensību starp “mantiniekiem”, kas bija saskatāmi kamariljā. Himlers un

Bormans savā starpā bija uz “tu”, taču “abpusējas cieņas bija maz”. Virsnieki noraudzījās arī, kā Fēgeleins, “kas visur bāza savu netīro degunu”, centīgi rok bedri Himleram, kura draudzību bija centies iegūt un arī ieguvis. Himlers acīmredzot nenojauta nodevību. Savam padotajam - bez šaubām, kā iespējamam fī​rera svainim - viņš augstsirdīgi atļāva uzrunāt sevi ar “tu”. Eva Brauna jau bija atgriezusies Berlīnē, lai paliktu blakus savam dievinātajam fīreram līdz pašām beigām. Izplatīto priekšstatu, ka viņa atgriezusies no Bavārijas daudz vēlāk un pilnīgi negaidīti, atspēko ieraksts Bormana dienasgrāmatā, datēts ar trešdienu, 7. martu: “Vakarā Eva Brauna ar kurjervilcienu devās uz Berlīni.” Ja jau par vi​ņas rīcību iepriekš ir zinājis Bormans, tad, jādomā, zināja arī Hitlers. 13.martā - dienā, kurā uzlidojumos gāja bojā 2500 berlīniešu un vēl 120 000 palika bez pajumtes, Bormans “drošības iemeslu dēļ” pavēlēja pārvietot gūstekņus no piefrontes joslām uz reiha iekšieni. Nav īsti skaidrs, vai šī pavēle paātrināja arī SS programmas izpildi attiecībā uz koncentrācijas nometņu evakuāciju, kas tika veikta, jo tuvojās Sarkanā armija. Slimo gūstekņu nogalināšana un koncentrācijas nometņu ieslodzīto “nāves marši”, iespējams, bija visbriesmīgākās norises Trešā reiha bojāejas laikā. Tos, kas aiz vārguma nespēja paiet, un tos, kas tika uzskatīti par politiski bīstamiem, SS vai gestapo parasti pakāra vai nošāva. Dažos gadījumos par nāvessoda izpildītājiem tika izmantoti pat vietējie folksšturmieši. Vairums no cilvēkiem, kas bija kvalificēti kā “bīstami” un tāpēc lemti sodam, vienkārši bija klausījušies ārzemju raidstacijas. Gestapo un SS brutāli reaģēja arī uz ziņojumiem par laupīšanu, sevišķi, ja vainīgie bija ārzemju strādnieki. Vācijas pilsoņi parasti tika saudzēti. Šajā atriebības neprātā gandrīz vairāk par visām nacionālajām spaidu darbu grupām cieta itālieši - iespējams, tāpēc, ka nacisti alka atmaksāt bijušajai sabiedroto valstij, kas pārgājusi pretinieka pusē. Izdevis pavēli par gūstekņu evakuāciju, Bormans 15. martā aizlidoja uz Zalcburgu (Salzburg). Nākamo triju dienu laikā viņš apmeklēja raktuves šajā apvidū. Mērķis acīmredzot bija: izraudzīties vietas, kur paslēpt nacistu laupījumu un Hitlera privāto īpašumu. Berlīnē viņš atgriezās 19. martā, nakti pavadījis vilcienā. Tai pašā dienā Hitlers izdeva pavēli, kas kļuva pazīstama kā “Nerona” jeb “izdedzinātās zemes” pavēle. Visu, kas varētu noderēt ienaidniekam, atkāpjoties vajadzēja iznīcināt. Ironiskas sakritības dēļ šī pavēle tika izdota tūdaļ pēc tam, kad Bormans bija devies meklēt slēptuvi nacistu laupījumam. Šo Hitlera pieprasījumu - īstenot izdedzinātās zemes politiku līdz galam - negaidot bija izraisījis Alberta Špēra jaunākais memorands. Tajā rītā Špērs bija mēģinājis pārliecināt Hitleru, ka tilti nav jāspridzina bez vajadzības, jo, tos iznīcinot, “vācu tautai tiek atņemtas jebkuras turpmākas izdzīvošanas iespējas”, taču Hitlera atbildē izpaudās nicinājums pret visiem. “Šoreiz jūs saņemsiet rakstisku atbildi uz savu memorandu,” Hitlers viņam teica. “Ja karš būs zaudēts, zudīs arī tauta, [un] ir lieki raizēties par elementāras izdzīvošanas līdzekļiem. Gluži otrādi, vislabāk būs, ja mēs iznīcināsim pat tos. Ir atklājies, ka tauta ir vāja, bet nākotne pilnībā pieder stiprajai Austrumu tautai. Jebkurā gadījumā - pēc šīs kaujas pāri paliks tikai ne​pilnvērtīgie, jo labie būs gājuši bojā.” Špērs, aizbraucis uz feldmaršala Modeļa štābu Rūrā, lai pierunātu viņu neiznīcināt dzelzceļu tīklu, 20. marta rītā saņēma rakstisku atbildi no Hitlera. “Visas militārās, transporta, komunikāciju un piegādes iekārtas, kā arī visas materiālās vērtības Reiha teritorijā” bija jāiznīcina. Reihsministrs Špērs tika atbrīvots no jebkuras atbildības šajā jomā, un viņa pavēles par rūpnīcu saglabāšanu bija nekavējoties atceļamas. Špērs bija gudri izmantojis argumentu, kas bija gluži pretējs sakāvnieciskuma garam, proti, allaž apgalvojis, ka rūpnīcas un citas celtnes nedrīkst iznīcināt, jo pretuzbrukumā tās tiks atgūtas, taču tagad Hitlers bija atmaskojis viņa taktiku. Viens no pārsteidzošākajiem šīs domu apmaiņas aspektiem bija tas, ka tikai pēc sava patrona atbil​des saņemšanas Špērs beidzot aptvēra, ka Hitlers ir “noziedznieks”. No feldmaršala Modeļa štāba Špērs devās apbraukāt fronti un Berlīnē atgriezās 26. martā. Tur viņš saņēma aicinājumu ierasties Reihskancelejā. “Man tiek ziņots, ka mūsu viedokļi vairs nesaskan,” Hitlers uzrunāja savu bijušo protežē. “Acīmredzot jūs vairs neticat, ka šajā karā ir iespējams uzvarēt.” Viņš gribēja sūtīt Špēru atvaļinājumā.

Špērs ieminējās par demisiju, taču Hitlers tai nepiekrita. Špērs, lai gan oficiāli atstādināts, saglabāja kontroli pār sprāgstvielu krājumiem un tāpēc spēja aizkavēt tos gauleiterus, kuri vēlējās pildīt Hitlera pavēli. Taču 27. martā Hitlers izdeva vēl vienu pavēli, pieprasīdams, lai viss dzelzceļa tīkls un citas transporta sistēmas, kā arī visas komunikācijas, ieskaitot telefonu, telegrāfu un radio, tiktu “pilnīgi iznīcinātas uzspridzinot, sadedzinot vai demontējot”. Špērs, agri 29. marta rītā atgriezies Berlīnē, tikās ar vairākiem līdzīgi domājošiem ģenerāļiem, ieskaitot nesen atstādināto Gudērianu, un ar mazāk fanātiskiem gauleiteriem, lai noskaidrotu, vai tie atbalsta viņa ieceri likt šķēršļus Hitlera iznīcināšanas mānijai. Gudērians, “drūmi iesmiedamies”, brīdināja, lai Špērs “nezaudē galvu”. Tajā vakarā Hitlers vispirms aizrādīja Špēram, ka viņa izturēšanās esot nodevīga. Viņš atkal jautāja, vai Špērs vēl ticot, ka šajā karā ir iespējams uzvarēt. Špērs atbildēja noliedzoši. Hitlers paziņoja, ka “nav iespējams noliegt cerību uz galīgo uzvaru”. Viņš stāstīja par vilšanās brīžiem savā karjerā; tas bija iemīļots temats, un arī tajā viņš jauca savu personisko likteni ar Vācijas likteni. Viņš pieprasīja un ieteica Špēram “nožēlot savu vainu un ticēt”. Špēram tika dotas divdesmit četras stundas, lai viņš tiktu skaidrībā par to, vai spēj atgūt ticību uzvarai. Hitlers, acīm redzami nervozēdams par to, ka var zaudēt savu lietpratīgāko ministru, nenogaidīja ultimāta termiņa beigas. Viņš piezvanīja Špēram uz Bruņojuma ražošanas ministrijas kabinetu Parī​zes laukumā (Pariserplatz). Špērs atgriezās Reihskancelejas bunkurā. “Tātad?” Hitlers noprasīja. “Mans Fīrer, es atbalstu jūs bez ierunām,” atbildēja Špērs, pēkšņi nolēmis melot. Hitlers ļāvās emocijām. Acīs viņam sariesās asaras, un viņš silti paspieda Špēram roku. “Taču tādā gadījumā būs labāk,” Špērs turpināja, “ja jūs nekavējoties apstiprināsiet manas pilnvaras attiecībā uz savas 19. marta pavēles izpildi.” Hitlers nekavējoties piekrita un teica, lai Špērs uzrakstot pilnvaru, kuru viņš parakstīšot. Šajā dokumentā Špērs atstāja gandrīz visus lēmumus par iznīcināšanu tikai bruņojuma ražošanas ministra ziņā, proti, rezervēja tos sev. Hitlers noteikti noprata, ka tiek apvests ap stūri, un tomēr - vairāk par visu viņam acīmredzot bija nepieciešams, lai savu vietu viņam blakus atkal ieņem visaugstāk vērtētais ministrs. Tikmēr Bormans izdeva gauleiteriem rīkojumus daudzās un dažādās jomās. Piemēram, viņu bija sasniegušas ziņas par to, ka ārsti jau izdara abortus daudzām austrumu provinču bēglēm, kas kritušas par upuri izvarošanai. 28. martā viņš nolēma, ka šajā situācijā ir jāievieš kārtība, un izdeva rīkojumu ar grifu “Pilnīgi slepeni!”. Ikvienu sievieti, kas šajos apstākļos pieteicās uz abortu, vispirms vajadzēja nopratināt Kriminalpolizei ierēdnim, lai noskaidrotu, cik ticami ir tas, ka viņu izvarojis sarkanarmietis, kā viņa pati apgalvo. Tikai pēc tam drīkstēja atļaut abortu. Špērs, cenzdamies novērst nevajadzīgu iznīcināšanu, bieži apmeklēja armiju grupas Weicbsel štābu Haslēbenā. Viņš atklāja, ka ģenerālis Heinrici pilnībā piekrīt viņa mērķiem. Pēc sakāves, amerikāņu pratināts, Špērs apgalvoja, ka ieminējies Heinrici štāba priekšniekam ģenerālim Kincelam (Eberhardt Kinzel) par iespēju atvilkt armiju grupu Weichsel uz rietumiem no Berlīnes, lai glābtu pilsētu no turpmākiem postījumiem. Heinrici tagad bija uzticēta atbildība par Berlīnes aizstāvēšanu, tāpēc viņi abi ar Špēru meklēja labāko veidu, kā paglābt no izpostīšanas iespējami vairāk tiltu. Tas bija divkārši svarīgi, jo tiltu konstrukcijā ietilpa arī ūdensvadi un kanalizācijas caurules. Viens no daudzajiem Heinrici apbrīnotājiem ģenerālštābā izteicās, ka šis 58 gadus vecais vīrs “mūsu acīs ir ideāls tradicionālā prūšu virsnieka paraugs”. Viņam nesen bija piešķirts Bruņinieka krusts ar zobeniem un ozollapām. Šis “sirmais zaldāts” ģērbās pieticīgi, priekšroku dodams frontes formastērpa frencim no aitādas un Pirmā pasaules kara laiku ādas stulpiņiem, nevis greznajam ģenerālštāba formastērpam. Adjutants veltīgi centās pierunāt viņu pasūtināt vismaz jaunu mundieri. Ģenerālis Helmuts Reimans (Helmutb Reymann), ar visai nabadzīgu iztēli apveltīts virsnieks, kas bija iecelts par Berlīnes aizstāvēšanas komandieri, plānoja iznīcināt visus pilsētas tiltus. Tāpēc Špērs ar

Heinrici atbalstu atkal izspēlēja savu sakāvnieciskuma kārti un jautāja Reimanam, vai viņš ticot uzvarai. Reimans, protams, nevarēja atbildēt noliedzoši. Tad Špērs pierunāja viņu pieņemt Heinrici kompromisa formulu: attiecināt iznīcināšanas plānus tikai uz vistālākajiem tiltiem, kas atrodas Sarkanās armijas virzības līnijā, bet tiltus galvaspilsētas centrā atstāt neskartus. Pēc tikšanās ar Reimanu Heinrici teica Špēram, ka nedomājot iesaistīties ilgstošā kaujā par Berlīni. Viņš tikai cerot, ka Sarkanā armija drīz būs klāt un pārsteigs Hitleru un nacistu vadību negaidot. Pie štāba darbiniekiem Haslēbenā nemitīgā straumē plūda arī ne tik vēlami apmeklētāji. Gauleiters Greizers, kurš, aizbildinādamies ar steidzamiem pienākumiem Berlīnē, bija atstājis aplenktās Poznaņas iedzīvotājus likteņa varā, bija ieradies armiju grupas Weichsel štābā un nemierīgi kavējās tur, paziņojis, ka vēloties strādāt par štāba adjutantu. Ieradās arī Mēklenburgas gauleiters Hildebrants (Hildebrandt) un Brandenburgas gauleiters Štircs (Stūrz) un pieprasīja informēt viņus par situāciju. Patiesībā viņi vēlējās uzdot tikai vienu jautājumu: “Wann kommt der Russe?” (Kad krievs būs klāt?) - tomēr īsti ne​uzdrošinājās, jo tas būtu sakāvnieciski. Arī Gērings bieži apmeklēja armiju grupas Weicbsel štābu, kurp atbrauca no savas lepnās Kārinhallas savrupmājas (Karinball). Viņš augstu vērtēja Sonderstaffel - īpašo plānošanas grupu, kuru vadīja slavenais Stuka meistarpilots pulkvežleitnants Baumbahs (Werner Baumbach) un kuras uzdevums bija graut padomju tiltus un pārejas uz Oderas placdarmiem, iznīcinot tos ar nesen izstrādātām, pa radio vadāmām bumbām. Kriegsmarine organizēja Sprengboote - Elizabetes laiku ugunskuģu paveidu, kas ar sprāgstvielām uz borta virzījās lejup pa upi. Uzbrukumi, kas tika veikti no gaisa un no upes, nenodarīja ilgstošus postījumus. Tos novērsa padomju sapieri, nesdami lielus upurus un strādādami ledainā ūdenī. Daudzi zaudēja dzīvību bargajā salā vai upes straumē. Pulkvežleitnants Baumbahs atzina armijas štāba virsniekiem, ka turpināt šādus uzbrukumus būtu bezjēdzīgi un ka lidmašīnu degvielu labāk derētu atdot tanku vienībām. Baumbahs, kuram, kā izteicās pulkvedis Eismans, nepiemita daudziem meistarpilotiem raksturīgās Primadonnaallūren (primadonnas manieres), atšķirībā no reihsmaršala bija reālists. Gēringa ārišķība bija tikpat smieklīga kā viņa bezatbildība. Kā izteicies kāds armiju grupas Weichsel štāba virsnieks, Gērings ar savu pastāvīgo mirkšķināšanu un speciāli šūtā formastērpa kažokādas apdari vairāk izskatījies pēc “frivolas tirgussievas”, nevis pēc reihsmaršala. Gērings mēdza piespraust visas savas medaļas, uzlikt epoletes ar resnām, zeltītām auklām un doties inspekcijas braucienos, pēc kuriem pavadīja laiku, sūtīdams armijas komandieriem sūdzības par to, ka viņu karavīri neesot pienācīgi salutējuši. Kādā plānošanas sēdē Haslēbenā viņš raksturoja abas savas izpletņlēcēju divīzijas Oderas frontē kā Ūbermenschen (pārcilvēkus). “Jums noteikti jāuzbrūk ar abām manām desanta divīzijām,” viņš paziņoja, “tad jūs varēsiet aizsūtīt pie velna visu krievu armiju.” Gērings neapjēdza, ka pat daudzi viņa virsnieki ir nevis desantnieki, bet gan Luftwaffe personāls, kas nosūtīts cīnīties sauszemes kaujās, kurās viņiem nav nekādas pieredzes. Vēlāk, sākoties uzbrukumam, viņa daudzinātā 9. izpletņlēcēju divīzija tika sagrauta pirmā. Gērings un Dēnics nolēma sapulcēt vismaz 30 000 vīru no Luftwaffe un Kriegsmarine pamatvienībām, lai raidītu viņus kaujā. Likās, abiem nerūpēja fakts, ka šie karavīri tikpat kā nemaz nav apmācīti tādam uzdevumam. Tika nodibināta flotes divīzija ar admirāli komandiera vietā un ar vienu vienīgu armijas virsnieku - padomdevēju gan taktikas, gan štāba jautājumos. Lai neatpaliktu šajā bruņoto spēku sacīkstē, SS bija izveidojusi jaunus policijas bataljonus un motorizētu brigādi no Waffen-SS štāba darbiniekiem. Tās nosaukums bija “Tūkstoš un viena nakts”. Tuvojoties Trešā reiha bojāejai, SS kodētie nosaukumi kļuva dīvaini eksotiski: brigādes prettanku nodaļa tika nodēvēta par “Suleiku”, bet izlūku bataljons - par “Harēmu”. 2.aprīlī kāds Himlera štāba virsnieks no SS reihsfīrera īpašā vilciena izteica ierosinājumu, ka 25 000 vīriem, kas jau iesaukti no Reicbspost (Reiha pasta), varētu pievienot vēl 4000 “frontes izpalīgu”. Nacistu vadība centās īstenot “Der 800.000-Mann-Plan” (plānu par 800 000 vīriem). Armiju grupas

Weicbsel štābs iebilda: ja jau nav ieroču, ko izsniegt visiem šiem neapmācītajiem vīriem, tad viņi būs vairāk nekā lieki. Taču nacistu varas pārstāvji bija pilnībā gatavi izsniegt iesauktajiem dažas tanku dūres un katram iedot pa rokasgranātai, lai viņi varētu aizraut sev līdzi nāvē arī pāris ienaidnieku. “Tas bija pavisam vienkārši,” rakstīja pulkvedis Eismans, “tika dota pavēle sākt organizētu masu slaktiņu, jo nekas cits tas nebija.” Savukārt nacistu partija pūlējās noturēt pie dzīvības ideju par Freikorps Ādolf Hitler. Trešdien, 28. martā Bormans turpināja to apspriest “ar Dr. Kaltenbrunneru”. SS pārstāvji bija ārkārtīgi pedantiski attiecībā uz saviem akadēmiskajiem grādiem. Viņi arī nevilcinājās izklāstīt savas zināšanas par vēsturi, kad Dr. Gebelss masīvās propagandas nolūkos pūlējās celt gaismā visus iespējamos piemērus par neveiksmēm karos. Fridrihs Lielais un Blihers jau bija piesaukti pārlieku bieži, tāpēc Kaltenbrunners ieteica Propagandas ministrijai iz​mantot ķēniņa Dārija sakāvi Persijā. Armiju grupā Weicbsel ietilpstošās divas armijas saņēma no nacistu vadības visnotaļ nerealizējamus solījumus. Tā dēvētajai Trešajai tanku armijai ģenerāļa Haso fon Manteifela vadībā, Oderas frontē uz ziemeļiem no Devītās armijas, bija tikai nedaudz vairāk par vienu tanku divīziju. Lielākā tiesa no viņa divīzijām sastāvēja no jauktiem bataljoniem un no kursantiem. Tikpat salasīta bija ģenerāļa Buses De​vītā armija. Tajā ietilpa pat lielgabalnieku rota zemūdenes matrožu formastērpos. Šajā Oderbruhas frontes sektorā atradās gandrīz tikai kursantu vienības, katram kursantam bija izsniegta maza maizes deva, desa un tabaka. Daži karavīri bija tik jauni, ka viņiem tabakas vietā bija iedoti saldumi. Lauka virtuves atradās ciematos pie frontes līnijas, un kursanti no turienes devās uz priekšu, lai raktu ierakumus. Viens no viņiem rakstīja, ka cīņu biedrs “ir ciešanu biedrs”. Viņi nebija kaujas vienība parastajā, militārajā šī vārda nozīmē. Neviens, pat virsnieki, nezināja, kādi ir pienākumi vai kas viņiem jādara. Viņi tikai raka tranšejas un gaidīja. Anekdotes atspoguļoja viņu noskaņojumu. Sagūstīts karavīrs izstāstīja savam padomju pratinātājam vienu no jaunākajiem jokiem: “Dzīve ir kā bērna krekliņš - īsa un viscaur sūdos.” Vācu karavīri, kuriem bija pietiekami daudz kara pieredzes, lai zinātu, ka bez ērtībām dzīvo tikai muļķi, ļoti lepojās ar savām “gemūtlicbe” zemnīcām; parasti tās bija apmēram divus metrus platas un trīs metrus garas, nelieli baļķēni balstīja metru biezo zemes slāni, kas veidoja griestus. “Mana galvenā zemnīca bija ļoti omulīga,” rakstīja kāds karavīrs. “Es to iekārtoju kā mazu istabiņu ar koka galdu un krēslu.” Tuvīnajās mājās pievāktie matrači un dūnu pēļi radīja īsti mājīgas ērtības. Tā kā gaisma un dūmi piesaistīja snaiperu uzmanību, karavīri drīz vairs neskuvās un nemazgājās. Uz marta beigām samazinājās pārtikas devas. Lielākoties zaldāts vienā diennaktī saņēma pusi no Kommissbrot - akmenscieta armijas maizes klaipa - un sautējumu vai zupu, kas, vārīta lauka virtuvē tālu aizmugurē, tika atvesta uz frontes līniju naktī, auksta un sastingusi. Ja paveicās, katrs karavīrs dabūja ceturtdaļlitra pudeli degvīna un paretam arī Frontkdmpfer- pāckchen - frontes cīnītājiem domātu paciņu ar cepumiem, konfektēm un šokolādi. Tomēr galvenā problēma bija tīra dzeramā ūdens trūkums. Rezultātā daudzi karavīri cieta no dizentērijas, un tranše​jās vairojās netīrība. Jauno kursantu sejas drīz izkāmēja no paguruma un spriedzes. Savu darīja Šturmovik iznīcinātāju uzlidojumi skaidrā laikā, artilērijas un mīnmetēju uguns “dienasvidus koncerti” un apšaude uz labu laimi naktīs. Laiku pa laikam padomju artilērija tēmēja uz ēkām - gadījumam, ja tajās atrastos kāds komandpostenis, - un raidīja turp fosforescējošus šāviņus. Tomēr jaunajiem un nepieredzējušiem visbriesmīgākā bija četras stundas ilgā stāvēšana nakts sardzē. Visi baidījās, ka uzbruks krievi un saņems viņus ciet kā “mēles”. Pa dienu neviens nekustējās. Polmeieram (Pohlmeyer) - vienam no Gerharda Tilerija (Gerhard Tillery) biedriem virsnieku kadetu pulkā Potsdam - padomju snaiperis iešāva galvā, kad viņš kāpa ārā no tranšejas. Tika nošauts arī Oterštets (Otterstedt), kas steidzās viņam palīgā. Karavīri nebija pamanījuši šāviena uzliesmojumu, tāpēc nezināja, no kuras puses raidīta lode. Tomēr vāciešiem šajā sektorā bija arī savs snaiperis. Tas bija “galīgi traks tips”, kurš brīvajā laikā mēdza ietērpties apbedītāja melnajā

cilindrā un frakā, pie kuras piesprauda Vācu Zelta krustu - vulgāru medaļu, kas bija iesaukta par “vēršaci”. Viņa ekscentriskā uzvedība droši vien tika paciesta tāpēc, ka viņš bija guvis 130 uzvaras. Šis snaiperis parasti ieņēma pozīciju kādā šķūnī pie pašas frontes līnijas. Novērotāji, kas ar binokļiem dežurēja ierakumos, ziņoja viņam par mērķiem. Kādu dienu, kad nenotika gandrīz nekas, viens novērotājs pastāstīja snaiperim par suni, kas skraida ap krievu pozīcijām. Suns tika nošauts ar vienu lodi. Munīcijas bija tik maz, ka ik rītu bija jāziņo par precīzu tās daudzumu. Pieredzējuši rotu komandieri atskaitēs pārspīlēja šāviņu patēriņu, lai iekrātu sev rezervi lielajam uzbrukumam, jo zināja, ka tam drīz jāsākas. Marta nogalē vācu formāciju komandieri kļuva arvien nemierīgāki. Viņiem radās sajūta, ka krievi spēlējas ar viņiem “kā kaķis ar peli”, bez steigas sasniegdami divus mērķus uzreiz. Kauja par placdarmiem Oderas rietumu pusē ne tikai gatavoja Sarkanajai armijai tramplīnu uz Berlīni, bet arī novājināja Devīto armiju un piespieda to izlietot rūkošos munīcijas krājumus jau pirms lielā uzbrukuma. Vācu artilērijas lielgabali, kas drīkstēja raidīt tikai pa pāris šāviņiem dienā katrs, nevarēja iesaistīties bateriju apšaudē, tāpēc padomju artilēristi varēja pēc patikas notēmēt uz noteiktiem mērķiem, gatavojoties ugunij, kas ievadīs uzbrukumu. Lielā ofensīva pret Zēlovas augstieni ceļā uz Berlīni bija tikai laika jautājums. Karavīri pavadīja dienas vai nu gulēdami, vai rakstīdami vēstules uz mājām, kaut arī pasta sakari kopš februāra tikpat kā nedarbojās. Pēc virsnieku domām, šis pasta sistēmas sabrukums deva vismaz vienu labumu. Bija notikušas vairākas pašnāvības, pēc tam kad karavīri bija saņēmuši sliktas ziņas - vai nu par sabombardētu māju, vai par bojā gājušiem tuviniekiem. Sagūstītie vācu karavīri stāstīja saviem padomju pratinātājiem - un nav iespējams noskaidrot, vai viņi runājuši patiesību vai mēģinājuši izpelnīties līdzcietību, - ka viņu pašu artilērija apšaudījusi ierakumu aizmuguri, lai neviens nesadomātu atkāpties. Karavīri zināja, ka nespēs noturēties pret pārspēku, tāpēc gaidīja tikai vienu - pavēli atkāpties. Ja kāds vada komandieris pa lauka telefonu piezvanīja uz štābu un nesaņēma atbildi, gandrīz vienmēr sākās panika. Vairums uzreiz nosprieda, ka viņus nelaimē pametuši tie paši komandieri, kas pavēlējuši cīnīties līdz beigām, tomēr neviens neriskēja sastapties ar Feldgendarmerie. Labākais atrisinājums bija - nolīst dziļi zemnīcā un lūgt Dievu, lai padomju uzbrucēji atvēl izdevību padoties, pirms iemet zemnīcā granātu. Taču, pat ja viņu padošanās tiktu pieņemta, vienmēr vēl pastāvēja risks, ka vācieši tūdaļ dosies pretuzbrukumā. Jebkuru, kas tiktu pieķerts kā padevies gūstā, gaidīja tūlītējs nāvessods. Par spīti apmācītu karavīru un munīcijas trūkumam, vācu armija šajā bezizejas stāvoklī vēl varēja būt bīstama pretiniece. 22. martā Čuikova 8. gvardes armija devās uzbrukumā pie Hatenovas muižas (Gut Hathenoiv) palienes līdzenumā pie Reitveinšpūras. 303. kājnieku divīzijas Doberitz 920. lielgabalnieku apmācības brigādē tika izziņota trauksme. Ieraugot tankus T-34, brigāde steigšus izvērsa spēkus. Oberfeldfēbelis Veinheimers (Weinbeimer) deva pavēles: “Tēmēt - prettanku šāviņš - mērķis - uguni!” Gerhards Laudans (Gerhard Laudan) tūdaļ pēc ieroča atsitiena pielādēja no jauna. Pašgājēja lielgabala apkalpe atrada labu šaušanas ritmu. Dažu minūšu laikā viņi sašāva četrus T-34, taču tad atplaiksnīja žilbinoša gaisma, un bruņumašīnu sadrebināja varens trieciens. Laudans ar galvu atsitās pret tērauda plātni. Viņš dzirdēja komandieri kliedzam: “Raus! (Laukā!)” Laudans atspieda vaļā lūku, lai mestos ārā, taču traucēja radioaustiņas un mikrofons, ko viņš bija aizmirsis atvienot. Pēdīgi viņš izspraucās ārā, guvis tikai sīkus ievainojumus, un atrada pārējo apkalpi patvērušos bruņumašīnas aizsegā. Visapkārt rēca ienaidnieka tanki, un likās - šajā haosā nav izredžu ne glābties, ne atjēgties. Te pēkšņi viņu bruņumašīnas vadītājs ierindnieks Kleins (Klein) iekāpa atpakaļ pa lūku. Pārējie pārsteigti izdzirda, ka motors ierūcas atkal. Viņi steigšus sakāpa iekšā, un bruņumašīna lēni pagriezās pretējā virzienā. Viņi atklāja, ka bruņās netālu no lielgabala ietriecies ienaidnieka šāviņš, taču starp korpusa ārējām bruņām un iekšējo tērauda oderi, par laimi, bija sprauga. Tā bija viņus izglābusi. “Šoreiz zaldāta laime bija mūsu pusē,” piezīmēja Laudans. Viņiem pat izdevās aizbraukt līdz brigādes remontbāzei Rēfeldē (Rehfelde) uz dienvidiem no Štrausbergas (Strausberg).

Gan Oderas frontē, gan pie Neises iepretim 1. Ukrainas frontei virsnieki pārdzīvoja dalītas jūtas. “Virsniekiem ir divi viedokļi par situāciju,” ziņoja padomju pratinātāji, “proti, oficiālā versija un pašu uzskati, kurus viņi izpauž tikai ļoti tuviem draugiem.” Virsnieki nelokāmi ticēja, ka ir jāaizstāv Tēvija un sava ģimene, tomēr reizē skaidri apzinājās, ka stāvoklis ir bezcerīgs. “Visi pulki nav vienādi,” sagūstīts vecākais leitnants teica 7. nodaļas pratinātājam 21. armijas štābā. “Regulārā karaspēka vienības ir stipras. Disciplīna un kaujas gars tur ir augstā līmenī. Turpretī steigā savāktajās kaujas grupās situācija ir pilnīgi citāda. Disciplīna ir briesmīga, un, līdzko parādās krievu vienības, karavīri krīt panikā un bēg no savām pozīcijām.” “Būt virsniekam,” kāds cits vācu leitnants rakstīja savai līgavai, “nozīmē nemitīgi svārstīties starp Bruņinieka krustu, bērza krustu un karatiesu.”

11.Gatavošanas pēdējam triecienam

3.aprīlī maršals Žukovs no Maskavas centrālā lidlauka aizlidoja atpakaļ uz savu štābu. Gandrīz tai pašā laikā gaisā pacēlās Koņeva lidmašīna. Sacīkstes bija sākušās. Plāns paredzēja sākt ofensīvu 16. ap​rīlī un ieņemt Berlīni 22. aprīlī - Ļeņina dzimšanas dienā. Žukovs uzturēja pastāvīgu kontaktu ar Stavku, taču visus viņa sakarus ar Mas​kavu kontrolēja NKVD, proti, 108. speciālā sakaru rota viņa štābā. “Berlīnes operācija [..] ko izstrādājis ģeniālais virspavēlnieks biedrs Staļins”, kā tik diplomātiski izteicās 1. Ukrainas frontes politiskā nodaļa, nebija slikts plāns. Problēmu radīja tas, ka 1. Baltkrievijas frontes ieņemtais galvenais placdarms atradās vislabākajās aizsardzības pozīcijās visā reģionā: pie Zēlovas augstienes. Žukovs vēlāk atzina, ka esot par zemu novērtējis šo pozīciju spēku. Abās galvenajās frontēs, kas bija iesaistītas šajā operācijā, štābus gaidīja grūti uzdevumi. Pāri visai Polijai un pār provizoriskajiem Vislas tiltiem steigšus bija ierīkoti krievu standartplatuma sliežu ceļi, lai varētu piegādāt miljoniem tonnu nepieciešamo krājumu - ieskaitot artilērijas šāviņus un raķetes, munīciju, degvielu un pārtiku. Arī Sarkanās armijas galvenā izejviela - personālais sastāvs - bija jāpapildina un jāpārveido. Pēc Sarkanās armijas mēroga, Vislas- Oderas un Pomerānijas operācijās ciestie zaudējumi nebija smagi, sevišķi ņemot vērā to, cik tālu karaspēks bija pavirzījies uz priekšu. Taču Žukova un Koņeva strēlnieku divīzijām ar aptuveni 4000 karavīriem katrā ne reizi nebija radusies īsta izdevība papildināt savas rindas. Līdz 1944. gada 5. septembrim uz Sarkano armiju bija nosūtīti 1 030 494 noziedznieki no Gulaga. Apzīmējums “noziedznieks” attiecās arī uz tādiem, kas bija notiesāti par neierašanos darbā. Politiskie ieslodzītie jeb zeķi, apsūdzēti par nodevību vai pretpadomju darbību, tika uzskatīti par pārāk bīstamiem, lai tiktu atlaisti kaut vai tikai uz Straf rotām. Jauni spēki no Gulaga tika piegādāti 1945. gada pavasara sākumā, un cietumniekiem atkal tika solīts, ka viņi varēs izpirkt savu vainu ar asinīm. Patiesībā nepieciešamība pēc pastiprinājuma bija tik liela, ka marta beigās, kad līdz Berlīnes ofensīvai atlika nedaudz vairāk par divām nedēļām, Valsts aizsardzības komiteja izdeva pavēli piegādāt visdažādāko kategoriju ieslodzītos no katra apgabala, NKVD nodaļas un no izmeklēšanas cietumiem, kur prokurori vēl nav izska​tījuši attiecīgo apsūdzības lietu. Jāšaubās, vai lielāko daļu šo ieslodzīto motivēja doma apmainīt nāvi Gulagā - “suņiem suņa nāve”, kā tas tika dēvēts, - pret varoņa nāvi, kaut gan pieci no viņiem kļuva par Padomju Savienības varoņiem, to skaitā arī viens no slavenākajiem kara varoņiem Aleksandrs Matrosovs, kurš, kā stāsta, esot meties uz vācu ambrazūras. Dzīve nometnēs bija iemācījusi viņiem domāt uz priekšu tikai par vienu dienu. Vienīgais, kas varētu būt viņus iedvesmojis, bija pilnīga ierastās kārtības maiņa un izredzes uzvesties, kā tīk. Daži no bijušajiem Gulaga ieslodzītajiem tik tiešām “izpirka savu vainu ar asinīm” - vai nu Straf rotās, vai mīnu meklēšanas vienībās. Nav nekāds brīnums, ka tie, kas nonāca sapieru rotās, cīnījās daudz labāk par tiem, kas tika nosūtīti uz Straf rotām. Pret atbrīvotajiem karagūstekņiem, kas bija palikuši dzīvi briesmīgajos vācu nometņu apstākļos, neizturējās daudz labāk. 1944. gada oktobrī Valsts aizsardzības komiteja izdeva rīkojumu, ka viņi tūdaļ pēc atbrīvošanas jānogādā īpašās militāro apgabalu rezerves vienībās un jāpakļauj NKVD un SMERŠ veiktai filtrācijai. Tiem, kas no rezerves bataljoniem tika taisnā ceļā nosūtīti uz frontes līniju, pēc visa pārciestā nereti bija stipri iedragāta veselība. Pret viņiem vienmēr izturējās kā pret ļoti aizdomīgiem. Frontes komandieri neslēpa, ka jūt bažas, pieņemot savās vienībās “karavīrus, kas ir no fašistu verdzības atbrīvoti padomju pilsoņi”. Ilgā ieslodzījuma laikā viņu “morāli” bija stipri grāvusi “melīgā fašistu propaganda”. Tomēr maz ticams, ka politisko virsnieku metodes spēja atsvabināt šos karavīrus no visļaunākajām dziņām. Virsnieki lasīja viņiem biedra Staļina pavēles, rādīja filmas par Padomju Savienību un Lielo Tēvijas karu un mudināja stāstīt par “vācu bandītu briesmīgajām zvērībām”. “Šie cilvēki bija svarīgi armijai,” rakstīja 1. Ukrainas frontes politiskā nodaļa, “jo kvēloja dedzīgā

naidā pret ienaidnieku un alka atriebties par visām zvērībām un pazemojumiem, ko pārcietuši. Tomēr viņi vēl nebija pieraduši pie stingras militāras kārtības.” Patiesībā tas bija atzinums, ka atbrīvotajiem cietumniekiem ir sevišķi nevaldāma tieksme uz izvarošanu, slepkavībām, laupīšanu, dzeršanu un dezertēšanu. Tāpat kā daudzus Gulaga noziedzniekus, pārdzīvojumi bija padarījuši viņus caur un cauri brutālus. 5.triecienarmijas 94. gvardes strēlnieku divīzija saņēma četrdesmit piecus bijušos karagūstekņus tikai piecas dienas pirms tam, kad bija jāsākas Oderas operācijai. Politiskie virsnieki acīm redzami nejuta pret viņiem nekādu uzticēšanos. Viens no viņiem rakstīja: “Katru dienu es divas stundas stāstīju viņiem par Dzimteni, par fašistu zvērībām un par likumu, kas attiecas uz Dzimtenes nodevību. Mēs sadalījām viņus pa dažādiem pulkiem, lai izslēgtu iespēju, ka vienā rotā nonāk divi cilvēki, kas kopā bijuši Vācijā vai ir novadnieki. Katru dienu, katru stundu mēs saņēmām informāciju par viņu morāli un uzvedību. Lai modinātu viņos naidu pret vāciešiem, mēs izmantojām fotogrāfijas, kurās redzams, kā vācieši pazemo mūsu civiliedzīvotājus, ieskaitot bērnus, un parādījām viņiem viena mūsu karavīra sa​kropļoto līķi.” Neuzticēšanās bijušajiem karagūstekņiem balstījās uz staļiniskajām bailēm, ka ikviens, kurš pavadījis kādu laiku ārpus Padomju Savienības, lai arī kādos apstākļos, ir bijis pakļauts pretpadomju ietekmēm. Fakts, ka cilvēks atradies vācu gūstekņu nometnē, nozīmēja, ka šo cilvēku ir “pastāvīgi ietekmējusi Gebelsa propaganda”: “Viņi nezināja reālo situāciju Padomju Savienībā un Sarkanajā armijā.” Tas liek noprast varasvīru tramīgos centienus par katru cenu izdzēst atmiņas par 1941. gada katastrofu un jebkādu tās saistību ar biedra Staļina vadību. Politiskos virsniekus biedēja arī jautājums, ko acīmredzot “bieži uzdeva” bijušie karagūstekņi: “Vai tas tiesa, ka viss aprīkojums, ko izmanto Sarkanā armija, ir nopirkts no ASV un Anglijas un ka to ir izdarījis biedrs Staļins?” Raizējās arī NKVD. “Sliktas uzraudzības un komandieru nenopietnās attieksmes dēļ” nebija izdevies ierobežot disciplīnas pārkāpumus, valsts likumu neievērošanu un “amorālu uzvedību”. Tas attiecās pat uz virsniekiem: “Teritorija, ko atbrīvojusi padomju armija, ir pilna ar naidīgiem elementiem, sabotieriem un citiem aģentiem.” Komandieru nenopietnā attieksme bija ieguvusi tādus apmērus, ka pie dienesta automašīnu sānlogiem tika piekārti aizkariņi. Tas acīmredzot tika darīts, lai noslēptu, ka mašīnā sēd kāda augstāka virsnieka “karalauka sieva” - mīļākā, kura parasti tika izraudzīta no štāba sakaru vai medicīniskās vienības. Kaut arī Staļins klusējot bija piekritis šim “karalauka sievu” esamības faktam, NKVD tomēr deva rīkojumu “pie kontrolpunktiem tos [aizkarus] novākt”. Ideoloģiskā apstrāde bija augstākā prioritāte gan politiskajiem virsniekiem, gan NKVD, kas atbildēja par “kaujas gatavības pārbaudi pirms cīņas”. Saskaņā ar šo kritēriju “politiskā sagatavotība” bija svarīgākā no visām kategorijām. Marta beigās, tūdaļ pēc jaunā iesaukuma, 1. Baltkrievijas frontē tika organizēti īpaši propagandas semināri tiem, kas piederēja pie nekrievu tautības. To vidū bija poļi no “rietumu Ukrainas” un “rietumu Baltkrievijas”, kā arī moldāvi. Tomēr daudzi no šiem jauniesauktajiem bija redzējuši masu arestus un deportācijas, ko 1939. - 1941. gadā īstenoja NKVD, un pretojās ideoloģiskajai apstrādei, kura koncentrējās uz sarkanarmiešu komunistiski iedvesmīgo pašuzupurēšanos. “Viņi uz to raudzījās visai skeptiski,” satraukti ziņoja kāda politiskā nodaļa. “Pēc sarunas par varoņdarbu, ko veicis Padomju Savienības Varonis seržants Varlamovs, ar savu augumu aizsegdams ienaidnieka dzota ambrazūru, iz​skanēja piezīmes, ka tas nevarot būt iespējams.” Militārā apmācība neapšaubāmi bija gaužām nepietiekama. “Arī ārpus kaujas operācijām tiek zaudēts daudz karavīru, un pie tā ir vainojama virsnieku nezināšana un karavīru sliktā apmācība,” liecināja kāds NKVD ziņojums. Vienā pašā divīzijā viena mēneša laikā gāja bojā divdesmit trīs karavīri un sešdesmit septiņi tika ievainoti tikai tāpēc, ka neprata apieties ar automātiem: “Tā notiek tāpēc, ka automāti tiek sakrauti kaudzēs vai pakarināti ar pilnām aptverēm.” Citi karavīri guva ievainojumus, rīkojoties ar nepazīstamiem ieročiem un prettanku granātām. Slikti informēti zaldāti ieskrūvēja granātās nepareizus detonatorus, un daži “dauzīja mīnas un šāviņus ar cie​tiem priekšmetiem”.

Savukārt Sarkanās armijas sapieriem nācās riskēt, nereti tādēļ, lai kompensētu piegādes trūkumus. Viņi lepojās ar to, ka prata izmantot naktīs savākto neeksplodējušo šāviņu un vācu mīnu saturu. Viņu privātais sauklis bija un palika: “Viena kļūda, un vakariņu vairs nebūs.” Viņi rīkojās šādi: izvilka sprāgstvielas lādiņu, sasildīja to un izritināja sev uz stilba, gluži kā meitenes kubiešu cigāru fabrikā izritina tabaku, un beigās ievietoja to kādā no krievu mīnu korpusiem, kas bija no koka, tāpēc vācu mīnu detektori tās nespēja atrast. Riska pakāpe bija atkarīga no izvelkamā lādiņa stabilitātes. Sapieru drosmi un prasmi ļoti cienīja gan strēlnieku vienības, gan tankisti, kuri parasti neatzina nevienas citas ieroču grupas vai dienesta pārākumu. Programma, kas veicināja naida kurināšanu pret ienaidnieku, bija uzsākta 1942. gada vasaras nogalē, kad notika atkāpšanās uz Staļingradu un Staļins izdeva pavēli “Ne soli atpakaļ!”. Tai laikā Anna Ahmatova sacerēja dzejoli “Drosmes stunda ir situsi”. Bet 1945. gada februārī padomju valdība pārfrāzēja viņas vārdus: “Sarkanarmieti - tagad tu esi uz vācu zemes. Atriebības stunda ir situsi!” Pirmais viņas vārdus pārveidoja Iļja Ērenburgs, kurš 1942. gadā bija rakstījis: “Neskaiti dienas; neskaiti kilometrus. Skaiti vienīgi vāciešus, ko esi nogalinājis. Nogalini vācieti - tā ir tavas mātes lūgšana. Nogalini vācieti - tas ir tavas krievu zemes sauciens. Nešaubies! Neatlaidies! Nogalini!” Tika izmantota ikviena iespēja, lai iekaltu apziņā to, cik liels ir vācu briesmudarbu apjoms Padomju Savienībā. Kāds franču informators ziņoja, ka Sarkanās armijas vadība pavēlējusi ekshumēt pie Nikolajevas un Odesas nogalināto apmēram 65 000 ebreju līķus un izvietot tos gar lielceļiem, kurus armija izmanto visvairāk. Ik pēc 200 metriem uzraksts vēstīja: “Lūk, kā vācieši izturas pret padomju pilsoņiem!” Kā vēl viens vācu briesmudarbu paraugs tika izmantoti atbrīvotie spaidu darbu strādnieki. Sievietēm, lielākoties ukrainietēm un baltkrievietēm, tika pavēlēts stāstīt zaldātiem par izciestajiem pazemojumiem. “Mūsu karavīri ļoti sadusmojās,” atcerējās kāds politiskais virsnieks. Taču tad piebilda: “Godīgi sakot, daži vācieši izturējās pret saviem strādniekiem tīri labi, tomēr tādu bija mazākums, un atbil​stoši tā laika garam mēs atcerējāmies tieši sliktākos piemērus.” “Mēs nemitīgi centāmies kāpināt naidu pret vāciešiem un uzjundīt atriebības alkas,” ziņoja 1. Ukrainas frontes politiskā nodaļa. Ciematos atrastās spaidu darbu strādnieku zīmītes tika nodrukātas un izplatītas karaspēkā. Vienā tādā vēstulē bija rakstīts: “Viņi ir ievietojuši mūs nometnē, pelēkās, tumšās barakās, spiež strādāt no rīta līdz vakaram, ēst dod rāceņu zupu un mazu gabaliņu maizes. Viņi mūs pastāvīgi apvaino. Tā mēs esam pavadījuši savu jaunību. Visus ciema jauniešus - pat zēnus, kuriem tikai trīspadsmit gadu, - viņi ir atveduši uz savu nolādēto Vāciju, un mēs visi šeit ciešam, baskājaini un izsalkuši. Klīst valodas, ka tuvojas mūsējie. Mēs nevaram vien sagaidīt. Varbūt drīz mēs ieraudzīsim savus brāļus un mūsu ciešanas beigsies. Pie manis atnāca meitenes. Mēs apsēdāmies, lai to pārrunātu. Vai mēs pārdzīvosim šo briesmīgo laiku? Vai vēl redzēsim savus tuviniekus? Mēs vairs nespējam to izturēt. Te, Vācijā, ir briesmīgi. Žeņa Kovakčuka.” Kādā citā vēstulē viņa bija uzrakstījusi tekstu dziesmai, kuru dēvēja par “verdzeņu dziesmu”: “Pavasaris pagājis, vasara ir klāt, / Mūsu dārzos zied puķes, / Bet es, tik jauna meitene, / Pavadu savas dienas vācu nometnē. ” Vēl viena naida kurināšanas metode, ko izmantoja politiskie virsnieki, bija “atriebības rēķins”. “Katrā pulkā tika aptaujāti ierindnieki un virsnieki, un tika noskaidroti fakti par briesmudarbiem, par “Hitlera nezvēru sirojumiem un varmācību”. Piemēram, vienā bataljonā tika sastādīts un plakāta veidā izlikts briesmīgs atriebības rēķins: “Tagad mēs atriebsimies par 775 nogalinātiem radiniekiem, par 909 radiniekiem, kas aizvesti verdzībā uz Vāciju, par 478 nodedzinātām mājām un par 303 nopostītām lauku sētām…” Visos [1. Baltkrievijas] frontes pulkos tika noturēti “atriebības mītiņi”, kas izraisīja lielu entuziasmu. Mūsu frontes cīnītāji, tāpat kā visi Sarkanās armijas karavīri, ir cildeni atriebēji, kas soda fašistu okupantus par visām viņu drausmīgajām zvērībām un ļaundarībām.” “Mūsu ēdnīcā pie sienas bija liels lozungs,” atcerējās 1. Baltkrievijas frontes štāba šifrētāja. ““Vai tu vēl neesi nogalinājis vācieti? Tad nogalini!” Mūs ļoti stipri ietekmēja Ērenburga uzsaukumi, un mums

bija daudz, par ko atriebties.” Viņas vecāki bija gājuši bojā Sevastopolē. “Naids bija tik liels, ka nācās grūti savaldīt karavīrus.” Kamēr padomju militārie vadītāji lēsa, ka tagad viņu karavīru dusmas ir pietiekami lielas noslēguma ofensīvai, 7. propagandas nodaļa centās pārliecināt vācu karavīrus frontes pretējā pusē, ka pret viņiem izturēsies labi, ja viņi padosies. Reizēm izlūku grupām izdevās pārtvert kādu Feldpost (lauka pasta) maisu, pilnu ar vēstulēm, kas sūtītas no mājām. Šīs vēstules lasīja un analizēja vācu komunisti jeb “antifa” - antifašistiski noskaņoti karagūstekņi, piekomandēti šai nodaļai. Arī visu gūstekņu saņemtās vēstules tika izmantotas analīzei. Propagandas nodaļu in​teresēja civiliedzīvotāju noskaņojums, amerikāņu un britu bombar​dēšanas nodarītie postījumi un jebkuras ziņas par pārtikas trūkumu, sevišķi par to, ka trūkst piena bērniem. Šo informāciju nosūtīja augstākām instancēm, kā arī izmantoja propagandas skrejlapās, ko ar pārvietojamu iespiedmašīnu drukāja armijas štābā. Viena no augstākajām prioritātēm, pratinot sagūstītas “mēles”, dezertierus un citus gūstekņus, bija jautājums par ķīmiskajiem ieročiem. Padomju militārā vadība saprotamu iemeslu dēļ bažījās, ka Hitlers, izmisīgi mēģinot aizstāvēties, laidīs darbā ķīmiskos ieročus; nacistu vadoņi taču visu laiku bija apgalvojuši, ka viņiem esot “brīnumieroči”. Zviedriju sasniedza ziņojumi, ka ķīmiskie ieroči esot izsniegti īpašām karaspēka vienībām; tie esot ievietoti garenās kastēs ar uzrakstu “Lietot tikai pēc Fīrera personiskā rīkojuma”. Zviedrijas militārais atašejs dzirdēja runājam, ka vāciešus no šo ieroču lietošanas atturot tikai bailes par to, ka bojā ies arī visi tie, kas atrodas tuvumā. Ja tā bija patiesība, tad tas nozīmēja, ka no vērmahta ķīmisko ieroču pētījumu centra, izvietota masīvajā Špandavas (Spandau) citadelē, ir piegādātas nervu gāzes zarīns un tabūns. Feldmaršals Keselrings (Albert Kesselring) itin kā bija teicis SS obergrupenfīreram Volfam, ka Hitlera padomnieki mudinot viņu izmantot šos Verziveiflungsivaffen - “izmisuma ieročus”. Dažas nedēļas vēlāk Alberts Špērs, amerikāņu pratināts, labprātīgi apliecināja, ka nacistu fanātiķi tajā laikā “pieprasījuši ķīmisko karu”. Padomju avoti gan vēsta, ka februārī pie Gleivicas (Gleiivitz) pret padomju karaspēku veikts ķīmiskais uzbrukums, izmantojot aviobumbas un mīnmetēju šāviņus, tomēr jebkādu detaļu trūkums šajā apgalvojumā liecina, ka tā ir bijusi vai nu viltus trauksme, vai mēģinājums rosināt interesi par tamlīdzīgiem draudiem. Karavīriem pavēlēja staigāt gāzmaskā četras stundas dienā un vismaz vienu nakti pavadīt, nenoņemot gāzmasku. Tika izsniegti papīra apģērbi un aizsargzeķes, tāpat arī audekla maskas zirgiem. Tika izdoti rīkojumi aizsargāt pārtiku un ūdens avotus, štābos sagatavot pagrabus, kur patverties gāzu uzbrukuma gadījumā. Tomēr tas vēl ir liels jautājums, cik daudz uzmanības Sarkanā armija pievērsa šiem rīkojumiem, sevišķi tāpēc, ka par “ķīmisko disciplīnu” bija atbildīgi NKVD pulki. Apmācības vācu tanku dūru lietošanā izpelnījās daudz nopietnāku attieksmi. Bija iegūts liels daudzums šo ieroču, un katrā strēlnieku bataljonā tika organizētas “apmācītu fausteru” grupas. Politiskie virsnieki izgudroja visai paredzamo saukli: “Sit ienaidnieku ar viņa paša ieročiem!” Apmācības laikā viena no šīm dūrēm tika raidīta uz izdegušu tanku vai mūri apmēram 30 metru attālumā. 3. triecienarmijā komjaunatnes instruktori izdalīja tanku dūres un mācīja izraudzītajiem “fausteriem” tēmēt. 3. strēlnieku korpusa seržants Beļajevs raidīja tanku dūri uz mājas sienu 50 metru attālumā. Kad noplaka putekļi, viņš ieraudzīja, ka šāviņš ir izsitis tik lielu caurumu, ka pa to var izlīst cilvēks, un ietriecies pretējā sienā. Tikpat pārsteigti bija vairums no tiem, kas izmēģināja šos ieročus. Pēc viņu domām, galvenā tanku dūru priekšrocība gaidāmajās Berlīnes kaujās bija nevis to oficiālā prettanku loma, bet gan spēja saspridzināt sienas, dodot iespēju nokļūt no vienas ēkas uz nākamo.

12.Uzbrukuma gaidās

Aprīļa sākumā, kad Berlīne gaidīja pēdējo padomju uzbrukumu gar Oderu, pilsētā valdīja drudžaina pārguruma, briesmīgu priekšno​jautu un izmisuma pilna gaisotne. Zviedrijas militārais atašejs ziņoja uz Stokholmu: “Vakar fon Tipelskirhs, labu gribēdams, atkal ielūdza mūs uz viesībām pie Mellenezera, un es aizbraucu drīzāk aiz ziņkārības, nevis citu iemeslu dēļ. Nebija lielu cerību dzirdēt kaut ko interesantu, jo tagad viss notiek pēkšņi. Vakars bija visai traģisks. Gaisotne bezcerīga. Vairums no viņiem pat necentās tēlot možumu, bet gan atspoguļoja situāciju tādu, kāda tā ir. Daži kļuva sentimentāli, meklēdami mierinājumu pudelē.” Fanātiska apņēmība valdīja vienīgi starp tiem nacistiem, kuri uzskatīja, ka jebkāda padošanās nozīmē nāvessodu. Viņi līdzīgi Hitleram bija nolēmuši gādāt, lai visus citus sagaida tāds pats liktenis kā viņus. 1944. gada septembrī, kad Rietumu Sabiedrotie un Sarkanā armija lielā ātrumā tuvojās reiham, nacistu vadība gribēja turpināt cīņu pret saviem zvērinātajiem ienaidniekiem pat pēc sakāves. Tā nolēma izveidot pretošanās kustību ar kodētu nosaukumu Werwolf (Vilkacis). Vārds Werwolf bija aizgūts no kāda romāna par Trīsdesmitgadu karu; tā autors bija Hermanis Lēnss (Hermann Lons), galējs nacionālists, kritis 1914. gadā un nacistu godāts. 1944. gada oktobrī, kad sākās šīs idejas īstenošana, SS obergrupenfīrers Hanss Pricmans (Hans Prūtzmann) tika iecelts par Generalinspekteur fūr Spezialabivehr - īpašās aizsardzības ģenerālinspektoru. Pricmans, kurš savā laikā Ukrainā bija pētījis padomju partizānu taktiku, tika ataicināts no Kēnigsbergas, lai dibinātu štābu. Tomēr, tāpat kā notika ar daudziem nacistu projektiem, arī šoreiz konkurējošas frakcijas gribēja veidot savas struktūras vai iegūt kontroli pār esošajām. Pat SS iekšienē radās divas organizācijas: Werwolf un Oto Skorceni (Otto Skorzeny) SS Jagdverbānde. Skaits palielinās līdz trim, ja pieskaita neaktivēto gestapo un SD variantu, kas pazīstams ar kodētu nosaukumu Bundschuh. Teorētiskajā apmācību programmā ietilpa sabotāža, kurai tika izmantotas vēršastes zupas Heinz bundžas, kas tika piepildītas ar plastikāta sprāgstvielu un detonētas ar trofeju laika degļiem, kuri bija iegūti no britiem. Tika konstruēta vesela virkne izstrādājumu un pat apģērba gabalu, darinātu no sprāgstvielas nipolīta, piemēram, lietusmēteļi ar sprāgstvielas oderi. Vērvolfiešiem mācīja nogalināt sargkareivjus, izmantojot apmēram metru garu auklu ar slīdošu cilpas mezglu vai Walther pistoli ar klusinātāju. Dokumenti, ko izdevās iegūt sarkanarmiešiem, liecināja, ka par Werwolf saukli ir jākļūst aicinājumam: “Pārvērt dienu naktī, nakti dienā! Grauj ienaidnieku visur, kur vien to satiec! Esi viltīgs! Zodz ieročus, munīciju un pārtiku! Sievietes palīdzes, atbalstiet Werwolf cīņu, kā vien spējat!” Bija paredzēts, ka vērvolfieši darbosies grupās pa trim līdz sešiem vīriem un saņems pārtikas devas sešdesmit dienām. “īpaša uzmanība tika veltīta benzīna un eļļas krājumiem” kā galvenajiem uzbrukuma mērķiem. Nacistu vadība pasūtināja 2000 radiouztvērēju un 5000 spridzekļu, tomēr tikai neliela daļa bija gatava laikus. Tika savāktas amerikāņu nomestās degbumbas, un koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem pavēlēja tās pārbaudīt un izņemt no tām sprāgstvielu otrreizējai izmantošanai. 1.aprīlī pulksten 20.00 pa radio tika pārraidīts uzsaukums vācu tautai stāties Werwolf rindās. “Katram boļševikam, katram anglim, katram amerikānim uz mūsu zemes ir jākļūst par mūsu kustības uzbrukuma mērķi… Ikviens vācietis, lai pie kādas profesijas vai šķiras viņš piederētu, ikviens, kurš kalpos ienaidniekam un sadarbosies ar viņu, jutīs mūsu atriebīgo roku… Mums paliek viens vienīgs sauklis: “Uzvari vai mirsti!”” Dažas dienas vēlāk Himlers izdeva jaunu pavēli: “Mājā, pie kuras parādās balts karogs, jānošauj visi vīrieši. Nedrīkst lieki tērēt ne mirkli, izpildot šos soda mērus. Kā atbildīgi par savu rīcību jāuzlūko visi vīrieši, sākot no četrpadsmit gadu vecuma.” Kā liecināja kāds 4. aprīļa dokuments, Werwolfistais mērķis sakņojās nacistu apsēstībā ar 1918. gadu. “Mēs zinām ienaidnieka plānus un zinām arī, ka pēc sakāves Vācijai vairs nekad nebūtu iespējas atgūties kā pēc 1918. gada.” Draudiem nogalināt ikvienu, kurš sadarbosies ar sabiedrotajiem, vajadzēja

novērst Stresemann-Politik Gustavs Štrēzemans 1919. gadā bija parakstījis Versaļas miera līgumu. Nacistu partijas saknes bija meklējamas šīs sakāves radītajā pazemojumā, un šī partija veda Vāciju atpakaļ uz turieni - ar briesmīgu uzviju. Hitlerjūgenda zēnus nosūtīja uz pašu izraudzītajiem apvidiem, kur viņiem bija likts aprakt sprāgstvielas; pēc tam viņiem vajadzēja sazināties ar vietējo nacistu kreisleiteru, lai saņemtu mītnes adresi un pārtikas devu. Viņiem uzticēja kādu mazsvarīgu uzdevumu, bet pēc tam nosūtīja uz mājām, it kā nekas nebūtu noticis. Uz beigām šī apmācība notika milzīgā steigā, tāpēc daudzi no viņiem riskēja drīzāk uz​spridzināt paši sevi, nevis ienaidnieku. Galu galā Werwolf sasniedza gaužām maz, ja neņem vērā dažas slepkavības - tika nogalināti Āhenes (Aachen) un Krankenhāgenas (Krankenbagen) birģermeistari - un civiliedzīvotāju iebiedēšanu. Hitlerjūgenda biedri ar krītu rakstīja uz sienām saukļus, piemēram: “Nodevēj, piesargies, tevi vēro Werwolf!” Cik noprotams, tad, tuvojoties Sabiedrotajiem, gan Skorceni, gan Pricmans zaudēja dedzīgo interesi par savu projektu - ja var ticēt tam, ko Skorceni stāstīja pratināšanā. (Pricmans pēc pirmās īsās sarunas izdarīja pašnāvību.) Jebkurā gadījumā arī Himlers mainīja viedokli aprīļa vidū, kad viņa prātu aizņēma sarunas caur Zviedriju. Viņš deva Pricmanam rīkojumu mainīt Werwolf darbību, pievēršot to “tikai propagandai”. Vienīgā problēma bija tā, ka Gebelsam pakļautā radio raidstacija Werwolfsender turpināja aicināt uz partizānu cīņu. Tā kā no janvāra līdz martam Sarkanā armija Austrumu frontē bija strauji virzījusies uz priekšu, tikpat kā neviena jauna grupa netika laikus apmācīta un apgādāta, un vienīgās aizmugures grupas parasti sastāvēja no folksšturmiešiem, kuriem tik un tā bija nogriezts ceļš. Werwolf propaganda tikai kalpoja par jaunu uzmanības degpunktu SMERŠ un NKVD parastajai paranojai. Sabiedrotie rietumos uzskatīja, ka Werwolf ir cietis fiasko. Werwolf operācijām sagatavotajos bunkuros bija pārtikas krājumi “tikai 10-15 dienām”, un hitlerjū- genda zēniem, kurus sagūstīja Sabiedrotie, visa degsme bija pagaisusi. Viņi “nebija nekas cits kā vien pārbiedēti, nelaimīgi jaunieši”. Viens otrs ķērās pie pašnāvības kapsulām, kas viņiem bija izsniegtas, “lai izvairītos no pratināšanas spriedzes un, galvenais, no pamudinājumiem kļūt par nodevēju”. Daudzi, pārraugu nosūtīti sagatavot te​rora aktus, bija aizlavījušies mājās. Daži ir norādījuši, ka Werwolf projekts kopumā nesaderējās ar nacionālo raksturu. “Mēs, vācieši, neesam partizānu tauta,” dienasgrāmatā rakstīja kāda anonīma berlīniete. “Mēs gaidām vadību, pavēles.” īsi pirms nacistu nākšanas pie varas viņa bija apceļojusi Padomju Savienību, un vilcienos, garās sarunās, krievi mēdza jokot par to, ka vāciešiem trūkst revolucionārā gara. Viens teica: “Vācu biedri uzbruktu dzelzceļa stacijai tikai tad, ja vispirms varētu nopirkt perona biļetes!” Ziņojumi liecina, ka arī gestapovieši, lai gan nebūdami iesaistīti Werwolf programmā, ir tikuši pārcelti uz Kriminalpolizei, paļaujo​ties uz to, ka Rietumu Sabiedrotie pieņems viņus atpakaļ darbā, līdzko būs nodibināta militārā pārvalde. Vēlāk, kad pilnībā atausa apziņa par galīgo sakāvi, drošībā steidzās tikt arī tie, kas iepriekš bija uzskatīti par fanātiski uzticīgiem nacionālsociālistiem. Daži esesieši, lai izvairītos no tiesas, vienkārši pievāca viltotus dokumentus, kas bija sagatavoti vērvolfiešiem. Citi sagādāja sev vērmahta mundieri, kāda kritušā algas grāmatiņu un līdz ar to arī jaunu identitāti. Vācu karavīrus saniknoja tas, ka tai pašā laikā, kad SS uz nebēdu izpildīja nāvessodus dezertieriem, daudzi SS virsnieki jau bija gatavojuši sev bēgšanas ceļu. Vācu karagūstekņi stāstīja saviem amerikāņu pratinātājiem, ka drēbniekiem tikusi dota pavēle uzšūt uz žaketēm lielu burtu P, lai esesieši, kas centās paslēpties, tiktu noturēti par poļu strādniekiem. Nacistu vadība paļāvās ne jau tikai uz “lauka karatiesu” un SS soda komandām, lai ar iebaidīšanu piespiestu karavīrus turpināt cīņu. Propagandas ministrija ne mirkli nemitējās vēstīt par ienaidnieka zvērībām. Piemēram, tika izplatīta ziņa, ka komisāres kastrējot ievainotus karavīrus. Ministrijai gan Berlīnē, gan netālu no Oderas frontes bija savas komandas, kas rakstīja uz sienām saukļus, lai tie izskatītos pēc spontāniem civiliedzīvotāju uzskatu izpaudumiem, piemēram: “Mēs ticam uzvarai!” - “Mēs nekad nepadosimies!” - un: “Pasargāsim mūsu sievietes un bērnus no sarkanajiem nezvēriem!” Tomēr

bija kāda grupa, kas bez bailēm un nesodīti drīkstēja paust savu attieksmi pret karu. Ievainotie vācieši, kas bija zaudējuši roku, mē​dza saukt: “Heil Hitler!” - un “lepni pacēla savus stumbeņus”. Visneapskaužamākais uzdevums šajā laikā bija ģenerālleitnantam Reimanam - virsniekam, kas bija iecelts par Lielberlīnes aizsardzības apgabala komandieri. Nacistu organizatoriskais haoss bija sasniedzis kulmināciju. 1942. gadā atstādinātais armija štāba priekšnieks ģenerālis Halders (Franz Halder) par to izteicās ar iznīcinošu dzēlību. Vēlāk viņš rakstīja, ka nedz Hitlers, nedz galvaspilsētas aizsardzības reihskomisārs Gebelss nemaz “nedomāja par pilsētas aizstāvēšanu, līdz bija daudz par vēlu. Tāpēc pilsētas aizstāvēšana izcēlās vienīgi ar nebeidzamām improvizācijām.” Reimans šajā postenī bija jau trešais, kopš Hitlers februāra sākumā bija pasludinājis Berlīni par cietoksni. Reimans konstatēja, ka viņam ir jātiek galā ar Hitleru, Gebelsu, rezerves armiju, kuru komandē Himlers, ar Luftwaffe, armiju grupas Weichsel štābu, SS, hitlerjūgendu un arī vietējo nacistu partijas organizāciju, kurai pakļauts folksšturms. Hitlers, pavēlējis gatavot Berlīni aizsardzībai, liedzās piešķirt šim nolūkam karaspēku. Viņš tikai solīja Reimanam, ka tikšot sagādāti pietiekami spēki, ja ienaidnieks sasniegšot pilsētu. Nedz Hitlers, nedz Gebelss nespēja ieskatīties acīs sakāves realitātei. It sevišķi Gebelss bija pārliecinājis sevi par to, ka Sarkano armiju vēl ir iespējams apturēt pie Oderas. Aprīļa sākumā Berlīnē bija apmēram 3 - 3,5 miljoni iedzīvotāju, to vidū ap 120 000 mazgadīgu bērnu. Kad apspriedē Reihskancelejas bunkurā ģenerālis Reimans sāka runāt par šo bērnu uztura problēmu, Hitlers pārsteigts paskatījās uz viņu. “Tāda vecuma bērnu Berlīnē nav palicis,” viņš noteica. Reimans beidzot saprata, ka viņa virspavēlnieks ir zaudējis jebkuru kontaktu ar cilvēcisko realitāti. Savukārt Gebelss apgalvoja, ka esot taču lieli konservēta piena krājumi, turklāt, ja pilsēta tikšot ielenkta, uz centru varēšot atvest govis. Reimans jautāja, ko šīs govis ēdīšot. Gebelsam par to nebija ne jausmas. Stāvokli vēl pasliktināja tas, ka visas pārtikas noliktavas atradās pilsētas nomalē, tāpēc ienaidnieks viegli varēja tās sagrābt. Netika darīts nekas, lai pārvietotu tuvāk centram vērmahta vai civiliedzīvotāju pārtikas krājumus. Reimans un viņa štāba priekšnieks pulkvedis Hanss Refiors (Hans Refior) saprata, ka Berlīnei nav izredžu noturēties ar tādiem spēkiem, kādi ir viņu rīcībā, tāpēc ieteica Gebelsam atļaut doties prom civilistiem, sevišķi sievietēm un bērniem. “Evakuāciju vislabāk organizē SS un Šprē (Spree) reģionālās policijas komandieris,” Gebelss atbildēja. “Es došu evakuācijas pavēli, kad pienāks laiks.” Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš ne mirkli nav nopietni apsvēris, kādas transporta problēmas radīsies, pa šosejām un dzelzceļiem evakuējot šīs cilvēku masas, nemaz nerunājot par proviantu ceļā. Ne tuvu nepietika vilcienu, kas vēl kursēja, un bija pavisam maz automašīnu, kas spētu pārvadāt vārgos un slimos. Vairumam iedzīvotāju būtu jāiet kājām. Rodas aizdomas, ka Gebelss, līdzīgi Staļinam Staļingradas kaujas sākumā, nemaz negribēja evakuēt civiliedzīvotājus, cerēdams, ka tas piespiedīs karavīrus apņēmīgāk aizstāvēt pilsētu. Reimans un viņa darbinieki Berlīnes apgabala reģionālajā štābā, kas bija izvietots iespaidīgā namā Hoencollerndammā (Hohenzollerndamm), centās noskaidrot, ar kādu karavīru un ieroču daudzumu var rēķināties. Pulkvedis Refiors ļoti drīz atklāja, ka “Berlīnes aizsardzības apgabalam” nav nekādas nozīmes. Tā bija tikai fīrera štābā izgudrota frāze - tāpat kā “cietoksnis”, ko pavēlēts aizstāvēt līdz nāvei. Viņš konstatēja, ka, saskaroties ar tādu “tuvredzību, birokrā​tiju un asinskāri, var nosirmot kurš katrs”. Lai aizstāvētu tikai pilsētas ārējo perimetru vien, bija vajadzīgas desmit divīzijas. Taču Berlīnes aizsardzības apgabalam teorētiski bija tikai viena zenītartilērijas divīzija, deviņas rotas no Grossdeutschland gvardes pulka, pāris policijas bataljonu, pāris sapieru bataljonu un divdesmit neapmācītu folksšturma bataljonu. Vēl divdesmit bija paredzēts izveidot, ja pilsēta tiktu ielenkta. “Uz papīra” Berlīnes folksšturms sastāvēja no 60 000 vīriem; tajā ietilpa Volkssturm 7, kam bija daži ieroči, un Volkssturm II, kas vispār nebija apbruņots. Kad Sarkanā armija tuvojās pilsētai, bijušie regulārās armijas virsnieki bieži sūtīja savus neapbruņotos folksšturmiešus mājās, turpretī tie komandieri, kas bija partijas funkcionāri, reti izrādīja kaut vai vismazāko cilvēcību. Viens no nacistu kreisleiteriem jutās

pārliecināts, ka vajag vienīgi pasargāt vīrus no viņu sievu ietekmes, jo šīs “Muttis” varētu graut viņu pretošanās degsmi. Tomēr šī iecere bija lemta neveiksmei. Folksšturmam nebija paredzētas pārtikas devas, tāpēc tas bija jāuztur ģimenēm. Lai nu kā, par pilsētas aizstāvēšanu atbildīgie komandieri drīz atklāja, ka vienīgi Pirmā pasaules kara veterāni izrāda “pienākuma apziņu”. Vairums no pārējiem lavījās prom, līdzko radās izdevība. Visnopietnāk apbruņotais spēks Berlīnē bija 1. zenītartilērijas divīzija, tomēr Reimana pārziņā tā nonāca tikai tad, kad sākās kauja. Šīs Luftwaffe divīzijas rīcībā bija trīs lieli zenītartilērijas atbalstpunkti - Zoo bunkurs Tīrgartenā un divi citi Humbolthainā (Humboldthain) un Frīdrihshainā (Friedrichshain) -, kā arī iespaidīgs arsenāls ar 128 mm, 88 mm un 20 mm lielgabaliem un nepieciešamā munīcija. Pārējā Reimana artilērija sastāvēja no vecmodīgiem dažādu kalibru lielgabaliem, kas kara sākumā bija atņemti frančiem, beļģiem un dienvidslāviem. Reti kuram lielgabalam pietika munīcijas pusducim zalvju. Vienīgais vadošais norādījums par pilsētas aizsardzību bija pirmskara instrukcija, kuru Refiors raksturoja kā “vācu birokrātis​kās mākslas meistardarbu”. Nacistu partija Berlīnē sprieda par civilistu armiju mobilizāciju; tām būtu jāceļ nocietinājumi “šķēršļu aplis” trīsdesmit kilometru attālumā no centra un perimetra aplis. Tomēr maksimālais vienā dienā mobilizētais darbaspēka daudzums bija 70 000 cilvēku; parasti neizdevās mobilizēt vairāk par 30 000. Galvenās problēmas bija transports un darbarīku trūkums, par spīti faktam, ka vairums Berlīnes rūpnīcu un iestāžu turpināja darbu, itin kā nekas nebūtu noticis. Reimans uzticēja kara inženierim pulkvedim Lobekam (Lohbeck) pārraudzīt partijas vadītos haotiskos aizsardzības darbus un aicināja militāro inženieru skolu Karlshorstā (Karlsborst) atsūtīt spridzinātāju komandas. Armijas virsniekus uztrauca Špēra centieni glābt Berlīnes tiltus. Viņi nespēja aizmirst to, kā tika nošauti virsnieki Rēmāgenas tilta dēļ. Reimana sapieru pārziņā atradās Organisation Todt un Reiha Darba dienests, apgādāts daudz labāk par civilistu darbaspēku, tomēr viņi neatrada iespēju dabūt degvielu un rezerves daļas ekskavatoriem. Vairums no 17 000 franču karagūstekņiem no Stalag III D tika iesaistīti darbā, cēla barikādes un raka strēlnieku ierakumus ielu stūros. Tomēr atklāts paliek jautājums par to, cik efektīvs bija viņu darbs, jo tieši franču karagūstekņus Berlīnes apkaimē visbiežāk apsūdzēja par to, ka viņi ir arbeitsunlustig - negrib strādāt - un mūk no savām nometnēm, visbiežāk, lai apciemotu vācietes. Nesekmīgi palika mēģinājumi sadarboties ar lauka komandieriem, kuriem teorētiski vajadzēja piegādāt kaujas vienības pilsētas aizstāvēšanai. Kad Refiors ieradās armiju grupas Weichsel štābā pie Heinrici štāba priekšnieka ģenerālleitnanta Kincela, Kincels tikai uzmeta acis viņa atvestajiem Berlīnes aizsardzības plāniem un noteica: “Lai tie trakie Berlīnē vārās paši savā sulā.” Devītās armijas štāba priekšniekam ģenerālmajoram Helcam (Artur Holz) šie plāni šķita nepiemēroti citu iemeslu dēļ. “Devītā armija ir un paliek pie Oderas. Ja vajadzēs, mēs šeit kritīsim, bet neatkāpsimies,” Helcs teica tādā tonī, kas Refioram likās pārlieku teatrāls. Tolaik nedz Reimans, nedz Refiors vēl pilnībā neaptvēra, ka ģenerālim Heinrici un viņa štābam armiju grupā Weichsel ir pavisam cits plāns, kurš krasi atšķiras no nacistu vadoņu iecerētā. Lai glābtu civiliedzīvotājus, viņi cerēja novērst pēdējo, izmisīgo galvaspilsētas aizstāvēšanas kauju. Alberts Špērs bija ierosinājis Heinrici, lai Devītā armija atkāpjas no Oderas, paejot Berlīnei garām. Heinrici principā piekrita. Pēc viņa domām, vislabāk no cīņām pilsētā varēja izvairīties, pavēlot Reimanam pēdējā brīdī sūtīt visu savu karaspēku uz priekšu, uz Oderu, lai Berlīnei vairs nepaliktu aizstāvju. Vēl viens būtisks iemesls, lai izvairītos no kaujām pilsētā, bija tas, ka nacisti sāka izmantot par lielgabalu gaļu pavisam jaunus, pat tikai četrpadsmitgadīgus zēnus. Neskaitāmās mājās pie sienas jau karājās ierāmēta fotogrāfija, kurā redzams Krievijā kritis dēls, tāpēc cilvēki klusībā lūdzās, kaut jel režīms sabruktu, pirms kaujā tiek sūtīti šie bērni. Daži pat nevilcinājās atklāti pateikt, ka tā ir bērnu slepkavošana - neatkarīgi no tā, vai šādi tiek ekspluatēts maldinātā hitlerjūgenda fanātisms vai pārbiedētajiem zēniem, draudot ar nāvessodu, ar varu liek vilkt mugurā mundieri. Skolās vecāka

gadagājuma skolotāji, riskējot tikt denuncēti, pamācīja savus audzēkņus, kā izvairīties no iesaukšanas. Pirms pāris nedēļām rūgtumu vēl bija padziļinājusi Gebelsa runa. Viņš bija atgādinājis: “Fīrers reiz izteica domu: “Katra māte, kas laidusi pasaulē bērnu, ir devusi ieguldījumu cīņā par mūsu tautas nākotni.”” Taču tagad bija skaidrs, ka Hitlers un Gebelss grasās izdzēst šo bērnu dzīvības, karojot par to, kam nākotne nemaz nav iespējama. Četrpadsmit gadu vecais Ērihs Šmitke Prenclauerbergā bija iesaukts kā “zenītartilērijas izpalīgs”, kam jāpalīdz pie lielgabaliem, un norīkots uz Hermaņa Gēringa kazarmām Reinikendorfā (Reinickendorf). Ēriha tēvs karoja armijā, kas patlaban atradās Kurzemes katlā; māte, protams, ļoti pārdzīvoja. Viņa pavadīja uz kazarmām dēlu, kurš nesa mazu koferīti. Ērihs juta drīzāk bijību, nevis bailes. Pēc trim kazarmās pavadītām dienām zēniem pavēlēja pievienoties divīzijai, kas pulcējās Reiha Sporta laukumā (Reichssportfeld) pilsētas rietumos, blakus Olimpiskajam stadionam. Taču pa ceļam uz turieni Ērihs atcerējās: tēvs, ieradies atvaļinājumā no Austrumu frontes, bija teicis, ka Ērihs tagad esot atbildīgs par ģimeni. Viņš nolēma dezertēt un pēc tam slēpās līdz pat kara beigām. Vairums viņa vienaudžu, kas tika iesaukti divīzijā, gāja bojā. Reiha Sporta laukumā notika arī tanku dūru apmācība tā dēvētajai hitlerjūgenda divīzijai, ko bija organizējis reiha jaunatnes vadī​tājs Arturs Aksmans (Artur Axmann). Aksmans stāstīja zēniem par Spartas varonību, centās iedvest viņiem nelokāmu naidu pret ienaidnieku un nelokāmu uzticību Ādolfam Hitleram. “Ir tikai uzvara vai sakāve,” viņš klāstīja. Dažus jauniešus dziļi saviļņoja gaidāmais pašnāvnieciskais uzdevums. Reinhardam Apelam (Reinhard Appel) prātā ienāca Rilkes (Rainer Maria Rilke) kornets, kurš bija meties uzbrukumā pret turkiem - tieši tāpat, kā uzbrukumā brīvprātīgi bija metusies 1914. gada zudusī paaudze. Romantisko valdzinājumu neapšaubāmi vairoja fakts, ka Sporta laukumā atradās arī Blitzmādel (sakaru dienesta izpalīdžu) nodaļa. Nacistu vadība šajā laikā vervēja arī Wehrmachthelferinnenkorps - vērmahta izpalīdžu korpusu. Jaunām sievietēm bija jādod uzticības zvērests, kas sākās ar vārdiem: “Es zvēru uzticību un paklausību Ādolfam Hitleram - Fīreram un vērmahta virspavēlniekam.” Teksta dēļ šī norise atgādināja masveida laulības. Cilvēkam, kurš, iespējams, bija novirzījis savu seksuālo tieksmi uz dzīšanos pēc varas, tas varbūt dāvāja sava veida erzacfantāzijas. Vilhelma ielas (Wilhelmstrasse) ministriju kvartālā valdības ierēdņi centās pārliecināt visus vēstniekus, kas vēl bija palikuši pilsētā, ka spēj “atšifrēt telegrāfiskās ziņas starp Rūzveltu un Čērčilu divu stundu laikā pēc to nosūtīšanas”. Tikmēr klīda baumas, ka pilsētas “sarkanajā” austrumu daļā veidojoties komunistiskas trieciengrupas ar mērķi likvidēt nacistu partijas biedrus. “Augstākajos ešelonos valda izmisuma gaisotne,” Zviedrijas militārais atašejs ziņoja uz Stokholmu. “Viņi ir apņēmušies pārdot savu dzīvību dārgi.” Patiesībā vienīgās sabotieru grupas nāca no frontes pretējās puses; vērmahta formastērpos ģērbušies vīri no padomju kontrolētās organizācijas Freies Deutschland izlavījās caur vācu pozīcijām un virzījās uz Berlīni. Viņi pārgrieza kabeļus, bet vairāk neko nespēja panākt. Freies Deutscbland vēlāk apgalvoja, ka tās pretošanās grupa Osthafen esot uzspridzinājusi munīcijas noliktavu Berlīnē, tomēr tas ir visai mazticami. 9.aprīlī vairākās koncentrācijas nometnēs SS nogalināja daudzus labi pazīstamus režīma pretiniekus. Bija dota pavēle viņus likvidēt, pirms ienaidniekam rodas izdevība viņus atbrīvot. Dahavā (Dacbau) tika nogalināts Johans Georgs Elzers (Jobann Georg Elser) - komunists, kurš 1939. gada 8. novembrī alus krogā Būrgerbrāu bija mē​ģinājis izdarīt atentātu pret Hitleru. Flosenbirgā (Flossenbūrg) ar nāvi tika sodīti Dītrihs Bonhefers (Dietricb Bonboeffer), admirālis Kanāriss (Wilbelm Canaris) un ģenerālis Osters (Hans Oster), bet Zaksenhauzenā (Sacbsenbausen) - Hanss fon Donanji (Hans von Dobnanyi). “Atmaksa nāk!” - “Die Vergeltung kommt!” - tādu propagandas saukli nacisti izmantoja V ieročiem. Kā baisa atbalss tas tagad izskanēja virsniekiem Oderas frontē, gaidot uzbrukumu. Atmaksa tagad nāca no padomju puses, un virsnieki zināja, ka vairs nav gaidāmi nekādi glābjoši brīnumieroči. Daudzi, pakļaudamies smagam spiedienam no augšas, meloja saviem karavīriem vēl vairāk nekā pirms citām,

līdzīgām sakāvēm, solīdami brīnumieročus, šķelšanos ienaidnieka koalīcijā un papildspēkus. Arī tas bija viens no iemesliem, kas veicināja disciplīnas sabrukumu cīņas beigās. Pat Waffen-SS rindās parādījās līdz šim nepiedzīvots attiecību saasinājums starp ierindniekiem un virsniekiem. SS divīzijas 30. Januar rakstvedis Ēberhards Baumgarts devās uz štābu sakarā ar kādu ziņojumu, taču sargkareivji nelaida viņu iekšā. Ieskatījies pa logiem, viņš saprata, kāpēc. “Man likās - es sapņoju,” viņš vēlāk rakstīja. “Grezni parādes mundieri virpuļoja ar krāšņi ģērbtām sievietēm; mūzika, troksnis, smiekli, spiedzieni, cigarešu dūmi un glāžu šķinda.” Baumgarta oma neuzlabojās arī nākamajā dienā, kad tulks Georgs, Volgas vācietis, avīzē Pravda parādīja viņam karikatūru, kurā bija attēloti Hitlers, Gērings un Gebelss Reihskancelejas dzīrēs. Zem karikatūras bija paraksts: “Katra diena, kurā vācu karavīrs noturas po​zīcijās, pagarina mūsu dzīvi.” Brīnumieroču vietā daudzas folksšturma nodaļas un citas improvizētas vienības saņēma bezjēdzīgus ieročus, piemēram, Volksbangranate 45. Šī “tautas rokasgranāta” bija betona klucītis ar niecīgu sprāgstvielas lādiņu un detonatoru Nr. 8 iekšā. Tā bija bīstamāka pašam metējam, nevis mērķim. Kādai virsnieku kadetu nodaļai, kurai bija jāstājas pretī gvardes tanku armijai, izsniedza šautenes, 1940. gadā atņemtas franču armijai, un piecas patronas katram. Nacistu plātīgumam joprojām bija raksturīgi veidot vienības ar iespaidīgiem nosaukumiem - piemēram, Sturmzug, kam nemaz nebija ieroču, ar kuriem varētu kaut ko “sturmēt”, vai Panzerjagdkompanie, kurai tanki bija jāmedī, ejot kājām. Vēl viena formācija, kurai vairāk par citām bija iemesls baidīties no gūsta sekām, bija ģenerāļa Vlasova Krievu atbrīvošanas armijas (ROA) 1. divīzija. Tā bija Himlera ideja - raidīt Vlasova divīziju uz Oderas fronti. Viņam nācās grūti pierunāt Hitleru, kuram joprojām nepatika doma par slāvu karaspēka izmantošanu. Agrāk šī kara gaitā vācu ģenerālštābs atbalstīja ideju par ukraiņu armijas izveidošanu ar miljonu karavīru, taču Hitlers uzlika šim plānam veto, stingri apņēmies nošķirt “Herrenmensch und das Sklavenvolk ”. Turklāt vērmahta cerībām punktu bija pielikusi Rozenberga (Alfrēd Rosenberg) un gauleitera Koha vadībā Ukrainā īstenotā brutālā izturēšanās pret ukraiņu tautu. Aprīļa sākumā ģenerālis Vlasovs sakaru virsnieka un tulka pavadībā ieradās armiju grupas Weichsel štābā, lai apspriestos ar ģenerāli Heinrici. Vlasovs bija gara auguma, diezgan kalsns, ar “gudrām acīm” un bālu seju; viņa zods izskatījās pelēks pat tad, ja viņš nule bija skuvies. Kad Vlasovs ar dažiem optimistiskiem teikumiem bija iesācis sarunu, Heinrici klaji noprasīja, kādas sekmes šai tik nesen izveidotajai divīzijai paredzamas kaujaslaukā. Vācu virsnieki bažījās, ka krievu brīvprātīgie pēdējā mirklī atteiksies karot pret saviem tautasbrāļiem. Tagad, kad Trešais reihs bija lemts iznīcībai, Vlasova brīvprātīgajiem vairs nebija cita dzinuļa kā tikai izmisums. Vlasovs nemēģināja apmuļķot Heinrici. Viņš izklāstīja savu ieceri: izveidot vismaz sešas, bet labākajā gadījumā desmit divīzijas no karagūstekņiem, kas atrodas nometnēs. Nelaime bija tā, ka nacistu vadībai tas neienāca prātā, līdz bija par vēlu. Vlasovs apzinājās, cik riskanta ir padomju propagandas ietekme uz viņa vīriem. Tomēr viņš uzskatīja, ka tiem jādod iespēja apliecināt sevi uzbrukumā vienam no Oderas placdarmiem. Ģenerālis Buse izraudzījās viņiem mazsvarīgu sektoru pie Erlenhofas (Erlenbof) uz dienvidiem no Frankfurtes pie Oderas. Padomju 33. armijas izlūki pamanīja viņu klātbūtni gandrīz acumirklī, un tūdaļ arī sāka aurot skaļruņi. Vlasoviešu uzbrukums sākās 13. aprīlī. Divarpus stundu ilgajā kaujā 1. divīzija izlauzās uz priekšu gandrīz par 500 metriem, taču padomju artilērijas uguns bija tik stipra, ka viņi bija spiesti gulties. Vlasoviešu komandieris ģenerālis Buņačenko, nesagaidījis nekādu aviācijas vai artilērijas atbalstu, ko, viņaprāt, bija solījuši vācieši, pretēji Buses pavēlei lika saviem karavīriem atkāpties. Vlasova divīzija zaudēja 370 vīru, ieskaitot četrus virsniekus. Buse bija saniknots, un ģenerālis Krēbss pēc viņa ieteikuma pavēlēja atsaukt divīziju no frontes un atņemt tai ieročus, lai tie tiktu izmantoti “labākiem mērķiem”. Vlasovieši jutās dziļi aizvainoti. Savā neveiksmē viņi vainoja to, ka artilērija nebija sniegusi atbalstu; acīmredzot neviens nebija viņus brīdinājis, ka vācu baterijas taupa pēdējās

munī​cijas rezerves lielajam uzbrukumam. Pirmajās divās aprīļa nedēļās placdarmos turpinājās sporādiskas kaujas. Padomju uzbrukumu nolūks bija virzīt placdarmu smaili uz priekšu. Aiz Oderas aktivitāte vēl pieauga. Piecpadsmit dienu laikā bija paredzēts pārgrupēt un pārdislocēt divdesmit astoņas padomju armijas. 70. armijas komandierim ģenerālpulkvedim Popovam bija jādod pavēles korpusu komandieriem jau pirms tam, kad viņš saņēma galīgos rīkojumus no augstākām instancēm. Vairākām armijām bija jāmēro garš ceļš un trūka laika. Saskaņā ar Sarkanās armijas noteikumiem mehanizētai kolonnai dienā bija jāpieveic 150 kilometri, bet 49. armijas 200. strēlnieku divīzijai izdevās mērot 358 kilometrus tikai 25 stundās. 3. triecienarmijā, kas iepriekš bija novirzīta uz Pomerānijas operāciju, karavīri baidījās, ka laikus netiks atpakaļ un “Berlīnē ieies tikai tad, kad citi jau ņems cepures [lai dotos mājās]”. Neviens īsts frontoviks negribēja nokavēt kara kulminācijas punktu. Katrs pazina skaudību, ko 1. Baltkrievijas frontes formācijas iedvesa visai pārējai Sarkanajai armijai. Lai gan īstie frontoviki bija apņēmušies sagaidīt uzvaru Berlīnē, tomēr, tuvojoties ofensīvai, auga dezertieru skaits. Vairums no aizbēgušajiem bija nesen iesauktie, sevišķi poļi, ukraiņi un rumāņi. Dezertieru skaita pieaugums nozīmēja arī to, ka pastiprinājās bandītisms, laupīšana un varmācība pret civiliedzīvotājiem: “Daži dezertieri atņem vietējiem iedzīvotājiem pajūgus, sakrauj tajos dažādas mantas un, izlikdamies, ka pajūgi pieder armijai, no frontes zonas dodas uz aizmugures teritorijām.” Aprīļa pirmajā pusē NKVD strēlnieku pulki, kas sekoja 1.Ukrainas frontei, arestēja 355 dezertierus. 1. Baltkrievijas frontei bija vēl vairāk raižu par disciplīnu, kā liecina kāds 8. aprīļa ziņojums. “Daudzi karavīri joprojām kavējas aizmugures teritorijās un stāsta, ka esot atpalikuši no savām vienībām. Faktiski viņi ir dezertieri. Viņi siro, laupa un piekopj vardarbību. Nesen 61. armijas sektorā tika arestēts ap 600 cilvēku. Visi ceļi ir pilni ar automašīnām un pajūgiem, ko militārais personāls izmanto gan likumīgām misijām, gan laupīšanas mērķiem. Mašīnas un pajūgus atstājuši uz ielas un pagalmos, viņi staigā pa noliktavām un dzīvokļiem, meklēdami mantu. Daudzi virsnieki, ierindnieki un apakšvirsnieki vairs neizskatās pēc sarkanarmiešiem. Bez ievērības paliek dažas ļoti nopietnas atkāpes no standarta formastērpa. Kļūst grūti atšķirt ierindnieku no virs​nieka, karavīrus no civilistiem. Atsevišķos gadījumos ir notikusi bīs​tama nepakļaušanās vecākiem virsniekiem.” NKVD strēlnieku pulki un SMERŠ turpināja arī meklēt aizdomīgos. Pēc Berijas domām, viņi rīkojās gan nepietiekami rūpīgi, gan pārlieku dedzīgi. Uz NKVD nometnēm Padomju Savienībā viņi bija nosūtījuši 148 540 ieslodzītos, tomēr “tikai nepilna puse bija spējīga strādāt fizisku darbu”. Viņi gluži vienkārši bija sūtījuši uz nometnēm “cilvēkus, kas arestēti Sarkanās armijas aizmugures teritorijās veikto tīrīšanu rezultātā”. Tomēr dažas prioritātes nemainījās. Poļu patrioti vēl arvien tika uzskatīti par tikpat bīstamiem kā nacisti. Un NKVD pulki joprojām sastapa mazas vācu karavīru grupiņas, kas bija cīnījušās Pomerānijā un Silēzijā un tagad centās izkļūt cauri Sarkanās armijas pozīcijām. Šīs grupiņas pa ceļam nereti uzbruka transportlīdzekļiem, cerēdami atrast tajos kādu pārtiku, un padomju militārā vadība reaģēja tieši tāpat, kā Padomju Savienībā bija rīkojušies vācieši: viņi nopostīja tuvāko ciemu un nošāva tā iedzīvotājus. Sarkanās armijas virsnieku un ierindnieku noskaņojums bija saspringts, tomēr paļāvīgs. Sapieru brigādes komandiera vietnieks Pjotrs Mitrofanovičs Sebeļevs nupat, divdesmit divu gadu vecumā, bija pa​augstināts par majoru. “Sveiki, tēt, mamma, Šura un Taja,” viņš 10. ap​rīlī rakstīja uz mājām. “Pašlaik te valda neparasts un tāpēc biedējošs klusums. Vakar biju koncertā. Jā, nebrīnieties, koncertā! To sniedza aktieri no Maskavas. Tas mums uzlaboja garastāvokli. Mēs gribot negribot domājam par to, kaut jel karš drīzāk beigtos, bet, man liekas, tas galvenokārt ir atkarīgs no mums pašiem. Vakar notika divi gadījumi, par kuriem man jums jāpastāsta. Es kopā ar vienu no aizmugures teritorijas aizgāju līdz frontes līnijai. Mēs izgājām no meža, uzkāpām smilšainā pakalnā un atgūlāmies. Priekšā bija Odera ar garu, smilšainu zemes strēli. To strēli bija okupējuši vācieši. Aiz Oderas ir Kistrīnas pilsēta, parasta pilsētiņa. Pēkšņi visapkārt sāka lidot mitras smiltis, un es uzreiz izdzirdu šāvienu: vācieši bija mūs ieraudzījuši un sākuši

šaut no strēles. Pirms divām stundām mūsu izlūki atveda pie manis sagūstītu vācu kaprāli, kas sasita papēžus un caur tulku man tūdaļ jautāja: “Kur es atrodos, virsnieka kungs? Pie Žukova karaspēka vai pie Rokosovska bandas?” Es iesmējos un teicu vācietim: “Tu atrodies pie 1. Baltkrievijas frontes karaspēka, kuru komandē maršals Žukovs. Bet kāpēc tu sauc maršala Rokosovska karaspēku par bandu?” Kaprālis atbildēja: “Viņi necīnās pēc noteikumiem. Tāpēc vācu karavīri sauc viņus par bandu.” Vēl kāda ziņa. Mans adjutants Kola Kovaļenko tika ievainots rokā, bet aizbēga no hospitāļa. Es viņam pārmetu, bet viņš nolamājās un sacīja: “Jūs gribat liegt man to godu būt vienam no pirmajiem, kas ieies Berlīnē kopā ar mūsu puišiem.” [..] Uz redzēšanos, skūpstu jūs visus. Jūsu Pjotrs.” Patiesi uzticamajam vairākumam galvenās rūpes sagādāja Rietumu Sabiedroto straujā virzīšanās uz priekšu. 69. armijas politiskā nodaļa ziņoja, ka zaldāti runājot: “Mēs pārāk gausi ejam uz priekšu, un vā​cieši atdos savu galvaspilsētu angļiem un amerikāņiem.” 2. gvardes tanku armijas komjaunieši gatavojās ofensīvai tādējādi, ka aicināja pieredzējušus karavīrus stāstīt jaunpienācējiem par kaujas realitāti. Komjaunieši arī palīdzēja rakstīt vēstules uz mājām tiem, kas bija pa pusei analfabēti. It īpaši komjaunieši lepojās ar to, ka par savu naudu ir nopirkuši tanku T-34. Viņu tanks Komsomoļec jau bija “iznīcinājis dažus ienaidnieka tankus un citu bruņutransportu un zem savām kāpurķēdēm sašķaidījis daudzus fričus”. Partijas sapulcēs biedriem tika atgādināts, ka “visiem komunistiem ir pienā​kums vērsties pret laupīšanu un dzeršanu”. Tikmēr artilērijas pulki pievērsa “sevišķu uzmanību ievainoto un kritušo aizstāšanai”. Viņi paredzēja, ka, tuvojoties Berlīnei, zaudējumu apjoms krasi pieaugs, jo artilēristu pozīcijas būs klajā laukā. Tāpēc lielgabalu apkalpju locekļiem bija jāmācās citam citu aizstāt. Un katrs pulks sagatavoja apmācītu tēmētāju rezervi, kam stāties ievainoto un kritušo vietā. Lai saglabātu slepenību, “vietējie iedzīvotāji tika aizsūtīti divdesmit kilometru tālāk no frontes līnijas”. Tika aizliegti radiosakari, pie katra lauka telefona tika novietots uzraksts: “Nerunā par to, par ko nevajag runāt.” Turpretī vācu pusē, veicot sagatavošanas darbus, ne mirkli netika aizmirsta atmaksa, kas gaida katru, kurš neveic savu pienākumu, un arī viņa ģimeni, lai kāds būtu viņa rangs. Tika paziņots, ka Kēnigsbergas komandierim ģenerālim Lašam (Otto Lasch) in absentia piespriests nāvessods pakarot un visa viņa ģimene arestēta, pamatojoties uz Sippenhaft likumu, kas paredzēja vajāt arī tuvākos radiniekus tādam, kurš nodevis nacistu lietu. Austrumprūsijas beigu agonija ietekmēja noskaņojumu Berlīnē gandrīz tikpat stipri kā draudi no Oderas. 2. aprīlī padomju artilērija atklāja sprostuguni uz Kēnigsbergas centru. 4. aprīlī padomju artilērijas vecākais leitnants Inozemcevs savā dienasgrāmatā rakstīja, ka viņa baterijas sešdesmit šāviņi esot pārvērtuši kādu nocietinātu ēku par “akmeņu kaudzi”. NKVD gādāja, lai neizspruktu neviens. “Kēnigsbergā aplenktie zaldāti pārģērbjas par civilistiem, lai tiktu prom. Austrumprūsijā rūpīgāk jāpārbauda dokumenti.” “Aviācija ir ļoti efektīva,” Inozemcevs rakstīja 7. aprīlī. “Mēs plašā mērogā izmantojam liesmu metējus. Ja kādā mājā ir viens vienīgs vācietis, tas pats tiek izdzīts laukā ar uguni. Nenotiek cīņas par namu stāviem vai kāpnēm. Tagad visiem jau ir skaidrs, ka Kēnigsbergas ieņemšana paliks vēsturē kā klasisks piemērs lielas pilsētas ieņemšanai triecienā.” Nākamajā dienā, kad krita viņa biedrs Safonovs, pulks raidīja zalvju salūtu uz citadeli. Postījumi bija drausmīgi. Apšaudes laikā drupās tika aprakts tūksto​šiem karavīru un civiliedzīvotāju. Gaisā bija “nāves smaka,” rakstīja Inozemcevs, “burtiski - jo zem gruvešiem pūst tūkstošiem līķu”. Kad ikviens izmantojams pagrabs bija aizpildīts ar ievainotajiem, ģenerālis Lašs saprata, ka cerību nav. 11. gvardes armija un 43. armija ar cīņām jau iegāja pilsētā. Pat gauleitera Koha vietnieks mudināja atstāt pilsētu, taču visi ceļi uz Zāmlandes pussalu bija nogriezti. Tika sākts pretuzbrukums, lai izlauztos ārā, taču 8. aprīļa vakarā tas pārvērtās haosā. Apšaudes laikā drupas bija bloķējušas daudzus ceļus, pa kuriem

būtu iespējams tikt atpakaļ. Vietējā partijas vadība, neinformējot ģenerāli Lašu, bija devusi civiliedzīvotājiem rīkojumu būt gataviem, ja rastos iespēja izlauzties no pilsētas, taču ļaužu pūļi piesaistīja padomju artilērijas novērotāju uzmanību, un visi šie cilvēki tika noslepkavoti. Nākamajā dienā pilsēta tinās tik biezos dūmos, ka saredzamas bija tikai katjušu raidīto raķešu ugunssvītras. Tie civilisti, kas vēl bija palikuši dzīvi, par padošanās zīmi izkāra pa logiem palagus un pat mēģināja atņemt ieročus vācu karavīriem. Lašs saprata, ka pienākušas beigas. Viņš nevarēja gaidīt palīdzību no reiha un negribēja pakļaut turpmākām bezjēdzīgām ciešanām bēgļus un pilsētas iedzīvotājus. Tikai SS bija ar mieru turpināt cīņu, taču viņu centieni palika veltīgi. 10.aprīļa rītā Lašs un citi vācu virsnieki kā parlamentārieši sasniedza maršala Vasiļevska štābu. Garnizons, kurā bija atlicis nedaudz vairāk par 30 000 vīriem, padevās gūstā. Viņu pulksteņus un citas noderīgas mantas tūdaļ pat pievāca sarkanarmieši, kuriem jau bija izdevies uziet alkohola krājumus. Sagrautajā pilsētā pilnīgi neiero​bežoti plosījās sieviešu un meiteņu izvarošana. Inozemcevs apstaigāja Austrumprūsijas galvaspilsētu, no kuras krāsmatām cēlās dūmi. “Bronzas Bismarks ar vienu aci - daļu galvas viņam norāvis šāviņš - skatās uz padomju meiteni, kura regulē transporta kustību, uz garāmbraucošajām Sarkanās armijas mašīnām un uz jātnieku patruļām. Viņš skatās, kā jautādams: “Kāpēc te ir krievi? Kas to atļāvis?”” Austrumprūsijas un Pomerānijas bojāeju vēl pasvītroja kāds šausmīgs notikums. 16. aprīļa naktī padomju zemūdene nogremdēja hospitāļa kuģi Goya, uz kura atradās vairāk nekā 7000 bēgļu. Tā bija lielākā katastrofa flotes vēsturē. Izglābās tikai 165 cilvēki. Uzbrukums Berlīnei tika gaidīts kuru katru brīdi. 6. aprīlī armiju grupas Weichsel štāba žurnālā tika atzīmēts: “Devītās armijas frontē liela ienaidnieka aktivitāte - motoru troksnis, tanku kāpurķēžu nospiedumi gan Reitveinas sektorā uz dienvidrietumiem no Kistrīnas, gan ziemeļaustrumos pie Kīnicas.” Viņi lēsa, ka uzbrukums sāk​sies pēc divām dienām. Tomēr arī pēc piecām dienām viņi joprojām gaidīja. Ģenerālis Krēbss no Cosenas 11. aprīlī ziņoja Heinrici: “Fīrers paredz, ka krievu ofensīva pret armiju grupu Weicbsel sāksies 12. vai 13. aprīlī.” Nākamajā dienā Hitlers lika Krēbsam piezvanīt Heinrici un uzsvērt, ka “Fīrers ir instinktīvi pārliecināts, ka uzbrukums tiešām sāksies pēc vienas vai divām dienām, proti, 13. vai 14. aprīlī”. Iepriekšējā gadā Hitlers bija centies precīzi paredzēt, kurā datumā sāksies invāzija Normandijā, taču nesekmīgi. Tagad viņš atkal vēlējās pārsteigt savus apbrīnotājus, demonstrējot pārdabiskas gaišreģa spējas. Tā acīmredzot bija viena no nedaudzajām atlikušajām iespējām, kā mēģināt apliecināt sava veida kontroli pār notiekošo. 12. aprīļa vakarā Berlīnes filharmonijā notika pēdējais koncerts. Tā organizētājs Alberts Špērs bija ielūdzis lieladmirāli Dēnicu un arī Hitlera adjutantu pulkvedi fon Belovu. Par spīti tam, ka pilsētā bieži tika atvienota strāva, zāle bija apgaismota atbilstoši sarīkojumam. “Koncerts aizveda mūs uz citu pasauli,” rakstīja Belovs. Programmā bija Bēthovena vijoļkoncerts, Bruknera 8. simfonija (Špērs vēlāk apgalvoja, ka tas bijis brīdinājuma signāls, lai orķestra mūziķi tūdaļ pēc koncerta atstātu Berlīni, tādējādi izvairoties no iesaukšanas folksšturmā) un Vāgnera Gotterdāmmerung fināls. Kaut arī Vāgners neatsauca klausītājus atpakaļ šībrīža realitātē, eskeipisma mirklis neturpinājās ilgi. Stāsta, ka nacistu partija organizējusi hitlerjūgenda zēnus, kas stāvējuši formastērpos, ar groziņiem rokās un no tiem piedāvājuši cianīda kapsulas publikai, kura atstājusi koncertzāli. 14. aprīlī, kad uzbrukums joprojām nebija materializējies, Hitlers izdeva “dienas pavēli” armiju grupai Weichsel. Kā jau paredzams, pavēlē bija uzsvērts, ka “tas, kurš nepildīs savu pienākumu, tiks uzlūkots kā mūsu tautas nodevējs”. Sekoja samudžināti vēstures sagrozījumi, tika pieminēti turki, kuru karaspēks reiz atsists pie Vīnes (Wien): “Boļševiks šoreiz piedzīvos aziātu senseno likteni.” Patiesībā Vīne nupat bija kritusi austrumu ordu rokās, un nebija cerību to atgūt. Nākamajā dienā sešpadsmit gadu vecs berlīnietis Dīters Borkovskis (Dieter Borkovsky) aprakstīja to, ko bija redzējis pārpildītā S-Bahn vilcienā, kas atgāja no Anhaltas stacijas. “Cilvēku sejās bija šausmas. Viņi bija dusmu un izmisuma pārņemti. Vēl nekad nebiju dzirdējis tādus lāstus. Pēkšņi kāds

pārkliedza troksni: “Klusumu!” Mēs ieraudzījām mazu, netīru zaldātu ar diviem Dzelzs krustiem un Vācu Zelta krustu pie mundiera. Uz piedurknes viņam bija uzšuve ar četriem metāla tankiem, kas nozīmēja, ka viņš tuvcīņā iznīcinājis četrus tankus. “Man jums ir kas sakāms!” viņš sauca, un vagons apklusa. “Pat ja negribat klausīties, izbeidziet činkstēt! Mums šajā karā ir jāuzvar. Mēs nedrīkstam zaudēt drosmi. Ja karā uzvarēs citi un ja viņi nodarīs mums kaut vai daļu no tā, ko mēs esam darījuši okupētajās teritorijās, tad pēc pāris nedēļām vairs nebūs atlicis neviens vācietis.” Vagonā iestājās tāds klusums, ka varētu dzirdēt adatu nokrītam.”

13.Amerikāņi pie Elbes Kad Vācijas sirdij no abām pusēm tuvojās Sabiedrotie, berlīnieši mēdza teikt, ka optimisti “mācās angļu valodu, bet pesimisti - krievu”. Nacistu ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops, kuram nebija humora izjūtas, diplomātiskās vakariņās paziņoja, ka “Vācija ir zaudējusi karā, tomēr tās spēkos vēl arvien ir noteikt, kam tā ir zaudējusi”. Tieši šī doma aprīļa sākumā tik ļoti uztrauca Staļinu. Līdzko 2. aprīlī Rūrā bija ielenkta Modeļa armiju grupa B ar vairāk nekā 300 000 karavīriem, Simpsona ASV Devītās armijas divīzijas sāka sacīksti, strauji dodoties uz Elbi iepretim Berlīnei. Ne karavīri, ne armijas komandieris nešaubījās, ka viņu mērķis ir nacistu galvaspilsēta. Pēc strīda ar britiem Eizenhauers bija atstājis Berlīnes ieņemšanas jautājumu atklātu, kā tālu iespējamību. Simpsonam dotās pavēles otrajā daļā bija teikts, ka Devītajai armijai “jāizmanto katra izdevība ieņemt placdarmu pie Elbes un jābūt gatavai turpināt virzību uz Berlīni vai un ziemeļaustrumiem”. Šīs armijas 2. bruņutanku divīzija - iesaukta par Hell on Wheels (Elli uz riteņiem) - bija stiprākā visā ASV armijā. Tajā bija daudz sīkstu dienvidnieku, kas bija iestājušies armijā Depresijas laikā. Tās komandieris ģenerālmajors Aizeks D. Vaits (Isaac D. Wbite) jau krietni iepriekš bija izplānojis ceļu uz Berlīni. Viņš gatavojās forsēt Elbi pie Magdeburgas (Magdeburg). Kā centrālo līniju ASV Devītā armija izmantotu šoseju, kas veda uz galvaspilsētu. Vaita tuvākā sāncense šajā sacīkstē bija 83. kājnieku divīzija, iesaukta par Rag-Tag Circus (Raibo cirku), jo bija savākusi daždažādus trofeju transportlīdzekļus un aprīkojumu, kas bija nokrāsots olīvzaļš ar baltu zvaigzni virsū. Abas divīzijas 5. aprīlī sasniedza Vēzeras (Weser) upi. Ziemeļos no tām 5. bruņutanku divīzija devās uz Tangermindi (Tangermūnde), bet galējā kreisajā flangā no Simpsona frontes uz Elbi devās 84. un 102. kājnieku divīzija, virzoties abpus Elbes satekai ar Hāfelu (Havel). Straujo gaitu brīžiem pagausināja pretestība, ko parasti izrādīja SS nodaļas, tomēr vairums vācu karaspēka vienību atviegloti padevās. Amerikāņi apstājās tikai, lai uzpildītu degvielu saviem transportlīdzekļiem vai salabotu tos. Viņi paši palika nemazgājušies un neskuvušies. Ofensīvā uzbangojušais adrenalīns gandrīz bija nomācis vajadzību pēc miega. 84. divīzija aizkavējās, kad tai tika pavēlēts ieņemt Hannoveru (Hannover), taču pēc četrdesmit astoņām stundām tā atkal bija gatava turpināt ceļu. Svētdien, 8. aprīlī tās komandieri ģenerālmajoru Aleksandru Bollingu (Alexander Bolling) Hannoverā apmeklēja Eizenhauers. “Aleks, kurp jūs dosieties tālāk?” Eizenhauers jautāja. “Ģenerāli, mēs virzīsimies uz priekšu. Mums ir brīvs ceļš uz Ber​līni, un nekas mūs neapturēs.” “Tad ejiet,” virspavēlnieks teica un uzlika roku viņam uz pleca. “Es novēlu jums vislielāko veiksmi pasaulē, un neļaujiet, lai kāds jūs aptur!” To Bollings uztvēra kā skaidru apstiprinājumu, ka viņu mērķis ir Berlīne. Pa kreisi no ASV Devītās armijas britu Otrā armija ģenerāļa Dempsija (Miles Dempsey) vadībā bija sasniegusi Celli {Celle) un gatavojās drīzumā atbrīvot Belzenas (Belsen) koncentrācijas nometni. Tikmēr pa labi no Simpsona Pirmā armija ģenerāļa Hodžisa vadībā virzījās uz Desavu (Dessau) un Leipcigu. Ģenerāļa Džordža Patona Trešā armija aizkļuva vistālāk, līdz Harca (Harz) kalniem, apejot Leipcigu no dienvidiem. Ceturtdien, 5. aprīlī Mārtiņš Bormans ierakstīja savā dienasgrāmatā: “Boļševiki pie Vīnes. Amerikāņi Tīringenas mežā.” Citi komentāri par Lielvācijas sabrukumu bija lieki. Patona straujajai virzībai radās neparedzēts blakusefekts. SS, daudzos gadījumos ar vietējā folksšturma palīdzību, nogalināja daudzus koncentrācijas nometņu ieslodzītos un spaidu darbu strādniekus. Rūpnīcā Tbekla, kas ražoja lidmašīnu spārnus un atradās trīs kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Leipcigas, SS un folksšturma izpalīgi iedzina izolētā ēkā 300 gūstekņu. Tika aizslēģoti visi logi, un tad esesieši iemeta ēkā degbumbas. Tos, kam izdevās izlauzties no ēkas, nošāva ar mašīnpistolēm. Dzīvi palika trīs francūži. Vairāk par 100 Sabiedroto gūstekņu - lielākoties franču politieslodzītie - tika nošauti

Leipcigas cietuma pagalmā. No HASAG rūpnīcu grupas, kas atradās divus kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Leipcigas, Drēzdenes virzienā tika dzīta 6500 sieviešu kolonna, kurā bija dažādu tautību pārstāves. Ceļā viņas pamanīja Sabiedroto gaisa izlūki. SS uzraugi bija nošāvuši un ievēluši ceļmalas grāvī gūsteknes, kas aiz nespēka nebija varējušas paiet. Zili balti svītroti koncentrācijas nometnes ap​ģērbi “iezīmēja šo nelaimīgo sieviešu maršrutu un Krustaceļu”. Tikmēr Vācijas dienvidos ģenerāļa Deversa Sestā armiju grupa, kas sastāvēja no ģenerāļa Pača (Patch) Septītās armijas un ģenerāļa de Latra de Tasiņī (Jean de Lattre de Tasigny) franču Pirmās armijas, šķērsoja Švarcvaldi. Tās kreisais flangs aizsniedzās līdz Švābijai. Pēc Karlsrūes (Karlsruhe) ieņemšanas karaspēks devās Štutgartes (Stuttgart) virzienā. Eizenhauers, joprojām bažīdamies par Alpu cietoksni, gribēja, lai abas armijas virzās uz dienvidaustrumiem, uz Zalcburgas apvidu, un Donavas (Donau) ielejā satiekas ar padomju spēkiem. Vācu civiliedzīvotāji pārsteigti vēroja amerikāņu karaspēku. Šiem zaldātiem, kuri omulīgi zvilnēja džipos, smēķēdami vai košļādami gumiju, nebija nekā kopīga ar vācisko karavīra tēlu. Uz viņu braucamajiem, kas nokrāsoti olīvzaļi, pat uz tankiem bija uzrakstīti meiteņu vārdi. Tomēr daži zaldātu ieradumi, kā izrādījās, bija universāli. Vērmahta karaspēks atkāpjoties bija nekaunīgi laupījis, un nu ieradās atbrīvotāji. Sabiedroto karaspēks acīmredzot bija sācis laupīt jau pirms Vācijas robežas šķērsošanas. “Spriežot pēc atrastajiem priekšmetiem,” vēstīja kāds amerikāņu ziņojums par Ardēniem, “var viennozīmīgi apliecināt, ka ASV karavīri tiešām ir ievērojamos apmēros laupījuši Beļģijas civiliedzīvotāju īpašumu.” Ar sprāgstvielām bija uzspridzināti vairāki seifi. Kad ASV spēki iegāja Vācijas vidienē un dienvidos, amerikāņu militārā policija izlika pie katra ciemata plakātus: “Aizliegts pārsniegt ātrumu, laupīt un brāļoties!” - taču tie jebkurā ga​dījumā atstāja niecīgu iespaidu. Tālāk ziemeļos kāds Skotu gvardes virsnieks un vēlāk tiesnesis rakstīja, ka Reinas forsēšanai esot bijis ārkārtīgi piemērots kodētais nosaukums - Operation Plunder (operācija “Laupījums”). Viņš aprakstīja, kā izsistie veikalu skatlogi pavēruši ceļu uz “laupītāju paradīzi”. “Tur nevarēja darīt neko vairāk kā vien ierobežot laupījumu tā, lai pievākti tiktu vienīgi sīkāki priekšmeti. Tanki brauca prom, vezdami visu ko - no rakstāmmašīnām līdz radioaparātiem… Es rāju sava vada karavīrus par to, ka viņi nevis pārbauda mājas, bet gan izlaupa tās, kad pamanīju, ka man pašam ir divi pāri trofeju binokļu!” Tie, kas darbojās patstāvīgi, piemēram, Special Air Service (SAS) komandas, varēja atļauties krietni lielākas ambīcijas. Kāds virsnieks piezīmēja, ka “Montijs bija ļoti nepielaidīgs attiecībā uz trofejām”. Feldmaršals Aleksanders (Harold Alexander) acīmredzot bija “izturējies daudz iecietīgāk”. Vienā vai divos gadījumos, piedraudot ar ieročiem, vācu lauku mājās pat bija nolaupītas ļoti vērtīgas dārglietas; tik pārdroši uzbrukumi būtu šokējuši pat leģendāro Raflzu (laupītājs angļu rakstnieka E. V. Hornunga romānā. - Tulk. piez.). Kāda SAS vienība vēlāk atrada Gēringa sievas sakrāto gleznu kolekciju. Eskadriļas komandieris pieprasīja sev pirmās izvēles tiesības un pēc tam ļāva izraudzīties gleznas arī saviem virsniekiem. Audekli tika izņemti no rāmjiem, saritināti un iebāzti šāviņu čaulītēs. Armiju attieksme pret karu bija atšķirīga. Ideālistiskie amerikāņi un kanādieši uzskatīja, ka viņu pienākums ir glābt Veco pasauli un tad pēc iespējas drīzāk atgriezties mājās. Viņu ciniskākajiem biedriem radās dedzīga biznesa interese par melno tirgu. Franču regulārā karaspēka virsnieki īpaši alka atriebties par 1940. gadā pārciestajiem pazemojumiem un atjaunot nacionālo lepnumu. Turpretī britu armijā tikko nonācis virsnieks, ticēdams, ka ir ieradies piedalīties “kaujā uz dzīvību un nāvi par demokrātiju un brīvību pasaulē”, atklāja, ka attieksme pret karu tur ir “drīzāk kā pret pulka vēsturē notikušu incidentu ar samērā augstsirdīgu pretinieku”. Lieki teikt, ka krievu uzskati bija pavisam citādi. Pēkšņais amerikāņu izrāviens uz Vācijas centru radīja Kremlī aizdomas un morālu sašutumu. Padomju vadību, kas tik bieži bija kurnējusi par Rietumu Sabiedroto gausumu Otrās frontes atklāšanā, tagad šausmināja doma, ka Sabiedrotie varētu sasniegt Berlīni pirmie. Maskava, varbūt pat tīšām, nelikās redzam Sabiedroto gaisa spēku pārākumu; vācu karaspēks daudz vairāk baidījās no Typhoon un Mustang

lidmašīnām, nevis no šturmovikiem. Staļinam, kurš nekad nemēdza meklēt dabīgus izskaidrojumus, bija grūti samierināties ar faktu, ka vācieši visādā ziņā labprātāk padosies Rietumu Sabiedrotajiem, nevis Padomju Savienībai, kura solīja un arī īstenoja plaša mēroga atriebību. “Amerikāņu tankisti dodas ekskursijās pa gleznainajiem Harca kalniem,” Iļja Ērenburgs rakstīja avīzē Krasnaja Zvezda. Viņš rūgti pajokoja, ka vācieši padodoties ar “fanātisku neatlaidību”. Viņš apgalvoja, ka vācieši izturoties pret amerikāņiem tā, it kā tie būtu no “kādas neitrālas valsts”. Averelu Harimenu visvairāk aizkaitināja Ērenburga frāze, ka amerikāņi “iekaro ar fotoaparātiem”. Staļins, varbūt spriezdams par citiem pēc sevis paša, turēja Rie​tumu Sabiedrotos aizdomās par to, ka viņi, cerēdami sasniegt Berlīni pirmie, varētu just kārdinājumu noslēgt kādas vienošanās ar nacistu frakcijām. Kā pierādījumu amerikāņu divkosībai viņš uztvēra sarunas starp Alenu Dalesu Bernē un SS obergrupenfīreru Volfu par padošanos Itālijā. Patiesībā ar Dalesu bija sazinājies arī Kaltenbrunnera pārstāvis, kurš ziņoja, ka SS gribot izdarīt apvērsumu pret nacistu partiju un pret konservatīvajiem esesiešiem, kuri vēlas turpināt karu. Kad tas būšot paveikts, SS varēšot “organizēti nodot administratīvās funkcijas Rietumu spēkiem”. Kaltenbrunnera pārstāvis runāja arī par to, ka Rietumu fronti varētu atvērt amerikāņiem un britiem, bet vācu karaspēku no turienes novirzīt uz austrumiem; tieši no šāda scenārija baidījās Staļins. To Staļins, par laimi, uzzināja tikai vēlāk, tomēr bija dzirdējis, ka amerikāņu un britu gaisa spēki ir gatavi izcelt desantu Berlīnē, ja nacistu vara pēkšņi sabruktu. 101. aviācijas divīzijai kā desanta vieta jau bija norādīts Tempelhofas (Tempelbof) lidlauks, 82.aviodesantam - Gatovas (Gatoiv) lidlauks un britiem - Orānienburga (Oranienburg), taču, kopš bija pieņemts lēmums apstāties pie Elbes, visa operācija bija atlikta. Jebkurā gadījumā šādiem nākotnes plāniem nebija nekāda sakara ar miera iniciatīvām no vācu puses. Kopš Kasablankas (Casablanca) konferences, kurā bija pieprasīta Vācijas bezierunu kapitulācija, nedz Rūzvelts, nedz pat Čērčils nebija nopietni apsvēruši nekādas slepenas vienošanās ar nacistu vadoņiem. Aprīļa pirmajā nedēļā izrādījās, ka Rūzvelts un Eizenhauers februārī un martā ir kļūdījušies, optimistiski domādami, ka ir iespējams izpelnīties Staļina uzticību. Kā jau minēts, Eizenhauers savā strīdīgajā 28.marta ziņojumā Staļinam bija detalizēti un precīzi izklāstījis savus plānus, taču pretī nesaņēma neko. 1. aprīlī Staļins pat bija tīši viņu maldinājis, teikdams, ka Berlīne esot zaudējusi agrāko stratēģisko nozīmi. Tajā laikā Staļins apgalvoja, ka padomju ofensīva droši vien sākšoties maija otrajā pusē (nevis aprīļa vidū), ka Sarkanā armija koncentrēšot savu uzbrukumu tālāk uz dienvidiem, lai satiktos ar amerikāņu kara​spēku, un ka uz Berlīni tikšot sūtīti vienīgi “otršķirīgi spēki”. Eizenhauers, nemanīdams, ka tiek krāpts, strupi informēja Montgomeriju, ka Berlīne tagad esot “vairs tikai ģeogrāfiska vieta”. Ar ģenerāļa Māršala sparīgu atbalstu viņš arī turpināja noraidīt Čērčila prasību, ka amerikāņiem un britiem “jāsarokojas ar krieviem pēc iespējas tālāk austrumos”. Viņš neparko nespēja pieņemt Čērčila viedokli, ka Berlīne, palikdama zem vācu karoga, katrā ziņā paliek arī “visizšķirošākais Vācijas punkts”. Eizenhauers stūrgalvīgi turējās pie uzskata, ka svarīgāka ir LeipcigasDrēzdenes ass, kas sašķeļ Vāciju divās daļās, un nešaubījās, ka arī Staļins domā tāpat. Eizenhauers neļāva, lai viņu ietekmē Staļina blēdīšanās Polijas jautājumā. Apstiprinājās Čērčila vissliktākās nojautas, kad marta beigās, aizbildinoties ar drošības apsvērumiem, NKVD arestēja sešpadsmit Polijas demokrātisko partiju vadītājus, kas bija uzaicināti uz apspriedi ar Žukovu, un nosūtīja viņus uz Maskavu. Tomēr, kaut gan Eizenhauers bija iekritis uz viņa meliem, Staļins nebūt nezaudēja modrību. Varbūt savas patiesi staļiniskās paranojas dēļ viņš domāja, ka Eizenhauers blefo divkārši. Lai nu kā, Staļins bija stingri apņēmies panākt, ka amerikāņi jūtas vainīgi. Agresīvā vēstulē Rūzveltam 7.aprīlī viņš atkal gari un plaši runāja par vācu miera iniciatīvu caur Dalesu Šveicē. Viņš arī uzsvēra, ka Sarkanajai armijai jācīnās ar daudz lielāku vācu divīziju skaitu nekā Rietumu Sabiedrotajiem. “[Vācieši] turpina nikni cīnīties ar krieviem par kādu nezināmu Čehoslovākijas dzelzceļa mezglu, kas viņiem vajadzīgs kā mironim plāksteris,” Staļins rakstīja ASV prezidentam, “toties bez pretošanās padodas tik svarīgās Vācijas vidienes pilsētās kā Osnabrika (Osnabrūck), Manheima (Mannheim) un Kasele (Kassel).

Vai Jūs nedomājat, ka šāda izturēšanās ir vairāk nekā dīvaina un neizprotama?” Hitlera nesaprātīgais lēmums atstāt Sesto SS tanku divīziju dienvidos pie Vīnes, kad tiek apdraudēta Berlīne, ironiskā kārtā šķita apstiprinām teoriju par Alpu cietoksni. SHAEF apvienotā izlūkdienesta komiteja 10. aprīlī paziņoja: “Nekādi pierādījumi neliecina, ka vācu virspavēlniecības stratēģija tiktu īstenota ar mērķi sasniegt tā dēvēto Nacionālo reduti.” Taču tālāk ziņojumā bija teikts, ka šī cietokšņa nolūks esot paildzināt karu līdz nākamajai ziemai cerībā, ka Rietumu Sabiedrotie un Padomju Savienība saķildosies savā starpā. Tomēr jau tai pašā dienā šo ārkārtīgi dziļi iesakņojušos ideju būtu vajadzējis pilnībā sagraut otram ziņojumam: “Dažādu nesen sagūstītu vācu ģenerāļu un augstāko virsnieku pratināšanā ir atklājies, ka neviens no viņiem nav dzirdējis par Nacionālo reduti. Viņi visi uzskata šādu plānu par “smieklīgu un nederīgu”.” Ne Staļins, ne Čērčils neaptvēra, ka ASV prezidents slimības dēļ nemaz nespēj pats izlasīt viņu vēstules, kur nu vēl atbildēt uz tām. Lielajā piektdienā, 30. martā, Rūzvelts ar vilcienu bija aizvests uz Varmspringsu Džordžijā (Warm Springs, Georgia). Tas bija viņa pēdējais ceļojums. Uz limuzīnu, kas tur gaidīja, viņš tika aiznests gandrīz bezsamaņā. Tos, kas redzēja Rūzveltu, dziļi satrieca viņa smagais stāvoklis. Pēc nepilnām divām nedēļām Rūzvelts jau bija miris, un par nākamo ASV prezidentu kļuva viceprezidents Harijs Trumens (Harry Truman). 11.aprīlī amerikāņi sasniedza Magdeburgu. Nākamajā dienā viņi forsēja Elbi uz dienvidiem no Desavas. Turpmākie plāni tika izstrādāti, pieņemot, ka Berlīni viņi spēj sasniegt četrdesmit astoņās stundās. Tādas aplēses visnotaļ atbilda realitātei. Galvaspilsētas rietumu pusē bija atlicis maz SS vienību. Tai pašā dienā vāciešus satricināja nežēlīgais sauklis, ko pārraidīja kāda franču valsts raidstacija no Ķelnes {Kolu): “Deutschland, dein Lebensraum ist jetzt dein Sterbensraum” - “Vācija, tava dzīves telpa tagad ir tava nāves telpa”. Tāda stila saukļus viņi drīzāk būtu gaidījuši no Iļjas Ērenburga. Ērenburgs tajā dienā avīzē Krasnaja Zvezda publicēja savu pēdējo un visstrīdīgāko rakstu par karu. Tā nosaukums bija “Hvatit” jeb “Pietiek”. “Vācija mirst nožēlojami, bez patosa un cieņas,” viņš rakstīja. “Atcerēsimies pompozās parādes, Berlīnes Sportpalast, kur Hitlers mēdza aurot, ka iekarošot pasauli. Kur viņš ir tagad? Kurā alā? Viņš ir novedis Vāciju bezdibeņa malā, bet pats nolēmis nerādīties.” Pēc Ērenburga domām: “Vācija neeksistē; ir tikai viena vienīga milzīga banda.” Šai pašā rakstā Ērenburgs aizvainots salīdzināja vācu pretošanos austrumos un padošanos rietumos. Viņš piesauca “Krievijas briesmīgās brūces”, par kurām Rietumu Sabiedrotie nemaz negribot zināt. Pēc tam viņš pieminēja nedaudzās vācu pastrādātās nežēlības Francijā, piemēram, asinspirti Oradūrā (Oradour). “Francijā ir četri tādi ciemati. Bet cik tādu ir Baltkrievijā? Atgādināšu jums ciematus Ļeņingradas apgabalā…” Ērenburga kvēlā retorika bieži nesaskanēja ar viņa paša uzskatiem. Savā rakstā viņš netieši aizbildināja laupīšanu - “Nu jā, vācietes zaudē kažokus un nozagtās karotītes” -, bet Sarkanās armijas žargonā “laupīšana” vienlaikus nereti nozīmēja arī izvarošanu. Viņš pats nesen bija lasījis lekcijas virsniekiem Frunzes kara akadēmijā un tajās kritizējis Sarkano armiju par laupīšanu un postījumiem Austrumprūsijā, vainu uzveldams karaspēka “ārkārtīgi zemajam” kultūras līmenim. Taču viņa runās vienīgā atsauce uz izvarošanām bija teiciens, ka padomju karavīri “neatsakās no vācu sieviešu “laipnībām””. SMERŠ priekšnieks Abakumovs paziņoja Ērenburga “nepareizos uzskatus” Staļinam, kurš tos novērtēja kā “politiski kaitīgus”. Tas kopā ar ziņojumu par stāvokli Austrumprūsijā, ko sniedza grāfs fon Einzīdels (von Einsiedel) no NKVD kontrolētās Nacionālās komitejas par brīvu Vāciju, iekustināja veselu virkni notikumu un dis​kusiju, kas izraisīja plašu padomju politikas pārvērtēšanu. Ērenburga 12. aprīļa raksta tonis un saturs nebija asinskārāks par viņa iepriekšējiem sacerējumiem, taču, par šausmām pašam rakstītājam, izpelnījās uzbrukumu “no augšas”, liecinot par pārmaiņām partijas līnijā. Sarūgtinātais Ērenburgs vēlāk atskārta, ka “vāciešu rīkstes” loma neizbēgami padarījusi viņu par

apstākļu simbolisko upuri. Padomju vadība ar visai lielu novēlošanos beidzot bija apjēgusi, ka šaušalas, ko sarkanarmiešu uzbrukumi iedvesuši civiliedzīvotājiem, pastiprina ienaidnieka pretestību un draud sarežģīt padomju okupāciju Vācijā pēc kara. Ērenburga vārdiem izsakoties, Padomju Savienība centās graut ienaidnieka cīņassparu, “solot neaizskara​mību ierindniekiem, kas pildījuši Hitlera pavēles”. Centrālās komitejas galvenais ideologs un padomju propagandas šefs Georgijs Aleksandrovs 14. aprīļa avīzē Pravda publicēja atbildes rakstu ar nosaukumu “Biedrs Ērenburgs vienkāršo”. Šajā acīm redzami svarīgajā rakstā, kuru, bez šaubām, bija pārbaudījis vai pat pats nodiktējis Staļins, Aleksandrovs noraidīja gan Ērenburga sniegto skaidrojumu par steidzīgo padošanos rietumos, gan viņa teikto par Vāciju kā “vienu vienīgu milzīgu bandu”. Kamēr daži vācu virsnieki “cīnās par kanibālu režīmu, citi met bumbas uz Hitleru un viņa kliķi (jūlija sazvērnieki) vai pārliecina vāciešus nolikt ieročus (ģenerālis fon Zeidlics un Vācu virsnieku apvienība). Gestapo vajā režīma pretiniekus, un, kad vācieši tika aicināti viņus denuncēt, izrādījās, ka ne jau visi vācieši ir vienādi. Nacistu vadība izmisīgi centās apelēt pie nacionālās vienotības idejas. Bet jau tas vien, cik dedzīgi izskanēja šie aicinājumi uz nacionālo vienotību, pierādīja, cik maz vienotības ir īstenībā.” Aleksandrovs citēja arī Staļina izteikumu: “Hitleri nāk un iet, bet Vācija un vācu tauta paliek,” - frāzi, kas pirmoreiz tika izteikta jau 1942. gada februārī, bet izmantota tikai 1945. gadā. Aleksandrova rakstu pārraidīja Maskavas radio un pārpublicēja Krasnaja Zvezda. Iznīcinātais Ērenburgs nonāca politiskā izstumtībā. Uz vēstuli, kurā viņš sūdzējās par šo netaisnību Staļinam, atbilde nepienāca nekad. Taču Ērenburgs acīmredzot nesaprata, ka ir denuncēts sakarā ar citām kritiskām piezīmēm par Sarkano armiju un par to, ka tās virsnieki nespēj kontrolēt savus karavīrus. Viņš bija ziņojis par gadījumu, kad padomju ģenerālis bija pārmetis zaldātam, ka tas griež ārā ādas gabalu no dīvāna apšuvuma, un teicis, ka šis dīvāns taču varētu noderēt kādai ģimenei Padomju Savienībā, uz ko zaldāts bija atcirtis: “Jūsu sievai varbūt, bet ne manējai,” - un turpinājis dīrāt dīvānu. Tomēr Abakumova visnopietnākā apsūdzība balstījās uz to, ka Frunzes akadēmijā Ērenburgs bija teicis virsniekiem: “Krievi, kas atgriežas no “verdzības”, izskatās labi. Meitenes ir labi paēdušas un labi apģērbtas. Nav ticami mūsu raksti avīzēs par to, kā tiek paverdzināti cilvēki, kas aizvesti darbos uz Vāciju.” Ja Ērenburgam nebūtu tik daudz kaislīgu piekritēju Sarkanajā armijā, viņš, iespējams, bez pēdām būtu nozudis kādā Gulaga nometnē. Tikmēr frontes politiskās nodaļas acīm redzami uztraucās par situāciju. Tās ziņoja, ka daži virsnieki atbalsta Ērenburgu un joprojām tic, “ka mums jābūt nežēlīgiem pret vāciešiem un pret tiem Rietumu Sabiedrotajiem, kas sāk flirtēt ar vāciešiem”. Tomēr partijas līnija bija skaidra: “Mēs vairs nedzenam vāciešus ārā no mūsu zemes, un stāvoklis vairs nav tāds kā toreiz, kad taisnīgs šķita sauklis: “Sit vācieti, kur vien ieraugi!” Tagad ir pienācis laiks atbilstoši sodīt ienaidnieku par visiem ļaunajiem darbiem.” Kaut gan politiskie virsnieki citēja Staļina teicienu “Hitleri nāk un iet…”, tas neatstāja nekādu lielo iespaidu uz karavīriem. “Daudzi karavīri man jautā, vai Ērenburgs vēl raksta,” ziņoja kāds politiskais virsnieks, “un saka man, ka mek​lējot viņa rakstus katrā avīzē, kurai tiekot klāt.” Politikas pārmaiņa pašā lielās ofensīvas priekšvakarā bija pārlieku novēlota, lai spētu mainīt karavīrus, kuri trijos pēdējos gados bija piesūkušies gan ar personisko naidu, gan ar propagandas sludināto naidu. Vienu no visspilgtāk atmaskojošām piezīmēm šajā sakarībā nevilšus izteica kādas Žukova divīzijas komandieris ģenerālis Maslovs. Viņš stāstīja par raudošiem vācu bērniem, kas liesmojošā pilsētā izmisīgi meklē savus vecākus. “Pārsteidzoši bija tas,” Maslovs rakstīja, “ka viņi raudāja tieši tāpat kā mūsu bērni.” Tikai nedaudzi padomju karavīri un virsnieki uztvēra vāciešus kā cilvēkus. Pēc tam kad nacistu propaganda bija dehumanizējusi slāvus par Untermenschen, padomju atriebības propaganda bija pārliecinājusi savus pil​soņus, ka visi vācieši ir plēsīgi zvēri. Padomju vadībai bija vēl viens iemesls bažīties par Rietumu Sabiedroto virzīšanos uz priekšu. Tā baidījās, ka vairums 1. un 2. poļu armijas karavīru gribēs pievienoties tiem poļu spēkiem, kas ir lojāli trimdas valdībai Londonā. 14. aprīlī Berija iesniedza Staļinam ziņojumu no Žukova 1. Baltkrievijas

frontes NKVD priekšnieka ģenerāļa Serova. “Sakarā ar Sabiedroto straujo virzību Rietumu frontē,” Serovs rakstīja, “1. poļu armijas ierindnieku un virsnieku vidū izplatījās neveselīgs noskaņojums.” SMERŠ bija sācis rīkoties, veicot masveida arestus. Serovs ziņoja: “1. poļu armijas izlūkdienesta orgāni ir atklājuši un pārņēmuši savā kontrolē [sic] gandrīz 2000 bijušo Andersa (Anders) armijas karavīru, Armia Krajotva dalībnieku un to karavīru, kuriem ir tuvi radinieki Andersa armijā.” Šo poļu “naidīgo attieksmi” pret Padomju Savienību pasvītroja tas, ka viņi bija slēpuši no padomju varas iestādēm savas īstās adreses, vēlēdamies pasargāt no represijām tuviniekus. Serovs nepieminēja arī faktu, ka 43 000 poļu komunistu ir atvesti taisnā ceļā no Gulaga nometnēm, tāpēc viņu jūtas pret Padomju Savienību diez vai var būt gluži brālīgas. Armia Krajoiva dalībniekiem, kas tika arestēti Polijā, NKVD deva divas izvēles iespējas: doties uz darba nometni Sibīrijā vai iestāties komunistu armijā - “V Sibirj ili v armiju?”. SMERŠ informatori bija brīdinājuši savus kontrolierus par to, ka poļu karavīri regulāri klausās “Londonas radio”. Pēc informatoru ziņām, poļu karavīri nešaubījās, ka “Andersa armija tuvojas Berlīnei no otras puses, kopā ar angļu armiju”. “Kad poļu spēki satiksies,” kāds virsnieks netīšām pateica informatoram, “vairums mūsu karavīru un virsnieku pāries Andersa armijā. Sibīrijā mēs no padomēm jau esam izcietuši pietiekami daudz.” Kāda bataljona štāba priekšnieks bija sacījis citam informatoram: “Pēc kara, kad ar Vāciju būs cauri, mēs joprojām cīnīsimies Krievijā. Pie angļiem mums ir 3 miljoni Andersa vīru.” Kāds 2. artilērijas brigādes komandieris izteicās: “Viņi bāž mums degunā savu “demokrātiju”. Tiklīdz mūsu karaspēks sastapsies ar Andersa armiju, varēs pamāt ardievas [padomju kontrolētajai] pagaidu valdībai. Varu atgūs Londonas valdība, un Polija atkal būs tāda pati kā pirms 1939. gada. Anglija un Amerika palīdzēs Polijai tikt vaļā no krieviem.” Serovs apsūdzēja 1. poļu armijas komandierus “par to, ka viņi nepastiprina politiski izskaidro​jošo darbu”. Kamēr amerikāņu Trešā un Devītā armija traucās uz Elbi, feldmaršala Modeļa armiju grupa B Rūras ielenkumā arvien vairāk zaudēja spēkus, it īpaši gaisa uzbrukumu dēļ. Models bija viens no ļoti nedaudzajiem armijas komandieriem, kuriem Hitlers uzticējās pilnībā. Tomēr citi ģenerāļi uzskatīja Modeļu par “ārkārtīgi rupju un nekrietnu”. Karaspēkā Models bija iesaukts par “der Katastrophengeneral”, jo mēdza ierasties kādā frontes sektorā tieši tad, kad tur klājās sevišķi slikti. Lai nu kā, Rūra bija Modeļa pēdējā katastrofa. Viņš atteicās doties prom ar lidmašīnu. 21. aprīlī, kad viņa karaspēks sāka masveidā padoties, viņš nošāvās, - tieši to no saviem koman​dieriem gaidīja Hitlers. Vēl ilgi pirms beigām armiju grupas B galvenais operatīvais virsnieks pulkvedis Ginters Reihhelms (Gūnther Reichhelm) un daudzi citi augsta ranga virsnieki ar lidmašīnu atstāja Rūras ielenkumu. No septiņpadsmit lidmašīnām tikai trīs sasniedza Jīterbogas lidlauku dienvidos no Berlīnes. Reihhelms tika aizvests uz OKH štābu Cosenā, kur pārgurumā saļima. Viņš pamodās tikai tad, kad uz viņa gultas malas apsēdās Gudēriana bijušais vietnieks ģenerālis Venks. Venks bija atsācis operatīvo darbu, vēl nebūdams gluži atlabis pēc autoavārijas, kas notika operācijas Sonnenivende laikā, un nesen bija iecelts par Divpadsmitās armijas virspavēlnieku. Viņš nojauta, ka šī jaunā armija pastāv vairāk uz papīra nekā realitātē, kaut gan tās uzdevums bija noturēt Elbes frontes līniju pret amerikāņiem. “Jūs esat ieradies kā mana štāba priekšnieks,” Venks teica Reihhelmam. Taču vispirms viņam bija jāsniedz ziņojums par armiju grupas B stāvokli Rūras ielenkumā. Jodls pavēlēja viņam ierasties Reihskancelejas bunkurā. Tur gaidīja Hitlers, Gērings un lieladmirālis Dēnics. Reihhelms ziņoja Hitleram, ka armiju grupai B vairs nav munīcijas un ka atlikušie tanki ir nelietojami, jo nav degvielas. Hitlers ilgi klusēja. “Feldmaršals Models bija mans vislabākais feldmaršals,” viņš pēdīgi noteica. Reihhelms nodomāja, ka Hitlers beidzot ir sapratis, ka pienākušas beigas, taču maldījās. Hitlers teica: “Jūs būsiet Divpadsmitās armijas štāba priekšnieks. Tieciet vaļā no ģenerālštāba muļķīgajām direktīvām! Mācieties no krieviem, kuri ar gribasspēku vien pieveica vāciešus Maskavas pievārtē!” Pēc tam Hitlers paziņoja, ka vācu armijai jānocērt koki Harca kalnos, lai apturētu Patona karaspēku,

un jāsāk tur partizānu karš. Lai pierādītu šīs idejas pareizību, viņš pieprasīja kartes ar mērogu 1:25 000, kādas izmantoja rotu komandieri. Jodls mēģināja Hitleru atrunāt, bet Hitlers apgalvoja, ka labi pazīstot Harcu. Jodls, kurš parasti izturējās ļoti savaldīgi, asi attrauca: “To apvidu es nepazīstu nemaz, toties pārzinu situāciju.” Reihhelms ievēroja, ka Gērings tikmēr ir aizmidzis atzveltnī, seju aizsedzis ar karti. Viņam ienāca prātā, ka Gērings varbūt ir lietojis miegazāles. Pēdīgi Hitlers pavēlēja Reihhelmam doties uz Divpadsmito armiju, bet pa ceļam iegriezties Dēbericas (Doberitz) nometnē, lai Divpadsmitās armijas vajadzībām saņemtu 200 Volksivagen apvidus mašīnas (Kūbeltvagen). Reihhelms promejot uzelpoja, it kā būtu ticis ārā no trakonama. Dēbericā viņam izdevās saņemt tikai duci automašīnu. Vēl grūtāk bija sameklēt Venku un Divpadsmitās armijas štābu. Beidzot viņš atrada Venku sapieru skolā Roslavā (Rosslau), Elbes krastā iepretim Desavai. Reihhelms ļoti nopriecājās, ieraugot, ka štāba galvenais operatīvais virsnieks ir sens viņa draugs, pulkvedis barons Hūberts fon Humbolts-Dahrēdens (Hubertus von Humboldt-Dacbroeden). Viņš uzzināja, ka daļu no Divpadsmitās armijas sastāda “pārsteidzoši dedzīgi jauni karavīri, pusgadu apmācīti virsnieku skolās”, kā arī daudzi apakšvirsnieki ar frontes pieredzi, kas atgriezušies no hospitāļiem. Abi virsnieki ļoti apbrīnoja savu armijas komandieri. Venks bija jauns, ar elastīgu domāšanu apveltīts lauka komandieris, kurš “varēja ska​tīties karavīriem acīs”. Lai gan štābs bija improvizēts un tajā bija tikai nedaudzas radiosakaru ierīces, izrādījās, ka var lietot vietējo telefona tīklu, kurš joprojām darbojās nevainojami. Šī armija bija apgādāta labāk par citām, pateicoties armijas munīcijas bāzei Altengrābovā (Altengraboiv) un baržām un laivām, kas bija strandējušas Hāfelezera (Havelsee) krastos. Venks liedzās pildīt Hitlera “Nerona” pavēli un izglāba no iznīcināšanas elektrostaciju Golpā (Golpa) uz dienvidaustrumiem no Desavas; šī elektrostacija bija viens no galvenajiem avotiem, kas piegādāja elektrību Berlīnei. Pēc Venka pavēles kājnieku divīzija Hutten izlika sargposteņus, lai neļautu kādiem fanātiķiem uzspridzināt elek​trostaciju. Divpadsmitās armijas galvenais uzdevums bija sagatavoties amerikāņu Devītās armijas uzbrukumam “gar Hannoveras-Magdeburgas šoseju un abpus tai”. Tika gaidīts, ka amerikāņi izveidos placdarmu Elbes austrumu krastā un tad dosies uz Berlīni. Pirmais uzbrukums notika agrāk, nekā paredzēts. “12. aprīlī pienāca pirmais ziņojums par to, ka ienaidnieks mēģina forsēt Elbi pie Šēnebekas (Schonebeck) un Bārbijas (Barby). Nākamajā dienā kājnieku divīzija Scharnborst ar vienu bataljonu un dažiem lielgabaliem centās doties pretuzbrukumā. Pirmajā dienā viņi sīvi pretojās, tomēr izrādījās, ka ienaid​nieks, sevišķi ASV kara aviācija, ir pārlieku spēcīgs. Reihhelms aptvēra, ka tad, ja amerikāņi forsēs Elbi, nebūs “citas iespējas kā vienīgi padoties”. Divpadsmitā armija nevarētu cīnīties “ilgāk par vienu vai divām dienām”. Tieši tādās pašās domās bija Humbolts. Amerikāņi jau atradās vairākos punktos Elbes pretējā krastā. Sestdien, 14. aprīlī SHAEF reģistrēja, ka “Devītā armija ir okupējusi Vitenbergi (Wittenberge) 100 kilometru uz ziemeļiem no Magdeburgas. Trīs 83. kājnieku divīzijas bataljoni ir forsējuši Elbi pie Kāmericas (Kameritz) uz dienvidaustrumiem no Magdeburgas.” Tikmēr 5. bruņutanku divīzija bija sasniegusi Elbi divdesmit piecus kilometrus plašā frontē ap Tangermindi. 15. aprīlī Venka Divpadsmitā armija pie Cerbstas (Zerbst) devās spēcīgā pretuzbrukumā 83. kājnieku divīzijai, tomēr šis uzbrukums tika atsists. Placdarmi aiz Elbes radīja Eizenhaueram drīzāk problēmu, nevis izdevību. Viņš aprunājās ar armijas grupas komandieri ģenerāli Bredliju, lai uzzinātu viņa domas par virzību uz Berlīni. Eizenhauers vēlējās noskaidrot, kādus dzīvā spēka zaudējumus Bredlijs paredz pilsētas ieņemšanā. Bredlijs lēsa, ka tur varētu būt 100 000 kritušo un ievainoto (vēlāk viņš atzina, ka šis skaitlis bijis daudz par lielu). Viņš piebilda, ka tā būtu pārmērīgi augsta cena par prestižu mērķi, ja amerikāņiem pēc Vācijas kapitulācijas būtu no turienes jāaiziet. Tas neapšaubāmi sakrita ar Eizenhauera viedokli, kaut gan viņš vēlāk apgalvoja, ka “gaidāmā Vācijas sadalīšana neietekmēja mūsu mi​litāros plānus attiecībā uz valsts galīgo iekarošanu”. Eizenhauers bažījās arī par garajām sakaru līnijām. Britu Otrā armija atradās pie Brēmenes (Bremen), ASV Pirmā armija tuvojās Leipcigai, bet Patona priekšpulki bija netālu no Čehoslovākijas

robežas. Attālumi bija tik lieli, ka priekšpulkus nācās apgādāt ar lidmašīnu Dakota palīdzību. Bija jāpiegādā pārtika arī lielam daudzumam civilistu, to skaitā gūstekņiem un koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem. Bija nepieciešami ievērojami resursi. Eizenhauers, tāpat kā daudzi citi, bija pilnīgi nesagatavots tām šausmām, kas atklājās koncentrācijas nometnēs. Ieraudzījuši tik neticamas ciešanas savām acīm, daudzi vēl gadiem ilgi pēc kara nespēja vienaldzīgi izturēties pret atbrīvotāju versiju par izdzīvojušo cilvēku vainu. Rietumu frontes komandieriem bija vājš priekšstats par stāvokli Austrumu frontē. Viņi īsti neaptvēra vācu armijas dedzīgo vēlmi ielaist amerikāņus Berlīnē, pirms to sasniegusi Sarkanā armija. “Karavīri un virsnieki uzskatīja, ka daudz labāk būs, ja viņus uzvarēs Rietumi,” atzīmēja OKH pulkvedis de Mezjērs. “Spēkus zaudējušais vērmahts cīnījās līdz galam tikai tādēļ, lai atstātu krieviem pēc iespējas mazāk teritorijas.” Izrādījās, ka Simpsonam un viņa Devītās armijas formāciju komandieriem ir bijusi daudz precīzāka nojauta nekā viņu virspavēlniekam. Viņi paredzēja, ka ceļā gadīsies vienības, kas izrādīs pretestību, taču tās varēs apiet, virzoties uz reiha galvaspilsētu, kura atradās nepilnu 100 kilometru attālumā. 82. kājnieku divīzija jau bija ierīkojusi tiltu, pa kuru varēja pārbraukt 2. bruņutanku divīzijas tanki, un sestdien, 14. aprīļa naktī, tie vienmērīgā straumē sāka virzīties pār tiltu. Placdarmā, kas tagad pletās līdz Cerbstai, strauji sāka grupēties spēki. Amerikāņu vienībās valdīja priecīgs satraukums. Viņi nepacietīgi gaidīja pavēli doties uz priekšu. Taču svētdien, agri 15. aprīļa rītā, ģenerālis Bredlijs izsauca armijas komandieri ģenerāli Simpsonu uz savas armijas grupas štābu Vīsbādenē (Wiesbaden). Bredlijs sagaidīja Simpsonu lidlaukā. Viņš izkāpa no lidmašīnas, un abi sarokojās. Bredlijs bez kāda ievada paziņoja, ka Devīta​jai armijai jāgaida pie Elbes. Tā nedrīkstēja doties tālāk Berlīnes virzienā. “Kur, ellē, jūs ņēmāt tādu pavēli?” Simpsons noprasīja. “No Aika,” Bredlijs atbildēja. (Ike - prezidenta Eizenhauera iesauka. - Tulk. piez.) Simpsons, apjucis un nomākts, lidoja atpakaļ uz savu štābu, lauzīdams galvu, kā lai nodod šo vēsti saviem komandieriem un ka​ravīriem. Šī pavēle gaidīt pie Elbes, dota drīz pēc prezidenta Rūzvelta negaidītās nāves, smagi demoralizēja amerikāņus. Rūzvelts bija miris 11. aprīlī, taču par to tika paziņots tikai nākamajā dienā. Gebelss bija sajūsmā, saņēmis šo ziņu tūdaļ pēc frontes apmeklējuma netālu no Kistrīnas. Viņš nekavējoties piezvanīja Hitleram uz Reihskancelejas bunkuru. “Mans Fīrer, es jūs apsveicu!” viņš sacīja. “Rūzvelts ir miris. Zvaigznēs ir rakstīts, ka aprīļa otrā puse nesīs mums pagrieziena punktu. Šī piektdiena, 13. aprīlis. Tas ir pagrieziena punkts!” Nupat pirms pāris dienām Gebelss bija lasījis Hitleram priekšā Kārlaila (Carlyle) “Prūsijas Frīdriha II dzīvesstāstu”, lai kliedētu fīrera depresiju. Lasītajā fragmentā bija runa par to, kā Fridrihs Lielais, ko satriekusi sakāve Septiņgadu karā, domā iedzert indi. Taču pēkšņi pienāk vēsts par carienes Elizabetes nāvi. “Un notika Brandenburgu dinastijas brīnums.” Dzirdot šos vārdus, Hitleram acīs bija sariesušās asaras. Gebelss neticēja astroloģiskām diagrammām, taču bija gatavs izmantot jebko, lai tikai iedvestu fīreram jaunu sparu, un viņam izdevās panākt, lai Hitleru pārņem drudžains optimisms. Vientuļnieks savā bunkurā ar mīlestības pilnu skatienu raudzījās uz Frīdriha Lielā portretu, kas bija nogādāts uz šejieni pēc viņa lūguma. Nākamajā dienā, 14. aprīlī, dodams dienas pavēli armijai, Hitlers ļāvās aizrautībai. “Šai brīdī, kad liktenis ir novācis no šīs pasaules visu laiku lielāko kara noziedznieku, notikumu pagrieziens šajā karā būs izšķirošs.” Norisinājās vēl viens simbolisks notikums, saistīts ar Fridrihu Lielo, taču to Hitlers nepieminēja. Tajā naktī Sabiedroto bumbvedēji veica masīvu uzlidojumu Potsdamai. Kāds hitlerjūgenda zēns, kas tonakt bija patvēries pagrabā, redzēja, ka sienas visapkārt “šūpojas kā kuģis”. Bumbas sagrāva lielu daļu vecpilsētas, ieskaitot Garnisonskircbe - Garnizona baznīcu, prūšu militārās kastas un aristokrātijas garīgo mājokli. Urzula fon Kārdorfa, to uzzinājusi, uz ielas izplūda asarās. “Līdz ar to ir iznīcināta vesela

pasaule,” viņa rakstīja savā dienasgrāmatā. Tomēr daudzi virsnieki joprojām liedzās atzīt, kāda atbildība vācu militārajai vadībai jānes par to, ka tā atbalstījusi Hitleru. Pēc tam kad koncentrācijas nometņu atbrīvošana bija parādījusi, par kādu režīmu vācu armija cīnījusies, runas par vācu virsnieka godu vairs nespēja izraisīt simpātijas pat visaugstsirdīgākajos oponentos.

14.Kaujas priekšvakars

Par spīti visām pūlēm un maskēšanās talantam Sarkanā armija nevarēja cerēt, ka izdosies noslēpt lielo uzbrukumu, kas tika gatavots Oderas un Neises frontēs. Žukova 1. Baltkrievijas frontei un Koņeva 1. Ukrainas frontei bija jādodas uzbrukumā 16. aprīlī. Drīz pēc tam ziemeļos, pāri Oderas lejtecei, bija jāseko Rokosovska 2. Baltkrievijas frontei. Padomju karaspēka sastāvs sasniedza 2,5 miljonus vīru ar 41 600 lielgabaliem un smagajiem mīnmetējiem, 6250 tankiem un pašgājējiem lielgabaliem, kā arī ar četrām gaisa spēku armijām. Tā bija vislielākā bruņoto spēku koncentrācija visā vēsturē. 14. aprīlī notika ļoti sekmīga izlūkošanas kauja no Kistrīnas placdarma. Čuikova 8. gvardes armijai izdevās par diviem līdz pieciem kilometriem atspiest atpakaļ 20. tanku grenadieru divīziju. Stāsta, Hitlers esot sadusmojies tik stipri, ka pavēlējis atņemt visai divīzijai medaļas, lai tās tiktu nopelnītas no jauna. Šī placdarma paplašināšana palīdzēja arī koncentrēt spēkus. Tajā naktī, tumsas aizsegā, 1. gvardes tanku armijas brigādes sāka virzīties pāri Oderai. “Visu nakti nemitīgā straumē plūda tanki, lielgabali, studebekeri ar munīciju un karavīru kolonnas.” Jaunas transporta regulētājas izmisīgi vicināja savus diskus, mudinādamas tankus braukt pa joslu, ko norobežoja baltas lentes. 7. nodaļas skaļruņi dārdināja skaļu mūziku un propagandas aicinājumus, lai pārmāktu tanku motoru troksni, tomēr vācieši saprata, kas notiek. Visu 15.aprīli sarkanarmieši novēroja vācu pozīcijas, “līdz mums sāka sāpēt acis”, - gadījumam, ja pēdējā brīdī tur ierastos papildspēki vai notiktu kādas pārmaiņas. Oderbruhas pakalnos bija saplaukušas aprīļa puķes, tomēr lejup pa upi vēl slīdēja lieli ledus gabali, zari un zāles kumšķi, kas aizķērās pie sagrautā dzelzceļa tilta. Austrumu krasta priežu silos, kur pa dienu valdīja “noslēpumains klusums”, ar nocirstiem zariem bija nomaskēts tūkstošiem tanku un lielgabalu. Tālāk uz dienvidiem, Neises frontē, 1. Ukrainas frontes vienībās līdz pēdējam mirklim turpinājās politiskais darbs. “Aktīvi komjaunieši mācīja jaunajiem karavīriem mīlēt savus tankus un censties izmantot visu šī varenā ieroča potenciālu.” Aleksandrova pausto vēsti acīmredzot vēl nebija apjēdzis neviens, pat politiskās nodaļas ne. Jaunākajā sauklī skaidri izskanēja atriebības kāre: “Žēlastības nebūs. Viņi ir sējuši vēju, un tagad viņi pļaus vētru.” 1.Ukrainas frontē bija citas bažas - radiosakaru disciplīna. Pat NKVD nodaļas pēdējā laikā bija “raidījušas nešifrētas ziņas, izmantojot novecojušus kodus un neatbildot uz signāliem”. Apakšvienībām nebija atļauts patstāvīgi izmantot radiosakarus: rācijām vienmēr bija jābūt ieslēgtām uz uztveršanu, nevis uz raidīšanu. Raizes par drošības sistēmas trūkumiem vēl pastiprinājās 15. aprīļa naktī, jo tieši tad štābiem tika paziņotas jaunās frekvences un šifri, kas izmantojami līdz pat 1945. gada maija beigām. Kaut gan virsniekiem bija piekodināts nedot pavēles agrāk kā trīs stundas pirms uzbrukuma, SMERŠ tik un tā bija apņēmies panākt, lai pēdējā brīdī neviens sarkanarmietis nedezertētu un nepagūtu brīdināt ienaidnieku. 1. Baltkrievijas frontes SMERŠ pārstāvis deva visiem politiskajiem virsniekiem rīkojumu pārbaudīt katru frontes līnijas karavīru un ziņot par visiem, kas šķiet aizdomīgi vai “morāli un politiski nestabili”. Kādā no iepriekšējām pārbaudēm SMERŠ bija arestējis tos, kas bija dzirdēti izsakām negatīvas piezīmes par kolhoziem. Tika izveidots īpašs kordons, “lai mūsējie neaizmuktu pie vāciešiem” un lai vācieši nesagūstītu “mēles”. Tomēr visi pūliņi bija veltīgi. 15. aprīlī kāds sarkanarmietis dienvidos no Kistrīnas pateica saviem vācu sagūstītājiem, ka lielā ofensīva sāksies agri nāka​majā rītā. Ņemot vērā to, cik tuvu bija sagrāve, vāciešiem bija vēl vairāk iemeslu baidīties, ka viņu karavīri pie pirmās izdevības dezertēs vai padosies. Armiju grupa Weicbsel izdeva Heinrici parakstītu pavēli par to, ka novadnieki jāsadala pa dažādām vienībām, jo parasti viņi nedarīja itin neko, lai atturētu savu biedru no bēgšanas uz mājām. Kāds Grossdeutscbland sardzes pulka virsnieks, kurš komandēja steigā savāktu bataljonu, ievēroja, ka viņa jaunie karavīri nebūt nealkst cīnīties par nacionālsociālismu. “Daudzi

vēlējās gūt kādu ievainojumu, lai tiktu nosūtīti uz lauka hospitāli.” Savā postenī viņi palika vienīgi aiz “mironīgas paklausības”, ko iedvesa bailes no tūlītēja nāvessoda. Kad pār frontes līniju bija beiguši aurot padomju propagandas skaļruņi, virsnieki ar šausmām izdzirdēja, ka viņu karavīri sāk izkliegt pretī jautājumus, interesēdamies par detaļām. Vai viņus sūtīs uz Sibīriju? Kā okupētajās Vācijas teritorijās izturas pret civil​iedzīvotājiem? Ceturtajā tanku armijā, kas stāvēja pretim Koņeva 1. Ukrainas frontei, vairāki vācu komandieri konfiscēja baltus mutautus, lai neļautu saviem vīriem izmantot tos kā padošanās signālu. Karavīrus, kas tika pieķerti dezertēšanas mēģinājumā, dažos gadījumos piespieda rakt tranšejas atklātajā neitrālajā joslā. Daudzi ilgojās nozust biezajā mežā, lai tur padotos, nevienam neredzot, un tādējādi glābtu savu ģimeni no soda, kas paredzēts Hitlera pavēlē. Vācu rotu komandieri izmēģināja gandrīz visus līdzekļus, lai pārliecinātu savus karavīrus palikt pozīcijās. Daži informēja viņus par Rūzvelta nāvi 14. aprīļa vakarā un apgalvoja, ka tagad amerikāņu tanki vairs neuzbrukšot. Attiecības starp Rietumu Sabiedrotajiem un Padomju Savienību esot tik ļoti pasliktinājušās, ka amerikāņi un briti tagad pievienošoties vāciešiem un atsitīšot krievus atpakaļ. Pie rezervistiem 391. apsardzes divīzijā, kas atradās netālu no Gūbenas (Guben), tika ataicinātas SS vienības no divīzijas 30.Januar, lai gluži kā Svētos rakstus izklāstītu viņiem sakarību starp Rūzvelta nāvi un brīnumu, kas izglābis Fridrihu Lielo. Karavīrus tas nebūt nepārliecināja, tomēr daudzi turējās, jo gaidīja, ka fīrera dzimšanas dienā 20. aprīlī sāksies masīvs pretuzbrukums, kurā tiks izmantoti jauni, slepeni “brīnumieroči”. Dažiem sadusmotiem un aizvainotiem virsniekiem izdevās atgādināt pieredzes bagātākajiem karavīriem par Austrumu frontes šausmām un izskaidrot, kas notiks tad, ja krievi izlauzīsies līdz Berlīnei. Kāds vecākais leitnants rakstīja savai sievai: “Tu nevari iedomāties, cik drausmīgs naids te liesmo. Varu Tev apsolīt, ka vienā jaukā dienā mēs tiksim ar viņiem galā. Sieviešu un bērnu izvarotāji tad dabūs just. Grūti noticēt, ko šie zvēri pastrādājuši. Mēs esam devuši zvērestu, ka ikvienam vīram jānogalina desmit boļševiku. Dievs mums palīdzēs to paveikt.” Daudz mazāka iespēja bija pārliecināt vairumu slikti apmācīto, jauno rekrūšu, kas tikko ieradušies frontē. Viņi gribēja vienīgi palikt dzīvi. 303. kājnieku divīzijā Doberitz kāds pulka komandieris deva padomu vienam no saviem bataljona komandieriem. “Fronte mums jānotur par katru cenu. Jūs esat par to atbildīgs. Ja daži zaldāti bēgs, jums viņi jānošauj. Ja redzat, ka bēg daudzi, ja nevarat viņus apturēt un stāvoklis ir bezcerīgs, tad jums jānošaujas pašam.” Ja neņem vērā dažus īsus uzlidojumus, Zēlovas augstienē bija “gandrīz mierīgi - pirms pašas vētras”. No frontes līnijas atpakaļ atsūtītie vācu zaldāti pārbaudīja un tīrīja ieročus, ēda un mazgājās. Daži rakstīja vēstules uz mājām - gadījumam, ja atsāktu darboties Feldpost. Daudziem dzimto pilsētu vai ciemu jau bija okupējis ienaid​nieks, bet citi nezināja, kur ir viņu tuvinieki. Vecākais leitnants Vūsts (Wust) atsevišķās grupiņās sūtīja savus Luftwaffe tehniķu mācekļus uz lauka virtuvi jeb Gulascbkanone, kas atradās ciematā tūdaļ aiz otrās ierakumu līnijas. Viņš pats kopā ar savas rotas kapteini palika kādā strēlnieku ierakumā un pār koku galotnēm noraudzījās uz Oderbruhu un padomju pozīcijām, no kurām bija gaidāms uzbrukums. Vūsts piepeši nodrebēja. “Sakiet,” viņš jautāja savam Kompanietruppfiihrer, “vai jums arī ir auksti?” “Mums nav auksti, Herr Oberleutnant,” kapteinis atbildēja. “Mums ir bail.” Berlīnē, drošībā aiz visām frontes līnijām, Mārtiņš Bormans kaujas priekšvakarā nosūtīja ziņu gauleiteriem. Viņš pavēlēja tiem atsijāt “zaķpastalas”. Pilsētas centrā tramvaji tika aizvilkti šķērsām ielas vidū un piekrauti ar ķieģeļiem un gruvešiem, veidojot provizoriskas barikādes. Tika izsaukts folksšturms. Daži folksšturmieši bija spiesti izmantot zilpelēkās franču ķiveres un pat franču formastērpus. Tās bija pēdējās atliekas no lielajās 1940. un 1941. gada vācu uzvarās gūtajām trofejām. Ne jau tikai Hitlers vien atskatījās uz Septiņgadu karu. Pravda jau bija publicējusi rakstu, kas cildināja krievu ieiešanu Berlīnē 1760. gada 9. oktobrī ar pieciem kazaku pulkiem priekšgalā. “Pilsētas

atslēgas tika aizvestas uz Sanktpēterburgu pastāvīgai glabāšanai Kazaņas katedrālē. Mums jāatceras šī vēsturiskā priekšzīme un jāizpilda Dzimtenes un biedra Staļina pavēle.” Ģenerāļa Čuikova 8. gvardes armijai tika izsniegtas lielas, no kartona izgrieztas atslēgas, lai karavīri, dodoties uzbrukumā, atcerētos vēsturisko brīdi. Tika izsniegti arī laikmetīgāki simboli - sarkani karogi. Tos saņēma divīzijas, kurām bija jādodas uzbrukumā. Šie karogi bija jāuzstāda virs svarīgām Berlīnes ēkām, un to iecerētās atrašanās vietas bija norādītas frontes inženieru darinātā pilsētas modelī. Tika cerēts, ka “sociālistiskā sacensība” mudinās karavīrus nest vēl lielākus upurus, un visspožākā slava bija paredzēta tiem, kuri triecienuzbrukumā ieņems Reihstāgu, ko Staļins bija izraudzījies par mērķi, kurš simbolizētu pilnīgu un galīgu “fašistiskā zvēra midzeņa” iekarošanu. Tajā vakarā norisinājās kaut kas līdzīgs laicīgai masveida kristīšanas ce​remonijai - 1. Baltkrievijas frontē vairāk par 2000 sarkanarmiešu tika uzņemti Komunistiskajā partijā. Padomju komandieri nebūt nešaubījās, ka spēs sagraut pilsētas aizstāvību, toties ārkārtīgi nervozēja par to, ka amerikāņu un britu armijas varētu sasniegt Berlīni pirmās. Tāda iespēja tika uzskatīta par vēl ļaunāku nekā pazemojums. Berlīne piederēja Padomju Savienībai gan pēc cietējas, gan iekarotājas tiesībām. Nevienam armijas komandierim nebija atlicis nekādu šaubu par to, kādi uzskati šai jautājumā ir Verhovnij - viņu virspavēlniekam, kurš nepacietīgi gaida Kremlī. Tomēr viņi nezināja, cik ļoti Staļins uztraucas. Kļūdaini avīžraksti Rietumu presē apgalvoja, ka amerikāņu avangarda vienības jau 13. aprīļa vakarā sasniegušas Berlīni, taču pēc tam aizvāktas, pakļaujoties protestiem no Maskavas. Vienīgi Žukovs, Koņevs un daži viņu tuvākie kolēģi zināja, ka visas Berlīnes operācijas stratēģija ir izstrādāta tā, lai vispirms ielenktu pilsētu, tādējādi brīdinot amerikāņus un britus netuvoties. Taču pat abi frontes komandieri nezināja, cik milzīgu nozīmi Staļins un Berija piešķir tam, lai tiktu sagrābti kodolizpētes institūti, jo īpaši Ķeizara Vilhelma Fizikas institūts Dālemā. Kaujas priekšvakarā Staļins Maskavā joprojām slēpās aiz sava melu vairoga. Ģenerālis Dīns konfidenciālā vēstulē Eizenhaueram ziņoja par kārtējo sēdi Kremlī. Pēc garas apspriedes par “otro jautājumu” (padomju spēku izvietošanu Tālajos Austrumos pret japāņiem) “Harimens ieminējās par vāciešu paziņojumu, ka krievi plānojot ne​kavējoties atsākt uzbrukumu Berlīnes virzienā. Maršals [Staļins] apliecināja, ka viņi tiešām sākšot ofensīvu; ka viņš nezinot, cik sekmīga tā būšot, taču galvenais trieciens vērsīšoties Drēzdenes virzienā, kā viņš jau sacījis Eizenhaueram.” Staļins un viņa svīta acīmredzot veiksmīgi slēpa savu satraukumu. Nedz Dīns, nedz Harimens nenojauta, ka teiktais ir meli. Iepriekšējā vakarā, Stavkas apspriedē, ģenerālis Antonovs pievērsās Eizenhauera pēdējā vēstulē pieminētajam izteikumam par to, ka jāizvairās no neskaidrībām starp Rietumu spēkiem un Sarkano armiju. Antonovs nekavējoties gribēja zināt, “vai tas liecina par pārmaiņām okupācijas zonā, par kuru iepriekš panākta vienošanās”. Kad tika paskaidrots, ka izteikums attiecas uz taktiskajām teritorijām un ka okupācijas zonās nav paredzētas nekādas pārmaiņas, “Antonovs pieprasīja, lai šajā punktā apstiprinājums tiek saņemts no Eizenhauera”. Pēc tam padomju štāba priekšnieks vēlējās dzirdēt apliecinājumu, ka “pēc taktisko operāciju pabeigšanas angloamerikāņu spēki atstās padomju okupācijas zonu, par kuru iepriekš panākta vienošanās”. To viņam vēlreiz apstiprināja Eizenhauera ziņa 16. aprīlī. Sarkanarmiešiem vispirms vajadzēja noskūties, lai izskatītos pēc pieklājīgiem iekarotājiem. Kamēr vēl pietika dienasgaismas, tie, kuriem patlaban bija brīvs brīdis, skrāpēja bārdas rugājus ar vecmodīgiem skuvekļiem, piemiegtām acīm skatoties spoguļa lauskā. Tikai nedaudzi spēja iemigt. “Daži, pieseguši kabatas lukturīti ar šineļa stūri, rakstīja vēstules uz mājām,” atzīmēja kāds 3. triecienarmijas virsnieks. Vēstules parasti bija īsas, bez kādas informācijas. Raksturīga vēstule bija šāda: “Sveiciens no frontes! Esmu dzīvs un vesels. Esam netālu no Berlīnes. Notiek smagas kaujas, bet drīz pienāks pavēle un mēs dosimies uz Berlīni. Tā būs jāieņem triecienā, un redzē​sim, vai tad es vēl būšu dzīvs.” Daudzi rakstīja nevis vecākiem vai līgavai, bet gan vēstuļu draudzenēm. Tūkstošiem vientuļu jaunu sieviešu, kas bija aizvestas darbā uz ieroču rūpnīcām tālu Urālos vai Sibīrijā, rakstīja karavīriem uz

fronti. Zināmā attiecību fāzē viņi apmainījās ar fotogrāfijām, tomēr dzinulis nebija sekss. Karavīriem sieviete kaut kur dzimtenē bija vienīgā, kas atgādināja, ka vēl ir iespējama normāla dzīve. 1. Ukrainas frontes seržants Vlasenko uzrakstīja vēstuļdrauga dziesmu epistolārā formā. Par melodiju tika izmantota Zemļanka - populāra karalaika dziesma, kuras sižets risinājās zemnīcā “tikai četrus soļus no nāves”. Vējlukturis aizdzen tumsu Un apspīd ceļu manam zīmulim. Mūs abus vieno šī vēstule, Mēs esam kā brālis un māsa. Es ilgojos pēc tevis frontē Un atradīšu tevi, kad šīs kauju dienas būs garām, Tālu dzimtenē, Ja vien palikšu dzīvs. Un, ja notiks visļaunākais, Ja mana mūža dienas ir skaitītas, Atceries mani kādreiz, Atceries mani ar laipnu vārdu. Nu, tad pagaidām sveika. Man laiks doties uzbrukumā vāciešiem, Un es gribu nest līdzi tavu vārdu Kaut vai tikai savā kaujas saucienā: “Urā!” Vienai no vispopulārākajām karalaika dziesmām - “Gaidi mani” - bija izmantots dzejolis, kas 1942. gadā atnesa slavu Konstantīnam Simonovam. Sarkanarmiešiem tā iedvesa pa pusei reliģisku māņticību: ja meitene glabā uzticību, tad karavīrs paliek dzīvs. Varas iestādes atļāva šo dziesmu tikai tāpēc, ka tā stiprināja militāro patriotismu. Daudzi sarkanarmieši pārrakstīja “Gaidi mani” uz lapiņas, ko turēja kreisajā krūšu kabatā, un klusu pārlasīja to kā lūgšanu pēdējos mirkļos pirms došanās kaujā. Arī dziesma “Tumšzilais lakatiņš” par uzticīgas meičas atvadām no sava mīļotā karavīra iesvēla tik kvēlu lojalitāti, ka daudzi karavīri pievienoja šo dziesmas nosaukumu oficiālajam kaujas saucienam: “Za Rodinu, za Staļina, za siņij platoček!” - “Par Dzimteni, par Staļinu, par tumšzilo lakatiņu!” Ļoti daudzi komjaunieši joprojām nēsāja līdzi avīžu izgriezumus ar fotoattēlu, kurā bija redzama Zoja Kosmodemjanska, komjauniete partizāne, kuru “nomocījuši vācieši”. Daudzi uz saviem tankiem un lidmašīnām uzrakstīja: “Par Zoju!” Turpretī cits Simonova dzejolis tika nopelts kā “nepiedienīgs”, “vulgārs” un “amorals”. Ironiska karta šī dzejoļa nosaukums bija Liričeskoje jeb “Liriskais”: Vārdus viņi atceras stundu. Atmiņas šeit neglabā ilgi. Vīrietis noteic: “Karš…” - un nevērīgi apskauj sievieti. Viņš ir pateicīgs tām, kuras tik viegli, Neprasot, lai viņas sauc par “mīļajām ”, Aizstājušas viņam citu, kura ir tālu prom. Šeit viņa bija bezgala līdzjūtīga pret citu sieviešu mīļotajiem Un grūtā brīdī sasildīja viņus ar savas svešās miesas dāsnumu. Un tiem, kas gaida, kad sāksies uzbrukums, Tiem, kas varbūt nekad nepiedzīvos mīlestību, Tiem kļūst vieglāk, atceroties, ka vakar Viņus apskāvušas vismaz kaut kādas rokas. Lai kā varas iestādes nosodīja dziesmas un dzejoļus par neuzticīgām draudzenēm, dumpinieki joprojām izdomāja piedauzīgas versijas par oficiāli atzītām dziesmām. Asarainajā dziesmā “Tumša nakts” par karavīra sievu, kura stāv pie bērna gultiņas, rindiņa “slepus notrauc asaru” tika pārtaisīta par “slepus iedzer streptocīdu” - padomju karalaika zāles pret veneriskām slimībām.

Oficiālās patriotiskās dziesmas īsti neizgāja tautā. Vienīgais izņēmums bija “Artilēristu dziesma” no filmas “Pulksten sešos vakarā pēc kara”. Filma tika parādīta karavīriem frontē tieši pirms kaujas par Berlīni. Filmas varonis, artilērijas virsnieks, karā paliek dzīvs un Maskavā uzvaras svētku laikā sastop savu īsto mīlestību, tomēr, ja savā veidā šī filma varbūt nāca morālei par labu, tā nekādā ziņā ne​palīdzēja karavīriem pārvarēt ļoti dabiskās bailes riskēt ar dzīvību, kad karš bija gandrīz beidzies. Arī citas dziesmas ielūkojās nākotnē pēc kara. 4. gvardes tanku armijas karavīri sacerēja paši savu: Drīz mēs pārnāksim mājās. Mūs sagaidīs meitenes, Un Urālu zvaigznes mums mirdzēs. Reiz mēs atcerēsimies šīs dienas, Kameņecu-Podoļsku un zilos Karpatus, Tanku kaujas dārdus, Ļvovu un stepi aiz Vislas. Tu neaizmirsīsi šo gadu, Tu stāstīsi saviem bērniem par to. Reiz mēs atcerēsimies šīs dienas. Sarkanarmieši juta nepārvaramu tieksmi beigt karu, taču, jo tuvāk bija uzvara, jo stiprāk viņi cerēja palikt dzīvi. Un tomēr viņi izmisīgi vēlējās pārnest mājās medaļu. Tā piešķirtu savam īpašniekam pavisam citu stāvokli gan sabiedrībā, gan - jo sevišķi - ģimenē. Tomēr bija viens, no kā viņi baidījās vēl vairāk nekā no nāves pēdējās kara dienās pēc tam, kad līdz šim palikuši dzīvi par spīti visām briesmām. Tas bija - zaudēt rokas un kājas. Pret veterānu bez rokām un kājām, dēvētu par samovaru, visi izturējās kā pret iz​stumto. 15.aprīļa vakarā pēc saulrieta 47. armijas politiskās nodaļas priekšnieks pulkvedis Kalašņiks nosūtīja kapteini Vladimiru Gailu un jauno leitnantu Konrādu Volfu (Konrād Wolf) uz frontes līniju, lai viņi būtu gatavi nopratināt pirmos atvestos gūstekņus. Vācietis Konijs Volfs bija komunistiskā dramaturga Fridriha Volfa (Friedricb Wolf) dēls. Fridrihs Volfs bija viens no tiem, kas devās “Maskavas emigrācijā” 1933. gadā, kad pie varas nāca nacisti. Konija vecākais brālis Miša iemantoja bēdīgu slavu Aukstā kara gados kā Markuss Volfs (.Markus Wolf), Austrumvācijas spiegošanas dienesta priekšnieks. Jau bija tumšs, kad abi draugi, bruņoti vienīgi ar pistolēm, pa mežu devās uz Oderas krastu. Visapkārt atradās maskēti tanki un karavīri. Iedami uz priekšu starp kokiem, abi jaunie virsnieki juta, ka visapkārt ir “koncentrējušies milzīgi spēki”, kaut arī tumsas dēļ tikpat kā neko nespēja saredzēt. “Sajūta bija tāda, ka tūdaļ tiks atlaista milzīga atspere,” piezīmēja Galls. Citi darīja daudz bīstamāku darbu. Satumstot naktij, sapieri bija devušies uz neitrālo joslu, lai novāktu mīnas. “Mēs brīdinājām visus kājniekus par to, ko grasāmies darīt,” teica 3. triecienarmijas kapteinis Šota Sulhanišvili, “tomēr, kad viens no maniem sapieriem nāca atpakaļ, kāds kājnieks meta uz viņu granātu. Bija iemidzis un panikā pamodies, izdzirdot soļus. Es pārskaitos un gandrīz nositu viņu. Man visi mani sapieri bija zelta vērti, sevišķi tie, kas novāca mīnas.” Tiem, kuri jau bija tikuši pie pulksteņiem, nemitīgi gribējās tajos skatīties - lai uzzinātu, cik minūšu vēl atlicis līdz uzbrukumam. Taču nebija atļauts iedegt nekādu gaismu. Bija grūti domāt par jebko citu.

15.Žukovs Reitveinšpūrā 8.gvardes armijas komandierim ģenerālim Čuikovam no priekšējā komandposteņa Reitveinšpūrā pavērās vislabākais skats uz Oderbruhu un Zēlovas nogāzi. Viņš nejutās iepriecināts, kad maršals Žukovs nolēma viņam tur piebiedroties, lai vērotu ofensīvas sākuma apšaudi un uzbrukumu. Cuikovs pavēlēja kapteinim Merežko - štāba virsniekam, kurš bija ar viņu kopā jau kopš Staļingradas, - doties atpakaļ pār Oderu un pavadīt frontes komandieri un viņa svītu uz komandposteni. Čuikovam par lielām dusmām, Žukova automašīnu eskorts ar iedegtiem starmešiem bija saredzams jau no liela attāluma. Nav tikpat kā nekādu šaubu, ka Čuikovam kopš 1942. gada ziemas bija aizspriedumi pret Žukovu. Viņš, šķiet, uzskatīja, ka nav novērtēta viņa 62. armijas varonīgā loma Staļingradā, toties pārlieku daudz uzmanības ir pievērsts Žukovam. Pavisam nesen Čuikovs bija ņēmis ļaunā arī piezīmes par ilgo laiku, kas viņam bijis vajadzīgs, lai ieņemtu Poznaņas cietoksni. Savukārt viņa komentāri par to, ka jau februāra sākumā būtu vajadzējis doties taisnā ceļā uz Berlīni, nepārprotami bija sadus​mojuši Žukovu. Kāds virsnieks atcerējās, ka lejā, Oderbruhā, tranšejās šķindējuši katliņi. Viņi saoda zupu, ko izsniedza pavāri, lai pirms uzbrukuma pabarotu karavīrus. Priekšējo līniju tranšejās, izraktās aukstajā, slapjajā zemē, zaldāti iedzēra pa malkam no savām vodkas blašķēm. Komandpunktos nemitīgi zvanīja lauka telefoni, šurpu turpu skraidīja ziņneši. Žukovs ieradās kopā ar svītu, kurā bija arī viņa artilērijas komandieris ģenerālis Kazakovs un frontes politiskās nodaļas priekšnieks ģenerālis Teļegins. Viņus pavadīja pa taku augšup pakalnā līdz bunkuram, ko Čuikova sapieri bija izrakuši mazā, klinšainā kraujā zem novērošanas punkta. “Pulksteņa rādītāji nekad nebija kustējušies tik gausi,” vēlāk rakstīja Žukovs. “Lai kaut kā aizpildītu atlikušās minūtes, mēs nolēmām iedzert karstu, stipru tēju, ko bunkurā bija uzvārījusi kāda jauniņa kareive. Nez kāpēc palicis atmiņā, ka viņai bija nekrievisks vārds - Margo. Mēs klusēdami dzērām tēju, katrs iegrimis savās domās.” Ģenerālim Kazakovam bija 8983 artilērijas ieroču, pārrāvuma sektorā līdz pat 270 lielgabaliem uz kilometru, tātad pa vienam lauka lielgabalam uz katriem četriem metriem, ieskaitot 152 mm un 203 mm haubices, smagos mīnmetējus un katjušu zalvjuguns sistēmas. 1. Baltkrievijas frontei krājumā bija vairāk nekā 7 miljoni šāviņu, pirmajā dienā tika izšautas 1 236 000 zalves. Šī artilērijas varenība un milzīgais spēku pārsvars bija pavedinājis Žukovu par zemu novērtēt to, ar kāda mēroga šķērsli būs jāsastopas. Žukovs parasti centās apmeklēt frontes līniju pats personiski, lai pirms lielas ofensīvas izpētītu teritoriju, taču šoreiz - lielākoties tāpēc, ka nemitīgu spiedienu izdarīja Staļins, - viņš lielā mērā bija paļāvies uz fotoizlūkošanu. No augšas uzņemtajā attēlā nebija redzams, ka Zēlovas augstiene, kas slienas pāri viņa placdarmam Oderbruhā, ir daudz grūtāk pārvarama, nekā viņam likās. Žukovs bija arī aizrāvies ar kādu jaunu ideju. Uz frontes līniju bija nogādāti 143 starmeši, lai uzbrukuma brīdī apžilbinātu vācu pozīciju aizstāvjus. Trīs minūtes pirms tam, kad bija jāsākas artilērijas ugunij, maršals un viņa ģenerāļi izgāja no bunkura. Pa kraujo taku viņi devās augšup uz novērošanas punktu, kas, maskēts ar kamuflāžas tīkliem, atradās klints virsotnē. Oderbruhā lejā tinās pirmsausmas miglā. Žukovs ieskatījās pulkstenī. Bija precīzi 5.00 pēc Maskavas laika, proti, 3.00 pēc Berlīnes laika. “Tai pašā mirklī visu apvidu apgaismoja tūkstošiem lielgabalu, mīnmetēju un mūsu leģendāro katjušu.” Neviena apšaude visā kara gaitā nebija bijusi tik intensīva. Ģenerāļa Kazakova artilēristi šāva kā neprātā. “Visu apkārtni satricināja drausmīgs pērkons,” rakstīja kāds 3. triecienarmijas baterijas komandieris. “Varētu domāt, ka mūs, artilēristus, tāda simfonija nevar nobiedēt, taču šoreiz pat man gribējās aizbāzt ausis. Likās - pārplīsīs bungādiņas.” Artilēristi nedrīkstēja aizmirst, ka mute jātur vaļā, lai izlīdzinātu spiedienu ausīs.

Atskanot pirmajiem dārdiem, daži nesen iesauktie vācu karavīri tranšejās pamodās, domādami, ka tas ir tikai kārtējais “Morgenkonzert”, kā mēdza dēvēt kaitinošās apšaudes rīta agrumā. Toties tie, kas bija guvuši īstu pieredzi Austrumu frontē un iemantojuši “Landserinstinkt”, saprata, ka šis ir lielais uzbrukums. Apakšvirsnieki nekavējoties izkliedza pavēles ieņemt pozīcijas: “Alarm! Sofort Stellung beziehen!” Tie, kuri palika dzīvi, atceras, kā viņiem sažņaugusies pakrūte un izžuvusi mute. “Nu mēs dabūsim trūkties,” viņi pie sevis nočukstēja. Tie, kuri atradās tranšejās pašā apšaudes zonā un brīnumainā kārtā palika dzīvi šaušalīgajā viesuļugunī, vēlāk spēja aprakstīt pieredzēto tikai ar apzīmējumiem “elle”, “pekle” vai “zemestrīce”. Daudzi zaudēja dzirdi. Gerds Vāgners (Gerd Wagner) no 27. izpletņlēcēju pulka atcerējās: “Dažu sekunžu laikā visi desmit mani biedri bija krituši.” Atguvis samaņu, Vāgners ieraudzīja, ka ir ievainots un guļ kūpošā šāviņa bedrē. Ar pēdējiem spēkiem viņam izdevās tikt līdz otrajai ierakumu līnijai. Tikai nedaudzi izkļuva dzīvi no artilērijas sprostuguns, kura sašķaidīja tranšejas un apraka visus, kas tajās atradās, gan dzīvos, gan mirušos. Mirstīgās atliekas tur tiek uzietas vēl tagad, vairāk nekā pēc pusgadsimta. Tie, kas atradās aizmugurē, juta nodrebam zemi un paķēra binokļus vai metās pie tranšeju periskopiem. SS 502. smago tanku bataljona komandieris skatījās sava Tiger periskopā. “Skatlaukā visa austrumu debess bija liesmās.” Cits novērotājs redzēja “degošas lauku mājas, cie​matus, dūmu mākoņus tik tālu, cik vien saredz acs”. Štāba rakstvedis spēja vienīgi nomurmināt: “Jēzu, tie nabadziņi frontē!” Omulīgo vācu karotāju laiki - “Krieg ist Krieg und Scbnaps ist Schnaps” - bija aizgājuši uz neatgriešanos. Tie, kas palika dzīvi, bieži bija ne tikai pilnīgi dezorientēti, bet satricināti arī emocionāli un psihiski. Pēc apšaudes kāds kara korespondents no SS propagandas rotas atrada mežā klaiņojam pilnīgi apdullušu karavīru, kas bija aizsviedis savu ieroci. Šī acīmredzot bija bijusi viņa pirmā pieredze Austrumu frontē, jo kara lielāko daļu viņš bija pavadījis, “Parīzē skūdams bārdu virsniekiem”. Lai gan artilērijas uguns bija izdedzinājusi gandrīz katru kvadrātmetru vācu pozīcijās pie Zēlovas, kritušo un ievainoto nebija ne tuvu tik daudz, kā varētu gaidīt. Ģenerālis Heinrici, balstoties uz informāciju, kas bija iegūta, nopratinot sagūstīto sarkanarmieti dienvidos no Kistrīnas, bija atvilcis vairumu Devītās armijas karaspēka līdz otrajai ierakumu līnijai. Sektorā uz dienvidiem no Frankfurtes pie Oderas, iepretim padomju 33. armijai, dažiem laimējās mazāk. Folksšturms un ungāru nodaļas tika nosūtītas ieņemt SS divīzijas 30. Januar priekšējās pozīcijas. “Šos vīrus štābs upurēja ka lielgabalu gaļu, lai saglabātu regulārā karaspēka vienības,” vēlāk rakstīja oberšturmfīrers Helmuts Švarcs (Helmutb Scbivarz). Vairums folksšturmiešu bija Pirmā pasaules kara veterāni. Daudziem nebija ne formastērpu, ne ieroču. Žukovu ļoti iedrošināja tas, ka nebija izrādīta nekāda pretestība, un viņš nosprieda, ka vācieši ir sakauti. “Likās, pretinieka pusē pēc trīsdesmit apšaudes minūtēm nav palicis nevienas dzīvas dvēseles,” viņš vēlāk rakstīja. Viņš pavēlēja sākt galveno uzbrukumu. “Gaisā uzšāvās tūkstošiem daudzkrāsainu signālraķešu.” Tā tika dota zīme jaunajām kareivēm, kas apkalpoja 143 starmešus - pa vienam uz katriem 200 metriem. “Gar visu apvārsni bija gaišs kā dienā,” tonakt vēstulē uz mājām rakstīja kāds krievu sapieru pulkvedis. “Vācu pusē visu klāja dūmi, augšup lidoja biezas kukuržņu šaltis. Šurpu turpu pie debesīm laidelējās lieli pārbiedētu putnu bari, nemitējās dārdoņa, pērkons, eksplozijas. Mums bija jāaizbāž ausis, lai nepārplīstu bungādiņas. Ierēcās tanki, gar visu frontes līniju tika iedegti starmeši, lai apžilbinātu vāciešus. Tad visur atskanēja saucieni: “Na Berlin!”” Daži vācu karavīri, kurus, bez šaubām, bija pārlieku ietekmējusi Wunderwaffen propaganda, nodomāja, ka starmeši ir kāds jauns ierocis, kas laupa viņiem redzi. Padomju pusē uzbrūkošās vienības varbūt pat mirkli nosprieda, ka šīs gaismas ir kāds jauns veids, kā nogriezt atkāpšanās ceļu. 3. triecienarmijas kapteinis Sulhanišvili konstatēja: “Gaisma bija tik žilbinoša, ka griezties atpakaļ nebija iespējams, varēja iet tikai uz priekšu.” Tomēr šis izgudrojums, ar kuru tā lepojās Žukovs, vairāk

dezorientēja uzbrucējus, nevis žilbināja pretiniekus, jo gaisma atstarojās no apšaudes radītā dūmu un putekļu slāņa. Priekšpulku komandieri sūtīja uz aizmuguri pavēli izslēgt gaismu, taču pretēja pavēle tūdaļ lika ieslēgt to atkal, un karavīru redze pasliktinājās vēl vairāk. Tomēr Žukovs bija pieļāvis arī daudz lielāku kļūdu. Intensīvā priekšējo līniju apšaude bija skārusi lielākoties pamestus ierakumus. Savos memuāros viņš neatzīst nedz to, nedz arī savu nepatīkamo pārsteigumu par vācu apšaudes intensitāti, kad uzbrukums sākās pa īstam. Tas droši vien kremta viņam divkārt stipri, jo galvenajā apspriedē vairāki no viņa augstākajiem virsniekiem bija ieteikuši kon​centrēt uguni uz otro līniju. Virzību no galvenā Kistrīnas placdarma sāka Čuikova 8. gvardes armija pa kreisi un Berzarina 5. triecienarmija pa labi. Pirms četrām dienām Žukovs ar Staļina atļauju bija mainījis Stavkas plānu, panākot, lai Čuikovu atbalsta Katukova 1. gvardes tanku armija. Viņiem bija paredzēts izlauzties caur Berlīnes dienvidu priekšpilsētām. Pa labi no Berzarina atradās 2. gvardes tanku armija, 3. triecienarmija un 47. armija. Žukova galējā labajā flangā 1. poļu armijai un 61. armijai tikpat kā nebija placdarmu. Odera tām bija jāforsē zem lodēm. Vadošie bataljoni izmantoja amfībijas - amerikāņu DUKW, ko vadīja jaunas kareives, taču vairums karavīru pārcēlās pār upi parastās laivās. Forsējot upi, daudzi tika ievainoti vai gāja bojā. Laivas tika sašautas, dau​dzas nogrima, “radot zaudējumus”. Stipra bija arī vācu pretestība.

No kāda 12. gvardes strēlnieku divīzijas bataljona “tikai astoņi vīri sasniedza Oderas rietumu krastu”. To, ka bija izcēlusies pamatīga panika, var secināt pēc izteikuma, ka, “forsējot upi, daži politiskie virsnieki izrādīja neizlēmību”. Šī kodētā frāze pauž, ka viņiem būtu vajadzējis čaklāk laist darbā pistoles. Galējā kreisajā flangā 33. armijai, kuras placdarms atradās uz dienvidiem no Frankfurtes pie Oderas, un 69. armijai uz ziemeļiem no tās vajadzēja virzīties uz priekšu, lai izolētu pilsētu un tās cietok​šņa garnizonu. Tiklīdz mākoņainajās debesīs uzšāvās krāsainās signālraķetes, padomju strēlnieki cēlās, lai dotos uz priekšu. Žukovs, vismazāk sentimentālais no visiem ģenerāļiem, sūtīja kājniekus pār mīnu laukiem, lai attīrītu ceļu tanku armijām. “Ak, cik šausmīgs skats tas ir, kad cilvēku sarausta gabalos prettanku mīna!” atcerējās kāds kapteinis. Tomēr 8.gvardes armija sākumā tika uz priekšu raiti. Karavīrus iedrošināja tas, ka nebija nekādas pretestības. Pār viņu galvām aizsvilpa 16. gaisa spēku armijas Šturmovik iznīcinātāji, uzbrūkot pozīcijām pakalnos, un smagāki bumbvedēju pulki no 18. gaisa spēku armijas devās bombardēt citus mērķus un sakaru centrus tālāk aizmugurē. Tajā dienā 1. Baltkrievijas frontes sektorā tika veikti

6500 izlidojumi, taču redzamībai traucēja migla virs upes, biezie dūmi un zemes šaltis, kas lidoja augšup eksplozijās, tāpēc mērķi bija vāji saskatāmi. Rezultātā apšaude un pļaujošie lidojumi nodarīja samērā maz postījumu aizsardzības pozīcijām. Par nelaimi Devītajai armijai, kurai jau tāpat katastrofāli trūka munīcijas, tika uzspridzināta liela šāviņu noliktava Altcešdorfā (Alt Zeschdorf) uz rietumiem no Lēbusas (Lebus). Vismazāk aizsargāti, protams, bija tie, kas atradās klajā laukā. Folksšturma rota, ko vadīja četrdesmit gadu vecais, tikai pirms desmit dienām iesauktais Ērihs Šrēders (Erich Schrdder), pulksten septiņos rītā saņēma augstākās pakāpes trauksmes pavēli un ar kravas mašīnām tika aizvesta uz fronti. Neatlika laika izrakt ierakumus, pirms sākās uzlidojumi. Šrēderam atmiņā palika divas gandrīz vienlaicīgas bumbu eksplozijas. Viena šķemba norāva viņam kājas īkšķi, otra caururba kreiso stilbu, bet trešā ietriecās krustos. Viņš centās aizklibot līdz kādam aizsegam. Vairums mašīnu, ar kurām viņi nupat bija atbraukuši, jau liesmoja, un tajās palikušās tanku dūres sāka eksplodēt. Pēdīgi kāda automašīna, kas vēl bija braukšanas kārtībā, aizveda viņu uz pārsiešanas punktu Firstenvaldē (Fiirstenivalde), taču naktī smags padomju bumbvedēju uzlidojums nopostīja visu namu, atskaitot vienīgi pagrabu, kurā viņi bija patvērušies. Vācu jauniesaukto un kadetu vidū apšaude un starmeši bija izraisījuši paniku. Tikai rūdīti karavīri gatavojās atklāt uguni, taču bija grūti saskatīt mērķi necaurredzamajā blīvā, ko veidoja upes migla, dūmi un zemes, kas lidoja gaisā pēc šāviņu eksplozijām. Vācieši dzirdēja, kā tuvodamies sasaucas krievi, tomēr saredzēt viņus nebija iespējams. Viņi dzirdēja arī, kā piepūlē rēc krievu tanku motori. Pat T-34 platajām kāpurķēdēm bija grūti tikt galā ar dubļiem šajā dūksnainajā palienē. Tie, kas bija palikuši dzīvi priekšējās pozīcijās, pameta ieročus un bēga pār otro līniju, kliegdami: “Der Iwan kommt!” Jauns karavīrs, skriedams atpakaļ, priekšā ieraudzīja kādu citu un uzsauca viņam brīdinājumu, taču, kad cilvēks pagriezās, viņš ieraudzīja, ka tas ir sarkanarmietis. Abi metās aizsegā un sāka šaut viens uz otru. Vācu zēns pats sev par pārsteigumu nogalināja krievu. Masīvā apšaude bija tik stipri saārdījusi zemi, ka padomju prettanku lielgabaliem un divīziju artilērijai bija ļoti grūti sekot kājniekiem. Sevišķi tas attiecās uz katjušu baterijām, izvietotām mašīnu kravas kastēs. Tomēr gvardes mīnmetēju pulki, kas šāva ar katjušām, gandarījumā noskatījās, kā savā ceļā uz aizmugures teritoriju satrūkstas pirmie vācu gūstekņi, ieraugot ieroci, kas vērmahtam bija iedvesis tādas bailes kā neviens cits. Gūstekņi droši vien redzēja arī milzīgos transporta sastrēgumus dziļos dubļos, gaidot, kad Čuikova 8. gvardes armija un Berzarina 5. triecienarmija pārraus fronti. Taču tajā rītā Sarkanā armija tika uz priekšu ļoti gausi. Žukovs novērošanas postenī Reitveinšpūrā zaudēja pacietību, lamājās, draudēja pazemināt komandierus rangā un nosūtīt uz Straf rotām. Štāba virsniekiem klātesot, viņš neganti sastrīdējās ar ģenerāli Čuikovu, jo 8. gvardes armija bija iestrēgusi dubļos Oder-bruhā, pie pašas nogāzes. Ap dienas vidu Žukovs, juzdams arvien lielāku izmisumu un noteikti baidīdamies arī no nākamās sarunas pa radiosakariem ar Staļinu, nolēma mainīt operācijas plānu. Bija iecerēts, ka tanku armijas paliks uz vietas, līdz kājnieki būs pārrāvuši vācu aizsardzības līniju un sasnieguši Zēlovas augstieni. Bet Žukovs nevarēja gaidīt. Cuikovs ar šausmām paredzēja, kādu haosu tas radīs, taču Žukovs nelokāmi palika pie sava. Pulksten 15.00 viņš piezvanīja uz Stavku, lai runātu ar Staļinu. Staļins noklausījās viņa ziņojumu. “Tātad jūs esat par zemu novērtējis ienaidnieku uz Berlīnes ass,” viņš teica. “Biju domājis, ka jau tuvojaties Berlīnei, bet jūs vēl arvien esat Zēlovas augstienē. Koņevs ir sācis uzbrukumu veiksmīgāk.” Likās, Žukova ziņu par izmaiņām plānā Staļins uztver mierīgi, tomēr Žukovs lieliski saprata, ka viss būs atkarīgs no rezultātiem. Pēcpusdienā Katukovs saņēma pavēli raidīt 1. gvardes tanku armiju uzbrukumā Zēlovas virzienā, un Bogdanova 2. gvardes tanku armijai tika pavēlēts uzbrukt Neihardenbergas (Neuhardenberg) sektorā. Šī pāragrā tanku virzība nozīmēja, ka izdangātās, dubļainās zemes dēļ uz priekšu netiks artilērija, kuras tuvo

atbalstu bija pieprasījušas strēlnieku divīzijas, lai tiktu galā smagākajos punktos. Tik tiešām sākās Čuikova pareģotais haoss, jo placdarmā sadrūzmējās vairāki tūkstoši bruņumašīnu. Transporta regulētājām tas bija īsts murgs - tikt skaidrībā ar dažādajām formācijām un vienībām. Pa labi Bogdanova tanku armija smagi cieta no 88 mm lielgabaliem, kas atradās ierakumos pie Neihardenbergas, un no nikniem pretuzbrukumiem, ko veica mazas grupas ar tanku dūrēm. Oderbruhas dūmos netālu no Neitrebīnas (Neutrebbin) pēkšņi parādījās 11. mācību brigādes lielgabalnieku vads vahmistra Gernerta (Gernert) vadībā un atklāja uguni uz padomju tanku masu. Gernerts viens pats sašāva veselus septiņus, bet nākamajā dienā viņa personiskais rēķins pieauga līdz četrdesmit četriem ienaidnieka tankiem. “Viņa izcilā drosme un taktiski gudrā vadība izglāba brigādes flangu,” rakstīja ģenerālis Heinrici, apstiprinot lēmumu par Bruņinieka krusta piešķiršanu Gernertam. Taču 28. aprīlī, kad viņš to parakstīja, bija beigusi eksistēt gan šī brigāde, gan visa Devītā armija kā formācija. Beigu beigās tanku armiju priekšpulki sasniedza Zēlovas augstienes pakāji un devās augšup pa nogāzi. Motori piepūlē rēca. Daudzviet nogāze bija tik stāva, ka tanku komandieriem nācās meklēt citus maršrutus un viņi nereti uzdūrās kādai vācu pozīcijai. Katukova vadošās kreisā flanga brigādes piedzīvoja vislielāko šoku, tuvojoties Dolgelīnas Frīdersdorfas (Dolgelin - Friedersdorf) ceļam uz dienvidaustrumiem no Zēlovas. Tur sākās asiņaina bruņumašīnu kauja, kad viņi sastapās ar SS 502. smago tanku bataljona Tiger tankiem, kas aizstāvēja šo līniju. Padomju tanku brigādēm traucēja dziļie grāvji, un tās cieta smagus zaudējumus. Tikmēr Gēringa cildinātā 9. izpletņlēcēju divīzija centrā, starp Zēlovu un Neihardenbergu, bija saļimusi zem ienaidnieka neatlaidīgās uguns. Kad tajā rītā sākās apšaude, 27. izpletņlēcēju pulks pārcēla savu štābu no Gūzovas pils (Scbloss Gusotv), kas atradās pakalnu korē, uz bunkuru mežā, aizmugures teritorijā. Kapteinis Finklers (Finkler) palika muižas mājā, lai sniegtu ziņojumus pa lauka telefonu. Dūmu dēļ viņš saredzēja maz tāda, par ko varētu ziņot, tomēr par to, ka notiek sagrāve, liecināja jauniņo Luftwaffe karavīru bari, kas, pametuši ieročus, bēga šurp no frontes. Pēdīgi ieradās kāds leitnants ar brīdinājumu, ka padomju spēki jau tuvojas ciemata robežai. Pulka komandieris pulkvedis Menke (Menke) pavēlēja nekavējoties sākt pretuzbrukumu. Finklers ar pūlēm sapulcēja kādus desmit vīrus no priekšējo līniju štāba, metās ārā un uzskrēja gandrīz tieši virsū ienaidniekam. Gandrīz visi gaisa desantnieki tika nošauti. Finklers un leitnants atrada pamestu Hetzer tanku iznīcinātāju (Jagdpanzer) un patvērās tajā. Berlīnes aizsardzības štābā Hoencollerndammā ģenerāļa Reimana štāba priekšnieks pulkvedis Refiors “nejutās pārsteigts”, kad tajā rītā viņus pamodināja “dobji, nerimtīgi pērkona dārdi no austrumiem”. Apšaudes intensitāte bija tik liela, ka Berlīnes austrumu priekšpilsētās, sešdesmit kilometru attālumā no apšaudes zonas, bija jūtams kaut kas līdzīgs mazai zemestrīcei. Mājas drebēja, gleznas krita no sienām, un telefoni zvanīja paši no sevis. “Nu sākas,” cilvēki ielās bailīgi čukstēja cits citam. Nevienam nebija nekādu ilūziju par to, ko tas nozīmē. Šī mākoņainā rīta pelēcīgajā gaismā “sievietes un meitenes stāvēja pulciņos uz ielas un, cieši piespiedušās cita citai, šausmās ieklausījās tālajā frontes troksnī”. Visbiežāk tika uzdots jautājums: vai amerikāņi pagūs laikus tikt līdz Berlīnei, lai glābtu tās iedzīvotājus? Varas iestādes bija skaļi apliecinājušas, ka paļaujas uz aizsardzības līniju pie Oderas, bet šī apliecinājuma ticamību tagad lielā mērā grāva drudžainā rosība galvaspilsētā, kur tika celtas barikādes un ierīkoti posteņi pilsētas aizstāvēšanai. Gebelss noturēja kaislīgu, taču nepārliecinošu runu par šo jauno mongoļu straumi, kas izšķīdīs pret aizsargvaļņiem. Tomēr berlīniešu galvenās rūpes tobrīd bija pieliekamo piepildīšana ar krājumiem, pirms sākas pilsētas aplenkums. Rindas pie maiznīcām un pārtikas veikaliem stiepās tik garas kā vēl nekad. Kamēr varas pārstāvji dedzīgi liedzās apzināties realitāti, kādam tai rītā, par laimi, pietika prāta pavēlēt, lai Potsdamas slimnīcas bērnu klīnika tiktu pārvietota tālāk no galvaspilsētas. Potsdamas slimnīca bija gandrīz pilnīgi sagrauta 14. aprīļa naktī, Sabiedroto uzlidojuma laikā. Postījumu apmērus vēl palielināja tas, ka nelaimīgā kārtā bumba trāpīja arī munīcijas ešelonam, kas stāvēja stacijā. Slimos

bērnus no klīnikas pārveda ar Vācu Sarkanā Krusta automašīnu, ko divi novārguši zirgi bezgala gausi vilka pa gruvešu pilnajām ielām uz Cecīlienhofas (Cecilienbof) pili. Gados diezgan vecais kroņprincis bija to pametis tikai pirms pāris nedēļām, bet pagrabos joprojām bija patvērušies vairāki sirmi vecās prūšu armijas virsnieki ar savām sievām. Viņiem nebija ne jausmas, ka Potsdamai lemts nonākt padomju okupācijas zonā. 15.aprīļa rītā medicīnas māsas saņēma rīkojumu pārvest bērnus uz dienvidrietumiem, uz Heilštetenu (Heilstātten) netālu no Bēlicas (Beelitz). Tur maskētās akmens barakās bija ierādīta vieta gandrīz visām Berlīnes slimnīcām, ieskaitot Charite, Augustes Viktorijas un Roberta Koha klīniku. Šis ēku komplekss bija kalpojis par hospitāli arī Pirmā pasaules kara laikā. 1916. gada nogalē Hitlers pēc ievainojuma tur bija pavadījis divus mēnešus. Tomēr slimie bērni vēl nebija drošībā. Kad viņus cēla ārā no autobusiem, atskanēja sauciens: “Slēpties! Uzlidojums!” Koku galotņu augstumā parādījās padomju divplāksnis, vecmodīgs labības apsmidzinātājs Po-2, ko vācieši bija iesaukuši par “kafijas dzirnaviņām”, un atklāja uguni. Cosenas pazemes štābā nemitīgi zvanīja telefoni. Pārgurušajam ģenerālim Krēbsam kaut cik enerģijas vēl deva vienīgi vermuts, ko viņš glabāja sava kabineta seifā. Kad padomju artilērija un aviācija iznīcināja komandposteņus un pārrāva telefona kabeļus, drīz atlika daudz mazāk štābu, no kuriem ziņot, toties jo vairāk zvanīja ministri un ģenerālis Burgdorfs no Reihskancelejas bunkura. Berlīnes vadības aprindās visi kā viens pieprasīja ziņas. Turpretī štāba virsnieki domās kavējās pie karavīriem frontē, iztēlojoties, kas viņiem jāpārcieš. Apspriedē pulksten 11.00 virsnieki vēlējās uzzināt, kādi ir evakuācijas plāni. Viņi saprata, ka Cosena, kas atrodas uz dienvidiem no Berlīnes, būs ļoti apdraudēta, līdzko 1. Ukrainas fronte izlauzīsies uz priekšu pie Neises. Izskanēja dažas dzēlīgas piezīmes par Hitlera pareģojumu, ka uzbrukums Berlīnei esot tikai māņu manevrs un ka īstais Sarkanās armijas mērķis esot Prāga. Par šausmām ģenerālim Heinrici Hitlers pat bija nodevis trīs tanku divīzijas nesen par feld​maršalu ieceltā Šernera pakļautībā. Devītās armijas komandierim ģenerālim Busem šīs divīzijas bija izmisīgi nepieciešamas pretuzbrukumu rezervei. Viņa trim korpusiem - CI armijas korpusam kreisajā flangā, ģenerāļa Helmuta Veidlinga (Heimuth Weidling) LVI tanku korpusam centrā un XI SS tanku korpusam labajā flangā - acīm redzami trūka tanku. Tie bija lemti statiskai aizsardzībai - līdz nāvei. V SS kalnu korpuss uz dienvidiem no Frankfurtes pie Oderas, atrazdamies starp diviem galvenajiem padomju triecieniem, tomēr gaidīja 69. armijas uzbrukumu, kuru izdevās apturēt. Oderbruhā un Zēlovas augstienē haotiski turpinājās kauja. Sliktās redzamības dēļ notika daudz asiņainu tuvcīņu. Kāds Grossdeutschland sardzes pulka karavīrs vēlāk rakstīja, ka šis dumbrājs bijis “nevis kaujas lauks, bet gan lopkautuve”. “Mēs virzījāmies pa teritoriju, ko bija uzaruši šāviņi,” tonakt vēstulē uz mājām rakstīja padomju sapieru virsnieks Pjotrs Sebeļevs. “Visur bija sadragāti vācu lielgabali, bruņumašīnas, degoši tanki un daudz līķu, ko mūsējie aizvilka uz aprakšanas vietu. Laiks ir apmācies. Smidzina lietus, un mūsu lidmašīnas ik pa brīdim pārlido pār visu vācu frontes līniju. Daudzi vācieši padodas. Viņi negrib karot un atdot savu dzīvību par Hitleru.” Citi Sarkanās armijas virsnieki bija jūsmīgāki. 3. triecienarmijas kapteinis Kločkovs rakstīja, ka “zemi klāja agrāk tik lielīgo Hitlera karotāju līķi”. Viņš piemetināja: “Par pārsteigumu mūsējiem daži līķi tranšejās grīļodamies pieslējās kājās un pacēla rokas.” Tomēr šai stāstījumā netika pieminēti pašu zaudējumi. 1. Baltkrievijas fronte zaudēja gandrīz trīsreiz vairāk karavīru nekā vācu pozīciju aizstāvji. Šīs cīņu dienas analīze atklāja vairākas nepilnības padomju pusē. 5. triecienarmijā acīmredzot bija “slikts organizatoriskais darbs”. Trūka radiosakaru disciplīnas, komunikācijas bija tik sliktas, ka “komandieri nezināja, kas notiek, un sniedza nepareizu informāciju”. Visu vēl vairāk sarežģīja tas, ka pienāca milzīgs daudzums kodētu radiogrammu un armiju štābi netika galā ar atšifrēšanu. Tāpēc daudzas steidzamas ziņas tika saņemtas ar novēlošanos. Komandieri apgalvoja, ka ir ieņēmuši objektus, kurus vēl

nemaz nebija sasnieguši. Grūti pateikt, vai vainīgs bija apjukums vai drausmīgais spiediens, ko īstenoja augstāks štābs, pieprasot rezultātus. Žukovs tos pieprasīja, lauka telefona klausulē kliegdams uz kādu armijas komandieri, kurš saskaņā ar padomju vīrieša uzvedības normām savukārt pielēca kā​jās un pa savu lauka telefonu vēl briesmīgāk auroja uz korpusa vai divīzijas komandieri. Smagi pieķerts tika ģenerālis, kas komandēja 26. gvardes strēlnieku korpusu. Viņš informēja ģenerāli Berzarinu, ka viņa karaspēks esot ieņēmis kādu ciematu un jau ticis divus kilo​metrus tālāk, “kaut gan tas neatbilda patiesībai”. 248. strēlnieku divīzijā kāds komandieris pazaudēja savu pulku. Citā divīzijā kāds bataljons tika nosūtīts nepareizā virzienā, un rezultātā viss pulks nokavēja uzbrukumu. Un, kad uzbrukums sākās, pulki miglā un dūmos zaudēja savstarpējos sakarus. Tie arī nespēja ieraudzīt vācu lielgabalu pozīcijas, kas “turpināja apšaudi, kamēr kājnieki gāja uz priekšu, un tas noveda pie smagiem zaudējumiem”. Komandieri tika vainoti ari par domāšanas veidu. Viņi gribēja vienīgi iet uz priekšu, lai gan pareizāk būtu bijis meklēt labākos paņēmienus, kā iznīcināt ienaidnieku. Par šīs problēmas cēloni tika atzīts dedzīgu partijas biedru trūkums, nevis neatlaidīgais spiediens no virspavēlniecības puses. Zaudējumus - un ne jau pirmo reizi - bija radījis arī pašu artilērijas atbalsts. Vienā gadījumā problēma tika piedēvēta faktam, ka “komandieri visai bieži neprot rīkoties ar dažādām tehniskām ierīcēm”, kas, iespējams, attiecās uz prizmatisko kompasu un radiosakaru aparatūru. Pirmajā dienā, 16. aprīlī, savējo artilērija atklāja intensīvu uguni uz 266. strēlnieku divīziju, kas nupat bija sasniegusi mežmalu. Nākamajā dienā tāds pats liktenis piemeklēja 248. un 301. strēlnieku divīziju. 5. triecienarmija apgalvoja, ka gūstā saņēmusi 33 000 vācie​šus, bet nepieminēja savus zaudējumus. Tikmēr 8. gvardes armija cieta no “nopietniem trūkumiem” - šis standarta eifēmisms apzīmēja nekompetenci, kas noved līdz katastrofas robežai. Taču tā bija Žukova, nevis Čuikova vaina. “Sagatavošanās uguns uz ienaidnieka fronti bija sekmīga un ļāva kājniekiem šķērsot priekšējās līnijas, taču mūsu artilērija nespēja iznīcināt ienaidnieka uguns pozīcijas, sevišķi Zēlovas augstienē, un to neatsvēra pat aviācijas izmantošana.” Bija arī gadījumi, kad padomju lidmašīnas bombardēja un pļaujošā lidojumā apšaudīja savējos. Pa daļai vaina bija tā, ka vadošie strēlnieku bataljoni “nezināja, kādas signālraķetes lietot, lai norādītu mūsu frontes līnijas atrašanās vietu”. Tā kā norunātais signāls bija viena balta un viena dzeltena raķete, bet dzelteno raķešu bija izsniegts ļoti maz, par šādām kļūdām nebija jābrīnās. Ziņojumā ir minēts arī, ka artilērijai nav izdevies tikt uz priekšu, lai atbalstītu kājnieku priekšējo līniju, taču tā notika tāpēc, ka plānotāji nebija paredzējuši, ka masīvā apšaude padarīs dūksnaino zemi gandrīz nepārejamu. Medicīniskais dienests acīmredzot vairs netika galā ar saviem pienākumiem, un “dažos pulkos ievainoto evakuācija no kaujas lauka bija organizēta ļoti slikti”. Kāds ložmetējnieks divdesmit stundu nogulēja bez palīdzības. 27. gvardes strēlnieku divīzijas ievainotie tika atstāti “četras līdz piecas stundas bez kādas medicī​niskas palīdzības”, un lauka hospitālī bija tikai četri operāciju galdi. Dienvidos no Frankfurtes pie Oderas 33. armijai nebija viegli tikt uz priekšu, jo tai pretim stājās V SS kalnu korpuss. Arī tam, šķiet, trūka medicīnas izpalīgu, kas varētu apkopt ievainotos. Virsniekiem neatlika nekas cits kā, draudot ar ieročiem, piespiest vācu gūstekņus nest padomju ievainotos uz aizmuguri un no turienes piegādāt munīciju. Par to sašuta armijas politiskā nodaļa un vēlāk kritizēja savus politiskos virsniekus par to, ka viņi paši nav saņēmuši gūstā vāciešus, ideoloģiski apstrādājuši viņus un “sūtījuši atpakaļ, lai demoralizē biedrus”. Sarkanās armijas vadība veltīja saviem ievainotajiem visai mazu vērību. Un, lai cik intensīvs darbs ritētu lauka hospitālī, SMERŠ nekad nevilcinājās aizvest no operācijas ārstu, lai viņš pārbaudītu, vai kāds karavīrs nav tīšām savainojies pats, jo, kad sākās kaujas, tādi gadījumi “notika daudz biežāk”. Kauja par Zēlovas augstieni nekādā ziņā nebija maršala Žukova zvaigžņu stunda, tomēr, kaut gan operācijas plānojumam un komandēšanai piemita trūkumi, ne mirkli nevar apšaubīt drosmi, izturību un pašuzupurēšanos, ko demonstrēja vairums Sarkanās armijas karavīru un apakšvirsnieku. Šī varonība pavisam citāda nekā nedzīvā propagandas versija, kas tiek pasniegta nākamajām paaudzēm kā morāles

pamācība, - diemžēl nespēja mazināt vecāko komandieru un padomju politiskās vadības cietsirdību. Par to liecina aizplīvurotie izteicieni, kādos karavīri tika pieminēti telefona sarunās. Komandieri, gribēdami uzzināt kritušo skaitu, mēdza jautat: “Cik sērkociņu no​dega?” - vai: “Cik zīmuļu nolūza?” Vācu pusē nevarēja gaidīt, lai armiju grupas Weicbsel virspavēlnieks ģenerālis Heinrici un ģenerālis Buse tādos apstākļos būtu paveikuši vēl vairāk. Tie vācu karavīri, kas šajā kaujā palika dzīvi, vēl tagad ir pateicīgi par to, ka šie ģenerāļi izglāba neskaitāmas dzīvības, pirms paša apšaudes sākuma atvilkdami lielāko daļu karaspēka no priekšējām pozīcijām. Tomēr daži augstākie virsnieki joprojām ticēja Ādolfam Hitleram. Kad satumsa 16. aprīļa nakts, LVI tanku korpusa artilērijas komandieris pulkvedis Hanss Oskars Vēlermans (Hans-Oscar W6hlermann) devās pie sava komandiera ģenerāļa Veidlinga uz Valdzīversdorfu (Waldsieversdorf) ziemeļrietumos no Minhebergas (Mūncheberg). Korpusa štābs bija ierīkots kādas berlīniešu ģimenes vasarnīcā. Telpu pirmajā stāvā apgaismoja viena vienīga svece. Veidlings, kuram nebija ilūziju par to, kā Hitlers vada karu, bez aplinkiem izteica savas domas. Vēlermans, pulkvedis ar monokli, jutās satriekts. “Es dziļi samulsu,” viņš vēlāk rakstīja, “dzirdot, ka pat šis uzticamais karavīrs un pārdrošnieks, allaž bijis ciets kā krams, ir zaudējis ticību mūsu augstākajai vadībai.” Viņu sarunu pēkšņi pārtrauca gaisa uzbrukums. Pēc tam pienāca ziņojumi, kas vēstīja, ka izveidojies tukšums starp viņiem un XI SS tanku korpusu pa labi, bet pa kreisi veidojas otra plaisa, kas draud saraut viņu sakarus ar ģenerāļa Berlina (Wilbelm Berlin) CI korpusu. Strauji saira Gebelsa ideja par valni, kas spēs apturēt mongoļu ordas. Tā nakts noteikti bija viena no smagākajām Žukova dzīvē. Armijas acis un, vēl izšķirošāk, Kremļa acis bija pievērstas Zēlovas augstienei, kuru viņš nebija spējis iekarot. Viņa armijas nu vairs nevarēja izpildīt savu uzdevumu un ieņemt “Berlīni sestajā operācijas dienā”. Viens no Čuikova strēlnieku pulkiem bija sasniedzis Zēlovas pilsētas nomali un daži Katukova tanki vienbrīd gandrīz tikuši pakalnu grēdas korē, tomēr Staļinam ar to nekādā ziņā nepietika. Padomju vadonis, kura balss pēcpusdienā bija skanējusi visai rāmi, nepārprotami sadusmojās, kad Žukovs īsi pirms pusnakts pa radiotelefonu ziņoja viņam, ka augstiene nav ieņemta. Staļins vainoja Žukovu par Stavkas plāna mainīšanu. “Vai jūs esat pārliecināts, ka rīt ieņemsiet Zēlovas pozīcijas?” viņš noprasīja. “Rīt, 17. aprīlī, dienas beigās Zēlovas augstienes aizsardzība būs salauzta,” Žukovs atbildēja, pūlēdamies runāt mierīgi. “Man nav šaubu: jo vairāk karaspēka ienaidnieks sūta pret mums šeit, jo vieg​lāk būs ieņemt Berlīni. Karaspēku ir daudz vieglāk sakaut klajā lau​kā, nevis nocietinātā pilsētā.” Staļins neizklausījās pārliecināts. Varbūt viņš vairāk domāja par amerikāņiem, kas varēja ierasties no dienvidrietumiem, nevis par vācu spēkiem austrumos no galvaspilsētas. “Mēs domājam pavēlēt Koņevam,” Staļins sacīja, “lai viņš no dienvidiem sūta uz Berlīni Ribalko un Leļušenko tanku armijas, un dot rīkojumu Rokosovskim, lai drīzāk forsē upi un uzbrūk no ziemeļiem.” Strupi pateicis “do svidaņija”, Staļins nolika klausuli. Pavisam drīz Žukova štāba priekšnieks ģenerālis Maļiņins atklāja, ka Staļins tiešām ir pavēlējis Koņevam sūtīt tanku armijas pret Berlīnes dienvidu flangu. Krievu karavīri - 1945. gadā tieši tāpat kā 1814. gadā - nicināja Rietumeiropas upes. Tās šķita nožēlojamas salīdzinājumā ar Dzimtenes varenajām upēm. Tomēr katrai upei, ko viņi šķērsoja, piemita īpaša loma, jo tā iezīmēja virzību uz priekšu viņu neatlaidīgajā cīņā pret iebrucēju. “Pat toreiz, kad tiku ievainots pie Volgas netālu no Staļingradas,” teica jaunākais leitnants Maslovs, “es nešaubījos, ka atgriezīšos frontē un beigu beigās ieraudzīšu nolādēto Šprē. ” Neise starp Forstu (Forst) un Muskavu (Muskau) bija apmēram uz pusi šaurāka par Oderu, tomēr tas nebija vienkāršs uzdevums - šķērsot upi, ja pretī stāv ienaidnieks labi sagatavotās pozīcijās. Maršals Koņevs nolēma, ka vislabākā taktika 1. Ukrainas frontei būs - neļaut ienaidniekam atvilkt elpu un apžilbināt viņu, kamēr avangarda vienības forsē upi. Artilērijas apšaude sākās pulksten 6.00 pēc Maskavas laika, 4.00 pēc Berlīnes laika. Uz vienu

kilometru bija 249 lielgabali, lielākā koncentrācija visā kara gaitā, un apšaudi papildināja smaga, masīva bombardēšana, ko veica 2. gaisa spēku armija. “Lidmašīnu dūkoņa, lielgabalu un eksplodējošo bumbu dārdi bija tik skaļi, ka nevarēja dzirdēt, ko tavs biedrs sauc tepat, metra attālumā,” atzīmēja kāds virsnieks. Sprostuguns turpinājās daudz ilgāk nekā Žukovam - kopumā 145 minūtes. “Kara dievs šodien ļoti skaisti dārdina,” pauzē noteica kāds baterijas komandieris. Lielgabalu apkalpes metās kaujā ar atriebes prieku, un tās vēl pamudināja komandieru pavēles: “Uz fašistu midzeni - uguni!” - “Uz trako Hitleru - uguni!” - “Par mūsu tautas asinīm un ciešanām - uguni!” Lai vērotu kaujas sākumu, Koņevs bija ieradies no frontes štāba pie Breslavas, kur joprojām turpinājās sīvais Silēzijas galvaspilsētas ielenkums. Viņš devās uz priekšu, uz ģenerāļa Puhova 13. armijas novērošanas posteni. Tas sastāvēja no zemnīcas un tranšejām priežu meža malā, uz klints, no kuras pavērās skats uz upi. Atrazdamies lodes šāviena attālumā no ienaidnieka pozīcijām Neises rietumkrastā, viņi vēroja notiekošo ar ierakumu tālskatiem. Tomēr šim platleņķa skatījumam uz notikumiem pienāca gals, kad apšaudes otrajā fāzē ģenerāļa Krasovska 2. gaisa spēku armijas piloti straujā, zemā lidojumā nometa gar upes rietumkrastu dūmu bumbas. Dūmu aizsegā ietinās 390 frontes kilometri, tāpēc vācu Ceturtās tanku armijas cīnītāji nespēja ātri identificēt galvenā uzbrukuma vietu. Koņevam veicās. Viegls vējiņš vēl paplašināja šo aizsegu, neizkliedējot to pārāk ātri. Avangarda vienību karavīri metās uz priekšu, nesot laivas, un, tikuši straumē, sāka drudžaini airēt. “Laivas bija upē, pirms apklusa lielgabali,” ziņoja 1. Ukrainas fronte. “Komunistiskās partijas aktī​visti un komjaunieši centās tikt laivās pirmie un sauca biedriem uzmundrinošus lozungus: “Par Dzimteni! Par Staļinu!”” Kad pirmās vienības izkāpa rietumu krastā, tur tika pacelti mazi, sarkani karodziņi, lai iedrošinātu nākamo grupu. Daži bataljoni sāka forsēt upi vienkārši peldus; šādu akciju vecākie karavīri vairākkārt bija veikuši jau iepriekš, ejot caur Ukrainu. Citas karaspēka daļas varēja izmantot braslus, ko iepriekš bija atraduši izlūki, un brida pāri, ieročus pacēluši virs galvas. Sapieri, kuriem bija jāsagatavo pirmie prāmji un pontonu tilti, ielēca ūdenī un peldēja uz otru krastu. Pirmajiem strēlnieku bataljoniem drīz sekoja daži 85 mm prettanku lielgabali, un tika ierīkoti nelieli placdarmi. Pēc masīvās apšaudes tikai nedaudzi vācieši priekšējās pozīcijās vēl bija spējīgi efektīvi pretoties. Daudzi bija smagi kontuzēti. “Mums nebija kur slēpties,” saviem sagūstītājiem teica oberjefreitors Karls Pafliks (Kari Pafflik). “Gaisā kauca šāviņi un dārdēja eksplozijas. Mēs cietām neiedomājamus zaudējumus. Tie, kas palika dzīvi, gluži kā prātu zaudējuši skraidīja pa tranšejām un bunkuriem, cenzdamies glābties. Aiz šausmām mēs bijām zaudējuši valodu.” Daudzi izmantoja dūmu aizsegu un haosu, lai padotos. Ne mazāk kā divdesmit pieci 500. Strafregiment (soda pulka) vīri, kuriem bija pamatotāks iemesls dezertēt nekā citiem, padevās visi kopā. Vācu zaldāti pa vienam vai bariņos pacēla rokas un lauzītā krievu valodā sauca: ‘Tvan, nešaut, mēs gūstekņi!” Dezertieris no 500. Strafregiment atstāstīja saviem pratinātājiem berlīniešu populāro teicienu: “Vienīgo solījumu, ko Hitlers ir turējis, viņš deva pirms savas nākšanas pie varas. Dodiet man desmit gadus, un jūs vairs nepazīsiet Vāciju!” Citi landseri sū​dzējās, ka virsnieki viņiem ir melojuši, solīdami raķetes V-3 un V-4. Līdzko pār upi bija pārvilkti kabeļi, ar prāmjiem tika pārvesti pirmie T-34 tanki, lai sniegtu atbalstu kājniekiem. 1. Ukrainas frontes inženieru formācijas bija ieplānojušas ne mazāk par 133 pārceltuvēm galvenajos uzbrukuma sektoros. Šīs formācijas atbildēja par visiem Neises pārejas punktiem. 3. un 4. gvardes tanku armijas inženieru karaspēkam bija pavēlēts turēt visus montāžas piederumus gatavībā nākamajai upei - Šprē. Drīz pēc pusdienām, kad 5. gvardes armijas teritorijā bija gatavs pirmais no sešdesmittonnīgajiem tiltiem, pār upi devās Leļušenko 4. gvardes tanku armijas avangards. Pēcpusdienas gaitā upi šķērsoja un virzību turpināja atlikušie kaujas spēki. Tanku brigādes, kurām bija pavēlēts doties uz priekšu pilnā ātrumā, bija gatavas vācu Ceturtās tanku armijas pretuzbrukumam, kura priekšgalā bija 21. tanku divīzija. Sektora dienvidu daļā upi bija sekmīgi forsējusi arī 2. poļu armija un 52. armija, kas tagad virzījās uz priekšu. Tām bija pavēlēts doties uz Drēzdeni.

Koņevam bija pamatots iemesls justies apmierinātam ar ofensīvas pirmo dienu. Viņa priekšpulki jau bija pusceļā uz Sprē upi. Vienīgais trūkums, kas atklājās vēlāk, bija “nepanesami gausā” ievainoto evakuācija uz hospitāļiem, tomēr, kā vairums komandieru, Koņevs par to pārlieku neuztraucās. Pusnaktī viņš pa radiotelefonu ziņoja Staļinam, ka 1. Ukrainas fronte veiksmīgi virzās uz priekšu. “Žukovs diez cik labi netiek uz priekšu,” teica Staļins, nupat izrunājies ar viņu. “Novirziet Ribalko [3. gvardes tanku armiju] un Leļušenko [4. gvardes tanku armiju] uz Cēlendorfu (Zehlendorf, Berlīnes priekšpilsēta vistālāk dienvidrietumos). Atcerieties - kā norunājām Stārkā.” Koņevs lieliski atcerējās šo apspriedi, sevišķi to brīdi, kad Staļins izdzēsa robežu starp viņiem ar Žukovu pie Libenas, tādējādi saglabājot iespēju, ka 1. Ukrainas fronte varētu uzbrukt Berlīnei no dienvidiem. Tas, ka Staļins par norādes punktu izvēlējās Cēlendorfu, ir ārkārtīgi interesanti. Viņš acīmredzot gribēja pamudināt Koņevu pēc iespējas ātrāk steigties uz Berlīnes vistālāko dienvidrietumu daļu, jo tieši šis būtu vistaisnākais ceļš no amerikāņu placdarma Cerbstā. Tāpat sagadīšanās droši vien nebija tas, ka tieši Cēlendorfā atradās Dālema ar Ķeizara Vilhelma institūta kodolpētījumu laboratorijām. Pirms trim stundām, pulksten 21.00, Stavkas apspriedē, ģenerālis Antonovs - bez šaubām, pēc Staļina rīkojuma - atkal bija tīši maldinājis amerikāņus, kad viņi pieminēja vācu ziņojumus par totālu ofensīvu pret Berlīni. “[Antonovs] teica,” bija sacīts ziņojumā Valsts departamentam Vašingtonā, “ka patiesībā krievi veicot plaša mēroga izlūkošanu frontes centrālajā sektorā, lai sīkāk izpētītu vācu nocieti​nājumus.”

16.Zēlova un Šprē upe Pēc abām 16. aprīļa pusnakts telefona sarunām ar Staļinu sacīkste starp Žukovu un Koņevu sākās visā nopietnībā. Koņevs, Staļina pamudināts, dedzīgi pieņēma šo izaicinājumu. Žukovs, lai gan uztraucies par neveiksmi Zēlovas augstienē, jutās pārliecināts, ka Berlīne pēc tiesas un taisnības jāieņem viņam. Otrdien, 17. aprīlī lietus mitējās un debesis noskaidrojās. Šturmoviki varēja daudz precīzāk bombardēt atlikušās vācu pozīcijas Zēlovas augstienē. Oderbruhā un pakalnu nogāzēs joprojām liesmoja mazas pilsētiņas, ciemi un viensētas. Padomju artilērija un aviācija bija apšaudījusi katru ēku gadījumam, ja tur atrastos komandpunkts. Izplatījās stipra degošas miesas smaka, jo ciematos bija sadeguši visi iedzīvotāji, bet kūtīs - mājlopi. Kūtis bija apšaudītas kā iespējamas noliktavas vai štābi, mājlopi nespēja tikt no turienes ārā un sa​dega dzīvi. Pārsiešanas punkti aiz nenoteikti iezīmētajām vācu frontes līnijām bija pilni ar ievainotajiem, kuru skaits daudzkārt pārsniedza ārstu iespējas. Ievainojums vēderā nozīmēja drošu nāvi, jo cietušie tika šķiroti pēc prioritātes, bet ķirurģiskās operācijas prasīja pārāk ilgu laiku. Tāpēc pirmām kārtām tika apkopti tie, kuri pēc tam bija spējīgi atgriezties kaujā. īpaši norīkoti virsnieki lauka hospitāļos atlasīja stai​gājošus ievainotos, kuri vēl spēja rīkoties ar šaujamieroci. Feldgendarmerie improvizētos posteņos pastāvīgi uzmanīja ceļus, lai pārtvertu visus, kas atpalikuši no savām vienībām, visviens, veselus vai viegli ievainotus, un sūtīja viņus atpakaļ uz šādā veidā savāktām kaujas vienībām. Līdzko vienībā bija sapulcināts daudzmaz pietiekams karavīru skaits, viņi tika vesti uz priekšējām līnijām. Karavīri dēvēja lauka žandarmus ne tikai par “ķēdessuņiem”, bet arī par Heldenklauen jeb “varonīgajiem nagiem”, jo viņi ne acīs nebija redzējuši kaujas, toties ņēma ciet ikvienu, kurš atkāpās. Savā brutālajā degsmē Feldgendarmerie bieži aizturēja arī karavīrus, kas tiešām bija ceļā uz savu bataljonu. Tie nokļuva vienībās, kuru sastāvā bija nomaldījušies karavīri un piecpadsmit sešpadsmit gadu veci hitlerjūgenda zēni, daži vēl ģērbušies īsās biksēs. Šiem jaunajiem zaldātiņiem bija saražotas mazākas tērauda ķiveres, tomēr to nepavisam nepietika. Saspringtās, bālās sejas bija tik tikko saredzamas zem ķiverēm, kuras šļuka pār ausīm. Grupa padomju 3. triecienarmijas sapieru, kam bija uzdots atmīnēt teritoriju, satrūkās, kad no tranšejas izkāpa ducis vāciešu, lai padotos. No bunkura piepeši parādījās pusaugu zēns. “Viņam mugurā bija garš šinelis un galvā cepure,” stāstīja kapteinis Sulhanišvili. “Viņš izšāva vienu mašīnpistoles kārtu. Bet tad, redzēdams, ka nav man trāpījis, nosvieda mašīnpistoli un sāka šņukstēt. Viņš pūlējās izkliegt: “Hitler kaputt, Stalin gut!” Es iesmējos un tikai vienu reizi iesitu viņam pa seju. Nabaga puišeļi, man viņu bija žēl.” Visbīstamākie hitlerjūgenda rindās nereti bija tie, kuru māju un ģimeni austrumos bija iznīcinājusi Sarkanā armija. Viņiem atlika viens ceļš - krist kaujā, aizraujot sev līdzi nāvē pēc iespējas vairāk ienīsto boļševiku. Žukovs un viņa karaspēks uz savas ādas dabūja izjust to, ka vācu armijas kaujasspars vēl nav pilnīgi sagrauts. Vēl viens artilērijas un aviācijas trieciens 17. aprīļa rītā, kā arī Katukova un Bogdanova tanku armiju izrāviens tomēr nedeva tādas sekmes, kādas Žukovs bija solījis Staļinam. 88 mm zenītlielgabali un ar tanku dūrēm bruņoti kājnieki apturēja daudz krievu tanku. Dienas vidū, gandrīz tai pašā brīdī, kad Katukova tanku brigādes iebrauca Dolgelīnā un Frīdersdorfā, pretuzbrukumā devās Kurmark tanku divīzijas atlikušie Panther tanki. Toties ģenerāļa Juščuka 11. tanku korpusam izdevās ielenkt pašu Zēlovu, virzoties abpus Reichstrasse 1 - vecajai prūšu šosejai, kas veda no Berlīnes līdz nopostītajai Austrumprūsijas galvaspilsētai Kēnigsbergai. Taču Juščuka tanki drīz nonāca blakusesošās 5. triecien- armijas artilērijas apšaudē. Tas noveda pie “ārkārtīgi nekulturāla” strīda ar Berzarina štābu. Cieta ne tikai tanku karaspēks.

Ziņojumā par šo kauju bija taktiski piezīmēts: “Pēc kājnieku domām, artilērija šauj nevis uz precīziem mērķiem, bet gan uz vispārīgiem teritoriāliem mērķiem.” Juceklīgajā cīņā ap Zēlovu uz Juščuka tankiem no neliela attāluma vairākkārt tika raidītas tanku dūres. Viņa tankisti reaģēja tādējādi, ka tuvējās mājās paņēma atsperu matračus un nostiprināja tos ap savu tanku torņiem un sāniem. Atsitoties pret šīm improvizētajām, ar at​starpēm izvietotajām bruņām, tanku dūres lādiņš detonēja, vēl ne​skāris tanka torni vai korpusu. Abu gvardes tanku armiju T-34 un Staļina tanki “izgludināja” visus ceļā sastaptos ierakumus, lai gan vairums no tiem jau bija pamesti. Pašos Oderbruhas ziemeļos 3. triecienarmija, kuru labajā flangā atbalstīja 47. armija, atsvieda atpakaļ CI korpusa priekšpulkus, no kuriem daudzi sastāvēja gandrīz vienīgi no jauniem, apmācāmiem karavīriem un virsnieku kadetiem. Pulks Potsdam, iepriekš no jauna sakomplektēts pie Neitrebīnas, atkāpās dūksnainajā piekrastes joslā aiz Vecās Oderas, kas tai vietā bija gandrīz desmit metru plata. Kājās bija palikuši tikai trīsdesmit četri puiši. Viņi atkal izdzirda tanku motoru troksni. “Mēs, kājnieki, kā allaž, palikām muļķa lomā. Mums lika apturēt krievu karaspēku, kamēr visu citu ieroču šķiru vienības atkāpās uz rietumiem.” Viņiem bija atlikuši tikai daži pašgājēji lielgabali, ar ko stāties pretī padomju tankiem. Divīzijas artilēristi, izlietojuši pēdējo skopo munīciju, bija uzspridzinājuši savus lielgabalus un devušies prom. Nebija jābrīnās, ka viņiem līdzi bija aizlavījušies arī daudzi kājnieki. Disciplīna sāka grīļoties, un tās sabrukumu vēl paātrināja drudžainas baumas, ka jau esot iestājies uguns pārtraukums ar Rietumu Sabiedrotajiem. Frontes centrā bija pilnīgi sakauta 9. izpletņlēcēju divīzija. Šis pazemojums bija jāpārcieš tās komandierim ģenerālim Bruno Breieram (Bruno Brāuer), kurš iepriekš bija vadījis gaisa desanta uzbrukumu Hēraklejai Krētā. Pēc tam Breiers - elegants vīrietis, kurš smēķējot izmantoja iemuti, - bija iecelts par Krētas garnizona komandieri. Gērings bija muļķīgi lielījies ar saviem pārcilvēciskajiem karotājiem, kuri arī tika ietērpti atbilstoši šai lomai un valkāja īpašas desantnieku ķiveres, taču patiesībā Breiers komandēja Luftwaffe personālu, kas nemaz neietilpa lidojošā sastāvā. Vairums no viņa karavīriem savu mūžu nebija lēkuši ar izpletni, kur nu vēl piedalījušies kaujās. Kad sākās bombardēšana un apšaude, virsnieki vairs nespēja kontrolēt savus panikas pārņemtos karavīrus, sevišķi tad, kad ienaidnieks laida darbā katjušu raķetes. 27. izpletņlēcēju pulka komandieris pulkvedis Menke krita, kad tanki T-34 izlauzās līdz viņa štābam. Divīzija daudzmaz atguvās tikai vēlā 17. aprīļa rītā, kad ieradās bruņutransporta papildspēki tanki Pantber, Mark IV un riteņkāpurķēžu tanki. Tomēr sagrāve drīz turpinājās. LVI korpusa artilērijas komandieris Vēlermans ieradās pie Breiera un ieraudzīja, ka viņš ir “pilnīgi satriekts par savu karavīru bēgšanu”. Ārkārtīgi nervozais Breiers piedzīvoja nervu sabrukumu un tika atstādināts no komandiera posteņa. Viņu tik tiešām vajāja neveiksmes. Drīz pēc kara viņš Atēnās tika notiesāts par ļaundarībām, kas Krētā bija pa​strādātas cita ģenerāļa vadībā, un 1947. gadā sodīts ar nāvi. Pulksten 18.30 Veidlinga štābā bez brīdinājuma ieradās Ribentrops un pieprasīja ziņojumu par situāciju. Sagadījās, ka tajā brīdī uz štābu atbrauca arī Vēlermans. “Tas ir mans artilērijas komandieris, tikko no frontes,” Veidlings teica. Ārlietu ministrs slābani paspieda Vēlermanam roku. “Viņš var ziņot par situāciju,” Veidlings piebilda. Pēc tam, norādījis, lai padotais neko nenoklusē, apsēdās blakus Ribentropam, lai klausītos. Vēlermana “ziņojums satricināja ārlietu ministru”. Aizsmakušā, tikko dzirdamā balsī Ribentrops uzdeva pāris jautājumu. Pats viņš varēja tikai izvairīgi atsaukties uz iespējamām situācijas pārmaiņām “divpadsmitajā stundā” un dot mājienus par sarunām ar amerikāņiem un britiem. Varbūt tieši šie apgalvojumi pamudināja ģenerāli Būsi atsūtīt ziņu: “Noturieties vēl divas dienas, pēc tam viss nokārtosies.” Šie mājieni par iespējamu vienošanos ar Rietumu Sabiedrotajiem bija nacistu vadības vislielākie meli. No savām vienībām noklīdušie karavīri no Oderas palienes atkāpās stāvajā Zēlovas nogāzē uz mežiem un priekšā nereti atrada padomju kājnieku un tanku vienības. Nervozu karavīru grupas daudzreiz sāka šaut uz savējiem, un arī padomju artilērija un aviācija turpināja ap​šaudīt un bombardēt savējos tikpat

bieži kā vāciešus. Lai pretotos uzbrukumam, Luftwaffe todien sūtīja uzlidojumos tik daudzus Focke- Wulf iznīcinātājus, cik vien apstākļi ļāva, un pret vakaru vācu lidmašīnas bombardēja Oderas pontonu tiltus, tomēr velti. Kāds ziņojums no nenoskaidrota avota vēstīja, ka “vācu piloti bieži taranē krievu bumbvedējus, un abas lidmašīnas liesmodamas nogāžas zemē”. Ja tā bija patiesība, tad liecināja par krasu lomu maiņu salīdzinājumā ar 1941. gadu, kad pirmajā operācijas Barbarossa dienā padomju piloti izmisuma drosmē taranēja Luftwaffe uzbrucējus. Vēl pārsteidzošāks ir ziņojums par to, ka, bombardējot padomju tiltus pār Oderu, izmantota eskadriļa ar lidotājiem kamikadzēm. Luftwaffe bija ieviesusi īpašu apzīmējumu - Selbstopfereinsatz jeb “pašuzupurēšanās misija”. Eskadriļā Leonidas ar bāzi Jīterbogā, pulkvežleitnanta Heinera Langes (Heiner Lange) vadībā, piloti esot parakstījuši apliecinājumu, kas beidzies ar vārdiem: “Es pilnīgi skaidri apzinos, ka mana misija beigsies ar nāvi.” 16. aprīlī bāzē notika saviesīgs vakars, kurā piloti dejoja ar vietējās Luftwaffe sakaru vienības meitenēm. Dejas noslēdzās ar kopīgu dziesmu. Luftwaffe komandieris ģenerālmajors Fukss (Fuchs) “centās valdīt asaras”. Nākamajā rītā pirmā no tā dēvētajām “totālajām misijām” izlidoja uz trīsdesmit diviem “virsūdens un zemūdens tiltiem”, ko bija salabojuši vai uzbūvējuši padomju sapieri. Vācieši izmantoja visas lidmašīnas, kas vēl bija pieejamas: Focke-Wulf 190, Messerschmitt 109 un Junkers 88. Viens no “pašuzupurēšanās pilotiem”, kas lidoja nākamajā dienā, bija Ernsts Beihls (Ernst Beichl) ar Focke-Wulf, kurā atradās 500 kilogramu bumba. Viņa mērķis bija pontonu tilts pie Cellīnas (Zellin). Gaisa izlūkdienests vēlāk ziņoja, ka tilts ir sagrauts, tomēr apgalvojumi par to, ka triju dienu laikā tikuši sagrauti pavisam septiņpadsmit tilti, šķiet stipri pārspīlēts. Otrais, kuru, cik zināms, tik tiešām izdevās sabombardēt, bija dzelzceļa tilts pie Kistrīnas. Trīsdesmit pieci piloti ar savām lidmašīnām - tā bija augsta cena par tik mēreniem uri īslaicīgiem panākumiem. Tas tomēr neatturēja ģenerālmajoru Fuksu nosūtīt viņu uzvārdus īpašā dzimšanas dienas apsveikumā “Fīreram gaidāmajā sešdesmit piektajā dzimšanas dienā”. Tieši tāda veida dāvanas fīrers arī vērtēja visaugstāk. Visa operācija bija pēkšņi jāpārtrauc, jo Jīterbogas bāzi apdraudēja maršala Koņeva tanku armijas, no dienvidaustrumiem negaidot sākušas virzību uz Berlīni. Koņeva 1. Ukrainas frontei pēc uzbrukuma pār Neisi kara veiksme smaidīja joprojām. 13. armija un 5. gvardes armija bija pārrāvušas vācu aizsardzības otro līniju. Pat tad, kad abās pusēs turpinājās smagas cīņas, Koņevs raidīja tām cauri savas avangarda tanku brigādes, lai tās maksimālā ātrumā virzītos uz Šprē upi starp Kotbusu (Cottbus) un Šprembergu (Spremberg). Tiklīdz atsākās artilērijas apšaudes un Šturmovik uzbrukumi, uzliesmoja lieli priežu mežu masīvi. Šie ugunsgrēki apdraudēja tankus, kas pie korpusa nostiprinātās mucās veda līdzi degvielas rezerves. Taču ātrums bija būtiski svarīgs, jo pastāvēja izredzes pārvarēt Šprē barjeru, pirms vācu Ceturtā tanku armija pagūst organizēt jaunu aizsardzības līniju. Koņeva karaspēks juta uzvaras tuvumu. 4. gvardes tanku armijā izplatījās pārliecība: “Ja vācieši nevarēja noturēties pie Neises, tad tagad vairs nespēs noturēties nekur.” Komandieri pirms uzbrukuma veica ieroču inspekciju. Kādam jaunam komunistam uz ieroča bija rūsas traipi. “Kā tu ar to šausi?” virsnieks viņam uzkliedza. “Tev jābūt visiem par pa​raugu, bet tavs paša ierocis nav tīrīts!” Tanku vienībām izlaužoties Berlīnes virzienā, pastāvēja risks, ka vācu pretuzbrukums var sasniegt padomju komunikāciju līnijas. Tāpēc Koņevs novirzīja Zadova 5. gvardes armiju pa kreisi uz Sprembergu, bet 3.gvardes armiju pa labi, lai atsviestu vāciešus atpakaļ uz Kotbusu. Tajā vakarā 3.gvardes tanku armijas avangarda brigādes sasniedza Šprē, un šīs armijas komandieris ģenerālis Ribalko, kurš lepojās ar to, ka vada armiju, pats atrazdamies frontē, negaidīja, līdz tiks atvesti tilta būves materiāli. Viņš izraudzījās vietu, kas nelikās pārāk dziļa, un tad sūtīja vienu tanku upē, kas tur bija aptuveni piecdesmit metru plata. Ūdens sniedzās pāri kāpurķēdēm, bet ne augstāk. Pirmajam tankam sekoja visa brigāde, forsējot upi pa braslu līdzīgi kavalērijai. Toties atšķirībā no kavalērijas tankisti varēja ignorēt to, ka no pretējā krasta viņus apšauda vācu mašīnpistoles. Tonakt Šprē upi izdevās šķērsot

lielākajai daļai no abām tanku armijām. Koņevs zināja, ka viņa tankiem nebūs viegli šķērsot Lauzicas (Lausitz) novada ezerus, purvus, upes un priežu mežus, taču, ja temps būtu straujš, tad ceļā uz Berlīni nebūtu gaidāma liela pretestība. Vācu Ceturtā tanku armija jau bija iztērējusi savas operatīvās rezerves, pūloties noturēt otro līniju, un varēja paredzēt, ka komandierus Berlīnē vairāk nodarbinās draudi, ko radīs Žukova armijas. Koņevs bija nācis pie tāda paša secinājuma kā Žukovs, proti, ka ienaidnieku ir vieglāk sakaut agrāk un klajā laukā, nevis vēlāk, Berlīnē. Tomēr viņš to nepieminēja, tovakar runādams ar Staļinu pa radiosakariem savā priekšējo līniju komandpostenī, kas bija iekārtots pilī neliela pakalna galā, no kurienes pavērās skats pār apkārtējo priežu mežu galotnēm. Koņevs jau bija gandrīz beidzis ziņojumu, kad Staļins viņu pēkšņi pārtrauca. “Žukovam vēl neveicas tik labi. Viņš joprojām laužas cauri ienaidnieka aizsardzībai.” Sekoja gara pauze, kuru Koņevs nolēma nepārtraukt. Tad Staļins ierunājās: “Vai mēs nevarētu mainīt Žukova mobilo vienību virzienu un sūtīt tās uz Berlīni pa to atstarpi, kas izveidojusies jūsu frontes sektorā?” Tas droši vien bija nevis nopietns ierosinājums, bet gan tikai manevrs, lai pamudinātu Koņevu izklāstīt savu plānu. “Biedri Staļin,” viņš atbildēja, “tas prasītu daudz laika un ievērojami palielinātu neskaidrības… Situācija attīstās mūsu frontei par labu, mums pietiek spēku, un mēs varam raidīt pret Berlīni abas tanku armijas.” Pēc tam Koņevs teica, ka virzīsies uz Cosenu; abi zi​nāja, ka tur atrodas OKH štābs. “Ļoti labi,” Staļins sacīja. “Es piekrītu. Pagrieziet tanku armijas uz Berlīni.” Visu 17.aprīli Berlīnes vadības aprindās neviens īsti nezināja, ko iesākt, tikai rakstīja daiļrunīgus uzsaukumus, apvienotus ar jauniem nāvessoda draudiem. “Neviena vācu pilsēta netiks pasludināta par atvērtu pilsētu,” bija teikts pavēlē, ko Himlers nosūtīja visiem militārajiem komandieriem. “Katra pilsēta un katrs ciems tiks aizstāvēts ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Ikviens vācietis, kurš nepildīs šo pašsaprotamo pienākumu pret tautu, zaudēs gan savu dzīvību, gan godu.” Viņš ignorēja faktu, ka vācu artilērijai munīcija ir tikpat kā izbeigusies, ka tanki jau ir pamesti degvielas trūkuma dēļ un ka nav pārtikas karavīriem. Nacistu birokrātija, pat zemākajos līmeņos, uz iznīcības sliekšņa nebūt nemainījās. 17. aprīlī Voltersdorfas (Woltersdorf) miestiņu uz dienvidiem no Reicbstrasse 1 pārpludināja bēgļi. Tomēr vietējās varas iestādes joprojām ļāva doties prom vienīgi “nenodarbinātajiem [iedzīvotājiem] un tiem, kas nav iesaukti folksšturma dienestā”, turklāt vispirms pieprasot no viņiem “rakstisku apliecinājumu no ceļojuma galamērķa”, ka tur tiek garantēta pajumte. Turklāt katram izceļotājam bija jādabū atļauja no Kreisabschnittsleiter - nacistu partijas apgabala šefa. Tomēr pretestības gars pilsētiņā ne tuvu nebija fa​nātisks. Pilsētas folksšturma trauksmes vads lūdza, lai to atbrīvo no turpmākiem pienākumiem. Koņeva karaspēks tagad bija nepilnu astoņdesmit kilometru attālumā uz dienvidrietumiem no OKH un OKW vadības centriem Cosenā. Taču nedz Ceturtā tanku armija, nedz feldmaršala Šernera armiju grupa Mitte nebija ziņojušas, ka padomju 3. un 4. gvardes tanku armija forsē Šprē un ka vairs nav rezervju, lai tās apturētu. Cosenas štāba virsnieku uzmanība galvenokārt bija pievērsta cīņai par Zēlovas augstieni. Ģenerālis Heinrici jau bija nosūtījis savas armiju grupas rezerves lielāko daļu - Šteinera III SS Germanische tanku korpusu - palīgā aplenktajai Buses Devītajai armijai. 11. SS divīzija Nordland 17. aprīļa dienvidū saņēma pavēli virzīties uz dienvidiem, uz Zēlovu. Nordland lielākoties sastāvēja no dāņiem un norvēģiem, kā arī zviedriem, somiem un igauņiem. Daži ir izteikuši hipotēzi, ka tās rindās bijusi pat saujiņa britu, tomēr tas šķiet vairāk nekā apšaubāmi. Šai divīzijai, kuru komandēja SS brigādefīrers Joahims Cīglers (Joachim Ziegler), bija ap piecdesmit bruņumašīnu, lielākoties izlūkbataljonā un Hermann von Salza tanku bataljonā. Vairums pārējo karavīru veidoja tanku grenadieru pulkus Danmark un Norge un sapieru bataljonu. Divīzija Nordland, kas bija evakuēta no Kurzemes ielenkuma un tad raidīta smagajās kaujās par Oderas estuāru uz austrumiem no Štetīnas, kopš gada sākuma bija zaudējusi gandrīz 15 000 karavīru, to skaitā 4500 kritušo un bez vēsts pazudušo.

Tālāk dienvidos Heinrici izvietoja vēl vienu ārzemju Waffen-SS formāciju - divīziju Nederland. Tai bija paredzēts virzīties uz dienvidrietumiem no Frankfurtes pie Oderas un Millrozes (Mūllrose) un nonākt V SS kalnu korpusa pakļautībā. Attiecības starp SS un vērmahtu bija ļoti saspīlētas. Himlers bija saniknots par to, ka Heinrici atņēmis Šteinera SS korpusam visspēcīgākās divīzijas. Un arī divīzija Nordland, demonstrēdama lielu nevēlēšanos pakļauties armijas komandierim, ne sevišķi steidzās pievienoties savai jaunajai formācijai. Trešdien, 18. aprīļa rītausmā debesis gar visu austrumu apvārsni kvēloja sarkanas. Tos, kuri vēl arvien cīnījās, lai noturētos Zēlovas augstienē, pārņēma ļauna priekšnojauta. Pēc īsa brīža viņi izdzirda tanku motoru dobjo, aso troksni un kāpurķēžu žļerkstoņu. Drīz sākās arī uzlidojumi. Šturmoviki atkal bombardēja Nordland kolonnu, kamēr tā vēl nebija sasniegusi frontes līniju, un SS tanku grenadieri vaļējās kravas mašīnās tika apbērti ar zemēm. Cīglers viņiem pa priekšu bija devies uz Veidlinga štābu, lai tur paziņotu, ka viņa trans​portam vienbrīd izbeigusies degviela un tāpēc divīzijai vajag tik daudz laika, lai tiktu šurp. Veidlings zvēroja dusmās. Arī Žukovs tajā rītā bija bīstamā omā. Tagad viņš jau zināja, ka Koņeva tanku armijām dota atļauja pagriezties uz ziemeļiem, uz Berlīni. Naksnīgās sarunas laikā Staļins bija izteicis arī iespēju novirzīt Rokosovska 2. Baltkrievijas fronti lejup, uz Berlīni, līdzko tā ziemeļos būs šķērsojusi Oderu. Verhovnij bija turpinājis uzurdīt Žukovu, piedāvājot Stavkas padomu attiecībā uz to, kā vajag komandēt fronti. Žukova pavēles saviem armijas komandieriem tai rītā bija nepiekāpīgas. Viņiem personiski bija jāizlūko sava fronte un jāziņo par šībrīža situāciju. Artilērija bija jāvirza uz priekšu, lai pār klaju lauku notēmētu uz vācu aizsardzības punktiem. Virzība bija jāpaātrina un jāturpina dienu un nakti. Karavīriem atkal bija jāatdod dzīvība par kļū​dām, ko pieļāvis lepns komandieris, pakļaujoties spiedienam no augšas. Pēc vēl vienas smagas apšaudes un uzlidojumiem Žukova pārgurušās armijas agrā rītā atsāka uzbrukumu. 47. armija pa labi uzbruka Vrīcenai. 3. triecienarmija izlauzās līdz Vrīcenas-Zēlovas ceļam, taču pie Kunersdorfas (Kunersdorf) sastapās ar stipru pretestību. 5. triecienarmijai un 2. gvardes tanku armijai izdevās tikt pār ceļu uz ziemeļiem no Neihardenbergas, bet arī tās tika apturētas. Tikmēr Čuikova 8. gvardes tanku armija un Katukova 1. gvardes tanku armija turpināja apšaudīt Zēlovu un FrīdersdorfasDolgelīnas sektoru. Čuikovu saniknoja tas, ka 69. armija viņam blakus pa kreisi tikpat kā nemaz nebija tikusi uz priekšu, tādējādi bīstami atsedzot viņa flangu. Tomēr, viņam par laimi, visi Buses spēki jau bija iesaistīti smagās kaujās citur. Patiesībā slikti bija sekmējies abiem Žukova galējiem flangiem. Uz dienvidiem no Frankfurtes 33. armija joprojām pūlējās sagraut SS divīzijas 30. Januar aizsardzību, ko veidoja V SS kalnu korpuss. Un pašos Oderbruhas ziemeļos 61. armija un 1. poļu armija nebija spējušas virzīties uz priekšu, līdz tika ieņemta Vrīcena. Izlaušanās notika pēkšņi, aiz Zēlovas, uz Reichstrasse 1. 18. aprīlī pulksten 9.40 pulkvedis Eismans armiju grupas Weichsel štābā saņēma ziņu, ka “ienaidnieka bruņutanku avangarda grupas ir izlauzušās pie Dīdersdorfas (Diedersdorf)”. Pa Reichstrasse 1 tās devās uz Minhebergu. Kājnieki bēga. Divdesmit minūšu vēlāk pēc Heinrici pieprasījuma Eismans piezvanīja pulkvedim de Mezjēram uz OKH, lai noskaidrotu, kas noticis ar 7. tanku divīziju, kas viņam bija nepieciešama, lai aizpildītu pārrāvumu starp Devītās armijas kreiso flangu un Trešās tanku armijas labo flangu. Dienas vidū Buse piezvanīja Heinrici. “Šodien ir pienākusi krīze,” viņš ziņoja. Divi galvenie triecieni nāca no Vrīcenas dienvidrietumiem un pa Reichstrasse 1. Buse redzēja, ka viņa armija neizturēs. Padomju 3. triecienarmija un 5. triecienarmija patlaban pārrāva fronti starp Vrīcenu un Zēlovu. Sešus kilometrus uz rietumiem no Zēlovas, pie Altrozentālas (Alt Rosenthal) ciemata, pretuzbrukumā devās vācu kājnieki un tanki. 5. triecienarmijas 248. strēlnieku divīzijas majors Andrejevs atstāja divas savas rotas noturēt triecienu, bet trešo rotu veda uzbrukumā vāciešiem no aizmugures. “Viņa bataljons likvidēja 153 ierindniekus un virsniekus un divus tankus.” Tā bija nežēlīga kauja. Pie Hermersdorfas (Hermersdorf) uz dienvidrietumiem no Neihardenbergas

padomju kājnieki ieraudzīja tanku T-34, kas joprojām dega pēc tanku dūres trāpījuma. Netālu ierakumā kāds vācu zaldāts sauca pēc palīdzības. Ierakumā iemesta granāta bija sašķaidījusi viņam kājas, un viņam nepietika spēka, lai izrāptos ārā. Taču par spīti kliedzieniem sarkanarmieši atstāja viņu turpat, atrieb​damies par sadegušo tanka apkalpi. Pulksten 16.20 Gērings, saniknots par 9. izpletņlēcēju divīzijas sakāvi, piezvanīja uz armiju grupas Weichsel štābu un pavēlēja nekavējoties atstādināt ģenerāli Breieru no komandiera posteņa. Pulksten 16.45 ģenerālis Buse piezvanīja Heinrici. Viņa armijas sašķelšana bija kļuvusi neizbēgama. “Kurš sektors no virspavēlniecības viedokļa ir svarīgāks - ziemeļu vai dienvidu?” viņš jautāja. Pulksten 19.50 Luftwaffe sakaru virsnieks informēja armiju grupas Weichsel operatīvo štābu, ka viņu lidmašīnas esot iznīcinājušas piecdesmit trīs ienaidnieka lidmašīnas, četrdesmit trīs tankus un vēl deviņpadsmit “iespējamos”. Kāds štāba darbinieks šim ierakstam kara žurnālā ar zīmuli pievienoja divas izsaukuma zīmes, izrādot štāba skepsi par šādiem apgalvojumiem. Cīņa gan bija sīva, tomēr vācu apgalvojumi par Sarkanās armijas zaudējumiem bija stipri pārspīlēti. Nacistu avīze Der Angriff rakstīja, ka tikai tajā dienā vien esot iznīcināti “426 padomju tanki”. Tomēr Sarkanās armijas zaudējumi tiešām bija daudz lielāki nekā vāciešiem. Žukovs, izmisīgi alkdams ieņemt Zēlovas augstieni, bija iedzinis nāvē vairāk par 30 000 karavīriem, bet vācieši kaujas laikā zaudēja 12 000. Vācu gūstekņi, kas tika vesti uz aizmuguri, ar izbailēm noraudzījās uz tanku, pašgājēju lielgabalu un cita kāpurķēžu transporta bezgalīgajām kolonnām, kas virzījās uz priekšu. “Un šī ir tā pati armija, kura 1941. gadā esot bijusi uz sabrukuma sliekšņa,” dažs labs no viņiem nodomāja. Padomju karavīri, nākdami pretī pa ceļa pretējo malu, sveica viņus ar saucieniem: “Gitler kapuuutt!” - ko pavadīja žests, ar kādu pārgriež rīkli. Viens no vācu gūstekņiem jutās pārliecināts, ka vairāki līķi, kam viņi iet garām, ir “padomju zaldāti, ko sabraukuši pašu tanki”. Viņš redzēja arī, kā krievu karavīri izmēģina trofeju tanku dūres, izšaujot tās uz pussagruvuša nama sienu. Citi vilka nost šineļus paši saviem kritušajiem, un kādā ciemā gūsteknis redzēja divus zaldātus, kas šāva mērķī uz stārķiem ligzdā. Likās, viņi jūt neatvairāmu vajadzību vingrināties šaušanā arī pēc kaujas. Daži gūstekņi, aizvesti uz krāšņo Neihardenbergas pili, izbijās, kad viņu pavadonis, ieraugot “brīnišķīgu lustru”, pacēla automātu un izšāva kārtu. Kāds augstāka ranga virsnieks viņam pārmeta, “tomēr, cik redzams, tas atstāja maz iespaida”. Kāda 5.triecienarmijas nodaļa ziņoja: “Gūzovas pilsētā mēs atbrīvojām sešpadsmit padomju sieviešu. Ierindnieks Cinbaļuks pazina kādu savu novadnieci. Viņas vārds bija Tatjana Sesterjakova. Sievietes stāstīja karavīriem par drausmīgajām ciešanām verdzības laikā. Viņas piezīmēja, ka viņu bijusī saimniece Frau Fiške pirms bēgšanas teikusi: “Mums krievi ir sliktāki par nāvi.”” Politiskās nodaļas apgalvoja, ka sarkanarmieši jutuši sašutumu par “fašistu propagandas” saukļiem, kas bijuši uzkrāsoti uz mūriem un mudinājuši aizstāvēt vācu sievietes pret boļševikiem. 18.aprīlī dienvidos no Berlīnes Koņevs pārdzīvoja nepatīkamu mirkli. Armiju grupas Mitte virspavēlnieks feldmaršals Serners, satraukts par frontes pārrāvumu pie Šprē, pavēlēja sākt pretuzbrukumu pie Gērlicas pret 52. armijas flangu, kas devās uz Drēzdeni. Tomēr Šerners neprata koncentrēt spēkus, steigā raidīja tos uzbrukumā pa daļām, tāpēc 52. armijai bija samērā viegli tos atsist. 2.poļu armijai sākumā pat nebija jāapstājas. Tomēr atkārtoti uzbrukumi nākamajās pāris dienās stipri vien pagausināja tās virzību. Koņevs virzīja 13. armiju pār Šprē upi nopakaļ abām savām tanku armijām. Visu šo laiku Gordova 3. gvardes armija neatslābināja spiedienu pret vāciešiem ap Kotbusu, un Zadova 5. gvardes armija turpināja uzbrukt Šprembergai, tādējādi saglabājot frontes pārrāvumu. Koņevs pavēlēja savam štābam savākt pēc iespējas vairāk kravas mašīnu. 28. armijas priekšpulki, ieradušies kā papildspēki, tagad atradās Neises otrajā krastā, un viņš gribēja, lai tie steidzas uz priekšu palīgā tanku vienībām, kas dodas uz Berlīni. Tās dienas beigās Ribalko 3. gvardes tanku armija bija jau trīsdesmit piecus kilometrus aiz Šprē upes, bet Leļušenko, kurš sastapās ar mazāku pretestību, pat četr​desmit piecus.

Pēcpusdienā Berlīnes aizsardzības apgabala komandieris ģenerālis Reimans bija saņēmis pavēli sūtīt visas folksšturma vienības ārā no pilsētas, palīgā Devītajai armijai, lai nostiprinātu jaunu frontes līniju. Tas, ka pilsētai tiek atņemti aizsardzības spēki, iedvesa Reimanam šausmas. Kad Berlīnes aizsardzības reihskomisārs Gebelss apstiprināja šo pavēli, Reimans viņu brīdināja, ka “Reiha galvaspilsētas aizstāvēšana tagad vairs nav iedomājama”. Reimans nebija aptvēris, ka tieši to vēlas Špērs un Heinrici, lai glābtu Berlīni. Uz rietumiem tika nosūtīti mazāk nekā desmit bataljoni un daži zenītlielgabali. Ka​ravīri izsoļoja no pilsētas nākamā rīta agrumā. Pēc Špēra sacītā, ziņa par šo pavēli esot radījusi vispārēju pieņēmumu, ka “Berlīne tik tie​šām būs atvērta pilsēta”. Ģenerālis Veidlings gandrīz zaudēja pēdējo pacietību, ieraudzījis, ka no Berlīnes ieradies vēl viens pašapzinīgs viesis. Šoreiz tas bija Arturs Aksmans, hitlerjūgenda priekšnieks. Veidlings mēģināja viņu pārliecināt, ka ir veltīgi raidīt kaujā piecpadsmit un sešpadsmit gadu vecus zēnus, apbruņotus ar tanku dūrēm. Tā bija “bērnu upurēšana pasākumam, kas jau lemts neveiksmei”. Aksmans bija ar mieru atzīt vienīgi to, “ka viņa zēni nav pietiekami apmācīti”. Viņš gan apsolīja Veidlingam, ka nesūtīs zēnus karot, tomēr acīm redzami nepakustināja ne pirkstu, lai atsauktu viņus no frontes. Vēl baismīgāks nacistu izmisuma solis tajā dienā bija galvas nociršana trīsdesmit politiska​jiem ieslodzītajiem Plecenzē cietumā. 18.aprīlī Devītās armijas ziemeļu flangā CI korpuss bija atkāpies mazāk par saviem kaimiņiem. Taču tieši tāpēc daudzi šī korpusa pulki drīz atklāja, ka padomju spēki jau nonākuši krietni tālu tiem aizmugurē. Viena nodaļa, ko sastādīja virsnieku kandidātu pulka pārpalikums, tovakar nosūtīja divus savus biedrus atpakaļ uz štābu, lai noskaidrotu, kur kavējas viņu pārtikas devas. Abi atgriezās aizelsušies un satricināti. “Šobrīd mūsu vakariņas ēd krievi,” viņi paziņoja. Nevienam nebija ne jausmas, kur ienaidnieks izlauzies cauri un kur tagad atrodas frontes līnija. Paķēruši savu ekipējumu, viņi pa tumsu soļoja atpakaļ, garām liesmojošam ciemam. Melno mākoņu blīva at​staroja spilgti sarkano liesmu blāzmu. Tonakt masīva katjušu apšaude sagrāva un aizdedzināja Vulkovas (Wulkow) ciemu aiz Neihardenbergas. Gandrīz visas ciema mājas bija pilnas ar pārgurušiem, aizmigušiem vācu karavīriem. Apdegušo, panikas pārņemto cilvēku stāvoklis bija briesmīgs. Katjušas apšaudīja arī Nordland izlūkbataljonu. Pāris mirkļos bataljons zaudēja vairāk vīru nekā visās sīvajās cīņās ap Stetīnu pirms pāris nedēļām. 19.aprīlī Devītā armija sāka šķelties trijos galvenajos virzienos, kā jau bija baidījies ģenerālis Buse. Sarkanā armija bija ieņēmusi Vrīcenu, 3. triecienarmija gāja tālāk uz rietumiem, uz plakankalni aiz Neihardenbergas, un CI korpuss bija spiests atkāpties uz Ēbersvaldi (.Ebersivalde) un uz laukiem ziemeļos no Berlīnes. Veidlinga LVI tanku korpuss centrā sāka atkāpties uz rietumiem, uz Berlīni. Pa labi XI SS tanku korpuss atgāja uz dienvidrietumiem, uz Firstenvaldes pusi. Kurmark divīzijai bija atlicis mazāk par duci Panther tanku. Tajā dienā padomju 1. gvardes tanku armija un Čuikova 8. gvardes armija no Zēlovas pa Reichstrasse 1 devās uz stratēģiski svarīgo Minhebergas pilsētu. 9. izpletņlēcēju divīzijas paliekas, sapulcējušās iepriekšējā dienā, atkal paniski bēga, kliedzot: “Der lwan kommt!” SS divīzijas Nordland izlūkbataljons, kas beidzot bija sasniedzis fronti, sapulcināja daļu šo gaisa desantnieku, izsniedza munīciju un veda vi​ņus atpakaļ kaujā, īslaicīgi sekmīgā pretuzbrukumā. Atkāpšanās pa Reichstrasse 1, diezgan izvērsta abās tās pusēs, drīz pārvērtās haosā un izmisumā. “Vai jūs esat pēdējie?” visi prašņāja. Un atbilde vienmēr bija: “Tūdaļ aiz mums nāk krievi.” Bija sajaukušies visu ieroču šķiru un dienestu karavīri, gan vērmahts, gan Waffen-SS. Tie, kuriem nemaz vairs nebija spēka, apsēdās zemē pie kāda koka un pūtināja kājas. Vietējie iedzīvotāji, dzirdēdami, ka fronte sagrauta, milzīgos baros pārpludināja ceļus, lai meklētu patvērumu Berlīnē. Karavīri apdzina bēgļus, kas stāvēja uz vietas, jo pajūgam bija pārlūzusi ass vai nokritis ritenis; tas nereti traucēja militārajam transportam. Virsnieki, stāvēdami savās apvidus mašīnās, kliedza uz šiem nelaimīgajiem, lai tie nostumj šķērsli no ceļa, vai arī pavēlēja to izdarīt grupai zaldātu, kas atpūtās ceļmalā. Virsnieki atkāpjoties bija spiesti

arvien biežāk izmantot pistoli, lai viņu pavēles tiktu pildītas. Feldgendarmerie un SS grupas turpināja tvarstīt dezertierus. Nav reģistrēts, cik nāvessodu tika izpildīts ceļmalās, tomēr nostāsti liecina, ka XI SS korpusa sektorā daudzi, ieskaitot vairākus hitlerjūgenda pusaudžus, tika pakārti koku zaros pat niecīgāko vainas pierādījumu dēļ. Tās bija visīstākās slepkavības. Padomju avoti apgalvo, ka 1945. gadā par gļēvulību tikuši sodīti 25 000 vācu karavīru un virsnieku. Šis skaitlis gandrīz noteikti ir pārspīlēts, tomēr diezin vai tas bija zemāks par 10 000. SS izpildītās eksekūcijas bija vēl vairāk nepiedodamas tāpēc, ka SS formācijām jau bija dots rīkojums atkāpties “ar pavēli no jauna pulcēties Šlēsvigā-Holšteinā” pie dāņu robežas, kas nebūt nebija tā labākā vieta, kur karot pret krieviem. Viņi acīmredzot nezināja, ka tai pašā dienā britu Otrā armija ir sasniegusi Elbi pie Lauenburgas uz dienvidaustrumiem no Hamburgas. 19.aprīlis bija skaista pavasara diena, kas dāvāja padomju aviācijai teicamu redzamību. Ikreiz, kad pļaujošā lidojumā parādījās šturmoviki un sāka mest bumbas, ceļš kļuva tukšs, jo cilvēki metās grāvjos. Tuvējo ciemu sievietes un meitenes paniskās bailēs no Sarkanās armijas lūdzās, lai karavīru grupas paņem viņas līdzi: “Nehmt uns mit, nebmt uns bitte, bitte miti” Tomēr daži cilvēki, kuru mājvietas atradās pavisam tuvu frontei, acīmredzot nespēja novērtēt gaidāmā posta apmērus. Kāds Zālborna kungs (Herr Saalborn) 19. aprīlī nosūtīja vēstuli Voltersdorfas birģermeistaram, lūgdams apstiprināt, ka saskaņā ar Reichsleitungsgesetz (Reiha vadības likums 1939. gada 1. septembra versijā) 15. paragrāfu saņems atpakaļ savu divriteni, ko bija rekvizējis folksšturms. CI korpusa kursantu un virsnieku kandidātu bataljonu pārpalikums atkāpās “no ciemata uz ciematu” rietumu virzienā uz Bernavu (Bernau) ziemeļos no Berlīnes. Vairums bataljonu bija zaudējuši gandrīz trešdaļu dzīvā spēka. Visi bija pārguruši, izsalkuši un pilnīgi apjukuši. Tiklīdz apstājušies atpūsties, viņi iegrima smagā miegā, un virsniekiem nācās vairākkārt modināt karavīrus, kad bija nepieciešams turpināt ceļu. Neviens nezināja, kas notiek abās pusēs, frontē vai aizmugurē. Radiosakaru ierīces un telefoni bija pamesti. Nebija arī cerību atjaunot efektīvu frontes līniju, kaut gan vairāk pieredzējušie virsnieki pūlējās to paveikt, savākdami no citām vienībām noklīdu​šus karavīrus un iekļaudami tos savā mazajā karapulkā. Ģenerālim Heinrici uzmanība tagad bija jākoncentrē uz Oderas aizsardzības līnijas ziemeļu daļu starp Baltijas jūras krastu un Hoencollernu kanālu Oderbruhas augšējā galā. Ģenerālis Manteifels, vieglā izlūklidmašīnā lidojot pār Rokosovska armiju avangardu, bez grūtībām novēroja ienaidnieka sagatavošanās darbus. 2. Baltkrievijas fronte posās grūtam uzdevumam. Uz ziemeļiem no Švētas Odera plūda pa diviem kanāliem ar purvainu apvidu abās pusēs un pa vidu tiem. 19. aprīļa naktī Rokosovskis ziņoja Staļinam, ka ofensīva sāk​sies rītausmā, ar masīviem uzlidojumiem un artilērijas apšaudi. Rokosovskim bija klājies grūtāk par visiem citiem frontes komandieriem, jo karaspēku bija vajadzējis pārdislocēt no Dancigas un Vislas estuāra. Šī lielā loģistikas problēma bija mudinājusi Žukovu 29. martā brīdināt Staļinu par to, kas likts uz spēles. “Nu, tad mums nāksies sākt operāciju, negaidot Rokosovska fronti,” Staļins bija atbildējis. “Ja viņš nokavēsies par dažām dienām, nebūs liela nelaime.” Toreiz Staļins nemaz neraizējās. Toties tagad, kad Rokosovska armijas varēja būt vajadzīgas Berlīnē, viņš bažījās daudz vairāk.

17.Fīrera pēdējā dzimšanas diena

Piektdiena, 20. aprīlis, bija ceturtā saulainā diena pēc kārtas. Šajā dienā Ādolfam Hitleram apritēja piecdesmit seši gadi. Ja agrāk šis datums iekrita jaukā dienā, svešinieki ielās mēdza apmainīties ar sveicieniem, pieminēdami “Fīrera laiku” un brīnumu, ko tas vēsta. Tagad vairs tikai visrūdītākie nacisti spēja dot mājienus par Hitlera pārdabiskajām spējām. Tomēr vēl bija gana daudz tādu, kas palika uzticīgi idejai un mēģināja svinēt šo jubileju. Pie sagrautām ēkām tika pacelti nacistu karogi, un plakāti vēstīja: “Die Kriegsstadt Berlin grūsst den Fūhrer!” Agrāk fīrera dzimšanas dienā Reihskanceleju bija pārpludinājuši apsveikumi. Pirms sešiem gadiem profesors doktors Lucs Heks (Lutz Heck) no Berlīnes Zooloģiskā dārza bija “ar vissirsnīgākajiem sveicieniem” atsūtījis fīrera omletei strausa olu, kas svēra 1230 gramu. Taču 1945. gadā pienāca pavisam maz vēstuļu un paciņu un ne tikai tāpēc, ka vairs nedarbojās pasta sakari. Arī Berlīnes Zoo bija pa pusei sagrauts, daudzi dzīvnieki bija badā. Amerikāņu un britu bumbvedēju vienības lieliski zināja, kas šī par dienu. No rīta iegaudojās sirēnas, kad tuvojās eskadriļu rindas, lai sveiktu fīreru dzimšanas dienā ar sevišķi smagu uzlidojumu. USAAF un RAF bumbvedēju ekipāžām tās bija teju vai divkāršas svinības. Padomju spēki jau tuvojās Berlīnei, tāpēc šis bija viņu priekšpēdējais uzlidojums reiha galvaspilsētai. Tajā rītā Gērings, pamodies savā lauku mājā Kārinhallā uz ziemeļiem no Berlīnes, izdzirdēja Rokosovska ofensīvas pirmās zalves. Luftwaffe kravas mašīnu konvojs, kas patiesībā bija izmisīgi nepieciešams steidzamāku pienākumu veikšanai, jau stāvēja gatavībā, kravas kastes bija pilnas ar salaupītajiem dārgumiem. Motociklistu nodaļa posās pavadīt tās uz dienvidiem. Gērings teica vīriem īsu uzrunu un noskatījās, kā viņi aizbrauc. Pēc tam sapieru virsnieks, kas bija ievietojis Kārinhallā sprāgstvielu lādiņus, lai māju varētu uzspridzināt, pavadīja reihsmaršalu pie sagatavotā detonatora virzuļa. Gērings bija uzstājis, ka māju uzspridzinās pats. Eksplozija sacēla milzīgus putekļu mākoņus, un grandiozais ārišķības monuments sagruva. Gērings neatskatīdamies devās pie sava lielā limuzīna, lai brauktu uz Berlīni. Dienas vidū viņam vajadzēja būt Reihskancelejā, lai apsveiktu fīreru dzimšanas dienā. Himlers iepriekšējā vakarā bija atgriezies Hoenlihenas sanatorijā un pusnaktī pasūtinājis šampanieti, lai paceltu tostu uz fīrera veselību. Viņš nupat bija norunājis atsevišķas tikšanās ar grāfu Folki Bernadotu no Sarkanā Krusta un ar Pasaules ebreju kongresa pārstāvi Norbertu Mazūru (Norbert Masur), kas todien slepeni bija ielidojis Tempelhofas lidlaukā. Bernadots un Mazūrs domāja, ka viņš grib apspriest iespējamo gūstekņu atbrīvošanu, taču Himlera mērķis bija nodibināt sakarus ar Rietumu Sabiedrotajiem. SS reihsfīrers, joprojām pārliecināts par savu lojalitāti Hitleram, reizē uzskatīja, ka viņš vienīgais var stāties Hitlera vietā un kļūt par vadoni, ar kuru Rietumu Sabiedrotie piekritīs vest sarunas. Vajadzēja tikai iestāstīt ebrejiem, ka Endlosung ([ebreju jautājuma] galīgais atrisinājums) ir kaut kas tāds, kas abām pusēm vienkārši jāaizmirst. Gebelss, vienīgais nacistu vadonis, kas bija nolēmis palikt Berlīnē kopā ar Hitleru līdz pat rūgtajām beigām, tajā rītā uzstājās pa radio ar dzimšanas dienas runu. Viņš aicināja visus vāciešus akli ticēt fīreram, kurš izvedīšot viņus no grūtībām. “Es nesapratu, vai viņš bija zaudējis prātu,” dienasgrāmatā rakstīja Urzula fon Kārdorfa, “vai aukstasinīgi blēdījās.” Pirms dienas vidus uz Reihskanceleju atbrauca Gērings, Ribentrops, Dēnics, Himlers, Kaltenbrunners, Špērs, Keitels, Jodls un Krēbss. Viņi iegāja plašajās telpās, kur sienas klāja pulēta marmora paneļi un durvis bija gandrīz griestu augstumā. Šis teju vai kinematogrāfiskais augstākās varas monuments tagad bija pa pusei sagrauts un izskatījās bezgaumīgs, tomēr tajā saglabājās salti draudīga gaisotne. Daudzi apsveicēji, kas todien izteica dzimšanas dienas novēlējumus, nodomāja, ka Hitlers izskatās vismaz par divdesmit gadiem vecāks, nekā ir patiesībā. Viņi mudināja savu vadoni doties uz Bavāriju,

kamēr vēl ir laiks. Hitlers ar pārliecību paziņoja, ka krievi pie Berlīnes cietīšot tik asiņainu sakāvi kā nekad. Viņš sirsnīgi atvadījās no Dēnica, kuram bija pavēlējis pārņemt virsvadību Vācijas ziemeļos, turpretī vēsi izturējās pret Gēringu, kurš apgalvoja, ka organizēšot pretošanos Bavārijā. Pēc nepilna mēneša Špērs stāstīja saviem amerikāņu pratinātājiem, ka Hitlers juties “vīlies par Gēringa un pārējo gļēvulību”. Fīrers allaž bija sev iestāstījis, ka viņa tuvākie sekotāji ir drošsirdīgi vīri. Tās dienas apspriedē par situāciju frontēs galvenais jautājums bija: cik drīz reihs dienvidos no Berlīnes tiks sašķelts divās daļās. Ar katru dienu saruka tā teritorija, kas vēl nebija okupēta. Briti atradās Līneburgas tīrelī (Lūneburger Heide) un devās uz Hamburgu. Amerikāņi bija pie Elbes vidusteces, pie Čehoslovākijas robežas un patlaban iegāja Bavārijā. Franču Pirmā armija iesoļoja Dienvidvācijā. Dienvidaustrumos Sarkanā armija atradās uz rietumiem no Vīnes, bet Sabiedrotie Itālijā pa Po ieleju virzījās uz ziemeļiem. Saruna atkal novirzījās uz nacistu vadību, kas pamet Berlīni. “Par izbrīnu gandrīz visiem klātesošajiem,” liecināja Špērs, “Hitlers paziņoja, ka paliks Berlīnē līdz pēdējam brīdim un tikai tad ar lidmašīnu dosies uz dienvidiem.” Viņa svīta jutās pārsteigta, ka “diskusija par evakuāciju ir bijusi vispārīga”. Pēc apspriedes pārējā vadība sāka gudrot “dažādus ieganstus”, lai pamestu Berlīni oficiālu darīšanu dēļ. Himlers, Ribentrops un Kaltenbrunners aizbrauca dažādos virzienos. Vairākiem Reihskancelejas darbiniekiem tika dots rīkojums nākamajā dienā braukt uz Berghofu. “Fīrera dzimšanas diena, bet diemžēl nav noskaņojuma, lai svinētu,” dienasgrāmatā atzīmēja Bormans. “Pirmajai grupai pa​vēlēts lidot uz Zalcburgu.” Pēcpusdienā, nopostītajā Reihskancelejas dārzā, fīrers gurdi un gausi apstaigāja hitlerjūgenda ierindu; daži zēni saņēma Dzelzs krustu par uzbrukumu padomju tankiem. Hitlers nespēja pasniegt apbalvojumus pats. Lai kreisā roka netrīcētu pārāk uzkrītoši, viņš staigājot turēja to aiz muguras, satvertu labajā rokā. Lāgiem viņš uz īsu mirkli varēja palaist roku vaļā. Ar tādu degsmi, kādu varētu izrādīt slepens pedofils, viņš vietumis apstājās, lai noglāstītu kādam zēnam vaigu vai papluinītu ausi, pats neapzinādamies, cik glūnīgi smaida. Tajā vakarā, bunkura mazajā viesistabā pieņēmis tuvākos svītas pārstāvjus, Hitlers devās pie miera daudz agrāk nekā parasti. Eva Brauna pavadīja pārējos augšup uz Reihskanceleju. Ieskaitot arī Bormaņu un doktoru Morelu (Tbeodor Morell), tas bija dīvains un skumjš svinētāju bariņš. Viens no Špēra projektētajiem lielajiem, apaļajiem galdiem bija klāts ar ēdieniem un dzērieniem. Viņi baudīja šampanieti un mēģināja pat dejot, taču gramofonam bija tikai viena skaņuplate - “Asinssārtas rozes stāsta tev par laimi”. Kā liecināja Hitlera sekretāre Traudla Junge (Traudl Junge), tovakar bieži atskanējuši histēriski smiekli. “Tas bija šausmīgi; drīz es vairs nespēju to izturēt un devos uz lejasstāvu, lai ietu pie miera.” Jautājumā par evakuāciju nebija ne mazākās skaidrības. Svētdien, 15. aprīlī Eva Brauna bija ieminējusies Hitleram, ka viņa personiskais ķirurgs doktors Karls Brants (Kari Brandt) ar visu ģimeni pārceļas uz Tīringenu (Thūringen). Viņai par izbailēm Hitlers eksplodēja dusmās un paziņoja, ka ārsts esot izraudzījies tādu vietu, ko tūdaļ ieņemšot Rietumu Sabiedrotie. Tā bija nodevība. Bormanam tika pavēlēts izmeklēt šo gadījumu un izvaicāt “Evu Braunu un Dr. Štumpfegeru (Ludivig Stumpfegger)” uzticamo SS ķirurgu, kas bija nomainījis Brantu. Eva Brauna vēstulē savai labākajai draudzenei Hertai Ostermairai (Herta Ostermayr) nosauca to visu par “īstu nekrietnību”. Fiziski atrodoties pašā varas centrā, viņai tomēr nebija ne mazākās apjēgas par nacionālsociālisma realitāti. Nākamajā dienā Brants tika apsūdzēts sakāvnieciskumā. Tiesas prāvu vadīja Aksmans, un Brantam tika piespriests nāvessods. Tomēr soda izpildi, šķiet, novilcināja Bormana ienaidnieki, ieskaitot Himleru, kurš beidzot bija aptvēris, ka Bormans tiesā nomelnojis viņa vārdu. Brants izvairījās no nacistu piespriestā soda, taču vēlāk viņu uz nāvi notiesāja Sabiedrotie. Brants, kurš agrāk bija apgrozījies šaurajā personu lokā Oberzalcburgā, pratināšanas centrā Asbcan uzrakstīja amerikāņiem, saviem sagūstītājiem, asprātīgu sacerējumu ar nosaukumu “Sievietes ap Hitleru”. Tajā bija teikts, ka Hitlers neesot precējies tāpēc, ka gribējis “vāciešu sirdīs uzturēt spēkā mistisko

leģendu: kamēr viņš paliek vecpuišos, ikvienai no miljoniem vācu sieviešu ir iespēja iemantot augsto godu - būt līdzās Hitleram”. Par to Hitlers it kā pat bija runājis Evas Braunas klātbūtnē. 1934. gadā viņš, Evai dzir​dot, bija arī paziņojis: “Jo dižāks ir vīrietis, jo nenozīmīgākai jābūt sievietei.” Brants uzskatīja, ka abu attiecībās pat vairāk dominē tēva-meitas, nevis skolotāja-skolnieces elements. Tomēr, vai nu viņam bija taisnība, vai ne, viens bija skaidrs. Fīrera maītresse sans titre bija pretstats Pompadūrai. Viņa nekad neperināja intrigas ne par labu galminiekiem, ne pret tiem. Tomēr pēc tam, kad Eva Brauna gadiem ilgi bija spiesta slēpties kā kalpone, lai uzturētu spēkā Vācijas mītu par fīrera bezlaulību, diez vai bija pārsteidzoši, ka lāgiem viņa centās tēlot dižo dāmu. Brants stāstīja, ka Eva “gandrīz kā pret personisko apteksni” izturējusies pret savu viegli ietekmējamo jaunāko māsu Grētlu, kuru bija apprecinājusi ar Fēgeleinu. Pēdējā laikā jautājums par Hitlera seksualitāti ir izpelnījies daudz spekulatīvas intereses. Tomēr nav tikpat kā nekādu šaubu, ka viņš nomāca savas personības homoerotisko pusi, lai uzturētu spēkā vīrišķīgā fīrera tēlu. Šī nomākšana lielā mērā izskaidro viņa maniakālo enerģiju un tieksmi uz mītu veidošanu. Daži Hitlera mājkalpotāji dedzīgi apgalvo, ka viņam nekad neesot bijis dzimumattiecību ar Evu Braunu, turpretī viņas personiskā apteksne ir pārliecināta, ka tādas attiecības ir bijušas, jo Eva lietojusi tabletes, lai apturētu menstruālo ciklu, kad Hitlers viesojies Berghofā. Mūža beigās Hitleram bija stipra halitoze, un tas noteikti padarīja viņu fiziski vēl nepievilcīgāku nekā iepriekš, tomēr Eva Brauna, tāpat kā vairākas citas tuvas draudzenes, viņu burtiski dievināja. Tam nav ne apstiprinošu, ne noliedzošu pierādījumu, tomēr kaislīgais skūpsts, kuru Hitlers sniedza Evai vēlāk, kad viņa atteicās atstāt bunkuru un doties drošībā uz Bavāriju, vājina teoriju, ka starp abiem nekad nav bijis nekādu seksuālu kontaktu. Evu Braunu, tāpat kā Hitleru, allaž bija fascinējusi kinofilmu burvība. Šķiet, filmas abiem ir bijis svarīgs sarunu temats. Viens no lielākajiem frustrācijas iemesliem Evas noslēgtībā noteikti bija tas, ka valsts pieņemšanās viņa nedrīkstēja tikties ar Gebelsa ielūgtajām kinozvaigznēm, lai tādējādi gūtu izsmalcinātu papildinājumu parastajai nacistu sievu sabiedrībai. Varbūt savu likteni līdzās Hitleram Eva Brauna uzlūkoja kā kinofilmas finālu. Viņas pēdējās vēstulēs neieskanas melodramatiski toņi, un tomēr viņa bija atradusi sev brīnišķīgu lomu - varoni, kura, gadiem ilgi pazemota un neievērota sava mīļotā vīrieša ēnā, beigās gūst gandarījumu, kad viņas uzticība pēdīgi tiek novērtēta. 15.aprīlī Evas mēbeles tika pārvietotas uz telpu blakus Hitlera istabai Reihskancelejas pagrabstāvā, un turpmāk viņa tur arī nakšņoja. “Viņa vienmēr bija nevainojami saposusies,” rakstīja Hitlera Luftwaffe adjutants Nikolauss fon Belovs. “Viņa bija apburoša un laipna un līdz pat pēdējam brīdim neizrādīja vājumu.” Pastāvēja draudi, ka krievu zaldāti varētu sagūstīt Reihskancelejas iemītniekus dzīvus, tāpēc Eva Brauna un Hitlera sekretāres izpostītajā Ārlietu ministrijas pagalmā sāka vingrināties šaut ar pistoli. Viņas lepojās ar savu veiklību un aicināja bunkura virsniekus uz sacīkstēm. “Mēs jau dzirdam frontes apšaudi,” Eva Brauna rakstīja Hertai Ostermairai. “Viss mans mūžs ir pagājis bunkurā. Kā Tu vari iedomāties, mēs nedabūjam izgulēties. Taču es esmu tik laimīga, ka atrodos blakus viņam, sevišķi šajā brīdī… Vakar piezvanīju Grētlai, varbūt pēdējo reizi. Sākot ar šodienu, tikt prom vairs nav iespējams. Tomēr man ir neizsakāma ticība, ka viss beigsies labi, un viņš ir neparastu cerību pilns.” Tajā rītā, kad beidzās uzlidojums, parastās berlīnietes stājās rindā pēc pārtikas. Artilērijas dārdi tālumā apstiprināja viņu bažas, ka šī varbūt ir pēdējā izdevība sagādāt krājumus. Spožā saule daudzām uzlaboja omu. “Tu pēkšņi atceries, ka ir pavasaris,” tajā pēcpusdienā rakstīja kāda jauna sieviete. “Caur apsvilušajām drupām no dārziem, kas vairs nevienam nepieder, viļņo ceriņu smarža.” Cilvēki izmisīgi gaidīja ziņas, un pie kioskiem jau stāvēja ļaužu pulciņi, kad ieradās avīžpuika. “Avīze” tagad bija viena vienīga lapiņa, apdrukāta no abām pusēm, un propagandas tajā bija daudz vairāk nekā informācijas. Vienīgā noderīgā sleja bija vērmahta ikdienas ziņojums, kurā tika pieminēti pilsētu nosaukumi, tāpēc par spīti izvairīgajiem aplinku formulējumiem tas tomēr izpauda, cik tālu uz priekšu ticis ienaidnieks. Todien bija pieminēta Minheberga, kas atradās septiņpadsmit kilometru uz

rietumiem no Zēlovas pa Reich​strasse 1, un tas nozīmēja, ka krievi tik tiešām ir izrāvušies uz priekšu. Tomēr pagaidām galvenais bija apsēstība ar pārtiku. Berlīni sasniedza baumas, ka Silēzijā aplenktie vācieši bijuši spiesti pārtikt no saknēm un zāles. Rindā pie pārtikas veikala cirkulēja valodas, ka krievi mērdēšot badā arī berlīniešus. Prioritāte valdīja pār visu. Tagad noderēja tikai tas, ko varēja ēst vai dzert, vai arī priekšmeti, ko varēja apmainīt pret pārtiku. Un šajā dienā berlīniešiem bija paredzēts saņemt “krīzes normu” - gabalu desas vai šķiņķa, rīsus, kaltētus zirņus, pupas vai lēcas, mazliet cukura un tauku. Šādi valdība netieši atzina, ka pil​sēta ir aplenkta un ka par to jau notiek kaujas. Ūdens, gāzes un strāvas piegāde bieži tika pārtraukta uz laiku vai mitējās vispār, un berlīnieši piepeši atgriezās pie primitīva dzīvesveida. Daudzi jau tagad bija spiesti vārīt iepuvušus kartupeļus uz mazas uguntiņas starp trim ķieģeļiem uz sava balkona grīdas. Tālredzīgas namamātes sakravāja koferos svarīgākās ēdamlietas un nonesa tās pagrabā, lai vēlāk tur pārciestu gaidāmo kauju. Kopš februāra sākuma bija notikuši jau astoņdesmit trīs uzlidojumi. Taču tagad pēkšņi izbeidzās centieni tēlot normālu dzīvi, kurā cilvēki katru dienu dodas uz bumbu sagrautām darbavietām. Maršals Žukovs atzīmēja, ka 20.aprīļa pēcpusdienā “3.triecienarmijas 79.strēlnieku korpusa tālšāvēja artilērija atklāja uguni uz Berlīni”. Taču pilsētā to saprata tikai nedaudzi. Likās, Žukovs nemaz nezina, ka Hitleram ir dzimšanas diena. Viņš izmisīgi vēlējās kaut kādā veidā pierādīt, ka ir uzbrucis Berlīnei pirms Koņeva. Lielgabali šāva ar maksimālu rādiusu, un šāviņi sasniedza tikai ziemeļaustrumu priekšpilsētas. Saņēmis drošu apliecinājumu tam, ka Koņeva tanku armija tuvojas Berlīnei no dienvidiem, Žukovs tovakar nosūtīja steidzamu pavēli 1. un 2. gvardes tanku armijas komandieriem Katukovam un Bogdanovam, dodams viņiem “vēsturisku uzdevumu: ielauzties Berlīnē pirmajiem un pacelt uzvaras karogu”. Līdz pulksten 4.00 naktī katra korpusa labākajai brigādei bija jāizlaužas līdz kādai Berlīnes priekšpilsētai un nekavējoties par to jāziņo, lai tūdaļ pat varētu informēt Staļinu un publicēt šo faktu presē. Patiesībā Žukova pirmā tanku bri​gāde sasniedza priekšpilsētu tikai 21. aprīļa vakarā. Tikmēr dienvidaustrumos no Berlīnes maršals Koņevs trieca abas savas tanku armijas cauri Šprēvaldei (Spreeivald). Visvairāk viņu interesēja 3. gvardes tanku armija, kuras mērķis bija Berlīnes dienvidu flangs. Ribalko vadošie tanku korpusi dienas vidū centās ieņemt Barutas (Baruth) pilsētu, kas atradās tikai divdesmit kilometru attālumā uz dienvidiem no Cosenas, taču pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs. “Biedri Ribalko,” signalizēja Koņevs, “jūs atkal velkaties kā beigts. Viena brigāde cīnās, bet visa armija stāv uz vietas. Es pavēlu jums šķērsot Barutas-Lukenvaldes līniju pa purvu, izmantojot vairākus maršrutus un virzoties izvērstā kaujas ierindā. Informējiet mani par izpildi.” Pilsēta tika ieņemta divu stundu laikā. Tālāk dienvidos un rietumos, apmēram paralēli, Leļušenko 4. gvardes tanku armija virzījās uz Jīterbogu un pēc tam Potsdamu. Staļins joprojām bažījās par to, ka amerikāņi atkal var negaidīti izrauties uz priekšu. Stavka todien brīdināja Žukovu, Koņevu un maršalu Rokosovski par iespēju sastapties ar Rietumu Sabiedrotajiem un pārraidīja pazīšanās signālus. Taču nedz Stavka, nedz Koņevs pats acīmredzot pilnībā neapzinājās to, ka viņa 1. Ukrainas fronte, iedama no dienvidaustrumiem, uzdursies Buses Devītajai armijai, kas cenšas atkāpties ap Berlīnes dienvidu malu. Koņevam, tāpat kā Žukovam, Berlīne bija kļuvusi par apsēstību. Tonakt viņš noraidīja ziņas abu tanku armiju komandieriem: “Personiski biedriem Ribalko un Leļušenko. Kategoriski pavēlu šonakt ieiet Berlīnē. Ziņojiet par izpildi. Koņevs.” 19. un 20. aprīlī, vāciešiem atkāpjoties no Zēlovas augstienes, viņu frontes līnija nesaglabājās. Pārguruši, no vienībām atpalikuši zaldāti atkāpās kā spēdami, un improvizētas kaujas grupas uzsāka īsas, niknas apšaudes, tiklīdz tika apdraudētas. Devītās armijas štābs ziņoja Heinrici par savām Auffanglinien jeb “atsitiena līnijām”, tomēr tās bija tikai ar zīmuli ievilktas līnijas kartē - štāba virsnieku mēģinājums radīt kāut ko līdzīgu kārtībai haosā. 19.aprīļa vakarā Berzarina 5. triecienarmija bija sasniegusi Strausbergas nomali. Atkāpjošos vācu

spēku situāciju vēl pasliktināja tas, ka visus ceļus, kas veda uz rietumiem, nosprostoja bēgļi, kurus pārņēma aizvien lielāka panika. Kad tanki T-34 tika Verneihenas (Werneucben) lidlaukā, pretgaisa aizsardzības baterija pārregulēja savus 88 milimetru lielgabalus uz zemes mērķiem. Tomēr visās tamlīdzīgās kaujās uz rietumiem no Berlīnes “mums, karavīriem, bija skaidrs, ka šī cīņa nevar turpināties ilgi”, kā rakstīja kāds kauju dalībnieks. 19.aprīļa rītā divīzija Nordland cīnījās apvidū uz ziemeļrietumiem no Minhebergas, no kurienes nupat bija spiests steigšus atkāpties ģenerāļa Veidlinga štābs. Pulks Norge atvilka spēkus no Prichāgenas (Pritzhagen), bet tālāk uz dienvidiem, Bukovas (Buckoiv) mežā, pulks Danmark bija sajaucies ar hitlerjūgendu un 18. tanku grena​dieru divīzijas pārpalikumu. Veidlings pavēlēja viņiem doties pretuzbrukumā Bukovas mežā, taču tas neizdevās. Nordland izlūkbataljons tika gandrīz pilnīgi aplenkts un cieta smagus zaudējumus. Hitlerjūgenda nodaļai bija vēl ļaunāks liktenis: tā tika atšķelta no pārējiem un palika degošā meža sektorā. Padomju tanki piesardzīgi turējās ārpus tanku dūru trāpījumu zonas. “Tad tanki sāka šaut uz koku galotnēm,” ziņoja kaprālis Bekers (Sturmmann Becker), “un šķembas no augšas sāka krist mūsu pozīcijās.” Tie, kas palika dzīvi, bija spiesti atkāpties pa priežu mežu takām uz Štrausbergas pusi. Krievu kājnieki dzinās pakaļ pa grāvjiem, tanki tos piesedza ar uguni. Skandināvu Waffen-SS karavīriem bija tikai kājnieku ieroči un pāris mīnmetēju. Parādījās viens pats vācu lielgabals un mēģināja šaut uz tankiem T-34. Tas nekavējoties tika iznīcināts. Taču tad starp koku stumbriem iznira vientuļš King Tiger. Tas uz​spridzināja abus T-34 un izglāba situāciju. Izlūkbataljona pārpalikums sapulcējās mežā pie Štrausbergas. Karavīri pārsēja ievainojumus, laboja transporta līdzekļus un tīrīja ieročus. Šī bēdu aina nebūt neatturēja šturmbannfīreru Zālbahu (Saalbach) noturēt runu par fīrera dzimšanas dienu un par to, cik liela nozīme ir šai viņu cīņai pret boļševismu. Oberšturmbannfīrers Langendorfs (Langendorf) bija ievainots un aizvests uz SS lauka hospitāli. Kamēr ķirurgs apstrādāja brūces, Langendorfs pa radio dzirdēja Gebelsa runu, veltītu Hitlera dzimšanas dienai. SS ķirurgs nomurmināja: “Nu mēs viņiem parādīsim!” Medicīnas māsas bija brīvprātīgās no Holandes, Flandrijas, Dānijas un visvairāk no Norvēģijas. Langendorfs ievēroja, ka viena no jaunajām norvēģietēm ir ieraudzījusi savu Waffen-SS mīļāko starp smagi ievainotajiem, kas tikko atvesti. “Viņa apskāva šo puisi, ielika viņa galvu sev klēpī un palika pie viņa, līdz viņš nomira no smaga ievainojuma galvā.” Tāpat kā visi ārzemju fašisti un nacionālsociālisti, kas bija brīvprātīgi iestājušies SS, šie cilvēki bija zaudējuši dzimteni un tagad arī ideju, par kuru karojuši. Tas apvienojumā ar viņu asinsnaidu pret boļševismu padarīja viņus par nepārspējamiem cīnītājiem kaujā par Berlīni. Lielāko tās dienas daļu pulki Danmark un Norge pavadīja Strausbergas lidlaukā, aizstāvot to pret Katukova tankiem. Danmark pulka komandieris oberšturmbannfīrers Klocs (Klotz) bija gājis bojā, kad tiešā trāpījumā tika sašauta viņa automašīna. Karavīri novietoja viņa līķi tuvējās kapsētas mazajā kapelā. Nebija laika viņu apgla​bāt. Bija jāsteidzas prom, dienvidrietumu virzienā uz Berlīnes autobāņa loku. Nordland atkāpjoties vairījās no galvenajiem ceļiem. Uz Reichstrasse 1 valdīja haoss, sevišķi pie Rīdersdorfas (Rūdersdorf), kur simtiem transportlīdzekļu devās uz rietumiem, bet ceļu bieži aizšķērsoja pajūgi, pilni ar bēgļiem, ko bija sakapājušas automātu lodes no piķējošiem sturmovikiem. Karavīri, kas piecas dienas nebija saņēmuši pārtiku, ielauzās pamestās mājās. Daži bija tiktāl zaudējuši spēkus, ka, apēduši to mazumiņu, ko izdevās atrast, saļima gultā, bet mundieris vēl bija apkaltis ar tranšeju dubļiem. Viņi nogulēja tik ilgi, ka daži pamodās tikai tad, kad ieradās ienaidnieks. Kāds hitlerjūgenda zēns bija tā pārguris, ka, uztrūcies no ilga, dziļa miega, ieraudzīja, ka visapkārt ir plosījusies kauja. Virsnieki centās atjaunot kārtību, draudot ar pistoli. Kāds majors apturēja pašgājēju zenītlielgabalu, kas veda uz aizmuguri ievainotos. Viņš pavēlēja vadītājam griezt pašgājēju atpakaļ, pret ienaidnieku. Apkalpe paskaidroja, ka stobri tik un tā ir izšauti tukši. Majors neatlaidās un pavēlēja, lai viņi ceļ laukā ievainotos. Daži folksšturmieši, kas atradās tuvumā, iesaucās: “Šaujiet viņu nost! Šaujiet nost!” Tad majors likās mierā. Tādas atkāpšanās laikā virsnieka autoritātei bija maz svara, ja vien to neatbalstīja

lauka žandarmu mašīnpistoles. Haosu uz ceļiem vēl palielināja baumas un panika. Atskanēja maldinoši saucieni: “Der Iwan kommt!” - un bija arī gadījumi, kad tik tiešām parādījās padomju tanki, apdzinuši bēgļus. Vācu zaldāti apgalvoja, ka starp karaspēka rindām braukājot kāds “Zeidlica nodevējs”, pavēlēdams atkāpties līdz pat Potsdamai otrā Berlīnes pusē. Tas varēja būt tiesa, jo Sarkanās armijas 7. nodaļa piespieda savus “antifašistiskos” gūstekņus uzņemties gandrīz jebkuru risku. Sarkanarmieši visādā ziņā jutās kā mājās, cīnīdamies priežu mežā uz rietumiem no galvaspilsētas, kaut gan siltā laika dēļ tie, kas vēl valkāja usanku un vateni, apskauda tos, kuriem jau bija vasaras formastērps. “Jo tuvāk Berlīnei,” atzīmēja kāds krievs, “jo vairāk apkaime atgādina laukus ap Maskavu.” Tomēr daži Sarkanās armijas paradumi neveicināja virzību uz priekšu. 20. aprīlī Minhebergu nežēlīgi izlaupīja “lielākoties virsnieki un karavīri no speciālajiem (t. i., tanku un artilērijas) pulkiem… Vienas dienas laikā tika arestēts pāri par piecdesmit karavīriem. Daži tika nosūtīti uz strēlnieku rotām. Viņi zaga drēbes, apavus un citas lietas vietējo iedzīvotāju acu priekšā. Šie vīri paskaidroja, ka laupījuši tādēļ, lai aizsūtītu šīs lietas uz mājām.” Kamēr Veidlinga LVI tanku korpuss tika atspiests Berlīnes rietumu priekšpilsētu virzienā, CI korpusa pārpalikums bija atkāpies uz ziemeļiem. 19. aprīļa naktī daļa no tā atgāja uz Bernavas apvidu. Ievainotie tika pamesti ceļmalā, jo bija palicis pavisam maz transportlīdzekļu, kuriem vēl pietika degvielas. Daudzus turpat ceļmalā acīmredzot no​galināja šāviņu šķembas. Vairums Bernavā sapulcējušos karavīru bija virsnieku kadeti un tehniķi no steigā savāktiem pulkiem. Līdzko izvietoti skolās un mājās, viņi gluži vienkārši saļima un aizmiga. Kāda sakarnieku mācekļu grupa atrada pamestu baraku. Taču 20. aprīļa agrumā, kad uzbrukumā devās 47. armijas 125. strēlnieku korpuss, seržantam bija visi jāapstaigā un jāuzpurina no miega, lai piespiestu iet ārā un aizstāvēt pilsētu. “Tas viss bija bezjēdzīgi,” daudzus gadus vēlāk sacīja viens no viņu komandieriem, taču tolaik vērmahts turpināja cīnīties, jo ne​viens nebija pateicis, ka drīkst mitēties. Cīņa par Bernavu - pēdējā īstā aizsardzības akcija, pirms visā nopietnībā sākās kauja par Berlīni, bija haotiska un īsa. Vācu virsnieki, kas komandēja jauniņos kursantus, drīz saprata, ka vairs nespēj novērst pilnīgu sabrukumu. Daudzi aizlavījās prom pa vienam vai mazās grupiņās. Kad 47. armija ieņēma Bernavu, 30. gvardes artilērijas brigādes baterija izšāva uzvaras salūtu, tēmētu uz Berlīni. Tikmēr Bogdanova 2. gvardes tanku armija virzījās uz priekšu gar Berlīnes ziemeļaustrumu priekšpilsētām, pie paša autobāņa loka. Daudzi padomju karavīri bija dzirdējuši par šo autobāni kā par īstu inženiermākslas meistardarbu, bet tie, kas bija redzējuši staļiniskos būvju paraugus, izrādīja klaju nicinājumu. 7.nodaļa izmantoja arvien vairāk gūstekņu par aģentiem, lai kūdītu vācu karavīrus dezertēt. 3. triecienarmijas frontē pieci karavīri no folksšturma bataljona 20. aprīlī tika aizsūtīti atpakaļ pie saviem biedriem. “Nākamajā dienā viņi atgriezās ar gandrīz visu bataljonu.” Tomēr par spīti politiskās nodaļas solījumiem daudzi krievu zaldāti kā apsēsti meklēja Waffen-SS karavīrus, kam atriebties. “Du SS!” viņi mēdza apsūdzoši uzkliegt. Karavīriem, kas pārsteigumā iesmējās, draudēja lielas briesmas tikt nošautiem uz līdzenas vietas. Daži, kurus bija sagūstījis NKVD karaspēks un SMERŠ apsūdzējis kā vērvolfiešus, tika piespiesti atzīties, ka viņiem “izsniegtas ķīmiskas vie​las aku un upju saindēšanai”. Ģenerālis Buse ar Devītās armijas lielāko pusi - XI SS tanku korpusu, V SS kalnu korpusu un garnizonu no Frankfurtes pie Oderas - drīz sāka atkāpšanos uz dienvidrietumiem Šprēvaldes virzienā par spīti tam, ka no Fīrera bunkura bija saņemta pavēle, kas aizlie​dza pamest aizsardzības līniju pie Oderas. Fīrera uzmācīgā vēlme organizēt pretuzbrukumus tikai pašu pretuzbrukumu dēļ atgriezās 20. aprīļa vakarā, tieši tad, kad Žukovs un Koņevs mudināja savu tanku armiju komandierus straujāk iet uz priekšu. Hitlers lika ģenerālim Krēbsam sākt uzbrukumu no Berlīnes rietumiem pret Koņeva armijām, lai novērstu aplenkumu. Spēkus, kam bija paredzēts “atsviest atpakaļ” 3. un 4. gvardes tanku armiju, veidoja Friedrich Ludivig Jahn divīzija, kurā bija iesaukti zēni no Reiha Darba dienesta nodaļām, un tā dēvētā “Vinsdorfas tanku formā​cija” - pusducis tanku no Vinsdorfas (Wiinsdorf) kursantu skolas.

Todien viens policijas bataljons bija nosūtīts uz Štrausbergas apvidu, “lai notvertu dezertierus un sodītu viņus ar nāvi un lai nošautu ikvienu karavīru, kas pieķerts atkāpjamies bez pavēles”. Tomēr paši soda izpildītāji pa ceļam sāka dezertēt. Viens no tiem, kas padevās krieviem, teica savam padomju pratinātājam, ka “jau pirms krievu ofensīvas sākuma Berlīnē slēpās ap 40 000 dezertieru. Tagad šis skaits strauji aug.” Viņš piebilda, ka policija un gestapo nespēj kontrolēt situāciju.

18.Zelta fazānu bēgšana Sestdien, 21. aprīļa rītā, līdzko bija beidzies pēdējais Sabiedroto uzlidojums, ģenerāļa Reimana štābā Hoencollerndammā mudžēja brūni formastērpi. Nacistu partijas augstākie varasvīri bija atsteigušies šurp, lai saņemtu nepieciešamo sankciju atstāt Berlīni. Šoreiz “zelta fazāniem” nācās lūgt atļauju armijai. Gebelss, Reiha pilnvarnieks Berlīnē, bija izdevis pavēli par to, ka “neviens vīrs, kas spēj nest ieročus, nedrīkst atstāt Berlīni”. Sankciju izņēmumam varēja dot vie​nīgi Berlīnes aizsardzības štābs. “Žurkas pamet grimstošo kuģi,” - ar šādiem vārdiem, dabīgi, reaģēja Reimana štāba priekšnieks pulkvedis Refiors. Noraugoties šajā ainā, Reimans un viņa štāba virsnieki guva mirkļa gandarījumu. Tika parakstīts vairāk nekā 2000 caurlaižu partijas “klubkrēsla karotājiem”, kuri vienmēr bija tik dedzīgi nosodījuši armiju par atkāpšanos. Reimans atklāti pateica, ka paraksta tās labprāt, jo pilsētas aizsar​dzībai nākšot tikai par labu, ja šādi gļēvuļi aizvākšoties prom. Šo domu pēc divām dienām skaļi atbalsoja Werwolfsender Gebelsa īpašais raidītājs Kēnigsvusterhauzenā (Konigsivusterhausen), pārraidot uzsaukumus “Berlīnes un Brandenburgas vērvolfiešiem” celties cīņai pret ienaidnieku. Šajos uzsaukumos tika apgalvots, ka visi gļēvuļi un nodevēji esot pametuši Berlīni. “Fīrers nav aizbēdzis uz Vācijas dienvidiem. Viņš paliek Berlīnē un kopā ar viņu arī visi tie, kurus viņš atzinis par cienīgiem, lai tie šajā vēsturiskajā stundā cīnītos viņam līdzās… Kareivji un virsnieki frontē, tagad jūs ne tikai izcīnāt pēdējo un dižāko izšķirošo kauju par Reihu, bet ar savu cīņu arī pabeidzat nacionālsociālistisko revolūciju. Palikuši ir tikai nelokāmākie revolucionārie cīnītāji.” Tīši tika ignorēts tas, ka daudz lie​lāks skaits folksšturmiešu un jauniesaukto tika piespiests karot, piedraudot ar cilpu vai nošaušanu. Pulksten 9.30, pāris stundu pēc pēdējā Sabiedroto uzlidojuma, Berlīni sāka intensīvi apšaudīt artilērija. Hitlera SS adjutants Oto Ginše (Otto Gūnsche) ziņoja, ka fīrers dažas minūtes pēc pamošanās, neskuvies un dusmīgs, esot iznācis bunkura gaitenī, kas kalpoja par uzgaidāmo telpu. “Kas notiek?” viņš uzkliedza ģenerālim Burgdorfam, pulkvedim fon Belovam un Ginšem. “No kurienes šauj?” Burgdorfs atbildēja, ka Berlīnes centru apšauda padomju smagā artilērija. “Vai krievi jau tik tuvu?” vaicāja Hitlers, acīm redzami sa​tricināts. Ģenerālis Kazakovs bija raidījis uz priekšu savas artilērijas trieciendivīzijas un visu pārējo smago lielgabalu baterijas ar 152 mm un 203 mm haubicēm. Uz šāviņiem bija parādījušies jauni saukļi - “Žurkai Gebelsam”, “Par Staļingradu”, “Gēringa resnajam vēderam”, “Par bāreņiem un atraitnēm”. Politisko virsnieku uzkurinātas, liel​gabalu apkalpes šāva neiedomājamā ātrumā. Augstākie artilērijas virsnieki jutās sevišķi lepni un izteica pašapmierinātas piezīmes par “asiņaino kara dievu”; šis apzīmējums bija kļuvis par gandrīz universālu eifēmismu padomju artilērijai. No tā rīta līdz 2. maijam uzbrukumā pilsētai tika izlietoti 1,8 miljoni šāviņu. Sevišķi stipri apšaudēs cieta sievietes, lietū stāvēdamas rindās un cerēdamas saņemt savu “krīzes devu”. Berlīnes dienvidrietumos pie Karstadt lielveikala, kur bija stāvējusi rinda, pēc apšaudes pa visu Hermaņa laukumu (Hermannplatz) bija izmētāti sakropļoti līķi. Daudz cilvēku gāja bojā, stāvot rindās pie ūdenssūkņiem. Ielu varēja šķērsot, tikai pārskrienot no viena nedroša aizsega uz nākamo. Vairums ļaužu atmeta visam ar roku un atgriezās savos pagrabos. Tomēr daži izmantoja pēdējo izdevību, lai apraktu sudrabu un citas vērtslietas dārzā vai tuvējā zemes gabalā. Taču neatlaidīgā apšaude un šķembu lietus drīz piespieda vairumu iedzīvotāju paslēpties pazemē. Divu gadu laikā, turpinoties smagajiem uzlidojumiem, ko dienā veica die Arnis un naktī die Tommys, pagrabos un bumbu patvertnēs bija izveidojušās atsevišķas subkultūras. “Pagrabu ciltij”, kā šie īpatnējie sabiedrības mikrokosmi nosaukti kādā privātā dienasgrāmatā, bija daudzi un dažādi paveidi gan izteikti bagātos, gan nabadzīgos rajonos. Katrā pagrabā vienmēr gadījās vismaz viens neizturami garlaicīgs iemītnieks, visbiežāk nacists, kurš centās attaisnot savu ticību fīreram un galīgajai uzvarai.

Daudzi berlīnieši nez kāpēc bija pēkšņi sākuši dēvēt Hitleru par “to tur” - nebūt ne obligāti ar zākājošu pieskaņu. Cilvēki pieķērās amuletiem un talismaniem. Kāda māte ņēma līdzi uz pagrabu kājas protēzi, kas bija piederējusi dēlam, kurš joprojām atradās ielenktajā Breslavā. Daudzās “pagrabu ciltīs” izveidojās īpaša māņticība vai teorija attiecībā uz izdzīvošanu. Piemēram, daži ticēja, ka paliks dzīvi pat pēc gandrīz tieša trāpījuma, ja aptīs ap galvu dvieli. Citi jutās pārliecināti: ja, atskanot pirmajai eksplozijai, salīks uz priekšu, tad viņiem nepārsprāgs plaušas. Šķiet, tolaik pilnos ziedos plauka visas vācu hipohondrijas galējības. Kad pēc uzlidojuma atskanēja gaisa trauksmes atsaukuma signāls, pagrabos un patvertnēs atbalsojās nervozi smiekli un joki. Vecāku, rupjāku sieviešu vidū īpaši bija iecienīts šāds: “Labāk Russki uz vēdera nekā Ami uz galvas.” Dienas gaitā, kamēr kauju pameta sagrautas vācu vienības un no formācijām atpalikuši zaldāti, Hitlers joprojām uzstāja, lai Buse notur frontes līniju, kuras iznīcināšana turpinājās jau divas dienas. Buses kreisā flanga pārpalikums - CI korpuss - bija padzīts no Bernavas apvidus. Volframs Kercs (Wolfram Kertz) no Grossdeutschland sardzes pulka tika ievainots pie Blumbergas (Blumberg) autobāņa krustojuma uz ziemeļaustrumiem no Berlīnes. No aptuveni 1000 sardzes pulka vīriem Berlīni sasniedza tikai četrdesmit. Daudz ko noteica Soldatenglūck jeb “zaldāta veiksme”. Kercs sēdēja, atbalstīts pret kādas baznīcas mūri, un tā viņu atrada krievi. Kercam ap kaklu viņi ieraudzīja Bruņinieka krustu. “Du General?” viņi noprasīja. Tad ar pajūgu aizveda viņu uz štābu pratināt. Augstāka ranga virsnieks viņam jautāja, vai Hitlers vēl esot dzīvs un kas Kercam esot zināms par vācu un amerikāņu plāniem dot kopīgu prettriecienu Sarkanajai armijai. Tas skaidri liecināja, kāda paranoja valda Kremlī. Patiesībā amerikāņi joprojām cīnījās pret vāciešiem visur, arī uz Berlīnes ass. Viņu sauszemes karaspēks un ASV gaisa spēku bumbvedēji Mustang pastāvīgi uzbruka Divpadsmitās armijas Scharnhorst divīzijai ziemeļos no Desavas. Tā bija atbilde negaidītajiem Luftwaffe uzlidojumiem Elbes pārejām un placdarmiem. Pēteram Retiham (Peter Retticb), kas ko​mandēja vienu no Scharnhorst bataljoniem, 21. aprīlī bija atlikuši ti​kai piecdesmit vīri. Devītās armijas centrā Veidlinga LVI tanku korpusa atlikušie spēki arī tika spiesti atpakaļ uz Berlīnes autobāņa loka austrumu malu un pāri tai. Šoseju abās malās grāvjos gulēja līķi. Vairums bija sturmoviku pļaujošo uzlidojumu upuri. Gan sānceļus, gan galvenos ceļus pārblīvēja civilisti ar rokas ratiņiem, bērnu ratiņiem un zirgu pajūgiem. Viņi drūzmējās ap karavīriem, alkdami dzirdēt informāciju par ienaidnieka virzību, taču karavīriem pašiem bieži nebija par to skaidra priekšstata. Katrās krustcelēs Feldgendarmerie posteņi atkal tvarstīja no vienībām atpalikušos, lai veidotu jaunas rotas. Ceļmalas kokos daži bija pakārti ar plāksnīti uz krūtīm: “Es biju gļēvulis.” Visvairāk laimējās tiem zaldātiem, kas tika nosūtīti aizstāvēt mājas abpus ceļam. To iemītnieki viņus pabaroja un iedeva siltu ūdeni, lai viņi varētu noskūties un nomazgāties - pirmo reizi kopš vairākām dienām. Pētershāgenā (Petershagen) viena Nordland rota šturmbannfīrera Lorenča (Lorenz) vadībā ar dažu izlūkbataljona bruņumašīnu palīdzību gatavojās stāties pretī 8. gvardes armijai, taču viņus pēkšņi iznīcināja masīva katjušu apšaude. Kādā ziņojumā apgalvots, ka padomju raķešu kaujas galviņas bijušas pildītas ar improvizētu napalmu. Bruņumašīnas uzliesmoja, dažas eksplodēja. Tie, kas bija palikuši dzīvi, panikā ielēca atlikušajās mašīnās un brauca prom, atstājot likteņa varā ievainotos, daudzus ar smagiem apdegumiem. Tikai Lorencs un viņa radists palika, lai rūpētos par ievainotajiem. Tos, kuri vēl varēja izdzīvot, viņi ievietoja vienīgajā atlikušajā riteņkāpurķēžu mašīnā un aizveda uz pārsiešanas punktu. Tas bija ierīkots šķūnī, nelielā ieplakā blakus komandpostenim. Lorenču mocīja “ļoti slikta nojauta”. Pēc īsa brīža padomju gvardes artilērija sāka vēl vienu precīzu apšaudi ar katjušām. Neskarts nepalika gandrīz neviens. Lorencam labajā plecā ietriecās šrapnelis. Turpat netālu Hopegartenā (Hoppegarten) Gerhards Tilerijs no virsnieku kadetu bataljona pie sacīkšu zirgu staļļa ieraudzīja kādu savas divīzijas pulkvedi. “Skatieties, lai tiekat mājās sveiki un

veseli,” pulkvedis teica pārsteigtajam zaldātam. “Šim visam vairs nav nekādas jēgas.” Tomēr Tilerijs nevarēja tūdaļ paklausīt šim padomam. Viņa jauno, nule savākto rotu komandēja ļoti apņēmīgs, gados jauns artilērijas virsnieks bez kādas pieredzes kājnieku vienībās. Viņš lika rotai atkāpties uz Mālsdorfu (Mahlsdorf), kur tika ieņemtas aizsardzības pozīcijas kapsētā. Atelpas brīdī pirms nākamās cīņas Tilerijs un daži citi tika nosūtīti savākt pārtiku, ko deva vietējie iedzīvotāji. Pārtiku viņi nesa, saliktu divās piena kannās. Tilerijs pamanīja, ka pa labi no viņiem atrodas folksšturma grupa un policijas bataljons. Viņi visi zināja, ka drīz parādīsies krievi, izlūkodami tālāko ceļu un šau​dami ar mīnmetējiem uz jebko, kas atgādina aizstāvības pozīcijas. Tur, Berlīnes austrumu pusē, vācu Devītās armijas pārpalikums grasījās stāties pretī 5. triecienarmijai un Čuikova 8. gvardes armijai. Taču tad Žukovs novirzīja 8. gvardes armiju tālāk uz dienvidiem, uz Šprē pusi. Viņš gribēja, lai Čuikovs un Katukova 1. gvardes tanku armija, kas joprojām cieši sadarbojās, ieietu Berlīnē no dienvidrietumiem. Tādējādi viņš cerēja apsteigt Koņeva centienus uzbrukt Berlīnei no tās pašas puses. 21. aprīlī dažas Katukova tanku brigādes kopā ar 8. gvardes armijas kājniekiem izrāvās uz priekšu un ieņēma Erkneru (Erkner) mazliet uz dienvidiem no Rīdersdorfas. Lai ielenktu Berlīnes ziemeļu flangu, Žukovs raidīja 47. armiju apkārt, uz Špandavu, bet 2. gvardes tanku armiju - uz Orānienburgu. Staļina izdarītā spiediena rezultātā viņš nosūtīja radiogrammu: “Mūsu gausuma dēļ Sabiedrotie jau tuvojas Berlīnei un drīz to ieņems.” Vadošās tanku brigādes, kurām pilsētu būtu vajadzējis sasniegt jau iepriekšējā naktī, 21. aprīļa vakarā vēl atradās tikai pie priekšpilsētām. Žukovs liedzās atzīt, ka tieša tanku virzīšanās uz priekšu šādos apstākļos liks ciest smagus zaudējumus. Katrā ceļmalas mājā, katrā zemes gabalā vai dārzā, gandrīz katrā krūmā varēja slēpties ar tanku dūri bruņots hitlerjūgenda zēns vai folksšturmietis. Tonakt arī 3. triecienarmijas strēlnieku pulki un 5. triecienarmija sasniedza ziemeļaustrumu priekšpilsētas Malhovu (Malchoiv) un Hoenšēnhauzenu (Hohenschdnhausen). Divdesmit kilometru uz dienvidiem no Berlīnes, Cosenas milzīgajā pazemes štābā, valdīja liels nemiers. Iepriekšējā dienā, kad viņus sāka apdraudēt no dienvidiem nākošie padomju tanki, ģenerālis Krēbss bija nosūtījis izlūkos OKH mazo aizsardzības nodaļu ar izlūkdienesta bruņumašīnām. 21. aprīlī pulksten 6.00 Krēbsa otro adjutantu kapteini Boltu (Gerhard Boldt) pamodināja telefona zvans. Izlūku nodaļas komandieris vecākais leitnants Krenkels (Krānkel) nupat bija redzējis, ka pa Barutas ceļu uz Cosenu virzās četrdesmit padomju tanki. Viņš gatavojās tos apšaudīt. Bolts saprata, ka Krenkela vieglajām bruņumašīnām nav nekādu izredžu cīņā pret tankiem T-34. Viņš informēja Krēbsu, kurš piezvanīja uz Reihskanceleju un lūdza atļauju pārdislocēt štābu. Hitlers to neļāva. īsi pirms situācijas apspriedes, kam bija jāsākas 11.00, tālumā bija skaidri sadzirdama tanku sāktā apšaude. Kāds štāba virsnieks piezīmēja, ka krievi var sasniegt Cosenu pusstundas laikā. No Krenkela pienāca vēl viena ziņa. Viņa uzbrukums bija cietis sakāvi, turklāt ar smagiem zaudējumiem. Vairs nebija nekādu līdzekļu, lai apturētu ienaidnieka tankus. No sava kabineta iznāca ģenerālis Krēbss. “Ja jūs esat gatavi, kungi,” viņš teica, sākdams vācu ģenerālštāba virsnieku pēdējo apspriedi. Bija grūti nedomāt par to, ka viņus tūdaļ sagūstīs padomju bruņotie spēki un pēc tam gaidīs gūstekņu nometnes Krievijā. Taču šāvieni vairs neskanēja. Tanki bija apstājušies uz ziemeļiem no Barutas, jo tiem bija izbeigusies degviela. Un beidzot, pulksten 13.00, no Reihskancelejas piezvanīja ģenerālis Burgdorfs. OKH tika dots rīkojums pārcelt štābu uz Luftwaffe bāzi Eihē (Eiche) pie Potsdamas. Viņu kolēģiem no blakusesošās OKW bunkuru sistēmas bija jāpārceļas uz tuvējo tanku bāzi Krampnicā. Šis lēmums bija pieņemts pēdējā mirklī. Liela transporta kolonna ar ierindas personālu atstāja Cosenu un sāka bīstamu ceļojumu, lai dotos uz dienvidrietumiem un pēc tam uz Bavāriju. Viņiem nebija ne jausmas, ka priekšā ceļu aizšķērsojušas Leļušenko tanku brigādes, taču jau pirms tam viņus apšaudīja Luftwaffe vienā no saviem pēdējiem uzlidojumiem. Vācu piloti nepareizi identificēja viņu transportlīdzekļus. Tikmēr mazākā grupa devās uz Potsdamu - paralēli Leļušenko tankiem.

Vēlā pēcpusdienā padomju karavīri piesardzīgi un pārsteigti iegāja maskētajā Cosenas nometnē. Abi ēku kompleksi - Maybach I un Maybach II - atradās viens otram blakus, koku un kamuflāžas tīklu aizsegā. Zaldātus pārsteidza nevis papīra lapu tūkstoši, kas plivinājās zemajās, zigzagveidā nokrāsotajās betona ēkās, bet gan ekskursija pa nometni vietējā sētnieka vadībā. Viņš ieveda sarkanarmiešus pazemes bunkuru galeriju labirintā, kur atradās ģeneratori, stratēģiskās kartes, telefonu un teletaipu rindas. Vislielākais brīnums bija telefonu centrāle, ar kuras palīdzību abi galvenie štābi bija uzturējuši sakarus ar vērmahta vienībām tajos laikos, kad Trešais reihs bija pleties no Volgas līdz Pirenejiem un no Nordkapa līdz Sahārai. Kopā ar sētnieku vienīgie nometnes aizstāvji bija četri karavīri. Trīs bija nekavējoties padevušies. Ceturtais to nespēja, jo bija līdz nāvei piedzēries. Pēkšņi iezvanījās telefons. Klausuli pacēla viens no krieviem. Acīmredzot zvanīja kāds augsta ranga vācu virsnieks un jautāja, kas notiek. “Ivans ir klat,” zaldats krieviski atbildēja un piebilda, lai zvanītājs vācas pie velna. Tobrīd, kad Krēbsa štāba virsnieki nepiedienīgā steigā pārcēlās uz Berlīnes rietumu pusi, paklīda baumas, ka arī ģenerālis Veidlings esot pārvietojis savu štābu uz Dēbericu ziemeļos no Potsdamas. Divas dienas vēlāk tas noveda pie melnās komēdijas, kad Hitlers vispirms grasījās sodīt Veidlingu ar nāvi par nodevību un gļēvulību, bet pēc tam iecēla viņu par Berlīnes aizsardzības komandieri. Berlīnes apšaudīšanu Hitlers uztvēra kā personisku apvainojumu, un, ņemot vērā saukļus, kas bija uzkrāsoti uz padomju šāviņiem, tieši tā tas arī bija iecerēts. Viņa instinktīvā reakcija bija - vainot Luftwaffe par to, ka šī apšaude vispār pieļauta. Viņš piedraudēja ģenerālim Kolleram (Kari Koller) ar nāvessodu - un ne jau pirmo reizi. Hitleram nerūpēja tas, ka Luftwaffe rīcībā atlicis pavisam nedaudz lietojamu lidmašīnu un vēl mazāk aviācijas degvielas. Viņš bija pārliecināts, ka dusmas dod viņam iedvesmu. Padomju karaspēks, cenšoties ielenkt pilsētu no ziemeļiem, atstāja neaizsargātu savu labo flangu. Hitlers nolēma, ka pavēlēs doties pretuzbrukumā un samalt ienaidnieku miltos. Pēc situācijas kartes viņš atcerējās III SS Germaniscbe korpusu, kas obergupenfīrera Fēliksa Šteinera vadībā atradās uz ziemeļrietumiem no Ēbersvaldes. Hitlers atteicās akceptēt faktu, ka Heinrici jau ir norīkojis vairumu šī korpusa divīziju palīgā Devītajai armijai. Armiju grupas Weichsel informācija liecināja, ka Šteinera korpuss sastāv tikai “no trim bataljoniem un dažiem tankiem”. Hitlers, nelikdamies zinis par realitāti, sāka runāt par “Šteinera armiju grupu” - un šis pārspīlējums bija grandiozs pat pēc viņa paša mērauklām. Viņš ietiepīgi apgalvoja, ka to jebkurā gadījumā varot pastiprināt ar visām vienībām no CI korpusa, kas bija atkāpies uz ziemeļiem no Berlīnes. Viņš atcerējās pat Gēringa Luftwaffe miesassargus Kārinhallā, bet tie jau bija prom. Ikviens karavīrs, matrozis un lidotājs, kas vien atrodams, bija jāsūta kaujā, un ikvienu komandieri, kurš taupītu savus karavīrus, piecu stundu laikā gaidīja nāvessods. Hitlers vienmēr kā bausli bija uztvēris Fridriha Lielā vārdus: “Tas, kurš raidīs kaujā savu pēdējo bataljonu, būs uzvarētājs.” Šis teiciens uzkurināja viņa fantāzijas par to, ka pārdroša spēlēšanās ar citu cil​vēku dzīvību ir dižuma pazīme. Kad Šteineram piezvanīja no Fīrera bunkura, viņš zaudēja valodu aiz pārsteiguma par Hitlera pavēli doties uzbrukumā. Sakopojis domas, viņš atzvanīja Krēbsam, lai atgādinātu, kāda ir reālā situācija, taču Krēbss stāvēja gandrīz blakus Hitleram. Tajā brīdī jau bija par vēlu. Šteiners saņēma oficiālu pavēli doties pretuzbrukumā 1. Baltkrievijas frontes labajam flangam. Turklāt par nepaklausību viņam un viņa virsniekiem tika piedraudēts ar nāvessodu. Heinrici, uzzinājis to visu mazliet vēlāk, piezvanīja uz Reihskanceleju, lai iebilstu pret šādu ārprātu. Krēbss viņam atbildēja, ka lēmums ir pieņemts un ka viņš nevar runāt ar fīreru, jo fīrers ir pārāk aizņemts, lai risinātu telefona sarunas. Šajā vājprāta naktī Hitlers arī atstādināja ģenerāli Reimanu no Berlīnes aizsardzības komandiera posteņa. Ģenerālis Burgdorfs bija pārliecinājis fīreru, ka no Reimana nav nekāda labuma. Un Gebelss turēja uz Reimanu ļaunu prātu jau kopš tā laika, kad Reimans bija atteicies pārvietot savu štābu uz Zoo bunkuru blakus Gebelsa - Reiha aizsardzības pilnvarnieka Berlīnē - štābam. Reimans tika norīkots uz Potsdamu kā komandieris mazskaitlīgai divīzijai, kura saņēma nosaukumu “armiju grupa Spree”. Tika

apsvērti un noraidīti divi kandidāti Reimana bijušajam postenim. Pēdīgi Hitlers izraudzījās kādu pulkvedi Kēteru (Kāther), kura galvenā kvalifikācija šim uzdevumam bija tāda, ka viņš bija nacionālsociālistu Fūhrungsoffizier - nacistu ekvivalents padomju militārajam komisāram. Kēters tika paaugstināts par diviem rangiem, taču nākamajā dienā atkal atstādināts no posteņa. Brīdī, kad Sarkanā armija iegāja Berlīnes priekšpilsētās, Berlīnei nebija aizsardzības komandiera. Žukovam virzības temps joprojām šķita pārāk gauss. Svētdien, 22. aprīlī pēc plāna bija paredzēts ieņemt Berlīni, taču viņa vadošās divīzijas vēl arvien atradās perifērijā. Tajā rītā viņš nosūtīja radiogrammas savu armiju komandieriem: “Berlīnes aizsardzība ir organizēta vāji, bet mūsu karaspēka operācija notiek ļoti lēni.” Viņš pavēlēja “iet uz priekšu divdesmit četras stundas diennaktī”. Fakts, ka šī bija Ļeņina dzimšanas diena, pamudināja politiskās nodaļas izsniegt vēl vairāk simbolisko sarkano karogu, ko pacelt virs ievērojamām ēkām. Šprē upe neatstāja uz krieviem nekādu iespaidu. Kāds virsnieks aprakstīja to kā “duļķainu, purvainu upīti”. Taču tāpat, kā Žukovs bija par zemu novērtējis Zēlovas augstienes aizsardzības spēku, viņš nebija pievērsis uzmanību arī upju, kanālu un ezeru tīklam šeit, mežainajā Brandenburgas apvidū. Vienīgi pateicoties izlūku rotu lielajai pieredzei, uzkrātai divus gadus garajā kara ceļā, dodoties uzbrukumos pār upēm, kā arī padomju sapieru drošsirdībai un prasmei būvēt tiltus, šī virzība uz Berlīni neprasīja vēl vairāk laika. 1. gvardes tanku armija gatavojās būvēt pontontiltu pār Šprē pie Kepenikas (Kopenick), kādu gabalu tālāk. 7.gvardes armija ar saviem tankiem, pati to vēl neapzinādamās, piespieda Veidlinga LVI korpusu atkāpties pilsētā. Pa labi no viņiem 5. triecienarmija ielauzās austrumu priekšpilsētās, bet 3. triecienarmijai bija pavēlēts tālāk gar pilsētas robežu ieiet ziemeļu priekšpilsētās un tad doties uz centru. Pa labi 2. gvardes tanku armijai bija jāieiet pilsētā caur Sīmensštati (Siemensstadt) un jāvirzās uz Šarlotenburgu (Charlottenburg). Visbeidzot, 47. armija, Orānienburgā pārsteigdama franču karagūstekņus ar kamieļu vilktiem pajūgiem, virzījās tālāk uz rietumiem, lai pabeigtu pilsētas ziemeļdaļas aplenkumu. Agri tās svētdienas rītā ģenerālis Veidlings izsauca savu divīziju komandierus, lai apspriestu situāciju. Viņi visi, ar vienu izņēmumu, gribēja izlauzties uz dienvidiem, lai pievienotos ģenerālim Busem un abiem pārējiem Devītās armijas korpusiem. Izņēmums bija brigāde- fīrers Cīglers no SS Nordland divīzijas, kurš sadusmoja Veidlingu, atklāti pateikdams, ka grib pievienoties Šteineram. Neviens nezina, vai tam pamatā bija tikai un vienīgi SS vienotības gars vai reizē arī vēlme atvilkt savus skandināvu brīvprātīgo spēkus atpakaļ uz SS pozīcijām pie Dānijas robežas. Nordland turpināja aizstāvēt Mālsdorfu un Reichstrasse 1, kas veda uz Berlīni. Frīdrihsfeldē (Friedrichsfelde) viena no Nordland nodaļām aplenca franču karagūstekņus un, draudot ar ieročiem, piespieda viņus rakt ierakumus. Pēc smagiem uzbrukumiem dienas vidū divīzija atkāpās uz Karlshorstu. Viena tās nodaļa izraka ierakumus blakus hipodroma skrejceļiem un ierīkoja tur mīnmetēju pozīcijas. Tomēr drīz viņi paši nokļuva smagā apšaudē - “padomju šāviņi eksplodēja [hipodroma] tribīnēs un staļļos”. Karavīri jau gandrīz veselu nedēļu nebija redzējuši savu “dzelzs rezervi”, kas nereti sastāvēja tikai no bundžas ar kausētu sieru, Dauerbrot jeb ilgi lietojamas maizes un ūdens pudeles, kurā ielieta kafija vai tēja. Tagad labākajā gadījumā atlika cerēt, ka uz plaukta kādā pamestā mājā atradīsies kārba ar cūkgaļas konserviem, ko varēs atvērt ar durkli. Karavīri bija nemazgājušies, apauguši ar bārdu, apsarku​šām acīm. Tālāk uz dienvidaustrumiem Devītās armijas stāvoklis bija vēl smagāks. Hitlera pavēle noturēt frontes līniju pie Oderas bija bezjēdzīga. XI SS tanku korpusa pārpalikums, V SS kalnu korpuss un Frankfurtes garnizons no dažādām pusēm sāka atkāpties uz Šprēvaldi. Karavīri atkāpās pa vienam vai grupās. Bija atlicis maz organizētu vienību, un neviena no tām nespēja saņemt ziņas no Buses štāba. Transportlī​dzekļi pa ceļam tika pamesti, jo izbeidzās degviela. Atsevišķas vienības tika atstātas aizmugurē, lai segtu atkāpšanos, taču to pretestība nebija ilga. Viens no Olimpiskajā stadionā apmācītajiem hitlerjūgenda biedriem Reinhards Apels nonāca grupā, kurai netālu

no Millrozes bija jāaizstāj SS divīzijas 30. Januar spēki. Dzīvību viņam izglāba kāds vecs seržants, kas jau bija saņēmis vairākus apbalvojumus Austrumu frontē. Kad tuvojās padomju zaldāti, Apels izmisīgi apņēmās atdot savu dzīvību par dārgu cenu un piecēlās kājās, lai mestu granātu. Seržants sakampa viņu aiz rokas un atņēma granātu. Tad uzkliedza zēnam, ka tas esot neprāts - censties būt drosmīgam, kad stāvoklis ir bezcerīgs. Krievi tikai apšautu visus, kas atrodas bunkurā. Kad parādījās padomju zaldāti ar automātiem, seržants jau bija piesējis pie nūjas baltu mutautu un padodoties pacēla rokas. Ar kliedzieniem “Voina kaputt!” un “Gitler kaputt!” krievi metās uz priekšu, atņēma jaunajiem kareivjiem ieročus, pasvieda tos malā un tad norāva viņiem pulksteņus. Zēniem un vecajam seržantam pavēlēja iet uz austrumiem, uz Oderu. Astoņdesmit kilometru tālāk aizmugurē 3.gvardes tanku armijas izlūknodaļas iepriekšējā vakarā bija sasniegušas Kēnigsvusterhauzenu. Tātad nepilnu sešu dienu laikā no Neises bija mēroti 174 kilometri. No Čuikova 8. gvardes armijas, kas atradās Migelezera (Mūggelsee) ziemeļu krastā, šīs nodaļas šķīra ezeru un ūdensceļu tīkls. Abas padomju armijas un šī barjera tagad veidoja efektīvu ielenkumu ap Buses Devītās armijas atlikušo daļu. Maršals Koņevs, saņēmis aviācijas izlūku brīdinājumu par to, ka pa labi Sprēvaldē koncentrējies ienaidnieka karaspēks, steidzināja 28.armiju doties uz priekšu ar kravas mašīnām. Šīm divīzijām bija jāaizpilda sprauga starp Gordova 3. gvardes armiju, kas patlaban likvidēja vācu spēkus ap Kotbusu, un 3. gvardes tanku armiju, kas virzījās uz Berlīni. Koņevs nolēma pastiprināt Ribalko tanku armiju ar artilērijas triecienkorpusu - “varenu veseri” - un vienu zenītartilērijas divīziju. 22.aprīļa vakarā visi trīs Ribalko korpusi bija sasnieguši Teltovas (Teltoiv) kanālu - Berlīnes perimetra aizsardzības līnijas dienvidu malu. Vācu aizstāvji bija “ļoti pārsteigti, nonākot aci pret aci ar krievu tankiem”. 3.gvardes tanku armijas ziņojums neparasti poētiskā stilā vēstīja, ka sarkanarmiešu ierašanās bijusi tik negaidīta “kā sniegs vasaras vidū”. Vācu sakaru līnijas darbojās tik slikti, ka par šo faktu nezināja pat armiju grupas Weicbsel štābs. Un “netika veikti nekādi pasākumi, lai aizvāktu krājumus” no lielas vērmahta pārtikas noliktavas, kas atradās kanāla dienvidu pusē. “Gluži otrādi, pat tad, kad pirmie krievu tanki bija tikai pārsimt metru attālumā, administrators neļāva izdalīt pārtikas devas folksšturma vienībām kanāla ziemeļu krastā, jo pēc reglamenta nebija aizpildīts izsniegšanas sertifikāts.” Viņš nolik​tavu aizdedzināja. 7.mehanizētais korpuss bija izjoņojis cauri Lihtenrādei (Lichtenrade), 6.gvardes tanku korpuss okupējis Teltovu un 7.gvardes tanku korpuss turpat pa kreisi ieņēmis Stānsdorfu (Stahnsdorf). Tālāk rietumos daļa no Leļušenko 4. gvardes tanku armijas atradās tikai desmit kilometru attālumā no Potsdamas. Vēl divi viņa korpusi, kas virzījās ap Berlīnes rietumu galu, bija nepilnu četrdesmit kilometru atstatumā no Žukova 47.armijas, kura nāca no ziemeļiem. Stalag III nometnē pie Teltovas kanāla franču karagūstekņi baudīja īsu pavasara siltuma mirkli, kad ap dzeloņstiepļu žogu pēkšņi sākās rosība. Viens no viņiem stāstīja: “Ap pieciem pēcpusdienā parādījās pirmais krievu zaldāts. Viņš soļoja mundri un itin stalti, ar automātu šaušanas gatavībā. Viņš gāja gar ceļmalas grāvi un neuzmeta ne aci mūsu nometnei.” Taču nedaudz vēlāk nometnē iegāja padomju virsnieki. Krievu gūstekņiem, kas tajā atradās, tika pavēlēts pievienoties karaspēkam. Viņiem izsniedza šautenes vai automātus un lika būt gataviem kaujai. Kāds cits franču karagūsteknis pilsētas dienvidaustrumu pusē redzēja “gadu trīspadsmit vai četrpadsmit vecu hitlerjūgenda zēnu ar bērnišķīgu sejiņu par spīti ķiverei; viņš stāvēja ierakumā, rokās ne​veikli satvēris tanku dūri”. Likās, šim zēnam nav šaubu, ka nāka​majā dienā ierakums kļūs par viņa kapu. Straujajā izrāvienā uz ziemeļiem Koņeva tanku brigādes bija apdzinušas pajūgus, pilnus ar civilistiem, bet, papētot tuvāk, izrādījās, ka daži no tiem ir vācu karavīri, kas noslēpuši mundierus. Tie karavīri, kuriem Leļušenko 4.gvardes tanku armijas aizmugurē izdevās aizlavīties uz rietumiem, izplatīja ziņu par šīs armijas tuvošanos. Papildus trim korpusiem, kas tagad ielenca Berlīni no rietumiem, 5.gvardes mehanizētais korpuss virzījās uz Elbi, gatavs novērst jebkuru Venka Divpadsmitās armijas

mēģinājumu apvienoties ar Buses De​vīto armiju. Improvizētajā slimnīcas kompleksā, kas atradās barakās netālu no Bēlicas-Heilštetenas, māsa Rūta Svarca (Ruth Schwarz), kura bija palīdzējusi evakuēt slimos bērnus no Potsdamas, 21.aprīlī ar šausmām uzzināja, ka krievi jau ir pie Jīterbogas, tātad nepilnu četrdesmit kilometru attālumā. Visām nodaļām tika izsniegta krīzes pārtikas deva - šokolāde, desa un sausiņi. Medicīnas māsas nakšņoja vismaz pa četrām vienā telpā, cerēdamas, kas tas viņas pasargās, kad ieradīsies krievu zaldāti. Dzirdot ziņas par padomju karaspēka tuvo​šanos, “sirdis pukstēja bailēs”. 22.aprīlī viņas uzzināja, ka Sarkanā armija ir sasniegusi Sēnefeldi (.Schonefeld), kas atradās tikai desmit kilometru attālumā. Klostera priekšniece Elizabete fon Klēve (Elisabeth von Cleve), kas bija ieradusies no Potsdamas kopā ar daļu darbinieku un pieaugušo pacientu, ierīkoja altāri ar svecēm, un simtiem pacientu riteņgultās tika atvesti uz improvizētu dievkalpojumu, kam bija jāsniedz mierinājums. Kad visi dziedāja Ein feste Burg ist unser Gott (“Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”), pār vaigiem ritēja asaras. Vienīgo cerību deva baumas par to, ka Bēlica-Heilštetena esot pasludināta par starptautisku zonu Šveices pārraudzībā. Tomēr šī cerība izgaisa nākamajā rītā, kad viņi uzzināja, ka padomju karaspēks ir sasniedzis Bēlicu, kur “laupa, dedzina un izvaro”. “Es nekavējoties sameklēju manikīra šķērītes, ko izmantot galējā situācijā,” pierakstīja māsa Rūta Švarca, un slimo kopējas turpināja savu darbu. Padomju militārajai pārvaldei aizmugures teritorijās bija pašai savas problēmas. Vācu virsnieku un ierindnieku grupas, kurām krievi Zēlovas augstienē bija aizsteigušies garām, centās aizkļūt atpakaļ uz rietumiem. Palikuši bez jebkādas pārtikas, viņi no slēpņiem uzbruka piegādes pajūgiem un pat atsevišķiem sarkanarmiešiem, lai atņemtu tiem maizes tarbas. Arī tagad, kara kulminācijas priekšvakarā, NKVD strēlnieku pulkiem joprojām bija raksturīgas parastās aizdomas un pārspīlējumi. Viens pulks ziņoja: “22. aprīlī Sarkanās armijas virēja Marija Mazurkeviča sastapa virsniekus no divīzijas, kurā bija strādājusi agrāk, un aizbrauca tiem līdzi mašīnā. Tas nozīmē, ka viņa dezertēja. Mēs darām visu iespējamo, lai viņu atrastu.” Un tas notika tai pašā laikā, kad netika darīts absolūti nekas, lai izbeigtu izvarošanas, lau​pīšanas un pat slepkavības. Vasilijs Grosmans, no Maskavas atgriezdamies 1. Baltkrievijas frontē, vispirms nonāca Žukova aizmugures štābā Landsbergā (Landsberg). “Bērni uz lēzena jumta spēlē karu,” viņš rakstīja savā piezīmju grāmatiņā. “Tieši patlaban Berlīnē tiek sakauts vācu imperiālisms, bet šeit puikas ar koka zobeniem un nūjām, ar garām kājām un gaišiem cekuliem uz pieres, īsi apcirptiem matiem uz pakauša, klaigā, lēkā, skraidelē un dur cits citam… Tas ir mūžīgi. Cilvēcē to nekad nevarēs izskaust.” Tomēr šī pesimistiskā noskaņa nesaglabājās ilgi. Viņš ieraudzīja Brandenburgu spožas saules apmirdzētu un jutās pārsteigts par vasarnīcām Berlīnes pievārtē. “Visur puķes, tulpes, ceriņi, ābeles, plūmes,” viņš rakstīja. “Putni dzied: daba nejūt žēlumu par fašisma pēdējām dienām.” Viņš vēroja bijušo ieslodzīto kolonnu; tie brauca ratos, gāja kājām, kliboja, balstīdamies uz nūjas, stūma bērnu ratiņus un ķerras. Arī šiem bija improvizēti nacionālie karogi. “Franču poilus (zaldāti) ir pamanījušies saglabāt pat pīpes,” viņš piezīmēja. Viena no fašisma bojāejas pazīmēm bija vācu propagandas dienestu sagrāve, kas notika arvien straujāk. 21. aprīlī apklusa Starptautiskā ziņu aģentūra un arī Reichssender Berlin. Nākamajā dienā pronacistiskie īru nacionālisti no Īrijas redakcijas izteica apvainojumus britiem un amerikāņiem par to, ka viņi pārvērtuši Eiropu par padomju ietekmes zonu. Tas bija viņu pēdējais raidījums. Pēc divām dienām raidītājs Nauenā (Nauen) tika ieņemts. Arvien vairāk berlīniešu riskēja klausīties BBC un pat uzdrošinājās apspriest dzirdēto. Taču elektriskās strāvas trūkums tagad cenzēja ārzemju raidstaciju darbību tik efektīvi, kā tas nekad nebija izdevies policejiskajai valstij. Londonai bija maz priekšstata par lielo padomju ofensīvu, tomēr tās raidstacija paziņoja, ka ziemeļos no Berlīnes ir atbrīvoti Zaksenhauzenas-Orānienburgas koncentrācijas nometnes ieslodzītie, un tā bija pietiekami skaidra liecība par Sarkanās armijas virzību un nolūku aplenkt pilsētu. Vēstis par šausmīgajiem faktiem, kas atklāti nometnē, lieku reizi atgādināja, kāda atriebība gaida Berlīni. Par spīti tam vairums berlīniešu tomēr vēl ticēja, ka stāsti par koncentrācijas nometnēm noteikti

ir ienaidnieka propaganda. Ja neņem vērā raidījumus, ko varēja dzirdēt pa bateriju radioaparātiem, un nedaudzos plakātu veidā izliktos paziņojumus par pārtikas devām, vairums jaunumu izplatījās mutiski. Kļuva vēl grūtāk atšķirt baumas no patiesības. Šajā dienā, kad spoži spīdēja saule un brīžam nolija pavasara lietus, pilsēta gaidīja savu likteni, un apkārtējā realitāte šķita līdzīga murgam. Neizbēgami uzmācās salīdzinājums: šī pati pilsēta vēl nesen bija bijusi okupētās Eiropas imperiālais centrs. No grandiozām celtnēm bija atlikušas tikai fasādes, caur augšstāvu logiem varēja saskatīt debesis. Mehanizētā militārā spēka sabrukumu vēl pasvītroja skats uz vācu zaldātiem, kas brauca zemnieku orēs, kuras vilka mazi poļu zirdziņi. Kazakova artilērijas apšaude, bez mitas skanēdama fonā, deldēja nervus. Tagad berlīnieši saprata, ka frāze “lielgabalu pērkons” ir nevis viena no pompozajām kara klišejām, bet gan pilnīgi precīzs apzīmējums. Šie dārdi vēlās pāri un atbalsojās - sevišķi pagalmos aiz mājām, gluži kā negaisa duna. Bail bija visiem, taču visvairāk bija jābaidās sievietēm. Anonīma rakstītāja savā dienasgrāmatā ir atzīmējusi: kaut gan sievietes, stāvēdamas pārtikas rindās, apspriedušas katru ienaidnieka izrāvienu frontē, pastāvējusi kāda vārdos neizteikta vie​nošanās. “Neviena vienīga sieviete nepieminēja “to”.” “Šie ir savādi laiki,” viņa piemetināja lielajā kantorgrāmatā, ko izmantoja rakstīšanai. “Mēs redzam vēstures tapšanu, notikumus, kas reiz būs ietverti vēstures grāmatās. Tomēr, tajos dzīvojot, viss izšķīst sīkās raizēs un bažās. Vēsture ļoti nogurdina. Rīt iešu plūkt nātres un mēģināšu sameklēt ogles.” Turpretī Hitlers tagad bija atskārtis, ka vēsture ir vienīgais, kas viņam atliek. Tiesa, viņa priekšstatā par vēsturi liktenīgi dominēja maniakālas alkas pēc nemirstības. Atšķirībā no Himlera viņš necentās mainīt savu publisko tēlu, piekrītot kompromisiem. Asinsizliešanas un iznīcināšanas kāre tikai auga. Viens no galvenajiem iemesliem, kuru dēļ viņš palika Berlīnē, bija pavisam vienkāršs. “Berhtesgādenes krišana” neskanētu gluži tik labi kā “Berlīnes krišana”. Un tā arī nepiedāvātu tik krāšņas ainas sadragātus monumentus un liesmojošas celtnes. 21.aprīļa vakarā, pavēlējis Šteineram doties pretuzbrukumā, Hitlers gandrīz zaudēja pēdējos spēkus. Ārsts Morels atrada viņu tik nomāktā omā, ka ierosināja izdarīt injekciju, lai viņu uzmundrinātu. Hitlers aizsvilās negantās dusmās. Viņš bija pārliecināts, ka ģenerāļi nodomājuši viņu sazāļot ar morfīnu un tad ar lidmašīnu nogādāt Zalcburgā. Ja vien nenotika situācijas apspriedes, tad lielāko daļu dienu un nakšu bunkurā viņš acīmredzot pavadīja, sēdēdams savā istabā, iegrimis domās, nereti raudzīdamies uz Fridriha Lielā portretu. Tas bija kļuvis par viņa svētbildi. Gandrīz visu 22.aprīļa rītu Hitlers drudžaini pieprasīja ziņas par Šteinera uzbrukumu no ziemeļiem. Viņš lika Luftwaffe štāba priekšniekam ģenerālim Kolleram nosūtīt turp lidmašīnu, lai noskaidrotu, vai Šteinera karaspēks jau sācis iet uz priekšu. Viņš sazinājās arī ar Himleru, lai par to pajautātu. SS reihsfīreram nebija ne mazākās jausmas par notiekošo. Viņu un viņa hameleonisko kardinālu grupenfīreru Valteru Šellenbergu (Walter Schellenberg) - joprojām nodar​bināja doma par slepenām miera sarunām ar Rietumu Sabiedrotajiem caur grāfu Bernadotu. Himlers tikai deva piesardzīgi optimistisku at​bildi, kurai Hitlers pieķērās kā faktam. Taču dienas vidū, situācijas apspriedē, Hitlers skaidri uzzināja, ka Šteiners nav sācis uzbrukumu. Un pilsētas ziemeļos padomju spēki bija pārrāvuši aizsardzības perimetru. Hitlers sāka kliegt, ka tagad viņu esot nodevusi ne tikai armija, bet arī SS. Šī niknuma lēkme pārspēja visus agrākos strīdus ar Gudērianu. Beidzot Hitlers, zaudējis spēkus, raudādams saļima atzveltnī un pirmo reizi klaji atzina, ka karš ir zaudēts. Keitels, Jodls, Krēbss un Burgdorfs bija satriekti. Pēc tam Hitlers teica: ja jau viņš nevarot mirt kaujas laukā, jo esot par vāju, tad gluži vienkārši nošaušoties, lai nekristu ienaidnieka rokās. Viņi mēģināja pierunāt Hitleru doties uz Berhtesgādeni, tomēr viņš acīmredzot bija izlēmis stingri. Viņš pavēlēja Keitelam, Jodlam un Bormanam braukt uz dienvidiem, taču tie atteicās. Hitlers pateica, ka visi, kas vēlas, varot braukt prom, bet viņš palikšot Berlīnē līdz galam. Viņš gribēja, lai oficiāli tiek sniegts šāds paziņojums. Uz Reihskanceleju tika izsaukts Gebelss, lai palīdzētu pierunāt fīreru doties prom, tomēr viņš tādam

uzdevumam derēja vismazāk, jo pats jau bija nolēmis palikt Berlīnē. Brīdi Gebelss divatā sarunājās ar Hitleru viņa istabā, mēģinādams viņu nomierināt. Iznācis ārā, Gebelss paziņoja klātesošajiem, ka fīrers lūdzis, lai viņš atved uz bunkuru arī savu ģimeni. Jādomā, šīs sarunas laikā Gebelss bija pateicis Hitleram, ka abi ar sievu Magdu ir nolēmuši vispirms nogalināt savus sešus bērnus un pēc tam izdarīt pašnāvību. Par pārsteigumu apjukušajai svītai Hitlers atgriezās, būdams mierīgākā noskaņojumā. Jodls bija izteicis ierosinājumu, ka ģenerāļa Venka Divpadsmito armiju varētu atvilkt no Elbes, kur tai patlaban paredzēts stāties pretī amerikāņiem, un sūtīt palīgā Berlīnes aizstāvjiem. Hitlers dedzīgi pieķērās šai domai. “Ģenerālfeldmaršalam Keitelam,” rakstīja Jodls, “tika dota pavēle saskaņot darbību starp Divpadsmito armiju un Devīto armiju, kas patlaban lauzās ārā no aplenkuma.” Keitels piedāvājās tūdaļ doties ceļā, taču Hitlers pieprasīja, lai viņš vispirms apsēžas un lai kalpotāji atnes viņam maltīti, sviestmaizes ceļam, kā arī dzelzs rezervi - puspudeli konjaka un šokolādi. Pēc tam Keitels devās uz Venka štābu, bet Jodls - uz jauno OKW bāzi Krampnicā uz ziemeļiem no Potsdamas. Jautājumam par Hitlera veselā saprāta vai ārprāta pakāpi vairs nav iespējams atrast atbildi. Taču pulkvedis de Mezjērs, kurš piedalījās 22.aprīļa vakara notikumos un bija uzmanīgi vērojis Hitleru daudzās situācijas apspriedēs, jutās pārliecināts, ka “viņa garīgās slimības pamatā bija hipertrofēta identificēšanās ar vācu tautu”. Tas var kalpot par izskaidrojumu Hitlera vēlmei, lai Berlīnes iedzīvotāji iet bojā kopā ar viņu. Likās arī, ka viņš neviltoti priecājas par ievainoto un kritušo skaitu ne tikai ienaidnieka pusē, bet arī starp savējiem. “Zaudējumi nekad nevar būt par lieliem!” viņš bija izsaucies 1942.gadā, kad feldmaršals fon Reihenavs (Walter von Reichenau) bija ziņojis par to, cik daudz karavīru ir zaudējusi SS Leibstandarte Ādolf Hitler. “Viņi sēj nākamības slavas sēklas.” Tika steigšus organizēta operācija Seraglio - evakuācija uz Berhtesgādeni. Viena grupa gatavojās doties ceļā agri nākamajā rītā. Hitlera flotes adjutantam admirālim fon Putkameram bija dots uzdevums iznīcināt visus Hitlera publiskos dokumentus Berghofā. Hitlera personiskajam adjutantam Jūliusam Šaubam (Julius Scbaub), kura pārziņā atradās dokumenti Reihskancelejā un bunkurā, bija jāiznīcina viņa privātā korespondence. Divas no četrām sekretārēm jau bija nosūtītas uz dienvidiem. Doktoram Morelam, kurš acīmredzot drebēja bailēs, izdevās pievienoties šai grupai. Līdzi viņš paņēma vācu armijas parauga metāla lādīti, kurā atradās Hitlera slimības vēstures dokumenti. Sabiedroto izlūkdienesti dzirdēja par bēgšanu no Berlīnes vēl daudz neparastākas baumas. ASV vēstniecība Madridē brīdināja Valsts departamentu Vašingtonā, ka “vadoņi ir iecerējuši caur Norvēģiju bēgt uz Japānu. Lidmašīnas Heinkel 177 aizvedīs viņus uz Norvēģiju, un tur jau gaidīs citas, iespējams, Viking, kas taisnā ceļā nogādās viņus Japānā.” Tās droši vien bija tikai nepiepildītas vēlmes, ko loloja nacisti Spānijā, tieši tāpat runādami arī par zemūdenēm, kas tiekot gatavotas, lai nogādātu uz Vāciju pārtiku un, iespējams, izvestu no turienes nacistu vadoņus. “Šveicē ir vairākas slimnīcas, kur, aizbildinoties ar ievainojumiem vai slimību, tiek hospitalizēti vācieši. Patiesībā šādi tiek glābtas svarīgas personas.” Toties daudz tuvāk patiesībai bija baumas par “maskētām vācu lidmašīnām, kas turpina vest [uz Spāniju] augsta ranga personas”. Starp tiem, kas Junkers transportlidmašīnās bez pazīšanās zīmēm tika nogādāti no Vācijas uz Barselonu, bija arī agrākais Višī režīma premjerministrs Pjērs Lavāls (Pierre Lavai). Franko bija spiests izdot Lavālu Francijai, tomēr vairāki nacisti at​rada patvērumu Spānijā. Tā kā darbinieki devās prom, bunkurā un Reihskancelejā atbrīvojās vieta. Majors Freitāgs fon Loringhofens, tāpat kā ģenerālis Krēbss, bija pārcēlies uz bunkuru un secināja, ka ventilācijas sistēma tur darbojas labi. Turpretī mazajā apspriežu telpā, ja tur sapulcējās piecpadsmit līdz divdesmit cilvēku, gandrīz nebija ko elpot. Hitlers bija vienīgais, kas apspriežu laikā sēdēja. Pārējie gandrīz vai aizmiga, kājās stāvot. Bumbu un šāviņu eksplozijās sāka plaisāt sienas, no plaisām bira putekļi. Tā kā apakšējā Fīrera bunkurā bija stingri aizliegts smēķēt, kaislīgajiem smēķētājiem bija jādodas vienu stāvu augstāk, uz augšējo bunkuru. Par spīti šīm neērtībām bunkurs un Reihskancelejas pagrabi bija “lieliski apgādāti” ar pārtiku un alkoholu. Bagātīgais dzērienu daudzums neveicināja domu skaidrību. “Bunkurā valdīja

sabrukuma gaisotne,” atzīmēja pulkvedis de Mezjērs. “Tur bija vērojami gan iereibuši, nomākti cilvēki, gan visu dienesta pakāpju virsnieki, kas izturējās gluži neprātīgi. Disciplīna vairs neeksistēja.” Šī izlaidība guva uzskatāmu kontrastu ar nacistu priekšstatu par ģimenes vērtībām, kad ieradās Gebelsa kundze, līdzi vezdama visus sešus bērnus. Tomēr abiem fenomeniem piemita viena un tā pati sen​timentalitāte, sevis žēlošana un brutalitāte. Freitāgs fon Loringhofens, stāvēdams kāpņu lejasgalā, pēkšņi ieraudzīja, ka pa betona pakāpieniem lejup dodas Magda Gebelsa un viņai seko seši bērni. Viņa izskatījās “sebr damenhaft” - “kā visīstākā dāma”. Bērni bija vecumā no pieciem līdz divpadsmit gadiem: Helga, Hilde, Helmūts, Holde, Heda un Heide. Vārdi, kas sākās ar vienādu burtu, bija izraudzīti nevis pēc tāda principa, kā nosaukumus piešķir karakuģu klasei, bet gan godināja alfabēta burtu, ar kuru sākas fīrera uzvārds. Bērni rindiņā kāpa lejup pa kāpnēm. Bālās sejas kontrastēja ar tumšajiem mēteļiem. Vecākā meita Helga izskatījās ļoti noskumusi, taču neraudāja. Hitlers zināja un atbalstīja Jozefa un Magdas Gebelsu lēmumu - nogalināt savus bērnus un pēc tam izdarīt pašnāvību. Šis absolūtas lojalitātes apliecinājums mudināja viņu uzdāvināt Magdai savu Nacionālsociālistu partijas zelta nozīmīti, kuru viņš allaž nēsāja pie žaketes atloka. Kad bunkurā ieradās bērni, tas brīdi lika klātesošajiem atgūt skaidro prātu. Visi, kas redzēja viņus ienākam, zināja, ka šos bērnus nogalinās pašu vecāki, labprātīgi pie​dalīdamies Fūbrerdāmmerung - “Fīrera mijkrēslī”. Dienas vidū pārcietis briesmīgu emocionālu vētru, Hitlers atpūtās bunkura mazajā salonā kopā ar Evu Braunu. Viņš ataicināja abas savas atlikušās sekretāres Gerdu Kristiānu (Gerda Cbristian) un Traudlu Jungi, savu diētas ārsti austrieti Konstanci Manciali (Constanze Manzialy) un Bormana sekretāri Elzu Krīgeri (Elsa Krūger). Hitlers sacīja sievietēm, lai gatavojas braukt uz Burghofu tāpat kā pārējie. Eva Brauna pasmaidīja un piegāja pie viņa. “Tu zini, ka es nekad tevi neatstāšu,” viņa teica. “Es palikšu tev blakus.” Viņš pievilka Evu sev klāt un visu acu priekšā noskūpstīja uz lūpām. Tas pārsteidza visus, kas pazina Hitleru. Traudla Junge un Gerda Kristiānā sacīja, ka palikšot ari viņas. Hitlers sirsnīgi paskatījās uz abām. “Kaut jel mani ģenerāļi būtu bijuši tikpat drosmīgi kā jūs,” viņš noteica. Un tad kā atvadu dāvanu pasniedza viņām ciānkālija kapsulas. Domājams, drīz pēc tam Eva Brauna devās pie rakstāmmašīnas, lai uzrakstītu pēdējo vēstuli savai labākajai draudzenei Hertai Ostermairai. Līdz ar vēstuli bija paredzēts nosūtīt arī visas viņas dārglietas. Viens no vīriešiem, kas gatavojās lidot uz dienvidiem, gaidīja, lai paņemtu līdzi šo sūtījumu. Vēstulē Hertai Eva rakstīja, ka dārglietas jāizdāļā saskaņā ar viņas gribu. To vērtība palīdzēšot draugiem un radiem tuvākajā laikā “noturēties virs ūdens”. “Piedod man, ja vēstule ir mazliet juceklīga,” viņa rakstīja, “bet šeit ir seši (Gēbelsu) bērni, kas neuzvedas klusu. Ko lai es Tev saku? Nesaprotu, kā viss varēja nonākt tik tālu, taču vairs nav iespējams ticēt nekādam dievam.”

19.Uguns uz pilsētu 22.aprīlī nacistu kontrolētā raidstacija Prāgā apgalvoja, ka fīrera lēmums palikt reiha galvaspilsētā piešķirot “šai kaujai Eiropas nozīmi”. Tai pašā rītā kāds virsraksts 3. triecienarmijas avīzē vēstīja: “Dzimtene, priecājies! Mēs esam Berlīnes ielās!” Nacionālsociālisms pretendēja uz starptautisku nozīmību, turpretī starptautiskais komu​nisms bija kļuvis nekaunīgi patriotisks. Berlīnes civiliedzīvotājiem ideoloģisko principu atšķirības jau bija vienaldzīgas. Apšaudes laikā galvenais bija - izdzīvot. Stāvoklis varēja tikai pasliktināties. Pa maršrutu, kas veda uz Silēzijas staciju pilsētas austrumos un kam bija speciāli paplatinātas sliedes, pēc ģenerāļa Kazakova pavēles tika piegādāti aplenkuma artilērijas lielgabali ar 600 mm kalibru. Katrs šāviņš svēra pustonnu. Atskaitot trīs zenītartilērijas torņus, viena no lielākajām patvertnēm Berlīnē bija Anhaltas stacijas bunkurs blakus galvenajai stacijai. Tas bija būvēts no dzelzsbetona, ar trim virszemes un diviem apakšzemes stāviem, sienu biezums sasniedza četrarpus metru. Pilsētas pārvalde bija sagādājusi priežkoka krēslus un galdus, kā arī pārtikas rezerves - sardīņu konservus, tomēr neskarts ilgi nepalika nekas, jo pilsētā tik ļoti trūka kurināmā un pārtikas. Anhaltas bunkura lielā priekšrocība bija tiešā izeja uz U-bāņa tuneļiem, kaut arī paši vilcieni vairs nekursēja. No Anhaltas varēja kājām aiziet piecus kilometrus līdz Ziemeļu stacijai (Nordbahnhof), nemaz neparādo​ties virszemē. Apstākļi bunkurā kļuva šausmīgi, kad 3600 kvadrātmetros sadrūzmējās līdz pat 12 000 cilvēku. Blīvums bija tik liels, ka neviens nebūtu ticis līdz tualetei arī tad, ja tā darbotos. Kāda sieviete stāstīja, kā sešas dienas pavadījusi uz viena un tā paša trepju pakāpiena. Tīrību mīlošajiem vāciešiem tas bija liels pārbaudījums, taču ūdens patēriņš bija ierobežots un daudz svarīgāks bija dzeramais ūdens. Ārā pie stacijas joprojām darbojās ūdenssūknis, un jaunas sievietes, kas stāvēja tuvāk izejai, riskēja aizskriet turp ar spaini, lai atnestu ūdeni. Daudzas gāja bojā, jo šī stacija bija viens no svarīgiem padomju artilērijas mērķiem. Toties tās, kas tika atpakaļ dzīvas, iemantoja mūžīgu pateicību no tiem, kas bija pārāk vārgi, lai atnestu ūdeni paši; viņas arī mainīja ūdens devas pret pārtiku no tiem, kuriem trūka drosmes riskēt pašiem. Pie prettanku aizsprostojumiem, kas bija ierīkoti lielākos krustojumos, Feldgendarmerie pārbaudīja dokumentus, gatava arestēt un sodīt ar nāvi katru dezertieri. Pagrabos pamazām parādījās arvien vairāk vācu virsnieku un ierindnieku, kas bija pārģērbušies civilā. “Dezertēšana pēkšņi šķiet gluži dabīga, gandrīz slavējama,” pirmdien, 23.aprīļa rītā, savā dienasgrāmatā ierakstīja kāda sieviete. Viņa atcerējās Leonīda 300 spartiešus Termopilās, par ko tik daudz bija mācīts skolā. “Varbūt 300 vācu karavīru šur un tur rīkotos tāpat; bet visi 3 miljoni tā nerīkosies. Jo lielāks karaspēks, jo mazākas izredzes uz tādu varonību, kāda aprakstīta skolas grāmatās. Un mēs, sievietes, pēc savas dabas nemaz nevērtējam tādu varonību augstu. Mēs esam prātīgas un praktiskas, mēs pielāgojamies apstākļiem. Mums labāk patīk, ja vīrieši paliek dzīvi.” Vēlāk tajā rītā, devusies meklēt ogles gar S-bāņa sliedēm, viņa ieraudzīja, ka dzelzceļa tunelis pilsētas dienvidu nomalē jau ir bloķēts pret krieviem. No apkārtējiem viņa uzzināja, ka tuneļa pretējā galā esot pakārts kāds dezertieris. Kājas neesot bijušas necik augstu virs zemes, un daži puikas izklaidējušies, sagriezdami virvi uz vienu pusi, lai līķis, griežoties atpakaļ, virpuļotu gaisā. Mājupceļā viņa ar šausmām ieraudzīja “bērnus ar maigām sejiņām zem lielām tērauda ķiverēm… tik mazi un tievi, mundieri viņiem bija daudz par lielu”. Viņa pati brīnījās, kāpēc jūt tādu sašutumu par “šo bērnu ļaunprātīgo izmantošanu”, jo būtu taču uztraukusies daudz mazāk, ja viņi būtu tikai pāris gadu vecāki. Viņa secināja, ka, raidot kaujā nenobriedušus cilvēkus, tiek pārkāpts kāds dabas likums, kas gādā par sugas izdzīvošanu. Šāds solis bija “ārprāta simptoms”. Iespējams, ka blakusparādība šim likumam, kas saistīja nāvi ar seksuālu briedumu, bija jauno karavīru izmisīgie centieni zaudēt nevainību tieši tajā laikā, kad ienaidnieks jau bija pie pilsētas robežām.

Meitenes, skaidri apzinādamās, ka viņām draud izvarošana, labprātāk bija ar mieru vispirms atdoties jebkuram vācu puisim, nevis piedzērušam un droši vien varmācīgam padomju zaldātam. Grossdeutscher Rundfunk raidstacijas centrā Mazuru alejā (Masurenallee) divas trešdaļas no 500 darbiniekiem bija jaunas sievietes - daudzām nebija vairāk par astoņpadsmit gadiem. Tur aprīļa pēdējā nedēļā izplatījās “īsta pagrimuma gaisotne”: tika daudz dzerts, pārīši bez kādas izšķirības mīlējās starp skaņu arhīva plauktiem. Seksuāli aktīvi nereti kļuva arī dažāda vecuma cilvēki neapgaismotajos pagrabos un bunkuros. Nāves briesmas kā dzimumtieksmi uzbudinošs faktors ir plaši pazīs​tams vēstures fenomens. Kāds norvēģu žurnālists, aprakstīdams gaisotni pilsētā, apgalvoja, ka puiši un meitenes formastērpos gluži vienkārši ļaujas “saviem impulsiem” un “drudžaini meklē baudu”. Tomēr šis apgalvojums liecināja par izpratnes trūkumu, sevišķi attiecībā uz meitenēm, kurām draudēja izvarošana. Lai nu kā, notika ne tikai kopošanās ap Zoo bunkuru un Tīrgartenas rododendru krūmos, kas nupat sāka plaukt ziedos starp gruvešiem; daudzi citi pārīši gluži vienkārši apkampās, izmisīgi meklējot mierinājumu. Otrs tālaika instinkts bija - vākt krājumus kā vāverēm. Deviņpadsmit gadu vecā Lufthansa sekretāre Gerda Pēterzone (Gerda Petersohn) atradās mājās Neiķelnē (Neukolln) netālu no S-bāņa stacijas, kad apkaimē izplatījās baumas, ka uz sliedēm esot apgāzies vagons ar Luftwaffe pārtikas devām. Sievietes metās turp, lai dabūtu, ko var. Viņas vandījās pa kastēm, ķerdamas visu, kas gadījās pa rokai. Gerda netālu ieraudzīja kādu sievieti, kam rokas bija pilnas ar tualetes papīru, un tai pašā mirklī sākās uzlidojums; no krievu lidmašīnām pļaujošā lidojumā tika raidītas automātu kārtas un mestas mazas bumbas. Gerda palīda zem kāda vagona. Sieviete, kas nesa tualetes papīru, bija nogalināta. “Vai tiešām par kaut ko tādu ir jāmirst?” Gerda no​domāja. Pēdējais, ko viņa pakampa, pirms skriešus metās uz mājām, bija paka ar pilota pārtikas rezervi - Scboka-Kola pulveri un mazām iesala tabletītēm. Šīs tabletes vēlāk ļoti noderēja pavisam negai​dītā veidā. Pastāv dramatisks stāsts par to, kā izlaupīts Karstadt lielveikals Hermaņa laukumā, kur 21. aprīlī, pirmajā artilērijas apšaudē, šāviņi saraustīja gabalos pircējus, kas stāvēja rindā. SS karaspēks esot atļāvis civilistiem ņemt, ko grib, pirms uzspridzinās ēku. Eksplozijā esot gājuši bojā daudzi pārāk alkatīgi mantas kārotāji. Taču patiesībā, kad SS Nordland divīzija pēc vairākām dienām pārņēma veikalu savā ziņā, esesieši nemaz negribēja to uzspridzināt. Abi Karstadt torņi viņiem bija vajadzīgi kā novērošanas punkti, lai izlūkotu, kā pa​domju karaspēks ieiet Neiķelnē un Tempelhofas lidlaukā. Kad pārtrūka elektrības padeve un vairs nedarbojās radiouztvērēji, baumas kļuva par vienīgo ziņu avotu. Berlīnē klīda vairāk izdomātu nekā patiesu stāstu. Viens vēstīja, ka feldmaršals Models nemaz neesot izdarījis pašnāvību, bet ka viņu slepeni apcietinājusi gestapo. Paša režīma melu aizsegs piešķīra ticamību jebkam, lai cik aplams tas būtu. 1.Baltkrievijas frontes 7.nodaļa sāka propagandas kampaņu Berlīnē, no lidmašīnām izkaisot skrejlapas, kurās vācu karavīriem tika apgalvots, ka “turpināt cīņu ir bezcerīgi”. Padomju gūsts esot vienīgais veids, kā glābt savu dzīvību, kuru neesot vērts upurēt fašistu valdībai. Citas skrejlapas derēja par “drošības caurlaidēm”, kas padodoties uzrādāmas sarkanarmiešiem. 7. nodaļa ziņoja, ka esot guvusi panākumus, jo “gandrīz 50% vāciešu, kas padevās Berlīnē”, uzrādījuši saviem padomju sagūstītājiem šādas skrejlapas. Tika nomesti deviņdesmit pieci skrejlapu veidi, kopā gandrīz 50 miljoni eksemplāru. Citas - ap 1,66 miljoniem - izplatīja vācu civilisti un karavīri, kas bija atsūtīti atpakaļ no krievu frontes līnijas. Berlīnes operācijas laikā atpakaļ pilsētā tika iefiltrēti 2365 civilisti. Tur tika iesūtīti arī 2130 vācu karagūstekņi, no kuriem 1845 atgriezās, atvezdami līdzi vēl 8340 gūstekņu. Šī taktika bija tik sekmīga, ka 3.triecienarmijas komandieris pavēlēja masveidā atlaist vācu karagūstekņus politisko virsnieku uzraudzībā. Ideoloģiski apstrādātie bijušie karagūstekņi, kurus vācu varas iestādes dēvēja par “SeydlitzTruppen”, tika sūtīti pāri frontes līnijai uz Berlīni ar vēstulēm, ko nesen sagūstītie karavīri bija uzrakstījuši tuviniekiem. Piemēram, kaprālis Makss S. rakstīja saviem vecākiem: “Mani mīļie radi, vakar es kritu krievu gūstā. Mums tika stāstīts, ka krievi savus gūstekņus nošaujot, bet tas nav tiesa. Krievi pret

gūstekņiem izturas ļoti labi. Mani pabaroja un ļāva sasildīties. Es jūtos labi. Karš drīz beigsies, un es drīz atkal redzēšu jūs, mani dārgie. Nebēdājiet par mani. Esmu dzīvs un vesels.” Frāzes un formulējumi vēstulē liecina, ka to diktējis kāds krievu virsnieks, tomēr arī par spīti tam šādi nepastarpināti vēstījumi radīja lielāku iespaidu nekā desmitiem tūkstošu skrejlapu. Viena no skrejlapām, kas tika nomestas galvaspilsētā, bija adresēta Berlīnes sievietēm. “Fašistu kliķe baidās no soda un tāpēc cer paildzināt karu. Bet jums, sievietes, nav no kā baidīties. Neviens jūs neaiztiks.” Tālāk sievietes tika mudinātas pierunāt vācu virsniekus un ierindniekus kapitulēt. Tā kā politiskie virsnieki lieliski zināja, kāda masveida vardarbība risinājusies tur, kur vācu teritorijai cauri gājis krievu karaspēks, tad šāds mierinājums pat pēc karalaika standartiem bija gluži satriecošs. Padomju propagandisti organizēja arī radio raidījumus, kuros piedalījās “sievietes, aktieri, mācītāji un profesori”, lai apliecinātu saviem klausītājiem, ka viņiem nekādā veidā netiks nodarīts pāri. Sekmīgāka bija “Frīdrihshāfenes (Friedrichsbafen) iedzīvotāju vēstule Berlīnes garnizonam”. “Nākamajā dienā pēc Sarkanās armijas ierašanās dzīve atgriezās normālās sliedēs,” tajā bija teikts. “Atsākās pārtikas piegāde. Frīdrihshāfenes iedzīvotāji lūdz jūs neticēt Gebelsa melīgajai propagandai par Sarkano armiju.” Liekas, daudzas sievietes visvairāk baidījās nevis no izvarošanas, bet gan no tā, ka nomirs badā, it sevišķi - ka badā nomirs bērni. Feldmaršals Keitels, iepriekšējā vakarā atstājis Fīrera bunkuru ar gādīgā Hitlera iedotajām sviestmaizēm, šokolādi un konjaku, bija devies uz dienvidrietumiem no galvaspilsētas. Viņam laimējās nesastapties ar Leļušenko tankiem. Vispirms Keitels aizbrauca uz XX korpusa štābu Vīzenburgā (Wiesenburg), tikai trīsdesmit kilometru attālumā no amerikāņu placdarma Cerbstā. Ģenerāļa Kēlera (Carl-Erik Kohler) korpuss lielākoties sastāvēja no tā dēvētajām “jauno” divīzijām; vairums no karavīriem bija tikuši iesaukti Reiha Darba dienesta pirmsarmijas apmācībā. Viņi nebūt nebija apmācīti visā pilnībā, tomēr viņiem ne​trūka cīņasspara, kā drīz bija konstatējis ģenerālis Venks. Agri 23.aprīļa rītā Keitels devās uz netālo Divpadsmitās armijas štābu, kas bija ierīkots mežniecībā. Viņu sagaidīja ģenerālis Venks un štāba priekšnieks pulkvedis Reihhelms. Nevarēja iedomāties lielākus pretstatus par feldmaršalu un ģenerāli. Keitels bija pompozs, ārišķīgs, aprobežots, brutāls un verdziski padevīgs savam fīreram. Venks, kurš par spīti sirmajiem matiem izskatījās jauneklīgs, bija apveltīts ar ārkārtīgi asu prātu un ļoti iemīļots gan kolēģu, gan savu karavīru vidū. Viņa štāba priekšnieks pulkvedis Reihhelms par viesi sacīja, ka viņš ir “izcils seržants, bet ne feldmaršals”. Tā vēl bija visai saudzīga kritika. No visiem ģenerāļiem, kuri bez ierunām palika Hitlera pusē, Keitels tika ienīsts visvairāk - kā galvenais “armijas kapracis”. Keitels noturēja Venkam un Reihhelmam veselu lekciju par to, ka Divpadsmitajai armijai jāglābj fīrers Berlīnē. Viņš bārstīja tik skaļas frāzes, it kā uzstātos nacistu partijas saietā, un vicināja savu feldmaršala zizli. “Mēs ļāvām viņam runāt, un mēs ļāvām viņam iet,” Reihhelms vēlāk sacīja. Taču Venkam jau bija radusies cita doma. Viņš nolēma tiešām doties uzbrukumā Berlīnes virzienā, kā pavēlēts, bet ne jau tādēļ, lai glābtu Hitleru. Viņš gribēja izveidot koridoru virzienā no Elbes, lai dotu iespēju karavīriem un civilistiem paglābties gan no bezjēdzīgajām kaujām, gan no Sarkanās armijas. Tai bija jākļūst par Rettungsaktion - glābšanas akciju. Hitlers, neuzticēdamies nevienam ģenerālim, pieprasīja, lai viņa pavēli Divpadsmitajai armijai pārraida pa radio, sākot to ar uzrunu: “Soldaten der Armee Wenck!” Iespējams, tā bija vienīgā reize vēsturē, kad militāra pavēle tīši tika publiskota kaujas vidū. Tūdaļ rīkoties sāka arī raidstacija Werivolfsender, kas paziņoja, ka “Fīrers Berlīnē ir izdevis pavēli, ka vienības, kuras cīnās pret amerikāņiem, ir steidzami jāpārvieto uz austrumiem, lai aizstāvētu Berlīni. Sešpadsmit divīzijas jau ir ceļā un kuru katru stundu gaidāmas ierodamies Berlīnē. ” Mērķis bija viens: iestāstīt berlīniešiem, ka amerikāņi tagad atbalsta vāciešus pret Sarkano armiju. Sakritības dēļ todien pēkšņi mitējās amerikāņu gaisa spēku aktivitāte virs Elbes centrālā apvidus. Divpadsmitās armijas karavīri atviegloti uzelpoja. Venks un viņa štābs zināja, ka Keitels ir tikpat liels fantazētājs kā Hitlers. Groteska taču bija pat

doma vien, ka vācu puse bez kaujasspējīgiem tankiem varētu stāties pretī divām padomju tanku armijām. “Tāpēc mēs izdomājām paši savu pavēli,” teica štāba galvenais operatīvais virsnieks pulkvedis Humbolts. Venks bija iecerējis ar daļu karaspēka doties uz Potsdamu, kamēr armijas lielākā tiesa virzītos uz austrumiem, nonākot dienvidos no Berlīnes, lai pievienotos Busem un palīdzētu glābties viņa Devītajai armijai. “Mēs uzturējām radiosakarus ar Būsi un zinājām, kur viņš atrodas.” Tikai dažas vienības tiktu atstātas uz vietas, lai sagaidītu amerikāņus. Steidzami tika doti detalizēti rīkojumi, un vēlāk tai pašā dienā ģenerālis Venks ar Kūbelivagen aizbrauca uzrunāt jaunos karavīrus - gan tos, kam bija jādodas uzbrukumā uz ziemeļaustrumiem, uz Potsdamu, gan tos, kam bija paredzēts uzbrukums Treienbrīcenas ('Treuenbrietzen) un Bēlicas virzienā, kur briesmas draudēja slimnīcas kompleksam. “Zēni, jums jāiet kaujā vēlreiz,” Venks viņiem teica. “Runa vairs nav par Berlīni, runa vairs nav par Reihu.” Viņu uzdevums bija - glābt cilvēkus no kaujām un no krieviem. Hanss Dītrihs Genšers, jauns Divpadsmitās armijas sapieris, raksturoja viņu emocijas kā “lojalitātes izjūtu, atbildības un biedriskuma apziņu”. Venka vadības stils radīja dziļu atbalsi karavīros, kaut arī reakciju amplitūda svārstījās starp tiem, kas ticēja humānām operācijām, un tiem, kas labprātāk gribēja karot ar krieviem, nevis ar Rietumu Sabiedrotajiem. “Tātad - apkārt griezties!” rakstīja Pēters Retihs, bataljona komandieris Scharnhorst divīzijā, kas bija pārcietusi sma​gus amerikāņu uzbrukumus. “Un straujā solī uz austrumiem, pret ivaniem!” Otrs svarīgākais vācu ģenerālis, kas guva ievērību šajā laikā un piedalījās kaujā par Berlīni, bija LVI tanku korpusa komandieris Helmuts Veidlings. Veidlings bija līdzīgs Ēriham fon Štroheimam (Erich von Stroheim) - tikai vairāk atgādināja profesoru un nebija plikgalvis. 23.aprīļa rītā Veidlings piezvanīja uz Fīrera bunkuru, lai sniegtu ziņojumu. Viņam “ar manāmu vēsumu” atbildēja ģenerālis Krēbss un informēja Veidlingu, ka viņam esot piespriests nāvessods. Demonstrējot pārsteidzošu morālo un fizisko drosmi, Veidlings pēcpusdienā ieradās Fīrera bunkurā. Uz Hitleru tas acīm redzami atstāja iespaidu - pat tik lielu, ka viņš nolēma: cilvēks, kuru viņš gribējis sodīt ar nāvi par gļēvulību, būs tas, kurš komandēs reiha galvaspilsētas aizsardzību. Kā atzīmējis pulkvedis Refiors, tā bija “traģikomē​dija”, raksturīga šim režīmam. Veidlinga LVI tanku korpuss bija ievērojami sarucis. No 9.izpletņlēcēju divīzijas saglabājušies tikai fragmenti, no Mūncbeberg tanku divīzijas - atlieku saujiņa, un, lai gan labākā stāvoklī bija 20.tanku grenadieru divīzija, tās komandieris ģenerālmajors Šolcs (Scbolz) drīz pēc ieiešanas Berlīnē bija izdarījis pašnāvību. Salīdzinoši kaujasspējīga bija tikai Nordland un 18. tanku grenadieru divīzija. Veidlings nolēma paturēt 18. tanku grenadieru divīziju rezervē pretuzbrukumam. Pārējās formācijas tika sadalītas pa dažādiem aizsardzības sektoriem, lai kalpotu par “Korsettstangen” - “korsetes stīpām”. Pilsētas aizsardzība bija organizēta astoņos sektoros, apzīmētos ar burtiem no A līdz H. Katru komandēja ģenerālis vai pulkvedis, tomēr tikai dažiem no tiem bija frontes pieredze. Aiz perimetra aizsardzības līnijas atradās iekšējais aizsardzības loks, izvietots gar S-bāņa sliežu loku. Centrālo daļu norobežoja Landvēra (Landivehr) kanāls dienvidos un Šprē upe ziemeļos. Vienīgie īsti spēcīgie punkti bija trīs betona torņi ar zenītlielgabaliem: Zoo bunkurs, Humbolthaina un Frīd- rihshaina. Tur bija daudz munīcijas 128 mm un 20 mm lielgabaliem, kā arī labas sakaru līnijas, ko nodrošināja pazemes kabeļi. Lielākā problēma bija tā, ka šos atbalsta punktus pārpildīja tūkstošiem ievai​noto un civilistu. Veidlings konstatēja, ka pret 1,5 miljonu sarkanarmiešu Berlīne viņam jāaizstāv ar apmēram 45 000 vērmahta un SS karavīriem, ieskaitot savu korpusu, un mazliet vairāk par 40 000 folksšturmiešu. Gandrīz visi sešdesmit tanki, kas atradās pilsētā, bija no viņa formācijām. Bija solīts arī Panzerjagd bataljons ar Volksivagen automašīnām, kurās iemontēts balsts sešām prettanku raķetēm, tomēr neviens nespēja neko tamlīdzīgu atrast. Centrā, valdības rajonā, brigādefīrers Monke (Wilhelm Mohnke) komandēja vairāk par 2000 vīru no Reihskancelejas bāzes. Pirmās briesmas, ar kurām Veidlings saskārās 23.aprīļa pēcpusdienā, bija padomju 5. triecienarmijas, 8.gvardes armijas un 1. gvardes tanku armijas uzbrukums pilsētai no austrumiem un

dienvidaustrumiem. Tovakar bruņumašīnas, kuras vēl derēja kaujai, tika nosūtītas uz Tempelhofas lidlauku uzpildīt degvielu. Tur, starp neskaitāmiem sadragātiem Luftwaffe iznīcinātājiem, lielākoties Focke-Wulf lid​mašīnām, bruņumašīnas tika uzpildītas degvielas noliktavā pie lielās administratīvās ēkas. Padomju avotos vērtēts, ka vācu pusē bijis 180 000 karavīru. Tas tāpēc, ka Sarkanā armija pieskaitīja klāt arī visus tos, ko pēc tam saņēma gūstā: neapbruņoto folksšturmu, pilsētas policiju, dzelzceļa darbiniekus un Reiha Darba dienestā strādājošos. Savu, protams, darīja arī propaganda. Tad tika saņemta pavēle gatavoties pretuzbrukumam uz dienvidaustrumiem, Bricas (Britz) virzienā. Vienības tika pastiprinātas ar dažiem King Tiger tankiem un Nebeliverfer raķešu sistēmām, tomēr galvenais prettanku ierocis šim karaspēkam bija “kājnieku Stuka” - tā jokojot dēvēja tanku dūres. Apmeklējis Divpadsmito armiju, Keitels pulksten 15.00 ieradās Reihskancelejā. Abi ar Jodlu devās pēdējā vizītē pie Hitlera. Atgriezušies OKW pagaidu štābā Krampnicā, viņi uzzināja, ka no ziemeļiem tuvojas krievu karaspēks - 47. armija - un ka nometne pamesta jau rīta agrumā. Pēcpusdienā pēc Veidlinga aiziešanas nebūt nemitējās rosība Fīrera bunkurā. Hitlers, uzklausījis Keitela ziņojumu par Divpadsmitās armijas apmeklējumu, atkal ļāvās optimistiskām fantāzijām. Tā bija kā injekcija bezcerīgam narkomānam, un viņš atkal juta pārliecību, ka Sarkano armiju ir iespējams sakaut. Tad - par pārsteigumu visiem un zināmā mērā arī pats sev - Berlīnē atgriezās Alberts Špērs, lai pēdējo reizi tiktos ar Hitleru. Viņu nebija gandarījušas atvadas Hitlera dzimšanas dienā, klātesot tik daudziem citiem. Par spīti mainīgām jūtām pret savu fīreru un patronu viņš acīmredzot joprojām guva kādu egotisku tīksmi no šīs neparastās draudzības, ko daži no​saukuši par homoerotisku. Špērs bija braucis no Hamburgas, cenzdamies vairīties no ceļiem, ko pārplūdināja bēgļi, un tad atklājis, ka priekšā ir šķērslis. Sarkanā armija bija sasniegusi Nauenu. Viņš brauca atpakaļ, uz Luftwaffe lidlauku un tur rekvizēja divvietīgu Focke-W treniņlidmašīnu, ar kuru aizlidoja uz Gatovas lidlauku Berlīnes rietumu nomalē. No turienes Fieseler Storcb izlūklidmašīna aizveda viņu uz pilsētas centru un mijkrēslī nolaidās netālu no Brandenburgas vārtiem uz austrumu- rietumu ass. Eva Brauna, kas allaž bija dievinājusi Špēru, ārkārtīgi priecājās, viņu ieraugot, - daļēji tāpēc, ka bija pareģojusi viņa atgriešanos. Pat Bormans, kurš Špēru necieta aiz skaudības, likās iepriecināts, viņu redzot, un sasveicinājās ar viņu pie kāpnēm. Špērs, iespējams, bija vienīgais, kurš pedeja mirklī varētu pierunāt Hitleru atstat Berlīni. Bormanam, kurš atšķirībā no apkārtējiem, sevišķi no Gebelsa, nebija pašnāvības domu fascinēts, šī bija vienīgā cerība glābt savu ādu. Špērs ieraudzīja, ka Hitlers ir mierīgs - kā vecs vīrs, kurš samierinājies ar gaidāmo nāvi. Viņš uzdeva jautājumus par lieladmirāli Dēnicu, un Špērs uzreiz nojauta, ka Hitlers ir nolēmis iecelt Dēnicu par savu pēcteci. Hitlers gribēja dzirdēt Špēra viedokli par to, vai labāk būtu lidot uz Berhtesgādeni vai palikt Berlīnē. Špērs atbildēja, ka, pēc viņa domām, labāk ir pielikt visam punktu Berlīnē, nevis lauku rezidencē, kur “būtu grūti radīt leģendas”. Špēra piekrišana šim nodomam šķita nomierinām Hitleru. Pēc tam viņš runāja par savu pašnāvību un par Evas Braunas apņemšanos mirt kopā ar viņu. Tajā 23.aprīļa vakarā Špērs joprojām bija bunkurā, kad iesteidzās Bormans ar radiogrammu no Gēringa Bavārijā. No ģenerāļa Kollera, kurš pats to bija no kāda dzirdējis, Gērings bija uzzinājis par Hitlera vājuma lēkmi iepriekšējā dienā un par viņa izteikto apņemšanos palikt Berlīnē un nošauties. Pēc likuma Gērings joprojām bija Hitlera pēctecis un droši vien baidījās, ka Bormans, Gebelss vai Himlers sacentīsies ar viņu par šo posteni. Viņš acīm redzami nezināja, ka par neiesvaidīto mantinieku izraudzīts Dēnics. Vairāk par pusi dienas Gērings pavadīja, apspriezdams stāvokli ar padomniekiem un ģenerāli Kolleru, kurš torīt bija atlidojis no Berlīnes un neprecīzi atstāstījis to, kas runāts Fīrera bunkurā. Pēc tam Gērings uzrakstīja tekstu, kas tovakar tika pārraidīts uz Berlīni. “Mans Fīrer! - Vai, ņemot vērā Jūsu lēmumu palikt savā postenī Berlīnes cietoksnī, Jūs piekrītat tam, lai es uzreiz pārņemu visu Reiha vadību ar pilnīgu rīcības brīvību iekšzemē un ārzemēs kā Jūsu vietnieks saskaņā ar Jūsu dekrētu, kas izdots 1941. gada 29. jūnijā? Ja atbilde netiks saņemta šovakar līdz pulksten desmitiem, es uzskatīšu, ka Jūs esat zaudējis rīcības brīvību, uzlūkošu Jūsu dekrēta nosacījumus par izpildītiem un rīkošos mūsu valsts un

tautas interesēs. Jūs zināt manas jūtas pret Jums šajā smagākajā manas dzīves stundā. Man trūkst vārdu, lai izteiktos. Lai Dievs Jūs sargā un par spīti visam drīz atved Jūs uz šejieni! Jūsu uzticamais Hermanis Gērings.” Bormanam noteikti nebija grūti modināt Hitlerā aizdomas. Otra Gēringa telegramma, ar kuru viņš bija aicinājis uz pārrunām Ribentropu, palīdzēja pārliecināt Hitleru, ka notiek klaja nodevība. Bormans nekavējoties piedāvājās uzrakstīt atbildes uzmetumu. Gēringam tika izteikts nikns nosodījums un atņemta visa atbildība, tituli un pilnvaras. Tomēr viņam tika piedāvāta iespēja pašam atkāpties no visiem posteņiem, aizbildinoties ar veselības problēmām. Tas varēja aiztaupīt viņam daudz smagākas apsūdzības. Gēringam neatlika nekas cits kā vien piekrist. Tomēr pēc Bormana pavēles Berghofu ielenca SS apsardze, un Gērings būtībā kļuva par ieslodzīto. Pazemojot viņu vēl vairāk, tika slēgtas virtuves - itin kā lai neļautu negodā krituša​jam reihsmaršalam noindēties. Pēc šīs drāmas Špērs apmeklēja Magdu Gebelsu. Viņa, bāla pēc pārciestas angīnas lēkmes, gulēja gultā mazā istabiņā ar betona sienām. Gebelss ne mirkli neatstāja abus divatā. Vēlāk, kad Hitlers ap pusnakti bija devies pie miera, ieradās dieninieks ar ziņu no Evas Braunas, kura lūdza, lai Špērs viņu apciemo. Viņa lika atnest abiem šampanieti un kūkas, un viņi tērzēja par pagātni: par Minheni, kopīgu slēpošanu brīvdienās un dzīvi Berghofā. Špēram vienmēr bija patikusi Eva Brauna - “vienkārša Minhenes meitene, gluži neievērojama” -, kuru viņš tagad apbrīnoja par “pašcieņu un teju vai līksmu, apskaidrotu mieru”. Dieninieks vēlreiz ieradās pulksten 3.00, lai pateiktu, ka Hitlers piecēlies. Špērs atstāja Evu Braunu, lai pēdējo reizi atvadītos no cilvēka, kurš bija padarījis viņu slavenu. Tas ilga tikai dažus mirkļus, Hitlers izturējās strupi un salti. Špērs, bijušais favorīts, viņa prātā jau bija beidzis eksistēt. Kaut kad tajā vakarā Eva Brauna uzrakstīja pēdējo vēstuli savai māsai Grētlai Fēgeleinai. “Hermaņa pie mums nav,” viņa rakstīja par Grēdas vīru. “Viņš aizbrauca uz Nauenu, lai sapulcētu bataljonu vai ko tamlīdzīgu.” Viņa nezināja, ka Fēgeleina brauciens uz Nauenu patiesībā ir neizdevies mēģinājums slepeni satikties ar Himleru; iecerētā tikšanās iekļāvās plānā par miera sarunām ar Rietumu Sabiedrotajiem. “Viņš grib izlauzt ceļu ar cīņām, lai pretošanos turpinātu Bavārijā, vismaz kādu laiku.” Viņa, protams, maldījās. Māsasvīrs bija uzkāpis pārāk augstu pa karjeras kāpnēm, lai samierinātos ar nenozīmīgu partizāna lomu. Pēc tam Eva Brauna, savā vientulībā joprojām praktiska, pārgāja pie lietišķiem jautājumiem. Viņa gribēja, lai Grētla iznīcina visu viņas privāto korespondenci. “Neviens nekādā gadījumā nedrīkst atrast Heizes rēķinus.” Heize (Heise) bija Evas drēbnieks, un viņa nevēlējās, lai publika uzzina, cik izšķērdīga viņa bijusi uz fīrera rēķina. Arī šoreiz viņai rūpēja tas, kur nonāks dārglietas. “Mans briljantu pulkstentiņš diemžēl ir labošanā,” viņa rakstīja. Grētlai vajadzēja sameklēt SS unteršārfīreru Stēgemanu (Stegemann), kurš acīmredzot bija atdevis pulksteni remontā pie kāda pulksteņmeistara, gandrīz noteikti ebreja, “evakuēta” no Orānienburgas koncentrācijas nometnes vienā no pēdējiem “nāves maršiem”.

20.Veltīgas cerības

Pārbiedētie berlīnieši nespēja neticēt Gebelsam, kad viņš solīja, ka Venka armija nākot viņus glābt. Viņus mudināja arī ticēt baumām, ka amerikāņi pievienojoties cīņai pret krieviem. 23.aprīļa naktī daudzi dzirdēja, ka pār pilsētu pārlido lidmašīnas, nenometot bumbas. Pilsētnieki iegalvoja cits citam, ka tie noteikti bijuši amerikāņi, un varbūt viņi izsēdināšot izpletņlēcēju desantu. Taču abas ASV gaisa desanta divīzijas vispār nebija devušās izlidojumos. Gandrīz vienīgās karaspēka daļas, kas šai laikā ienāca Berlīnē, bija nevis amerikāņu vai vācu, bet gan franču. Otrdien, 24. aprīlī pulksten 4.00 rītā brigādefīrers Krūkenbergs tika pamodināts SS apmācību nometnē pie Neištrēlicas (Neustrelitz), kur kopš sakāves Pomerānijā atradās Charlemagne divīzijas bāze. Viņam zvanīja no armiju grupas Weichsel štāba. Ģenerālis Veidlings acīmredzot bija informējis Heinrici par savu pieprasījumu atstādināt brigādefīreru Cīgleru no Nordland komandiera posteņa. Krūkenbergam tika dots rīkojums nekavējoties doties uz Berlīni. Iemesls netika minēts. Viņam gluži vienkārši pavēlēja pieteikties Reihskancelejā pie grupenfīrera Fēgeleina. Štāba virsnieks arī ieteica ņemt līdzi eskortu, jo ceļā uz Berlīni varot gadīties sarežģījumi. Tūdaļ tika pamodināts atlikušā bataljona komandieris Anrī Fenē (Henri Fenet), un viņš modināja savus karavīrus. Krūkenbergs, ģērbies garā, pelēkā ādas šinelī, kādus valkāja Waffen-SS ģenerāļi, uzrunāja sapulcējušos virsniekus un ierindniekus. Viņš aicināja pieteikties brīvprātīgos, kas pavadīs viņu uz Berlīni. Turp gribēja doties lielais vairums. Krūkenbergs un Fenē izraudzījās deviņdesmit vīru, jo automašīnās nebija vairāk vietas. Daudzi no tiem bija virsnieki, ieskaitot divīzijas kapelānu monsinjoru grāfu Mejolu de Lipē (Mayol de Lupe). Pēc kara Krūkenbergs apgalvoja, ka neviens no šiem vīriem neesot bijis nacionālsociālists. Šī vārda burtiskā izpratnē tas varēja būt tiesa, tomēr franču fašisms, iespējams, bija tuvāks nacismam, nevis itāliešu vai spāņu fašisma paveidam. Jebkurā gadījumā visi šie brīvprātīgie, gatavi mirt Trešā reiha drupās, bija fanātiski antiboļševiki, visviens, vai ticēja Jaunajai Eiropai vai “vieille France”. Izraudzītie brīvprātīgie piepildīja kabatas un mugursomas ar munīciju un paņēma līdzi bataljona pārpalikušās tanku dūres. Pulksten 8.30, stādamies ceļmalā, lai kāptu mašīnās, viņi pēkšņi pamanīja, ka šurp mersedesa kabrioletā brauc pats SS reihsfīrers. Himlers pabrauca viņiem garām, nelikdamies redzam savu karaspēku. Viņam nebija ne apsardzes, ne eskorta. Tikai pēc vairākiem gadiem Krūkenbergs aptvēra, ka Himlers acīmredzot bija braucis no Lībekas uz savu Hoenlihenas patvērumu. Iepriekšējā vakarā viņš bija ticies ar Zviedrijas Sarkanā Krusta pārstāvi grāfu Bernadotu. Kolonna, ko veidoja divi bruņutransportieri un trīs pārpildītas kravas mašīnas, devās ceļā uz Berlīni. Bija saņemtas ziņas, ka padomju tanki jau sasnieguši Orānienburgu, tāpēc Krūkenbergs izvēlējās ceļu tālāk rietumos. Nevarēja gaidīt, ka tikt uz Berlīni būs viegli. Visi devās pretējā virzienā - gan organizētas nodaļas, gan no vienībām atpalikuši karavīri, gan bēgļi un ārzemju strādnieki. Daudzi vērmahta karavīri svilpa un sauca Charlemagne brīvprātīgajiem, ka viņi braucot uz nepareizo pusi. Daži piesita ar pirkstu pie deniņiem, rādīdami, ka šie karavīri ir jukuši. Citi kliedza, ka tagad karš jau esot tikpat kā beidzies. Viņi pat sastapa Nordland divīzijas sakarnieku nodaļu. Tās komandieris paskaidroja, ka viņi esot saņēmuši pavēli doties uz Slēsvigu-Holšteinu. Krūkenbergam, kādu laiku palikušam bez sakariem, nebija iespējas to pārbaudīt. Un viņš nezināja arī par strīdu starp Cīgleru un Veidlingu. Pēc tam kad pļaujošā lidojumā uzbruka padomju iznīcinātājs un nogalināja vienu karavīru, bet samērā netālu atskanēja artilērijas dārdi, Krūkenbergs lika kolonnai tālāk braukt pa maziem sānceļiem, kurus pazina kopš pirmskara laikiem, kad bija dienējis Berlīnē kā virsnieks. Izmantojot priežu mežus par aizsegu, kas pasargāja no ienaidnieka aviācijas, viņi tuvojās pilsētai. Tomēr pārvietoties kļuva arvien grūtāk, jo ceļā bija šķēršļi un sagrauti tilti, tāpēc Krūkenbergs pavēlēja kravas mašīnām doties atpakaļ uz

Neištrēlicu. Abi bruņutransportieri palika, tomēr vairumam franču brīvprātīgo ap divdesmit kilometru bija jāmēro kājām. Pulksten 22.00 viņi sasniedza Reicbssportfeld apkaimi līdzās Olimpiskajam stadionam. Pārgurušie vīri atrada Luftwaffe pārtikas noliktavu, vairums dzēra īpašu, pilotiem paredzētu kakao ar ben- zedrīna piedevu. Tikai nedaudziem izdevās nosnausties. Lai pieteiktos Reihskancelejā pie Fēgeleina, Krūkenbergs kopā ar savu adjutantu kapteini Pahuru (Pachur) devās ceļā pa Berlīnes ielām, kas šķita pa​mestas. Franču brīvprātīgo vidū izplatījās valodas, ka uz šejieni inspekcijā ieradīšoties pats Hitlers. Viņu priekšnieks zemākā rangā - Himlers, kas tai rītā bija pabraucis garām, - beidzot bija šķērsojis savu Rubikonu. “Uzticamajam Heinriham”, kā Himleru vīpsnājot dēvēja fīrera galmā, bija neizbēgami lemts kļūt par konspiratoru. Viņam trūka gan intriganta dotību, gan pārliecības par savu ideju. Vienīgā priekšrocība bija tā, ka Hitleram nemūžam nevarēja ienākt prātā, ka reihsfīrers, kurš izdomājis lepno SS devīzi “Mans gods ir uzticība”, varētu kļūt par nodevēju. Saskaņā ar Špēra teikto Himlers joprojām dusmojās par Hitlera pavēli atņemt Waffen-SS divīzijām Ungārijā titulu uzšuves. Tomēr, ja Hitlers būtu ataicinājis viņu, lai kaut vai ar mājienu apliecinātu, ka vērtē viņu augstāk par Mārtiņu Bormaņu, tad Himleram acīs būtu sariesušās asaras un viņš uz līdzenas vietas dotu fīreram atkārtotu uzticības zvērestu. Tagad viņu plosīja šaubas. Tomēr vislielākā kļūda Himlera aprēķinos, mēģinot sākt sarunas ar ienaidnieku, bija pārliecība, ka viņš Rietumu Sabiedrotajiem ir izšķiroši svarīgs, “jo vienī​gais spēj uzturēt kārtību”. Pirmajās divās apspriedēs ar grāfu Bernadotu Himlers nebija uzdrošinājies virzīt sarunu tālāk par koncentrācijas nometņu ieslodzīto atbrīvošanu. “Reihsfīrers vairs neapzinās realitāti,” Bernadots bija teicis Šellenbergam pēc apspriedes, kas bija notikusi pēc Hitlera dzimšanas dienas. Himlers liedzās paklausīt Šellenbergam, kurš bija devis padomu gāzt vai pat noslepkavot cilvēku, kam viņš bijis tik uzticīgs. Šellenbergam izdevās pierunāt Himleru neatgriezties bunkurā, lai tiktos ar Hitleru 22.aprīlī, pēc tam kad viņi no Fēgeleina bija uzzinājuši par fīrera niknuma lēkmi tajā pēcpusdienā. Šellenbergs baidījās, ka, līdzko viņa šefs atkal ieraudzīs fīreru, viņa apņēmība sašķobīsies. Himlers caur starpnieku piedāvāja Berlīnes aizsardzībai izmantot savu SS sardzes bataljonu. Hitlers šo piedāvājumu uzreiz pieņēma un parā​dīja kartē, kur bataljons jāizvieto, proti, Tīrgartenā netālu no Reihskancelejas. Viņš arī deva rīkojumu pārvietot svarīgus gūstekņus - die Prominenten - tuvāk, lai sakāves brīdī tos būtu iespējams nekavējoties nošaut. 23.aprīļa vakarā Himlers un Šellenbergs Lībekā satikās ar Bernadotu. Himlers, tagad zinādams par Hitlera apņemšanos Berlīnē izdarīt pašnāvību, beidzot bija gatavs stāties viņa vietā un sākt nopietnas miera sarunas. Viņš oficiāli lūdza, lai Bernadots viņa vārdā vēršas pie Rietumu Sabiedrotajiem un panāk vienošanos par uguns pārtraukšanu Rietumu frontē. Viņš deva solījumu nosūtīt visus skandināvu karagūstekņus uz Zviedriju. Himlera dīvainajai attieksmei pret realitāti ļoti raksturīgas bija viņa galvenās rūpes tajā brīdī: vai, tiekoties ar ģenerāli Eizenhaueru, būtu jāpaklanās vai jāsarokojas. Pēdējiem ebrejiem, kas vēl atradās ieslodzījumā Berlīnē, Sarkanās armijas ierašanās varēja nozīmēt vai nu divpadsmit gadu ilguša murga beigas, vai nāvessoda izpildi beidzamajā mirklī. Hanss Oskars Lēvenšteins (Hans Oskar Loivenstein), arestēts Potsdamā, bija aizvests uz Skolas ielas (Scbulstrasse) tranzīta nometni, ierīkotu ziemeļos, Vedingas (Wedding) rajonā, Berlīnes Ebreju slimnīcā. Ap 600 ieslodzīto, izvietoti šaurībā divos nama stāvos, pārtika no kartupeļu mizām, nevārītām bietēm un mazliet Wassersuppe jeb “ūdens zupas”. Viņu vidū bija daudz pusebreju (piemēram, Lēvenšteins pats), kurus nacisti sauca par Mischlinge, kā arī daži no ebreju privileģētās, nacistu aizsargātās kategorijas Schutzjuden, starp tiem, piemēram, tie, kas bija organizējuši Berlīnes Olimpiskās spēles. Ārzemju ebrejus no neitrālām, sevišķi Dienvidamerikas valstīm, pie dzīvības bija noturējuši tikai tuvinieki, no dzimtenes sūtīdami SS administrācijai kafijas pupiņas. Nometnes komandieris SS oberšturmbannfīrers Doberke (Doberke) bija saņēmis pavēli nošaut visus

savus ieslodzītos, tomēr acīm redzami nervozēja. Pie viņa vērsās ieslodzīto pārstāvis un piedāvāja vienkāršu darījumu. “Karš ir galā,” viņš sacīja Doberkem. “Ja jūs izglābsiet mūsu dzīvību, mēs izglābsim jūsējo.” Pēc tam ieslodzītie sagatavoja dokumentu, kurā visi ar savu parakstu apliecināja, ka oberšturmbannfīrers Doberke ir izglābis viņiem dzīvību. Divas stundas pēc šī dokumenta iesniegšanas viņi ieraudzīja, ka nometnes vārti ir vaļā un SS apsardze nozudusi. Tomēr atbrīvošana nebija sevišķi priecīgs notikums. Padomju zaldāti nometnē izvaroja ebreju meitenes un sievietes, nezinādami, ka viņas bijušas nacistu gūsteknes. Padomju armiju, ieejot Berlīnē, sveica “īsta internacionāle”, ko veidoja “padomju, franču, britu, amerikāņu un norvēģu karagūs- tekņi”, kā arī sievietes un meitenes, kas bija atvestas uz Vāciju spaidu darbos; viņi visi gāja pretējā virzienā, prom no pilsētas. Maršals Koņevs, sasniedzis Berlīni no dienvidiem, pārsteigts ieraudzīja, ka šie cilvēki iet pa tanku iebrauktajām sliedēm, saprazdami, ka tur vismaz nebūs mīnu. Grosmans, ierazdamies no ziemeļiem, redzēja arī “simtiem bārdainu krievu zemnieku ar sievietēm un bērniem”. Viņš ievēroja “drūma izmisuma izteiksmi šo bārdaino “tēvoču” un uzticamu ciema vecāko sejās. Tie ir starosti (vāciešu ieceltie ciema vecākie) un policijas ļaundari, kas aizbēguši līdz pašai Berlīnei un kam tagad neatliek nekas cits kā vien tikt “atbrīvotiem”.” “No Berlīnes prom iet kāda veca sieva,” Grosmans ierakstīja piezīmju grāmatiņā. “Ar lakatiņu galvā viņa izskatās tieši kā svētceļojumā, kā svētceļniece Krievijas plašumos. Uz pleca viņa nes lietussargu, uz kura uzvērts liels alumīnija kastrolis.” Hitlers vēl arvien nespēja gluži samierināties ar domu par karaspēka pārdislocēšanu no Rietumu frontes uz austrumiem, pret Sarkano armiju, taču Keitels un Jodls atzina, ka tagad alternatīvas vairs nav. Vērmahta operatīvais štābs izdeva attiecīgus rīkojumus. Staļina aizdomas apvienojumā ar padomju atriebības politiku bija pārvēr​tušās par pareģojumu, kas piepildās pats no sevis. Staļins raizējās arī par savu bzte noire - Poliju. Viņam nenāca ne prātā piekāpties attiecībā uz pagaidu valdības sastāvu. Viņaprāt, šī jautājuma risinājums bija pašsaprotams un poļu tautas vēlmēm tur nebija ne mazākās nozīmes. 24. aprīlī viņš rakstīja prezidentam Trumenam: “Padomju Savienībai ir tiesības veltīt pūliņus tam, lai Polijā pastāvētu valdība, kas ir draudzīga Padomju Savienībai.” Tas, protams, nozīmēja, ka šai valdībai jāatrodas pilnīgā padomju kontrolē. “Nepieciešams arī ņemt vērā faktu, ka Polija robežojas ar Padomju Savienību, ko nevar sacīt par Lielbritāniju un Savienotajām Valstīm.” Tagad, kad Berlīne bija tikpat kā ielenkta un Rietumu Sabiedrotie atbīdīti malā, Staļins neredzēja nekādu iemeslu piekāpībai. Par spīti visām agrākajām padomju apsūdzībām pret US Air Force, Maskavā neviens pat nedomāja atvainoties, kad seši krievu iznīcinātāji tai pašā pēcpusdienā uzbruka divām amerikāņu lidmašīnām un vienu no tām notrieca. Staļins turpināja izdarīt spiedienu uz abiem saviem maršaliem, veicinādams viņu sāncensību. Kopš 23. aprīļa rītausmas robeža starp Žukova 1. Baltkrievijas fronti un Koņeva 1. Ukrainas fronti bija sākusies pie Libenas, taču tagad pagriezās uz ziemeļiem, uz Berlīnes centru. Koņeva labā flanga robeža stiepās līdz pat Anhaltas stacijai. Tieši piecus kilometrus uz dienvidiem no tās atradās Ribalko tanku korpuss Mariendorfā {Mariendorf) pie Teltovas kanāla. Žukovam nebija ne jausmas, ka Ribalko armija sasniegusi Berlīni; viņš to uzzināja tikai vēlu 23.aprīlī, kad ar viņu sazinājās sakaru virsnieks no Katukova 1. gvardes tanku armijas, kas tuvojās no austrumiem. Žukovu pārņēma šausmas. Kad 22.aprīļa vakarā trīs Ribalko korpusi bija sasnieguši Teltovas kanālu, tiem tika dota viena diena, lai sagatavotos totālam uzbrukumam pār kanālu. Likās, grūti pārvarams šķērslis būs betonētie krasti un nocietinātās noliktavas tā ziemeļu malā. Tiesa, folksšturma vienības pretējā krastā diez vai bija cienīgs pretinieks 3. gvardes tanku armijai, taču tās bija pastiprinātas ar “korsetes stīpām” - 18. un 20. tanku grenadieru divīziju. Pirms divām dienām bija pavēlēts doties uz priekšu artilērijas formācijām, taču uz Cosenas ceļa valdīja tāds transportlīdzekļu - to skaitā piegādes pajūgu - sastrēgums, ka uz priekšu varēja

tikt pavisam gausi. Ja Luftwaffe rīcībā vēl būtu lidmašīnas, tad šis maršruts būtu lielisks mērķis bombardēšanai. Lučinska 48. gvardes strēlnieku divīzija ieradās laikus, lai pagūtu sagatavoties ieņemt placdarmus aiz kanāla, un artilērija tika steidzināta uz jaunajām pozīcijām. Tas nenācās viegli. 23. aprīļa vakarā pozīcijās bija jāizvieto gandrīz 3000 lielgabalu un smago mortīru. Šeit uz vienu frontes kilometru koncentrējās 650 artilērijas ieroči, ieskaitot 152 mm un 203 mm haubices. 23.aprīlī pulksten 6.20 sākās Teltovas kanāla apšaude. Tās koncentrācija bija vēl masīvāka nekā iepriekš, forsējot Neisi un Vislu. Koņevs ieradās Ribalko komandpunktā, kad apšaude jau bija gandrīz galā. Grupa 1. Ukrainas frontes komandieru no astoņstāvu biroju ēkas plakanā jumta vēroja, kā smagā artilērija iznīcina namus aiz kanāla un kā vilni pēc viļņa uzlidojumos dodas atbalstošās aviācijas armijas bumbvedēji. Kājnieki nolietotās bruņumašīnās un koka airu laivās sāka šķērsot kanālu. Pulksten 7.00 pirmie strēlnieku bataljoni jau bija otrā krastā un veidoja placdarmu. Drīz pēc dienas vidus bija ierīkoti pirmie pontontilti, un pāri devās tanki. Spiediens uz Berlīnes nocietinājumiem dienvidaustrumu stūrī bija pietiekami liels arī pirms Teltovas kanāla forsēšanas. 23.aprīļa rītausmā dažām Čuikova strēlnieku vienībām dienvidos no Kepenikas izdevās šķērsot gan Šprē, gan Dāmi (Dahme) un nonākt Falkenbergā (Falkenberg). Sarkanarmieši bija atraduši dažādus pārvietošanās līdzekļus - no airu laiviņām līdz ekskursiju kuteriem. Visu dienu un nākamo nakti Čuikova gvardes strēlnieku divīzijas un Katukova vadošās tanku brigādes virzījās uz Bricu un Neiķelni. 28. gvardes strēlnieku korpuss apgalvoja: civilisti bijuši tik pārbiedēti un iztapīgi, ka “laizīja [mums] zābakus”. Un naktī uz 24. aprīli viens 5.triecienarmijas korpuss, ko atbalstīja Dņepras flotiles lielgaballaivas, šķērsoja Šprē tālāk ziemeļos, sasniedzot Treptovas (Treptoiv) parku. 23.aprīlī, mazā gaismiņā, gandrīz viss Veidlinga korpusa pārpalikums, kas iepriekšējā naktī Tempelhofas lidlaukā bija uzpildījis degvielu savām bruņumašīnām, devās pretuzbrukumā šiem divkāršajiem draudiem. Kaut gan Nordland smago tanku bataljona Hermann von Salza atlikušie King Tiger sašāva dažus Staļina tankus, ienaidnieka pārspēks bija pārmērīgs. “Triju stundu laikā,” rakstīja 5. triecienarmijas divīzijas komandieris, “55 karaspēks sešas reizes devās uzbrukumā, tomēr ikreiz bija spiests atkāpties, atstājot aiz sevis līķus melnos formastērpos. “Panteras” un “ferdinandi” dega. Dienas vidū mūsu divīzija atkal varēja doties uz priekšu. Tika ieņemts viss Treptovas parks, un mijkrēslī mēs sasniedzām (S-bāņa) sliežu loku.” Kāds vācu karavīrs rakstīja: “Tā bija asiņaina, sīva cīņa bez kādas žēlastības.” Un darbā tika laisti arī nekaunīgi meli. Politiskie virsnieki iestāstīja sarkanar​miešiem, ka cīņā par Berlīni “piedalās Vlasovs un viņa vīri”. Tā bija absolūta nepatiesība. Gandrīz visi vlasovieši tai laikā bija Prāgas apvidū. Kamēr Koņeva tanku armijas forsēja Teltovas kanālu, briesmās nonāca aizmugures flangi. Venka karaspēks no rietumiem virzījās uz Treienbrīcenu un Bēlicu, bet pa labi, mežos uz dienvidaustrumiem no Berlīnes, no aplenkuma centās izlauzties Devītā armija. Ģenerālis Lučinskis jau sāka novirzīt daļu savas 28. armijas uz austrumiem, pret Devīto armiju, apmēram gar Berlīnes-Kotbusas autobāni. Un Stavka, darījusi gaužām maz, lai tiktu galā ar izolēto Devīto armiju, tagad beidzot rīkojās ātri. Sarkanās armijas aviācijas virspavēlniekam maršalam Novikovam tika pavēlēts vadīt 2., 16. un 18. gaisa spēku armijas apvienotos spēkus pret šiem 80 000 vācu karavīriem, kas virzījās uz priekšu pa mežiem. Taču padomju komandieri vēl nezināja, vai vācieši mēģinās ar kaujām tikt atpakaļ uz Berlīni vai izlauzties uz rietumiem, lai pievienotos ģenerāļa Venka Divpa​dsmitajai armijai. Tas, no kā visvairāk baidījās medicīnas māsas Bēlicas-Heilštetenas slimnīcas kompleksā, piepildījās 24.aprīļa rītā. Pēkšņi iedrebējās zeme, pieņemoties spēkā tanku motoru un kāpurķēžu troksnim. Viena no Leļušenko tanku kolonnām, acīmredzot pastūmusi malā Šveices Sarkanā Krusta pārstāvjus, taisnā ceļā iebrauca slimnīcas teritorijā. Ar automātiem bruņojušies tankisti iebruka pirmajā ēku blokā. Vispirms viņi interesējās tikai par pulksteņiem un kliedza: “Uri! Uri!” Taču tad pienāca ziņas par izvarošanām, laupīšanām un slepkavībām pašā Bēlicā. Māsas un pieaugušie pacienti gatavojās visļaunākajam. Potsdamas slimnīcas bērniem bija maz saprašanas par to, kas notiek.

Māsas nenojauta, ka drīz viņas izglābs Venka jaunie karavīri. Toties Hitlers tagad jutās pārliecināts, ka Venka armija glābs gan viņu, gan Berlīni. Šteinera tā dēvētā armijas nodaļa vairs tikpat kā netika pieminēta Fīrera bunkurā. Lojālais lieladmirālis Dēnics ziņoja, ka, atbildot uz Hitlera aicinājumu, sūta visus jūrniekus, kas ir viņa rīcībā, palīdzēt Berlīnei cīņā par Vācijas likteni. Iecere atvest viņus ar lidmašīnām Junkers 52, par spīti jebkādiem postījumiem nosēdinot tās pilsētas centrā, liecināja par Dēnica nevērību gan pret realitāti, gan pret jūrnieku dzīvībām. Bunkurā gandrīz neviens vairs negaidīja, ka tagad kāds vēl spēs izlauzties līdz šejienei; par to varēja spriest pēc pārsteiguma, ko pusnaktī radīja brigādefīrera Krūkenberga ierašanās. Kad viņu beidzot aizveda pie ģenerāļa Krēbsa, ar kuru viņš bija iepazinies 1943. gadā armiju grupā Mitte, Krēbss neslēpa izbrīnu. Viņš sacīja, ka pēdējās četrdesmit astoņās stundās lielam skaitam virsnieku un vienību esot pavēlēts ierasties Berlīnē. “Tas ir izdevies jums vienīgajam.” Lai gan, ierīkojot Fīrera bunkuru, bija patērēts daudz pūļu un līdzekļu, tajā nebija pienācīgu sakaru iekārtu. Tāpēc majoram Freitāgam fon Loringhofenam un kapteinim Boltam bija tikai viena metode, ar kuras palīdzību, gatavojoties situācijas apspriedēm pie fīrera, bija iespējams noteikt, cik tālu uz priekšu tikusi Sarkanā armija. Sameklējuši telefona numurus Berlīnes telefonu grāmatā, viņi apzvanīja civilistu dzīvokļus, kas atradās pilsētas nomalēs. Ja iemītnieki pacēla klausuli, viņiem tika jautāts, vai kādas pazīmes liecina, ka tuvojas ienaidnieka karaspēks. Bet, ja atbildēja krievs, parasti nobērdams lamuvārdu virteni, tad secinājums bija skaidrs. Lai uzzinātu, kāds stāvoklis ir visā Eiropā, Loringhofens un Bolts slepus ņēma jaunākos Reuters ziņojumus no Hitlera galvenā preses sekretāra Heinca Lorenča (Heinz Lorenz). Freitāgs fon Loringhofens pēkšņi konstatēja, ka visi, kas ignorējuši viņus tūdaļ pēc ierašanās bunkurā, tagad izturas ārkārtīgi laipni, lai tikai iegūtu pieeju vienīgajam daudzmaz ticamas informācijas avotam. Vairumam bunkura iemītnieku nebija ko darīt. Viņi sēdēja un dzēra vai grozījās gaiteņos, spriezdami par to, vai pašnāvībai labāk izmantot šaujamieroci vai ciānkāliju. Likās, visi ir samierinājušies ar domu, ka bunkuru gandrīz neviens neatstās dzīvs. Lai gan gaiss bunkurā bija vēss un mitrs, apstākļi tur tomēr bija nesalīdzināmi labāki nekā jebkurā citā Berlīnes pagrabā vai bumbu patvertnē. Iemītniekiem bija ūdens, ģeneratori nodrošināja elektrisko apgaismojumu, netrūka ne ēdamā, ne dzeramā. Augšā, Reihskancelejā, joprojām darbojās vir​tuves, pastāvīgi piegādājot sautējumus. Berlīnieši tagad dēvēja savu pilsētu par Reicbsscheiterbaufen - “Reiha ugunskapu”. Ielu cīņās un māju pārbaudēs tika ievainoti un gāja bojā arī civilisti. Bogdanova 2. gvardes tanku armijas kapteinis Ratenko, virsnieks no Tulas, ar dūri pieklauvēja pie kāda pagraba durvīm Reinikendorfā, pilsētas ziemeļrietumu rajonā. Neviens nevēra vaļā, tāpēc viņš tās uzlauza. Atskanēja mašīnpistoles kārta, un viņš nokrita bez dzīvības. 2. gvardes tanku armijas zaldāti, kas bija ieradušies kopā ar viņu, sāka šaut pa durvīm un logu. Viņi nogalināja gan šāvēju - jaunu vērmahta virsnieku civildrēbēs -, gan arī sievieti un bērnu. “Pēc tam mūsējie ielenca māju un pielaida tai uguni,” bija teikts ziņojumā. SMERŠ nekavējoties sāka interesēties par vācu virsniekiem, kas slēpjas. Tika izveidota īpaša pēddziņu grupa, kurā iekļāva kādu slepenpolicistu, nacistu partijas biedru kopš 1927. gada. Viņš apsolījās sameklēt virsniekus - protams, apmaiņā pret savu dzīvību. Pavisam viņi notvēra divdesmit virsniekus, ieskaitot vienu pulkvedi. “Kāds virsnieks nošāva savu sievu un tad izdarīja pašnāvību, kad SMERŠ klauvēja pie viņa durvīm,” liecināja ziņojums. Sarkanarmieši nolēma izmantot telefonu tīklu - taču drīzāk izklaidei nekā informācijai. Pārmeklējot dzīvokļus, viņi nereti uz labu laimi uzgrieza kādu Berlīnes telefona numuru. Ja atbildēts tika vāciski, viņi nepārprotamā krievu stilā pavēstīja par savu klātbūtni. Tas “ārkārtīgi pārsteidza berlīniešus”, kā rakstīja kāds politiskais virsnieks. Ne​pagāja necik ilgs laiks, līdz 5. triecienarmijas politiskā nodaļa sāka ziņot arī par “nenormālām parādībām”, kurās iekļāvās viss, sākot ar laupīšanu un beidzot ar traumām, kas gūtas, braucot dzērumā, un par “amorālām parādībām”. Daudzi no īstajiem frontovikiem uzvedās labi. Kad 3. triecienarmijas sapieru vienība iegāja kādā

dzīvoklī, “maza babuška” paskaidroja, ka viņas meita slima guļot gultā. Šādi viņa droši vien cerēja pasargāt meitu no izvarošanas, bet sapieri to acīmredzot nenojauta. Atstājuši sievietēm mazliet pārtikas, viņi devās tālāk. Toties citi frontoviki nepazina žēlastību. Tāda attieksme ir raksturota kā “paša kara bezpersoniskās varmācības” sekas un nosliece izturēties pret sievietēm kā pret “aizstājējām ienaidnieka sakāvei”. Kāds vēsturnieks atzīmēja, ka padomju karaspēks esot uzsācis vardarbības vilni, kas noplacis samērā drīz, taču nereti sācies no jauna, līdzko vienu karaspēka vienību nomainījusi nākamā. 23.aprīlī 3.triecienarmija izmantoja savu 5.artilērijas trieciendivīziju šaurā sektorā, kur vācieši bija sīvi pretojušies. Smagie lielgabali sagrāva 17 mājas, nogalinot 120 aizstāvju. Padomju uzbrucēji apgalvoja, ka četrās no šīm mājām vācieši izkāruši baltos padošanās karogus, bet tad atsākuši šaut. Kaujās tā kļuva par bieži sastopamu epizodi. Daži karavīri, sevišķi folksšturmieši, gribēja padoties un sle​pus vicināja baltu mutautu, bet fanātiskākie turpināja cīņu. Vācieši devās pretuzbrukumā ar trim pašgājējiem lielgabaliem, taču visu izjauca varonīgais izlūks Šuļženoks. Sameklējis trīs tanku dūres, viņš ieņēma pozīciju sagrautā mājā. Netālu eksplodēja vācu šāviņš, apdullinot Šuļženoku un apberot viņu ar gruvešiem. Tomēr tas nekavēja viņu uzbrukt pašgājējiem lielgabaliem, kad tie tuvojās. Viņš aizdedzināja pirmo un nodarīja bojājumus otrajam. Trešais steigšus nozuda. Par šo rīcību Suļženokam tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums, taču nākamajā dienā viņu “nogalināja kāds civilā ģērbies terorists”. Tālaika apstākļos šis apzīmējums varēja attiekties arī uz slikti ekipētu folksšturmieti, tomēr padomju uzskati par teroristiem nedaudz atšķīrās no tā, kā operācijas Barbarossa laikā teroristus bija definējis vērmahts. Vasilijs Grosmans, atrazdamies pavisam netālu no šo notikumu norises vietas, apturēja savu apvidus automašīnu Veisenzē (Weissensee) rajonā Berlīnes ziemeļaustrumos, uz 3. triecienarmijas virzības ass. Tai pašā mirklī automašīnu ielenca puišeļi, kas diedelēja saldumus un ziņkārīgi lūrēja kartē, ko Grosmans turēja sev uz ceļiem. Grosmanu pārsteidza viņu pārdrošība. Viņš vēlējās apskatīt apkārtni. “Mūsu priekšstatam par Berlīni kā par militārām kazarmām runā pretī daudzie parki un ziedošie dārzi,” viņš atzīmēja. “Debesīs skaļš artilērijas pērkons. Klusuma brīžos dzirdami putni.” 23.aprīļa rītausma, kad Krūkenbergs atstāja pussagrauto Reihskanceleju, bija auksta, ar skaidrām debesīm. Rietumberlīnē joprojām valdīja savāds klusums un tukšums. Veidlinga štābā Hoencollerndammā vairs tikpat kā netika ievēroti drošības noteikumi. Lai pārliecinātos par ziņnešu personību, tika prasītas tikai karavīru algas grāmatiņas. Veidlings pastāstīja Krūkenbergam, kā viņa smagi cietušais tanku korpuss sašķelts un aizsūtīts palīgā hitlerjūgenda nodaļām un slikti bruņotām folksšturma vienībām, no kurām tik un tā nevarēja gaidīt, ka tās cīnīsies ar degsmi. Krūkenbergam bija jāpārņem savā ziņā aizsardzības sektors C Berlīnes dienvidaustrumos, kur atradās 11. SS tanku grenadieru Nordland divīzija. Viņam radās iespaids, ka Cīglers, kurš tika atstādināts no Nordland komandiera posteņa, ir apsūdzēts par to, ka nav pratis noturēt savu karaspēku kopā. Liecības par Cīglera atstādināšanu ir visai atšķirīgas. Veidlinga štāba priekšnieks pulkvedis Refiors uzskatīja, ka “Himlers ar slepenu rīkojumu bija pavēlējis Cīgleram atkāpties uz Šlēsvigu-Holšteinu” un ka tāpēc viņš apcietināts. Visādā ziņā Cīglers bija viens no tiem nedaudzajiem SS komandieriem, kuri saprata, cik bezjēdzīgi ir turpināt cīņu. īsi pirms atstādināšanas Cīglers bija devis hauptšturmfīreram Pērsonam (Pebrsson) atļauju doties uz Zviedrijas vēstniecību un noskaidrot, vai tās darbinieki neatteiktos palīdzēt atlikušajiem zviedriem atgriezties dzimtenē. Kāds aculiecinieks apgalvo, ka todien vēlā priekšpusdienā kāds nezināms SS brigādefīrers arestējis Cīgleru viņa štābā Hāzenheides ielā (Hasenbeidestrasse) uz ziemeļiem no Tempelhofas lidlauka. Eskorts ar mašīnpistolēm aizšķērsojis pieeju divīzijas štābam. Cīglers pavadīts ārā uz automašīnu. Viņš salutējis saviem pārsteigtajiem virsniekiem, kas stāvējuši pie ieejas durvīm, un atvadījies: “Meine Herren, ailes Gute!” Tad viņš kā arestētais aizvests uz Reihskanceleju. “Velns parāvis, kas te notiek!” iesaucies viens no virsniekiem - šturmbannfīrers Folmers (Vollmer). “Vai mums vairs nav komandiera?” Krūkenbergs savā liecībā apraksta pilnīgi normālu komandiera pilnvaru nodošanu, pēc kuras Cīglers pats aizbrauc uz

Reihskanceleju. Lai nu kā, starpposms bez komandiera neturpinājās ilgi. Agrā pēcpusdienā ieradās Krūkenbergs, mazliet vēlāk viņam sekoja Fenē vīri no Cbarlemagne bataljona. Krūkenbergu satricināja ziņa par to, ka visi tanku grenadieru pulku Norge un Danmark karavīri kopā tagad sastāda tikai nedaudz vairāk par bataljonu. Ievainotie, aizvesti uz pārsiešanas punktu kādā Hermaņa laukuma noliktavas pagrabā, diezin vai jutās nonākuši drošās rokās. Viņus “noguldīja uz asinīm notriepta galda kā uz miesnieka bluķa”. Pēdējais vācu placdarms dienvidos no Teltovas kanāla pie Bricas bija panikā pamests tieši tad, kad Krūkenbergs nonāca savā jaunajā postenī. Viņa Norge un Danmark pulku atlikums pie kanāla nepacietīgi gaidīja motortransportu, bet tam bija grūti virzīties pa ielām, ko aizsprostoja gruveši. Kad kravas mašīnas beidzot ieradās, atskanēja trauksmes sauciens: “Panzer durchgebrochen!” Šis sauciens izraisīja “tanku baiļu” uzplūdu pat rūdītiem veterāniem; automašīnas haotiski braukāja šurpu turpu, kļūdamas par vieglu mērķi abiem T-34, kas bija izlauzušies uz priekšu. Dažas automašīnas joņoja prom, un borta ārpusē ar rokām turējās karavīri. Braucot prom pa Hermaņa ielu (Hermannstrasse), viņi uz kādas mājas sienas ieraudzīja uzrakstu: “SS nodevēji velk garumā karu!” Viņiem nebija ne mazāko šaubu, kas tur vainīgs: “Vācu komunistu pirksts. Vai mums bija jācīnās vēl arī pret iekšējo ienaidnieku?” Drīz padomju tanki uzbruka arī Miincheberg tanku divīzijas pārpalikumam Tempelhofas lidlaukā starp sadragātajām Focke-Wulf iznīcinātāju fizelāžām. Sarkanās armijas iesauka šīm lidmašīnām “rāmis” - beidzot šķita pilnīgi precīza. Artilērijas dārdi un tanku šāviņu eksploziju troksnis, kam pa vidu kauca katjušu zalves, aizskanēja līdz pat Nordland komandpunktam. Šāviņa šķemba viegli ievainoja Krūkenbergu vaigā. Neiķelne jau bija pilna ar padomju kaujas grupām, un Krūkenbergs gatavoja atkāpšanās pozīcijas ap Hermaņa laukumu. Abi Karstadt lielveikala torņi kalpoja par lieliskiem novērošanas punktiem, no kuriem bija redzams, kā uz priekšu dodas četras padomju armijas - 5.triecienarmija no Treptovas parka, 8. gvardes armija un 1. gvardes tanku armija no Neiķelnes un Koņeva 3. gvardes tanku armija no Mariendorfas. Pusi francūžu Fenē vadībā Krūkenbergs izvietoja otrpus Hermaņa laukumam; viņi bija bruņojušies ar tanku dūrēm un gatavojās padomju tanku uzbrukumam. Fenē grupai bija pievienots pāri par 100 hitlerjūgenda zēnu. Viņiem bija dots rīkojums raidīt tanku dūres tikai no neliela attāluma un tikai uz tanka torni. Waffen-SS valdīja uzskats, ka vislabāk ir tēmēt uz torni, jo tiešs trāpījums izsita no ierindas visu ekipāžu. Tajā vakarā un naktī francūži Fenē vadībā sašāva četrpadsmit padomju tanku. Apņēmīga pretošanās spēja sarkanarmiešus pārsteigt un apturēt. Kūrfirstendammas (Kurfūrstendamm) rietumu galā pie Halenzē (Halensee) tilta trim jauniem vīriešiem no Reiha Darba dienesta bataljona, bruņotiem ar vienu ložmetēju, četrdesmit astoņas stundas izdevās atsist visus uzbrukumus. Cīņa par Tempelhofas lidlauku turpinājās vēl vienu dienu, kuras laikā padomju artilērija un katjušu raķešsistēmas apšaudīja adminis​tratīvās ēkas. Gaiteņos atbalsojās ievainoto kliedzieni, gaisu pildīja dūmi un degošu ķimikāliju smaka. “Klusums, kas sekoja apšaudei, bija tikai prelūdija motoru rēkoņai un kāpurķēžu žvarkstoņai, kas vēs​tīja par nākamo tanku uzbrukumu.” Kad 25.aprīļa pēcpusdienā Veidlinga smagi cietušais korpuss atkāpās uz pilsētas centru, Hitlers izsauca korpusa komandieri uz savu bunkuru un iegalvoja viņam, ka viss mainīšoties uz labo pusi. “Stāvoklim ir jāuzlabojas,” viņš teica Veidlingam. “No dienvidrietumiem Berlīnē ieradīsies ģenerāļa Venka Divpadsmitā armija un kopā ar Devīto armiju dos ienaidniekam graujošu triecienu. No dienvidiem nāks Šernera komandētais karaspēks. Šiem triecieniem jāmaina situācija mums par labu.” Vēl vairāk uzsverot to, kāda sakāve ciesta visā Austrumu frontē, ģenerālis fon Manteifels nupat bija ziņojis, ka Rokosovska 2. Baltkrievijas fronte sagrāvusi viņa aizsardzības līnijas uz dienvidiem no Štetīnas. Tajā dienā Fīrera bunkuru bija apmeklējis arī ģenerālmajors Detlefsens (Detbleffsen) no OKW komandējošā

sa​stāva un ieraudzījis tur “pašapmānu, kas robežojās ar hipnozi”. Tajā vakarā ģenerālis Krēbss brīdināja Krūkenbergu, ka Nordland nākamajā dienā tiks atvilkta atpakaļ, lai aizstāvētu sektoru Z, kas nozīmēja “Zentrum”. Tā aizsardzības vadības centrs atradās Aviācijas ministrijas ēkā Vilhelma ielā, vienu kvartālu uz ziemeļiem no gestapo galvenās pārvaldes. Krūkenbergs, devies turp nodibināt kontaktus, ieraudzīja, ka pagrabi ir pilni ar Luftwaffe personālu, kas, atstāts bez vadības, nedara vispār neko. Viņš aizgāja uz Valsts Operas namu Unter den Linden ielā pārsimt metru no pamestās padomju vēstniecības. Tur 1941.gada 22.jūnija rītausmā bija atgriezies Dekanozovs, no Ribentropa tikko uzzinājis par vērmahta invāziju Padomju Savienībā. Tagad Unter den Linden bija tukša, cik tālu vien sniedzās skats. Krūkenbergs ierīkoja savu štābu Operas nama pagrabos. Liels, tronim līdzīgs atzveltnis no bijušās ķeizara ložas deva viņam iespēju pāris stundu nosnausties ērtos apstākļos. Ienaidnieki uz brīdi bija likušies mierā. Virs sektora tai naktī neparādījās U-2 divplākšņi, lai mestu mazas bumbas. Tagad bija skaidrs, ka Berlīnes krišana ir neizbēgama, un SHAEF štābs Reimsā (Rheims) tajā dienā iesniedza pieprasījumu Stavkai Maskavā. “Ģenerālis Eizenhauers vēlas nosūtīt vismaz divdesmit trīs Sabiedroto akreditētus kara korespondentus uz Berlīni, pēc tam kad pilsētu būs ieņēmusi Sarkanā armija. Viņš vēlas nosūtīt lielāku skaitu par šo, ja vien iespējams, jo, kā viņš izsakās, “Berlīnes krišana būs viens no pasaules ziņu svarīgākajiem tematiem”.” Kremlis neatbildēja. Staļins, protams, negribēja, lai Berlīnē ierodas žurnālisti, sevišķi nekontrolējamie rietumnieki. Viņš nenojauta, ka šie žurnālisti sagādās viņam raizes no gluži negaidītas puses. Tajā dienā apklusa nacistu galvenā raidstacija Deutschlandsender, taču 23.aprīlis kļuva slavens sakarā ar kādu citu notikumu, un ziņas par to drīz zibenīgi aplidoja pasauli. Netālu no Torgavas (Torgau) pie Elbes ģenerālmajora Vladimira Rusakova 58. gvardes strēlnieku divīzijas avangarda vienības sastapās ar ASV karavīriem no 69. divīzijas. Nacistiskā Vācija bija pāršķelta uz pusēm. Pa abām vadības ķēdēm aizlidoja radiogrammas - Bredlijam, pēc tam Eizenhaueram SHAEF štābā, un Koņevam, pēc tam ģenerālim Antonovam Stavkā. Nekavējoties tika informēti valdību vadītāji, un tad Staļins un Trumens apmainījās ar telegrammām, kurās piekrita šī notikuma izziņošanai. Eizenhauera pirmā reakcija bija atsūtīt žurnālistus, taču viņam drīz radās iemesls nožēlot šo lēmumu. Ģenerālis Gļebs Vladimirovičs Baklanovs, 34. korpusa komandieris, lika sarīkot tipisku padomju banketu. Politiskā nodaļa piegādāja lielu daudzumu sarkana auduma, ar ko dekorēt galdus un tribīnes. Tika uzstādīti lieli Staļina portreti un improvizēti krietni mazāki Trumena portreti, rotāti ar dažām visai interesantām zvaigžņu un svītru variācijām. Galdā bagātīgi tika likts alkohols, un uz Torgavu tika no​sūtītas 5.gvardes armijas pievilcīgākās kareives, uzcirtušās tīros for​mastērpos. Ģenerālis Baklanovs bija gatavs parastajiem padomju tostiem par uzvaru, par mieru un draudzību starp tautām un par fašisma nezvēra iznīcināšanu uz mūžiem. Taču viņš nemaz nebija gatavs sagaidīt grupu mundru amerikāņu žurnālistu, kas apņēmušies piešķirt svinībām īstu vērienu. Sarkanarmieši saņēma pamatīgu vodkas devu, tāpēc drošī​bas pasākumi netika veikti gluži tik stingri kā parasti. Ap dzīru vidu, kad krievu virsnieki jau dejoja “ar skaistajām krievu kareivēm”, Endrū Tallijs (Andreiv Tully) no The Boston Traveller “jokojot izteica piezīmi” Virdžīnijai Ērvinai (Virginia īrivin) no The St Louis Post Dispatch: “Braucam tālāk, uz Berlīni!” - “Labi,” viņa piekrita. Abi aizlavījās no balles, ar džipu aizbrauca līdz Elbei un uzrādīja savas SHAEF identifikācijas apliecības krievu zaldātiem, kas darbināja pārceltuvi. Abi sauca: “Jeep!” - un vicināja rokas kā peldot. Apjukušie sargkareivji, kuri šādā sakarā nebija saņēmuši nekādas instrukcijas, ļāva viņiem uzbraukt uz pārceltuves un šķērsot upi. Abiem žurnālistiem bija apvidus kartes, kurās redzams ceļš līdz Lukenvaldei. Baidīdamies, ka tik nenoteiktā frontē pret viņiem varētu “kopumā izturēties kā pret spiegiem”, viņi nozaga vienu no improvizētajiem amerikāņu karogiem, ko krievi bija pacēluši Torgavā, un piesēja to džipa sānos. Ikreiz, kad viņus apturēja kāds aizdomu pilns sargkareivis vai transporta regulētājs, žurnālisti ar laipnu smaidu

sauca: “Amerikanskij!” Tallijs piekodināja Virdžīnijai Ērvinai: “Keep smiling!” Pirms tumsas sasnieguši Berlīni, viņi tur sastapa majoru Kovaleski - jaunu cilvēku ar sniegbaltiem matiem. Viņi sarunājās neveiklā franču valodā. Kovaleskim sākumā radās aizdomas, taču tās izgaisa, kad žurnālisti pateica: “Nous sommes correspondents de guerre. Nous voulons aller [q] Berlin.” (“Mēs esam kara korespondenti. Mēs gribam tikt uz Berlīni.”) Nabaga Kovaleskis, nezinādams, ka abus neviens nav pilnvarojis šādam braucienam un ka vēlāk no viņa var prasīt par to atbildību, aizveda žurnālistus uz savu komandpunktu kādā pussagrautā mājā. Tipiskā krievu viesmīlībā viņš lika dieniniekam - “baiga izskata mongolim ar lielu rētu uz kreisā vaiga” - sagādāt viesiem karstu ūdeni. Virdžīnijai Ērvinai tika atnesta arī līdz ceturtdaļai pilna odekolona pudele, ieplīsis spogulis un pūderis. Pēc tam Kovaleskis pavēlēja rīkot banketu. Galdu apgaismoja sveces, novietotas uz otrādi apgrieztām piena pudelēm, krūzē tika ieliktas pavasara puķes, un sākās dzīres ar kūpinātu lasi, krievu rupjmaizi, uz oglēm ceptu jērgaļu, “lielu daudzumu kartupeļu biezputras, kas pārlieta ar gaļas taukiem”, sieru un krievu cepumiem. “Pie katra tosta krievu virsnieki piecēlās, sasita papēžus, zemu paklanījās un izdzēra vodkas glāzi. Bija ne tikai vodka, bet arī konjaks un kāds dzēriens, tik stiprs kā dinamīts, majors to sauca vienkārši par “spirtu”.” Pēc katra ēdiena tika uzsaukti tosti “par dižo nelaiķi prezidentu Rūzveltu, par Staļinu, par prezidentu Trumenu, par Čērčilu, par Sarkano armiju un par amerikāņu džipu”. Abi žurnālisti, sajūsmināti par savu varoņdarbu, nākamajā dienā atgriezās Torgavā. Tallijs vēlāk izteicās, ka tas bijis “vistrakākais, ko es jebkad esmu izdarījis”. Jo viņam nebija nācis ne prātā, kādas būs šīs rīcības sekas. ASV militārā vadība bija saniknota, tomēr ne tik stipri kā padomju vadība. To apliecināja radiogrammas, kas zibsnīja starp Reimsu, Vašingtonu un Maskavu. Sadusmotais Eizenhauers nolēma: tā kā žurnālisti iebraukuši Berlīnē nelegāli, tad viņu reportāžas drīkstēs publicēt tikai pēc tam, kad tās būs cenzējusi Maskava. Tā kā notikumi risinājās tik strauji, tad tas, protams, nozīmēja, ka reportāžas novecos jau pirms publikācijas. Eizenhauers īpaši noskaitās par to, ka šis izbrauciens uz Berlīni, pēc viņa domām, bija iznīcinājis jebkuras izredzes aizsūtīt turp citus žurnālistus, lai tie kļūtu par kapitulācijas aculieciniekiem. Tomēr visvairāk droši vien cieta lētticīgie krievi, kas bija palīdzējuši Tallijam un Ērvinai un uzņēmuši viņus tik viesmīlīgi. Cik zināms, pat virsnieki, kas bija piedalījušies svinībās Torgavā, pēckara tīrīšanu laikā izraisīja NKVD aizdomas, jo bija taču nonākuši kontaktā ar kapitālistiskajiem ārzemniekiem. Staļins gribēja, lai Berlīne pēc iespējas ātrāk tiek aplenkta ar sanitāro kordonu. Tāpēc steidzami vajadzēja okupēt visu teritoriju, kas pletās līdz Elbei un ietilpa nākamajā padomju zonā. Koņeva armijas, kuras nepiedalījās uzbrukumā Berlīnei un necīnījās pret Devīto un Divpadsmito armiju, tika sūtītas uz rietumiem. 24. un 25.aprīlī tās sasniedza Elbi vēl vairākos punktos, neskaitot Torgavu. Upi sasniedza arī 5.gvardes armijas vienības, 32.gvardes strēlnieku korpuss, kuru komandēja Staļingradas kaujā slavu iemantojušais ģenerālis Rodimcevs, un 4.gvardes tanku korpuss. Ģenerāļa Baranova 1. gvardes kavalērijas korpuss gāja vēl tālāk. Paklausot īpašam lūgumam, ko bija izteicis Staļina draugs kavalērists, maršals Semjons Budjonnijs, Koņevs bija uzticējis viņam sevišķu uzdevumu. Padomju izlūkdienests bija uzzinājis, ka ērzeļi, kas no Padomju Savienības labākās zirgaudzētavas Ziemeļkaukāzā 1942. gadā izvesti uz Vāciju, tiek turēti uz rietumiem no Elbes, pie Rīzas (Riesa). Gvardes kavalērija šķērsoja upi, atrada zirgus un atveda tos sev līdzi. Tas bija kaut kas līdzīgs siroju​mam pār robežu pie Riograndes. Lai apmierinātu Staļina nepacietīgās prasības pēc sīkām ziņām par stāvokli Berlīnē, 1. Baltkrievijas frontes NKVD pārstāvis ģenerālis Serovs iesniedza ārkārtīgi detalizētu ziņojumu par apstākļiem pilsētā. 25.aprīlī Berija nolika šo ziņojumu Staļinam uz galda. Serovs atzīmēja, ka daudz smagāki postījumi esot virzienā uz pilsētas centru, kur ēkas joprojām liesmoja pēc padomju artilērijas apšaudes. “Uz daudzu namu sienām bieži redzams lieliem burtiem rakstīts vārds Pst (t.i., “klusu!”).” Berlīnieši esot paskaidrojuši, ka ar šādiem uzrakstiem nacistu valdība mēģina panākt, lai krīzes laikā netiek kritizēts tās militārais veikums. Viņi jau uzdodot jautājumus par jauno pārvaldes veidu, kāds tiks nodibināts pilsētā. Tomēr “no desmit vāciešiem, kuriem tika jautāts, vai kāds ir ar mieru kļūt par vietējo birģermeistaru,

nepiekrita neviens, aizbildinoties ar dažādiem mazsvarīgiem iemesliem”, Serovs rakstīja. “Liekas, viņi uztraucas par sekām un baidās stāties šajā amatā. Tāpēc par birģermeistariem ir nepieciešams izraudzīties karagūstekņus berlīniešus, kas atrodas mūsu nometnēs.” Izraudzīti, bez šaubām, tika antifašisti, kas bija attiecīgi politiski apmācīti. “Pratinot sagūstītos folksšturmiešus, atklājās kāds interesants fakts. Uz jautājumu, kāpēc viņu vidū nav regulārā karaspēka ierindnieku un virsnieku, viņi atbildēja, ka tie baidoties no atbildības par to, ko pastrā​dājuši Krievijā. Tāpēc tie padošoties amerikāņiem, turpretī folksšturms varot padoties boļševikiem, jo neesot ne pie kā vainīgs.” Serovs lieki netērēja laiku un nekavējoties ierīkoja kordonus Berlīnē un ap to, šim no​lūkam izmantojot 105., 157. un 333. NKVD robežapsardzes pulkus. Iespējams, visvairāk Serovu pārsteidza Berlīnes nocietinājumu stāvoklis. “Desmit līdz piecpadsmit kilometru zonā ap Berlīni nav atrasti nekādi nopietni, pastāvīgi nocietinājumi. Ir strēlnieku ierakumi un lielgabalu pozīcijas, dažos posmos ir mīnētas šosejas. Pie pilsētas ir dažas tranšejas, taču mazāk nekā pie jebkuras citas, ko ieņēmusi Sarkanā armija.” Folksšturmiešu pratināšanā atklājās, cik maz regulārā karaspēka ir pilsētā, cik maz ir munīcijas un cik negribīgi folksšturms karo. Serovs uzzināja arī, ka vācu pretgaisa aizsardzība nedarbojas vairs gandrīz nemaz, tāpēc Sarkanās armijas lidmašīnas var netraucēti lidot pār pilsētu. Visi šie novērojumi, protams, tika glabāti noslēpumā. Padomju propagandas ziņojumos vajadzēja uzsvērt, cik milzīgs varoņdarbs tiek veikts Berlīnē. Serovs - tiesa, vairoties no politiski strīdīgām piezīmēm, - paskaidroja, kāda iemesla dēļ vācieši turpina pretoties, “Nopratinot gūstekņus un civilistus, kļuva skaidrs, ka joprojām pastāv lielas bailes no boļševikiem.” Berija, balstoties uz visai interesantu loģiku, izmantoja nepieciešamību mainīt “Sarkanās armijas karaspēka attieksmi pret vācu gūstekņiem un civilajiem iedzīvotājiem” kā pamatu tam, lai rūpīgi pārbaudītu militāro administrāciju, kas atbildēja par civiljautājumiem. Viņš izteica priekšlikumu: “lai radītu normālu atmosfēru operatīvās Sarkanās armijas aizmugurē vācu teritorijā”, vajag iecelt jaunu frontes komandiera vietnieku, kas atbild par civiljautājumiem. Lieki teikt, ka ikvienas frontes komandiera vietnieks bija attiecīgās frontes NKVD nodaļas priekšnieks: Serovs 1. Baltkrievijas frontē, ģenerālis Mešiks 1. Ukrainas frontē un Canava 2. Baltkrievijas frontē. Par noteicošo principu bija jākļūst tam, “ka frontes komandiera vietnieks reizē ir PSRS NKVD pārstāvis un atskaitās PSRS NKVD par darbu, ka veikts naidīgo elementu likvidēšanā”. Pašu galveno nemaz nebija nepieciešams piebilst. NKVD pārstāvjiem nevajadzēja atskaitīties militārajai hierarhijai - jo gan Staļins, gan Berija baidījās no ģenerāļiem, kuriem bija pienākusi triumfa stunda. Rīkoties vajadzēja steidzami: amerikāņi jau bija gatavi pārvaldīt savu okupācijas zonu, turpretī Padomju Savienība vēl nebija izdarījusi neko. “Jūsu zināšanai: rietumu Vācijas teritorijā Sabiedrotie ir nodibinājuši īpašu posteni - Sabiedroto karaspēka komandiera speciālais vietnieks, kas atbild par civiljautājumiem. Par to ir kļuvis ģenerālmajors Lūsjuss Klejs (Lucius Clay), kurš līdz iecelšanai šajā amatā bija ASV militāro resursu mobilizācijas biroja priekšnieka vietnieks.” Beriju acīm redzami ietekmēja vēsts, ka Kleja pakļautībā būs 3000 īpaši apmācīti virsnieki “ar saimniecisku un administratīvu pieredzi”. Padomju pārvaldē, kur galvenais uzsvars tika likts uz NKVD veikto kontroli, bija paredzama gaužām atšķirīga kvalifikācija. Ziņojums beidzās parastajā stilā: “Lūdzu pieņemt lēmumu. Berija.”

22.Cīņas pilsētā Civilistiem, pār kuriem gatavojās valdīt Berijas vietnieki, bija maz apjausmas par padomju likumu realitāti. Un viņiem arī bija steidzamākas raizes, jo kaujas tika izcīnītas viņu ielās, dzīvokļos un pat pagrabos, kuros viņi bija patvērušies. Vienīgais labums otrdien, 26.aprīļa rīta agrumā, bija pērkona negaiss ar tik stipru lietusgāzi, ka tā apdzēsa dažus ugunsgrēkus. Savādā kārtā šķita, ka deguma smaka ir pastiprinājusies, nevis izklīdusi. Jau bija ievainoti un gājuši bojā daudzi civilisti. Sievietes, kas stāvēja rindās pēc pārtikas, gluži kā Napoleona kājnieku pulks tikai sakļāvās blīvāk, pēc tam kad rindu bija izretinājusi šāviņa eksplozija. Neviena neuzdrošinājās zaudēt savu vietu. Daži stāstīja, ka sievietes tikai noslaucījušas asinis no pārtikas kartītes, pirms to uzrādījušas. “Tur viņas stāv kā mūris,” savā dienasgrāmatā rakstīja kāda sieviete, “tās pašas, kuras vēl ne tik sen metās uz bunkuriem, līdzko atskanēja paziņojums, ka virs Vācijas vidienes parādījušās trīs kaujas lidmašīnas.” Sievietes rindās gaidīja, kad tiks izsniegts sviests un desa, bet vīrieši iznāca ārā tikai tādēļ, lai stāvētu rindā pēc degvīna. Tas šķita simboliski. Sievietēm rūpēja izdzīvošanas nepieciešamība, bet vīrieši vēlējās izbēgt no sava kara sekām. Kad vairs nedarbojās ūdensvads, nācās stāvēt vēl bīstamākās rindās. Sievietes ar spaiņiem un emaljētām krūzēm gaidīja pie tuvākā ielas ūdenssūkņa, klausīdamās, kā bez mitas metāliski čīkst tā sarūsējušais kloķis. Viņas atskārta, ka, atrazdamās pastāvīgās apšaudes briesmās, ir mainījušās. Tagad pār lūpām gluži dabīgi nāca lamuvārdi un dzēlīgas piezīmes, ko viņas agrāk nemūžam nebūtu spējušas izteikt. Tai pašā dienasgrāmatā bija rakstīts: “Šajās dienās daudzkārt esmu ievērojusi, ka ne tikai man, bet arī gandrīz visām citām sievietēm ir mainījušās jūtas pret vīriešiem. Mums viņu ir žēl, viņi šķiet tik nožēlojami un vārgi. Vājais dzimums. Šķiet, ka sieviešu vidū klusībā aug tāda kā kopīga vilšanās. Grīļojas nacistu pasaule, kurā dominēja vīrieši un tika glorificēts stiprais vīrietis, un reizē ar to grīļojas mīts par vīrieti.” Nacistu režīms, kurš nekad nebija vēlējies, lai sievietes aptraipa karš un vispār jebkas tāds, kas traucē audzināt bērnus, tagad savā izmisumā pieprasīja, lai jaunas sievietes cīnās plecu pie pleca ar vīriešiem. Kāda no ļoti nedaudzajām raidstacijām, kas vēl darbojās, pārraidīja aicinājumu sievietēm un meitenēm: “Ņemiet ievainoto un kritušo karavīru ieročus un piedalieties cīņā! Aizstāviet savu brīvību, godu un dzīvību!” Vācieši, kas, atrazdamies tālu no Berlīnes, dzirdēja šo aicinājumu, jutās šokēti par tik “galējām totālā kara sekām”. Tomēr tikai pavisam nedaudzas sievietes ķērās pie ieročiem. Vairums no tām bija SS dienestu izpalīdzes. Tomēr maza saujiņa nokļuva kaujas laukā arī ārkārtēju apstākļu vai neapdomīga romantisma uzplūda dēļ. Lai paliktu kopā ar savu mīļoto Ēvaldu fon Demandovski (Eivald von Demandowsky), aktrise Hildegarde Knefa uzvilka formastērpu, pievienojās viņam pie Šmargendorfas (Schmargendorf) un kopā ar viņa rotu aizstāvēja preču noliktavas. Daudzdzīvokļu namu pagrabos ģimenes ēda katra savu pārtiku, vairīdamās no pārējo acīm. Cilvēki izturējās tā, it kā būtu devušies ilgā ceļojumā ar vilcienu un kupejā ieturētu maltīti, izliekoties, ka atrodas vienatnē. Tomēr, kad izplatījās ziņa, ka ir pamestas tuvējās kazarmas, pagaisa jebkuras civilizētas manieres. Likumam paklausīgi pilsoņi pārvērtās par satrakotiem noliktavu izlaupītājiem. Katrs vīrietis, sieviete un bērns bija pats par sevi un ķēra, ko jaudāja. Iznesuši ārā kastes, visi aplūkoja cits cita nelikumīgo guvumu un spontāni mainījās ar mantām. Tolaik nebija fiksētu melnā tirgus likmju. Viss bija atkarīgs no untuma vai īpašas vajadzības: maizes kukulis pret degvīna pudeli, kabatas baterija pret siera rituli. Tika izlaupīti arī pamestie veikali. Gan visā tautā, gan atsevišķos cilvēkos vēl mita spilgtas atmiņas par 1918.gada ziemu Berlīnē. Šī bija jauna “kāmju” paaudze, kas veidoja pārtikas krājumus gaidāmajai katastrofai. Tomēr bads nebija galvenās briesmas. Daudzi gluži vienkārši nebija gatavi krievu atriebības šokam, lai cik daudz propagandas būtu dzirdējuši. “Mums nebija ne jausmas, kas notiks,” atcerējās Lufthansa

sekretāre Gerda Pēterzone. Tuvinieki, kas cīnījās Austrumu frontē, nekad nebija stāstījuši par to, kas nodarīts padomju iedzīvotājiem. Un pat tad, kad propaganda neatlaidīgi brīdināja berlīnietes par izvarošanas briesmām, daudzas mierināja sevi ar domu, ka laukos gan noteikti pastāv tāds risks, bet nekas tamlīdzīgs plašā mērogā nevar notikt šeit, pilsētā, visu acu priekšā. Deviņpadsmit gadu vecā Gerda, kas bija pārnesusi mājās Luftwaffe iesala tabletes no Neiķelnē izlaupītā vagona, reizēm satikās ar otru meiteni, savu vienaudzi, kas dzīvoja tai pašā mājā. Šo meiteni sauca par Karmenu, un viņa bija Bund deutscher Madei (Vācu meiteņu apvienības) biedre. Šī apvienība bija meiteņu ekvivalents hitlerjūgendam, kurā apvienojās zēni. Karmenas istabas sienu rotāja plakāti ar Luftwaffe izcilāko kaujas pilotu portretiem, un viņa bija rūgti apraudājusi visslavenākā pilota - Meldersa (Werner Molders) - nāvi. 25.aprīļa naktī, kad Neiķelnē iegāja Sarkanā armija, valdīja neparasts klusums. Mājas iedzīvotāji slēpās pagrabā. Tad viņi juta, kā zemi sadrebina tanks, braukdams pa ielu. Drīz pēc tam svaiga gaisa strāva sašūpoja sveču liesmiņas, un viņi saprata, ka ir atvērtas durvis. Pirmais krievu vārds, ko viņi izdzirdēja, bija: “Stoi!” Ienāca ar automātu bruņojies zaldāts - spriežot pēc izskata, dzimis Vidusāzijā, un atņēma viņiem gredzenus, pulksteņus un rotaslietas. Gerdas māte bija paslēpusi Gerdu zem veļas kaudzes. Vēlāk ienāca otrs jauns zaldāts un ar žestiem aicināja sev līdzi Gerdas māsu, bet viņa iecēla klēpī savu bērnu un nodūra acis. Zaldāts teica vienam no pagrabā esošajiem vīriešiem, lai viņš mudina sievieti paklausīt, bet viņš izlikās, ka nesaprot. Zaldāts gribēja ievest jauno sievieti mazā istabiņā līdzās pagrabam. Viņš turpināja rādīt uz turieni ar pirkstu, bet viņa turēja klēpī zīdaini un nekustējās. Apjukušais zaldāts zaudēja pacietību un strauji devās prom. Kad pienāca 26.aprīļa rīts, viņi izkāpa no pagraba un saprata, ka tikuši cauri visai viegli. Tiesa, klīda šausmīgas valodas par to, kas noticis naktī. Četrpadsmit gadu veca meitene, miesnieka meita, bija pretojusies un tāpēc nošauta. Gerdas brāļasievu, kura dzīvoja turpat netālu, bija izvarojusi zaldātu grupa, un visa ģimene bija nolēmusi izdarīt pašnāvību pakaroties. Vecāki aizgāja bojā, bet kāds kaimiņš izglāba Gerdas brāļasievu un aizveda viņu uz Pēterzonu dzīvokli. Visi redzēja cilpas atstāto svītru viņai ap kaklu. Apjēgusi, kur atrodas, un sapratusi, ka vecāki ir miruši, bet viņa izglābta, jaunā sieviete gandrīz zaudēja prātu. Nākamajā naktī šī nama ģimenes nolēma neiet uz pagrabu, bet gan sapulcēties vienā dzīvojamā istabā, lai tik daudziem kopā būtu drošāk. Tur sapulcējās vairāk nekā divdesmit sieviešu un bērnu. Pēterzona kundze izmantoja izdevību paslēpt Gerdu, otru savu meitu un vedeklu zem galda, kura galdauts sniedzās gandrīz līdz pašai grīdai. Drīz Gerda izdzirda krievu balsis un tad ieraudzīja Sarkanās armijas zābakus tik tuvu galdam, ka būtu varējusi tiem pieskarties. Zaldāti izvilka no istabas trīs jaunas sievietes. Viena no tām bija Karmena. Gerda dzirdēja viņas kliedzienus. Viņa jutās gaužām dīvaini, jo Karmena izkliedza viņas vārdu, bet Gerda nesaprata, kāpēc. Pē​dīgi kliedzieni pārvērtās šņukstos. Kamēr zaldāti bija aizņemti ar saviem upuriem, Pēterzona kundze pārdomāja. “Tie atgriezīsies,” viņa pačukstēja trijotnei zem galda. Tad lika, lai trīs jaunās sievietes nāk līdzi, un steigšus uzveda viņas sabombardētajā nama augšstāvā, kur joprojām dzīvoja kāda večiņa. Nakti Gerda pavadīja uz balkona, apņēmusies lēkt lejā, ja ierastos krievi. Bet pagaidām galvenās raizes bija - kā panākt, lai svaines meitiņa neraud. Gerda pēkšņi atcerējās savas Luftwaffe iesala tabletes. Ikreiz, kad mazā kļuva nemierīga, viņas iebāza tai mutē vienu iesala tableti. Kad atausa rīts, viņas ieraudzīja, ka sejiņa bērnam notriepta gluži brūna, tomēr šī taktika bija palīdzējusi. Rītos bija droši, jo sarkanarmieši vai nu izgulēja dzērumu, vai atgriezās kaujā, tāpēc jaunās sievietes aizlavījās uz savu dzīvokli. Tur viņas ieraudzīja, ka zaldāti izpriecām izmantojuši viņu gultas. Māsas atklāja arī, ka viņu brāļa vērmahta mundieris ir akurāti izklāts uz grīdas un apķēzīts. Gerda devās pie Karmenas, lai kā prazdama izteiktu viņai līdzjūtību, un arī cerēdama uzzināt, kāpēc Karmena saukusi viņas vārdu. Līdzko Karmenas acis pievērsās Gerdai, viņa ieraudzīja tajās rūgtu naidu. Tūdaļ arī kļuva saprotama Karmenas izturēšanās. “Kāpēc es, nevis tu?” Tādēļ Karmena bija izkliegusi

viņas vārdu. Abas vairs ne​kad nepārmija ne zilbes. Lai gan šķiet, ka ir pastāvējis kāds vispārējs rīcības modelis, tomēr, ierodoties padomju karaspēkam, nebija iespējams paredzēt, kas notiks. Kādā citā rajonā, kad norima kaujas troksnis, pārbiedētie civiliedzīvotāji izdzirda klauvējienus pie sava bunkura durvīm. Ienāca sarkanarmietis ar automātu. “Tag, Russki!” viņš jautri nosveicināja un aizgāja, pat neatņēmis pulksteņus. Cita zaldātu grupa divas stundas vēlāk bija agresīvāka. Viņi sagrāba Klausu Bēzeleru (Klaus Boeseler) - četrpadsmit gadu vecu zēnu augumā mazliet pāri metram astoņdesmit, ar blondiem matiem. “Du SS!” viens zaldāts uzkliedza. Tas drīzāk bija konstatējums nekā jautājums. Viņi šķita tik apņēmības pilni nogalināt zēnu, ka viņu pārņēma šausmas. Taču pārējiem, kas atradās pagrabā, beigu beigās izdevās ar zīmēm pārliecināt zaldātus, ka tas ir tikai skolas puika. Bēzelers bija stipri izstīdzējis un tāpēc pastāvīgi izsalcis. Viņš bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem izgrieza gaļas gabalus no zirga, ko bija nogalinājis šāviņš, un aiznesa tos mājās, kur māte iemarinēja gaļu etiķī. Padomju karavīrus pārsteidza ātrums, ar kādu pilsētnieki, kas nebija nekādi “kulaki un gruntnieki”, prata nodīrāt zirgu un apstrādāt to līdz kaulam. Juzdams krievu sirsnību pret bērniem, Bēzelers paņēma līdzi savu trīs gadus veco māšeli un devās apskatīt padomju karavīru nometni turpat netālu. Karavīri iedeva viņiem maizes kukuli un vēl sviesta gabalu. Nākamajā dienā viņus pacienāja ar zupu. Taču tad, izdzirdējis par izvarošanas gadījumiem šajā apkaimē, Bēzelers trīs dienas slēpa savu māti un vienu kaimiņieni ogļu pagrabā. Smagi cieta vācu tīrības standarti. Drēbes un āda šķita kā piesūkusies ar apmetuma un ķieģeļu putekļiem, bet trūka ūdens, lai mazgātos. Apdomīgie berlīnieši pat novārīja ūdeni un salēja to burkās, zinādami, ka dzeramais ūdens drīz kļūs par vislielāko nepieciešamību. Nedaudzās slimnīcas, kas nebija evakuētas no Berlīnes, bija tik pārpildītas ar ievainotajiem, ka atraidīja vairumu jaunpienācēju. Stāvokli vēl pasliktināja tas, ka slimniekus varēja novietot tikai pagrabos. Agrāk uzlidojumu laikā darbinieki bija nesuši pacientus lejā, līdzko atskanēja sirēnas, bet tagad, pastāvīgā artilērijas apšaudē, nekādu brīdinājumu nebija. Kāda sieviete, kas aizgāja uz slimnīcu, lai pieteiktos par brīvprātīgu palīdzi, ieraudzīja “vaskam līdzīgas sejas, aptītas ar asiņainiem pārsējiem”. Franču ķirurgs, kurš operēja franču karagūstekņus, stāstīja, ka jāstrādā bijis pagrabā pie koka galda, “gandrīz bez antiseptikas, ar pavirši sterilizētiem instrumentiem”. Nebija ūdens, kur izmazgāt ķirurģiskos palagus, un strāvu gaismai deva divi velosipēdi ar dinamo. Tā kā oficiālu palīdzību saņemt bija tikpat kā neiespējami, daudzus ievainotus karavīrus un civilistus māju pagrabos kopa mātes un meitenes. Taču tas bija bīstami, jo krievi, atraduši pagrabā karavīru, izturējās tā, it kā visa māja būtu aizsardzības pozīcija. Lai no tā izvairītos, sievietes parasti novilka ievainotajiem formastērpu, sadedzināja to un vietā atnesa kādu apģērbu no dzīvokļa. Briesmas radās arī tad, ja folksšturmieši, nolēmuši bēgt mājās pirms pašas krievu ierašanās, bija atstājuši vairumu savu ieroču un munīcijas. Sievietes, uzgājušas kādu ieroci, nekavējoties steidzās tikt no tā vaļā. Izplatījās runas, ka sarkanarmieši, atraduši kādā mājā ieročus, nošaujot visus mājas iemītniekus. Kvartāla ūdenssūknis atkal kļuva par galveno informācijas apmaiņas vietu. Uz oficiālajām ziņām nevarēja paļauties. Informatīvā lapa Panzerbār - “Bruņulācis”, šādi nosaukta par godu Berlīnes simbolam lācim, - apgalvoja, ka vācieši esot atguvuši dažas pilsētas, piemēram, Orānienburgu. Gebelsa Propagandas ministrija jeb Promi, kā to dēvēja berlīnieši, tagad varēja vairs tikai izsniegt skrejlapas, jo radio raidstacijas bija ienaidnieka rokās. “Berlīnieti! Turies! Venka armija nāk mūs glābt. Vēl dažas dienas, un Berlīne atkal būs brīva!” Taču pilsētas centram tuvojās vairākas padomju armijas, un arvien mazāk cilvēku spēja noticēt tam, ka Berlīni atbrīvos viena vienīga vācu armija. Tomēr daudzi joprojām tvērās pie domas, ka palīgā steigsies amerikāņi, kaut gan Staļina īstenotais pilsētas aplenkums bija pielicis punktu arī šādām cerībām. Inženieru karaspēka pulkvedis Sebeļevs 2.gvardes tanku armijā, kas atradās Sīmensštatē Berlīnes ziemeļrietumos, atlicināja brītiņu, lai aizrakstītu saviem tuviniekiem. “Pašlaik es kopā ar saviem

virsniekiem sēžu kāda nama piektajā stāvā un rakstu pavēles vienībām. Pastāvīgi nāk un iet sakarnieki un kurjeri. Mēs virzāmies uz Berlīnes centru. Visur artilērijas zalves, ugunsgrēki un dūmi. Karavīri skrien no nama uz namu un piesardzīgi lavās pāri pagalmiem. Vācieši pa logiem un durvīm šāva uz mūsu tankiem, bet ģenerāļa Bogdanova tankisti izmantoja gudru taktiku. Viņi brauc nevis pa ielas vidu, bet pa ietvi, daži ar lielgabaliem un ložmetējiem apšauda ielas labo pusi, citi - kreiso, un vācieši aizbēg no logiem un durvīm. Māju pagalmos karavīri no piegādes dienesta izsniedz atvesto pārtiku pilsētas iedzīvotājiem, kuri dzīvo pusbadā. Vācieši izskatās bada un ciešanu nomocīti. Berlīne nav skaista pilsēta, šauras ielas, visur barikādes, sabojāti tramvaji un mašīnas. Mājas ir tukšas, jo visi slēpjas pagrabos. Mēs te priecājamies, uzzinājuši, ka jūs jau sējat labību. Cik es būtu laimīgs, ja varētu stādīt kartupeļus un tomātus, sēt gurķus, ķirbjus un tā tālāk! Uz redzēšanos, skūpstu un skauju. Jūsu Pjotrs.” Sebeļevs nepieminēja, ka taktika nemaz nav bijusi gudra un ka ciesti smagi zaudējumi. Žukovs, izmisīgi vēlēdamies paātrināt pilsētas ieņemšanu, sūtīja uz tās centru abas tanku armijas, tāpēc tanki bija spiesti braukt rindā pa ielas vidu. Pat Čuikova 8. gvardes armija, kas lepojās ar Staļingradas ielu cīņās gūto pieredzi, sākumā pieļāva daudz kļūdu. Protams, lomas šoreiz bija mainītas, Sarkanajai armijai kā uzbrucējai bija liels bruņojuma un gaisa spēku pārsvars, bet vērmahts tagad aizstāvējās un cīnījās no slēpņiem. Waffen-SS nedomāja stāties aiz improvizētajām barikādēm, kas bija ierīkotas pie ielu stūriem. Esesieši saprata, ka šie šķēršļi nav efektīvi un ka artilērijas uguns tos sagraus pašus pirmos. Labāk bija izvietot strēlniekus augšstāvu logos vai uz jumtiem, jo tanki nespēja pacelt stobrus tik augstu. Savukārt ar tanku dūrēm viņi uzbruka no slēpņiem puspagraba stāvā un pa pagrabu logiem. Tanku dūri bija ļoti grūti raidīt tiešā trāpījumā no augšas. Hitlerjūgends dedzīgi atdarināja SS, un drīz šo taktiku sāka izmantot arī folksšturmieši - tie, kas bija piedalījušies jau Pirmajā pasaules karā un tagad palikuši savos posteņos. Sarkanarmieši dēvēja hitlerjūgendu un folksšturmiešus par “totālajiem”, jo viņi bija “totālās mobilizācijas” produkts. Vērmahta virsnieki sauca viņus par “sautējumu” - no vecas gaļas un zaļiem gurķiem. Padomju puse zaudēja daudz tanku, sevišķi 1.gvardes tanku armijā, tāpēc bija steidzami jāmaina taktika. Pirmais “jaunās taktikas” paņēmiens bija - sasēdināt uz tanka automātisms, kuri, braucot uz priekšu, raidīja ložu kārtas visos logos un durvīs. Taču pie tanka turējās tik daudz karavīru, ka tas gandrīz vai nespēja pagriezt savu torni. Pēc tam viņi atkal sāka apkarināt tankus ar atsperu matračiem un metāla priekšmetiem, lai tanku dūres eksplodētu priekšlaikus. Tomēr arvien vairāk tika izmantoti smagie lielgabali, sevišķi 152 mm un 203 mm haubices, ar kurām tiešā tēmējumā šāva uz barikādēm un ēkām. 3. triecienarmija ar zenītlielgabaliem pastāvīgi apšaudīja jumtus. Kājnieku taktika lielākoties tika izstrādāta, balstoties uz Čuikova piezīmēm, papildinātām kopš Staļingradas un steidzami uzlabotām pēc Poznaņas ieņemšanas. Viņš vadījās pēc pieņēmuma, ka “ofensīvu operācijām, ko lielas formācijas veic kā normālos kaujas apstākļos, nav izredžu uz sekmēm”. Tieši tādā veidā cīņu bija sākušas abas tanku armijas. Čuikovs pareizi uzsvēra, ka iepriekš ir nepieciešams rūpīgi izlūkot pieejas un ienaidnieka iespējamos bēgšanas ceļus. Dūmus vai tumsu vajadzēja izmantot kā aizsegu, lai maskētu kājniekus, līdz tie ir vairs tikai trīsdesmit metru attālumā no mērķa; citādi zaudējumi būtu nepieļaujami lieli. Trieciengrupām sešu līdz astoņu vīru sastāvā pa pēdām vajadzēja sūtīt papildspēku grupas un pēc tam rezerves grupas, kas būtu gatavas tikt galā ar pretuzbrukumu. Trieciengrupas, tāpat kā Staļingradā, bija jāapbruņo ar “granātām, automātiem, dunčiem un noasinātām sapieru lāpstiņām, ko tuvcīņā izmantot kā cirvjus”. Papildspēku grupām vajadzēja “smagu apbruņojumu” - ložmetējus un prettanku ieročus. Sapieriem izsniedza sprāgstvielas un cērtes, lai viņi varētu tikt no ēkas uz ēku, izlaužot sienas. Pastāvēja risks, ka, tiklīdz sienā būs izsists caurums, vācu karavīrs no otras puses vispirms iemetīs tajā granātu. Taču vairums sarkanarmiešu drīz saprata, ka vislabākais “flangu virzības” līdzeklis ir folksšturmiešu pamestās tanku dūres. Sprādziens bija pie​tiekami stiprs, lai nogāztu visus, kas atrodas istabā aiz sienas.

Kamēr dažas trieciengrupas izlauza ceļu no mājas uz māju, citas virzījās uz priekšu pa jumtiem vai no pagraba uz pagrabu, lai iznīcinātu tos, kas no slēpņiem raidīja tanku dūres. Tika izmantoti liesmu metēji, kuru iedarbība bija briesmīga. Sapieri piestiprināja pie sliedēm dinamīta lādiņus, ko lietot kā šrapneļus pēdējā uzbrukumā. Civiliedzīvotāju klātbūtne netika ņemta vērā. Sarkanarmieši ar ieročiem gluži vienkārši izdzina viņus no pagrabiem uz ielas, lai kāda krustuguns vai apšaude tur plosījās. Daudzi padomju virsnieki šī jucekļa frustrācijā gribēja evakuēt visus vācu civilistus ar varu - tieši tāpat kā vācu Sestā armija, cīnoties Staļingradā. “Mums nebija laika šķirot, kas ir kas,” viens stāstīja. “Dažreiz mēs vienkārši iemetām pagrabos granātas un gājām tālāk.” Tam par attaisnojumu parasti tika sacīts, ka vācu virsnieki pārģērbjoties civilā un slēpjoties kopā ar sievietēm un bērniem. Tomēr civiliedzīvotāju liecības rāda, ka ikviens virsnieks vai ierindnieks, kas gribēja slēpties pagrabā vai patvertnē, bija spiests atbrīvoties gan no ieroča, gan no mundiera. Bija ļoti maz reālu gadījumu, kad vācu karavīri slēpās starp civiliedzīvotājiem no​lūkā uzbrukt sarkanarmiešiem no aizmugures. Māju pārbaudes laikā Čuikovs mudināja rīkoties bez žēlastības. “Iemetiet granātu un tad ejiet iekšā paši! Vajag ātrumu, orientēšanās spēju, lielu iniciatīvu un izturību, jo visādā ziņā notiks neparedzētais. Jūs nonāksiet briesmu pilnā istabu un gaiteņu labirintā. Slikti. Metiet granātu aiz katra stūra! Ejiet uz priekšu! Raidiet automāta kārtas uz katru griestu sektoru, kas vēl palicis neskarts. Un, tikuši līdz nākama​jai istabai, metiet iekšā granātu. Tai pakaļ raidiet automāta kārtu. Netērējiet ne mirkli!” Tas derēja pieredzējušiem karotājiem. Bet daudziem jaunajiem virsniekiem, šo dienesta pakāpi saņēmušiem īsos kursos, nebija ne jausmas, kā vadīt vai kontrolēt savus vīrus nepazīstamos apstākļos. Turklāt pēc Oderas kaujas un neatlaidīgā marša uz priekšu “divdesmit četras stundas diennaktī”, kā bija pavēlējis Žukovs, vairums padomju frontinieku bija zaudējuši spēkus. Nogurums bīstami palēnināja reakciju. Mīnu degļi reizēm tika aizdedzināti nepareizi, un mīna eksplodēja stobrā, bet zaldāti, kas mēģināja izmantot vācu granātas, nereti sakropļoja gan paši sevi, gan biedrus. Armijas līmenī vēl vairāk karavīru cieta no savējo uguns. Divplākšņi U-2 gan izlūkoja artilērijas pozīcijas, tomēr artilērijas un katjušu baterijas, kas atbalstīja vienu armiju, bieži apšaudīja citu, kad abas gāja vienā virzienā, tuvojoties centram. Notika “bieži gadījumi, kad mūsu karaspēka daļas apšaudīja viena otru”, rakstīja ģenerālis Lučinskis, kura komandētā 28. armija atbalstīja Ribalko 3. gvardes tanku armiju. Pār pilsētas kaujaslauku klājās tik biezi dūmi, ka trīs dažādās aviācijas armijas, pievienotas Žukova un Koņeva frontēm, nereti bombardēja citas Sarkanās armijas vienības. Situācija sevišķi saasinājās pilsētas dienvidos. Aviācijas pulki, kas atbalstīja 1. Ukrainas fronti, bieži uzbruka 8. gvardes armijai. Čuikovs iesniedza pro​testus Žukovam, prasīdams aizvākt šos “kaimiņus”. Kauja par Tempelhofas lidlauku pret 8.gvardes armiju un 1.gvardes tanku armiju turpinājās gandrīz visu 26.aprīli. Kad Mūncheberg tanku divīzija devās pretuzbrukumā, tai bija atlicis tik maz tanku, ka tiem bija jācīnās pa vienam un tos atbalstīja tikai mazas kājnieku grupiņas un hitlerjūgenda zēni, bruņoti ar tanku dūrēm. Tie, kas palika dzīvi, pret vakaru beidzot tika glābti. Sturmbannfīrers Zālbahs atvilka atlikušās Nordland izlūkbataljona bruņumašīnas uz Anhaltas staciju. Tika dots rīkojums nogādāt atlikušās kaujas mašīnas - astoņus Tiger tankus no Hermann von Salza bataljona un dažus pašgājējus lielgabalus uz Tīrgartenu. Rīts sākās ar intensīvu apšaudi. “Nabaga iekšpilsēta!” Prenclauerbergā kāda sieviete ierakstīja savā dienasgrāmatā, skanot artilērijas dārdiem. īpaši smaga bija Kleintīrgartenas (Klein Tiergarten) apšaude. Vairs nevarēja iedomāties, ka šāviņu saplosītajā parkā reiz spēlējušies bērni. Čuikovs un Katukovs pavēlēja savam karaspēkam doties uz Belle- Allianceplatz - šis laukums savu nosaukumu bija ieguvis par godu Vaterlo kaujai, un to ironiskā kārtā aizstāvēja franču SS - un Anhaltas staciju, kura veidoja šķīrējpunktu abu armiju virzībā uz priekšu. Sāncensība ar Koņeva karaspēku bija ļoti saasinājusies, kaut arī tika maskēta ar jokiem. “Tagad mums jābaidās nevis no ienaidnieka, bet gan no saviem kaimiņiem,” viens no Čuikova korpusu komandieriem teica Vasilijam Grosmanam. “Esmu devis

rīkojumu izmantot izdegušos tankus, lai aizšķērsotu ceļu un nelaistu mūsu kaimiņus uz Reihstāgu. Berlīnē nekas nenomāc tik stipri kā ziņas par kaimiņa panākumiem.” Čuikovs to visu neuztvēra tik viegli. Nākamo divu dienu laikā viņš raidīja savu kreiso flangu pāri 3. gvardes tanku armijas frontes līnijai, lai novirzītu to no ass, kas ved uz Reihstāgu. Viņš pat nebrīdināja Ribalko, tāpēc 1.Ukrainas frontes artilērijas šāviņi un raķetes neizbēgami nogalināja daudzus viņa karavīrus. Katjušu raķetes - “zibensbultas no debesīm” - joprojām tika izmantotas gan kā psiholoģisks ierocis, gan arī, lai apšaudītu teritoriālus mērķus. Agri 26. aprīļa rītā Berlīnes aizsardzības štāba priekšnieks pulkvedis Refiors savā štābā Hoencollerndammā uztrūkās no īsas snaudas, izdzirdis piešaudi - vairākas šāviņu eksplozijas straujā secībā. (Krievi to sauca par “ierāmēšanu”.) Refiors atzīmēja, ka “veci frontes vilki” to pazīst, tas ir “sveiciens” pirms katjušu zalves. Un, ja štābs tagad atradās katjušu apšaudes rādiusā, tad bija pēdējais laiks pārvākties. Ģenerālis Veidlings jau bija izraudzījies Bendlerblock - veco armijas štābu Bendlera ielā (Bendlerstrasse), kur pēc neveiksmīgās jūlija sazvērestības bija sodīts ar nāvi pulkvedis grāfs fon Štaufenbergs. Tur bija labi aprīkotas bumbu patvertnes, un netālu atradās Reihskanceleja, uz kurieni Veidlings tika pastāvīgi aicināts. Veidlinga štāba darbiniekiem Bendlerbloka dziļumos nebija ne jausmas, vai tagad ir diena vai nakts. Nomodā viņi turējās tikai ar kafijas un cigarešu palīdzību. Pateicoties ģeneratoriem, nenodzisa apgaismojums, taču gaiss bija mitrs un smags. Štāba darbinieki turpināja atbildēt uz steidzamām sektoru komandieru prasībām pēc palīdzī​bas, bet rezervju nebija. Tovakar Veidlings iesniedza Hitleram savu priekšlikumu - masveidā izlauzties no Berlīnes, lai izvairītos no vēl lielākiem postījumiem un kritušo skaita. Viņa plāns bija šāds: garnizons kā Hitlera eskorts izlaužas uz rietumiem un pievienojas armiju grupas Weichsel pārpalikumam. Avangardu veidotu atlikušie kaujasspējīgie tanki, kopskaitā gandrīz četrdesmit, un vairums kaujas divīziju. Tām sekotu Fūhrergruppe ar Hitleru, viņa Reihskancelejas štābu un citiem Prominente. Arjergardā būtu viena pastiprināta divīzija. Izlauzties vajadzētu 28. aprīļa naktī. Kad Veidlings bija beidzis runāt, Hitlers papurināja galvu. “Jūsu priekšlikums ir pilnīgi pareizs. Bet kāda tam visam jēga? Es nedomāju klaiņot pa mežiem. Es palikšu te un kritīšu sava karaspēka priekšgalā. Savukārt jūs turpināsiet aizstāvēties.” To, cik viss ir veltīgi, formulēja sauklis uz sienām: “Berlīne paliek vācu pilsēta.” Viens no šiem uzrakstiem bija pārsvītrots, un apakšā krieviski pierakstīts: “Bet es jau esmu Berlīnē, paraksts Sidorovs.” Sarkanā armija ne tikai bija Berlīnē, bet jau veidoja pagaidu administrāciju, lai atsāktu darboties būtiski svarīgi dienesti. Žukovs, joprojām nenojauzdams par Berijas plānu nodot civiljautājumus NKVD ziņā, nupat bija iecēlis 5. triecienarmijas komandieri ģenerālpulkvedi Berzarinu par Berlīnes komandantu. Maršals Suvorovs 18. gadsimtā bija noteicis, ka par ieņemtās pilsētas komandantu jākļūst tās armijas komandierim, kas pirmā iegājusi pilsētā, un Sarkanā armija ievēroja šo tradīciju. Čuikova skaudība pret sāncensi droši vien bija milzīga. 26.aprīlī Grosmans apmeklēja Berzarinu viņa štābā. “Berlīnes komandants,” viņš ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā, “ir tukls, ar viltīgām brūnām acīm un pāragri nosirmojušiem matiem. Viņš ir ļoti gudrs, ļoti līdzsvarots un izmanīgs.” Todien notika “pasaules radīšana”. Bija ataicināti birģermeistari, direktori no Berlīnes elektrības, Berlīnes ūdens, kanalizācijas, U-bāņa, tramvaju, gāzes piegādes pārvaldes, fabriku īpašnieki un sabiedriskie darbinieki. “Visi tiek iecelti amatos tepat, šajā kabinetā. Direktora vietnieki kļūst par direktoriem, reģionālu uzņēmumu vadītāji kļūst par nacionāla mēroga magnātiem.” Grosmanu fascinēja nevis vārdi, bet citas pazīmes: “kāju šļūkāšana, sasveicināšanās, čuksti”. Cerēdami uz amatiem, ieradās vecie vācu komunisti, kuri bija piedalījušies komunistiskajā kustībā jau pirms nacistu nākšanas pie varas. “Vecs krāsotājs rāda savu [vācu komunistu] partijas biedra karti. Viņš ir partijas biedrs kopš 1920. gada. Berzarina virsnieki nereaģē. Tikai pasaka viņam: “Sēdieties!””

Tāpat kā pārējie klātesošie krievi, arī Grosmans jutās pārsteigts, kad kāds birģermeistars, kuram nupat bija dots rīkojums sagādāt strādniekus ielu tīrīšanai, pajautāja: “Kāda tiem cilvēkiem būs alga?” Pēc tam kad padomju pilsoņi Vācijā bija izmantoti vergu darbiem, atbilde bija acīm redzama. “Visi šeit laikam ļoti skaidri apzinās savas tiesības,” Grosmans piezīmēja. Bet vācu civilisti piedzīvoja šoku nākamajā dienā, 27. aprīlī, kad padomju karavīri dienvidu priekšpilsētās savāca 2000 vācu sieviešu un aizdzina viņas uz Tempelhofas lidlauku novākt no skrejceļiem sašauto lidmašīnu atliekas. Sarkanās armijas aviācija vēlējās izmantot šo lidlauku par savu bāzi jau pēc divdesmit četrām stundām. Atkāpjoties uz centru, uz sektoru Z, cīņa kļuva arvien sīvāka. Ikreiz, kad vāciešiem ar tanku dūri izdevās sašaut padomju tanku, vietējais padomju komandieris centās atbildēt ar katjušu zalvēm. Taču atriebība ar šādu ieroci bija radniecīga gūstekņu nošaušanai par at​bildi uz partizānu uzbrukumu. Padomju karavīri sagūstīja ar tanku dūrēm bruņotu franču SS grupiņu. Franču apakšvirsnieks apgalvoja, ka viņi esot spaidu darbu strādnieki, kurus vācieši piespieduši uzvilkt formastērpu, kad Sarkanā armija sākusi uzbrukumu pie Oderas. Viņiem, par laimi, noticēja. Tobrīd padomju puse vēl nezināja par SS tetovējumiem. Tovakar norisinājās viena no groteskajām melodrāmām, kuras tik spilgti raksturoja Trešā reiha krišanu. Ģenerālis fon Greims (Robert Ritter von Greim), kuru Hitlers bija izsaucis no Minhenes, lai viņš no Gēringa pārņemtu Lufttvaffe komandiera posteni, tika ienests bunkura uzgaidāmajā telpā ar nestuvēm. Padomju zenītartilērijas šāviņa šķemba bija ievainojusi viņu kājā. Greimu pavadīja viņa mīļākā - Hanna Reiča (Hanna Reitsch), pilote izmēģinātāja, fīrera dedzīga atbalstītāja. Pēdējā šī galēji riskantā ceļojuma posmā lidmašīnai Fieseler Storcb virs Grunevaldes (Grunetvald) bija trāpījis šāviņš. Hannai Reičai, ap ievainotā Greima pleciem aizsniedzot vadības sviras, bija izdevies nosēdināt mazo lidmašīnu netālu no Brandenburgas vārtiem. Tādam varoņdarbam bija nepieciešama liela drosme un izcila māka. Tomēr tas nemaina faktu, ka Hitleram, pieprasot šo simbolisko amata pilnvaru pieņemšanu, bija gandrīz izdevies iedzīt nāvē to pašu cilvēku, kam viņš vēlējās uzticēt augstāko vadību organizācijā, kura praktiski bija beigusi eksistēt. Nākamajā dienā, 27.aprīlī ģenerālis Krēbss sekoja to nacistu vadoņu paraugam, kas meloja viņa karaspēkam. Viņš gan izvairīgi atbildēja uz jautājumiem par miera sarunām, taču apgalvoja, ka “amerikāņi spēj mērot deviņdesmit kilometrus no Elbes līdz Berlīnei visīsākajā laikā, un tad viss mainīsies uz labo pusi”. Vadība bija kā apsēsta ar domu par papildspēkiem, to skaitu un efektivitāti. Monke sajūsmināts stāstīja Krūkenbergam, ka ar lidmašīnām esot atvesta jūrnieku rota, kas ieņēmusi pozīcijas Ārlietu ministrijas dārzā Vilhelma ielā. Krūkenbergu vairāk iedrošināja ziņa, ka Nordland atbalstam piešķirti astoņi pašgājēji lielgabali no 503. SS smago tanku bataljona. Vēl viens papildspēks bija latviešu SS grupa. Tas mudināja Krūkenbergu apgalvot, ka drīz viņu sektorā būšot pārstāvēta visa Eiropa. Ņemot vērā, ka 1945. gadā pusi Waffen-SS sastādīja nevācieši, tas nemaz nebija tik pārsteidzošs fakts. Un, ja pasaulei tiek uztiepts starptautisks pilsoņu karš, kā bija izdarījuši komunisti un fašisti, savā starpā bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem manipulējot ar alternatīvām, tad nebija nekāds brīnums, ka Berlīnes krišana kļuva par bēru sārtu arī Eiropas labējo ekstrēmistu atliekām. Krūkenberga divīzijas štābs bija sarucis tiktāl, ka atradās metro vagonā U-bāņa stacijā Stadtmitte, bez elektriskā apgaismojuma un telefona. Viņa karavīri pārtika vienīgi no tā, ko bija izdevies savākt pārtikas veikalos tuvējā Gendarmenmarkt. Viņu munīciju tagad veidoja lielie tanku dūru daudzumi no improvizētā arsenāla Reihskancelejas pagrabos. Tā kā citu ieroču un munīcijas trūka, tad francūži, tāpat kā daudzas citas karaspēka daļas, izmantoja tanku dūres gan tuvcīņai ēkās, gan savam oficiālajam uzdevumam - prettanku kaujām. Lai ap​sargātu Reihskanceleju, ieradās hauptšturmfīrers Pērsons ar četriem Sarkanajai armijai atņemtiem bruņutransportieriem un diviem riteņkāpurķēžu tankiem, kas piederēja Nordland divīzijai. Pārējie Nordland tanki bija uzspridzināti, kad, atkāpjoties no Neiķelnes, bija palikuši bez degvielas vai sašauti.

Sektorā Z ievainotie karavīri tika nosūtīti uz pārsiešanas punktu, kas bija ierīkots viesnīcas Adlon pagrabos. SS karavīri tika vesti uz citu pārsiešanas punktu, kas atradās Reihskancelejas pagrabos un kur strādāja SS ārsti un ķirurgi. Kaujas beigās tur bija sablīvēts gandrīz 500 ievainoto. Lielāka lazarete Tomasa pagrabā (Thomaskeller Lazarett) atgādināja “lopkautuvi”. Tāpat kā civilajās slimnīcās, arī militārajos lauka hospitāļos trūka pārtikas, ūdens un anestēzijas līdzekļu. Padomju karaspēka ieiešana Berlīnē bija ārkārtīgi nevienmērīga. 47. armija, kas ziemeļrietumos bija sastapusies ar Koņeva 4. gvardes tanku armiju un tādējādi pabeigusi pilsētas aplenkumu, tagad tuvojās Špandavai. Armijas virsniekiem nebija ne jausmas, ka lielajā Špandavas citadelē atrodas vācu laboratorijas, kurās tiek pētītas nervu gāzes tabūns un zarīns. Turklāt šī armija bija iesaistīta sīvās kaujās Gatovas lidlaukā, kur folksšturms un Luftwaffe kadeti izmantoja 88 mm zenītlielgabalus un šāva, patvērušies aiz lidmašīnu vrakiem. Ziemeļos 2.gvardes tanku armija tikpat kā nebija tikusi tālāk par Sīmensštati, kamēr 3.triecienarmija bija sasniegusi ziemeļu barjeru, aiz kuras atradās Tīrgartena un Prenclauerberga. 3.triecienarmija bija pagājusi garām milzīgajam Humbolthainas zenītartilērijas bunkuram, kas bija atstāts par mērķi viņu smagajai artilērijai un bumbvedējiem. Turpinot ceļu pulksteņa rādītāju virzienā, 5. triecienarmija, ieejot austrumu rajonos, gāja garām Frīdrihshainas bunkuram. Armijas lielākā daļa atradās starp Frankfurtes aleju (Frankfurterallee) un Šprē dienvidu krastu, pēc tam kad tās 9. korpuss bija šķērsojis upi un nonācis Treptovā. 26.aprīlī 8.gvardes armija un 1.gvardes tanku armija no dienvidiem bija sasniegušas un šķērsojušas Landvēra kanālu. Tas bija pēdējais lielais šķērslis ceļā uz valdības rajonu un atradās nepilnu divu kilometru attālumā no Reihskancelejas, taču visas Žukova armijas bija kā apsēstas ar domu par Staļina mērķi - Reihstāgu. Dienvidrietumos 3.gvardes tanku armija nupat bija iegājusi Šarlotenburgā, iepriekš mērojusi apkārtceļu pa kreisi, caur Grunevaldi, kur cīnījās pret 18.tanku grenadieru divīzijas pārpalikumu. 24.aprīlī Sarkanās armijas karaspēks sasniedza Dālemu un nākamajā dienā - Ķeizara Vilhelma Fizikas institūtu. Kaujas, katjušu uguns un tanki savādi kontrastēja ar plašajām villām un akurātajām alejām. Frontes vienībām sekoja visuresošās ores, ko vilka mazi, pinkaini poniji un pat nastu nesēji kamieļi. Nav nekādu pierādījumu, kas liecinātu, ka Ribalko frontes komandieri vai pats Ribalko būtu bijuši brīdināti par institūta svarīgumu, tomēr viņi noteikti ievēroja daudzskaitlīgo NKVD karaspēku un speciālistus, kas divu dienu laikā ieņēma ēku kompleksu Bolcmana ielā (Boltzmannstrasse). Urāna trūkums bija viens no iemesliem, kuru dēļ Padomju Savienībai neizdevās kopēt Manhetenas projektu, tāpēc Staļins un Berija piešķīra milzīgu nozīmi tam, lai šīs pētījumu laboratorijas un to krājumi nonāktu padomju rokās. Viņiem bija vajadzīgi arī vācu zinātnieki, kas prastu strādāt ar urānu. Berlīnes operācijai Berija nepārprotami bija gatavojies ārkārtīgi rūpīgi. īpašo komisiju vadīja ģenerālpulkvedis Mahņovs. NKVD vienības, kam bija jāpārņem laboratorijas un urāna krājumi, tieši pārraudzīja tik ievērojama persona kā ģenerālis Hruļovs, visas Sarkanās armijas aizmugures operāciju priekšnieks. Galvenais NKVD metalurģijas nozares speciālists ģenerālis Avraami Zaveņagins bija izveidojis bāzi Berlīnes nomalē, un zinātnieki no galvenās pētnieku komandas uzraudzīja materiālu pārvešanu un laboratoriju demontāžu. NKVD komisija iesniedza ziņojumu. Ķeizara Vilhelma institūtā bija atrastas ne tikai visas iekārtas, bet arī “250 kg metāliskā urāna; trīs tonnas urāna oksīda; divdesmit litri smagā ūdens”. Trīs tonnas urāna oksīda, pārpratuma pēc atvestas uz Dālemu, bija īsta debesu dāvana. Berija un Maļenkovs, retrospektīvi apstiprinādami jau veikto akciju, visai lieki atgādināja Staļinam, ka pastāv īpašs iemesls steigai, jo Ķeizara Vilhelma institūts “atrodas nākamās Sabiedroto zonas teritorijā”. “Ņemot vērā to, ka visas minētās iekārtas un materiāli ir ārkārtīgi svarīgi Padomju Savienībai,” viņi rakstīja, “mēs lūdzam Jūs pieņemt lēmumu par iekārtu un citu objektu demontāžu un evakuāciju no šiem uzņēmumiem un institūtiem

uz PSRS.” Valsts Aizsardzības komiteja attiecīgi pilnvaroja “NKVD komisiju biedra Mahņova vadībā” “evakuēt uz Padomju Savienību, uz Zinātņu akadēmijas un NKVD speciālās metāla nodaļas laboratoriju Nr.2 visas iekārtas, materiālus un arhīvu no Ķeizara Vilhelma insti​tūta Berlīnē”. Mahņova vīri arī sagūstīja profesoru Pēteru Tīsenu (Peter Thiessen) un doktoru Ludvigu Bevilogvu (Ludivig Betuilogua), kas ar lidmašīnu tika aizvesti uz Maskavu. Tomēr viņi vairs nespēja tikt klāt Ķeizara Vilhelma institūta svarīgākajiem zinātniekiem - Verneram Heizenbergam (Verner Heisenberg), Maksam fon Lauem (Max von Laue), Gerlagam fon Veiczekeram (Gerlag von Weizsācker) un Oto Hānam (Otto Hahn), kuram tikai pirms dažiem mēnešiem bija piešķirta Nobela prēmija ķīmijā. Briti jau bija aizveduši viņus uz Fārmholu (Farm Fīall) Anglijas austrumos, kur tika vākta informācija no vācu zinātniekiem. Tika izlaupītas arī citas, mazsvarīgākas laboratorijas un institūti, vēl daudzi zinātnieki tika arestēti un nosūtīti uz īpašu ieslodzījuma vietu Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē. Profesors barons fon Ardens (von Ardenne) pieteicās brīvprātīgi. Ģenerālis Zaveņagins pierunāja viņu uzrakstīt “pieteikumu, adresētu PSRS Tautas komisāru padomei, par to, ka viņš vēlas sadarboties ar krievu fiziķiem, pāriet padomju valdības rīcībā un nodot tajā arī institūtu”. Berijam un Kurčatova zinātniekiem tagad beidzot bija urāns, lai sāktu nopietnu darbu, kā arī eksperti, kas prata ar to rīkoties, tomēr nepieciešamība sagādāt vēl lielākus krājumus, viņuprāt, bija izmisīga. NKVD priekšnieks Berlīnē ģenerālis Serovs saņēma pavēli veltīt visus spēkus tam, lai iegūtu urāna krājumus Čehoslovākijā un pirmām kārtām Saksijā, uz dienvidiem no Drēzdenes. Padomju vadībai lielas raizes noteikti radīja tas, ka tur atradās ASV Trešā armija, kuru komandēja ģenerālis Džordžs Patons, kurš nemēdza piekrist kompromisiem. Tas varbūt izskaidro arī, kāpēc krievi tik ļoti nervozēja par to, vai ASV karaspēks tiešām atkāpsies uz savu okupācijas zonu saskaņā ar iepriekšējo vienošanos. Dālemā daži Ribalko virsnieki apmeklēja māsu Kunigundi (Kunigunde) - mūķeni, kura vadīja dzemdību klīniku un bāreņu namu Haus Dablem. Viņa paskaidroja, ka namā neesot paslēpts neviens vācu karavīrs. Virsnieki un viņu karavīri uzvedās nevainojami. Virsnieki pat brīdināja māsu Kunigundi par to, ka drīz būs klāt otrās līnijas karaspēks. Viņu pareģojums piepildījās precīzi, taču šoreiz vairs nebija nekādas iespējas glābties. Mūķenes, jaunas meitenes, vecas sievietes, grūtnieces un tikko dzemdējušas mātes - visas tika izvarotas bez kādas žēlastības. Kāda sieviete salīdzināja Dālemas notikumus ar “viduslaiku šausmām”. Citām prātā nāca Trīsdesmitgadu karš. Visām padomju armijām, kas piedalījās Berlīnes operācijā, acīmredzot ir bijis kopīgs šis uzvedības modelis: zaldāti ielaužas bunkuros un spīdina sievietēm sejās lukturīšus, izraugoties sev upurus. Šis izvēlēšanās process, pretējs tūlītējai varmācībai, kāda tika demonstrēta Austrumprūsijā, liecina par noteiktām pārmaiņām. Šajā fāzē padomju karavīri izturējās pret vācu sievietēm daudz vairāk kā pret kara lau​pījumu, nevis kā pret vērmahta aizstājējām, uz kurām izgāzt savu niknumu. Tie, kas rakstījuši par šo tematu, nereti ir definējuši izvarošanu kā varmācības aktu, kam maz kopīga ar seksu. Taču tā ir definīcija no upura skatpunkta. Lai izprastu šo noziegumu, nepieciešams paraudzīties uz notiekošo no varmākas viedokļa, sevišķi šajā otrajā fāzē, kad galēji brutālos uzbrukumus, raksturīgus janvārim un februārim, bija nomainījusi izvarošana bez niknuma. Šie zaldāti acīmredzot būs uzskatījuši, ka pēc frontē pavadītā ilgā laika vienkārši apmierina savas seksuālās vajadzības. Vairums izvarotāju atturējās no liekas varmācības, ja vien sieviete nepretojās. Kā redzēsim, nākamo nedēļu laikā attīstījās šī procesa trešā un pat ceturtā fāze. Tomēr pamata tēze ir šāda: kara laikā nedisciplinēti zaldāti, nebaidoties soda, var strauji atgriezties pie primitīvās vīrišķās seksualitātes, varbūt pat tāda veida seksualitātes, kādu biologi piedēvē sugas tēviņa dziņai izplatīt savu sēklu pēc iespējas plašāk. Atšķirība starp haotisko varmācību Austrumprūsijā un priekšstatu par seksuālu laupījumu Berlīnē pasvītro faktu, ka šim noziegumam nevar būt visaptverošas definīcijas. Tomēr tas netieši liecina arī, ka pastāv vīrišķās seksualitātes tumšā puse, kura var izpausties pārlieku viegli, sevišķi kara apstākļos, kad nepastāv ne

sociāli, ne disciplināri ierobežojumi. Tātad daudz kas ir atkarīgs no militārās kultūras, kāda valda attiecīgajā nacionālajā armijā. Kā rāda Sarkanās armijas piemērs, kolektīva izvarošana var pat kļūt par sava veida saiknes procesu starp izvarotājiem. Padomju politiskie virsnieki joprojām runāja par “vardarbību ar atriebības ieganstu”. “Kad mēs ielauzāmies Berlīnē,” ziņoja 1.Baltkrievijas frontes politiskā nodaļa, “daži karavīri sāka nodarboties ar laupīšanu un varmācību pret civilistiem. Politiskie virsnieki centās to kontrolēt. Viņi organizēja sapulces, veltītas tādiem tematiem kā “Sarkanās armijas karavīra gods un cieņa”, “Laupītājs ir ļaunākais Sarkanās armijas ienaidnieks” un “Kā pareizi izprast atriebības problēmu”.” Tomēr neveiksmei bija lemta ideja kontrolēt karaspēku ar politiskas pārliecināšanas metodēm, sevišķi tāpēc, ka partijas līnija pēkšņi bija mainījusies. Vācieši jutās dziļi šokēti par disciplīnas trūkumu Sarkanajā armijā un par virsnieku nespēju savaldīt savus karavīrus, atskaitot galējus gadījumus, kad nepaklausīgie tika nošauti uz vietas. Pārlieku bieži sievietes sastapās ar pilnīgu vienaldzību vai uzjautrinājumu par to, ka vispār sadomājušas sūdzēties par izvarošanu. “Ak tā? Nu, bet jums taču nekas slikts nenotika,” kāda Berlīnes rajona komandants teica sievietēm, kas bija ieradušās lūgt aizstāvību pret atkārtotiem uzbrukumiem. “Visi mūsējie ir veseli.” Diemžēl daudzi no viņiem tomēr nebija gluži veseli, kā drīz atklāja sievietes, un par to viņām nācās maksāt vēl sāpīgāk.

22.Cīņas mežā

“Kurš gan būtu domājis,” atzīmēja kāds Scharnhorst divīzijas bataljona komandieris, kad viņi tuvojās Bēlicai, “ka no Rietumu frontes līdz Austrumu frontei varēs aiziet vienas dienas laikā! Par mūsu stāvokli tas pasaka visu.” 24.aprīlī ģenerāļa Venka XX korpuss bija sācis uzbrukumu uz rietumiem, lai izlauztos līdz Devītajai armijai, kas bija ielenkta mežos aiz Koņeva piegādes līnijas. Tajā vakarā Tbeodor Korner divīzija, kas sastāvēja no Reiha Darba dienesta jauniešiem, pie Treienbrīcenas uzbruka ģenerāļa Jermakova 5.gvardes mehanizētajam korpusam. Nākamajā dienā Scharnhorst divīzija tuvojās Bēlicai. Nezinādami, kas viņus gaida tālāk, karavīri gāja uz priekšu te pa biezām jaunaudzēm, te pa skraju priežu mežu. Bataljona komandieris piezīmēja, ka operācijai “bija bruņotas izlūkošanas raksturs”. Dažus kilometrus pirms Bēlicas viņi nonāca pie Heilštetenas slimnīcas kompleksa. Medicīnas māsas un pacienti, kurus iepriekšējā dienā bija līdz pēdējam aplaupījuši sarkanarmieši un atbrīvotie spaidu darba strādnieki, izdzirda artilērijas troksni. Neviens nezināja, kur risinās kauja. Vienai no slimnīcas ēkām trāpīja šāviņš. Bērni tika novesti lejā, pagrabā. Māsas jautāja cita citai, vai varētu būt, ka tur tuvojas amerikāņi. Vēlāk viņas pēkšņi ieraudzīja vācu karavīrus, kas tuvojās no rietumu puses, šaujot un pārskrienot no viena aizsega līdz nākamajam. Divas māsas metās viņiem pretī, saukdamas: “Dzeniet prom krievus!” Kauja kļuva vēl sīvāka, un slimnīcas direktors Dr. Počka (Potschka) nolēma sazināties ar amerikāņiem pie Elbes. Bija skaidrs, ka šveicieši nespēj viņiem palīdzēt. Kauja par Bēlicu turpinājās vairākas dienas. Cīņu un iepriekšējās vardarbības laikā gāja bojā septiņdesmit seši civilisti, ieskaitot piecpadsmit bērnu. “Cīņa bija ļoti sīva,” rakstīja Scharnborst bataljona komandieris, “un gūstekņi netika ņemti.” Viņš un viņa karavīri jutās satriekti, kad padomju puse ieņēma namu, kuras pagrabos atradās visi viņu ievainotie biedri. Jaunie karavīri - daži no tiem tik jauni, ka Bēlicas civiliedzīvotāji dēvēja tos par Kindersoldaten, - pārdzīvoja “tanku bailes”, pirmo reizi sastopoties ar T-34 un Staļina tankiem. Tomēr pāris dienu laikā atgriezās paļāvība, kad četri Staļina tanki tika saspridzināti ar tanku dūrēm. Bataljona komandieris Pēters Retihs uzslavēja savus jaunos karavīrus par “fantastisku drosmi” un “uzticību” un tad piebilda, ka “tā ir kauna lieta un noziegums - raidīt šādus zēnus šajā iznīcinošajā ellē”. 28.aprīlī Ulrich von Hutten divīzijas vīri ievietoja 3000 ievainotus un slimus bērnus preču vilcienos, kas lēnām aizveda viņus uz Bārbijas pusi. Tur bija atsākusi darboties Kinderklinik un amerikāņi pieņēma ievainotos kā karagūstekņus. Taču Venks bija devis Divpadsmitajai armijai svarīgākus uzdevumus. Viens no tiem bija: kopā ar Hutten divīzijas lielāko daļu doties Potsdamas virzienā, lai atvērtu glābšanās ko​ridoru. Otrs uzdevums bija - palīdzēt glābties Devītajai armijai. Vācu karaspēku, kas atradās lielajos Šprē mežos uz dienvidaustrumiem no Berlīnes, veidoja sajaukums no dažādu divīziju pārpalikumiem un pārbijušies civiliedzīvotāji, kas bēga no Sarkanās armijas. Šie 80 000 vīri bija sanākuši kopā no dažādiem virzieniem un dažā​dām armijām. Vairums bija no ģenerāļa Buses Devītās armijas - no XI SS tanku korpusa Oderbruhā un V SS kalnu korpusa uz dienvidiem no Frankfurtes. Arī Frankfurtes garnizonam bija izdevies izlauzties no pilsētas un pievienoties viņiem, piepildot Buses cerības. No dienvidiem piebiedrojās V korpuss, kas bija veidojis Ceturtās tanku armijas ziemeļu flangu, bet tad atšķelts no tās un atsviests atpakaļ, Koņeva armijām dodoties triecienā uz Berlīni. Buse pēc konsultēšanās ar ģenerāli Venku bija apņēmies izlauzties uz rietumiem caur lielajiem priežu mežiem Berlīnes dienvidos, lai pievienotos Divpadsmitajai armijai un kopā ar to virzītos uz Elbi. Buses galvenā problēma bija tā, ka viņa arjergards bija iesaistīts pastāvīgās kaujās ar Žukova spēkiem, un viņš brīdināja Venku, ka viņa armija “virzās uz rietumiem kāpura ātrumā”. Nedz viņš, nedz Venks negribēja palielināt veltīgo upuru skaitu un pakļauties Hitlera pavēlēm, kuras arvien histēriskāk

pieprasīja doties uzbrukumos Berlīnes virzienā. Drīz pēc 25. aprīļa pusnakts Busem bija dotas pilnvaras “pašam noteikt labāko uzbrukuma virzienu”. Kopš tā brīža viņš izmantoja Nelsona taktiku - neņēma vērā vairumu radiogrammu; tiesa, daudzos gadījumos radiosakari tiešām nedarbojās. Viņa vīriem un arī civiliedzīvotājiem, kas meklēja patvērumu pie karaspēka, vairs tikpat kā nebija pārtikas. Transportlīdzekļi tika izmantoti, līdz salūza vai tiem izbeidzās degviela; tad tie tika iznīcināti vai izjaukti rezerves daļās. Tomēr Busem bija vēl trīsdesmit viens tanks: pusducis Panther tanku no Kurmark, ģenerāļa Hansa fon Luka (Hans von Luck) 21.tanku divīzijas pārpalikums un ap desmit King Tiger tanku no 502. SS smago tanku bataljona. Tos viņš cerēja izmantot triecienam, lai izlauztos cauri Koņeva armiju arjergardam, kamēr Koņeva priekšpulki devās uz Berlīni. Degvielas tvertnes tika uzpildītas ar benzīnu, ko izdevās atrast ceļmalā pamestajās kravas mašīnās. Atlikušajām artilērijas daļām bija paredzēts sprostugunī izlietot atlikušos šāviņus un pēc tam uzspridzināt lielgabalus. Buses vīrus mežos starp ezeriem, uz dienvidaustrumiem no Firstenvaldes, ielenca gan 1.Baltkrievijas frontes, gan Koņeva 1.Ukrainas frontes vienības. Padomju avotos apgalvots, ka Buses karaspēku mežos sastādījuši 200 000 vīri ar 300 tankiem un 2000 lielgabaliem; tas ir nejēdzīgs pārspīlējums, domāts propagandas mērķiem. Turpretī kāds detalizēts ASV armijas ziņojums nosauc vēl mazāku skaitu - ap 40000. 25.aprīļa pēcpusdienā Žukovs sūtīja uzbrukumā no ziemeļiem un austrumiem savus spēkus 3.armiju, 2.gvardes ka​valērijas korpusu, kas bija labi pielāgots kaujām mežā, 33.armiju un 69.armiju. Koņevs bija izpētījis karti un sapratis, ka vāciešiem tikpat kā nav izvēles, kādā virzienā izlauzties. Jebkurā gadījumā viņiem bija jāšķērso Berlīnes-Drēzdenes autobānis uz dienvidiem no ezeru virknes, kas sākās pie Teipicas (Teupitz). Koņevs reaģēja strauji, kaut ari diezgan novēloti. 25.aprīlī Gordova 3.gvardes armija steigšus tika nosūtīta ieņemt pozīcijas pie Berlīnes-Drēzdenes autobāņa, lai “bloķētu visus meža ceļus, kas ved no austrumiem uz rietumiem”. Tika nocirstas lielas priedes, lai būvētu prettanku aizsprostus. Taču Gordovam neizdevās ieņemt sava sektora dienvidu daļu. Un, kaut gan 28.armija, kā pavēlēts, veidoja pastiprinājumu uz austrumiem no Barutas, starp abām armijām tomēr palika neliela sprauga. 26.aprīļa rītā Buses avangards, ejot caur Halbi (Halbe), nejauši atrada šo vājo punktu starp abām armijām. Vienības šķērsoja autobāni un sasniedza Barutas-Cosenas ceļu, kas kalpoja par piegādes līniju Ribalko karaspēkam Berlīnē. Ģenerālim Lučinskim, lai novērstu briesmas, pat nācās sūtīt pretuzbrukumā 50. un 96. gvardes strēlnieku korpusu “bez informācijas par situāciju”. Cīņa ritēja haotiski, bet intensīva bombardēšana un apšaude pļaujošā lidojumā, ko veica 2.gaisa spēku armija, kā ari neatlaidīgi kājnieku pretuzbrukumi piespieda daudzus vāciešus atkāpties pār autobāni uz Halbes mežu. Tankisti bija atklājuši, ka viņu tanku kāpurķēdes slīd pa priežu meža smilšaino zemi, bet nemitīgo gaisa uzbrukumu dēļ bija spiesti vairī​ties no meža ceļiem. Grupu, kurai izdevās šķērsot gan autobāni, gan Barutas-Cosenas ceļu, pamanīja Luftwaffe lidmašīnas pilots. Par to tika ziņots armiju grupai Weichsel un ģenerālim Jodlam. Hitlers pārskaitās, uzzinājis, ka šī karaspēka daļas virzās uz rietumiem, tomēr joprojām nespēja noticēt, ka Buse varētu uzdrošināties neklausīt viņa pavēlēm. Tovakar ar Jodla starpniecību tika nosūtīta radiogramma. “Fīrers ir pavēlējis, ka koncentriskiem Devītās un Divpadsmitās armijas uzbrukumiem ir jākalpo ne tikai tam, lai glābtu Devīto armiju, bet pirmkārt tam, lai glābtu Berlīni.” Nākamās radiogrammas bija vēl nepārprotamākas: “Fīrers Berlīnē gaida, ka armijas pildīs savu pienākumu. Vēsture un vācu tauta nicinās katru, kas šajos apstākļos nedarīs visu iespējamo, lai glābtu situāciju un Fīreru.” Šajos vārdos visā pilnībā atklājās tas, ka Hitlera priekšstats par lojalitāti ir vērsts tikai vienā virzienā. Tonakt un nākamajā dienā radiogramma tika nosūtīta vēl vairākas rei​zes. Atbilde no meža nepienāca. Tajā naktī un nākamajā dienā, 27.aprīlī, vācieši atsāka uzbrukumu pa divām asīm: dienvidos no Halbes uz Barutu, ziemeļos - no Teipicas. Ziemeļos vairāki tūkstoši vāciešu ar tanku atbalstu iedzina ķīli 54. gvardes strēlnieku divīzijā, ieņēma Cešu (Zescham See) un ielenca daļu 160. strēlnieku pulka.

Dienvidos, dodoties triecienā Barutas virzienā, vācieši Rādelandē (Radeland) ielenca 291.gvardes strēlnieku pulku kapteiņa Andrjuščenko vadībā. Krievi ieņēma bēniņus un pagrabus un turpināja cīņu, līdz viņus izglāba 150. gvardes strēlnieku pulks, kas nāca no Barutas. Vācieši atkal “cieta ļoti smagus zaudējumus”. Šī ir akurātā notikumu versija - štāba virsnieka veikts kopsavilkums, kas cenšas radīt kārtību haosā. Taču mežā un it sevišķi Halbē un tās apkaimē kaujas realitāte bija šausmīga, galvenokārt padomju artilērijas apšaudes un bumbvedēju uzlidojumu dēļ. “Ja pirmie mēģinājumi izlauzties no aplenkuma izdevās, tos tūdaļ sagrāva krievu aviācija un artilērija,” 35. SS policijas grenadieru divīzijas 90. pulka komandieris majors Dīls (Diehl), saņemts gūstā, stāstīja saviem pratinātājiem. “Zaudējumi bija lieli. Burtiski nebija iespējams pacelt galvu, un es absolūti nespēju vadīt kauju. Varēju ti​kai gulēt zem tanka kopā ar savu adjutantu un skatīties kartē.” Karavīri, guvuši ievainojumus krūtīs un vēderā, palika guļam un noasiņoja. Vairumu ievainojumu nodarīja koka šķembas - gluži kā 18. gadsimta jūras kaujā. Padomju tankisti un artilēristi tīšām tēmēja tā, lai šāviņi eksplodētu augstu koku galotnēs. Tiem, kas atradās lejā, nebija kur patverties. Pat tie, kuriem vēl bija sapieru lāpstiņas, nespēja izrakt ierakumus zemē, pilnā ar koku saknēm. Daži, izmisīgi meklēdami patvērumu, drudžaini raka zemi ar ķiverēm vai ieroču laidēm, tomēr izdevās izkašņāt tikai seklu iedobīti, kas nepasargāja no šķembām. Bumbas un artilērijas apšaude tādos apstākļos radīja paniku pat pieredzējušu karavīru vidū. Kad virs galvas parādījās padomju izlūklidmašīnas vai bumbvedēji, vācu zaldāti no bruņumašīnām sāka juceklīgi šaut uz tiem ar mašīnpistolēm un šautenēm. Visus ievainotos vai spēkus zaudējušos, kas saļima bruņumašīnu vai automašīnu ceļā, gluži vienkārši sabrauca vai sašķaidīja ar tanku kāpurķēdēm. Šajā pēdējā aprīļa nedēļā, kaujai turpinoties, mežos bija maz frontes līniju. Sadursmes bija nāvējošas, kad tanks pēkšņi pārsteidza ienaidnieku klajumā vai uz stigas. Padomju tanks atklāja uguni uz vienu Tiger un vienu Panther, kam sekoja riteņkāpurķēžu tanki; visiem ārpusē pie bruņām turējās pārguruši zaldāti. Tie apjukumā sāka šaut pretī visi reizē. Kājniekiem bija jālec zemē, kad pagriezās tanka tornis. Taču padomju tanks bija ātrāks. Tā nākamais šāviņš trāpīja vienam no ri​teņkāpurķēžu tankiem, kurš veda degvielas rezerves kannas. Tanks eksplodēja, pārvēršoties uguns lodē, un aizdedzināja apkārtējo mežu. Mežs nemitīgi bija pilns ar degošu priežu dūmiem. Lai gan padomju komandieri to noliedza, tomēr nav šaubu, ka viņu artilērijas un aviācijas pulki izmantoja šāviņus ar fosforu un citām aizdedzinošām vielām. Zirgi, kas vilka piegādes pajūgus vai ratus ar lielgabaliem, viegli satrūkās un sāka auļot. Turklāt dūmi pasliktināja redzamību jau tāpat krēslainajā mežā starp slaidajiem, taisnajiem koku stumbriem, kas atgādināja katedrāles pīlārus. Pastāvīgi sasaucās karavīri, cerēdami sazināties ar savu vienību. Par spīti visiem mēģinājumiem dot pavēles formācijām, kas vēl bija nosakāmas, dažādie armiju korpusi bija sajaukušies juceklīgā masā, kur viens otram blakus īgni soļoja vērmahts un SS. Stipri bija augušas savstarpējās aizdomas. SS apgalvoja, ka armijas virsnieki atsakoties ņemt līdzi viņu ievainotos, tomēr nebija arī manāms, ka SS virsnieki kaut ko darītu vērmahta karavīru labā, ja nu vienīgi sašķaidīja tos zem kāpurķēdēm, ja tie aizšķērsoja ceļu. Kļuva klaji saskatāms armijas aizvainojums pret SS kā svešu organizāciju. SS rindās itin kā bija ari sievietes; bruņotas, ģērbušās melnos formastērpos, viņas brauca ar Tiger tankiem. Kad pirmais izlaušanās mēģinājums neizdevās, grupas centās tikt cauri atsevišķi, dažādos virzienos. Viena nodaļa uzdūrās padomju artilērijas pozīcijām, kurām iepriekšējā dienā bija uzbrukuši riteņkāpurķēžu tanki. Karavīri šķērsoja autobāni un strēlnieku ierakumos ieraudzīja kritušus padomju zaldātus. Tāpat kā citas grupas, arī šī turpināja ceļu pa mežiem, uz tikšanās vietu ap Kummersdorfu (Kummersdorf), ko jau gandrīz bija sasniegusi pirmā grupa, kas izlauzusies no aplenkuma. Pēc autobāņa pats bīstamākais bija šķērsot Barutas-Cosenas ceļu, ko sargāja vēl viena padomju strēlnieku divīziju un artilērijas līnija.

25.aprīļa naktī notika vēl viens apņēmīgs mēģinājums masveidā izlauzties no Halbes apvidus. Izmisīgās kaujās vāciešiem izdevās pārraut frontes līniju, kurā viņiem pretī stāvēja 50.gvardes strēlnieku divīzija. “Par to viņi samaksāja ar smagiem zaudējumiem,” rakstīja ģenerālis Lučinskis. Koņevs, apņēmies sagraut atlikušos vācu spēkus, pastiprināja flangus. Pār ceļiem, kas veda uz rietumiem, tika nogāzti koki. Katra strēlnieku divīzija uzstādīja prettanku lielgabalus aiz stigām vai iebrauktām sliedēm, gluži kā gatavodamies gigantiskām mežacūku medībām. Strēlnieku pulki ar nelielu tanku vienību atbalstu devās uzbrukumos mežā uz austrumiem no autobāņa. Buses karaspēks bija izvērsts plašā teritorijā ar lielām grupām ap Halbi, citas atradās gandrīz visā apvidū līdz Storkovai (Storkoiv), kur arjergards joprojām cīnījās pret Žukova spēkiem. Padomju uzbrukumu nolūks bija sadrumstalot Buses karaspēku. Gandrīz visās gaišajās diennakts stundās padomju divplākšņi U-2 lidoja zemu pār koku galotnēm, cenšoties atrast noklīdušas karavīru grupas, kuras varētu apšaudīt artilērija un aviācija. Gaisa spēku divīzijas, kas atbalstīja 1. Ukrainas fronti, kopumā devās “2459 uzlidojumos un 1683 bom​bardēšanas reidos”. Vāciešiem trūka kompasu un karšu, tāpēc mežā bija gandrīz neiespējami atrast ceļu. Dūmu un koku dēļ grūti nācās saskatīt pat sauli, lai noteiktu, kur ir rietumi. Vairums pārgurušo karavīru vienkārši soļoja uz priekšu pa smilšainajām takām - bez vadoņa, apmaldījušies, juzdami lielu aizvainojumu pret “štāba kungiem”, kas, tīros formastērpos ģērbušies, savos Kūbeltvagen brauca garām ievainotajiem un ceļmalā saļimušajiem, neņemdami tos līdzi. Ap katrām krustcelēm pletās “lupatu sega, ko veidoja līķi, pelēkzaļi līķi”. Par spīti nāvessoda briesmām gūstā padevās seši karavīri no 36. SS grenadieru divīzijas, kuru komandēja ģenerālmajors Oskars Dirlevangers (Oskar Dirleivanger), bēdīgi slavens kā abu Varšavas sacelšanos apspiedējs. “Jau piecas dienas mēs neesam redzējuši nevienu virsnieku,” viens no šiem karavīriem stāstīja. “Mēs jūtam, ka šis karš ļoti drīz beigsies, un, jo spēcīgāka kļūst šī sajūta, jo vairāk mums negribas mirt.” Esesieši padevās reti. Vairums no viņiem uzskatīja, ka padošanās nozīmē “lodi skaustā” vai nometni Sibīrijā. Drausmīga, vienpusīga kauja ap lielo Halbes ciematu izvērtās 28. un 27.aprīlī, kad no dienvidiem ar katjušām un artilēriju uzbruka padomju spēki. Daudzi jaunie vērmahta karavīri trīcēja bailēs un “burtiski apķēzījās”, kā stāstīja ciemata iedzīvotājs Hardijs Būls (Hardi Buhl). Vietējie iedzīvotāji slēpās pagrabos, un, kad tur drošību meklēja arī šie pārbiedētie, jauniņie zaldāti, tiem tika iedotas civildrēbes. Taču esesieši, aptvēruši, kas notiek, mēģināja darīt tam galu, piedraudot civiliedzīvotājiem ar atmaksu. Hardijs Būls ar ģimeni atradās savas mājas pagrabā kopā ar citām ģimenēm un karavīriem - pavisam ap 40 cilvēku -, kad ienāca esesietis ar tanku dūri, kuru pavērsa pret visiem, kas te meklēja patvērumu. Eksplozija tik šaurā telpā būtu nogalinājusi visus. Tomēr, pirms viņš paguva izšaut, kāds vērmahta karavīrs, kas stāvēja stūrī vistuvāk kāpnēm un pustumsā bija grūti pamanāms, iešāva esesietim skaustā. Pa​stāv arī citas liecības par apšaudi starp SS un vērmahtu Halbes apvidū, tomēr tās ir grūti pārbaudīt. Vēl vienu mēģinājumu izlauzties no Halbes uz rietumiem veica centrālā grupa. Zigfrīds Jirgss (Siegfried Jūrgs), jauns virsnieku kadets no 1239. fānenjunkuru pulka, dienasgrāmatā aprakstīja to, ko bija redzējis, stāvot uz vadošā tanka. Ievainotajiem neviens nepalīdzēja, viņi kliegdami palika ceļmalā. “Es nenojautu, ka pēc trim stundām būšu viens no viņiem.” Kad viņi uzbruka padomju karaspēka nodaļai, kas aizšķērsoja ceļu, Jirgss līdz ar citiem kājniekiem nolēca no tanka, lai ieņemtu pozīcijas grāvī. Taču tad eksplodēja mīnmetēja šāviņš un viņam mugurā ietriecās liela šrapneļa šķemba. Otra šāviņa šķembas trāpīja plecā, krūtīs un vēlreiz mugurā. Jirgsam paveicās vairāk nekā tiem ievainotajiem, ko viņš bija redzējis iepriekš. Pēc vairākām stundām viņš tika atrasts un iecelts kravas mašīnā, taču šīs mašīnas bija pārblīvētas ar ievainotajiem, un kravas kastē skanēja sāpju kliedzieni, kad mašīna zvārojās un lēkāja pa meža ceļu bedrēm. Tie, kuri bija ievainoti pārāk smagi un tāpēc nebija pārvietojami, tika atstāti guļam turpat un mokāmies. Tikai nedaudziem vēl pietika spēka aprakt kritušos. Labākajā gadījumā līķi tika ievelti grāvī vai šāviņa iz​rautā bedrē un steigā apbērti ar smiltīm. Uz meža takām un ceļiem dega tanki un mašīnas, to iebrauktajās grambās gulēja beigti zirgi, citi vēl

raustījās un spārdījās agonijā. Visur mētājās pamesti ieroči un ķiveres, bērnu ratiņi, rokas ratiņi un koferi. Pašu Halbi aculiecinieki aprakstīja kā elles vīziju, kas ataust karalaukā. “Pa Lindenštrāsi ripoja tanki, kā nosēti ar ievainotajiem,” rakstīja septiņpadsmit gadu vecā Ērika Mence (Ērika Menze). “Viens ievainots karavīrs nokrita no tanka. Nākamais tanks viņu sašķaidīja, un aiznākamais pārbrauca pāri lielajai asiņu peļķei. No karavīra nepalika pāri nekas.” Ietve pie maiznīcas bija burtiski noklāta ar līķiem. Starp tiem nepalika vietas. “Galvas bija dzeltenīgi pelēkas, saspiestas plakanas, rokas - pe​lēcīgi melnas. Vizēja tikai zelta un sudraba laulības gredzeni.” Ar katru dienu atlika arvien mazāk kaujas mašīnu: vairāki tanki, izlūkošanas astoņriteņu bruņumašīnas un dažas riteņkāpurķēžu mašīnas. Lielais vairums karavīru gāja kājām. 29. aprīlī pēc rītausmas mitējās lietus un mazliet uzspīdēja saule. Ar to pietika, lai iegūtu priekšstatu par pareizo virzienu. Tie, kas palikuši dzīvi, atceras mirkļus, kuri šķituši tik nereāli, ka vēlāk viņi prātojuši, vai tik tie nav bijuši pārguruma radīti sapņi. Netālu no Mikendorfas (Mūckendorf) kāds virsnieku kadets metās guļus tāpat kā pārējie karavīri, kad neredzams automātists no flanga atklāja uz viņiem uguni. Viņi sāka šaut uz krūmiem, nespēdami saskatīt mērķi. Pēkšņi parādījās divas jaunas esesietes melnos mundieros, bruņojušās ar pistolēm. “Celties!” viņas uzkliedza. “Uzbrukumā, gļēvuļi tādi!” Juceklīgās apšaudes beigās izrādījās, ka no abām “fa​nātiķēm” nav ne miņas. Sagadījās, ka tūdaļ pēc galvenās kaujas rakstnieks Konstantīns Simonovs brauca džipā pa autobāni, Berlīnes virzienā. Dienvidos no Teipicas viņš ieraudzīja skatu, par kuru teica, ka to nespēšot aizmirst nekad. “Tajā vietā abpus autobānim bija diezgan biezs mežs, kur auga gan skuju koki, gan lapu koki, kas jau sāka zaļot. Abpus šosejai mežā aizstiepās stigas, ne sevišķi platas, tām nevarēja saredzēt galu… [šīs stigas bija] stāvgrūdām pilnas ar kaut ko neiedomājamu: tur bija drausmīgi sablīvējušās vieglās un smagās mašīnas, tanki, bruņumašīnas, rati, hospitāļa mašīnas, visas ne tikai sagrūstas cieši kopā, bet gan burtiski ieķīlējušās cita citā, apgāzušās uz sāniem vai uz gala, gāžoties nolauzušas tuvākos kokus. Šajā jūklī, ko veidoja metāls, koks un kaut kas nenosakāms, vīdēja drausmīga saplosītu cilvēku ķermeņu putra. Un tas viss pa stigu aizstiepās bezgalībā. Apkārt mežā - līķi, līķi, līķi, starp tiem, kā es pēkšņi pamanīju, arī vēl dzīvie. Ievainoti cilvēki gulēja uz šineļiem un segām, sēdēja, atbalstījušies pret koku stumbriem, daži ar pārsējiem, citi joprojām bez tiem. Viņu bija tik daudz, ka nevienam acīmredzot vēl nebija izdevies viņiem kaut kā palīdzēt.” Daži gulēja pat uz autobāņa, kas bija pa pusei nosprostots ar dažādiem lūžņiem un nošķiests ar eļļu, benzīnu un asinīm. Virsnieks, kas brauca Simonovam līdzi, paskaidroja, ka pret šo grupu bijusi vērsta “masīva uguns no vairākiem smagās artilērijas un katjušu pulkiem”. Visu šo laiku padomju politiskās nodaļas cītīgi strādāja, lai pierunātu padoties tos vācu karavīrus, kas vēl bija palikuši dzīvi. Pār mežu tika izkaisīts ceturtdaļmiljons skrejlapu. Skaļruņi dārdināja uzsaukumus, ko bija ierunājuši “antifašistiskie” vācu karagūstekņi. Un padomju karavīri mežā sauca: “Voina kaputt! Domoi! Voina kaputt!” - “Karš ir beidzies! Laiks iet mājās! Karš ir beidzies!” Tikmēr 1. Ukrainas frontes politiskā nodaļa stiprināja savu karavīru apņēmību ar šādu vēsti: “Sagrauto vācu ordu paliekas kā plēsīgi zvēri klaiņo pa mežiem un grib sasniegt Berlīni, lai tas maksātu, ko maksādams. Taču viņi netiks cauri!” Un vairums arī netika. Gandrīz 30 000 vīru guļ Halbes kapsētā, un mežā ik gadu tiek uzietas vēl kādas mirstīgās atliekas. 1999.gada jūnijā, seklā kapā pie autobāņa, tika atrasta arī Devītās armijas šifrēšanas mašīna Enigma. Neviens skaidri nezina, cik bēgļu aizgājis bojā kopā ar karavīriem; to varētu būt bijis ap 10 000. Bojā gāja arī vismaz 20 000 sarkanarmiešu. Vairums no viņiem ir apglabāti kapsētā pie Barutas-Cosenas ceļa, tomēr dziļi mežos joprojām tiek atrastas arī viņu biedru mirstīgās atliekas. Vispārsteidzošākais šajā notikumā ir nevis lielais skaits bojāgājušo un to, kas bija spiesti padoties, bet gan tie 25 000 karavīru un vairāki tūkstoši civilistu, kam izdevās tikt cauri trim padomju karaspēka līnijām un sasniegt Venka armiju pie Bēlicas. (Maršals Koņevs liedzās atzīt, ka viņa karaspēka ugunij izsprukuši “vairāk par 3000 - 4000”.) Tur, starp mežu un Elbi, kur drošība bija meklējama pretējā krastā

pie amerikāņiem, kara pēdējās dienās viņiem bija lemts vēl daudzkārt svārstīties starp cerību un izmisumu. Kamēr risinājās galvenā kauja ap Halbi, armiju grupas Weichsel štābs secināja, ka acīmredzot ir zaudēti jebkuri sakari ar ģenerāli Būsi. Virsnieks ar vieglo Fieseler Storch lidmašīnu tika nosūtīts uzņemt kontaktus, tomēr šis mēģinājums palika bez kādām sekmēm. Devītā armija bija palikusi likteņa varā, tādējādi apstiprinot to, ka armiju grupa Weichsel ir beigusi eksistēt kā viens veselums. Ģenerāļa Haso fon Manteifela Trešā tanku armija bija lemta sagrāvei, līdzko Rokosovska 2. Baltkrievijas fronte forsēja Oderas lejteci. Ģenerālis Heinrici deva Manteifelam atļauju atkāpties uz rietumiem, uz Mēklenburgu, un tīšām neinformēja par to feldmaršalu Keitelu vai ģenerāli Krēbsu Fīrera bunkurā, jo tas bija klajš Hitlera pavēles pārkāpums. Rokosovska armija devās uz rietumiem starp Berlīni un Baltijas jūru, tāpēc Heinrici un viņa darbinieki bija spiesti pamest štābu Haslēbenā pie Prenclavas. Viņu atkāpšanās maršruts veda tuvu garām Himlera patvērumam Hoenlihenā. Tur viņi ieraudzīja hitlerjūgenda bataljonu; zēnu vidējais vecums bija četrpadsmit gadu. Zēni, grīļodamies zem ieroču un uzkabes svara, centās rādīt drosmīgu seju. Kāds štāba virsnieks uzrunāja viņu komandieri, teikdams, ka tas ir noziegums - “sūtīt šos bērnus pret kaujās rūdītu ienaidnieku”, taču tas neko nelīdzēja. Trešais reihs pirmsnāves agonijā klaji izrādīja savu ārprātīgo niknumu, kas bija pretrunā gan ar veselo saprātu, gan ar vienkāršu cilvēcību. Heinrici, atļāvis Manteifelam atkāpties, zināja, ka drīz viņu uzmeklēs abi galvenie “vācu armijas kaprači”. Feldmaršals Keitels, atklājis notikušo, 29.aprīlī piezvanīja Heinrici un pārmeta viņam “nepaklausību un karavīra necienīgu vājumu”. Viņš paziņoja, ka Heinrici esot atstādināts no komandiera pienākumiem. Keitels mēģināja iecelt Heinrici vietā ģenerāli fon Manteifelu, taču Manteifels atteicās. Drīz pēc tam piezvanīja ģenerālis Jodls. Ledainā tonī arī viņš pārmeta Heinrici gļēvulību un vāju, neprasmīgu vadības stilu. Heinrici saņēma pavēli pieteikties OKW jaunajā štābā. Viņa adjutanti, baidīdamies, ka viņš tiks sodīts ar nāvi vai piespiests izdarīt pašnāvību kā Rommels, lūdzās, lai viņš velk savu braucienu garumā. Heinrici pa​klausīja viņu padomam, un viņu izglāba kara beigas.

23.Salauztā griba Atkāpjoties uz Berlīnes centru, SS soda vienības veica savu bendes darbu ar vēl lielāku degsmi un saltu fanātismu. Kūrfirstendammas apkaimē SS vienības iegāja mājās, pie kurām bija parādījušies balti karogi, un nošāva visus vīriešus, ko tur atrada. Gebelss, būdams šausmās par straujo sagrāvi, nodēvēja šīs padošanās zīmes par “mēra bacili”. Taču Mūncbeberg tanku divīzijas komandieris ģenerālis Mummerts (Werner Mummert) pavēlēja SS un Feldgendarmerie vienībām izvākties no sava sektora ap Anhaltas staciju un Potsdamas laukumu. Viņš piedraudēja nošaut soda vienību dalībniekus uz vietas. Tiem, kas bija iesaistīti kaujās, apstākļi pasliktinājās arvien vairāk. Vācu karavīri reti varēja tikt tuvumā kādam ūdenssūknim. Slāpes, ko radīja dūmi un putekļi, bija jādzesē ar kanālu ūdeni. Pārguruma un nerimtīgās artilērijas apšaudes dēļ arvien biežāk notika nervu sabrukumi. Ievainoto skaits Anhaltas bunkurā bija pieaudzis tik stipri, ka jaunas sievietes, izmantojot palagus un lūpu zīmuļus, bija uzmeistarojušas Sarkanā Krusta karogu. Tās bija veltas pūles. Pat ja padomju artilērijas novērotāji caur dūmiem un gruvešu putekļiem bija pamanījuši Sarkanā Krusta simbolu, viņiem nenāca ne prātā novērst no turienes savu bateriju uguni. Bunkurs bija un palika bunkurs. Svarā nekrita fakts, ka tajā atradās civilisti. Tomēr cilvēku skaits bunkurā strauji ruka, jo sievietes un bērni 27.aprīļa naktī devās prom pa U-bāņa un S-bāņa tuneļiem. 5.triecienarmija un 8.gvardes armija burtiski stāvēja pie durvīm. 5.triecienarmija, virzīdamās no austrumiem gar Landvēra kanāla ziemeļu krastu, ar kaujām bija atspiedusi Nordland un Mūncheberg pārpalikumu atpakaļ no Belle-Allianzeplatz un tikusi līdz Anhaltas stacijai. No citas puses tur ieradās arī 28.armijas 61.strēlnieku divīzija. Tad 5.triecienarmija attapās, ka 8.gvardes armija no dienvidiem pār kanālu uzbrūk tās kreisajam aizmugures flangam. 301.strēlnieku divīzijas komandieris pulkvedis Antonovs nekavējoties izsauca savu korpusa komandieri ģenerāli Rosliju. Abi tūdaļ devās ceļā ar džipu. “Roslijs, kurš parasti ir ļoti mierīgs, izskatījās noraizējies,” rakstīja Antonovs. “Pārdomājis situāciju, viņš teica: “Kā lai mēs dabūjam viņus atpakaļ pār Landvēra kanālu? Neļaujiet, lai jūsu kaujas ierindu izjauc gvardi. Turpiniet virzīties pa Vilhelma ielu un Zārlandes ielu. Triecienā ieņemiet gestapo pārvaldi, Aviācijas ministriju un Reihskanceleju.”” Antonovs netērēja laiku, bet Žukova štābam vajadzēja gandrīz trīsdesmit stundu, lai novērstu jucekli un nospraustu jaunas robežas starp dažādajām armijām. Drīz lielākā daļa Koņeva karavīru tika atvilkta no Berlīnes - izvilkta “kā nagla”, viņi sacīja, uzsverot savu aizvainojumu par to, ka viņiem tiek liegta balva, - un pavērsta Prāgas virzienā. 28.aprīlī 3.triecienarmijas karaspēks, tuvojoties no ziemeļu rajoniem, jau ieraudzīja Siegessāule Uzvaras kolonnu Tīrgartenā. Sarkanarmieši iesauca to par “garo sievu”, jo kolonnas galā bija spārnotās uzvaras dievietes tēls. Vācu aizstāvji tagad atradās pēdējā joslā - nepilnus piecus kilometrus platā un piecpadsmit kilometru garā. Tā stiepās no Alexanderplatz (Aleksandra laukuma) austrumos līdz Šarlotenburgai un Reichssportfeld rietumos, kur Artura Aksmana hitlerjūgenda nodaļas izmisīgi aizstāvēja tiltus pār Hāfelu. Veidlinga artilērijas komandieris pulkvedis Vēlermans šausmās raudzījās apkārt no lielgabala platformas, kas atradās milzīgā Zoo zenītartilērijas torņa virsotnē. “No turienes pavērās panorāmisks skats uz degošo, gruzdošo un kūpošo lielpilsētu, un šī aina atkal un atkal satricināja līdz pašiem sirds dziļumiem.” Tomēr ģenerālis Krēbss joprojām atbalstīja Hitlera pārliecību par to, ka no dienvidrietumiem drīz iera​dīsies Venka armija. Lai uzturētu pretestības garu, Bormans, tāpat kā Gebelss un Ribentrops, izplatīja melīgas baumas par vienošanos ar Rietumu Sabiedrotajiem. “Turieties stingri, cīnieties fanātiski!” viņš bija pavēlējis gauleiteriem agri 26.aprīļa rītā. “Mēs nenolaidīsim rokas. Mēs nepadosimies. Mēs jūtam zināmas norises ārvalstu politikā. Heil Hitler! Reihsleiters Bormans.” Teiktā melīgumu drīz pasvītroja Hitlera un Gebelsa reakcija uz Himlera mēģinājumiem tiešām panākt ar Rietumu valstīm vienošanos par uguns pārtraukšanu. Trumens un Čērčils nekavējoties bija informējuši Kremli par šiem mēģinājumiem uzsākt sarunas ar

grāfa Bernadota starpniecību. “Uzskatu jūsu ieteikto atbildi Himleram [..] par absolūti pareizu,” Staļins 26. aprīlī atbildēja Trumenam. Bunkurā nevienam nebija priekšstata par to, kas norisinās, tomēr nav šaubu, ka Bormaņu bija pārņēmušas neskaidras aizdomas par nodevību. Piektdien, 27. aprīļa vakarā, viņš savā dienasgrāmatā ierakstīja: “Himlers un Jodls aptur divīzijas, ko mēs raidām kaujā. Mēs cīnīsimies un mirsim kopā ar savu Fīreru, kuram paliksim uzticīgi līdz kapa malai. Daudzi grasās rīkoties, balstoties uz “augstākiem motīviem”. Viņi upurē savu Fīreru. Kauns! Kādi cūkas! Viņi zaudējuši jebkuru godu. Mūsu Reihskanceleja pārvēršas drupās. “Pasaule tagad karājas mata galā.” Sabiedrotie pieprasa bezierunu kapitulāciju. Tas nozīmētu Tēvzemes nodevību. Fēgeleins ir kritis kaunā. Viņš mēģināja aizbēgt no Berlīnes, pārģērbies civilā.” Bormans steigšus norobežojās no tuvā līdzgaitnieka. Agrā pēcpusdienā, situācijas apspriedē, Hitlers bija pēkšņi pamanījis, ka klāt nav Hermaņa Fēgeleina. Bormans, iespējams, no abu plātīgajām sarunām saunā, zināja par Šarlotenburgas dzīvokli, ko Fēgeleins izmantoja savām mīlas dēkām. Turp tika nosūtīta grupa Hitlera gestapo miesassargu, lai atvestu Fēgeleinu. Viņu atrada piedzērušos, kopā ar mīļāko. Gatavi aizbraukšanai bija sakravāti viņa koferi ar naudu, dārglietām un viltotām pasēm. Viņš uzstāja, ka piezvanīs uz bunkuru, un pieprasīja sarunu ar savu sievasmāsu, taču Eva Brauna, šokēta par to, ka arī viņš mēģinājis pamest viņas mīļoto fīreru, atteicās kļūt par starpnieci. Viņa neticēja Fēgeleinam, kad tas apgalvoja, ka prom gribējis braukt tikai tādēļ, lai būtu kopā ar Grēdu, kurai drīz bija gaidāmas dzemdības. Fēgeleinu stingrā apsardzē atveda uz bunkuru. Viņš tika ieslēgts kādā telpā Reihskancelejas pagrabā. 28.aprīļa pēcpusdienā Hitleram tika pastāstīts par Stokholmas radio ziņojumu, kurā vēstīts, ka Himlers sazinājies ar Sabiedrotajiem. Doma par to, ka “der treue Heinrich” būtu varējis mēģināt noslēgt darījumu, šķita smieklīga, tomēr pēc tam, kad Šteiners bija cietis neveiksmi, cenšoties atbrīvot Berlīni, Hitleram bija radušās aizdomas pret SS. Viņš piezvanīja Dēnicam, kurš savukārt aprunājās ar Himleru. SS reihsfīrers visu noliedza. Taču tai pašā vakarā Hitlera preses atašejs Lorencs atnesa Reuters ziņojuma kopiju, kas apstiprināja šo informāciju. Viss Hitlera aizvainojums un aizdomas eksplodēja. Viņš nobālēja aiz dusmām un šoka. Fēgeleinu nopratināja - domājams, gestapo priekšnieks grupenfīrers Millers. Fēgeleins atzinās, ka zinājis par Himlera sarunām ar Bernadotu. Freitāgs fon Loringhofens redzēja, kā liels SS konvojs uzved Fēgeleinu augšā pa kāpnēm. Viņam no mundiera bija norautas visas ranga emblēmas, Bruņinieka krusts un citas goda zīmes. Bija pazudusi lepnā gaita. Viņš tika sodīts ar nāvi Reihskancelejas dārzā. Tagad Hitlers jutās pārliecināts, ka SS ir perinājusi pret viņu neskaitāmas intrigas - tieši tāpat kā armija iepriekšējā gadā. Hitlers devās taisnā ceļā uz bunkura telpu, kur gulēja nule augstā postenī ieceltais maršals bruņinieks fon Greims, dziedēdams savu ievainoto kāju. Hitlers pavēlēja viņam lidot prom no Berlīnes, lai organizētu Luftwaffe uzbrukumus padomju tankiem, kas jau sasnieguši Potsdamas laukumu, un gādāt, lai Himlers neizbēg no soda. “Nodevējs nemūžam nedrīkst kļūt par fīreru pēc manis!” viņš uzkliedza Greimam. “Jums jāiet un jāgādā, lai viņš par to nekļūtu!” Laiks netika tērēts. Tika ataicināta Hanna Reiča, kas palīdzēja Greimam ar kruķiem tikt augšā pa betona kāpnēm. Jau gaidīja bruņumašīna, kas aizveda viņus netālu no Brandenburgas vārtiem uz treniņlidmašīnu Arado 96, speciāli izsauktu no ārpuses un gatavu pacelties gaisā. 3. triecienarmijas karavīri, ar cīņām nupat ielauzušies Tīrgartenā, pārsteigti noskatījās, kā viņu acu priekšā gaisā paceļas lidmašīna. Atguvuši militāro reakciju, viņi izbijās, ka no viņu rokām tagad izbēg Hitlers. Tomēr diezgan novēlotā zenītlielgabalu un ložmetēju uguns nesasniedza mērķi. Bruņinieks fon Greims un Hanna Reiča izglābās. Tomēr šis mouvemente vakars Fīrera bunkurā vēl nebija beidzies. Gaidīja vēl lielāks pārsteigums. Ādolfs Hitlers, nupat pavēlējis sodīt ar nāvi Fēgeleinu, tagad gatavojās salaulāties ar viņa sievasmāsu. Gebelss bija atvedis uz Hitlera privāto dzīvojamo istabu kādu Valteru Vāgnera kungu (Walter Wagner), Berlīnes apgabala ierēdni, kam bija pilnvaras veikt civilu laulību ceremoniju. Vāgners, apmulsis un nobijies par tādu atbildību, nāca taisnā ceļā no sardzes pienākumu pildīšanas, ģērbies brūnajā nacistu partijas formastērpā ar folksšturma lenti ap piedurkni. Hitlers bija savā parastajā mundierī. Eva Brauna

bija ģērbusies garā, melnā zīda tafta kleitā, par kuru viņš bieži bija izteicis komplimentus. Kleitas krāsa bija visnotaļ piemērota apstākļiem. Tad ļoti nervozajam Vāgneram bija jājautā fīreram un Frāulein Braunai, vai abi ir tīras āriešu izcelsmes un vai viņiem nav nekādu iedzimtu slimību. Izmantojot kara laikam paredzētos vienkāršos formulējumus, procedūra neprasīja vairāk par dažām minūtēm. Tad bija jāparakstās reģistrā, arī Gebelsam un Bormanam kā lieciniekiem. Eva Brauna sāka rakstīt savu veco uzvārdu, taču attapās, nosvītroja B un izlaboja ierakstu par “Eva Hitler, geb[orene] Braun”. Hitlera paraksts bija pilnīgi nesalasāms, tik stipri viņam trīcēja roka. Laulātais pāris izgāja priekšējā gaitenī, kas kalpoja par bunkura apspriežu telpu. Viņus apsveica ģenerāļi un sekretāres. Pēc tam viņi devās uz mazo dzīvojamo istabu, uz kāzu brokastīm ar šampanieti jaunajai Frau Hitler, kura pieprasīja, lai kalpotāji tagad uzrunā viņu tieši šādi. Beidzot viņa bija saņēmusi gandarījumu par savu uzticību šajā nodevības pasaulē. Vēlāk viņiem piebiedrojās Bormans, Gebelss, viņa sieva Magda un abas bunkurā palikušās sekretāres - Gerda Kristiānā un Traudla Junge. Hitlers ieveda Traudlu Jungi citā telpā, kur nodiktēja viņai savu politisko un privāto testamentu. Viņa sēdēja saspīlētiem nerviem, gaidīdama, ka beidzot dzirdēs pilnīgu izskaidro​jumu tam, kāds mērķis patiesībā bijis lielajiem upuriem. Taču atskanēja tikai politisku klišeju, slimīgu ilūziju un apsūdzību straume. Viņš nekad neesot vēlējies karu. Tajā viņu esot ierāvušas starptautiskās žīdu intereses. Viņš apgalvoja, ka karš “par spīti visām neveiksmēm reiz ieies vēsturē kā izcilākā un varonīgākā tautas dzīvotgribas izpausme”. Kriegsmarine virspavēlnieks lieladmirālis Dēnics tika iecelts par reihsprezidentu. Armija, Luftwaffe un SS bija vai nu nepietiekami spējīgas, vai nodevušas fīreru. Lojālais Dēnics - “Hitlerjunge Quex” - bija nostājies intrigantiem ceļā. Tomēr Gebelss tika iecelts par reihskancleru, un “mans uzticamākais Partijas biedrs Mārtiņš Bormans” kļuva par partijas kancleru, kā arī fīrera privātā testamenta izpildītāju. Hitlers nepārprotami vēlējās turpināt savu “skaldi un valdi” politiku vēl viņsaulē, šādi izveidojot neticami rēgainu valsts vadību. Varbūt visērmīgākais bija tas, ka gauleiteram Karlam Hankem bija jāaizstāj Himlers SS reihsfīrera postenī. Hanke, Magdas Gebelsas pirmskara mīļākais, joprojām atradās aplenkumā Breslavā, kur režisēja pats savu provinciālu izrādi - pilsētas piespiedu pašnāvību. Tikmēr Gebelss rakstīja savu testamentu. Viņš uzskatīja, ka viņa pienākums - “nodevības drudzī, kas ielencis Fīreru šajās viskritiskākajās kara dienās”, - ir atteikties pildīt Hitlera pavēli par Berlīnes pamešanu un “bez ierunām palikt viņam blakus līdz nāvei”. Viena no Hitlera testamenta kopijām ar uzticamu virsnieku tika nosūtīta feldmaršalam Šerneram, jaunajam armijas virspavēlniekam. Sūtījumam bija pievienota ģenerāļa Burgdorfa vēstule, kurā viņš apstiprināja, ka “satricinošā vēsts par Himlera nodevību” ir devusi Hitleram pēdējo triecienu. Diezgan klusās kāzu svinības dziļi bunkurā pārspēja daudz trakulīgāka uzvedība tuvāk virszemei. Svētdien, 29.aprīlī ap pulksten 4.rītā Traudla Junge beidzot tika atbrīvota no mašīnrakstītājas pienākumiem, un, kad fīrers ar Frau Hitler devās pie miera, viņa uzkāpa augšstāvā, lai sameklētu ko ēdamu Gebelsu bērniem. Ainas, ko viņa ieraudzīja netālu no turienes, kur Reihskancelejas pazemes hospitālī gulēja ievainotie, viņu dziļi šokēja. “Likās, visus ir sagrābis erotisks drudzis. Visur, pat zobārsta krēslā, es redzēju augumus, savijušos kaislīgās skavās. Sievietes bija atmetušas jebkuru kautrību un atsedza savas intīmākās vietas.” SS virsnieki, kas bija pārmeklējuši pagrabus un ielas, lai atrastu dezertierus, ko pakārt, bija arī vilinājuši izsalkušas un viegli iespaidojamas jaunas sievietes līdzi uz Reihskanceleju, solot ballītes un neizsmeļamus pārtikas un šampanieša krājumus. Tā bija totalitārā pagrimuma apokalipse, kur betona zemūdene Reihskancelejas pazemē veidoja eksistenciālas teātra dekorācijas ellei. Parastajiem berlīniešiem realitāte kļuva šausmīgāka ar katru stundu. 28.aprīlī padomju karavīri sasniedza ielu, kurā dzīvoja kāda dienasgrāmatas autore, kas palikusi anonīma. “Es sajutu trīsas pakrūtē,” viņa rakstīja. “Tās atgādināja sajūtu skolā pirms matemātikas eksāmena: neomulība un nemiers, un karsta vēlēšanās, lai viss jau ir beidzies.” Pa augšstāva logu viņi noskatījās uz padomju piegādes kolonnu, pajūgus vilka zirgi, kumeļi ar purnu bikstīja sānus ķēvēm. Ielā jau oda pēc zirgāboliem. Ielas otrajā pusē

garāžā tika ierīkota lauka virtuve. Nebija manāms neviens vācu civiliedzīvotājs. ‘Tvani” mācījās braukt ar atrastiem divriteņiem. Šis skats sievieti nomieri​nāja. Viņi atgādināja lielus bērnus. Kad viņa uzdrošinājās iziet ārā, viens no pirmajiem jautājumiem, kas tika viņai uzdots, bija: “Vai vīrs tev ir?” Viņa mazliet runāja krieviski un spēja atvairīt karavīru “neveiklo ķircināšanos”. Taču tad viņa pamanīja, ka vīrieši saskatās, un sajuta bailes. Viens zaldāts, kas oda pēc alkohola, sekoja viņai līdzi uz pagrabu. Pārējās sievietes, kas atradās pagrabā, sēdēja kā sastingušas, kamēr viņš grīļīgi staigāja apkārt, ar lukturīti spīdinādams viņām sejā. Zaldāts neatlaidīgi turpināja savu uzmācīgo apgaitu, bet dienasgrāmatas autore, it kā aicinādama viņu atkal sekot, izmuka no pagraba ārā, saulainajā ielā. Pagrabā ieradās citi zaldāti, atņēma civilistiem pulksteņus, tomēr varmācīgi nekļuva. Taču vakarā, paēduši un padzēruši, zaldāti sāka medības. Dienasgrāmatas autori tumsā notvēra trīs; tie sāka viņu izvarot visi pēc kārtas. Brīdī, kad viņai uzbruka otrais, ieradās trīs citi karavīri, viens no tiem - sieviete, tomēr visi, arī sieviete, tikai pasmējās par notiekošo. Beidzot tikusi atpakaļ savā istabā, dienasgrāmatas autore aizbarikadēja durvis ar visām mēbelēm un apgūlās gultā. Droši vien, tāpat kā visām sievietēm, kas Berlīnē šai laikā tika izvarotas, viņas ciešanas vēl palielināja tas, ka trūka tekoša ūdens, kur nomazgāties. Viņa nebija gulējusi necik ilgi, kad barikādes tika aizstumtas malā. Ienāca grupa zaldātu, kas sāka ēst un dzert viņas virtuvē. Viņa mēģināja izbēgt no dzīvokļa, bet viņu sagrāba īsts milzenis, vārdā Petjka. Viņa lūdzās, lai Petjka neļauj, ka viņu izvaro arī citi, un zaldāts piekrita. Agri nākamajā rītā viņš pamodās, kad lejā, ielā, iedziedājās sarkanarmiešu gailis. Zaldāts paziņoja, ka tagad došoties pildīt savus pienākumus, pēc tam gandrīz sašķaidīja sievietes pirkstus atvadu rokasspiedienā un nosolījās atgriezties septiņos vakarā. Arī daudzas citas sievietes “piekāpās” vienam zaldātam, cerēdamas, ka tas pasargās viņas no grupveida izvarošanas. Divdesmit čet​rus gadus vecajai aktrisei Magdai Vīlandai (Magda Wieland) krievu karaspēka ierašanās Gīzebrehta ielā (Giesebrecbtstrasse) pie Kūrfirstendammas likās “visbaismīgākais notikums visā kara gaitā”. Viņa bija paslēpusies lielā, grezniem kokgriezumiem rotātā sarkankoka bufetē, kad dzīvoklī iebruka krievi. Pavisam jauniņš karavīrs, aziāts, izrāva viņu no bufetes. Puisi tik stipri uzbudināja skats uz skaisto, jauno blondīni, ka priekšlaikus izšļācās sēkla. Zīmju valodā Magda piedāvājās viņam par draudzeni, ja viņš pasargās viņu no pārējiem krievu zaldātiem. Jaunekli acīm redzami sajūsmināja doma par blondu draudzeni, un viņš devās palielīties saviem biedriem, bet tikmēr iera​dās cits zaldāts un brutāli izvaroja Magdu. Arī Magdas draudzene ebrejiete Ellena Geca (Ellen Goetz), kas pēc smagas apšaudes bija izbēgusi no Lērtas ielas (Lehrterstrasse) cietuma un patvērusies pagrabā, tika izvilkta ārā un izvarota. Kad citi vācieši centās ieskaidrot krieviem, ka viņa ir ebrejiete un turklāt režīma vajāta, viņi saņēma kodolīgu atbildi: “Frau ist Frau.” Krievu virsnieki ieradās vēlāk. Viņi paši izturējās ļoti korekti, taču nedarīja neko, lai savaldītu savus vīrus. Gīzebrehta iela bija ļoti raibs Berlīnes dzīves sektors. Tur, mājā ar numuru 10, dzīvoja arī Hanss Genzeke (Hans Gensecke) - labi pazīstams žurnālists, sodīts par to, ka bija slēpis ebrejus, kad viņam bija pavēlēts aizvākt līķus no sabombardētiem pagrabiem. Tā paša nama trešajā stāvā mita Kaltenbrunnera mīļākā, kas mēdza uzņemt viņu savā dzīvoklī, kurā bija zeltītas durvis, ar zīdu apvilktas mēbeles un zīda gobelēni - bez šaubām, salaupīti Eiropas okupētajās teritorijās. Blakusmāja, 11.numurs, bija bēdīgi slavena ar Salon Kitty - nacistu bordeli, paredzētu die Prominenten. Pirmajos kara gados šo iestādījumu kopā ar sešpadsmit jauniņām prostitūtām savās rokās bija pārņēmuši Heidrihs un Šellenbergs. SS izlūkdienesta nodaļa izmantoja bordeli, lai izspiegotu augstākos ierēdņus, vērmahta virsniekus un ārzemju vēstniekus un pēc tam viņus šantažētu. Visās istabās bija noklausīšanās ierīces, un, cik zināms, drīz pēc Berlīnes ieņemšanas NKVD ar lielu interesi pētīja tur izmantoto tehnoloģiju. Nākamajā namā bija dzīvojis ģenerālpulkvedis Pauls fon Hāze (Paul von Hase) - līdz pat savam arestam un sodīšanai ar nāvi pēc jūlija sazvērestības. Hitlerjūgends un SS atklāja uguni uz katru namu, pie kura parādījās balts karogs, tāpēc

civiliedzīvotāji tika malti starp diviem nežēlīgiem dzirnakmeņiem uzreiz. No gruvešu kaudzēm, kuru vietā reiz slējušies nami, izplatījās trūdošu līķu smaka, bet no izdegušu māju samelnējušām krāsmatām plūda svilušas miesas smārds. Tomēr padomju karaspēka attieksmi pret notiekošo veidoja nevis šīs baismīgās ainas, bet gan trīs gadus ilgusī propaganda. Berlīne viņu acīs bija “šī pelēkā, baisā, drūmā, cilvēkiem naidīgā pilsēta, šī bandītu gal​vaspilsēta”. Saudzēti netika pat vācu komunisti. Vedingā, kur līdz 1933. gadam bija atradusies kreisā spārna citadele, aktīvisti no Jīlihas ielas (Jiilicherstrasse) izgāja sveikt padomju virsniekus, kas komandēja vienību, kurai bija jāieņem šis rajons; komunisti rādīja savas partijas biedra kartes, ko bija slēpuši visus divpadsmit nelegālās darbības gadus. Viņi brīvprātīgi piedāvājās sūtīt savas sievas un meitas palīgā mazgāt veļu un gatavot ēdienu, taču, kā liecināja kāds franču karagūsteknis, vienības virsnieki izvaroja viņas “tai pašā vakarā”. Kamēr Fīrera bunkura iemītnieku prātu nodarbināja T-34 un Staļina tanki, kas virzījās no Potsdamas laukuma un pa Vilhelma ielu, padomju skatiens bija pievērsts Berlīnes centra ziemeļdaļai. 3.triecienarmija meta līkumu caur Moabitu (Moabit) ziemeļaustrumos no Šprē, lai gatavotos uzbrukt Reihstāgam. 150.strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālis Šatilovs domāja, ka Moabitas cietuma aizsardzību vada pats Gebelss un ka viņu varētu izdoties sagūstīt dzīvu. Par Moabitas cietumu Šatilovs izteicās šādi: “[Tas] ļauni raudzījās uz mums ar saviem šaurajiem logiem.” (Pārsteidz tas, ka krievi saskatīja ļaunumu pat Berlīnes ēkās - tāpat kā, šķērsojot robežu, bija saskatījuši to vācu kokos.) Moabitas cie​tums likās grūti ieņemams mērķis. Artilērijas vienības novietoja priekšējā līnijā vienu smago lielgabalu, taču tas izraisīja sīvu uguni no cietuma. Tika nošauts pirmais tēmētājs un tāpat arī otrais, tomēr drīz mūros tika izsists caurums. Trieciengrupas metās pār ielu un iekļuva pagalmā. Līdzko viņi tika iekšā, vācu garnizons padevās ļoti drīz. Sapieri, atraduši mīnas pie ieejas, ieskrēja ēkā, lai meklētu sprāgstvielas. Viņu komandierim atmiņā palika dobjā, metāliskā atbalss, ko radīja straujo soļu troksnis uz dzelzs kāpnēm. Katrs vācietis, kas iznāca ārā ar paceltām rokām, tika rūpīgi pārbaudīts - pat tie, kas bija civildrēbēs, - gadījumam, ja kāds no viņiem būtu pārģērbies Gebelss. Kameru durvis tika atgrūstas vaļā, un atbrīvotie cietumnieki nāca ārā, miegdami acis saules gaismā. Ieņemot citus objektus, tika ciesti daudz smagāki zaudējumi, jo visas ielas bija pilnas ar dūmiem un artilērija šāva nemitīgi, uz labu laimi. “Cik briesmīgu cenu mēs maksājam par katru soli pretim uzvarai!” piezīmēja armijas laikraksta Voin Rodini redaktors, apmeklējot kauju plosīto Berlīni. Un pēc dažām sekundēm viņš gāja bojā šāviņa eksplozijā. Nāve tik tuvu šī ilgā un nežēlīgā kara beigām šķita divtik sāpīga. Daudzi skuma par jaunā, visu apbrīnotā vada komandiera Mihaila Smoņina nāvi. “Man pakaļ!” viņš uzsauca savam seržantam un metās uz kāda nama pusi. Viņš tik tikko paguva izšaut trīs reizes, kad priekšā, mūrī, ietriecās smags šāviņš - gandrīz noteikti padomju šāviņš. Mājas sāns sabruka, un leitnants ar “sārtiem vaigiem, gaišu seju un lielām, dzidrām acīm” tika aprakts zem gruvešiem. Lai gan Sarkanā armija “drīz saprata, kas gaidāms” ielu un namu kaujās Berlīnē ar “fausteriem pie barikādēm” un “mūra un betona mājām, kas pārvērstas bunkuros”, tomēr tā arvien vairāk sāka paļauties uz smagajām 152 mm un 203 mm haubicēm, ar kurām šāva no neliela attāluma, tiešā tēmējumā. Tikai pēc tam triecienā devās kājnieki. Vienīgais kaujaslauks, no kura padomju karaspēks vairījās, cik spēdams, bija metro tuneļi un bunkuri, kuru Berlīnē un tās apkaimē bija pāri par 1000. Krievi ārkārtīgi sargājās iet iekšā civilajās pretgaisa aizsardzības patvertnēs, juzdamies pārliecināti, ka tur slēpjas uzbrukumam gatavi vācu zaldāti, kuri vēlāk var apšaudīt viņus arī no aizmugures. Tāpēc viņi aizbarikadēja gandrīz visas patvertnes, kas vien gadījās ceļā. Civilisti, kas iznāca ārā, lielākoties tika nošauti. Pastāv nostāsti lielākoties vācu paranojas radīti - par to, ka tanki T-34 iebraukuši dzelzceļa tuneļos un pēc tam parādījušies vācu frontes aizmugurē. Liekas, vienīgais reālais gadījums, kad tanks nokļuva pazemē, ir noticis tad, kad kāds neveiksmīgs T-34 vadītājs nepamanīja ieeju Aleksandra laukuma U-bāņa stacijā un

nobrāzās lejā pa kāpnēm. Bet stāsti par vieglās artilērijas lielgabaliem, kas noripojuši pa stacijas pakāpieniem un uzstumti uz sliedēm, drīzāk ir folklora, nevis fakti. No Moabitas cietuma vajadzēja mērot tikai 800 metru pa Altmoabitu (Alt Moabit), lai nokļūtu līdz Moltkes tiltam pār Šprē upi. Vēl 600 metru aiz tā atradās Reihstāgs, kurš laiku pa laikam kļuva redzams, kad brīdi izklīda dūmi. 150. un 171. strēlnieku divīzijai tas tagad šķita pavisam tuvu, tomēr karavīriem nebija ilūziju par to, kādas briesmas vēl gaidāmas. Viņi saprata, ka daudzi no viņiem kritīs, pirms izdosies pacelt sarkanos karogus uz ēkas, ko Staļins izraudzījis par Berlīnes simbolu. Izpatīkot biedram Staļinam, komandieri gribēja, lai Reihstāgs tiktu ieņemts tik drīz, ka par to varētu paziņot Maija svētkos Maskavā. Virzība uz Moltkes tiltu sākās 28. aprīļa pēcpusdienā. Abu divīziju vadošajiem bataljoniem bija kopīga starta līnija, un tas vēl vairāk saasināja sacensību. Tilts bija aizbarikadēts no abiem galiem mīnēts, aizšķērsots ar dzeloņstieplēm un nosegts ar ložmetēju un artilērijas uguni no abiem flangiem. īsi pirms pulksten 18.00 atskanēja apdullinoša detonācija - vācieši uzspridzināja Moltkes tiltu. Kad izklīda dūmi un putekļi, kļuva skaidrs, ka sprādziens nav bijis īsti sekmīgs. Tilts bija ielīcis, tomēr kājnieki vēl noteikti varēja tikt tam pāri. Bataljona komandieris kapteinis Ņeustrojevs pavēlēja seržantam Pjatņickim vest savu vadu pār tiltu izmēģinājuma uzbrukumā. Pjatņickis un viņa vīri metās pār tukšo joslu, kas veda uz tiltu, un patvērās aiz pašu vāciešu uzceltās barikādes. Tad Ņeustrojevs sauca palīgā artilēriju, lai karavīri varētu šķērsot tiltu. Artilērijas novērošanas virsniekiem acīmredzot vajadzēja diezgan ilgu laiku, lai pārvietotu un organizētu savas baterijas, taču, dziestot pēdējai gaismai, sākās artilērijas uguns. Smagā apšaude no neliela attāluma sadragāja vācu uguns pozīcijas, un kājnieku avangarda vadi metās pār tiltu, lai ar kaujām iekļūtu lielajās ēkās Kroņprinča krastmalā (Kronprinzufer) un Moltkes ielā (Moltkestrasse). Ap pusnakti, tieši tad, kad Hitlers laulājās ar Evu Braunu, sarkanarmieši izveidoja stabilu placdarmu. Pa nakti Šprē upi šķērsoja lielākā 150. un 171. strēlnieku divīzijas daļa. 150.strēlnieku divīzija devās triecienā uz Iekšlietu ministriju Moltkes ielas dienvidu pusē. Šī masīvā celtne tūdaļ tika iesaukta par “Himlera māju”. Durvis un logi bija bloķēti un kalpoja aizstāvjiem par ambrazūrām, tāpēc ministrija bija grūti ieņemams cietoksnis. Tā kā turp nebija iespējams nogādāt lielgabalu un katjušu baterijas, sapieri atsevišķos dzelzceļa sliežu posmos ierīkoja improvizētus, atse​višķus katjušu balstus. Tomēr galvenie ieroči šajā tuvcīņā 29. aprīļa rītā bija granātas un automāti.

Padomju karavīri gan baidījās mirt kaujas pēdējās dienās, tomēr reizē cerēja, ka mājās būs ar ko dižoties. Kā Berlīnes iekarotāji viņi pēckara Padomju Savienībā uzlūkoja sevi par eliti. “Sveiciens no frontes!” tajā dienā rakstīja Vladimirs Borisovičs Pereverzevs. “Sveiki, mani tuvie un mīļie! Pagaidām esmu dzīvs un vesels, tikai visu laiku mazliet iereibis. Taču tas ir nepieciešams, lai saglabātu drosmi. Saprātīgs daudzums trīszvaigžņu konjaka nevar kaitēt. Protams, mēs paši sodām tos, kuri nezina mēru. Patlaban mēs savelkam loku ap pilsētas centru. Es atrodos tikai 500 metru attālumā no Reihstāga. Mēs jau esam šķērsojuši Šprē, un pēc pāris dienām fričiem un hansiem būs kaput. Viņi vēl arvien raksta uz sienām, ka “Berlin bleibt deutsch”, bet mēs sakām: “Alles deutsch kaputt.” Un būs tā, kā sakām mēs. Gribēju nosūtīt jums savu fotogrāfiju, kas te uzņemta, bet mums nav bijis izdevības to attīstīt. Žēl, jo fotogrāfija būtu ļoti interesanta: plecā man automāts, aiz jostas mauzeris, pie sāniem granātas. Pietiek, lai sistu vāciešus. īsāk sakot, rīt mēs būsim Reihstāgā. Pakas [t.i., salaupītās mantas] nevaru nosūtīt. Nav laika. Un

mums, frontiniekiem, ir cits kas darāms. Jūs rakstāt, ka iebrukusi daļa virtuves griestu, bet tas ir nieks! Mums virsū sagruva sešstāvu nams, un mūsu puišus vajadzēja izrakt. Tā mēs te dzīvojam un sitam vāciešus. Tādi īsumā ir mani jaunumi.” Drīz pēc vēstules uzrakstīšanas Pereverzevs tika smagi ievainots. Viņš nomira tai dienā, kad tika pasludināta uzvara. “Svētdiena, 29.aprīlis,” savā dienasgrāmatā rakstīja Mārtiņš Bormans. “Otrā diena, kas sākusies ar uguns viesuli. 28. - 29.aprīļa naktī ārzemju prese ziņoja par Himlera kapitulācijas piedāvājumu. Hitlera un Evas Braunas laulības. Fīrers nodiktē savu politisko un privāto testamentu. Nodevēji Jodls, Himlers un ģenerāļi pamet mūs boļševikiem. Atkal viesuļuguns. Saskaņā ar ienaidnieka informāciju amerikāņi ir ielauzušies Minhenē. ” Lai gan Hitlers svārstījās starp optimisma un pesimisma uzplūdiem, beidzot viņš tomēr saprata, ka viss ir zaudēts. Viņa drošās radiosakaru līnijas tika burtiski sagrautas, kad virs Fīrera bunkura tika notriekts pēdējais balons ar antenu. Rezultātā Sarkanās armijas noklausīšanās stacijas pārtvēra tās dienas radiogrammas. Bormans un Krēbss parakstīja radiogrammu, adresētu visiem komandieriem: “Fīrers gaida nesatricināmu lojalitāti no Šernera, Venka un pārējiem. Viņš gaida arī, ka Šerners un Venks glābs viņu un Berlīni.” Feldmaršals Šerners atbildēja, ka “aizmugures teritorijas ir pilnīgi dezorganizētas. Civiliedzīvotāju dēļ ir grūti veikt operācijas.” Venks beidzot skaidri pateica, ka no Divpadsmitās armijas nav ko gaidīt brīnumus: “Ar​mija ir cietusi lielus zaudējumus, ārkārtīgi trūkst ieroču.” Fīrera bunkura iemītnieki, pat lojālie, beidzot atskārta: jo ilgāk Hitlers vilcināsies ar pašnāvību, jo vairāk cilvēku ies bojā. Pēc tam kad sakāvi bija cietuši Himlers un Gērings, neviens nevarēja sākt sarunas par uguns pārtraukšanu, pirms fīrers nebija izdarījis pašnāvību. Ja viņš gaidītu, līdz krievi nonāks pie Reihskancelejas durvīm, neviens no viņiem netiktu laukā dzīvs. Freitāgs fon Loringhofens nevēlējās mirt tādos apstākļos un tādā sabiedrībā. Pēc tam kad aizgāja trīs ziņneši, līdzi paņēmuši Hitlera testamenta kopijas, viņam iešāvās prātā: tagad, kad sakaru līnijas vairs nedarbojas, viņi ar Boltu varētu lūgt atļauju pievienoties karaspēkam ārpus pilsētas. “Herr Generalviņš uzrunāja ģenerāli Krēbsu. “Es negribu nomirt šeit kā žurka un vēlētos atgriezties karotāju rindās.” Krēbss sākumā minstinājās, tad apspriedās ar ģenerāli Burgdorfu. Burgdorfs teica, ka visiem palikušajiem militārajiem adjutantiem jāļauj doties prom, un deva rīkojumu savam palīgam pulkvežleitnantam Veisam {Rūdolf Weiss) iet līdzi Freitāgam fon Loringhofenam un kapteinim Boltam. Pēc dienasvidus apspriedes viņi vērsās pie Hitlera, lai iegūtu viņa akceptu. “Kā jūs tiksiet ārā no Berlīnes?” Hitlers jautāja. Freitāgs fon Loringhofens aprakstīja iecerēto maršrutu: no Reihskancelejas pagrabiem caur Berlīni līdz Hāfelai, kur atrastos kāda laiva. Hitleru šī doma iejūsmināja. “Jums jādabū laiva ar elektrisko motoru, jo tā nesacels troksni un jūs varēsiet tikt pāri krievu frontes līnijai.” Freitāgs fon Loringhofens, baidīdamies no fīrera apsēstības ar šo vienu detaļu, piekrita, ka tā būšot vislabākā metode, tomēr piebilda, ka ne​pieciešamības gadījumā viņiem varbūt nākšoties izmantot citu laivu. Hitlers, pēkšņi zaudējis sparu, nespēcīgi paspieda viņiem roku un ļāva iet. Nordland divīzija lieliski zināja, ka krievi jau ir ļoti tuvu Reihskancelejai. Iepriekšējā dienā trīs T34 bija aizbraukuši pa Vilhelma ielu līdz pat U-bāņa stacijai, kur tiem uzbruka franču SS ar tanku dūrēm. Pulkveža Antonova 301.strēlnieku divīzija nopietni sāka uzbrukumu 29.aprīļa rītausmā, drīz pēc tam, kad jaunlaulātie Fīrera bunkurā bija devušies pie miera. Divi viņa strēlnieku pulki Prinča Albrehta ielā uzbruka gestapo pārvaldei, kuras ēka bija stipri cietusi 3.februāra uzlidojumā. Saskaņā ar taktiku, kas nu jau bija kļuvusi par normu, tika atvestas smagās 203 mm haubices, lai no neliela attāluma sagrautu mūrus. Divi bataljoni iebruka ēkā un pacēla sarkano karogu, taču padomju avoti noklusē faktu, ka nikns WaffenSS pretuzbrukums piespieda viņus iesaistīties sīvās cīņās, ciest smagus zaudējumus un tai pašā vakarā atkāpties. Krievi nezināja, vai iekšā palikuši dzīvi kādi gestapo ieslodzītie. Taču tur bija veseli septiņi, īpaši pasau​dzēti 23.aprīļa šausmīgajā asinspirtī. Nordland divīzija, ko tagad vadīja Monke no Reihskancelejas, “no augšas tika iebarota” ar jauniem uzmundrinošiem ziņojumiem par Venka armijas panākumiem un pārrunām ar Sabiedrotajiem. Vienīgais

pastiprinājums, ko saņēma Krūkenbergs, bija 100 paveci policijas darbinieki. Viņa vīri bija pārāk pārguruši, lai interesētos par ziņām no Reihskancelejas. Aiz noguruma viņi pat vairs nerunāja. Sejas bija tukšas. Pamodināt viņus varēja, tikai stipri sapurinot. Kāds no viņiem vēlāk rakstīja, ka tanku medības bija izvērtušās par “nokāpšanu ellē”. Franču “tanku iznīcinātāju nodaļām” bija sevišķi efektīva loma aizsardzībā. Viņu kontā bija apmēram puse no 108 tankiem, kas tika iznīcināti visā sektorā. Viņu bataljona komandieris Anrī Fenē aprakstīja kādu septiņpadsmit gadu vecu puisi no Sentnazēras (Saint Nazaire), vārdā Rožē (Roger), kurš viens pats, izmantodams tanku dūres, cīnījās “kā viens zaldāts ar šauteni”. Visvairāk - astoņus tankus sašāva unteršārfīrers Ežēns Vanlo (Eugčne Vanlot), divdesmit gadu vecs santehniķis ar iesauku “Zežēns” (Gegčne). Viņš bija iznīcinājis divus T-34 Neiķelnē un pēc tam vēl sešus nepilnās divdesmit četrās stundās. 29.aprīļa pēcpusdienā Krūkenbergs izsauca viņu uz metro vagonu sagrautajā U-bāņa stacijā un tur, “sveču nodeguļu lipinošajā gaismā”, apbalvoja viņu ar vienu no diviem pēdējiem Bruņinieka krustiem, kas vispār vēl tika piešķirti. Otrs apbalvotais bija 503. SS smago tanku bataljona komandieris majors Hercigs (Herzig). Aptuveni tai pašā laikā viņam Bruņinieka krustu piešķīra Monke. Arī Fenē un virsnieku kadets Apolo (Apollot) saņēma apbalvojumus par piecu tanku iznīcināšanu katrs. Kāds skandināvu oberšturmfīrers no Nordland atnesa trīs pudeles franču trofeju vīna, lai uzdzertu uz varoņu veselību. Fenē, kurš bija ievainots kājā, paskaidroja, ka viņi turpinot cīnīties, jo lolojot vienu vienīgu domu: “Komunisti ir jāaptur.” Nebija laika “filozofēt”. Arī baltgvardu virsnieks Protopopovs, karojis krievu pilsoņu karā un pavadījis savus franču biedrus uz Berlīni, uzskatīja, ka žests ir svarīgāks par faktu. Vēlāk nedaudzie ārzemju SS brīvprātīgie, kas bija palikuši dzīvi, centās loģiski pamatot savu sagrāvei nolemto cīņu kā nepieciešamību radīt antiboļševistisku priekšzīmi nākamībai. Tādos apstākļos bija attaisnojams pat tas, ka upurēti tika pusaudži. Rietumos no cīņām ap Vilhelma ielu Čuikova 8.gvardes armija devās uzbrukumā uz ziemeļiem, pār Landvēra kanālu uz Tīrgartenu. Dažas karaspēka daļas pārpeldēja kanālu, citas artilērijas sprostuguns un dūmu aizsegā īrās ar improvizētiem plostiem. Kāda grupa apgāja aizstāvjus, izmantojot kanalizācijas lūkas. Pie Potsdamas tilta tika laista darbā viltība. Viens T-34 tika apkarināts ar eļļā samērcētām lupatām un dūmu svecēm. Tās tika aizdedzinātas, kad tanks tuvojās tiltam. Prettanku lielgabali un viens ierakumos novietots Tiger mitējās šaut, jo apkalpes nosprieda, ka ir izdevies tiešs trāpījums. Bet, kad viņi aptvēra, kas noticis, tanks jau bija ticis pāri un šāva no neliela attāluma. Tam nopakaļ joņoja citi T-34. Vēl viens triks tika izmantots agrā pēcpusdienā. No tuneļu tīkla un pazemes pretgaisa aizsardzības trīslīmeņu bunkura izkāpa trīs vācu civilisti ar baltu karogu. Viņi jautāja, vai civilistiem tikšot atļauts nākt ārā. Uz sarunām ar viņiem devās politiskais virsnieks gvardes majors Kuharevs, kuru pavadīja tulks un desmit automātisti. Civilistu trijotne aizveda majoru Kuharevu līdz tuneļa ieejai. No turienes iznāca trīs vācu virsnieki. Viņi ierosināja aizsiet Kuharevam acis, ievest viņu iekšā un turpināt sarunas tur, bet Kuharevs pieprasīja, lai sarunas noritētu ārpusē. Beigās tika panākta vienošanās, ka 1500 civilisti, kas patvērušies bunkurā, drīkst nākt ārā. Kad tie bija aizgājuši, vācu kapteinis paziņoja, ka atlikušajiem vērmahta karavīriem tagad jāpilda fīrera pavēle un jāpretojas līdz galam. Viņi pagriezās, lai dotos atpakaļ tunelī. “Bet biedrs Kuharevs nebija tik vientiesīgs,” tālāk bija teikts ziņojumā. “Šis uzņēmīgais politiskais virsnieks izvilka mazu pistoli, ko bija slēpis piedurknē, un nošāva kapteini un abus pārējos virsniekus.” 170.gvardes strēlnieku pulka automātisti metās iekšā bunkurā, un vācieši, kas tajā atradās, pacēla rokas un padevās. Daudzi no tiem bija jauniņi kadeti. Čuikova 8.gvardes armijas labais flangs pie Landvēra kanāla atradās gandrīz iepretim ģenerāļa Veidlinga štābam Bendlerblokā, taču padomju divīzijas komandierim nebija ne jausmas par tā svarīgumu. Veidlings, saprazdams, ka beigas ir tuvu, izsauca savus divīziju komandierus. Viņš tiem sacīja, ka iepriekšējā dienā pēdējo reizi sazinājies pa radiosakariem ar ģenerāli Reimanu Potsdamā. Daļa no

ģenerāļa Venka Divpadsmitās armijas bija izlauzusies līdz Ferhai (Fercb) dienvidos no Potsdamas, taču neviens nezināja, vai kāds glābšanās ceļš joprojām ir vaļā. Viņš bija ataicinājis komandierus, lai apspriestos par izlaušanos uz rietumiem pa Hērštrāsi (Heerstrasse). X stunda bija nolikta uz pulksten 22.00 nākamajā vakarā. 24.Fuhrerdammerung Uzbrukums Reihstāgam bija ieplānots 30.aprīļa rītausmā. Padomju komandieri par visām varītēm gribēja ieņemt to pirms Maija svētku parādes Maskavā. Tomēr rezultātus tik bargi pieprasīja nevis Staļins, bet gan tie komandieri, kuriem šķita, ka nekas nav mainījies. Ievērības cienīgs fakts ir tas, ka, līdzko pilsēta bija pilnībā ielenkta, tādējādi aizšķērsojot jebkādu pieeju amerikāņiem, Staļins nomierinājās un nemaz nemēģināja iejaukties frontes komandieru lēmumos. Taču Reihstāgs bija izraudzītais simbols uzvarai pār “fašistisko nezvēru” un tāpēc gluži dabīgi palika padomju propagandas uzmanības degpunktā. Kādam kara korespondentam, kas tikai pirms dažām stundām bija izsaukts uz 150. strēlnieku divīzijas štābu, pavēlēja nodot pistoli. Viņš paklausīja, ar šausmām domādams, ka varbūt tiks nosūtīts uz mājām par kādu pārkāpumu. Taču kapteinis, kas bija paņēmis pistoli, nomierināja viņu, atgriezdamies telpā ar jaunu ieroci rokā. “Ir pienākusi pavēle,” viņš teica, “ka visiem, kas ies uz Reihstāgu, jābūt bruņotiem ar automātiem.” Sporādiskā apšaudē žurnālists pa līkloču maršrutu tika aizvests uz “Himlera māju” - Iekšlietu ministriju. Augšējos stāvos vēl turpinājās cīņas, par ko liecināja granātu eksplozijas un automātu tarkšķi. Toties puspagraba stāvā bataljona pavāri, saceldami gandrīz tikpatlielu troksni, gatavoja brokastis trieciengrupām. Pirmajā stāvā bataljona komandieris kapteinis Ņeustrojevs, kam bija jāvada triecienuzbrukums Reihstāgam, centās noorientēties. Viņš skatījās te kartē, te uz kādu pelēku ēku ārpusē. Parādījās viņa pulka komandieris, kuram šāda vilcināšanās lika degt nepacietībā. “Ceļu aizsprosto pelēka ēka,” Ņeustrojevs paskaidroja. Pulka komandieris paķēra no viņa karti un vēlreiz nopētīja tajā savu atrašanās vietu. “Ņeustrojev!” viņš aizkaitināts iesaucās. “Tas ir Reihstāgs!” Jauniņais bataljona komandieris nebija spējis iedomāties, ka galīgais mērķis varētu būt tik tuvu. Arī žurnālists paskatījās pa logu. Ārā, Karaļa laukumā (Konigsplatz) “plaiksnīja uzliesmojumi un uguns, eksplodēja šāviņi, zibēja trasējošo ložu pārtrauktās līnijas”. Līdz Reihstāgam bija nepilni 400 metri. “Ja nerisinātos kauja,” viņš rakstīja, “šo attālumu varētu mērot dažās minūtēs, taču tagad tas šķita nepārvarams, klāts ar šāviņu bedrēm, dzelzceļa gulšņiem, stiepļu gabaliem un tranšejām.” Vācu aizstāvji ap Reihstāgu bija izrakuši aizsarggrāvju tīklu. Visbīstamākais bija ūdens šķērslis, kas stiepās Karaļa laukumam pār pašu vidu. Tas bija apšaudē iegruvis tunelis, pilns ar ūdeni, kas sūcās iekšā no Šprē. Savulaik tas tika izrakts izmēģinājuma darbos, projektējot Alberta Spēra milzīgo Volksballe, iecerētu kā jaunās nacistiskās galvaspilsētas centru. Šajā nopostītajā “Hieronimusa Bosa ainavā” kādi jokupēteri bija uz akmeņiem uzstādījuši kariatīžu galvas, ko no Reihstāga fasādes notriekušas Sabiedroto bumbas. Tiklīdz bija ieturētas brokastis, “visi sāka pārbaudīt savus ieročus un rezerves aptveres”. Tad, pulksten 6.00 rītā, pirmā rota metās ārā. Viņi bija “veikuši tikko piecdesmit metru, kad ienaidnieka uguns viesulis lika viņiem gulties”. Drīz pēc tam uz priekšu devās divi diezgan izretināti bataljoni, taču daudzi karavīri krita. Intensīva apšaude notika arī no Krolla Operas nama, kas atradās Karaļa laukuma rietumu pusē, kā arī no paša Reihstāga. Triecienspēki tagad bija bloķēti sprostugunī, un pret Krolla Operas namu steigšus tika izvērsta vēl viena divīzija, taču vispirms tai bija jāieņem nami aiz Operas, krastmalā. Rīta cēlienā pār Moltkes tiltu ieradās vēl vairāk pašgājēju lielgabalu un tanku, lai atbalstītu kājniekus Karaļa laukumā. Sprādzienu radītie dūmi un putekļi bija tik biezi, ka zaldāti ne mirkli neredzēja debesis. 150.strēlnieku divīzijas bataljoni ar smagās artilērijas un tanku atbalstu drīz pēc pulksten 11.00

sasniedza applūdušo tuneli. Taču, kad pēc divām stundām notika vēl viens liels uzbrukums, intensīva apšaude sākās aizmugurē pa labi. Vācu zenītartilērijas lielgabali Zoo bunkura tornī, divu kilometru attālumā, bija atklājuši uz viņiem uguni. Sarkanarmieši bija spiesti atkāpties aizsegā un gaidīt tumsu. Pēcpusdienā 171.strēlnieku divīzija turpināja ieņemt namus diplomātiskajā kvartālā Karaļa laukuma ziemeļu pusē, un turp devās ari pašgājēji lielgabali un tanki. Ap deviņdesmit lielgabalu, ieskaitot 152 mm un 203 mm haubices, kā ari katjusas pastāvīgi apšaudīja Reihstāgu. Tas izturēja, apliecinot, cik pamatīgi ir būvēts pirms piecdesmit gadiem, Otrā reiha laikā. Vēl viena ievērojama ēka, kura tai rītā cieta no smagas apšaudes, bija Gēringa Aviācijas ministrija Vilhelma ielā. Arī tās dzelzsbetona konstrukcijas godam pretojās triecieniem. Nams bija stabili būvēts, turklāt atradās tuvu Reihskancelejai, tāpēc bija kļuvis par pulcēšanās vietu mundierotiem nacistu partijas biedriem, kuri tēloja, ka piedalās lielajā kaujā. Formastērpu sajaukums bija pārsteidzošs. Kopā ar Luftwaffe un Waffen-SS pārstāvjiem tur bija arī kāds pavecs folksšturma virsnieks savā Vilhelma laiku mundierī vēl no Pirmā pasaules kara, itin kā “izmucis no vaska figūru muzeja”. Valdības rajonā tagad atradās spēcīgs garnizons, proti, visas karaspēka vienības, kas bija uz turieni atkāpušās, - kopumā gandrīz 10 000 vīru, ieskaitot lielu procentu ārzemju SS. Taču glābšanās ceļš uz rietumiem bija efektīvi nosprostots. 8.gvardes armiju Tīrgartenas dienvidos un 3.triecienarmiju ziemeļos atturēja vienīgi apšaude no lielā Zoo zenītartilērijas torņa. Tām aizmugurē viens atlikušais Koņeva tanku karaspēka korpuss, kas nāca no dienvidiem, un Žukova 2.gvar​des tanku armija, kas nāca no ziemeļiem, jau bija okupējušas lielāko tiesu no Šarlotenburgas. Tomēr vēl tālāk rietumos hitlerjūgenda nodaļas joprojām noturēja Hērštrāses posmus un Pihelsdorfas (Pichelsdorf) tiltu pār Hāfelu. Viņi neatkāpās arī no tilta, kas veda uz Spandavu mazliet vairāk nekā divus kilometrus uz ziemeļiem. Franču SS karavīri tajā aukstajā un lietainajā rītā bija tik izsalkuši, ka, līdzko kāds atveda pārbiedētu ienaidnieka zaldātu, viņi nekavējoties atņēma tam audekla tarbiņu ar pārtikas devu. Gūsteknis nemitīgi skaidroja, ka esot nevis krievs, bet ukrainis un ka nākamajā dienā būšot liels uzbrukums. Tajā laikā Charlemagne bataljonā jau bija atlicis mazāk par trīsdesmit vīriem, un tie bija izlietojuši lielu daļu no Reihskancelejas tanku dūru rezervēm. Tikmēr pāris pēdējie Tiger tanki no Hermann von Salza bataljona bija atvilkti uz Tīrgartenu, lai stātos pretī tankiem, kas atbalstīja 3.triecienarmiju un 8.gvardes armiju. Fīrera bunkurā Hitlera nāves dienas rīts bija “tāds pats kā ikviens cits, virsnieki nāca un gāja”. Tomēr gaisotne bija saspriegta un emocionāla. Hitlers, baidīdamies no tā, ka inde varētu neiedarboties, iepriekšējā dienā bija licis pārbaudīt vienu no doktora Stumpfegera ciānkālija kapsulām. Acīm redzamā kandidāte šai pārbaudei bija Hitlera dievinātā vācu aitusuņa šķirnes kuce Blondija. Ar šo šķirni viņš bija aizravies jau 1921.gada, kad, dzīvodams galēja nabadzība, bija saņēmis šīs šķirnes suni kā dāvanu. Tolaik viņam nepietika vietas, kur suni turēt, un viņš bija spiests izmitināt to citur, bet suns izbēga un atgriezās pie viņa. Šis starpgadījums, kā liekas, bija lielā mērā veicinājis Hitlera maniakālo tieksmi pēc bezierunu lojalitātes. Taču Blondiju nespēja glābt nedz absolūtā uzticība, nedz viņas četri kucēni, kas tika izvesti Reihskancelejas dārzā un nogalināti. Vēl pavisam nesen Gebelsu bērni bija spēlējušies ar šiem ķepamajiem kucēniem. Vislielākās bažas Hitleram sagādāja Himlera nodevība un vēl jo vairāk doma, ka krievi varētu sagūstīt viņu dzīvu. Bija pienākušas ziņas par to, ka partizāni sodījuši Musolīni ar nāvi un ka dučes un viņa mīļākās Klāras Petači (Clara Petacci) līķi Milānā pakārti aiz kājām. Radio ziņojums bija pārrakstīts īpašajā, lielajā “Fīrera šriftā”, kas ļāva Hitleram lasīt bez brillēm. Domājams, tieši Hitlers ar zīmuli ir pasvītrojis vārdus “pakārti aiz kājām”. Lai nu kā, Hitlers bija nolēmis, ka viņa līķis ir jāsadedzina, lai netiktu publiski izstādīts Maskavā. Tomēr viņš ļoti raizējās arī par vēstures koncepciju. Viņa jaunā sieva labprātīgi bija ar mieru doties līdzi nāvē, bet, pat ja tā nebūtu, Hitlers nekādā ziņā nevēlētos atstāt viņu dzīvu, jo tad ienaidnieki varētu viņu nopratināt. Abu līgumā nāve bija neizbēgams noteikums. Naktī pienāca ziņa no feldmaršala Keitela, kas apstiprināja, ka nav gaidāma nekāda palīdzība. Un tajā rītā, pēc tam, kad artilērija bija intensīvi apšaudījusi valdības rajonu, brigādefīrers Monke

brīdināja, ka viņiem atlikušas vairs tikai divas dienas vai mazāk. Ģenerālis Veidlings, ieradies vēlāk priekšpusdienā, lēsa, ka munīcijas trūkuma dēļ pretošanās spēki tiks sagrauti jau tai pašā naktī. Viņš atkal lūdza atļauju izlauzties no Berlīnes. Hitlers liedzās dot tūlītēju atbildi. Ap to laiku, kad Veidlings runāja ar Hitleru, Eva Hitlere ieveda Traudlu Jungi savā istabā un uzdāvināja viņai sudrablapsas apmetni, kuru pašai vairs nekad nebija lemts valkāt. Traudla Junge prātoja, par ko gan Hitlers sarunājas ar savu sievu, kad abi paliek divatā. Viņiem nebija tādu sarunu tematu, kādi ir vairumam jaunlaulāto. Junge prātoja arī par to, kā lai izkļūst no Berlīnes šajā sudrablapsas apmetnī. (Pēdējos gados Hitlers dāvināja Evai arvien smalkākas mantas. 1937.gada Ziemassvētkos viņš bija iedāvinājis Evai “grāmatu par ēģiptiešu kapenēm”.) Tikmēr ģenerālis Veidlings atgriezās Bendlerblokā. Viņam, vīrietim pāri piecdesmitiem, nebija viegli veikt šādus pārgājienus artilērijas ugunī, salīkušam skrienot no vienu drupu aizsega pie nākamā. Pulksten 13.00, ne vairāk kā stundu pēc viņa atgriešanās, no Reihskancelejas ieradās kāds SS šturmfīrers mazas karavīru nodaļas pavadībā. Viņš nodeva Veidlingam vēstuli. Uz lielās aploksnes bija reljefs zelta ērgļa un svastikas attēls un uzraksts “Der Fūbrer”. Hitlers informēja Veidlingu, ka par kapitulāciju nevarot būt absolūti nekādas runas. Izlauzties no Berlīnes drīkstot tikai tad, ja tas notiek ar mērķi pievienoties citām kaujas formācijām. “Ja tādas nav atrodamas, tad cīņa jāturpina mazās grupās mežos,” tajos pašos mežos, pa kuriem fīrers bija atteicies “klaiņot”. Veidlings atviegloti uzelpoja. Viena no Nordland izlūknodaļas bruņumašīnām tika sūtīta uz visām pozīcijām pēc kārtas, lai brīdinātu komandierus, ka jāgatavojas. Pulksten 22.00 tai pašā vakarā viņiem caur Šarlotenburgu bija jāizlaužas uz rietumiem. Pirms pusdienām Hitlers izsauca savu personisko adjutantu šturmbannfīreru Oto Ginši un sniedza sīkas instrukcijas par to, kā iznīcināt viņa paša un sievas līķi. (Pirmajās maija dienās ļoti rūpīgi veiktajā SMERŠ izmeklēšanā atklājās, ka Hitlera šoferis Ērihs Kempka (Erich Kempka) iepriekšējā dienā, 29.aprīlī, saņēmis rīkojumu atvest no Reihskancelejas garāžas dažas kannas ar benzīnu.) Pēc tam Hitlers ieturēja pusdienas kopā ar savu diētas ārsti Konstanci Manciali un sekretārēm Traudlu Jungi un Gerdu Kristiānu. Eva Hitlere, acīmredzot zaudējusi ēstgribu, viņiem nepievienojās. Lai gan Hitlers šķita pavisam mierīgs, sarunas neraisījās. Pēc pusdienām viņš piebiedrojās savai sievai guļamistabā. Mazliet vēlāk abi izgāja gaiteņa priekštelpā, kur Ginše bija sapulcējis tuvāko līdzgaitnieku loku. Gebelss, Bormans, ģenerālis Krēbss, ģenerālis Burgdorfs un abas sekretāres atvadījās no viņiem pēdējo reizi. Magda Gebelsa, acīmredzot pārāk satraukta, palika bunkura telpā, kuru bija pārņēmusi no doktora Morela. Hitlers, kā parasti, bija ģērbies “melnās biksēs un pelēkzaļā frencī” ar baltu kreklu un kaklasaiti, kas atšķīra viņu no pārējiem nacistu partijas vadoņiem. Eva Hitlere bija tumšā kleitā ar “sārtām puķītēm priekšpusē”. Hitlers vēsi paspieda roku saviem tuvākajiem biedriem, tad atstāja viņus. Pēc tam visi devās prom no apakšējā bunkura, taču tajā nevis iestājās kapa klusums, bet gan ieplūda skaļa ballītes kņada no augšas, no Reihskancelejas ēdnīcas. SS telefonistam Rohusam Mišām (.Rochus Misch) tika pavēlēts piezvanīt uz turieni, lai apklusinātu vieglprātīgo jautrību, taču tur neviens necēla klausuli. Augšā tika uzsūtīts vēl viens apsargs, lai darītu dzīrēm galu. Ginše un divi SS virsnieki stāvēja gaitenī, saņēmuši rīkojumu gādāt, lai fīrers savos pēdējos brīžos netiktu traucēts, tomēr arī tas neizdevās, jo ieradās Magda Gebelsa un lūdzās, lai viņai ļauj satikties ar fīreru. Kad tika atvērtas durvis, viņa aizspraucās Ginšem garām, taču Hitlers lika vi​ņai iet prom. Viņa šņukstēdama atgriezās savā istabā. Liekas, neviens nedzirdēja šāvienu, ar kuru Hitlers ietrieca sev galvā lodi. Drīz pēc pulksten 15.15 viņa sulainis Heincs Linge (Heinz Linge), kam sekoja Ginše, Gebelss, Bormans un nupat atbraukušais Aksmans, iegāja Hitlera dzīvojamā istabā. Citi skatījās viņiem pār pleciem, līdz durvis tika aizvērtas tiem deguna priekšā. Hitlera līķi, ietītu vērmahta segā, Ginše un Linge iznesa gaitenī un tad augšup pa kāpnēm Reihskancelejas dārzā. Kādā brīdī Lingem izdevās pievākt sava saimnieka pulksteni, taču tas viņam deva maz labuma, jo no pulksteņa tik un tā bija jātiek vaļā, pirms padomju karavīri saņēma viņu gūstā. Pēc tam

augšā tika uznests Evas Hitleres līķis - indes iedarbībā lūpas esot bijušas sačokurojušās - un noguldīts līdzās Hitlera līķim netālu no bunkura izejas. Tad abi līķi tika krietni aplaistīti ar benzīnu no kannām. Ārā iznāca Gebelss, Bormans, Krēbss un Burgdorfs, lai parādītu pēdējo godu. Viņi pacēla roku Hitlera sveicienā, un tad uz abiem līķiem tika uzmesta degoša, no papīriem vai lupatām uztīta lāpa. Pa sāndurvīm noskatījās viens no SS apsargiem, kas bija dzīrojis kopā ar pārējiem ēdnīcā. Viņš noskrēja pa kāpnēm bun​kurā. “Šefs deg!” viņš uzsauca Rohusam Mišām. “Vai gribi nākt pa​skatīties?” Iepriekšējā dienā 3.triecienarmijas SMERŠ nodaļa bija saņēmusi rīkojumu sākt virzīties uz valdības rajonu. Viņi drīz uzzināja, ka viņu galamērķis ir Hitlera Reihskanceleja. “Izlūkdienesta darbinieku rīcībā bija nepilnīga un pretrunīga informācija, uz kuru nevarēja paļauties,” rakstīja SMERŠ grupas tulks Jeļena Rževska. Izlūku rotai bija uzdots sagūstīt Hitleru dzīvu, taču viņi joprojām skaidri nezināja, vai Hitlers vispār ir Berlīnē. SMERŠ grupa nopratināja “mēli”, taču tas bija tikai piecpadsmit gadu vecs hitlerjūgenda puika “ar apsarkušām acīm un saplaisājušām lūpām”. Viņš bija šāvis uz sarkanarmiešiem, bet, kā atzīmēja Rževska, “tagad sēd te un skatās apkārt, bet neko nesaprot. Galīgs puišelis.” Labāk izlūkiem veicās 29. aprīļa vakarā. Tika notverta kāda medicīnas māsa, kas centās tikt pāri frontes līnijai pie mātes. Viņa bija noņēmusi savu formastērpa cepurīti. Iepriekšējā dienā viņa bija aprūpējusi ievainotos Reihskancelejas bunkurā un tur dzirdējusi, ka Hitlers “ir pagrabā”. Rževska apraksta, kā viņi ar amerikāņu džipu braukuši caur saspridzinātajām barikādēm, pār prettanku grāvjiem, līdz pusei pilniem ar gruvešiem un tukšām degvielas mucām, izmestām no tankiem, kas devušies uz priekšu. “Gaiss sabiezēja, kad mēs tuvojāmies centram. Visi, kas tai laikā bija Berlīnē, atcerēsies sīvo, piedugušo gaisu, satumsušu no dūmiem un ķieģeļu putekļiem, un pastāvīgo čirkstoņu starp zobiem.” Drīz viņiem nācās pamest mašīnu, jo atsākās apšaude, turklāt ielas aizšķērsoja gruvešu kaudzes. Pilsētas karte necik daudz nepalīdzēja. Šāviņi bija iznīcinājuši arī ielu nosaukumu plāksnītes, tāpēc ceļš bija jāprasa vāciešiem. Ejot uz priekšu, viņi redzēja sakarniekus, kas kāpa iekšā ārā pa caurumiem māju sienās un ritināja vaļā kabeļus, un siena ori, ar kuru tika vesta barība zirgiem un uz aizmuguri nogādāti ievainotie. Pa logiem karājās palagi un spilvendrānas, vēstot par padošanos. Smagas apšaudes laikā izlūki turpināja ceļu pazemē, pāriedami no pagraba uz pagrabu. “Kad šis murgs beigsies?” Rževskai jautāja vācietes. Uz ielas viņa sastapa “pavecu sievieti bez cepures, ar platu, baltu apsēju ap piedurkni; viņa veda pār ceļu mazu zēnu un meitenīti. Abiem, akurāti sasukātiem, arī bija balti apsēji ap piedurkni. Iedama garām, šī sieviete mums uzsauca, nebēdājot, vai tiek saprasta: “Viņi ir bāreņi! Mūsu māju sabombardēja. Es vedu viņus uz citurienei. Viņi ir bāreņi!”” Sešiem Gebelsu bērniem nedraudēja risks kļūt par bāreņiem. Vecāki bija nolēmuši ņemt viņus sev līdzi vai, pareizāk sakot, aizsūtīt pa priekšu. Gebelsu bērniem, šķiet, itin labi patika neparastā dzīve bunkurā. Mazais Helmuts mēdza komentēt katru sprādzienu, kas satricināja ēku, itin kā viss būtu viena lieliska spēle. “Tēvocis Ādolfs” bija lutinājis viņus ar sviestmaizēm un kūkām, kas tika servētas uz tējas galdiņa ar iecietinātu galdautu, kuru rotāja monogramma. Bērniem tika atļauts pat lietot viņa privāto vannas istabu - vienīgo visā bunkurā. Taču vecāki jau bija izlēmuši viņu nākotni. 27.aprīļa vakarā Magda Gebelsa bunkura gaitenī bija pārtvērusi nule atbraukušo SS ārstu Helmutu Kuncu (Helmutb Kunz). “Viņa sacīja, ka vēloties runāt ar mani par kaut ko šausmīgi svarīgu,” drīz pēc notikušā Kuncs stāstīja saviem padomju pratinātājiem. “Un tūdaļ piebilda: stāvoklis esot tāds, ka viņai ar manu palīdzību, visticamāk, nākšoties nonāvēt savus bērnus. Es piekritu.” Bērniem netika stāstīts, kas risinājies 30.aprīļa pēcpusdienā, tomēr pēc mātes nervozās izturēšanās viņi droši vien nojauta, ka noticis kaut kas briesmīgs. Draudu pilnajā gaisotnē nevienam neienāca prātā iedot bērniem pusdienas, līdz viņus pēkšņi atcerējās Traudla Junge. Kamēr augšā, nopostītajā dārzā, vēl gruzdēja līķi, vairumam bunkura iemītnieku bija kļuvis vieglāk ap sirdi. Daudzi sāka pa krietnam iedzert. Turpretī Bormana prātu nodarbināja jautājums par pēctecību un

nacistu nākamo valdību. Bormans nosūtīja radiogrammu lieladmirālim Dēnicam uz viņa štābu Plēnā (Plon), Baltijas jūras krastā netālu no Ķīles (Kiel). Radiogramma vienkārši informēja Dēnicu, ka viņš un nevis reihsmaršals Gērings ir iecelts par fīrera pēcteci. “Rakstisks pilnvarojums ir ceļā. Jums nekavējoties jāveic visi pasākumi, kādus prasa situācija.” Bormans izvairījās ziņot Dēnicam par fīrera nāvi, domājams, tāpēc, ka bez Hitlera viņam nebija īstas varas bāzes. Vissliktākais bija tas, ka Plēnā pie Dēnica atradās Himlers un Dēnics nebija arestējis viņu par nodevību. Ja Bormans meklēja izredzes iekļūt jaunajā nacistu valdībā un vest sarunas ar Himleru, tad viņam vajadzēja tikt ārā no Berlīnes, taču Gebelss, Krēbss un Burgdorfs bija nolēmuši palikt un izdarīt pašnāvību. Starp tiem, kas apņēmušies nemirt, bija Buses Devītās armijas pārpalikums, kas mēģināja izlauzties no aplenkuma pa mežiem dienvidos no Berlīnes. Ap 25 000 karavīru un vairāki tūkstoši civilistu bija izlauzušies vai izlavījušies pāri maršala Koņeva sargposteņu līnijām. Lai gan zaudējuši spēkus, viņi piespieda sevi doties uz priekšu - gluži kā vajāti zvēri. Dažas grupas jau bija sasniegušas pulcēšanās vietu Kummersdorfā, bet citas joprojām centās turp tikt. Iepriekšējā dienā notika vēl viens mēģinājums izlauzties no aplenkuma ar trieciengrupu, kuras priekšgalā bija daži tanki, bet aiz tiem - civilistu kolonnas, taču pēkšņa padomju artilērijas apšaude sākās tieši tad, kad viņi grasījās doties uzbrukumā. Padomju 530. prettanku artilērijas pulku, kam bija uzdots bez kājnieku atbalsta noturēt krustceles pie Kummersdorfas, gandrīz pārspēja vācu karavīri, kas centās izrauties no aplenkuma. “Lielgabalu apkalpēm nereti bija jāķeras pie automātiem un rokasgranātām, lai atsistu kājnieku uzbrukumu,” vēstīja ziņojums. Tas turpinājās ar pārspīlētu apgalvojumu, ka ienaidnieks “atstāja savu uguns pozīciju priekšā ap 1800 kritušo, deviņus izdegušus tankus un septiņus riteņkāpurķēžu tankus”. Kāds Kurmark divīzijas kaprālis noskatījās, kā tiek pamesti un uzspridzināti trīs pēdējie King Tiger tanki, jo tiem bija izbeigusies degviela. Pat Devītās armijas štāba virsnieki tagad gāja kājām, jo arī visus Kūbelivagen bija nācies atstāt. Viņi izskatījās dīvaini un uzkrītoši, ģērbušies biksēs ar platajiem ģenerālštāba lampasiem, tomēr ar tērauda ķiveri galvā un ar karabīni plecā. Kaprālis stāstīja, ka viņi nervozi raudzījušies apkārt, jo gaidāmās tuvcīņas mežā viņiem bija kaut kas pilnīgi neparasts. Tomēr visreālākos draudus joprojām sagādāja uzlidojumi un padomju artilēristi, kas tēmēja augstu koku galotnēs. “Mēs nonācām izcirtumā, kur bija palicis viens tanks. Tas jau bija viscaur klāts ar ievainotajiem. Mēs novērsāmies, jo skats uz pārējiem zaldātiem, kas plūcās par vietu uz tanka, bija tik šausmīgs, skumjš un ciešanu pilns.” Vinnētāji uzrāpās uz tanka, pagrūzdami malā smagi ievainotos daudziem pat nebija apsaitēti sakropļoto roku vai kāju stumbeņi. Vēl viena sabrukuma pazīme bija tā, ka vīri, saspringti līdz pēdējam, varēja zaudēt savaldību aizdomu dēļ. Tajā vakarā izcēlās strīds par virzienu, kurā vajadzētu iet. Kāds karavīrs sagrāba otru, kas bija iebildis, piespieda viņu pie koka stumbra un iekliedza viņam sejā: “Nodevēj, tu gribi ievest mūs taisni krieviem rokās! Tu esi no Brīvās Vācijas bandas!” Un, pirms pārējie paguva iejaukties, viņš izrāva pis​toli un iešāva otrajam karavīram galvā. Berlīnes centrā savu klaustrofobisko dzīvi turpināja tie, kas bija iesprostoti bumbu patvertnēs un pagrabos. Strukturēta eksistence bija pilnīgi sabrukusi, un cilvēki centās rast mierinājumu, radot sava veida rutīnu. Pagrabā netālu no valdības rajona kāda skrodera sieva precīzi noteiktā laikā izklāja sev uz ceļiem servjeti, tad sagrieza mazas maizes šķēlītes un apzieda tās ar plānu džema kārtiņu. Pēc tam pa​sniedza šos maizes gabaliņus savam vīram, meitai un slimajam dēlam. Daudzi bija uz nervu sabrukuma robežas. Kāda jauna sieviete ar izdēdējušu, mazu dēliņu nespēja mitēties runāt par savu vīru ugunsdzēsēju, kas nosūtīts uz fronti. Vīru viņa nebija redzējusi divus gadus. Lai pārvarētu mokošās bažas, viņa bija sastādījusi sarakstu ar darbiem, kas vīram jāpadara dzīvoklī: jānomaina durvju rokturis, loga aizbīdnis. Bet tagad viņu māja bija nodegusi apšaudes laikā. “Zēns sāpīgi vaibstījās,” atzīmēja tulks Rževska, gaidīdama, līdz tiks ieņemta Reihskanceleja. “Viņam acīmredzot bija grūti simto reizi klausīties mātes stāstu.”

Visi baidījās no netaisnas atmaksas šajā kaujas haosā. Ja sievietēm izdevās uzlavīties augšā uz savu dzīvokli, viņas saplēsa un sadedzināja Hitlera fotogrāfijas un visu citu, kas varēja liecināt par uzticību režīmam. Viņas uzskatīja, ka ir nepieciešams iznīcināt pat jaunākās vīru, brāļu vai līgavaiņu fotogrāfijas, jo tajās viņi bija redzami vēr​mahta mundieros. Tikai nedaudzi apjauta, kas īsti notiek visapkārt Berlīnē, kur nu vēl ārpasaulē. Tajā dienā Rokosovska 2.Baltkrievijas fronte atbrī​voja Rāvensbrikas (Ravensbrūck) sieviešu koncentrācijas nometni ziemeļos no Berlīnes. Rietumu Sabiedrotie atklāja arī, ka Rokosovska pēkšņais trieciens caur Mēklenburgu ir uzvedinājis Kremli uz domām par Dānijas okupēšanu. Briti steigšus reaģēja un, lai kavētu krievus, devās uz Hamburgu un uz Baltijas jūras krastu pie Ķīlēs. 30.aprīlī prezidents Trumens informēja ģenerāli Māršalu par britu prasību, lai Patona Trešā armija tiktu nosūtīta atbrīvot Prāgu, pirms tur ierodas Sarkanā armija. “Runājot gluži personiski,” Māršals sacīja Eizenhaueram, “un nemaz nepieminot visas transporta, taktiskās vai stratēģiskās problēmas, es negribētu riskēt ar amerikāņu dzīvībām tīri politisku mērķu dēļ.” ASV vadītāji joprojām neapjēdza faktu, ka vācu armija izmisīgi vēlas padoties amerikāņiem un tāpēc ar pēdējiem spēkiem pretojas Sarkanajai armijai. Francs fon Pāpens (Franz von Papen), kurš 1933.gadā bija palīdzējis Hitleram nākt pie varas, trešajā aprīļa nedēļā saviem amerikāņu pratinātājiem teica: vācieši baidījušies, ka visi vīrieši tiks aizvesti verdzībā uz Padomju Savienību. Viņiem bijušas aizdomas, ka “Jaltā noslēgta slepena vienošanās, saskaņā ar kuru krieviem apsolīts tik liels darbaspēks, kādu viņi uzskata par nepieciešamu”. SS šturmfīrers, kas tajā rītā bija atnesis Hitlera ziņu, pulksten 18.00 atgriezās ģenerāļa Veidlinga komandpostenī zem Bendlerbloka. Veidlings un viņa štābs patlaban beidza izstrādāt Hitlera sankcionētos izlaušanās plānus, ko bija iecerēts īstenot tai pašā naktī. Šturmfīrers bija atnesis ziņu ar pavēli, ka visi izlaušanās plāni jāatliek malā. Veidlingam nekavējoties bija jāierodas Reihskancelejā. Fīrera bunkurā Veidlingu sagaidīja Gebelss, Bormans un Krēbss. Viņi ieveda Veidlingu Hitlera istabā, kur laulātais pāris bija izdarījis pašnāvību, un pastāstīja, ka līķi ir sadedzināti un aprakti dārzā, šāviņa bedrē. No Veidlinga tika pieprasīts zvērests, ka viņš to nevienam neizpaudīs. Vienīgā persona ārpasaulē, ko vajadzēja par to informēt, bija Staļins. Tonakt bija nolemts mēģināt panākt pamieru; ģenerālis Krēbss gatavojās informēt padomju komandieri, lai tas varētu infor​mēt Kremli. Visai apjukušais Veidlings drīz pēc tam piezvanīja uz Bendlerbloku pulkvedim Refioram. Viņš sacīja, ka nedrīkstot stāstīt par to, kas noticis, taču esot nepieciešams, lai viņam nekavējoties pievienotos vairāki štāba darbinieki, ieskaitot štāba priekšnieku pulkvedi fon Dufvingu (Tbeodor von Dufving). Smagie lielgabali turpināja apšaudīt Reihstāgu, kas atradās nepilnu kilometru uz ziemeļiem no Reihskancelejas. Triecienbataljona komandierim kapteinim Ņeustrojevam ar lūgumiem uzplijās seržanti, kas vēlējās, lai viņu komandētajiem vadiem būtu tas gods pirmajiem iekļūt uzbrukuma objektā. Katrs sapņoja pacelt virs tā 3. triecienarmijas sarkano karogu. Šo varoņdarbu apmirdzētu mūžīga padomju slava. Viena karognesēju grupa tika izveidota tikai no komjauniešiem. Karognesēju grupā, ko politiskā nodaļa bija sastādījusi Ņeustrojeva bataljonam, ietilpa viens gruzīns, izraudzīts kā “īpaša dāvana Staļinam”. Noteiktas tautības - čečeni, kalmiki un Krimas tatāri - tika stingri noraidītas, jo bija aizliegts par Padomju Savienības Varoņa kan​didātu ieteikt cilvēku no kādas etniskas grupas, kas tikusi izsūtīta. Viņu divīzijas komandieris ģenerālis Šatilovs, kurš nepamatota optimisma uzplūdā bija pamudinājis frontes štābu domāt, ka Reihstāgs jau ir ieņemts, - un šī ziņa bija pārraidīta uz Maskavu, - tagad pavēlēja saviem komandieriem uzstādīt uz ēkas sarkano karogu, lai tas maksātu ko maksādams. Biezo dūmu dēļ satumsa agri, un ap pulksten 18.00 trīs 150. strēlnieku divīzijas strēlnieku pulki ar tanku vienību atbalstu devās uzbrukumā Reihstāgam. Logi un durvis bija aizbarikadēti vai aizmūrēti, tāpēc strēlniekiem vajadzēja smagos lielgabalus, lai izspridzinātu ieeju. Pēdīgi viņi izlauzās līdz galvenajai zālei, bet tur vācu aizstāvji no akmens balkoniem apšaudīja viņus ar tanku dūrēm un meta rokasgranātas. Viens no uzbrucējiem, vecākais leitnants Beļajevs,

spilgti atceras, kā augstās ak​mens kolonnas apšķīdušas ar asinīm. Zaudējumi bija briesmīgi, tomēr sarkanarmieši, kā parasti, vienlaikus izmantodami granātas un automātus, ar cīņu virzījās augšup pa platajām kāpnēm un šāva, slēpdamies aiz balustrādēm. Daļa vācu garnizona - jūrnieki, esesieši un hitlerjūgenda zēni - devās uz pagrabu. Pārējie ar kauju atkāpās augšup pa kāpnēm un atpakaļ pa gaiteņiem. Tanku dūres un rokasgranātas izraisīja aizdegšanos vairākās telpās, un drīz plašās zāles sāka pildīties ar dūmiem. Tas bija kaut kas līdzīgs regbija sacīkstei uz dzīvību un nāvi. Kamēr risinājās haotiskās cīņas, diviem karognesēju grupas vīriem izdevās aizlavīties garām pārējiem, un viņi ar savu sarkano karogu metās augšup, uz jumtu. Otrajā stāvā viņus nopļāva ložmetēja kārta. Pulka vadība apgalvoja, ka otrais mēģinājums pulksten 22.50 esot bijis veiksmīgs un sarkanais karogs sācis plandīt virs Reihstāga kupola. Pret šo versiju jāizturas ārkārtīgi piesardzīgi, jo padomju propaganda bija pilnīgi apmāta ar domu, ka Reihstāgs jāieņem līdz 1.maijam. Lai kāds būtu precīzais laiks, “sarkanā uzvaras karoga pacelšana” tajā posmā bija nenozīmīgs žests, jo pat oficiālie ziņojumi apliecina, cik sīvas bija kaujas, kas turpinājās visu nakti. Kamēr padomju karaspēka vienības ar cīņām lauzās uz augšējiem stāviem, vācieši no pagrabiem uzbruka viņiem no aizmugures. Kādā brīdī leitnants Kločkovs ieraudzīja, ka grupa viņa karavīru ir notupušies aplī, it kā pētītu kaut ko uz grīdas. Visi pēkšņi atlēca nost, un viņš ieraudzīja, ka grīdā ir caurums. Šie zaldāti tikko visi reizē bija uzmetuši granātas uz galvas vāciešiem, kas, neko nenojauzdami, atradās stāvu zemāk. Tonakt Berlīnes centrā namu ugunsgrēku liesmas tumšajās ielās meta savādas ēnas un sarkanu blāzmu. Sodrēju un putekļu dēļ gandrīz nebija iespējams paelpot. Laiku pa laikam atskanēja pērkonīgi dārdi, sagrūstot ēku mūriem. Šaušalīgo iespaidu vēl pastiprināja prožektoru stari, kas gaisā kustējās šurpu turpu, pārmeklējot naksnīgās debesis, kurās bija beigusi eksistēt Luftwaffe . Grupa pārgurušu ārzemju Waffen-SS zaldātu meklēja patvērumu viesnīcas Continental pagrabos. Tie jau bija pilni ar sievietēm un bērniem, kas tramīgi vēroja kauju izmocītos karavīrus. Pienāca viesnīcas pārvaldnieks un jautāja, vai karavīri labāk nevēlētos doties uz bumbu patvertni Jakoba ielā Jakobstrasse). SS brīvprātīgie juta rūgtu aizvainojumu par to, ka pret viņiem, kas piekrituši ziedot savu dzīvību, tagad izturas tik salti. Viņi pagriezās un gāja prom. Karavīri, kas bija cīnījušies frontē, juta, ka viņus uzlūko kā izstumtos. Viņi bija ne vairs drosmīgi aizstāvji, bet gan drauds. Slimnīcās, ieskaitot militāro lazareti, medicīnas māsas nekavējoties konfiscēja karavīriem ieročus, lai tad, kad ieradīsies krievi, tiem nebūtu iegansta nošaut ievainotos. Bijušais Nordland komandieris brigādefīrers Cīglers, kas kopā ar Monki bija uzturējies Reihskancelejā, pēkšņi parādījās Aviācijas ministrijā Vilhelma ielā. Viņš bez teikšanas zināja, cik izmisīgs ir stāvoklis. Taču tad visiem par pārsteigumu ieradās Waffen-SS vads ar kādiem divdesmit vīriem beļģu komandiera vadībā. Viens no klātesošajiem karavīriem vēlāk rakstīja, ka viņi smējušies tā, “it kā mēs nupat būtu uzvarējuši karā”. Šī grupa nāca no prettanku kaujas, kas bija risinājusies ap Anhaltas staciju, un apgalvoja, ka stacija tagad esot pārvērtusies par “tanku kapsētu”. Starp ārzemju brīvprātīgajiem, kas aizstāvēja pēdējo vācu nacionālisma bastionu, bija izveidojies neparasts nāvei lemto biedriskums. Nordland nodaļā, kas atradās Aviācijas ministrijā, bija ne tikai skandināvi, bet arī trīs latvieši un “divi mūsu ivani” - bez šaubām, Hiwi, kas iekļauti cīnītāju rindās. Pulkvedim Refioram uz Bendlerbloku piezvanīja no Reihskancelejas. Viņam tika dots rīkojums sākt sūtīt ziņojumus Sarkanās armijas vadībai Berlīnē, informējot, ka ģenerālis Krēbss vēlas vienoties par laiku un vietu sarunām. Viss vienošanās process par uguns pārtraukšanu 8. gvardes armijas sektorā ilga no pulksten 22.00 līdz agrām nākamā rīta stundām, un šis nākamais jau bija 1.maija rīts. Ģenerālis Čuikovs deva rīkojumu apsardzei pavadīt Krēbsu uz savu štābu - priekšpilsētas māju Šūlenburga lokā (Scbulenburgring) Tempelhofas lidlauka rietumu pusē. Tikmēr Čuikovs svinēja kopā ar rakstnieku Vsevolodu Višņevski, dzejnieku Dolmatovski un komponistu Blanteru, kas bija atsūtīts uz Berlīni sacerēt uzvaras himnu.

Ģenerālis Krēbss kopā ar pulkvedi fon Dufvingu un oberšturmfīreru Neilandi - latvieti, kas pildīja Dufvinga tulka pienākumus, - ap pulksten 22.00 devās uz frontes līniju. Pats Krēbss, lai gan palikdams totālas pretošanās apustulis, katru dienu pie sava skūšanās spoguļa bija privāti vingrinājies runāt krievu valodā. Vācu pilnvarotie tika aizvesti uz Čuikova štābu īsi pirms pulksten 4.00 rītā. Blanters, vienīgais dzīrotājs, kas nebija formastērpā, tika paslēpts bufetē. Višņevskis un Dolmatovskis, kuri bija formastērpos kā kara korespondenti, izlikās par štāba virsniekiem. “Tas, ko es tagad teikšu,” iesāka Krēbss, “ir pilnīgi slepeni. Jūs esat pirmais ārzemnieks, kurš uzzinās, ka 30.aprīlī Ādolfs Hitlers ir izdarījis pašnāvību.” “Mēs to zinām,” Čuikovs atbildēja ar saltiem meliem, lai samul​sinātu savu pretinieku. Tad Krēbss nolasīja Hitlera politisko testamentu un oficiālu Gebelsa paziņojumu, kurā bija ietverts aicinājums atrast “apmierinošu atrisinājumu tautām, kas visvairāk cietušas no kara”. Višņevskis, kas sēdēja pa labi no Čuikova, visu sarunu pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā. Tad Čuikovs piezvanīja maršalam Žukovam uz viņa štābu Štrausbergā un paziņoja par notikumu attīstību. Žukovs nekavējoties nosūtīja uz Čuikova štābu savu vietnieku ģenerāli Sokolovski. Viņš nevēlējās, lai viņa lielākais kritizētājs Čuikovs gūst iespēju apgalvot, ka ir pieņēmis vācu padošanos. Tad Žukovs piezvanīja Staļinam, kurš atradās savā vasarnīcā. Klausuli pacēla Staļina apsardzes priekšnieks ģenerālis Vlasiks. “Biedrs Staļins nupat ir devies pie miera,” viņš teica Žukovam. “Lūdzu, pamodiniet viņu! Lieta ir steidzama un nevar gaidīt līdz rītam.” Kad pēc pāris minūtēm pie telefona pienāca Staļins, Žukovs pa​ziņoja viņam par Hitlera pašnāvību. “Nu viņš ir dabūjis, ko pelnījis,” Staļins noteica. “Žēl, ka nevarējām sagūstīt viņu dzīvu. Kur ir Hitlera līķis?” “Ģenerālis Krēbss sacīja, ka līķis esot sadedzināts.” “Pasakiet Sokolovskim, ka nebūs nekādu citu sarunu kā vien par bezierunu kapitulāciju - vai nu ar Krēbsu, vai ar kādiem citiem hitleriešiem. Un nezvaniet man līdz rītam, ja nebūs nekā steidzama. Gribu atpūsties pirms parādes.” Žukovs bija pilnīgi aizmirsis, ka šai pašā rītā jānotiek Maija svētku parādei Sarkanajā laukumā. Par godu šim notikumam Berija pat bija atcēlis Maskavā komandanta stundu. Žukovs iztēlojās, kā galvaspilsētas garnizons soļo uz parādi, kā padomju valsts vadītāji pulcējas uz Ļeņina mauzoleja un garām iet svinīgais gājiens. Ikreiz, kad Čuikovs, nezinādams, kas īsti noticis vācu pusē, skāra padošanās tematu, Krēbss spēlēja diplomāta, nevis karavīra lomu. Viņš centās ieskaidrot, ka Padomju Savienībai vispirms jāatzīst Dēnica valdība. Tikai tad Vācija varētu padoties Sarkanajai armijai un tādējādi novērst to, ka “nodevējs” Himlers noslēdz separātu vienošanos ar amerikāņiem un britiem. Tomēr Čuikovs ar savu spilgti izteikto zemnieka viltību uzminēja šo taktiku. Ģenerālis Sokolovskis, kas bija pievienojies grupai, kura sarunājās ar Krēbsu, pēdīgi piezvanīja Žukovam. “Viņi stipri tielējas,” Sokolovskis sacīja. “Krēbss apgalvo, ka neesot pilnvarots pieņemt lēmumus par bezierunu kapitulāciju. To drīkstot tikai jaunā valdība, ko vada Dēnics. Krēbss mēģina noslēgt ar mums pamieru. Man liekas, vajag sūtīt viņus pie velna vecāsmātes, ja viņi nekavējoties ne​piekrīt bezierunu kapitulācijai.” “Jums taisnība, Vasilij Daņilovič,” Žukovs atbildēja. “Pasakiet viņam: ja Gebelss un Bormans nepiekritīs bezierunu kapitulācijai, mēs saspridzināsim Berlīni drupās.” Apspriedies ar Stavku, Žukovs noteica termiņu - pulksten 10.15 šajā 1.maija rītā. Atbilde netika saņemta. Divdesmit piecas minūtes pēc termiņa beigām 1.Baltkrievijas fronte atklāja “uguns viesuli” pret to, kas bija atlicis no pilsētas centra.

24.Reihskanceleja un Reihstāgs 1.maija rītausma Berlīnes centrā meta pirmos gaismas starus uz pārgurušiem padomju karavīriem, kas gulēja uz ietvēm, ar muguru atbalstījušies pret namu sienām. Tulks Rževska, gaidīdama, kad tiks ieņemta Reihskanceleja, redzēja kādu zaldātu, kas gulēja saritinājies, spilvena vietā zem galvas palicis salauztu durvju dēli. Tie, kas jau bija pamodušies, pārtina kājautus. Viņiem nebija ne jausmas par Hitlera pašnāvību iepriekšējā pēcpusdienā. Daži no viņiem, līdzko pamanījuši kādu vācu gūstekni, joprojām klaigāja: “Gitler dur ak!” - “Hitlers ir muļķis!” Vācu puse turēja fīrera nāves faktu dziļā noslēpumā visu nakti un vēl nākamajā rītā, kad tika informēti tikai daži augstākie virsnieki. SS brigādefīrers Monke, uzticēdams šo noslēpumu Krūkenbergam, nespēja atturēties no nacistu retorikai raksturīgās pompozitātes. “Ir nodzisusi liesmojoša komēta,” viņš teica. Virsnieki gaidīja kādu ziņu par miera sarunām, taču priekšpusdienā pēkšņi atsāktā viesuļuguns runāja pati par sevi. Ģenerālim Krēbsam nebija izdevies panākt uguns pārtraukšanu. Padomju komandieri pieprasīja bezierunu kapitulāciju, bet Gebelss tai nebija piekritis. 3.triecienarmijas, 8.gvardes armijas un 5.triecienarmijas apvienotā arti​lērija un katjušas atsāka apšaudīt pussagruvušās ēkas. Tajā rītā Monke arī atzinās Krūkenbergam savās bažās par to, ka padomju karaspēks varētu doties iekšā U-bāņa tuneļos un apiet Reihskanceleju no aizmugures. “Pirmām kārtām,” rakstīja Krūkenbergs, “es aizsūtīju grupu Nordland sapieru pa U-bāņa tuneļiem Potsdamas laukuma virzienā.” Viņš nepiemin ne sīkākas detaļas, ne precīzu laiku, tomēr ir iespējams, ka tieši šī pavēle noveda pie viena no strīdīgākajiem notikumiem visā kaujā: pie S-bāņa tuneļa uzspridzināšanas zem Landvēra kanāla, Trebīnas ielas (Trebbinerstrasse) tuvumā. Nav gandrīz nekādu šaubu, ka SS sapieri izmantoja “tukšo lādiņu”, proti, nostiprināja spridzekļus pie griestiem lielā aplī, lai izspridzinātu gabalu. Tas bija vienīgais veids, kā ar samērā mazu sprāgstvielas daudzumu tik dziļi saspridzināt dzelzsbetonu. Viedokļi par eksplozijas laiku - un pat datumu - ārkārtīgi stipri atšķiras, iespējams, tāpēc, ka visi pulksteņi bija nolaupīti; bunkuros un tuneļos paslēpušies cilvēki dzīvoja kā mūžīgā naktī, kas notrulināja laika izjūtu. Ziņojumi, kuriem ir visaugstākā ticamības pakāpe, norāda, ka eksplozija notikusi agri 2.maija rītā. Tas liecina, ka vai nu spridzināšana tikusi pārsteidzoši ilgi novilcināta, vai arī Nordland sapieru nodaļai ir bijis ļoti grūti veikt savu uzdevumu. Lai nu kā, līdzko pa savienojošu šahtu eksplozijas rezultātā tunelī iekļuva ūdens, applūda divdesmit piecus kilometrus garš S-bāņa un U-bāņa tuneļu posms. Cietušo un bojāgājušo skaits svārstījās “starp apmēram piecdesmit un 15 000”. Daudzi berlīnieši ir pārliecināti, ka jaunā padomju valdība aizveda upurus uz mazu kanāla piestātni netālu no Anhaltas stacijas un tur apraka zem gruvešiem. Atturīgākas aplēses, kas parasti grozās ap skaitli 100, balstās uz faktu, ka, lai gan tuneļos bijuši daudzi tūkstoši civilistu, kā arī vairāki “hospitāļa vilcieni”, proti, metro vagoni, pilni ar ievainotajiem, ūdens tomēr neesot kāpis strauji, jo plūdis daudzos un dažādos virzienos. Sievietes un bērni, kas, ūdens līmenim ceļoties arvien augstāk, skrēja pa tumšajiem tuneļiem, protams, bija šausmu pārņemti. Daži atceras, kā spēkus zaudējuši un ievainoti karavīri nogrimuši ūdenī un kā daudzi meklējuši aizmiršanos pudelē. Tas var būt tiesa atsevišķos gadījumos, tomēr apgalvojumiem par lielu cietušo skaitu ir grūti ticēt. Vairumā vietu ūdens nebija dziļāks par pusotru metru, un pietika laika, lai evakuētu tā dēvētos “hospitāļa vilcienus” netālu no Stadtmitte U-bāņa stacijas. Visnotaļ ticami ir ari tas, ka daudzi no atrastajiem līķiem bija karavīri un civilisti, jau iepriekš nomiruši no ievainojumiem kādā no pazemes pārsiešanas punktiem un novietoti blakus tuneļos. Ūdens straume bija aiznesusi līķus līdzi, un pēc tam nevienam nebija laika tikt skaidrībā par īsto nāves cēloni. Daži no bojāgājušiem noteikti bija esesieši. Iespējams, tie kopā ar apmēram piecdesmit citiem tika apbedīti ebreju kapsētā Lielajā Hamburgas ielā (Gross-

Hamburgerstrasse). Reihstāgā joprojām risinājās sīvas cīņas, un šis fakts padara smieklīgus visus stāstus par sarkanā uzvaras karoga pacelšanu pirms 1.maija pusnakts. Kāds padomju karavīrs, mezdams atpakaļ vācu granātu, bija slikti notēmējis. Granāta atsitās pret durvju stenderi un eksplodējot norāva viņam kājas. Abu pušu karavīri turpināja cīnīties, zaudējuši spēkus un izslāpuši, rīkle un nāsis smeldza no putekļiem un dūmiem. Kādam padomju virsniekam tas nemitīgi atsauca atmiņā 1933.gada Reihstāga dedzināšanu, ko Hitlers bija izmantojis, lai dotu iznīcinošu triecienu Vācijas komunistu partijai. Apšaude mitējās tikai vēlā pēcpusdienā. Vācieši no pagrabiem sauca, ka vēloties runāt ar kādu augstāka ranga virsnieku. Jaunais kapteinis Ņeustrojevs lika leitnantam Berestam izlikties par pulkvedi. Viņš iedeva Berestam aitādas šineli, lai nebūtu redzami uzpleči, un nosūtīja viņu uz pārrunām. Drīz pēc tam vācieši sāka nākt ārā no pagraba, netīri, neskuvušies, saplēstos mundieros, acis nemierīgi šaudījās, un viņi “smaidīja kā paklausīgi suņi”. Ap 300 ienaidnieka karavīru un virsnieku nolika ieročus. Gandrīz 200 bija krituši. Pagrabā, improvizētā pārsiešanas punktā, gulēja vēl 500, lai gan daudzi no tiem bija ievainoti jau pirms uzbrukuma Reihstāgam. Vēl varenāks cietoksnis, ko vajadzēja sagraut, bija milzīgais Zoo zenītartilērijas tornis Tīrgartenas dienvidrietumu stūrī. Kaut gan tas bija pietiekami spēcīgs, lai pretotos tiešai apšaudei no 203 mm haubicēm, iekšā atradās vairāki tūkstoši pārbiedētu civilistu un apstākļi bija neaprakstāmi. Labi iekārtotā hospitāļa nodaļā atradās pāri par tūkstoti ievainoto un slimo. Katukova 1.gvardes tanku armija un Čuikova 8. gvardes armija bija iebrukušas Tīrgartenā no dienvidiem, pār Landvēra kanālu. Taču tikt galā ar Zoo zenītartilērijas torni bija uzdots diviem 79.gvardes strēlnieku korpusa pulkiem. Par triecienuzbrukumu nevarēja būt ne runas, tāpēc 30.aprīlī krievi nosūtīja turp vācu gūstekņus ar ultimātu, rakstītu ar zīmuli un adresētu komandierim: “Ierosinām atdot cietoksni bez turpmākām cīņām. Mēs garantējam, ka ar nāvi netiks sodīts neviens karavīrs, ieskaitot SS un SA.” 1.maijā viens gūsteknis beidzot atgriezās ar atbildi: “Jūsu ziņa tika saņemta plkst. 23.00. Mēs kapitulēsim [šonakt] pusnaktī. Garnizona komandieris Hallers.” Patiesībā Hallers (Haller) nemaz nebija garnizona komandieris, un atbilde tik ilgi bija novilcināta tādēļ, lai vācieši iegūtu laiku sagatavoties mēģinājumam vakarā izlauzties no torņa. Vēl viens cietoksnis, kas tika ielenkts tajā dienā, bija Špandavas citadele Berlīnes vistālākajā ziemeļrietumu stūrī. Arhitektoniski tā bija daudz izsmalcinātāka par betona briesmoni Zoo. Špandavas citadele, ķieģeļu mūra celtne, 1630. gadā bija uzbūvēta uz salas Hāfelas un Šprē satecē. Visu kara laiku tajā bija atradušās Armijas pretķīmiskās aizsardzības laboratorijas, taču tās acīmredzot tikai maskēja citade​les īsto uzdevumu. 30.aprīlī padomju 47.armija beidzot nopietni ķērās klāt šim iespaidīgajam šķērslim, kura lielgabalu apšaudes rādiusā bija abi tuvējie Hāfelas tilti. Cerot izvairīties no pilna apjoma triecienuzbrukuma, armijas komandieris ģenerālis Perhorovičs sūtīja pa priekšu 7.nodaļu majora Grišina vadībā, lai vispirms grautu pretinieku ar propagandas līdzekļiem. Precīzi ik stundu ieskanējās skaļruņi, uzstādīti kravas mašīnās, un vācieši atbildēja ar artilērijas uguni. Nākamajā dienā, 1.maijā Perhorovičs pavēlēja majoram Grišinam nosūtīt garnizona komandierim ierosinājumus padoties. Grišins saaicināja savus virsniekus. “Šis uzdevums ir tik bīstams,” viņš tiem teica, “ka es nevaru nevienam pavēlēt to pildīt. Ņemšu līdzi vienu brīvprātīgo.” Pieteicās visi septiņi virsnieki. Grišins aizliedza iet Konrādam Volfam - nākamajam Austrumvācijas režisoram, Markusa Volfa brālim. Cietoksnī atradās SS virsnieki, un, ja tiem kaut mirkli rastos aizdomas, ka Volfs ir vācietis krievu formastērpā, tie viņu nošautu uz vietas. Volfa vietā tika izraudzīts viņa labākais draugs Vladimirs Galls. Viņi ar Grišinu iznāca no koku aizsega, vicinādami baltu karogu. Abi lēnām tuvojās barikādei, uzbūvētai ap izdegušu Tiger tanku pie mūra tilta, kas veda pār upi. Vācieši, ieraudzījuši viņus nākam, nolaida virvju kāpnes no akmens balkona, kas atradās apmēram

desmit metru virs galvenās ieejas. Grišins un Galls rāpās augšup pa virvju kāpnēm, kas neganti šūpojās uz visām pusēm. Tikuši uz balkona, viņi tramīgi devās iekšā neapgaismotā telpā. Tur viņi ieraudzīja grupu vērmahta un SS virsnieku. Citadeles komandants acīmredzot bija pulkvedis Jungs, bet viņa vietnieks pulkvežleitnants Kohs. Jungs - ar brillēm metāla ietvarā, krunkainu seju, sirmiem, īsi apcirptiem matiem un vaļīgu mundiera apkaklīti - neizskatījās pēc profesionāla karavīra. Taču nedz Grišins, nedz Galls nenojauta, kas viņš ir patiesībā. Sākās sarunas, kurās no krievu puses piedalījās gandrīz vienīgi ebreju filologs Galls, jo Grišins ļoti slikti runāja vāciski. Kohs paskaidroja, ka Hitlers esot izdevis pavēli, saskaņā ar kuru ikviens virsnieks, kas mēģina atdot cietoksni ienaidniekam, jānošauj uz vietas. Par nelaimi, 47.armija vēl nebija uzzinājusi, ka Hitlers jau ir miris. Galls juta, ka it īpaši SS virsnieki ir galēji nervozi un var nošaut kuru katru, nerēķinoties ar sekām. Viņš tiem paziņoja, ka Berlīne tagad esot gandrīz pilnīgi okupēta, Sarkanā armija Torgavas apkaimē apvienojusies ar amerikāņiem pie Elbes un turpmāka pretošanās nozīmētu tikai veltīgus upurus. Ja viņi padošoties, neviens netikšot sodīts ar nāvi, visi saņemšot pārtiku, ievainotajiem un slimajiem tikšot nodrošināta medicīniskā aprūpe. Bet, ja viņi atteikšoties padoties un Sarkanajai armijai nākšoties ieņemt cietoksni triecienā, tad neviena no šīm garantijām nebūšot spēkā. “Mēs visi esam karavīri, un mēs visi zinām, ka tiktu izliets daudz asiņu. Un, ja kaujās ies bojā daudz mūsējo, es nevaru atbildēt par sekām. Turklāt, ja atteiksieties padoties, jūs būsiet atbildīgi par to, ka bojā ies visi jūsu civilisti, kas atrodas šeit. Vācija ir zaudējusi tik daudz asiņu, ka ikviena dzīvība neapšaubāmi ir svarīga tās nākotnei.” SS virsnieki urbās viņā ar neizmērojama naida pilniem skatieniem. Spriedze bija milzīga, un Galls baidījās, ka “vismazākā dzirkstele” var izraisīt eksploziju. Pēc Grišina instrukcijas viņš pateica vāciešiem, ka viņiem tiek dots laiks apdomāties līdz pulksten 15.00. Nāves klusumā abi virsnieki pagriezās un devās atpakaļ, uz gaišā loga pusi. Kad abi kāpa lejup pa virvju kāpnēm, viscaur trīcot no sasprindzinājuma, Galls baidījās, ka viens no esesiešiem tūdaļ pārgriezīs virves. Tikuši uz zemes, abi patiesībā vēlējās mesties skriešus pār klajumu, lai drīzāk nonāktu mežā, drošībā, kur gaida biedri, tomēr savaldījās un mērķtiecīgi soļoja uz priekšu. Mežā pie viņiem piesteidzās biedri, lai abus apkamptu, taču viņi bija spiesti paskaidrot, ka atbilde nav saņemta. Atlika vienīgi gaidīt. Neko labu nesolīja arī SS virsnieku klātbūtne cietoksnī un Hitlera pavēle nošaut virsniekus, kas padodas. Ģenerālis Perhorovičs 47.armijas štābā uzdeva to pašu jautā​jumu: “Vai viņi padosies?” “Mēs nezinām. Saskaņā ar rīkojumu devām viņiem laiku līdz trijiem pēcpusdienā. Ja viņi piekritīs, tad sūtīs pārstāvi uz mūsu priek​šējiem ierakumiem.” “Labi, biedri Gail. Gadījumam, ja viņi tiešām padosies, gādājiet, lai priekšējos ierakumos gatavībā būtu arī jūs pats.” Tuvojoties pulksten 15.00, spriedze atkal pieauga. Tika izmesti nervozi jociņi par vācu precizitāti. “Biedri kapteini!” pēkšņi iekliedzās kāds zaldāts. “Skatieties! Viņi nāk, viņi nāk!” Viņi ieraudzīja, ka uz balkona divi cilvēki gatavojas kāpt lejā pa virvju kāpnēm. Garnizons bija nolēmis padoties. Galls klusībā pavēlēja sev izturēties tā, it kā būtu pieradis katru dienu pieņemt cie​tokšņa padošanos. Kad tuvojās abi vācu sūtņi leitnanti Ebinghauss (Ebbinghaus) un Bretšneiders (Brettschneider), krievu virsnieki un zaldāti metās uz priekšu un apsveicot sita viņiem uz pleca. Vācu leitnanti paziņoja Gailam, ka padošanās noteikumi tiek pieņemti, taču tie vispirms jāfiksē rakstiski un jāparaksta. Abi triumfējot tika aizvesti uz 47.armijas štābu, kur pēc Maija svētku svinībām visās malās mētājās tukšas pudeles. Uz zemē noklāta matrača joprojām gulēja kāds augstāks virsnieks. Pamodināts viņš ieraudzīja abus vācu virsniekus un lika dieniniekiem sagatavot viņiem kaut ko ēdamu. Tad ieradās majors Grišins. Viņam tika paziņots, ka garnizons pieprasa, lai padošanās detaļas vispirms tiktu fiksētas rakstiski. “Kā jau vācieši!” viņš norūca. Kad detaļas bija fiksētas un parakstītas, padomju virsnieki lika galdā pudeli konjaka un pielēja

glāzes tostam. Viņi paši izdzēra glāzes tukšas, un, kad leitnants Bretšneiders, kurš pēdējās nedēļas laikā tikpat kā nebija ēdis, piesardzīgi nodzēra tikai divu pirkstu platuma tiesu, krievi auroja smieklos un pielēja glāzes no jauna. “Voina kaputt!” viņi sauca. “Karš ir cauri!” Svinības pārtrauca 1.Baltkrievijas frontes štāba pulkveža ierašanās. Viņam izskaidroja situāciju. Viņš vērsās pie leitnanta Ebinghausa, vecākā no abiem vācu virsniekiem, un jautāja, cik ilgi, pēc viņa domām, citadele būtu noturējusies, ja Sarkanā armija būtu sākusi intensīvu apšaudi un bombardēšanu. “Vismaz nedēļu,” Ebing​hauss dzedri atbildēja. Krievu pulkvedis neticīgi paskatījās viņā. “Karš ir beidzies,” sacīja majors Grišins. “Jūs esat izpildījis savu virsnieka pienākumu.” Uz galda atradās kārba ar Ritmeester cigā​riem, un leitnants Ebinghauss vienu paņēma. Pēc divām stundām Grišins un Galls iegāja cietoksnī - nevis caur balkonu, bet gan pa galveno ieeju. Krievu zaldāti krāva kaudzēs garnizona ieročus un sūtīja laukā vāciešu kolonnas. Kamēr abi virsnieki stāvēja un noraudzījās šai ainā, pie viņiem pienāca Jungs un Kohs. “Mēs gatavojamies atvadīties no jums,” nevainojamā krievu valodā ierunājās Kohs. Redzot abu pārsteigtās se​jas, viņš pasmaidīja. “Jā, es mazliet runāju krieviski. Bērnībā dzīvoju Sanktpēterburgā. ” Galls pēkšņās šausmās aptvēra, ka sarunu laikā Kohs ir sapratis katru vārdu, ko viņš pārmijis ar Grišinu. Taču tad uzelpoja, atcerējies, ka Grišins nav teicis, piemēram: “Apsoliet visu, ko viņi grib, vēlāk tiksim ar viņiem galā.” Pagalmā Galls un Grišins ieraudzīja bālus, drebošus civilistus, kas nāca ārā no cietokšņa pagrabiem. Ģenerālis Perhorovičs lika Gailam pateikt viņiem, ka viņi visi var iet mājās. Pēc tam pie viņa pienāca kāda jauna sieviete ar bērnu uz rokām. Galvā tai bija turbāns - tāpat kā daudzām sievietēm tolaik, kad nebija iespējas izmazgāt matus. Viņa pateicās par to, ka viņš pierunājis virsniekus padoties, tādējādi izvairoties no asinsizliešanas. Tad izplūda asarās un novērsās. Tomēr šo aizkustinošo stāstu par Špandavas padošanos diezgan stipri sabojā turpmākie atklājumi. Pulkvedis Jungs un pulkvežleitnants Kohs patiesībā bija profesors Dr. Gerhards Jungs (Gerhard Jung) un Dr. Edgars Kohs (Edgar Koch) - vadošie zinātnieki, kas izstrādāja nervu gāzes zarīnu un tabūnu. Lai gan pretķīmiskās aizsardzības laboratorijas nosaukums itin kā liecināja, kāds ir tās mērķis, patiesībā Heeresgasschutzlaboratorium galvenais uzdevums bija “vispārējie kara gāzu izmēģinājumi izmantošanai lauka apstākļos”. Kāds krievu 47.armijas apakšpulkvedis acumirklī saprata, cik svarīgs ir šis atradums Špandavā, un informēja ģenerāli, kas vadīja Sarkanās armijas ekspertu komisiju, - tās dalībniekiem uz uzplečiem bija zobrata un uzgriežņu atslēgas attēls. Ģenerālis vēlējās nākamajā dienā nopratināt abus zinātniekus, taču par atklājumu padzirdēja NKVD, un jau tai pašā i. maija vakarā ieradās NKVD virsnieki, lai vestu Jungu un Kohu sev līdzi. Ģenerālis pārskaitās. Sarkanajai armijai tikai jūnija vidū izdevās noskaidrot, kur NKVD tur Jungu un Kohu, un dabūt viņus no turienes laukā. Augustā viņi ar lidmašīnu tika aizvesti uz Maskavu. Divi citi vadoši zinātnieki - Dr. Štūldrēers (Stuhldreer) un Dr. Šulte-Oferbergs (Scbulte-Overberg) tika ievietoti apsargātā telpā Špandavā un saņēma pavēli “turpināt darbu”. Štūldrēers, kura specializācija bija nervu gāzes prettanku uzbrukumiem, tika izmantojis veco artilērijas izmēģinājumu poligonu pie Kummersdorfas, kur mežā bija atradusies Devītās armijas pulcēšanās vieta. Viņi apgalvoja, ka neko nezina ne par tabūnu, ne par zarīnu; kad Sarkanā armija sāka apdraudēt Berlīni, bija iznīcināti visi paraugi, tāpēc tagad padomju eksperti neko nevarēja pierādīt un nezināja, kādus jautājumus uzdot. Vasarā Štūldrēers un Šulte-Oferbergs ar lidmašīnu tika aizvesti uz Padomju Savienību. īpašā nometnē Krasnogorskā viņi piebiedrojās Jungām un Koham. Grupa profesora Junga vadībā atteicās sadarboties ar padomju varas iestādēm. Viņi uzsvēra, ka ir karagūstekņi. Citi vācu zinātnieki, kas sadarbojās ar Padomju Savienību, tika atvesti, lai pierunātu viņus mainīt nostāju, taču tas deva maz labuma. Tomēr savas pārliecības dēļ viņi netika sodīti un 1954. gada janvārī kopā ar vienu no pēdējām karagūstekņu grupām atgriezās Vācijā.

Devītās armijas pārpalikums uz dienvidiem no Berlīnes beidzamo reizi mēģināja pārvarēt Koņeva pēdējo barjeru. Divpadsmitajai armijai bija izdevies noturēties Bēlicas apkaimē tieši tik ilgi, lai nosargātu glābšanās ceļu uz Elbi, kā arī pavērtu ceļu gandrīz 20 000 vīriem no ģenerāļa Reimana t. s. armiju grupas Spree Potsdamas apvidū. Tomēr spiediens pieauga. Tajā rītā Bēlicu smagi apšaudīja padomju pašgājēji lielgabali, kas bija novirzīti uz šejieni no Potsdamas. Šturmoviku eskadriļas pastiprināti bombardēja šo apvidu un devās uzbrukumos pļaujošā lidojumā. Kāds padomju strēlnieku pulks bija ieņēmis Elsholcas (Elsholz) ciemu sešus kilometrus uz dienvidiem no Bēlicas. Tās bija izšķirošas krustceles pārgurušajam vācu karaspēkam. Par laimi vāciešiem, pēdējo četru Kurmark divīzijas Panther tanku negaidītā parādīšanās piespieda sarkanarmiešus atkāpties. Tiesa, Panther tanki ar tukšām degvielas tvertnēm bija jāpamet turpat, taču ceļš tagad bija brīvs. Daudzi karavīri, atpalikuši no savām vienībām, bija tik pārguruši un panīkuši badā, ka turpat Elsholcā saļima. Civiliedzīvotāji dalījās pārtikā ar karavīriem un rūpējās par ievainotajiem - aiznesa viņus uz skolas namu, kur kāds Berlīnes ārsts un apriņķa medicīnas māsa darīja viņu labā visu, ko spēja. Tikai vienai SS vienībai pietika spēka izmaršēt cauri ciemam, neapstājoties, lai atpūstos. Aizmugurē, mežos, joprojām uzliesmoja kaujas, jo Koņeva karaspēks turpināja vajāt gan mazas, gan lielas karavīru grupas, atpalikušas no savām vienībām. Maija svētku rītā viena 4. gvardes tanku armijas brigāde tika sūtīta atpakaļ mežā, “lai likvidētu lielu vāciešu grupu, kas tur klaiņo”. Ziņojumā apgalvots, ka tanki T-34 uzdūrušies vācu tankiem un bruņumašīnām. “Padomju komandieris nekavējoties ķērās pie lietas,” vēstīja ziņojums. “Divu stundu laikā ienaidnieks zaudēja trīspadsmit bruņumašīnu, trīs pašgājējus lielgabalus, trīs tankus un piecpadsmit kravas mašīnu.” Ir ļoti grūti noticēt, ka vienai vienīgai grupai vēl bijis tik daudz lietojamu mašīnu. Padomju karaspēks uzbruka arī pašai Bēlicai. 200 vāciešu, kas ar pēdējo Tiger tanku un vienu pašgājēju lielgabalu šķērsoja sparģeļu laukus uz dienvidiem no Bēlicas, tika apšaudīti ar automātiem. Viņiem vajadzēja tikai tikt līdz mežam un pārbrist Nīplicas (Nieplitz) upi. Tūdaļ aiz tās ceļš veda uz Briku (Brūck), drošībā. Ģenerāļa Venka Divpadsmitās armijas štābs bija pa visu apkaimi savācis kravas mašīnas un citus braucamos, lai transportētu savu pārgurušo karaspēku. Bija ierīkotas arī lauka virtuves, kas sāka izsniegt ēdienu 25 000 karavīriem, kā arī vairākiem tūkstošiem civilo bēgļu. “Sasnieguši mūs, karavīri gluži vienkārši sabruka,” teica Venka štāba priekšnieks pulkvedis Reihhelms. “Lāgiem mums pat nācās dažiem iesist, jo citādi viņi nebūtu kāpuši kravas mašīnā, bet gan nomirtu turpat, kur gulējuši. Tas bija šausmīgi.” Agrāk korpulentais ģenerālis Buse bija novājējis līdz nepazīšanai. “Viņš bija pilnīgi zaudējis fiziskos spēkus.” Daudzos no tiem, kas bija piedzīvojuši šausmas Halbes katlā, iemājoja aizvainojums, kas nedzisa arī gadu gaitā. Viņi vainoja augstākos virsniekus par to, ka tie turpinājuši kauju arī tad, kad viss jau bijis zaudēts. “Vai tā tiešām bija bezierunu paklausība,” rakstīja viens no tiem, kas bija palikuši dzīvi, “vai varbūt gļēvulība savas atbildības priekšā? Virsnieku korpuss, atbalstot Hitleru, citiem atstāja rūgtas mieles. Tajās pēdējās dienās viņi visi centās glābt tikai savu ādu un pameta nelaimē karavīrus, civilistus un bērnus.” Šī kritika, pa lielai daļai taisnīga, tomēr bija pārlieku vispārināta, sevišķi, ja ņem vērā, cik ļoti Divpadsmitā armija centās glābt karavīrus un civilistus. Pat Devītajā armijā ne gluži viss bija kritizējams. Kāds cits karavīrs piezīmēja, ka tai pašā dienā majors Oto Kristers grāfs fon Albedils (Otto Christer Graf von Albedyll), kurš bija pieredzējis savas armijas sakāvi un savas dzimtas muižas nopostīšanu pie Reitveinšpūras, gāja bojā, mēģinot palīdzēt kādam smagi ievainotam vīram. Viņu, “ārkārtīgi iemīļotu komandieri”, paša karavīri apglabāja pie ceļa, kas veda uz Elsholcu. Ģenerālis Reihhelms skarbi nosodīja kādu gluži neiedomājamu gadījumu, kad augstāks virsnieks bija pametis savus karavīrus. Divpadsmitās armijas štābā starp Gentīnu (Genthin) un Tangermindi pulksten 2.00 naktī ieradās XLI tanku korpusa komandieris ģenerālis Holste (Holste). “Ko jūs šeit darāt, Herr

General?” Reihhelms pārsteigts viņam noprasīja. “Kāpēc jūs neesat pie sava karaspēka?” “Karaspēka man vairs nav,” Holste atcirta. Patiesībā viņš bija to pametis un devies prom kopā ar sievu - divās mašīnās, ar diviem no saviem labākajiem zirgiem. Reihhelms paziņoja, ka nekavējoties runās ar ģenerāli Venku. Viņš devās pamodināt armijas komandieri un sacīja viņam, ka Holsti vajag arestēt. Taču Venks bija pārāk noguris. Reihhelms atgriezās pie Holstes. “Jūs varat pamest Hitleru, jo viņš ir noziedznieks,” Reihhelms sacīja Holstem, “bet jūs nevarat pamest savus karavīrus.” Holste, nelikdamies to dzirdējis, devās prom, lai šķērsotu Elbi. Pēcpusdienā Berlīnē no Reihskancelejas tika dota pavēle, ka pēdējam Tiger tankam, kas atbalstīja Nordland, jāatkāpjas, “lai būtu tiešā ģenerāļa Monkes rīcībā”. Netika sniegti nekādi paskaidrojumi. Bormans un Monke - jādomā, neinformējot Gebelsu, kurš kategoriski aizliedza pat pieminēt jebkādu padošanos, - bija sākuši plānot savu izkļūšanu no Berlīnes. Šie abi, kas bija pavēlējuši uz vietas nošaut katru, kurš necīnī​sies līdz galam, jau bija sagādājuši sev civildrēbes, ko izmantot bēgšanai. Atsākusies apšaude vēl vairāk apgrūtināja sakarus ar Krūkenberga nodaļām. Ievainotais Fenē ar saviem frančiem joprojām aizstāvēja gestapo pārvaldes ēku Prinča Albrehta ielā. Danmark atradās pārsimt metru uz austrumiem, Fridriha ielā ap Koha ielas (Kocbstrasse) U-bāņa staciju, bet Norge aizstāvēja viņu kreiso aizmugures flangu ap Leipcigas ielu (Leipzigerstrasse) un Šplitermarktu (Splittermarkt). Gebelss, sapratis, ka tagad beigas jau ir pavisam tuvu, izsauca SS ārstu Kuncu, kas bija piekritis palīdzēt nonāvēt viņa sešus bērnus. Gebelss savā Fīrera bunkura kabinetā sarunājās ar Propagandas ministrijas valsts sekretāru Naumanu (Naumann). Kuncam nācās gaidīt desmit minūtes, tad Gebelss un Naumans piecēlās un atstāja viņu divatā ar Magdu Gebelsu. Viņa teica Kuncam, ka fīrera nāve esot izšķīrusi viņu lēmumu. Šajā naktī karaspēks mēģināšot izlauzties no aplenkuma, tāpēc visai ģimenei esot jāmirst. Kuncs vēlāk liecināja, ka esot centies pierunāt Magdu Gebelsu nosūtīt bērnus uz slimnīcu un atstāt Sarkanā Krusta aizgādnībā, taču viņa atteikusies. “Pēc tam kad bijām sarunājušies kādas divdesmit minūtes,” viņš stāstīja, “kabinetā atgriezās Gebelss un teica man: “Doktor, es būtu ļoti pateicīgs, ja jūs palīdzētu manai sievai nonāvēt bērnus.”” Kuncs vēlreiz atkārtoja savu ierosinājumu par bērnu glābšanu. “Tas nav iespējams,” atbildēja propagandas reihsministrs. “Tie ir Gebelsa bērni.” Viņš atstāja istabu. Kuncs palika ar Magdu Gebelsu, kura apmēram stundu lika pasjansu. Mazliet vēlāk Gebelss atgriezās. “Kuru katru brīdi var ierasties krievi un izjaukt mūsu plānu,” teica viņa sieva. “Tāpēc vajadzētu pa​steigties un darīt to, kas jādara.” Magda Gebelsa ieveda Kuncu savā guļamistabā un noņēma no plaukta šļirci, pilnu ar morfīnu. Pēc tam abi devās uz bērnu istabu. Piecas meitenītes un zēns jau bija naktskreklos un gulēja gultās, bet vēl nebija aizmiguši. “Bērni, neuztraucieties,” māte viņiem teica. “Dakteris jums iešļircinās poti, kas tagad vajadzīga bērniem un karavīriem.” Tad viņa izgāja no istabas. Kuncs palika un sāka injicēt bērniem morfīnu. Saviem SMERŠ pratinātājiem viņš vēlāk stāstīja: “Pēc tam es atkal devos priekšējā telpā un pateicu Gebelsa kundzei, ka mums jāpagaida kādas desmit minūtes, līdz bērni aizmigs. Ieskatījies pulk​stenī, redzēju, ka ir bez divdesmit minūtēm deviņi.” Kuncs teica, ka nespēj iedot indi aizmigušajiem bērniem. Magda Gebelsa lika viņam sameklēt Hitlera personisko ārstu Štumpfegeru. Ar Štumpfegera palīdzību viņa atvēra aizmigušajiem bērniem muti, ielika starp zobiem indes ampulu un tad aizspieda muti ciet. Vecākā meita Helga vēlāk tika atrasta ar stipri nobrāztu seju. Tas vedina uz domām, ka morfīns bija iedarbojies vāji un ka viņa, iespējams, cīnījusies pret abiem pieaugušajiem, kas centušies atlauzt viņai vaļā muti. Kad darbs bija padarīts, Stumpfegers aizgāja, bet Kuncs kopā ar Magdu Gebelsu nokāpa lejā uz Gebelsa kabinetu. Gebelss, ārkārtīgi nervozs, staigāja šurpu turpu. “Ar bērniem ir cauri,” sieva viņam teica. “Tagad mums jāpa​domā par sevi.” “Rīkosimies ātri,” Gebelss sacīja. “Mums nav laika.” Magda Gebelsa paņēma zelta partijas nozīmīti, ko Hitlers 27.aprīlī bija viņai uzdāvinājis kā cieņas

apliecinājumu, un savu zelta cigarešu etviju ar gravējumu “Ādolfs Hitlers, 1934.gada 29.maijs”. Tad Gebelss adjutanta Gintera Švēgermana (Gūnther Schivāgermann) pavadībā kopā ar sievu devās augšup pa kāpnēm uz dārzu. Līdzi viņiem bija divas Waltber pistoles. Jozefs un Magda Gebelsi nostājās viens otram blakus dažu metru attālumā no tās vietas, kur bija sadedzinātas un pēc tam šāviņa bedrē apraktas Hitlera un viņa sievas mirstīgās atliekas. Viņi pārkoda stikla ampulas ar cianīdu un vai nu tai pašā mirklī nošāvās, vai arī Švēgermans tūdaļ pēc tam raidīja katram pa lodei, veikdams coup de grāce piesardzības labad. Abas pistoles tika pamestas pie līķiem, kurus Švēgermans, kā solījies, krietni aplaistīja ar benzīnu no kannām. Pēc tam viņš aizkūra Trešā reiha pēdējo bēru sārtu. Pulksten 21.30 Hamburgas radiostacija brīdināja vācu tautu, ka tūdaļ tiks pārraidīts nopietns un svarīgs paziņojums. Tika atskaņota piemēroti sērīga mūzika - Vāgners un fragmenti no Bruknera Septītās simfonijas -, lai sagatavotu klausītājus lieladmirāļa Dēnica uzrunai. Viņš pavēstīja, ka Hitlers ir kritis, cīnoties “savu pulku priekšgalā”, un paziņoja, ka pats izraudzīts par viņa pēcteci. Šo vēsti dzirdēja ļoti maz berlīniešu, jo nebija elektrības. Tikmēr Bormans acīm redzami dega nepacietībā, spiests gaidīt, līdz beigsies Gebelsu ģimenes drāma. Veidlinga padošanās bija pieteikta uz pusnakti, bet izlaušanās mēģinājumam uz ziemeļiem pār Šprē bija jāsākas stundu agrāk. Visam Fīrera bunkura personālam, ieskaitot Traudlu Jungi, Gerdu Kristiānu un Konstanci Manciali, bija dots rīkojums sapulcēties gatavībā aiziešanai. Krēbss un Burgdorfs, kas bija nolēmuši vēlāk nošauties, nekur nebija redzami. Krūkenbergs, ko brīdi agrāk bija ataicinājis Monke, sastapa arī Arturu Aksmanu un bijušo Nordland komandieri Cīgleru. Monke jautāja Krūkenbergam, vai viņš kā augstākais virsnieks vēloties turpināt pilsētas centra aizstāvēšanu. Viņš piebilda, ka ģenerālis Veid​lings esot devis pavēli izlauzties no Berlīnes caur padomju ielenkumu uz ziemeļrietumiem, bet ap pusnakti iestāšoties uguns pārtraukums. Krūkenbergs piekrita pievienoties tiem, kas nolēmuši izlauzties no aplenkuma. Viņi ar Cīgleru devās sapulcēt Nordland un citas vienības šajā apvidū. Pa priekšu Krūkenbergs aizsūtīja vienu no saviem adjutantiem ar ziņām tālākajām vienībām, lai tās sāktu atkāpšanos. Daži vēsturnieki domā, ka visos šajos gadījumos lietotā inde bijusi zilskābe, taču padomju autopsijas protokolā par Ādolfa un Evas Hitleru līķiem ir teikts: “Mutes dobumā abiem atrastas paliekas no stikla ampulām, kurās bijis cianīda savienojums. Identiskas ampulu paliekas atrastas Gebelsa un viņa sievas mutē.” Grupa kapteiņa Fenē vadībā, kas aizstāvēja gestapo pārvaldi Prinča Albrehta ielā, šādu ziņu nesaņēma. Krūkenberga adjutants vairs nekad netika redzēts, jo droši vien tika nogalināts, pirms bija viņus sasniedzis. Bunkurā valdīja haoss, Bormans un Monke pūlējās sadalīt visus grupās. Beigās viņi varēja doties ceļā tikai gandrīz 23.00 - divas stundas vēlāk, nekā plānots. Pirmā grupa Monkes vadībā gāja pa Reihskancelejas pagrabiem un tad pa sarežģītu maršrutu uz Frīdrihštrāses staciju. Ar noteiktiem intervāliem viņiem sekoja pārējie. Visgrūtākais posms bija uz ziemeļiem no stacijas, kur vajadzēja šķērsot Šprē upi. To nebija iespējams izdarīt tumsas aizsegā, jo sabombardēto namu liesmas izgaismoja visu apkārtni. Pirmā Reihskancelejas grupa, kurā ietilpa Monke un sekretāres, gudri izvairījās no galvenā Veidendammas (Weidendammer) tilta. Viņi izmantoja metāla tiltiņu, paredzētu gājējiem, 300 metru tālāk uz leju pa upi, un devās uz Charite slimnīcu. Nordland divīzijas Tiger tankam un pašgājējam lielgabalam vajadzēja dot galveno triecienu pār Veidendammas tiltu. Bija izplatījusies vēsts par izlaušanos un jau sapulcējušies daudzi simti esesiešu, vērmahta karavīru un civiliedzīvotāju. Tādu ļaužu pūli padomju spēki nekādi nevarēja nepamanīt. Pirmais masu trieciens Tiger tanka vadībā notika tūdaļ pēc pusnakts, bet, lai gan bruņotajam monstram izdevās izlauzties cauri barjerai tilta ziemeļu galā, jau mazliet tālāk, Cīgelštrāsē, pret viņiem tika vērsta smaga apšaude. Tiger tankam trāpīja prettanku šāviņu zalve, un tika nopļauti daudzi civilisti un karavīri, kas atradās tam aizmugurē. Aksmans tika ievainots, tomēr grīļodamies gāja tālāk. Kad šāviņi trāpīja tankam,

Bormans un Dr. Stumpfegers tika notriekti pie zemes, taču atguvās un turpināja ceļu. Bormans nesa līdzi pēdējo Hitlera testamenta kopiju, acīmredzot cerēdams to izmantot par pamatojumu, lai pretendētu uz vietu Dēnica valdībā, kad būs sasniedzis Slēsvigu-Holšteinu. Drīz pēc tam notika vēl viens uzbrukums pār tiltu, izmantojot pašgājēju 20 mm četrstobru zenītlielgabalu un riteņkāpurķēžu tanku. Arī šis trieciens bija gandrīz pilnīgi nesekmīgs. Trešais mēģinājums notika ap pulksten 1.00, bet ceturtais - stundu vēlāk. Bormans, Štumpfegers, Švēgermans un Aksmans kādu laiku turējās kopā. Pa dzelzceļa sliedēm viņi gāja uz Lērtas ielas staciju. Tur viņi šķīrās. Bormans un Štumpfegers nogriezās uz ziemeļaustrumiem, uz Štetīnas stacijas pusi. Aksmans aizgāja pa citu ceļu, bet uzdūrās padomju patruļai, griezās atpakaļ un devās pa pēdām Bormanam. Drīz pēc tam viņš ceļā ieraudzīja divus līķus. Viņš pazina tajos Bormanu un Štumpfegeru, bet neatlika laika noskaidrot, kā tie gājuši bojā. Mārtiņš Bormans, gan ne no brīva prāta, kā vienīgais no augstākajiem nacistu partijas vadoņiem bija stājies pretim boļševistiskā ienaidnieka lodēm. Visi pārējie Hitlers, Gebelss, Himlers un Gērings - izdarīja pašnāvību. Tikmēr Krūkenbergs bija sapulcējis lielāko daļu no sava franču SS eskorta. Viņi piebiedrojās Cīgleram un krietni lielākai Nordland divīzijas grupai. Krūkenbergs lēsa, ka viņu vidū ir četri vai pieci Bruņinieka krusta kavalieri. īsi pirms ausmas viņiem izdevās šķērsot Šprē. Taču, kad atlika tikai pārsimt metru līdz Gezundbrunnenas U-bāņa stacijai, viņi iekļuva smagā apšaudē. Cīgleram rikošetā trāpīja lode, nāvīgi ievainojot viņu. Šajā grupā krita arī vairāki citi, to vidū jaunais francūzis Ežēns Vanlo, kas bija apbalvots ar Bruņinieka krustu. Pēc trim dienām viņš no sava ievainojuma nomira kādā pagrabā turpat netālu. Padomju spēki šajā apvidū bija pastiprināti tik lielā mērā, ka Krūkenbergam un viņa atlikušajiem biedriem nebija citas izvēles kā vien atkāpties pa to pašu ceļu, pa kuru viņi bija nākuši. Cīgelštrāses galā viņi ieraudzīja Tiger tanku, ko viņiem bija atņēmis Monke. No tanka apkalpes nebija ne vēsts. Viens no Krūkenberga virsniekiem netālu pamanīja galdnieku darbnīcu, un tur viņi atrada kombinezonus, kuros pārģērbties. Krūkenbergam izdevās tikt uz Dālemu, kur viņš ilgāk par nedēļu slēpās draugu dzīvoklī. Pēdīgi viņam neatlika nekas cits kā padoties. Žukovs, no 3.triecienarmijas ģenerāļa Kuzņecova uzzinājis par izlaušanās mēģinājumiem, izsludināja augstākās pakāpes trauksmi. Viņu saprotamā kārtā biedēja “nepatīkamais mājiens” par to, ka augstākie nacistu vadoņi, sevišķi Hitlers, Gebelss un Bormans, iespējams, cenšas aizbēgt. Nebija grūti iztēloties, kā pārskaistos Staļins, ja tas notiktu. Padomju virsnieki žigli sapulcēja karavīrus, kas ar alkoholu un sieviešu medībām svinēja Maija svētkus. 2.gvardes tanku armijas brigādes tika sūtītas bēgļiem pa pēdām, steigšus tika izvietoti kordoni. Tas izjauca otro mēģinājumu izlauzties uz ziemeļiem pa Šēnhauzenas aleju (Schdnhauserallee); tajā piedalījās ģenerālmajora Bērenfengera (Erich Bārenfānger) karavīri, virzoties no Citadeles aizsardzības apgabala austrumu puses. Bērenfengers, līdz galam uzticīgs nacistu partijai, kādā sānielā kopā ar savu jauno sievu izdarīja pašnāvību. Īsi pirms pusnakts, laikā, kad pulkvedis Hallers bija apsolījis nodot ienaidniekam Zoo zenītartilērijas torni, Mūncbeberg tanku divīzijas un 18.tanku grenadieru divīzijas atlikušie tanki un riteņkāpurķēžu tanki devās no Tīrgartenas uz rietumiem, bet pēc tam uz ziemeļrietumiem, Olimpiskā stadiona un Špandavas virzienā. Arī par to bija strauji izplatījušās valodas. Klīda baumas, ka Venka armija atrodoties Nauenā uz ziemeļrietumiem no galvaspilsētas un ka tur gaidot hospitāļa vilcieni, lai vestu karavīrus uz Hamburgu. Tūkstošiem no vienībām atpalikušu zaldātu un civilistu gan kājām, gan ar dažādiem transportlīdzekļiem devās tai pašā virzienā. Apmēram piecdesmit cilvēku grupa trijās kravas mašīnās ieradās no Grossdeutscher Rundfunk raidstacijas. To vidū bija Himlera jaunākais brālis Ernsts, vadošais studijas tehniķis, pavisam citāds nekā viņa vecākais brālis. Šarlotes tilts (Cbarlottenbrūcke), kas veda pār Hāfelu uz Špandavas vecpilsētu, joprojām bija nesagrauts, un to aizstāvēja hitlerjūgenda vienības. Stiprā lietusgāzē un 47.armijas artilērijas apšaudē

bruņumašīnas traucās tam pāri, un tām sekoja juceklīgs zaldātu un civilistu pūlis. Slaktiņš bija drausmīgs. “Visur šķīda asinis, eksplodēja kravas mašīnas,” stāstīja kāds aculiecinieks. Taktika bija izraudzīta instinktīvi. Armijas pašgājēji zenītlielgabali ar četriem 20 mm stobriem sedza bēgļus no austrumu krasta, lai atturētu sarkanarmiešus, un tajā nepilnajā minūtē, kamēr ilga šī mežonīgā uguns, pār tiltu metās vēl viens civilistu un karavīru vilnis, lai paslēptos sagrautajās mājās aiz upes. Gausos un nespēcīgos klajā vietā panāca padomju šāviņi. Vilnis pēc viļņa, kājāmgājēji, smagās un vieglās mašīnas, motocikli šķērsoja tiltu pār līķiem, ko jau bija sašķaidījušas bruņumašīnu kāpurķēdes. Erasts Himlers bija viens no daudzajiem, kas gāja bojā uz Šarlotes tilta - vai nu nošauts, vai sabradāts izmisīgajā skrējienā. Lai gan asinspirts pie tilta bija briesmīga, jau tikai vāciešu skaitliskā masa vien atspieda padomju karaspēku nost no upes krasta. Taču Špandavas rātsnama tornī uzstādītie padomju ložmetēji turpināja radīt smagus zaudējumus. Tad divi Tiger tanki sašāva pašu Ratbaus, un maza 9.izpletņlēcēju divīzijas grupa triecienā ieņēma torni. Galvenie bruņumašīnu spēki virzījās uz rietumiem, uz Štākenas (Staaken) pusi, bet karaspēka lielākā daļa nākamo divu dienu laikā tika ielenkta. Tikai saujiņa nonāca pie Elbes, drošībā. Saskaņā ar frontes štāba pavēli padomju virsnieki rūpīgi pārmeklēja izdegušos tankus. “Starp nogalinātajiem tankistiem,” rakstīja Žukovs, “netika atrasts neviens no Hitlera svītas, bet tos, kas palikuši sadegušajos tankos, nebija iespējams pazīt.” Neviens nezina, cik daudzi gāja bojā šajos mēģinājumos izbēgt no padomju gūsta. 1.maijā pulksten 1.55 radiostudijā, kas atradās Mazuru alejas bunkurā, astoņpadsmit gadu vecais diktors Rihards Beiers vadīja pašu pēdējo Grossdeutscber Rundfunk raidījumu. Krievi nebija pamanījuši raidītāju Tēgelē (Tegel). “Fīrers ir miris,” Beiers nolasīja tekstu. “Lai dzīvo Reihs!”

25.Cīņas beigas 2.maijā drīz pēc pulksten 1.00 ģenerāli Čuikovu pamodināja atkal. Sarkanās armijas sakarnieku vienības bija uztvērušas atkārtotas radiogrammas no vācu LVI tanku korpusa, kas pieprasīja uguns pārtraukšanu. Tika ziņots, ka pie Potsdamas tilta ieradīsies sūtņi ar baltu karogu. Atnāca pulkvedis fon Dufvings divu majoru pavadībā. Viņš risināja sarunas ar vienu no Čuikova komandieriem, pēc tam atgriezās pie ģenerāļa Veidlinga. Veidlings ar savu štābu padevās pulksten 6.00 rītā un tika aizvests uz Čuikova štābu, kur sagatavoja garnizo​nam kapitulācijas pavēli. Tajā saltajā rītausmā pēdējie gestapo ieslodzītie, kas vēl bija atstāti galvenajā pārvaldē Prinča Albrehta ielā, joprojām nezināja, vai viņus atbrīvos Sarkanā armija vai nogalinās viņu apcietinātāji. Mācītājs Reineke (Reinecke) bija vienīgais garīdznieks, kura dzīvība tika saudzēta pirms nedēļas notikušajā slaktiņā. “To sadismu, ko es pieredzēju tajā pēdējā pusotrā nedēļā, šeit nav iespējams aprakstīt,” viņš izteicās kādā vēstulē. Izdzīvojušie veidoja visai raibu grupu. Viens no Reinekes kameras biedriem bija komunists Francs Lange (Franz Lange), kas vēlāk teica: lai gan viņam kopš sešpadsmit gadu vecuma neesot nekā kopīga ar Baznīcu, viņš nekad neaizmirsīšot to, kā Reineke ar klusas lūgšanas palīdzību pratis sakopot spēkus, lai izdzīvotu. Otrs bija Jozefs Vāgners (Joseph Wagner) - bijušais Silēzijas gauleiters, kritis režīma nežēlastībā savas katoļticības dēļ. Gestapo bija arestējusi viņu pēc jūlija sazvērestības. 1.maijā viņu kameras durvis atsprāga vaļā un atskanēja kliedzieni: “Raus! Raus!” SS apsargi dzina viņus lejup pa kāpnēm, ceļā nošaujot vienu no viņiem - vērmahta jaunāko virsnieku. Tad atlikušie seši tika ieslēgti citā kamerā blakus SS apsardzes telpai; viņiem tika atnests ēdiens un dzēriens. Lange dzirdēja, kā atbildīgais šturmbannfīrers ar SS unikālo loģiku skaidro vienam no saviem vīriem: “Šos mēs taupām kā pierādījumu tam, ka neesam šāvuši gūstekņus.” Pēcpusdienā seši izdzīvojušie dzirdēja, ka sargi pošas prom. Naktī viņi tika atstāti tumšajā ēkā, ko berlīnieši bija iesaukuši par “Šausmu māju”, kad kļuva zināms, ka gūstekņi ar roku un kāju dzelžiem tiek diagonāli piekārti pagrabos pie sienām gluži kā viduslaiku moku kambarī. Īsi pēc 2.maija rītausmas viņi izdzirda balsis. Atvērās kameras lodziņa lūka. Kāds krievu valodā prasīja durvju atslēgu. “Atslēgas nav,” atbildēja komunists Lange, kas mazliet prata krieviski. “Mēs esam ieslodzītie.” Zaldāts aizgāja, un pēc pāris minūtēm viņi izdzirda, ka durvīs cērtas cirvji. Drīz tās atvērās. Viņiem pretī raudzījās jauna sarkanarmieša smaidošā seja. Viņš kopā ar saviem biedriem aizveda ieslodzītos uz SS apsardzes ēdnīcu pabarot. Nejauši izšāva viens no viņu ieročiem - šādi traģiski starpgadījumi Sarkanajā armijā notika bieži. Bijušais gauleiters Jozefs Vāgners bez dzīvības nokrita blakus mācītājam Reinekem. Citi sarkanarmieši augšstāvos velti netērēja laiku. Zīda gobelēni, kas rotāja Himlera lielās pieņemšanas zāles sienas, tika izgriezti no ietvariem un satīti saiņos, lai tos varētu iestūķēt nākamajās piecu kilogramu pakās un nosūtīt uz mājām. Kaut kad tā rīta agrajās stundās Fīrera bunkurā ģenerālis Krēbss un ģenerālis Burgdorfs bija apsēdušies viens otram blakus, izvilkuši savas Luger pistoles un ietriekuši sev galvā lodi. Rohuss Mišs, iespējams, pēdējais no SS Leibstandarte, kurš atstāja ēku, redzēja abus saļimušus vienu pret otru. Iepriekš abi bija izdzēruši milzīgu daudzumu konjaka, tāpēc viņiem vēl bija laimējies, ka pašnāvība nebija pārvērtusies par sāpīgu neveiksmi. Nošāvies bija arī Reihskancelejas Leibstandarte apsardzes komandieris kapteinis Šēdle (Scbedle). Ievainotās kājas dēļ viņš nebija varējis doties līdzi Bormana grupai. Kad Mišs izlavījās ārā, Reihskanceleja palika tikpat kā tukša, ja neskaita ārstus, māsas un ievainotos, kas atradās pagrabos. Dramatiskais padomju stāsts par tajā rītā veikto Reihskancelejas ieņemšanu triecienā ir jāuzlūko ļoti

piesardzīgi, sevišķi tāpēc, ka lielais vairums Monkes un Krūkenberga vīru iepriekšējā naktī bija izlauzušies no aplenkuma. Apraksti par to, kā uz Vilhelma laukumu atvesta haubice, lai saspridzinātu ieejas durvis, par “sīvajām kaujām” gaiteņos un kāpnēs bija sacerēti tā, lai uz mata līdzinātos Reihstāga ieņemšanai. Sarkano karogu uz jumta nostiprināja Berzarina 5.triecienarmijas 9.strēlnieku korpusa politiskās nodaļas majore Anna Ņikuļina. Un piedevām “seržants Gorbačovs un ierindnieks Bondarevs nostiprināja sarkanu karogu virs Reihskancelejas galvenās ieejas”. No tiem, kas iepriekšējā naktī bija aizbēguši no Fīrera bunkura, kopā bija palikusi tikai pirmā grupa. Brigādefīrera Monkes vadībā tajā ietilpa Hitlera personiskais pilots Hanss Baurs (Hans Baur), viņa personiskās apsardzes priekšnieks Hanss Ratenhūbers (Hans Rattenbuber), sekretāres un Hitlera diētas ārste Konstance Manciali. Pirmajās 2.maija stundās viņi bija spiesti paslēpties kādā Šēnhauzenas alejas pagrabā, kad visu šo rajonu pārpildīja padomju karaspēks. Tur viņi slēpās līdz pēcpusdienai, tad viņus beidzot atrada sarkanarmieši. Pretoties bija bezjēdzīgi. Vīriešus arestēja nekavējoties, bet sievietēm ļāva iet. Traudla Junge un Gerda Kristiānā pārģērbās par vīriešiem. Taču daiļā tiroliete Konstance Manciali gandrīz uzreiz tika no viņām nošķirta. Kāda liecība vēsta, ka viņu sagrābis un izvarojis kāds liela auguma krievu kājnieks un pēc tam arī viņa biedri. Neviens nezina, vai viņa izmantoja cianīda ampulu; tādas ampulas misiņa futrālītī Hitlers bija pasniedzis visiem saviem darbiniekiem kā atvadu dāvanu. Katrā gadījumā viņa vairs nekad netika redzēta. Traudlai Jungei un Gerdai Kristianai par spīti trauksmainiem piedzīvojumiem izdevās sasniegt Elbes otro krastu. Daudzi vācu zaldāti un virsnieki bija nolēmuši pavadīt savu pēdējo brīvības nakti alus brūžos. Kapteinis Finklers (Finckler) sastapa savu 9.izpletņlēcēju divīzijas pulka komandieri kādā brūzī Prenclauerbergā, netālu no turienes, kur strupceļā bija iedzīts Monke ar savu grupu. Uz atvadām abi vīri kopīgi iztukšoja pudeli vīna, pēc kārtas dzerdami no kakliņa, jo glāžu nebija. Šultheisa brūzī kāds jauns Luftwaffe zenītartilērijas izpalīgs tai rītā izdzirda šāvienus un jautāja, kas notiek. “Nāc līdzi uz pagalmu,” teica viņa biedrs. “Tur esesieši šaujas nost… Tev tas jāredz.” Waffen-SS daudzi bija ārzemnieki. Hitlera SS adjutantu Oto Ginši vēlāk tai rītā sagūstīja sarkanarmieši. Viņu, tāpat kā Monki, Ratenhūberu un pārējos, tūdaļ nodeva SMERŠ pratināšanai. Staļins gribēja sīki noskaidrot, kas noticis ar Hitleru un vai viņš varbūt vēl ir dzīvs. 29.aprīļa lēmums sūtīt 3.triecienarmijas SMERŠ nodaļu uz Reihskanceleju, kura nepārprotami atradās 5.triecienarmijas sektorā, varēja būt pieņemts vienīgi visaugstākajā līmenī. Berija un SMERŠ priekšnieks Abakumovs acīmredzot ne tikai turēja nezināšanā Žukovu un militāro vadību, bet arī izstūma no spēles Abakumova sāncensi, 1.Baltkrievijas frontes NKVD priekšnieku ģenerāli Serovu. SMERŠ komanda, kurai bija pašai sava sakarnieku nodaļa, iespējams, bija noklausījusies 5.triecienarmijas frekvences. SMERŠ pārstāvji ieradās dažas minūtes pēc tam, kad bija paziņots, ka noticis uzbrukums objektam. Ģenerālis Berzarins bija apsolījis Padomju Sa​vienības Varoņa zelta zvaigzni tam karavīram, kurš atradīs Hitlera līķi, tāpēc vienības, kas bija ieņēmušas Reihskanceleju, nemaz nejutās laimīgas, kad ieradās SMERŠ virsnieki un pavēlēja viņiem vākties ārā. Savā vietā tika atstāts tikai Berzarina ārējais kordons ap ēku kompleksu. Papildu apvainojums 5.triecienarmijai bija tas, ka pretizlūkošanas grupa bija atvedusi līdzi 3.triecienarmijas sapieru vienību, lai tā pārbaudītu, vai Reihskancelejā nav sprāgstvielu un mīnu. Kapteinis Šota Sulhanišvili, kas komandēja šos sapierus, ar nepatiku atklāja, ka jāsadarbojas ar SMERŠ. “Mēs ar biedriem centāmies turēties pēc iespējas tālāk no viņiem,” Sulhanišvili stāstīja. “Mēs no viņiem baidījāmies.” Savukārt SMERŠ darbinieki baidījās uzspridzināties un precīzi darīja visu, ko lika sapieri, līdz visa Reihskanceleja bija rūpīgi pārbaudīta. Vienīgās atrastās sprāgstvielas bija rezerves tanku dūres, akurāti savietotas pa trim kopā. Sapieri brīnījās arī par noliktavām, pilnām ar šampanieti un “oranžām maizes briketēm celofāna iesaiņojumā”. Sulhanišvili, kas bija cīnījies pie Staļingradas, uzreiz atcerējās sasalušo maizi, ko nebija iespējams sacirst pat ar cirvi. Dārzā viņi uzgāja divus stipri

apdegušus līķus, kas šķita “sarukuši un atgādināja lelles”. Sapieri, pabeiguši savu darbu, tika steigšus aizsūtīti prom. SMERŠ virsnieki pēc padomju presē publicētajām karikatūrām pazina pārmērīgi lielo galvu, un ortopēdiskais zābaks vairs neatstāja šaubu par to, kā līķis tas ir. Līdzās gulēja Magdas Gebelsas līķis ar zelta cigarešu etviju un Hitlera partijas nozīmīti. SMERŠ nodaļai, kuru stingri uzraudzīja 1.Baltkrievijas frontes SMERŠ pārvaldes priekšnieks ģenerālleitnants Aleksandrs Anatoļjevičs Vadiss, vairāk, protams, rūpēja Hitlera līķa atrašana. Maskava izdarīja uz viņiem intensīvu spiedienu. Tajā rītā Pravda bija paziņojusi, ka vēsts par Hitlera nāvi esot tikai fašistu triks. Var pamatoti pieņemt, ka šāds paziņojums bija publicēts pēc Staļina mudinājuma vai vismaz ar viņa ziņu. Viss jautājums par Hitlera likteni bija sācis iegūt milzīgu politisku nozīmi, pirms vēl bija noskaidrojušies fakti. Maršals Žukovs, labi apzinādamies Staļina interesi par šo lietu, tai pašā dienā devās apmeklēt Reihskanceleju, pat nenogaidīdams, līdz beigsies pilsētas apšaude. “Viņi neļāva man kāpt lejā,” Žukovs sacīja pēc divdesmit gadiem, beidzot uzzinājis patiesību. “Lejā nav droši,” viņam bija teikts. Šajā pirmajā apmeklējumā viņš tika ari informēts, ka “vācieši ir aprakuši visus līķus, bet neviens nezina, kas un kur to izdarījis”. Taču Gebelsa līķis nebija aprakts. Tas bija atrasts guļam uz zemes. Pēc divām dienām Žukovam atkal netika dota atļauja ieiet bunkurā. 1.Baltkrievijas fronte tika informēta par to, ka atrasts Gebelsa līķis, bet nekas vairāk netika ziņots. Politiskās nodaļas priekšnieks ģenerālis Teļegins pieprasīja Stavkai Maskavā, lai ne​kavējoties tiek atsūtīti tiesu medicīnas eksperti. SMERŠ virsnieki jutās piekļuvuši vistuvāk Hitleram, kad pārbaudīja militāros frenčus viņa istabā un skatījās uz Fridriha Lielā portretu, uz kuru agrāk mēdza raudzīties viņš. Tikmēr Rževska bija sākusi strādāt ar Reihskancelejas dokumentiem. Viņa atrada desmit biezas piezīmju grāmatiņas - Gebelsa dienasgrāmatu līdz 1941. gada jūlijam. (Vadiss gan piedēvēja šo atradumu sev.) Viņa ieraudzīja, ka radiste Raja uzlaiko baltu Evas Braunas vakarkleitu, bet atzīst to par nepiedienīgu dziļā dekoltē dēļ. Jaunā kareive paņēma tikai vienu pāri zilu Evas Braunas kurpju. Pagrabos profesors Hāze un Dr.Kuncs turpināja aprūpēt ievainotos, kas gulēja gaitenī. Bija palikušas tikai pāris medicīnas māsas. Daudzas jaunās BdM izpalīdzes, atgriezušās no Reichssportfeld, kur bija palīdzējušas hitlerjūgenda zēniem, skriešus metās uz priekšu pa Vilhelma ielu, lai evakuētu ievainotos no degošās viesnīcas Adlon pagrabiem. SMERŠ pilnīgi lika mierā hospitāļa nodaļu. Viena no māsām raksturoja virsnieku izturēšanos kā “priekšzīmīgu”. Kāds augstāks virsnieks pat ieteica sievietēm tonakt ieslēgties savās istabās, jo viņš nevarot “galvot par saviem zaldātiem”. SMERŠ virsnieki drīz sāka filtrēt savus gūstekņus. Pratināšanai atlasītie tikai aizvesti uz Reiha Neredzīgo institūtu Orānijas ielā (Oranienstrasse). Taču pretizlūkošanas izmeklētāji liedzās ticēt tam, kas viņiem tika stāstīts par Hitlera pašnāvību. Vadiss norīkoja arvien vairāk darbinieku, lai pabeigtu sīku pārmeklēšanu, tomēr pazemē tā nebija viegla. Elektrības ģenerators bija sabojājies, tāpēc gaismu deva tikai lukturīši, un gaiss bunkurā bez ventilācijas kļuva smags un drēgns. Sekmju trūkums mudināja Staļinu dot Berijam rīkojumu, lai viņš nosūta turp vēl vienu ģenerāli, teorētiski - Stavkas pārstāvi, kas uzraudzītu meklēšanu un pastāvīgi sniegtu ziņojumus. Pat SMERŠ operatīvās grupas virsniekiem netika izpausts viņa vārds. Tagad majoram Bistrovam un viņa kolēģiem vajadzēja atkārtot katru nopratināšanu šī jaunā ģenerāļa klātbūtnē. Līdzko viena bija pabeigta, ģenerālis nekavējoties devās zvanīt Berijam pa slepeno līniju, lai par to ziņotu. Apsēstība ar slepenību bija tik liela, ka Rževskai pavēlēja parakstīt katras nopratināšanas atšifrējumu, pievienojot apliecinājumu, ka viņa būs vainīga valsts drošības pārkāpšanā, ja kādam at​stāstīs kaut vai vienu vārdu no teiktā. Kad no Zoo zenītartilērijas torņa beidzot iznāca garnizons 350 vīru sastāvā, pulkvedis Hallers acīmredzot deva vienam no padomju virsniekiem mājienu, ka tornī vēl slēpjas divi ģenerāļi, kas cer aizbēgt no Berlīnes. Viens no tiem jau bija izdarījis pašnāvību, kad padomju ka​ravīri atrada viņu ceturtajā stāvā. Pie viņa tika nosūtīts rakstnieks Konstantīns Simonovs. Simonovs, iebraucis Berlīnē nupat, agri šajā 2.maija rītā, bija dzirdējis sporādisku apšaudi lielākoties padomju lielgabali apšaudīja namus, kur joprojām atteicās padoties SS. To viņš nodēvēja par

“pēcnāves konvulsijām”. Zenītartilērijas tornī vairs nebija gaismas, tāpēc ceļu nācās apgaismot ar lukturīšiem. Kāds leitnants ieveda viņu mazā istabiņā ar betona sienām. “Uz lāvas vaļējām acīm gulēja mirušais ģenerālis, gara auguma vīrietis, gadus četrdesmit piecus vecs, ar īsiem matiem un glītu, mierīgu seju. Labā roka izstiepta gar sāniem, pirkstos satverta pistole. Ar kreiso roku viņš ap pleciem turēja jaunas sievietes līķi, kas gulēja viņam blakus. Sievietei acis bija aizvērtas, viņa bija jauna un skaista, ģērbusies - es ļoti labi atceros - baltā angļu blūzītē ar īsām piedurknēm un pelēkos formastērpa svārkos. Ģenerālim mugurā bija izgludināts krekls, kājās stulmu zābaki, frencis ar augsto apkakli neaizpogāts. Ģenerālim starp stilbiem bija nolikta šampanieša pudele, kurā atlikusi trešdaļa.” Pēc Simonova domām, tas piestāvēja bezgaumībai, ar kādu beidzās “bijušās fašistu impērijas bandītiskā greznība”. Viņam arī šķita iederīgi, ka reiha kapitulāciju ir pieņēmis ģenerālis Čuikovs, kurš vadījis Staļingradas aizstāvēšanu. “Likās, pati vēsture ir īpaši pacentusies, lai atvestu šo armiju uz Berlīni un liktu Berlīnes kapitulācijai izskatīties sevišķi simboliskai.” Toties vācu civiliedzīvotājiem simboli nenāca ne prātā. Viņi apsedza kritušo karavīru sejas ar avīzēm vai mundiera skrandām un stāvēja rindās pie Sarkanās armijas lauka virtuvēm, kuras pēc Berzarina rīkojuma sāka izsniegt viņiem ēdienu. Fakts, ka padomju Vidusāzijā šai laikā valdīja bads un ģimenes bija spiestas ķerties pie kanibālisma, neiespaidoja jauno politiku, kuras mērķis bija vācu tautas simpātiju iekarošana. Tomēr šī pārmaiņa partijas līnijā vēl nebija sasniegusi visu sarkanarmiešu apziņu. Padomju zaldāti iegāja improvizētajos lauka hospitāļos, bruņojušies ar automātiem, un draudīgi iebikstīja katram vīram krūtīs, noprasot: “Du SS?” Viens no tiem, piegājis pie kāda zviedru Waffen-SS brīvprātīgā, stipri iesita viņa pa pakrūti un uzdeva šo pašu jautājumu. Zviedrs apgalvoja, ka esot parasts vērmahta zaldāts. “Da, da. Du SS!” sarkanarmietis neatlaidās. Zviedram, kurš bija iznīcinājis visus savus dokumentus, ieskaitot pasi, kurā bija atzīmēts, ka viņš somu pusē karojis pret Padomju Savienību, ar pūlēm izdevās pasmaidīt, it kā sakot, ka tas viss ir smieklīgi. Krievs likās mierā, nepamanījis, ka zviedrs mirkst aukstos sviedros. Tikai pēc pusgada NKVD uzzināja, ka esesiešiem “kreisā augšdelma iekšpusē ir ietetovēta asinsgrupa”. Gan Aleksandra laukumā, gan Parīzes laukumā ievainotie, ietīti segās, bija izlikti uz ielas. Par viņiem turpināja rūpēties vācu Sarkanā Krusta māsas un BdM meitenes. Turpat netālu uz ziemeļiem padomju lielgabali piespieda padoties grupu nāvei nolemtu esesiešu, kuri joprojām turējās kādā namā Šprē krastā. Visās pusēs debesis aptumšoja dūmi, celdamies no krāsmatām. Sarkanarmieši izdzina no ēkām vērmahta karavīrus, esesiešus, hitlerjūgenda zēnus un folksšturmiešus. Viņi nāca laukā no mājām, pagrabiem un metro tuneļiem, sejas bija gandrīz melnas no sodrējiem un bārdas rugājiem. Padomju karavīri kliedza: “Hānde hocb!” - un viņu gūstekņi nometa ieročus un pacēla rokas, cik augstu vien spēdami. Vairāki vācu civilisti neuzkrītoši piegāja pie padomju virsniekiem, lai denuncētu karavīrus, kas bija palikuši paslēptuvēs. Vasilijs Grosmans pavadīja ģenerāli Berzarinu uz pilsētas centru. Viņu satricināja visapkārt redzamo postījumu apmēri, un viņš prātoja, cik lielu tiesu no tiem nodarījuši amerikāņu un britu bumbvedēji. Viņam tuvojās kāda ebrejiete kopā ar savu sirmgalvi vīru. Abi jautāja, kāds liktenis piemeklējis deportētos ebrejus. Kad Grosmans apstiprināja viņu ļaunākās nojautas, vecais vīrs izplūda asarās. Grosmans rakstīja, ka mazliet vēlāk viņu uzrunājusi kāda smalka vācu dāma, ģērbusies karakula kažokā. Abi patīkami patērzējuši. “Bet jūs taču neesat ebreju komisārs?” viņa pēkšņi pavaicājusi. Tie vācu virsnieki, kas bija parakstījuši demobilizācijas dokumentus visiem saviem karavīriem, lai tie varētu izvairīties no karagūstekņu nometnes, bija veltīgi tērējuši laiku. Visi pēc kārtas, kuriem mugurā bija kaut kas līdzīgs formastērpam, pat ugunsdzēsēji un dzelzceļnieki, tika sadzīti pirmajās kolonnās, kurām bija jādodas ceļā uz austrumiem. “Man bija drausmīga iespaidu gūzma,” atzīmēja Grosmans. “Ugunsgrēki un dūmi, dūmi, dūmi. Milzīgi karagūstekņu pulki. Sejās traģiska izteiksme, un daudzās sejās bēdas nozīmē ne tikai personiskās ciešanas, bet arī tās ciešanas, ko pārdzīvo sagrautas valsts pilsonis.” Personiskās ciešanas un bailes no

nākotnes tiešām bija lielas - gan vīriem un zēniem, kurus gaidīja aizvešana, gan sievietēm un meitenēm, kuras palika turpat. “Gūstekņi,” viņš steigšus pierakstīja. “Policisti, ierēdņi, veci vīri un skolnieki, gandrīz vēl bērni. Daudzi vīrieši iet kopā ar savām sievām, skaistām, jaunām sievietēm, dažas smejas un cenšas uzlabot omu saviem vīriem. Kāds jauns zaldātiņš ar diviem bērniem - zēnu un meiteni. Apkārtējie izturas pret gūstekņiem ļoti laipni. Sejas ir skumjas, viņi dod tiem ūdeni un maizi.” Tīrgartenā Grosmans ieraudzīja ievainotu vācu zaldātu, kas sēdēja uz soliņa, apskāvis meiteni, māsu izpalīdzi. “Viņi neskatās ne uz vienu. Apkārtējā pasaule viņiem vairs neeksistē. Kad stundu vēlāk atkal eju viņiem garām, viņi joprojām sēd tieši tāpat.” “Šī apmākusies, aukstā un lietainā diena neapšaubāmi ir tā diena, kurā Vācija sabrūk dūmos starp liesmojošām krāsmatām, starp simtiem līķu, kas guļ ielās.” Viņš ievēroja, ka dažus kritušos ir sašķaidījuši tanki, “izspieduši kā tūbiņas”. Viņš redzēja mirušu večiņu, “galvu atbalstījusi pret sienu, viņa sēdēja uz matrača pie kādām ārdurvīm, sejā vīdēja miera un mūžīgu sēru izteiksme”. Bet mazu gabaliņu tālāk krievus pārsteidza vācu Hausfrau rūpība: “Ielās, kur jau iestājies klusums, tiek aizvākti un aizslaucīti gruveši. Sievietes ar slo​tām slauka ielas, it kā tās būtu iekštelpas.” Lielāko tās dienas daļu Grosmans acīmredzot pavadīja, staigājot apkārt. “Lielajā un varenajā” Reihstāgā viņš ieraudzīja padomju ka​ravīrus, kas “vestibilā dedzināja ugunskurus, grabināja katliņus un ar durkļiem grieza vaļā kondensētā piena kārbas”. Kamēr SMERŠ turpināja savu darbu pagrabos un Fīrera bunkurā, Grosmanam, tāpat kā pārējiem apmeklētājiem, tika atļauts izstaigāt Reihskancelejas gigantiskās pieņemšanas telpas. Vienā no tām sadragāts un salauzts mētājās Hitlera lielais metāla globuss. Citā “tumšādains jauns kazahs ar platiem vaigu kauliem” mācījās braukt ar divriteni. Grosmans, tāpat kā, šķiet, gandrīz ikviens apmeklētājs, sa​vāca dažus suvenīrus, ko aizvest uz Maskavu. Zoo, kur lielā zenītartilērijas torņa tuvumā bija risinājušās sīvas cīņas, viņš ieraudzīja “salauztus būrus, beigtus pērtiķus, tropiskus putnus un lāčus. Paviānu saliņā mazuļi ar sīkajām rociņām kļaujas savām mātēm pie vēdera.” Pie būra, kurā gulēja beigts gorilla, Grosmans aprunājās ar vecu zoodārza uzraugu, kas trīsdesmit septiņus gadus bija kopis pērtiķus. “Vai gorilla bija nikns?” Grosmans jautāja. “Nē, tikai skaļi rēca,” primātu kopējs atbildēja. “Cilvēki ir daudz niknāki.” Tajā dienā Grosmans satika daudz ļaužu. Atbrīvoti ārzemju spaidu darba strādnieki dziedāja dziesmas un izkliedza lāstus vācu zaldātiem. Tikai vēlāk pēcpusdienā, kad apšaude beidzot mitējās, apziņu pamazām sasniedza “uzvaras kolosālais mērogs”. Ap “garo sievu” - Siegessāule uzvaras kolonnu Tīrgartenā - notika spontāna svinēšana. “Tanki ir tik blīvi pārklāti ar puķēm un sarkaniem karogiem, ka gandrīz nav saredzami. Lielgabalu stobros iespraustas puķes, un tie atgādina kokus pavasarī. Visi dejo, dzied, smejas. Gaisā tiek izšauts simtiem krāsainu signālraķešu. Visi sveic uzvaru ar automātu kārtām, šauteņu un pistoļu zalvēm.” Bet vēlāk Grosmans uzzināja, ka daudzi no svinētājiem bijuši “dzīvie miroņi”. Neganti kārodami alkoholu, zaldāti bija dzēruši no netālu atrastajām metāla mucām, kurās atradās tehnisks šķīdums. Lai nomirtu, viņiem vajadzēja vismaz trīs dienas. Uz dienvidrietumiem no Berlīnes ģenerāļa Venka karavīri ar kravas mašīnām un preču vilcieniem turpināja vest uz Elbi satricinātos Devītās armijas karotājus, kas tomēr bija palikuši dzīvi. Divpadsmitās armijas karavīri cerēja, ka arī viņiem kopā ar civilajiem bēgļiem dažu tuvāko dienu laikā izdosies tikt otrajā krastā pie amerikāņiem. Dienvidos no Brandenburgas uz Elbi virzījās pāri par 100 000 karavīru un gandrīz tikpat daudz civilo bēgļu. Iecerēto maršrutu draudēja aizšķērsot arvien spēcīgākie padomju uzbrukumi tālāk ziemeļos, sevišķi starp Hāfelbergu (Havelberg) un Rātenavu (Ratbenau). 2.maijā pienāca ziņas par notikumiem Berlīnē. Ģenerālis Venks nekavējoties izdeva pavēli, kas nomainīja nacistu salūtu pret veco militāro salūtu. “Viss ir beidzies!” rakstīja Scbarnborst divīzijas bataljona komandieris Pēters Retihs. “Hitlers ir miris, gājis bojā Reihskancelejā. Berlīni ieņēmuši krievi. Redzamas aizvien jaunas sabrukuma ainas. Tās ir dziļi satriecošas, taču tur neko nevar darīt.” Viņš kopā

ar saviem nedaudzajiem atlikušajiem karavīriem, cik vien ātri spēdams, steidzās atpakaļ uz Elbi, pretim amerikāņiem. Ejot caur Gentīnu, viņš ieraudzīja, ka pilsētiņas kanāls ir piemētāts ar tukšām degvīna pudelēm. Zaldāti, kas šeit gājuši pirms viņiem, acīmredzot bija izlaupījuši kādu veikalu vai noliktavu. “Pagrimuma pazīmes!” Retihs atzīmēja dienasgrāmatā. Ģenerāļa Venka štābs pavēlēja Divpadsmitās armijas divīzijām ar kaujām atkāpties līdz upei un tur aizstāvēt perimetru pret padomju uzbrukumu. Vienam no saviem korpusa komandieriem - ģenerālim baronam fon Ēdelsheimam (Maximilian Freiherr von Edelsheim) - ģenerālis Venks deva rīkojumu vest sarunas ar ASV Devīto armiju. 1.maijā Ēdelsheims un viņa štābs ar amfībiju šķērsoja Elbi pie Tangermindes un sazinājās ar vietējo amerikāņu komandieri. Sarunas par padošanos notika nākamajā dienā Štendālas (Stendal) rātsnamā. Amerikāņu komandieris ģenerālis Viljams Simpsons bija grūtā situācijā. Viņam bija jāņem vērā ne tikai cilvēciskās intereses, bet arī Savienoto Valstu pienākumi pret padomju sabiedroto un praktiskās problēmas, ko radīja tik liela ļaužu pieplūduma ēdināšana un organizēšana. Viņš nolēma pieņemt ievainotus un neapbruņotus karavīrus, bet noraidīja Ēdelsheima lūgumu palīdzēt uzbūvēt un salabot tiltus, lai varētu veikt evakuāciju. Viņš atteicās arī pieņemt civilos bēgļus. Tiem pēc kara jebkurā gadījumā bija jāatgriežas mājās. Nākamajā rītā, 5.maijā Elbes šķērsošana sākās visā nopietnībā, trijās vietās: pa stipri bojāto dzelzceļa tiltu starp Štendālu un Šēnhauzenu (Schdnbausen), pa tilta paliekām pie Tangermindes un ar prāmi no Ferhlandes (Fercbland) duci kilometru tālāk uz dienvidiem. Priekšroka bija Devītās armijas karavīriem. Visi, kas gaidīja austrumu krastā, prātoja, cik daudz laika viņiem vēl atlicis. Divpadsmitās armijas aizsardzības perimetru nemitīgi samazināja padomju uzbrukumi. Vācu fronte upes krastā bija nepilnus divdesmit piecus kilometrus gara, centrā ap astoņpadsmit kilometriem plata. Padomju artilērijas ap​šaude sāka radīt smagus zaudējumus gan civilo bēgļu, gan kara​vīru vidū. Divpadsmitās armijas karavīri šai laikā pārdzīvoja ļoti jauktas jūtas. Viņi lepojās ar savu glābēju misiju, ienīda Sarkano armiju, dusmojās uz amerikāņiem par to, ka tie nav tikuši tālāk uz priekšu, nīda nacistu režīmu, kas bija apkrāpis savu tautu. Tas viss šķita apkopojamies viņu bēgļu ceļā uz Tangermindi. Ceļmalā kāds nacistu parti​jas plakāts joprojām vēstīja: “Paldies mūsu Fīreram!” ASV armijas nodaļas kontrolēja un filtrēja karavīru plūsmu uz tiltiem, meklējot esesiešus, ārzemniekus un civilistus. Daži amerikāņi atņēma vācu zaldātiem ne tikai ieročus, bet arī pulksteņus un medaļas. Daudzi vācu zaldāti atdeva sievietēm savas tērauda ķiveres un šineļus, lai šādi nogādātu tos otrajā krastā, tomēr vairums no viņiem tika atklāti un izstumti no rindas. Pār tiltiem centās tikt arī citas apdraudētas grupas. Rindās mēģināja ielavīties Padomju Savienībā dzimušie Hiivi, vēl arvien ģērbušies vērmahta mundieros. Viņi zināja, ka padomju gūstā viņus gaida briesmīga atmaksa. Aprīļa sākumā pie Oderas Devītajā armijā bija bijuši 9139 Hiwi, bet dzīvi palika un līdz Elbei spēja nonākt ne vairāk par 5000. Waffen-SS karavīri, uzzinājuši, ka amerikāņi grasās nodot viņus Sarkanajai armijai, iznīcināja savus dokumentus un norāva zīmotnes. Daži ārzemju Waffen-SS brīvprātīgie izlikās par spaidu darbu strādniekiem. Zobārstam Jostām van Ketelam (Joost van Ketel), dienējušam SS Nederland divīzijā, bija izdevies izvairīties no aresta, kad mežā pie Halbes viņu bija apturējuši sarkanarmieši. “Nix SS,” viņš bija teicis. “Russki Kamerade-Hollandia.” Tad viņš bija uzrādījis pasi ar sarkanu, zilu un baltu svītru, un tā tika atrasta par pareizu. Šis pats triks Ketelam izdevās arī ar amerikāņiem tālāk dienvidos pie Desavas, turpretī viņa vācu biedrs tika nekavējoties atmaskots. Ģenerālis Venks bija ierīkojis savu štābu Šēnhauzenas parkā, grāfa Bismarka rezidencē. Nebija iespējams nepamanīt, cik ironiski ir tas, ka visam lemts beigties tieši šeit, jo Bismarks taču bija uzskatījis, ka Vācijai jāizvairās no kara ar Krieviju, lai tas maksātu ko maksādams. 6. maijā apkārtējais placdarms bija sarucis līdz astoņiem kilometriem garumā un diviem platumā, un bataljoniem, kas aizstāvēja perimetru, tikpat kā bija izbeigusies munīcija. Padomju tanku, artilērijas un katjušu uguns

nogalināja tūkstošus no tiem cilvēkiem, kas joprojām stāvēja rindās, lai šķērsotu šauros tiltus. Tas, vai jāiet bojā pēdējā brīdī, bija atkarīgs vairs tikai no Kriegsglūck - “kara veiksmes”. Taču pastiprinātie uzbrukumi 6.maijā apdraudēja arī amerikāņus, kas filtrēja bēgļus. ASV Devītā armija, nevēloties zaudēt savus karavīrus padomju apšaudē, atkāpās pār upi, mazliet nostāk no Elbes. Tas radīja tieši tādu izdevību, kādu gaidīja bēgļi. Viņi me​tās upei pāri. “Daudzi, kas nespēja šķērsot Elbi, nošāvās,” stāstīja Venka štāba priekšnieks pulkvedis Reihhelms. Citi mēģināja tikt pār plato, straujo upi, izmantojot laivas un plostus, uzmeistarotus no dēļiem un tukšām degvielas kannām. Operatīvais virsnieks pulkvedis fon Humbolts atceras, ka izmantotas smailītes, plakandibenes, visi paštaisītu plostu veidi, kādus vien var iedomāties. Viņš piezīmēja: “īstā problēma bija tā, ka laivu kādam vajadzēja atairēt atpakaļ, bet starp tiem, kas centās glābties, tādu brīvprātīgo bija maz.” Amerikāņu vienības otrajā krastā joprojām pūlējās aizsūtīt viņus atpakaļ, taču atraidītie mēģināja atkal. Ģenerālis fon Ēdelsheims apgalvoja, ka amerikāņiem bijis dots rīkojums šaut uz laivām, kurās ir civilie bēgļi, tomēr tas ir apšaubāmi. Spēcīgākie peldētāji paņēma līdzi sakaru kabeli, iekoduši zobos vienu tā galu, tad piesēja to pie kāda stumbra vai pie koka saknes pretējā krastā. Vājāki peldētāji, kā arī sievietes un bērni tika pāri, turoties pie šiem kabeļiem, taču tie nereti pārtrūka. Daudzi karavīri un civilisti, varbūt pat vairāki simti, noslīka, mēģinot šķērsot upi. 7.maija rītā sākās vācu frontes sabrukums. Nedaudzās pēdējās Divpadsmitās armijas artilērijas apkalpes izšāva atlikušo munīciju un tad uzspridzināja savus lielgabalus, un tas bija “visgrūtākais brīdis katram artilēristam”, kā rakstīja Retihs. Viņš jutās šokēts par dažu vienību morālo pagrimumu un ļoti lepojās ar kareivisko stāju, ko saglabāja viņa kadeti Scbarnhorst divīzijā - “iespējams, pēdējā vērmahta formācijā, kas Vācijas ziemeļos joprojām bija kaujasspējīga”. Pirms atkāpšanās pār upi viņi iznīcināja pēdējos krājumus un transporta līdzekļus. Retihs sadedzināja savu “uzticamo Tatra džipu”, uzlejot tam kannu benzīna un tad uzsviežot rokasgranātu. Apkārt satraukti auļoja simtiem pamestu zirgu. Karavīri mēģināja iedzīt tos upē, veltīgi cerēdami, ka izdosies piespiest zirgus pārpeldēt upi. Tas bija “sāpīgs skats”. Retihs sapulcināja savus atlikušos vīrus netālu no Šēnhauzenas tilta un teica viņiem atvadu uzrunu par grūto ceļu, ko viņi nostaigājuši kopā. Rūgti spītējot sakāvei, viņi uzsauca “pērkondimdošu Sieg Heil Vācijai”, pirms devās prom, “lai šķirtos uz mūžu”. Iedami pār pussagrauto dzelzs tiltu, viņi iemeta ieročus, binokļus un citus atlikušos piederumus tumšajos Elbes ūdeņos. Tajā pēcpusdienā ģenerālis Venks šķērsoja upi netālu no sava Sēnhauzenas štāba. Viņš ar darbiniekiem bija tur palicis līdz pēdējam brīdim. Padomju karaspēks atklāja uguni uz viņa laivu un ievainoja divus apakšvirsniekus, vienu no tiem nāvīgi. Tikmēr Berlīnē bez panākumiem turpinājās Hitlera mirstīgo atlieku meklējumi. Sešu Gebelsa bērnu līķus uzgāja tikai 3.maijā. Viņi tika atrasti guļam zem segām trijās divstāvu gultiņās. Sejas no cianīda bija tumši pietvīkušas, tāpēc izskatījās, ka viņi ir dzīvi, tikai aizmiguši. SMERŠ atveda Hitlera Kriegsmarine sakaru virsnieku viceadmirāli Fosu (Vbss), lai viņš tos identificētu. Ieraugot bērnus, Foss esot izskatījies pilnīgi satriekts. Tajā dienā notika savāds starpgadījums, kad Reihskanceleju apmeklēja 1.Baltkrievijas frontes ģenerāļi. Tika atrasts kāds līķis - vīrietis ar mazām Ūsiņām un matu šķipsnu, kas krita diagonāli pār pieri. Tomēr šis līķis nekļuva par izmeklēšanas objektu, jo mirušajam kājās bija salāpītas zeķes. Visi bija vienisprātis, ka fīrers taču nebūtu valkājis lāpītas zeķes. Daudz vairāk Staļinu satrauca ziņa, ka dažiem parastiem zaldātiem esot ticis atļauts aplūkot Gebelsa līķi. Atbildīgie virsnieki tika sodīti. Tulks Rževska, rakstīdama par noslēpumainības plīvuru, kas slīga pār Hitlera līķa identificēšanu, uzsvēra, ka “Staļina sistēmai bija nepieciešama gan ārēju, gan iekšēju ienaidnieku klātbūtne, un viņš baidījās no spriedzes atslābuma”. Dubultnieku acīmredzot bija paredzēts izmantot kā pierādījumu tam, ka gatavota kāda pretpadomju sazvērestība. Pat tad, kad jau nākamajā dienā tika atrasts īstais Hitlera līķis, no Kremļa tūdaļ pienāca stingrs aizliegums pieminēt to kādam kaut ar vārdu. Staļina stratēģijas mērķis

nepārprotami bija norādīt uz saikni starp Rietumiem un nacismu, radot iespaidu, ka līķi slēpj briti vai amerikāņi. Augstā līmenī jau klīda baumas, ka Hitlers pēdējā brīdī aizbēdzis pa tuneļiem vai ar lidmašīnu kopā ar Hannu Reiču un slēpjoties amerikāņu okupētajā Bavārijā. Nav gandrīz nekādu šaubu, ka tā bija melna propaganda, kas balstījās uz Staļina aizdomām, ka Rietumu Sabiedrotie gatavojas viņam aiz muguras vienoties ar nacistiem. Pēc kārtējām pratināšanām 5.maijā beidzot tika atrasti Hitlera un Evas Braunas līķi. Diena bija vējaina un apmākusies. Reihskancelejas dārzs tika pārmeklēts vēlreiz, vēl rūpīgāk. Kāds zaldāts pamanīja, ka šāviņa bedrē no zemes rēgojas pelēkas segas stūris. Tika atrakti divi apdeguši līķi. Tai pašā bedrē tika atrasti vācu aitusuņa un ku​cēna līķi. Par to nekavējoties informēja ģenerāli Vadisu. Nākamajā rītā pirms ausmas kapteinis Derjabins un šoferis ietina Hitlera un Evas Braunas līķus palagos un slepus iznesa tos cauri Berzarina kordonam. Viņi aizveda līķus uz SMERŠ bāzi Būhā (Buch) Berlīnes ziemeļaustrumu stūrī. Tur nelielā mūra ēkā, kur atradās klīnika, Dr. Fausts (Faust), pulkvedis Krajevskis un citi patologanatomi, kas bija ataicināti veikt ekspertīzi Gebelsa līķim, sāka darbu ar vissvarīgākajām Trešā reiha atliekām. Saskaņā ar Rževskas atstāstu tiesu medicīnas eksperti kļuvuši bažīgi, kad viņiem pavēlēts saglabāt pilnīgu un mūžīgu slepenību attiecībā uz savu darbu ar Hitlera līķi. Nav skaidrs, vai par tā atrašanu zināja Teļegins. Lai nu kā, vēlāk Berija lika viņu arestēt cita iemesla dēļ. Taču par Hitlera līķa atrašanu netika informēts ne Berzarins, ne Žukovs. Pēc diviem gadu desmitiem beidzot uzzinājis patiesību, Žukovs jutās nekrietni apkrāpts. Vadiss gribēja būt pilnīgi drošs, ka atrasts īstais līķis, pirms ziņoja par to Berijam un Staļinam, tāpēc deva rīkojumu pārbaudīt visu vēlreiz. Viņa darbinieki sameklēja Hitlera zobārsta asistenti. Aplūkojusi atrastā galvaskausa žokļus, viņa apstiprināja, ka tie patiešām pieder fīreram. Viņa bija pazinusi zobu tiltiņus. Žokļi šim nolūkam bija speciāli atdalīti no galvaskausa un tika uzglabāti sarkanā, ar atlasu oderētā kārbiņā - “tādā, kādas tiek izmantotas lētai bižutērijai”, piezīmēja Rževska. 7. maijā Vadiss jutās pietiekami pārliecināts par iegūtajiem faktiem, lai rakstītu par tiem ziņojumu. Hitlera nāve gan tūdaļ nepielika punktu karam Eiropā, tomēr neapšaubāmi paātrināja tā pēdējos notikumus. 2.maijā padevās vācu spēki - gandrīz miljons vīru - Ziemeļitālijā un Austrijas dienvidos. Čērčils gribēja steigšus sūtīt karaspēku uz Fjumi (Fiume) un ieņemt Triesti (Trieste), pirms to sagrābj Tito dienvidslāvu partizāni. Sacīkstēs par Baltijas jūras piekrasti Slēsvigā-Holšteinā uzvarēja britu 1.armija, kas ziemeļos no Elbes pirmā sasniedza Lībeku un Trāvemindi. Sabiedrotie gatavojās ātrai Dānijas atbrīvošanai. Tikmēr Rokosovska 2.Baltkrievijas fronte, kura nu vairs nevarēja iegūt par balvu Dāniju, bija okupējusi gandrīz visu Mēklenburgu. Taču viņa armijas bija saņēmušas samērā maz gūstekņu. Par lielām dusmām krieviem, Manteifela Trešā tanku armija un ģenerāļa fon Tipelskirha Divdesmit pirmā armija bija devušās uz rietumiem, lai padotos britiem. Šī masveidīgā padošanās Rietumu Sabiedrotajiem atņēma Padomju Savienībai vergu darbaspēku, uz kuru tā bija cerējusi kā uz kompensāciju par kara postījumiem, nodarītiem vērmahta invāzijas laikā. Tūdaļ pēc galīgās kapitulācijas Eizenhauers, joprojām negribēdams kaitināt Kremli, informēja Stavku, ka visas vācu karaspēka vienības, ieskaitot Šernera armijas, tikšot nodotas Sarkanajai armijai. Antonovs šo ziņu “uzņēma ar dziļu gandarījumu”. 1.maija pēcpusdienā ģenerāladmirālis fon Frīdeburgs (Hans Georg von Friedeburg) un bijušais Heinrici štāba priekšnieks ģenerālis Kincels ieradās feldmaršala Montgomerija štābā Līneburgas tīrelī, lai parakstītu kapitulācijas aktu visiem vācu bruņotajiem spēkiem Vācijas ziemeļrietumos, Dānijā un Holandē. Ģenerālis Bredlijs, 5.maijā tiekoties ar maršalu Koņevu, pasniedza viņam karti, kurā bija iezīmēta katras ASV armijas divīzijas atrašanās vieta. Pretī Bredlijs saņēma vienīgi brīdinājumu, lai amerikāņi neiejaucas Čehoslovākijas okupācijā. Padomju radiogrammas bija nekautrīgi naidīgas un pat brutālas. Molotovs paziņoja satriektajam valsts sekretāram Edvardam Stetīniusam (Edward Stettinius) Sanfrancisko, ka sešpadsmit poļu delegāti, kas bija nosūtīti vest sarunas ar padomju kontrolēto pagaidu valdību, ir apsūdzēti 200 sarkanarmiešu noslep​kavošanā. Koņeva 1.Ukrainas fronte bija saņēmusi pavēli pagriezties uz dienvidiem un ieņemt Prāgu. Tur čehu

pretošanās, ko atbalstīja pretējā pusē pārsviedušies un bojāejai lemtie ģenerāļa Vlasova karavīri, pārauga dumpī pret feldmaršala Šernera karaspēku. 30.aprīlī Cērčils bija lūdzis, lai amerikāņi sūta turp ģenerāļa Patona Trešo armiju un ieņem pilsētu pirms Sarkanās armijas ierašanās, bet ģenerālis Māršals atteicās to darīt. Padomju rokās krita Vīne, Berlīne un Prāga un līdz ar tām visa Viduseiropa. Padomju okupācijas pārvalde Austrijā bija sastadījusi pagaidu valdību, nekonsultejoties ar Sabiedrotajiem. Silēzijas galvaspilsēta Breslava kapitulēja 6.maijā pēc drausmīgā aplenkuma, kas bija turpinājies gandrīz trīs mēnešus. Pats Vlasovs sākumā bija noraidījis domu par vāciešu nodošanu pēdējā brīdī, tomēr, lai ko viņš darītu, izredžu viņam nebija. “1945. gada 12.maijā pie Pilzenes pilsētas Čehoslovākijā,” ziņoja 1.Ukrainas frontes politiskās nodaļas priekšnieks, “25.tanku korpusa tankisti sagūstīja Dzimtenes nodevēju ģenerāli Vlasovu. Apstākļi bija šādi: pie viena no 25. tanku korpusa apakšpulkvežiem piegāja kāds Vlasova armijas karavīrs kapteiņa dienesta pakāpē un, rādīdams uz automašīnu, kas brauca pa ceļu rietumu virzienā, paziņoja, ka tajā atrodas ģenerālis Vlasovs. Nekavējoties tika organizēta pakaļdzīšanās, un 25.tanku korpusa tankisti notvēra nodevēju.” Vlasovam, kurš itin kā centies paslēpties zem segām, klāt bijusi “amerikāņu pase uz viņa vārda” (šo pierādījumu var pievienot sarakstam, kurā uzskaitīti pret Rietumiem vērstās propagandas iemesli), “partijas biedra karte, ko viņš bija saglabājis, un kopija no viņa pavēles karaspēkam pārtraukt cīņas, nolikt ieročus un padoties Sarkanajai armijai”. Vlasovs no Koņeva štāba ar lidmašīnu tika nogādāts Maskavā. Tur vēlāk lielījās ar to, ka viņš miris no briesmīgas un ilgas spīdzināšanas. 13. un 14.maijā 20 000 viņa karavīru tika sagūstīti Pilzenes apkaimē un nosūtīti uz īpaši sagatavotām nometnēm SMERŠ pratināšanai. Tikmēr dienvidos amerikāņi bija pavirzījušies uz austrumiem un dienvidaustrumiem no Minhenes, kā arī uz dienvidiem, ieejot Tirolē, bet pēc Eizenhauera pavēles apstājušies. Franči bija ieņēmuši Brēgencu (Bregenz) pie Konstances (Constance) ezera. Ģenerālis fon Zaukens ar Otrās armijas pārpalikumu joprojām turējās Vislas deltā uz Austrumprūsijas robežas. Kurzemē divīzijas, ko Gudērians bija gribējis nogādāt Vācijā Berlīnes aizstāvēšanai, turpināja pretoties ielenkumā par spīti smagajai padomju apšaudei. Un Kriegsmarine, lai gan tai trūka degvielas, turpināja evakuāciju no Hēlas pussalas, Kurzemes un Vislas estuāra. Tomēr visaktīvāk cīņas risinājās ap Prāgu, kur feldmaršala Sernera armiju grupa Mitte pretojās triju padomju fronšu uzbrukumiem. Agri 7.maija rītā Eizenhauera štābā Reimsā ģenerālis Jodls Dēnica un OKW vārdā parakstīja kapitulācijas aktu. Padomju galvenais sakaru virsnieks SHAEF ģenerālis Susloparovs parakstījās “padomju virspavēlniecības vārdā”. Staļins, to uzzinājis, pārskaitās. Kapitulācijas akts taču bija jāparaksta Berlīnē un jāpieņem Sarkanajai armijai, kas iznesusi galveno cīņu smagumu. Vēl vairāk viņu aizkaitināja Rietumu Sabiedroto vēlēšanās nākamajā dienā izsludināt uzvaru Eiropā, jo viņi nespētu novērst to, ka detaļas parādās presē. Nav nekāds brīnums, ka Staļinam tas šķita pāragri. Par spīti Jodla parakstam Reimsā, Šernera armiju grupa Čehoslovākijā turpināja sīvi pretoties, un nebija padevies nedz ģenerālis fon Zaukens, nedz lielais karaspēks, kas atradās Kurzemes katlā. Taču ļaužu pulki, kas Londonā jau posās svinībām, mudināja Čērčilu palikt pie sava - ka paziņojums izskanēs otrdien, 8.maijā. Staļins gan nedaudz piekāpās, tomēr pieprasīja, lai paziņots tiek īsi pēc pusnakts, pašā 9. maija sākumā, pēc galīgās kapitulācijas Berlīnē. Taču padomju vadība nevarēja novērst to, ka viņu pašu karavīri pāragri ķeras pie svinēšanas. Konijs Volfs 47.armijas 7.nodaļā gandrīz visu 8.maiju niekojās, grozīdams radioaparāta pogu. Viņš uztvēra paziņojumu no Londonas un izkliedza to saviem biedriem. Vēstis Berlīnē izplatījās ātri. Jaunas kareives vairs nevilcinājās un sāka mazgāt savas drebes, bet sarkanarmieši devas kaislīgas alkohola medības. SMERŠ virsnieki uzsauca Rževskai, lai pošas ballei. Rževskai bija piedraudēts, ka viņa “samaksās ar [savu] galvu”, ja pazudīs Hitlera žokļi, tāpēc viņa pavadīja trauksmainu vakaru, ar vienu roku liedama citiem glāzēs dzeramo, bet otrā sažņaugusi grezno, sarkano kārbiņu. Tas bija prātīgs lēmums - tonakt uzticēt lietiskā pierādījuma glabā​šanu sievietei.

Tiem, kas bija cīnījušies līdz pēdējam mirklim, šī vēsts sagādāja vēl lielāku prieku. Tie, kas uzbruka Divpadsmitās armijas perimetram ap Šēnhauzenu pie Elbes, bija cietuši smagus zaudējumus. 5.maijā Jurija Gribova bataljons zaudēja gandrīz pusi vīru, uzbrūkot Scharnhorst divīzijas pārpalikumam. Viņu pulka komandieris, Padomju Savienības Varonis, divas dienas vēlāk krita pēdējās sadursmēs. Taču 7.maija vakarā uguns mitējās. “Uzvaru mēs svinējām mežā. Sastājāmies rindā kādā lielā klajumā un nemaz neļāvām divīzijas komandierim pabeigt jūsmīgo runu, jo sākām šaut signālraķetes. Sirdis mums bija laimes pilnas, pār vaigiem plūda asaras.” Atvieglojumam vienmēr piejaucās arī skumjas. “Pirmais tosts par uzvaru,” teica sarkan​armieši. “Otrais - par kritušajiem draugiem.” Rakstnieks Konstantīns Simonovs vēroja noslēguma drāmu Berlīnē. Vēlu 8.maija rītā viņš zvilnēja zāļainā laukumiņā Tempelhofas lidlaukā, no kura tagad bija aizvākti vācu lidmašīnu vraki. “Resns maza auguma pulkvedis” dresēja 300 padomju godasardzes karavīrus parādei, vēl un vēlreiz likdams tiem visu atkārtot. Tad ieradās Žukova vietnieks ģenerālis Sokolovskis. Drīz parādījās pirmā lidmašīna. Tur kopā ar padomju diplomātu svītu atlidoja Andrejs Višinskis - Maskavas paraugprāvu prokurors, tagad ārlietu ministra vietnieks. Viņam bija jākļūst par Žukova politisko uzraudzītāju. Pēc pusotras stundas nolaidās vēl viena Dakota, kas atveda Eizenhauera vietnieku un pārstāvi, gaisa spēku virspavēlnieku Tederu un ASV Gaisa karaspēka komandieri Eiropā ģenerāli Kārlu Spācu (Cari Spaatz). Simonovs atzīmēja, ka Teders ir slaids, jauns un enerģisks, “smaida bieži un it kā māksloti”. Sokolovskis steidzās ar viņu sasvei​cināties un tad veda viesus uz godasardzes pusi. Nolaidās trešā lidmašīna. Izkāpa Keitels, admirālis Frīdeburgs un ģenerālis Štumpfs (Hans Jūrgen Stumpff), kas pārstāvēja Luftwaffe . Piesteidzās ģenerālis Serovs un veda vāciešus godasardzei garām pa aizmuguri, lai kāds nenodomātu, ka tā paredzēta arī viņiem. Keitels vēlējās iet priekšgalā. Pilnā formastērpā, ar admirāļa zizli labajā rokā, viņš gāja lieliem soļiem, cieši skatīdamies taisni uz priekšu. Izskatīgas transporta regulētājas - jaunas kareives ar beretēm pakausī un ar automātiem plecā - bija apturējušas satiksmi, lai atbrīvotu štāba mašīnām ceļu uz Žukova jauno štābu Karlshorstā. Štāba mašīnu kolonna sacēla biezus putekļu mākoņus; ielu malās un krustojumos stāvēja un skatījās vācieši. Simonovs varēja iztēloties, ko viņi domā, noraugoties, kā viņu ģenerāļi dodas parakstīt galīgo kapitulāciju. Īsi pirms pusnakts visu Sabiedroto pārstāvji iegāja “divstāvu ēkā, kur agrāk bija atradusies Karlshorstas vācu militāro inženieru augstskolas ēdnīca”. 2.gvardes tanku armijas komandieris ģenerālis Bogdanovs un vēl viens padomju ģenerālis zālē nejauši apsēdās krēslos, kas bija paredzēti vācu delegācijai. Kāds štāba virsnieks viņiem to pačukstēja, un “viņi pielēca kājās burtiski kā čūskas sadzelti” un aizgāja sēdēt pie cita galda. Kā stāsta aculiecinieki, Rietumu preses pārstāvji un kinohroniku operatori esot “izturējušies kā ārprātīgi”. Izmisīgi cenzdamies ieņemt vislabākās vietas, viņi grūda malā ģenerāļus un centās aizspraukties aiz galvenā galda zem četru Sabiedroto karogiem. Pēdīgi maršals Žukovs apsēdās. Tederam tika ierādīta vieta pa labi no viņa, bet ģenerālim Spācam un ģenerālim de Latram de Tasiņī - pa kreisi. Tika ievesta vācu delegācija. Frīdeburgs un Štumpfs šķita rezignēti. Keitels centās izskatīties pavēlniecisks un ik pa brīdim veltīja gandrīz nicīgus skatienus Žukovam. Simonovs nojauta, ka Keitelā kvēlo naids. To manīja arī Žukovs, redzēdams, ka Keitela seju klāj sarkani plankumi. Galda galā tika nolikti kapitulācijas dokumenti. Vispirms tos parakstīja Žukovs, pēc tam Teders, Spācs un ģenerālis de Latrs. Keitels ļoti stalti sēdēja savā krēslā, sažņaudzis dūres. Galvu viņš lieca arvien vairāk atpakaļ. Slaids vācu štāba virsnieks, kas miera stājā stāvēja viņam aiz muguras, “raudāja, sejā nepakustoties ne muskulim”. Žukovs piecēlās. “Mēs aicinām vācu delegāciju parakstīt kapitulācijas aktu,” viņš krieviski teica. Tulks pārtulkoja, bet Keitels ar žestu nepacietīgi deva zīmi, ka ir sapratis un lai viņam atnes dokumentus. Taču Žukovs norādīja uz savu galda galu. “Pasakiet viņiem, lai parakstīties nāk uz šejieni,” viņš teica tulkam. Keitels piecēlās un devās turp. Viņš uzsvērti novilka cimdu, pirms paņēma pildspalvu. Viņam,

protams, nebija ne jausmas, ka augsta ranga padomju virsnieks, kas parakstīšanās laikā skatās viņam pār plecu, ir Berijas pārstāvis ģenerālis Serovs. Keitels uzvilka cimdu un atgriezās savā vietā. Pēc tam parakstījās Štumpfs un Frīdeburgs. “Lai vācu delegācija atstāj zāli!” paziņoja Žukovs. Visi trīs vīrieši piecēlās. Keitels - “masīviem žokļiem kā buldogam” - sveicienā pacēla savu admirāļa zizli, tad apgriezās uz papēža. Kad aiz viņiem aizvērās durvis, šķita, ka tie, kas palikuši telpā, visi reizē izelpo. Spriedze acumirklī izzuda. Žukovs un Teders smaidīja. Visi sāka dzīvi sarunāties un spiest cits citam roku. Padomju virsnieki apkampās ar īstu lāča grābienu. Svinības, kas sekoja šim notikumam, turpinājās gandrīz līdz rītausmai, ar dziesmām un dejām. Pats maršals Žukovs dejoja Russkaja, saviem ģenerāļiem skaļi gavilējot. Pat iekštelpās viņi skaidri dzirdēja, kā visā pilsētā skan šāvieni: tur virsnieki un ierindnieki par godu svinībām izšāva naksnī​gajās debesīs atlikušo munīciju. Karš bija beidzies.

26.Vae victis! Staļins uzlūkoja Berlīnes ieņemšanu kā taisnīgu atalgojumu Padomju Savienībai, taču guvums lika vilties un postījumi bija briesmīgi. Svarīgs mērķis bija Berlīnes Reicbsbank. Serovs iesniedza atskaiti par 2389 kilogramiem zelta, divpadsmit tonnām sudraba monētu un miljoniem banknošu no valstīm, ko bija okupējusi Ass. Tomēr lielākā daļa nacistu zelta krājumu bija aizvesta uz rietumiem. Bet Serovu vēlāk apsūdzēja par to, ka viņš noklusējis arī zināmas summas, kas iztērētas NKVD “operatīvajiem izdevumiem”. Galvenais mērķis bija: atņemt Vācijai visas laboratorijas, darbnīcas un rūpnīcas. Pat Maskavas NKVD iesniedza sarakstu ar lietām, ko vēlējās saņemt no policijas tiesu medicīnas laboratorijām. Visaugstākā prioritāte bija padomju kodolizpētes programmai Operācija Borodina, tomēr lielas pūles tika veltītas arī tam, lai sadzītu pēdas raķešu V-2 konstruktoriem, Siemens inženieriem un visiem citiem tehnikas lietpratējiem, kas varētu palīdzēt padomju ieroču industrijai panākt Savienotās Valstis. Tikai nedaudziem, piemēram, profesoram Jungām un viņa komandai, kas atteicās palīdzēt darbā ar nervu gāzi, izdevās pretoties padomju spiedienam. Vairums pārējo baudīja samērā privileģētus apstākļus un tiesības izsaukt uz Padomju Savienību arī savu ģimeni. Izrādījās, ka atrast vācu zinātnisko aparatūru ir vēl grūtāk nekā tās konstruktorus. Lielais vairums iekārtu, kas bija aizvestas uz Maskavu, nebija lietojamas, jo tām bija nepieciešama precīzijas tehnoloģijām piemērota vide un vistīrākie izejmateriāli. “Sociālisms nespēs gūt labumu,” piezīmēja viens no padomju zinātniekiem, kas bija iesaistīts Berlīnes iekārtu demontāžā, “pat ja pārņems visu citas valsts tehno​loģisko infrastruktūru.” Laboratoriju un rūpnīcu iekārtu demontāžas programmā lielākoties valdīja haoss un posts. Sarkanarmieši, kas atrada metilspirtu, dzēra to paši un piedāvāja biedriem. Vācu strādnieču grupas demontēja darbnīcu iekārtas, kas pēc tam tika pamestas zem klajas debess un sarūsēja. Pat no tā, kas beigu beigās tika aizvests uz Padomju Savienību, lietderīgi tika izmantota niecīga daļa. Staļina industriālās ekspropriācijas teorija bija vēl vairāk nekā veltīga. Tā vainagoja Sar​kanās armijas tumsonīgo attieksmi pret vācu īpašumu vispār. Franču karagūstekņus ārkārtīgi pārsteidza tas, ka “tika sistemātiski iznīcinātas iekārtas, kas darbojās labi un varēja strādāt arī turpmāk”. Tā bija milzīga resursu izšķiešana, kas lēma padomju okupēto Vāciju atpa​licībai, no kuras tā vairs neatguvās. Individuālā laupīšana turpinājās tikpat izšķērdīgi kā Austrumprūsijā, tagad gan kļūdama eksotiskāka. Padomju ģenerāļi uzvedās kā sultāni. Vasilijs Grosmans rakstīja par kādu Čuikova korpusa komandieri dažās pēdējās kauju dienās. Savā piezīmju grāmatiņā viņš atzīmēja, ka šī ģenerāļa īpašumā ir “divi takši (jauki zeļļi), papa​gailis, pāvs un pērļu vistiņa, ko viņš visur vadā līdzi. Viņa štābā iet ņigu ņegu.” Vairums ģenerāļu trofeju bija padoto komandieru dāvanas; viņi, ieņēmuši kādu pili vai bagātu namu, naski pievāca labākos atradumus, lai atdotu tos saviem priekšniekiem. Žukovam tika uzdāvinātas divas Holland & Holland bises. Vēlāk šo faktu izmantoja Abakumovs, lai mēģinātu Žukovu diskreditēt; nav gandrīz nekādu šaubu, ka tas tika darīts pēc Staļina rīkojuma. Pateicoties staļiniskajai mānijai, visi fakti denunciācijas ziņojumos tika daudzkārt pārspīlēti, tāpēc šīs divas bises pārvērtās par “divdesmit unikālām Golland & Golland [sic] ražojuma medību bisēm”. Militārās hierarhijas zemākajā pakāpē Sarkanās armijas zaldāti savāca pārsteidzoši raibu laupījumu. Jaunās kareives bija ieinteresētas pievākt “kādas Grēthenas” pūru, cerēdamas, ka vēl izdosies atrast sev vīru šai pasaulē, kur vīriešu palicis tik maz. Precēti karavīri vāca drēbes, ko sūtīt sievām, un nesmādēja arī “Grēthenu biksītes”. Tāda veida dāvanas deva iemeslu negantai greizsirdībai mājās. Dau​dzas padomju sievas jutās pārliecinātas, ka vācietes Berlīnē pavedina viņu vīrus. Tomēr vairums karavīru koncentrējās uz tādām lietām, kuras noderētu mājas remontam un pārbūvei, kaut arī tās bija pārāk smagas piecu kilogramu pakām. Kāds virsnieks stāstīja Simonovam, ka viņa vīri

izņemot logu rūtis, katrā pusē piestiprinot koka gabalus, tad sasienot visu kopā ar stieplēm un sūtot uz mājām. Viņš atstāstīja epi​zodi Sarkanās armijas pasta nodaļā. “Ņemiet tak!” teicis zaldāts. “Ņemiet, vācieši saspridzināja man māju. Ņemiet to paku! Ja nepieņemsiet, jūs neesat nekāda pasta nodaļa.” Daudzi sūtīja maisus ar naglām. Kāds atnesa ritulī saliektu zāģi. “Vismaz varēji kaut kur ietīt,” viņam teica karavīrs pasta nodaļā. “Ņem tik! Man nav laika. Es esmu frontinieks!” “Un kur adrese?” “Uz zāģa. Te, redzi?” Adrese ar ķīmisko zīmuli bija uzrakstīta uz zāģa asmens. Citi zaldāti deva vācietēm maizi par to, ka viņas iešuva salaupītās mantas palagā, izveidojot paku. Tas bija goda jautājums - nosūtīt radiem un draugiem smalkas dāvanas, piemēram, platmales vai pulksteņus. Apsēstība ar pulksteņiem bija tik liela, ka tie tika vērtēti augstāk par daudz dārgākām lietām. Zaldāti nereti nēsāja vairākus pulksteņus, no kuriem vismaz viens rādīja Maskavas laiku un otrs Berlīnes laiku. Šī iemesla dēļ viņi arī pēc kapitulācijas joprojām grūda automātu stobrus civilistiem pakrūtē un pieprasīja: “Uri, uri!” Un vācieši padomju lauzītajā vācu valodā centās paskaidrot, ka pulk​steņi jau atņemti: “Ubr schon Kamerad.” Berlīnē uz laupīšanu ieradās krievu puikas, daži tikko divpadsmit gadu veci. Divi no tiem arestēti atzinās, ka atkūlušies no pašas Vologdas, kura atradās krietnu gabalu uz ziemeļiem no Maskavas. Mazāk pārsteidzoši ir tas, ka šajā karnevāla gaisotnē arī ārzemju strādnieki visās atbrīvotajās teritorijās bija “atbildīgi par ievērojamu laupīšanas apjomu”, kā liecināja kāds ASV armijas ziņojums. “Vīrieši dodas uz vīna pagrabiem, sievietes - uz apģērbu veikaliem, un pa ceļam gan vieni, gan otri savāc visu atrasto pārtiku.” Tomēr “lielu da​ļu laupīšanas, kas piedēvēta ārzemniekiem, patiesībā veic vācieši paši”. Vācieši juta dziļu naidu pret spaidu darbu strādniekiem, baidījās no viņiem un bija šausmās, kad Rietumu Sabiedrotie uzstāja, ka šie strādnieki jāpabaro pirmie. 1. maijā Mērfijs rakstīja valsts sekretāram: “Pat Minsteres bīskaps esot nosaucis visas pārvietotās personas par krieviem un pieprasījis, lai Sabiedrotie pasargā Vāciju no šīm “zemākajām tautām”.” Tomēr pretēji tam, ko gaidīja vācieši, spaidu darbu strādnieki pārsteidzoši maz lietoja vardarbību, ja ņem vērā, kā viņi bija cietuši pēc deportācijas uz Vāciju. Berlīnē civiliedzīvotājiem bija ļoti jauktas jūtas. Aizvainoti par laupīšanu un izvarošanām, viņi vienlaikus brīnījās un jutās pateicīgi, ka Sarkanā armija velta lielas pūles tam, lai apgādātu viņus ar pārtiku. Nacistu propaganda bija viņiem iestāstījusi, ka viņi tiks sistemātiski mērdēti badā. Ģenerālis Berzarins, kurš mēdza iet aprunāties ar vāciešiem, kas stāvēja rindās pie Sarkanās armijas lauka virtuvēm, berlīniešu acīs drīz kļuva par gandrīz tādu pašu varoni, kāds viņš bija savu karavīru acīs. Neilgi pēc tam viņš gāja bojā motocikla avārijā, kas notika piedzēruša braucēja dēļ, un vāciešu vidū izplatījās nožēla un baumas, ka viņu noslepkavojusi NKVD. Vāciešus pārsteidza kāds mazāk altruistisks pārtikas piegādes veids. Padomju zaldāti ieradās ar gaļas gabaliem un lika namamātēm tos pagatavot, kā atalgojumu atļaujot viņām piedalīties maltītē. Tāpat kā visi karavīri, arī viņi vēlējās pasēdēt pie galda īstā virtuvē, īstā mājā. Līdzi viņi vienmēr atnesa arī alkoholu. Paēduši visi svinīgi iedzēra par mieru, un pēc tam zaldāti pieprasīja pacelt tostu “par dāmām”. Vācu militārās vadības lielākā kļūda bija atteikšanās iznīcināt alkohola krājumus visur tur, kur bija paredzama Sarkanās armijas ienākšana. Šāds lēmums balstījās uz pieņēmumu, ka piedzēries ienaidnieks nevarēs cīnīties. Tomēr, par nelaimi vietējām sievietēm, izrādījās, ka alkohols ir tieši tas, kas acīmredzot vajadzīgs sarkanarmiešiem, lai viņi iegūtu drosmi izvarot, kā arī svinēt tik briesmīga kara beigas. Nebeidzamās uzvaras dzīres nebūt nenozīmēja, ka bailēm Berlīnē pienācis gals. Ieilgušo svinību gaitā tika izvarotas daudzas vācu sievietes. Kāds jauns padomju zinātnieks, kurš bija iemīlējies astoņpadsmitgadīgā vācu meitenē, no viņas uzzināja, ka 1.maija naktī kāds Sarkanās armijas virsnieks iebāzis viņai mutē pistoles stobru, lai viņa nepretotos, un izvarojis viņu.

Drīz sievietes saprata, ka vakara “medību stundās” ir jānozūd. Meitas uz vairākām dienām tika paslēptas bēniņos. Lai atnestu ūdeni, mātes izgāja ielās tikai agrā rītā, kad padomju karavīri izgulēja iepriekšējā vakara dzērumu. Dažkārt vislielākās briesmas radās tad, ja kāda māte izpauda citas ģimenes meitu slēptuvi, izmisīgi cenz​damās pasargāt pati savējās. Berlīnieši atceras, ka izsisto logu dēļ katru nakti bijuši dzirdami kliedzieni. Izvarošanas upuru skaits abās lielākajās Berlīnes slimnīcās svārstījās starp 95 000 un 130 000. Kāds ārsts lēsa, ka no aptuveni 100 000 sievietēm, kas izvarotas Berlīnē, ap 10 000 pēc tam mirušas, lielākoties izdarot pašnāvību. Tika uzskatīts, ka daudz augstāks nāves gadījumu procents ir starp tiem 1,4 miljoniem sieviešu, kas cietušas Austrumprūsijā, Pomerānijā un Silēzijā. Pastāv viedoklis, ka kopumā par izvarošanas upuriem kļuvuši vismaz 2 miljoni vācu sieviešu, turklāt gandrīz puse vai pat vairākums pārcietušas vairākkārtēju izvarošanu. Urzulas fon Kārdorfas draudzeni un padomju spiedzi Šulci-Boizenu (Scbulze-Boysen) izvaroja “divdesmit trīs zaldāti cits pēc cita”. Pēc tam viņai slimnīcā bija jāuzliek šuves. Vācu sieviešu reakcija pēc pārdzīvotās izvarošanas bija visai dažāda. Daudziem upuriem, sevišķi naivām, jaunām meitenēm, kuras tikai neskaidri saprata, kas ar viņām notiek, psiholoģiskās sekas varēja būt graujošas. Veidot attiecības ar vīriešiem kļuva ārkārtīgi grūti, bieži pat uz visu mūžu. Mātes parasti daudz vairāk bažījās par saviem bērniem nekā par sevi, un šī prioritāte ļāva viņām pārvarēt pārdzīvoto. Citas sievietes, gan jaunas, gan pieaugušas, gluži vienkārši centās izdzēst pieredzēto no apziņas. “Man sevī ir jāapspiež daudz kas, lai zināmā mērā vispār spētu dzīvot,” atzinās kāda sieviete, kad bija atteikusies runāt par šo tematu. Tās, kuras nepretojās un kurām izdevās norobežot savu apziņu no notiekošā, šķiet, cieta daudz mazāk. Dažas aprakstīja to kā kaut ko līdzīgu “ārpusķermeņa” pieredzei. Viena no viņām rakstīja: “Šī sajūta ir kā barjera, kas neļauj pārdzīvotajam dominēt visā manā atlikušajā mūžā.” Acīmredzot palīdzēja arī robusts, berlīnisks cinisms. Anonīmā dienasgrāmatas autore 4.maijā rakstīja: “Kopumā mēs pamazām sākam raudzīties uz visām šīm izvarošanām ar sava veida humoru, kaut arī stipri drūmu.” Tika ievērots, ka “ivani” pirmām kārtām izraugās tuklākas sievietes, un tas radīja zināmu Schadenfreude. Šajos apstākļos novājējušas nebija tikai nacistu partijas funkcionāru sievas un tamlīdzīgas sievietes, kas iepriekš baudījušas privileģētu stāvokli. Kā atzīmēja dienasgrāmatas autore, izvarošana bija kļuvusi par kolektīvu pieredzi un tāpēc bija pārvarama kolektīvi, savstarpēji par to izrunājoties. Taču vīrieši, kas atgriezās, centās aizliegt pat pieminēt šo tematu - arī tad, ja paši nebija klāt. Sievietes atskārta, ka pašas gan pūlas tikt galā ar to, kas ar viņām noticis, toties vīrieši viņu dzīvē nereti tikai padara visu vēl ļaunāku. Tie, kas tolaik bija bijuši klāt, kaunējās par savu nespēju aizstāvēt sievietes. Hanna Gerlica (Hanna Gerlitz) padevās diviem piedzērušiem padomju virsniekiem, lai glābtu gan vīru, gan sevi. “Pēc tam man bija jāmierina vīrs un jāpalīdz viņam atgūt drosmi. Viņš raudāja kā bērns,” Hanna rakstīja. Vīrieši, kas bija izvairījušies no gūsta vai agri atbrīvoti no gūstekņu nometnēm un atgriezās mājās, emocionāli sasala, uzzinot, ka viņu prombūtnes laikā izvarota sieva vai līgava. (Daudzi karagūstekņi, kas ilgāku laiku bija atradušies padomju nometnēs, badaciešanas rezultātā bija arī “deseksualizējušies”.) Viņiem bija ļoti grūti pieņemt domu par to, ka pret viņu sievietēm pastrādāta varmācība. Urzula fon Kārdorfa dzirdēja par kādu jaunu aristokrātu, kas nekavējoties bija atsaucis saderināšanos, uzzinot, ka viņa līgavu izvarojuši pieci krievu zaldāti. Pie anonīmās dienasgrāmatas autores negaidot ieradās bijušais mīļākais, un viņa tam pastāstīja, ko pārcietušas šī nama iemītnieces. “Jūs esat pārvērtušās par bezkaunīgām kucēm!” viņš iesaucās. “Visas kā viena! Es nespēju to klausīties! Jūs visas esat zaudējušas jebkuru piedienību!” Tad viņa iedeva ciemiņam palasīt savu dienasgrāmatu, bet viņš, redzēdams, ka tur rakstīts arī par izvarošanu, paskatījās uz jauno sievieti tā, it kā viņa būtu ārprātīga. Pēc pāris dienām viņš devās prom, pateicis, ka iešot meklēt pārtiku, un vairs neatgriezās. Kāda meita, māte un vecāmāte, visas reizē izvarotas Berlīnes pievārtē, mierināja sevi ar domu, ka ģimenes tēvs taču ir kritis karā. Viņas sev teica, ka viņš būtu nogalināts, mēģinot novērst šo izvarošanu.

Tomēr patiesībā acīmredzot tikai pavisam nedaudzi vācu vīrieši ir izrādījuši to, kas, protams, bija veltīga drosme. Slavenais aktieris Harijs Lībke (Harry Liebke) tika nogalināts, iesitot ar pudeli pa galvu, kad mēģināja glābt jaunu sievieti, kura slēpās viņa dzīvoklī; taču viņš, kā šķiet, ir bijis diezgan liels izņēmums. Rindā pie ūdenssūkņa anonīmā dienasgrāmatas autore no kādas sievietes pat dzirdēja, ka tad, kad sarkanarmieši vilkuši viņu laukā no pagraba, vīrietis, kurš dzīvojis tai pašā kvartālā, viņai teicis: “Ej taču, Dieva dēļ! Tu mūs visus grūd nelaimē!” Sievieti pret padomju uzbrucēju visbiežāk mēģināja aizstāvēt vai nu viņas tēvs, vai dēls. Drīz pēc viena šāda notikuma kaimiņi vēstulē rakstīja: “Trīspadsmit gadu vecais Dīters Zāls ar dūrēm metās virsū krievam, kas zēna acu priekšā izvaroja viņa māti. Viņš panāca tikai to, ka tika nošauts.” Varbūt visgroteskākais padomju propagandas mīts bija stāsts par to, ka “vācu izlūkdienests ir atstājis Berlīnē lielu skaitu sieviešu ar veneriskām slimībām, lai viņas inficētu Sarkanās armijas virsniekus”. Cits NKVD ziņojums piedēvēja to tieši Werwolf aktivitātēm. “Daži pagrīdes organizācijas Werwolf biedri, lielākoties meitenes, no saviem vadoņiem saņēma uzdevumu kaitēt padomju komandieriem un padarīt viņus nederīgus pienākuma pildīšanai.” Pat pirms paša uzbrukuma no Oderas padomju militārā vadība izskaidroja venerisko slimību izplatību ar to, ka “ienaidnieks ir gatavs izmantot jebkuras metodes, lai mūs vājinātu un izsistu mūsu kareivjus un virsniekus no ierindas”. Ļoti daudzas sievietes drīz bija spiestas stāvēt rindās pie medpunktiem. Nekādu mierinājumu nesniedza arī tas, ka tik daudzas ir tādā pašā stāvoklī. Kāda ārste pretgaisa aizsardzības patvertnē ierīkoja venerisko slimību klīniku, bet ārpusē piestiprināja plāksnīti ar uzrakstu kirilicā “Tīfs”, lai atbaidītu krievu zaldātus. Kā liecināja filma The Third Man, penicilīns drīz bija kļuvis par vispieprasītāko melnā tirgus preci. Strauji palielinājās arī abortu skaits. Tiek lēsts, ka ap 90% upuru, kas kļuva grūtas, gāja uz abortu; tomēr šis procents šķiet pārmēru augsts. Daudzas sievietes, kas dzemdēja bērnu, atstāja to slimnīcā - parasti tāpēc, ka zināja: vīrs vai līgavainis nemūžam nepieļaus, ka šis bērns dzīvo viņa mājā. Lāgiem ir grūti izprast, vai gados jaunos padomju virsniekus ir vadījis cinisms vai pilnīgi akls ideālisms. “Sarkanā armija morālā ziņā ir visaugstāk attīstītā armija pasaulē,” kāds vecākais leitnants paziņoja sapieru virsniekam. “Mūsu karavīri uzbrūk tikai apbruņotam ienaidniekam. Lai kur atrazdamies, mēs vienmēr rādām cilvēcības priekšzīmi vietējiem iedzīvotājiem, un jebkuras vardarbības un laupīšanas izpausmes mums ir svešas.” Vairumā frontes strēlnieku divīziju valdīja labāka disciplīna nekā, piemēram, tanku brigādēs un aizmugures vienībās. Un plašs anekdotisku pierādījumu klāsts liecina, ka Sarkanās armijas virsnieki, kas piederēja pie ebreju tautības, ir ļoti centušies aizstāvēt vācu sievietes un meitenes. Tomēr šķiet, ka vairums virsnieku un ierindnieku neņēma vērā Staļina 20.aprīļa rīkojumu, ko izplatīja Stavka un kas pavēlēja visiem karavīriem “mainīt attieksmi pret vāciešiem [..] un izturēties pret viņiem labāk”. Zīmīgi, ka par šī rīkojuma iemeslu tika minēts tas, ka “brutālā apiešanās” rada stūrgalvīgu pretestību, “un tāda si​tuācija mums nav izdevīga”. 2.maijā Vasilijam Grosmanam uz ielas pienāca klāt kāds atbrīvots franču karagūsteknis. “Monsieur,” viņš teica, “man patīk jūsu armija, un tieši tāpēc man ir sāpīgi noskatīties, kā tā izturas pret meitenēm un sievietēm. Tas nodarīs lielu kaitējumu jūsu propagandai.” Un izrādījās, ka tā tiešām ir patiesība. Komunistu partijas vadoņi Parīzē prasmīgi izmantoja sajūsmas vilni, ko radīja apbrīna pret Sarkano armiju, taču viņus pārņēma šausmas, kad pārnākušie karagūstekņi izstāstīja mazāk heroisko versiju par notikušo. Tomēr vaja​dzēja vēl ilgu laiku, lai to sāktu apjēgt padomju vadība. Daudzi domā, ka Sarkanajai armijai bija dotas divas nedēļas, lai Berlīnē laupītu un izvarotu, un ka pēc tam tika atjaunota disciplīna, taču tas nebūt nebija tik vienkārši. 3.augustā, trīs mēnešus pēc kapitulācijas, Žukovs Berlīnē bija spiests izdot vēl bargākus rīkojumus par “laupīšanas”, “fiziskas vardarbības” un “skandalozu starpgadījumu” ierobežošanu. Visa padomju propaganda par “atbrīvošanu no fašistu kliķes” sāka radīt pretēju efektu, sevišķi tāpēc, ka pret vācu komunistu sievām un meitām

izturēšanās bija tikpat slikta kā pret visām citām. Rīkojumā bija teikts: “Tāda rīcība un nesankcionēta uzvedība stipri kompromitē mūs vācu antifašistu acīs, īpaši tagad, kad karš ir beidzies, un lielā mērā atbalsta fašistu kampaņas pret Sarkano armiju un padomju valdību.” Komandieriem pārmeta, ka viņi ļauj saviem karavīriem staigāt apkārt bez uzraudzības. “Nesankcionētiem brīvsoļiem” bija jādara gals. Seržantiem un jefreitoriem rītos un vakaros bija jāpārbauda, vai viņu karavīri ir klāt pilnā sastāvā. Ierindniekiem bija jāizsniedz identifikācijas kartes. Karavīri nedrīkstēja atstāt Berlīni bez attiecīga rīkojuma. Šajā pavēlē bija vesela virkne noteikumu, kurus ikvienā Rietumu armijā par normu uzskatītu pat savas valsts kazarmās. Starptautiskā prese par šo tematu rakstīja visu vasaru. Šo rakstu ietekme uz klientēm - ārzemju komunistiskajām partijām - un pēc tam uz to prestižu nepārprotami radīja bažas Kremlī. Molotova vietnieks rakstīja: “Šīs nelietīgās kampaņas mērķis ir kaitēt ļoti augstajai Sarkanās armijas reputācijai un uzvelt Padomju Savienībai atbildību par visu, kas notiek okupētajās valstīs. [..] Mūsu daudzie draugi visā pasaulē ir jāapbruņo ar informāciju un faktiem kontrpropagandai.” Morāles normas tiešām bija iedragātas, tomēr tādos apstākļos izvēles nebija. Urzula fon Kārdorfa, atgriezusies Berlīnē, ieraudzīja, kā trūkumā nonākuši cilvēki nodarbojas ar maiņas tirdzniecību pie Brandenburgas vārtiem. Tas viņai atsauca atmiņā rindiņu no Brehta “Trīsgrašu operas”: “Vispirms ēdamais, pēc tam morāle.” Maija sākumā, kad atbrīvotie gūstekņi un spaidu darbu strādnieki tirgojās ar salaupīto, Brandenburgas vārti bija kļuvuši par maiņas tirdzniecības un melnā tirgus centru. Urzula fon Kārdorfa konstatēja, ka dažādas sievietes sniedz prostitūtu pakalpojumus, lai pretī saņemtu pārtiku vai alternatīvo valūtu - cigaretes. “Willkommen in Shanghai,” piezīmēja kāds ciniķis. Viņa ievēroja, ka trīsdesmit gadu vecas sievietes izskatās daudz vecākas nekā patiesībā. Izdzīvošanas nepieciešamība bija iedragājusi ne tikai morāli vien. Anonīmo dienasgrāmatas autori, bijušo izdevēju, uzrunāja kāds padomju matrozis, tik jauniņš, ka viņam vēl vajadzētu mācīties skolā. Matrozis lūdza, lai viņa palīdzot sameklēt kādu godīgu, pieklājīgu, sirsnīgu meiteni ar labu raksturu. Viņš apgādāšot meiteni ar pārtiku - parasto devu, kurā ietilpa maize, siļķe un šķiņķis. Rakstnieks Ernsts Jingers (Ernst Jūnger), būdams vērmahta virsnieks okupētajā Parīzē, ievēroja, ka pārtika nozīmē varu. Vara, bez šaubām, vēl pieaug, ja sievietei jāpabaro bērns, un to konstatēja daudzi vācu karavīri Francijā. Berlīnē melnā tirgus valūtas kurss balstījās uz Zigarettenivāhrung - “cigarešu valūtu” -, tāpēc, kad ieradās amerikāņu karavīri, kuru rīcībā bija gandrīz neierobežots cigarešu bloku daudzums, viņiem nemaz nevajadzēja nevienu izvarot. Izvarošanas jēdziens tagad saplūda kopā ar piespiedu seksuālām attiecībām. Ierocis vai fiziska vardarbība kļuva lieka, ja sievietēm draudēja bada nāve. To varētu raksturot kā trešo fāzi izvarošanas evolūcijā Vācijā 1945.gadā. Ceturtā fāze bija savdabīga kopdzīves forma, ko daudzi padomju virsnieki piekopa ar vācu “okupācijas sievām” - agrāko padomju “karalauka sievu” vietā. Īstās sievas Padomju Savienībā bija dusmojušās, dzirdot par “karalauka sievām”, bet nu, izdzirdot par šo jauno tendenci, viņu morālais sašutums nepazina robežu. Arī padomju varas pārstāvji bija sašutuši un saniknoti, kad krietns skaits Sarkanās armijas virsnieku, nolēmuši palikt kopā ar savām vācu mīļākajām, dezertēja, kad pienāca laiks atgriezties Dzimtenē. Pēc sarunas ar jauno matrozi anonīmā dienasgrāmatas autore sāka prātot, vai tikai pati nav kļuvusi par prostitūtu, pieņemot aizsardzību un dāsno iztikšanu, ko viņai nodrošināja kāds kulturāls krievu majors. Kā vairums viņa tautiešu, viņš respektēja šīs sievietes izglītību, turpretī vairums viņai pazīstamo vācu vīriešu drīzāk ar nepatiku izturējās pret sievietēm, kas bija studējušas universitātē. Tomēr, vis viens, lai kur bija velkama robeža starp izvarošanu un prostitūciju, šīs vienošanās iztikas un aizsardzības vārdā atsvieda sievietes atpakaļ primitīvā, gandrīz aizvēsturiskā stāvoklī. Urzula fon Kārdorfa paredzēja: lai gan vācu sievietes ir spiestas pielāgoties apstākļiem vēl elastīgāk nekā vācu vīrieši, viņām drīzumā būs jāatgriežas pie stereotipiem, līdzko vīrieši pārnāks no gūstekņu

nometnēm. “Varbūt mūs, sievietes,” viņa rakstīja, “tagad gaida visgrūtākais uzdevums šajā karā - sniegt izpratni un mierinājumu, atbalstu un iedrošinājumu tik daudziem pilnīgi sakautiem un izmisušiem vīriešiem.” Tik ilgi un sīvi Vācija bija turpinājusi cīņu tāpēc, ka doma par sakāvi radīja “pārliecību par totālu katastrofu”. Vācieši nešaubījās, ka viņu valsts nonāks absolūtā pakļautībā un ka viņu karavīri visu atlikušo mūžu pavadīs kā vergi Sibīrijā. Taču, kad līdz ar Hitlera nāvi sabruka pretestības gars, pārmaiņa vāciešu attieksmē pārsteidza krievus, kas atradās Berlīnē. Viņi brīnījās par “tautas pakļāvību un disciplīnu”, jo pa pusei bija gaidījuši tikpat niknu partizānu karu, kādu savā laikā bija uzsākuši padomju pilsoņi. Serovs teica Berijam, ka iedzīvotāji izturas “ar bezierunu paklausību”. Kāds no Cuikova štāba virsniekiem piedēvēja to iedzimtai “cieņai pret pastāvošo varu”. Tai pašā laikā Sarkanās armijas virsniekus ļoti pārsteidza tas, ka tik daudzi vācieši bez kādas kautrēšanās pāršuj sarkanos nacistu karogus par komunistu karogiem, izgriežot no tiem svastikas attēlu. Berlīnieši šo karogu maiņu dēvēja par “Heil Stalin!”. Tomēr šī pakļāvība nekavēja SMERŠ un NKVD uzskatīt ikvienu bēgli un incidentu par Werwolf aktivitāšu piemēru. Maija sākumā katrs NKVD robežapsardzes pulks arestēja vairāk par 100 vāciešiem dienā. Lielākā daļa no tiem tika nodota SMERŠ rokās. Daži no tiem, kas visčaklāk denuncēja citus padomju varas iestādēm, bija agrākie nacisti, kuri, iespējams, centās iesniegt denunciācijas, pirms tiek atmaskoti paši. SMERŠ ar šantāžas palīdzību piespieda bijušos nacistu partijas biedrus palīdzēt NKVD vienībām sadzīt rokā SS un vērmahta virsniekus. Komandas ar pēdu dzinējiem suņiem pārmeklēja dzīvokļus un šķūnīšus, kur tik daudzi vācu dezertieri vēl nesen bija slēpušies no SS un Feldgendarmerie vienībām. Padomju teorijās par sabotāžu ietilpa arī priekšstats, ka “fašistisko organizāciju vadoņi gatavojas saindēt tautas masas Berlīnē, pārdodot saindētu limonādi un alu”. Bērniem, kas tika pieķerti spēlējamies ar tanku dūrēm vai pamestiem ieročiem, draudēja pratināšana kā iespējamiem Werwolf dalībniekiem, un SMERŠ pratinātājus interesēja tikai atzīšanās. Cik zināms, vienīgais klajas pretošanās piemērs bija saujiņa Lihtenbergā (Licbtenberg) izlīmētu nacistu plakātu ar uzrakstu “Partija dzīvo!”. Gadījās arī viens pārsteidzošs izņēmums vispārējā paklausības gaisotnē. 20.maija naktī “nezināms skaits bandītu” uzbruka Speciālajai NKVD nometnei Nr.10 un atbrīvoja 466 gūstekņus. Uzbrukuma laikā nometnes komandants majors Kjučkins atradās “banketā”. Berija bija saniknots. Šis incidents bija sevišķi apkaunojošs tāpēc, ka NKVD vēl nesen tika bargi kritizējusi aug​stākos armijas virsniekus par modrības trūkumu. Sievietes Berlīnē vēlējās tikai vienu - panākt, lai dzīve vismaz ārēji atgriežas normālās sliedēs. Par visparastāko skatu Berlīnē kļuva Trūmmerfrauen - “drupu sievietes”, kas pa ķēdīti pasniedza tālāk spaiņus, ar to palīdzību aizvācot gruvešus un šķirojot vēl izmantojamos ķieģeļus. Daudzi no vācu vīriešiem, kas bija palikuši pilsētā, vai nu slēpās, vai arī tūdaļ pēc cīņu beigām bija sabrukuši psihoso​matisku slimību dēļ. Tāpat kā vairumam strādnieku, arī sievietēm sākumā maksāja tikai ar niecīgu daudzumu kartupeļu, tomēr berlīniešus neatstāja humora izjūta. Katrs pilsētas rajons ieguva jaunu nosaukumu. Sarlotenburga bija kļuvusi par “Klamottenberg” - “lupatu kalnu”, Štēglica (Steglitz) par “steht nichts” - “nekas nestāv” un Lihterfelde (Lichterfelde) par “Trichterfelde” - “krāteru lauku”. Lielā mērā tā bija ārēja drosme, aiz kuras slēpās rezignācija un mēms izmisums. “Cilvēki sadzīvoja ar savu likteni,” piezīmēja kāds jauns berlīnietis. Ierēdņi un amatpersonas pēc ģenerāļa Berzarina rīkojuma atgriezās savās darbavietās. SMĒRS virsnieki, izmantojot NKVD karaspēku, ar kordonu norobežoja Grossdeutscber Rundfunk ēku Mazuru alejā. Visiem darbiniekiem tika pavēlēts nostāties pie saviem rak​stāmgaldiem. Viņi uzelpoja atvieglojumā par to, ka nav mēģinājuši nodarboties ar sabotāžu vai iznīcināt savus darba piederumus. Atbildīgais SMĒRS virsnieks majors Popovs, kuru pavadīja vācu komunisti, pret radio darbiniekiem izturējās labi. Viņš gādāja arī par to, lai karavīri aizstāvētu daudzās jaunās sievietes, kas atradās šai namā; tiesa, tas

vairs nepasargāja viņas dažas dienas vēlāk, kad vi​ņām tika atļauts iet mājās. No “Maskavas emigrācijas” atvestie vācu komunisti absolūti un bez ierunām pakļāvās saviem padomju saimniekiem. Lai gan formāli viņi atradās uzvarētāju pusē, viņus māca dziļa neveiksmes izjūta. Tas tāpēc, ka vācu strādnieku šķira nebija darījusi neko, lai novērstu nacistu invāziju Padomju Savienībā 1941.gadā. Padomju biedri neļāva viņiem to aizmirst. Iznīcinošas piezīmes par to, cik daudzi vācieši tagad pēkšņi apgalvojot, ka pirms 1933.gada esot bijuši komunistu partijas biedri, provocēja īgnu neizpratni par to, ka tik maz no viņiem bija ķērušies pie ieročiem, lai pretotos režīmam. Garastāvokli neuzlaboja arī fakts, ka vienīgā zināmā pretestība Hitleram bija ek​sistējusi “reakcionārajās aprindās”. Berija uzskatīja vadošos vācu komunistus par “idiotiem” un “karjeristiem”. Vienīgais, pret kuru viņš juta zināmu cieņu, bija komunistu partijas līderis veterāns Vilhelms Pīks (Wilbelm Pieck) - sirms, drukns vīrs ar apaļu degunu un stūrainu galvu. Grupa, kas tika sūtīta no Maskavas uz Vāciju, pirms aizbraukšanas satikās Pīka istabā. “Mums nebija ne jausmas, kāda loma būs (Vācijas Komunistiskajai) partijai un vai tai vispār tiks atļauts pastāvēt,” rakstīja Markuss Volfs, vēlākais Austrumvācijas izlūkdienesta priekšnieks Aukstā kara laikā. “Mūsu uzdevums bija tikai atbalstīt padomju militāro vadību.” Viņš atzina, ka bijis “pietiekami naivs, lai cerētu, ka vairums vāciešu ir laimīgi, ka tikuši atbrīvoti no nacistu režīma, un sveiks padomju armiju kā savu atbrīvotāju”. 27.maijā, jaukā pavasara dienā, šie vācu komunisti, pārlidojuši pāri Berlīnes centram, nolaidās Tempelhofas lidlaukā. Posta ainas viņus satricināja. Likās, atjaunot pilsētu nav nekādu cerību. Arī viņu personiskās jūtas bija ļoti dalītas. Viņi atgriezās mājās bez pārliecības. Jaunākajiem, izaugušiem Padomju Savienībā, likās dīvaini dzir​dēt ielās vācu valodu. Uzvaras svinībās Maskavā pirms divām nedēļām Volfs bija atskārtis, ka domā “tieši tāpat, kā būtu domājis krievu jaunietis”. Tomēr tuvākajās dienās pēc ierašanās viņš no vācu komunistiem uzzināja, kā Sarkanā armija izturējusies pret iedzīvotājiem. “Mūsu frontoviki ir nodarījuši daudz slikta,” viņš ierakstīja savā dienasgrāmatā 30. maijā. “Visas sievietes izvarotas. Berlīniešiem vairs nav pulksteņu.” Gebelsa propaganda bija radījusi briesmīgas bailes no Sarkanās armijas. “Tad sekoja reālā pieredze, un rezultātā absolūtais vāciešu vairākums, sevišķi tie, kas dzīvoja uz austrumiem no Elbes, bija ļoti, ļoti pretpadomiski noskaņoti.” Viņu grupas vadītājs Berlīnē bija tautas nīstais un nicinātais Valters Ulbrihts (Waltber Ulbricht) staļinisks birokrāts, pazīstams ar savu sāncenšu denuncēšanas taktiku. Berija raksturoja viņu kā “nelieti, kurš spējīgs nogalināt paša tēvu un māti”. Volfs atceras Ulbrihta sakšu akcentu un spiedzīgo balsi. Viņš uzskatīja Ulbrihtu par “bezsirdīgu” mašīnu, kas uzticīga vienīgi padomju politikai. Pēc Ulbrihta domām, viss, kas nāca no Staļina, bija “absolūta pavēle”. Ulbrihts ieteica Volfam atmest jebkādas cerības par atgriešanos Padomju Savienībā, lai turpinātu studijas un kļūtu par aviokonstruktoru. Volfs tika nosūtīts uz radiostaciju Mazuru alejā - Grossdeutscber Rundfunk tika aši pārdēvēts par Berliner Rundfunk -, lai nodarbotos ar propagandu. Tur Volfs tika iecelts par vadītāju programmai “Zemeslodes sestdaļa”, veltītai spožajiem rūpniecības sasniegumiem Padomju Savienībā. Padomju vadība, ko šeit pārstāvēja ģenerālis Vladimirs Semjonovs, pilnībā aizliedza pieminēt trīs tematus, par kuriem vācieši gribēja dzirdēt visvairāk. Šie “tabu temati” bija “izvarošana, [vācu] karagūstekņu liktenis un Oderas-Neises līnija” proti, tas, ka Prūsija, Pomerānija un Silēzija ir atdotas Polijai. Lai gan padomju propagandai tagad bija savas radio programmas, Berlīnes iedzīvotājiem tika pavēlēts nodot visus radiouztvērējus tuvākajos militārajos posteņos. Magda Vīlanda atceras, kā nesusi savu radio uz tuvāko Kommandantur, bet, tuvojoties tai, ieraudzījusi zaldātus, kas slaistījušies ārpusē un nopētījuši viņu no galvas līdz kājām. Viņa vienkārši nosviedusi radio ielas vidū, pagriezusies un me​tusies prom. Berlīnieši, redzēdami savās ielās ugunskurus, pinkainus, mazus kazahu zirģeļus un pat kamieļus, centās sev iestāstīt, ka viņu pilsētu okupējuši “mongoļi”. Šis uzskats lielā mērā atspoguļoja Gebelsa propagandu. Simtos fotogrāfiju, kurās redzams padomju karaspēks Berlīnē, saskatāms tikai mazs procents Vidusāzijas izcelsmes zaldātu. Tiesa, austrumniecisku izskatu daudziem karavīriem piešķīra saulē

iedegusī un vēja aprautā āda, kļuvusi brūna no netīrumiem, un ieradums piemiegt acis, izveidojies, pastāvīgi atrodoties vējā. Līdzīgs efekts vērojams fotogrāfijās, kurās redzami britu un franču karavīri Pirmā pasaules kara beigās. Berlīnes ielās joprojām bija redzamas savādas ainas. Novājējuši ielas puikas rotaļājās “izdegušos tankos, kas līdzīgi kuģu vrakiem stāvēja ielu malās”. Taču drīz nomelnējušās bruņas tika aplīmētas ar paštaisītām afišām, kas piedāvāja deju stundas: pirmais izmisīgais ekonomiskas atdzimšanas mēģinājums pēc tā, ko berlīnieši uzlūkoja kā “die Stunde Null” - vissliktāko iedomājamo posmu savā dzīvē. Ģenerāļa Berzarina galvenais mērķis bija atjaunot dzīves pamatu, sevišķi būtiski svarīgos dienestus - elektrības, ūdens un pēc tam gāzes padevi. No agrākā slimnīcas gultu kopskaita - 33 000 - tagad pieejamas bija tikai 8500. Norisinājās daži notikumi ar uzsvērti simbolisku nozīmi. Piektdien, 11.maijā Ebreju slimnīcas sinagogā Irāņu ielā (Iranischestrasse) Sarkanās armijas rabīns vadīja pirmo ebreju dievkalpojumu. Tas bija saprotami saviļņojošs notikums tiem ebrejiem, kas beidzot bija iznākuši no paslēptuvēm vai pēdējā brīdī iz​glābti no nāves. Vairāk nekā miljonam galvaspilsētas iedzīvotāju vairs nebija māju. Viņi joprojām mitinājās pagrabos un bumbu patvertnēs. No gruvešu kaudzēm līdzīgiem mājokļiem stīdzēja pavarda dūmi - tur sievietes pūlējās šajās drupās radīt saviem bērniem kaut ko līdzīgu mājas dzīvei. 95% tramvaju sliežu ceļu bija izpostīti, liela daļa U-bāņa un S-bāņa ceļu pēc eksplozijas joprojām atradās zem ūdens; lai apmek​lētu draugus citos pilsētas rajonos, vajadzēja fizisku spēku, kāda pie​tika vien nedaudziem. Gandrīz visi bija novārguši badā, un vairumu enerģijas vajadzēja veltīt pārtikas meklējumiem. Līdzko atsāka kursēt vilcieni, cilvēku tūkstoši sēdēja uz jumtiem vai stāvēja uz kāpšļiem, lai tā aizbrauktu uz laukiem un sameklētu kaut ko ēdamu. Viņus iesauca par “kāmjiem” - šis apzīmējums bija radies jau 1918. gadā, kad valdīja gandrīz pilnīgs bads, un vilcieni tika dēvēti par “HamsterExpress” (“kāmju eksprešiem”). Tomēr berlīniešiem vēl klājās nesalīdzināmi labāk nekā viņu tautiešiem, kas bija palikuši Austrumprūsijā, Pomerānijā un Silēzijā. Represijas Austrumprūsijā pastiprinājās. 5.maijā Berija nosūtīja turp ģenerālpulkvedi Apollonovu vadīt deviņus NKVD pulkus un 400 SMERŠ operatīvos darbiniekus. Viņu uzdevums bija “nodrošināt spiegu, sabotieru un citu naidīgo elementu likvidāciju”, no kuriem “pāri par 50 000” jau bija iznīcināti invāzijas laikā janvārī. 1940. gadā Austrumprūsijā bija 2,2 miljoni iedzīvotāju, bet 1945.gada maija beigās šis skaits bija sarucis līdz 193 000. Austrumprūsijā saņēma vissmagāko krievu naida triecienu un tāpēc cieta visbriesmīgāko likteni no visām okupētajām teritorijām. Postaža tur saglabājās vairākus gadus. Mājas bija vai nu nodedzinātas, vai izlaupītas līdz pēdējai naglai. Zaldāti, kuri bija no laukiem un kuriem mājās nemaz nebija elektrības, paņēma līdzi pat spuldzītes. Lauku saimniecības bija kā izmirušas, visi lopi nokauti vai izvesti uz Krieviju. Zemienes pārvērtās dumbrājos. Tomēr visļaunākais liktenis gaidīja civiliedzīvotājus, kuriem nebija izdevies aizbēgt. Vairums sieviešu un meiteņu tika aizdzītas uz Padomju Savienību strādāt spaidu darbus “mežos, kūdras purvos un kanālu rakšanā, piecpadsmit līdz sešpadsmit stundu dienā”. Lielā puse no viņām gāja bojā tuvāko divu gadu laikā. No tām, kas palika dzīvas, gandrīz puse tika izvarotas. Kad 1947.gada aprīlī viņas tika nogādātas uz padomju okupācijas zonu Vācijā, vairumu vajadzēja nekavējoties vest uz slimnīcām, jo viņas bija slimas ar tuberkulozi un veneriskām slimībām. Turpretī Pomerānijā palikušajiem vācu iedzīvotājiem izveidojās itin draudzīgas attiecības ar daudziem no padomju okupantiem. Pomerānieši baidījās no strauji tuvojošās dienas, kad poļi atgūs noteikšanu un atriebsies. Pārtikas bija ļoti maz, tomēr tikai nedaudzi cieta īstu badu. Vasaras sākums nesa savu ražu - skābenes, nātres un pienenes, taču miltu trūka tik ļoti, ka tos parasti atjauca ar samaltām bērzu skaidām. Ziepju nebija vispār, mazgājamam ūdenim veļas pul​vera vietā piebēra dižskābaržu pelnus. Tomēr Berija, līdzko ticis galā ar Austrumprūsiju, tieši poļu teritorijā - gandrīz noteikti pēc Staļina pavēles - koncentrēja vislielākos represīvos spēkus. Ģenerālim Serovam tika piešķirti desmit NKVD pulki sakautās Vācijas okupācijai, bet ģenerālis Seļivanovskis saņēma veselus piecpadsmit NKVD

pulkus, lai nodrošinātu kārtību Polijas - sabiedrotas valsts - teritorijā. Berija arī pavēlēja “biedram Seļivanovskim apvienot PSRS NKVD pārstāvja pienākumus ar padomnieka pienākumiem poļu Sabiedriskās drošības ministrijā”. Tas, iespējams, visskaidrāk liecināja, kas patiesībā slēpjas aiz Staļina apgalvojuma Jaltā, ka Padomju Savienību interesējot “varenas, brīvas un neatkarīgas Polijas izveidošana”.

27.Jātnieks baltā zirgā

Šķita, ka padomju karavīri neapzināti cieš no izdzīvojušo vainas izjūtas. Atceroties visus kritušos biedrus, bija diezgan mulsinoši būt to vidū, kas beigās palikuši dzīvi. Viņi bija “apskāvušies kā brāļi”, atvieglojumā apsveikdami cits citu, taču daudzi nedēļām ilgi trūkās no miega arī pēc tam, kad lielgabali bija apklusuši. Neierastais klusums bojāja nervus. Viņiem bija arī jāapjēdz viss, kas noticis brīžos, kad viņi nebija uzdrošinājušies domāt pārāk daudz. Nebija šaubu, ka tas, ko viņi pārdzīvojuši, ir vissvarīgākais posms ne tikai viņu dzīvē, bet arī pasaules vēsturē. Viņi domāja par savām mājām, draudzenēm un sievām, par to, ka būs cienījami sabiedrības locekļi. Toties armijas sievietēm nākotnes izredzes nebūt nebija tik daudzsološas. Vīriešu skaits bija sarucis. Tās, kuras gaidīja bērnu, zināja, ka nāksies saņemt dūšu. “Tātad, Ņinka,” jauna kareive rakstīja draudzenei, “Tev nu ir meita, un arī man būs bērns, un neskumsim par to, ka mums nav vīra.” Vairums dzemdēja bērnu, atgriezās mājās un apgalvoja, ka vīrs kritis frontē. Karš bija neparasta pieredze arī citā ziņā. Pēc 1937. un 1938.gada tīrīšanām tas bija dāvājis skurbinošu brīvības garšu. Bija pamodušās cerības, ka terors izbeigsies pilnīgi. Fašisms bija sakauts. Trockis miris. Tika slēgtas vienošanās ar Rietumu lielvarām. Likās, NKVD vairs nav iemesla paranojai. Taču Padomju Savienībā cilvēki jau atkal pieredzēja, ka pēkšņi tiek arestēti draugi, un bija sākuši saprast, ka informatori ir atsākuši darbu un NKVD komandas atkal ierodas ag​rās rīta vizītēs. Nāves tuvums frontē bija lielā mērā kliedējis staļinisma iedvestās bailes. Virsnieki un ierindnieki bija sākuši atklāti izteikt savas domas, sevišķi attiecībā uz nākotnes cerībām. Laucinieki vēlējās likvidēt kolhozus. Armijas virsnieki, kuri 1942.gada rudenī bija ieguvuši prioritāti pār politiskajiem virsniekiem, uzskatīja, ka tagad tādai pašai reformai laiks pienācis arī padomju birokrātijas elitē - nomenklatūrā. Kara laikā Staļins visciniskākajā veidā bija atbalstījis šādu baumu izplatīšanu, liekot noprast, ka gaidāma lielāka brīvība, bet patiesībā visu laiku apņēmies pielikt tai punktu, līdzko kaujas būs beigušās. Tuvojoties uzvarai, Sarkanās armijas virsnieki SMERŠ un NKVD acīs tik tiešām bija kļuvuši pārlieku pašpārliecināti. Un politiskie virsnieki nebija aizmirsuši, kā Staļingradas kaujas laikā cietuši ne vien no ranga pazemināšanas, bet arī no Sarkanās armijas virsnieku apvainojumiem. Turklāt ārkārtīgas bažas viņiem atkal radīja karavīru vēstules, kurās tika salīdzināti dzīves apstākļi Vācijā un dzimtenē. Abakumova SMERŠ baidījās no jauna “dekabristu” noskaņojuma virsnieku vidū. Padomju valdība skaidri apzinājās, ka krievu armijas zaldāti, 1814.gadā iebrukuši Francijā, tāpat bija salīdzinājuši turienes dzīvi ar nožēlojamiem apstākļiem savās mājās. “Tajā laikā,” tika skaidrots kādā ziņojumā, “franču dzīvesveida ietekme bija progresīva, jo deva krievu tautai iespēju ieraudzīt Krievijas kulturālo atpalicību, carisko apspiestību un tā tālāk. No tā dekabristi [kuri 1825. gadā mēģināja izdarīt liberālu valsts apvērsumu] izdarīja secinājumus, ka jācīnās pret carisma autokrātiju. Tagad ir pavisam citādi. Varbūt daža lielgruntnieka muiža ir bagātāka par kādu kolhozu. Politiski atpalicis cilvēks no tā izdara secinājumu par labu feodālajai, nevis sociālistiskajai ekonomikai. Tāda ietekme ir regresīva. Tāpēc pret šādu attieksmi nepieciešams izvērst nežēlīgu cīņu.” Politiskās nodaļas bija šausmās arī par “pretpadomju piezīmēm”, ko izteica karavīri, sūdzēdamies, ka pret viņu ģimenēm dzimtenē izturas slikti. “Mēs neticam, ka dzīve aizmugurē kļūst labāka,” ziņojumā citēts kāda karavīra sacītais. “To es esmu redzējis pats savām acīm.” Viņi saprata arī, cik sliktos apstākļos ir bijuši spiesti cīnīties frontē. Pirms pašām kara beigām dažās Sarkanās armijas vienībās gandrīz izcēlās dumpis, jo karavīriem tika dots rīkojums izģērbt kritušos, paņemot pat apakšveļu. Tikai virsniekus drīkstēja apbedīt pilnā formastērpā. Cik zināms, biežāki kļuva arī gadījumi, kad karavīri iešāva mugurā neieredzētiem virsniekiem. Pēdējos kara mēnešos un tūdaļ pēc kapitulācijas krasi pieauga SMERŠ veikto arestu skaits “par sistemātiskiem pretpadomju izteicieniem un teroristiskiem nolūkiem”. Tika arestēts pat kāda NKVD

strēlnieku bataljona štāba priekšnieks - par to, ka “sistemātiski veicis kontrrevolucionāru propagandu karavīru vidū”. Viņš bija “nomelnojis partijas un padomju valdības vadītājus”, cildinājis dzīvi Vācijā un “nomelnojis padomju presi”. NKVD kara tribunāls piesprieda viņam astoņus gadus Gulaga darba nometnēs. No 1944. līdz 1945.gadam - tajā gadā, kad Padomju Savienība bija sekmīgi cīnījusies karā nedaudz vairāk par četriem mēnešiem, - politisko arestu skaits Sarkanajā armijā pieauga divkārt. Šajā uzvaras gadā kara tribunāli “par kontrrevolucionāriem noziegumiem” notiesāja ne mazāk kā 135 056 Sarkanās armijas ierindniekus un virsniekus. Arī PSRS Augstākās tiesas Militārā padome 1944. gadā notiesāja 123 un 1945.gadā - 273 augstākos virs​niekus. Šajos skaitļos neietilpst dati par sarkanarmiešiem, kas bija atradušies vācu gūstā. 1945.gada 11. maijā Staļins izdeva rīkojumu katras frontes teritorijā ierīkot nometnes, kur ievietot bijušos karagūstekņus un deportētos padomju pilsoņus. Bija ieplānotas simt nometnes ar 10 000 cilvēkiem katrā. Bijušos karagūstekņus vajadzēja “filtrēt NKVD, NKGB un SMERŠ”. No astoņdesmit Sarkanās armijas ģenerāļiem, ko bija saņēmis gūstā vērmahts, tikai trīsdesmit septiņi palika dzīvi, līdz viņus atbrīvoja Sarkanā armija. Vienpadsmit no tiem arestēja SMERŠ un notiesāja NKVD tribunāli. Viss repatriācijas process bija pabeigts tikai 1946. gada 1.decembrī. “Tad PSRS bija atgriezušies 5,5 miljoni cilvēku, 1 833 567 no tiem - bijušie karagūstekņi.” Vairāk nekā 1,5 miljoni sarkanarmiešu, kas bija nonākuši vācu gūstā, tika nosūtīti vai nu uz Gulagu (339 000), vai uz darba bataljoniem Sibīrijā un Tālajos Ziemeļos, kas arī nebija labāk. Civilistus, kas uz Vāciju bija aizvesti ar varu, kā “potenciālus valsts ienaidniekus” pastāvīgi uzraudzīja NKVD. Pārvietojoties viņiem bija jāpaliek 100 kilometru attālumā no Maskavas, Ļeņingradas un Kijevas, viņu ģimenes bija aizdomīgo sarakstā. Pat vēl 1998. gadā anketā, kas bija jāaizpilda pirms stāšanās darbā kādā pētniecības institūtā Krievijā, bija aile, kurā jānorāda, vai kāds pretendenta tuvi​nieks ir atradies “ienaidnieka gūstekņu nometnē”. Staļinam un viņa maršaliem maz rūpēja karavīru dzīves apstākļi. Zaudējumi trijās frontēs, kas piedalījās Berlīnes operācijā, bija ārkārtīgi lieli - 78 291 kritušais un 274 184 ievainotie. Krievu vēsturnieki tagad atzīst, ka šajos nevajadzīgi lielajos zaudējumos daļēji vainojama sacīkste par to, lai ieietu Berlīnē pirms Rietumu Sabiedrotajiem, un daļēji tas, ka uzbrukumā Berlīnei tika iesaistītas tik daudzas armijas, ka tās nereti apšaudīja cita citu. Tikpat cietsirdīga bija attieksme pret tiem, kas bija sakropļoti, cīnoties par dzimteni. Veiksminiekiem nācās stāvēt rindās “garas stundas, lai saņemtu protēzes, kuras līdzinājās tiem koka gabaliem, ar kuriem kliboja karavīri, kas bija zaudējuši kāju Borodinā”. Tomēr drīz lielāko pilsētu vadība nolēma, ka nevēlas, lai viņu ielas izķēmo “samovāri” bez rokām un kājām. Tāpēc viņi tika savākti un depor​tēti. Daudzi, tieši tāpat kā Gulaga ieslodzītie, tika nosūtīti uz Belaja Zemļu Tālajos Ziemeļos. Tajā vasarā dusmas un frustrācija Padomju Savienībā izpaudās daudzos veidos. Visderdzīgākie bija nikni antisemītisma uzliesmojumi. Vidusāzijā pēkšņi sākās uzbrukumi ebrejiem, viņi tika piekauti tirgos un skolās. Vietējie iedzīvotāji esot klieguši: “Pagaidiet, mūsu zēni pārnāks no frontes un nositīs visus žīdus!” Vietējās varas iestādes to vienkārši nodēvēja par “huligānismu un bieži atstāja noziegumu nesodītu”. Visnopietnākais antisemītisma akts notika Kijevā. Septembra sākumā kādam ebrejam, NKVD majoram, uz ielas uzbruka “divi antisemīti militāros formastērpos”. Ļoti iespējams, ka viņi bija piedzērušies. Majoram pēdīgi izdevās izvilkt pistoli un abus nošaut. Viņu bēres strauji pārvērtās vardarbīgā demonstrācijā. Zārki tika nesti pa ielām, bet gājiens pēkšņi pagriezās uz nesen atjaunoto ebreju tirgu. Tikai tajā dienā vien tika piekauti gandrīz 100 ebreji. Pieci no tiem gāja bojā, trīsdesmit seši ar nopietniem ievainojumiem nonāca slimnīcā. Nemieri izvērtās līdz tādai pakāpei, ka ebreju tirgū nācās ieviest pastāvīgu apsardzi. Šoreiz tika vainoti ne tikai “huligāni”. Pat Ukrainas komunistu partijas centrālkomitejas locekļi tika nosaukti par Gebelsa “cienīgiem sekotājiem”. Nākamajā gadā varas iestādes izņēma no apgrozības Grosmana un Ērenburga “Melno grā​matu” par holokaustu.

Ir ļoti grūti izprast, cik dziļš bija Staļina antisemītisms vai cik lielā mērā to noteica viņa naids pret Trocki. Neapšaubāmi arī Trocka internacionālisma dēļ Staļins uzskatīja ebrejus par daļu no starptautiska tīkla un tāpēc par aizdomīgiem. “Kosmopolītisms” nozīmēja nodevību. Kulmināciju šis viedoklis sasniedza antisemītiskajā histērijā, kas īsi pirms Staļina nāves tika uzkurināta “ārstu lietas” dēļ. Staļins, pats būdams gruzīns, bija kļuvis par tādu kā krievu šovinistu. Līdzīgi citiem autsaideriem, piemēram, Napoleonam un Hitleram, viņš greznojās ar nacionālo mantiju. Kādā bēdīgi slavenā uzvaras runā 24. maijā viņš cildināja krievus vairāk par visām “Padomju Savienības tautām” par viņu “aso prātu, izturību un stingro raksturu”. Tas galvenokārt bija tēmēts uz dienvidu nekrievu tautām, no kurām daudzas pēc viņa pavēles bija brutāli deportētas un šo deportāciju rezultātā gājuši bojā desmitiem tūkstoši cilvēku. Taču pretstatā Hitleram Staļins būtībā īstenoja politisko, nevis rasistisko genocīdu. Lai gan “krievu” triumfam nedrīkstēja atņemt ne kripatu, saskaņā ar partijas līniju visus laurus bija pelnījis viens vienīgs cilvēks: “Mūsu dižais ģēnijs un karavadonis, biedrs Staļins, kuram mēs esam pateicīgi par mūsu vēsturisko uzvaru.” Ikreiz, kad tuvojās uzvara kādā kaujā, Staļins bija nekautrīgi izgājis priekšplānā, toties nozudis skatam, līdzko gadījās sakāves, sevišķi viņa paša vainas dēļ. Komandieriem vienmēr bija jāpateicas Staļina gudrībai un vadošajai rokai. Bija ārkārtīgi bīstami piesavināties kādus nopelnus pašiem. Staļins turēja aizdomās jebkuru padomju pilsoni, kurš tika slavēts ārzemēs, un noteikti juta vēl lielāku neuzticību, kad amerikāņu un britu prese kvēli cildināja Žukovu. Staļins baidījās no Berijas varas, kuru drīz arī iegrožoja, taču vēl vairāk viņu uztrauca Žukova un Sarkanās armijas milzīgā slava. Kad Padomju Savienību apmeklēja Eizenhauers, Žukovs viņu pavadīja visur - pat lidojot uz Ļeņingradu ar Eizenhauera personisko lidmašīnu. Abi dižie komandieri visur tika sveikti ar sajūsmas gavilēm. Vēlāk Eizenhauers ielūdza Žukovu un viņa “karalauka sievu” Lidiju Zovu apciemot Savienotās Valstis, taču Staļins nekavējoties izsauca savu maršalu uz Maskavu, lai izjauktu šo nodomu. Viņam bija skaidrs, ka Žukovam ar Sabiedroto virspavēlnieku ir nodibinājušās gaužām labas attiecības. Lai gan Žukovs manīja, ka Berija cenšas rakt viņam bedri, viņš tomēr neaptvēra, ka lielākos draudus rada Staļina skaudība. Jūnija vidū Berlīnē Žukovam preses konferencē tika jautāts par Hitlera nāvi. Viņš bija spiests atzīt pasaulei, ka “mēs vēl neesam atraduši identificētu līķi”. Ap 10.jūliju Staļins atkal piezvanīja Žukovam un jautāja, kur ir līķis. Šāda spēlīte ar Žukovu acīmredzot sagādāja viņam lielu prieku. Žukovam, pēc divdesmit gadiem pēdīgi uzzinājušam patiesību no Rževskas, joprojām bija grūti akceptēt to, ka Staļins viņu šādi pazemojis. “Staļinam es biju ļoti tuvs,” viņš neatlaidīgi apgalvoja. “Staļins mani izglāba. Novākt mani gribēja Berija un Abakumovs.” SMERŠ priekšnieks Abakumovs gan bija dzinējspēks, kas vadīja kampaņu pret Žukovu, taču Staļins lieliski zināja, kas notiek, un neiebilda. Padomju galvaspilsētas iedzīvotāji sumināja Georgiju Konstantinoviču Žukovu kā “mūsu svēto Juri [Georgi)]" - Maskavas svēto aizbildni. Pēc uzvaras svinībām Maskavā 9. maijā - prieka, atvieglojuma un arī asaru dienā - Sarkanajā laukumā bija paredzēta pilna apjoma parāde par godu uzvarai. Tajā bija jāpiedalās pa vienam pulkam no katras frontes, no padomju flotes un gaisa spēkiem. Uz Maskavu speciāli tika vests tas pats karogs, kas bija pacelts virs Reihstāga. Tas jau bija kļuvis par svētumu. Tika savākti un atvesti ari vācu karogi - citam nolūkam. Padomju maršali un ģenerāļi domāja, ka parādi 24. jūnijā pieņems Staļins. Viņš bija augstākais komandieris - Verhovnij -, kuram pienācās lauri par lielo uzvaru. Taču krievu tradīcija paredzēja, ka uzvaras parāde ir jāpieņem, sēžot zirga mugurā. Nedēļu pirms parādes Žukovs tika izsaukts uz Staļina vasarnīcu. Staļins jautāja bijušajam Pirmā pasaules kara un pilsoņu kara kava​lēristam, vai viņš vēl protot jāt ar zirgu. “Šad tad es joprojām dodos izjādēs,” Žukovs atbildēja. “Tad mēs darīsim tā,” Staļins paziņoja. “Jūs pieņemsiet parādi, un Rokosovskis to komandēs.” “Pateicos par šo godu,” Žukovs sacīja. “Bet vai nebūtu labāk, ja parādi pieņemtu jūs? Jūs esat virspavēlnieks, un jums ir priekšroka.”

“Es esmu par vecu, lai pieņemtu parādes. Jūs esat jaunāks. Parādi pieņemsiet jūs.” Atvadoties viņš ieteica Žukovam izvēlēties arābu ēr​zeli, ko viņam parādīšot maršals Budjonnijs. Nākamajā dienā Žukovs devās uz centrālo lidlauku, lai noskatītos parādes mēģinājumos. Tur viņš sastapa Staļina dēlu Vasiliju, kas paaicināja viņu sānis. “Tas, ko es jums pateikšu, ir liels noslēpums,” Vasilijs sacīja. “Tēvs gatavojās pieņemt parādi pats, bet notika jocīgs starpgadījums. Pirms trim dienām zirgs manēžā satrakojās, jo tēvs ne sevišķi prasmīgi izmantoja piešus. Viņš ieķērās krēpēs un centās noturēties seglos, tomēr nokrita. Krītot savainoja plecu un galvu. Piecēlies nospļāvās un teica: “Lai parādi pieņem Žukovs. Viņš ir vecs kavalērists.” ” “Un ar kuru zirgu jūsu tēvs jāja?” “Ar baltu arābu ērzeli - to pašu, kurš parādei izraudzīts jums. Bet, lūdzams, nesakiet par šo sarunu ne vārda!” Žukovs viņam pateicās. Pāris atlikušajās dienās viņš nelaida garām nevienu izdevību, lai sēstos seglos un iejātu zirgu. Parādes rītā lija lietus. “Debesis raud par mūsu kritušajiem,” maskavieši cits citam teica. No cepuru nagiem pilēja lāses. Visi ierindnieki un virsnieki bija saņēmuši jaunus formastērpus un medaļas. Bez trijām minūtēm desmitos Kremlī, pie Spaskas vārtiem, Žukovs kāpa seglos arābu ērzelim. Viņš dzirdēja aplausus, kad partijas un padomju valdības vadītāji ieņēma vietas tribīnē uz Ļeņina mauzoleja. Kurantiem zvanot apaļu stundu, viņš izjāja Sarkanajā laukumā. Orķestri nospēlēja Gļinkas Slavsja (“Lai slava tev”) un tad apklusa. Rokosovskis, tikpat nervozs kā Žukovs, stingri turēja sava melnā auļotāja iemauktus. Viņa izteiktās pavēles bija skaidri sadzirdamas. Parādes kulminācija bija sasniegta, kad 200 veterāni cits pēc cita piesoļoja pie mauzoleja un tur, Staļinam pie kājām, nosvieda nacistu karogus, ko bija nesuši noliektus pie zemes. Žukovam staltā arābu rikšotāja mugurā uzgavilēja pūlis, taču viņš nenojauta, ka Abakumovs jau ga​tavo viņa krišanu. Žukova vasarnīcā bija uzstādītas noklausīšanās ierīces. Tika ierakstītas visas sarunas, kas risinājās nelielās vakariņās, ko viņš par godu uzvaras svinībām bija sarīkojis tuviem draugiem. Viņu noziegums bija tas, ka pirmais tosts netika pacelts par biedru Staļinu. Šī iemesla dēļ vēlāk tika spīdzināts un ieslodzīts kavalērijas komandieris ģenerālis Krjukovs. Viņa sieva, slavenā tautasdziesmu izpildītāja Lidija Ruslanova, tika nosūtīta uz Gulagu, pēc tam kad bija atraidījusi Abakumova nekautrīgos piedāvājumus. Gulaga nometnes komandants pavēlēja, lai Ruslanova uzdzied viņam un viņa virsniekiem. Viņa atbildēja, ka dziedās tikai tad, ja piedalīties tiks atļauts arī visiem viņas biedriem - pārējiem zekiem. Nedēļu pēc uzvaras parādes maršals Staļins tika paaugstināts par ģenerālisimusu “par izciliem nopelniem Lielajā Tēvijas karā” papildus tam, ka viņam bija piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums, Ļeņina ordenis un Uzvaras ordenis - piecstaraina platīna zvaigzne ar 135 briljantiem un pieciem lieliem rubīniem. Svinīgajā banketā un šajos apbalvojumos klaji izpaudās patiesi cariska nevē​rība pret badu Vidusāzijā. Nākamajā gadā Abakumova kampaņa deva rezultātus: spīdzināšanā iegūtās Žukova kolēģu liecības ļāva izsūtīt maršalu trimdā uz provinci un pēc tam uz paša vasarnīcu. Atskaitot īsu laikposmu, kad Žukovs bija aizsardzības ministrs Hruščova valdībā, viņš palika mājas arestā līdz 1965.gada 9.maijam divdesmitajai gadadienai, kopš Karlshorstā bija pieņēmis Vācijas kapitulāciju. Kremļa Kongresu pilī tika sarīkots liels bankets. Visi viesi, ieskaitot ministrus, maršalus, ģenerāļus un vēstniekus, piecēlās, kad zālē ienāca Leonīds Brežņevs savas svītas priekšgalā. Pašās beigās parādījās Žukovs. Brežņevs bija ielūdzis viņu pēdējā mirklī. Padomju valsts vadītājs droši vien tūdaļ nožēloja šo žestu, jo, līdzko viesi pamanīja Žukovu, sacēlās aplausu vētra un gaviles. Saucienus: “Žukov! Žukov! Žukov!” - pavadīja bungošana pa galdiem. Brežņevam pārakmeņojās seja. Žukovam bija jāatgriežas savā vasarnīcā, kas joprojām bija pilna ar noklausīšanās ierīcēm. Kaut arī oficiāli reabilitēts, atlikušajos deviņos dzīves gados viņš vairs nekad neparādījās lielākos sabiedriskos

pasākumos. Tomēr vissāpīgāko brūci no visām cirta atklājums, ka jautājumā par Hitlera līķi Staļins ir viņu nerrojis. Vācu rūgtums par sakāvi sakņojās emocionālajā un intelektuālajā neskaidrībā, kas ietina Pirmo pasaules karu un pēckara gadus. Priekšstats par to, ka pasaule ir sazvērējusies pret Vāciju, bija kļuvis par kaut ko līdzīgu pareģojumam, kas piepilda pats sevi. Amerikāņus un britus pratināšanās pārsteidza augstāki vērmahta virsnieki, aizskartā naivumā paziņodami, ka Rietumu Sabiedrotie esot viņus ārkārtīgi stipri pārpratuši. Viņi bija gatavi atzīties “kļūdās”, bet ne noziegu​mos. Visus noziegumus bija pastrādājuši nacisti un esesieši. Izmantodams eifēmismu, kas izvairīgumā pārspēja jebkuras staļi- nistu metaforas, ģenerālis Blūmentrits nosauca nacistu antisemītismu par “kļūdainajiem attīstības virzieniem kopš 1933.gada”. “Tādējādi tika zaudēti slaveni zinātnieki,” viņš sacīja, “stipri kaitējot mūsu pētniecībai, tāpēc kopš 1933.gada tā stipri panīka.” Viņa domu gājienā acīmredzot ietilpst priekšstats: ja nacisti nebūtu vajājuši ebrejus, tad tādi zinātnieki kā Einšteins varbūt būtu palīdzējuši viņiem radīt labākus “brīnumieročus”, iespējams, pat atombumbu, lai novērstu boļševiku iebrukumu Vācijā. Blūmentrits ar savu naivo sofistiku bieži neaptvēra, ka runā pretī pats saviem centieniem norobežot vērmahtu no nacistiem. Viņš uzsvēra, ka pretēji 1918.gada revolucionārajiem nemieriem 1945. gadā neesot noticis nekāds dumpis, un tas skaidri lie​cinot, cik vienota sabiedrība Vācijā esot izveidojusies Hitlera vadībā. Pratinot ģenerāļus, kuri bez mitas runāja par vācu virsnieka godu, atklājās pārsteidzoši loģikas kropļojumi. SHAEF apvienotā izlūkdienesta komiteja piedēvēja to “perversai morāles izjūtai”. “Šie ģenerāļi,” vēstīja ziņojums, kas balstījās uz 300 sarunām, “pozitīvi vērtē ikvienu rīcību, kura ir “sekmīga”. Sekmes ir pareizas. Tas, kas neizdodas, ir nepareizs. Piemēram, bija nepareizi vajāt ebrejus pirms kara, jo tas noskaņoja britus un amerikāņus pret Vāciju. Būtu bijis pareizi atlikt pret ebrejiem vērsto kampaņu un sākt to pēc tam, kad Vācija būtu uzvarējusi karā. Bija nepareizi bombardēt Angliju 1940.gadā. Viņi domā, ka tad, ja būtu no tā atturējušies, Lielbritānija būtu pievienojusies Hitleram karā pret Krieviju. Bija nepareizi izturēties pret krieviem un poļiem ļkaragūstekņiem] kā pret lopiem, jo tagad viņi tāpat izturēsies pret vāciešiem. Bija nepareizi pieteikt karu ASV un Krievijai, jo tās abas kopā ir stiprākas par Vāciju. Tie nav atsevišķi pronacistisku ģenerāļu izteikumi. Tie reprezentē idejas, kas prevalē gandrīz visu šo cilvēku apziņā. Viņiem tikpat kā nekad neienāk prātā, ka ir morāli nepareizi iznīcināt kādu rasi vai slepkavot gūstekņus. Vācu noziegumi iedveš viņiem šausmas tikai tad, ja viņi pieņem, ka Sabiedrotie kaut kādas briesmīgas netaisnības rezultātā uzskatīs viņus par līdzvainīgiem tajos.” Kāds cits ASV armijas ziņojums liecina, ka pat civilisti automātiski lietojuši propagandas klišejas, tādējādi paužot, cik dziļi tās ietekmējušas viņu domāšanu. Piemēram, viņi instinktīvi dēvējuši Sabiedroto uzlidojumus par “Terrorangriffe” (Gebelsa frāze), nevis lietojuši parasto apzīmējumu “Luftangriffe” jeb “gaisa uzbrukumi”. Ziņojumā tas nosaukts par “nacisma paliekām”. Daudzi civilisti ar pašnožēlas pieskaņu runājuši par to, cik smagi cietusi Vācija, sevišķi no bombardēšanas. Viņi aizvainoti apklusuši, dzirdot atgādinājumu par to, ka tieši Luftwaffe ieviesusi pilsētu masveida iznīcināšanu kā šoka taktiku. Bija vērojama vispārēja izvairīšanās no atbildības par notikušo. Nacistu partijas biedri apgalvoja, ka tikuši piespiesti piedalīties. Visā, kas noticis, vainojama esot tikai partijas vadība. Parastie vācieši neesot vainīgi. Viņi esot “belogen und betrogen’' - “apmuļķoti un apkrāpti”. Pat vācu ģenerāļi lika noprast, ka arī viņi ir kļuvuši par nacisma upuriem, jo, ja Hitlers tik liktenīgi nebūtu iejaucies kara​vadoņu lēmumos, viņi nemūžam netiktu sakauti. Neaprobežodamies ar sevis attaisnošanu vien, gan civilisti, gan ģenerāļi mēģināja pārliecināt savus pratinātājus par to, cik pareizs bijis nacistiskās Vācijas pasaules uzskats. Civilisti nespēja saprast, kāpēc Savienotās Valstis vispār pieteikušas karu Vācijai. Uzzinājuši, ka patiesībā tieši Vācija pieteikusi karu Savienotajām Valstīm, viņi tam neticēja. Tas runāja pretī viņu pārliecībai, ka vācieši ir īstie kara upuri. Gan virsnieki, gan civilisti centās pamācīt savus iekarotājus, ka Savienotajām Valstīm un

Lielbritānijai jāsabiedrojas ar Vāciju pret kopīgajām “Bolschewismus” briesmām, kuras viņi pazīstot atliku likām. Ārpus viņu izpratnes robežām palika fakts, ka tieši nacistiskās Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai 1941. gadā bija ievazājis komunismu visā Viduseiropā un dienvidaustrumu Eiropā, paveicot to, kas nebija sekmējies nevienai revolūcijai starp 1917. un 1921.gadu. Tāpat kā boļševiku mazākumam bija izdevies nežēlīgi izmantot krievu tendenci uz autokrātiju, nacisti bija izmantojuši savas valsts liktenīgo noslieci jaukt cēloni ar sekām. Kā uzsvēruši vairāki vēsturnieki: valstī, kas 1933.gadā bija tik ļoti alkusi pēc likuma un kārtības, beigās izveidojās viens no visnoziedzīgākajiem un bezatbildīgākajiem režīmiem vēsturē. Rezultātā šīs valsts tautu, visvairāk Austrumprūsijas sievietes un bērnus, piemeklēja tādas pašas ciešanas, kādām Vācija bija lēmusi Polijas un Padomju Savienības civiliedzīvotājus. Jaunais spēku izvietojums Aukstajā karā ļāva lielai daļai vecās Trešā reiha gvardes domāt, ka tās vienīgā vaina bijusi nepareiza laika izvēle. Taču - apmēram trīs gadu desmitus pēc sakāves - sarežģītas vēsturiskas debates apvienojumā ar Vācijas ekonomisko brīnumu deva iespēju lielajam vairumam vāciešu ieskatīties acīs savas tautas pagātnei. Neviena cita valsts, kurai lemts sāpīgs mantojums, nav darījusi tik daudz, lai saskatītu patiesību. Valdība Bonnā ārkārtīgi modri sekoja tam, lai netiktu ierīkota nekāda svētnīca nacismam un tā vadonim. Tomēr Hitlera mirstīgās atliekas palika otrpus Dzelzs priekškaram vēl ilgi pēc staļiniskās dezinformācijas kampaņas, dodot vielu spekulācijām par to, ka viņš pēdējos cīņas mirkļos tomēr varējis aizbēgt uz Rietumiem. 1970.gadā Kremlis beidzot nolēma absolūtā slepenībā atbrīvoties no šiem pīšļiem. Trešā reiha vadoņa bēru rituāls bija patiesi baiss. SMERŠ paņēma Hitlera žokļus, ko Berlīnē, uzvaras svinību laikā, sarkanajā kārbiņā tik rūpīgi bija glabājusi Rževska, bet NKVD pievāca galvaskausu. Šīs mirstīgās atliekas nesen tika atrastas bijušajos padomju arhīvos. Pārējās līķa daļas, kas bija apraktas padomju armijas parādes laukumā Magdeburgā, nakts aizsegā tika ekshumētas un sade​dzinātas. Pelni tika aizskaloti pilsētas kanalizācijas sistēmā. Hitlera līķis nebija vienīgais, kuram trūka identificējamas kapavietas. Neskaitāmus kauju upurus karavīrus un civilistus abās pusēs - bija aprakušas bumbas un šāviņi. Ik gadu Zēlovas augstienes apkaimē, klusajos priežu mežos uz dienvidiem no Berlīnes un apvienotās Vācijas jaunās galvaspilsētas būvlaukumos joprojām tiek atrasts ap 1000 mirstīgo atlieku no 1945.gada. Bezjēdzīgā asinspirts, ko izraisīja Hitlera drausmīgā iedomība, pilnīgi atspēko Špēra nožēlu par to, ka vēsture uzsverot “beigu notikumus”. Nacistiskā režīma nekompetence, necilvēcība un neprātīgā liegšanās atzīt realitāti ārkārtīgi spilgti ir atklājusies tieši tā bojāejā.

Norādes

Saīsinājumi AGMPG Archiv zur Gescbichte der Max-Planck-Gesellschaft,Berlīne AWS Art of War Symposium, “From the Vistula to the Oder: Soviet Offensive Operations”, Center for Land Warfare, US Army War College, 1986 BA-B Bundesarcbiv, Berlīne BA-MA Bundesarchiv-Militārarchiv, Freiburga Breisgavā BLHA Brandenburgisches Landesbauptarchiv, Potsdama BZG-S Bibliothek fūr Zeitgeschichte (Sammlung Sterz), Štutgarte CAMO Centraļnij Arbiv Ministerstva Oboroni, Podoļska CHIDK Centr Hraņeņija i Izučeņija Dokumentaļnih Kollekcij, Maskava GARF Gosudarstvennij Arbiv Rossijskoi Federacii, Maskava HUA-CD Humboldt Universitātsarchiv (Charite Direktion), Berlīne IfZ Institut fūr Zeitgeschichte, Minhene Trials of the Major War Criminals before the International Military Tribunal (Nuremberg) IVMV Istorija vtoroi mirovoi voini, 1939 - 1945, X sēj., Maskava, 1979 KA-FU Krigsarkivet (Forsvarsstaben Utrikesavdelningen), Stokholma LA-B Landesarchiv-Berlin MGFA Militārgeschichtliches Forschungsamt bibliotēka, Potsdama NA National Archives II, College Park, Mērilenda PRO Public Record Office, Kjū RGALI Rossijskij Gosudarstvennij Arhiv Literaturi i Iskusstva, Maskava RGASPI Rossijskij Gosudarstvennij Arhiv Sociaļno-Političeskoj Istorii, Maskava RGVA Rossijskij Gosudarstvennij Vojennij Arhiv, Maskava RGVA-SA RGVA iekļautais “speciālais arhīvs” ar konfiscētiem vācu dokumentiem SHAT Service Historique de l’Armee de Terre, Vensēna ViZh Vojenno-istoričeskij žurnal VOV Velikaja Otečestvennaja Voitia, Maskava, 1999, III un IV sēj.

Sarunas, dienasgrāmatas un nepublicēti ziņojumi

Šalva Jakovļevičs Abuladze (kapteinis, 8. gvardes armija); Gerts Bekers (Berlīnes civiliedzīvotājs, Štēglica); Rihards Beiers (diktors, Grossdeutscher Rundfunk); Nikolajs Mihailovičs Beļajevs (komjaunatnes organizators, 150. strēlnieku divīzija, 5. triecienarmija); Klauss Bēzelers (Das Deutsche jungvolk, Berlīne); Urzula Būbe, dzim. Egelinga (studente, Berlīne); Hardijs Būls (civiliedzīvotājs, Halbe); Anrī Fenē (bataljona komandieris, SS Charlemagne divīzija); Anatolijs Pavlovičs Fedosejevs (magnetronu un elektronikas speciālists, nosūtīts uz Berlīni); Ēdeltraude Flīlere (sekretāre, Siemens); atvaļināts ģenerālleitnants Bernds barons Freitāgs fon Loringho- fens (ģenerāļa Krēbsa militārais asistents Fīrera bunkurā); Vladimirs Samoilovičs Galls (kapteinis, 7. nodaļa, 47. armijas štābs); Hanss Dītrihs Genšers (ierindnieks, Divpadsmitā armija); Elza Holcere (Berlīnes civiliedzīvotāja); atvaļināts pulkvedis Hūberts barons fon Humbolts-Dahrēdens (la štābs, Divpadsmitā armija); Svetlana Pavlovna Kazakova (štābs, 1. Baltkrievijas fronte); atvaļināts pulkvedis Volframs Kercs (kapteinis, Grossdeutschland Wachtregiment, 309. Berlin kājnieku divīzija); ģenerālmajors I. F. Kločkovs (vecākais leitnants, 150. strēlnieku divīzija, 5. triecien​armija); Ivans Varlamovičs Koberidze (kapteinis, 1. Ukrainas frontes artilērija); Ivans Ļeontjevičs Kovaļenko (radists, 3. Baltkrievijas frontes štābs); Anatolijs Kubasovs (3. gvardes tanku armija); R. V. Leons (ASV Devītās armijas CIC izlūkdienesta korpuss); Ērika Levina (Rosenstrasse iedzīvotāja, kas palikusi dzīva); atvaļināts ģenerālmajors Rūdolfs Lindners (1241. fānenjunkuru pulks, divīzija Kurmark)\ Lotārs Lēve (hitlerjūgends); Hanss Oskars barons Lēvenšteins de Vits (Rosenstrasse iedzīvotājs, kas palicis dzīvs); ģenerālis Ulrihs de Mezjērs (ģenerālštāba pulkvedis, OKH); Georgijs Malaškija (kapteinis, 9. tanku korpuss); Nikolajs Andrejevičs Maļcevs (leitnants, 3. gvardes tanku armija); ģenerālis Anatolijs Grigorjevičs Merežko (kapteinis, 8. gvardes armijas štābs); Rohuss Mišs (oberšārfīrers, SS Leibstandarte Fīrera bunkurā); Gerda Pēterzone (sekretāre, Lufthansa, Neiķelne); Helga Recke (studente, Berlīne, Būha); atvaļināts pulkvedis Ginters Reihhelms (štāba priekšnieks, Divpadsmitā armija); Sergejs Pavlovičs Revins (jaunākais seržants, 4. gvardes tanku armija); Jeļena Rževska (Kogana) (tulks, SMERŠ nodaļa, 3. triecienarmija); Erharts Severīns (civiliedzīvotājs); Aleksanders Sondersons (kapteinis, kara noziegumu izmeklētājs un Džoveta adjutants Nirnbergā); Šota Sulhanišvili (kapteinis, 3. triecienarmija); Ērihs Šmitke (Berlīnes folksšturma dezertieris); Volfgangs Šteinke (leitnants, 391. drošības divīzija, Devītā armija); Šota Šurgaja (jaunākais leitnants, 16. aviācijas armija); Marlēne fon Vernere (civiliedzīvotāja, Vanzē); Magda Vīlanda (aktrise); atvaļināts ģenerālis Markuss Volfs (Ulbrihta grupa); atvaļināts ģenerālis Vūsts (leitnants, Luftwaffe mācību bataljons, 309. Berlin kājnieku divīzija, Devītā armija); Valtraude Zīsmilha (skolniece).

Izmantotie avoti Ievads 35. lpp. “Vēsture vienmēr īpaši uzsver…” Špēra pratināšana, 22. maijs, NA 740.0011 EW/5-145 35. lpp. vācu pusaudži, skat. Die Wocbe, 2001. g. 8. februāris 35. lpp. “līdz ar krievu armiju veikto pārrāvumu…”, 1944. gada 9. novembris, pārpublicēts Volkssturm, BLHA Pr. Br. Rep. 61A/363 36. lpp. “kulminācijas punkts…”, RGALI 1403/1/84, 1. lpp. 1. Berlīne Jaungadā 42. lpp. “Steidzami mācieties krievu valodu”, Klemperer, II, 1944. gada 4. septembris, 431. lpp. 42. lpp. “Bleib ūbrig!”, Lēve, saruna, 2001. gada 9. oktobris 42. lpp. “līdzīgu skatuves dekorācijām…”, Kardorff, 153. lpp. 44. lpp. Šmitke, saruna, 2000. gada 15. jūlijs 45.lpp. “Volksgenossenscbaft”, NA RG 388 B-338 45. lpp. “Es tik ļoti ticu…”, SHAT 7 P 128 46. lpp. ienaidnieka pārspēka samēri, AWS, 86. lpp. 48. lpp. “Tā ir vislielākā blēdība…”, Guderian, 310. - 311. lpp. 49.lpp. “Es zinu, karš ir zaudēts…”, Below, 398. lpp. 50. lpp. “veiksmes vēlējumus…”, turpat, 399. lpp. 50. lpp. baumas par Hitlera ārprātu un Gēringa bēgšanu, SHAT 7 P 128 50. lpp. vakariņas pie Gebelsa, Oven, 198. lpp. 51.lpp. ārzemju ārsti, HUA-CD 2600 Cbarite Dir. 421-24/1 Bd x, 125. lpp. 51. lpp. “katastrofālos zaudējumus”, BA-MA 218, 3, 725. - 749. lpp. 2. “Karšu namiņš” pie Vislas 53. lpp. 6,7 miljoni sarkanarmiešu, IVMV, 38. lpp. 53. lpp. “Mēs esam pagalam…”, SHAT 7 P 128 53. lpp. “Mēs vairs necīnījāmies…” Sajer, 382. lpp. 54. lpp. “Jums nav jābīstas…” CAMO 233/2374/337, 64. lpp. 54. lpp. uzbrukums pirms Ziemassvētkiem, CAMO 233/2374/337, 64. lpp. 54. lpp. “ Mein Ftihrer, neticiet!”, Freitags fon Loringhofens, saruna, 1999. gada 4. oktobris 54. lpp. “pilnīgi idiotiski”, Guderian, 315. lpp. 56. lpp. “krievu laiku”, ģenerāļa Šāļa iztauja, 1946. gada 20. februāris, 2e Bureau, SHAT 7 P 163 56. lpp. “neparastu ziemu”, Staļins - Harimenam, 1944. gada 14. decembris, NA RG334/309. ieraksts/2. nodalījums 56. lpp. “stiprs lietus un…”, RGVA 38680/1/3, 40. lpp. 56. lpp. “Tolaik…”, citēts - Seņavskaja, 2000, 174. lpp. 56. lpp. “Krievu kājnieks” un “Pirmais stāvoklis”, Seņavskaja, 1995, 111. lpp. 57. lpp. “kavalērists, artilērists…”, Grosmana dokumenti, RGALI1710/3/51, 221. lpp. 57. lpp. “Ko sēsi…”, RGALI 1710/3/47, 19. lpp. 57. lpp. “neapmierinātība”, VOV, III, 232. lpp., 8. piez. 57. lpp. “Konstantijs Rokosovskis”, sirsnīgi pateicos Normanam Deivisam par pa​pildinformāciju 58. lpp. “Par ko tāds negods?”, Rokossovskij, 297. lpp. 58. lpp. “Es lieliski zinu…”, Žukov, 174. lpp. 59. lpp. “ļaunas, mazas ačeles…”, Beria, 130. lpp. 59. lpp. Korsuņa, skat. Erickson, 177. - 179. lpp. 59. lpp. 16. tanku divīzija, 21. armija, CAMO 233/2374/337', 70. lpp. 59. lpp. “uguns vētru”, pulkvedis Lībišs, AWS, 617. lpp.

60. lpp. “Uz priekšu, uz fašistu midzeni!”, VOV, III, 236. lpp. 60. lpp. “Zelts”, Koņev, 5. lpp. 61. lpp. Sohačeva, CAMO 307/246791/2, 225. - 227. lpp. 61. lpp. “ar savām kāpurķēdēm”, CAMO 3 07/15733/3, 37. - 38. lpp. 61. lpp. “divas trīs stundas”, Grosmana dokumenti, RGALI 1710/3/51, 237. - 238. lpp. 61. lpp. “ sakara ar lielo uzbrukumu…”, Bormana dienasgramata, GARF 9401/2/97, 32.-48. lpp. 62. lpp. “liela muļķība”, “prestiža garnizonu”, NA RG334/309. ieraksts/2. no​dalījums 63. lpp. “sākt uzbrukumu”, ViZh 93, Nr. 6, 30. - 31. lpp. 63. lpp. “Staļins uzsvēra…”, NA RG334/309. ieraksts/2. nodalījums 64. lpp. “Ak, kas par dzīvi…”, RGALI 1710/3/47, 14. lpp. 64. lpp. “Mūsu tanki brauc ātrāk…”, Grosmana dokumenti, RGALI 1710/3/51, 237. -238. lpp. 64. lpp. “ausu bataljons”, Duffy, 103. lpp. 65. lpp. “Jums viss jāpārtrauc!”, Humbolts, saruna, 1999. gada 11. oktobris 65. lpp. “Tovakar…”, Humbolts, saruna, 1999. gada 11. oktobris 66. lpp. “stāvoklis austrumos…”, GARF 9401/2/97, 32. - 48. lpp. 66. lpp. “pusstundu pirms tam…”, Guderian, 327. lpp. 66. lpp. “Tajā neaizmirstamajā dienā…”, Kločkov, 28. lpp. 66. lpp. Varšavas iedzīvotāju skaits, VOV, III, 240. lpp. 67. lpp. “viena vienīga viļņojoša…”, Grossman, Krasnaja Zvezda, 9. februāris 3. Uguns, zobens un “cildenais niknums” 68. lpp. “Cildenais niknums” - vārdi no patriotiskās dziesmas “Svētais karš”: “Celies, milzīgā valsts,/Celies nāvīgajai kaujai/Pret tumšajiem fašistu spēkiem,/Pret nolādēto ordu./Lai cildenais niknums/Uzverd kā vilnis/Rit tautas karš/Svētais karš.” 69. lpp. “militārās zinātnes meistars…”, Ehrenburg, 100. lpp. 69. lpp. “Pēc Nemunas forsēšanas…”, Grosmana dokumenti, RGALI1710/3/47,14. lpp. 69. lpp. “Viņu nav iespējams…”, Ehrenburg, 100. lpp. 69. lpp. “žīdu Iļju ”, 16. janvāris, BA-B RSS/793, 9. lpp. 69. lpp. “Bija tāds laiks…”, Krasnaja Zvezda, 1944. gada 25. novembris 70. lpp. “laika apstākļos…”, General der Artillerie Felzmann, XXVII Corps, NA RG 338, D-281 71. lpp. Valters Beiers, Ramm, 1994, 164. lpp. 72. lpp. “otrais Staļins”, Kershaiv, 2000, 406. lpp. 72. lpp. sešdesmit divas izvarotas un noslepkavotas sievietes un meitenes, Don- hoff, 18. lpp. 72. lpp. “Sarkanās armijas karavīri…”, Agraņenko dokumenti, RGALI2217/2/17,22. lpp. 73. lpp. “propagandējis…”, Kopelev, 10. lpp. 73. lpp. “daudzi vācieši apgalvo…”, Tkačenko - Berijam, GARF 9401/2/94, 87. lpp. 74. lpp. “Te Tev nu bija, Vera”, CAMO 372/6570/76, citēts - Seņavskaja, 1995, 99. lpp. 75. lpp. “pats personiski nošāvis…”, Kopelev, 56. lpp. 75. lpp. “Ja ieaudzināsim…”, CAMO 372/6570/78, 199. - 203. lpp. 75. lpp. “Mūsu karavīru izturēšanās…”, Agraņenko dokumenti, RGALI 2217/2/17,42. lpp. 76. lpp. “neprātīgu kliedzienu”, Kopelev, 50. lpp. 76. lpp. “Mūs ieraugot, viņas…”, Maļcevs, saruna, 2001. gada 29. oktobris 76. lpp. “Mūsu puiši bija tik izsalkuši…”, Werth, 964. lpp. 76. lpp. “okupētajā vācu teritorijā…”, RGVA 32925/1/100, 58. lpp. 76. lpp. “krievu karavīri…”, Bark and Gress, 33. lpp. 77. lpp. “Izrādījās, ka totalitāro…”, Life and Fate, 241. lpp.

77. lpp. “atņemt individualitāti”, Kon, 23. lpp. 78. lpp. “baraku erotismu”, Jurijs Poļakovs, citēts - Kon, 26. lpp. 78. lpp. “Pat koki bija ienaidnieki”, Kovaļenko, saruna, 1999. gada 21. septembris 79. lpp. “Biedri maršal”, Agraņenko dokumenti, RGALI 2217/2/17, 22. lpp. 79. lpp. “Kā lai pret viņiem izturas…”, Agraņenko dokumenti, RGALI 2217/2/17, 26. lpp. 80. lpp. “riebumu pret pārpilnību”, Shcheglov, 299. lpp. 80. lpp. radioaparāti, skat. Solžeņicin, 2000, 125. lpp. 80. lpp. “politiski nepareizos secinājumus”, CAMO 372/6570/76, 92. - 94. lpp. 80. lpp. “pretpadomju citāti…”, CAMO 372/6570/68, 12. lpp. 80. lpp. “Jūs nevarat iedomāties…”, N. Rešetņikova, 9. februāris, citēts - Seņavskaja., 2000, 180. 181. lpp. 80. lpp. “Mēs domājām, ka tie…”, Agraņenko dokumenti, RGALI 221712117 81. lpp. “tirgus kņadai”, Solžeņicin, 1983, 67. lpp. 81. lpp. “tiešu un nepārprotamu…”, Kopelev, 52. lpp. 81. lpp. “Krievi ir pilnīgi…”, Krivenko - Berijam, Leonid Rešin, “Tovarišč Erenburg uproščajet: patiesība par slaveno rakstu avīzē Pravda”, Novoje Vremja, Nr. 8, 1994 82. lpp. “Viņi ir aizmukuši…”, citēts - Seņavskaja, 2000, 273. lpp. 82. lpp. “atlicis ļoti maz vāciešu…”, Šikins - Aleksandrovam, 28. janvāris, RGASPI 17/125/320, 18. lpp. 83. lpp. “Mīļo tēt!”, Shcheglov, 289. lpp. 83. lpp. Pillavas strēle, BA-B R55/616, 184. lpp. 83. lpp. “tika noslepkavoti visi…”, KA-FU, EI:18, 6. sēj. 84. lpp. “Vairums ir sievietes…”, GARF 9401/2/93, 343. lpp. 84. lpp. 1,5 miljoni padomju ebreju, Merridale, 293. lpp. 4. Lielā ziemas ofensīva 85. lpp. “Karavīrs ir tautas bērns”, General Blumentritt, NA RG338 B-338 85. lpp. “Laidiet mūsu vīrus…”, Serovs - Berijam, GARF 9401/2/93, 334. lpp. 85. lpp. “Vampīrs!”, Freitāgs fon Loringhofens, saruna, 1999. gada 4. oktobris 85. lpp. “Kaujas nebeigsies…”, KA-FU, EI:18, 6. sēj. 85. lpp. “katastrofas gultas”, HUA-CD 2600 Charite Dir. 421-24/1 Bd x, 114., 115. lpp. 86. lpp. “Fīrera aicinājums…”, NA RG338, B-627 86. lpp. “ Visas pasaules tautas…”, SHAT 7 P 128, Direction Generale et Inspection des P. G. de lAxe, Parīze, 2. februāris 87. lpp. “Tautā valdīja uzskats…”, NA RG338, B-627 87. lpp. “drošības pasākumus…”, BA-B R55/995, 166. lpp. 87. lpp. “Viņu bālās, izdēdējušās sejas…”, Kee, 228. - 229. lpp. 88. lpp. “galvenās fiziskās iezīmes…”, Duffy, 45. lpp. 89. lpp. “tumsā ir lielāka drošība…”, Grosmana dokumenti, RGALI 1710/3/51, 65. lpp. 90. lpp. septiņas stundas ilgā Lagebesprechung, Freitāgs fon Loringhofens, saruna, 1999. gada 4. oktobris 90. lpp. “Viņam vis nebūs…”, Kločkov, 31. lpp. 90. lpp. “disciplinēti vācu gūstekņi”, Grosmana dokumenti, RGALI 1710/3/47, 3. lpp. 91. lpp. “nežēlīgu, bet taisnīgu…”, Chuikov, 91. lpp. 91. lpp. NKVD strelnieku divīzijas, Mešiks - Berijam, 27. janvaris, GARF 9401/2/92, 263. lpp. 92. lpp. Šikina ziņojums par Aušvicu, 9. februāris, RGASPI 17/125/323, 1. - 4. lpp. 93. lpp. “visiem gūstekņiem tūdaļ pēc ierašanās…”, RGASPI 17/125/323, 73. lpp. 94. lpp. “nopietns pārkāpums”, Krockoiv, 45. lpp.

95. lpp. “Sakņupuši stāvi…”, Libusa fon Oldershauzena, citēts turpat, 48. - 49. lpp. 95. lpp. “normālos laikos”, 30. janvāris, BA-B R55/616, 158. lpp. 95. lpp. Ilze Brauna, Gun, 237. - 238. lpp. 96. lpp. “apmēram 4 miljoni…”, 29. janvāris, BA-B R55/616, 153. lpp. 96. lpp. 7 miljoni, 11. februāris, BA-B RS5/616, 153. lpp. 96. lpp. 8,35 miljoni, 19. februāris, BA-B R55/616, 211. lpp. Tajā skaitā Austrum- prūsijā 1,635 miljDancigā un Rietumprūsijā 480 000; Pomerānijā 881 000; Vartelandē 923 000; Lejassaksijā 2,955 milj.; Augšsaksijā 745 000. 96. lpp. “Frīdrihštrāses stacija…”, Menzel, 116. lpp. 96. lpp. “Suņiem un žīdiem…”, Lēvenšteins, saruna, 2000. gada 14. jūlijs 96. lpp. “infekcijas slimībām…”, BA-B R55/916, 57. lpp. 98. lpp. 1800 civilistu un 1200 ievainoto, BA-B R55/616, 155. lpp. 99. lpp. “vairāk nekā 6000 hitleriešu…”, Wilhelm Gustloff un Marinesko, Seņav- skaja, 2000, 225. lpp., 19. piez. 99. lpp. “lai glābtu…”, BA-B R55/616, 157. lpp. 100. lpp. “Šie ļaudis…”, BA-B R55/616 100. lpp. “Viņš uzskata…”, 18. februāris, BA-B R55/616, 208. lpp. 100. lpp. čehu reakcija, 10. marts, BA-B R55/616, 243. lpp. 100. lpp. “ģenerālštāba sistēmu…”, Guderian, 397. lpp. 100. lpp. pulkveža Hansa Georga Eismana atskaite, BA-MA MSgl/976 102. lpp. “it kā aklais…”, BA-MA Msgl/976, 14. lpp. 103. lpp. “Vācu karavīrs neatkāpsies…”, BA-MA MSgl/976, 32. lpp. 103. lpp. “šo Hitleru un Himleru vadība”, Krockoiv, 51. - 54. lpp. 5. Trieciens uz Oderu 104. lpp. “histērija un sabrukums”, Kardorff, 281. lpp. 105. lpp. “Neatgriezieties…”, Feuersenger, 206. lpp. 105. lpp. ministriju evakuācija, NA 740.0011 EW/4-2445 105. lpp. eksekūcijas, skat. Rūrup (sast.), 1997, 167. - 171. lpp. 106. lpp. “Lāgiem viņš bija tik stipri…”, Freitāgs fon Loringhofens, saruna, 1999. gada 4. oktobris 107. lpp. Eva Brauna, Freitāgs fon Loringhofens, saruna, 1999. gada 4. oktobris, un Mezjērs, 1999. gada 9. oktobris 109. lpp. baltais tills, Koņev, 38. - 39. lpp. 109. lpp. “Spēks caur bailēm”, Thorwald, 1950, 103. lpp. 110. lpp. “ izturejies korekti”, KA-FU, E1-.18, 6. sej. 110. lpp. “nekādā ziņā nepietiek…”, RGVA 32891/1/123, 6. lpp. 111. lpp. Breslavas bēgļi, skat. Thorivald, 1950, 109. - 113. lpp. 112. lpp. no 70 līdz 100 kilometru, CAMO 233/2307/189, 78. lpp. 112. lpp. “Kad sasniegsiet Oderu…”, Žukov, IV, 194. lpp. 113. lpp. Lodzas geto, Grosmana dokumenti, RGALI 1710/3/49 113. lpp. “1. poļu armijas karavīri…”, GARF 9401/2/93, 334. lpp. 114. lpp. “vācu civilistu…”, RGALI 1710/3/51, 227. lpp. 115. lpp. “Čuikovs sēd…”, RGALI 1710/3/51, 229. lpp. 115. lpp. “Čuikovs klausās…”, RGALI 1710/3/51, 230. lpp. 115. lpp.Čuikovs sit virsniekiem,Merežko, saruna, 1999.gada 10.novembris 116. lpp. “ Mes izgājām no meža”, Kločkovs, saruna, 2000. gada 25. jūlijs, un Kločkov, 34. 35. lpp.

116. lpp. “Drebi bailēs…”, 8. gvardes armija, CAMO 345/5502/93, 412. lpp. 116. lpp. “Viss deg…”, RGALI 1710/3/51, 231. lpp. 117. lpp. “pilna ar ienaidnieka tankiem”, BA-MA RH 19 XV/9b, 172. lpp. 117. lpp. Tiger tanki, BA-MA MSgl/976, 39. lpp. 117. lpp. “Tod und Strafe ftir Pflichtvergessenbeit”, BA-MA RH 19 XV/9b, 193. lpp. 118. lpp. pārtika vienībām, kas atkāpjas, BA-MA RH 19 XV/9b, 195. lpp. 118. lpp. “Dievs Tas Kungs…”, BA-MA RH 19 XV/28, 1. - 4. lpp. 118. lpp. “atstājis savu pilsētu…”, IfZ Fa 91/5, 1., 253. lpp. 118. lpp. “Sagūstītie vācu ģenerāļi…”, Petrovs un Kobulovs - Berijam, 30. janvāris, GARF 9401/2/92, 283. - 288. lpp. 119. lpp. “pamatīgu pārsteigumu”, Žukov, IV, 196. lpp. 120. lpp. “Laime ģimenes klēpī…”, Valters Beiers, Ramm, 1994, 165. lpp. 122. lpp. “Stalin ante portas!”, Oven, 229. lpp. 122. lpp. Wachregiment Grossdeutscbland, virsjefreitors Haralds Arnts, citēts - Ramm, 1994, 268. lpp. 122. lpp. “Mūsu gods ir uzticība”, Baumgarts, citēts turpat, 61. lpp. 122. lpp. “izteikti nebiedrisko…”, BA-MA 332, 656., 709. - 711. lpp. 123. lpp. “dedzīgi un fanātiski”, BA-B R55/1305 123. lpp. “biedriski apsveica”, BA-B R55/1305 124. lpp. divīzija Panzerjagd, Guderian, 411. lpp. 124. lpp. “ein absoluter ScbivindeV, BA-B R55/916, 63. lpp. 124. lpp. “politiskie vadītāji”, BLHA Pr. Br. Rep. 61B/20 124. lpp. “zelta fazāns”, Kardorff, 291. lpp. 125. lpp. “Bombardēšanā cietušas”, Bormana dienasgrāmata, GARF 9401/2/97, 32.-48. lpp. 125. lpp. “Evakuācijas situācija”, 10. februāris, BA-B R55/616, 172. lpp. 6. Austrumi un Rietumi 127. lpp. izvietojums Jaltā, Alanbrooke, 657. lpp. 128. lpp. “Hadesas Rivjēra”, Gilbert, 1, 187. lpp. 131. lpp. “sistemātiski…”, Agraņenko dokumenti, RGALI 2217/2/17, 22. lpp. 131. lpp. “ Tas tiešam ir goda jautājums…”, Tegeran. Jalta. Potsdam. Sborņik doku- mentov, Maskava, 1970, 22. lpp., citēts Volkogonov, 489. lpp. 133. lpp. Budapeštas krišana, skat. Erickson, 508. lpp. 134. lpp. gūstekņu sodīšana atriebjoties, skat. Kershaiv, 2000, 779. lpp. 134. lpp. Drēzdenes atvaļinājums, Genšers, saruna, 2000. gada 4. septembris 134. lpp. Reinas plūdi, Eisenboiver, 406. - 407. lpp. 135. lpp. “Es protu tikt galā ar Staļinu”, Murphy, 233. lpp. 136. lpp. “apejot Rietumu valni no flanga”, Deane, 1944. gada 25. decembris, NA RG334/309. ieraksts/2. nodalījums 136. lpp. “Viņi drīzāk atgādināja.Šikina ziņojums, RGASPI17/125/323, 35. - 36. lpp. 137. lpp. dzīvie mērķi un “sporta marši”, VOV, IV, 180. lpp., 36. piez. 137. lpp. SS pianists, Stanford-Tuck, Larry Forrester, “Fly for Your Life”, London 1956 137. lpp. “Liekas, visiem ir…”, Grosmana dokumenti, RGALI 1710/3/47, 4. lpp. 137. lpp. “Mēs sitam…”, citēts - Shindel (izd.), 125. lpp. 138. lpp. “Mēs esam krievietes…”, Agraņenko dokumenti, RGALI 2217/2/17 140. lpp. “kā militāram vadītājam tik ļoti…”, BA-MA MSgl/976, 32. lpp. 140. lpp. “bet tanku armija…”, BA-MA MSgl/976, 35. lpp.

141. lpp. pusdienas ar Japānas vēstnieku, Mezjērs, saruna, 1999. gada 9. oktobris 141. lpp. “Ticiet man…”, Guderian, 412. lpp. 142. lpp. “55 reihsfīrers ir pietiekami…”, turpat, 413. - 415. lpp. 144. lpp. “Virs pilsētas…”, oberjēgers R. Kristofs, citēts - Ramm, 1994, 186. lpp. 145. lpp. “lai glābtu savu nožēlojamo dzīvību”, GARF 9401/2/94, 159. - 165. lpp. 145. lpp. “gandrīz četri…”, 27. februāris, BA-MA 485, 20., 755. lpp. 145. lpp. “nozīmīgajai Austrumprūsijas…”, Tkačenko - Berijam, 28. februāris, GARF 9401/2/93, 324. lpp. 146. lpp. “Fīrers ir pavēlējis…”, 10. marts, BA-B R55/616, 243. lpp. 146. lpp. “vācu koncentrācijas nometnēs…”, Šverņiks - Molotovam, GARF 9401/2/96, 255. - 261. lpp. 147. lpp. Štuthofas nometne, RGVA 32904/1/19 147. lpp. “Vācieši vēl nav…”, SHAT 7 P 146 147. lpp. “Morāle ir zema, bet disciplīna stipra”, RGALI 1710/3/47, 25. lpp. 7. Aizmugures teritoriju tīrīšana 148. lpp. “Stāt! Militārā zona…”, Abakumovs - Berijam, 15. februāris, GARF 9401/2/93, 6. 15. lpp. 148. lpp. 57. NKVD strēlnieku divīzija, RGVA 38680/1/3, 4. lpp. 149. lpp. “tika izritināts netīrs…”, Solžeņicin, 1974, 126. lpp. 149. lpp. “fīrera gvardes bataljons…”, Hansa Ratenhūbera pratināšana SMERŠ, Vojennije Arbivi Rossiji, Nr. 1, 1993, 355. lpp. 150. lpp. “Manuprāt, mūsu speciālistiem…”, GARF 9401/2/93, 15. lpp. 151. lpp. “ neaizstajamas”, Staļins - Tederam un Bullam, 15. janvaris, NA RG334/309. ieraksts/2. nodalījums 151. lpp. “sabotieri un teroristi”, 1. marts, GARF 9401/2/93, 255. - 259. lpp. 151. lpp. “noziedzīgs pretpadomju politikas akts”, Berezhkov, 1982, 364. lpp. 152. lpp. “mēs beidzot esam…”, Kazakova, saruna, 1999. gada 6. novembris 152. lpp. “no kuriem daži…”, Žukov, IV, 183. lpp. 152. lpp. Serovs kā “padomnieks”, RGVA 32925/1/100, 143. lpp. 153. lpp. “ukraiņu-vācu nacionālisti”, BA-B R55/822, 5. - 8. lpp. 153. lpp. “pētīt Rokosovska radiniekus”, GARF 9401/2/94, 61. lpp. 153. lpp. “civilists izlikās…”, 30. marts, NA RG334/309. ieraksts/2. nodalījums 154. lpp. “padomju sapieru kapteinis Melamedevs…”, NA RG334/309. ieraksts/ 2. nodalījums 154. lpp. “nolaidību, ar kādu rīkojies…”, 1. Baltkrievijas frontes NKVD nodaļas priekšnieka vietnieks Volkovs, RGVA 32925/1/100, 205. lpp. 154. lpp. “Padomju Savienībā…”, Antonovs - Dīnam, NA RG334/309. ieraksts/ 2. nodalījums 155. lpp. “slepenas ceptuves”, RGVA 32891/1/123 155. lpp. “Tas radīja viņam aizdomas…”, RGVA 32925/1/100, 80. lpp. 155. lpp. mīnu meklēšana, 12. marts, RGVA 32925/1/297, 8. lpp. 155. lpp. “speciāli suņi, kas saož bandītus”, RGVA 38680/1/12, 114. lpp. 155. lpp. “teroristiem, kas nodoti…”, 11. marts, GARF 9401/2/94 155. lpp. “Vācu izlūkdienests atstājis viņus…”, RGVA 38680/1/12, 48. lpp. 156. lpp. “vācu sabotieru skolu…”, majors Jedunovs, 13. februāris, RGVA 32904/1/19, 99. lpp. 156. lpp. “Vērīgs seržants…”, RGVA 38686/1/21 157. lpp. “dažās vienībās…”, 18. februāris, 63. strēlnieku divīzijas NKVD, RGVA 38686/1/20, 49. lpp. 157. lpp. “Tas viss noved pie…”, RGVA 38680/1/4

158. lpp. caurlaide ievainotajiem, RGVA 38686/1/20, 31. lpp. 158. lpp. 6. gvardes tanku korpuss, RGVA 32904/1/19 158. lpp. “padomju militārā vadība…”, BA-B R55/1296 158. lpp. “PSRS pilsoņi…”, 3. Baltkrievijas fronte, RGVA 38680/1/3, 255. lpp. 159. lpp. “Tādi asiņainas…”, Grosmana dokumenti, RGALI 1710/3/51, 230. lpp. 159. lpp. pieci bojāgājušie un trīsdesmit četri ievainotie, 83. robežapsardzes pulks, RGVA 38686/1/21, 45. lpp. 159. lpp. Rokosovskis transporta sastrēgumā, Agraņenko dokumenti, RGALI 2217/2/17, 31. lpp. 159. lpp. “mobilizēt visus…”, RGVA 32925/1/100, 47. lpp. 159. lpp. 68 680 vāciešu, 10. marts, GARF 9401/2/93, 279. lpp. 160. lpp. “Uz Sibīriju!”, Agraņenko dokumenti, RGALI 2217/2/17, 20. lpp. 160. lpp. “žandarmērija”, NA RG334/309. ieraksts/2. nodalījums 160. lpp. “repatriētu poļu sieviešu patversme”, RGVA 38680/1/3, 104. lpp. 160. lpp. “arvien biežāk notiek…”, GARF 9401/2/94, 88. lpp. 161. lpp. “amorāla rīcība”, RGVA 38686/1/26, 36. lpp. 161. lpp. “Negatīvas parādības…”, Seņavskaja, 2000, 184. lpp., 27. piez. 161. lpp. spaidu darbos aizvestas ukraiņu meitenes, RGVA-SA 1382/1/62 161. lpp. “24. februāra vakarā…”, “nezināms…”, RGASPI 17/125/314 163. lpp. “pārdevušās vāciešiem”, Inozemcev, 204. lpp. 163. lpp. “vācu lelles”, citēts - Seņavskaja, 1995, 181. lpp. 163. lpp. “padomju meitenes gods un cieņa”, CAMO 372/6570/76 un 372/6570/68 163. lpp. slikta izturēšanās pret sievietēm armijā kopš 1944. gada, Rževska, saruna, 2001. gada 28. oktobris 164. lpp. “Piemēram, Eva Štūla…”, RGASPI 17/125/314, 40. - 45. lpp. 164. lpp. 49 500 padomju pilsoņu, Aleksandrovam, 20. februāris, RGASPI 17/125/320, 36. lpp. 164. lpp. 4 miljoni, RGASPI 17/125/314 165. lpp. “Kāds būs viņu statuss?”, RGASPI 17/125/314, 33. lpp. 166. lpp. Opelnas incidents, 7. marts, KA-FU, El:18, 6. sēj. 166. lpp. “Viņi nenodeva Dzimteni…”, Solžeņicin, 1974, 240. lpp. 166. lpp. vairāk par miljonu Hiivi, CAMO 2/176495/378, 32. - 33. lpp. 167. lpp. “vlasoviešus un citus…”, VOV, IV, 158. lpp. 167. lpp. “Karavīrs no Orlas…”, Grosmana dokumenti, RGALI 1710/3/47, 1. lpp. 167. lpp. nometņu apsargi, RGVA 32904/1/19, 274. - 275. lpp. 167. lpp. “Visas ieslodzīto kategorijas…”, 63. strēlnieku divīzijas NKVD, RGVA 38686/1/20 168. lpp. “Biedri prezident…”, Eugene Schirinkine, 31. jūlijs, SHAT 7 P 128 168. lpp. pilsoņu tiesību atjaunošana, VOV, IV, 161. lpp. 168. lpp. “Biedri karavīri…”, RGASPI 17/125/310, 10. lpp. 8. Pomerānija un Oderas placdarmi 169. lpp. “stūrakmens”, Duffy, 187. lpp. 170. lpp. Pulkvedis Morgunovs, VOV, III, 252. lpp. 170. lpp. “Uzbrukuma sekmes…”, Grosmana dokumenti, RGALI 1710/3/51, 230. lpp. 171. lpp. Krūkenbergs un SS Charlemagne, BA-MA MSg2/1283 un Fenē, saruna, 1999. gada 19. maijs 171. lpp. “Veiss ir melis…”, BA-MA MSgl/976, 67. lpp. 171. lpp. “tādā pašā stāvoklī…”, Erickson, 522. lpp.

172. lpp. “Pavēlēts doties ceļā!”, Krockotv, 61. lpp. 174. lpp. “Man nenāk prātā…”, Boldt, 81. lpp., labojumi - Freitāgs fon Loringhofens, 2001. gada septembris 175. lpp. piegādes kuģis, 22. marta ziņojums, BA-B R55/616, 248. lpp. 176. lpp. “Bērna piedzimšana…”, Sajer, 541. lpp. 176. lpp. “Aug ārkārtēju notikumu…”, 12. aprīļa ziņojums, CAMO 372/6570/68, 17. - 20. lpp. 177. lpp. “pilnīgi neiespējami…”, RGALI 2217/2/17, 42. lpp. 177. lpp. “pārāk lepnas”, RGALI 2217/2/17, 39. lpp. 178. lpp. “Man bija jāpiekāpjas”, Krockotv, 99. lpp. 178. lpp. “Es te karājos…”, turpat, 76. lpp. 179. lpp. Fon Livoniuss, turpat, 114. - 115. lpp. 180. lpp. “Putni dzied…”, Agraņenko dokumenti, RGALI 221772/2 7, 42. lpp. 180. lpp. “Nach Arbeit!”, Agraņenko dokumenti, RGALI 2217/2/17, 41. lpp. 182. lpp. “lai apliecinātu krieviem…”, CAMO 233/2374/337, 158. lpp. 182. lpp. “Karadarbība vācu teritorijā…”, CAMO 233/2374/337, 124. lpp. 183. lpp. “vācu karavīru…”, 24. marts, IfZ MA 127/2, 13., 025. lpp. 183. lpp. divdesmit divi nāvessodi, CAMO 236/2675/339, 65. lpp. 183. lpp. “Ģenerālpulkvedis Šerners…”, CAMO 236/2675/336, 60. lpp. 183. lpp. “noziedzīga paviršība”, CAMO 233/2374/194, 8. lpp. 184. lpp. “aizgājis atpūsties…”, CAMO 233/2374/194, 9. lpp. 184. lpp. “Pirmā metāla šķemba…”, citēts - Seņavskaja, 2000, 236. lpp., 52. piez. 184. lpp. “Lopus kāva…”, RGVA 32891/1/391, 345. - 346. lpp. 185. lpp. igauņi un ukraiņi, 21. armijas politiska nodaļa, CAMO 236/2675/339 186. lpp. “Guļamistaba…”, BA-MA MSgl/976, 39. lpp. 187. lpp. “nekompetentus un gļēvulīgus…”, BA-MA MSgl/976 187. lpp. “Militārajiem tribunāliem jāveic…”, 4. februāris, GARF 9401/2/94, 163. lpp. 187. lpp. “1 Unteroffizier…”, IfZ MA 325 187. lpp. “gļēvulība un sakāvnieciskums”, IfZ Fa 600, 14. lpp. 187. lpp. “Karaspēka vienību komandiera…”, 13. marts, IfZ MA 127/2, 13., 031 - 032. lpp. 188. lpp. “Jūs esat jaunais…”, BA-MA MSgl/976, 31. lpp. 189. lpp. “nebija sakāms nekas negatīvs…”, KA-FU, El:18, 6. sēj. 189. lpp. “divdesmit Feldgendarmerie…”, KA-FU, El:18, 6. sej. 189. lpp. “apātiski aiz…”, KA-FU, El:18, 6. sēj. 190. lpp. artilērijas priekšposteņi un zemūdens tilti, SHAT 7 P 163 190. lpp. baumas par aizvainojumu, IfZ Fa 138, 15., 16. lpp. 190. lpp. “Visā kara gaitā…”, BA-MA MSgl/976, 61. lpp. 190. lpp. ratu rekvizēšana, BLHA Pr. Br. Rep. 61A/443 191. lpp. “līdzvērtīga…”, 21. februāris, BLHA Pr. Br. Rep. 61A/38 191. lpp. “ļoti asi…”, 14. marta ziņojums Dr. Naumanam, IfZ Fa 600, 14. lpp. 191. lpp. “Svaigais frontes gaiss…”, BLHA Pr. Br. Rep. 61A/16, Gauleitung Mark Brandenburg, 19. marts 191. lpp. “40 000 fanātisku brīvprātīgo”, Guderian, 420. lpp. 192. lpp. “krīta bālo seju”, BA-MA MSgl 784, 2. lpp. 192. lpp. “mēs jau esam…”, Švarcs, citēts - Gosztony, 92. lpp. 192. lpp. “gremdēdamies domās”, Kempka, citēts - turpat, 93. lpp. 9. Mērķis - berlīne 193. lpp. “Jakovs nekad neizies…”, Žukov, IV, 215. lpp. 194. lpp. “neatkarīgi un lepni”, GARF 9401/2/93, 276. lpp.

194. lpp. “ļoti apmierināts”, Žukov, IV, 215. lpp. 194. lpp. “izstrādājot Berlīnes operāciju…”, turpat, 218. lpp. 195. lpp. “Sabiedroto virzības…”, 1944. gada 14. oktobris, NA RG334/309. ieraksts/2. nodalījums 195. lpp. tikšanās Staļina vasarnīcā, 1942. gada maijs, Zaloga, 13. - 19. lpp. 196. lpp. “Vīrusu māja”, Dr. Engels, saruna, FU arhīvs, 2001. gada 8. oktobris 197. lpp. “tas, kurš iekaros…”, citēts - CAMO 233/2356/5804, 320. - 321. lpp. 197. lpp. “Nav šaubu…”, Alanbrooke, 669. lpp. 197. lpp. “Have a go, Joe”, citējis Dāvid Clay Large, “Funeral in Berlin”, 355. lpp., in: Robert Cowley (sast.), “What IfŅujorka, 1999 197. lpp. “ Vai, ņemot vera padomju…”, NA RG334/309. ieraksts/3. nodalījums 198. lpp. “Viņa attiecības ar Montiju…”, 6. marts, Alanbrooke, 669. lpp. 199. lpp. Eizenhauers nekonsultējas ar Tederu, NA RG218 JCS 16. nodalījums 199. lpp. “politiski un psiholoģiski…”, Eisenhoiver, 433. lpp. 199. lpp. “mūsu armijas sastapsies…”, 25. marts, Čērčila dokumenti 20/209, Gilbert, 1., 264. lpp. 200. lpp. “ amerikaņu gaisa speķu…”, NA RG334/309. ieraksts/ 2. nodalījums, Antonova korespondence 201. lpp. “Par daudz ko mēs…”, Eisenhoiver, 431. lpp. 201. lpp. “par tīri militāras…”, turpat, 401. lpp. 202. lpp. “vairs nav sevišķi…”, Eizenhauers - Māršalam, 30. marts, citēts - tur​pat, 438. lpp. 203. lpp. “Vācu fronte rietumos…” un visa saruna, Žukov, IV, 223. - 226. lpp. 204. lpp. “Staļinam tika iedots…”, NA RG334/309. ieraksts/2. nodalījums 205. lpp. “Vai jums ir skaidrs…”, Koņev, 79. lpp. 205. lpp. “Gadījumā, ja…”, Žukov, IV, 226. lpp. 206. lpp. “pēc iespējas īsā…”, VOV, III, 267. lpp. 206. lpp. tl 'Stavka”, turpat, 269. lpp. 206. lpp. “pilnībā sakrīt”, turpat. 10. Kamarilja un ģenerālštābs 207. lpp. “Briti daļēji…”, 16. marts, KA-FU, E1-.18, 6. sēj. 208. lpp. “Ja šis mēģinājums…”, KA-FU El:18, 6. sēj. 209. lpp. “kopā ar Hitleru…”, Guderian, 426. lpp. 210. lpp. “šādām sarunām…”, BA-MA MSgl/976, 78. lpp. 210. lpp. “Tobrīd Hitlers bija…”, Mezjērs, saruna, 1999. gada 9. oktobris 211. lpp. “Kad viņš devās…”, Guderian, 420. lpp. 211. lpp. “Šodien es tik tiešām…”, Freitāgs fon Loringhofens, saruna, 1999. gada 4. oktobris 211. lpp. “Meine Herren…”, BA-MA MSgl/976, 99. lpp. 211. lpp. “ledaini vēss un bez emocijām”, BA-MA MSgl/976, 107. lpp. 212. lpp. “Hitlers kļuva arvien…”, Freitāgs fon Loringhofens, saruna, 1999. gada 4. oktobris. Aculiecinieku stāstījumos par šo tikšanos atšķiras dažas detaļas; šis apraksts galvenokārt balstās uz Gudēriana un Freitāga fon Loringhofena stāstīto. 212. lpp. “nervozas enerģijas…”, Mezjērs, saruna, 1999. gada 9. oktobris 213. lpp. “Šis neliela auguma…”, BA-MA MSgl/976, 70. lpp. 213. lpp. “Mums vienmēr…”, BA-MA MSgl/1207 213. lpp. “cilvēks, kas prot…”, Heinrici dokumenti, BA-MA MSgl/4231 213. lpp. “Karš ir cauri…”, Freitāgs fon Loringhofens, saruna, 1999. gada 4. oktobris 214. lpp. “Hitlerjunge Quex”, BA-MA MSgl/976, 75. lpp.

215. lpp. “abpusējas cieņas…”, BA-MA MSgl/976, 62. lpp. 215. lpp. “Vakarā Eva Brauna…”, GARF 9401/2/97, 32. - 48. lpp. 215. lpp. “drošības iemeslu…”, IfZ MA 127/2, 13., 024. lpp. 215. lpp. “bīstami”; spaidu darbu strādnieki itālieši, skat. Gellately, 237. - 238. lpp. 216. lpp. “vācu tautai tiek atņemtas…”, IMT, XLI, 430. - 431. lpp. 216. lpp. “Šoreiz jūs saņemsiet…”, citēts - Sereny, 485. - 486. lpp. 217. lpp. “Man tiek ziņots…”, Špēra pratināšana, 22. maijs, NA 740.0011 EW/5-145 217. lpp. “nezaudē galvu”, Sereny, 491. lpp. 217. lpp. “nav iespējams noliegt cerību…”, Špēra pratināšana, 22. maijs, NA 740.11 EW5-145 218. lpp. rīkojums par abortiem, IfZ MA 127/2, 13., 042. - 043. lpp. 218. lpp. Špērs un Kincels, Špēra pratināšana, 22. maijs, NA 740.0011 EW/5-145 218. lpp. “mūsu acīs…”, BA-MA MSgl/976, 92. lpp. 219. lpp. “Wann kommt der Russe?”, BA-MA MSgl/976, 76. lpp. 220. lpp. “frivolas tirgussievas…”, BA-MA MSgl/976, 72. lpp. 221. lpp. “Der 800.000-Mann-Plan”, IfZ MA 305 221. lpp. “Tas bija pavisam…”, BA-MA MSgl/976, 116. lpp. 221. lpp. “ar Dr. Kaltenbrunneru”, GARF 9401/2/97, 32. - 48. lpp. 221. lpp. Kaltenbrunners un Dārijs, 15. marts, BA-B, R55/1394, 195. lpp. 222. lpp. “ir ciešanu biedrs”, Tilerijs, citēts - Ramm, 1994, 27. lpp. 222. lpp. “Dzīve ir kā bērna…”, Galls, saruna, 1999. gada 2. novembris 222. lpp. “gemūtliche” zemnīcas, citēts - Ramm, 1994, 27. lpp. 223. lpp. “galīgi traks tips”, Tilerijs, citēts - turpat, 29. lpp. 225. lpp. “Šoreiz zaldāta laime…”, Laudans, citēts - turpat, 52. lpp. 225. lpp. “Virsniekiem ir divi viedokļi…”, CAMO 236/2675/339, 63. lpp. 225. lpp. “Būt virsniekam…”, CAMO 236/2675/339, 63. lpp. 11. Gatavošanās pēdējam triecienam 226. lpp. “Berlīnes operācija…”, CAMO 233/2374/194, 29. lpp. 227. lpp. 4000 karavīru katrā, Erickson, 476. lpp. 227. lpp. 1 030 494 atsūtīti no Gulaga līdz 1944. gada 5. septembrim, GARF 1914/1/1146, 21. lpp. 227. lpp. Valsts aizsardzības komiteja, Prikaz No. 7942 ss, 29. marts, arī: GARF 8131/38/136, 34. 35. lpp. 221. lpp. “suņiem suņa nāve”, Merridale, 266. lpp. 227. lpp. “izpirka savu vainu…”, Sulhanišvili, saruna, 2000. gada 12. oktobris 228. lpp. “karavīrus, kas ir no fašistu…”, CAMO 233/2374/194, 11. - 13. lpp. 228. lpp. “Katru dienu es…”, CAMO 233/2374/93, 685. lpp. 229. lpp. “Vai tas tiesa…”, CAMO 233/2374/93, 700. - 701. lpp. 229. lpp. “Sliktas uzraudzības…”, RGVA 38686/1/20, 21. lpp. 229. lpp. “tos [aizkarus] novākt…”, 7. aprīlis, RGVA 32925/1/100, 174. lpp. 229. lpp. “kaujas gatavības pārbaudi pirms cīņas”, RGVA 36860/1/16 229. lpp. “Viņi uz to raudzījās…”, Seņavskaja, 2000, 236. lpp., 50. piez. 230. lpp. “Tā notiek tāpēc…”, RGVA 38686/1/20, 26. lpp. 230. lpp. “Viena kļūda…”, Sulhanišvili, saruna, 2001. gada 16. jūnijs 230. lpp. “Sarkanarmieti…”, Werth, 964., 965. lpp. 231. lpp. “Lūk, kā vācieši…”, Eugene Schirinkine, 31. jūlijs, SHAT 7 P 128 231. lpp. “Mūsu karavīri ļoti…”, Galls, saruna, 1999. gada 2. novembris 231. lpp. “Viņi ir ievietojuši mūs…”, CAMO 236/2675/267, 67. - 68. lpp.

232. lpp. “atriebības rēķins”, CAMO 233/2374/194, 24. lpp. 232. lpp. “Mūsu ēdnīcā…”, Kazakova, saruna, 1999. gada 6. novembris 232. lpp. vēstuļu analīze, Galls, saruna, 1999. gada 2. novembris 233. lpp. “Lietot tikai…”, KA-FU El:18, 6. sēj. 233. lpp. ķīmiskie ieroči, RGVA 32891/1/384, 19. lpp. 233. lpp. “izmisuma ieročus”, Donovans - Valsts sekretāram, 1. aprīlis, NA 740.11 EW/4-145 233. lpp. “pieprasījuši ķīmisko karu”, Špēra pratināšana, 22. maijs, NA 740.0011 EW/S-145 234. lpp. tanku dūru izmēģinājumi, Beļajevs, saruna, 2000. gada 29. jūlijs 12. Uzbrukuma gaidās 235. lpp. “Vakar…”, Major Jublin-Dannfel, 4. aprīlis, KA-FU, E1-.18, 6. sēj. 236. lpp. “Katram boļševikam…”, ziņojums, 9. aprīlis, SHAT 7 P 102 237. lpp. “Mājā, pie kuras…”, ziņojums, 9. aprīlis, SHAT 7 P 102 237. lpp. “Mēs zinām…”, Staatssekretār Dr Naumann, BA-MA RH19/XV/9a, 94. lpp. 237. lpp. “tikai propagandai”, NA RG260 OMGUS, 390. kopa, 41/7/5-6 A2/S4 238. lpp. “Mēs, vācieši, neesam…”, Anonīms, 126. lpp. 239. lpp. “Mēs ticam uzvarai…”, Kleine und Stimpel, 9. lpp. 239. lpp. “Heil Hitler!”, ziņojums, 2e Bureau, 21. aprīlis, SHAT 7 P 128 239. lpp. “nedomāja par pilsētas…”, Halder, NA RG338 Ms P-136 240. lpp. “Tāda vecuma bērnu…”, BA-MA MSgl/976 240. lpp. “Evakuāciju…”, Oberst i. G. Hans Refior, BA-MA MSgl/976 241. lpp. “tuvredzību, birokrātiju…”, Oberst i. G. Hans Refior, BA-MA MSgl/976 241. lpp. “Muttis”, Refior, BA-MA MSgl/976 241. lpp. “pienākuma apziņu”, NA RG338 Ms P-136 242. lpp. “vācu birokrātiskās…”, BA-MA MSgl/976, 3. lpp. b 242. lpp. “Lai tie trakie Berlīnē…”, BA-MA MSgl/976, 15. lpp. 242. lpp. “Devītā armija…”, BA-MA MSgl/976, 15. lpp. 243. lpp. “Fīrers reiz izteica…”, Gebelsa runa, 20. februāris, BA-B R55/916, 91. lpp. 243. lpp. Šmitke, saruna, 2000. gada 15. jūlijs 244. lpp. “Es zvēru uzticību…”, IfZ MA 485, 20., 755. lpp. 244. lpp. “atšifrēt…”, “Augstākajos ešelonos…”, KA-FU, El:18, 6. sēj. 245. lpp. Baumgarts, citēts - Ramm, 1994, 65. lpp. 246. b 246. lpp. “gudrām acīm”, BA-MA MSgl/976, 100. lpp. 247. lpp. Ģenerālis Buņačenko, Frohlich, 256. lpp. 247. lpp. “labākiem mērķiem”, BA-MA MSgl/976, 100. lpp. un BA-MA N53/76, 17. lpp. 248. bpodgotovke Berlinskoi operacii”, Vi Zh, Nr. 8, 1979 248. lpp. “Berlīnē ieies tikai tad…”, Kločkov, 72. lpp. 248. lpp. “Daži dezertieri atņem…”, 7. aprīlis, RGVA 38686/1/21, 40. lpp. 248. lpp. 355 dezertieri, RGVA 32891/1/120, 250. lpp. 248. lpp. “Daudzi karavīri…”, RGVA 32925/1/100, 184. lpp. 249. lpp. “tikai nepilna puse…”, Berija - Staļinam, GARF 9401/2/95, 253. - 268. lpp. 249. lpp. karavīru grupiņas, 11. aprīlis, RGVA 32925/1/130, 240. lpp. 249. lpp. “Sveiki, tēt, mamma…”, citēts - Shindel (sast.), 158. - 159. lpp. 250. lpp. “Mēs pārāk gausi…”, CAMO 233/2374/92, 331. lpp. 250. lpp. “Komsomoļec”, CAMO 236/2675/440, 6. - 8. lpp.

250. lpp. “visiem komunistiem ir pienākums…”, CAMO 233/2374/93, 652. lpp. 250. lpp. artilērijas pulki, CAMO 233/2374/93, 652. lpp. 250. lpp. “vietējie iedzīvotāji…”, CAMO 233/2374/93, 695. lpp. 251. lpp. “akmeņu kaudzi”, Inozemcev, 196. lpp. 251. lpp. “Kēnigsbergā aplenktie…”, RGVA 38680/1/3, 68. lpp. 251. lpp. “Aviācija ir…”, Inozemcev, 196. lpp. 252. lpp. “Bronzas Bismarks…”, turpat, 201. lpp. 252. lpp. hospitāļa kuģis Goya, Duffy, 291. lpp. 252. lpp. “Devītās armijas frontē…”, BA-MA RH19/XV/9a, 97. lpp. 253. lpp. “Fīrers paredz…”, BA-MA RH19/XV/9a, 207. lpp. 253. lpp. “fīrers ir instinktīvi.”, BA-MA RH19/XV/9a, 221. lpp. 253. lpp. “Koncerts aizveda mūs…”, Below, 409. lpp. 253. lpp. Hitlerjūgends un cianīda kapsulas, Sereny, 507. lpp. 253. lpp. “dienas pavēli”, BA-MA RH19/XV/9b, 34. lpp. 254. lpp. “Cilvēku sejās bija šausmas…”, Seņavskaja, 2000, 275. lpp. 13. Amerikāņi pie Elbes 255. lpp. “mācās angļu valodu…”, pārtverta vēstule, Villijs Kleins - jaunākajam kaprālim Hansam Gerlam, citēts - Erenburg, Krasnaja Zvezda, 1944. gada 25. novembris 255. lpp. “Vācija ir zaudējusi…”, Papena pratināšana, NA 740.0011 EW/4-2445 256. lpp. “Aleks, kurp jūs…”, Bollings, citēts - Ryan, 229. lpp. 256. lpp. “Boļševiki pie Vīnes…”, GARF 9401/2/97, 32. - 48. lpp. 257. lpp. masu slepkavības Leipcigas apvidū, kapteiņa Kloda Merī ziņojums, 28. aprīlis, SHAT 8 P 22 257. lpp. “Spriežot uz atrastajiem…”, ziņojums, 8. marts, NA 740.0011 EW/3-845 258. lpp. “Aizliegts pārsniegt…”, SHAT 8 P 27, 258. lpp. Operation Plunder, Elliott, 121., 125., 143. lpp. 258. lpp. “Montijs bija ļoti…”, anonīma saruna, 2000. gada 30. decembris 259. lpp. “kaujā uz dzīvību un nāvi…”, Elliott, 12. lpp. 259. lpp. “Amerikāņu tankisti…”, Krasnaja Zvezda, 11. aprīlis, 3. lpp. 259. lpp. “iekaro ar fotoaparātiem”, NA 740.0011 EW/4-1345 259. lpp. “organizēti nodot…”, NA 740.0011 EW/3-2745 261. lpp. “Nekādi pierādījumi…”, NA 740.0011 EW/4-2345 261. lpp. “Dažādu nesen sagūstītu…”, ziņojums, 10. aprīlis, SHAT 7 P 102 262. lpp. “Deutschland, dein…”, Kardorff, 306. lpp. 262. lpp. “Hvatit”, Krasnaja Zvezda, 11. aprīlis, 3. lpp. 263. lpp. “neatteicās no…”, “politiski kaitīgus”, skat. Leonid Rešetin, “Tovarišč Erenburg uproščajet”, Novoje Vremja, Nr. 8, 1994 263. lpp. “solot neaizskaramību…”, Ehrenburg, 176., 177. lpp. 263. lpp. “Biedrs Ērenburgs vienkāršo”, “Tovarišč Erenburg uproščajet”, Pravda, 14. aprīlis 264. lpp. “Jūsu sievai varbūt…”, Abakumovs - Staļinam, 29. marts, citēts - Rešin, Novoje Vremja, Nr. 8, 1994 264. lpp. “ka mums jābūt nežēlīgiem…”, CAMO 233/2374/92, 360. - 361. lpp. 265. lpp. “Pārsteidzoši bija tas…”, Sojuz veteranov žurnalistiki, 447. lpp. 265. lpp. “Sakarā ar…”, GARF 9401/2/95, 31. - 35. lpp. un Serovs - Berijam, 19. aprīlis, GARF 9401/2/95, 91. lpp. 266. lpp. 43 000 poļu karavīru no Gulaga, GARF 1914/1/1146 266. lpp. “VSibirj ili v armijuAndžejs Rejs, citēts - Gerhard Gnauck, “Wie die Horden Dschingis

Khans”, Die Welt, 2001. gada 8. maijs, 31. lpp. 266. lpp. “ārkārtīgi rupju…”, “der Katastrophengeneral”, XIII korpusa ģenerālleitnanta fon Oriolas pratināšana 8. aprīlī, 2e Bureau, 21. aprīlis, SHAT 7 P 128 267. lpp. “Jūs esat ieradies…”, Reihhelms, saruna, 1999. gada 5. oktobris 268. lpp. “gar Hannoveras-Magdeburgas…”, nepublicēts manuskripts, Divpadsmitās armijas Scharnhorst divīzijas bataljona komandiera Pētera Retiha dienasgrāmata, Reihhelma dokumenti 269. lpp. “citas iespējas kā vienīgi…”, Reihhelms, saruna, 1999. gada 5. oktobris, un Humbolts, saruna, 1999. gada 11. oktobris 269. lpp. “Devītā armija ir okupējusi…”, SHAEF dienas ziņojums par Sabiedroto operācijām, SHAT 8 P 19 269. lpp. “gaidāmā Vācijas sadalīšana…”, Eisenhoiver, 43. lpp. 270. lpp. “Karavīri un virsnieki…”, Mezjērs, saruna, 1999. gada 19. oktobris 270. lpp. “Kur, ellē…”, citēts - Ryan, 261. lpp. 271. lpp. “Mans Fīrer, es jūs apsveicu!”, Trevor-Roper, 89. - 90. lpp. 271. lpp. “Šai brīdī…”, BA-MA RH19/XV/9b, 34. lpp. 271. lpp. “šūpojas kā kuģis”, Lēve, saruna, 2001. gada 9. oktobris 272. lpp. “Līdz ar to ir…”, Kardorff, 306. - 307. lpp. 14. Kaujas priekšvakars 273. lpp. 2,5 miljoni vīru utt., Sovetskaja vojennaja enciklopēdija, 1. sēj., Maskava, 1990, 383. lpp. 273. lpp. 20. tanku grenadieru divīzijai atņemtās medaļas, VOV, III, 272. lpp. 273. lpp. “Visu nakti…”, V. Makarevskij, “17-ja motorinženernaja brigada v Berlinskoj operacii”, ViZh, Nr. 4, 1976. gada aprīlis 274. lpp. “Aktīvi komjaunieši…”, CAMO 236/2675/440, 76. lpp. 274. lpp. “Žēlastības nebūs…”, CAMO 233/2374/92, 240. lpp. 274. lpp. “raidījušas nešifrētas…”, CAMO 236/2675/440, 192. lpp. 274. lpp. apakšvienībām nav atļauts patstavīgi izmantot radiosakarus, RGVA 32891/1/160 274. lpp. frekvences un šifri, RGVA 32891/1/160, 232. lpp. 274. lpp. “morāli un politiski nestabili”, CAMO 233/2374/93, 454. lpp. 274. lpp. negatīvas piezīmes par kolhoziem, CAMO 233/2374/92, 314. lpp. 275. lpp. Heinrici pavēle, BA-MA RH 19 XV/9b, 42. lpp. 275. lpp. “Daudzi vēlējās gūt…”, Kercs, saruna, 1999. gada 11. oktobris 276. lpp. “Tu nevari iedomāties…”, CAMO 236/2675/336, 57. lpp. 276. lpp. “Fronte mums jānotur…”, CAMO 233/2374/93, 411. lpp. 276. lpp. “gandrīz mierīgi…”, Vusts, saruna, 1999. gada 10. oktobris 277'. lpp. “zaķpastalas”, IfZ MA 127/2, 12., 949. lpp. 277. lpp. “Pilsētas atslēgas…”, Vsevolods Višņevskis, RGALI 1038/1/1804 277. lpp. avīžraksti, TASS iebildes, skat. Pravda, 25. aprīlis 278. lpp. “otro jautājumu”, NA RG334/ 309. ieraksts/2. nodalījums 279. lpp. “Daži, pieseguši…”, Kločkov, 72. lpp. 279. lpp. “Sveiciens no frontes!”, medicīniskā dienesta jaunākais leitnants Abduls Azizs Babahanovs, Sojuz veteranov zurnalistiki, 491. lpp. 279. lpp. “Vējlukturis aizdzen tumsu”, Seņavskaja, 1995, 181. lpp. 280. lpp. “nomocījuši…”, CAMO 233/2374/92, 314. lpp. 281. lpp. “Liričeskoje”, citēts - Seņavskaja, 1995, 101. lpp. 282. lpp. “Drīz mēs pārnāksim mājās”, CAMO 236/2675/440, 16. lpp. 283. lpp. “Sajūta bija tāda…”, Galls, saruna, 1999. gada 2. novembris

283. lpp. “Mēs brīdinājām visus…”, Sulhanišvili, saruna, 2000. gada 12. oktobris 15. Žukovs Reitveinšpura 284. lpp. Žukova ierašanās, Merežko, saruna, 1999. gada 10. novembris 285. lpp. “Pulksteņa rādītāji…”, Žukov, IV, 242. - 243. lpp. 286. lpp. “Visu apkārtni…”, Kločkov, 73. lpp. 286. lpp. “Alarm! Sofort…”, Ramm, 1994, 33. lpp. 286. lpp. “Dažu sekunžu laikā…”, Vāgners, citēts - turpat, 200. lpp. 286. lpp. “Skatlaukā visa…”, Kleine und Stimpel, 39. lpp. 286. lpp. “degošas lauku mājas…”, citēts - Ramm, 1994, 200. lpp. 286. lpp. “Jēzu, tie…”, Baumgarts, citēts - turpat, 67. lpp. 287. lpp. “Parīzē skūdams…”, SS Kriegsberichter Heinz Heering, BA-MA MSgl/3448, 6. lpp. 287. lpp. “Šos vīrus štābs…”, Obersturmfūbrer Helmut Scbivarz, citēts - Ramm, 1994, 170. lpp. 287. lpp. “Likās, pretinieka…”, Žukov, IV, 244. lpp. 287. lpp. “Gar visu apvārsni…”, vēstule, Pjotrs Mitrofanovičs Sebeļevs, 2. sapieru brigāde, 16. aprīlis, citēts - Sbindel (sast.), 160. lpp. 288. lpp. “Gaisma bija tik žilbinoša…”, Sulhanišvili, saruna, 2000. gada 12. oktobris 288. lpp. “radot zaudējumus” utt., CAMO 233/2374/92, 257. - 258. lpp. 289. lpp. augstākās pakāpes trauksmes pavēle, Šrēdera dienasgrāmata, citēts - Ramm, 1994, 177. lpp. 291. lpp. “Tātad jūs esat par zemu…”, Žukov, III, 245. lpp. 292. lpp. “Viņa izcilā drosme…”, BA-MA RH19/XV/24, 36. lpp. 293. lpp. “dobji, nerimtīgi…”, BA-MA MSgl/976, 17. lpp. 293. lpp. “sievietes un meitenes stāvēja…”, Boldt, 108. - 109. lpp. 295. lpp. “nevis kaujas lauks…”, Haralds Arnts, citēts - Ramm, 1994, 270. lpp. 295. lpp. “Mēs virzījāmies pa teritoriju…”, Sebeļevs, Shindel (sast.), 160. lpp. 295. lpp. “zemi klāja…”, Kločkov, 73. lpp. 295. lpp. “slikts organizatoriskais darbs” utt., CAMO 233/2374/92, 27. - 30. lpp. 297. lpp. “dažos pulkos…”, CAMO 233/2374/92, 31. - 32. lpp. 297. lpp. “notika daudz biežāk”, CAMO 233/2374/92, 31. lpp. 297. lpp. medicīniskais personāls, Seņavskaja, 1995, 124. lpp. 298. lpp. “Cik sērkociņu nodega?”, Seņavskaja, 2000, 227. lpp. 298. lpp. “Es dziļi samulsu…”, BA-MA MSgl/1096 298. lpp. “Berlīni sestajā…”, VOV, 270. lpp. 299. lpp. “Vai jūs esat pārliecināts…”, Žukov, IV, 247. lpp. 299. lpp. “Pat toreiz, kad…”, CAMO 233/2374/194, 47. - 48. lpp. 300. lpp. “Kara dievs…”, CAMO 233/2374/194, 32. lpp. 300. lpp. “Uz fašistu midzeni” utt., CAMO 233/2374/194, 34. lpp. 300. lpp. 13. armijas novērošanas postenis, Koņev, 91. lpp. 300. lpp. “Laivas bija upē…”, CAMO 233/2374/194, 35. lpp. 301. lpp. “Mums nebija kur slēpties…”, CAMO 233/2374/194, 33. lpp. 301. lpp. “Ivan, nešaut, mēs gūstekņi!”, CAMO 236/2675/336, 6., 55. - 56. lpp. 302. lpp. “nepanesami gausā”, CAMO 233/2374/194, 50. lpp. 302. lpp. “Žukovs diez cik labi…”, CAMO CGV/70500/2, 145. - 149. lpp., citēts - Žukov, IV, 226.227'. lpp. 302. lpp. “[Antonovs] teica…”, NA RG334/309. ieraksts/2. nodalījums 16. zēlova un Šprē upe 304. lpp. “Viņam mugurā bija garš…”, Sulhanišvili, saruna, 2001. gada 12. oktobris

305. lpp. “ārkārtīgi nekulturāla”, Erickson, 569. lpp. 305. lpp. “Pēc kājnieku domām”, CAMO 233/2374/92, 355. lpp. 305. lpp. “Mēs, kājnieki, kā allaž…”, Tilerijs, citēts - Ramm, 1994, 35. lpp. 306. lpp. “pilnīgi satriekts…”, BA-MA MSg2/1096, 4. lpp. 306. lpp. “Tas ir mans artilērijas…”, BA-MA MSg2/1096, 5. lpp. 307. lpp. uzbrukumi Oderas tiltiem, RGVA 32925/1/130, 259. lpp. 307. lpp. vācu pilotu pašnāvnieciskie uzbrukumi, NA 740.0011 EW/4-2445 307. lpp. eskadriļa Leonidas, (2.II./KG 200), BA-MA MSg2/4429, 1. - 44. lpp. 308. lpp. “Ja vācieši…”, CAMO 236/2675/149, 258. lpp. 308. lpp. “Kā tu ar to šausi?”, CAMO 233/2374/194, 56. lpp. 310. lpp. “Neviena vācu pilsēta…”, BA-MA RH19/XV/9b, 131. lpp. 310. lpp. “nenodarbinātajiem un tiem…”, BLHA Pr. Br. Rep. 61A/443 311. lpp. Nordland zaudējumi, BA-MA RH19/XV/9b, 62. lpp. 313. lpp. “Šodien ir…”, BA-MA RH19/XV/9, 264. lpp. 313. lpp. ievainotais Hermersdorfā, Kleine und Stimpel, 35. lpp. 314. lpp. “426 padomju tanki”, Der Angriff, Nr. 92, 20. aprīlis 314. lpp. “Un šī ir tā pati armija…”, Kleine und Stimpel, 35. - 36. lpp. 315. lpp. “Gūzovas pilsētā…”, CAMO 233/2374/92, 356. lpp. 316. lpp. “Reiha galvaspilsētas aizstāvēšana…”, BA-MA MSgl/976, 18. lpp. 316. lpp. “Berlīne tik tiešām būs…”, Špēra pratināšana, 22. maijs, NA 740.0011 EW/S-14S 316. lpp. “bērnu upurēšana…”, BA-MA MSg2/1096, 6. lpp. 316. lpp. “Šobrīd mūsu vakariņas…”, Mārtiņš Kleints, citēts - Ramm, 1994, 296. lpp. 317. lpp. “Der livan kommt!”, turpat, 96. lpp. 318. lpp. nāvessodi Kistrīnas sektorā, Vūts, saruna, 1999. gada 10. oktobris 318. lpp. SS uz Šlēsvigu-Holšteinu, BA-MA MSg2/3448, 6. lpp. 318. lpp. Zālborns - Voltersdorfas birģermeistaram, BLHA Pr. Br. Rep. 61A/443 319. lpp. “Nu, tad mums nāksies…”, Žukov, IV, 224. lpp. 17. Fīrera pēdējā dzimšanas diena 320. lpp. “ar vissirsnīgākajiem sveicieniem”, RGVA-SA 1355/4/11, 54. lpp. 321. lpp. “Es nesapratu, vai viņš bija…”, Kardorff, 307. lpp. 322. lpp. “vīlies par Gēringa…”, Špēra pratināšana, 22. maijs, NA 740.0011 EW/5-145 323. lpp. “Fīrera dzimšanas diena”, GARF 9401/2/97, 32. - 48. lpp. 323. lpp. “Tas bija šausmīgi…”, Traudla Junge, citēts - Sereny, 512. lpp. 323. lpp. “Evu Braunu un Dr. Štumpfegeru”, Bormana dienasgrāmata, GARF 9401/2/97, 32. -48. lpp. 323. lpp. “īstu nekrietnību”, 19. aprīļa vēstule, citēts - Gun, 247. lpp. 324. lpp. “vāciešu sirdīs uzturēt spēkā…”, Branta dokuments, NA RG319/22/XE 23 11 00 325. lpp. “Viņa vienmēr bija…”, Beloiv, 407. - 408. lpp. 326. lpp. “Mēs jau dzirdam…”, vēstule Hertai Ostermairai, citēts - Gun, 252. lpp. 326. lpp. “Tu pēkšņi atceries…”, piektdiena, 20. aprīlis, Anonīms, 9. lpp. 327. lpp. “3. triecienarmijas…”, Žukov, IV, 250. lpp. 327. lpp. “vēsturisku uzdevumu: ielauzties Berlīnē…”, CAMO 233/2307/193, 88. lpp. 328. lpp. “Biedri Ribalko”, CAMO 236/2712/359, 35. lpp. 328. lpp. pazīšanās signāli Sabiedroto karaspēkam, CAMO 132a/2642/38,14. - 15. lpp. 328. lpp. “Personiski biedriem…”, citēts - Erickson, 578. lpp. 328. lpp. “Auffanglinien”, BA-MA RH19/XV/24, 119. lpp.

328. lpp. “mums, karavīriem, bija skaidrs…”, BA-MA MSgl/976, 18. lpp. 329. lpp. “Tad tanki sāka šaut…”, citēts - Ramm, 1994, 96. lpp. 329. lpp. “Nu mēs viņiem parādīsim!”, turpat, 97. lpp. 331. lpp. “Jo tuvāk Berlīnei”, Grosmana dokumenti, RGALI 1710/3/51, 240. lpp. 331. lpp. “lielākoties virsnieki un karavīri…”, CAMO 233/2374/92, 47. lpp. 331. lpp. “Tas viss bija bezjēdzīgi”, Vūts, saruna, 1999. gada 10. oktobris 332. lpp. 30. gvardes artilērijas brigāde, Kločkov, 77. lpp. 332. lpp. “Nākamajā dienā viņi atgriezās…”, CAMO 233/2374/93, 722. lpp. 332. lpp. “izsniegtas ķīmiskas vielas…”, RGVA 32891/1/125, 289. lpp. 333. lpp. “atsviest atpakaļ”, BA-MA MSgl/976, 20. lpp. 333. lpp. “lai notvertu dezertierus un sodītu…”, CAMO 233/2374/93, 412. lpp. 18. Zelta fazānu bēgšana 334. lpp. “neviens vīrs, kas spēj…”, BA-MA MSgl/976, 17. lpp. 334. lpp. “Berlīnes un Brandenburgas vērvolfiešiem”, 24. aprīlis, NA RG 260 OMGUS, 390. kopa 41/7/5 - 6 A2/S4 335. lpp. “Kas notiek?”, Ginšes pratināšana, citēts - Bezymenski, 28. - 29. lpp. 335. lpp. “Žurkai Gebelsam”, CAMO 233/2374/92, 255. lpp., un Žukov, IV, 258. lpp. 335. lpp. “asiņaino kara dievu”, K. M. Simonovs, piezīmju grāmatiņa Nr. 8, RGALI 1814/4/7 335. lpp. 1,8 miljoni šāviņu, Žukov, IV, 255. lpp. 336. lpp. “Pagrabu cilts”, Anonīms, 13. - 16. lpp. 337. lpp. “Du General?”, Kercs, saruna, 1999. gada 10. oktobris 337. lpp. Scbarnhorst divīzija, Retiha kara dienasgrāmata, Reihhelma dokumenti 338. lpp. “ļoti slikta nojauta”, Lorencs, citēts - Ramm, 1994, 98. lpp. 338. lpp. “Skatieties, lai tiekat mājās…”, Tilerijs, citēts - turpat, 40. lpp. 339. lpp. “Mūsu gausuma dēļ…”, 21. aprīlis, CAMO 233/2374/92, 359. - 360. lpp. 341. lpp. “no trim bataljoniem un dažiem tankiem”, BA-MA MSgl/976, 143. lpp. 343. lpp. “Berlīnes aizsardzība…”, CAMO 299/17055/4, 305. lpp. 343. lpp. “iet uz priekšu divdesmit…”, Žukov, IV, 276. lpp. 343. lpp. “duļķainu, purvainu upīti”, CAMO 233/2374/194, 66. lpp. 344. lpp. “padomju šāviņi eksplodēja…”, Vallīns, citēts - Ramm, 1994, 99. lpp. 345. lpp. Koņeva pavēle 28. armijai, A. Lučinskij, “Na Berlin!”, ViZh, Nr. 5, 1965. gada maijs 345. lpp. “ļoti pārsteigti…”, NA RG 338, P-136, 49. lpp. 345. lpp. “kā sniegs vasaras…”, CAMO 233/2374/194, 78. lpp. 346. lpp. “Ap pieciem pēcpusdienā…”, Rocolle, 1954, 87. lpp. 347. lpp. “sirdis pukstēja bailēs”, DRK māsa Rūta Švarca, citēts - Ramm, 1994, 229. lpp. 347. lpp. vācu karavīri, atpalikuši no vienībām Zēlovas augstienē, RGVA 32925/1/130, 269. lpp. 347. lpp. “22. aprīlī Sarkanās armijas virēja…”, RGVA 32925/1/130, 275. lpp. 348. lpp. “Visur puķes…”, Grosmana dokumenti, RGALI 1710/3/51, 239. lpp. 349. lpp. “Neviena vienīga sieviete…”, Anonīms, 21. lpp. 351. lpp. “Ģenerālfeldmaršalam Keitelam…”, fragmenti no Jodla piezīmēm, CAMO 233/2356/5804, 201. - 203. lpp. 351. lpp. “viņa garīgās slimības…”, Maizičre, 106. lpp., un saruna, 1999. gada 9. oktobris 352. lpp. “Zaudējumi nekad nevar…”, citēts - Trevor-Roper, 65. lpp. 352. lpp. “vadoņi ir iecerejuši…”, NA 740.0011 EW/3-2245 352. lpp. “Šveicē ir vairākas…”, NA RG59 740.0011 EW/4-64S

353. lpp. “lieliski apgādāti”, Freitāgs fon Loringhofens, saruna, 1999. gada 4. oktobris 353. lpp. “Bunkurā…”, Mezjērs, saruna, 1999. gada 9. oktobris 353. lpp. 22. aprīļa vakars, Beloiv, 411. lpp., un Traudla Junge televīzijas intervijā 354. lpp. “Piedod man…”, 22. aprīļa vēstule, oriģināla reprodukcija - Gun, 176. lpp. 19. Uguns uz pilsētu 355. lpp. “šai kaujai Eiropas nozīmi”, dienasgrāmata, Uffz. Heinrich V., 23. aprīlis, BZG-S 355. lpp. aplenkuma artilērijas lielgabali, Žukov, IV, 255. lpp. 356. lpp. “Dezertēšana pēkšņi šķiet…”, Anonīms, 24. lpp. 357. lpp. “īsta pagrimuma gaisotne”, Beiers, saruna, 2001. gada 9. oktobris 357. lpp. “saviem impulsiem”, Kronika, 98. - 99. lpp. 358. lpp. “Vai tiešām par kaut ko…”, Pēterzone, saruna, 2000. gada 9. jūlijs 358. lpp. baumas par Modeļa arestu, NA 740.0011 EW/4-2445 358. lpp. 7. nodaļa, CAMO 233/2374/93, 413., 419. lpp. 359. lpp. “Fašistu kliķe baidās…”, CAMO 233/2374/93, 414. lpp. 360. lpp. “Frīdrihshāfenes iedzīvotāju vēstule…”, CAMO 233/2374/93, 415. lpp. 360. lpp. “izcils seržants…”, Reihhelms, saruna, 1999. gada 5. oktobris, un Humbolts, saruna, 1999. gada 11. oktobris 360. lpp. “armijas kapracis”, NA 740.0011 EW/4-1045 361. lpp. “Soldaten der Armee Wenck!”, BA-MA MSgl/976, 28. lpp. 361. lpp. “fīrers Berlīnē ir izdevis pavēli…”, NA 740.0011 EW/4-2445 361. lpp. “Tāpēc mēs izdomājām…”, Humbolts, saruna, 1999. gada 11. oktobris 362. lpp. “Zēni, jums jāiet…”, Reihhelma dokumenti, Das Letzte Aufgebot 362. lpp. “lojalitātes izjūtu…”, Genšers, saruna, 2000. gada 4. septembris 362. lpp. “Tātad - apkārt griezties!”, Retiha dienasgrāmata, Reihhelma dokumenti 362. lpp. “traģikomēdija”, BA-MA MSgl/976, 22. lpp. 362. lpp. LVI tanku korpusa stāvoklis, Refior, BA-MA MSgl/976, 24. lpp. 363. lpp. Berlīnes aizsardzības statistika, willemer, “the German Defense of Berlin”, NA RG338, P136, 46. lpp. 364. lpp. Špēra ceļojums uz Berlīni, NA 740.0011 EW/5-145 365. lpp. “būtu grūti radīt leģendas”, Špēra pratināšana, 22. maijs, NA 740.0011 EW/5-145 365. lpp. “Mans Fīrer! - Vai, ņemot vērā…”, citēts - Trevor-Roper, 116. lpp. 366. lpp. “vienkārša Minhenes meitene…”, Sereny, 532. lpp. 366. lpp. “Hermaņa pie mums nav…”, Gun, 253. - 254. lpp. 20. Veltīgas cerības 369. lpp. Krūkenberga ziņojums, BA-MA MSg2/1283 369. lpp. SS Charlemagne, Fenē, saruna, 1999. gada 4. jūnijs 371. lpp. “jo vienīgais…”, NA 740.0011 EW/5-145 371. lpp. “Reihsfīrers vairs…”, Trevor-Roper, 103. lpp. 372. lpp. Schulstrasse tranzīta nometne, Lēvenšteins, saruna, 2000. gada 14. jūlijs 372. lpp. “īsta internacionāle”, Koņev, 150. lpp. 372. lpp. “simtiem bārdainu krievu…”, RGALI 1710/3/51, 239. lpp. 373. lpp. “No Berlīnes prom…”, RGALI 1710/3/51, 240. lpp. 373. lpp. “Padomju Savienībai ir tiesības…”, NA RG218 JCS, 15. nodalījums 373. lpp. uzbrukums ASV lidmašīnām, Antonova korespondence, NA RG334/309. ieraksts/ 2. nodalījums 375. lpp. “laizīja [mums] zābakus”, CAMO 233/2374/92, 53. lpp. 375. lpp. “Triju stundu laika”, V. S. Antonov, “Posļedņije dņi voini”, ViZh, Nr. 7, 1987. gada jūlijs 375. lpp. “Tā bija asiņaina…”, Ramm, 1994, 102. lpp. 375. lpp. “piedalās Vlasovs un viņa vīri”, RGALI 1710/3/51, 239. lpp.

376. lpp. Bēlica-Heilštetena, DRK māsa Rūta Švarca, citēts - Ramm, 1994,229. lpp. 377. lpp. “Tas ir izdevies…”, BA-MA MSg2/1283, 11. lpp. 377. lpp. apstākļi bunkurā, Freitāgs fon Loringhofens, saruna, 1999. gada 4. oktobris, un Mišs, 2000. gada 8. jūlijs 378. lpp. “Kāds virsnieks…”, CAMO 233/2374/92, 361. lpp. 378. lpp. “ārkārtīgi pārsteidza berlīniešus”, CAMO 233/2374/194, 78. lpp. 378. lpp. “nenormālām parādībām”, CAMO 233/2374/92, 362. lpp. 378. lpp. “maza babuska”, Sulhanišvili, saruna, 2000. gada 12. oktobris 378. lpp. “paša kara bezpersoniskā varmācība”, Glenn Gray, 66. - 67. lpp. 378. lpp. “aizstājējas ienaidnieka sakāvei”, Naimark, 70. lpp. 378. lpp. vardarbības viļņi, turpat, 83. lpp. 379. lpp. Šuļženoks, CAMO 233/2374/92, 333. lpp. 379. lpp. “Mūsu priekšstatam par Berlīni…”, Grosmana dokumenti, RGALI 1710/3/51, 240. lpp. 380. lpp. “Himlers ar slepenu rīkojumu…”, BA-MA MSgl/976, 24. lpp. 380. lpp. “Meine Herren, ailes Gute!”, Romāns Burgharts, citēts - Ramm, 1994, 104. lpp. 381. lpp. “noguldīja uz asinīm notriepta galda…”, Vallīns, citēts - turpat, 108. lpp. 381. lpp. Krūkenberga ziņojums, BA-MA MSg2/1283 381. lpp. “SS nodevēji velk garumā karu!”, Vallīns, citēts - Ramm, 1994, 103. lpp. 382. lpp. “Klusums, kas sekoja…”, BA-MA N65/126 382. lpp. “Stāvoklim ir jāuzlabojas”, CAMO 233/2356/5804, 201. - 203. lpp. 382. lpp. “pašapmānu, kas robežojās…”, BA-MA N65/126, 165. lpp. 383. lpp. “Ģenerālis Eizenhauers vēlas…”, 25. aprīlis, Rīds - Antonovam, NA RG334/309. ieraksts/2. nodalījums 383. lpp. deutscblandsender, NA RG59 740.0011 EW/5-1045 384. lpp. Tallijs un Ērvina, na rg334/309. ieraksts/6. nodalījums 387. lpp. “Uz daudzu namu sienam…”, Serovs caur Beriju - Staļinam, 25. aprīlis, GARF 9401/2/95, 304. - 310. lpp. 388. lpp. “Sarkanās armijas karaspēka attieksmi…”, Berija - Staļinam, GARF 9401/2/95, 317. - 328. lpp. 21. Cīņas pilsētā 389. lpp. “Tur viņas stāv…”, Anonīms, 28. lpp. 390. lpp. “Ņemiet ievainoto un…”, Dienasgrāmata, Uffz. Heinrich V., 27. aprīlis, BZG-S 391. lpp. “Mums nebija ne jausmas…”, Pēterzone, saruna, 2000. gada 9. jūlijs 393. lpp. “Tag, Russki!”, Bēzelers, saruna, 2000. gada 7. jūlijs 394. lpp. “kulaki un gruntnieki”, CAMO 233/2374/93, 747. lpp. 394. lpp. “vaskam līdzīgas sejas…”, Anonīms, 29. lpp. 394. lpp. “gandrīz bez antiseptikas…”, Rocolle, 1954, 73. lpp. 394. lpp. folksšturma ieroči, Toscano-Korvin, dienasgrāmata-vēstule, 7. jūlijs, BZG-S 395. lpp. “Berlīnieti! Turies…”, BA-MA MSgl/976, 28. lpp. 395. lpp. “Pašlaik es kopā ar…”, Pjotrs Mitrofanovičs Sebeļevs, citēts - Shindel (sast.), 161. lpp. 396. lpp. “sautējums”, Johanness Šteinhofs, citēts - Steinhoff u. c. (sast.), 245. lpp. 396. lpp. “jaunā taktika”, CAMO 233/2374/194, 78. lpp. 396. lpp. 3. triecienarmijas zenītlielgabali, nikolaj vasiļjev, “krāsnij cvet pobedi"; Vsem smertjam nazlo, Maskava, 2000

397. lpp. “ofensīvu operācijām, ko lielas…”, SHAT 7 P 163 397. lpp. sliedes ar dinamīta lādiņiem, CAMO 233/2374/194, 78. lpp. 397. lpp. “Mums nebija laika…”, anonīma intervija, 1999. gada 5. novembris 398. lpp. “bieži gadījumi, kad…”, A. Lučinskij, “Na Berlin!”, ViZh, Nr. 5, 1965. gada maijs 399. lpp. “Nabaga iekšpilsēta!”, Eva Reisa, citēts - Schwerin, 166. lpp. 399. lpp. “Tagad mums jābaidās…”, RGALI 1710/3/51, 241. lpp. 400. lpp. “ zibensbultas no debesim”, Grosmana dokumenti, RGALI 1710/3/51, 240. lpp. 400. lpp. “veci frontes vilki”, BA-MA MSgl/976, 25. lpp. 400. lpp. “Jūsu priekšlikums ir pilnīgi pareizs…”, BA-MA MSgl/976, 25. lpp. 401. lpp. pilsētas komandanta tradīcija, Koņev, 236. lpp. 401. lpp. “Berlīnes komandants…”, RGALI 1710/3/51, 240. lpp. 403. lpp. “amerikāņi spēj mērot…”, BA-MA MSg2/1283, 22. lpp. 406. lpp. Tīsens un Bevilogva, agmpg ii. abt., rep. 1a, a2. ia 9/ - Havemann 407. lpp. Haus Dahlem, Rocolle, 1992, 108. - 109. lpp. 407. lpp. “viduslaiku šausmām”, Marianne Reinolda, Bollmann u. c., 67. lpp. 407. lpp. Dālemas notikumi, skat. arī Naimark, 82. lpp. 408. lpp. “vardarbību ar atriebības ieganstu”, CAMO 233/2374/93, 706. lpp. 408. lpp. “Kad mēs ielauzāmies Berlīnē…”, CAMO 233/2374/93, 650. lpp. 408. lpp. “Ak tā? Nu, bet jums…”, Anonīms, 49. lpp. 22. Cīņas mežā 409. lpp. “Kurš gan būtu domājis…”, Pētera Retiha dienasgrāmata, Reihhelma dokumenti 410. lpp. “Dzeniet prom krievus!”, Rūta Švarca, citēts - Ramm, 1994, 231. lpp. 410. lpp. “Cīņa bija ļoti…”, Retiha dienasgrāmata, Reihhelma dokumenti 410. lpp. cietušie civilisti Bēlicā, Beelitzer Heimatverein, 18. lpp. 410. lpp. piezīme: padomju vērtējums par Buses armiju, Koņev, 181. lpp., Erickson, 592. lpp. 410. lpp. 40 000 vācu karavīru mežā, NA RG 338 R-79, 59. lpp. 411. lpp. “virzās uz rietumiem kāpura ātrumā”, citēts - NA RG338 R-79, 14. lpp. 411. lpp. “pašam noteikt…”, citēts - NA RG 338 R-79, 19. lpp. 412. lpp. “bloķētu visus meža ceļus, kas ved no austrumiem uz rietumiem”, CAMO 684/492483/1 412. lpp. “bez informācijas par…”, A. Lučinskij, “Na Berlin!”, ViZh, Nr. 5, 1965. gada maijs 412. lpp. “Fīrers ir pavēlējis…”, “Fīrers Berlīnē…”, NA RG338 R-79, 37. - 38. lpp. 413. lpp. “Ja pirmie mēģinājumi…”, CAMO 236/2675/267, 186. lpp. 414. lpp. ievainotie, sašķaidīti ar tanku kāpurķēdēm, Lindners, saruna, 2001. gada 10. oktobris 415. lpp. “Par to viņi samaksāja…”, A. Lučinskij, “Na Berlin!”, ViZh, Nr. 5, 1965. gada maijs 415. lpp. “2459 uzlidojumos…”, Koņev, 182. lpp. 416. lpp. “lupatu sega, ko veidoja līķi”, Baumgarts, citēts - Ramm, 1994, 70. lpp. 416. lpp. “Jau piecas dienas…”, CAMO 236/2675/267, 189. lpp. 416. lpp. esesietis ar tanku dūri pagrabā, Būls, saruna, 2001. gada 10. oktobris 417. lpp. “Es nenojautu…”, Jirgsa dienasgrāmata (8. maijs retrospekcijā), citēts - Ramm, 1994, 159. - 160. lpp. 417. lpp. “Pa Lindenštrāsi ripoja…”, citēts - Ramm, 1995, 25. lpp. 418. lpp. “Celties!”, Kleints, citēts - Ramm, 1994, 306. lpp. 418. lpp. “Tajā vietā abpus…”, K. M. Simonovs, piezīmju grāmatiņa Nr. 9, RGALI 1814/4/8, 80. lpp. 419. lpp. “Sagrauto vācu ordu…”, CAMO 233/2374/194, 76. lpp. 419. lpp. “vairāk par 3000 - 4000”, Koņev, 181. - 182. lpp.

419. lpp. Fieseler Storch no armiju grupas Weichsel, Eismann, BA-MA MSgl/976, 138. lpp. 420. lpp. “sūtīt šos bērnus…”, BA-MA MSgl/976, 143. lpp. 420. lpp. “nepaklausību un karavīra necienīgu vājumu”, BA-MA MSgl/976, 143. lpp. 23. Salauztā griba 422. lpp. 61. strēlnieku divīzija, A. Lučinskij, “Na Berlin!”, ViZh, Nr. 5, 1965. gada maijs 422. lpp. “Roslijs, kurš parasti ir…”, V. S. Antonov, “Posļedņije dņi voini”, ViZh, Nr. 7, 1987. gada jūlijs, un CAMO 301sd/295514/l, 158. lpp. 422. lpp. “No turienes paveras…”, citēts - Schultz-Naumann, 178. lpp. 423. lpp. “Turieties stingri, cīnieties fanātiski!”, 26. aprīlis, pīkst. 04.08, GARF 9401/2/102, 13. - 17. lpp. 423. lpp. “Uzskatu jūsu ieteikto…”, 26. aprīlis, NA RG218 JCS, 15. nodalījums, 94. lieta 423. lpp. “Himlers un Jodls aptur…”, GARF 9401/2/97, 32. - 48. lpp. 424. lpp. Fēgeleina sodīšana ar nāvi, Freitāgs fon Loringhofens, saruna, 1999. gada 4. oktobris 424. lpp. “Nodevējs nemūžam…”, citēts - Trevor-Roper, 152. lpp. 426. lpp. “par spīti visām…”, turpat, 156. - 157. lpp. 427. lpp. “Likās, visus ir sagrābis…”, Gun, 273. lpp. 429. lpp. Salon Kitty, skat. Peter Norden, Munich, 1970, un dokumentālo filmu “Meine Oma hatte einen Nazi-Puff”, ko Roza fon Praunheims (Rosa von Praunbeim) uzņēmis par Kitijas mazdēlu Johenu Mātei Jochen Mattei) 429. lpp. “šī pelēkā, baisā…”, CAMO 233/2374/194, 83. lpp. 430. lpp. “tai pašā vakarā”, Rocolle, 1954, 69. lpp. 430. lpp. Šatilovs un Gebelss, Kločkovs, saruna, 2000. gada 25. jūlijs 430. lpp. “ļauni raudzījās uz mums…”, Šatilov, “U sten Reihstaga”, Vsem smertjam nazlo, Maskava, 2000 430. lpp. sprāgstvielu meklēšana Moabitā, Sulhanišvili, saruna, 2001. gada 10. feb​ruāris 431. lpp. “drīz saprata, kas gaidāms”, CAMO 233/2374/194, 78. lpp. 432. lpp. uzbrukums Reihstāgam, S. Ņeustrojev, “Šturm Reihstaga”, ViZh, Nr. 5, 1960. gada maijs, 42. - 45. lpp. 432. lpp. katjušu balsti uz dzelzceļa sliedēm, Beļajevs, saruna, 2000. gada 25. jūlijs 433. lpp. “Sveiciens no frontes!”, citēts - Shindel (sast.), 151. lpp. 433. lpp. “Svētdiena, 29. aprīlis”, GARF 9401/2/97, 32. - 48. lpp. 434. lpp. pārtvertās radiogrammas, 29. aprīlis, CAMO 233/2356/5804, 147. lpp. 434. lpp. “Herr General, es negribu…”, Freitāgs fon Loringhofens, saruna, 1999. gada 4. oktobris 434. lpp. Veisa, Freitāga un Bolta aiziešana, Freitāgs fon Loringhofens, saruna, 1999. gada 4. oktobris 435. lpp. uzbrukums Prinča Albrehta ielā, V. S. Antonov, “Posļedņije dņi voini”, ViZh, Nr. 7, 1987. gada jūlijs 435. lpp. “no augšas tika iebarota”, Krukenberg, BA-MA MSg2/1283, 30. lpp. 435. lpp. tukšas sejas, Veiss, citēts - Ramm, 1994, 106. lpp. 435. lpp. “nokāpšanu ellē”, Berezņaks, citēts - turpat, 115. lpp. 436. lpp. “kā viens zaldāts ar šauteni”, Fenē, saruna, 1999. gada 19. maijs 436. lpp. “Komunisti ir…”, Fenē, saruna, 1999. gada 19. maijs 437. lpp. “Bet biedrs Kuharevs…”, CAMO 233/2374/92, 70. lpp. 24. Fūhrerdāmmerung 438. lpp. Fūhrerdāmmerung - burtiski “Fīrera mijkrēslis”, alūzija par Hitlera iemīļotā komponista

Riharda Vāgnera operu Gotterdāmmerung (“Dievu mijkrēslis”). (Tulkotājas piezīme.) 438. lpp. “Ir pienākusi pavēle…”, Šatilov, “U sten Reihstaga”, Vsem smertjam nazlo, Maskava, 2000 439. lpp. “Ceļu aizsprosto…”, Vasily Subbotin, “How Wars End”, 131. lpp. 439. lpp. “Hieronimusa Bosa ainava”, Kardorff\ 175. lpp. 439. lpp. Reihstāga apšaude, S. Ņeustrojev, “Šturm Reihstaga”, ViZh, Nr. 5,1960. gada maijs, 42. - 45. lpp. 440. lpp. “izmucis no…”, BA-MA MSg2/3448, 10. lpp. 441. lpp. “tāds pats kā ikviens cits…”, Mišs, saruna, 2000. gada 8. jūlijs 442. lpp. “pakārti aiz kājām”, Rževskaja, 1986, 44. lpp. 442. lpp. Hitlera bažas par Evas Braunas sagūstīšanu, skat. R. W. Leon, “The Making of an Intelligence Officer”, Londona, 1994 442. lpp. sudrablapsas apmetnis, Sereny, 538. lpp. 442. lpp. “grāmata par ēģiptiešu kapenēm”, RGVA-SA 1355/1/1, 18. lpp. 443. lpp. “melnās biksēs un pelēkzaļā frencī”, SMERŠ pratināšanas protokols, Va- diss Berijam, 7. maijs, GARF 9401/2/96, 175. - 182. lpp. 443. lpp. apakšējais bunkurs pirms Hitlera pašnāvības, Sereny, 539. lpp., un Mišs, saruna, 2000. gada 8. jūlijs 444. lpp. “Šefs deg!”, un Linge paņem pulksteni, Mišs, saruna, 2000. gada 8. jūlijs 444. lpp. “Izlūkdienesta darbinieku rīcībā…”, Rževskaja, 1986, 36. lpp. 445. lpp. “Gaiss sabiezēja…”, turpat, 31. lpp. 446. lpp. “Viņa sacīja, ka vēloties…”, Vadiss - Berijam, 7. maijs, GARF 9401/2/96, 175. 182. lpp. 447. lpp. “atstāja savu uguns pozīciju…”, CAMO 236/2675/149, 274. lpp. 447. lpp. “Mēs nonācām izcirtumā…”, jefreitors Mārtiņš Kleints, 30. aprīlis, citēts - Ramm, 1994, 309. lpp. 448. lpp. “Zēns sāpīgi vaibstījās…”, Rževskaja, 1986, 31. lpp. 449. lpp. “Runājot gluži personiski…”, Trumena dokumenti, citēts - Martin Gilbert, “The Day the War Ended”, Londona, 1995, 41. lpp. 449. lpp. “Jaltā noslēgta slepena…”, NA 740.0011 EW/4-2445 449. lpp. Veidlings fīrera bunkurā, 30. aprīļa vakars, NA RG338 R-79, ii lpp. 450. lpp. “īpaša dāvana Staļinam”, Kločkovs, saruna, 2000. gada 25. jūlijs 450. lpp. asinis uz akmens kolonnām, Beļajevs, saruna, 2000. gada 25. jūlijs 451. lpp. zaldāti visi reizē met granātas, Kločkovs, saruna, 2000. gada 25. jūlijs 452. lpp. “it kā mēs nupat būtu…”, Veiss, citēts - Ramm, 1994, 120. lpp. 453. lpp. “Tas, ko es tagad teikšu…”, Vishnevsky, “Berlin Diary”: Sevruk (sast.), 162. - 193. lpp. 453. lpp. “Biedrs Staļins nupat ir devies pie miera”, Žukov, IV, 269. - 270. lpp. 25. reihskanceleja un reibstags 455. lpp. “Ir nodzisusi liesmojoša komēta”, BA-MA MSg2/3448, 15. lpp. 456. lpp. “Pirmām kārtām…”, BA-MA MSg2/1283, 32. lpp. 456. lpp. “tukšais lādiņš” utt., Karen Meyer, 47. - 83. lpp. 456. lpp. “ starp apmēram piecdesmit un 15 000”, Amt fūr die Erfassung der Kriegs- opfer, 1947. gada 28. jūlijs; pateicos arī Dītmaram Arnoldam par komentāriem attiecībā uz šo diskusiju 457. lpp. atsitusies granāta, Beļajevs, saruna, 2000. gada 25. jūlijs 457. lpp. “smaidīja kā paklausīgi suņi”, Kločkovs, saruna, 2000. gada 25. jūlijs 458. lpp. “Ierosinām atdot…”, CAMO 233/2374/93, 458. - 459. lpp.

459. lpp. “Šis uzdevums ir…”, Galls, saruna, 1999. gada 2. novembris 461. lpp. “ Ka jau vācieši!”, Bretšneidera ziņojums, pastaviga ekspozīcija, Zitadelle Spandau 462. lpp. “vispārējie kara gāzu…”, Operation Dragon’s Return, STIB, 1954. gada 28. janvāris, PRO DEFE 21/42, 4. lpp. 464. lpp. “lai likvidētu lielu…”, CAMO 236/2675/149, 27. lpp. 464. lpp. 25 000 karavīru, NA RG338 R-79, 49. lpp. 465. lpp. “Vai tā tiešām bija bezierunu…”, Horsts Haufšilds, citēts - Ramm, 1994, 291. lpp. 465. lpp. “ārkārtīgi iemīļotu komandieri”, turpat, 150. lpp. 465. lpp. “Ko jūs šeit darāt…”, Reihhelms, saruna, 1999. gada 5. oktobris 466. lpp. “lai būtu tiešā…”, BA-MA MSg2/1283, 34. lpp. 466. lpp. “Pēc tam kad bijām sarunājušies…”, Vadiss - Berijam, 7. maijs, GARF 9401/2/96, 175. 182. lpp. ???. lpp. “Mutes dobumā abiem…”, Vadiss - Berijam, 7. maijs, GARF 9401/2/96, 175. - 182. lpp. 468. lpp. “savu pulku priekšgalā”, Hamburgas radio, Trevor-Roper, 188. lpp. 470. lpp. “nepatīkamais mājiens”, Žukov, IV, 272. lpp. 471. lpp. Bērenfengers, Le Tissier, 1999, 186. lpp. 471. lpp. Ernsts Himlers, Beiers, saruna, 2001. gada 9. oktobris 471. lpp. “Visur šķīda asinis…”, Lēve, saruna, 2001. gada 9. oktobris 472. lpp. “Starp nogalinātajiem tankistiem…”, Žukov, IV, 272. lpp. 472. lpp. “Fīrers ir miris”, Beiers, saruna, 2001. gada 9. oktobris 26. cīņas beigas 473. lpp. “To sadismu, ko es…”, Rūrup (sast.), 1997, 184. lpp. 474. lpp. “Šos mēs taupām…”, Prinz-Albrecht-Gelānde pastāvīgā ekspozīcija 475. lpp. “seržants Gorbačovs…”, V. S. Antonov, “Posļedņije dņi voini”, ViZh, Nr. 7, 1987. gada jūlijs 475. lpp. Konstances Manciali liktenis, Musmanno, 39. lpp. 476. lpp. “Nāc līdzi uz pagalmu”, Lotārs Rīls, citēts - Steinhoffu. c. (sast.), 434. lpp. 476. lpp. Ginšes arests, Rzevskaja, 1986, 212. lpp. 476. lpp. Berzarina solītais apbalvojums, Rževskaja, 2000, 286. lpp. 477. lpp. “Mēs ar biedriem…”, Sulhanišvili, saruna, 2000. gada 12. oktobris 477. lpp. “sarukuši un…”, Sulhanišvili, saruna, 2000. gada 12. oktobris 477. lpp. cigarešu etvija un Hitlera nozīmīte, Vadiss - Berijam, 7. maijs, GARF 9401/2/96, 175. 182. lpp. 477. lpp. “Viņi neļāva man kāpt lejā”, Rževskaja, 2000, 295. lpp. 477. lpp. “vācieši ir aprakuši…”, Žukov, IV, 275. lpp. 478. lpp. “priekšzīmīgu”, Ernas Flēgeles iztaujāšana OSS, 23. novembris 479. lpp. atkārtotas bunkura liecinieku pratināšanas, Rževska, saruna, 2001. gada 28. oktobris 479. lpp. pulkvedis Hallers, CAMO 233/2374/93, 458. - 459. lpp. 479. lpp. “pēcnāves konvulsijas”, K. M. Simonovs, piezīmju grāmatiņa Nr. 9, RGALI 1814/4/8 480. lpp. bads padomju Vidusāzijā, skat. GARF 9401/2/95, 57. - 62., 92. - 96. lpp. 480. lpp. “kreisā augšdelma iekšpusē…”, Berija - Staļinam, 20. novembris, GARF 9401/2/100, 492. lpp. 481. lpp. denunciācijas, Beļajevs, saruna, 2000. gada 25. jūlijs 481. lpp. “Bet jūs taču neesat…”, RGALI 1710/3/51, 240. lpp. 481. lpp. “Gūstekņi”, RGALI 1710/3/51, 242. lpp. 481. lpp. “Viņi neskatās ne uz vienu…”, RGALI 1710/3/51, 245. lpp.

482. lpp. “Lielajā un varenajā”, RGALI 1710/3/51, 243. lpp. 483. lpp. “uzvaras kolosālais…”, RGALI 1710/3/51, 244. lpp. 483. lpp. militārā salūta atjaunošana, Genšers, saruna, 2000. gada 4. septembris 483. lpp. “Viss ir beidzies!”, Pētera Retiha dienasgrāmata, 3. maijs, Reihhelma dokumenti 484. lpp. sarunas Štendala, edelsbeim, ba-ma msgl/236, un Reichbelm, NA RG338 B606

484. lpp. “Paldies mūsu Rreram!”, Roberts Olendorfs, citēts - Ramm, 1994, 174. lpp. 485. lpp. 9 139 Hiwi, NA RG338 R-79, 58. lpp. 485. lpp. 5000 Hiwi sasniedz Divpadsmito armiju, Genšers, saruna, 2000. gada 4. septembris 485. lpp. “Nix SS…”, Herberts Fukss, citēts - Ramm, 1994, 256. lpp. 486. lpp. “Daudzi, kas…”, Reihhelms, saruna, 1999. gada 5. oktobris 486. lpp. “īstā problēma…”, Humbolts, saruna, 1999. gada 11. oktobris 487. lpp. “Staļina sistēmai bija…”, Rževskaja, 2000, 277. lpp. 488. lpp. “tādā, kādas tiek…”, Rževska, saruna, 2001. gada 28. oktobris 489. lpp. “uzņēma ar dziļu gandarījumu”, Eizenhauers - Antonovam, 10. maijs, NA RG334/ 309. ieraksts/ 2. nodalījums 489. lpp. Bredlijs un Koņevs, Bradley, 551. lpp. 489. lpp. “1945. gada 12. maijā…”, Jašečkins, ziņots - GLAVPURKKA, RGASPI 17/125/310 490. lpp. Vlasovs slēpies zem segām, Koņev, 230. lpp. 491. lpp. “padomju virspavēlniecības…”, Eizenhauers - Antonovam, 8. maijs, NA RG334/309. ieraksts/ 2. nodalījums 492. lpp. “Uzvaru mes svinējām…”, jurij gribov, “igral nam v brandenburge grammofon”, Stroki s velikoi voini, Maskava, 2000 492. lpp. “Pirmais tosts par uzvaru”, Inozemcev, 206. lpp. 492. lpp. “Resns maza auguma pulkvedis”, K. M. Simonova dienasgrāmata, piezīmju grāmatiņa Nr. 9, RGALI 1814/4/8 493. lpp. “divstāvu ēkā…”, CAMO 233/2356/5804, 155. - 156. lpp. 493. lpp. “viņi pielēca kājās…”, K. M. Simonova dienasgrāmata, piezīmju grāmatiņa Nr. 9, RGALI 1814/4/8 27. Vae victis! 495. lpp. Vae victis! - Vai uzvarētajiem! (Latīņu vai.; tulk. piez.) 495. lpp. 2389 kilogrami zelta, GARF 9401/2/96, 15. lpp. 495. lpp. policijas tiesu medicīnas laboratorijas, RGVA 32925/1/100, 293. lpp. 495. lpp. raķešu V-2 konstruktoru, Siemens inženieru u. c. deportācija, skat. PRO DEFE 41/116, un Counter Intelligence Corps NA 319/22/XE 169886, un NA 319/22/XE 257685 496. lpp. “Sociālisms nespēs gūt labumu…”, Fedosejeva piezīmes 496. lpp. “tika sistemātiski iznīcinātas…”, ziņojums, 2e Bureau, 21. aprīlis, SHAT 7 P 128 496. lpp. “divi takši (jauki zeļļi)…”, RGALI 1710/3/51, 241. lpp. 496. lpp. “divdesmit unikālām…”, Abakumovs - Staļinam, 1948. gada 10. janvāris, “Portreti bez retuši”, Vojennije Arhivi Rossiji, Nr. 1, 1993, 189. lpp. 497. lpp. “Ņemiet tak!”, K. M. Simonova dienasgrāmata, piezīmju grāmatiņa Nr. 8, RGALI 1814/4/7 497. lpp. “Uhr schon Kamerad”, Toscano-Korvin, dienasgrāmata-vēstule, 7. jūlijs, BZG-S 498. lpp. krievu puikas laupītāji, RGVA 32925/1/121, 61., 93. lpp. 498. lpp. “atbildīgi par ievērojamu…”, Mērfijs - Ārlietu ministrijai, NA 740.0011 EW14-2445 498. lpp. “Pat Minsteres bīskaps…”, NA 740.0011 EW/5-145

499. lpp. padomju virsnieks un pistole, Zbarsky, 134. lpp. 499. lpp. mātes glābj meitas, Kardorff, 358. lpp., un Levins, saruna, 1999. gada 14. oktobris 499. lpp. izvarošanu skaits, Dr. Gerhards Reihlings, Cbarite un Ķeizarienes Augus- tes Viktorijas slimnīca, citēts - Sander und Jobr, 54., 59. lpp. 499. lpp. “divdesmit trīs zaldāti…”, Kardorff, 358. lpp. 500. lpp. “Man sevī ir jāapspiež…”, Irēne Burherta, citēts - Owings, 147. lpp. 500. lpp. “Šī sajūta…”, Juliāne Hartmana, citēts - Steinhoff u. c. (sast.), 455. lpp. 500. lpp. “Kopumā…”, Anonīms, 102. lpp. 500. lpp. “Pēc tam man bija…”, Hanna Gerlica, citēts - Steinhoff u. c. (sast.), 459. lpp. 501. lpp. gūstekņu “deseksualizācija”, skat. Frank Biess, “The Protracted War”, GHI Bulletin, Nr. 28 (2001. gada pavasaris) 501. lpp. atsauktā saderināšanās, Kardorff, 358. lpp. 501. lpp. “Jūs esat pārvērtušās par bezkaunīgām kucēm!”, Anonīms, 202. lpp. 501. lpp. izvarota meita, māte un vecāmāte, Regīna Frankenfelda, citēts - Oivings, 405. lpp. 501. lpp. “Ej taču, dieva dēļ!…”, Anonīms, 66. lpp. 501. lpp. “Trīspadsmit gadu vecais Dīters Zāls…”, Toscano-Korvin, dienasgrāmata- vēstule, 7. jūlijs, BZG-S 501. lpp. “vācu izlūkdienests ir atstājis…”, 16. jūnijs, RGVA 32925/1/121, 82. lpp. 502. lpp. “Daži pagrīdes organizācijas…”, 29. maijs, RGVA 32925/1/116, 428. lpp. 502. lpp. “ienaidnieks ir gatavs izmantot…”, 14. aprīlis, CAMO 372/6570/68, 17. - 20. lpp. 502. lpp. penicilīns un dzemdības slimnīcā, Sander und Johr, 17. lpp. 502. lpp. “Sarkanā armija morālā ziņā…”, 26. aprīlis, CAMO 233/2374/92, 240. lpp. 503. lpp. “mainīt attieksmi…”, RGVA 32925/1/100, 296. lpp. 503. lpp. “Monsieur, man patīk jūsu armija…”, RGALI 1710/3/51, 244. lpp. 503. lpp. “laupīšana”, “fiziska vardarbība” un “skandalozi starpgadījumi”, RGVA 32925/1/297, 30. - 31. lpp. 504. lpp. “Šīs nelietīgās kampaņas…”, 5. oktobris, RGASPI 17/125/316, 81. lpp. 504. lpp. “Vispirms ēdamais…”, Kardorff, 364. lpp. 504. lpp. “cigarešu valūta”, Vernere, saruna, 1999. gada 15. oktobris 505. lpp. “okupācijas sievas”, Naimark, 93. lpp. 505. lpp. Sarkanās armijas virsnieku dezertēšana, OMGUS, NA, RG 260 A2 B1 C3, 363. nodalījums 505. lpp. “Varbūt mūs, sievietes…”, Kardorff, 341. lpp. 505. lpp. “pārliecību par totālu katastrofu”, Lēve, saruna, 2001. gada 10. oktobris 505. lpp. “tautas pakļāvību un disciplīnu”, Zbarsky, 129. lpp. 506. lpp. “ar bezierunu paklausību”, Berija - Staļinam, GARF 9401/2/95, 395. 399. lpp. 506. lpp. “cieņai pret pastāvošo varu”, Merežko, saruna, 1999. gada 10. novembris 506. lpp. “fašistisko organizāciju vadoņi…”, RGVA 32925/1/121, 89. lpp. 506. lpp. “Partija dzīvo!”, 7. maijs, RGVA 32925/1/121, 41. lpp. 506. lpp. “nezināms skaits bandītu”, RGVA 38680/1/4, 43. lpp. 507. lpp. “Klamottenberg”, Beiers, saruna, 2001. gada 9. oktobris 507. lpp. “Cilvēki sadzīvoja ar savu likteni”, Lēve, saruna, 2001. gada 9. oktobris 507. lpp. Grossdeutscber Rundfunk, Beiers, saruna, 2001. gada 9. oktobris 508. lpp. “Mums nebija ne jausmas…”, Volfs, saruna, 2000. gada 14. jūlijs 508. lpp. “pietiekami naivs, lai cerētu…”, Wolf, 1997, 47. lpp. 508. lpp. “Mūsu frontoviki ir…”, Wolf, 1998, 33. lpp.

508. lpp. “Tad sekoja reālā pieredze…”, Volfs, saruna, 2000. gada 14. jūlijs 509. lpp. “nelieti, kurš spējīgs…”, Beria, 88. lpp. 509. lpp. “absolūta pavēle”, Volfs, saruna, 2000. gada 14. jūlijs 509. lpp. “tabu temati”, Volfs, saruna, 2000. gada 14. jūlijs 510. lpp. “izdegušos tankos…”, Kardorff, 356. lpp. 510. lpp. Sarkanās armijas rabīns, LA-B 3928 510. lpp. “hamster-express”, “zeitung in der Zeitung”, Freie Welt, 1975. gada jūlijs, BA-MA MSg2/3626 511. lpp. “nodrošināt spiegu…”, Berija - Staļinam, GARF 9401/2/95, 374. lpp. 511. lpp. Austrumprūsijas iedzīvotāju skaita samazināšanās līdz 193 000, 16. jūnijs, GARF 9401/2/96, 343. - 344. lpp. 511. lpp. “mežos, kūdras purvos un kanalu…”, Caritas ziņojums, NA RG260 OMGUS, 390. kopa, 41/7/5-6 512. lpp. piecpadsmit NKVD pulki Polijai, Berija - Staļinam, 22. jūnijs, GARF 9401/2/97, 8. - 10. lpp. 28. Jātnieks baltā zirgā 513. lpp. “Tātad, Ņinka…”, CAMO 372/6570/68, citēts - Seņavskaja, 1995,191. lpp. 514. lpp. “Tajā laikā…”, CAMO 372/6570/78, 30. - 32. lpp. 515. lpp. “Mēs neticam…”, CAMO 233/2374/92, 288. lpp. 515. lpp. virsniekiem kaujas laika šauts mugura, Kubasovs, saruna, 2001. gada 27. oktobris 515. lpp. “par sistemātiskiem pretpadomju…”, RGVA 38686/1/26, 36. lpp. 515. lpp. “sistemātiski veicis…”, RGVA 32925/1/297, 28. lpp. 515. lpp. “kontrrevolucionāri noziegumi”, GARF 9401/la/165, 181. - 183. lpp. 515. lpp. “filtrēt NKVD…”, VOV, IV, 191. lpp., 59. piez., un 193. lpp., 65. piez. 515. lpp. notiesāti Sarkanās armijas ģenerāli, Bezborodova, 15. lpp. 516. lpp. “garas stundas, lai saņemtu…”, V. Kardins, citēts - Seņavskaja, 2000, 95. lpp. 516. lpp. “Pagaidiet, mūsu zēni…”, 12. jūlijs, Rubcovskas (Altajā) ebreju vēstule PSRS Tautību padomes priekšsēdētājam, RGASPI 17/125/310, 47. lpp. 517. lpp. “divi antisemīti…”, RGASPI 17/125/310, 50. lpp. 517. lpp. “Padomju Savienības tautām”, citēts - Werth, 1001. - 1002. lpp. 518. lpp. “Mūsu dižais ģēnijs…”, CAMO 233/2374/194, 83. lpp. 518. lpp. “mēs vēl neesam atraduši…“Zeitung in der Zeitung”, Freie Welt, 1975. gada jūlijs, BAMA MSg2/3626 518. lpp. Staļins un Hitlera līķis, Rževskaja, 2000, 292., 301. lpp. 519. lpp. “Šad tad es joprojām…”, Žukov, IV, 297. - 298. lpp. 520. lpp. “par izciliem nopelniem…”, BA-MA MSg2/3626 521. lpp. “Žukov! Žukov! Žukov!”, Kazakova, saruna, 1999. gada 6. novembris 521. lpp. “kļūdainie attīstības virzieni kopš 1933. gada”, Blūmentrita pratināšana, NA RG338 B-338 522. lpp. “perversai…”, 7. maijs, NA 740.0011 EW/5-1045 523. lpp. “nacisma paliekas”, SHAEF Psychological Warfare Divison ziņojums, Mērfijs Ārlietu ministrijai, NA 740.0011 EW/4-2445 Bibliogrāfijas izlase Alanbrooke, Field Marshal Lord, “War Diaries 1939 - 1945”, Londona, 2001 Albrecbt, Gūnter, und Hartivig, Wolfgang (sast.), “Arzte: Erinnerungen, Erlebnisse, Bekenntnisse”, (Austrum)Berlīne, 1982

Altner, Helmut, “Totentanz Berlin: Tagebuchblātter eines Achtzehnjābrigen ”, Ofenbaha pie Maiņas, 1946

Ambrose, Stephen, “Eisenboiver and Berlin: The Decision to Halt at the Elbe, Ņujorka, 1967 Andreas-Friedrich, Ruth, “Der Schattenmann: Tagebuchaufzeichnungen 1938- 1945”, Frankfurte pie Mainas, 1983“Schauplatz Berlin: Tagebuchaufzeichnungen 1945 - 1948”, Frankfurte pie Mainas, 1984 Annan, Noel, “Changing Enemies: The Defeat and Regeneration of Germany”, Londona, 1995 Anonīms, “A Woman in Berlin”, Londona, 1955 Antonov, V. S., “Posļedņije dņi voini”, ViZh, Nr. 7,1987. gada jūlijs Arnold, Dietmar, “Die Flutung des Berliner S-Bahn-Tunnels in den letzten Kriegs- tagen”, in NordSiid-Bahn: Vom Geistertunnel zur City-S-Bahn, Berlīne, 1999 Babadshanjan, A., “Hauptstofikraft”, (Austrum)Berlīne, 1981 Bacon, Edwin, “The Gulag at War: Stalin’s Forced Labour System in the Light of the Archives”, Londona, 1994 Bark, D., and Gress, D., “A History of West Germany: From Shadoiv to Substance, 1945- 1963”, Oksforda, 1989 Bauer, Frank, Pfundt, Karen, und Le Tissier, Tony, “Der Todeskampf der Reichs- hauptstadt”, Berlīne, 1994 Bauer, Magna E., “Ninth Army’s Last Attack and Surrender”, Vašingtona, 1956 Beelitzer Heimatverein, “Um Beelitz harter Kampf”, Potsdama, 1999 Behrmann, Jorn, “Grundlage Forschung im totalitāren Staat”, in Martin Stdhr (sast.), “Von der Verfiihrbarkeit der Naturwissenschaft”, Frankfurte pie Maiņas, 1986 Below, Nicolaus von, “Als Hitlers Adjutant, 1937 - 1945”, Mainca, 1980 Berezhkov, V., “History in the Making”, Maskava, 1982 “At Stalin’s Side”, Ņujorka, 1994 Beria, Sergo, “Beria, My Father: Inside Staļins Kremlin”, Londona, 2001 Bernadotte, Count Folke, “The Curtain Fails”, Ņujorka, 1945 Bezborodova, Irina, “Generale des Dritten Reiches in soivjeūscher Hand, 1943 - 1956”, Grāca/Maskava, 1998 Bezymenski, Lev, “Der Tod des Ādolf Hitler: Unbekannte Dokumente aus Mos- kauer Archiven”, Hamburga, 1968 Bokov, F. M., “Nastupļeņije 5-i Udarnoi Armii s Magnuševskogo Placdarma”, ViZh, Nr. 1, 1974 “Frūhjahr des Sieges und der Befreiung”, (Austrum)Berlīne, 1979 Boldt, Gerhard, “Die letzten Tage der Reichskanzlei”, Hamburga, 1947 Bollmann, Ērika, Baier, Eva, Fortsmann, Walther, und Reinold, Marianne, “Erinnerungen und Tatsachen - Die Kaiser-Wilhelm-Gesellschaft zur Forderung der Wissenschaften Gottingen-Berlin, Štutgarte, 1956 Bordzilovski, E., “Učastije 1-i armii Voiska Poļskogo v Berlinskoi operacii”, ViZh, Nr. 10, 1963. gada oktobris Boree, Kari Friedrich, “Frūhling 45. Chronik einer Berliner Familie”, Darmštate, 1954 Borkowski, Dieter, “Wer iveifš, ob wir und wiedersehen. Erinnerung an eine Berliner Jugend”, Berlīne, 1991 Boveri, Margret, “Tage des Ūberlebens - Berlin 1945”, Minhene, 1968 Boiver, Tom, “The Paperclip Conspiracy”, Londona, 1987 Bradley, Omar, “A Soldier’s Story”, Londona, 1951 Breloer, Heinrich, “Geheime Welten”, Frankfurte pie Maiņas, 1999 Bruyn, Gūnter de, “Zivischenbilanz. Eine Jugend in Berlin”, Frankfurte pie Maiņas, 1991 Burkert, Hans-Norbert, und Matufiek, Kļaus, “Zerstdrt - Besiegt - Befreit. Kampf um Berlin bis zur Kapitulation”, (Rietum)Berlīne, 1985 Burleigh, Michael, “Germany Turns Eastivards: A study of Ostforschung in the Third Reich, Kembridža, 1988 “The Third Reich: A New History”, Londona, 2000 Busse, Theodor, “Die letzte Schlacht der 9. Armee”, Wehrwissenschaftliche Rund​schau, 1954 Chaney, O. P., “Zhukov”, Norman, Oklahoma, 1996 Chuikov, Vasily, “The End of the Third Reich”, Londona, 1967 Cvetajev, E. N. (sast.), “Žukov: kakim mi jego pomņim”, Maskava, 1988 Činarjan, Ivan, “Moi mesjac mai”, in Stroki s velikoi voini, Maskava, 2000 Davies, Norman, “White Eagle, Red Star”, Londona, 1972 “God’s Playground: A History of Poland”, 2. sēj., Londona, 1981 Deane, J. R., “The

Strange Alliance”, Londona, 1947 Delpla, Franēois, “Hitler”, Parīze, 1999 Deutschkron, Inge, “Ich trug den gelben Stern”, Ķelne, 1978 Diem, Liselotte, “Fliehen oder bleibenī Dramatisches Kriegsende in Berlin”, Frei- burga, 1982 Dinter, Andreas, “Berlin in Trūmmern”, Berlīne, 1999 Djilas, M., “Conversations with Stalin”, Ņujorka, 1962 Doenitz, Admiral Kari, “Memoirs”, Klīvlenda, 1958 Doernberg, Stefan, “Befreiung 1945. Ein Augenzeugenbericbt”, (Austrum)Berlīne, 1975 Domarus, M., “Reden und Proklamationen, 1932 - 1945”, II sēj., Vircburga, 1962 Ddnboff, Marion Grāfin, “Namen die keiner mebr nennt”, Minhene, 1964 Dragunsky, Dāvid, “A Soldier’s Life”, Maskava, 1977 Duffy, C., “Red Storm on the Reich”, Londona, 1993 Ehrenburg, llya, “The War 1941 - 1945”, Ņujorka, 1964 Eisenhoiver, Dwight, “Crusade in Europe”, Ņujorka, 1948 Elliott, W. A., “Esprit de Corps”, Norviča, 1996 Erickson, ]ohn, “The Road to Berlin”, Londona, 1999 Faizulin, A., Dobrovoļskij, R, “Vstreca na Eļbe”, ViZh, Nr. 4, 1979. gada aprīlis, 51. - 53. lpp. Feis, Herbert, “The Atomic Bomb and the End of World War II”, Prinstona, 1966 Fest, Joachim, “The Face of the Third Reich”, Londona, 1988 Feuersenger, Marianne, “Mein Kriegstagebuch: Zwischen Fūbrerhauptquartier und Berliner Wirklichkeit”, Freiburga, 1982 Findahl, Theo, “Letzter Akt - Berlin 1939 - 1945”, Hamburga, 1946 Foerster, Roland G. (sast.), “Seeloiver Hoben 1945”, Hamburga, 1998 Frohlich, S., “General Vlasov, Russen und Deutsche zwischen Hitler und Stalin”, Ķelne, 1978 Gail, Vladimir, “Mein Weg nach Halle”, (Austrum)Berlīne, 1988 Garayev, M., “Georgi Zhukov: Life and Work After the War”, in Vojennaja misļ, 6. sēj., Nr. 4, 1997 Gehlen, Reinhard, “The Gehlen Memoirs”, Londona, 1972 Gellately, Robert, “Backing Hitler: Consent and Coercion in Nazi Germany”, Oksforda, 2001 Gilbert, Martin, “Road to Victory”, Londona, 1986 Glantz, Dāvid (sast.), “Art of War Symposium. From the Vistula to the Oder: Soviet Offensive Operations - October 1944 - March 1945”, US Army War College, 198 6 Glantz, Dāvid, and House, Jonathan, “When Titāns Clashed”, Kanzasa, 1995 Glenn Gray, J., “The Warriors: Reflections on Men in Battle”, Ņujorka, 1970 Goldhagen, Daniel, “Hitler’s Willing Executioners: Ordinary Germans and the Holocaust”, Ņujorka, 1996 Gosztony, Peter, “Der Kampfum Berlin 1945, in Augenzeugenberichten”, Diseldorfa, 1970 Gribov, Jurij, “Igral nam v Brandenburge grammofon…”, in Stroki s velikoi voini, Maskava, 2000 Gross, Leonard, “The Last Jews in Berlin”, Ņujorka, 1982 Guderian, Heinz, “Panzer Leader”, Ņujorka, 1952 Gun, Nevin E., “Eva Braun: Hitler’s Mistress”, Londona, 1969 Henning, Eckhart, und Kazemi, Marion, “Verdffentlichungen aus dem Archiv zur Geschichte der Max-Planck-Gesellschaft”, I sēj., (Rietum)Berlīne, 1988 Herbert, Ulricb, “Hitler’s Foreign Workers”, Kembridža, 1997 Hirscbfeld, Gerhard, und Renz, Irina, “Besiegt und befreit, Stimmen vom Kriegs- ende 1945”, Gerlingena, 1995 Inozemcev, N., “Cena pobedi v toi samoi voine”, Maskava, 1995 Irving, Dāvid, “Ādolf Hitler: The Medical Diaries - the Private Diaries of Dr Theo Morell”, Londona, 1983 Isajev, S. L, “Vehi frontovogo puti”, ViZh, Nr. 10, 1991. gada oktobris, 22. - 25. lpp. Italiander, Rolf, Bauer, Arnold, und Krafft, Herbert, “Berlins Stunde Null”, Disel- dorfa, 1979 Joachimsthaler, A., “The Last Days of Hitler”, Londona, 1996 Joachimsthaler, A. (sast.), “Er war mein Chef, aus dem Nachlass der Sekretārin von Ādolf Hitler, Christa Schroeder”, Minhene, 1985 Kardorff, Ursula von, “Berliner Aufzeichnungen, 1942 bis 1945”, Minhene, 1997 Kaskeivitsch, Emanuēl, “Frūhling an der Oder” (Austrum)Berlīne, 1953 Kee, Robert, “A Crowd is Not Company”, Londona, 2000 Kehlenbeck, Paul, “Schicksal Elbe. Im Zweifrontenkrieg 1945 zwischen Heide, Harz und Havelland. Ein Bericht nach alten Tagebūchern”, Frankfurte pie Maiņas, 1993 Keiderling, Gerhard, “Gruppe Ulbricht

in Berlin”, Berlīne, 1993 “Als Befreier unsere Herzen zerbrachen: Zu den Ūbergriffen der Soivjetarmee in Berlin 1945”, Deutschland Archiv, 28, 1995 Keitel, Wilhelm, “The Memoirs of Field Marshal Keitel”, Londona, 1965 Kempka, Erich, “Die letzten Tage mit Ādolf Hitler”, Preisišoldendorfa, 1976 Kershaw, lan, “The Hitler Myth: Image and Reality in the Third Reich”, Oksforda, 1989 “The Nazi Dictatorship: Problems and Perspectives of Interpretation”, Londona, 1993 “Hitler: 1889 - 1936, Hubris”, Londona, 1998 “Hitler: 1936 - 1945, Nemesis”, Londona, 2000 Kershaw, lan, and Lewin, Moshe (sast.), “Stalinism and Nazism: Dictatorships in Comparison”, Kembridža, 1998 Kirejev, N., “Primeņeņije tankovih armij v Vislo-Oderskoj operacii”, ViZh, Nr. 1,1985 Kleine, Helmut, und Stimpel, Hans-Martin, “Junge Soldaten in der Mark Brandenburg 1945 Ruckerinnerungen nach einem halben Jahrhundert”, 1995 (MGFA) Klemperer, Victor, “To the Bitter End, 1942 - 1945”, Londona, 1999 Klimov, Gregory, “The Terror Machine: The Inside Story of the Soviet Administra- tion in Germany”, Londona, 1953 Kločkov, I. F., “Znamja pobedi nad Reihstagom”, Sanktpēterburga, 2000 Knappe, Siegfried, “Soldat”, Ņujorka, 1993 Knef, Hildegard, “The Gift Horse: Report on a Life”, Ņujorka, 1971 Knight, Amy, “Beria: Stalin’s First Lieutenant”, Prinstona, Ņūdžersija, 1993 Kon, Igor, “Sex and Russian Society”, Blūmingtona, Indiāna, 1993 Kondaurov, I. A., “V 45-m mi sami iskali protivņika”, in Vsem smertjam nazlo, Maskava, 2000 Konev, I. S., “Year of Victory”, Maskava, 1984 Kopelev, Lev, “No Jail for Tbought”, Londona, 1977 Krievijas Federācija, Velikaja Otečestvennaja Voina, III un IV sēj., Maskava, 1999 Krivošejev, D. F. (sast.), “Grif sekretnosti sņat: poteri vooružennih sil SSSR v voinah, bojevib deistvijah I vojennih konfliktah”, Maskava, 1993 Krockotv, Cbristian Graf von, “Die Stunde der Frauen”, Minhene, 1999 Kronika, Jacob, “Der Untergang Berlins”, Hamburga, 1946 Kuzņecov, V. G., Medļinskij, V. P., “Agonija”, ViZh, Nr. 6 - 7, 1992. gada jūnijs - jūlijs Ladd, Brian, “The Gbosts of Berlin”, Čikāga, 1997 Lakowski, R., “Seelotv 1945, Die Entscheidungsschlacht an der Oder”, Berlīne, 1999 Lakotvski, R., und Dorst, K., “Berlin - Frūhjahr 1945”, (Austrum)Berlīne, 1975 Lane, Anne, and Temperley, Hotvard (sast.), “The Rise and Fall of the Grand Alliance, 1941 - 1945”, Londona, 1995 Lange, Horst, in H. D. Schāfer (sast.), “Tagebūcher aus dem Ztveiten Weltkrieg”, Mainca, 1979 Laufer, Jochen, ““Genossen, tvie ist das Gesamtbild?” Ackermann, Ulbricht und Sobottka in Moskau im Juni 1945”, Deutschland Archiv, 29, 1996 Lehndorf, Hans Graf von, “ Ostpreufiisches Tagebuch Aufzeichnungen eines Arztes aus den Jahren 1945 - 1947”, Minhene, 1999 Lemmer, Ernst, “Manches war doch anders: Erinnerungen eines deutschen Demo- kraten”, Frankfurte pie Maiņas, 1968 Leon, R. W., “The Making of an Intelligence Officer”, Londona, 1994 Leonhard, Wolfgang, “Child of the Revolution”, Londona, 1956 Le Tissier, T., “Zhukov at the Oder: The Decisive Battle for Berlin”, Londona, 1996 “Race for the Reichstag”, Londona, 1999 “With Our Backs to Berlin”, Strauda, 2001 Liddell-Hart, Basil, “The Other Side of the Hill”, Londona, 1948 Luck, Hans von, “Panzer Commander: The Memoirs of Colonel Hans von Luck ”, Ņujorka, 1989 Lučinskij, A., “Na Berlin!”, ViZh, Nr. 5, 1965. gada maijs Lumans, Valdis, “Himmler’s Auxiliaries: The Volksdeutsche Mittelstelle and the German National Minorities of Europe 1933 - 1945”, Londona, 1992 Mabire, Jean, “La Division Nordland”, Parīze, 1982 “Mourir q Berlin”, Parīze, 1995

Macbtan, Lothar, “The Hidden Hitler”, Londona, 2001 MacKinnon, Marianne, “The Naked Years”, Londona, 1987 Mackintosh, Malcolm, “Juggernaut: The Russian Forces, 1918-1996”, Londona, 1967 Maizičre, Ulrich de, “In der Pflicht”, Bonna, 1989 Makarevskij, V., “17-ja motorinzenernaja brigada v Berlinskoi operacii”, ViZh, Nr. 4, 1976. gada aprīlis Meinecke, Friedrich, “Die deutsche Katastrophe”, Vīsbādene, 1947 Menzel, Matthias, “Die Stadt ohne Tod. Berliner Tagebuch 1943 - 5”, Berlīne, 1946 Merridale, Catherine, “Nigbt of Stone”, Londona, 2000 Messerschmidt, Manfrēd, “Was damals Recbt war… Nationalsozialistische Militār- und Strafjustiz im Vernichtungskrieg”, Esene, 1996 Meyer, Karen, “Die Flutung des Berliner S-Bahn-Tunnels in den letzten Kriegs- tagen”, in Berliner S-Bahn-Museum, Nord-Sūd-Bahn, Berlīne, 1999 Meyer, Sibylle, und Schulze, Eva, “Wie wir das ailes geschafft haben. Alleinstehende Frauen berichten tiber ihr Leben nach 1945”, Minhene, 1984 Morozov, Boris, “Mgnoveņije voini”, Stroki s velikoi voini, Maskava, 2000 Murpby, Dāvid, Kondrascbev, Sergei, and Bailey, George, “Battleground Berlin”, Londona, 1987 Murphy, Robert, “Diplomāt among Warriors”, Ņujorka, 1964 Musmanno, Micbael A., “Ten Days to Die”, Ņujorka, 1950 Naimark, Norman, “The Russians in Germany: A History of the Soviet Zone of Occupation, 1945 1949”, Kembridža, Masačūsetsa, 1995 Ņeustrojev, S. A., “Šturm Reihstaga”, ViZh, Nr. 5, 1960. gada maijs, 42. - 45. lpp. Noakes, Jeremy (sast.), “Nazism 1919 - 1945: A Documentary Reader”, IV sēj., Eksetera, 1998 Oven, Wilfred von, “Mit Goebbels bis zum Ende”, II sēj., Buenosairesa, 1950 Overy, Richard, “Why the Allies Won”, Londona, 1995 “Russia’s War”, Londona, 1998 Oivings, Alison, “Frauen: German Women Recall the Third Reich”, Londona, 1993 Padfield, P., '’Himmler: Reichsfūhrer SS”, Londona, 1990 Peredelskij, G., un Horošilov, G., “Artillerija v sražeņijah ot Visli do Odera”, ViZh, Nr. 1, 1985 Petrova, Ada, and Watson, Peter, “The Death of Hitler”, Londona, 1995 Pogue, Forrest C., “The Decision to Halt on the Elbe, 1945”, in Greenfield Kent (sast.), “Command Decisions”, Londona, 1960 Poļan, Pavel, “Vestarbaiteri: internirovannije ņemci na sovetskih stroikah”, Rodina, Nr. 9, 1999 Prikazi Verhovnogo Glavnokomandujuščego v period Velikoi Otečestvennoi voini Sovetskogo Sojuza, Maskava, 1975 Ramaničev, N. M., “Iz opita peregruppirovki armij pri podgotovke Berlinskoi ope- racii”, ViZh, Nr. 8, 1979 Ramm, Gerald, “Ein unbekannter Kamerad. Deutsche Kriegsgrāberstātten zivischen Oderbruch und Spree”, Voltersdorfa, 1993 “Gott mit uns - Kriegserlebnisse aus Brandenburg und Berlin”, Voltersdorfa, 1994 “Halbe - Bericht ūber einen Friedhof”, Voltersdorfa, 1995 Rein, Heinz, “Finale Berlin”, Frankfurte pie Maiņas, 1981 Richie, Alexandra, “Faust’s Metropolis”, Londona, 1998 Rocolle, Pierre, “Gotterdāmmerung - La Prise de Berlin”, Indoķīna, 1954 “Le sac de Berlin, avril-mai 1945”, Parīze, 1992 Rokossovskij, K. K., “Soldatskij dolg”, Maskava, 1968 Rubenstein, Josbua, “Tangled Loyalties: The Life and Times of Ilya Ehrenburg”, Ņujorka, 1996 Ruhl, Klaus-Jorg (sast.), “Unsere verlorenen Jahre - Frauenalltag in Kriegs- und Nachkriegszeit, 1939 - 1949”, Darmštate, 1985 Runov, Boris Aleksandrovič, “Znaņije ņemeckogo pomoglo vzjatj v plēn soten šestj ņemceu”, in Vsem smertjam nazlo, Maskava, 2000 Riirup, Reinhard (sast.), “Berlin 1945. Eine Dokumentation”, Berlīne, 1995 “Topographie des Terrors, Gestapo, SS und Reichssicherheitshauptamt auf dem “Prinz-Albrecht-Gelānde””, Berlīne, 1997 Ryan, Cornelius, “The Last Battle”, Londona, 1966

Rzheshevsky, O. A., “The Race for Berlin”, Journal of Slavic Military Studies, 8, 1995. gada septembris “Der Wettlauf nach Berlin - Ein dokumentarischer Ūberblick”, in Foerster, “Seelower Hdhen 1945” Rževskaja, Jeļena, “Berlin, Mai 1945”, Maskava, 1986 -“Večerņij razgovor”, Sanktpēterburga, 2001

Sajer, Guy, “The Forgotten Soldier”, Londona, 1997 Sander, Helke, und Johr, Barbara (sast.), “Befreier und Befreite. Krieg, Vergeivalti- gungen, Kinder”, Minhene, 1992 Schāfer, Hans Dieter, “Berlin im Zweiten Weltkrieg. Der Untergang der Reichshaupstadt in Augenzeugenberichten”, Minhene, 1985 Scheel, Kļaus (sast.), “Die Befreiung Ber lins 1945”, (Austrum)Berlīne, 1985 Schenk, Ernst-Gūnther, “Ich sah Berlin sterben. Als Arzt in der Reichskanzlei”, Herforda, 1970 Schmitz-Berning, Cornelia, “Vokabular des Nationalsozialismus”, Berlīne, 1998 Schultz-Naumann, Joachim, “Die letzten dreifiig Tage. Das Kriegstagebuch des OKW April-Mai 1945”, Minhene, 1980 Schwarz, Hans, “Brennpunkt FHQ: Menschen und Mafšstābe im Fūhrerhaupt- quartier”, Buenosairesa, 1950 Schtvarzer, Alice, “Marion Donhoff, Ein widerstāndiges Leben”, Minhene, 1997 Schwerin, Kerrin Grāfin, “Frauen im Krieg - Briefe, Dokumente, Aufzeichnun- gen”, Berlīne, 1999 Seaton, A., “The Russo-German War 1941 - 1945”, Ņujorka, 1972 Seņavskaja, Jeļena, “1941 - 1945 Frontovoje pokoļeņije”, Maskava, 1995 “Psiholoģija voini v XX-m veke”, Maskava, 2000 Sereny, Gitta, “Albert Speer: His Battle with Truth”, Londona, 1995 Sevruk, V. (sast.), “How Wars End: Eyewitness Accounts of the Fall of Berlin”, Maskava, 1969 Shcheglov, Dmitry, “Military Council Representative”, in Sevruk (sast.), “How Wars End” Sherivood, Robert E., “The White House Papērs ofHarry L. Hopkins”, Londona, 1948 Shirer, William L., “End of a Berlin Diary”, Ņujorka, 1947 Shtemenko, S. M. “The Last Six Months”, Ņujorka 1977 Shukman, Harold (sast.), “Staļins Ģenerāls”, Londona, 1993 Sinenko, /., “Organizācija I vedenije boja 164-m strelkovim polkom za Batslov pod Berlinom”, ViZh, Nr. 4, 1976. gada aprīlis Smirnov, E., “Deistvija 47 Gv. T. Br v peredovom otrjade tankovogo korpusa”, ViZh, Nr. 1, 1978 Sojuz veteranov žurnalistiki, “Zivaja pamjatj”: Velikaja Otečestvennaja, III sēj., Maskava, 1995 Solzhenitsyn, A., “The Gulag Archipelago”, I sēj., Ņujorka, 1974 “Prussian Nights”, Ņujorka, 1983 Deux recits de guerre, Parīze, 2000 Spahr, W., “Zhukov: The Rise and Fall of a Great Captain”, Novato, Kalifornija, 1992 Steinhoff, Johannes u. c., “Voices from the Third Reich: An Oral Historv”, Ņu​jorka, 1994 Studnitz, Hans-Georg von, “While Berlin Bums”, Londona, 1964 Subbotin, Vassily, in Sevruk (sast.), “How Wars End” Šatilov, Nikolai, “U sten Reihstaga”, in Vsem smertjam nazlo, Maskava, 2000 Šatunovskij, Iļja, “I ostaņetsja dobrij sled”, in Vsem smertjam nazlo, Maskava, 2000 Ščerbakov, B., “Materiaļnoje obespečenije 4-i tankovoi armii v Vislo-Oderskoi operacii”,ViZh, Nr. 6, 1979 Šindel, Aleksandr Daņilovič (sast.), “Po obe storoni fronta”, Maskava, 1995 Terkel, Studs, “The Good War”, Londona, 2001 Thorivald, Jūrgen, “Es began an der Weichsel”, Štutgarte, 1950 “Das Ende an der Elbe”, Štutgarte, 1950 Tieke, Wilhelm, “Das Ende zwischen Oder und Elbe - Der Kampfum Berlin 1945”, Štutgarte, 1981 Trevor-Roper, Hugh, “The Last Days of Hitler”, Londona, 1995 Tully, Andreiv, “Berlin - the Story of a Battle”, Ņujorka, 1963 Tumarkin, Ņina, “The Living and the Dead: The Rise and Fall of the Cult of

World War II in Russia”, Ņujorka, 1994 Vasiliev, Nikolai, “Krāsnij cvet pobedi”, in Vsem smertjam nazlo, Maskava, 2000 Vermehren, īsa, “Reise durch den letzten Akt. Ein Bericht”, Hamburga, 1947 Vishnevsky, Vsevolod, “Berlin Surrenders”, in Sevruk (sast.), “How Wars End” Volkogonov, Dmitri, “Stalin - Triumph and Tragedy”, Ņujorka, 1991 W’arlimont, W. “Inside Hitler’s Headquarters, 1939 - 1945”, Londona, 1964 Weidling, General Helmuth, “Der Endkampf in Berlin”, Potsdama, 1962 Weltlinger, S., “Hast du es schon vergessen? Erlebnisberichte aus der Zeit der Verfolgung”, Berlīne, 1960 Werth, Alexander, “Russia at War”, Londona, 1964 Wolf, Markus, “Spionagechef im geheimen Krieg”, Minhene, 1997 “Die Kunst der Verstellung”, Berlīne, 1998 Zaloga, Steven ]., “Target America - the Soviet Union and the Strategic Arms Race, 1945 - 1964”, Novato, Kalifornija, 1992 Zayas, Alfrēd M. de, “Nemesis at Potsdam: The Expulsion of the Germans from the East”, Londona, 1989 Zbarsky, Ilya, and Hutchinson, Samuel, “Lenin’s Embalmers”, Londona, 1998 Ziemke, Earl, “The Battle for Berlin: End of the Third Reich”, Londona, 1969 “The Soviets’ Lost Opportunity: Berlin in February 1945”, Londona, 1969 “The US Army in the Occupation of Germany 1944 - 1946”, Vašingtona, 1975 “Stalingrad to Berlin: The German Defeat in the East”, Vašingtona, 1987 Žukov, G. K., “Vospominaņija i razmišļeņija”, IV sēj., Maskava, 1995 Preses izdevumi Der Angriff Der Panzerbār Freie Welt (VDR) Istoričeskij Arhiv Krasnaja Zvezda Pravda

Rādītājs Abakumovs, Viktors - 58, 148-150, 193, 514, 518 un Ērenburgs - 263-264 un sazvērestība pret Žukovu - 476, 496, 520-521 Ādlerhorsta - 47, 49, 61, 70 Adlon viesnīca - 95, 403, 478 Agraņenko, Zahars - 72, 75, 81, 138, 160, 177, 180-181 Ahmatova, Anna - 230 Aksmans, reihsjūgendfīrers Arturs - 244, 316, 324, 422, 444, 468-470 Alexanderplatz, sk. Aleksandra laukums Aleksanders, feldmaršals sers Harolds – 258 Aleksandra laukums - 422, 431, 480 Aleksandrovs, G. F. - 82, 93, 264, 274 un Pravdas atbilde Ērenburgam – 263 Allenšteina - 71, 73, 76 Alpu cietoksnis - 199, 204, 257, 261 Apvienotā štāba priekšnieku padome - 201 Anhaltas stacija - 96, 254, 355, 374, 399, 421-422, 452, 456 Antonovs, ģen. A. I. - 129-130, 153-154, 194, 197, 204, 278, 302, 384, 422, 435, 489 Antverpene – 46 Apels, Reinhards - 244, 344 Ardens, prof. barons f. - 406 Ardēnu ofensīva - 46-50, 62-63, 133, 135, 142, 198, 200, 258 Armia Krajotva - 64, 132, 151-153, 265-266 ASV armija 6. armiju grupa - 199, 257 12. armiju grupa - 199 ARMIJAS Pirmā -46, 198, 256, 269 Trešā - 198, 205, 256, 266, 406, 449, 490 Septītā - 257 Devītā - 199, 255-256, 266, 268-270, 484-485 DIVĪZIJAS 82. gaisa desanta - 260, 368 101. gaisa desanta - 260, 368 69. kājnieku - 383 83. kājnieku - 256, 269-270 84. kājnieku - 256 102. kājnieku - 256 2. bruņutanku - 255, 270 5.bruņutanku - 256, 269 ASV gaisa spēki - 133, 153, 492 un Sarkanās armijas aviācijas incidenti - 200 Elbes frontē - 337, 361 pēdējie uzlidojumi Berlīnei 320, 336 Augustes Viktorijas slimnīca - 294 Baklanovs, ģen. Gļebs V. - 384 “Baltijas balkons”, sk. Pomerānijas kampaņa Bārbija - 269, 410 Baruta - 328, 339-340, 412-413, 415, 419 Bastoņa - 46 Baumbahs, pulkv. - 219-220

Baumgarts, Ēberhards - 122-123, 245 Baurs, Hanss – 475 bēgļi no Austrumprūsijas - 82-83, 94-95, 98, 146 kolonnas - 94 statistika - 96 ierašanās Berlīnē - 96 pa jūru - 98, 139-140, 146, 252 nacistu vadības attieksme - 100, 126 Brandenburgā - 101, 328, 330, 337, 419, 483, 486 no Breslavas un Silēzijas - 111-112, 134 Staļina gandarījums - 132-133, 145 Pomerānijā - 172-174 nacistu partija un aborti izvarošanu upuriem – 218 Bēlica - 293, 347, 361, 375-376, 409-410, 419, 463-464 Belovs, pulkv. Nikolauss f. - 49, 210, 253, 325, 335 Bendlera iela un “Bendlerbloks” - 400, 437, 442, 449-450, 452 Bērenfengers, ģen. maj. Ērihs 471 Berhtesgādene - 106, 126, 351, 365 Berghofa, sk. Berhtesgādene - 96, 323, 325, 352, 366 Berija, Lavrentijs - 91, 118, 148-153, 387, 454, 488, 518 un Austrumprūsija - 73, 81, 511 un atombumba - 195, 405-406 un poļi - 265-266, 512 un NKVD kontrole Vācijā - 386-388, 512 un Sarkanās armijas komandieri- 388, 515, 518 Berlīnes filharmonija - 253 Berlins, ģen. Vilhelms - 298 Bernadots, grāfs Folke - 210, 321, 350, 369, 371, 423, 424 Bernava - 318, 331-332, 336 Berzarins, ģen. pulkv. Nikolajs - 113, 119, 209, 288, 290, 295, 305, 328, 475-476, 488, 507, 510 kā Berlīnes komandants - 401, 481, 498 Bevilogva, Dr. Ludvigs - 406 Blūmentrits, ģen. Ginters - 45, 85, 521-522 Bogdanovs, ģen. S. I. - 113, 291, 304, 327, 332, 377, 395, 493 Bolts, kapt. Gerhards - 339, 377, 434 Bollings, ģen. maj. Aleksandrs - 256 Bonhefers, Dītrihs - 245 Bonins, pulkv. Bogislavs - 64-66 Bormans, reihsleiters Mārtiņš - 62, 66 un folksšturms - 86 un Himlers - 88-89, 370-371 un dienasgrāmata - 125-126, 256, 323, 423, 433 un ambīcijas - 214, 426, 446 un Eva Brauna - 215 un nacistu laupījuma slēpšana - 215-216 un gauleiteri - 218, 277, 423 un iesaukums karaspēkā - 221 Fīrera bunkurā - 323, 351, 364-366, 423, 425, 443, 446, 449, 454, 466 un bēgšanas mēģinājums 468-470 Brants, Dr. Karls - 323, 324 Brauna, Eva - 62, 95, 107, 125 un atgriešanās Berlīnē - 215, 323 un Hitlers - 325-326, 354, 365, 424, 425-426, 433, 442, 443 un Špērs - 364, 366 Brauna, Ilze - 95 Brauna, Margarēte, sk. Fēgeleina, Grēda Bredlijs, ģen. Omārs N. - 269, 270, 384, 489

Breiers, ģen. Bruno - 306, 314 Brēmene - 269 Breslava - 59, 60, 95, 109-111, 143-144, 181 aplenkšana - 182 ilgstošs ielenkums - 426 Brežņevs, Leonīds - 521 Brica - 364, 375, 381 Britu armija - 257-259 21. armiju grupa - 198-199, 203 Otrā armija - 256, 269, 318, 322, 489 1.gaisa spēku div. – 260 Bromberga - 113, 118 Bruks, feldmaršals sers Alans - 130, 132, 134, 195, 197, 198 Budapešta, cīņa par - 49 krišana – 133 Budjonnijs, maršals S. - 386, 519 Bulgaņins, ģen. leitn. Nikolajs A. - 153 Bulls, ģen. maj. Harolds - 151, 160 Buņačenko, ģen. maj. S. K. - 247 Burgdorfs, ģen. Vilhelms - 48, 187, 211, 213, 294, 335, 340, 342, 351, 354, 426, 434, 443, 444, 446, 468, 474 Buse, ģen. Teodors - 140, 188, 192, 211, 212, 221 un Oderas kauja - 247, 298, 307, 312, 313, 336 un atkāpšanās uz Šprēvaldi - 328, 344 un apvienošanās ar Divpadsmito armiju - 361, 410, 411, 412, 419, 447, 464 Canava, ģen. L. F. - 155, 388 Cēlendorfa - 303 Celle - 256 Cerbsta - 269, 270, 302, 360 Cbarite slimnīca - 51, 294, 469 Cbarlottenbrūcke, sk. Šarlotes tilts Cīglers, SS brigādefīrers Joahims - 311, 312, 343, 368, 370, 380, 452, 468, 470 Čērčils, Vinstons S. - 46, 62-63 un Polija - 118, 127, 131-133, 201 un Jalta - 127-133 un Eizenhauers - 134-135, 199-200, 201, 260-261 un Berlīne - 195, 260 un Daless - 200 un bažas par pēckaru - 201, 449, 489 un sarunas par kapitulāciju - 260, 423, 489 Čerņahovskis, ģen. pulkv. Ivans D. - 60, 68, 69, 70, 71, 72, 78, 79, 97, 160 Čuikovs, ģen. pulkv. Vasilijs I. - 91, 113, 114, 120, 121, 139, 143, 209, 273, 401 un Oderas kauja 284-285, 288, 290-291, 296, 298, 312 un cīņas Berlīnē - 397-399, 436, 437 un Vācijas kapitulācija 452-454, 473, 480 Dālema - 186, 278, 302, 405, 407, 470 Daless, Alens - 200, 259, 261 Danciga - 70, 83, 96, 97, 98, 140, 145, 146 Anatomijas un medicīnas institūts - 146-147 aizstāvēšana - 171-172, 175-177, 203 Dēberica - 268, 341 Dekanozovs, Vladimirs - 383 Demlhūbers, SS obergrupenfīrers - 102, 140 Dempsijs, ģen. leitn. sers Mailzs - 256 Dēnics, lieladmirālis Karls - 98, 134, 214, 220, 253, 267, 322, 365, 376, 424, 426, 446, 454, 468, 469 Desava - 256, 262, 268, 485 Detlefsens, ģen. maj. - 382 Deverss, ģen. Džekobs L. - 199, 257

Dins, ģen. maj. Džons R. - 197, 204, 278 Dītrihs, SS oberstgrupenfīrers Zeps - 46, 141 Dņepras flotile - 375 Doberke, SS oberšturmbannfīrers - 372 Donanji, Hanss f. - 245 Drēzdenes bombardēšana - 133, 134, 142 Dufvings, pulkv. Teodors f. - 450, 453, 473 Džugašvili, Jakovs - 193, 194 Ēbersvalde - 317, 341 ebreji un citi koncentrācijas nometņu ieslodzītie, vajāšana un slepkavības 84, 96 Varšavas geto - 66-67 nāves marši - 84, 215 Aušvicas atrašana - 92 Lodzas geto -113 Štuthofa 147, 177 Lauenburga - 172 Nikolajeva un Odesa - 231 spiesti utilizēt ASV degbumbas - 236 Belzena – 256 slepkavības Leipcigas apvidū - 257 Eizenhauera reakcija un rūpes par ieslodzītajiem - 270 Zaksenhauzena-Orānienburga - 349, 367, 406 Skolas ielas tranzīta nometne - 272 Berlīnē - 429, 481, 510 Rāvensbrika - 448 un vērmahta ģenerāļu viedokļi – 522 Ēdelsheims, ģen. Maksimiliāns barons f. - 484, 486 Einzīdels, Heinrihs grāfs f. 81, 263 Eismans, pulkv. Hanss Georgs - 100, 101, 102, 140, 187, 210, 220, 221, 313 Eizenhauers, ģen. Dvaits - 62, 63, 128 un Reinas šķērsošana - 134, 135 un briti - 134, 197, 198, 199-200, 201 un Padomju Savienība - 197-198, 199, 201, 204, 206, 259-260, 278, 385-386, 489 un SCAF-252 - 199, 201, 204 un Berlīne - 198, 199-202, 256, 260, 269-270, 383 un Vācijas kapitulācija - 371, 383, 489 un Žukovs - 518 Elbinga - 71, 73, 97, 169, 171, 174 Elsholca - 463, 464, 465 Elzers, Johans Georgs - 245 Ērenburgs, Iļja - 69, 73, 81, 231, 232, 259, 262, 263, 264, 265, 517 Ērgļa ligzda, sk. Ādlerhorsta Erknera - 339 Ervina, Virdžīnija - 384, 385, 386 Fedjuņinskis, ģen. I. I. - 171 Fēgeleina, Grētla (Margarēte Brauna) - 62, 108, 126, 324, 326, 366, 367, 424, 497 Fēgeleins, SS grupenflrers Hermanis - 89, 107, 108, 125, 126, 211, 214, 215, 324, 366, 368, 370, 371, 423, 424 Feldgendarmerie - 71, 120, 178, 189, 224, 304, 337, 356, 421, 506 Fenē, Anrī - 368, 369, 380, 382, 436, 466, 469 Ferha – 437 Ferhlande - 484 Fersters, gauleiters Alberts - 147, 174 Firstenvalde - 290, 317, 411 folksšturms Austrumprūsijā - 68, 72, 82, 151, 154, 156, 238 iesaukums un organizēšana - 86 Silēzijā - 87, 151, 238 nometņu ieslodzīto apsargāšana un sodīšana ar nāvi - 87, 215, 257 Pomerānijā - 103 Berlīnē un Brandenburgā - 120-121, 190-191, 207, 318 un Berlīnes aizstāvēšana - 241, 277, 316, 335, 345, 363, 374, 379, 387, 394, 396, 404, 440 Oderas frontē - 246, 287, 289, 310, 330, 339 Foss, viceadmirālis - 487 Frankfurte pie Maiņas - 47 Frankfurte pie Oderas - 71, 120, 209, 211, 247, 287, 294, 297, 311, 313, 332, 410

garnizons - 289, 344 Freies Deutschland, sk. Nacionālā komiteja par brīvu Vāciju Freislers, Rolands - 125 Freitāgs f. Loringhofens, maj. Bernds barons - 54, 89, 90, 106, 107, 108, 211, 212, 213, 353, 377, 424, 434 Fremde Heere Ost - 47 Frīdeburgs, admirālis Hanss Georgs f. - 489, 493, 494 Fridrihs Lielais - 221, 271, 276, 342, 350, 478 Frīdrihshainas zenītartilērijas tornis - 241, 363, 404 Fridriha iela - 44, 466 stacija - 44, 96, 469 Friedrichstrasse, sk. Frīdriha iela Fukss, Dr. Klauss - 36, 195 Fukss, ģen. maj. - 307, 308 Galls, kapt. Vladimirs S. - 282, 283, 459, 460, 461, 462 Gatova - 260, 364, 404 Gdiņa (Gotenhāfene) - 98, 140, 171 aizstāvēšana - 175-176, 203 Gebelss, reihsministrs Jozefs - 36, 41, 44, 45, 72 un folksšturms - 86 kā gauleiters un aizsardzības reihskomisārs - 106, 190, 316, 334, 342 kā propagandas ministrs - 120, 152, 190, 191, 237, 243, 293, 298, 321, 325, 334, 368, 421, 423 un kazaki - 123-124 un Drēzdene - 134 un Laubana - 182 un Berlīne - 196, 239-240, 316, 430 un kamariljas sāncensība - 214, 365 un Rūzvelta nāve - 271 Fīrera bunkurā - 351, 365, 425, 443, 444, 445, 446, 449 un kapitulācija - 453, 455, 466 un pašnāvība - 466, 467, 477, 478 Gebelsa, Magda - 214, 366, 425, 426, 443, 444, 446, 466, 467, 468, 477 Gebelsu bērni - 353, 354, 445, 466, 467, 468, 487 Gēlens, ģen. maj. Reinhards - 47, 48, 53, 54 Genšers, Hanss Dītrihs - 134, 362 gestapo un SD (Sicherheitsdienst) - 88, 104, 214, 215, 358 galvenā pārvalde Prinča Albrehta ielā - 65, 125, 422, 435, 466, 469, 473-474 Bundschuh pretošanās grupas - 236 un Kriminalpolizei - 238 un dezertieri - 333 Hitlera miesassargi - 423 Gērings, reihsmaršals Hermanis - 50, 54, 85, 88, 90, 141, 214, 243, 258, 292, 306, 313, 315 un Kārinhallas nopostīšana - 219, 220, 321 un Hitlers - 108, 246, 267, 268, 322 Gērlica - 182 Ginše, Oto - 335, 443, 444, 476 Gīzebrehta iela - 428 Gordovs, ģen. V. N. - 315, 345, 412 Goya hospitāļa kuģa bojāeja - 252 Greims, ģen. pulkv. Roberts bruņinieks f. - 402, 424, 425 Greizers, gauleiters Arturs - 112, 113, 118, 219 Grišins, maj. - 458, 459, 460, 461, 462 Grosmans, Vasilijs un Berlīne - 57, 64, 66, 67, 69, 77, 90, 114, 115, 116, 117, 137, 159, 161, 170, 348, 373, 379, 399, 401, 481, 482, 483, 496, 503 un “Melnā grāmata” - 517 Grossdeutscber Rundfunk - 50, 471, 472, 507, 509 Grouzs, ģen. maj. Leslijs - 196 Grunevalde - 402, 406 Gūbena - 276 Gudērians, ģen. pulkv. Heincs - 46, 48, 49, 54, 55, 61, 62, 64, 65, 89, 97, 107, 109 strīdi ar Hitleru -

141-142, 208-211, 350 un rezignācija par Himleru - 188 un Nacionālsociālistiskā partija - 191 un Himlers miera sarunās - 209-210 atstādināšana - 211-212 Gulags ieslodzīto nogādāšana Sarkanajā armijā - 226-227 poļu nogādāšana armijā - 265-266 Gusakovskis, pulkv. I. I. - 61, 64, 89, 119 gūstekņi Sabiedrotie - 136, 137, 372 vācieši - 159-160, 358-359 padomju civilisti - 161-164, 227-228, 347-348, 516 franči - 242, 257, 343, 346, 348, 372, 394, 430 Halbe - 412, 413, 415, 416, 417, 419, 465 Halders, ģen. pulkv. Francs - 239 Hamburga - 199, 318, 449, 468, 471 Hanke, gauleiters Karls - 144, 145, 181, 426 Hannovera - 256 Hāns, Dr. Oto - 406 Harimens, Averels - 153, 204, 259, 278 Harpe, ģen. pulkv. Jozefs - 54, 64, 109 Haslēbena (armiju grupas Weichsel štābs) - 186, 188, 218, 219, 220, 420 Hāze, ģen. pulkv. Pauls - 429 Hāze, prof. Verners - 478 Heidrihs, SS obergrupenfīrers Reinhards - 429 Heiligenbeilas katls - 97, 139, 145 Heilštetena - 293, 347, 376, 409 Heinrici, ģen. pulkv. Gothards - 188, 218, 243, 246-247, 253, 275 un Oderas kauja - 287, 292, 294, 298, 311, 328 un Berlīnes aizstāvēšana - 316, 319, 341, 342, 368, 420 Heizenbergs, prof. Verners - 406 Helcs, ģen. maj. Arturs - 242 Hēla, osta - 176 Hermaņa laukums - 335, 358, 381 Hērštrāse (Heerstrasse) - 437, 441 Hildebrants, gauleiters - 219 Himlers, Ernsts - 471, 472 Himlers, Heinrihs - 47, 49, 88 un nāves marši - 84 un folksšturms - 86 un armiju grupa Weicbsel- 100-103, 117-118, 140, 141-142, 186, 188 un miera sarunas - 209-210, 237, 321, 350, 366, 369, 371, 423, 424, 434, 454 un SS divīzijas Ungārijā - 211, 370 un sāncensība 214, 215, 365, 446 un pavēle sākt totālo karu - 237, 310 un Vlasovs - 246 un Hitlers - 321, 370 un kauja par Berlīni - 350, 424 Ziemeļvācijā - 446 hitlerjūgenda un Panzerjagd vienības – 124 un Berlīnes aizstāvēšana - 243,253,339,344, 346,357,380,396,422,429,441,471 “Hitlerjūgenda divīzija” - 243-244 un Oderas kauja - 304, 316, 318, 329, 420 Hitlers, Ādolfs - 35, 36, 294 un Ardēnu ofensīva - 45-49 un Vislas ofensīva - 48, 49, 53, 54, 55, 57, 61-62, 65-66 un Varšavas zaudēšana - 64-65 un Austrumprūsijā - 70, 97 un folksšturms - 86 un bēgļi - 100 un vācu armija - 101, 106-107, 141, 143, 171, 191-192, 200, 208 aiziešana no publikas acīm - 106 pēdējā radioruna - 117 un Berlīnes aizstāvēšana - 124-125, 239-240 un Eva Brauna - 125, 324-326, 354, 365, 425 un Drēzdenes bombardēšana - 133 un 55 divīzijas Ungārijā - 211 un identificēšanās ar vācu tautu - 213, 351, 352 un “Nerona pavēle” - 216, 218, 268 un Wehrmachthelferinnenkorps - 244 un Oderas fronte - 253, 311 un Rūzvelta nāve - 271 un dzimšanas diena - 320-323 un lēmums palikt Berlīnē - 322, 351, 365 un Berlīnes kauja - 339, 341, 342 un Fridrihs Lielais - 342, 350 un Devītā un Divpadsmitā armija - 361, 364, 373, 411, 412-413 un Špērs - 364-365, 366 un fantāzijas par glābiņu - 373, 382, 402, 412-413, 423, 434 un izlaušanās plāni - 400

un pēdējās dienas Reihskancelejā - 402, 423-424, 441 mirstīgās atliekas - 487-488, 524 “Hiwi” - 167-168, 452, 485 Hodžiss, ģen. leitn. Kortnijs H. - 198, 256 Hoencollerndamma, Berlīnes aizsardzības apgabala štābs - 292, 334, 379, 400 Hoenlihena - 188, 369, 420 Hoenšēnhauzena - 339 Holste, ģen. leitn. - 465 Hosbahs, ģen. Fridrihs - 97 Hruļovs, ģen. pulkv. A. V. - 405 Hruščovs, Ņikita - 521 Humbolts-Dahrēdens, pulkv. Hūberts barons f. - 65, 268, 361, 486 Humbolthainas zenītartilērijas tornis - 241, 363, 404 Īdens, Antonijs - 127 Jaltas konference - 63, 127-133, 134, 152, 153, 201, 449, 512 Japāna, karš pret - 129, 133, 197, 278 Jermakovs, ģen. maj. I. P. - 409 Jīterboga - 144, 267, 308, 328 Jodls, ģen. pulkv. Alfrēds - 48, 55, 134, 211, 212, 267, 322, 351, 364, 373, 412, 420, 423, 433, 491 jūlija sazvērestība (1944. gada 20. jūlijā) - 47, 86, 106, 213, 214, 264, 400, 429, 474 nāvessodi 105, 125, 245 Jūlins-Danfels, maj. K. H. - 189, 207, 208, 235, 244 Junge, Ģertrūde (Traudla) - 323, 354, 426, 442, 446, 468, 475, 476 Jungs, prof. Dr. Gerhards - 459-463, 495 Juščuks, ģen. maj. I. I. - 305 Kaltenbrunners, SS grupenfīrers, Dr. Ernsts - 66, 89, 125, 221, 259, 322, 429 Kanāriss, admirālis Vilhelms - 245 karagūstekņi, padomju - 87-88,136-137,164-168,227-228, 346, 515, 516, 522 Karaļa laukums - 439, 440 Kārdorfa, Urzula f. - 42, 124, 272, 321, 499, 501, 504, 505 Karlshorsta - 242 Karlsrūe - 257 Karpovs, ģen. V. V. - 110 Kasablankas konference - 260 Kasele - 261 Katiņas slepkavības - 151 Katovice - 66, 109 Katukovs, ģen. pulkv. M. I. - 113, 170, 171, 173, 176, 288, 291, 292, 298, 304, 305, 312, 327, 330, 338, 374, 375 Kazakovs, ģen. pulkv. V. I. - 285-286, 335, 355 Keitels, feldmaršals Vilhelms - 48, 54, 99, 134, 142, 183, 211, 212, 322, 351, 360-361, 364, 373, 420, 442, 493, 494 Kelce - 60, 62 Kēlers, ģen. Karls Ēriks - 360 Kempka, Ērihs - 443 Kēnigsberga - 69, 70, 73, 83, 98, 125, 137, 138, 139, 143, 145, 209, 236 krišana - 251-252, 305 Kēnigsvusterhauzena - 334, 345 Kepenika - 343, 375

Kērnkross, Džons - 195 Kezlīna - 180 Kī, Roberts - 87 Kincels, ģen. leitn. Ēberhards - 218, 242, 489 Klnica - 119 Kisels, ģen. Hanss - 87 Kistrīna - 117, 119, 120, 189, 200, 208, 209, 211, 249, 273, 275, 287, 288 Klārks Kerrs, sers Arčibalds - 204 Klejs, ģen. maj. Lūsjuss - 388 Kločkovs, kapt. - 295 Knefa, Hildegarde - 41, 390 Knēzebeks, pulkv. leitn. fon dem - 65 Koblenca - 198 Kohs, Dr. Edgars - 459-463 Kohs, gauleiters Ērihs - 71-72, 98, 113, 118, 125, 251 Kolberga - 170, 180 Kollers, ģen. Karls - 341, 350, 365 komjaunatne, centrālā komiteja un padomju sieviešu izvarošana - 161-163, 450 Koņevs, maršals Ivans - 58-59, 60, 87, 91, 92 Silēzijā - 109, 181, 185, 188 un Berlīnes operācija 204-206, 226, 273, 299, 300, 303, 308, 309, 315, 327-328, 338, 345, 372, 373-374, 375, 384, 411, 412, 415, 447, 490 Konigsplatz, sk. Karaļa laukums Kopeļevs, Ļevs - 73, 75, 81 Kosmodemjanska, Zoja - 280 Kotbusa - 308, 309, 315 Krakova - 91, 109, 165 Krampnica - 51, 109, 340, 351, 364 Krasnaja Zvezda - 69, 259, 262-264 Krasovskis, ģen. S. A. - 300 Krēbss, ģen. Hanss - 143, 210, 212 iecelts par ģenerālštāba priekšnieku - 213 un Bormana aprindas - 213-214 un Oderas fronte - 253, 294 un Hitlers - 322 un draudi Cosenai - 339-340 un kauja par Berlīni - 342, 351, 353, 362, 377, 383, 403, 420, 423, 434, 443, 446, 449 un kapitulācija - 452, 453, 454, 455 un pašnāvība - 468, 474 Kriegsmarine - 175-176, 208, 426, 491 Sprengboote - 219 steigā savākts karaspēks - 220-221, 376-377, 403 KUĢI Admiral Hipper - 99 Admiral Scheer - 139 Leipzig - 175 Lutzoīv - 139 Prinz Eugen - 171, 175 Schlesien - 175 Krievu atbrīvošanas armija, sk. ROA Krīgere, Elza - 354 Krimas konference, sk. Jalta Kristens, pulkv. leitn. f. - 65 Kristiānā, Gerda - 354, 426, 443, 468, 475, 476 Krjukovs, ģen. Vladimirs - 170, 520 Krūkenbergs, SS brigādefīrers Gustavs - 171, 368-370, 376, 379-380, 381, 382, 383, 403, 435, 436, 455, 456 un S-bāņa tuneļa uzspridzināšana - 455-457, 468, 470 Kummersdorfa - 415, 447, 463 Kuncs, Dr. Helmuts - 446, 466-467, 478 Kurčatovs, prof. Igors - 195, 406

Kūrfirstendamma - 382, 421, 428 Kurzemes katls (armiju grupa Nord) - 55, 62, 141, 212, 243, 311, 491 Kuzņecovs, ģen. V. I. - 470 Ķeizara Vilhelma Fizikas institūts Dālemā - 196, 278, 302, 405-406 Ķīle - 446, 449 ķīmiskie ieroči - 233, 462-463 Lammerdings, SS brigādefīrers Heincs Bernhards - 103, 188 Landsberga - 348 Lange, Francs - 473, 474 Lange, pulkv. leitn. Heiners - 307 Laubana - 182 Lauenburga - 172, 177, 318 Lašs, ģen. Oto - 251, 252 Latrs de Tasiņī, ģen. Žans de - 257, 493 Laue, Dr. Makss f. - 406 lauka karatiesas (Standgericht) - 187, 239 Leba - 170, 180 Lecena - 97 Leipciga - 199, 205, 256, 257, 270 Leļušenko, ģen. D. D. - 60, 111, 182, 299, 302, 315, 328, 340, 376 lendlīze - 73, 116 Lēve, Lotārs - 42 Lēvenšteins de Vits, Hanss Oskars barons - 372 Lībeka - 194, 198, 369, 371, 489 Libena - 205, 302, 373 Lihtenberga - 506 Lihtenrāde - 346 Lihterfelde - 506 Linge, Heincs - 444 Lobeks, pulkv. - 242 Lodza - 91, 113 Lorencs, Heincs - 377, 424 Lučinskis, ģen. A. A. - 376, 398, 415 Luftwaffe - 187, 321, 523 un uzbrukumi Oderas tiltiem - 190, 220, 307 desantnieki - 220 steigā savākts karaspēks - 220, 403 un Oderas kauja - 306, 313-314 un Elbes fronte - 337 un kauja par Berlīni - 340, 341, 363, 424 1. zenītartilērijas divīzija - 241 9. izpletņlēcēju divīzija - 220, 292, 306, 313, 317, 362, 472, 476 25. izpletņlēcēju pulks - 144 27. izpletņlēcēju pulks - 286, 292, 306 eskadriļa Leonidas - 307

Lukenvalde - 328, 384 Lutvics, ģen. Smilo barons f. - 65 Ļeņingrada - 171 “Ļubļinas valdība” - 63, 132 Ļvova - 152 Magdeburga - 255, 262, 269, 524 Magnuševas placdarms - 60 Mahņovs, ģen. pulkv. - 405, 406 Maļenkovs, G. M. - 161, 194, 405 Malhova - 339 Maļiņins, ģen. M. S. - 299 Mālsdorfa - 338, 344 Manciali, Konstance - 354, 443, 468, 475 Manhattan Project - 37, 195, 405 Manheima - 261 Manteifels, ģen. Haso f. - 46, 221, 319, 382, 419, 420, 489 Marienburga - 97, 169, 171 Mariendorfa - 374 Māršals, ģen. Džordžs K. - 128, 129, 130, 200, 260, 449 Matrosovs, Aleksandrs - 227 Mazūrs, Norberts - 321 Mēmele - 176 Merežko, kapt. Anatolijs - 284 Mērfijs, Roberts - 135, 498 Mešiks, ģen. R J. - 91, 110, 388 Mēzericas līnija - 112, 115, 117 Mezjērs, pulkv. Ulrihs de - 141, 212, 270, 313, 351, 353 Millers, SS grupenfīrers Heinrihs - 66, 424 Millroze - 311, 344 Minheberga - 298, 313, 317, 326, 329, 331 Minhene - 433, 491 Mišs, Rohuss - 443, 444, 474, 475 Moabita - 430, 431 Models, feldmaršals Valters - 199, 201, 216, 255, 266, 267, 358 Molotovs, Vjačeslavs - 127, 194, 201, 204, 489, 504 Monke, SS brigādefīrers Vilhelms - 363, 403, 435, 442, 455, 456, 466, 468, 469, 470, 475, 476 Montgomerijs, feldmaršals sers Bernards - 134, 197, 198, 205, 260 un laupīšana - 258 un kapitulācija - 489 Morels, Dr. Teodors - 323, 350, 352, 443 Mummerts, ģen. maj. Verners - 421 Musolīni, Benito - 150, 441 Nacionālā komiteja par brīvu Vāciju - 81, 118, 245, 263, 448 Nacionālā redute, sk. Alpu cietoksnis Nacionālsociālistiskā partija - 187, 190-191 un Freikorps Ādolf Hitler - 191, 221 un apsēstība ar 1918. gadu - 237, 521-522 un Werwolf-236-237 un Berlīnes aizstāvēšana - 241-243, 440 un augstāko varasvīru aizbraukšana - 322, 323, 334-335 un mantojums - 523 Nauena - 348, 364, 366, 371

Nērings, ģen. Valters - 91, 92, 111 Neihardenberga - 291, 292, 312, 313, 314, 317 Neiķelne - 357, 358, 375, 381, 391-393, 403, 436 Neise, nāvessodi vācu karavīriem - 183 Neištrēlica - 368, 370 Nemmersdorfa - 44, 72, 173 “Nerona pavēle” - 216-218, 268 NKVD - 58, 63, 513-514 aizmugures karaspēks - 73-74, 75, 82, 84, 91, 110, 132, 149, 151-153, 154-159, 167, 265-266, 274, 332, 347, 387, 388, 506, 511, 512 pasta cenzūra - 80 Jaltā - 128 ieslodzītie - 227 un padomju karagūstekņi - 227-230 un Sarkanās armijas disciplīna - 229, 248, 347-348 un dezertieri - 248 poļu politisko līderu arests - 261 un aresti par kontaktiem ar ārzemniekiem - 386 komandieri - 388, 511-512 un operācija Borodina - 405-406 un ķīmiskie ieroči - 462 NKVD DIVĪZIJAS 57. strēlnieku divīzija - 148-149 NKVD PULKI 105.robežapsardzes-387, 127.robežapsardzes- 155,157. robežapsardzes - 387 217. robežapsardzes 160 333. robežapsardzes - 387 108. speciālā sakaru rota - 226 Novikovs, maršals A. A. - 376 Ņeustrojevs, kapt. - 432, 439, 450, 457 Oderbruha -120,121,122,189,191,221,274,277,284,285,291,295,303,319,410 Office of Strategic Services (055) - 200 OKH štābs Cosenā - 47, 54, 55, 210, 212, 214, 267 uzlidojums - 210 un Sarkanās armijas ofensīva - 294, 310, 311, 313, 339-340 OKW štābs - 311, 382 Olavas placdarms - 110, 181, 182, 185 Oldershauzena, Libusa f. - 172-173, 178 Opelna - 109, 110, 166, 183, 185 Operācija Barbarossa - 143, 150, 195, 206, 307, 379, 383 Operācija Borodina - 195, 405-406, 495 Operācija Nordivind - 50 Operācija Plunder - 258 Operācija Seraglio - 352 Operācija Sonnenivende - 143, 146, 267 Orānienburga - 260, 339, 343, 349, 367, 369, 395 Osnabrika - 261 Ostermaira, Herta - 323, 326, 354 Osters, ģen. maj. Hanss - 245 Pahurs, kapt. - 370 Pāpens, Francs f. - 449 Patons, ģen. Džordžs S. jun. - 198, 205, 211, 256, 267, 406, 449 Pauluss, feldmaršals Fridrihs - 118, 119 Perhorovičs, ģen. leitn. F. I. - 458, 459, 460, 462 Pērsons, SS hauptšturmfīrers - 380, 403

Pēterzone, Gerda - 357, 358, 391-393 Pihelsdorfas tilts - 441 Pīks, Vilhelms - 508 Pillava - 83, 98, 139, 140, 145 Plecenzē - 105, 316 Plēna - 446 Polija - 112-113, 115 padomju politika - 63-64, 118, 127, 131-133, 135, 151-154, 249, 512 NKVD arestē poļu līderus - 261, 489-490 politiskie nemieri poļu formācijās - 265-266 Pomerānijas un Rietumprūsijas kampaņa - 139, 141, 143-144, 169-177, 226 Popovs, ģen. pulkv. - 247 Potsdama bombardēšana - 271-272, 293 bērnu klīnika - 293-294, 347, 376, 409-410 un Berlīnes operācija - 328, 331, 340, 342, 351, 361, 372, 410, 437, 463 Potsdamas laukums - 421, 424, 430 Poznaņa (Pozene) - 91, 103, 113, 114, 115, 116, 143, 181, 219, 284, 397 Prāga - 89, 294, 355, 375, 422, 449, 490, 491 Prenclauerberga - 44, 243, 399, 404, 476 Propagandas ministrija - 72, 104, 182, 221, 239, 395 propaganda par briesmu darbiem - 36, 44, 69, 228, 231-232 Sarkanās armijas “atriebības rēķins” - 232, 239, 265, 314-315 Pricmans, SS obergrupenfīrers Hanss - 235-236, 237 Puhovs, ģen. N. P. - 300 Pulavu placdarms - 60, 61 Putkamers, Jesko barons f. - 94, 103, 172, 173, 179 Putkamers, admirālis f. - 352 Radoma - 61, 109 Ratenhūbers, Hanss - 475, 476 Ratibora - 109, 185, 186, 188 Rāvensbrikas koncentrācijas nometne - 448 Refiors, pulkv. Hanss - 240, 241, 242, 243, 292, 334, 362, 380, 400, 450, 452 Reichsbank - 495 Reichssportfeld un Olimpiskais stadions - 244, 370, 422, 471, 478 Reiča, Hanna - 402, 424, 425, 488 Reiha Darba dienests (RAD) - 242, 333, 360, 363, 382, 409 Reihenavs, feldmaršals Valters - 352 Reihhelms, pulkv. Ginters - 267, 268, 269, 284, 285, 464, 465, 486 Reihstāgs - 35, 277, 399, 404, 430, 432, 433 uzbrukums - 438-440, 450-451, 457, 475, 482, 519 Reimans, ģen. leitn. Helmuts - 219, 239-243, 292, 316, 334, 342, 437, 463 Reineke, mācītājs - 473, 474 Reinharts, ģen. pulkv. Hanss - 54, 97, 98, 100 Reinikendorfa - 243, 378 Reitveinšpūra - 121, 224, 284-286, 290, 465 Rēmāgena, Reinas tilts pie - 134, 195, 198, 210, 242 Retihs, kapt. Pēters - 337, 362, 410, 483, 486

Ribalko, ģen. pulkv. P. S. - 60, 109, 110, 299, 302, 309, 315, 327, 328, 345, 374, 398, 399, 405, 407, 412 Ribentrops, reihsministrs Joahims f. - 134, 209, 255, 306, 307, 322, 366, 383, 423 Rīdersdorfa - 330, 339 ROA (Krievu atbrīvošanas armija) - 123-124, 136, 166, 167, 490 1.divīzija - 246-247 Rodimcevs, ģen. A. I. - 386 Rogatins, ģen. maj. - 157 Rokosovskis, maršals K. K. - 57, 58, 60, 70, 71, 73, 97, 112, 159 pavēle Nr. 006 - 74 SMERŠ izmeklēšana - 153 un Pomerānijas kampaņa - 169, 171, 203 un Berlīnes operācija - 249-250, 273, 299, 312, 319, 321, 382, 419-420, 489 un uzvaras parāde 519, 520 Rommels, feldmaršals Ervīns - 48, 420 Roslava (Divpadsmitās armijas štābs) - 268 Roslijs, ģen. I. P. - 422 Rūdels, pulkv. Hanss Ulrihs - 50 Rundštets, feldmaršals Gerds f. - 89 Rūras aplenkums - 195, 200-201, 216, 255, 266, 267 Rusakovs, ģen. maj. Vladimirs - 383 Ruslanova, Lidija - 170, 520 Rūzvelts, prezidents Franklins D. - 46 un Jalta - 127-133, 201 un Staļins - 135, 204, 261 un kapitulācijas sarunas - 260, 261 uz nāvi slims - 261-262 nāve - 271, 275-276 Rževska, Jeļena - 444, 445, 448, 455, 478, 479, 487, 488, 492, 518, 524 Sandomežas placdarms - 59, 60 Sarkanā armija - 53, 56-57 un SMERŠ - 184, 513-516 un higiēna - 184-185 un disciplīna - 248, 429-430, 502-503 un taktika Berlīnes ielu kaujās - 396-398 FRONTES 1.Baltkrievijas - 57, 58, 60,91, 112, 113, 117, 139, 145, 164, 170, 203, 205, 248, 273, 278, 284292 un kauja par Berlīni - 342-343, 358-359, 373-374, 411, 454, 461, 487 2.Baltkrievijas - 58, 70, 73, 75, 81, 82, 139, 153, 154-156, 157, 159, 169, 203, 273, 319, 382, 419420, 448 3.Baltkrievijas - 60, 68, 69, 72, 78, 79, 98, 149 1.Ukrainas - 54, 87, 91, 109, 110 Silēzijā - 161, 164, 165, 181-186, 203, 226, 228, 231 un Neises-Berlīnes operācija - 273, 274, 275, 294, 299-302, 328,373,374,411,422 3.Ukrainas - 133 4.Ukrainas - 185-186 ARMIJAS 3.gvardes - 309, 315, 345, 412 5.gvardes - 110, 301, 308, 309, 315, 386 8.gvardes - 60, 91, 113, 114, 115, 116, 121, 139, 209, 211, 224, 273, 277, 289, 290, 291, 296, 312, 317 un uzbrukums Berlīnei - 337, 338, 343, 345, 363, 375, 381, 396, 399, 404, 422, 436, 437, 440, 441, 452, 455, 458 11.gvardes - 68, 251 2.triecienarmija - 171 3.triecienarmija - 113, 170, 234, 248, 279, 283, 286, 288, 295, 304, 312, 313, 327, 332, 339, 343, 355, 359, 378, 379, 396, 404, 425, 440 un uzbrukums Reihstāgam 430, 438-440, 441, 450-451, 455, 470-

472, 477 5.triecienarmija - 60, 90, 119, 209, 228, 288, 290, 295, 296, 312, 313, 315, 328, 338, 343, 363, 375, 378, 422, 455, 476 3. armija - 80, 158, 412 13. armija - 300, 308, 315 19. armija - 74, 75, 169, 172 21. armija - 109, 185, 225 28. armija - 315, 376, 398, 412, 422 33. armija - 247, 287, 289, 297, 313, 412 39. armija - 68 43. armija - 68, 73, 251 47. armija - 61, 64,113,288, 305,312,331, 339, 343,346,404,458-^162,491 48. armija - 97 49. armija - 248 52. armija - 302, 315 59. armija - 109, 185 60. armija - 92, 109, 186 61. armija - 113, 288, 313 69. armija - 250, 289, 294, 312, 412 70. armija - 247 1. poļu - 61, 113, 170, 288, 313 2. poļu - 302, 315 1. gvardes tanku -61,91,113,115,170,171,172,273,288,304,305,312,327 un Berlīnes operācija 338, 343, 363, 374, 381, 396, 399, 458 2. gvardes tanku - 61, 90, 143, 170, 288, 305, 312, 327, 332, 339, 343, 377, 378, 395, 404, 440, 471, 493 3. gvardes tanku - 60, 109, 162, 182, 301, 302, 309, 311, 315, 327-328, 333, 345, 374 uzbrūk Teltovas kanālam - 374, 381 Berlīnes kaujās - 398, 399, 404 4. gvardes tanku -60, 110, 181, 186, 250,281,301,302, 308,311,328, 333, 346, 360, 376, 404, 464 5. gvardes tanku - 71, 83, 384 KORPUSI 26. gvardes strēlnieku - 295 28. gvardes strēlnieku - 375 32. gvardes strēlnieku - 386 50. gvardes strēlnieku - 412 79. gvardes strēlnieku - 458 96. gvardes strēlnieku - 412 3. strēlnieku - 234 8. strēlnieku - 475 79. strēlnieku - 327 125. strēlnieku - 331 1. gvardes kavalērijas - 386 2. gvardes kavalērijas - 169, 170, 412 3. gvardes kavalērijas - 71, 169 4. gvardes tanku - 386 6. gvardes tanku - 158, 346 7. gvardes tanku - 346 5. gvardes mehanizētais - 346, 409

11. tanku - 305 25. tanku - 490 DIVĪZIJAS 12. gvardes strēlnieku - 289 27. gvardes strēlnieku - 297 48. gvardes strēlnieku - 374 50. gvardes strēlnieku - 412, 415 54. gvardes strēlnieku - 413 58. gvardes strēlnieku - 383 89. gvardes strēlnieku - 119 94. gvardes strēlnieku - 228 61. strēlnieku - 422 62. 107. strēlnieku - 92 150. strēlnieku - 430, 432, 438, 440, 450 171. strēlnieku - 432, 440 200. strēlnieku - 248, 313 230. strēlnieku - 123 248. strēlnieku - 296 266. strēlnieku - 296 301. strēlnieku - 296, 422, 435 SARKANĀS ARMIJAS AVIĀCIJA 2.gaisa spēku armija - 300, 376, 412, 415 16.gaisa spēku armija - 289, 376, 415 18.gaisa spēku armija - 289, 376, 415 Sarkanās armijas pastrādātās izvarošanas Austrumprūsijā - 72-78, 173-174, 252, 407-408, 499 pret padomju sievietēm - 114, 117, 160-163 un Šverīnas katls - 116-117 aborti pēc tām - 218, 502 Ērenburgs par - 263 Berlīnē - 349, 372, 378, 391-393, 394, 407-408, 427-429, 499-502, 504-505, 508, 509 Sebeļevs, pulkv. Pjotrs - 249-250, 295, 395-396 Seļivanovskis, ģen. - 512 Semjonovs, ģen. Vladimirs Semjonovičs - 509 Serovs, ģen. I. A. - 113, 152, 160 un poļu karaspēks - 265-266 un Berlīne - 386, 387, 388 un urāns 406 un kapitulācija - 493, 494 un laiks pēc kapitulācijas - 495, 506, 512 “Seydlitz-Truppen” (vācu “antifašisti”) - 359, 419 SHAEF (Supreme Headquarters Allied Expeditionary Force Europe) - 205, 261, 269, 383, 384, 491, 522 Siegessāule kolonna - 422, 483 Silēzijas stacija (Schlesischer Babnhof) - 95, 355 Sīmensštate - 343, 404 Simonovs, Konstantīns - 56, 280, 418, 479-480, 492, 497 Simpsons, ģen. Viljams H. - 199, 255, 256, 270, 271, 484 Skorceni, SS šturmbannfīrers Oto - 236, 237 SMERŠ - 58, 73, 78, 81, 148, 149, 150, 151, 155-156, 507 un Sarkanā armija - 184, 248-249, 274-275, 297, 514, 515 un Jakovs Džugašvili - 193-194 un karagūstekņu filtrācija - 227-228, 248-249, 490 un poļu formācijas - 265-266

un Werwolf- 332, 506 un vācu virsnieku tvarstīšana - 378, 506 un Reihskanceleja un Hitlera nāve - 444-445, 467, 476,477,478,479,487,488 un pēckarš - 514, 515 Sokolovskis, ģen. V. D. - 453, 454, 492, 493 Solžeņicins, Aleksandrs - 81, 165, 166 Spācs, ģen. Karls - 492, 493, 494 55 nometņu apsardze - 137, 215 Einsatzgruppen - 208 politisko ieslodzīto nogalināšana - 245 slepkavības Leipcigas apvidū - 257 šķelšanās vadībā jautājumā par kara turpināšanu - 259-260 Stadtmitte U-bāņa stacija - 457 Staļingrada, kauja -35,36,41,114,115,119,139,143,149,195,240,284,299,397,480 Staļins, Josifs V. - 36, 46, 57, 60, 62, 64, 73, 74, 77, 79, 165, 503 un Austrumprūsijā - 73, 83 un holokausts - 84, 93 un Sarkanās armijas komandieri - 112, 139, 183, 193, 388, 496, 515 un Jalta - 127, 133, 139, 194, 201, 512 un Polija - 127, 131-133, 151-154, 201, 261, 373, 512 un aizmugures teritorijas - 160 izsauc Žukovu uz Maskavu - 193-195 un padomju karagūstekņi - 194, 227-229, 515 un sacīkstes par Berlīni - 194, 195-196, 200-202, 259-260, 278-279, 298-299, 302, 303, 309-310, 312, 338-339, 373-374, 386, 438 un Rietumu Sabiedrotie - 200, 202, 204, 206, 259-260, 261, 278-279, 302, 337, 373, 383, 386, 423, 438, 487-488 un atriebības politikas maiņa - 263-265 un Oderas-Neises kaujas - 291, 299, 302, 309-310, 312, 319 un uzbrukums Berlīnei - 339, 373, 438, 450 un Hitlera nāve 449, 453, 476, 477, 487-488 un kapitulācija - 454, 491, 495 un bailes no Žukova - 496, 518, 519-520 un pēckara Padomju Savienība - 514 Staļins, pulkv. Vasilijs - 519 Stargardas tanku kauja - 142-143, 181 Stavka - 57, 69, 70, 128, 130, 133, 139, 194, 202, 205, 206, 226, 278 un Oderas kauja - 288, 291, 299, 302, 312 un kauja par Berlīni - 328, 376, 478 un kapitulācija - 383, 454, 489 Stratēģiskā dienesta birojs (OSS) - 200 Sulhanišvili, kapt. Šota - 283, 288, 304, 477 Susloparovs, ģen. maj. Ivans - 491 Šarlotenburga - 343, 404, 422, 423, 441, 443, 507 Šarlotes tiks - 471, 472 Šatilovs, ģen. maj. V. M. - 430, 450 Šaubs, Jūliuss - 352 Ščeglovs, Dmitrijs - 80, 83 Šellenbergs, SS grupenfīrers Valters - 350, 371, 429 Šēnhauzena - 484, 485, 486, 487, 492 Šerners, feldmaršals Ferdinands - 99, 109, 144, 145, 182, 183, 294, 311, 315, 382, 426, 434, 489, 490, 491 Šmitke, Erihs - 44, 243 Šmunds, ģen. maj. Rūdolfs - 48 Šneidemīle - 100, 101, 103, 113, 143, 172 Špandava - 339, 404, 441, 471, 472 citadele - 233, 404, 458-463 Špērs, Alberts - 35, 51, 109, 233, 524 un Hitlers - 216, 217, 218, 322 un “Nerona pavēle” - 216219 un Berlīnes aizstāvēšana - 243, 316 un Berlīnes filharmonija - 253 un atgriešanās Berlīnē - 364-366 par Himleru - 370-371 un Volkshalle - 439 Špremberga - 308, 309, 315 Štaufenbergs, pulkv. Klauss Šenks grāfs f. - 48, 400

Štēglica - 507 Šteinavas placdarms - 111, 181 Šteiners, SS obergrupenfīrers Fēlikss - 140, 311, 341, 342, 343, 350, 376, 424 Štemenko, ģen. S. M. - 204, 205 Štendāla - 484 Štetīniuss, Edvards R. - 489 Štircs, gauleiters - 219 Štolpe - 94, 103, 172 Štrausberga - 223, 328, 329, 330, 333, 453 Štrekers, ģen. Karls - 118, 119 Štrīgava - 182, 183 Štumpfegers, Dr. Ludvigs - 323, 441, 467, 469, 470 Štumpfs, ģen. pulkv. Hanss Jirgens - 493, 494 Štutgarte - 257 Švēgermans, Ginters - 467, 468, 470 Šveices Sarkanais Krusts - 347, 376, 410 Šverīna, katls - 116-117 Švēta - 118, 319 Tallijs, Endrū - 384-386 Tangerminde - 256, 269, 465, 484 Teders, gaisa spēku virspavēlnieks maršals sers Arturs - 62, 63, 151, 197, 199, 200, 201, 492, 493, 494 Tēgele - 472 Teipica -412, 413, 418 Teļegins, ģen. leitn. K. F. - 285, 478, 488 Tempelhofa - 260, 321, 358, 363, 375, 380, 381, 382, 399, 402, 452, 492, 508 Tilzīte - 68 Tipelskirhs, ģen. Kurts f. - 207, 235, 489 Tīrgartena - 42, 241, 357, 371, 399,404,422, 425,436,440,457,458,471,481,483 Tīsens, prof. Pēters - 406 Tolbuhins, maršals F. I. - 133 Torgava - 383, 384, 385, 386, 459 Treienbrīcena - 361, 375, 409 Treptova - 375, 381, 404 Trumens, prezidents Harijs S. - 262, 373, 384, 386, 423, 449 Ulbrihts, Valters - 509 Unter den Linden - 383 UPA (ukraiņu nacionālie partizāni) - 152 Vācijas armija, sk. arī Waffen-SS ARMIJU GRUPAS Mitte - 54, 144, 311, 315, 377, 491 Nord - 62 A -64 B - 255, 266, 267 Weichsel- 100, 101, 102, 103, 117, 118, 140, 143, 169, 186, 188, 209, 212, 219-221, 252, 253, 275, 298, 313, 341, 368, 400, 419 ARMIJAS Otrā - 70, 97, 140, 141, 169, 170, 171, 174, 491

Ceturtā - 97, 139 Devītā - 65, 102, 140, 211, 221 Oderas frontē - 223, 252, 341 un Berlīnes aizstāvēšana - 242-243 un Oderas kauja - 287, 289, 292, 294, 313-314, 316-317 un atkāpšanās uz dienvidrietumiem - 328, 332, 337, 343, 344, 351 un izlaušanās pie Divpadsmitās armijas - 375, 376, 409, 410, 419, 463-465, 483-487 un Hitlera fantāzijas - 382 Divpadsmitā - 267, 268, 269, 337, 351, 360-361, 368, 375-376, 382, 409, 410, 413, 437, 463-465, 483-487 Septiņpadsmitā - 109, 182 Divdesmit pirmā - 489 Pirmā tanku - 188 Trešā tanku - 98, 139, 221, 313, 419-420, 489 Ceturtā tanku - 181, 275, 308, 309, 311, 411 Piektā tanku - 46 KORPUSI Grossdeutschland - 62, 70, 92, 174, 176, 182 V korpuss - 411 XX korpuss - 360, 409 XXIV tanku - 182 XLI tanku - 465 LVI tanku - 294, 298, 306, 317, 331, 337, 362, 473 CI korpuss - 294, 298, 305, 316, 317, 318, 331, 336, 341 DIVĪZIJAS Grossdeutschland - 53, 176 168. kājnieku - 185 169. kājnieku - 111 303. Doberitz kājnieku - 123, 224, 276 359.kājnieku - 182 Ulrich von Hutten - 268, 410 Friedrich Ludivig Jahn - 333 Theodor Korner - 409 Scbarnborst - 337, 362, 409, 410, 483, 486, 492 7. tanku - 313 16. tanku - 60 18. tanku - 61 19. tanku - 183 20. tanku -302, 411 21. 25.tanku - 61 Kurmark tanku - 305, 317, 411, 447, 463-464 Mūncbeberg tanku - 362, 381, 399, 421, 422, 471 18.tanku grenadieru - 329, 362, 374, 471 20. tanku grenadieru - 273, 362, 374 391. sardzes - 276 PULKI Grossdeutschland apsardzes pulks - 122, 275, 295, 336 Kurmark tanku - 121 Potsdam - 223, 305 11. mācību brigāde - 291 Vācijas Komunistiskā partija (KPD) - 245, 401, 429-430, 457, 507-509 vācu civiliedzīvotāju mobilizācija - 159-160, 249 Vācu virsnieku apvienība (BDO) - 119, 264 Vadiss, ģen. leitn. Aleksandrs - 477, 478, 488 Waffen-SS - 49, 86, 88, 103, 137 un attiecības ar armiju - 122, 311, 414-415, 416, 421 dezertieru sodīšana ar nāvi - 178, 183, 238-

239, 318, 421 un sakāve Ungārijā - 211, 370 steigā savākts karaspēks - 220-221 Jagdverbānde - 236 ārzemnieki - 329-330, 403, 436, 440-441, 451-452, 476, 480, 485 ARMIJAS Sestā SS tanku - 46, 65, 133, 261 Vienpadsmitā SS tanku - 140 KORPUSI III SS Germaniscbe tanku - 311, 341, 342 V SS kalnu - 294, 297, 311, 313, 332, 344, 410 XI SS tanku - 294, 298, 317, 318, 332, 344, 410 DIVĪZIJAS Leibstandarte Ādolf Hitler - 122, 211, 352, 474-475 Das Reich - 103 Feldherrnhalle - 121 11. SS Nordland - 311, 312, 317, 329, 330, 337, 343, 344, 358, 362, 368, 369, 380, 381, 399, 403, 435, 436, 452, 466, 468, 469, 470 SS Nederland - 311, 485 30. Januar - 122, 189, 245, 276, 287, 313, 344 Cbarlemagne - 170 20. (igauņu) - 185 35. SS policijas grenadieru - 413 36. SS grenadieru - 416 PULKI UN VIENĪBAS Danmark - 329, 330, 381 Norge - 329, 330, 381 Cbarlemagne - 368-370, 380, 399, 402, 403, 436, 441 Latviešu bataljons - 403 Reihsfīrera SS sardzes bataljons - 371 502. smago tanku bataljons - 286, 292, 411 503. smago tanku bataljons - 403, 436 Hermann von Salza smago tanku bataljons - 311, 375, 399, 441 Vāgners, Gerds - 286 Vāgners, gauleiters Jozefs - 474 Vainents, Džons G. - 135 Vaits, ģen. maj. Aizeks D. Valsts aizsardzības komiteja - 194 Varšava - 58, 61, 64, 65, 66, 151 sacelšanās - 64, 66, 151 geto – 66 67 Vartelande - 94, 112 Vasiļevskis, maršals Aleksandrs - 79, 252 Vedinga - 372, 429 Veiczekers, Dr. Gerlags f. - 406 Veidendammas tilts - 469 Veidlings, ģen. Helmuts un Oderas kauja - 294, 298, 306, 312, 316, 317, 329, 331 un Berlīnes aizstāvēšana 341,343,362,363,364,368,370,379,380,382,400,442 un izlaušanās plāni - 400, 437, 442-443, 468 un padošanās - 473 Veisenzē -379 Veiss, pulkv. leitn. Rūdolfs - 434 Veiss, ģen. pulkv. Valters - 171, 174 Vēlermans, pulkv. Hanss Oskars - 298, 306, 307, 422 Venks, ģen. Valters - 65, 141, 142, 143, 210, 267, 268, 246, 351, 360, 361, 362, 368, 375, 376, 382, 395, 409, 410, 411, 419, 423, 434, 435, 437, 464, 465, 471, 483-487 Werwolf- 235-238, 332, 334, 502, 506

Werwolfsender - 334, 361 Wilhelm Gustloff, bojāeja - 98-99, 139 Vilhelma iela (Wilhelmstrasse) - 244, 383, 403, 422, 430, 435, 436, 440, 452, 478 Vīsbādene - 270 Vislas ofensīva - 48, 49, 52, 55, 57, 59-61, 63-64, 134-135, 226 Višinskis, Andrejs - 127-128, 492 Višņevskis, Vsevolods - 452, 453 Vitenberge - 269 Vlasenko, seržants - 279 Vlasovieši, sk. ROA Vlasovs, ģen. Andrejs - 123, 246-247, 375, 490 Volfs, Fridrihs - 282 Volfs, SS obergrupenfīrers Karls - 200, 202, 259 Volfs, Konijs - 282, 459, 491 Volfs, Markuss - 282, 459, 508-509 Wolfsschanze štābs (“Vilka midzenis”) - 47, 48, 148-150 Voltersdorfa - 310, 318 Vrīcena - 191, 312, 313, 317 Zaveņagins, ģen. Avraami - 405, 406 Zedlics-Kurcbahs, ģen. Valters f. - 118, 119, 264 Zoo zenītartilērijas tornis un bunkurs - 42, 342, 357, 363, 422, 440, 457-458, 471,479,482 zviedru diplomāti un vēstniecība -189, 207, 235, 244, 380 Žadovs, ģen. A. S. - 309, 315 Žukovs, maršals G. K. - 58, 59, 60, 61, 64, 70, 90, 112, 113, 139 un Polija - 152 un Pomerānijas kampaņa - 169-170 Staļina izsaukts uz Maskavu - 193-195 un “Berlīnes operācija” - 202-203, 204-206, 226, 250, 273 un poļu līderu arests - 261 un kauja par Zēlovas augstieni - 284-292, 295-296, 297, 298-299, 304, 312, 314, 342-343 un sāncensība ar Koņevu - 291,299-300,302,312,327-328,339,373-374,399 un kauja par Berlīni - 327, 342-343, 398-399, 470-472 un kapitulācija - 453, 454, 492, 493-494 un Hitlera nāve - 476, 477-478, 488, 518, 521 un Sarkanās armijas disciplīna - 503 un Staļins - 518, 519, 520, 521