365 reizes Viņš by Verners Steinbergs

Vilhelms Bušs

365 reizes VIŅŠ

Lūgšanu pārdomas visām gada dienām

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

„Viņš vēl runā, kaut arī miris.” Vēstule ebrejiem 11. nodaļa 4. pants

Vilhelms Bušs 365 reizes Viņš Svētceres visām gada dienām No vācu valodas tulkojusi A. Sliede Rīgā 1994.

Wilhelm Busch 365 mal ER Tagliche Andachten 3. Auflage, 1969 im Schriftenmissions - Verlag Gladbeck/Westfalen

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

1. janvāris Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl gluži pagalam neesam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tā ir ik rītu jauna, un liela ir Tava uzticība. Jeremijas raudu dziesmas 3:22-23 Rīta agrumā, kad vairums ļaužu vēl guļ, pa lielpilsētu ielām steidzas pastnieki, lai pasta kastītēs novietotu svaigos laikrakstus. Tiklīdz ļaudis uzmostas, viņi tver pēc tiem, lai jo ātrāk uzzinātu «jaunumus». Tagad runā mūsu teksta vārds: visi šie jaunumi nav nekas tik pārsteidzoši jauns. Ir vēl kaut kas daudz jaunāks. To mums vajadzētu katru rītu jo sevišķi kāri uzņemt sevī. Tā ir Dieva žēlastība. «Dieva žēlsirdība ir ik rītus jauna». Dienas jaunumi, par ko ziņo laikraksti, ļoti bieži nav iepriecinoši. Jā, tie var sabojāt mūsu garastāvokli pat uz visu dienu. Bet mūžam svaigā, nemainīgā Dieva žēlastība mūs var iepriecināt cauru dienu, var piepildīt vispelēkāko ikdienu ar spožu gaismu. Katrā ziņā, mūsu sirds jo bieži nav atvērta ieraudzīt šo Dieva žēlastību. Mums dažkārt klājas kā 73. psalma dziesminiekam. Viņš rūgti saka: «Un mani taču nelaime mocīja katru dienu un bargi mani pārmācīja ik rītus.» Tā varbūt nopūšas arī dažs labs slimnieks, dažs rūpju nomāktais, dažs dzīves sarūgtinātais: «Nevis Dieva žēlastība, bet mans posts ir pie manis ik rītus no jauna. Nekas vairāk!» Vai patiešām nekas vairāk?! Un tomēr! Dieva žēlastība ir pāri visas pasaules postam un ciešanām ik rītus jauna kā vislielākais jaunums. Kas tam negrib ticēt, lai raugās uz Golgatas krustu. Pāvils saka par šo krustu: «Dievs jau savu paša Dēlu nav saudzējis... Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?» Kas raudzīsies turp, tas atzīs, ka Dieva žēlsirdība staro spožā gaišumā pār mums un cauri visām bēdām. Kungs, dāvini mums ikdienas skaidru skatu ieraudzīt Tavu lielo žēlastību! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

2. janvāris Tev arī jātaisa kvēpināmais altāris kvēpināšanai... Un Āronam uz tā jāsadedzina smaržīgs kvēpināmais upuris ik rītus... 2. Mozus 30:1,7 Svētnīca, par kuru še runa Dievs, jau sen ir pārvērtusies drupās. Arons ir miris. Bet «smaržīgs kvēpināmais upuris» vēl joprojām ik rītus kāpj uz debesīm. Jo Bībeles tēlainajā valodā tas ir Dieva bērnu lūgšanu apzīmējums. Dažkārt esmu vēlējies, lai spētu kaut acumirkli skatīt kādu pilsētu tā, kā to redz Dievs. Kā no tās rītos daudzkārt paceļas nemiers, strīdi, lamāšanās, lāsti un nešķīstības... Dieva acīs tas viss droši vien izskatās kā tumšs mākonis. . Bet raugi - cauri visam šim drūmajam tvaikam pie Dieva troņa spiežas un kāpj arī mīlīga «kvēpināmā upura» smarža. Ja arī es negribētu un nespētu redzēt šos tumšos mākoņus pār pilsētu, taču cik ļoti vēlētos reiz ieraudzīt smaržīgo «lūgšanu mākonīti» no dievbērnu mutēm un sirdīm! «Ik rītus...» ir teikts par Ārona kvēpināmo upuri. Dievbērni, kas sevi apzinās par atpirktiem Dievam caur Jēzus dārgajām Asinīm, nevar vienkārši ielauzties jaunajā dienā. Ik rītus vispirms viņi tuvojas Dieva tronim ar savu smaržīgo kvēpināmo upuri - ar pateicību, slavu un pielūgsmi. Taču te vēl jāsaka kas svarīgs: še apslēptā veidā ir runa par kādu no visiepriecinošākajām patiesībām. Ārons bija augstais priesteris Vecās Derības Dieva tautai. Viņā ir atainots mūsu Glābējs Jēzus. Šis mūsu Jaunās Derības Augstais Priesteris «ik rītus» pienes Debesu Tēvam aizlūgšanu «kvēpināmo upuri» par Dieva bērniem zemes virsū. «Viņš ir pie Dieva labās rokas un mūs aizstāv.» (Rom. 8:34) Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka Tu mūs nekad neaizmirsti. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

3. janvāris Kungs, mūsu Valdniek, cik augsti godājams Tavs vārds visās zemēs! Psalms 8:2 «Nu jā», dažs labs mazticīgi teiks, «tā jau tikai ir lieliska slavas dziesma. Taču manā pelēkajā ikdienā tā neiederas! Vienīgi dievišķajā pasaulē, kur dzīvo Dievs, iespējamas tādas skaņas! Tās vēl piedienas arī baznīcā, kur vispār lieto augstus vārdus. No manas vienmuļās dzīves tādas varenas skaņas nespēj pacelties nekad! «Kungs, mūsu Valdniek, cik augsti godājams Tavs vārds visās zemēs!» Cik diženi! Protams! Bet man ir darīšana ar nožēlojamiem sīkumiem, ar daudz apgrēcībām, ar ļaunprātīgiem un sīkmanīgiem ļaudīm... Īsi sakot: šī slavas dziesma un mana ikdienas dzīve ir divas gluži dažādas pasaules. Šis slavinājuma pants piestāv gan Bībelei, bet ne manai ikdienas dzīvei!» Tā domā viens otrs. Bet tagad padomāsim no otras puses. Varbūt patiešām mūsu ikdiena ir pelēka, sīka un apnicīga, tādēļ, ka mēs no tās esam izslēguši Dieva godību un Viņa slavu. Savu dzīvi esam piepildījuši ar rūpēm un raizēm, ar primitīvo dzinu apmierināšanu, sīkām ķildām un tamlīdzīgi. Savas dvēseles logus esam cieši aizvēruši pret Dieva godību un varenību. Tādēļ mūsu ikdiena un mūsu dvēseles ir kļuvušas sīkas un sastāvējušās, saskābušas, iesmakojušas. Pavisam citādi būtu, ja mēs savu dienu varētu iesākt ar šo pielūgsmes vārdu: «Kungs, mūsu Valdniek! Cik augsti godājams Tavs vārds visās zemēs!» Cik plaša un prieka pilna tad kļūtu mūsu dvēsele! Tas būtu elpošanas vingrinājums Debesu atmosfērā. Kungs! Tu esi atnācis šajā nabaga pasaule Jēzus persona. Ak, ienāc arī manā un mūsu dienišķajā dzīvē! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

4. janvāris Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums. Psalms 103:12 Psalmu dziesminieks mums sniedz savdabīgu gleznu: Viņš rītu un vakaru skata kā divus veiklus skrējējus, kas skrejceļā bez apstājas dzenas viens otram pakaļ. Abi grib viens otru panākt Bet viņi to neiespēj. Psalma dziesminieks šo līdzību paskaidro «Cik neiespējami ir tas, ka vakars varētu panākt ritu, tikpat neiespējami ir tas, ka mani grēki varētu panākt mani, ja Dievs man tos ir piedevis». Brīnišķa glezna, kurā dzejnieks cildina grēku piedošanu! Šo grēku piedošanu Dievs mums piedāvā Kungā Jēzū, kas par mums ir miris pie krusta. Tomēr mums jāsaredz arī tas, ka psalma tekstam ir kāds drūms aizmugures fons: ja neesam saņēmuši grēka piedošanu, tad mūsu grēki kādā dienā mūs var panākt. Pirmajā Bībeles grāmatā ir vēstījums par kādu jaunu cilvēku, ko viņa brāļi pārdeva par vergu. Pēc daudziem gadiem, kad notikums likās aizmirsts, ļaunie brāļi nonāca lielā postā. Un tad beidzot viens no viņiem skaļi izteica to, ko visi klusībā domāja: «Tas mums notiek tā ļaunuma dēļ, ko mēs savam brālim Jāzepam esam darījuši». Viņu grēks viņus bija panācis. Var ilgstoši izvairīties no savas vainas un noliegt savus grēkus. Bet Dievs ir taisns un svēts. Viņš gādā par to, ka mūsu grēki mūs panāk pat, ja tas notiktu tikai pastarajā tiesā! Tad būs jāatzīst: «Tas ir mans grēku parāds! Nu esmu padots Dieva tiesai. Kas gan vairs man iespēj vēl palīdzēt?» Pavisam citādi spriež psalma dziesminieks «Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Dievs atliek mūsu pārkāpumus nost no mums» tādēļ, ka starp maniem grēkiem un mani stāv Jēzus krusts. Kungs, liec mums meklēt un atrast grēku piedošanu Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

5. janvāris Piemini, Kungs, cik īss ir mans mūžs. Psalms 89:48 Cik daudz jaunas perspektīvas atkal un atkal mums paver Bībele! Ir kāda veca lieta, kas cilvēkam tiek atgādināta: «Piemini, ka tava dzīve ir īsa.» Senajā Roma, kad triumfa gājienā ieradās kāds daudzas uzvaras guvis karavadonis, aiz viņa nostājās vergs un atkārtoja; «Neaizmirsti, ka esi tikai mirstīgs cilvēks.» Viduslaikos mūki uz sava lūgšanu galdiņa novietoja galvaskausu: «Memento mori» - «atceries nāvi». Kavējoties pārdomās pie šī teksta vārda, mans skats piesaistījās arī tā turpinājumam. Tur es lasīju: «Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!» «Māci mums!» Cik dīvains ir mūsu teksta vārds! Tas neaicina vis cilvēku apdomāt savas dzīves īsumu. Jo vairāk tas uzrunā Dievu: «Piemini, Kungs, cik īss ir mans mūžs.» Ko psalmu dziesminieks ar šo lūgšanu ir domājis? Tas skaidri izriet no kopsakara: viņš bija vīrs ar nopietnu attieksmi pret Dievu. Un nu viņš piedzīvoja, ka tas Kungs apslēpa savu vaigu: «Cik ilgi, Kungs, gribi Tu palikt pilnīgi apslēpies? Cik ilgi gailēs Tavu dusmu kvēle?» Visi viņa grēki saceļas pret viņu. Viņam, kam līdz šim tik labi veicies, nu jāatzīstas: «Tu esi sagrāvis manu taisnību.» Viņš tagad redz tikai pats savus un Dieva tautas grēkus. Un Dieva dusmību pār tiem. Taču tā nav iespējams dzīvot. Tādēļ viņš lūdz, lai tas Kungs neliktu viņam ātrāk mirt, pirms viņš nav panācis un piedzīvojis Dieva žēlastību. Viņš vēlas, lai viņa īsā dzīve kļūtu par trauku, kurā ieplūst žēlastība. Kungs Jēzu! Tu žēlastībā bagātais! Neliec izskanēt manai dzīvei, pirms es neesmu atradis Tevi! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

6. janvāris Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē,.. redzi, gudri viri no austrumu zemes... Mateja 2:1 Cik brīnumaini, ka kāds mazs bērniņš pievelk cilvēkus no tālām zemēm! Kad pasaulē ierodas bērniņš, tad, protams, ir zināms satraukums un rosme: ierodas vecvecāki, varbūt atnāk kāda tante. Pāris paziņu no kaimiņiem. Un tas arī ir viss. Jēzus bērns pievelk ļaudis no liela attāluma. No tālumu tālumiem. Un arī no liela iekšēja tāluma! Šie «magi» - kā teikts grieķu tekstā pavisam noteikti bija tādi ļaudis, kas cieši sapinušies drūmajās pagānisma saites. Jēzus viņus pievelk. Kāds pievilkšanas spēks ir šim Bērnam! Man neaizmirstams ir palicis pirmais mēģinājums fizikā, ko mūsu skolotājs izdarīja kopā ar mums, skolniekiem. Uz galda atradās zāģu skaidu kaudzīte un viņš tajā iegremdēja spēcīgu magnētu. Acumirklī kaudzīte atdzīvojās. Mēs ieraudzījām, ka starp skaidām bija iejauktas metāla sīkdaļas. Tās rāvās cauri skaidām un pielipa pie magnēta. Jēzus ir magnēts, ko Dievs ir iegremdējis un uztur šinī pasaulē. Un tādēļ baigi kļūst, iedomājoties: vai tikai es nepiederu nedzīvajām, nejūtīgajām zāģa skaidām? Kas tie ir par ļaudīm, kurus pievelk Jēzus? Nemierīgās, ilgu pilnās sirdis, kuras kliedz pēc grēku piedošanas. Izsalkušie, kas ilgojas pēc miera ar Dievu. «Velc mani Dēlam klāt, ak Tēvs...! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

7. janvāris Kad Jēzus bija piedzimis... redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca... un sacīja... mēs atnācām Viņu pielūgt. Mateja 2:1-2 Cik dīvaini: še parādās ļaudis, par kuriem mēs neko nezinām. Ierodoties viesnīcā, mums jāizpilda veidlapa. Ailē «uzvārds» jāraksta dzimtas vārds, ailē «vārds» es rakstu «Vilhelms». Kādu vārdu būtu rakstījuši šie gudrie no austrumu zemes? Mēs to nezinām. Veidlapā tālāk tiek vaicāts arods. Kāds tad arods bija gudrajiem? Neviens to nezina. Grieķu tekstā stāv «magi,» Luters to tulkojis «gudrie.» Tomēr kā vienādi, tā otrādi ir neskaidri. - Vēl veidlapā tiek prasīta pavalstniecība. Kādai valstij piederēja gudrie? «Austrumu zeme» ir ļoti plašs, nenoteikts apzīmējums. Mēs arī nezinām, cik bija šo «gudro». Šī neziņa ļaudis ir mocījusi. Tādēļ viņi ir mazliet fantazējuši, paskaidrodami, ka to bija trīs. Tie esot bijuši ķēniņi, vārdā Kaspars, Melchiors un Baltazārs. Tomēr tie ir izdomājumi. Bībele par to neko nestāsta. Tik dīvaini ir ar šiem ļaudīm. Tikai vienu vienīgu lietu mēs zinām par tiem: viņi gribēja pielūgt Jēzu. To viņi arī darīja. Kādreiz noklausījos strīdu. Viens jaunietis draudēja otram: «Es par tevi zinu visu!» Cik skaisti būtu, ja par tevi un mani zinātu vienīgi pareizo: viņš godā un mīl Kungu Jēzu un pielūdz Viņu. Dziesminiekam Tērstegēnam tā bija sirsnīgākā vēlēšanās. Tādēļ viņš kādā dziesmā lūdz: «Lai vārdos, darbos, visās lietās. Kungs, Tevīm vien ir manī vietas.» Kungs, sakopo visas manas tūkstoš sirds vēlēšanās vienā vienīgā degpunktā - Tevī. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

8. janvāris Gudrie ieraudzīja Bērnu... nometās ceļos un Viņu pielūdza. Mateja 2:11 Cik bieži šī aina ir attēlota glezniecībā! Māksliniekus droši vien ir saistījis tas neizprotamais, ka lieli, vareni, pieredzējuši vīri zemojas pīšļos nevarīga Bērna priekšā. Tas patiešām ir brīnumains fakts, par ko der padomāt. «Viņi pielūdza Bērnu.» īsi izsakoties, tas nozīmē: viņi atzina šī Bērna dievišķību. Tie Viņā samanīja Dieva atklāsmi. Kāda brīnišķa atklāsme! Kad vēlāk māceklis Pēteris apliecināja Kungu Jēzu par «dzīva Dieva Dēlu», tad tas Kungs viņam teica: «Miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs,» Svētajam Garam ir jāapgaismo mūsu sirdis, ja mēs Jēzu gribam atzīt kā nākušu no citas pasaules, no Dievišķās Pasaules - pie mums. Gudrie jutās kā mājās tajā pasaulē, kas bija dziļi reliģioza. Visām reliģijām kopējs ir tas, ka tajās cilvēks grib spiesties tuvāk pie Dieva. Taču visām reliģijām kopējs ir arī tas, ka neviena no tām neaizsniedz Dievu. Pielūgdami Jēzus Bērnu, gudrie apliecināja: ir pienācis visu to reliģiju gals, kurās cilvēks meklē Dievu. Tagad Dievs ir atnācis pie mums un meklē mūs. Kas to ir aptvēris, tas arī vēl šodien līdz ar gudrajiem slīgst ceļos, sacīdams: «To mīlestības spēku sveicu, Ko Dievs mums Jēzū dāvājis...» Pielūgsmi gudrajiem netraucēja arī tas, ka viņi bija vienīgie. Pēdējās ziņas par Bērnu tie saņēma Jeruzalemē. Un tieši tas ir sāpīgi, ka no šīs vietas viņiem līdzi nesekoja itin neviens. Tomēr tas viņiem netraucēja pielūgt Jēzu. Kungs, atļauj mums piederēt nedaudzajiem, kas atzīst Tevi un Tavu glābšanu. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

9. janvāris Gudrie ieraudzīja Bērnu... un Viņu pielūdza. Mateja 2:11 Brīnišķīga stunda! Telpu piepilda dziļš klusums. Ja kādam būtu bijušas atvērtas gara acis saredzēt neredzamo, tad tas droši vien varētu saskatīt to, ko šis Bērns vēlāk kā pieaudzis vīrs teica pirmajiem mācekļiem: «Jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.» Gudrie no austrumu zemes bija gudri un mācīti vīri. Viņu saprāts droši vien pretojās ar dažādām ierunām. Vai šajā nabaga ļaužu vārgajā Bērniņā pie mums ir ieradies pats debess un zemes Radītājs? Tomēr tieši tas ir pielūgsmes brīnums - prātam ir jāklusē Dieva klātesamības priekšā; apklust katra jautāšana un visas mokošās tūkstoš sirds balsis saplūst vienā: «Kā es Dievu neslavēšu, Kas mums visu piešķīris, Savu Dēlu dāvājis, Viņu par mums nodevis...» Nekas cits mūs nespēj atbrīvot no mokošā dvēseles nemiera, kā vien tas, ka mēs, lepnie 20. gadsimta ļaudis, līdz, ar šiem gudrajiem vīriem no austrumu zemes nākam un pielūdzam: «Pie Tava šūpļa nāku es, Tu Avots pilns ar prieku...» Tā lai lūdzam arī mēs ar kāda mūsdienu dzejnieka Augusta Eberta vārdiem: Pie Tevis gudros zvaigzne vadīja, Tie atnesa Tev zeltu dārgu; Līdz viņiem ceļos slīgstu arī es, Kungs, uzlūko ar' mani vārgu! Kā apmirdz Tevi debess spožums svēts, Tu Dieva Bērniņ, mūžos izredzēts; Ņem manu sirdi, visu, kas man pieder! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

10. janvāris Tad gudrie atvēra savas mantnīcas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. Mateja 2:11 Tās bija dāvanas, kādu noteikti nav nevienā Ziemassvētku galdā. «Zelts» - varbūt! Tomēr ne tik daudz zelta, cik atnesa gudrie, jo no tā vēl ilgi pēc tam Ēģiptē varēja dzīvot Jāzeps un Marija. Tad - vīraks! Kurš gan tik agri dzīvē jau saņem vīraku?! Un pat mirres! Mēs droši vien vispār nezinām, ko tas nozīmē. Kas tad ir mirres? Jau senie izskaidrotāji šajās dāvanās ir saskatījuši apslēptu nozīmi. Luters saka, ka mirres jau norādot uz Jēzus krusta nāvi, jo pirms Viņu sita krustā, Viņam deva dzert «mirres, sajauktas ar vīnu». Viņa apbedīšanai Nikodēms atnesa «svaidāmās zāles, maisījumu no mirrēm un aloes, kādas simts mārciņas». Tas ir vareni, ka senie izskaidrotāji viscaur redz kādu norādījumu uz krustu, jo nav nekā lielāka un svarīgāka par to, kas notika Golgātā. Daži šajās dāvanās redz norādījumu uz Kristus trim amatiem: zelts norāda uz Viņa ķēniņa amatu. Vīraks, ko priesteri lietoja templī - uz Viņa priestera amatu, kas mūs salīdzina ar Dievu. Mirres, ko senlaikos lietoja kā dārgu parfimēriju, ir Viņa pravieša amata priekšnorādījums. Viņa runas ir «salda smarža!» Nācaretē ļaudis brīnījās par Viņa «svētsvinīgajiem, diženajiem vārdiem». Mēs pievienojamies tiem izskaidrotājiem, kuri gudro vīru dāvanās saredz priekšzīmi, ko arī mums būs Viņam atnest: ticības zeltu, lūgšanu vīraku, grēka sāpju un nožēlas mirres, (kas pēc garšas ir rūgtas). Godāsim arī mēs savu Kungu ar šīm dāvanām, kas Viņu iepriecina. «Pieņēmi, Kungs, žēlīgi, Ko es, nabags, Tevīm nesu...» Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

11. janvāris Jēzus vecāki domāja, ka Viņš esot pie ceļa biedriem; un vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie To meklēja... Un tie To neatrada... Lūkas 2:44-45 Neapklusināms troksnis piepildīja Jeruzalemes ielas un laukumus. Lielie draudzes svētki bija beigušies. Tad Marija un Jāzeps pazaudēja savu 12 gadīgo Jēzu. «Tā!» - teica Jāzeps, - «viņš droši vien būs pie Nācaretes paziņām!» Viņi devās turp. Sastopot meklēto svētceļnieku pulciņu, to pirmais jautājums bija: «Vai pie jums ir Jēzus?» Kāda vilšanās! Viņa šeit nebija. Kāda Dieva vīra dzīves aprakstā lasīju, kā viņš jaunībā meklējis Dieva mieru sirdī. Svētdienā, klejojot garām baznīcai, viņš izdzirdis baznīcas zvanu. «Tur iekšā ir ceļotāju pulciņš, kas meklē ceļu uz debesīm,» - viņš nodomājis un devies iekšā. Bet kā viņš jutās vīlies, dzirdēdams, kā divi baznīcēni paklusām savā starpā strīdējās. Pāris meitenes šķelmīgi centās piesaistīt sev kāda jauna cilvēka uzmanību. Dziedāšana bija bēdīga... «Vai tā dzied izglābtie?» - viņš pie sevis nodomāja. Pēc tam, kad arī svētruna izrādījās «reliģiozu domu un cilvēciskas gudrības maisījums», viņš izslīdēja pa durvīm. Te atradās ceļotāju biedrība, kurā Jēzus nebija atrodams. Tagad mums jājautā: vai mūsu ģimenē, mūsu draugu lokā, mūsu kristīgo draudžu pulciņos ir atrodams Jēzus? Vai mēs paši esam ļaudis, kuru meklējošās sirdis var atrast savu Glābēju? Lai rūpīgi izlasām Apustuļu darbu pirmo nodaļu, kurā mums tiek rādīta pirmā kristīgā draudze. Jā, tā bija svētceļnieku sadraudze, kurā varēja atrast Jēzu. Kaut tas tā būtu arī pie mums! Kungs Jēzu! Palīda, ka Tu varētu būt arī pie mums. To vēlamies no sirds! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

12. janvāris Kad vecāki Jēzu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, lai To meklētu. Lūkas 2:45 Masu sarīkojumos jo bieži notiek, ka ļaužu jūklī noklīst bērni un vecāki tos meklē. Tātad arī toreiz tas nebūs bijis kas sevišķs, ka Marija un Jāzeps svētkos lielajā ļaužu drūzmā Jeruzalemē pazaudēja savu 12 gadīgo Jēzu. Un tomēr! Tas bija kas sevišķs. Tādēļ, ka te nav darīšana ar kādu parastu bērnu, bet ar Jēzu. Uzlūkojiet abus: viņi bija pazaudējuši Jēzu. Vai viņi nav tiešs «kristīgo rietumzemju» attēls? Ir baznīcas - tāpat kā toreiz tur bija templis. Ir reliģija - tāpat kā toreiz Jeruzalemē bija upuri un kults. Bet Jēzus bija pazaudēts. Un kur ir pazaudēts Jēzus» tur ir pazaudēta Dieva žēlastība un Labais Gans, Kas pazīst mūsu dvēseles. Vecāki meklēja Jēzu. Tomēr ne tādēļ, ka viņiem bija vajadzīgs bērns, bet gan tādēļ, ka viņi domājās esot nepieciešami bērnam. Abi atkal līdzinās «kristīgajām rietumzemēm». Veic dažādus pasākumus, lai kristietību uzturētu un glābtu. Iedomājas, ka Jēzum esam vajadzīgi mēs un mūsu palīdzība. Tieši otrādi! Tādēļ darīsim labi, ja visiem spēkiem meklēsim Jēzu, Viņš saka: «Ja jūs Mani no visas sirds meklēsit, Es ļaušos atrasties.» Meklēsim Viņu nevis tādēļ, ka Viņam mūs vajadzētu, bet tādēļ, ka Viņš ir nepieciešams mums. Meklēsim Viņu tādēļ, ka bez Viņa mēs pazaudējam Dievu, Dieva žēlastību un mūžīgo Glābšanu. Meklēsim Viņu tādēļ, ka Viņš ir vienīgais, kas piedod grēkus, dāvina mieru ar Dievu un atjauno mūsu sirdis. Kungs Jēzu, mēs Tev pateicamies, ka Tu jau ilgi mūs meklē! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

13. janvāris Un pēc trim dienām tie Viņu atrada templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Lūkas 2:46-47 Apbrīnojami! Jēzus bija 12 gadus vecs, kad tur, templī ap Viņu pulcējās tautas vecajie un rakstu mācītāji, ielaizdamies sarunās ar Viņu par garīgām lietām. Tas bija dižens Jēzus atklātās darbības sākums! Bet kas bija pēdējais, ar ko Jēzus runāja savā nāves stundā? Slepkava, kas tika sists krustā reizē ar Viņu un blakus Viņam. Ar jūdu tautas garīgo izlasi Jēzus iesāka un nobeidza ar slepkavu. No dižciltības līdz noziedzniekam! Kāda satricinoša lejupslīde!! Tomēr tā nav apsūdzība Jēzum, bet gudrajiem un augsti mācītajiem tempļa vīriem. To uzskatāmu mums padara kāda Jēzus līdzība: Dieva Valstību Viņš salīdzināja ar lielām viesībām, ko sarīkoja kāds ķēniņš. Tas izsūtīja savus kalpus ielūgt viesus - bet tie negribēja nākt Tad ķēniņš izsūtīja savus sūtņus «pa gatvēm un sētmalēm», ielūgt visus, kas vien vēlētos nākt, kroplus un tizlus. Jēzus ir «Dieva kalps», kas mūs aicina uz kēnišķo mielastu. Viņš sauca šos augsti mācītos no tempļa. Bet tie atmeta Viņu. Tad Viņš gāja pie pazudušajiem, pie slepkavām, muitniekiem un grēciniekiem. Un tā tas notiek arī joprojām šodien. Jēzus nav sūtīts pie «garīgi dižciltīgo» šķiras. Taču mēs visi, - kas mēs katrs arī nebūtu - nevaram dzīvot un kļūt izglābti bez Viņa. Kungs, pasargi mūs, ka mēs nenicinātu Tavu žēlastības aicinājumu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

14. janvāris «Mans dēls, kāpēc tu mums to esi darījis?» Lūkas 2:48 Tā pārmetoši vaicāja Marija, kad viņa pēc ilgas meklēšanas atrada savu 12 gadīgo dēlu Jēzu Jeruzalemes templī. Viņa saņēma atbildi, ko nesaprata. Tā viņai jau pie 12 gadīgā Jēzus bija jāmācās, ka Viņš ir Kungs, kuram nekāds norēķins mums nav jādod. Marijai bieži tā vēl vajadzēja jautāt. «Kādēļ tu mums to esi darījis?» - viņa jautāja, stāvēdama zem krusta un vēl nesaprazdama sava Dēla nāves jēgu. «Kādēļ Tu mums to esi darījis?» - aizvien no jauna jāprasa arī Kristus mācekļiem, kad viņu Kungs tos ved pa nesaprotamiem ceļiem. Tā dažkārt ir jautājuši kristieši, kad tas Kungs no viņiem ir atvilcis savu roku un ir triumfējis grēks. Tā viņi ir bieži jautājuši, kad jāpiedzīvo neveiksmes, kur bija cerēta Jēzus uzvara. Un aizvien skan pārmetums šai jautājumā - pārmetums, kas mums nepiedienas, tādēļ, ka Jēzus ir mūsu dzīves Kungs. Pārmetuma noskaņa šai jautājumā zūd, ja mēs nostājamies zem Jēzus krusta. Tad mēs redzam Visuvareno, ar ērkšķu kroni vaiņagotu mirstam. Un nu mums jājautā: «Kungs, Bībele mums saka, ka Tu karājies pie krusta mūsu dēļ. Kādēļ Tu mūsu labad to esi darījis?» Un Viņš atbild: «Es redzēju, ka jūs savu grēku dēļ atrodaties zem taisnā Dieva dusmām. Bet Es jūs mīlu un negribu, ka jūs nonāktu elle. Tādēļ Es jūsu vietā uz sevis esmu ņēmis Dieva dusmas un Viņa tiesu. Es nesu sodu, lai jums būtu miers un nebūtu jācieš. Tādēļ Es jums to esmu darījis!» Kas šo atbildi sadzird un tic, tas vairs neuzstāda nevienu jautājumu. «Tūkstoškārt Tev pateicu, Kungs, par Tavu ciešanu.» Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

15. janvāris «Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?» Lūkas 2:49 Interesanti, ka Jēzus še atbild gluži skaidri, no kurienes ir Viņa izcelsme, kas ir Viņa Tēvs. Lielajos svētkos Jeruzalemē Marija un Jāzeps bija izlaiduši no acīm Jēzu. Pēc trīs dienām tie Viņu beidzot atrada templī. «Tavs tēvs un es, mēs tevi ar sāpēm esam meklējuši.» - pārmetoši saka Marija. Tīri majestātiskā vienaldzībā Jēzus atbild: «Mans Tēvs mani meklējis? Ak, nē! Es esmu še palicis templī, tādēļ, ka Dievs ir mans Tēvs.» Jau 2000 gadus zaimotāji un zinātnieki, teologi un ateisti ir apšaubījuši Jēzus dievišķību. Ja viņiem izrādītos taisnība, tad Jēzus būtu krāpnieks vai kāds maldinātājs. Jo Viņš līdz pat nāvei pie krusta ir apliecinājis: «Es esmu no Augšienes, jūs - no šīs pasaules!» Ja viņiem izrādītos taisnība, tad mēs neko nezinātu par Dievu, nebūtu neviena Viņa atklāsmes, pasaule nepazītu žēlastības, nebūtu nekādas iepriecas un mierinājuma dzīvē un nāvē. Būsim Jēzum pateicīgi par Viņa dievišķības skaidro personīgo apliecinājumu. Jo tas nozīmē: Viņš patiešām ir apslēptā Dieva redzamā atklāsme. Viņš patiešām ir Pestītājs un Glābējs mūsu tumšajā dzīvē. Viņš patiešām ir Durvis uz svētlaimi. Viņš ir īstenībā Labais Gans! Bībelē ar pilnām tiesībām par Viņu stāv rakstīts: «Kam Dieva Dēls ir, tam ir dzīvība.» Nu patiešām pasaulē ir uzlēkusi Gaisma.» «Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.» Kungs, atver mūsu aklās acis, ka mēs varētu pareizi atzīt Tevi! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

16. janvāris Un Viņš nogāja tiem līdz uz Nācareti un bija tiem paklausīgs. Lūkas 2:51 Kāda nokāpšana! Tikko kā Jēzus templī bija majestātiski deklarējis, ka Dievs ir Viņa Tēvs. Nu Viņš iet līdzi saviem vecākiem uz Nācareti. Kas gan bija Nācarete? Nicināts ciems, par kuru pastāvēja paruna: «Vai no Nācaretes var nākt kas labs?» Te mēs redzam Jēzu Viņa ceļā lejup. Nācarete bija tikai viens posms. Šis ceļš sākās Mūžības Pasaulē. Par Jēzu ir teikts: «Iesākumā Viņš bija pie Dieva.» Cik gan dziļa nokāpšana bija Viņa iemiesošanās! Bībele saka: «Viņš sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs. Visa Viņa šīs pasaules dzīve bija nemitīga kāpšana lejup. Viņa tautas augstie vīri par viņu nicinoši teica: «Šis uzņem grēciniekus un ēd ar tiem.» Cik dziļi pazemīgs kļuva Jēzus, izdarīdams pie saviem mācekļiem verga darbu un mazgādams tiem kājas! Un beidzot Viņš mira starp noziedzniekiem nicināmā, kauna pilnā nāvē pie krusta. Tad Viņš bija nokāpis līdz pēdējai pakāpei. Var būt, ka arī tagad kāds noskurinās un nodomā: «Kāds tam visam sakars ar mūsdienu problēmām?» Te priekšā man ir vēstule no kāda jauna cilvēka, kas ir izmisis par savu sapīšanos grēkā un nezina vairs izejas. Šādu cilvēku dēļ ir nokāpis Jēzus. Mums ir Dievišķīgs Glābējs, kas nokāpis pie grēciniekiem līdz visdziļākajiem dziļumiem, nostājas tiem blakus kā brālis, ņem uz sevi viņu greku nastu pie krusta un izrauj viņus no sātana pekles. Kungs Jēzus! Mūsu sirdsapziņa mūs apsūdz un saka mums, ka mēs esam nogrimuši «apakšā.» Paldies Tev, ka Tu nokāpi pie mums. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

17. janvāris Jēzus pieņēmās gudrībā... Lūkas 2:52 Nu, tā varētu būt rakstīts arī kāda filozofa dzīves aprakstā. Tikai tad jāvaicā, vai tā ir tā gudrība, kurā pieņēmās Jēzus. Gudrības skolotāji tiek ļoti cienīti, ja viņi māca gudrības, kas prātam viegli aptveramas, par ko var diskutēt, kuras - un tas ir īpaši svarīgi neaizskar mūsu dzīvi. Kāda gan gudrībā «pieņemas» Jēzus? Bībelē teikts: Ir dievišķās gudrības atklāsme. Apbrīnojamais še: Šī gudrība ir turklāt arī spēks. Un vēl visdīvainākais: šī Dieva gudrība, kas turklāt ir arī spēks, ir Jēzus Kristus krusts. Tā stāv Bībelē: «Grieķi meklē gudrību. Bet mēs sludinām Kristu, Krustā Sisto... Dieva spēku un Dieva gudrību.» Tas ir grūts vārds. Tagad pieņemsim to pavisam vienkārši: Jēzus krusts ir Dieva gudrība. «Jēzus pieņēmās gudrībā.» Ko tas nozīmē? Jo ilgāk Viņš mājoja šajā pasaulē, jo vairāk Viņš nevēlējās neko citu kā vien krustu. Ar katru dienu Viņš kļuva skaidrāks un noteiktāks nodot savu dzīvību par mūsu izglābšanu. Glābējam Viņa krusts kļuva aizvien nozīmīgāks. Vai arī mums tas kļūst aizvien nozīmīgāks? Te ir dievišķā gudrība. Vai arī mums nevajadzētu tajā pieaugt un pieņemties? Kaut arī pasaule šo krustu uzlūkotu par tīro muļķību. Itin kā lasām kādā dziesmā: «Kaut ar šīs pasaul's gudriem Tavs krusts ir ģeķība, Bet man, kas grēkā grimis, Tas glābiņš, dzīvība.» Jēzus krusts lai kļūst mūsu dzīves gudrība, ja gribam ieiet un mājot Dieva Valstībā. Kungs, dodi mums pieaugt dievišķās gudrības izpratnē. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

18. janvāris Jēzus pieņēmās augumā... Lūkas 2:52 Kāda gan pati par sevi saprotama lieta rakstīta Bībelē! Katrs taču pieaug un kļūst vecāks! Jā gan, mums tas liekas pašsaprotami. Un tomēr, ne pavisam tā tas nav Jēzus dzīvē. Mēs atrodamies it kā laivā, ko dzen uz priekšu laika mutuļojošā straume. Dievs ir krasts. Tas tā ir pavisam noteikti. Un Jēzus? Bībele saka par Viņu: «Iesākumā Viņš bija pie Dieva.» Pie Dieva, kur nav laika robežu, nav novecošanās. Jēzus kādreiz norādīja, ka Viņš pazīstot Ābrahāmu. Tad ļaudis uztraucās: «Kāds neprāts Tu vēl neesi 50 gadus vecs, un Ābrahāms dzīvoja pirms 1000 gadiem!» Tad Jēzus atbildēja: «Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.» Tātad Jēzus pieder Dieva krastam. Nevis laika straumei. Bet še stāv: «Viņš pieņēmās augumā (vecumā).» Tas ir: Viņš ir meties laika straumē, lai glābtu grimstošos. Tā tas ir! Mēs peldam pa straumi un grimstam. Mūsu svina smagais grēku parāds velk mūs lejup. Mēs iramies uz priekšu, bet ne ar ko netiekam galā, vismazāk jau paši ar sevi. Kāds jauns cilvēks rūgti raksta: «Mūs apzīmē par daļēji stipriem, vismaz vienā virzienā stipriem, bet otra puse?! Neviens to nepamanīja... Neviens nesadzirdēja dvēseles gaudas aiz ārēja smieklu skaļuma, nevarīgumu aiz ārējās bravūras.» Tas dziļākā būtībā ir attiecināms uz katru cilvēku. Tā mēs auļojam laika plūsmā. Bezcerīgi! Tagad šajā laika straumē dodas Glābējs Jēzus. Glābdams citus, Viņš pats pazaudē dzīvību. Taču tieši tādā veidā Viņš var un grib mūs aizvest uz glābēju krastu pie Dieva. Kungs Jēzu! Mēs Tev pateicamies, ka Tu esi atnācis no Mūžības laicībā, lai mūs no laicības vestu uz Mūžību. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

19. janvāris Un Jēzus pieņemas... piemīlībā pie Dieva... Lūkas 2:52 Ko Jēzus piedzīvoja starp divpadsmito un trīsdesmito dzīves gadu? Mēs zinām tikai tik daudz, ka «Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.» Vai vairāk citu neko? Nē! Vairāk neko. Bet ar šo vienu teikumu mums pietiek. Tas nebūt nav tik nenozīmīgs, saturā tukšs, kā tas pirmajā brīdī var likties. «Piemīlībā pie Dieva.» Tas še nozīmē tik daudz kā labpatika. Mūsdienu steidzīgais modernais cilvēks var nodomāt: «Nu jā, tas jau ir labi un jauki, ka pirms 2000 gadiem Dievam pret kādu bija labpatika. Bet man tas vairs neliekas tik svarīgi, ka par to vajadzētu vēl claudz runāt. Lūk, šīs ir maldīgas domas. Ja mēs vēl elpojam un dzīvojam, tad par to mums jāpateicas Dieva labpatikai pret Jēzu. Tā ir patiesība un gluži citādā noskaņā to mums pasaka Bībele. Dāvida psalmos ir rakstīts: «Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem un raugās, vai jel kāds ir sapratīgs un meklē Dievu. Bet viņi ir novirzījušies... nav neviena, kas dara labu, it neviena.» Un tādēļ pasaule ir gatava, pārāk gatava tiesai un bojā ejai. Tomēr - stāt! Lūk, Dievs uzlūko Vienu, Jēzu! - pie kura Viņam vel ir labpatika. Šī Viena dēļ Dievs ir žēlīgs un pacietīgs. Cik liela kļūst Dieva labpatika arī mūsu dzīvē - tikai tad, ja mēs šo Vienu uzņemam kā savu Glābēju! Pāvils saka: Jēzū mēs kļūstam Dievam «labpatīkami». Kungs Jēzu! Lieci mums atzīt Tavu dievišķību un ticēt tev. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

20. janvāris Jēzus pieņēmās piemīlībā... pie cilvēkiem. Lūkas 2:52 Šis ir pārsteidzošs vārds. Daudz ļaužu ir, kas apliecina: «Mēs esam laimīgi, ka esam atraduši žēlastību Jēzus acīs.» Tā jau ir «priecas vēsts», ka Kungā Jēzū ir atspīdējusi Dieva žēlastība mums, grēciniekiem. Bet mūsu teksta vārdā stāvoklis ir apgriezts otrādi. Te nestāv: «Cilvēki atrada žēlastību pie Jēzus», bet gan: «Viņš, Dieva Dēls Jēzus atrada žēlastību pie cilvēkiem.» Kaut kas nedzirdēts! Tas izklausās pat pēc Dieva zaimošanas! Vai tad Jēzum ir vajadzīgs, lai cilvēki Viņam būtu žēlīgi?! Pie tam - necik ilgi jau tā žēlastība un labpatika, ko cilvēki parāda Jēzum, nevelkas. Beidzot tie Viņu nežēlīgi piesita krustā. Un līdz pat šo baltu dienu cilvēki savā būtībā ir ļoti cietsirdīgi pret Glābēju. Tātad - ko tas nozīmē: «Jēzus atrada žēlastību pie cilvēkiem»? Dieva Dēls dara sevi tik mazu, niecīgu, ka Viņš pie mums, cilvēkiem, vēl nabago pēc žēlastības; ka Viņš priecājas, ja atrod pie mums kādu «labpatiku». Apņemdams kalpa izskatu, Viņš kļūst tik pazemīgs, ka lūdz, vai mēs žēlīgi negribētu Viņu uzņemt pie sevis. Nē! Nepieciešami Viņam tas nav! Viņam mūsu nevajaga. Bet tādēļ, ka Viņš mūs mīl un zina, cik nepieciešams Viņš mums ir, tādēļ Viņš mūs lūdz, lai mums būtu pie Viņa kaut cik labpatikai un ka mēs uzņemtu Viņu. Lai ieraugām šai teksta vārdā Dieva pazemošanās un Jēzus Mīlestības Brīnumu. «Cik Viņu uzņēma,» - saka Bībele - «tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.» Kungs, dodi mums nenicināt Tavu zemību, bet to pielūgt. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

21. janvāris Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis... un sacīja: «es Tev došu visu šo varas pilnību un godību... ja Tu mani pielūgsi.» Lūkas 4:5-7 Ir apbrīnojami, cik pašsaprotami Bībele runā par velnu. It kā viņš piederētu tādai pašai īstenībai kā saule vai gaiss. «Velna taču nav!» - smīn modernais cilvēks. Patiešām?! Vai velns ir tikai izdomājums jeb kāds seno laiku priekšstats? Mūsu sirds runā ko citu. Un dvēseles dziļumos mēs saprotam mokas, kas plūst no kādas senas persiešu dziesmas, kura tēlo sātana baigo varu pār mūsu dvēselēm: «Jau no mātes klēpja / Tu valdi cilvēku sirdīs, Un līdz pat pēdējam elpas vilcienam / Tu seko tiem uz pēdām, Vēl mocīt nāves stundā...» Taču Bībeles nolūks nav sludināt velnu. Tā vienīgi rēķinās ar viņu kā ar realitāti. Daudz vairāk šīs Svētās Grāmatas mērķis ir pasludināt «Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.» Šī iznīcināšana jeb velna spēka sagraušana iesākās tad, kad Jēzus tur - uz kalna atsacīja kārdinātājam. Bībele grib mums sacīt: pie Jēzus ir brīvība no tumsības varas. Tādēļ ļaudis, kas tic Viņam, slavē ar Pāvila vārdiem: «Dievs mūs izrāvis no tumsības varas un pārcēlis sava mīļā Dēla Valstībā.» Kungs Jēzu! Esi Tu mūsu Kungs! Palīdzi mums ticēt, ka velnam nav vairs varas pār mums! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

22. janvāris «To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.» Mateja 4:9 Kad sestdienās atnes laikrakstus, tad es aizvien mazliet satrūkstos: vai viss tas man jāizlasa? Jo sestdienas izdevums parasti ir plašāks, biezāks nekā citās dienās. Bet tad izrādās, ka vairumu lappušu piepilda vienīgi sludinājumi. Tiek piedāvātas automašīnas, kūrorti, tekstilpreces, darba vietas u. tini. Tirdzniecības apgrozība pieder pie cilvēka raibās dzīves. Tādēļ nav ko brīnīties, ja arī Bībelē atrodam šādu iedaļu. Tā ziņo par kādu piedāvājumu, ko velns pienes Dieva Dēlam, kas sāk gatavoties savam krusta ceļam. No kāda kalna velns Kungam Jēzum rada visas pasaules valstis to krāšņumā un piesola: «To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.» Piedāvājums cieš pilnīgu neveiksmi. Kādēļ? Tas ir nozīmīgs tikai tad, ja pēc tā ir pieprasījums. Velns piedāvā Jēzum to, ko Viņš nepieprasa. Pasaules virskundzību - nē, to Jēzus nepavisam nevēlas. Jēzus negrib būt kas liels. Viņš grib kļūt zems, lai ar to mūs paceltu godā. Velns grib Jēzu darīt bagātu. Bet Viņš grib kļūt nabadzīgs, lai mēs caur Viņa nabadzību taptu bagāti. Velns grib viņu darīt varenu. Bet Jēzus grib kļūt bezspēcīgs pie krusta, lai mēs dabūtu varu kļūt par Dieva bērniem. Tā sātana piedāvājums tika noraidīts. Viņa tirdznieciskais darījums neizdevās. Paldies Dievam, ka tas tā notika. Citādi mēs būtu pārdod. Tagad mēs drikstam būt «atpirkti». Kungs, mēs Tev pateicamies, ka Tu mūs neesi pārdevis, bet atpircis Dievam. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

23. janvāris «Viņiem nav vīna.» Jāņa 2:3 To drīkst sacīt Glābējam! Visās mūsu ikdienas vajadzībās, ar kurām sitamies, lai zinām vienu: tās visas mēs drīkstam sacīt Glābējam! Mazajā Kānas ciematā bija kāzas. Nabaga ļaudīm pietrūka vīna. Vai šis sīkais negadījums tiešām varētu interesēt Dieva Dēlu? Jā, Viņš to ņem vērā un palīdz. Šis skaistais stāsts patiesi ir uzmanības un apbrīnas cienīgs: ar to Dieva Dēls iesāk savu ceļu šai pasaulē. Viņš grib atņemt visas pasaules grēkus. Viņš grib pārvarēt nāvi. Un šo ceļu Viņš iesāk ar to, ka palīdz nabaga ļaužu kāzās viņu trūkumā. Skaidrāk to mums vairs nevar pasacīt: Jēzus jr palīgs arī mūsu mazajās ikdienas vajadzībās. Gluži mierīgi atzīsimies: mūsu dzīve lielāko tiesu sastāv no dažādām sīkām grūtībām. Kurš tad ceļo tikai pa cilvēces augstumiem? Un arī šāds ceļotājs smagi saīdzis iekrīt gultā, ja viņam uznāk stipras zobu sāpes. Ak, šīs nepatīkamās ikdienas vajadzības! Bet mēs tās drīkstam sacīt Glābējam! Cik tas ir iepriecinoši! Nevaru aizmirst, ka kāds no maniem bērniem sev uz Ziemassvētkiem ļoti vēlējās modinātājpulksteni. Un arī saņēma pamatīgu virtuves «trokšņa taisītāju». Cik mazā bija laimīga! Viņa lika pulkstenim zvanīt bez apstājas, Te uzreiz tas palika kluss. Asaru pilnām acīm bērns to atnesa man. Pulkstenis bija pagalam. Nevaru aizmirst izteiksmi, ar kādu bērns to pasniedza: lielās bēdās un tomēr ar lielu uzticību. Tā arī mēs drīkstam nest Glābējam savus «saplīsušos pulksteņus» un «tukšos vīna traukus». Kungs Jēzu! Mēs Tev pateicamies, ka mēs to drīkstam. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

24. janvāris Tur kāda virsnieka kalps, kas tam bija mīļš, gulēja slims uz miršanu. Lūkas 7:2 Še kāds vīrs piedzīvo savu iespēju robežas. Cik tas ir rūgti! Šis vīrs ir varenās Romas armijas virsnieks. Viņam kā garnizona virsniekam ir liela vara. Droši vien daudzi viņu apskauda, jo tieksme pēc varas ir dziļi sakņota cilvēku sirdīs. Droši vien arī pats šis virsnieks priecājās par savu varu. To samanām kādā tālākā viņa izteikumā: «Man ir padotie», kas man paklausa uz vārda.» Tomēr šai sakām viņš vēl saka: «Es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības.» Te ir jūtams, ka viņš kaut kur klusi pieskaras savas varas robežām. Tagad viņš ir nonācis pie īstenajām un šausmīgajām visu cilvēku varas robežām: viņa namā ir iegriezusies nāve. Nāve! Še ir gals katrai varai. Svēto Rakstu pazinējs te iedomās arī vēl kādu citu Bībeles pantu, kurā ir runa par cilvēcisko iespēju robežām. Vēstulē romiešiem mēs lasām: «Labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.» Kā Bībele mums atņem katras ilūzijas! Viņa mums rāda mūsu iespēju robežas nāves priekšā, mūsu ļaunās sirds nespēku darīt labu. Kaut mēs necenstos noraidīt šo atziņu! Un pilnā apziņas skaidrībā ieraudzītu mūsu iespēju robežas. Tas spiež mūs nākt - kā šo virsnieku mūsu teksta vārdā - pie Tā, kam ir dota visa vara debesīs un virs zemes, pie Jēzus. Kungs! Tu spēj mūs vest pāri mūsu nespēka robežām - pāri nāves robežām uz Dzīvību, no grēka kalpības uz Dieva bērnu brīvību. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

25. janvāris Dabūjis dzirdēt par Jēzu, virsnieks nosūtīja pie Viņa jūdu vecajos un Viņu lūdza, lai nāktu viņa kalpu dziedināt. Un pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza, sacīdami; «Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi, jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu.» Lūkas 7:3-5 To lasot, mums ir jākaunas. Šis virsnieks bija pagāns. Bet mīlestībā un žēlsirdībā viņš tālu pārspēja mūs, kristiešus. Kapernauma bija Galilejas svarīgākā pilsēta. Te dzīvoja cilvēki, kas ļoti cieta un ienīda Romas jūgu. Viņus smagi nospieda kauns, ka Dieva tauta bija pakļauta pagāniskajiem, varmācīgajiem romiešiem. Šeit, Galilejā, liesmoja naids. Būt šai Kapernaumā par karaspēka daļas priekšnieku nebija nekāda paspēlēšanās. Un pēkšņi - šis virsnieks! Kad viņš lūdz pilsētas vecajus iestāties par viņu pie Jēzus, tie dara to ar prieku. «Viņš ir tā vērts... viņš ir mums dāvinājis šo draudzes namu.» Uzreiz kļūst skaidrs, kā šis vīrs ir pārvarējis kluso naidu - ar žēlsirdību un mīlestību. Vai šī virsnieka līdzjūtīgā sirds nekļūst redzama jau ar to, kā viņš pūlas sava slimā kalpa dēļ, gatavībā nest arī pazemojumus?! Ja tāds spēj būt kāds vienkāršs pagāns, cik daudz vairāk pasauli pārveidot mīlestībā iespētu kristieši? Cik daudz vairāk pasaulē kristiešiem vajadzētu naidu pārvarēt ar mīlestību, kuriem ir tāds Kungs, kas ir miris par saviem ienaidniekiem! Kungs, piedod mums mūsu mīlestības trūkumu un cietsirdību! Dari mūs par pasaules uzvarētājiem Tavā mīlestībā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

26. janvāris Tad virsnieks sūtīja draugus pie Viņa un lika Viņam sacīt: «Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāci zem mana jumta. ...bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels.» Lūkas 7:6-7 Tas bija satraukuma pilns brīdis virsnieka namā. Es stādos sev priekšā situāciju: atgriežas steidzīgi izsūtītais sūtnis un saka: «Tu sūtīji vecajos pie Jēzus, lai viņi lūgtu par tavu kalpu. Viņi to arī lieliski izdarīja! Viņi norādīja uz taviem nopelniem, un teica, ka tu esi vērts, ka...» Virsnieks viņu pārtrauca: «Ko viņi teica? Es esot vērts, ka Jēzus palīdz manam kalpam?» «Tieši tā», apstiprina kalps. Tad virsnieks nobāl un griežas pie dažiem draugiem, kas tobrīd atrodas namā: «Skrieniet, steidzieties pie Jēzus un sakiet, ka es neesmu vērts, ka Viņš pats nāk pie manis!» «Es neesmu vērts.» Pilsētas vecajie saka: «Viņš ir ļoti cienījams, vērtīgs cilvēks.» Ja mēs jautātu šī vīra priekšniekiem, tad tie tāpat apstiprinātu: «Viņš ir ļoti krietns virsnieks.» Bet virsnieks pats par sevi saka: «Es neesmu vērts...» Tā var runāt tikai tāds cilvēks, kas sevi ieraudzījis Dieva gaismā. Tā runā cilvēks, kas neizklāsta, ko viņš domā par Dievu, bet gan «ko Dievs domā par mani?». Tā vajadzētu jautāt arī mums. Bībelē varam lasīt atbildi: mums nav nekā, ar ko mēs varētu pastāvēt Dieva priekšā! «Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.» Kurš ir ticis tik tālu un ieguvis šo skaidrību, tas spiežas pie krustā sistā Jēzus, grēcinieku Glābēja. Kungs, māci mums pazīt sevi ! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

27. janvāris «Saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels.» Lūkas 7:7 Protams, ka romiešu garnizona priekšnieks no Kapernaumas karaspēka novietnes nebija sevišķi reliģiozs. Romā pazina daudzus dievus. Un viņus visus vairs neņēma nopietni. Bez tam, karaspēka virsnieks taču nonāk daudzās zemēs un redz daudz tempļu. Tā kļūst skeptisks. Laikam gan bija tikai viens vienīgs dievs, kuram šis virsnieks upurēja - Romas ķeizars, kas sevi bija pasludinājis par dievu. Nē, «reliģiozs» šis virsnieks droši vien nebija. Toties viņš bija sācis vaicāt pēc patiesības. Un uzdūrās Israela Dievam - īstenajam, dzīvajam Dievam. Tādēļ tā nebija nekāda tukša, akla rīcība, ka šis virsnieks Kapernaumā lika uzcelt lūgšanas namu draudzei. «Viņš mums uzcēla baznīcu,» - to uzslavēja pilsētas vecajie. Šis nopietnais vīrs varbūt jau daudzkārt bija jautājis: «Dievs, kur Tu esi? Dodies, Kungs, man pazīstams!» Pilns šādu slēptu ilgu, viņš bija dzirdējis arī par Jēzu. Kamēr cilvēki visapkārt diskutēja par šo Jēzu, viņā uzausa atziņa: «Jēzū ir atnācis pie mums nepazīstamais Dievs.» Virsnieks ticēja: «Dievs ir Kristū,» Ar šo atziņu viņa dvēselē bija uzaususi gaisma. Tagad virsnieks uzticējās Kungam Jēzum kā visas Dievišķās Varas Nesējam. Bet viņš vēl neapmierinājās ar to. Ar lūgšanu šo Dievišķo Varu viņš izlieto savā labā. Par to priecājas Jēzus. Jo Viņš ir nācis palīdzēt. Ziemassvētku priecas vēstī eņģelis Viņu nosauc «sotēr» Glābējs, Luters to pārtulkojis ar vārdu «Heiland» - Pestītājs. Jā, tas Viņš ir! Kungs Jēzu! Mēs esam nespēcīgi! Tev pieder visa vara! Mēs esam nabagi. Tu esi bagāts! Mēs Tev pateicamies, ka Tu gribi būt pie mums mūsu dēļ. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

28. janvāris Bet kad Jēzus tuvojas Jērikai… Lūkas 18:35 Jērikas pilsēta bija daudz ko pārdzīvojusi. Senlaikos to uzbūvēja kanaānieši un izveidoja par neieņemamu cietoksni. Kad pilsētas priekšā ieradās Dieva tauta, tas Kungs sagrāva tās mūrus. Ar savu šausmīgo pagānismu un riebīgiem elkiem pilsēta bija nobriedusi Dieva tiesai. Pār tās kūpošajām drupām Israēla karavadonis Jozua izsauc drausmus vārdus: «Nolādēts lai ir tas vīrs tā Kunga priekšā, kas uzcels un atjaunos šo pilsētu Jēriku! Pamatus lai viņš liek tai par sava pirmdzimušā un vārtus lai ieceļ tai par sava jaunākā dēla dzīvību!» Pēc vairāk kā četriem gadsimtiem šim lāstam spītēt uzdrošinājās Hiēls no Bēteles. Viņa dēli mira, pirms vēl Jērika nebija uzcelta. Kādas drūmas ēnas gūlās pār šo pilsētu! Stāstīdams līdzību par nežēlīgajiem laupītājiem, Jēzus kā šī tumšā nodarījuma vietu norāda Jērikas apkaimi. Jērika ir arī šīs pasaules attēls: nolādēta un aizvien jauniem grēkiem apkrauta. Un tagad šai pilsētai tuvojas Jēzus. Tādā baigā atmosfērā dodas iekša Augstais Priesteris, kas pie krusta nes visas pasaules grēku un nodibina mieru ar Dievu. Vai Jērikas iedzīvotāji spēj aptvert, kas notiek? Mēs to tūliņ redzam - tikai aklais ubags un netaisnā kārtā iedzīvojies muitnieks aptvēra savu žēlastības stundu. Vai sacīsim: «Cik bēdīgi!» Labāk priecāsimies, ka vismaz divi Viņu uzņēma! Un rūpēsimies, lai arī mēs pievienotos šiem diviem! Kungs, lai Tavas nāves mokas nav pie manis veltīgas! Āmen

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

29. janvāris Kad Jēzus tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Lūkas 18:35 Kāds kontrasts! Bībele šajā pantā mūsu acu priekšā rāda neparastus pretstatus. No vienas puses - Jēzus. Tas Jēzus, par kuru apustulis Jānis liecina: «Mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.» Tas Jēzus, kuru apliecina Dievs pats: «Šis ir Mans Dēls, Mans Izredzētais, To klausait!» Jēzus, kas apsauca vētru - iestājās klusums; Jēzus, kas ar Dievišķas Pilnvaras vārdu izsauca Lācaru no kapa; Jēzus, kas varēja jautāt saviem ienaidniekiem: «Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?» Un iepretim šim Kungam ielas putekļos sēž personificēts posts ubags, kas savu nožēlojamo dzīvību uztur ar grašiem, ko viņa ubagtarbā negribīgi iemet garāmgājēji. Viņš ir akls! Viņu apņem bezgalīga nakts. Cik daudz rūgtuma, izmisuma un bezcerības ir viņa sirdī! Šai ubagā savu atveidu ir guvusi kritusī pasaule, tā pasaule, kuras likteni noteic grēkā krišana. Pazudusī pasaule! Bet šie divi nestāv viens otram tikai pretī. Ir teikts: «Jēzus meklē pazudušos.» To pašu saka arī Dāvids: «Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts!» Tas tā ir un mēs darām labi, ja savas dzīves postu, gan atklāti saredzamo, gan apslēpto izklājam Jēzus priekšā. Jo Viņš sastop arī mūs. Kungs, postā Tu pie manis nāc, Lai mūžam slavēts ir Tavs prāts! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

30. janvāris Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, Viņš sāka jautāt, kas tur esot. Lūkas 18:36 Cik labi varam saprast šo vīru! Viņš arī gribēja kaut ko iegūt no dzīves. Viņš gribēja kaut daļiņu no tā, kas citiem ir tik bagātīgi. Kas gan to negrib?! Mums visiem ir lielas slāpes pēc dzīves. Redzot, ka daudzi dzenas pēc kādas lietas, arī mums gribas tur būt klāt. Šī tieksme visur «būt klāt» dažu labu jaunieti ir ievedusi laicīgā un mūžīgā pazušanā. Aklais ubags sēdēja ceļmalā, kas veda uz Jēriku. Kādu dienu, dzirdot tuvojamies lielu laužu baru, viņš sāk saukt un prasīt: «Kas tur notiek?» Tūliņ var samanīt viņa vēlēšanos piedalīties. Viņš nenojauš, ka laužu pulkā ir kāds Godības Pilsonis, kas par sevi var sacīt: «Es esmu Dzīvība.» Savā aklumā viņš to vēl nezināja, bet izdzirdis tur esam Jēzu, sāka saukt vēl skaļāk un atrada Dzīvību, īsto Dzīvību! Jēzu, savu Glābēju. Tas ir lielais jautājums arī mums, vai mēs savos meklējumos, savās dzīves alkās arī īstenībā uzduramies Jēzum, kas par sevi ir teicis: «Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.» Vai arī paliekam pieķērušies tam, ko pasaule sauc par «dzīvi», un kas sevī tomēr slēpj nāves dvašu. Ubagā, kas «kaut ko gribēja iegūt no dzīves», ir, tā sakot, iemiesota visa cilvēce. Kaut arī mēs spētu, tāpat kā ubags, piedzīvot to, ka «kaut kas no dzīves» ir par maz. Mēs drīkstam saņemt pilnu Dzīvību un Dzīvi Jēzū Kristū. Kungs! Pasargi mūs no tā, ka mēs nedzīvojam garām īstajai dzīvei! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

31. janvāris Aklais ubags sauca: «Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!» Lūkas 18:38 Stāt! - mums jāuzsauc pie šī Bībeles panta. Nelasiet to tik viegli un tik ātri! Še piedzīvojam ticības brīnumu! Vēstulē romiešiem apustulis Pāvils saka: «Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību - glābšana.» Šis pants precīzi attēlo aklo ubagu. Viņš Jēzum ticēja no sirds un skaļi ar savu muti Viņu apliecināja. Tomēr priekā par šo ticības brīnumu kaut ko esmu pāragri iesācis. Aplūkosim visu pēc kārtas. Ceļmalā uz Jēriku sēdēja akls ubags. Kādu dienu garām iet ļaužu pūlis. Ubagam paskaidro: «Garām iet Jēzus no Nācaretes.» Šai mirklī aklā sirdī uzaust liela gaisma: viņš pazīst Svētos Rakstus un zin, ka tajos ir apsolīts Glābējs visai pasaulei. Visu, ko viņš par to ir dzirdējis, tas ir labi iegaumējis: apsolītajam Dieva Sūtnim jābūt dzimušam no ķēniņa Dāvida cilts un jāpiedzimst Betlēmē. Arī par Jēzu viņš ir daudz dzirdējis. Kad nu Jēzus iet garām, viņam kļūst skaidrs: «Tas ir Glābējs!» «Jēzus no Nācaretes», tie viņam ir sacījuši. «Neprāts!» - viņš domā un tomēr skaļi kliedz: «Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Jēzu! Dieva Svaidītais! Glābēj! Palīdzi man!» Nabaga aklais ieguva redzi, viņš varēja atzīt, apliecināt un piesaukt Jēzu kā Dieva Dēlu. Kungs Tu, kas neesi kāds parasts cilvēks, bet mūsu Glābējs, mēs Tevi pielūdzam! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

1. februāris Tad aklais sauca: «Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!» Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza... Lūkas 18:38-39 Tas bija ļoti neglīti. Ļaudis gāja līdzi Kungam Jēzum un tik nepiedienīgi izturējās pret nabaga aklo ubagu. To gan var saprast. Viņi bija nākuši no tālienes, lai dzirdētu Jēzu, bet nevarēja sadzirdēt Viņa vārdus, jo šis vīrs tā gaudoja. Jā, saprast jau to var, ka arī Jēzus mācekļi bieži izturas nožēlojami. Un tomēr tas ir tik bēdīgi! Nu varētu pieņemt, ka stāsts turpinājās apmēram tā: kad aklais manīja, cik ļauni pret viņu izturējās Jēzus līdzgājēji, tad viņš apklusa un nomurmināja pie sevis: «Ja Jēzus ļaudis ir tādi, tad es vairs negribu ne par Jēzu, ne par visām šīm lietām ko zināt. Pietiek!» Bet te ir brīnišķīgākais - stāsts tā neturpinās! Vilšanās pie Jēzus sekotājiem neattur aklo turpināt piesaukt Jēzu pašu. Nesen lasīju par kādu indiešu kristieti, kas kā students atbraucis uz Vāciju. Viņš atsacījies no kristietības tādēļ, ka Eiropas kristiešos juties dziļi vīlies. Tā ir bēdīga lieta. Un ļoti apkaunojoša kristietībai. Tomēr šis indietis rīkojās aplami. Viņam būtu vajadzējis mācīties no aklā ubaga. Ja Jēzus ir Glābējs - un tas Viņš ir! -tad man jādabū šī glābšana, kaut arī visa tā saucamā kristietība rādītos pavisam neizglābta. Mums ir darīšana vienīgi ar Viņu, ar Jēzu pašu! Kungs! Palīdzi, ka nekas un neviens nespētu atturēt mani no piederēšanas Tev! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

2. februāris Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: «Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!» Lūkas 18:39 Mēs gan nevēlēsimies kādu ubagu atzīt sev par priekšzīmi un skolotāju bez īpaša paskaidrojuma. Bet ar aklo vīru šā teksta stāstā mēs drīkstam taisīt izņēmumu. No viņa mēs varam kaut ko mācīties! Diendienā viņš sēdēja ceļmalā. Kādu dienu liela ļaužu pūļa pavadībā garām nāca Jēzus. Aklais ticēja Jēzum; viņš ticēja, ka Jēzus ir Dieva Dēls un Glābējs. Tā viņš sāka saukt pēc Jēzus. Ļaudis, kas vēlējās dzirdēt Jēzus vārdus, jutās traucēti. Tādēļ viņi uzkliedza ubagam, lai tas klusētu. Tomēr vīrs neļāvās iebaidīties. Viņš sauca un brēca vēl neatlaidīgāk: «Jēzu, apžēlojies par mani!» Tad ļaudis sadusmojās un apdraudēja viņu. Tā bija ļoti neomulīga situācija aklajam ubagam. Ir baigi, ja kādu atsevišķu personu apdraud vesels pūlis. Tā tas ir līdz šo baltu dienu. Ja kāda cilvēka sirds aptver, ka Dieva Dēls Jēzus ir vienīgais īstais Palīgs un Atbrīvotājs un nemitas saukt un kliegt uz Viņu, tad velns dara visu, lai tādu sirdi apklusinātu. Tad saka: «Tu kļūsti pārspīlēts!» un prāts draud: «Tu redzēsi, ka piedzīvosi vilšanos!» Tad paceļas balsis no ārienes un iekšienes, lai tādu sirdi piespiestu klusēt. Aklais ubags neļāvās samulsināties. Viņš sauca, līdz Jēzus viņam atbildēja. Nav labi, ja grib ar galvu skriet sienā. Bet šai gadījumā nevar citādi. Kungs Jēzu, dodi arī mums tādas slāpes pēc Tevis! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

3. februāris Tad Jēzus apstājās. Lūkas 18:40 Viens vienīgs piedzīvojums var atsvērt un iznīcināt daudz teoriju. Cik daudz ir, piemēram, rakstīts un runāts par lūgšanu. Dāvids 34. dziesmā izsaka savu personīgo pieredzi: «Kas bija postā grimis, sauca, un tas Kungs viņu uzklausīja. «To viņš ir piedzīvojis. Cauri gadsimtiem to ir piedzīvojuši neskaitāmi lūdzēji. To piedzīvoja arī aklais ubags, kas toreiz sēdēja ceļmalā Jērikas vārtu priekšā. Kādu dienu garām nāca Jēzus. Ubags tūliņ sāka skaļi saukt: «Ak, Glābēj Jēzu, apžēlojies par mani!» Nebūtu nekāds brīnums, ja Jēzus vienkārši aizietu garām. Viņš tai brīdī atradās ļaužu drūzmas vidū. Tur bija daudzi, kas gribēja Viņam ko jautāt Vēl citi bija nākuši ar dažādām vajadzībām un lūgumiem. Lielākais vairums vēlējās Viņu vienkārši redzēt un dzirdēt. Vai Jēzus šai brīdī varēja pieļaut, ka Viņu aiztur kāds ubags, kas aizsmacis kliedz no ielas? Droši vien pūlī ap Jēzu bija arī ievērojami ļaudis. Vai tad Jēzus nākamībai nebūtu izdevīgāk, ka Viņš vairāk uzmanības veltītu šiem dižajiem, nekā nožēlojamam ubagam? Tomēr nē! Še lasām: «Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis.» Te bija kāds, kas sauca pēc Viņa. Jēzus apstājās. Tas ir brīnišķs apsolījums arī mums. Mēs drīkstam lūgt. Mēs drīkstam saukt Viņš mūs dzird. Viņš paliek stāvot pie bēdīgajiem. Neviens no viņiem nesauc velti. Kaut arī mēs piederētu pie tiem, kas līdz ar tiem var apliecināt: «Kas bija postā grimis, sauca, un tas Kungs viņu uzklausīja.» Kungs! Mēs tev pateicamies par Tavu smalko, līdzjūtīgo sirdi un dzirdi! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

4. februāris Tad Jēzus apstājās. Lūkas 18:40 Tas ir grūti aptverams. Ja mums priekšā stāv kas svarīgs, tad mēs neļaujamies kavēties. Kad nama māte gaida viesus un ir aizņemta ēdienu gatavošanā, tad tā klust dusmīga, ja kāds no mājiniekiem viņu aiztur ar garu runāšanu. Kad direktora kungs steidzas uz svarīgu sēdi un ceļā viņu aiztur kāds nenozīmīgs cilvēks, tad atskan: «Labais cilvēk, man patlaban nav laika.» Mūsu tekstā redzam Kungu Jēzu ceļā uz vissvarīgāko darbu, kāds jebkad noticis pasaulē: Viņš ir ceļā, kas ved uz Golgātu. Tur Viņš grib «prom paņemt pasaules grēku». Tur Viņš grib uzvarēt nāvi un elli. Tur Viņš grib noslēgt mieru starp Dievu un cilvēku. Tur Viņš grib paveikt darbu, kas attiecas uz visiem cilvēkiem visos laikos un visos kontinentos. Un šai ceļā Viņu aiztur kāds ubags. Tas sēž ceļmalā un kliedz pēc Viņa. «Jēzus apstājas.» Te varētu iejaukties: «Kungs Jēzu! Tu taču nedrīksti pieļaut, ka Tevi ceļā uz pasaules izglābšanu aizkavē šis nelga!» Un, ja mēs būtu bijuši Jēzus vietā, tad droši vien sacītu: «Mīļais cilvēk! Griezieties pie labdarības iestādēm!» «Tad Jēzus apstājās.» Vajadzētu jautāt: kādēļ Viņš to darīja? Atbildi atrodam Bībelē: «Tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs.» Tik daudz no svara mūsu Pestītājam un Glābējam ir viens vienīgs nabaga cilvēks. Tik daudz! Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka arī mēs esam vērtīgi Tavās acīs. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

5. februāris Tad Jēzus... lika aklo atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt... Lūkas 18:40 Varam iedomāties, kā ļaudis palīdzēja aklajam ubagam piecelties un ar mīļu rūpību to veda pie Jēzus. Tie paši ļaudis, par kuriem iepriekš bija teikts: «tie viņu apsauca, lai tas ciešot klusu.» Proti, aklais ļaudīm krita uz nerviem, tādēļ, ka viņš tik neatlaidīgi sauca: «Jēzu, apžēlojies par mani!» Tikko vel tas bija mežonīgi draudošs pūlis. Jau nākošajā mirkli tie bija laipni slimnieka kopēji, kas neredzīgo ved pie ārsta, Kāda pārmaiņa! Kā tā ir iespējama? Nu, mēs varam piedzīvot arī straujas pārmaiņas. Kādā viesnīcā redzēju, kā strups apkalpotājs kļuva pati laipnība, ieraudzījis lielāku dzeramnaudu. Esmu redzējis, kā ļoti nelaipns ierēdnis uzreiz kļuva ļoti laipns, kad ienāca augstāks priekšnieks. Taču kaut kā tamlīdzīga nav mūsu stāstā. Te ir runa par kādu aklu ubagu. Un tomēr ļaunie ļaudis pēkšņi kļuva žēlsirdīgi. Kā tas notika? Kad tie draudēdami sastājās ap aklo nabagu, tad viņu starpā iestājās Jēzus. Un Jēzus pārvērta situāciju. Kur Viņš iegriežas, tur norimst dusmas un draudi. Kur Viņš gūst varu pār sirdīm, tur tās kļūst pilnas ar mīlestību un žēlsirdību. Tā tas bija toreiz, tā tas ir tagad. Ienaids, draudi, nelaipnība un cietsirdība ir «velna darbi». Jēzus ir nācis, lai «iznīcinātu velna darbus.» Kungs! Ienes arī mūsu dzīvē Tavu miera un mīlestības Valstību! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

6. februāris Kad tas bija pienācis klāt... Lūkas 18:40 Skaista nodarbošanās: vest ļaudis pie Jēzus! Mēs esam veikli citus nevis vest, bet novest no ceļa. Ir baigi, kā cilvēki viens otru iedrošina staigāt pa grēka un neticības ceļu. Šai stāstā notiek pavisam citādi. Te ir cilvēki, kuru vārdus mēs nepazīstam, kas darbojas, lai pievestu Jēzum kādu nabaga aklu ubagu. , Tā ir īsta kristieša mīļākā nodarbošanās. Grāfs Cincendorfs bija pirmais, kas izsūtīja misionārus plašā pasaulē, lai tie darītu pazīstamu Jēzus vārdu. Viņa sirds dega - tā viņš izsakās - «dvēseles pievest Dieva Jēram.» Īsi pirms nāves viņš lielā priekā saviem draugiem teica: «Lūk, kāda plaša karavāna no mūsu «saimniecības» jau stāv Jēra krēsla priekšā.» Mēs gan negribam kavēties pie valodas, kura mūsu laikam vairs labi nepiestāv. Daudz vairāk mums būtu jāvaicā: «Vai no mūsu «saimniecības» ir Kungam Jēzum pievests kaut viens vienīgs cilvēks?» Viens vienīgs cilvēks?! Tad aši atbild: «Ak, tā taču ir sludinātāju un mācītāju lieta!» Kādi maldi! Pirmie kristieši, kā mums to vēsta Bībele, to bija labāk sapratuši. Niknu vajāšanu dēļ viņiem bija jābēg no Jeruzalemes, Tālāk Bībele par viņiem stāsta: «Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami Evaņģēliju.» Tie bija nepazīstami ļaudis, vienkārši kristieši, kuriem sirdis dega par Dieva Glābšanu Jēzū Kristū. Kungs! Piedod mūsu kristietībai tās kūtrību un dari mūs par Taviem lieciniekiem! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

7. februāris Jēzus aklajam jautāja: «Ko tu gribi, lai Es tev daru?» Lūkas 18:40-41 Šim cilvēkam tiek dota brīva izvēle! Tādā stāvoklī arī mēs labprāt gribētu kādreiz būt. Ko tad mēs sev vēlētos? Vaļsirdīgi atbildot uz to, mēs daudzējādā ziņā nodotu sevi. «Ko tu gribi, lai Es tev daru?» - Kungs Jēzus jautā aklajam, kas gadu no gada sēž ceļmalā un ubago grašus, lai vilktu savu nožēlojamo dzīvi. Ja aklais neko lielu par Jēzu nedomātu, tad viņš atbildētu: «Kungs, tas atgadās reti, kad garām iet tik daudz ļaužu. Palīdzi man vairāk iekasēt. Ja tu sacīsi kādu ieteikšanas vārdu, tad ar to man būs daudz palīdzēts.» Ja aklais tā būtu teicis, tad viņš sevi atmaskotu. Tad viņš pierādītu, ka ir tāds pats kā pārējie ļaudis: aprēķinātājs kā ātri un viegli iegūt materiālo labumu. Taču viņš lūdza ko vērtīgāku. Ar to tas mums atgādina kādu līdzīgu stāstu Vecajā Derībā. Tur Dievs vaicāja kādam jaunam vīram Salamanam - ko viņš vēloties. Salamans sev vēlējās gudru un paklausīgu sirdi, gaišu sirdsprātu, lai viņa dzīve būtu Dievam patīkama. Uz to Dievs atbildēja: «Tāpēc, ka tu esi izlūdzies sev šo lietu, bet neesi lūdzis... nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem... tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies,..» Mūsu vēlēšanās mūs nodod. Ko mēs vēlamies savos sirds dziļumos? Kaut mēs vēlētos visdārgāko: Svēto Garu, kas mums māca atzīt Kungu Jēzu, kas māca mūs ticēt un dara mūs par jauniem radījumiem. Kungs! Šķīstī mūs! Dari mūsu sirdis plašas un uzņēmīgas Tavām gara dāvanām! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

8. februāris Jēzus aklajam jautāja: «Ko tu gribi, lai Es tev daru?» Tas atbildēja: «Kungs, ka es varu redzēt.» Lūkas 18:40-41 Lūgt nozīmē: tam Kungam skaidri izsacīt savu vēlēšanos. Mums ir daudz vēlēšanos, kuras mēs tam Kungam neizsakām. Tas tā arī ir pareizi, jo gluži labi zinām, ka šīs vēlēšanās nav pēc Dieva prāta. Pārdomājot, ko drīkstam nest lūgšanā tā Kunga priekšā, mēs savā ziņā, tā sakot, izvērtējam mūsu vēlēšanās un tieksmes. Ļaunas, netīras un patmīlīgas vēlēšanās mēs paši neturēsim par derīgām. Tās tiek atdalītas no mūsu lūgšanām. Mēs labi darīsim, ja tās atdalīsim arī no mūsu dzīves. Šādas nederīgas un ļaunas vēlēšanās nesīsim zem Jēzus krusta. Atzīsim tās kā grēku un lūgsim Kungu Jēzu, lai Viņš tās ņemtu līdzi nāvē. Bet visu pārējo mēs drīkstam skaidri un noteikti nest Dieva priekšā lūgšanā. Viņš savukārt Pats šķiros mūsu vēlēšanās un lūgumus un klusi atliks pie malas tās, kas nav pēc Viņa prāta un kas mums kaitētu. «Kungs, ka es varu redzēt,» - lūdza aklais ubags, kas sastapa Kungu Jēzu Jērikas vārtu priekšā. m Aklais nerunāja šurp un turp. Viņš neteica daudz vārdu - īsi un skaidri tas izteica savu lūgumu. Tā bija ļoti liela vēlēšanās. Bet lūgšanas mums rāda lielu uzticēšanos Jēzus lielumam un uzticībai. Aklais ubags nelūdza kā zilā gaisā kādu nepazīstamu Dievu. Viņš bija atzinis un ticēja, ka Dievs pie mums ir atnācis Kungā Jēzū. Tagad viņš varēja lūgt ticībā un drošā, pilnā paļāvībā. Kungs, māci mums pareizi lūgt! Āmen

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

9. februāris Tad Jēzus aklajam sacīja: «Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.» Lūkas 18:42 Kungs Jēzus te izsakās ļoti dīvaini! Ceļmalā uz Jēriku sēdēja ubags. Izdzirdējis, ka garām iet Jēzus, viņš neatlaidīgi sauca: «Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!» Jēzus aicināja aklo pie sevis un to dziedināja. Pie ta»i Viņš teica dīvainus vārdus: «Tava ticība tev ir palīdzējusi.» Kad ubagam vēlāk jautāja: «Kas tev palīdzēja?», viņš droši vien atbildēja: «Man palīdzēja Jēzus.» Taču Jēzus saka: «Tava ticība tev ir palīdzējusi.» Dīvaini teikts! Kungs Jēzus šeit grib atklāti uzslavēt aklā ticību. Tik svariga ir īsta ticība! Kāda tad bija šī aklā vīra ticība? Vai arī tā varam vaicāt - kāda tad ir Dievam patīkamā ticība? Aklajam bija pareizā atzina par Jēzu. Viņš apliecināja: tas ir apsolītais Glābējs Dieva Dēls, iemiesojies cilvēkā caur Dāvida cilti. Bībele aizvien no jauna saka, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no Jēzus Kristus atziņas. Bet atziņa pati par sevi vien var būt nedzīva. Aklajam bija vairāk: viņš pilnīgā uzticībā atdevās Jēzus rokās. Tā ir glābjošā ticība: atzīt Jēzu par Glābēju un Dieva Dēlu un pilnīgi uzticēties Viņam. Šāda ticība glābj pat no elles. Kungs! Mēs ticam! Palīdzi mūsu neticībai! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

10. februāris Tad Jēzus viņam sacīja: «Esi redzīgs...» Un tūliņ viņš kļuva redzīgs... Lūkas 18:42-43 Tas bija nabaga cilvēks, kas sēdēja tur, ceļmalā pie Jērikas. Viņš bija akls. Turklāt ubagotājs. Mēs ļoti līdzināmies šim nabaga cilvēkam. Arī mēs esam ubagotāji. Mēs nemitīgi ubagojam pie pasaules, kaut taču tā mums dāvātu kaut drusciņu prieka. Lai tā mūs mierinātu un iepriecinātu. Taču pasaule jau pati ir tik nabaga - kā lai tā spētu mums sagādāt apmierinājumu un prieku? Pat visbagātākie šīs pasaules ļaudis paliek tikai drusku lasītāji, kamēr viņu dzīvē nav ienācis Jēzus. Viņš atbrīvo mūs no ubagošanas. Jo Viņš dod mums to, kas nepieciešams mūsu dvēselēm - apmierinājumu, prieku, mieru un cerību. Jā, bez Jēzus mēs ļoti līdzināmies nelaimīgajam ubagotājam. Arī mēs esam akli. Šis vīrs bija tumsības gūsteknis. Tā arī mēs esam tumsības apņemti. Jēzū ir atnākusi un uzaususi pasaules Gaisma. Bet mūsu acis ir pārāk aptumšotas, ieraudzīt un atzīt Viņu. Viņam pašam ir jāatdara mūsu garīgā redze. Ja esam ieraudzījuši savu pazušanas stāvokli, tad drīkstam saukt - kā reiz aklais pie Jērikas: «Jēzu, Tu Glābēj! Apžēlojies par mani!» Tad Viņš mūs dzird. Un vēl šodien saka: «Esi redzīgs!» Kad Jērikas aklā ubaga acis atdarījās, tad kā pirmo viņš redzēja sava Glābēja, Dieva Dēla Jēzus vaigu. Gluži tāpat ir, kad Viņš atdara mūsu acis. Tad mēs ieraugām Viņu, ar kuru Dievs mums ir dāvinājis Gaismu, Dzīvību un Pats Sevi. Kungs, atver mūsu acis un atsvabini mūs no vislielākajām ciešanām - ka mēs skaidrā dienas laikā nespējam redzēt! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

11. februāris Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdz, Dievu slavēdams. Lūkas 18:43 Kāds pacients tika izlaists no slimnīcas. «Daktera kungs,» - viņš jautāja, - «vai tagad es drīkstu sevi uzskatīt par veselu?» Ārsts atbildēja: «Vai tad ir kāda pilnīga dziedināšana? Mēs sakām -jūs esat atlabis.» Daudzi domā, ka Jēzus ir nācis uzlabot mūsu dzīvi. Tie ir maldi. Bībelē stāv: «Caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.» Tas taču ir tik skaisti - izdziedināta visa dzīvība! Mūsu teksts mums rāda, kā tāda izveseļošanās izskatās. Ceļmalā sēž kāds vīrs un ubago. Garām nāk Jēzus. Un notiek brīnums: aklais Viņam tic. Mūsu sirdīs tāda ticība Kungam Jēzum nerodas pati no sevis. Tā ir Svētā Gara darbs. Aklais nostājas Jēzus priekšā un rādīja Viņam savu postu. Tā noris mūsu dziedināšana -ja atzīstam savu bēdīgo stāvokli un to izklājam tā Kunga priekšā. Nākošais ir tas, ka aklais vīrs saņem Jēzus dziedināšanas vārdu un kļūst redzīgs. Tā viens vienīgs Dieva Vārds var apgaismot arī mūsu acis, ka mēs visu redzam it kā jaunā gaismā! «Viņš gāja Jēzum līdz», stāv rakstīts. Kādā senā dziesmā drastiski teikts: «Ak, ļauj pie Tevis pielipt / Kā dadzītim pie tērpa.» Tagad šī vīra dzīve ieguva jaunu vadību un jaunu virzienu. Tā aizvien noris tālākā dziedināšana. Un pēc tam? «Viņš slavēja Dievu.» Ļaudis, ko dziedinājis Jēzus, nav sēru karogi, bet cilvēki ar slavas dziesmām - sirdīs un uz lūpām. Kungs! Tu esi teicis: «Redzi, Es visu daru jaunu.» Dari šo darbu arī pie manis. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

12. februāris Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdz, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu. Lūkas 18:43 Tas bija kas ievērojams - Kungs Jēzus atdeva kādam aklam vīram acu gaismu. Tūkstošiem ļaužu mūsdienās apliecina; «Pie manis Jēzus ir veicis vēl ko lielāku: Viņš man ir piedevis visus manus grēkus. Ar savu krusta nāvi Viņš mani ir darījis par dzīvā Dieva bērnu. Viņš mani ir izrāvis no tumsības varas un pārstādījis sava Dēla Valstībā.» Jā, tas ir vēl kas lielāks! Tagad vēl pavērosim aklo, kas kļuva redzīgs. Par viņu lasām: «Gāja viņiem līdz, Dievu slavēdams.» Sekot un priecīgi slavēt Dievu - tas atklātībā sader kopā. Ir kristieši, kas seko Jēzum lielā nopietnībā. Viņš dzīvo un mums Viņam ir jāseko. Tomēr no šiem kristiešiem bieži rodas iespaids, ka šī sekošana ir kas smags un nomācošs. Ne nieka nav manāms no «prieka pie tā Kunga». Te kaut kas nesaskan. Un ir vēl citi, kuru mutes ārēji pārplūst no slavas un teikšanas, bet viņu dzīvē daudz kas nav kārtībā. Nevar manīt, ka viņi sekotu Kungam, kas nesa krustu uz Golgātu - lai mirtu. Arī te kaut kas nesaskan. Ar nopietnību sekot Kungam Jēzum un slavēt dzīvo Dievu par Viņa Glābšanu - kur tas apvienojas, tur cilvēks ir patiesi izglābts un iegājis Dieva Valstībā. Kungs! Kungs, dāvini mums pareizo, Svētā Gara veidoto stāvokli Dieva Valstībā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

13. februāris Vīrs gāja viņiem līdz, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu. Lūkas 18:43 Auto ilgi stāvējis aukstumā. Uzspiežu starterim. Nekas nenotiek. Satraucošas sekundes! Beidzot motors ierūcas «tir-tir-tir». Tālāk viss norit kā jau parasts. Aizdedzes moments - lūk, kas ir svarīgākais! Arī priekš Debesu Valstības dažkārt vajadzīga tāda aizdedze. To redzam arī šeit. Kungs Jēzus ir dāvinājis acu gaismu aklajam vīram, kas ceļmalā ubagoja. Pilns pāri plūstoša prieka, izdziedinātais sāk slavēt Dievu. Man liekas, it kā es dzirdētu viņa aizsmakušo, nopūlēto balsi dziedam: «Teici to Kungu, to Godības Ķēniņu svētu...» Līdz šim ļaudis ir stāvējuši viņam apkārt, klusēdami. Citi saīguši, ka Jēzus ielaidies ar tādu dīkdieni un viņus nemaz nav ievērojis. Citi aizkustināti jautā: «Kas šis Jēzus tāds ir?» Bet pāri visam atskan slavas dziesma - ne skaisti, bet skaļi un no sirds. Ļaudis izbrīnījušies klausās. Un tad tā satver arī viņus. Pievienojas kāda dreboša balss. Tad vēl kāds dobjš bass. Un nu jau daudzi dzied līdz. Beidzot atskan brāzmains dziedājums: «Un visa tauta to redzēdama, deva Dievam godu.» Neievērojamais ubags aizrāva līdz ļaužu pulku slavēt Dievu. Cik daudzi kristieši un sludinātāji nopūlas panākt šādu «iniciatīvas aizdedzi». Bet «mašīna» nekust Kur ir vaina? Kungs! Dari mūs par Gara piepildītiem ļaudīm, kas izstaro prieku pie tā Kunga! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

14. februāris Bet tie bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzalemi. Un Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie iztrūcinājās, un bailēs tie Viņam sekoja. Marka 10:32 Jēzus Kristus krusts ir magnēts! Kungs Jēzus iet uz Jeruzalemi. Mācekļi pavisam noteikti zin, ka tur gaidāms nāvīgs ienaids. Lai nerastos nekādas ilūzijas, Jēzus pats norāda| «Tie Mani sitīs krustā.» Tagad mācekļu stāvoklis ir tāds, ka viņi varētu atkāpties. Neviens taču viņus nespiež iet Jēzum līdz. Viņi varētu atgriezties pie savas zvejniecības. Viņiem nav nepieciešams iet krusta ceļu. Un - viņi arī negrib to. Bailes ir sagrābušas viņu sirdis: «tie iztrūcinājās un baidījās.» Un tomēr - «tie Viņam sekoja.» Viņiem to nevajadzēja. Viņi to negribēja. Un tomēr viņi gāja. Tāds magnēts ir Kristus krusts. Tas pievelk un cilvēku sirdis velk līdzi. Liekas gan, it kā bailes beidzot pārvarētu mācekļus, kad Jēzus apcietināšanas brīdī tie bēg un paslēpjas. Taču - krusts bija stiprāks. Šis magnēts viņus vairs neatlaida. Mums ir saglabājusies Pētera vēstule. «Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.» Arī no mācekļa Jāņa mums ir vēstules. Tajās ir slavināts Jēzus krusts! «Jēzus Asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.» Jā, Jēzus krusts ir stiprs magnēts. Mācekli atvairījās no šī pievilkšanas spēka, bet tas viņus beidzot pārvarēja. Kaut tas tā notiktu arī ar mums! Kungs! Piedod mums mūsu pretošanos Tava krusta pievilkšanas spēkam! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

15. februāris Tad viens no divpadsmitiem, saukts Jūda Iskariots, nogāja pie augstajiem priesteriem un sacīja: «Ko jūs man dosit, es jums Viņu nodošu?» Un viņi iedeva tam trīsdesmit sudraba gabalus. Mateja 26:14-15 Cik vērts Jēzus ir mums? Par Jēzu Bībele saka: «Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu Mūžīgo Dzīvību.» Tātad cik vērts Jēzus ir mums? Jūda ir skaidri atbildējis uz šo jautājumu: trīsdesmit sudraba gabalus. Mūsu naudā tas ir 84 markas. Tas ir daudz vai maz? Es atrodu, ka tas īstenībā vēl ir ļoti daudz. Kad uzskatu vairumu savu laika biedru, tad jākonstatē: viņi atdod Jēzu, neprasīdami par Viņu gluži neko. Mūsu laikmets Jēzu izmet kā kādu vecu, mantotu mēbeļgabalu, kas vairs neiederas modernā dzīvoklī un ko arī vairs nepērk neviens senlietu tirgotājs. Jūdam Jēzus tomēr bija 84 markas vērts. Cik smieklīga summa! Ir ļaudis, kuriem Jēzus ir daudz vairāk vērts. Bībele ziņo par kādu jaunu vīru Stefanu. Viņam Jēzus bija dzīvības vērts. Viņš labāk ļāva sevi nomētāt akmeņiem, nekā nodot savu Glābēju. Viņam ir radušies daudz sekotāju - līdz pat mūsdienām. Pirms mēs atbildam, lai uzklausām, cik mēs esam Jēzum vērti. Atbilde skan: visu! Mūsu labad Viņš atstāja Debesu Godību, mūsu labad izcieta Dieva tiesu par grēku pie krusta. Tas mums jāapdomā un tad jāatbild: cik mums ir vērts Jēzus! Kungs Jēzus! Kļūsti Tu mums dārgāks par visu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

16. februāris Kad Jēzus sēdēja pie galda, tad kāda sieva nāca; tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un tīru nardes eļļu, un trauciņu sasitusi, tā to lēja uz Viņa galvu. Marka 14:3 Tātad Jēzus dzīvē dīvainā kārtā reiz priekšā nāk arī ļoti dārga parfimērijas pudele. Jēzus sēž pie viesību galda. Te uzreiz pie Viņa piesteidzas kāda sieva un izlej uz Viņa galvu dārgu rožūdeni. Viņa ir tik uztraukta, ka trauku nemaz neatver, bet vienkārši salauž. Vai tā ir kāda eksaltēta persona? Ak, nē! Te mēs redzam kaut ko lielu: ticības degsmi - degsmi priekš Dieva, kas atklājies cilvēkā. Bieži jālasa reklāmu par atspirdzinošu dzērienu, kas baudāms «ledus-auksts». Šodien rodas iespaids, it kā mēs, kristieši, arī gribam reklamēties ar ledusaukstu kristietību. Bībele to nepazīst Kad abi Emmaus mācekļi pazina savu Augšāmcēlušos Kungu, viņu pirmais vārds bija: «Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā?» Apustulis Pāvils saka: «Mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība.» Tā ir ticības degsme! Te mēs redzam sirdis, kuras Jēzus ir iededzinājis uguni. Cik nožēlojama ir mūsu saltā kristietība! Kā tā varētu mainīties? Mūsu mīlestība uz mūsu Glābēju augs tik, cik mēs būsim pildīti un pārņemti no Viņa mīlestības. Viņa pāri plūstošo, kvēlo mīlestību mēs atrodam pie krusta, kur Viņš kļūst mūsu Galvinieks, kas par mums iestājas pie Dieva, kur Viņš samaksā mūsu grēku parādus. Kungs mēs atzīstamies savā ticības aukstumā. Dodi arī mums degošas sirdis! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

17. februāris Jēzus ceļas... ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt. Jāņa 13:4-5 Lielā viesnīcā mudž no ļaudīm, kas gatavi pakalpot viesiem: tur ir virssulaiņi frakās, ēdienu pienesēji baltās vestēs, iespaidīgi portjē un eleganti veikalveži. Kāpņu lejasgalā stāv mājkalpotājs zaļā priekšautā viņš spodrina apavus un nes koferus* Jēzus ciešanas sākas, apsienot šo «zaļo priekšautu». Ar to Viņš uzskatāmi parāda, ka grib būt Tas, kas nes nastas un tīra apavus - jeb pēc tā laika ieraduma - mazgā putekļainās kājas. Dieva Dēls, visu kungu Kungs kā mājkalpotājs! Te aizraujas elpa. Ja tas ir tā, tad mēs nevaram Viņu vairs apvainot, ja Viņa pakalpojumus nepieņemam vai arī neesam pieņēmuši. Daudzi savus dzīves koferus nes paši. Viņi slepus nēsā sev līdzi savu nepiedoto grēka nastu. Viņi vieni paši grib atrisināt savas dzīves problēmas. Viņi savas dzīves netīrumus grib nomazgāt paši. Cik aplami! Dieva Dēls ir apjozies mājkalpotāja priekšautā. Viņš sauc: «Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.» Pieņemsim Viņa pakalpojumus! Jēzus zaļais priekšauts ir godības pilnais cerības karogs visiem, kas ir piekusuši un pārpūlējušies, kas ir netīri un nezin, kā lai kļūst tīri. Nodosim Viņam sevi pašus un visu, kas mums ir! Kungs Jēzu! Mēs Tev pateicamies, ka Tu esi mūsu Glābējs! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

18. februāris Jēzus ceļas... ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt. Jāņa 13:4-5 Tas bija ilgi - jo katrs māceklis nāca atsevišķi pēc kārtas. Tas ir svarīgi! Kāds moderns valstsvīrs ir teicis: «Mums jāizved globālā stratēģija», t.i., valstsvīram jāpatur acīs visa pasaule. Arī Jēzus vada globālu stratēģiju. Karādamies pie krusta, Viņš mira par visu pasauli. «Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu,» saka Bībele. Un «Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi.» Tas ir kas liels! Arī kristiešiem vajadzētu domāt lielās kategorijās! Bet - te ir mūsu sīkā ikdienas dzīve ar savām vajadzībām, problēmām un kārdinājumiem. «Jā,» - mēs spriežam - «ir jau labi un jauki, ka Jēzus grib mantot visu pasauli. Taču, ja raugos savā ikdienā, tad nevaru atrast nekādu sakaru starp plašajiem Dieva vispasaules plāniem un manu mazo dzīvi. Tad man liekas, it kā es savā šaurajā istabā gribētu novietot kādu milzīgu kravas automašīnu. Tādēļ kāju mazgāšana ir tik svarīga. Ar to Kungs Jēzus it kā gribētu sacīt: «Redzi, Es domāju tevi - gluži personīgi. Tev vienam Es gribu kalpot. Gribu tevi personīgi mazgāt no taviem grēkiem.» Evaņģēlijs ir visas pasaules lieta. Tomēr vienlaikus tā ir arī vispersonīgākā lieta. Bībele gan saka: «Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli...», bet tad seko turpinājums un tas jau ir gluži personīgi domāts: «Ļaujieties salīdzināties ar Dievu!» Kungs, liec man aptvert abus: Tavu glābšanu visai pasaulei un Tavu glābšanu manis labā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

19. februāris Jēzus ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt. Jāņa 13:5 Katrai pilsētai ir savs ģerbonis. Ja gribētu izvēlēties ģerboni Jēzus Kristus draudzei, tad vajadzētu izvēlēties mazgājamo trauku. Tas skan mazliet jocīgi komfortablu vannas istabu laikmetā, kur mazgājamās bļodas izmirst. Un tomēr... Mazgājamais trauks, ko Dieva Dēls nes savās rokās, rāda Jēzus darbības galveno līniju! Jēzus grib kalpot! Nesen kāds vīrs man teica: «Tas taču vienalga, vai ir budists, muhamedānis vai kristietis. Ka tikai izturas godīgi!» Es viņam atbildēju: «Tā jūs runājat tādēļ, ka neesat ne kristietis, ne arī kas cits. Klausieties visās reliģijās cilvēkam jākalpo Dievam. Bet Evaņģēlijā mums tiek pasludināts: Dievs grib kalpot mums, cilvēkiem, caur Jēzu. Vai tas nav kas ļoti liels? Mazgājamais trauks arī norāda, kā Jēzus mums grib kalpot: Viņš rūpējas par mūsu šķīstīšanu! Pravieša Jesajas grāmatā stāv šausmīgi vārdi: «Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps.» Tā ir patiesība! Tādi mēs izskatāmies Dieva priekšā! Ja te vēl pievienojam vārdu no Jaunās Derības: «To iegaumējiet: nevienam netīram nav vietas Kristus un Dieva Valstībā!» tad atjēdzam, cik nepieciešama mums ir šķīstīšanās, ko sniedz Jēzus ar savām Svētajām Asinīm. Mazgājamais trauks rāda arī galveno virzienu sekošanā Jēzum. Jēzus saka: «Es jums priekšzīmi esmu devis.» Kas pieder Jēzum, tas atzīst patmīlīgas dzīves nožēlojamību, kur viss griežas tikai ap sevi pašu. Tādu cilvēku Svētais Gars spiež kalpot citiem. - . Kungs! Lai Tavs mazgājamais trauks būtu mūsu ģerbonis. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

20. februāris Jēzus sacīja: «Kas ar Mani mērc savu roku bļodā, tas Mani nodos.» Mateja 26:23 Divas rokas tvēra pēc diviem maizes kumosiem un vienlaikus tos iemērca viras bļodā. Tas bija - Jēzus roka un Jūdas roka. Tas notika vakariņu laikā pirms Jēzus nāves. Divas rokas sastapās. Šai mirklī notika kas briesmīgs: Jūdam noslēdzās kāds ilgs viņa dzīves posms. Viņš atsacījās no Jēzus un pilnīgi apņēmās Viņu nodot. Un Jēzus šai brīdī atlaida Jūdas roku. Būsim skaidrībā: Jūda nebija kāds bezdievīgs cilvēks. Tieši otrādi! Jūda bija kristīgs vīrs. Gadiem ilgi viņš bija ceļojis kopā ar Jēzu. Kopā ar savu Kungu viņš bija piedzīvojis lielas un brīnišķas stundas. Katrs viņa personā saredzēja kristieti. Un tādam Jēzus pieļāva krist! Tādu Viņš beidzot atmeta. Viņš sāpīgi saka: «Vai tam cilvēkam...!» Jūda jau sen pirms tam bija sācis spēlēties ar grēku. Protams, bija vairākkārtēji Jēzus tvērieni pēc šā vīra dvēseles un pūles ap to, jo tik ātri un viegli mūsu Kungs un Glābējs nevienu cilvēku neatmet Tomēr pie Jūdas mēs redzam - tas tā var notikt. Kristiešiem, kas ar savu Glābēju nopietni nerēķinās, tas ir jāzin. Šeit ar atsevišķu cilvēku notika tas, kas vēlāk Jeruzaleme ar veselu tautu. Gadiem ilgi Jēzus bija saucis un aicinājis. Ļaudis drīkstēja Viņu klausīties. Tie varēja arī aiziet Tie varēja atnākt. Viņu sirdīs droši vien norisinājās cīņas un svārstības. Bet tad pēkšņi pienāca stunda, kurā vajadzēja izšķirties galīgi. Tad viņi atsacījās no Jēzus! «Sist Viņu krustā!» Kungs! Palīdzi mums pilnīgi un nedalīti atgriezties pie Tevis! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

21. februāris Tad Jēzus aiziet ar saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Ģetzemane, un saka mācekļiem: «Nosēdieties šeitan, Es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.» Un Viņš... sāka skumt un baiļoties. Mateja 26:36-37 Mums visiem kādreiz pienāks mirklis, kad ar šausmām izjutīsim: man jāmirst! Mirklis, kurā mūs pārņem nāves izbailes. Tādas izbailes piedzīvoja arī Kungs Jēzus, tur, Ģetzemanes dārzā. Mūsu teksta vārdu var tulkot arī: «Viņš sāka šausmināties.» Grieķu pamattekstā te lietots vārds, kad cilvēks pēkšņi ierauga kaut ko tādu, kas ierosina šausmas. Šai nakts stundā arī Jēzus ieraudzīja šausmīgo - Viņš ieraudzīja nāvi. Ne «saldo nāvi», kas dvēseli atbrīvo no miesas važām. Nē! Viņš ieraudzīja īsto nāvi, kura - kā saka Bībele - ir «grēka nopelns», Dieva tiesas zobens. Viņš ieraudzīja «to, kam nāves vara, tas ir velnu.» Nāvi, kas ir Dieva lāsts pār kritušo cilvēci. Viņš redzēja izbaiļu valdnieku, kas izdzēš mūsu acu gaismu, lai to atkal iededzinātu Dieva tiesas priekšā. Jēzus redzēja patieso nāvi, un tā Šausmināja Viņu. Kāda gan daļa ar šo nāvi ir Svētajam Dievam un Dieva Dēlam? To sapratīsim tikai tad, ja uzklausīsim Bībeles vēsti: Viņš ir izcietis par mums vietniecības nāvi! Viņš cīnījās ar nāvi, tur, Ģetzemane, lai mēs, izglābti no nāves šausmām, varētu mirt svētīgi un mierīgi un aiziet pie Viņa mājās. Kā mums, kas esam nāves apzīmogoti un nāvei nolemti, kā mums būs meklēt no visas sirds šo Glābēju no nāves! Kungs! Tu esi izbaudījis nāves šausmas, lai mums būtu dzīvība. «Kungs, lai Tavas nāves mokas un pie krusta stieptās rokas nav par mani veltīgas.» Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

22. februāris Jēzus lūdza Dievu, sacīdams: «Mans Tēvs, ja šis kauss nevar man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.» Mateja 26:42 Kādreiz pirms gadiem biju Šveicē un kopā ar draugiem uzkāpu Engadinas kalnu virsotnē. Toreiz tur vēl nebija neviena ērta kalnu vilciena. Mans draugs parādīja šo kalnāju no tālienes. Tad man tas nelikās tik varens. Bet kad milzīgajam klintājam biju pienācis pavisam tuvu, tad mani sagrāba bailes, vai tur varēšu uzkāpt Tas ir vājš attēls tam, kas ar Jēzu notika Ģetzemanes dārzā. Savas zemes dzīves laikā Viņš nemaldīgi tuvojās krustam. Bet nu nāves siena paceļas tik baiga un draudoša un tik tuvu Viņa priekšā. Šais briesmās Viņa lūpas čukst klusu lūgšanu: «Mans Tēvs! Vai nav cita ceļa?» Tēvs Viņam norāda: nav neviena cita! Tagad Jēzus ir gatavs upurēties. Te Viņš šo ceļu ir gājis mums pa priekšu. Katram kristietim nāk tumšas stundas, kad Dievs no mums atprasa kādu upuri. Viņš varbūt mums saka: «Atmet savu grēku!» jeb «sarauj šīs saistības!» Vai arī Viņš atņem mums kādu mīļu cilvēku vai īpašumu, vai kādu izcilu stāvokli. Kā tad lai mēs, nabaga vāji ļaudis, ar visu to tiekam galā? Tad lai raugāmies uz mūsu Glābēju Ģetzemanē, kā Viņš tur uzņēmās savu nastu. Tie ir lielie notikumi, kas noris klusībā, kad cilvēki savas dzīves izšķirīgās stundās noslīgst ceļos blakus savam Glābējam nāves cīņā un upurē līdz ar Viņu savu sirdi un visu. Tad tie piedzīvo to, kas rakstīts 34. psalmā: «Uzlūkojiet Viņu un tuvojieties Viņam priecīgi, tad jūs starosit, un jūsu sejas nepazīs pazemojuma.» Kungs! Kas Tu mums esi gājis pa priekšu, nes arī mūs cauri! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

23. februāris Un Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no divpadsmitiem, un viņam līdzi liels ļaužu pulks no augstiem priesteriem un tautas vecajiem ar zobeniem un nūjām. Mateja 26:47 Kliedzieni un ieroču šķindoņa pārtrauca Ģetzemanes dārza klusumu. Te ir stāstīts par divējādiem vajātajiem. Vieni ir «zobena nesēji». Tie ir oficiālie, īstie karavīri. Tiem pievienojušies vīri ar «nūjām». Cik savādi! Vai tās bija niedru nūjas? Vai aizkaru stieņi? Ko lai domājam par tiem? Jaunās Derības grieķu tekstā te lasām vārdu «xylos». Tas nozīmē vienkārši «koks». Tātad ar koka nūjām viņi izgāja pret Dieva Dēlu, ar pātagām. Tas ir satriecoši! Dievs sūta savu Dēlu, lai mums caur Viņu būtu «dzīvība un visa pārpilnība», bet cilvēks iet pretim šai Mīlestībai ar pātagām un nūjām. Aplamā, ļaunā cilvēka sirds! Ir arī Vecās Derības tulkojums no ebreju valodas grieķu valodā. Un še vārds «xylos» nāk priekšā kādā nozīmīgā vietā. Ar šo vārdu ir nosaukts koks, no kura Ādams un Ieva ēda nepaklausībā Dievam. Tas ir «grēka koks». Jā, ar grēka koka pātagām cilvēks izgāja pretim Jēzum. Katru reizi, kad vieglprātīgi grēkojam, arī mēs ņemam rokā «grēka koku» pātagu un izejam pret Jēzu. Cik milzīgs ir kļuvis šis pūlis, kopš tās nakts Ģetzemanē! Cik bieži, grēkodami, tam esam pievienojušies arī mēs! Tādēļ pret grēku nedrīkstam vieglprātīgi izturēties. Pat ja pasaule tā darītu! Kas pieder tam Kungam, tam jāzina, kādas sāpes tas sagādā Glābējam. Kungs! Piedod, ka tik bieži Tevi esam apbēdinājuši. Dod mums Savu Garu, kas mūs pārvērš Tavā līdzībā. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

24. februāris Bet Pēteris Tam sekoja no tālienes... noskatīties, kā viss beigsies. Mateja 26:58 Lūk kur! Skatīties Jēzus ciešanās! Saistīts naktī Jēzus tiek aizvests no tumšā Ģetzemanes dārza. Tagad kļūst kā teātri: uz skatuves norisinās mežonīga scēna. Pēteris ir nosēdies kā skatītājs parterā. No tā brīža viņam blakus ieradušies daudzi skatītāji, kas ar lielāku vai mazāku ziņkāri grib noskatīties notikumu risinājumā. Ko šai brīdī pārdzīvoja Pēteris? Bībelē burtiski teikts, ka viņš gribēja «noskatīties, kā viss beigsies.» Nē, kā viss beidzās, viņš neredzēja. Tādēļ, ka ar Jēzus saņemšanu un sagūstīšanu sākās lieta, kas nav beigusies vēl šodien. Jēzus kļuva piesists krustā, aprakts un augšāmcēlies. Viņš ieņēma troni pie Tēva labās rokas. No tā laika Tēvs ar Svētā Gara palīdzību velk pazudušos grēciniekus pie sava Dēla. Šis notikums turpinās vēl visā mūžībā, līdz nodibināsies Jaunā Pasaule, kurā mūžīgi izglābtie slavēs Dieva Jēru. Pēteris ne tikai neredzēja «beigas», ko viņš gribēja redzēt. Notika kas vairāk: pēkšņi viņu ierāva notikumā. Viņam uzbruka karavīri. Viņš aizliedza savu Glābēju un atklāja pats sevi kā caurcaurēm pazudušu cilvēku. Kad vēlāk Augšāmceltais Kungs viņam norādīja uz krustu kā grēku salīdzinātāju, viņš ticēja un kļuva Krustā Sistā liecinieks. Nē, viņš vairs nepalika skatītājos. Viņš kļuva līdzdalībnieks. Jā, vēlāk arī viņš pats mira pie krusta. Jēzus ciešanām neder skatītāji. Te nav neitrāla stāvokļa. Ja mēs līdz ar Pēteri nekļūstam to līdzdalībnieki, tad kļūstam «grēkā apcietināti». Abos gadījumos ar mums un mūsos kaut kas notiek. Kungs! Lai Tava nāve kalpo mums uz dzīvību! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

25. februāris Tur stāvēja kalpi un sulaini, kas no oglēm bija sakūruši uguni un sildījās, jo bija auksts; bet arī Pēteris bija nostājies pie viņiem un sildījās. Jāņa 18:18 Uguns ir reizē atbaidoša un vilinoša. To esam piedzīvojuši, redzot degam kādu māju: tas bija baismīgi, bet arī saistoši. Pagāniskajiem grieķiem kāda teika stāsta par uguns divējādo dabu: uguns iesākumā esot piederējusi dieviem, bet Prometejs to nozadzis. Tā uguns esot dievišķa, bet pie tās saistoties arī noziegums. Tā tas bija arī ar uguni, kas naktī pirms Jēzus nāves dega augstā priestera pagalmā un sildīja salstošos. Tā pievilināja arī Pēteri: «Nāc taču šurp! Neesi tik bailīgs! Jūs Jēzus ļaudis - taču labprāt biedrojaties! Tikai mierīgi iestājies starp bezdievīgajiem kalpiem! Še ir silti! Še tu uzzināsi jaunumus!» Pēteris nāca - un pie šī ugunskura aizliedza savu Kungu un Glābēju. Viņš krita un kļuva par izsmieklu ļaudīm. Pasaulē deg daudz tādu velna ugunskuru. Par to būs domājis arī Pēteris, vēlāk rakstīdams par pavestajiem: «Jo, ja tie, kas pasaules gānekļiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums.» Pēc kādas lekcijas pie manis pienāca jauns cilvēks un atzinās: «Nāku no ticībā dzīvas ģimenes, bet, ieņemot vietu lielpilsēta, mani pievilka tūkstošiem uguņu. Un tā es aizliedzu savu Kungu un pazaudēju visu.» «Apsargā savu sirdi jo modrīgi! Jo no tās iziet dzīvība,» - saka Bībele. Kungs, palīdzi mums uz to un pasargi Tu mūs! Āmen

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

26. februāris Tur stāvēja kalpi un sulaini, kas no oglēm bija sakūruši uguni un sildījās, jo bija auksts... Jāņa 18:18 Nakts pār Jeruzalemi! Visi guļ. Tikai augstā priestera pilī deg lāpas. Te stāv saistītais Jēzus - augstās garīdznieku domes priekšā - kā apsūdzētais. Pagalmā deg uguns, pie kuras sildās gaidošie tiesas sulaini. Šī uguns ir zīme tam nemieram, ko Jēzus ienesis šai pasaulē. Bez Jēzus šie kalpi mierīgi gulētu savās gultās. Bez Jēzus romietis Pilāts varētu nākamā rītā mierīgi izgulēties. Nu viņam vajadzēja jo agri piecelties, lai ieņemtu nostāju attiecībā pret Jēzu. Bez Jēzus iespaidīgais vīrs Sauls pēc vairākām sēdēm varētu mierīgi gulēt tālāk. Bet pēc sastapšanās ar Augšāmcelto Kungu viņš lielā nemierā savā vientuļajā Damaskas istabā sauca uz Dievu, lai Viņš to izglābtu no mūžīgās dusmības un sodības. Bez Jēzus arī šodien tūkstošiem ļaužu gulētu grēka un paštaisnības miegā, tie, kas tagad apliecina: Viņš mūs ir uzmodinājis no miega un vedis mūs jaunā dzīvē - sadraudzībā ar Dievu. Bez Jēzus arī šodien pasaule, iespējams, būtu «mierīgāka». Bet tagad ar apokaliptiskām vētrām tā nobriest Kunga Jēzus atnākšanai Godībā. Jaunatnes kustības laikmetā labprāt esam iededzinājuši naksnīgās ugunis. Bet tad mums ir nācies dziedāt: «Tu vien, Kungs, šai pasaulē Aizdedz īsto uguni... Lai ar* mūsu sirdīs kvēli liesmo tas...» Jā, Kungs! Dodi, lai caur svētīgu nemieru mēs nākam pie īstā Dieva miera sirdīs! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

27. februāris Un tūdaļ gailis dziedāja. Mateja 26:74 Kāds smieklīgs putns ir gailis! Cik viņš lielīgi staigā un apkārt vien griežas! Kad redzu augstprātīgus ļaudis, tad man aizvien jādomā: «Lielībnieks gailis.» Jā, gailis atgādina daudz ko cilvēcisku. Viņš pazaudē savu komisko cienību, kad dzenas pakal vistām - miesīgo dzinu varā saistīto cilvēku attēls! Un tāds niekkalbis gailis spēlē tik lielu lomu Kunga Jēzus ciešanu stāstā? Kā tas iespējams? Kungs Jēzus to lieto, lai atskurbinātu savu mācekli Pēteri. Tikai pāris stundu pirms šī gaiļa dziedāšanas Pēteris teica lielus vārdus, ka tas Kungs varot uz viņu droši paļauties. Bet tas Kungs viņam atteica: «Šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.» Tagad Jēzus stāv saistīts tiesas priekšā. Ārā, pagalmā, kāda meita piesit Pēterim pie pleca: «Tu arī piederi šim Jēzum.» Pēteris īgni atvairās. Drīz pēc tam vēl pāris karavīru atkārto to pašu. Izbijies Pēteris sāk lādēties un deklarē: «Es tādu Jēzu nepazīstu!» - un tūdaļ gailis dziedāja. Nu Pēteris attopas. «Un viņš izgāja ārā un gauži raudāja.» Par sevi pašu! Bībele ir pilna ar tādiem piemēriem, kur cilvēki mācās pazīt sevi pašu, savu grēku un savu pazušanas stāvokli Dieva priekšā. Vai arī mums ir nākusi tāda stunda? Vai arī mūsu dēļ gailis ir dziedājis, lai mēs spētu iepazīt savu pazudušo sirdi? Tad arī ir klāt stunda, kurā mēs varam atrast savu Glābēju, kas mūs dara taisnus Dieva priekšā. Kungs! Māci mums pazīt sevi pašu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

28. februāris Tad visi sacīja: «Tātad Tu esi Dieva Dēls?» Un Viņš tiem sacīja: «Jūs sakāt, ka Es Tas esmu.» Lūkas 22:70 Kāds tumšs, drūms nakts notikums! Jēzus, saistīts važās, stāv savas tautas augstās domes priekšā. Ārā ir tumša nakts. Bēdīgi pland lāpu liesmas. Jau stundām ilgi velkas pratināšana - veltīga un bezjēdzīga. Beidzot nonāk pie lietas: «Vai Tu esi Dieva Dēls?» Un tagad uzreiz ir tā, it kā paliktu pavisam gaišs. Jēzus skaidri atbild: «Jā, Es esmu Dieva Dēls.» Viņš atkārto savu agrāko liecību, ko Viņš kādreiz ir teicis tautai: «Es esmu no Augšienes, jūs piederat šai pasaulei.» (velnam). Ar šo liecību pasaulē izlīst spoža gaisma. Mums vairs nav nedroši jāprasa: «Kur tad ir Dievs?» Savā Dēlā Jēzū Kristū Viņš ir atnācis pie mums! Tagad Dievs vairs nav apslēptais Dievs. Viņš ir sadragājis sienu, kas Dievišķo pasauli šķīra no mūsējās. Viņš ir apmeklējis un izglābis savu tautu. Tagad vairs mums nav sapīkušiem jājautā, kā Dievs pasaulē var pieļaut tādu postu. Viņš ir devis nepārprotamu, varenu savas mīlestības pierādījumu - savu Dēlu! Kad Jēzus izteica liecību par sevi pašu, tad tautas vecajie sauca: «Kādas liecības mums vēl vajaga? Jo mēs paši to esam dzirdējuši no Viņa mutes.» Tā sakām arī mēs! Augstās tiesas locekļi aizslēdza savas sirdis Dieva Atklāsmei Jēzū. Tā var darīt. Bet tas ir baismīgi. Labāk pieņemsim Dieva Dēlu, kas nāca no Dieva un mūsu dēļ atdevās krusta nāvē. Ticēsim Viņam no visas sirds! Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka Tu pie mums atnāci no Tēva pasaules! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

29. februāris Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: «Viņš ir Dievu zaimojis.» Mateja 26:65 Kādēļ šodien neviens vairs neuztraucas par Jēzu? Kādēļ neviens nesaplēš savas drēbes? Varbūt mēs vēl nepavisam neesam aptvēruši, kas ir JĒZUS? Tas notika Jēzus tiesas procesā naktī pirms Lielās Piektdienas. Lieta nevirzījās uz priekšu. Tad augstais priesteris pielēca kājās un jautāja: «Pie dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums; vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?» «Es tas esmu,» - teica Jēzus. «Drīz Es sēdēšu pie Dieva labās rokas, un reiz atnākšu Godībā.» Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sauca: «Viņš zaimo Dievu! Nāvi Viņam!» Šis vīrs saprata tik daudz, ka Jēzus par sevi ir izteicis ko lielu. Viņš aptvēra: «Ja šis Jēzus saka patiesību, tad mans prātiņš var iet gulēt. Vai tad tas nav pret jebkuru saprašanu, ka Dievs pie mums ir atnācis šai nabaga gūsteknī?» Viņš sev saka: «Ja šim Jēzum taisnība, tad Romas ķeizars, mēs un visi varenie virs zemes tiksim pieciest! tikai uz laiku. Tad jau visa vara pieder šim saistītajam vīram.» Augstais priesteris zina: pret šo Jēzu pastāv tikai divas iespējas - vai nu Viņu nonāvēt, vai arī Viņam ticēt, zemoties Viņa priekšā un Viņu pielūgt. Šādas izšķiršanās priekšā atradās ne tikai augstā garīdznieku tiesa Jeruzaleme. Šādas izšķiršanās priekšā stāvam arī mēs šodien. Mums no jauna Jēzus ir jānokauj savās sirdīs. Vai arī mums jāpiekrīt Viņam un jānodod sevi Viņa īpašumā. Kungs! Mēs Tev pateicamies par Tavu skaidro pašapliecību! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

1. marts Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes... Mateja 26:65 Žēl skaistā, greznā tērpa! Cik bieži augstais priesteris tajā bija staigājis cauri templim! Pie tam ar pārliecību: «Esmu patīkams Dievam un cilvēkiem!» Vai mēs neesam tādi paši kā šis vīrs? Mums taču arī ir pārliecība, ka esam patīkami Dievam. Neredzamā kārtā arī mēs nesam šo grezno tērpu. Bībele savā īpatnējā valodā to sauc par «paštaisnības skrandām». Mums jāzin: šis tērps ir skaists tikai mūsu pašu acīs. Dieva acīs - tā mums saka Dieva Vārds - tās ir «nešķīsts, sārņains tērps.» Lai saplēšam arī mēs savas paštaisnības drēbes! Tad Dieva priekšā mēs stāvēsim nabagi, kaili un kā pazuduši grēcinieki un tad Jēzus mums dāvinās jaunu tērpu: žēlastības taisnību, ko Viņš mums ir sagādājis pie krusta. Reiz sēdēju pie kāda saimnieka. Viņš bija slims uz nāvi. Es viņu uzslavēju, ka viņš daudz darījis jaunatnes labā - par saviem līdzekļiem uzcēlis skaistu jauniešu mītni un veltījis tiem daudz rūpju un laika. Viņš noraidoši pamāja ar roku, it kā aizslaucīdams manus vārdus, un teica: «Lūk, še kāds nabags grēc'nieks nāk, kas tik uz Jēzu cerēt māk.» Te es piedzīvoju, ka kāds cilvēks saplēsa savas paštaisnības grezno tērpu un ticībā apvilka žēlastības drānas, ko dāvina Jēzus. Jesaja saka: «Es priecājos lielā priekā par to Kungu, mana dvēsele ir līksma par manu Dievu! Jo Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs.» Kungs! Mēs Tavā priekša varam pastāvēt tikai žēlastības tērpā, palīdzi mums ticībā meklēt šīs drēbes! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

2. marts Tad augstais priesteris saplēsa savas drebēs un sacījās «Viņš ir Dievu zaimojis.» Mateja 26:65 Skolnieks būdams, es reiz kļūdaini izrēķināju matemātikas uzdevumu. Skolotājs paņēma sarkanu zīmuli un visu pārsvītroja. Es biju noskumis. Mūsu teksta stāstā kāds vīrs izsvītroja pats sevi. Jēzus tiesas procesā, saplēšot savas drēbes, augstais priesteris nesaplēsa kādu ikdienas uzvalku. Viņš nesa augstā priestera tērpu. Šai amata tērpā viņš iegāja tempļa vissvētākajā vietā, lai ar asinīm panāktu grēcinieku salīdzināšanu Dieva priekšā. Par šo tērpu Dieva bauslībā teikts: «Bet augstajam priesterim savu brāļu starpā, kura galva ir svaidīta ar svaidāmo eļļu un kas ticis svaidīts, un iesvētīts, un apģērbts ar svētām drēbēm, tas lai audzē brīvi uz savas galvas matus, un viņš lai nesaplēš savas drēbes.» Un tagad šis augstais priesteris tomēr to darīja! Viņš izdarīja kaut ko tādu, kas viņam pašam nebija skaidrs: izsvītroja sevi uz savu cilvēcisko priestera amatu! Mūsu teksts rāda aizgrābjošu ainu: še, viens otram pretī stāv divi priesteri - cilvēciskais un Dievišķais. Augstajam priesterim, izsvītrojot pašam sevi, kļuva skaidrs: no šā brīža spēkā stājas vairs tikai Dievišķais Jēzus Priestera Amats. Viņš kļūst par Vienīgo Augsto Priesteri debesīs. Raugiet, kā Viņš dodas uz Golgātu, lai salīdzinātu pasauli ar Dievu; Augstais Priesteris Jēzus soļo uz altāri. Šis altāris ir krusts. Upuris - Viņš Pats. Viņš ir «Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.» Viņš ir reizē Priesteris un upuris. Tagad mums ir paša Dieva pilnvarots priesteris: Jēzus! Tagad mums ir patiesi derīgais, Dievam patīkamais upuris: Jēzus! Tagad mums, grēciniekiem, var patiesi būt miers ar Dievu: ticībā Jēzum! Kungs! Nu viss kļuvis skaidrs: Tevī mēs atrodam mieru. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

3. marts Un tie saistīja Viņu, aizveda. Mateja 27:2 Kāda nejēdzība! Patiešām virves, ar kurām saistīja Jēzu, ir smieklīgs neprāts! Vīru, kas apklusināja vētru uz jūras ar vienu vienīgu vārdu, kas ar vienu vienīgu aicinājumu izrāva no nāves važām Lācaru, Vīru, kam bija vara pār velniem, Viņu taču nespēja saturēt pāris virvju! Šīs virves rāda mums, cik ļoti cilvēks maldās par Dieva Dēla varu līdz pat šai dienai. Bet kādēļ tad Viņš tik mierīgi ļāvās uzlikt šīs važas? Kādēļ Viņš nesaraustīja virves un nenomētā tās saviem ienaidniekiem pie kājām? Tas taču būtu varens skats! Kādēļ Viņš to nedarīja? Tādēļ, ka Viņš gribēja iet uz krustu. Tādēļ, ka Viņš ir tas, par kuru jau gadu simtiem iepriekš pravietis Jesaja ziņoja: «Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā Jērs, ko ved nokaušanai...» «Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.» Tādēļ Kungs Jēzus panesa šīs smieklīgās saites - Viņš vēlējās tās nest Stundu pirms tam, kad Viņam tās uzlika, Ģetzemanes dārza klusumā, Viņš teica savam Tēvam: «Es esmu gatavs dzert ciešanu kausu.» Tagad Viņš to dzēra Tik nepieciešama pasaules glābšanas labā mūsu Glābējam rādījās Viņa krusta nāve, ka Viņš labprātīgi ļāva saistīt savas rokas. Kungs! Atver mūsu acis skatīt Tavu glābšanas darbu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

4. marts Un tie saistīja Viņu, aizveda. Mateja 27:2 Tātad ir iespējams, ka Tas, kas ļaujas saistīties, Tam ir vara pār vētrām, sirdīm, dēmoniem un pat pār nāvi. Jā, ja tā tas ir iespējams, tad arī es gribu Viņu saistīt un turēt cieti. Jo es negribu vairs nevienu stundu dzīvot bez Viņa. Ja Viņu varēja saistīt ienaids - cik daudz vairāk tad mīlestība! «Tu mums neizbēgsi,» - teica karavīri un sasēja Viņu. Tā Jēzum saka arī ticīgā sirds: «Tu nedrīksti mani vairs pamest!» - un saista Viņu. Es esmu priecīgs, ka pazīstu šo virvi, ar kuru ticība un mīlestība var turēt ciet un saistīt pie sevis Glābēju. Gribu to atklāt: īsta tauva ir savīta no vairākām virvēm. Tā arī aukla, ar ko ticība un mīlestība saista Kungu Jēzu, ir savīta no vairākiem pavedieniem. Vienu no šiem stiprajiem pavedieniem sauc: sagrauzta sirds. Bībele paskaidro: «Tas Kungs ir tuvu tiem, kam sagrauzta sirds.» Kad pazudušais dēls teica: «Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi», tad Tēvs vairs netika no viņa vaļā. Tad Tēvam Viņš bija jāpieņem. Kad Pēteris naktī pirms Lielās Piektdienas rūgti raudāja par sevi pašu, tad Jēzus Sirds noliecās pie viņa, līdz atrada viņu no jauna. Satriekta sirds saista Jēzu! Otru pavedienu sauc: pilnīga uzticēšanās! Tāda, ar kādu Jēzu pie sevis saistīja Kapernaumas virsnieks, sacīdams: «Saki tik vienu vārdu!» Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka Tu ar labprātību ļaujies saistīties! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

5. marts Bet Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja... Lūkas 23:11 Esmu sev vairākkārt jautājis: kādēļ īstenībā Jēzus izsauc tik daudz izsmiekla? Līdz pat šo baltu dienu. Pasaulē katru ņem nopietni, kaut arī tas izdarītu lielas nejēdzības. Bet pie Jēzus Vārda lūpas savelkas smīnā un izsmieklā. Kādēļ tā? Tas sakņojas pretstatā starp Jēzus izteicieniem un redzamo šķietamību. Jēzus par sevi saka lielus vārdus: «Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.» Bet aizvien liekas, ka Jēzus lieta ir grimstoša. Vai arī Viņš saka: «Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.» Bet to sacīdams, Viņš laužu priekšā stāv it kā tukšām rokām. Viņš saka: «Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.» Pasaule tomēr acīmredzami ļoti labi tiek galā bez Viņa. Jēzus teica nozīmīgus vārdus, kā «Tēvs» Viņu mīl. Bet, karādamies pie krusta, Viņš sauca: «Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?» Nav brīnums, ka vecajie smīnēja: «Viņš Dievam uzticējies, Tas lai glābj Viņu, ja grib!» Šis pretstats vienkārši kairina uz izsmieklu. Bet tā ir ticības īpatnība, ka mums uzreiz uzaust it kā spoža, žilbinoša gaisma: Jēzus vārdi ir patiesi! Tie saskan! Viņam patiesi pieder visa vara! Viņš Vienīgais var atspirdzināt! Bez Viņa visa mūsu darbošanās patiesi ir neauglīga un tukša! Tomēr Viņš ir Dieva mīļotais Dēls! Tas ir iespējams iepretī Jēzum - vai nu apsmiekls, vai arī Svētā Gara apgaismojums. Debesu Tēvs! Palīdzi, ka nepaliekam aklībā! Dodi mums Sava Gara Gaismu, ka mēs atzīstam Jēzu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

6. marts Tad Pilāts ņēma Jēzu un lika Viņu šaust. Jāņa 19:1 Kaut kas tamlīdzīgs ir bijis visos laikos: kauna un mocību stabi, pie kuriem piesien cilvēkus, lai viņus sistu, pazemotu, mocītu. Tāds stabs bija arī Pilāta tiesas pils pagalmā. Tādu to lietoja arī vācu koncentrācijas nometnēs. Tagad Dieva Dēlu piesēja pie šāda staba! Riebumā mēs novēršamies no tiem kalpiem, kas izpildīja šo šausmīgo darbu. Mums nevajadzētu no tā novērsties! Mums vajadzētu daudz vairāk uzmanīt, vai mēs nedarām to pašu: vai mēs tur nepiesienam Jēzu, Dieva Dēlu? Vai mēs?! Kur nu! Mēs! Mēs esam padarījuši mūsu baznīcas par šiem moku stabiem, kur mēs piesienam Jēzu. Tur arī lai Viņš paliek, lai Viņš nenāk no turienes ārā līdzi mūsu ikdienā, mūsu ģimenes, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē! Te iztiksim bez Viņa! Kā tas toreiz bija romiešu tiesas pils pagalmā Jeruzalemē? Triumfēja cilvēks un pats sev likās liels. Bet Jēzus bija saistīts - un neizsakāmi cieta! Vai tas nav mūsu Vakareiropas kultūras pasaules tēlojums? Cilvēks sev liekas liels un svarīgi rīkojas. Bet Jēzus cieš - neizsakāmi...! Jā, pat mūsu personīgajā dzīvē mēs Jēzu bieži piesienam pie moku staba. Mēs, kas Viņu pazīstam, bieži piesienam Viņu jo cieši, lai Viņš mūs netraucētu, kad gribam pēc sirds patikas uzdzīvot un «izpriecāties». Atlaidīsim Jēzu un lūgsim Viņu: Kungs, saisti Tu mani - tik cieši, cik vien spēj - sien mani ar savām Svētās Mīlestības saitēm! Saisti mani pie Sevis! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

7. marts Tad Pilāts ņēma Jēzu un lika Viņu šaust. Jāņa 19:1 Gudram vīram šad un tad jātaisa kompromisi. Kas vienmēr grib ar galvu skriet sienā, tas ir nelga. Romietis Pilāts nebija nekāds nelga. Viņš prot iziet uz kompromisu to pierāda Lielās Piektdienas rīts. Šis apsūdzētais Jēzus acīmredzami bija nevainīgs. Tātad; atlaist! Bet ārā trakoja pūlis: «Sist Viņu krustā!» Ko darīt? Pilāts izvēlas vidus ceļu starp atlaišanu un nāves spriedumu: viņš liek Jēzu šaust. Kā tas bija? Mums taču visiem ir jāslēdz kompromisi. Protams, mums nākas to darīt. Bet - ko piedzīvoja Pilāts, tas noteikti jāzina arī mums: pret Jēzu nav vidusceļa. Šeit izbeidzas pasaulīgā gudrība. Dieva Atklāsmes priekšā Kunga Jēzus Personā ir iespējama tikai skaidra izšķiršanās. Apustulis Jēkabs to ir izteicis nepārprotami skaidri: «Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku,» Un Kungs Jēzus pats ir teicis: «Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani.» Apustulis Pāvils kristieša stāvokli ir attēlojis šādi: «Dievs mūs izrāvis no tumsības varas un pārcēlis sava mīlā Dēla Valstībā.» Ir skaidrs: vai nu izglābts, jeb vēl tumsības varā. Vidus stāvoklis nav iespējams. Arī Pilāts nevarēja palikt vidusceļā. Viņam vajadzēja Jēzum piespriest nāves spriedumu. Tagad Ticības apliecībā viņš minēts kā netaisnais tiesnesis. Kas tikai daļēji nostājas Jēzus pusē, tas kļūst Viņa ienaidnieks. Kungs! Dodi mums drosmi droši un noteikti nostāties tavā pusē! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

8. marts Tie nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā. Mateja 27:29 Kādā Strasburgas viesnīcā man gadījās īpatns piedzīvojums - es sēdēju lasāmā istabā un strādāju pie svētrunas par Jēzus ērkšķu vainagu. Te pie manis pienāca kāda sieviete un teica: «Vakar vakarā es dzirdēju jūsu lekciju par Jēzus krustu. Nu es gribu jums kaut ko parādīt, kas jūs interesēs.» No rokas somas viņa izvilka sainīti, paskaidrodama: «Esmu tikko atgriezusies no Palestīnas. Tur es nolauzu dažus zarus no ērkšķu krūma. Ar šiem ērkšķiem droši vien tika kronēts Jēzus.» Manā rokā gulēja trīs centimetrus gari ērkšķi - ilustrācija manas svētrunas domām. Briesmīgi bija šie ērkšķi. Un es garā skatīju Viņu, Kas nesa šo ērkšķu vainagu. «Ak galva asiņaina Un ērkšķiem kronēta, Ak galva, nāves vainā Un sāpēs noliekta!» Es vairs nevaru šos briesmīgos ērkšķus aizmirst Bībelē teikts: «Briesmīgi ir iekrist dzīvā Dieva rokās.» Še notika otrādi: Iemiesojies Dievs krita cilvēku rokās. Un tie Viņu kronēja ar drausmīgiem ērkšķiem. Ne tikai kareivji to darīja, bet mēs visi. Tādi mēs esam! Heidelbergas katehisms saka: «No dabas manī ir tieksmes ienīst Dievu un savu tuvāku.» Vai tas var kļūt citādi? Jā! Tikai caur šo Vīru ar ērkšķu kroni. Kungs! Tu ļāvi sevi ienīst, lai Dievs Tevis dēļ mūs mīlētu. Kādas pielūgsmes cienīgs Tu esi! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

9. marts Tie nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā. Mateja 27:29 Ir kāda iespaidīga glezna, ko darinājis 15.gs. gleznotājs Hieronīms Bošs. Jēzus stāv mežonīgu mocītāju vidū. Kāds ļaundaris ar savilktām dūrēm spiež Jēzum galvā ērkšķu kroni. Aizkustinošā pazemībā un klusā gatavībā Kungs Jēzus liec savu galvu pretim šim drausmajam kronim. Aplūkojot šo gleznu, rodas nojausma: «Te runā žēlsirdība. Šo ērkšķu vainagu Glābējs nes šo ļauno, briesmīgo cilvēku dēļ - un arī manis dēļ. «Ko Tu, Kungs, cietis esi, Es esmu pelnījis, Tos grēkus, ko Tu nesi, Es esmu darījis...» Šie rupjie vīri nenojauš, ko viņi dara: tie kronē Jēzu par Ķēniņu Dieva mīlestības valstībā. Tā it brīnišķīga valsts, kuras ķēniņš nes ērkšķu vainagu. Kur gan vēl ir tāda valsts, kur ķēniņš pats personīgi rūpējas par katru savu pavalstnieku? Še nav ne mazākās birokrātijas. Šai valstī katrs var griezties pie sava valdnieka personīgi. Cik labi būtu iekļūt tādā Valstībā! Tagad šīs mīlestības valsts robežas stāv mums atvērtas. Šai valstī nevar iebraukt ar auto vai vilcienu, Šīs valsts robežu var pāriet tad, ja klusā kambarīti sevi pilnīgi nodod Tās Ķēniņam. Vai pie šis valsts robežām vajadzīga arī pase? Ja! Nevis ar zīmogu un iebraukšanas vīzu - derīgā pase še ir sagrauzta, nožēlas pilna sirds, kas ilgojas pēc miera ar Dievu. Ķēniņ, ērkšķu vainagā! Tavs asiņojošais vaigs ir satricinošs. Un tomēr - tas atspirdzina mūsu dvēseles. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

10. marts Tad Jēzus iznāca ārā, ērkšķu vainagā un purpura mētelī. Un Pilāts viņiem saka: «Redziet, kāds cilvēks!» Jāņa 19:5 Švābijas kaļķakmens kalnājos ir kāda aiza, kas ved bezdibenīgā dziļumā. Tā tas ir arī Bībelē. Satraucošu stāstījumu plūsmā pēkšņi atklājas vietas, kuru dziļumu tikpat kā nav iespējams izmērīt. Tāda vieta ir mūsu teksta vārds. Šausts, nicināts, mēdīts un izsmiets, ar niekkalbīgām ķēnišķības zīmēm, Jēzus stāv rupjā, mežonīgā pūļa priekšā. Romiešu pārvaldnieks uzlūko Jēzu. Skats satricina viņu. «Redziet, kāds cilvēks!» - viņš skaļi sauc. Tā tulkojis Luters, ar to gribēdams norādīt, ka Pilāts grib atmodināt pūļa līdzjūtību šī nabaga Jēzus labā. Bet šis vārds nozīmē vairāk. Ja to burtiski pārtulko no grieķu valodas, tas skan: «Lūk, cilvēks!» Pilāta balsī skan izbrīna un izbailes. Viņam ir bijis daudz darīšanu ar cilvēkiem. Viņš nicina tos. Tie bija kā uzpūtīgi pāvi, mežonīgi tīģeri, biezādaini ziloņi, kladzinošas vistas, rijīgi šakāļi. Un nu viņš redz - pirmo reizi - cilvēku. Nicinātajā moceklī Jēzū viņam parādās patiesais cilvēks, cilvēks, kādam tam jābūt - cilvēks, kādu to iecerējis Dievs. Redziet! Cilvēks! Tas ir svarīgi. Nevar runāt par humanitāti un cilvēcību, nerunājot par Jēzu. Redziet! Cilvēks! Ebrejiski «cilvēks» = «adam». Jaunā Derība Jēzu sauc par «otro Ādamu». Viņš ir Cilvēks, ar kuru Dievs cilvēci vēlreiz iesāk no jauna. Kungs! Kas Tu esi kļuvis patiess cilvēks, dari arī mūs par jauniem cilvēkiem - pēc Tavas līdzības. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

11. marts Pilāts Jēzu izveda ārā un pats apsēdās uz soģa krēsla uz laukuma, saukta akmeņu klāsts, ebrejiski Gabata. Jāņa 19:13 Tagad Jēzus stāv visas tautas acu priekšā uz paaugstinājuma. Ja to aplūkojam pareizi, tad Jēzus stāv pasaules forumā visos laikos. Un cilvēki? «Nost!» - sauc paštaisnie. «Viņa runas ir pilnum pilnas ar vārdiem «žēlastība» un «piedošana». To mums nevajag! Mēs paši esam taisni!» «Mēs Viņu negribam!» - sauca grēcinieki. «Viņš vienmēr aicina uz grēku nožēlu un atgriešanos. Tas mums nepatīk.» «Smieklīgi, šis Jēzus!» - saka ideālisti. «Viņa izglābšana var noderēt vājajiem! Mūsu lozungs ir - centies un pūlies pats!» «Ak, nē» - novēršas mācītie zinātnieki. «Viņš ir neiespējams, šis Dieva Dēls! Viņš neiederas mūsu domāšanas sistēmā.» «Izbeidziet taču ar šo Jēzu!» - auro muļķa nelgas. «Tad būs vēl jāsāk domāt, ja ar Viņu ielaižas. Un domāšana neapstrīdami ir pārdrošība.» «Jēzus?» - jautā reliģiozie. «Mēs ticam Dievam. Bet - priekš kam šis Jēzus?» «Noderīgs tautai, bet ne mūsu darbam,» - paskaidro politiķi. «Jo šim Jēzum nav nekādas varas. Mums der tikai cilvēki, kam ir vara.» Tā varētu ilgi turpināt. Jēzus forumā! Vai tad par Viņu nepaceļas neviena balss? Tomēr! Slepkava pie krusta, lielā grēciniece, muitnieks Caķejs un vēl daudzi citi ļaudis ar sagrauztām sirdīm un nemierīgu sirdsapziņu uzlūko Viņu, priecājas par savu Glābēju un tic Viņam. Kungs, dodi mums piederēt nedaudzajiem, kas atzīst Tevi. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

12. marts Tad tie saņēma Jēzu, Un Viņš, savu krustu nesdams, gāja uz tā saucamo pieres vietu, ebrejiski Golgātu. Tur tie Viņu sita krustā. Jāņa 19:16-18 Kāds nomācošs, šausmīgs skats! Cik daudz ciešanu, posta, sāpju, rupjības un cietsirdības maršē šajā «sāpju ceļā», via dolorosa! Tā var likties. Taču, ja ieskatāmies tuvāk, mums par izbrīnu šis sāpju cels pārvēršas par uzvaras ceļu. Ierodoties Romā kādam karavadonim - uzvarētājam, ielas tika izgreznotas par godu viņam un viņa uzvarām. Vai tas neliekas pavisam nepareizi, ja sakām: Jēzus «via dolorosa» pārvērš uzvaras ceļā? Un tomēr - tā tas ir! Paskatieties! Tur jāj romiešu virsnieks, īgni lādēdamies par pretīgo pavēli. Bet drīz viņš visas pasaules priekšā apliecinās savu ticību Jēzum. Raugiet Sīmani, ko piespieda palīdzēt Jēzum nest krustu. Kā šis vīrs iekšēji vārās no niknuma! Bet pacietību! Drīz viņš apliecinās Jēzu kā savu Glābēju no grēka, nāves un pasaules. Un tur Jēzum līdzi velkas kāds nelaimīgs noziedznieks. Arī viņš ir notiesāts uz krusta nāvi. Jau pēc brīža viņš piesauks Jēzu un ar Viņu ieies paradīzē. Un pāri visam, ko nesaredz miesīgā acs: Jēzus ir pārvarējis elles spēkus un saminis tos zem savām kājām - tā mums saka Bībele. Kāds uzvaras gājiens! Pār «via dolorosa» skan: Jēzus ir Uzvarētājs! Viss piepildīts! Kungs! Uzvari arī mūsu sirdīs! Āmen

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

13. marts Un Viņš, savu krustu nesdams... Jāņa 19:17 Pa Jeruzalemes Vārtiem iznāk gājiens: klaigājoši bērni, raudošas sievas, augstprātīgi priesteri, zaimojošs pūlis un romiešu leģionāri. Un tad nāk Viņš - pasaules Ieprieca, Dievs, kas atklājis sevi cilvēkā - Jēzus! Tikko saredzams. Redz tikai milzīgo, draudīgo, šausmīgo krusta» kas grīļojas uz Viņa pleciem. Šis krusts ir īsti cilvēcisks izgudrojums. Tas bija dzimis kādās slimās smadzenēs un pirmo reizi izgatavots Kartāgā. Origens ziņo, ka krustā sistie dažkārt vēl divas dienas karājušies dzīvi. Krusta izgudrotājs netika iesprostots vājprātīgo namā. Tieši otrādi! Rotēsi iekaroja un sagrāva Kartāgu, bet šo šausmīgo izgudrojumu viņi Paņēma sev līdzi uz mājām. Krusts vai atombumba - cilvēka smadzenes vienmēr perina vienu un to pašu: mokas un ciešanas. Krusts bija Romas varas neredzamā puse. Roma bija krāšņa, dižena. Bet tas otra puse bija krusts! Neizliksimies, ka tas uz mums neattiektos. Mēs bieži esam mēģinājuši realizēt savus plānus, savu gribu. Un tā esam sagatavojuši daudzus mazākus krustus citiem. Precēti vīri ir radījusi krustus savām sievām un otrādi. Bērni ir krustu cēlēji saviem skolotājiem. Kaimiņi var viens otru nežēlīgi mocīt. Cik pareizi saka Bībele: «Cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām.» Cik brīnišķs ir Lielā Krusta Sistā apsolījums, ka var atdzimt jaunai dzīvei - dzīvei, kas pildīta ar mīlestību. Kungs! Palīdzi mums mīlēt - kā Tu mīlēji tos, kas Tev sagatavoja krustu. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

14. marts Un kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu. Lūkas 23:33 Kādas varenas, brīnišķas pārmaiņas var radīt mūsu Dievs! To redzam pie krusta. Krusts bija sava laika riebīgs izgudrojums, cilvēka nežēlības manifestācija. Tagad Dievs ņem šo riebīgo krustu un pārvērš par godības pilnu, svētu priekšmetu: Viņš krustu pārveido par altāri, uz kura tiek pienests Upuris, Kas beidzot, beidzot ienes mieru starp svēto Dievu un mums, grēciniekiem. Drūmais, baigais krusts kļūst par mīlamu altāri. Un Upuris, kas uz šī altāra tiek upurēts, kas visus pārējos upurus padara liekus, ir Jēzus. «Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku,» ir teikts par Viņu. Tagad mēs varam atrast mieru pie šī altāra. Še varam saņemt visu to mūsu grēku piedošanu, ko mocīdamies, ilgstoši esam sev nēsājuši līdz. Pie šī altāra mēs drīkstam izdarīt brīnišķu apmaiņu: visas mūsu dzīves tumšās, drūmās nastas uzkraut Krustā Sistajam. Un Viņa miers kā svētas straumes nolīst uz mums. Godības apmirdzētais krusts! Mīļais altāris! Kāds Vecās Derības vīrs psalmā mūsu dvēseli salīdzina ar putniņu, kam nav dzimtenes. Bet nu viņš var slavēt: «Arī putniņš ir atradis māju un bezdelīga sev ligzdu» Dieva altāri, par kuru sacīts: «Jo Dievs bija Kristu un salīdzināja pasauli ar sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.» Kungs! Atver mūsu acis Tavai lielajai krusta dāvanai! Dod mums še atrast Tavu mieru! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

15. marts Un kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu. Lūkas 23:33 Cik stiprai vajadzēja būt naglai, ar kuru piesita pie krusta Jēzus labo roku! Jo tieši šī roka slēpa sevī tik daudz spēka. Par to jau Vecajā Derībā ir sacīts: «Tev ir spēcīgs elkonis, Tava roka ir stipra, Tava labā roka pacelta.» Šī roka kādreiz tika izstiepta pār trakojošo jūru. Tad viļņi nostājās, vētra apklusa. Šī roka tvēra pēc Pētera, kas tikko nenogrima viļņos. Tā viņš tika glābts. Šī roka izrāva Lācaru un Naines jaunekli no nāves ķetnām. «Tam Kungam palīdzējusi gūt uzvaru Viņa labā roka, Viņa svētais elkonis,» slavina Bībeles dziesminieks. Un nu šī stiprā roka ir pienaglota pie krusta, naglas caurdurta, itin kā cītīgs kolekcionārs būtu caurdūris tauriņu. Vai šīs rokas varenais spēks būtu beidzies? Vai uzvarēs pretīgā nagla? Nē! Tas ir Golgātas brīnums: šī pienaglotā roka tieši tagad dara savu vislielāko darbu: viņa nes vissmagāko nastu, kāda jebkad bijusi - visas pasaules grēkus. Viņa samaksā vislielāko rēķinu, kāds jebkad bijis Dieva prasības pie cilvēkiem. Viņa salauž viscietāko mūri, kāds jebkad bijis: mūri starp Dievu un mums, grēciniekiem. Ir ļoti svarīgi, vai mēs to aptveram! Kas to aptver un no sirds tic, tas apliecinās: šī nespēcīgā, pienaglotā nabaga Jēzus roka mani ir izrāvusi no Dieva dusmības, no nemiera, no manas vainas un no visām velna saistībām. Viņa ir mani aiznesusi pie Dieva sirds. Uzvara nepieder naglai, bet gan Jēzus, mūsu Glābēja stiprajai rokai. Kungs! Atdari mūsu aptumšotās acis - īstā gaismā skatīt Tavu Golgātas brīnumu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

16. marts Un kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu Lūkas 23:33 Mani apciemoja kāda māte ar bērnu. «Pasniedz rociņu,» - viņa mazajam atgādināja. Tas man sniedza kreiso. Māte, būdama gudra sieviete, tikai pasmaidīja un teica: «Kreisā nāk no sirds.» Arī te ir kāda nozīme, ka kreisā roka ir tuvāk sirdij, nekā labā. Kādreiz esmu pārdomājis, kādu lomu spēlēja Jēzus kreisā roka. Un tad es atklāju: viņa stājas darbā vienmēr tad, ja Jēzus kaut ko dara mīlestībā. Pie Viņa atveda bērnus. Ar savu labo roku Viņš tos svētīja. Ar kreiso apkampa un vilka pie sevis. Viņš mazgāja savu nogurušo mācekļu putekļainās kājas. Ar labo Viņš satvēra sūkli, ar kreiso turēja mācekļu nogurušās kājas. Ar labo roku Viņš darīja zīmes un brīnumus. Kad izpaudās Viņa mīlestība, līdzdarboties vajadzēja arī kreisajai. Tā bija, kad Viņš izstiepa rokas un sauca: «Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi!» Tāpat bija Getzemanes dārzā, kad Viņš sargādams turēja savu roku mācekļiem priekšā, lai tos vajātāji neaizskartu: «Lieciet tos mierā!» Jā! Jēzus kreisā roka nāca «no sirds». Tagad šī roka ir pienaglota. Tagad ir beigušies mīlestības pierādījumi! Triumfē nežēlīgā nagla! Vai tā tas ir? Paldies Dievam - nē! Ir tieši otrādi: tieši šai šķietamā nespēka brīdī Jēzus roka dara vislielāko mīlestības darbu. Kāds, kas to ir sapratis, dzied: «Arī par mani mīlestībā, (Kas biju visļaunākais ienaidnieks) Mirst Jēzus Golgātā.» Kungs Jēzu! Mēs Tev pateicamies par Tavu bezgalīgo mīlestību! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

17. marts Un kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu. Lūkas 23:33 Tā būs sevišķi gara un briesmīga nagla, kas caururba un turēja pie krusta Jēzus kājas! Cik nespēcīgas tagad ir kājas, kas bija gājušas tik garus ceļus pazudušās pasaules labā! Plašus ceļus - no Galilejas līdz Jeruzalemes vārtiem pie Lacara kapa, ko Jēzus uzmodināja no mirušiem, Brīnumainus ceļus - tās staigāja pa jūru, kad mācekli tumšā naktī cieta briesmas vētrā un viļņos. Gurdinošus ceļus gāja šīs kājas. Kādreiz, iekāpis laivā, Jēzus aizmiga ciešā miegā. Cik ļoti Viņš bija piekusis, ja spēja aizmigt pat vētrā! Bīstamus ceļus gāja šīs kājas, tuvodamās Jeruzalemei, kur bija nospriesta Viņa nāve. Tagad šīs kājas ir pienaglotas. Tagad triumfē nagla- Vai tā tas ir? Nē! Pienaglotās kājas, kas liekas izstaigājušas savu ceļu, pārspēj naglu. Kā tas notiek? Tā, ka Jēzus savā nāves stundā kļūst par Ceļu mums, vienīgo iespējamo ceļu mums, pazudušiem. Viņš saka: «Es esmu Ceļš.» Un apustuļi apliecina, ka mēs vienīgi caur Viņu drīkstam tuvoties Dievam Tēvam. Viņš ir Ceļš, par kuru pravietoja jau Jesaja, ka «pat neprašas nevar tanī apmaldīties.» Ak godības krusts, pie kura noticis vislielākais darbs, kur uzvarējusi Dieva Mīlestība, kur sagrauztām grēcinieku sirdīm atdarās Ceļš uz Dieva Tēva Sirdi! Kungs! Pie kā lai mēs ietu? Tu esi Ceļš! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

18. marts Bet Pilāts lika taisīt uzrakstu un piestiprināt to pie krusta; tur bija rakstīts: «Jēzus Nācarietis, jūdu ķēniņš*» ,..un raksts bija ebreju, romiešu un grieķu valodā. Jāņa 19:19-20 Kad es vēl gāju skolā, tad reiz mans skolotājs atdeva atpakaļ manu domrakstu, sasvītrotu daudzām sarkanām svītrām. Zem tā bija parakstīts: «Pavirši! Trūcīgi!» Tagad es labprāt vēlētos noņemt uzrakstu virs Jēzus krusta un zem tā parakstīt: «Pavirši, trūcīgi!» Lai to pierādītu, izsekosim šim uzrakstam: «Jēzus»: tas ir pareizi. Šo vārdu Viņam ir noteicis pats Dievs. To var tulkot arī ar vārdu «Glābējs». «Nācarietis»: tas ir nepareizi! Sarkana svītra! Ja Jēzus būtu nācarietis, tad Viņš būtu kļuvis liels vīrs no šauriem, sīkiem apstākļiem. Bet Viņš cēlās no Betlēmes un tas nozīmē: Viņš ir Tas, Kuram pēc Dieva apsolījuma jāpiedzimst kā pasaules Glābējam no Dāvida cilts Betlēmē. Viņš ir apsolītais Dieva Dēls. «Jūdu»: atkal kļūda! Jēzus mira par visu pasauli. Paldies Dievam! Arī par mums! Uzraksts virs krusta trijās valodās un krustveidā izstieptās rokas sauc un aicina: «Nāc pie Manis, visa pasaule! Nāc, baiļu pilnā dvēsele! Te vari droši raudzīt tu, mirst Viņš par katru grēcinieku...» «Ķēniņš»: atkal aplami! Tikai pēc savas Augšāmcelšanās, kad Viņš atgriezās Mūžības Pasaulē, Tēvs Viņam piešķīra Ķēniņa Amatu. Te, pie krusta, Viņš izpilda tikai Augstā Priestera amatu. Kā patiesais Priesteris Viņš upurē galīgo, pilnīgo Upuri - Sevi Pašu - pasaules salīdzināšanai. Kungs! Māci mums iepazīt Tevi aizvien dziļāk un pilnīgāk! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

19. marts Un bija likts uzraksts Viņa vainas apzīmēšanai: «Jūdu ķēniņš.» Marka 15:26 Kur vien raugāmies, visur acīs krīt plakāti: «Dzeriet citronūdeni!», «Kungi nēsā Bumsera apavus!» un tā tālāk un tā tālāk. Sen pirms šiem uzrakstiem uzmanību saistīja kāds cits uzraksts, kas karājās virs Dieva Dēla krusta - tas bija uzraksts «Viņa vainas apzīmēšanai.» Šis uzraksts bija apsūdzības raksts. Kas nedzirdēts! Cilvēks apsūdz savu Kungu un Dievu! Un to viņš dara līdz pat šai dienai. Cik bieži esmu redzējis un dzirdējis šādu apsūdzību: «Kā Dievs to visu pieļauj?» īstenībā ir tikai viens apsūdzības raksts, kam ir nozīme starp Dievu un mums. Taču tas atrodas Dieva rokā un ir vērsts pret mums. Kādreiz garā esmu ieskatījies šai rakstā. Tur stāvēja visi mani grēki: bezdievība, nešķīstība, nokavēšanās, mīlestības trūkums, vaina pēc vainas! Taču kad ieskatījos vēl tuvāk, tad izlasīju: «Apsūdzība pret Dieva Dēlu Jēzu.» Mani grēki bija pierēķināti Viņam. Tad es uzreiz sapratu neizprotamo vārdu no pravieša Jesajas grāmatas 53. nodaļas: «Tiešām, Viņš nesa mūsu sērgas un uzkrāvās mūsu sāpes... Viņš mūsu pārkāpšanu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.» Kas tam spēj ticēt, tas var līksmi dziedat: «Nu saplēsts manu grēku raksts Un viss mans parāds līdzināts... Kungs Jēzu! Tu mūsu Vietnieks, Aizstāvis un Glābējs! Mēs Tev pateicamies! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

20. marts Un tie sita Viņu krustā un izdalīja Viņa drēbes savā starpā ar mesliem. Mateja 27:35 Te varētu uzsaukt: vai tad nav neviena mantinieka, kam būtu tiesības saņemt to, ko Jēzus atstājis? Karavīri tad mūs izsmietu un paskaidrotu: «Pie notiesātajiem mantiniece ir valsts. Un ko noziedznieks nes mugurā, tas pēc vecas kārtības pienākas mums. Šis Jēzus nav nekā vairāk atstājis kā tikai savas drēbes. Tātad mēs esam vienīgie mantinieki.» Taču šie karavīri maldās. Viņu apgalvojumam pretī paceļas milzīgs balsu koris no visiem laikiem un visiem kontinentiem. Tās ir to balsis, kas tic Jēzum kā Dieva Dēlam un savam Glābējam. Uzklausiet, kā šīs balsis skan! Tās skan: «Paturiet vien Jēzus svārkus! Mums Jēzus ir atstājis mantojumā daudz skaistākas drēbes: Tav's Asin's, Tava taisnība, Ir, Kungs, mans gods un greznība, Ar ko priekš Dieva stāvēšu, Kad debesīs es nonākšu.» Vēl citi sauc: «Mēs esam īstenie Jēzus mantinieki! Kad Viņš, noliecis savu galvu, šķīrās no mums, tad kā mantojumu Viņš mums atstāja Savu Mieru - «Mieru, kas augstāks par visu saprašanu.» Un vēl koris turpina saukt: «Mirstot Viņš mums atstāja pilnīgu salīdzināšanu starp mums, grēciniekiem, un Svēto Dievu. - «Un Viņš mums ir novēlējis visas Debesis, ka mums ir droša cerība uz Mūžīgo Dzīvību.» Lielais psalmu dziesminieks un ķēniņš Dāvids jau sen pirms tam garā skatījis šo izlozi par Jēzus drēbēm. Un Viņš izsmej šos karavīrus, sacīdams: «Man mana daļa tikusi jaukā vietā, tiešām, skaists ir mans mantojums.» Kungs Jēzus! Neļauj mums aiziet tukšā no Tevis! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

21. marts Un tie sita Viņu krustā un izdalīja Viņa drēbes savā starpā ar mesliem. Mateja 27:35 Senatnē izlozei lietoja raibus oļus. Golgātā, kur bija uzstādīti trīs krusti, kala cietajā klints akmenī. Bet cietākas par šiem akmeņiem bija cilvēku sirdis. Trīs cilvēki mira moku nāvē. Bet karavīri vienaldzīgi izlozēja Jēzus drēbes. Pēdējo gadu desmitu vēsture rāda, ka tikpat cietsirdīgi pret līdzcilvēka nāvi izturas arī modernais cilvēks. Tomēr ne tikai kareivju līdzjūtības trūkums liecina par to cietajām sirdīm. Zem Kristus krusta viņi tiek atmaskoti vēl vairāk. Tas, Kas mirst pie krusta vidū, ir Dzīvā Dieva Dēls. Viņš karājas pie krusta kā Lielais Upuris. Kas salīdzina Dievu ar grēciniekiem. Viņš tur karājas kā «Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.» Viņam blakus karājas mirstošais, kas arī notiesāts krusta nāvē. Viņš apliecina Jēzu par Dieva Dēlu, atzīst savus grēkus un iegūst Glābēja žēlastību: «Šodien tu būsi ar Mani paradīzē.» Zem krusta stāv romiešu virsnieks. Redzot Jēzu mirstam, viņš skaļi sauc: «Patiesi, šis bija Dieva Dēls!» Ļaudis, kuru sirdis bija Krustā Sistā atkausētas. Bet karavīri met meslus. «Varbūt kaut ko var iegūt. Kas mums daļas par tādu krustā sistu vīru!» Tik cietas ir viņu sirdis. Toreiz un šodien. Veikals ir svarīgāks kā Jēzus. Kungs, atkausē mūsu sirdis, lai Tavs krusts kļūst mums par svētību. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

22. marts Un tūlīt viens no tiem aizskrēja, paņēma sūkli, pildīja to ar etiķi, uzsprauda to niedrē un dzirdīja Viņu. Bet citi sacīja: «Pagaidi!» Mateja 27:48-49 Esam nonākuši šausmīgajā Golgātas soda vietā. Dieva Dēls te izcīna cīņu, kuras dziļumus nekad neizmērīsim. Viņa kliedziens uzrauj kājās kādu no apsardzes. Tas iemērc sūkli vīna etiķī, uzsprauž to uz šķēpa un dzirdina Glābēju. Šis sūklis šķēpa gala man liekas ka brīnišķs kaujas lauka karodziņš. Ap krustu visapkārt ir tikai naids. Un izsmiekls! Un vienaldzība! Neskartas sirdis! Cietas kā akmeni! Bet tur kāds vīrs iet ar šo savādo karodziņu. Viņš neļaujas iespaidoties, kad citi tam uzsauc «stāt!». Viņš izraujas no pūļa. Viņa sūklis ir mājiens visiem, kas negrib «gaudot līdzi vilkiem». Tas ir kas liels, ja kāds cilvēks Jēzus dēļ atraisās no pūla ietekmes. Kas tad notika šī karavīra sirdī? Skaidrs, ka Krustā Sistais bija aizkustinājis viņa sirdi. Viņš vairs nav vienaldzīgs. Tā sūklis šķēpa galā ir cīņas karogs visiem, kas, neraugoties uz izsmieklu, nicināšanu un vienaldzību, apliecina Jēzu. Tagad garā skatīsim to lielo pulku, kas seko šim karogam. To vidū ir grāfs Cincendorfs, kas liecina: «Es gāju dažu teku un mieru meklēju, bet atradu tik grēku Un sirdi bailīgu... Tad manas kājas gāja pie krusta Golgātā. Tur mani dzirdināja Tā Jēra ciešana...» Jeb pieminam mūsu tēvus no pagājušā gadu simta atmodas kustības, kas līksmi dziedāja: «Lai mīlē cits ko mīlēdams, Man Jēzus Kristus mīlējams!» Kungs! Atraisi mūs no pūla iespaida! Dodi, ka mēs brīvprātīgi izšķīrāmies par Tevi! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

23. marts Šodien tu būsi ar Mani paradīze. Lūkas 23:43 Kāds jauns cilvēks piedalījās bēres. Paziņas nāve, ko patlaban apglabāja, viņu neskāra. Gandrīz vienaldzīgs viņš stāvēja pie kāpa. Bet piepeši, izdzirdot, kā uz zārka dobji dun zeme, viņam cauri galvai izšāvās doma: «Es labprāt gribētu nokļūt Debesīs.» Viņš atrada šo teikumu par bērnišķu. Šī doma to vairs neatlaida, līdz beidzot viņš saprata: «Tā taču ir vissvarīgākā vēlēšanās!» Vai mēs arī vēlamies nokļūt Debesīs? Tādā gadījumā stāsts par noziedznieku, kas karājās blakus Jēzum, mums kļūst ārkārtīgi nozīmīgs. Jo te ir vīrs, kas no Jēzus dabūja garantiju, ka viņš nāks Debesīs. Neko darīt: mums jāmācās no krustā sistā noziedznieka. Ir četri soļi, kas ved pie šī mērķa. Šos soļus mums parāda vārdi, kurus noziedznieks teica savam otram notiesātajam biedram, kas zaimoja. «Arī tu nebīsties Dieva?» Tas ir pirmais solis: Dievu ņemt nopietni un Viņu bīties. Otrais solis: savas vainas atzīšana: «Mēs dabūjam, ko esam pelnījuši!» Viņš neapsūdz citus cilvēkus, bet sevi. Trešais solis: piekrist Dieva tiesai: «Un mums gan pareizi notiek!» Reiz arī mums būs jāstājas Dieva priekšā - vai nu šeit, vai tur - Mūžībā. Ceturtais solis: ticība Jēzum: «Šis nekā ļauna nav darījis. Jēzu, piemini mani!» Tad viņam tika atdarītas Debesu durvis. Tie ir vareni soļi, kurus spēra šis vīrs, kaut arī bija pienaglots krustā. Tie bija soļi, kas viņu no pazušanas pārcēla Debesīs. Kungs! Uzņem arī mūs Debesīs! Āmen

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

24. marts Tad viņi paņēma Jēzus miesas un satina tās autos kopā ar smaržvielām. Jāņa 19:40 Aizgrābjošs skats: divi dižciltīgi vīri noņem Jēzu no krusta, svaida Viņa miesas ar dārgām zālēm un ietin Viņu baltā lina audeklā. Divi vīri, kas grib kaut ko darīt tā Kunga labā un Viņam kalpot. Viņi toreiz gan vēl nebūs sapratuši to, ko mēs drīkstam saprast šodien: visu, ko vien darām priekš Viņa, tālu pārsniedz, apēno un padara niecīgu tā lielā mīlestība, ko Viņš ir parādījis mums. Viņi atbrīvo Jēzu no apkaunojošā stāvokļa. Tas viņiem likās nepanesami - atstāt Jēzu noziedznieku vidū. Bet Jēzus ir nācis šai pasaulē un miris, lai mūs izvestu no kauna. Būsim godīgi: mūsu dzīve bieži ir liels kauns. Mēs to uzzinām, ja nostājamies Dieva Gaismā. No tā mūs izved Jēzus un paaugstina mūs par Dieva bērniem. Abi vīri ietina Jēzus miesas baltā lina audeklā. Bet Jēzus ir nācis un miris, lai mūs, kas esam grēka aptraipīti, ietērptu savas taisnības baltajās drēbēs. Abi vīri iebalzamēja Viņu ar dārgām zālēm. Bet Jēzus ir nācis un miris, lai dotu mums Svēto Garu, kas Bībelē dažkārt tiek salīdzināts ar smaržīgu rožu eļļu. Cik bieži mūsu dzīvokļi ir piepildīti ar strīdus, patmīlības un visāda ļaunuma smaku! Bet Svētais Gars rada dievišķu saldu smaržu. To Jēzus grib mums dot. Ir skaisti, ja mēs darām ko priekš Jēzus un cenšamies Viņam paradīt mīlestību. Bet vēl svarīgāk ir ļauties un atdot sevi Viņa mīlestībai uz mums. Mīlība, Tu mīlējama, Manas dvēs'les svētība, Atdodos Tev pilnīgi, Piederu Tev mūžīgi! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

25. marts Sodība gul uz Viņa, caur ko mums miers nāk. Jesajas 53:5 Brīnišķīgs vārds! Kāds spēks izplūst no tā! Ja mēs to aptveram, tad mums ir diezgan visai dzīvei. Šis vārds uztver mūsu sirds dziļākās ilgas un vada mūs- uz Golgātas kalnu Jeruzalemes vārtu priekšā. Augstu tur paceļas šausmīgais krusts, pie kura mirst Dieva Dēls Kungs Jēzus Kristus. «Vai tu neizproti Golgātas notikumu?» - jautā šis vārds. «Nekas. Jo šis noslēpums vispirms jāpārdzīvo, tikai tad tas kļūst saprotams. Krustā Sistais dod tev mieru dvēselē!» Mēs zinām Gētes skaisto dzejoli «Ceļinieka nakts dziesma.» - «Ak, cik daudzkārt kājas kusa, Garais ceļš bij šaurs un grūts. Saldais miers un saldā dusa, Nāc, ak nāc iekš manas krūts!» Tā nopūšas katra sirds: ak, kaut man būtu miers! Te notiek brīnišķais - Jēzus krusts pārvērš šo «ak, kaut man būtu miers» par «lai tev miers nāk.» Mūsu teksta vārds norāda uz Jēzus krustu un sauc: «Raugieties šurp! Te mirst Jēzus par tevi, lai tev būtu miers!» Kristus krusts pārvērš mūsu ilgas piepildījumā un svētlaimīgā klusumā. Kā sacīts: To mēs drīkstam piedzīvot. Un tad aizvien labāk sapratīsim, kā tas notiek: mūsu nemiera cēlonis ir mūsu vaina. Bet Jēzus krusts apklāj mūsu vainas un dod mums grēku piedošanu. Kungs, mēs Tev pateicamies, ka mūsu dvēseles dziļākās ilgas tiek klusinātas zem Tava krusta. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

26. marts Sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk. Jesajas 53:5 Sveši un dīvaini skan šis vārds mūsu modernajā pasaulē. Un šodienas cilvēks nodrošinās, lai nekāda «antena» viņam to nepievadītu. Par ko še runā pravietis? Viņš norāda uz Jēzus Kristus krustu, uz mirstošo vīru ar ērkšķu kroni un apgalvo, ka Golgātas stāsts ļoti dziļi attiecas arī uz mums. Bet šodienas cilvēks rausta plecus un domā: «Es patiešām nezinu, kas tam ir kopējs ar manu dzīvi?» Te modernais cilvēks maldās. Mēs visi zinām, ka mūsos mīt baiļu jūtas, kāds iekšējs nemiers, pat elle mūsu dvēselē. Ja mēs kādreiz apklustam, tad atzīstam: šim nemieram ir divas puses. Mēs zinām, ka mūsu dzīve ir grēcīga, ka mēs neesam tādi, kādiem mums vajadzētu būt. Mums ir ļauna sirdsapziņa. Un no otras puses: mēs pavisam noteikti zinām, ka par visu kādreiz būs jāmaksā. Kāds vīrs man žēlojās par savu nelaimīgo laulību; it kā pēkšņa apgaismojuma skarts, viņš teica: «Tagad man jāmaksā, ko es agrāk esmu grēkojis.» Šis nemiers moca mūsdienu cilvēku. Un arī mūsdienu pasaulē skan Evaņģēlija vēsts: «Dievs mūs ir tik bezgalīgi mīlējis, ka Viņš devis savu Dēlu. Vīrs pie krusta par visu ir samaksājis. Viņš ir samaksājis!» Vai tad tas neattiecas arī uz mums, ka pasaulē ir vieta, kur varam atbrīvoties no savas vainas un nemiera? Jā, tieši uz mums! Krustā Sistais Dieva Dēls sauc arī mūsdienās: «Nāciet pie Manis, visi pasaules gali, tad jūs kļūsiet izglābti!» Kungs, mēs Tev pateicamies, ka arī šodien Tevī ir glābšana mūsu nemierīgajai sirdsapziņai! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

27. marts Krusta vārds ir Dieva spēks. 1. Kor. 1:18 «Tas ir pretīgi» - noraidoši sacīja kāds vīrs, - «ka kristieši par savas ticības degpunktu dara kādu «pakārto». Šāds moceklības attēlojums var iedarboties tikai nomācoši!» Varētu domāt, ka šim vīram ir taisnība. Bet tas ir savādi: Krustā Sistā Glābēja tēls nepavisam neiedarbojas nospiedoši. Tieši otrādi! Nekas pasaulē tā nespēj mierināt un iepriecināt kā Kunga Jēzus krusts. No šī krusta neplūst atbaidoša miroņsmaka. No tā daudz vairāk plūst godības pilna, dievišķa dzīvības elpa. Kā tas iespējams? Tas ir tādēļ, ka pie šī krusta nenīka viss kāds parasts cilvēks. Še notika varenais, godības pilnais Dieva glābšanas darbs. Vienkārši uzklausīsim dažas Bībeles vietas, kur ir runāts par to: «Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi.» «Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.» «Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.» «Kas mūs pazudinās? Kristus Jēzus ir ar mums. ...kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies.» «Dievs jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?» «Cik daudz vairāk Kristus Asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu... kalpošanai dzīvajam Dievam.» Tie ir skaisti un vareni vārdi, kas pauž Dzīvību. Kungs! Lai Tavas nāves mokas un pie krusta stieptas rokas manis dēļ nav veltīgas! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

28. marts Tad nu mums ...ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Rom. 5:1 Cik diženi, mīlīgi tas skan! Kā pāri lielpilsētas ielu troksnim plūst svētrīta zvanu skaņas, tā arī šī vārda skaņa iespiežas mūsu sirds nemierā. Tik mierinoši, spēcīgi var runāt vienīgi Bībele. Bet - tas ir dīvaini - šis vārds it kā runā pretī tam, ko cilvēks, arī reliģiozais cilvēks, ir sevī iedomājies. Še ir runa par Dievu. Un, proti, drošā pārliecībā. Jā, vai tad Dievs nav kāda liela problēma? Vai tad ir vispār zināms, vai Viņš ir, kāds Viņš ir un kur Viņš ir? Un te ir runa par mieru ar Dievu. Vai tad mums ir karš ar Dievu? Vai tad ir kāda naidīga vara, kas mūs var apdraudēt? To nekad neesam apdomājuši. Un tad stāv vārds «mums ir». Izskatās tā, it ka apustulim Paviļam, kas to rakstījis, būtu kāds gluži drošs īpašums; ka viņš būtu pilnīgi drošs par savu glābšanu. Vai tad kaut kas tāds ir? Vai tad kristietība nav tikai kādi meklējumi un nojausma? Vai tā nav - labākajā gadījumā - tikai diskusiju priekšmets? Redziet, ka apustulis rakstīja šo teikumu, tad viņš garā atradās zem Kristus krusta. Un te viņš atrada to, ko arī mēs drīkstam atrast. Kopš viņš Jēzu ir skatījis vaigā, viņš zin: Dievs dzīvo! Un, kad viņš uzlūko Krustā Sisto, viņš zin: Dieva dusmas un tiesa par grēku ir nopietna. Tik nopietna, ka tādēļ jāmirst Dieva Dēlam. Bet, uzskatot krustu, viņš tūliņ piedzīvo: še Dieva dusmas klusinātas; še grēku parāds dzēsts; še ticībā atrod mieru ar lielo Dievu. Kungs, dodi arī mums zem Tava krusta atrast drošību un mieru. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

29. marts Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājusi tai žēlastībā. Rom. 5:2 Kādā viduslaiku tautas izrādē uz skatuves parādās doktors Fausts un apvārdo ļaunos garus. Te ierodas arī velniņš Vicli-Pucli. Fausts viņam jautā, vai tas nekad neesot izjutis ilgas pēc svētīgas mūžības. Uz to dēmons atbild: «Ja no elles uz Debesīm vestu kāpnes un to spraišļi būtu no asiem nažu asmeņiem - es tūliņ kāptu pa tām, kaut arī galā nonāktu sagriezts gabalos.» Šīs senās spēles sacerētājs ir pareizi atzinis, ka pat visbezdievīgākajā sirdī dzīvo slepenas ilgas pēc Dieva, pēc miera, pēc žēlastības, pēc debešķīgas dzīves, pēc grēku piedošanas. Cilvēks pats apspiež šīs ilgas, tādēļ, ka viņš netic, ka tās viņam varētu piepildīties patiesībā. Cik skaists ir Evaņģēlijs! Jo viņš mums saka: «Ir kāpnes, kas mūs ved tieši uz Dieva sirdi. Tās nav no nažu asmeņiem. Šīs kāpnes ir Krustā Sistais Dieva Dēls Jēzus Kristus!» Katrā ziņā še vēl jāsaka: Jēzus, Krustā Sistais ir vienīgās kāpnes, kas ved uz Debesīm. Ja Svētajam Dievam ir labpaticis atvērt mums vienīgo ceļu caur krustu uz Viņa Tēva sirdi, tad lai nepretojamies Viņam, bet pateicīgi lietojam šo ceļu uz Dzīvību. Tu, Kungs ar naglu retam, kas esi debesu kāpnes, ceļš un atvērtas durvis pie tēva, lai Tev pieder mūsu mīlestība. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

30. marts Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam. Rom. 5:2 Savāda sajūta pārņem, kad esi aizlidojis uz ASV, un nu caur lidostas portālu iesoļo citā kontinentā. Cik vēl daudz asāk šo «jauno» sajūt kāds izceļotājs, kas nav ieradies te tikai viesos, bet uz pastāvīgu dzīvi. Tas ir vājš attēls tam, ko še saka apustulis. Viņš runā par kādu «ieiešanu». Caur kādu priekštelpu viņš ir iegājis kādā jaunā, brīnišķīgā zeme. Tā ir Dieva žēlastības valstība: valstība - tā saka kāds dzejnieks, «kur miers un prieks smaida.» Pirms caur šo priekštelpu nonākam Dieva žēlastības valstībā, vispirms jādzīvo nepatīkamā, baigā pasaulē. Kur nepazīst žēlastības. Kur Dievs saka mums «Nē». Sirdij nav miera. Apņem bailes no kaut kā. Viss šis stāvoklis ir tik nepanesams, ka pastāvīgi vajag kaut kur «izklaidēties». Tik ļoti, ka beidzot, tuvojoties nāves stundai, galus vairs nevar savilkt kopā. «Ieiešana», portāls! Tas jāatrod mums pašiem, kā nokļūst šai žēlastības valstībā. Valstībā, kur drīkst un var dzīvot mierā un dvēseles viengabalainībā. Kur Dievs vairs nav pret mums, bet ir par mums; kur droši var izjust Viņa mīlestību un zināt, ka esi Viņa bērns. Kas ir šis portāls, šī «ieiešana»? Skan paradoksāli, ko mums saka Pāvils: šī ieiešana žēlastības valstībā ir - Krustā Sistais Jēzus Kristus. Nav neviena cita. Jēzus saka: «Neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.» Kungs, mēs Tev pateicamies, ka Tevī mums ir atvērtas durvis pie Tēva. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

31. marts Bet kam nav darbu, bet kas tic Tam, kas bezdievīgo dara taisnu, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību. Rom. 4:5 Kāds Kamerūnas misionārs ziņo īpatu notikumu no sava darba lauka: «Mūsu istabā uztraukts ieskrien Pauls: «Viņi visi ir prom! Mūsu Stacija atstāta tukša!» Mēs skatāmies pa logu. Tur viņi aiziet - ar saviem saiņiem virs galvas... Misionārs steidzas pakaļ aizejošam iedzimto baram. «Sakiet man atklāti, kas te notiek,» - viņš lūdz. Un saņem atbildi: «Nav nekādas jēgas ilgāk palikt Misijā un iet ceļu pie Dieva.» Ar rokas mājienu runātājs norāda uz kalnu grēdām: «Mūsu grēku ir tik daudz, kā šie kalni. Dieva ceļš ir pārāk grūts.» Vai šim kamerūnietim nav taisnība? Tādēļ arī tik daudzi slepus vai atklāti novēršas no Evaņģēlija: «Dieva ceļš ir par grūtu. Labāk bēgsim!» Arī daudzi kristieši nomokās ar savu kristieša stāvokli. Viņi grib būt svēti un labi. Bet tas neizdodas. «Dieva ceļš ir pārāk grūts!» Kamerūnieši vēlāk atgriezās - kad misionārs viņiem rādīja Kunga Jēzus krustu. Cik tas ir brīnišķi: te atklājas jauns «Dieva ceļš» mūsu priekšā, kas mūs ieved tieši Dieva valstībā. Nevis nopūlēties «ar darbiem»! Nevis mocīt sevi! Nost ar dvēseles bailēm un izmisumu! Bet gan: mēs drīkstam visu nodot Dieva Dēlam, Kas mūsu labā miris pie krusta. Viņš dara mūs taisnus! Viņš dara mūs skaidrus! Viņš svēto! Viņš dara visu jaunu! Kādā dziesmā teikts: «Cik ilgi mocījos Un nopūtos Zem grēku nastām. Miers plūda dvēselē, Kad liku tās pie Jēzus kājām... Gods Tam...» Kungs Jēzu! Tu jaunais Dieva ceļš! Tev slava, gods un pateicība! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

1. aprīlis Bet vakarā nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatijas, vārdā Jāzeps, kas arī bija kļuvis par Jēzus mācekli. ...Jāzeps ņēma Jēzus miesas, ietina tās tīrā audeklā un ielika tās savā jaunajā kapā, ko viņš bija izcirtis klintī. Mateja 27:57-60 Kāds savāds cilvēks ir šis Jāzeps? Viņš dzīvoja ar nāvi. Un netika no nāves vaļā. Tādēļ jau dzīves laikā viņš bija licis sev sagatavot kapu, izcērtot to klintī. Arī Ēģiptes ķēniņi lika jau savas dzīves laikā uzcelt sev kapa vietas. Bet viņi piramīdas cēla tādēļ, lai pēc nāves tos saglabātu piemiņā. Acīmredzami tas nebija Jāzepa nolūks. Jo mums te nestāsta par kādu krāšņu kapa pieminekli. Cik bieži šis vīrs varbūt bija stāvējis savas kapa malas priekša un sev jautājis: «Kas būs ar mani, kad še gulēs manas miesas?» Mūsdienu paviršais cilvēks rīkojas tā, it kā viņš dzīvotu mūžīgi. Kas rēķinās ar nāvi un jūt tās tuvumu, tas gūst jaunu skatu uz šīs pasaules iznīcīgām lietām. Tā bija ar Jāzepu. Un tas viņu dzina pie Jēzus. Jāzeps turējās pie sava kapa. Bet Jēzum viņš to novēlēja labprāt. Tā viņa kaps kļuva par dzīvības pieminekli. No tā Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem. No šī brīža Jāzeps drīkstēja savu kapu skatīt augšāmcelšanās gaismā. Un mēs - jā, arī mēs drīkstam tā uzlūkot savus kapus. Pie kapiem stāvēdami, mēs drīkstam ticībā dziedāt: Jēzus dzīvo! Tādēļ spēkā ir vārdi: «Kā var atstāt, pasaki, Galva savu locekli?» Tagad kaps nav gala vārds. Mēs tiksim uzmodināti no mirušajiem. Kaut arī šī patiesība dažam labam liktos draudoša, - Jēzus mācekļi priecājas par to. Kungs Jēzu! Dzīvības Valdniek! Tu nepametīsi manu dvēseli kapā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

2. aprīlis Un redzi, notika liela zemestrīce, jo tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis, novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. Mateja 28:2-3 Jēzus dzīvo! Dieva Dēls ir augšāmcēlies! Tas ir tik neaptverami! Tik neticami! Bet kas par to! Prieks strāvo to sirdīs, kuri tic Jēzum. Un, ka tas ir tik neaptverami, tieši tas viņiem ir pareizi. Lūk, varenais eņģelis! Kā viņš priecājās, saņemdams no Dieva uzdevumu: «Tagad nolaidies redzamajā pasaulē. Novel akmens sprostu no Dēla kapa un atbrīvo Viņam ceļu! Dzīvības stunda ir klāt!» Garā esmu skatījis šo eņģeli, traucoties lejup ar smaidu uz lūpām: «Lūk, kur! Kareivji, kas apsargā kapu, pret mums neko nespēj. Arī varenajā Romā neesam apvaicājušies, ko domā ķeizara valdība, ka mēs tik vienkārši neievērojam prokuratora Pilāta spriedumu. Mēs neesam jautājuši arī priesteriem un visai baznīcai, vai šī Augšāmcelšanās noder reliģiozās dzīves veicināšanai. Un šīs pasaules gudrie un mācītie lai pielūko, kā šo notikumu iekārtot, savā pasaules skatījumā! Dievs vienkārši nostāda pasauli notikuša fakta priekšā. Lieliski! Tā pienākas lielajam DIEVAM!» Tā apmēram varbūt domāja eņģelis. Un tā arī notika: Dievs nostādīja pasauli piepildītā notikuma priekšā - Jēzus ir augšāmcēlies! Karavīri nokrīt kā miruši. Pilāts samulsis. Priesteri bez padoma. Bet Jēzus mācekļi «kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami.» Kungs! Mēs Tevi pielūdzam un priecājamies Tevī! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

3. aprīlis Tā kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis, novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. Mateja 28:2 Jā, labi apskatiet šo klints gabalu! Kā milzīga, naidā savilktā akmens dūre tas noslēdza Jēzus kapu. Priekšā to greznoja Romas pārvaldnieka zīmogs, it kā gribēdams lielīties: «Esmu pilnvarots no visaugstākās vietas uz visiem laikiem noslēgt Jēzus kapu.» Tā šis akmens kļuva par ienaida pieminekli pret Jēzu. Tas bija Evaņģēlija vārda izskaidrojums: «Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.» Un nu mēs redzam šo pašu akmens bluķi Augšāmcelšanās rītā! Stāv rakstīts: «Eņģelis, piegājis, novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū.» Kādēļ viņš nosēdās uz tā? Viņš taču nebija noguris! Eņģelis gribēja izpaust jo skaidri: šis akmens, kas bija Jēzus noraidīšanas zīme, tagad stāsies Augšāmceltā kalpībā. Tas kļūst par kanceli, no kuras pirmo reizi tiek pasludināta Augšāmcelšanās Vēsts. Ja akmens varētu runāt, tas varbūt teiktu: «Esmu piedzīvojis brīnišķu pārmainu. Es biju Dieva Dēla ienaidnieku lietošanā. Bet tagad es drīkstu kalpot Viņam - Augšāmceltajam!» Tā šis akmens ir daudzu kristiešu attēls. Apustulis Pāvils bija kā akmens pret Jēzu. Taču kā viņš vēlāk stāvēja un cīnījās Augšāmceltā Kunga pusē! Un apustulis Pēteris! Naktī pirms krustā sišanas viņš atstūma Kungu no sevis: «Es negribu Viņu pazīt!» Bet piecdesmit trīs dienas vēlāk viņš kļuva spēka pilns Jēzus liecinieks. Jēzus mira pie krusta un tika uzmodināts, lai arī mēs piedzīvotu šādas pārmaiņas. Kungs! Lauz mūsu ļauno miesas pratu un ņēmi mūs savā varā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

4. aprīlis Bet sargi (pie Jēzus kapa) drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. Mateja 28:4 Kādā tehniskās nākotnes romānā H. Dominiks tēlo saistošu skatu izrakts plašs, jauns Panamas kanāls. Atklāšanas dienā gaisu pilda tūkstošiem lidmašīnu. Pasažieri no augšienes noskatās, kā tiek uzspridzināti pēdējie aizsprosti. Divu okeānu ūdeņi no abām pusēm gāžas kanāla gultnē. Tur, kur tie saplūst kopā, izceļas trakojošs virpulis, neredzēta viļņu sadursme. Tieši tāpat notiek, kad cilvēciskie priekšstati saduras ar dievišķiem notikumiem. Cilvēks tad krīt nāves bailēs - tas nevar būt citādi. Pret Jēzus augšāmcelšanos kapa apsargātāji ir bezspēcīgi. Tie nespēj aptvert notiekošo. Jaunajā Derībā arvien no jauna mēs dzirdam par šādām cilvēciskām prāta sadursmēm ar dievišķo īstenību. Gani Ziemassvētku naktī kļuva izbaiļu pilni. Kad Dievs apliecina savu mirstošo Dēlu un kļūst tumšs pār visu zemi, ļaudis sit sev pie krūtīm un bēg. Izvelkot bagāto lomu, Pēteris krīt pie Jēzus kājām un satricināts saka: «Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.» Nevaru iedomāties, ka kāds cilvēks nāktu pie ticības, pirms viņš nebūtu gājis cauri šādām izbailēm. Bet, kur cilvēks noliecas Dievišķās īstenības un Viņa darbu priekšā, tur Dieva Valstība ielaužas mūsu sirdīs. Tad viņš mācās saprast, ko Dievs savā Dēlā Jēzū mūsu dēļ ir darījis. Tad to pieņem, tic un pielūdz. Kungs, apgaismo mūs, lai mēs varam ticēt! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

5. aprīlis Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas... Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. Lūkas 24:1-2 Kas notika ar dārgajām smaržvielām, ar kurām sievas Lieldienu rītā gribēja svaidīt Jēzus miesas? Tās droši vien maksāja ļoti dārgi. Kur tās izlietoja? Tā var vaicāt arī tālāk: kur palika muitnieka Levija naudas kaudzīte un kases grāmata, kad viņu aicināja Jēzus un viņš cēlās, lai sekotu Tam? Un kas bija ar «pazudušā dēla» cūkām, kad viņš atgriezās atpakaļ pie tēva? Un ar abu Emmaus mācekļu vakariņām, kad viņu acis tapa atvērtas un viņi pazina augšāmcēlušos Jēzu? Tad taču viņi steigšus devās atpakaļ uz Jeruzalemi, lai paziņotu citiem mācekļiem: «Jēzus dzīvo!» Un kur palika Pētera tīkli un laiva, kad Augšāmceltais Kungs viņam parādījās pie Ģenecaretes ezera un aicināja sekot un apliecināt To pasaules priekšā? Jā, kas no visa tā palicis? To mēs nezinām. Bet vienu mēs drīkstam zināt: ja Augšāmceltais Glābējs ienāk kādā dzīvē, tad tur daudz kas kļūst vienkārši atmetams, kas pirms tam mums likās ļoti svarīgs. Tad atkrīt vecas draudzības, tumšas attieksmes, netīri naudas veikali un dažādas ieilgušas, apšaubāmas ieražas. Jo «neviens, kas savu roku liek pie arkla» - saka Jēzus, «un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.» Daudz kas atmirst, tādēļ, ka Viņa izglābšanas spēks un godības pilnā klātbūtne ir varenāka par vecām saistībām un vērtībām. Kungs! Pārvari mūsu sirdis pilnīgi! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

6. aprīlis Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas... Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. Lūkas 24:1-2 Patiešām - kas notika ar šo dārgo parfimēriju? Tā jautājam vēlreiz. Sievas izdzirda no Debesu sūtņa mutes: «Jēzus nav šeit, bet ir augšāmcēlies!» Tad viņas aiztecēja pilsētā, lai pastāstītu tālāk šo prieka vēsti. Bet kas notika ar viņu smaržvielu trauciņiem? Kādreiz šo jautājumu uzstādīju jauniešiem. Kāds no viņiem teica: «Tos droši vien pievāca dārznieks. Tur viņam pietika pomādes visam mūžam.» Mums bija jāsmejas. Un tad mēs iedomājāmies dārznieku, kas droši vien no lielajiem Dieva darbiem, no Jēzus Augšāmcelšanās nekā nesamanīja, bet priecājās par mazo materiālo guvumu. Un mēs sev teicām: tādi esam mēs, cilvēki! Dieva varenie glābšanas darbi mūs neskar, atstāj mūs saltus, cietus. Bet kāds profīts mūs ļoti iepriecina. Par visu šo Bībelē nav teikts nekas. Tādēļ jautājums paliek: kas notika ar dārgo smaržvielu trauciņiem? Bībele uz to neatbild. Šīs smaržas tai vienaldzīgas. Jo viņa mums grib sacīt: Jēzum nevajaga mūsu svaidāmo zaļu. Daudz vairāk Viņš grib svaidīt mūs. Te mēs ienākam biblisko simbolu pasaulē. Dārgā svaidāmā eļļa ir Svētā Gara līdzība - kas apgaismo mūsu sirdis, vada mūs ticībā Jēzum, dod mums drošu glābšanas apziņu un ievada mūs jaunā, Dievam paklausīgā dzīvē. Ar šo Garu mūs grib svaidīt Jēzus. Kungs! Liec mums piederēt tiem, par kuriem Tavs Vārds saka: Dievs mūs ir svaidījis Jēzū Kristū un devis mūsu sirdīs savu Svēto Garu! Āmen.

100

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

7. aprīlis «Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, Krustā Sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies... Nāciet šurp un raugait to vietu, kur Viņš gulēja.» Mateja 28:5-6 Šis tumšais klints kaps bez akmens vāka mums šķiet ka atplesta nāves rīkle. Bet - kāda smieklīga rīkle! Tā gan ir aizcirtusies ciet un sakampusi vērtīgu laupījumu - dzīvā Dieva Dēlu. Tomēr tā nav spējusi Viņu paturēt. Laupījums tai ir izslīdējis. Atvērta un apkaunota tā rēgojas pirmā Lieldienu rīta gaismā. Tas atgādina kādu stāstu, ko stāstīja Israēla tautā. Par kādu jaunu cilvēku Tobiju. Bīstamā ceļojumā viņu pavada eņģelis. Pienācis pie Tigras upes, viņš novelk sandales un iemērc kājas vēsajos viļņos. Piepeši no tiem uzšaujas liela zivs un grib viņu aprīt. Jauneklis izbijies sauc: «Ak Kungs, tā grib mani aprīt!» Bet eņģelis saka: «Satver to aiz spurām un velc ārā!» Tā arī Tobija dara. «Tad zivs vāļājās un raustījās pie viņa kājām.» Ļaunā plēsoņa pievīlušies plātīja savu milzīgo rīkli laupījums tai bija aizgājis secen! Tā pati bija kļuvusi par laupījumu! Tā ir arī ar nāves rīkli. Jēzus ir augšāmcēlies! Laupījums izrāvies no nāves skavām. Un pati tā kļuvusi par laupījumu dzīvības Ķēniņam. Kāda priecas vēsts! Šad un tad nāve gan mūs izbiedē. Un mēs izbailēs saucam: «Tā grib mani aprit!» Taču tad mēs drīkstam raudzīties uz Augšāmcelto Jēzu un ticēt: «Nāve ir kritusi apsmieklā.» Kungs! Mēs Tev pateicamies, kas Tu esi sacījis: «Es dzīvoju, un jums būs dzīvot!» Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

101

8. aprīlis «Nāciet šurp un raugait to vietu, kur Viņš gulēja.» Mateja 28:6 Jā, nāciet šurp uz bagātā Arimatijas Jāzepa dārzu! Tas droši vien bija rūpīgi kopts un skaists. Un tomēr tā bija tikai tukša vieta. Jo še atradās tukšais Jēzus kaps. Viņa paša šeit vairs nebija. Visi pasaules jaukumi atstāj dvēseles tukšas, ja tiem nav klāt Jēzus. Tātad še bija tukšais klints kaps. Un tajā atradās pamestie Jēzus līķauti,. Kādas vērtīgas, brīnišķas relikvijas! Kādēļ mācekli tās nepaņēma? Tādēļ, ka dvēselēm nespēj palīdzēt relikvijas un atminas par Jēzu. Sirds kāro un tai nepieciešams Viņš pats. Daudz ko varēja redzēt pie tukšā Jēzus kapa. Mēs teiktu: «Te tik gāja vaļā!» Apjukušie kareivji skraida apkārt. Jēzus mācekli ar jauno vēsti sacenšas skriešanā. Sievas atstāj savus smaržvielu trauciņus un izbijušās bēg. Parādās eņģeļi un runā ar cilvēkiem. Jā, te gāja vaļā! Tomēr - tā bija tukša vieta. Jo Viņa paša, Jēzus, šeit nav. Tā ir: Visas sensācijas mūs atstāj tukšus, tādēļ, ka te nav Jēzus. Par Jēzu kapa priekšā bija pat daudz runu: sievas, mācekļi, eņģeļi runāja par Viņu. Un tomēr - Viņa paša te klāt nebija. Kā izbiedē domas, ka mūsu dievkalpojumos tiek runāts par Jēzu - un tomēr var notikt, ka Viņa paša te nav klāt. Tad visi vārdi paliek tukši! Un izsalkušās dvēseles paliek tukšas. Beidzot varbūt ieradās kāda lietpratēju komisija, lai pārbaudītu, pārmeklētu tukšo kapu. Bet Jēzus nebija šeit. Viss mūsu saprāts grābstās tukšā, kamēr Viņš Pats neatklājas mums. Kungs! Mēs meklējam Tevi pašu! Mums vajag Tevi pašu! Ak, nāc pie mums! Āmen.

102

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

9. aprīlis Eņģelis teica sievām: «... Viņš (Augšāmceltais) jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit.» ...Un tās steigšus izgāja... Un redzi, Jēzus nāca tām pretim... Mateja 28:7-9 Nabaga eņģelis! Viņš droši vien ļoti priecājās pasludināt noskumušajām sievām godības pilno Lieldienu Vesti: «Jēzus dzīvo!» Pie tam, dodot arī dievišķu uzdevumu: «Ejiet uz Galileju, un tur jūs redzēsiet Augšāmcelto!» Tā bija ļoti skaidra Vēsts. Bet savā ziņā Jēzus apiet šo Dieva sūtni un parādās sievām jau pēc pāris soļiem. Vai te kaut kas nav aizgājis «greizi», ka tas Kungs vienkārši neievēro eņģeļa vēsti, to atstumdams sānus? Jā, kas tad te notiek? Es domāju, ka tas izskaidrojams pavisam vienkārši. Kunga Jēzus nepacietība, kas Viņu dzen jo drīzāk iepriecināt savas noskumušās mācekles. Glābēja sirds tik stipri ilgojas pēc savējiem, ka Viņš - lai man piedod izteicienu - vairs neievēro noteikto kārtību un steidzas pie saviem nabaga mācekļiem. Ka Augšāmceltais Kungs tā noliek eņģeli kaunā, to it kā paskaidro dziesmas pants: «Ak brīnišķīgā mīlestība, Kas pārsniedz visu padomu, Ak mūžīgā sirds žēlastība, Kas meklē katru grēc'nieku...» Kāds cilvēku sūtnis būtu saīdzis, ja tam uzticētu veikt uzdevumu, ko pats šefs neievēro un viņu iznieko. Bet eņģelis - droši vien - būs sirsnīgi priecājies par Jēzus nepacietību un mīlestību. Un arī mēs drīkstam par to priecāties un pielūgt: Kungs! Mēs Tev pateicamies par Tavu mīlestību, kas Tevi tik stipri velk pie mums! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

103

10. aprīlis Viņš ir augšāmcēlies! Lūkas 24:6 Tikai trīs vārdi! Trīs pat trūcīgi vārdi! Bet kāds apvērsuma spēks slēpjas tajos! Tie ir fanfaru skanas, kas pasludina Dieva uzvaru. Tā ir visu pasauli saviļņojošā vēsts, ka nevis nāvei pieder pēdējais vārds, bet gan Dzīvībai. Tie satur iepriecinošo Vēsti, ka šai nabaga pasaulei ir Dieva sūtīts Glābējs. Tā sniedzas pāri mūsu saprašanai un liek mums atzīt, ka mūsu Dievs dara brīnumus. Augšāmcelšanās rītā šos trīs vārdus Debesu sūtnis teica dažām sievām, kas savās sērās bija nākušas pie Jēzus kapa. Kopš šī brīža šie trīs vārdi skan pāri visai pasaulei. Tie ir atskanējuši arī līdz mums. Ko tie ir panākuši mūsu sirdīs? Dziesmu grāmatā lasot Lieldienu dziesmas, mūs satver un aizgrābj nebeidzamās gaviles, kas plūst no šīm vārsmām: «Tas kaps ir tukšs! ak liktenis svēts, Tu Dieva bērniem izredzēts par nebeidzamu prieku! Svēts ir, kas sirdī pieturas pie Jēzus un Tam padodas par Viņa mantinieku. Redz’ še! Nāve, elles spēki, velns un grēki uzvarēti! Gavilējiet, izredzēti!» Šis starojošais prieks par Jēzus augšāmcelšanos mani saviļņo vienkārši tādēļ, ka šodien pie mums, kristiešiem, tik maz kas no tā manāms. Mēs esam tik nedzīvi, tik izdeguši, tik uzpūsti. Labākā gadījumā Jēzus Augšāmcelšanās (no kapa) mums ir problēma - ja vispār mēs ar to vēl nopietni nodarbojamies. Te kaut kas nesaskan! Kaut mēs būtu vismaz noskumuši par savu garīgo nāvi! Kaut mums rastos ilgas un mēs mācītos lūgt: Kungs! Kā Tavējie no sirds priecājās par Tavu Augšāmcelšanos! Dod, ka arī mēs nepaliktu ārā! Velc arī mūs Tavā priekšā! Āmen.

104

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

11. aprīlis Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja. Lūkas 24:11 Še mums tēlota kāda saistoša glezna - pirmajā Lieldienu rītā mācekļi bailīgi sapulcējušies aiz slēgtām durvīm. Te satraukti klauvē. Visiem aizraujas vai elpa: kas tur ir? Augstā priestera bendes kalpi? Vai tie tagad būtu nākuši pakaļ mācekļiem, - kur viņu Kungs jau ir krustā sists? Klaudzina vēl stiprāk. Un tad sauc sieviešu balsis. Mācekli piesardzīgi atver durvis. Ieslīd pāris pazīstamu sievu. Uztrauktas tās ziņo: «Jēzus kaps ir vaļā, tukšs! Un bija eņģelis! Teica, ka Viņš dzīvojot!» «Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka.» Grieķu tekstā te stāv vārds «lēros», t. i. burtiski «vēja grābstīšana», «niekošanās». Tagad šo ainu varu priekšstatīt vēl pilnīgāk: Jānis ironiski pasmaida - «sievu tenkas!» Matejs aizspiež ausis: «Vai tiešām mūsu ciešanas jāpārvērš komēdijā ar tādām tukšām runām!» Pēteris pieceļas un stumj sievas ārā pa durvīm. Jā, tā uz šo vēsti reaģē prāts. Kāds no mirušiem augšāmcēlies?! «Vējgrābslība!» Tā nu nabaga sievas stāvēja aiz durvīm. Vai viņas jutās apbēdinātas, apvainotas? Man jāatzīstas, ka kristieši bieži ir samulsusi un kautrīgi pat tad, ja viņiem neviens šo Vēsti ar vēsā prāta slēdzieniem netaisās atņemt. Bet - esmu par to pārliecināts - sievas smaidīja: «Ak, kā šie mācekļi brīnīsies, kad viņi atklās, ka Jēzus patiešām dzīvo!» Viņu smaidā ir uzvaras gaviles. Un tā drīkst priecāties visi Jēzus mācekļi: «Tur izglābto mītnēs/Skan prieks un gaviles.» Kungs! Dodi mums drošu pārliecību aklās pasaules vidū! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

105

12. aprīlis Bet Marija stāvēja ārā, kapa priekšā, un raudāja. Jāņa 20:11 Redzot kādu stipri domīgu, amerikāņi saka: «Dolāru par tavām domām!» Arī es labprāt dotu dolāru, lai uzzinātu, ko domāja Marija Magdalēna, kad viņa raudādama stāvēja pie Jēzus tukšā kapa. Droši vien tās bija baiļu un izmisuma domas. Tikai viena doma, liekas, te pietrūka: ka mirušais Jēzus ir dzīvs iznācis no kapa! Šī doma viņai neiekrita prātā. Tāpat arī nevienam citam. Arī Jēzus mācekļiem tas neienāca prata. Tā ir savāda lieta un tipiska mūsu sirdīm - pirms savām ciešanām Jēzus saviem mācekļiem bieži teica: «Mani sagūstīs, izsmies un sitīs krustā. Bet trešajā dienā Es augšāmcelšos.» Tomēr tas vienkārši neaizgāja līdz mācekļu sirdīm, lai gan citkārt viņi sava Kunga runas ievēroja un atstāstīja tālāk !ar lielu noteiktību. Nē! Ka Viņš varētu augšāmcelties, nebija nācis neviena sirdī. Pāvils saka par Evaņģēliju, ka tā ir Vēsts, kura «nav nākusi neviena cilvēka sirdī.» Ar to viņš grib sacīt: neviens cilvēks to nevarēja izdomāt. Arī šodien Jēzus Augšāmcelšanās neiespiežas cilvēku sirdīs. Bet Marijas sirdi šī patiesība pārvarēja. Augšāmceltais Kungs piepeši nostājas viņas priekšā. Tad viņai nācās aptvert neaptveramo: Jēzus dzīvo! Tas ir brīnumains fakts. Jo neviena filozofija un neviena reliģija nespēj sniegt mums patvērumu un iepriecu, kad mūsu dzīve kļūst nopietna un tajā iestājas krīze. Tikai dzīvais Glābējs! Mūsu Palīgs, mūsu Glābējs! Draugs, kas iet mums blakus plaukstas attālumā. Kungs! Palīdzi mums aptvert, ko mūsu prāts nespēj aptvert: ka Tu dzīvo! Āmen.

106

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

13. aprīlis Jēzus viņai saka: «Marija!» Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: «Rabuni,» tas ir Mācītājs! Jāņa 20:16 Tas ir gandrīz vai jocīgi! Marija Magdalēna stāv pie tukšā kapa un raud pēc Jēzus - un vienlaikus sarunājas ar Viņu. Bet notur Viņu par dārznieku. Augšāmceltā Jēzus tēls bija kļuvis citāds, nekā Viņa agrākais izskats. Turklāt Marijas skatiens bija asaru aizmiglots. Te vīrs saka: «Marija!» Tad viņa apgriežas un pazīst savu Kungu. Tā pazīst Viņu pēc balss. Jēzus balss ir Labā Gana balss. Marija piederēja Jēzus ļaudīm, kas pazīst Viņa balsi. Bībelē teikts: «Tas Kungs runā un sauc visu pasauli no rītiem līdz vakariem.» Labā Gana balss skan cauri visai pasaulei. Bet pasaule nedzird un neklausās. Marija dzirdēja šo balsi. Kungs pats ir paskaidrojis: «Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību.» Pasaule nedzird šo balsi. Marija to dzirdēja. Un mācekļi to dzirdēja. Un arī vajātājs Sauls dzirdēja. Bībele par šo Gana balsi saka: «Viņš nekliegs un Viņu nedzirdēs uz ielām.» Viņa balss ir tik savdabīga, ka to nevar sadzirdēt ar ausīm, bet ar sirdi un sirdsapziņu. Jēzus par Gana balsi un Viņa avīm saka vēl kaut ko nozīmīgu: «Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieku balsi.» Tūkstošiem pavedinošu balsu apņem mūs. Un dažas izliekas par Labā Gana balsi. Bet kas pieder Jēzum, mācās šīs balsis izšķirt. Kungs! Liec mums dzirdēt tikai Tavu - Labā Gana balsi! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

107

14. aprīlis Jēzus viņai saka: «Marija!» Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: «Rabuni,» tas ir: «Mācītājs!» Jāņa 20:16 Kādā Lieldienu gaviļu dziesmā teikts: «Palmu zarus šodien nesam Tam, kas nāvi vārējis...» Kurš gan ar prieku negribētu pievienoties šai slavas dziesmai! Tomēr patiesības labad mums jākonstatē: vispasaules vēstures pirmajos Lieldienas svētkos vēl nebija šīs triumfa noskaņas. Tad vēl bija kluss un tumšs. Jēzus uzmeklēja nabaga raudošo Mariju Magdalēnu. Tas vēl neizskatās pēc uzvaras svētkiem. Kas bija šī Marija? Bībele saka, ka Jēzus no viņas izdzinis «septiņus velnus.» Noslēpumains vārds, aiz kura slēpjas neizsakāmi daudz grēka, miesīguma, grūtsirdības, izmisuma un vientulības. Tad bija nācis Jēzus un Mariju no tā visa izglābis. Kāda palīdzība! Mēs varam priekšskatīt Marijas izmisumu, kad viņa redzēja Jēzu mirstam pie krusta. Tad viņas priekšā atkal atvērās tumšs bezdibenis. Sieva, kas tur raud - pie tukšā Jēzus kapa, ir cilvēks bezdibeņa malā. Un tieši šo sievu uzmeklē Jēzus. Tie ir viņa Augšāmcelšanās svētki. Tas nozīmē - augšāmceldamies Viņš nav kļuvis cits, kas Viņš bija pie krusta: Glābējs pazudušiem grēciniekiem, kuru parādu Viņš ir samaksājis: Glābējs velna saistītiem, kurus Viņš priekš Dieva atpircis par dārgu izpirkšanas «naudu»; Glābējs, Kas glābj cilvēkus no bezdibeņa tā, ka Viņš pats lec šai bezdibenī un to piepilda, lai Viņa ļaudis varētu to pāriet. Augšāmceltais nav nekāds triumfators. Viņš aizvien paliek «Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.» Kungs Jēzu! Tu esi tieši tāds, kāds Tu mums esi nepieciešams! Āmen.

108

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

15. aprīlis Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši... Marka 16:14 Neaprakstāms spožums, neizteicams prieks staro no Jaunās Derības Lieldienu notikumu ziņojumiem. Un to vidū uzreiz šī tumšā aina, šis iebiedējošais tēlojums. Mācekļi priecīgi sēž pie mielasta. Es nojaušu: viņi ir bijuši smagi apdraudēti. Baiļu dienās tie tikpat kā neko nav baudījuši. Bet tagad Jēzus bija augšāmcēlies. Viņu Kungs un Glābējs bija brīvs. «Tāpēc lai arī mēs priecājamies» - tāda bija mācekļu noskaņa. Te uzreiz parādās arī Augšāmceltais. Viņi To priecīgi aplenc. Taču te mācekļi izbīstas - Viņš sāk bārties. Grieķu tekstā še ir vārds «oneidizein», t. i., nosodīt, nolamāt. Tas pats vārds nāk priekšā arī krustā sišanas ziņojumā, kur viens no krustā piesistajiem noziedzniekiem nolamā Jēzu. Daudz ir sludināts par Lieldienu prieku, Lieldienu iepriecu un Lieldienu gaismu. Bet še mēs dzirdam par Lieldienu dusmām. Jā, Jēzus ir dusmīgs. Ar saviem mīļajiem mācekļiem Viņš runā skarbi. Bet arī šīs dusmas atkal ir savdabīgas. Mēs varētu labi saprast, ja Jēzus būtu bijis dusmīgs par mācekļu bēgšanu Lielajā Piektdienā, par Viņa aizliegšanu un viņu grēkiem. Taču par to Viņš nebilst ne vārda. Jo par grēkiem Viņš ir miris. Un arī šos mācekļu pārkāpumus uznesis pie krusta. Viņš norāj neticību, ka tie nav ticējuši Viņa vārdiem. Jau agrāk Viņš taču bieži bija skaidri teicis, ka augšāmcelsies! Te caur Jēzus lielajiem darbiem Dievs cīnās arī ap mūsu sirdīm. Bet mūsu cietas sirdis to negrib saprast. Mūsu cietās sirdis! Kungs! Izglāb mūs no mums pašiem, ka mēs varētu ticēt! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

109

16. aprīlis Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Lūkas 24:39 Telpā, kurā bija sapulcējušies mācekļi, pirmajā Lieldienu vakarā valdīja satraukums. Tikko kā bija ieradušies divi vīri no Emmaus un ziņoja: «Mēs redzējām Kungu!» Kā lai prāts aptver tādu Vēsti, ka kāds piecēlies no mirušiem?! Piepeši Jēzus stāv viņu vidū. Mācekļus satver izbailes: tas taču nevar būt! Viņi domāja, ka redz kādu garu... Un šajā baiļu, neticības un māņticības jūklī nomierinoši skan Jēzus vārdi: «Es tas esmu!» Pie tam Viņš rāda naglu zīmes savās rokās un kājas. Šis «Es tas esmu» izklīdina katru tumsu un katras šaubas. Jau vairākkārt Jēzus bija teicis šo vareno «Es tas esmu». Pie kādas akas Viņš sarunājas ar sievu no pagāniskas vides par grūti saprotamām lietām, par viņas drūmo pagātni ar pieciem vīriem un par pareizu lūgšanu. Beidzot sieva īsi nosaka: «Kad Mesija nāks, Tas mums visu izstāstīs.» Kā viņa iztrūkstas par Jēzus atbildi: «Es tas esmu. Es tas esmu, kuru visi gaida.» Ģetzemanes dārzā Viņš nāk pretī saviem vajātājiem: «Ko jūs meklējat?» Tie samulsusi stostās: «Jēzu no Nācaretes.» Tad viņiem pretī atskan tik majestātisks «Es tas esmu», ka tie nokrīt pie zemes. «Es tas esmu», Viņš ka gūsteknis saka tiesas priekša, kad augstais priesteris Viņam svinīgi jautā: «Vai Tu esi Visaugstākā Dēls?» Viņa «Es tas esmu» ir varens vārds. Kādas izbailes un prieku tas izraisīs, kad Viņš reiz atnāks godībā un teiks pasaulei «Es tas esmu» tā, ka uzreiz viss, viss kļūs skaidrs. Kungs, mēs Tevi pielūdzam. Āmen.

110

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

17. aprīlis Bet kad mācekļi aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja... Lūkas 24:41 Kāda šī ir brīnišķīga, skaista neticība! Nedaudz dīvaini tas skan svētceru grāmatā, kas taču grib stiprināt ticību, vai ne? Lai paskaidrotu, kādēļ mācekļu neticība ir tik skaista, mums jāparaugās vēl nedaudz dziļāk. Mūsu vidū ir daudz neticības. Un katram ir cits - savs iemesls neticēt. Viens nevar ticēt, tādēļ, ka kristieši viņu pievīluši. Otrs - tādēļ, ka viņš «piedzīvojis daudz ko tādu, kas nav savienojams ar Dieva mīlestību.» Trešais nevar ticēt tādēļ, ka tam ceļā stājas viņa lielā dabas zinātnieka izglītība. Un vairums nevar ticēt tādēļ, ka viņi to nevēlas. Ticība viņiem nesola nekādus labumus, tieši otrādi - tikai viņu dzīves veida traucējumus. Še redzam Jēzus mācekļus, pie kuriem ieradies Augšāmceltais Kungs. Arī viņi nespēja ticēt. Bet kāds jauks iemesls: «Bet kad tie to aiz prieka vēl neticēja...» Viņi domāja: ak, tas taču ir pārāk skaisti, lai būtu patiesība - ka šai nolādētajai pasaulei ir Glābējs - Glābējs, Kas ir tik varens, ka saminis nāvi zem savām varenajām kājām. Glābējs, Kura naglu rētas liecina par visvarenu glābšanu, - Glābējs, Kas ir tik mīlestības pilns, ka nāk pakaļ mums, kritušajiem, - Glābējs, Kuram var pilnīgi uzticēties, - Glābējs, no Kura plūst miera straumes! Tas ir pārāk skaisti, lai būtu patiesi! «Kad tie to aiz prieka vēl neticēja...» - t. i., šie mācekļi bija sapratuši, cik liels ir evaņģēlijs par Jēzu. Šāda neticība jau stāv ticības vārtos. Taisnības saule! Cauri šaubu tumsai izlauzies arī pie mums! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

111

18. aprīlis Viņš tiem rādīja savas rokas un sānus. Tad mācekli kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Jāņa 20:20 Šī vārda jaukumu visvairāk izjūt tad, ja pazīst tā «aizmugures fonu». Šis fons ir daži Bībeles stāsti, kas ziņo par sastapšanos ar to Kungu. Lūk, Ādams un Ieva! Viņi bija nekaunīgi izturējušies pret Dieva Kunga likumu. Izdzirdot tā Kunga soļus dārzā, viņi aizbēg un apslēpjas no Tā. Kopš tā laika tā aizvien izturas dabīgais cilvēks. Viņš bēg no Dieva apslēpdamies darbā un trauksmē, «pasaules uzskatā» un frāzēs. Tad varenais Sinaja kalna stāsts. Israēla bērni sapulcējušies ap šo kalnu. Kad tumšā mākonī parādās tas Kungs un atskan spēcīga bazūnes balss - tie aizbēg: «Mēs nevaram pastāvēt tā Kunga priekšā.» Jā, un vēl mums jāatceras Jāņa atklāsmes aina, kur tēlota mūsu Kunga atnākšana godībā. Tad cilvēki grib bēgt. Un viņi sauc: «Jūs kalni, krītiet uz mums, apslēpiet mūs!» Vienmēr tas pats: cilvēks baidās no Dieva atklāsmes īstenības. Un tam ir savi iemesli. Kur mēs paliksim ar saviem grēkiem, kad mēs sastapsim Viņu? Bet mūsu vārdā lasām otrādi: «Mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami.» Te ir pazudušas visas bailes. Kādēļ? «Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus» - ar naglu rētām. Tagad mācekli saprot krustu: tas nozīmē grēku piedošanu, izlīdzināšanos ar Dievu un Dieva mīlestību. Krustā ir miers cilvēkiem, kuriem bija jābēg no Dieva. Kungs! Rādi arī mums Tavas caurdurtās rokas, lai mums būtu miers! Āmen.

112

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

19. aprīlis Un to sacījis, Viņš tiem rādīja savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi... Jāņa 20:20 Jaunam atslēdzniekam ir spēcīgas rokas. Draugi saka, ka viņš ar tam varot sienā iedzīt naglu bez āmura. Laika gaitā tas kāpj uz augšu. Beidzot viņam pieder fabrika. Nu viņš sāk kaunēties savu rupjo roku. Varētu domāt, ka tā bija arī ar Jēzu pēc Viņa augšāmcelšanās. Jo naglu zīmes bija Viņa apkaunojuma zīmes. Bet pie Jēzus tas ir pavisam citādi. Bībele tieši uzkrītoši atkārtoti ir teikts, ka Jēzus arī Godībā nesīs šīs krusta ciešanas zīmes. Atklāsmē Jānis raugās Debesu Godībā. Garā viņš skata Visuvarenā Troni. Viņš redz Debesu pulkus. Bet ko viņš ierauga Debesu Pasaules pašā vidū? Jēzu ar nāves brūcēm! Dieva Dēlu ar Viņa krustā sišanas zīmēm! Un, kad Jānis garā skata, ka Jēzus atnāks spožumā ar spēku un godu, tad viņš pamana, ka Jēzus tērps ir «apslacīts asinīm». Apustulis Pāvils pazina Kungu Jēzu Viņa Godībā. Tādu viņš redzēja Kungu ceļā uz Damasku. Un tomēr - ko viņš pasludina abās zemes puslodēs? «Es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pasu krustā sistu.» Tas tik neizsakāmi iepriecina - Augšāmcēlies Kungs nav kāds ārēja spožuma apņemts Uzvarētājs, bet gan - vēl un vēlreiz - grēcinieku Glābējs un Salīdzinātājs. Tieši tāds Glābējs mums arī ir vajadzīgs šodien, rit un nāves stundā. Kungs Jēzu! Tavas Asinis mums lai ir dārgākas par visiem pasaules dārgumiem! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

113

20. aprīlis Tur bija kopā Sīmanis Pēteris, Toms... Nātānaēls... Cebedeja dēli un vēl divi citi Viņa mācekli. Sīmanis Pēteris viņiem saka: «Es iešu zvejot.» Tie saka viņam: «Mēs iesim tev līdz!» Jāņa 21:2-3 «Ak, Pēteri!» - te varētu uzsaukt. «Tagad Kungs Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem. Un nu tu gribi atgriezties atpakaļ vecajā dzīvē? Vai tu neatceries, ka Viņš tevi aicināja prom no taviem tīkliem kļūt par cilvēku zvejnieku?» Man šķiet, ka es redzi Pēteri gurdi atmetam ar roku: «Jā, tas bija skaists laiks - kopā ar Jēzu. Bet izrādījās, ka es neesmu īstais vīrs priekš Viņa. Mēs, mācekļi, nekā neesam sapratuši. Mēs domājam, ka ar Viņa krustu visam ir beigas. Taču tas ir izrādījies Viņa glābšanas darbs. To mums paskaidroja Pats Augšāmceltais. Cik apstulbuši mēs bijām! Un tad - kā mēs izgāžamies!» Varbūt te iejaucas Jānis un saka: «Tik skaisti ir domāt, ka tagad iestājusies Dieva Valstība, Bet mēs esam pazaudējuši drosmi. Mēs nederam šim Kungam.» Arī pārējie piekrīt un Pēteris saka: «Jēzus lietai vajadzīgākas daudz dziļdomīgākas galvas par mūsējām, Un stiprāki raksturi. Mēs aizejam nostāk.» Cik neapskaužams, bēdīgs stāvoklis: pazīt Jēzus glābšanas darbu un ticēt Tam. Bet pazaudēt ticību pašam sev. «Tas viss ir par grūtu prieks manis. Es atsakos!» Pēteris atsakās. Taču Jēzus neatsakās, kā mēs lasām tālāk. Jā, tā ir mums jāiziet cauri izmisumam par mums pašiem. Tikai tad mēs mācāmies izmanīt, ko nozīmē «Jēzus žēlastība», kas nekā neprasa, tikai dod. Tad mācāmies, ko nozīmē «ticība», kurā vairs nekā netur no sevis paša, bet visu sagaida no tā Kunga. «Netrūkst man ne nieka, Viss, Kungs, esi Tu!» Āmen.

114

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

21. aprīlis ...tanī naktī nekā nedabūja. Bet rītam austot, Jēzus stāvēja krastā... Jāņa 21:3-4 Vai mēs pazīstam dzīves dziļos sāpju brīžus? Tādam dzīves «dziļuma punktam» klāt pienāca Pēteris un viņa draugi. Jā, vispirms viņi dzirdēja un redzēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies; tad prieks pildīja to sirdis. Bet tam sekoja klusas dienas. Un Pēteris būs domājis: «Sekošana Jēzum nav priekš manis, vienkārša zvejnieka. Tādēļ - atpakaļ pie savas nodarbošanās!» Viņa sirdī droši vien bija ļoti drūmi. Un tad nāca nakts, kurā viss satumsa vēl vairāk. «Tanī naktī nekā nedabūja.» Mēs redzam stipro vīru, kā viņš sadrūmis atkal un atkal izmet tīklus. Aizvien veltīgi! «Jā» - Pēteris izmisumā smaida, un šajā smaidā ir izsmiekls pašam par sevi. «Atpakaļ pie vecās zvejniecības! Bet tagad arī tā vairs neizdodas. Esmu un palieku nesvētīgs cilvēks!» Nakts bez zvaigznēm! Varbūt viņam atmiņā iznira lielais laiks - pagājušais - kopā ar Jēzu. Kā viņš apliecināja: «Tu esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls!» Un Jēzus viņu nosauca - «klints». Ak, kas nu es par klinti... Tas ir dzīves dziļuma punkts, kad cilvēks redz sevi izslēgtu no Dieva Valstības un arī laicīgajās lietās vairs neveicas. To piedzīvoja ne tikai Pēteris. Mēs visi pazīstam tādus dziļuma punktus. Taču tieši šajā vietā ir teikts: «Jēzus stāvēja krastā.» Mācekļi Viņu redzēja, bet no mugurpuses tie Viņu nepazina. Taču - Viņš bija šeit! Un mēs, kristieši, dzīvojam no šīs Viņa uzticības, kas mūs neatstāj. Kungs! Dodi mums piedzīvot Tavu Vārdu: «Un neviens Manas avis neizraus no Manas rokas.» Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

115

22. aprīlis Bet rītam austot, Jēzus stāvēja krastā, bet mācekļi nezināja, ka tas ir Jēzus. Jāņa 21:4 Mirdzoša saule uzlec pār Ģenecaretes ezeru. Lielisks skats tiem, kas mīl dabas klusumu. Ansis Lilje kādā mūsu stāsta izskaidrojumā raksta, ka šis ezers esot «zaigojošs dārgakmens». Viņš runā par «klusu spožumu, kas staro no šī ezera». Viņš tā apraksta mūsu tekstā pieminēto bridi: «Pār Tiberijas ezeru uzaust rīts, izliedams savu zeltsarto gaismu pār krasta kalnājiem un sidrabaino ūdeni.» Tomēr visas dabas skaistums nespēj mierināt bēdīgu sirdi un nemierīgu sirdsapziņu. Kad esam ievainoti sirdī, dvēselē, tad mums vairs nepalīdz «Dieva meklēšana dabā». To piedzīvoja arī Pēteris un viņa draugi. Viņi bija pavisam nomaldījušies. Pie tam aiz viņiem palika nakts, pilna rūpju un darba, kas šiem zvejniekiem nekā nebija ienesusi. Nē! Še nekāds pasaules skaistums nespēj mierināt. Un arī dabas krāšņums ir mēms un nevar līdzēt bēdīgai sirdij. Bet šai rīta stundā ezera krastā stāvēja Kāds, Kas ir īstais Palīgs un Mierinātājs sagrauztām sirdīm: Augšāmceltais Jēzus, Mācekli «nezināja, ka tas ir Jēzus». Viņi nenojauta, ka pie viņiem būs piepildīties senā psalma vārdiem, ko tie droši vien pazina: «Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis.» Un ka viņi drīz piedzīvos arī panta otras daļas piepildīšanos: «…un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.» Cik stipri kopš šī rīta ir izmainījusies pasaule! Taču šādus notikumus ar Jēzu mēs drīkstam piedzīvot joprojām - arī šodien. Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka Tu meklē pazudušo. Āmen.

116

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

23. aprīlis ...bet mācekli nezināja, ka tas ir Jēzus. Tad Jēzus viņiem saka: «Bērni, vai jums ir kas ko ēst?» Jāņa 21:4-5 Dīvains stāsts! Mācekļu zvejas laivas tuvojas krastam. Te no laivu piestātnes viņus uzrunā kāds svešinieks: «Bērni, vai jums ir kas ko ēst?» «Bērni», Viņš saka. Grieķu pamattekstā šis vārds tulkojams tieši ar «baby» vai vismaz «bērniņi». «Bērniņi!» - sauc svešais vīrs. Viņš to nesauc kāda bērnudārza mazuļiem, bet skarbiem, norūdītiem un arī ļoti sapīkušiem vīriem, kuri nupat atgriežas no nesekmīgas nakts zvejas. «Bērniņi!» Vai tas nav smieklīgi? Bet savādi! Mācekļi nesmejas. Liekas, ka viņi jau nojauš, ka vīrs krastā ir viņu Kungs un Mācītājs Jēzus. Un, ja viņš mūs uzrunā «bērniņi», tad tas norāda, ka esam pareizā ceļā. Bērni ir bezpalīdzīgi. Tādi esam arī mēs. Kā lai tiekam galā ar pasaules problēmām, kura šodien iztrūkusies stāv pati savu darbu atombumbu priekšā! Kā lai dēkām galā ar mūsu dziņām, vēlmēm un ilgām! Ar mūsu dzīvi un miršanu! Un ar mūsu dzīves vainu? Mēs esam bezpalīdzīgi! Un tikai tas, kas to atzīst, arī aptver, kādēļ Dievs mums ir sūtījis kā Glābēju Savu Dēlu. Jēzus saka, ka Dievs to ir «apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis bērniem.» «Ja jūs nekļūstat kā bērni...» Viņš atgādina. Kaut Viņš arī mūs gribētu uzrunāt «Bērniņi!», tādēļ, ka Viņa priekšā esam atzinuši savu nespēcību un steidzamies pie Viņa! Kungs! Atver mūsu acis ieraudzīt mūsu dzīves īstenību! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

117

24. aprīlis Tad Jēzus viņiem saka: «Bērni, vai jums ir kas ko ēst?» Tie Viņam atbildēja: «Nav!» Jāņa 21:5 Ezera krastā stāv Jēzus. Pāri viļņiem Viņš sauc jautājumu mācekļiem, kas ar savām laivām piestāj krastā. Laivas ir tukšas. Viņi nav nozvejojuši nevienu zivtiņu. Nabaga ļaudis! Viņi taču dzīvoja no savu roku darba. Viss grūtais nakts darbs veltīgs. Rūpes nomāc vīru sirdis. Un te cauri viļņiem atskan Kunga jautājums. Tas skaidri parāda: Jēzus rūpējas arī par mūsu ikdienas vajadzībām! Cik bieži mācekli bija dzirdējuši Kungu Jēzu, kad Viņš runāja par lielajām Debesu Valstības Lietām. Cerams, ka arī mēs tikdaudz pazīstam Viņu - kā TO, Kas zemes virsū ir nodibinājis Debesu Valstību, kā TO, Kas pasaulei atnesis lielā, apslēptā Dieva žēlastību un patiesību, kā TO, Kam pieder Nākotne. Tās ir lielas patiesības. Bet līdz ar tām mēs drīkstam arī zināt: Viņš ir palīgs arī mūsu mazajās rūpēs. «Vai jums ir kas ko ēst?» Viņam rūp arī mūsu naudas vajadzības, mūsu zobu sāpes, mūsu grūtības ar darba biedriem un kaimiņiem. Var gadīties, ka mums šī patiesība uzaust pēkšņi kā zibens stars. Tikai no šī mirkļa saprotam īsti, ko nozīmē «lūgt». «Mīļie cilvēki, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis!» - mūs uzaicina psalmu dziesminieks. Kādreiz kopā ar pāris draugiem klusā kūrorta istabā lasījām vēstuli efeziešiem, lai iedziļinātos lielajās Dieva patiesībās. Viens no draugiem pēkšņi nopūtas: «Pirmdien man atkal jābūt darbā. Un kādas nepatikšanas mani tur atkal sagaida!» Uz to otrs atteica: «Bet arī pirmdien pie mums ir Jēzus!» Kungs! Dodi man arī savu ikdienas dzīvi pavadīt ar Tevi. Āmen.

118

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

25. aprīlis Tad Jēzus viņiem saka: «Bērni, vai jums ir kas ko ēst?» Tie Viņam atbildēja: «Nav!» Jāņa 21:5 Ak, šie mācekli! Reiz Jēzus viņus bija aicinājis prom no zvejnieku tīkliem: «Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!» Bet tagad - dažas dienas pēc Kunga augšāmcelšanās - mēs viņus atkal redzam pie zvejas. Šai ceļā viņus nebija vedis Kungs. To viņi bija izvēlējušies paši. Un nu Jēzus stāv krastā un vaicā: «Vai jums ir kas ko ēst?» Kāds ir pārtulkojis: «Vai jums ir dažas zivis?» Apkaunotiem viņiem jāatbild: «Nav!» Viņu Kungs tos bija skāris sāpīgā vietā. Tikai pāris nedēļu atpakaļ īsi pirms Kunga Jēzus ciešanām - kad Viņš tiem prasīja: «Vai jūs kādreiz esat cietuši trūkumu?», viņi priecīgi apliecināja: «Nekā mums nav trūcis!» Tagad viņiem trūka. Tie veltīgi zvejoja visu nakti. Laivas un sirdis bija tik šausmīgi tukšas. Ar savu jautājumu Kungs viņiem liek saprast: ir bēdīgi, ja nonicina Manu vadību un iet pats savus ceļus. Bībele daudz runā par tā Kunga vadību. Cik grūti klājas, piemēram, Ābramam, kad viņš pret sava Kunga gribu devās uz Ēģipti. (1. Moz. 12:10)! Un cik svētīts bija apustulis Pāvils, kas tik ļoti uzmanīja Kunga vadību (Apustuļu Darbi 16:5)! Jā, bagāts un svētīts, neraugoties uz daudzajām grūtībām! Vadība ir Dieva bērnu noslēpums. To mācās tikai klusumā un pie Dieva Vārda. Zināšanas par šo noslēpumu ir jūtamas dziesmas vārsmā: «Pie rokas ņem un vadi...» Jā, Kungs, pasargi mūs no pašu ceļiem! Dodi mums atzīt Tavu ceļu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

119

26. aprīlis Tad Jēzus viņiem saka: «Bērni, vai jums ir kas ko ēst?» Tie Viņam atbildēja: «Nav!» Jāņa 21:5 Uz mirkli aizmirsīsim vietu, kur notika šī saruna. Tās nozīme iet tālu pāri toreizējās situācijas robežām. Man liekas, it kā mūsu Kungs stāvētu modernās pasaules priekšā un tai vaicātu: «Vai jums ir kas, ar ko klusināt savu izsalkumu? Vai jums ir kas ko ēst?» Un cik šī pasaule būs vaļsirdīga, tai būs jāatbild: «Kungs! Mūsu vēders ir pilns. Bet mūsu sirdis ir tukšas.» Šodienas cilvēka rīcībā atrodas milzīga «kultūras programma». Un visos stūros tiek piedāvātas izklaidēšanās un izpriecas. Vai tad te sirds nevar tikt apmierināta? Bet es redzu jauniešu apnikuma pilnās, neapmierinātās sejas. Redzu, ka viņi cieš no savas dzīves tukšuma. Atceros kādu jaunu studentu, kuram viņa bagātais tēvs deva visu, ko vien viņš vēlējās. Viņš nošāvās, atstādams zīmīti: «Nav vērts dzīvot» Un tagad šīs nabaga pasaules krastā stāv Augšāmcēlušais Jēzus, Dieva Dēls, Kas ir cietis par mums. Viņš redz izsalkušas dvēseles, par kurām dzejnieks saka: «Viņi ēd un ir tomēr izsalkuši, Viņi dzer, bet paliek izslāpuši...» Kungs Jēzus vaicā šai pasaulei: «Vai jums ir kas ko ēst?» Domāju, ka pasaulei vajadzētu atsaukties: «Ne, Kungs! Visos mūsu darbos, mūsu izpriecu un izklaidēšanu vietās mūsu dvēseles tomēr paliek izsalkušas!» Un Dieva Dēls tai atbild: «Es esmu Dzīvības Maize. Kas no šīs Maizes ēd, tam nešalks nemūžam.» Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka Tu esi nācis, lai mēs taptu paēdināti. Āmen.

120

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

27. aprīlis Tad Jēzus viņiem saka: «Bērni, vai jums ir kas ko ēst?» Tie Viņam atbildēja: «Nav!» Jāņa 21:5 «Vai jums ir kas ko ēst?» Iedomāsimies, ka šis jautājums mums tiktu uzstādīts šodien. «Jā gan» - mēs tad atbildētu un domātu par pārtikas krājumiem mūsu ledusskapjos un pilnajos veikalos. Jā, varbūt tad mums ienāktu prātā, ka mazāk jāēd putukrējums, jo citādi bīstami pieņemamies svarā. Pavisam citādi ir mūsu teksta vārdā. Kungs Jēzus to jautā dažiem zvejniekiem, kuri rīta agrumā atgriežas no nakts zvejas. Viņu tīkli ir palikuši tukši. Viņiem brokastīm nebija pat pāris zivju. Uz jautājumu: «Vai jums ir kas ko ēst?» tie atbild: «Nē! Mēs esam izsalkuši.» Un tagad man liekas, ka es garā redzētu izsalkušo masas visā pasaulē. Visu šo vārdā mācekļi saka savu bēdīgo «Nē! Nē, mums nav nekā, ko ēst!» Kungs Jēzus redzēja šo vīru rūgto vajadzību.. Viņš ļoti būtu gribējis, lai mācekļi lietas redzētu tā, kā tās redz Viņš Pats. Vai mēs redzam izsalkušos? «Nē, mums nav nekā ko ēst!» Tas Kungam Jēzum gāja pie sirds. Vai tas iet pie sirds arī tiem, kas saucas Viņa Vārdā - mums, kristiešiem? Bieži vien mēs paraustam plecus un sakām: ko tad es tur varu darīt? Tas jau ir tieši vajadzīgais! Mums vajadzētu redzēt citu vajadzības! Mums vajadzētu dzirdēt kliedzienus: «Nē, mums nav nekā ko ēst!» Tam vajadzētu iet mums pie sirds. Mēs raudājām no prieka, kad pēc otrā pasaules kara Rūras apgabalā cietām badu un saņēmām pirmo pārtikas sūtījumu no ārzemēm. Bet vai esam kādreiz raudājuši par postu un izsalkumu pasaulē? Kungs, dod mums sirdi, kas jūt līdzi citu ļaužu trūkumam. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

121

28. aprīlis Viņš tiem sacīja: «Izmetiet tīklu laivas labajā pusē...» Tad tie izmeta tīklu un vairs nevarēja viņu izvilkt aiz zivju daudzuma. Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, saka Pēterim: «Tas ir Kungs!» Jāņa 21:6-7 Pirms daudziem gadiem pie Vupertāles mācītāja atnāca kāds 17 gadīgs jauneklis līdz ar savu draugu: «Palīdziet mums tuvāk iepazīties ar Jēzu!» Tas bija sākums plašām jauniešu Bībeles stundām. Gadi tecēja. Jaunais vīrietis kļuva augsts ierēdnis. Bībele un Jēzus viņa dzīvē vairs nenozīmēja neko. Kādu reizi, atrodoties slimnīcā, viņš lūdza māsiņu kaut ko apgādāt lasīšanai. Viņa atnesa kādu dzīves stāstu. Pacients apskatījās tuvāk - tas bija tā mācītāja dzīves stāsts, pie kura viņš reiz bija griezies. Ieinteresēts viņš atšķīra grāmatu un lasīja arī par kādu 17 gadīgu jaunekli, kas vēlējās uzzināt par Jēzu. Viņš lasīja pats par sevi. Toreiz! Jā, toreiz! Kad Jēzus valdīja manā dzīvē un mana sirds bija saistīta pie šī Vīra ērkšķu vainaga! Slimnieks aptvēra: tagad šis Jēzus ir klāt un sauc mani no jauna! Tā klājas arī mācekļiem - viņi bija aizbēguši - atpakaļ savā vecajā dzīvē! Bet kad tie vilka bagāto lomu, tad uzreiz atcerējās pagātni: tādu lomu tie vilka, kad Jēzus viņus aicināja. Jā, toreiz! Cik skaisti tas bija, ka viņu sirdis dega Jēzum! Un nu Viņš ir atkal klāt un aicina viņus no jauna! Kāds brīnišķs paņēmiens - Jēzum meklēt savus aizbēgušos mācekļus. Viņš tiem acu priekšā stāda šo «Kādreiz». Un tie jau ir ieraudzījuši savu nabadzību, kādā nonākuši bez Viņa. Un cik skaisti, ka Viņš atmodina ne tikai atmiņas par bijušo, bet aicina viņus no jauna! Kungs! Saisti mūs cieši pie sevis un nepalaid vairs! Āmen.

122

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

29. aprīlis Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, saka Pēterim: «Tas ir Kungs!» Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes, jo viņš bija izģērbies, un metās jūrā. Jāņa 21:7 Izģērbjas tas, kas grib peldēties. Pēteris dara otrādi. Kad laiva tuvojās krastam, mācekļi redzēja: svešais, tur, krastā, ir Augšāmceltais Kungs Jēzus. Pēteris vairs nespēj nogaidīt, kamēr laiva noenkurosies. Viņš uz malu metas peldus. Vēsts «Tas ir Kungs!» viņu ir elektrizējusi. Kāda steiga un uztraukums! Viņš ātri uzrauj virsdrēbes, ko zvejojot bija nometis. Vai tas ir apjukums? Vai godbijība Kunga priekšā, kuru viņš grib sastapt cienīgi? To mēs nezinām. Bet it skaidri varam pamanīt: Pēterim ļoti, ļoti gribas pie sava Kunga. Cik dīvaina ir cilvēka sirds! Pirms neilga laika viņš taču bija aizbēdzis no Viņa un no visa, kas sakarā ar Viņu. Cilvēks, kurš pavisam un noteikti sarāvis saites ar kristietību! Tagad parādās Dzīvais Kungs. Un Pēteris peld jau Viņam pretī un rāda, ka viss viņā kliedz pēc Jēzus. Tāda ir arī mūsu sirds: tā vienlaikus bēg no Jēzus un tomēr ilgojas pēc Viņa. Kādā dziesmā lasām: «Es pasaulē kā aklais gāju Un Tevi atrast nespēju, Par gudru turēju sev' vāju Un Tevis neievēroju...» Jā, tāda ir mūsu sirds - reizē meklē Viņu un reizē novēršas; reizē vairīšanās no Viņa un ilgas pēc Viņa. Dziesmas pants noslēdzas: «Bet nu caur Tevi noticis, Ka Tevi atzinis.» Tā notika arī ar Pēteri. Lai tā notiktu arī ar mums! Kungs! Nedod mums mieru, pirms mēs atrodam mieru Tevī! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

123

30. aprīlis Izkāpuši malā, viņi tur redz ugunskuru no oglēm un uz tā zivis noliktas un maizi. Jēzus viņiem saka: «Atnesiet no zivīm, ko jūs esat dabūjuši. ...Nāciet un turiet azaidu!» Jāņa 21:9-12 Kā bērns es dzirdēju pasaku par rūķīti, kas kādam nabaga ogļdeģim pasniedz neredzamu kastīti. Kad nabagais vīrs to atvēra, tam pretī laistījās visspožākie dārgakmeņi. Atceros kā man, mazam zēnam, šī kastīte interesēja; arī es sev vēlējos tādu. Tagad šai teksta vārda esmu to atradis. Še ir visbrīnišķīgākie Evaņģēlija dārgakmeņi, niecīgā apjomā sabērti vienkopus: Redziet Glābēja mīlestību un pacietību! Vai tad Augšāmceltajam pēc Savas uzvaras nebija nekā svarīgāka ko darīt, ka meklēt savus izbēgušos mācekļus? Nē! Viņš nepazīst nekā svarīgāka. Un paskatieties tikai: Viņš kalpo tiem. Viņš izsalkušajiem zvejniekiem jau ir sagatavojis mielastu. Tāds ir Viņa veids: «Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu» - Viņš saka - «bet, ka Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.» «Nāciet un turiet azaidu!» - Viņš uzaicina. Viņš runā kā nama tēvs ar savējiem. Pazudušie dēli tiek uzņemti atpakaļ mājinieku saimē. «Mēs esam Dieva nama turētāji» - slavē Pāvils. Te atkal sēž mācekli - vainīgie, atkritēji! Un žēlastība mierina viņu sirdis, sakārto viņus no jauna un dara viņiem labu! Joprojām nerimst viņu izbrīns par vareno lomu. Pie Jēzus mēs drīkstam piedzīvot brīnumus. Mīlīgs rīts pie ezera. Saule ir uzlēkusi. «Žēlastības saules» simbols, kas apgaismo sirdsapziņu un dvēseli! Ak, žēlastības saule, spīdi Mums savā svētā spožumā, Ar savu gaismu sirdī kriti. Dod mieru, prieku ticībā! Āmen.

124

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

1. maijs Un tie sapulcējās ar vecajiem, nolēma bagātīgi dot kareivjiem naudas un tos pamācīja: «Sakait, ka Viņa mācekli naktī atnāca un, mums guļot, To nozaga.,.» Un sargi ņēma naudu... Mateja 28:12-15 Tā, kas tika iespiesta kareivjiem saujā, droši vien bija pienācīga naudas summa. «Viegli nopelnīts!» - viņi pasmējās - «tikai mazs «juceklītis» šajā lietā, kura mums tā kā tā neinteresē!» Viņi nezināja, ka bija iepirkušies ellē. Mācekļi, visur pasludināja: «Jēzus ir augšāmcēlies!» Iestādes viņiem to aizliedza. Tomēr šī Vēsts vairs nebija aizturama. Tad Jeruzalemē sākās vajāšanas. Tad daudzi, kuri bija spiesti bēgt, iznēsāja šo Ziņu pa visu zemi. Un tad Augšāmceltais atmodināja Pāvilu. Viņš nonesa Evaņģēliju līdz Romai: JĒZUS IR AUGŠĀMCĒLIES! Jēzus kļuva par ikdienišķu sarunu priekšmetu. Cik bieži tika aizturēti arī šie kareivji: «Jūs taču arī bijāt pie tā kapa! Ka tad tur īstenība bija? Tad tie laikam gan pasmējās: «Ak tas Jēzus? Tasi protams, ir miris!» Bet to sakpt, viņu lūpas raustījās. Viņi zināja labāk. Tā ir dzīve ellē, ja ir jādzīvo un jārīkojas pret savu atziņu un sirdsapziņu. Pazīstu kādu vīru, kurš teica: «Es ticu visam, kas stāv rakstīts Bībelē. Bet mans sabiedriskais stāvoklis neatļauj man to apliecināt atklāti.» Tā dzīvot? Nē! Ja zinām, ka Jēzus dzīvo, tad piederēsim Viņam pilnīgi un arī «bezbailīgi apliecināsim, ko esam atraduši Kungā Jēzū!» Cik gaiši no šiem karavīriem atšķiras Jēzus mācekli! Neraugoties uz vajāšanām, viņi apliecināja PATIESĪBU. Kungs! Palīdzi mums apliecināt Patiesību, kas mūs dara priecīgus un brīvus! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

125

2. maijs Kā uguns sudrabu un kausējamā krāsns zeltu, tā tas Kungs pārbauda sirdis. Salamana pamācības 17:3 Šis vārds var sagādāt bezmiega naktis. Tas saka, ka nav privātdzīves. Jā - mēs reiz nevarēsim vis apslēpties aiz saviem labiem darbiem. Jo tas Kungs pārbauda sirdis. «Kā uguns sudrabu...» Daudz kas mūsu dzīvē ir tikai sārņi. Bet kas tas ir par «sudrabu», ko Viņš meklē? Jaunajā Derībā ir kāds skaists stāsts par šādu pārbaudījumu - jaukā rītā Ģenecaretes ezera krastā apkārt savam Augšāmcēlušam Kungam sēdēja septiņi mācekļi. Viņu vidū arī Pēteris. Līdz šim viņš sevi bija turējis par «krietnu vīru». Bet tad nāca kāda nakts, par kuru Bībelē teikts: «Pēteris rūgti raudāja.» Jā, arī vīrs var nonākt līdz raudāšanai, ja viņam atklājas: visa mana uzticīgā kristīgā dzīve bija tikai sārņi! Tai naktī Pēteris bija atradies Dieva ugunī - un viss sadega. Viss? Tajā rītā bija tā, it kā Augšāmceltais urdītu sārņus un meklētu sudrabu. Un - Viņš atrod to! Viņš jautā: «Sīmani Pēteri, vai tu Mani mīli?» Kā Pēteris uzliesmo no jauna: «Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu.» Tad atmirdz sudrabs, tas sudrabs, ko pie mums meklē Dievs: mīlestība uz Dieva Dēlu, ko Viņš mums ir sūtījis. Šāda mīlestība ietver sevi visu: uzticēšanos Viņa Asinīm, Kas šķīsta no visiem grēkiem, atdošanos Viņa vadībai, pilnīgu savas gribas pakļaušanu un vēl daudz ko citu. Visu to, ko Bībele apzīmē ar lielo vārdu «Ticība». Kungs! Mēs negribam gaidīt, līdz mēs Tevi sastapsim pastarā tiesā. Mēs jau tagad nostājamies zem Tavām taisnā Tiesneša acīm. Āmen.

126

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

3. maijs Un piegājis Viņš aizskāra zārku... un Viņš sacīja: «Jaunekli, Es tev saku, celies augšā!» Lūkas 7:14 Satricinošs skats! Pa Naines pilsētas vārtiem iznes kāda jauna cilvēka līķi. Nevis zārkā, kā pie mums, bet ietītu līķautā un uz nestuvēm. Bībele saka: tieši tāpat kā šis jaunais cilvēks, arī mēs esam miruši priekš Dieva. Tas, ka vairums no tā nekā nejūt un neko nezina, pierāda tikai to, cik esam nedzīvi. Un tagad šis stāsts pasludina brīnišķo patiesību: Jēzus var darīt dzīvu! Amerikānis O. Smits par to ir uzrakstījis labu stāstu: «Mirušo iznes. Te pieskrien kāds vīrs: «Stāt! Es viņu uzmodināšu! Viņam vienīgi trūkst izglītības!» Un viņš mirušajam lasa priekšā klasiķus un filozofus, to darbus. Bet mirušais paliek miris. «Ak tā!» - cits sauc. «Jaunajam cilvēkam trūkst labākas apkārtnes. Kā tad var dzīvot tādos nožēlojamos apstākļos!» Un viņš ķeras pie darba - no ielas novāc mēslus, kādam ubagam iedod dažus naudas gabalus, lai tas pazustu. Bet mirušais neceļas. Tad nāk vēl kāds un uzsauc līķim: «Tev trūkst stipras gribas! Tu vari dzīvot, ja tikai stipri gribi! Gribi!» Bet arī šis labās gribas sauciens neatdzīvina jaunekli. Pie nestuvēm pienāk kāds vecs rabīns: «Jaunajam cilvēkam trūkst tikai reliģijas.» Un viņš sāk lasīt priekšā no reliģiskām grāmatām. Bet arī tas paliek nesekmīgi. Šajā mirklī parādās Jēzus. «Es tev saku, celies augšā!» Un mirušais pieceļas. Jēzus saka: «Es esmu nācis, lai jums būtu Dzīvība.» Kungs! Uzmodini arī mūs īstenai dzīvei! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

127

4. maijs «Vai Tu darīsi brīnumus mirušo vidū?» Psalms 88:11 Še runā vīrs, kurš ir atklājis, ka ir Dievs. Tagad viņš pieskaras tieši Dievam, lai piedzīvotu, kāds Viņš ir. Un te viņš piedzīvo milzīgus atklājumus. Tādus, par kuriem viņa prāts protestē: tas taču nevar būt! «Vai tad tu darīsi brīnumus mirušo vidū?» Pie šī jautājuma manāms, ka prāts protestē: «Tas ir izslēgts! Kur nāve teikusi savu vārdu, tur arī Dievs nekā vairs nevar darīt.» Bet pie jautājuma jūtams arī tas, ka vīrs savam prātam vairs neuzticas un domā: «Varbūt tomēr Dievs arī mirušo vidū var darīt brīnumus?» Un īstenībā tā ir: Dievs dara brīnumus arī starp mirušajiem. To reiz manīsim mēs visi, kad atskanēs «pēdējā bazūne» un tas Kungs sauks mirušos ārā no kapiem. Cikkārt eju cauri kapsētai, domāju: kā tas būs, kad šeit atskanēs - «Ārā no kapiem!» Jeb kā teicis kāds dziesminieks un tēlnieks: «Ārā, jūs mirušie! Nekāda satrūdēšana jums nepalīdzēs!» Dievs dara brīnumus mirušo vidū. Tos Viņš darīja, Lieldienu Rītā izsaukdams Savu Dēlu, mūsu Kungu Jēzu no kapa, ka sargi nokrita aiz bailēm kā miruši. Jā, Viņš dara brīnumus starp mirušajiem! Ir arī garīgi mirušie: cilvēki, kuriem Dievs ir nepasakāmi vienaldzīgs, kuri neko nesagaida no lūgšanās un visu citu atrod interesantāku nekā Bībeli. Tas ir vareni, ka Dievs caur Savu Garu uzmodina šādus mirušos viņi sāk izsalkt un izslāpt pēc taisnības, kura der Dieva priekšā. Kungs! Tu Dzīvības Valdniek un nāves Uzvarētāj! Pārvari visu nāvi arī manī! Āmen.

128

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

5. maijs Jēzus bija paklausīgs līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis... Filipiešiem 2:8-9 Arī visuztraucošākās tiesas prāvas ar laiku tiek aizmirstas. To aktis apklājas ar putekļiem. Tikai tiesas process pret Jēzu joprojām turpinās, «Viņš ir nāvi pelnījis!» - pirms apmēram diviem tūkstošiem gadu nosprieda augstā Jeruzalemes dome. Vilcinādamās tam pievienojās arī Romas valsts vara: «Pilāts nodeva Jēzu, lai Viņu sistu krustā.» «Viņš ir nāvi pelnījis! Nost ar Viņu!» - kopš tā laika spriež augsti mācītie un pūlis. Domātāji - kā Nīče un Sartrē - gribēja Viņu novākt klusām. Un masas, kurām Viņš stāv ceļā, ir pilnīgi vienotas ar pūla aurošanu Jeruzaleme: «Nost ar Viņu!» Senās pagānu reliģijas atdzīvojas, un visas ir vienprātīgas: «Nost ar Jēzu! Viņš ir nāvi pelnījis!» Lēnīgais kristīgais Vakareiropas pilsonis kaut ko tādu nekliedz. Bet arī viņš Jēzu klusām izstumj no savas dzīves un apstiprina spriedumu: «Viņš ir nāvi pelnījis!» Daudzi vienbalsīgi spriedumi. Tikai viens līdz šim vēl nav jautāts: Jēzus Kristus Tēvs, Dzīvais Dievs. Viņu arī nevajag vaicāt Neizjautāts Viņš ir nodevis Savu spriedumu. Jēzus Augšāmcelšanās Ir Viņa Atbilde. «Viņš ir nāvi pelnījis!» kliedz pasaule. - Nē! - saka Dievs. - Viņš ir pelnījis dzīvību. Tādēļ, ka Viņš ir bijis paklausīgs līdz krusta nāvei tādēļ Viņš ir pelnījis dzīvību. Un tādēļ Es uzmodinu Viņu - ES - Dzīvais Dievs! Augšāmcelšanās ir pēdējais, izšķirošais vārds par Jēzu. Tādēļ visi cilvēku spriedumi par Viņu atkrīt. Debesu Tēvs! Mēs Tev pateicamies, ka Tu mums esi devis skaidrību par Savu Dēlu ! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

129

6. maijs Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki. Apustuļu darbi 2:32 Cik labprāt mēs gribētu būt klāt Vasaras svētkos, kad Pēteris teica šos vārdus liela ļaužu pulka priekšā. Esmu pārliecināts, ka, izteicot šo liecību, Pēteris pats piedzīvoja dziļu satricinājumu dvēselē. Droši vien viņam no atmiņas nebija izzudusi tā tumšā nakts stunda pirms Lielās Piektdienas, kad viņš, izgājis ārā, rūgti raudājis par sevi pašu. Tagad viņš zināja un paskaidroja: Dieva atbilde uz mūsu asarām ir Jēzus augšāmcelšanās no mirušajiem. Viņš mums dāvā Glābēju, Kas nožāvē mūsu asaras un iepriecina mūsu sirdis. To savās sirdīs ierakstīsim arī mēs: Jēzus augšāmcelšanās ir Dieva atbilde uz mūsu asarām, mūsu sērām un mūsu postu. Man dzīvē ir bijis daudz darīšanu ar cilvēkiem, kas krituši dziļās sērās. Un aizvien esmu izjutis: mēs, cilvēki, nespējam mierināt, ja kāda sirds ir patiesā postā. Tās priekšā mēs stāvam bezpalīdzīgi. Bet ja kāda apbēdināta sirds spēj raudzīties uz Jēzus augšāmcelšanos, tad līdz ar lielo dāņu filozofu Kjerkegoru varam teikt: «Viss atkal kļūs labi, jo Jēzus ir augšāmcēlies.» Bībelē ir kāda brīnumaina Dāvida lūgšana: «Salasi manas asaras savā traukā. Bez šaubām - Tu skaiti tās.» Jā, to Dievs dara. Un Viņa atbilde ir - dzīvais, augšāmcēlies Pestītājs un Glābējs. Mums īsteni nav nevienas citas iepriecas kā augšāmcēlies Dieva Dēls. Šī ieprieca ir rokas nauda un apsolījums nākamajai pasaulei, par kuru sacīts: «Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.» «Pie Tevis ir prieks Pat visdziļās sāpēs, Tu saldais Jēzu Krist!» Āmen.

130

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

7. maijs Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki. Apustuļu darbi 2:32 Kādreiz, pēc mana sludinājuma par šo tekstu kāds gandrīz vai dusmīgi man teica: «Jūs vienmēr runājat par Dieva lielajiem darbiem. Tas savā ziņā ir kā naudas zīme tūkstošā vērtībā. Bet man manai ikdienai vajag sīknaudas. Man vajag padomu un palīgu manās bailēs un sīkajās vajadzībās, manos personīgajos jautājumos un problēmās. Man vajag, skaidri izsakoties, nevis lielos Dieva darbus, bet sīkas palīdzības un padomus.» Es atbildēju: jūs līdzināties vīram, kas jāšanai grib lietot sedlus un nevis zirgu. Redziet: mūsu sīkās vajadzības, cīņas un ikdienas jautājumus varam atrisināt tikai tad, ja mūsu dzīve ir savesta kārtībā visumā. Jūs sakāt: ko man dod Dieva lielie darbi? To, ka tikai caur Jēzus krusta nāvi un Viņa salīdzināšanas Upuri es varu kļūt par Dieva bērnu. Bet tikai kā Dieva bērns es varu savu ikdienas dzīvi pareizi apspriest ar Dievu. Tikai kā Viņa bērns varu arī savas mazās lietas nest uzticībā Viņa priekšā. - Un nu Dievs Jēzu ir uzmodinājis no mirušajiem. Tā, protams, ir liela lieta, zīme ar tūkstoša vērtību. Bet līdz ar to tas nozīmē: es drīkstu griezties pie sava dzīvā Pestītāja un Glābēja arī visās savās ikdienas Vajadzībās. Saprotiet: ir izglābta ikdienas dzīve un ir neizglābta ikdienas dzīve. Jēzū un kopībā ar Viņu pat mazākais sīkums ir pakļauts augšāmcelšanās spēkam. Jūsu vārdiem runājot - sīknauda var būt tikai tad, ja esam saņēmuši lielās naudas zīmes. Tad drīkstam tās lietot ikdienā un izdot sīknaudā. Kungs! Dari man svarīgu Tavu glābšanu! Dodi mums sajēgu Tavu glābšanu satvert lielās un mazās lietās. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

131

8. maijs Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki. Apustuļu darbi 2:32 Ja ar kādu cilvēku uzsākam sarunu par kristietību, tad vispirms dzirdam sūdzības par mācītājiem vai kristiešiem. «Tie, kas vienmēr skraida pa baznīcām, ir vissliktākie.» Pie tam dažam labam varbūt klājas tāpat kā tirgotājam Jānim Dītricham, kas pagājušā gadu simtā, dzīvodams Vupertālē, daudz strādāja Debesu Valstības labā. Sabiedrībā viņš bija priecīgs un runīgs. Bet. kad runa vērsās uz līdzcilvēku kļūdām, viņš apklusa. Kad tam kādreiz jautāja, kāpēc viņš klusējot, nāca atbilde: «Man iet tāpat kā bankrotējošam tirgonim. Tāds nabaga vīrs var gan piedalīties citu sarunās, taču tikai ne par bankrotu. Kļūdas, kuras jūs atrodat pie citiem ļaudīm, visas es esmu atradis arī pats sevī. Un tāpēc man jāklusē.» Kristiešu grēki patiešām ir ļoti nospiedoši. Tādēļ ievērības cienīgi ir tas, ka Bībele savā apbrīnojamā patiesīgumā ziņo pat par Jēzus mācekļu klupieniem un kritieniem. Viņu uzvešanās Jēzus ciešanu laikā bija nosodāma. Droši vien par to domāja Pēteris, kad viņš lielas sapulces priekšā slavināja Jēzus augšāmcelšanos. Ar to viņš pauda: Baznīca nepastāv no apustuļu, sludinātāju, bīskapu un liecinieku godības. Un tā arī neiet bojā kristiešu bēdīgās stājas un grēku dēļ. Viņai ir brīnišķas Godības pilns Kungs. Un tādēļ, ka Viņš dzīvo, dzīvo arī Jēzus Kristus draudze. Kungs! Dodi mums, ka nelūkojamies un necerējām uz cilvēkiem, bet vienīgi uz Tevi! Āmen.

132

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

9. maijs Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un, savas rokas pacēlis, tos svētīja. Un notikās, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs. Lūkas 24:50-51 «Betānija» tulkojumā nozīmē «nabagmāja» vai «posta nams». Talmuds saka par šo vietu, ka te «dateles nekad neienākas pilnīgi gatavas». Tātad tas bija ciems, kurā ļaudīm gāja grūti. No jūdu rakstiem mēs tālāk uzzinām, ka Betānija atradās lielas ūdens tvertnes. Tur vajadzēja šķīstīties ļaudīm, kas slimību dēļ bija kļuvuši nešķīsti un kuri atradās ceļa uz Jeruzalemes templi. Tā šai vietā vienmēr pulcējās krietns skaits nelaimīgu un nešķīstu ļaužu. Un tieši no šī «nabago un nešķīsto nama» Jēzus uzsāk savu ceļojumu atpakaļ uz Dievišķo pasauli. Tieši še notiek Viņa paaugstināšana Debesīs. Kunga Jēzus Godība sākas «nabago un nešķīsto namā.» Kāda brīnišķa vēsts! Mūsu Kunga Debesbraukšana ir saistlīnija starp nabagiem un nešķīstiem, un Dieva troni. Varbūt, ka esam ļaudis, kas apzināmies savu netīrību svētā Dieva priekšā. Varbūt piederam tiem, kuriem ir grūtības, kuru «dateles nekad neienākas pilnīgi gatavas». Varbūt kaut ko zinām par to, ko Bībele sauc par «sagrauztu sirdi» un «satriektu garu». Kas dzīvo «posta un nešķīstības namā», tagad drīkst nostāties zem Jēzus svētījošām rokām, kas iesvētījot paceltas. Tas drīkst vērties augšup atvērtās debesīs uz Glābēju, kurš nešķīstos dara šķistus, kurš iepriecina bēdīgos, ārā stāvošos dara par Dieva bērniem. Kungs! Tu grēcinieku un salauztu siržu Draugs! Kā mēs iespētu dzīvot bez Tevis! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

133

10. maijs Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un, savas rokas pacēlis, tos svētīja. Un notikās, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs. Bet tie Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzalemē ar lielu prieku. Lūkas 24:50-52 Apbrīnojami, kādi pretstati ir apvienoti šajā ievērības cienīgajā stāstā. Te ir runa par (šķiršanos) atvadīšanos un prieku. Atvadīšanās - tas ir kas rūgts. «Šķiršanās sāp» - teikts kādā tautas dziesmā. Esmu redzējis vīrus raudam, kad kara laikā pēc atvaļinājuma tie vilcienā devās atpakaļ uz fronti. Un cik mums ir smagi sēdēt pie kāda mīļa cilvēka nāves gultas. Še mācekļi atvadās no sava Kunga Jēzus. Viņš atgriežas atpakaļ Debesu pasaulē pie sava Tēva. Cik gan daudz atminu šajā brīdī bija mācekļiem: kā viņi kopā ar savu Kungu ceļoja cauri pilsētām, ciemiem un laukiem; kā Viņš klusos brīžos tiem atklāja Debesu Valstības noslēpumus; kā viņu acu priekšā Viņš darīja varenus brīnumus. Tas viss tagad beidzās. «Viņš no tiem šķiras.» Te varam gaidīt skumjas. Bet mums par izbrīnu še ir runa par «lielu prieku». Ka tas iespējams? Mācekli aptvēra, ka viņu mācītājs nu ir kļuvis Valdnieks pār visu. Hitlera laikā slepenpolicija reiz pratināja kādu švābu zemnieku. Tam prasīja, kāda esot viņa politiskā pārliecība. Tad viņš paskaidroja; «Esmu monarhists. Es ticu uz Kunga Jēzus vienvaldību. Viņš ir Ķēniņš pār visu!» Ko viņš sacīja švābiski, to mācekļi apliecināja aramiešu valodā. Garīgais dziesminieks Tērstēgens to izsaka savā skaistajā Debesbraukšanas dziesmā: «Zemīgs krītu tev pie kājām Priekā ceļoju uz mājām...» Kungs! Liec, lai Tava Godība staro arī pār mūsu dzīvi! Āmen.

134

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

11. maijs Un notikās, kad Viņš tos svētīja. Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs. Bet tie Viņu pielūdza... Lūkas 24:51-52 Tādi mēs esam: mēs labprāt gribētu zināt, kā norisinājās Kunga Jēzus debesbraukšana. Bet liekas, it kā Bībele ar nodomu to no mums slēptu. Mūsu teksta autors - Lūka - savā Evaņģēlija turpinājumā, t. i., Apustuļu darbos, par šo notikumu izsakās tā: «Padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm.» Kādēļ Bībele šo satraucošo notikumu apraksta tik skopi? Domāju, ka tas notiek tādēļ, lai mēs neprasītu: kā Viņš uzbrauca debesīs? Bet gan: kas ir Viņš, ko Dievs tā paaugstinājis? Tādēļ arī mācekļi tūliņ pēc tam, kad Jēzus no viņiem bija šķīries, netaujāja: «Kā tas notika?», bet jo vairāk: «Tie Viņu pielūdza.» Tagad viņi pavisam skaidri aptvēra, ka to vidū bija staigājis Dieva Dēls. Viņi bija tikai prieka un izbrīnās pilni par Jēzus Kristus dievišķību. Kādreiz biju lielā jaunatnes sanāksmē. Tur skanēja daudz labu runu. Bet visiespaidīgāk tomēr bija tad, kad lielais pulks brāzmaini dziedāja: «Ak, kāds Kungs! Ak, kāds Kungs! Viņam kalpot - ak, kāds prieks!» Apmēram tā varēja izskanēt arī mācekļu pielūgsme Debesbraukšanas dienā. Un no tā laika Jēzus draudze nemitas dziedāt: «Ak, kāds Kungs!» Jā; ticīgā draudze paliek šai apbrīnas pilnajā pielūgsmē. Kad tā ierauga savu Kungu pie krusta, kā Viņš augšāmcēlās un atgriežas atpakaļ sava Tēva Godībā - aizvien skan: «Ak, kāds Kungs!» Pielūgsme Viņa priekšā ir mūsu īsta, pareiza stāja. Kungs! Arī mēs vēlamies piederēt tiem, kas Tevi godina un pielūdz. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

135

12. maijs Un tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Marka 16:19 Kādā Himalaju ekspedīcijas ziņojumā mani sevišķi aizrāva šāds attēlojums: ekspedīcijas dalībnieki atrodas akmeņainā tuksnesī. Tur viņi ir uzcēluši teltis. Kalnus ietin bieza migla. Bet tad uz bridi mākoni izklīst Ceļotāju acu priekšā atklājas varena 8000 m kalnāju ķēde: klusas, sniegotas kalnu galotnes, milzīgi glečeri, smailas kalnu virsotnes, kuras iesniedzas debesīs. Un tad atkal visu aizklāj migla. Kaut kas līdzīgs arī izskan mūsu teksta vārdā: «Un tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas.» Kurš gan neizjūt šo vārdu varenumu un godību? Uz mirkli mūsu gara acu priekšā nokrit dievišķās neredzamās un reizē tik reālās pasaules plīvurs. Uz mirkli mēs drīkstam ieskatīties godības pilnajā Debesu Pasaulē. Un mūsu skatiens tūliņ tiek pievērsts arī visaugstākajai galotnei: dzīvā Dieva Tronim. Vai mūsu sirds neuzgavilēs priekā?! Kungs, kas mūs pie asiņainā krusta ir atpircis priekš Dieva, tagad ir tik vareni paaugstināts! Tomēr vēl jo skaistāk ir tas, ka Bībele ziņo ne tikai par Jēzu paaugstināšanu, bet arī uzreiz saka, ka Viņš tādēļ mūs neaizmirst Vēstulē Romiešiem lasām - un tas ir it kā mūsu teksta turpinājums: «Viņš ir pie Dieva labās rokas un mūs aizstāv.» Mūsu Kunga iepriecas un mīlestības pilnā Godība! Kungs! Mēs lūkojamies augšup uz Tevi un priecājamies Tevī. Āmen.

136

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

13. maijs «Es celšos,» saka tas Kungs, «un gādāšu pestīšanu tam, kas pēc tās ilgojas!» Psalms 12:6 «Meistars palīdzēt» - tādu titulu mūsu Kungam piešķir Bībele. Bet tagad tūliņ parādās laužu pulks, kas protestē un kliedz: «Man Viņš vēl nekad nav palīdzējis!» Kam tad Viņš palīdz? Mūsu teksta vārds saka: «Tam, kas pēc tā ilgojas.» Ļoti svarīga ir atzina: Kungs Jēzus nevienam neuzmācas. Kas grib dzīvot bez Viņa, var to darīt. Lai tikai tādam cilvēkam būtu skaidrs, par ko Viņš izšķīries. Tur bija pazudušais dēls. Viņš varēja palikt pie cūkām. Bet viņš vairāk negribēja. Viņš steidzās pie Tēva un teica: «Es esmu grēkojis.» Tad viņam tika vareni palīdzēts. Bībele ziņo par virsmuitnieku Caķeju. Viņš varēja palikt pie saviem negodīgās naudas maisiem. Bet - viņš to vairāk nespēja. Viņa sirdsapziņa to kremta. Tā viņš steidzās pie Jēzus. Un tā viņam «notika glābšana.» Par Mariju Magdalēnu Bībelē lasām, ka Kungs Jēzus no viņas izdzina septiņus velnus. Viņa būtu varējusi ļauties dēmonu varai arī turpmāk. Bet viņa vairāk negribēja. Viņa savu postu nolika Jēzus priekšā. Un Jēzus viņu atbrīvoja. Varbūt arī mēs piederam pie ļaudīm, kuri klusībā domā: arī man Viņš nekad nav palīdzējis. Ja tā domājam, tad mūsu Kungs jautājumu apgriež otrādi un sirsnīgi vaicā: Vai tu Mani kādreiz no sirds esi vēlējies? Vai esi ilgojies pēc Manas palīdzības? Kungs! Piedod, ka es pats ar sevi - bez Tevis - visur gribu tikt galā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

137

14. maijs Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts. Psalms 34:19 Cik bieži tiek jautāts: «Kur tad ir Dievs?» Mūsu teksts atbild: «Pie tiem, kam sagrauztas sirdis.» Bībeles pazinējs sastomās: «Bet Bībele taču saka ko citu: «Patiesi, Viņš nav tālu no neviena no mums.» Tā tad ne tikai pie kādas noteiktas ļaužu šķiras, bet pie visiem!» Jā, tas ir tiesa, to Bībele pasludina daudzās vietās. Kad Kains nokāva savu brāli Ābelu, Dievs viņam sauca: «Kur ir Ābels, tavs brālis?» Pat spītīgajam noziedzniekam pie krusta Dievs ir nepatīkami tuvu. Psalmu grāmatā teikts: «No visām pusēm Tu apņem mani un turi savu roku pār mani.» Viņš ir tuvu visiem! Un tādēļ, liekas, savādi skan mūsu teksts, ka Viņš ir «tuvu tiem, kam salauztas sirdis», t i., tikai zināmai laužu šķirai. Kur tad īstenībā ir Dievs? «Tuvu» un «tuvu» nav viens un tas pats. To lai dara skaidru šāds attēlojums: negadījums lielpilsētas ielā. Kāds vīrs, noasiņojis un bezpalīdzīgs, gul zeme. Apkārt pulcējas ziņkārīgie. Tikai viens ir noliecies pie ievainotā. Viņš tam noslauka asinis, paliek zem galvas savus svārkus, laipni to uzrunā. Visi ievainotajam atrodas tuvu. Bet viens no tiem viņam ir pavisam citādi tuvs. Tā arī Dievs ir tuvu visiem cilvēkiem. Neviens no Viņa nevar izbēgt Bet «salauztām sirdīm» Viņš ir citādi tuvu. Jēzū Viņš noliecas pār tām. Glābējs ar naglu rētām pieņem viņas, dziedina un mierina tās. Kaut mēs nepiederētu pie paštaisnām un pašdrošām sirdīm, kuras kādu dienu izbiedēs Dieva nepatīkamais tuvums! Kungs! Salauz mūs, lai mācāmies Tevi atzīt Tavā žēlastībā! Āmen.

138

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

15. maijs Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām tas Kungs viņu izglābj. Psalms 34:20 «Šodien izdarīsim eksperimentu ar savienotiem traukiem,» skolotājs mums teica Mēs, mazi zēni, bijām ļoti ieinteresēti. Taču viss norisa gluži vienkārši - divas taisnleņķa caurulītes bija savienotas ar taisnu horizontālu caurulīti. «Redziet,» - teica skolotājs - «kad es leju ūdeni vienā caurulītē, tad tas taisni tikpat augstu uzkāpj arī otrā.» Arī garīgajā dzīvē pastāv šāds savienoto trauku likums. Par to runā mūsu psalma vārds: «Daudz ciešanu taisnajam.» Tas mūs izbiedē. Tropos ir pārbagāta saules svelme, aiz polārā loka - aukstums. Bet Dieva valstībā cīņas un ciešanas. To Dievs tā ir iekārtojis saviem bērniem, tādēļ, ka mūsu daba ir Jauna un turas Dieva Garam pretim. Un Dievs salauž savus bērnus viņu grūtībās un ciešanās, pārvēršot tos Jēzus līdzībā. Vai tas lai mūs atbaida ienākt Dieva valstībā? Nē! Atcerēsimies savienotos traukus! Grūtības un palīdzība ir savienotie trauki. Ja Kungs pieļauj mūsu dzīvē pieaugt bēdām, tad tūlīt pieaug arī Viņa palīdzība, Viņa žēlastība, Viņa ieprieca, Viņa apsolījumi. «Taisnajam daudz jācieš,» - «bet tas Kungs viņam palīdz.» Tas nav domāts laika secībā. Kristiešu dzīvē tas stāv vienlaikus blakus. Un tā Dieva bērni ciešanās kļūst aizvien stiprāki. Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka pie Tevis ir saskaņota smaga audzināšana un dievišķa ieprieca. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

139

16. maijs Kungs, atdari man manas lūpas, lai mana mute teic Tavu slavu! Psalms 51:17 13. gadu simtā Florencē dzīvoja ievērojamais dzejnieks Dante. Aizraujoši skaisti un iespaidīgi viņš savā «Dievišķajā komēdijā» ved mūs cauri elles šausmām paradīzes svētlaimē. Šai lieliskajā dzejas darbā sastopam arī mūsu psalma vārdu. Dante garā redz nožēlniekus, kas dzīvē nepareizi lietojuši savas lūpas. Tās tiem kalpojušas vienīgi dārgu ēdienu un dzērienu baudīšanai. Pār viņu lūpām nākuši tikai vieglprātīgi vārdi, kas sapiparoja viņu maltītes un saindēja dvēseles. Satricinošs ir šo nožēlnieku gājiens: viņi lēnām solo cauri drūmai tumsai. Raudādami tie atkal un atkal dzied vienu un to pašu psalma teikumu: «Kungs, atdari man manas lūpas! Dzird tikai raudas un sāpju pilno dziedāšanu... «Kungs, atdari man manas lūpas!» - tā te lūdz ļaudis, kuru lūpas šīs zemes dzīves laikā aizvien gribējušas uzņemt tikai baudījumus un izlaist divdomīgus vārdus. Jā, tādam nolūkam bija atvērtas viņu lūpas. Vai nav savādi, ka viņi lūdz: «Kungs, atdari man manas lūpas!» Nu viņi ir aptvēruši: Dieva priekšā ir mēma tā mute, kas neatveras Dieva slavai un Viņa glābšanas pasludinājumam Jēzū Kristū. Kas tiem agrāk izlikās smieklīgs, tas tagad kļuvis skaidrs: tā ir vislielākā žēlastība, ja Dieva atdara mūsu lūpas Viņa slavai. Kungs! Atdari man manas lūpas, lai mana mute izteic Tavu slavu! Āmen.

140

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

17. maijs Man ir daudz sirdēstu, bet Tavs mierinājums arvien iepriecina manu dvēseli. Psalms 94:19 Šis brīnišķīgais «bet»! Šis «bet» atšķir ticību no neticības. Dieva bērniem ar visu pasauli kopējs ir tas, ka tiem ir «daudz sirdēstu». Bībele nekur nerunā par to, ka tas Kungs savējiem aiztaupītu bēdas. Tieši otrādi! Kad Vecās Derības tauta izgāja no Ēģiptes, tad ceļš veda caur baigu tuksnesi. Drīz pietrūka maizes, drīz gaļas. Nebija ūdens. Un, kad beidzot atradās avots, ūdens tajā bija rūgts. Tieši tāpat klājās apustuļiem: jūrā tie iekļuva vētrā. Citreiz viņu zvejošana bija nesekmīga. Viņiem nācās panest pasaules apsmieklu un naidu, nodevību pašu rindās. Jā, tas Kungs tiem kādreiz līdzjūtīgi saka: «Jums tagad ir bēdas.» Un arī mums neklājas daudz labāk. Tas ir katra kristieša dzīves stāsts: «Man ir daudz sirdēstu. Taču svētīgi esam tad, ja arī pār mūsu dzīvi stāv skaistais «bet»: «...bet Tavs mierinājums arvienu iepriecina manu dvēseli.» Šis mierinājums un ieprieca nav kāda neskaidra, nenoteikta lieta. Savos pamatos tie izplūst no Kristus krusta. Te mēs drīkstam nolasīt, ka esam salīdzināti ar Dievu un tagad katrā ziņā Viņa Asins Spēkā pasargāti Dieva bērni. Te drīkstam piedzīvot, ka mūsu grēki mums ir piedoti. Un grēku piedošana ir vislielākā ieprieca, kāda vien var būt. Jo tajā mūs sastop Dieva mīlestība, kas savu paša Dēlu nodeva par mums. Cik ļoti Viņš mūs mīlējis! Kungs! Palīdzi mums nekad nekurnēt par ciešanām, bet slavēt Tavu iepriecu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

141

18. maijs Viņš bagātīgi iepriecina tevi… tā ka tu atjaunojies kā ērglis. Psalms 103:5 Patiešām dīvaini ir tas, kāpēc tik ļoti baidāmies sevi pavisam nodot Dievam. Pavaicājiet cilvēkiem, ko viņi par to domā. Tad tie atbildēs: «Pilnīgi atdoties Dievam - man liekas, tas ir tāpat kā no gaišas, raibas dzīves būtu jālien tumšā pagrabā. Tai jābūt drūmai dzīvei!» Jā, tā domā mūsu sirds! Bet tagad apjautāsimies kādam, kas ir uzdrošinājies spert šo soli un savu dzīvi pilnīgi nodevis Dievam. Viņš jums atbildēs: «Tieši otrādi! Pirms vēl nepiederēju Dievam, dzīvoju tumšā pagrabā. Bet kādā dienā manās ausīs ieskanējās Glābēja balss. Es sekoju šai balsij. Un tad man likās, ka es no tumša pagraba iznāku Dieva mīlestības un žēlastības gaismā. Man bija tā, it kā es drīkstētu no auksta cietuma izbēgt siltā, mirdzošā ziedoņa dienā.» Tā to piedzīvojis arī mūsu psalma dziesminieks: «Kas tavu muti pilda ar slavas dziesmām, un ka tu atjaunojies kā ērglis.» Šo skaisto vārdu nevar pa daļām izskaidrot. Tas būtu tāpat, kā izplūkāt kādas puķes ziedlapiņas. Še ir vilnis, kuru mūsu sirds antena uztver tieši. Tā arī mēs vēlētos būt pildīti ar dievišķo prieku. Kopš Dieva Dēls ir miris par mums pie krusta un no mirušiem Augšāmceltais mūs ir aicinājis, mums viss ir sagatavots. Kungs! Mēs dzīvojam tumsībā un nāves ēnā. Tu lielais prieka Nesēj! Ļauj arī mums būt Tava prieka līdzdalībniekiem! Āmen.

142

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

19. maijs Es gaidu, ak Kungs, uz Tavu glābiņu. Psalms 119:166 Debates parlamenta. Kāds runātājs saka skarbas lietas. Te viņu pārtrauc starpsauciens. Runātājs samulst vai apklust. Tā tas notiek demokrātiskajās iekārtās. Bet tas, kas notiek mūsu psalmā, ir kas savdabīgs. Te dziesminieks izdara starpsaucienu pats sev. Tas jāaplūko tuvāk: Psalmu dziesminieks slavē Dieva likumu. Viņš acīmredzami bija vīrs, kas gribēja darīt «labu». Kas gan to negribētu?! Bet kurš gan zin, ko «labais» nozīmē? Te valda liels juceklis. Piemēram - nonāvēt uzlūko par ļaunumu. Bet pie mums, Vācijā, bija laiki, kad nonāvēja un teica: tas ir mans pienākums! Jeb - laulības pārkāpšana ir ļauna. Bet kāda meitene man teica: «Mīlestība taču ir debesu vara. Un, kas nāk no debesīm, tas ir labs.» Vai melot ir labi? Nē! Bet apmelo mirējus un bērnus un domā, ka darījis labi. Kāds juceklis. Psalma dziesminieks ir atklājis Dieva likumu. Viņš ir laimīgs, ka atradis kaut ko, kas skaidri saka, kas ir labs un kas ļauns. Proti, viņš atradis To, Kam ir tiesības noteikt, kas labs, kas ļauns - Dievu! Tā viņš slavē: «Es mīlu Tavus baušļus vairāk par zeltu.» Bet te pēkšņi viņš atklāj: «Es esmu šo likumu pārkāpējs!» Un tādēļ savā slavas dziesmā viņš izdara starpsaucienu: «Kungs, es gaidu uz Tavu glābšanu!» Viņš garā redz krustā sisto Dieva Dēlu, kas grēcinieku dara par Dieva bērnu. Kungs! Mēs Tev pateicamies par Tavu skaidro likumu, bet vēl jo vairāk par Tavu brīnišķo žēlastību. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

143

20. maijs Kas Vasaras svētku diena bija (atnākusi) piepildījusies... Apustuļu darbi 2:1 Tā ir īpatna izteiksme! Mēs rakstītu: «Kad Vasaras svētku diena bija atnākusi...», bet še sacīts «piepildījusies» («erfüllet war»). Kas ar to ir domāts? Dievs šo dienu ir jau paredzējis un noteicis pirms pasaules radīšanas. Un, kad no Dieva noliktais gaidīšanas laiks bija notecējis, tad pasaulē ienāca Svētais Gars. Tas mums atkal pierāda, cik noteikti Dievs izved savus nodomus. Būsim šobrīd muļķīgi un runāsim ļoti cilvēcīgi: ja mēs būtu Dieva vietā, tad mēs šo dienu atliktu. Jo stāvoklis bija ļoti nelabvēlīgs. Roma bija kļuvusi ļoti varena. Cilvēku sirdis un prātus pildīja politiskās problēmas. Kam gan bija interese par Svēto Garu? Bez tam - vai Dievam bija īstie ļaudis, ar kuriem Viņš šo lietu iesāka? Ļaudis ar slaveniem vārdiem? Garīgi nozīmīgi ļaudis? Nē! Viņa rīcībā bija tikai pāris nabagu, nemācītu un bailīgu zvejnieku un muitnieku. «Kad Vasaras svētku diena bija piepildījusies...», tad Dievs sūtīja savu spēcīgo, labo Garu. Dievs paliek stingri pie saviem plāniem un neprasa mums pēc padoma. Viņš iet savu ceļu, Un, ja arī plašajām masām galvas ir pilnas ar ko citu, Viņš dod savu Garu tiem, kam slāpst pēc taisnības. Un kaut arī varenie piepilda pasauli ar troksni, Viņš dod savu Garu klusajiem un slāpstošajiem. Bet Dievs paliek pie saviem plāniem. «Kad Vasaras svētku diena bija piepildījusies...» «Visam būs tā tiešām notikt, Dievam paticis kā nolikt...» Kungs! Dari mums Tavus plānus un darbus svarīgākus par visu citu! Āmen.

144

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

21. maijs Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu... Apustuļu darbi 2:2 Rudenī trakoja drausmīga vētra. Apstādījumos vareni koki tika izrauti ar visām saknēm. Un tomēr šī vētra pret Svētā Gara brāzmainajām straumēm ir tikai vājš atēnojums! Pēdējos gados cauri pasaulei joņo vētras. Vecās iekārtas grūst. Varas pozīcijas sabrūk. Un tomēr! Ko gan šīs vētras nozīmē pret vareno šalkoņu no debesīm, kas pirmajā Vasaras svētku dienā pieteica Svētā Gara ierašanos pasaulē! Šis Dieva Gars ir spēcīgāks par visām vētrām. Jo Viņš satver cilvēka iekšieni. Viņš izsakņo cilvēku no tā vecajiem ieradumiem; no grēku dzīves; no viltīgās pašapmierinātības augsnes. Svētā Gara varenā plūsma izrauj mūs no vecās vides un iedēsta mūs Jēzus Kristus izglābšanas zemē. Tad Jēzus kļūst mūsu dzīves elements. Tad mēs staigājam Garā. Tad katru dienu apliecinām: «Es pamatu nu zinu drošu, Kas Kristus vātīs atrodas...» Daudzi par šīm varenajām pārvērtībām neko negrib zināt. Neatmetot ārējo kristietību tie grib palikt, kādi tie ir. Viņi veco cilvēku grib no ārpuses tikai «apcukurot». Taču no tā nekas neiznāk. Bībele saka: «Miesa un asinis nevar iemantot Dieva Valstību.» Un Jēzus pats paskaidro: «Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva Valstības.» Ļausim, lai Svētā Gara straumes šalko cauri arī mūsu dzīvei! Kungs! Atdari arī mūsu sirdis Tava Svētā Gara iedarbei! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

145

22. maijs Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Apustuļu darbi 2:3 Varenais Dieva Gars ir it kā uguns liesmas Par to vairāk nerunāsim. Jo kas pazīst Svēto Garu, tas zin, ka tā tas ir. Pievērsīsim uzmanību vārdiņam «sadalījās». Ir viena vienīga uguns. Bet tagad katram māceklim ir sava īpaša uguns mēle. Ir gan tikai viens Gars, Dievības trešā persona. Bet šim vienam Garam katrā cilvēkā ir savs īpašs darbs. Kādreiz jaunībā sēdēju vecu, pieredzējušu Jēzus mācekļu vidū. Tie stāstīja, kā viņus bija modinājis Dieva Gars. Brīnišķi bija dzirdēt, ka katram ir bijis savs īpatns garīgās dzīves gājums. Un katrā Gars bija darbojies citā veidā. Vēstulē Korintas draudzei apustulis Pāvils runā par «garīgām dāvanām». Te viņš norāda, ka Gars katram ticīgam Dieva kalpam dod savas īpašas dāvanas: viens var liecināt, otrs izšķirt garus, trešais kopt dvēseles. Katram ir sava uguns mēle. Mēs dzīvojam laikā, kad vispārīgi tiecas pēc vienības. Miljoniem laužu domā vienādi, grib vienādi, jūt vienādi. Bet Svētais Gars nerīkojas pēc laika plūsmas. Viņš grib mantot mūs ikvienu atsevišķi. Viņš grib katru no mums sagatavot. Priekš katra Viņam ir paredzēts savs īpašs glābšanas plāns. Katrs ticīgais lai būtu īpaši sagatavots Dievam par godu. Laiks mūs iemīda zemē. Bet Dieva Gars izceļ mūs no masām un veido cilvēkus Dieva līdzībā. Kungs! Paveic arī pie mums šo savu žēlastības darbu. Āmen.

146

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

23. maijs Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Apustuļu darbi 2:4 Es stāvēju uz paaugstinājuma. Manā priekšā atradās liels bars visdažādākā vecuma un sociālās izcelsmes jauniešu. Man trīcēja sirds. Jo viņi diskutēja par kristietību. Un kļuva aizvien grūtāk paturēt vadību, jo debates palika aizvien karstākas. Vairums kristietību noraidīja - ar izsmieklu, kaislīgi, pārdomāti. Jau labu brīdi iepriekš vārdu bija lūdzis kāds cilvēks, kuru es pazinu kā uzticamu kristieti, bet ne sevišķi apdāvinātu, un, droši vien, - arī vājš runātājs. Vai tikai viņš neizblamēs mūsu lietu? Un tā es - atzīstos vilcinājos viņam dot vārdu. Līdz beidzot vairs nebija iespējams. Nu viņš uzkāpa uz paaugstinājuma. Un tad viņš teica tikai pāris vārdu: «Es slavēju žēlastību, kas man ir nesusi glābšanu.» Tikai paris vārdu! Bet pēc tiem iestājas dziļš klusums. Neviens vairs nevēlējās neko teikt. Diskusijas bija beigušās. Mājupceļā es domāju - kā tas izskaidrojams? Un tad man iekrita prātā mūsu teksta vārds. Ja kāds ir pildīts ar Svēto Garu, viņš runā par glābšanu Dieva pilnvarā. Ir daudz kristīgas un reliģiozas pļāpāšanas. Pat uz kanceles. Arī tur, kur uzticami kristieši grib liecināt par Evaņģēliju. Bet bieži viss paliek tik tukši, tik nožēlojami. Šie amatnieki un zvejnieki, šie Jēzus mācekli no pirmās Vasaras svētku dienas - viņi apgāza mūrus, ko bija cēluši cilvēki, un sirdis. Jo viņi bija pildīti ar Svēto Garu. Kungs! Dari mūs un dodi mums šādus spēcīgus, Svētā Gara pildītus lieciniekus par Tevi! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

147

24. maijs Izbijušies un, neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: «Kas tas ir?» Apustuļu darbi 2:12 Neievērojot baznīcas gada plānojumu vai valsts iestāžu norādījumus, pirmajā Vasaras svētku dienā, taisni pašā cilvēku dzīves vidū Dievs deva Savu Svēto Garu. Un tieši tāpat arī šodien Dievs liek darboties savam Garam, - neņemot vērā cilvēku normas un noteikumus. Tādēļ arvien izceļas nemiers. Un paceļas senais jautājums: «Kas tagad būs?» Uz to Bībele dod trīskāršu atbildi: Kungs Jēzus tiek paaugstināts un darīts nozīmīgs. Dabīgajam cilvēkam nav nekādas nojausmas, kas ir Jēzus. Un tas viņam arī nerūp. Jo viņš labi iztiek arī bez Jēzus. Bet ja kādai zemei cauri pūš Svētais Gars, tad uzmostas sirdsapziņas, cilvēki kļūst nelaimīgi par sevi un saviem grēkiem. Un tad Svētais Gars savai gaismai liek krist uz krustā sisto Glābēju. Nu cilvēki steidzas pie Viņa, tic Viņam un slavē Viņu. Cilvēki atdzimst no jauna. Tas izklausās neticami. Bet tā tas ir. Ko nevar panākt nekādi pasaules spēki, to var paveikt spēcīgais Dieva Gars. Viņš rada jaunus cilvēkus. Vai tad mums nav vajadzīgas tādas pārmaiņas? Tiek sapulcināta Kunga draudze. «Kas tas ir?» ļaudis jautajā pirmā jos Vasaras svētkos. Vakarā tie savām acīm ieraudzīja: trīs tūkstoši cilvē ku ticēja Jēzum. Un tie bija - kā Bībele saka - «viena sirds un dvēse le». Dieva draudze bija sākusi pulcēties. Tu Gars no Dieva, svētais Dievs, Nāc mūsu sirdīs, dārgais vies', Un tās ar žēlastību pildi, Ar karstu mīlestību sildi! Āmen.

148

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

25. maijs Bet citi zobodamies sacīja: «Tie salda vīna pilni.» Apustuļu darbi 2:13 Nav bēdīgāka pārpratuma, kā pirmajā Vasaras svētku dienā. Kunga Jēzus mācekļi ir piepildīti ar Svēto Garu. Un nu Tas spiež viņus arī citiem līdzdalīt savu prieku. Te sākas apsmiekls: «Tie jau ir par dziļu ieskatījušies glāzē!» Nevaru aizmirst, ka reiz kāds vīrs, kuram liecināju Evaņģēliju, man uzbļāva; «Jūs jau esat tinti dzēris!» Man liekas, ka es redzu Pēteri smaidām, dzirdot šo muļķīgo izsmieklu. Nu viņš pieceļas un saka apmēram šādi: «Piedzēruši? Jā, mēs reiz bijām piedzēruši - kā jūs tagad - no šīs pasaules un no mums pašiem. Bet tagad mūsu sirdīs ir nācis Dieva Gars. Un tagad beidzot mēs esam pilnīgi atskurbuši. Jo Svētais Gars dara saprātā skaidrus ļaudis. Tagad mēs beidzot atzīstam to tumšo varu, kas «miesu un dvēseli var samaitāt ellē.» Tagad mēs beidzot atzīstam briesmas, kādās esam atradušies un kādās atrodaties jūs. Beidzot esam ieraudzījuši arī paši sevi: mūsu caur un cauri ļauno sirdi, kas ir tik ļauna, ka mēs esam piesituši krustā savu Godības Kungu. Jā, beidzot arī mēs esam atskurbuši, noskaidroti, ka aptveram un atzīstam, kur ir mūsu vienīgais Glābiņš - tieši krustā sistajā Dieva Dēlā, kas mums dāvā grēku piedošanu, mieru ar Dievu, īstu dzīvu un mūžīgu svētlaimi.» Apmēram tā būs runājis Pēteris. Un arī mums to būtu derējis dzirdēt. Jo arī mums bieži liekas, ka Svētais Gars mūs aptumšo un ved prom no reālās dzīves. Tieši otrādi! Viņš dara mūs neizsakāmi skaidrus un možus. Kungs! Pamodini arī mūs no sapņiem un rādi mums īstenību! Āmen

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

149

26. maijs Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis. Apustuļu darbi 2:37 Mūsu sirdsapziņa ir labi polsterēta. Bībele mūs sauc par «grēciniekiem». Bet mūsu labi polsterēto sirdsapziņu tas neskar. Bībele kļūst vēl noteiktāka un paskaidro: «No sirds nāk ļaunas domas: slepkavības, laulības pārkāpšana, netiklība, zādzības, netaisnas liecības, zaimošana.» Bet mūsu labi polsterētā sirdsapziņa atbild: «Tas uz mani neattiecas.» Tā ir liela lieta, ja mūsu sirdsapziņa tiek sakustināta. Kā tas notiek, to redzam pie dažiem ļaudīm Jeruzalemē. Kad Kungs Jēzus saistīts stāvēja romiešu Pilāta priekšā, viņi kliedza līdz: «Sit Viņu krustā!» Kurš gan var izbēgt tik stiprai masu suģestijai? Tas bija grēks! Kad Jēzus karājās pie krusta un tautas vecajie Viņu nozākāja, tad par daudziem ļaudīm teikts: «Tauta stāvēja un noskatījās.» Viņi izturēja. Viņi kļuva neitrāli, kad lieta sāka ieņemt tiem nepatīkamu virzienu. Kad Jēzus nolieca galvu un šķīrās, tad - tā ziņo Bībele - viņi «sita pa krūtīm un griezās atpakaļ.» Kas tā bija par dīvainu rīcību, šī «pie krūtīm sišana»? Tā bija klusa piekrišana sirdsapziņas balsij: «Tu esi vainīgs.» Bet tie ātri devās mājup, lai aizmirstu. Bet tad nāca Vasaras svētku diena. Svēti un diženi Pēteris paceļ un tur ļaužu acu priekšā Jēzu Kristu: «Šo dzīvības Ķēniņu jūs esat nokāvuši.» Tad mēs uzreiz skaidri ieraugām: «Mēs esam grēkojuši!» Bet tā bija stunda, kurā viņi drīkstēja atzīt Jēzus krustu kā Dieva piedošanas Avotu. Kungs! Palīdzi, ka mēs neiestiegam pusceļā uz grēku atzīšanu! Āmen.

150

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

27. maijs Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis. Apustuļu darbi 2:37 «Tad viņu sirdis tika caururbtas,» tā burtiski lasām grieķu tekstā. Caururbtas sirdis! Tā taču ir slepkavība! Vai tad tāds stāsts par slepkavību ir Jaunajā Derībā? Jā, te ir vesela rinda stāstu par slepkavībām. Lai atceramies bērnu slepkavību Betlēmē. Sājos ziņojumos ir runāts par slepkavībām, ko izdarīja ļaunas cilvēku sirdis. Bet te šoreiz ir runa par «caururbtām sirdīm», ko izdarīja pats dzīvais Dievs. Tas ir kas nedzirdēts! Kas par lietu? To lasām ziņojumā par pirmo Vasaras svētku dienu, kad Dievs dāvināja pasaulei savu Svēto Garu. Tad tautu uzrunāja vienkāršs zvejnieks Pēteris. Viņa runa nāca no Gara pildītas sirds. Un tā katrs vārds kļuva par asu Dieva nazi, kas dūrās sirdī. Ar dažiem vārdiem Pēteris bija ļaudīm atklājis, ka viņi svētā Dieva acīs ir tikai nabaga grēcinieki un nožēlojami apsūdzētie. «Tad viņu sirdis tika caururbtas.» Jā, kaut kas tika apvērsts, kaut kas nogalināts! Kaut kas miris! Šajās sirdīs mira - kam būtu jāmirst ikvienā no mums - augstprātība, kas labākajā gadījumā pret Dievu izturas tā, it kā Viņš būtu kāda nepieciešamības «bremze» grūtos laikos. Te mira nožēlojamā paštaisnība, kas iedomājas, ka tā Dieva priekšā drīkstētu izslieties taisna. Te mira melīgā iedomība, ka es pats esmu taisns un citi daudz ļaunāki par mani. Te mira drošība, kas nebīstas ne Dieva, ne velna. Jā, še cilvēkiem uznāca bailes no Dieva. Un kā viņi klausījās Vēstī: Kāds cits, Dieva Dēls Jēzus ir miris mūsu vietā! Un Viņā ļaudis, kas jūtas sagrauzti, atrod jaunu dzīvi. Kungs! Nonāvē mūsu veco «Es», lai tad mēs nāktu jaunā dzīvē! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

151

28. maijs Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu... Es jūs apveltīšu ar savu Garu... Ecēhiēla 36:26-27 Kāds no maniem draugiem ir uzrakstījis savu dzīves stāstu. Tajā mani aizkustināja tēlojums, kā viņu satvēris Dieva Gars un kā viņš atgriezies. Vidusskolnieks būdams, viņš bijis vieglprātīgs un laisks puisis. Tai laikā pie viņiem iegriezies svētīgais mācītājs Veigle, lai pusdienotu. Viņš nodibinājis «Bībeles pulciņu vidusskolēniem». Kad tajā ielūgts arī mans draugs, tas spītīgi atteicis. Kādu dienu mācītājs Veigle ar saviem zēniem sarīkojis «šniceļu medības». Beigās visi sapulcējušies ap Dieva Vārdu. Tajā brīdī mans draugs braucis garam ar velosipēdu. Ziņkārē viņš noslēpies aiz koka un klausījies: «Jūs domājat, ka Bībelē stāv rakstīts: jums vienmēr jābūt rātniem un dievbijīgiem, tad jūs nonāksit debesīs!» Jaunietis domājis: «Tieši tā arī es vienmēr esmu dzirdējis.» Bet Veigle turpināja: «Nē! Bībelē ir rakstīts: jūs, cilvēki, esat ļauni. Bet Es, Dievs, gribu jūs darīt citādus, atjaunotus.» Tad jauneklis savā sirdī saucis: «Kungs! Ja Tu to vari, tad liec arī man tur būt klāt!» Veigle turpinājis: «Jūs baida domas - kļūt dievbijīgiem.» - «Tā tas ir!» - domājis jauneklis aiz koka. Bet tad viņš izdzirdējis: «Ja visuvarenais Dievs ienāks jūsos, Viņš jūs nedarīs par smieklīgiem «svētajiem». Tieši otrādi! Viņš jūs atbrīvos vienīgi no nelāgā, apsmejamā, ko jūsos ir radījis grēks. Viņš jūs darīs par cilvēkiem pēc savas sirds.» Tas jauneklim iekritis sirdī. Viņš pilnīgi atdevies Dieva Gara vadībai. Tas bija svētīgas dzīves sākums. Kungs! Parādi sava Gara spēku arī pie mums! Āmen.

152

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

29. maijs Tā Kunga Gars arī tevi pārņems... tad tu pilnīgi pārvērtīsies par citu cilvēku. 1. Samuēla 10:6 Tas bija kāds dižciltīgs, jauns vīrietis, kam tika teikti šie vārdi. Kam ir dēls, tas var tikai vēlēties, lai arī viņš būtu tāds kā Sauls: tik stalts, tik uzticams un uzcītīgs, tik atturīgs un tik taisnīgs. Un tomēr - tas viss ir nepietiekami Dieva priekšā. Ar visām mūsu priekšrocībām mēs esam un paliekam Viņa priekšā pazuduši grēcinieki. Jā! Patiešām - pazuduši grēcinieki! Dievs pie šī vīrieša grib darīt vislielāko. Burtiski pārtulkota no ebreju pirmteksta šī vieta skan: «Svētais Gars uzkritīs tev, iespiedīsies tevī... tu kļūsi pārvērsts par citu cilvēku.» No šiem vārdiem nojaušam, ka te ir darīšana ar kādu nedzirdētu īstenību, jā, pat ar kaut ko vardarbīgu. Kas tad notiek, ja Dieva Gars iespiežas mūsos? Es apmeklēju kādu slimnīcu, kurā dziedina sakropļotas sejas. Bija baismi, kā šiem cilvēkiem tika modulētas jaunas sejas. Un es pats sev ļāvos iestāstīties, ka viltīgi noziedznieki arī var likt sev pirkstiem pārvilkt jaunu adu, lai slēptu pirkstu nospiedumus. Es sapratu - ar cilvēku var izdarīt lielas pārvērtības. Tomēr viņa «Es» paliek nepārveidots. Jā, mūsu «Es» paliek nepārveidots arī nāvē - līdz mirušo augšāmcelšanai un Dieva tiesai. Uz šo «Es» no augšienes nolūkojas Dievs. Šis mūsu «Es» ir negantība Viņa acīs. Tādēļ Viņš to grib pārveidot ar savu Garu. Kungs! Salauz mūsu pretestību un veido sava Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus attēlu mūsu sirdīs! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

153

30. maijs Viņi teica Dievu, sacīdami: «Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā.» Apustuļu darbi 11:18 Dzīvē esam stāvējuši daudzu aizslēgtu durvju priekšā. Tas mūs dara īgnus un skumjus. Tagad mums jāzina: nevienas durvis pasaulē nav atvērtas tik plaši, kā Debesu Valstības durvis. Pirmā kristīgā draudze Jeruzalemē to vēl nezināja. Un tādēļ šie kristieši augsti teica Dievu, kad viņi no mācekļa Pētera izdzirda: «Arī pagāni drīkst ieiet pa šīm durvīm!» Arī pagāni! Arī ateisti! Arī ļaudis, kas sevi tura par necienīgiem! Pat tādi ļaudis, kas nekad nav domājuši, ka arī viņi varētu būt derīgi Dieva Valstībai! «Arī pagāni!» Šis īsais teikumiņš rāda, cik ārkārtīgi plaši ir atvērtas durvis Dieva Valstībā, kopš pie krusta par mums ir miris Dieva Dēls.. . , Tomēr savādi - mēs vienlaicīgi dzirdam, ka šīs plašās durvis reizē ir arī «šaurie vārti». Tas slēpjas vārdā «nožēla». Kungs Jēzus ir teicis: «Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati, un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu. Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aizved uz dzīvību.» «Šaurie vārti» nozīmē «grēku nožēla». Šī nožēla ir novēršanās no vecās dzīves; no dzīves bez Dieva; no dzīves bez Dieva baušļiem; no dzīves šīs pasaules garā un bez Dieva Gara; no dzīves paštaisnībā un grēkā. Tas ir grūts solis. Smaga izšķiršanās. Šaurie vārti! Tā plašie Debesu Valstības vārti ir atvērti katram. Bet tie izrādās šauri tiem, kas pa viņiem ieiet. Kungs! Palīdzi mums piederēt tiem, kas pa šiem vārtiem ieiet spēj! Āmen.

154

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

31. maijs Tā saka tas Kungs: «Es jums piešķiršu jaunu sirdi... Es jūs apveltīšu ar savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos. Ecēhiēla 36:26-27 Kāds moderns dzejnieks saka: «...tu vari lidot uz mēness, bet dzīve zemes virsū tādēļ neuzlabosies...» Viņam ir taisnība. Viss tehniskais progress nevar aizkavēt to, ka mēs zemi pārvēršam ellē. Tehniskais progress aizvien kāpinās. Bet cilvēks! Cilvēks ir problēma! Visos laikos reliģiju dibinātāji, filozofi un morālisti ir lauzījuši galvas, kā varētu pārveidot cilvēku. Bet viņi nav atraduši nekādu padomu. Būsim uzmanīgi tad, kad pats dzīvais Dievs piesakās runāt par šo tēmu. Viņš saka, kā tas var notikt, ka cilvēks var kļūt citāds un atjaunots: «Es jums došu savu Garu!» Dievs ir devis tumšajai pasaulei šo savu labo, stipro Svēto Garu. Viņš ir pie mums! Tikai tagad ir jautājums, vai mēs To uzņemam savās sirdīs. Ar varu Dievs mums neuzmācās. Viņš mums vaicā, vai mēs gribam labprātīgi atvērties šim Garam. Kādā veidā Svētais Gars pārveido cilvēku? Vispirms Viņš mums parāda, ka nevis citi cilvēki, bet mēs paši neesam kārtībā, ka esam patmīlīgi, netīri, bezdievīgi un ļauni. Un tad Svētais Gars darbojas, lai no mūsu dzīves viduspunkta izspiestu mūsu ļauno, veco «Es». Tā vietā Viņš atbrīvo telpu Jēzum, Kas mira par mūsu glābšanu, Kas dzīvo joprojām un grib dzīvot mūsos. Svētais Gars! Mēs gribam Tev atvērties. Darbojies mūsos! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

155

1. jūnijs ...Šī ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats. 1. Timotejam 3:15 Tas ir pārpratums, ja domā, ka Kristus Baznīcai vajagot producēt pa tiesību, piešķirt izteiksmi dažādo laikmetu modes patiesībām. Pavisam otrādi! Nevis Baznīca ražo patiesību. Bet tādēļ, ka ir viena mūžīga, dievišķa Patiesība, tādēļ ir arī Baznīca. Šai Patiesībai kalpot ir Baznīcas uzdevums. Apustulis Pāvils to saka arī šajā vēstulē savam jaunajam darba biedram Timotejam kādā diženā gleznā: soļojot cauri Romai, var redzēt ļoti augstas statujas. Kas ir apmeklējis Eiropas pilsētas, tam uzkrītoši liekas daudzie pieminekli, kur uz postamenta uzcelta kāda ievērojama vīra bronzas figūra. Pāvils saka: arī Kunga Jēzus draudzei vajadzētu būt tādam statujas vai pieminekļa postamentam, uz kura liela un cēla stāv paaugstinātā Patiesība. Nevis pieminekļa pamatne vai postaments ir galvenais, bet tēls uz tā. Tā arī baznīca nav pati svarīgākā, bet Patiesība, ko tai vajag izcelt Vai mūsu Baznīca patiešām arī ir tāds Patiesības postaments? Vai arī mēs paši esam tādi «postamenti» Patiesībai? Kas ir šī Patiesība, to apustulis raksta un paskaidro tālāk šajā pašā vēstulē: ka ir viens vienīgs Dievs un viens vienīgs starpnieks starp Viņu un mums - Jēzus Kristus. Un ka Jēzus krustā mums ir atklāta pilnīga glābšana. Šīs Patiesības atziņa mūs glābj. Tādēļ šī Patiesība jāizceļ jo augsti! Kungs! Dari mūs par Tavas patiesības lieciniekiem un kalpiem! Āmen.

156

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

2. jūnijs ...lai pagānu tautas kļūtu Dievam par patīkamu Svētā Gara svētītu upurziedu. Romiešiem 15:16 Apustulis Pāvils zināja, ko viņš gribēja: no pagāniskas vides vajadzēja radīt draudzi, kas sniedz sevi Dievam par patīkamu upuri, t i., tādēļ, ka šīs draudzes locekļi ir atjaunoti un svētoti Svētajā Garā. Tas tomēr diezgan stipri atšķiras no tā, ko par «kristietību» sauc šodien. «Svēta Gara svētīts» - tas mūsdienu kristieša ausīm skan pat svešādi. Un tas ir bēdīgi! Kāds vīrs man teica: «Es arī esmu kristietis. Es turos pie Gētes vārdiem - «kas cenzdamies ir cīnījies, to atpestīt mēs varam...»» Taču šīs pūles nozīmē ļoti maz, jo mūsu būtne ir ļauna. Bez tam kristietībai ar to nav nekāda sakara. Nopietni kristieši saka: «Mēs tiekam svētoti Jēzus Kristus Asinīs un tā iegūstam grēku piedošanu.» Tas ir skaisti un patiesi. Bet kādēļ Bībele mūsu teksta vārdā saka: «Svētots Svētajā Garā»? Kādēļ? Lai mums to paskaidro piemērs. Iedomāsimies kādu vecu māju aizaugušajā dārzā, kura lēnām sagrūst. Tad šo māju nopērk uzņēmīgs vīrs. Uz nama durvīm viņš uzraksta savu vārdu. Nu tas pieder viņam. Un ja māja varētu priecāties, tad tā būtu līksma, ka tai atkal ir saimnieks. Bet pie tam arī nodomātu - tagad droši vien saimnieks izvāks visus gružus un izremontēs visas telpas. Ja varam ticēt - tas ir skaisti - Jēzus ar savām asinīm mani ir atpircis Dievam. Bet ar to vēl nepietiek. Svētais Gars grib sākt atjaunošanas darbu. Visiem vecajiem grēkiem jātop izvāktiem; Dieva gaisma grib iespīdēt visās istabās un visu darīt jaunu. Kungs! Svēto mūsu dzīvi, ka arī mēs kļūstam par Tev patīkamu upuri! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

157

3. jūnijs Visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni. Romiešiem 8:14 Viņš nekur sevišķi neizcēlās - arī augstākajās mācību iestādēs, kuras apmeklēja. Jaunajam cilvēkam bija klusa, smalka dvēsele. Vairāk par visu viņš mīlēja mūziku. Atsēdies pie klavierēm, viņš aizmirsa visu pasauli. Briesmīgais karš viņu aizrāva uz Krieviju. Viņš neatgriezās no turienes. Man bieži par viņu jādomā. Un tad man iekrīt prātā, ka viņam bija kāda iemīļota lūgšana: «Manu lūgšanu, Kungs, jel dzirdi: /Dod man jaunu, skaidru sirdi,/ Tavu ķēnišķīgo Garu, Ka vien Tevim kalpot varu, / Velnam, grēkam atsacīt, / Pasaul's niekus noraidīt!» Tā ir brīnišķa lūgšana. Tā izsaka, ko apustulis domā ar vārdiem: «Visi, ko vada Dieva Gars...» Mūsu kristieša stāvoklis bieži ir ļoti nožēlojams. Nav nekāda «prieka pie tā Kunga». Tad nemitīgi jāprašņā; vai kristietis to drīkst? Vai tas viņam jāatmet? Tad bailīgi mēģina pielāgoties pasaulei un tās garam. Jeb sēž kaktā un tikai vaimanā par pasaules ļaunumu. Mūsu teksta vārds rāda mums pavisam citu kristieša stāju. Tad dzīvo gan šīs pasaules mājoklī, piedalās tās vajadzībās un uzdevumos, bet savā ziņā dzīvo kādā augstākā stāvā nekā ļaužu vairums. Jūtas tuvā radniecībā Dievam, tādēļ, ka ar Jēzus Asinīm ir atpirkts Dievam. Atļauj ienākt un darboties Svētajam Garam. Viņš skubina (treibt). Viņš dod prieku pie Tēva, Un pie «brāļa» Jēzus. Gribas līdzināties Viņam. Viņš sniedz mērauklas! Tā saņem «ķēnišķīgu» Garu. Kungs! Vadi mūs Dieva bērnu brīvībā! Palīdzi mums dzīvot tuvāk Tev un nevis pasaulei! Āmen.

158

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

4. jūnijs Gara auglis ir mīlestība. Galatiešiem 5:22 Kādā saimniecībā saindējās divi vīri. Saimnieks tiem bija iedevis vērmeļu vīnu. Pārāk vēlu pamanīja, ka pudelē ir indīgs šķidrums. Saturs gan bija pārliets no kādas citas pudeles, bet etiķete nebija pārmainīta. Neīsta etiķete kļuva par iemeslu divu cilvēku nāvei. Velns labprāt darbojas ar neīstu etiķeti. Kādā kino vilina milzīgs plakāts: «Stiprā dzimuma mīlestība.» Nebija pat vajadzīgs iepazīties ar šo filmu tuvāk, lai zinātu: še ir runa par mīlestības pretstatu - par brutālu patmīlību. «Stiprie vīri» sev meklē izpriecas. Un meitenes, ko viņi sakās mīlam, meklē naudu vai flirtu. Viltus etiķete! Pamatoti slavē mātes mīlestību. Bet es pazīstu kādu māti, kas ienīst savu vedeklu, tādēļ, ka viņa atņem tai karsti mīļoto dēlu. Neierobežota patmīlība! Etiķete «mātes mīlestība» te ir neīsta. Tas ir kas nedzirdēts - visrupjākā patmīlība šodien tiek apzīmēta par mīlestību. Kas ir īsta mīlestība, kas meklē otra labumu un nevis savu, to mēs varam mācīties tikai pie Jēzus. Viņš devās nāvē par saviem ienaidniekiem. Viņš meklē tikai mūsu labumu. Tā ir Mīlestība! Ja mēs Jēzum uzticamies, tad Viņš mūs ietin savā Mīlestībā. Viņš dāvina mums savu Svēto Garu. Tas mūsos izraisa kā skaistu augli «Mīlestību», kas nemeklē to, kas pašam, bet gan to, kas der otram. «Mīlestība» - tā neaug neatgrieztas sirds dobē. Mīlestība ir Svētā Gara auglis. Kungs! Mēs gribam dot vietu Tavam Garam, lai Viņš mūs pārvērš un atjauno. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

159

5. jūnijs Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atzinās dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. 1. Korintiešiem 13:2 Dažkārt droši vien esam jautājuši: kā tas nākas, ka kristiešu liecības tik vāji iedarbojas? Pie tam nedomāsim tikai sludināšanas amata izpildītājus, bet, pirmkārt, paši sevi. Kādēļ mūsu liecībām tik niecīgs iespaids? Kādu laiku man raizes sagādāja mana automašīna. Sakarsusi tā atkal un atkal atteicās klausīt. Darbnīcā to pārbaudīja, bet neko neatrada. Līdz kādu dienu meistars tajā iekāpa pats un brauca. Nu viņš atklāja apslēpto vainu. Kaut kas tam līdzīgs ir arī ar mūsdienu kristietības apslēpto kļūdu. Kur tā meklējama? Mūsu teksta vārdā apustulis atklāj: «...ja nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas!» Var liecināt par Jēzu, bet pamatos šī liecība nāk no paštaisnīgas pārākuma apzinās un ne no mīlestības uz cilvēkiem; uz cilvēkiem, ko Jēzus tik bezgalīgi mīlēja, ka mira par viņiem pie krusta. Var izrunāt lielus Dieva noslēpumus, bet trūkst mīlestības uz pazudušajiem, kurus Jēzus grib glābt no mūžīgās nāves. Ar savu ticību var augsti pacelties pār citiem, bet, trūkst meklētājas mīlestības, ar kādu Labais Gans meklē savas pazudušās avis. Politiskajām partijām var būt daudz labāki runātāji kā kristīgajai draudzei. Ledusskapju fabrikām droši vien ietekmīgāki propagandisti nekā Jēzum. Vai mums ir vajadzīgi labāki runātāji? Sekmīgāki Evaņģēlija propagandisti? Nē! Mums vajag vairāk mīlestības! Kungs! Dāvini mums īsto Mīlestību, kas ir Tava Svētā Gara auglis! Āmen.

160

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

6. jūnijs Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. 1. Korintiešiem 13:3 Grieķu tekstā burtiski ir teikts: «Ja es visu savu mantu izbarotu...», tas ir - «ja es, nešķirojot neviena, piebāztu visas izsalkušās mutes... «Izrunājot vien tādu teikumu, no visām pusēm jādzird: tas taču nav iespējams! Korintā, kur Pāvils šo teikumu rakstīja, tas notika - Jēzus dēļ tika atdāvināta visa sava manta. Tagad nāk teikuma nākošā dala: «Ja arī es labprātīgi Jēzus dēļ savu miesu nodotu mocekļa nāvē...! Ja es to Jēzus dēļ labprāt nodotu ugunssārtam...» Pāvils par to runā tik pašsaprotami, ka var just - arī uz to Korintas kristieši bija gatavi. Katrā ziņā tas viņiem likās iespējams. Kāda stipra un skaista bija šo ļaužu kristietība! Cik liels un svarīgs viņiem bija kļuvis Jēzus, Vīrs no Golgātas, ka viņi bija nonākuši pie tādas iekšējas brīvības attieksmē pret mantu un dzīvību! Un tomēr - Pāvils par šiem ļaudīm saka: «Ja jums nav mīlestības, tad tas viss ir bezvērtīgs. Vai tas nav kas nedzirdēts?! Jā, tā saka Bībele: ķermenis bez dvēseles ir nedzīvs! Un bezdvēselīga kristietība ir mirusi kristietība. Ķermenis var būt skaists un kāda kristieša stāvoklis dižens. Bet ja tie ir nedzīvi, tad tie ir bez vērtības. Kristietības dvēsele ir mīlestība. Tā visu dara dzīvu! Kungs! Iedves manī ar savu Garu mīlestību uz Tevi un uz tiem, ko Tu sūti manā ceļā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

161

7. jūnijs Un ja es visu savu mantu izdalītu... bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. 1. Korintiešiem 13:3 Kristieti, kas pazīst Bībeli, šis vārds var samulsināt -jo viscaur Bībelē ticība uz Kungu Jēzu Kristu ir nostādīta kā vissvarīgākā un lielākā. Kungs Jēzus arī vēl pēc Augšāmcelšanās norāj savus mācekļus: «Jūs kūtrās sirdis», Viņš tiem saka, tādēļ, ka tie nav ticējuši. Vēstulē ebrejiem ir teikts: «Bez ticības ir neiespējami patikt Dievam.» Romiešu vēstulē Evaņģēlijs tiek saukts par «Dieva spēku, kas dara svētīgu ikvienu, kas tam tic.» Un Ābrams tiek uzslavēts tādēļ, ka ir ticējis. Viscaur ticība tiek rādīta kā svarīgākā. Tādēļ apustulim Pāvilam mūsu tekstā varbūt būtu vajadzējis rakstīt: «Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un man nebūtu ticības uz Jēzu, tad tas man nelīdz nenieka.» Tā tas iederētos visas Bībeles kopsakarībā. Bet - dīvaini - še stāv - «...ja man nebūtu mīlestības»! Vai tā ir pretruna? Protams, nē! Še kļūst skaidrs: ticība un mīlestība sader kopā kā vienas monētas divas puses. Jo abas ir Svētā Gara augli. Sirds, kas ir pildīta ar ticību Jēzum, ir pildīta arī ar mīlestību uz cilvēkiem, ko Dievs ved mūsu ceļā. No dabas mūsu sirds ir auksta un nedzīva. Bet tad notiek brīnums: tajā savu darbu uzsāk labais Svētais Gars. Viņš pamodina mūsos ticību un mīlestību. Viņš rada mums Vīru uz Golgātas tādā gaismā, ka mēs Viņam piekrītam. Un Viņš rada mums savu tuvāko tā, ka mums viņš ir jāmīl. Kungs! Svētais Gars! Dari dzīvas mūsu aukstās sirdis! Āmen.

162

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

8. jūnijs Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem..., bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. 1. Korintiešiem 13:3 Un ja mēs būtu vēl desmitreiz labāki kristieši nekā esam, taču visa mūsu kristietība ir nevērtīga kā sarūsējis skārds - ja mūsu sirdis nav pildītas ar mīlestību. «...bet man nebūtu mīlestības...» Faktiski mums mīlestības nav nemaz! Mēs esam auksti un cieti kā akmeņi. Kungs Jēzus saka: «Mīliet savus ienaidniekus!» Bet mēs nemīlam pat ne mūsu pazinās un darba biedrus, pat ne mūsu vistuvākos radus! «...bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka»! Vai mēs nepamanām, ka Dievs te visu mūsu kristietību nosviež mums pie kājām: «bezvērtīga»! Kas to aptver, tas varbūt domā - te jākrīt izmisumā un jāatsakās no visa, tādēļ, ka tas viss nekur neder. Taču ir vēl kāda cita iespēja. Kungs Jēzus, kas ir uzcēlies no mirušajiem un ir pie mums ik dienas, saka: «Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība.» Tātad drīkst saukt: Kungs! Es esmu garīgi nabags. Esmu nabags mīlestībā, kas ir Tava Gara skaistākais auglis. Palīdzi man! Un Viņš, kas ūdeni pārvērta vīnā, mirušos darīja dzīvus, apklusināja vētru, dziedināja spitālīgos, Viņš atbild: «Nododies pilnīgi tikai Man, un ļauj Man darboties Tevī! Tava nožēla un savas nabadzības apziņa ir sākums jaunai dzīvei.» Mūsu teksta vārds atklāj mūsu nabadzību. Un tas mūs velk -ja viss notiek pareizi - pie Jēzus. Kungs! Piepildi mūsu auksto sirdi ar Tava Gara kvēli! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

163

9. jūnijs Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna ... tā nemeklē savu labumu, tā neskaitās, tā nepiemin ļaunu, ...tā panes visu. 1. Korintiešiem 13:4-7 Te prāts pretojas: «Tās taču ir nedzirdētas prasības!» Ja mēs spētu palikt pavisam klusi, tad mēs varētu dzirdēt, kā Dieva balss mums atbild: «Tās nav neiespējamas prasības. Daudz vairāk jūs esat neiespējami ļaudis, Tādi, kādi jūs esat, jūs nederat Manā valstībā!» Un tagad nāk vissvarīgākais: tās vispār nav nekādas prasības! Ieklausīsimies teksta vārdā pamatīgāk! Te taču nekas netiek ne pavēlēts, ne prasīts. Te ir tikai tēlots cilvēks, kādu Dievs to labprāt vēlētos redzēt. Te ir sacīts: Tāds, kā še rādīts, izskatās cilvēks, ko Jēzus atpircis un mazgājis savās asinīs un kuru tagad vada Svētais Gars. Viņš mums gluži vienkārši tiek nolikts priekša. Šeit varam kontrolēt un mērīt arī mūsu pašu kristietību. Lasīju kāda ķīniešu kristieša Vočmana Nī grāmatu. Viņš ir izstudējis Pāvila vēstuli Romas draudzēm un kā secinājumu izsaka atziņu: Pāvils runā par Jēzus Asinīm un krustu. Asinis mums tiek rādītas kā līdzeklis šķīstīties no mūsu grēkiem. Bet par Jēzus krustu Pāvils runā tā, ka mēs še ar Jēzu Kristu drīkstam nomirt savam vecajam cilvēkam. Daudzi kristieši vēlas vienīgi Asinis, tas ir, grēku piedošanu. Bet Dievs grib, lai mēs ar Jēzu mirstam un ceļamies augšā jaunai dzīvei. Šo jauno dzīvi attēlo mūsu teksta vārds: «Mīlestība nemeklē savu labumu... tā nepiemin ļaunu.» «Mīlestība, velc mūs nāve, / Lai ar tevi krusta iet / Viss, kas nederīgs Tev šķiet...» Āmen.

164

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

10. jūnijs Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna. 1. Korintiešiem 13:4 18. gadu simta otrajā pusē, tajā auglīgajā laikā, kas radīja tik daudz izcilu personību, dzīvoja arī kāds brīvkungs fon Knige. Viņš publicēja grāmatu ar nosaukumu «Par apiešanos ar cilvēkiem.» Vēl šodien piemin šo grāmatu. Vākums domā, ka tā ir rokas grāmata labai uzvedībai. Tie ir maldi! Šis gudrais Kniges kungs ir aptvēris, ka pareizi apieties ar cilvēkiem ir liela māksla, kurā jābūt apdomīgam un jāvingrinās. Tā viņam ir nodaļas par «Apiešanos ar dažādu raksturu, temperamentu un dažādas gara noskaņas cilvēkiem.» Viņš runā par «apiešanos ar bagātiem ļaudīm.» Sevišķi grūta viņam liekas «apiešanās ar garīdzniekiem.» Bībele ar šo autoru ir vienisprātis tai ziņā, ka vispār apiešanās ar cilvēkiem ir grūta. Knige saka: «To mums māca saprāts un pieredze.» Te Bībele noteikti runā pretim. Viņa ir pārliecināta, ka mūsu ļaunā sirds ir stiprāka par «saprātu un pieredzi». Jā, Bībele ir pārliecināta, ka mēs nekad neiemācīsimies apieties ar cilvēkiem, ja mūs nepiepildīs kāds pavisam jauns spēks - spēks no Dieva. Tā cildina Svēto Garu, kura maigākais auglis ir mīlestība. Svēto Garu nevar redzēt. Bet Viņa darbību pie cilvēkiem var novērot. Kur ir Svētais Gars, tur ir īsta mīlestība. «Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna.» Vairāk nekas arī nav vajadzīgs, lai pareizi un labi apietos ar cilvēkiem. Kungs! Dāvini arī man gudrību apieties ar cilvēkiem! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

165

11. jūnijs Mīlestība ir lēnprātīga. 1. Korintiešiem 13:4 Kādā sabiedrība runāja par mazu zēnu. «Viņam ir viss, ko vien sirds vēlas. No sava bagātā tēva viņš var dabūt visu. Tikai viņam pietrūkst mīlestības. Vecāki ir šķīrušies. Šis nabaga bagātais puisēns pasaulē uzaug bez mīlestības.» Daudzi varēs sacīt to pašu - neviens cilvēks viņiem nav parādījis mīlestību. Tas ir aicinājums arī mums, kristiešiem. Pasaule ir izsalkusi pēc mīlestības, ko mūsu sirdīs grib radīt Svētais Gars. «Mīlestība ir lēnprātīga.» Vārdu, kas še stāv grieķu tekstā, varētu pārtulkot arī tā: «Mīlestībai ir plaša, liela sirds.» Mēs esam šaursirdīgi. Labākajā gadījuma mēs mīlam ļaudis, kas mums ir simpātiski, īsta mīlestība aptver arī nepatīkamos. Jā, Kungs Jēzus pat saka: «Mīliet savus ienaidniekus.» Lai tas varētu notikt, Svētajam Garam ir ļoti jāpaplašina mūsu sirdis. Latīņu Bībeles tulkojums skan: «Mīlestība spēj ciest.» Tā spēj nenogurdama panest ļoti daudz. Cik tālu mēs no tā esam! Tādu mīlestību mēs varam mācīties no sava Glābēja Jēzus. Kā Viņš cieta, karājoties par mums pie krusta! Bet Viņš nepārstāja mīlēt. Cik daudz esam Viņam pāri darījuši! Un Viņš mīl mūs joprojām. . «Tā ir mīlestība!» - aizkustināts sacīja kāds jauns neticīgais, kas par to dzirdēja pirmo reizi. «Tā ir mīlestība!» Kungs Jēzu! Izglāb mūs no šaursirdības un māci mums mīlēt īsti! Āmen.

166

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

12. jūnijs Mīlestība ir laipna. 1. Korintiešiem 13:4 Te man jāpastāsta kāds atgadījums. Es sēdēju pie sava rakstāmgalda, lai uzrakstītu šo svētceri. Vēlreiz izlasīju šo spēcīgo nodalu, kur Pāvils runā par mīlestību. «Mīlestība ir laipna.» Šis vārds man likās kā gaišs saules stars. Un es sāku pārdomāt, kā lasītājiem labāk varētu iedvest drosmi izmēģināt šo Pāvila domu dzīvē - te uzreiz - pie durvīm zvana. Asā zvana skaņa izrāva mani no domām. Mājās biju viens pats. Tātad jāiet ielaist. Nedaudz saīdzis par to, ka esmu iztraucēts no savām domām, gāju pie durvīm. Kāda lietū izmirkuši sieviete nolaida lietussargu Un teica: «Es gribu tikt pie ļaudīm, kas dzīvo augšstāvā.» «Jā, ejiet taču!» - es sapīcis atbildēju - «es jūs neaizkavēju!» Viņa muļķīgi smaidīja: «Bet tur neviena nav mājā. Neviens neatdara durvis.» Es paraustīju plecus. «Nu, pamēģināšu vēlreiz,» sieviete atkal uzsita lietussargu un aizgāja. Saīdzis par traucējumu, es atgriezos pie rakstāmgalda. Kurā vietā tad paliku? Un tad mani kā zibens spēriens trāpīja vārds «Mīlestība ir laipna.» Te nu tā bija! Cik skaisti par mīlestību var rakstīt, runāt, teoretizēt. Bet - izmirkusī sieviete pie durvīm! Un ļaunie kaimiņu zēni! Un... un... Un kolēģi! Un... un... Šis vārds nav nekāda skaista morāle, bet tiesa pār mūsu dzīvi, apsūdzība pret mūsu nedievišķo stāju. Tas dara mūs par grēciniekiem, kam ir nepieciešama piedošana un atjaunošanās Svētajā Garā. Kungs! Piedod mums mūsu cietsirdību un pārveido mūs ar savu Garu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

167

13. jūnijs Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna. 1. Korintiešiem 13:4 Kādā lielpilsētā reiz nokļuvu greznā vasarnīcā. Ienākot gaitenī, solus klusināja dārgs paklājs, caur stikla durvīm bija redzama skaista kalnu ainava. Man iekrita prātā: «Šiem ļaudīm ir debesis zemes virsū.» Bet pēc stundas es zināju - šī nama iedzīvotājiem ir elle zemes virsū. Augošie bērni vecākiem runāja pretī. Vīrs un sieva viens otram dzīvi darīja par mokām. Satricināts es atstāju šo māju. Neviļus jāvaicā: vai vispār cilvēkiem var būt debess jau še, zemes virsū? Protams, var būt. Tikai ne bagātība, ne veselība nerada šādu laimīgu stāvokli. Izšķirošais debesīs ir Dieva tuvums. Un Dievam ir paticis savā Dēlā Jēzū atnākt pie mums. Caur pravieti Cakariju Viņš mums saka: «Priecājies un līksmojies! Jo redzi, Es nāku un gribu mājot pie jums,» saka tas Kungs.» Kur «dzīvo» Kungs pats, tur ir «debesis zemes virsū», un tas ir iespējams arī mūsu ārējā sadzīvē, kā to vēlamies. Tas Kungs nes līdz savu Garu. Viņš rūpējas par pareizo atmosfēru: «Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna.» Kur iegriežas Glābējs un ar savu Garu ienes sirdī mīlestību un pacietību, tur klājas labi un jauki. Tā tas var būt arī pie mums, ja tikai atveram savas sirdis un durvis Viņam. Kungs! Kā Tu reiz iegriezies pie Caķeja, tā iegriezies arī pie mums! Āmen.

168

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

14. jūnijs Mīlestība neskauž (nav greizsirdīga). 1. Korintiešiem 13:4 Cik savādi! Mēs uzskatām, ka īsta, liela mīlestība nevar iztikt bez greizsirdības. Pat mazi bērni jau ienīst jaunākos brāļus un māsas, jo viņi ir skaudīgi jaunākajiem veltītās vecāku mīlestības dēļ. «Mīlestība neskauž». Te varam nomanīt, ka tā ir kāda cita mīlestība, ko mēs nepazīstam. Cik grūti šajā sajauktajā pasaulē ir runāt nepārprotami! Šis vārds nekādā ziņā negrib būt ierocis neuzticamu laulāto pāru rokās, kas savam laulību partnerim saka: «Redzi, pat Bībelē stāv rakstīts - neesi greizsirdīgs (skaudīgs)! Kas tas būtu par pārpratumu! Tas ir acīmredzami grūts vārds. Un tomēr viss ir atkarīgs no tā, kā to saprotam. Lieta kļūst vēl jo sarežģītāka, tādēļ, ka Bībele bieži saka: Dievs ir «greizsirdīgs» («eifersūchtig») Dievs. Bet tieši tas, ka Dievs ir «greizsirdīgs», mums visu noskaidro. Greizsirdīgs ir tas, kas grib otru savā īpašumā. Vienīgais, kam mēs drīkstam piederēt, ir Dievs. Mēs esam Viņa īpašums. Jo Viņš mūs ir radījis. Viņš mūs caur Sava Dēla Jēzus Asinīm ir atpircis par Savu īpašumu. Tādēļ Dievs ar pilnām tiesībām drīkst būt greizsirdīgs. Bet mums tas ir grēks, ja gribam otru iegūt savā īpašumā, it kā viņš mums piederētu. Mūsu bērni, mūsu laulātie draugi, mums padotie nav mūsu Īpašums. Viņi ir Dieva īpašums. Tādēļ mēs drīkstam viņus tikai mīlēt. Bet nekad kā īpašnieki būt greizsirdīgi. Īstā mīlestība negrib otru pakļaut par savu īpašumu, bet tikai kalpot viņam. Un, kur mēs gādājam par otra labumu, tur greizsirdībai nav vietas. Kungs! Māci mums pareizi mīlēt! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

169

15. jūnijs Mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. 1. Korintiešiem 13:4 Pie manis atnāca kāds tēvs un stāstīja par savu dēlu: «Jums jāzina, ka mans zēns bombardēšanas laikā pārdzīvoja daudz šausmu un tādēļ rausta valodu. Skolā gāja grūti, jo citi puikas viņu ķircināja un izsmēja. Kādu dienu manu dēlu ielūdza ciemos kāds jaunietis no kristīgas vides. Visu pēcpusdienu viņš pavadīja pie jaunā drauga. Vakarā viņš atgriezās starojošs un kā vienīgo stāstīja - neviens mani neizsmēja.» Tagad pagājuši divi gadi. Runas traucējumi gandrīz pilnīgi novērsti. Un proti - tēvam bija asaras acīs - caur mana dēla kristīgā drauga laipno izturēšanos. «Mīlestība neuzpūšas, nedara pāri» («Die Liebe treibt nicht Mutwillen»). Vai arī mums te nebūs savi grēki? Latīņu Bībele šo teksta vārdu pārtulko tā: «Mīlestība nerīkojas ačgārni.» Var ri kodes briesmīgi, bez mīlestības un ačgārni: stāstīt otram cilvēkam jokus un neredzēt, ka otrs ir iekšēji dziļi satriekts. - Kaitināt otru un trokšņot, neņemot vērā, ka viņa nervi to neiztur. - Rāt kādu cilvēku tā vietā, lai viņu stiprinātu un mierinātu. No dabas mēs esam negarīgi un nedievišķi. Tādēļ īstenībā mēs vienmēr rīkojamies «ačgārni». Bībele še runā par mīlestību, ko mūsos rada Svētais Gars. Tad tuvojamies Jēzus līdzībai, kas nekad nemeklē savu, bet otra labumu. Kungs! Piedod mums mūsu ačgārnības un dod mums Dievišķo Mīlestību. Āmen.

170

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

16. jūnijs Mīlestība nav uzpūtīga. 1. Korintiešiem 13:4 Tieši, bez aplinkiem Bībeles vārds še skar mūsu dabīgo būtni. Mūsos ir pretīga maniere - uzposties - nu jā, - kā vardēm. Man gadījās dzirdēt kā divi laulāti pāri stāstīja par saviem ceļojumiem atvaļinājuma laikā: «Mēs bijām Norvēģijā!» Tūliņ nāca atbilde: «Bet mēs Ēģiptē! Norvēģijā ir tik nepastāvīgs laiks!» Bērnībā es zināju dziesmiņu, kurā kāda meitene lepojas: «Sšš! Mēs dabūjām ielūgumu! / No kā tad? - To neteikšu! - No manas tantas Lāčauziņas. Tā dzīvo tālu, kur, nezinu, / Bet viņai ir zīda kleita! / Ar kruzuļiem! / Un kakla rota! / Un samta apmetnis!...» Tādi mēs esam! Mēs labprāt padarām savu dzīvi par skatlogu, kur katrs var aplūkot mūsu diženumu. Mēs vienmēr gribam būt pārāki par citiem. Jauns cilvēks lepojas ar savu spēku. Un vecs lepojas ar daudz ciešanām. «Mīlestība nav uzpūtīga.» Pirms mācāmies īsto Dievišķo Mīlestību, mūsos jānotiek lielām iekšējām pārmaiņām. Mūsu gara acu priekšā jāatklājas, ka mūsu lielummānija Dieva priekšā ir grēks. Ja tad mūsos mājas vietu ņem Svētais Gars, tad saprotam Pāvila vārdus: «Ikviens lai tura otru pārāku par sevi pašu.» Reiz kāda svētīga kristieša bērēs pie viņa kapa teica: «Bija patīkami būt viņa klātbūtnē. Jo viņš nekad nevēlējās pacelties citiem pāri, bet gan nostāties zemāk par viņiem.» Kungs! Iznīcini mūsu aplamo uzpūtību! Āmen

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

171

17. jūnijs Mīlestība neizturas piedauzīgi. 1. Korintiešiem 13:5 Ko nozīme «piedauzīgi» (izlaidīgi, «ungebärdig»), to novēroju pie kāda maza zēna. Vecāki bija paņēmuši viņu līdz pastaigāties. Mazais kliedza, ka viņam gribas dzert. Tēvs viņu aizveda uz kiosku. Bet nu uzreiz slāpju vairs nebija. Viņam gribējās ēst. Māte iedeva sviestmaizi. Taču tagad viņš sāka gaudot, ka vairs nevarot paiet. Tēvs viņu paņēma uz pleciem. Bet nu atkal viņam gribējās zemē. Te viņš metās peļķē. Beidzot viņš dabūja pērienu un nu vismaz zināja, kāpēc bija kliedzis. Diemžēl tāda untumainība un iegribu izlaidība mums uzkrīt tikai pie bērniem un nevis pie mums pašiem. Tomēr droši drīkstam teikt, ka šāda neapvaldīta izlaidība ir visu dabīgo, neatdzimušo cilvēku īpašība. Kā mēs mocām cits citu ar savu garastāvokli, iegribām, vēlmēm un pārmetumiem! Par ķēniņu Dāvidu Bībele stāsta, ka toreiz, kad viņu vajāja, kādā dienā tam uznāca mežonīga kāre pēc atspirdzinošā, dzidrā ūdens no viņa dzimtenes Betlēmes akas, Trīs viņa karavīri, nebēdādami par dzīvības briesmām, varonīgi devās cauri ienaidniekiem, iesmēla un atnesa Dāvidam šo ūdeni. Viņš par to bija tā aizgrābts, ka vairs nevēlējās dzert šo vērtīgo ūdeni. Viņš to izlēja zemē. Un tas bija Dieva vīrs Dāvids! Kā ir ar mums? Pret šo īpašību ir tikai viens radikāls līdzeklis. Šo iedzimto tieksmi mēs drīkstam līdz ar Jēzu Kristu sist krustā. Kur tas notiek, tur Dieva mīlestība ar Svēto Garu tiek izlieta mūsu sirdīs. Šī stiprā Gara mīlestība vairs neuzvedas «piedauzīgi». Kungs! Glāb mūs caur savu Garu no mums pašiem! Āmen.

172

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

18. jūnijs Mīlestība nemeklē savu labumu. 1. Korintiešiem 13:5 Kāds runātājs pabeidza savu priekša cēlumu. Beigās viņš teica: «Esmu jums izteicis dažus priekšlikumus. Mēs tagad varam par tiem diskutēt.» Nevienam gan neliksies, ka tā ir domāts arī ar mūsu teksta vārdu. Še Dievs mums nesniedz dažus nesaistošus priekšlikumus, kurus pasaule varētu pārlabot Daudz vairāk - Viņš mums te saka, kādus Viņš mūs vēlētos redzēt. Tā nav bērnu spēlīte, kas mums te teikts: «Mīlestība nemeklē savu labumu.» Tādu pašu pasludinājumu atrodam arī Pāvila vēstulē Filipu draudzei: «Ikviens lai raugās, nevis kas pašam, bet kas citiem der.» Šie vārdi vairāk nav jāpaskaidro. Mēs visi te kļūsim diezgan neapvaldīti un teiksim: «Kungs! Vai tas patiesi nopietni domāts? Cik tālu tad tiksim ar šādiem dzīves likumiem? Pie mums spēkā ir: vispirms es, tad - kādu laiku tāpat, tad atkal es. Un tad - nu tad, protams, nāk arī citi. Bet tikai tad.» Bet tas Kungs klusē un liek mums priekšā savu Vārdu: «Mīlestība nemeklē savu labumu.» Lai šo mēs ņemam vērā! Tomēr nē L Tas Kungs neklusē. Viņš rīkojas. Viņš kļūst mūsu brālis un dzīvo mums šo likumu priekšā: lai raugāmies uz Viņu, kā Viņš mirst par mums pie krusta. Viņš nemeklē savu godu, savu lielumu, savu mieru, savu ienākumu. Viņš meklē tikai - mūs! Viņš neraugās, kas pašam der, bet gan - kas nāk par labu citiem. Tas Kungs un Glābējs nu grib caur Svēto Garu gūt mājvietu mūsu sirdīs un mūs darīt līdzīgus sev. Atjauno mani, Mūžīgā Gaisma, ka tavs svētais tēls pilda un apgaismo manu sirdi un dvēseli! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

173

19. jūnijs Mīlestība neskaistas. 1. Korintiešiem 13:5 Kā cilvēki dažkārt viens otru moka! Domāju par kādu klusu, maigas dabas mākslinieku. Blakus viņa istabai dzīvo īrnieki ar dzelzs nerviem. Agri no rita tie radio uzgriež uz visskaļāko un ļauj tam kliegt līdz naktij. Mans paziņa lūdz: «Lūdzu, nogrieziet klusāk!» Viņi spītīgi atbild: «Kas jums par dalu!» Ar nerviem nestiprais mākslinieks smagi cieš. Katram būs bijusi darīšana ar šādiem cilvēkiem, kuriem būtu jāsaka: kaut pie jums nāktu godā kristīgā mīlestība! Tās jums trūkst! «Mīlestība nesarūgtinās.» Tas nozīmē: īstai mīlestībai nav gala. Cilvēks, kuru Dievs caur Jēzu ir atpircis par savu īpašumu, mīl bezgalīgi, kaut arī tas neko neienestu. Senie grieķi teica: «Visbriesmīgākās mokas mirušo valstī ir tam cilvēkam, kuram bez mitas jālej ūdens caurā mucā.» Bet Bībele saka: Dieva cilvēkam tieši tas ir prieks: «liet ūdeni caurā mucā», jeb, izsakoties bez līdzības, - mīlēt joprojām, kaut arī tas liktos bezjēdzīgi un nesekmīgi. Pareizi aplūkojot, tas ir liels atbrīvojums: kopš Jēzus ir par mani miris, man vairs nav jāienīst, man vairs nav par katru cenu jāuzstāda savas tiesības, man vairs nav vajadzīga atriebība. Kādreiz to teicu kādam vīram un viņš man dusmīgi vaicāja: «Kur tad mēs nonāksim - ar tādām metodēm?» Es varēju tikai atbildēt: «Tad mēs nonāksim Kunga Jēzus Kristus sadraudzībā, Kas vēl mirdams pie krusta. mīlēja savus ienaidniekus.» Kungs! Caur savu Garu dāvini arī manā sirdī tādu mīlestību! Āmen.

174

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

20. jūnijs Mīlestība nepiemin ļaunu. 1. Korintiešiem 13:5 Divi laulāti draugi reiz bija asi sastrīdējušies. Beidzot viņi pieaicināja mani. Lai es dodot padomu. Sarunas laikā man par izbailēm virs izvilka piezīmju grāmatiņu un sāka nolasīt: «18. jūlija dienā mana sieva..., 19. jūlijā mana sieva teica..., 20. jūlijā viņa izdarīja to un to...» Tā tas vēl ilgi turpinājās. Es baidos, ka mums visiem tāda piezīmju grāmatiņa ir galvā, kur esam rūpīgi atzīmējuši, ko citi mums ir nodarījuši. Aizvien varam brīnīties, ka tieši ļaudis ar vāju atmiņu ļoti precīzi un gadiem ilgi spēj atcerēties citu pārestības un grēkus. Cik ļoti tālu ar to esam aizgājuši no dievišķās dzīves! Kas ir nonācis Kunga Jēzus iespaidā un līdz ar to sevi nodevis Svētā Gara darbībai, tas ir saplēsis visas šādas piezīmju grāmatiņas kabatā un galvā. Jo «mīlestība nepiemin ļaunu.» Mūsu Kungam Jēzum pieder Viņa krusta nāves pilnvara mums piedot grēkus. Grēku piedošana ir godības pilna dāvana. Pravietis Micha šo piedošanu ir pravietojis tā: «Viņš metīs mūsu grēkus jūras dziļumos.» Tas nozīmē: «Mīlestība nepiemin ļaunu.» Kas grib piederēt Dieva Valstībai, tas lai cenšas sekot savam Glābējam, tas lai ļaujas vadīties no Viņa Gara. Tātad visas atminas par ļauno, kas mums nodarīts, metīsim «jūras dziļumos.» Cik brīvi kļūstam, ja visas šīs piezīmju grāmatiņas, kas mums kabatā un sirdī, iemetam un noslīcinām aizmirstības jūra! Kungs Jēzu! Palīdzi mums uz to! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

175

21. jūnijs Mīlestība nepriecājas par netaisnību. 1. Korintiešiem 13:6 Otrādi! Mīlestība skumst par to. Vārds «netaisnība» mums še jāsaprot ļoti plaši. Latīņu Bībelē vārds «iniquitas» nozīmē «nelīdzenums, bargums». Gēte savā «Paustā» tēlo kādu pilsoni, kas Lieldienu gājiena laikā omulīgi saka: «Ko labāku es nezinu svētdienās un svētkos / Kā sarunas par kariem un kaujas kliedzieniem, / Kad kaut kur tālu tālu Turcijā / Tautas savā starpā plēšas...» Jā, cik viegli pasaules netaisnība, nevienlīdzība un cietsirdība kļūst par kairinošu sensāciju, ja tā neskar mūs pašus! Unja tā pienāk mums tuvāk, mēs vislabprātāk no tās noslēdzamies. Kad 1945. gadā vācu koncentrācijas nometnēs pastrādātās briesmīgās noziedzības pret ebrejiem un kara gūstekņiem kļuva zināmas visai pasaulei, dažs labs atrunājās: «Es par to neko nezināju.» Bet Dieva bērniem asiņo sirds par pasaules cietsirdību. Kad Dieva Dēls nāca pasaulē, Viņam bija žēl postā kritušās cilvēces. Par to Viņa sirds lūza pie krusta. Dieva bērnišķas pieder Kungam, ir - tā saka Bībele - locekļi pie Viņa miesas. Tādēļ nevar būt citādi - tie cieš līdzi savam Kungam par šīs pasaules postu. Es nevaru aizmirst, cik dziļi satricināta bija mana vecā aklā krustmāte, dzirdēdama ziņas par badu Ķīnā. Tā viņu skāra šīs tālās zemes posts - it kā tā būtu viņas pašas personīgā nelaime. Ja esam locekļi Kristus Miesā, tad līdz ar Viņu nesam arī pasaules nastas. Kungs! Dodi mums līdzjūtīgu sirdi! Āmen.

176

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

22. jūnijs Mīlestība priecājas par patiesību. 1. Korintiešiem 13:6 Kas tad ir «patiesība»? Kungs Jēzus ir teicis: «Es esmu patiesība.» Es pazinu kādu jaunu precētu pāri, kas kādā tukšā strīdā aizskrēja katrs uz savu pusi. Abi bija pilni rūgtu apsūdzību viens pret otru. Tad notika lielais brīnums, ka vīrs un sieva - katrs par sevi - atrada Jēzu un no sirds atgriezās pie Viņa. Abiem tūlīt kļuva skaidrs «Mūsu laulība atkal varēs turpināties!» Es biju klāt, kad viņi abi sastapās. Tas bija neaizmirstami. Abi lūdza viens otram piedošanu. Tagad katrs saredzēja pats savas kļūdas. Tad izlauzās patiesības gaisma. Jēzus bija kļuvis spēcīgs šai laulībā. Kur Jēzus gūst virsvadību, tur ienāk patiesības gaisma. Pasaules acīs viss šis stāsts nebija nekāda lielā lieta. Laikraksti par to neziņoja. Jā, pat mājas līdziemītnieki izteica tikai pāris šaubu pilnu piezīmju. Bet Dieva bērni, kuru sirdīs Dievs ir iededzinājis savu Gara mīlestības liesmu, priecājās līdzi šiem abiem. Krietna kristieša sirdī nav lielāka prieka, kad kaut kur pasaules tumsībā iestaro patiesības gaisma. Par ko priecājamies mēs? Vai esam satverti tikai no savām pašu sīkajām lietām? Vai mums ir prieks, ja kaut kur uzvar Jēzus? Bet vēl svarīgāks ir jautājums: vai mēs priecājamies, kad Jēzus spožā gaisma iespīd mūsu pašu dzīvē un patiesības gaismā rāda mums mūs pašus, kas mums gan dara sāpes, bet ir uz svētību. Kungs! Dodi mums prieku par katru Tava Gara uzvaru! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

177

23. jūnijs Mīlestība panes visu. 1. Korintiešiem 13:7 Še ir runa par «teraudcietu» mīlestību. Šis salīdzinājums nācis no trīsdesmit gadu kara. Toreiz karavīri slavēja savu karavadoni Valenšteinu: «Viņš ir teraudciets! Neviena lode neko nevar viņam padarīt Nesen viņu ķēra musketes šāviens. Viņš tikai izkratīja savu kamzoli. Lode viņu nebija ievainojusi.» Tā tomēr ir māņticība! Bet šis stāsts paskaidro, ko grib sacīt mūsu teksta vārds: Jēzus mācekļu mīlestība ir «tēraudcieta». Tā nav ievainojama un satricināma. Še kļūst skaidrs, ka apustulis domā ko pavisam citu - ne to, ko pasaule apzīmē ar vārdu «mīlestība». Mūsu miesīgā mīlestība un visas cilvēciskās simpātijas ir ļoti juteklīgas. Vismazākā vilšanās, nelaipns vārds - un mīlestība jau ir ievainota. Mūsu dabīgā mīlestība nav «tēraudstipra». Agri vai vēlu viņa izdziest dzīves cīnu laukā. Bet te apustulis runā par rosmi, ko kādā ticīgā sirdī rada Svētais Gars. Šai sakarā viņš saka: Svētā Gara skaistākais auglis ir mīlestība. Šādu mīlestību Dievs uzmodina sirdīs, kas pirms tam ir šķīstītas Jēzus Asinīs. Tāda mīlestība ir tēraudcieta. Še mums jāatceras pirmkristīgas draudzes moceklis Stefans. Tā bija šausmīga stunda, kad viņu izveda ārpus pilsētas un nomētāja ar akmeņiem. Ienaids ielenca šo Jēzus Kristus liecinieku. Bet viņa mīlestība pret saviem slepkavām bija tēraudcieta. Viņa pēdējais vārds bija - lūgšana par tiem. Kungs! Māci mūs caur Savu Garu pareizi mīlēti Āmen.

178

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

24. jūnijs Mīlestība tic visu. 1. Korintiešiem 13:7 Tas ir grūts vārds - te viegli var rasties pārpratums. Pats par sevi saprotams, te nav sacīts, ka mums jātic visam, ko pasaules tirgū nes modernie viltus pravieši. Še arī nav teikts, ka mums jātic «labajam cilvēkā». Tas runā pretim Bībelei, kas paskaidro: «Cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām.» Ko nozīmē: «Mīlestība tic visu»? Esmu mācījies šo vārdu izprast caur kādu mazu piedzīvojumu. Kādreiz, apmeklējot kādu milzīgu kalnraču nometni, man pienāca klāt jauns vīrietis un dusmīgi teica: «Ko jūs te meklējat?» «Esmu evaņģēlisks mācītājs!» «Nu un tad! Ko jūs gribat no manis?» Šajā mirklī paskatījos viņam acīs. Tās bija neuzticīgas un noraidošas - plēsīga zvēra acis, kas džungļos sastapies ar savu mednieku. Es izbijies nodomāju: «Tik tālu mēs, cilvēki, šajā kritušajā pasaulē esam nonākuši - cits citu sastopam kā plēsoņas.» Bet vai tad jaunais cilvēks neizturējās pareizi? Kas tad doma par mums labu? Vai var būt arī citādi? Jā, var būt! Var izturēties citādi, ja esi iepazinies ar krusta sisto un augšāmcēlušos Dieva Dēlu. Tad tu zini: ar Viņu pasaulē ir ienācis kaut kas jauns. Uzticēdamies Jēzum, es drīkstu uzdrošināties mīlestībā atvērt savu sirdi arī līdzcilvēkiem. Nevis uzticoties cilvēkiem! Tikai uzticoties Jēzum, drīkstam atvairīt visas bailes, neuzticību un mīlestības trūkumu. Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka ar Tevi drīkstam dzīvot citādi un labāk! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

179

25. jūnijs Mīlestība cer visu. 1. Korintiešiem 13:7 Kas ir mīlestība, to varam mācīties no Jēzus. Redziet - Viņš krustā sists! Un Viņam apkārt nicinājums, izsmiekls, noraidījums! Kādam dāņu dzejniekam ir novele, kurā viņš attēlo krustā sišanu. Tajā rakstīts: «Dieva Dēls redzēja, ka viņi nav glābšanas vērti. Un Viņš izrāva savas kājas pāri naglai, savilka savas rokas un tās atraisījās. Viņš nolēca zemē, ķēnišķās dusmās apvilka savas drēbes un uzbrauca debesīs. Un krusts palika tukšs un salīdzināšanas darbs netika piepildīts...» Tā tas noteikti būtu noticis, ja Jēzus būtu tāds kā mēs. Bet Viņš palika pie krusta līdz galam. Jo Viņa sirdī dega Dieva Mīlestība. Un tā nelūkojas tikai tagadnē, «la cer visu.» Tā Jēzus raudzījās nākotnē. Viņš Gara redzēja, ka miljoniem grēcinieku ticēs uz Viņu un kļūs Dieva bērni; ka neskaitāmi pulki caur Viņa Asinīm kļūs šķīstīti un Viņa kaistā atradīs spēka avotu jaunai dzīvei. Šī cerību pilnā Jēzus mīlestība caur Svēto Garu ir dota arī Dieva bērnu sirdīs. Tagad tie mīl - cerībā. Šā gadsimta sākumā Vupertālē dzīvoja kāda vienkārša sieviete, kas visā pilsētā bija pazīstama kā «Annas tante». Cik daudziem viņa bija parādījusi mīlestību un vedusi uz dzīvības ceļu. Tikai viņas pašas vīrs bija ļauns, bezdievīgs dzērājs. Annas tante viņu neatmeta. Viņa lūdza par viņu un mīlēja viņu, pacietīgi gaidīdama, līdz beidzot piedzīvoja, ka arī viņš tapa pārmainīts caur Jēzus žēlastību. Bet tas ilga gandrīz visu mūžu. Kungs! Dodi mums mīlestībā pacietību un cerību! Āmen.

180

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

26. jūnijs Mīlestība panes visu. 1. Korintiešiem 13:7 «Tas Kungs ir nodibinājis savu valstību», teikts kādā psalmā. Jā, Jēzus, ienākdams sājā pasaulē, ienesa starp cilvēkiem savu valstību. Un Viņa valstības galvenā pazīme ir mīlestība. Tā ir stipra, dievišķa mīlestība, kas valda šajā valstībā. Dieva Valstībā. Pāvils par to saka: «Tā panes visu,» Grieķu valodā, kurā mums ir sarakstīta Jaunā Derība, še ir vārds, kas nozīmē «cieši palikt, stingri palikt stāvot.» «Palikt stāvot, kaut arī visi pārējie aizbēgtu.» Tāda mīlestība bija Kungam Jēzum uz saviem mācekļiem. Tie Viņu nodeva, atdeva un aizliedza toreiz, kad Viņu veda pie krusta! Mums nebūtu ko brīnīties, ja Viņš pēc savas augšāmcelšanās tādus savus «biedrus» atmestu. Mēs droši vien tā būtu rīkojušies. Bet Jēzus viņus atrada, gāja pēc viņiem un paturēja uz viņiem «sirsnīgu mīlestību». Tā tas bija ne tikai toreiz ar mācekļiem. Tā Jēzus dara arī ar mums. Viņa Mīlestība panes visu. Un tagad arī mums vajadzētu būt tādai mīlestībai uz Viņu. Mīlestībai, kas turas pie Glābēja, kaut arī citi atkāpjas. Šai stiprajai mīlestībai, kas saista Jēzu un Viņa mācekļus, vajadzētu izstarot arī pasaulē. Ar tādu mīlestību mēs drīkstam turēties pie tiem, ko citi ir atmetuši un «norakstījuši» .«Ar tādu neviens nevar satikt» - saka par smaga rakstura cilvēku. Jēzus mācekļi nekad tā nedrīkst teikt. Viņiem ir mīlestība, kas «paliek stingri stāvot», kaut arī visi citi aizbēgtu. Kungs! Piedod, ka mūsu mīlestība aizvien tik ātri beidzas! Dari mūs sev līdzīgus! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

181

27. jūnijs Mīlestība nekad nebeidzas, pravieša dāvanas beigsies, valodas apklusis, atzina izbeigsies. 1. Korintiešiem 13:8 Bībele paver mums tālu perspektīvu. Te mēs raugāmies atpakaļ uz pasaules sākumiem, kad atskanēja Dieva varenā pavēle: «Lai top gaisma!» Bet mēs drīkstam skatīties arī nākotnē: «Redzi, es radu jaunas debesis un jaunu zemi.» Par šo nākamības pasauli mēs kaut ko dzirdam arī mūsu teksta vārda. Lai labāk saprastu, uzklausīsim šo vārdu kādā dzejnieka skaistajā tulkojumā: «Mīlestība nezudīs nemūžam, / Kaut varenas runas apklusīs /un apgaroti vārdi izskanēs / un atzina sadrups.» Te vispirms dzirdam kaut ko negatīvu par nākamības pasauli: mitēsies galvenie dzenuļi šīs pasaules baznīcas iekārtā un kristīgajā darbībā, divi galvenie strāvojumi: vēsā teoloģiskā atziņa un jūsmīgā apgarotība, kas pacel pāri pelēkajai ikdienai. Jaunajā pasaulē to vairs nav: «Apgaroti vārdi izskanēs, atziņa sadrups.» Te būsim pie mērķa, stāvēsim Viņa priekšā, «redzēsim, kāds Viņš ir.» Vairs netiks arī sludināts un evaņģelizēts: «Varenās runas apklusīs.» No kristieša dzīves jaunajā pasaulē līdzi ies vienīgi mīlestība; tā noteiks arī jaunās pasaules raksturu: «Mīlestība nekad nebeidzas.» Tā būs pasaule, kurā nebūs neuzticība, strīdi, bankroti, bruņošanās, tiesas prāvas un kari! Kādas cerības Jēzus sniedz savējiem! Tā kā mīlestība paliek vienīgā un pēdējā, vai tai nevajadzētu kļūt svarīgākai par visu citu jau mūsu šīs zemes dzīvē? Kungs! Ņem līdzi savā krusta nāvē mūsu patmīlību, mūsu garastāvokli, mūsu dvēseles saltumu! Ar Tavu Garu iededzini mūsu sirdīs mīlestību! Āmen.

182

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

28. jūnijs Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs. 1. Korintiešiem 13:13 Braucot no Štutgartes cauri Švābijai, var redzēt kādu staltu pili. Stāvā, tālu augšup izvirzītā klintī no koku zaļuma lepni paceļas balta citadele ar karogu tornī. Līdzīga tādai pilij - kas paceļas pāri visām zemienēm - ir arī Jēzus Kristus draudze. Vai jums šķiet, ka tas ir par stipru teikts? Kungs Jēzus pats reiz ir teicis ko līdzīgu: «Pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.» Viņš runā par draudzi, kas tic Viņam. Jā, mūsu Dievs caur pravieti Jesaju saka šādu līdzību: «Tavus mūrus būs saukt «glābšana» un tavus vārtus «slava»». Jēzus Kristus draudze ir kā pils, kas paceļas tālu pāri zemienēm. Tagad uzklausīsim mūsu tekstu: uz šīs citadeles mūriem plīvo trīs karogi - ticība, cerība, mīlestība! Tātad - runājot bez līdzībām - Jēzus draudzi var pazīt pēc trim Svētā Gara dzīvības apliecinājumiem, kas darbojas sirdī. Jēzus draudzi pazīst pēc stipras, glābšanas apziņā drošas ticības: «Es pamatu nu zinu drošu, kas Kristus vātīs atrodas...» Jēzus draudzi pazīst pēc dzīvas cerības: «Jēzus dzīvs, mans Glābējs, un es Viņā dzīvs ar' būšu...» Un Jēzus draudzi pazīst pēc mīlestības, kas nevaicā: ko man dos citi?, bet gan: ko es drīkstu dot viņiem? Kungs! Piedod, ka mūsu karogi ir tik bēdīgi nolaidušies. Liec, lai tie augstu un droši plīvo Tava Svētā Gara vējā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

183

29. jūnijs Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. 1. Korintiešiem 13:13 Kunga Jēzus mācekli ir izkāruši trīs karogus: ticību, cerību un mīlestību. Šie trīs karogi plīvo pāri draudzei un rāda pasaulei, cik bagātu Kungs to ir darījis. Apustulis Pāvils mūsu tekstā skata īpatnu gleznu: reiz šīs pasaules laiks izbeigsies. Piepildīsies Dieva apsolījums: «Redzi, Es radu jaunas debesis un jaunu zemi.» Vecā pasaule paiet pēdējo laiku varenās vētrās. Iestājas jauna pasaule. Tad pie zemes noslīgst viens karogs - ticības karogs. Jo tad mēs staigāsim - kā teikts Bībelē - ne vairs ticībā, bet skatīšanā. «Mēs Viņu redzēsim, kāds Viņš ir. Noslīgst arī otrs karogs - cerības karogs. Jo nu visas cerības beidzas, tās ir piepildītas. Mēs esam pie mērķa. Bet trešais karogs - mīlestības karogs - paceļas jo augstu. Tas kā vienīgais pland pāri jaunajai Dieva pasaulei, kurā viss, viss ir Mīlestība. «Lielākā no tām ir mīlestība.» Šis karogs iet draudzei līdzi mūžībā. Jau tagad, šeit, pilnīgi nostāsimies zem šiem trim karogiem, lai mēs reiz sasniegtu jauno Dieva pasauli. Bet pār visu visaugstāk pacelsim svētās Mīlestības karogu savā dzīvē, jo mīlestība pārsniedz visu un ietiecas mūžībā. Dievs mūs mīl Jēzū. Mēs drīkstam mīlēt Viņu. Un Viņa dēļ katru, ko Dievs ved mūsu ceļā. Jā, arī tos, kuri mums nesimpātiski. Pat mūsu ienaidniekus! Kungs! Pārvērt manu patmīlīgo sirdi! Āmen.

184

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

30. jūnijs Kad nu Jēkabs redzēja, ka Ēģiptē ir labība, tas sacīja saviem dēliem: «Kāpēc jūs skatāties cits uz citu?» 1. Mozus 42:1 «Kāpēc jūs skatāties cits uz citu (vilcinādamies)?» Cik pareizi saka sentēvs Jēkabs. Bija bads. Ēģiptē varēja pirkt maizi» Un bija tikai viena izeja: turp! Turp, uz Ēģipti, pirkt maizi! «Kāpēc jūs skatāties cits uz citu vilcinādamies?» Vai tāpat nevar uzsaukt arī mums? Visā pasaulē nav nekā, ar ko varētu piepildīt mūsu dvēseles. Mēs varam apceļot visu pasauli; varam meklēt viskairinošākās izpriecas; mesties derīgā, aizraujošā darbā - tas viss nespēj remdēt mūsu dvēseles izsalkumu. 107. Psalmā lasām: «Izsalkuši un izslāpuši un savās dvēselēs iztvīkusi. . .» Te taču ir tēlots mūsu šodienas cilvēks. Tie esam mēs! Un tagad pāri visai zemei iet kāda Vēsts. Kāda brīnišķa Vēsts: Ir Maize, no kā mūsu dvēseles var dzīvot! Jēzus par Sevi saka: Es esmu dzīvības Maize! Es esmu dzīvā Maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Šī ir tā Vēsts! Un ja lasām Jēzus vārdus tālāk, dzirdam, kā Viņš runā par Savu nāvi pie krusta un par Savām par mums izlietajām Asinīm. Glābējs, kas mūsu dēļ gāja nāvē, saved kārtībā mūsu tumšos dzīves stāstus ar grēka piedošanu - jā, tā ir Maize dvēselei. Bet tad arī jāuzaicina: «Kāpēc jūs skatāties cits uz citu vilcinādamies?» Tagad ir atlicis tikai viens: šurp pie Jēzus, kas ir augšāmcēlies no mirušiem, kas dzīvo un paēdina mūsu dvēseles ar Mūžīgu Dzīvību! Kungs! Piedod mūsu vilcināšanos! Vienīgi Tu spēj mums sniegt mieru, prieku un dzīvību! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

185

1. jūlijs Un Dievs uzklausīja viņu vaidus, un Dievs pieminēja savu derību... Un Dievs uzlūkoja Israēla bērnus, un Dievs ņēma tos vērā. 2. Mozus 2:24-25 Tas ir neticami, cik daudz var panākt ar lūgšanām. Israēla tauta dzīvoja verdzība. Tautas stāvoklis bija kļuvis neiedomājami smags - it kā starp dzīvību un nāvi. Tad ļaudis sāka jo vairāk domāt par to, ka Dievs dzīvo un ir viņu augstais Palīgs. «Un viņu vaidi par spaidiem nonāca Dieva priekšā,» še ir sacīts. Un tad tas notika! Bībeles ziņojums še kāpinās. Liekas, ka rakstītājs nevarētu vien atrast diezgan vārdu Dieva žēlastības attēlošanai: «Viņš uzklausīja, Viņš pieminēja savu derību, Viņš uzlūkoja tos un ņēma vērā.» Tas ir uzkrītoši. Jo Bībele ir taupīga vārdos. Mēs dažkārt labprāt dzirdētu vairāk. Piemēram, mēs gribētu zināt, kas notika tā noziedznieka sirdī, kas pie krusta ticēja Jēzum. Tāpat arī - kā Caķejs nonāca pie tā, ka viņš Jēzus dēļ uzkāpa kokā. Bet Bībele mums to nesaka. Viņa īsos vārdos ziņo tikai visnepieciešamāko. Bet šis ir pavisam citādi. Kādā kūrortā meklēja uzrakt minerālūdens avotu. Tam arī uzdūrās, - bet ūdens triecās augšup tik spēcīgi, ka ļaudis izbijušies aizbēga. Tikpat vareni strāvo Dieva žēlastības Avots, ja kāda bēdu nospiesta sirds sauc, nopūšas un lūdz. Viņš dzird, piemin savu derību, uzlūko mūs un palīdz mūsu postā. Visvarenāk šis Avots plūst no Dieva Dēla krusta. Pāvils saka: «Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?» Kungs! Piedod mums, ka vieni paši esam centušies ar savām nastām tikt galā, kur Tu mums esi tik žēlīgs! Āmen.

186

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

2. jūlijs Bet ugunij uz altāra jāpaliek degot, un tai nav jāļauj izdzist. 3. Mozus 6:5 Jeruzalemē dienu un nakti redzēja paceļamies upurēšanas dūmus. Vakarā kāva jēru un to uzlika uz altāra. Un no rīta priesteri vēl pielika pie ugunskura un upurēja jaunu jēru. Dienā Jeruzalemes iedzīvotāji redzēja upurdūmus un naktī altāra uguns atblāzmu. Jeruzaleme dzīvoja, nemitīgi pienesot upurus Dievam. Starp Jeruzalemi un Svēto Dievu aizvien atradās salīdzinātājs upuris. Tā ir skaista priekšzīme ticīgajai kristiešu draudzei. Šai draudzē zin, ka mēs, aptraipīti grēcinieki, nedrīkstam vienkārši tuvoties svētajam Dievam. Mums ir nepieciešams salīdzinātājs Upuris, kas atrodas starp Dievu un mums. Kas savieno Viņu un mūs. Un ticīgajā draudzē zin, ka Jeruzalemes altāri Dievs pats ir apmainījis uz Golgātas altāri - krustu. Uz šī altāra tika upurēts «Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.» Un, kā Jeruzaleme nepārtraukti dzīvoja upurdūmu un altāra ugunskura blāzmā, tā ticīgo draudze dzīvo krusta ēnā. Par dzīvi zem krusta skaisti dzied dzejnieks Pauls Gerhards: «Kungs Jēzu, Tu man vienīgais / It visos dzīves brīžos, / Tu cīņā vairogs varenais / Un bēdās mierinājums, / Un laimē mana dziesma... / Kad man nekā vairs nava. / Tu debess manna saldākā, / Un slāpēs aka dziļākā, / Mans Vadonis un biedris, / Šai tuksnešvientulībā…» Kungs, kur gan citur mēs spētu dzīvot, kā vien Tava glābēja un salīdzinātajā krusta ēnā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

187

3. jūlijs ...ja slimība nama sienās ir tālāk attīstījusies, tad lai priesteris dod rīkojumu, ka viņiem ir jāizlauž akmeņi, kuros ir slimības pazīmes, un lai viņi tos izmet ārā ārpus pilsētas nešķīstā vietā. 3. Mozus 14:39-40 Israēla tautā pastāvēja šis norādījums attiecībā uz «spitālību namos». Mēs tūlīt esam gatavi priecīgi paskaidrot, ka pie mums kaut kas tamlīdzīgs vairs nepastāv. Pareizi gan! Tāda slimība vairs nepastāv. Bet vai patiešām droši varam teikt, ka mūsu mājas ir pilnīgi brīvas no šīs slimības? Varbūt tā nav akmeņos. Bet cilvēkos? Varbūt ir kāda maza nesaskaņa starp laulātiem. Tikai pavisam sīka slimības pūtīte. Bet tā plešas tālāk. Izaug nopietns strīds un beidzot laulības krīze. Tā ir mūsu «spitālība namos». Varbūt ir nesaskaņas starp vecākiem un bērniem. Vai arī ķildas starp īrniekiem. Tās iesākās no sīkumiem. Bet spitālība iet tālāk. Uz to norāda šis Bībeles vārds. Tas saka: «Izlauz to, lai tas nesagandē visu dzīvi!» Izlauzt! Par katru cenu! Izbeigt strīdus un ķildas! Mums ir arī priesteris, kas uzliek savu roku uz tādām lietām un aicina: «Izlauziet tās, pirms tās izpletušās plašumā!» Šis priesteris ir mūsu Kungs Jēzus Kristus. Viņš mums dāvā gudrību un mīlestību, lai mēs varētu «izlauzt», jo tas ir galvenais, kas šādā brīdī nepieciešams. Tādēļ mēs arī mūsu ģimenēs un ikdienas dzīvē nespējam tikt galā ar šim «slimībām» bez Glābēja un Dziedinātāja no spitālības. Kungs! Palīdzi, ka mēs nebūtu laiski darīt to, kas mums ir jādara! Āmen.

188

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

4. jūlijs Un neviens cilvēks lai neatrodas saiešanas teltī, kad augstais priesteris ieiet svētnīcā, lai salīdzinātos... 3. Mozus 16:17 Še ir runāts par lielo dienu Vecās Derības Dieva tautas dzīvē: par salīdzināšanas dienu ar Dievu. Reizi gadā katram israēlietim ļoti noteikti tika atgādināts: «No dabas tavas attiecības ar Dievu nav kārtībā. Tavi grēki tevi šķir no tava Dieva. Un tev nevar būt miers, kamēr nav notikusi salīdzināšanās ar Dievu!» Mums, mūsdienu cilvēkiem, nevajadzētu izturēties pret Dievu tik vieglprātīgi! Mēs esam tieši tādā pašā stāvoklī, kā tā laika ļaudis. Un Ja Bībele saka, ka bijība Dieva priekšā ir visas gudrības iesākums, tad esam ļoti negudri, ja mēs Viņu nebīstamies. Salīdzināšanai ar Dievu ir jānotiek! Vecās Derības salīdzināšanās svētku kulminācijas brīdī, visai tautai godbijīgi klusējot, augstais priesteris ar asins trauku iegāja vissvētākajā vietā. Taisni uzkrītoši Bībele uzsver: «Neviens cilvēks lai neatrodas saiešanas teltī, ka vien augstais priesteris! Šai brīdī augstais priesteris stāvēja pavisam vientuļš, gluži viens tā Kunga priekšā. Kādēļ Vecajā Derībā tik ļoti uzsvērta augstā priestera vienpatība vissvētākajā vietā Dieva priekšā? Tādēļ, ka tas viss ir norādījums uz mūsu lielo Augsto Priesteri - Dieva Dēlu. Kungs Jēzus ir gluži viens, visdziļākajā atstātībā atnesis savas Asinis, mirdams pie krusta. Viens pats! Tādēļ mēs nenieka nevaram pielikt Viņa salīdzināšanas Upurim. Mēs varam tikai ticībā pieņemt, ko Viņš priekš mums ir darījis. Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka Tevī mums var būt patiess miers ar Dievu. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

189

5. jūlijs Arī sava vīna kalna augļus tev nebūs pilnīgi nolasīt, nedz uzlasīt sava vīna kalna nobirušās ogas; trūcīgam un svešiniekam tās tev būs atstāt; - Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs! 3. Mozus 19:10 Vai tas nav brīnišķīgs vārds? Tas saka: Dievam patīk augstsirdīgi ļaudis. Viņš nemīl sīkstuļus un skopuļus. Par skotiem ir daudz anekdošu, kurās tie izsmieti kā skopuli. Šādas anekdotes patiesībā ir liela netaisnība pret kādu tautu. Jo palūkojieties tuvāk mēs atklāsim: šī vaina ir mums visiem - no dabas - kur darīšana ir ar citiem! Protams - paši pret sevi mēs varam būt ļoti augstsirdīgi. Mums ir viegli būt patiesi sirsnīgiem pašiem pret sevi un savējiem, Bet pret citiem? Pret dzīves pabērniem mūsu apkārtnē? Jeb pret tālāku līdzcilvēku postu? Tad mēs uzreiz pamanām, ka neesam uz to spējīgi - «neuzlasīt nobirušās ogas». Mēs kļūstam sīkmanīgi un nožēlojami ļaudis. Tādi mēs Dievam nepatīkam. Viņš Pats ir neizteicami augstsirdīgs. «Jo Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem.» Vēl vairāk: Viņš dod savu Dēlu Jēzu nāvē par saviem ienaidniekiem; par mums, grēciniekiem, kas Viņu ikdienas sāpinām un apvainojam. Visa Bībele ir kā šalkojoša slavas dziesma Dieva laipnībai, žēlsirdībai un augstsirdībai. No tās pārvarēts, apustulis Jānis izsaucas: «No Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību pēc žēlastības!» Lielais Dievs nevēlas sev sīkumainus, skopus bērnus. Tādēļ Viņš deva savai Israēla tautai šo teksta vārdu. Un Viņa Gars grib darīt mūs sev līdzīgus. Kungs! Piedod mums mūsu šaursirdību un atjauno mūs! Āmen.

190

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

6. jūlijs Tāpēc svētījieties un kļūstiet svēti, jo Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs. ...kas liek jums būt svētiem! 3. Mozus 20:7-8 «Svētījieties... jo Es jūs svētīju.» Liekas, ka Dieva Vārds sastomītos. Jā, tas var likties pat kā pretruna. Bet Dieva Vārds nestomās. Tikai mūsu gars tik ātri neuztver dievišķās patiesības. Jā, še rakstīto mēs ar savu saprašanu vispār nespējam aptvert. Mēs to piedzīvojam tad, ja nopietni rēķināmies ar Dieva Vārdu. Kas ir iekšķīgi uzmodies un grib piederēt Dievam, tas arī no sirds vēlas būt svētā Dieva cienīgs. Tas arī vēlas kļūt «svēts». Tas uzsāk cīņu un pieliek pūles, lai pārvarētu savu lepnību, savu garastāvokli, savu netīrību, savu laiskumu, savu patmīlību, savu melīgumu un vēl daudz ko citu. Un tad atklājas kaut kas nepatīkams: no mūsu pašu svēttapšanas nekas neiznāk. Tieši otrādi! Liekas, ka mūsu grēki tikai tagad sāk pa īstam mūsos darboties. Beidzot tas var novest līdz pat izmisumam; tad ir jāatzīst savs pazušanas stāvoklis un steigšus jāgriežas pie Dieva. Tad Dievs saka: «Es esmu tas Kungs, kas jūs svētī.» Viņš velk mūs pie sava mīļā Dēla. Mēs ieraugam Glābēju pie krusta un atklājam: Viņā mēs kļūstam - bez jebkādiem nopelniem - taisnoti, svēti un Dieva bērni. Tad mēs ticam no sirds, visu nododam Glābējam un uzņemam Viņu savā sirdī. Un tad Jēzus sāk darboties mūsu dvēselē. Ar savu Svēto Garu Viņš padara mūsos Dieva darbu, ko mēs paši nespējam. Viņš svēto mūs. Kungs! Bez Tevis mēs savos ceļos piekūstam un apmaldāmies. Mēs Tev pateicamies, ka Tu taisno un dari svētus mūs, grēciniekus. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

191

7. jūlijs …lai jūs tad atzītu, kas tas ir, kad Es no jums nogriežos! 4. Mozus 14:34 Varbūt jūs līdz šim neesat pamanījuši, ka dzīves ceļā Dieva roka ir bijusi ar mums. Tā mūs ir svētījusi ar daudzām labām dāvanām. Tā mūs ir uzturējusi dzīves vētrās. Tā bija ar mums arī tad, kad likāmies pavisam vientuli un atstāti. Bet te Dievs mūsu acu priekšā nostāda smago īstenību, ka Viņš savu roku var no mums arī atņemt. To cilvēks sākumā varbūt vēl nepamana. Bet pamazām aizvien skaidrāk izjūt savu galīgo nesvētību. Tad grūtībās un nāves stundā meklē vēl pēc kāda atbalsta - un tomēr tāda vairs nav. Līdzās šim Vārdam atcerēsimies kādu stāstu no Jaunās Derības. Jēzus runā uz lielu ļaužu pulku. Pēkšņi saceļas nemiers - ir atnācis kāds spitālīgais. Ļaudis kliedz aiz dusmām, uztraukuma un izbailēm - slimība ir lipīga. Bet spitālīgais neļaujas atturēties. Viņš steidzas cauri bēgošajam pūlim - pie Jēzus. Te viņš nokrīt ceļos un raudādams lūdz: «Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt!» Un ko dara Jēzus? Vai Viņš atkāpjas no šī cilvēka briesmīgajām vātīm? Nē! Bībelē teikts: «Un Jēzus viņu aizskāra.» Jēzus roka, kas ir Dieva roka, izstiepjas pēc viņa un dziedina viņu. Arī mums pastāv baigā iespēja - Dievs ar pilnām tiesībām var atvilkt savu roku no mums. Bet Jēzū šī roka vēlreiz skaidri un nepārprotami izstiepjas pēc mums. Satversim šo Roku! Kungs! Tu sniedz mums savu caurdurto Roku. Mēs Tev pateicamies; Āmen.

192

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

8. jūlijs ...lai jūs nestaigātu sava paša sirdsprāta vadīti un nesekotu savu pašu acīm... 4. Mozus 15:39 Še mums ir atbilde uz kādu ļoti modernu jautājumu. Mūsdienu cilvēks jautā: kura iespaidam lai es pakļaujos? Kādi cilvēki un varas lai noteic manu dzīvi? Vairumam šis jautājums atrisinās ātri: jāturas kopā ar ļaqžu masu un jāļaujas laika gara vadībai. Tā vislabāk var tikt cauri. Bet cēlākie gari, patstāvīgie un domājošie aptver: šādā ceļā cilvēka dvēsele sabrūk. Mirst sirdsapziņa, mitas domāšana. Cilvēks kļūst truls un nožēlojams. Tā tie izvēlas citu ceļu: «Mēs gribam attīstīt un izkopt savu personību. Mēs vadīsimies vienīgi no mūsu pašu sirds. Vaļējām acīm meklēsim tikai mūsu pašu ceļu!» Vai tas nav labi? Bet tagad Dievs izsaka savu viedokli. Neparasti! Vārds, kas teikts Dieva tautai pirms gadu tūkstošiem, iegūst aktuālu nozīmi. Ko saka Dievs? Viņš te nerunā par ļaužu masu ceļu, ko Viņš noteikti ienīst Viņš cēlajiem gariem un domājošiem ļaudīm saka: «Es jūs brīdinu no jūsu pašu ceļiem..., lai jūs nestaigātu sava paša sirdsprāta vadīti un nesekotu savu pašu acīm.» Cik bīstami! Vai tad ir vel kāds trešais ceļš? Jā! Ja dzīvo Dievam par godu! Jēzū Kristū izglābts, cilvēks ļauj sevi izglītot un vadīt Dieva Svētajam Garam. To Bībele izsaka tā: «...ka mēs ar visu, kas mums ir, slavējam Dieva Godību.» Kungs! Atbrīvo mūs no masām un no mums pašiem! Esi mūsu Kungs, mūsu dzīves Noteicējs! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

193

9. jūlijs Viņš ir tava slava, un Viņš ir tavs Dievs. 5. Mozus 10:21 Mūsu dzīvē mums katram ir kaut kas tāds, ar ko varam lepoties. Sportists lepojas ar savu spēku. Veca, slima sieva ar daudz ciešanām un savu nespēku. Bagātais dižojas ar savu bagātību un nabagais katram, ko satiek, liek manīt, cik slikti viņam klājas; Katram gribas ar kaut ko izcelties. «Kas prot sevi labāk izcelt, tam vairāk tiek no dzīves.» Cik es zinu, tas ir vienīgais sakāmvārds, ko radījis mūsu laiks. Mūsu teksta vārdu ir teicis sentēvs Mozus. Man šķiet, ka Svētais Gars licis šim pieredzējušajam, vecajam, gudrajam vīram norādīt uz šo mūsu vājību. «Labi,» viņš saka, «jums ir tieksme sevi slavēt. Tad es jums rādīšu, ko lai jūs slavējat: iemiesojušos Dievu, mūsu Kungu un Glābēju - Viņš ir to vērts!» «Viņš ir tava slava., un Viņš ir tavs Dievs!» Tas ir cēls padoms. Jo viss tas, ar ko mēs lepojamies, ir taču tik nenozīmīgs, pārejošs un bieži vien tikai niekošanās. Vai ir kaut kas debesīs vai virs zemes, kas būtu diženāks, skaistāks un brīnišķīgāks par mīlestības Dieva ķēnišķo Godību? Vai ir vēl kas varenāks un ievērības cienīgāks par to, ko Viņš mūsu labā ir darījis - mūs meklējis, atpircis un izglābis caur savu Dēlu, mūsu Kungu Jēzu Kristu?! Tādēļ slavēsim Viņu ar visu savu sirdi un muti! Tad mēs piedzīvosim, ka šī slava mūs izceļ laukā no šīs pasaules lietu niecības un nīcības, kuras mūs bieži nevajadzīgi piepilda un nodarbina. Pāvils vēl vairāk papildina Mozus vārdus, teikdams: «Kas grib lielīties, lai lielās ar to Kungu.» Kungs! Paplašini mūsu sirdis ar Tava svētā Vārda slavu! Āmen.

194

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

10. jūlijs «...kas bīstas un kuram ir bailīga sirds, tas lai iet un atgriežas savā namā, ka viņš sava brāļa sirdi neiebaidītu kā savu paša sirdi.» 5. Mozus 20:8 Mūsu Kunga Jēzus Kristus karapulkos tātad drīkst dezertēt. «Kuram ir bailīga sirds, tas lai iet un atgriežas savā namā.» Paliesā Jēzus mācekļu draudze noteikti ir cīnītāju pulks. Grāfs Cincendorfs dzejoja: «Še esam mēs, Kungs, Tavā rīcībā! Jo vairāk Tu pavēli, jo vairāk mums uzvaru! Jo Tavas pavēles ir apsolījumi Izlauzties cauri aizkrustotiem ceļiem, Tā kļūstam mēs par svētlaimīgiem cīnītājiem, Taviem sūtņiem, kalpiem un ceļa sagatavotājiem...» (brīvā, burtiskā tulkojumā) Kas atzīst augšāmcēlušos Kungu un Viņam no sirds tic, tas ierindojas šo cīnītāju rindās, to pulkos. Bet kam ir bailīga sirds, tas lai atstājas! Jo tāds nepazīst nedz To Kungu, nedz Viņa Augšāmcelšanās Spēku. Kristietība, kuru gribam apvilkt un kopt tikai pašu spēkā, drīz vien sabruks. Tad jāizbīstas no ārējiem un iekšējiem uzbrukumiem, no pasaules ienaida un izsmiekla - tā gūstam bailīgu sirdi. Tāda baiļu pārņemta sirds noteikti ir nederīga. Jo Vārds, kas papildina mūsu tekstu, atrodams Bībeles beigās: «Bet bailīgajiem... būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā...» Kāds baismīgs Vārds! Tas skaidri pasaka: bailība ir atsacīšanās no Kunga, Kam ir dota «visa vara Debesīs un virs zemes.» Rēķināsimies ar Viņu! Kungs, Tu, kas esi guvis uzvaru pār daudzām sirdīm un licis atspīdēt pasaulē Tavam godības pilnajam Vārdam, palīdzi arī mums mūsu bailībā un postā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

195

11. jūlijs ...tev jānometas lūgšanā ar seju pie zemes tā Kunga, sava Dieva, vaiga priekšā, un tev ir jābūt priecīgam par visu labu, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev un tavam namam ir devis... 5. Mozus 26:10-11 Vai tad Dievam kaut kas tāds būtu cilvēkam jāpavēl? Bet tādi mēs esam. Mums vajadzētu būt priecīgiem par to, ko Dievs mums ir dāvinājis, bet tā vietā mēs gudrojam, kas mums vēl trūkst. Kādā tautas dziesmā teikts: «Jo vairāk ir, jo vairāk grib - tā žēlošanās nemitas.» Tā visās mūsu rūpēs, darbos un steigā mēs vairs netiekam pie Dieva pielūgšanas, kas mūs nes tik lielā pacietībā un svētī ar tik lielām svētībām. Mēs vairs nepazīstam, ko nozīmē «būt priecīgam par visu labu, ko tas Kungs ir devis.» Man bija jāpasmaida, kad kāds ņēmās man apgalvot, ka Vecā Derība esot tumša grāmata, un Dievs, par kuru tur runāts, drūms Dievs. Uz to ir tikai viena atbilde: mēs esam tumši, un mūsu sirdis ir pilnas ar tumsību. Bet Dievs grib priecīgus ļaudis, kas Viņam pateicas ar pāri plūstošu sirdi. Mūsu tekstā ir runa par «visu labu, ko Dievs tev ir devis.» Ja visu taisnīgi pārdomāsim, tad atcerēsimies, cik ļoti, ļoti daudz Dievs mums laba ir darījis. Vislielākā balva, ko Viņš mums ir devis, ir Viņa Dēls, Kungs Jēzus Kristus. Viņš To mums ne tikai vienkārši ir devis, bet gan Viņu par mums «nodevis» pie krusta, lai mums caur Viņu būtu grēku piedošana, miers ar Dievu, Svētais Gars, dzīvība un svētība. Kas pazīst šo augsto mantu, tas pielūdz un kļūst no sirds priecīgs sava Dieva priekšā. Mums piemīt kāds smags trūkums - mūsu gara acis ir tik aklas. Mēs vaimanājam, kur mēs varētu dziedāt Mēs raudam, kur drīkstētu būt iepriecināti. Kungs! Atver mūsu acis Tavai laipnībai un žēlsirdībai! Āmen.

196

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

12. jūlijs Un lūk, Boāss nāca no Betlēmes un sacīja pļāvējiem: «Tas Kungs lai ir ar jums!» Un tie atbildēja: «Tas Kungs lai tevi svētī!» Rutes 2:4 Kā šie ļaudis savā starpā sarunājas! Ir tveicīga, karsta pļaujas diena. Tā prasa pēdējos pļāvēju spēkus. Te nāk saimnieks. Varam iztēloties, kāda varētu būt sasveicināšanās. Mēs pazīstam īgnus priekšniekus. Zinām arī, kādas prasības var uzstādīt noguruši strādnieki. Esam piedzīvojuši, cik skarbi savā starpā spēj sarunāties cilvēki. Cik salti! Cik ļauni! Jā, arī cik brutāli un rupji! Bet še? «Tas Kungs lai ir ar jums!» - saka Boāss, pie tam domādams ne jau kādu pagānu dievu. «Kungs» - ebreju valodas pirmtekstā šis vārds nozīmē «atklājies Dievs, kas ar savu tautu ir slēdzis derību.» «Viņš lai ir ar jums.» Ne tikai baznīcā, bet še, smagā, nogurdinošā darbā! Lai Viņš ir jūsu pavēnis tveicē un prieks ikdienā! Un pļāvēji atbild: «Tas Kungs lai tevi svētī.» Kā šie ļaudis sarunājas! Tas ir apbrīnojami! «Tie jau bija citi laiki,» - mēs varbūt teiksim. Vai arī «toreiz jau bija citi ieradumi.» Nē! Še mēs sastopam ļaudis no Dzīvā Dieva draudzes, kas ir atklājies Jēzū, kas dod saviem ļaudīm jaunu garu, ka viņi viens otru nenozākā un nevēl cits citām uz kakla velnu, bet gan viens otru svētī. Kur atspīd Dieva žēlastības gaisma Jēzū Kristū, tur viss klust citāds, pat mūsu sarunu valoda, ar kuru savā starpā sazināmies. Kungs! Atjauno arī mūs un mūsu valodu Jēzu Kristu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

197

13. jūlijs Naomija arī stāstīja viņai: «Tas vīrs ir mūsu tuvinieks, viens no mūsu radiem.» Rutes 2:20 Divas nabadzīgas sievietes - Naomija un viņas jaunā vedekla Rute ir lielā trūkumā. Tad viņu dzīvē ienāk kāds bagāts vīrs, vārdā Boāss. Naomija uzelpo: «Tas vīrs ir mūsu tuvinieks... Vecās Derības ebreju teksta te ir vārds «Goel», ko Luters tulkojis ar vārdu «Erbe» «radinieks». Bet vārdam «goel» ir nozīme, ko īstenībā grūti pārtulkot. Vecās Derības tautā bija kāds skaists likums: «Ja kāds ir lielā trūkumā, ka viņš ir pazaudējis savu īpašumu vai brīvību, tad lai viņa tuvākais rads iestājas par viņu.» Kāds brīnišķs likums - nevienu nepamest viņu bēdās! Šim tuvākajam radiniekam tad vajadzēja kā «goel» iestāties par viņu. Tādēļ šo vārdu var tulkot arī kā «atbrīvotāju, glābēju». Kaut arī mēs kļūtu cits citam tādi «goel»! Cik priecīgi Naomija saka: «Viņš ir mūsu «goel»! Tagad viņš mums palīdzēs!» Bet vēl pasekosim, kā vārds «goel» norāda uz kādu daudz lielāku Glābēju. Mēs, cilvēki, varam cits citam daudz palīdzēt. Bet katrai palīdzībai ir savas robežas. Neviens mums nevar palīdzēt pret nāvi. Nedz arī pret tumšo velna varu. Kas mūs var atbrīvot no mums pašiem? Kas mums spēj atņemt mūsu grēka nastu? To Bībele izsaka satricinošā teikumā: «Jo brālis brāli nespēj glābt…» Bet prieka pilnā Evaņģēlija Vēsts saka: Viens ir nācis, kas iestājies par mums visiem kā īstais Atbrīvotājs - Dieva Dēls Jēzus! «Jo pie tā Kunga ir glābšana!» - slavē Bībele. Kungs! Mūsu patiesais Goel! Mēs priecājamies, ka Tu piederi mums Āmen.

198

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

14. jūlijs Un Dāvids jautāja: «Vai ir vēl kāds pāri palicis no Saula piederīgiem? Es tam gribētu Jonatāna dēļ žēlastību parādīti» 2. Samuēla 9:1 Šeit tiek ziņoti briesmīgi, asiņaini notikumi. Tie stāsta par Dieva tiesu un rāda, ka Dievs īstenībā ir daudz vairāk bīstams, nekā daudziem liekas. No Dieva atkritušais ķēniņš Sauls gadiem ilgi vajāja Dieva izredzēto Dāvidu. Nu viņš un viņa dzimums ir izdeldēts cīnās ar filistiešiem. Dāvids ir nācis ķēniņa tronī. Un te Dāvids saka šo vārdu, kam ir citāda skaņa - saldā Evaņģēlija vārda skaņa; «Vai ir vēl kāds pāri palicis no Saula piederīgiem? Es tam gribētu Jonatāna dēļ žēlastību parādīt!» Atmestā ķēniņa dēls Jonatāns bija uzticams Dāvida draugs. Dāvids bija satriekts, izdzirdēdams par Jonatāna nāvi. Viņa dēļ Dāvids grib parādīt žēlastību. «Jonatāna dēļ» lai izbeidzas katra tiesa! Tā ir skaidra norāde uz Jauno Derību, kur mēs dzirdam: «Jēzus dēļ» Dievs grib parādīt notiesātajiem, grēciniekiem un atkritējiem žēlastību un piedošanu. Lai nedomājam, ka iespējam paši izdzēst kaut vienu vienīgu grēku. Nevienu grēku nav iespējams īsti izlabot. Ja tie netiek piedoti, tad tie gulstas uz mums un gāž mūs postā un pazušanā. Bet Jēzus dēļ, kas par mums ir izcietis sodu, Dievs mums grib piedot un būt žēlīgs. Mēs nevaram izbēgt no Dieva dusmības un izvairīties no Viņa tiesas, noliegdami mūsu grēkus, samazinādami, atvainodami vai aizmirsdami savu vainu, bet gan vienīgi - pieņemdami ticībā šo «Jēzu dēļ» un satverdami Dieva žēlastību. Kungs Jēzu! Mēs Tev pateicamies par Tavu Upuri mūsu labā. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

199

15. jūlijs Tad Dāvids sacīja Nātānam: «Es esmu grēkojis pret to Kungu!» Un Nātāns atbildēja Dāvidam: «Tad nu tas Kungs arī tavus grēkus piedod» 2. Samuēla 12:13 Vai tik ātri? Dāvids atzīst savu grēku. Un Dievs viņam to jau piedevis? Vai tas notiek tik ātri? Jā, tik ātri. Un tomēr - īstenībā tas neiet tik ātri. Jo mūsu sirds ilgi pretojas izteikt: «Es esmu grēkojis pret to Kungu!» Pie Dieva grēku piedošana notiek ātri. īstenībā tā jau ir notikusi un ir mums aizvien klāt tādēļ, ka Dieva Dēls Kungs Jēzus ir uznesis mūsu grēkus pie krusta, tādēļ, ka Viņš ir nesis mūsu sodu, tādēļ, ka Jēzū ir gandarīta Dieva taisnība. Tādēļ, ka ir uzstādīts krusts, Dievs mums var ātri piedot. Tas attiecas arī uz vissmagākajiem grēkiem. Jēzus nav miris tikai par mazajiem grēkiem, bet arī par lielajiem Dāvida grēkiem: laulības pārkāpšanu, viltību, nodevību un slepkavību. Jēzus nopelns ir tik liels, ka Dievs Viņa dēļ mums var piedot visbriesmīgākos grēkus. Dievam nav vairs kavēkļu piedot grēkus. Bet pie mums tas noris lēnām. Mēs noliedzam savus grēkus. Mēs tos atvainojam, mēs aizstāvamies. Bet tikmēr, kamēr mēs to darām, Dievs mums nevar piedot. Grēku piedošana caur Jēzus Kristus Asinīm ir mūsu vislielākā iekšējā palīdzība, kas vien mums var notikt Bet mēs nokaujam šo palīdzību, proti, savus grēkus neatzīstot un nenožēlojot. Mūsu grēki velkas mums līdzi līdz pat ellei, kamēr mācāmies atzīt: «Es esmu grēkojis pret to Kungu.» Tikai tad pie mums notiek: «Tas Kungs ir dzēsis mūsu grēkus.» Tikai tas, kas pats sevi notiesā, var tikt apžēlots pie Dieva. Kungs! Rādi mums mūsu sirdis! Atklāj mums mūsu grēkus! Neļauj mums iet bojā mūsu cietsirdības un paštaisnības dēļ! Āmen.

200

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

16. jūlijs Salamans mīlēja to Kungu. 1. Ķēniņu 3:3 Tomēr! Šad un tad gadās, ka arī «modernais cilvēks» runā par Dievu. Tiek diskutēts, vai Dievs ir šis vai tas; vai Viņš ir persona, jeb kaut kādi «esamības dziļumi»; vai Viņš ir priekštatāms šajā vai viņā pasaulē. Cik atšķirīgi no tā skan: «Salamans mīlēja to Kungu.» Te nav ne minas no tā saltuma, kas plūst no mūsu diskusijām par Viņu. Te ir prieks pie tā Kunga! Te ir droša pārliecība! Te ir pulsējoša garīgā dzīve! Kad lasām šo īso teikumu «Salamans mīlēja to Kungu», tad arī mūsu sirdī rodas vēlēšanās: kaut arī par mums tā varētu teikt! Kaut tāds būtu arī mūsu dvēseles stāvoklis! Mēs varam būt droši par to, ka arī Dievam ir lielas ilgas pēc mūsu mīlestības. Tādēļ Viņš meklē mūsu aukstās, mirušās akmens sirdis. Viņš meklē mūs, nododams savu mīļo Dēlu Jēzu par mums pie krusta. Arī mirstošais Glābējs ilgojas pēc mūsu mīlestības. Un, kopš Viņš ir augšāmcēlies, Viņš ir sūtījis mums savu Svēto Garu. Un ar Svētā Gara palīdzību Dievs mūs meklē joprojām. Viņš saka: «Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jūs apveltīšu ar savu Garu.» (Ecēh. 36) Un, ja mūsu ledusaukstajās sirdīs rodas kaut vismazākā mīlestības liesmiņa uz mūsu debesu Kungu, tad Viņš saka: «Kvēlošu dakti Es neizdzēsīšu.» Lūk, kā! Viņš vēl to uzpūtīs lielāku, līdz mēs varēsim teikt kā reiz māceklis Pēteris «Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu.» Kungs! Tu nekā nevari iesākt ar mūsu akmens sirdīm. Mēs paši ciešam no tām. Iededzini mūsos Tavu mīlestību! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

201

17. jūlijs Salamans mīlēja to Kungu. 1. Ķēniņu 3:3 Nesen man stāstīja kādu mazu atgadījumu, tipisku mūsu laikam. Miris kāds vīrs. Piederīgie rūpējas par apbedīšanu. Tie ierodas arī pie iespiedēja - pasūtīt bēru paziņojumus. «Vai pāri nāves ziņai likt arī krusta zīmi?» - viņš prasa. «Jā, protams!» - skan atbilde. «Mūsu tēvam jau nekas nebija pret kristietību.» Te garā redzam tos «kristīgo rietumzemju» miljonus, kuriem nav «nekas pret kristietību». Sirds aukstumu vēl skaidrāk nevar formulēt. Baidos, ka elle reiz būs pilna ar cilvēkiem, kuriem «nekas nebija pret kristietību» un kuri tomēr palika bez Glābēja, bez glābšanas, bez žēlastības, bez grēku piedošanas. Pavisam citādi skan īss teikumiņš: «Salamans mīlēja to Kungu.» Kas ir mīlestība, to varam redzēt jau šajā laicīgajā dzīvē, kas Bībelē tiek minēts kā līdzība ticīgās draudzes mīlestībai uz savu Kungu. Pie īstas mīlestības spēkā ir vārdi: «Visas manas domas, visa mana sirds / Ir tikai pie Tevis.» Salamana tēvs ķēniņš Dāvids teica savam Kungam: «Es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies.» Tāpat tas bija arī ar jauno ķēniņu Salamanu. Lai lasām, ar kādu prieku un mīlestību viņš cēla Dieva templi! Te jūtama kvēla mīlestība uz savu Kungu. Kas ir piedzīvojis Dieva mīlestības atklāsmi uz mums, grēciniekiem, pie Jēzus krusta, tā sirds atdzīvojas, un viņš līdz ar Tērstēgenu var dziedāt: «Kungs, dod man neredzēt vairs sevi. Tik sirdī dziļi ieslēgt Tevi un Tavā mīlestībā grimt.» Kungs! Ko citu lai mēs mīlētu, kā vienīgi Tevi Āmen.

202

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

18. jūlijs Un Salamans uzslēja stabus pie svētnīcas ailēm. Un viņš uzcēla stabu labajā pusē un nosauca tā vārdu Jachins. Un tad tas uzslēja stabu kreisajā pusē un nosauca tā vārdu Boass. 1. Ķēniņu 7:21 Bībelē ir aprakstītas īpatnas lietas! Tas vēl nav nekas īpašs, ka Salamans savu jauno templi izgreznoja ar varenām, krāšņām kolonnām. Bet dīvaini ir tas, ka viņš abiem stabiem dod nosaukumus. Vai tā bija tikai lielā ķēniņa iedoma? Nē! Ar šo abu kolonnu vārdiem, kas greznoja tempļa vārtus, viņš grib attēlot ticīgās sirds bagātību. «Jachins» nozīmē «Dievs ļauj stāvēt stipri» jeb «Dievs nostiprina». Ar to ir sacīts, ka kristieša sirds ir atradusi kādu stipru pamatu, uz kura stāvot tā negrīļojas un nebēg. Par dievbijīgiem kristiešiem dažkārt ir teikts, ka viņi ir «stūrgalvīgi». Jā, tiešām, kur ir runa par viņu dzīves un ticības pamatu, viņi ir stūrgalvīgi un nelokāmi. Tādēļ arī apustulis Pāvils saka: «Dievs ir, kas sastiprina (savieno, sametina) mūs un jūs kopā Jēzū Kristū.» Un vēl citā vietā viņš saka: «Esiet stipri un nelokāmi!» To pasludina stabs «Jachins». Otru stabu sauc «Boass», tas ir, «dzīvīgums» jeb «dzīvības pilnība». Šis otrais stabs noteikti pieder kristietībai. Kamēr ticīgie stāv cieši uz glābšanas pamata Jēzū Kristū, viņu dzīve ir pilna «dzīvīguma, dzīvības». Ja viņi stāv pareizi, tad tie ir dedzīgi meklēt savu tuvāko dvēseles. Viņi ir dzīvi mīlestības darbos. Viņi priecājas par Dieva dāvanām dabā un garīgajā pasaulē. Viņi ir vitalitātes pilni, par ko Bībelē kādā vietā rakstiski teikts: «Jūs iziesit un ieiesit, lēkādami kā baroti teli.» To saka stabs «Boass». Kungs! Kungs! Dari mūs nelokāmus Tevī un dzīvības pilnus, čaklus Tavā dienestā. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

203

19. jūlijs Kungs, lai Tavas acis būtu atvērtas pār šo namu dienu un nakti. 1. Ķēniņu 8:29 Esenē ir kāds jauniešu klubs. Ieejot priekštelpā, šie teksta vārdi ir redzami uzrakstīti uz sienas. Šī nama celtnieks mācītājs Veigle zināja - uz šo celtni raudzīsies daudzu cilvēku acis - gan draudzīgas, gan jautājošas, gan neuzticīgas. Bet tas nav tik svarīgi. Galvenais ir tas, lai uz šo mītni noraudzītos iemiesotā Dieva, Kunga Jēzus Kristus acis - mīlestībā, žēlastībā un apžēlošanā. Šī lūgšana ir nākusi no diženā ķēniņa Salamana mutes. Tā viņš lūdza, iesvētot savu skaisto, krāšņo templi. Līdz pat mūsdienām Salamans der kā gudrības paraugs un brīnums. Arī tā bija viņa gudrības īpaša pazīme, ka viņš savu svētnīcu nostādīja zem Dieva Kunga acīm. Vai šī Salamana lūgšana nebūtu laba un svarīga arī tam namam, kurā dzīvojam mēs? «Kungs, lai Tavas acis būtu atvērtas pār šo namu dienu un nakti.» Būsim gan, droši vien, šad un tad manījuši, ka mūsu namā labprāt grib saimniekot arī velns. Cik bieži tajā valda ķildas un strīdi! Kā iezogas nomācošas zūdīšanās gars! Kā slikts garastāvoklis sabojā visu mājas at-mosieru! Kā iestājas salta atsvešināšanās starp vecākiem un bērniem, starp laulātiem draugiem! Mēs to redzam, jūtam un neiespējam nekā. Nē! Mēs paši te neko nespējam palīdzēt. Tad ir jālūdz: «Kungs, lai Tavas acis būtu atvērtas pār šo namu!» Jā, vēl vairāk: «Lai Tavas glābšanas spēks valdītu un vadītu mūsu namu!» Kungs! Tu esi mums tik nepieciešams dzīves ikdienā! Āmen.

204

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

20. jūlijs Un pagāja ilgāks laiks, kad tā Kunga vārds atkal nāca pār Eliju trešajā gadā, sacīdams: «Ej parādies Ahabam,..» Un Elija aizgāja... 1. Ķēniņu 18:1-2 Kas tas bija par šausmīgu gājienu! Trīs gadus tas Kungs bija Eliju slēpis no ļaunā ķēniņa. Bezdievīgais Ahabs ļoti pūlējās atrast šo Dieva vīru, kuru viņš tik dziļi ienīda. Viņš to gribēja nonāvēt. Bet Elija bija apslēpts Dieva rokā. Tagad tas Kungs Eliju atlaiž. «Ej, parādies Ahabam!» Tas nozīmē doties lauvu bedrē. Tas nozīmē vaļējām acīm iet nāvē. «Un Elija aizgāja.» Še ir kārdinājums runāt par stipra vīra bezbailību. Bet es neticu, ka Elijam nebija bailes. Esmu pārliecināts, ka arī viņa sirdī mita izbailes un šausmas. Tomēr viņš - un tas ir izšķirošais nepadevās šīm bailēm. Viņš pārvarēja dabu. Tā ir Evaņģēlija svarīga īpašība - Viņš dod spēku pārvarēt paša miesīgo dabu. Kad skaistā Potifara sieva gribēja pavest Jāzepu, varbūt arī viņam saviļņojās asinis. Bet viņš nepadevās, sacīdams: «Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?» Dabas pārvarēšana. Kad Jeremija tika aicināts par pravieti, viņš garā redzēja lielos grūtumus, kādos viņu vedīs šis aicinājums, un izbijies iesaucās: «Es esmu vēl jauns!» Un tomēr viņš kā dzīvā Dieva sūtnis izgāja pret pasauli. Savas dabas pārvarēšana. Tas ir iespējams caur Jēzu, kas mūsu veco dabu ņem sev līdzi nāvē, lai mēs līdz ar Viņu ieietu jaunā dzīvē. Kungs! Dari mūs brīvus no mums pašiem un valdi mūs ar savu Garu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

205

21. jūlijs Un Ahabs ataicināja Obadju, kas bija nama pārraugs, bet Obadja bija ļoti dievbijīgs. 1. Ķēniņu 18:3 Te redzam kādu dievbijīgu vīru bezdievīgā vidē. Ko gan nama pārraugs Obadja būs iekšķīgi izcietis bezdievīgā ķēniņa Ahaba galmā! Droši vien viņam šausmīgi bija piedzīvot ķēniņa pilī svinētos mežonīgos elku svētkus. Vai arī to, kā ķēniņiene Izebele izsmēja dzīvo Dievu un Viņa ticīgos. Bet viņš uzticīgi izpildīja savu amatu. Kaut gan viņš aizvien no jauna parādīja savu mīlestību Dieva kalpiem, bez viņa nevarēja iztikt. Un viņš palika šai apkārtnē, kurā viss, itin viss viņam nozīmēja smagu nastu. Tāpat Jāzeps pagāniskajā Ēģiptē nostājās kā uzticīgs sava Kunga liecinieks. Cik grūti klājās Latam, dzīvojot elkdievīgajā Sodomā, par ko Pēteris raksta: «...kam bezdievju netiklā dzīve sagādāja ciešanas.» Arī šodien ir daudz Dieva bērnu, kuriem jādzīvo neticīgā vidē. Tad ticība jo bieži taisās izdzist. Viņiem klājas tāpat kā kādam jaunam Sumatras kristietim, kas teicis savam misionāram: «Kad es klausos jūsu svētrunu, tad mana ticība ir liela kā kalns. Bet, kad uzturos savā pagāniskajā apkārtnē, tad tā ir maza kā rīsa grauds.» Te palīdz skatiens uz šiem ticēšanas paraugiem. Viņi savā ticībā palika nelokāmi tādēļ, ka apzinājās: es nestāvu viens. Viņš, dzīvais Kungs, ir ar mani. Viņš ir apsolījis, ka neviens Viņa avis neizraus no Viņa rokas. Es gribu dziļi sakņoties šajā ticībā un pagodināt Dievu tajā vietā, kurā es stāvu! Kungs! Dodi mums aizvien Tavas klātbūtnes drošību! Āmen.

206

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

22. jūlijs Un Ahabs ataicināja Obadju, kas bija nama pārraugs, bet Obadja bija ļoti dievbijīgs. 1. Ķēniņu 18:3 Īpatnēji, kā še tiek runāts par bezdievīgā ķēniņa Ahaba dievbijīgo nama pārraugu. Varētu gaidīt, ka še būs teikts: «Viņš ticēja tam Kungam.» Bet tā vietā lasām: «Viņš ļoti bijās Dievu.» Kas tad ir vairāk: Dievam ticēt vai Viņu «ļoti bīties»? Domāju, ka bijība ir kaut kas lielāks par to, ko parasti un pavirši dēvē par «ticību». Proti, es pazīstu daudz ļaužu, kuri saka, ka viņi tic Dievam. Bet tie nekad nav Dievu bijušies. Kas bīstas Dievu, tas ir atzinis svētā Dieva esamību. Tam Dievs pats ir nostājies ceļā savā pārvarošajā svētumā. Kas Dievu bīstas, tas Viņu ņem nopietni. Tas neapmierinās tikai ar godbijību Vissvētākā priekšā. Tas sāk jautāt: «Kā lai es iegūstu mieru ar viss veto Dievu?» Kāds jauneklis sadraudzējās ar jaunu meiteni. Viņš savu mīlestību ņēma ļoti nopietni. Viņš gribēja šo meiteni precēt Bet meitene spēlējas ar viņu. Kādu dienu viņš tai jautāja: «Es gribu zināt, vai tu mani mīli?» Meitene smējās: «Jūs, vīrieši, vienmēr uzstādāt tādus nopietnus, muļķīgus jautājumus!» Tad jaunais vīrietis teica: «To prasu tev tāpēc, ka es tevi ņemu nopietni. Ja tu man būtu tikai rotaļlieta, tad es tev to nevaicātu.» Tā tas ir arī ar Dievu. Tikai tas, kas Viņu ņem pavisam nopietni, gribēs zināt, kas Viņam sakāms «šajā lietā». Svētīgs, kam tad ir atklājies krustā sistais Jēzus, kurā Dievs mūs pieņem kā savus bērnus. Kungs! Māci mums visu atziņu iesākumu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

207

23. jūlijs Tikai kalpošanas augstienēs netika pārtrauktas, jo tauta vēl arvien nesa un upurēja... augstieņu svētnīcās. 2. Ķēniņu 12:4 Tas ir savādi! Še tiek rādīts, cik ļoti reliģioza bija Israēla tauta. Uz katra augstāka pakalna pacēlās altāris. Gaiss bija piepildīts ar vīraka smaržu un upurdūmiem. Vai tik reliģioza tauta nevarētu sagaidīt ievērību no Dieva? Tā vietā par šo plašo reliģiozo «nodarbošanos» tiek stāstīts nosodoši, pat ar riebumu. Kādēļ tā? Svētajam, dzīvajam Dievam nerūp tas, ka esam «reliģiozi», bet gan tas, ka meklējam salīdzināšanos ar Viņu, grēku piedošanu un to atrodam, saņemam tādā ceļā, kā Viņš to mums ir noteicis. Jeruzalemes templī bija altāris, uz kura rītos un vakaros tika upurēts jērs. Un šis altāris bija norādījums uz lielo, vissvarīgāko un galīgo upura altāri: uz krustu Golgātā. Uz To, kas mira pie šī krusta, norāda kāds liels Dieva vīrs: «Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.» Šo īsto, no Dieva nolikto altāri un šo īsto, no Dieva noteikto Upuri būs meklēt Dieva tautai. Tās pašizvēlētie upuri, kvēpināšanas un reliģijas nevienu nepadara taisnu Dieva priekšā. Tā arī mums ir tikai viens vienīgs paša Dieva noteikts ceļš uz dzīvību, mieru un izglābšanu: Jēzus krusts Golgātā. Šis ceļš ir drošs. Tas mūs patiešām taisno Dieva priekšā. Ejot pa šo ceļu, mēs droši sasniegsim mērķi. Kungs Jēzu! Tu miri pie krusta, lai mēs no visas reliģiozās miglas nāktu pie miera ar Dievu. Lai Tev par to pateicība! Āmen.

208

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

24. jūlijs ...tiem tika sniegta palīdzība... jo viņi bija kaujas laikā piesaukuši Dievu, un Viņš ļāvās pielūgties tāpēc, ka viņi uz Viņu paļāvās. 1. Laiku 5:20 Beigās mūsu dzīves guvumu un sniegumu varēs satvert kopā vienā teikumā. Dievs, kas izvērtēs mūsu dzīvi, var to darīt un arī darīs. Kā šis vērtējums par mums un mūsu dzīvi skanēs? Tas ir ļoti svarīgs, nemieru rosinošs jautājums. Varbūt tā: «Viņš sarausa daudz naudas.» Jeb: «Viņš bija problēmu cilvēks, kas vienmēr meklēja un nevarēja atrast patiesību.» Vai: «Viņa bija lietpratēja dzīves baudīšanā.» Vai arī: «Viņa dzīves saturs bija tikai darbs...» Kāds izskatīsies mūsu dzīves sniegums? Mūsu teksta vārdā uzskaitīts bezgala daudz vārdu un dzimtu. Acīmredzami ļaudis, par kuriem Dieva vārds neizsaka nekādu vērtējumu. Ļaudis ar tukšu, nīcīgu dzīvi! Varbūt viņu dzīves pēdējās atskaņas pie kapa bija daudz bagātākas saturā. Bet arī še, noslēgumā, vissvarīgākais ir Dieva spriedums. Un Viņš iet pāri šīm tukšajām dzīvēm klusēdams. Bet turpat ir īss stāsts par ļaudīm - un par tiem Dieva Vārds var stāstīt ko svarīgu. Viņu dzīve nebija viegla. Viņi atradās lielās grūtībās. Toties - viņi spēja lūgt. «Viņi piesauca Dievu.» Cik labprāt Viņš uzklausa savu bērnu saucienus! Un vēl par šiem ļaudīm teikts: «Viņi uz Viņu paļāvās.» Viņi pazina atklājušos Dievu, ko mēs drīkstam pazīt vēl labāk, kopš Viņš sevi un savu mīlestību ir atklājis Jēzū. Vai mums nebūs Viņam uzticēties pilnīgi? Šie ļaudis bija Dieva spēka pieminekļi: «tiem tika sniegta palīdzība.» Kungs! Dodi, ka arī mūsu dzīve būtu piepildīta ar Tava spēka pierādījumiem! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

209

25. jūlijs Tad trīs varoni izcirtās cauri filistiešu nometnei, un tie iesmēla ūdeni no akas pie Betlēmes vārtiem, ņēma un laimīgi to atnesa Dāvidam. 1. Laiku 11:18 Šis ir iespaidīgs varoņstāsts. Slepenībā svaidītajam ķēniņam Dāvidam, vajātam un nicinātam, nācās dzīvot tuksnesī. Tur pie viņa sapulcējās dažādi vīri, kas viņa ķēnišķo aicinājumu atzina. Kādu dienu Dāvidā pamodās ilgas pēc dzimtās Betlēmes, kurā viņš agrāk, gans būdams, dzīvoja. Tagad tur atradās stipras pagānisko filistiešu karaspēka vienības. Un Dāvids iesaucās: «Kas mani padzirdinās ar ūdeni no akas, kas ir tur Betlēmē pie vārtiem?» To dzird trīs viņa sekotāji. Tie pārdroši ielaužas filistiešu nometnē un atnes Dāvidam krūzi ūdens no Betlēmes. Tie bija vīri, kuri sava neatzītā ķēniņa Dāvida labā to uzdrošinājās. Mēs šodien zinām citu neatzītu (apslēptu) Ķēniņu, Kas ir cēlies no Dāvida cilts: Jēzu Kristu. Dievs «visu ir nodevis Viņa rokās.» Taču kurš to zin? Tas, kurš šajā Krustā Sistajā no Golgātas ir ieraudzījis un atzinis savu Glābēju - tas to zin. Un šie Dāvida vīri nostājas mūsu priekšā un jautā: «Ko tu uzdrošinies darīt sava Kunga labā? Mēs riskējam ar savu dzīvību, lai viņam atnestu ūdeni. Ko tu esi uzdrošinājies?» Jā, ko tad mēs uzdrošināmies Jēzus labā? Bieži vien - pat ne skaidru apliecību. Cik ļoti šis jautājums attiecas uz mūsdienu tizlo kristietību. Ir mierinājums, ka mēs nedzīvojam no tā, ko mēs uzdrošināmies darīt Viņa labā. Mēs dzīvojam no tā, ko Jēzus uzdrošinājās mūsu dēļ nododams savu dzīvību par Upuri pie krusta. Un tomēr: ko mēs iedrošināmies darīt Viņa dēļ? Kungs! Izrauj mūs no mūsu kūtrības un dodi mums kvēlas sirdis! Āmen.

210

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

26. jūlijs Un sajūsma pārņēma nākamo trīsdesmit vīru virsnieku Abisaju, un tas izsaucās: «Mēs esam tavi, ak Dāvid, un ar tevi mēs būsim, tu īsajā dēls! Miers, miers lai ir ar tevi, un miers lai ir taviem palīgiem, jo tev ir palīdzējis tavs Dievs!» Tad Dāvids viņus pieņēma par kara pulku vadoņiem. 1. Laiku 12:18 «Kas tad tu īsti gribi kļūt?» - tēvs vaicā savam dēlam. Tas rausta plecus. Tēvs nopūšas. Tas ir bēdīgi, ja cilvēks svarīgos savas dzīves jautājumos nevar rast izšķirošus lēmumus. Bet vēl jo bēdīgāka ir mūsu nenoteiktība pret mūsu Kungu un Glābēju. Te varam mācīties no Abisaja. Viņš kopā ar trīsdesmit vīriem ieradās tuksnesī pie nicinātā un vajātā Dāvida. Dāvids nāk viņam pretī un atklāti vaicā: «Kādēļ jūs esat atnākuši?» Tad pār Abisaju nāk Dieva Gars, un viņš dod Dāvidam - Kunga Jēzus Kristus ciltstēvam - atbildi, kas izsaka skaidru, noteiktu izšķiršanos: «Mēs esam tavi, ak Dāvid! Un ar tevi mēs būsim, tu īsajā dēls!» No šī stāsta mūsu skatiens nevilšus pārslīd uz Jauno Derību. Tur stāvēja Kungs Jēzus un piedzīvoja, ka, Viņam runājot, ļaudis aizbēga. «Šie vārdi ir smagi» - tie saslējās pret Viņu. Tad Jēzus griezās pie saviem mācekļiem: «Un jūs?» Nu Pēteris atbild tāpat kā Abisajs: «Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.» Tas ir brīnumaini, ja kāda sirds pēc iekšējām cīņām nonāk pie izšķiroša lēmuma: «Tavi mēs esam, Tavi šeit un mūžībā!» Abisajs izšķīrās par Dāvidu, tādēļ, ka viņš bija Dieva draugs. Ar kādu prieku mums vajadzētu izšķirties par To, kurš ir Dieva Dēls. Kungs! Dari mūs par Tavu īpašumu pilnīgi! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

211

27. jūlijs Un Dāvids lūdza Dievu: «...es esmu tas, kas grēkojis un izdarījis visai ļaunu pārkāpumu!» 1. Laiku 21:17 Skaidrs, ka še ir noticis kaut kas pārsteidzošs. Pār Vecās Derības Dieva tautu gāja barga Dieva tiesa. Visus bija pārņēmušas izbailes un posts. Tad Dieva priekšā nostājas ķēniņš un lūdz: «Kungs! Ko šīs nabaga avis ir darījušas? Es esmu tas, kas grēkojis un darījis ļaunu.» Kur ir noticis vēl kaut kas tamlīdzīgs? Visur visi ir vienisprātis par to, ka pasaule ir pilna vainu un grēku. Bet - vienmēr citi ir tie, kas grēkojuši. Vienmēr citi! Nevis mēs paši! Vai mēs arī kādreiz esam Dieva priekšā tā runājuši kā Dāvids? Dieva priekšā apsūdzot sevi un nevis citus? Te kļūst saprotams, ka ķēniņš Dāvids ir īpašs Dieva draugs, īstenībā tas ir dīvaini, jo gandrīz katrs kristietis būs dzirdējis, ka Dāvids ir izdarījis vairākus ļaunus pārkāpumus. Bībele stāsta par Dāvida laulības pārkāpšanas grēku un nosodāmu nodevību. Un vēl viņš lai būtu Dieva draugs? Jā, mūsu teksta vārds rāda viņu kā vīru, kas ir «no patiesības». Šī izteiksme «no patiesības» ceļas no Dieva Dēla Jēzus. Viņš ir teicis: «Kas ir no patiesības, tas dzird Manu balsi.» Jā, kas spēj apsūdzēt pats sevi, tas pievienojas Jēzum, nostājas Viņa pusē, kas mūsu grēkus ir uznesis un izdeldējis pie krusta. Tāds atrod žēlastību un piedošanu un kļūst Dieva draugs. Kamēr staigājam tumsībā, mēs vienmēr apsūdzam citus. Bet, nonākot Dieva gaismā, apsūdzam paši sevi. Kungs! Rādi man manu sirdi Tavas patiesības gaismā! Āmen.

212

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

28. jūlijs ...jo viņi bija krietni vīri. l. Laiku 26:6 Šim vārdam Bībelē ir ievērības cienīga vieta. Pirmā Laiku grāmatā atrodam garu dažādu amatu uzskaitījumu, kādus ķēniņš Dāvids bija izveidojis savā valstī un templī. Tas ir garš dažādo uzdevumu veicēju un viņu vārdu saraksts. Dažs Bībeles lasītājs klusībā varbūt būs nodomājis: «Jauki jau ir dzirdēt, ka Dieva tautā viss bija tik rūpīgi sadalīts. Bet garais saraksts mani nogurdina.» Un šī uzskaitījuma vidū parādās kāds īss teikums, kas raksturo kāda vīra Šemaja dēlus: «...jo viņi bija krietni vīri.» Bībele saka, ko par mums, cilvēkiem, domā Dievs. Un tādēļ šis teikumiņš ir liela uzslava. Ievērosim: te nav sacīts, ka viņi bija ģeniāli ļaudis. Te nav runa arī par viņu izcilu zinātnisku izglītību, arī ne par sevišķu spēku vai skaistumu. Nav arī teikts, ka viņi būtu bijuši bagāti. Tas šodien liekas svarīgi. Par šiem jaunajiem vīriem ir sacīts tikai viens: «Viņi bija krietni vīri.» Ko viņi darīja, to tie darīja Dieva vaiga priekšā. Tādēļ uz viņiem varēja paļauties. Ko viņi darīja, to tie darīja sirsnīgā uzticībā. Tādēļ viņiem varēja uzticēt uzdevumus. Ko viņi darīja, to darīja pamatīgi. Tādēļ viņu darbs bija noderīgs. Acīmredzot viņi bija ļaudis, kas nenicināja arī mazos un grūtos pienākumus. Tādēļ viņi guva uzslavu. Kādu spriedumu Dievs reiz dos par mūsu ikdienas darbu? Kungs! Palīdzi mums būt uzticamiem lielās un mazās lietās! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

213

29. jūlijs Tad tauta priecājās, tāpēc ka tie deva ziedojumus labprātīgi, jo tie deva no visas sirds tam Kungam. 1. Laiku 29:9 Uzmanīgi, lūdzu! Jo te mums ir sacīts, ka var gūt priecīgu, laimīgu sirdi. Kā mēs nokļūstam ļaunumā un nepatikšanās, par to nav jārunā. Bet kā iegūt priecīgu, laimīgu sirdi, to labprāt visi vēlēsimies dzirdēt. Recepte katrā ziņā ir mulsinoša. Tā skan; upurē savam Dievam un Kungam bagātīgu dāvanu - varbūt naudu, laiku, spēku vai kaut ko citu. Bet upurē Viņam tā, ka Tu pats šo upuri arī pamatīgi izjūti! Un no tā var cerēt dabūt priecīgu sirdi? Tas gan mums liekas smieklīgi. Mūsu dabiskā būtne mums saka: tieši pretēja rīcība dara priecīgu, proti, ja paši sev uzdāvinām ko skaistu. Bet kaut ko upurēt un dot projām - tas sirdi un seju dara tikai rūgtu. Tā domājam mēs. Bet tā tas nav. Mūsu tekstā ir stāstīts, ka ķēniņš Dāvids savai tautai sasauca lielu sapulci, lai savāktu materiālus sudrabu, zeltu, dārgakmeņus - dievnama būvei. Un tauta sāka ziedot. Bet noslēgumā? «Tauta priecājās, tāpēc ka tie deva labprātīgi.» Pazīstu kādu bagātu, grūtsirdīgu sievieti. Tai viņas mācītājs ieteica, lai viņa savā skaistajā parkā ielūgtu uz mielastu daudz nabaga ļaužu. No sākuma viņa to uzskatīja par neiespējamu. Taču pēc tam, vakarā, viņa apliecināja: «Tā bija visskaistākā diena manā mūžā.» Kungs! Piedod mums mūsu patmīlību, ar ko paši sevi darām nelaimi gūs. Rādi mums, ar ko varam kalpot Tev un upurēt! Āmen.

214

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

30. jūlijs Un Hilkija atbildēja un sacīja rakstvedim Šafanam: «Es esmu atradis bauslības grāmatu tā Kunga namā!» 2. Laiku 34:15 Israēla tautā bija noticis kas nedzirdēts: pazudis Dieva Vārds, Viņa svēto likumu grāmata. Un neviens to nebija pamanījis. To aptvēra tikai tad, kad priesteris Hilkija viņu atrada kādā kaktā, lasīja un uzreiz saprata, ka tās trūkst visai tautai. Mani satver bailes, ka tā nenotiek arī mūsu tautai un visām tā saucamajām kristīgajām rietumzemēm, ka tām pazūd Bībele. Un neviens to nepamana! Varbūt kāda šo rindiņu lasītāja dzīvē Bībele jau ir pazudusi. Varbūt viņi guļ kaut kur nebūt tāpat kā tā laika Bībele - Dieva likums, kas arī bija nomesta kaut kur templī. Nelietota, aizmirsta. Tas ir baismīgi! Tad sākas lielā Dieva klusēšana mūsu dzīvē. Jo Viņš runā caur savu Vārdu. Tad mēs dzirdam gan tūkstošiem balsu. Tikai vienu, vissvarīgāko, vairs ne. Esenes kristīgo jauniešu mītnē, Veigles namā, pēc pēdējā kara novietoja kādu īpatnu attēlu - tajā redzamas kādas sagrautas pilsētas šausmīgas drupas. Ielas malā spēlējas bērni. Drupās viņi ir kaut ko atraduši - krucifiksu, krustā sistā Glābēja tēlu. Izbrīnījušies viņi to aplūko. Un viņu izbiedētajās sejās ir kāda nojausma par to, ka šis ir visa posta cēlonis - ka ir pazaudēts krusts. Jaunieši to atrada atkal no jauna, tāpat kā Hilkija atrada Dieva Vārdu. Arī mums vajadzētu pavisam no jauna atrast Bībeli un iemiesoto Dieva Vārdu - Jēzu. Kungs! Pasargi mūs, ka mēs nenicinām Tavu Vardu un Tavu glābšanu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

215

31. jūlijs Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs. Psalms 34:9 Pietiek tikai reizi tā uzsaukt pasaulīgajiem cilvēkiem. Tad no visām pusēm sāk aurot protests: «Dievs ir labs? Un visas tās šausmas, kas notiek visapkārt? Mitējieties runāt tādu neprātu!» Kādas franču rakstnieces romānā izmisusi māte saka: «Mīļais Dievs vienkārši ir noziedznieks, ja Viņš kādam atņem tādus bērnus!» Kāds pazīstams virs raksta: «Mēs esam pie tā pieraduši, ka mums jābūt apsūdzētiem Dieva priekšā. Tagad beidzot ir jāsaka: ja šodien ir kāds apsūdzētais, tad tas ir kristiešu Dievs. Un apsūdzētāja ir izmocītā, sāpinātā cilvēce.» Vai Dāvidam ar visu savu psalmu par Dieva laipnību nav jāatkāpjas tāda protesta priekšā. Protams, Dievs ir apslēpts Dievs. Viņš pieļauj taisnajam ījabam sēdēt slimam un nabagam pelnos. Viņš pieļauj, ka Viņa lielā liecinieka Pāvila ceļš izbeidzas romiešu tumšajos cietumos. Un tomēr mums gribētos saukt visai pasaulei: «Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs!» Viņa mīlestības, žēlsirdības un laipnības varenākais pierādījums ir Jēzus Kristus krusts. Tā ir Dieva mīlestības bāka šai tumšajā pasaulē: «Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vien-piedzimušo Dēlu.» Kas nespēj krustu uzlūkot ticībā, tam viss nogrimst tumsā. Bet tā sacīts tai pašā psalmā: «Uzlūkojiet Viņu un tuvojieties Viņam priecīgi, tad jūs starosit, un jūsu sejas nepazīs pazemojuma.» Kungs! Atdari mūsu acis Tavai Mīlestībai, kas upurējusies par mums Golgātā! Āmen.

216

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

1. augusts Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis. Psalms 34:19 Vai Dievam ir īpaši mīluļi? Jā! saka Bībele. Cilvēki ar salauztām sirdīm ir Dieva īpaši mīluli. Bībeles pazinējs iebilst: vai tas saskan? Bībele taču saka: «Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis...» Pasauli! Tātad visus! Taču mūsu tekstā dīvainā kārtā teikts, ka ļaudis ar salauztām sirdīm Dievam ir īpaši mīļi. Tātad tomēr izlase! īpaši influļi?! To lai mums paskaidro kāds salīdzinājums. No Jēzus, kas mira pie Golgātas krusta, izplūst Dieva mīlestības straume pasaulē. Mēs zinām, ka ūdens notek no augstām, lepnām klintīm. Tā arī Dieva mīlestības straumes noplūst no lepnām akmens sirdīm. Satriecoši ir tas, ka Jēzus raudāja par Jeruzalemi, kuras lepnās sirdis atstūma Dieva mīlestību. Ūdens plūst dziļumos. Lejup! Tā Dieva mīlestības straumes plūst uz cilvēkiem, kas atrodas «lejā». «Lejā» («unten») nav tas pats, kas «down». («Dqwn» - angliski «lejup ejošs», «uz leju nokaries»). Mūsu modernajā valoda mēdz teikt: «Es esmu dowv.» «Down» un «unten» ir vārdi ar pavisam atšķirīgu nokrāsu. Lejā («unten») ir ļaudis, kurus Dievs ir salauzis, atklājis viņu pazudušo stāvokli, kuru apsūdzētāja sirdsapziņa ilgāk vairs nespēj izturēt, kas grib kļūt citādi un nezin, kā tas varētu notikt. Uz tādiem plūst Dieva mīlestības straume. Tādas salauztas sirdis Dievam ir mīļas tādēļ, ka tās tik ļoti uzņem Dieva mīlestību. Kungs, mēs Tev pateicamies, ka Tu mīli tos, kas pasi no sevis nekā neiespēj. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

217

2. augusts ...kas savās sirdīs nebija pastāvīgi, kam gars neturējās pie Dieva, Ēfraima dēli, kas bija bruņoti stopiem, atkāpās cīnās dienā. Psalms 78:8-9 Israēla vīri bija sapulcējušies kaujai. Visu acis nolūkojās uz Ēfraima dēliem. Tie bija pārāki par citiem. Kā laistījās viņu krūšu bruņas! Cik lepni savus ieročus cilāja strēlnieki! Bet, kad stāvoklis kļuva nopietns un nācās doties pretī ienaidniekam, ēfraimiešu rindās izcēlās panika. Viņi aizbēga. Kāds apkaunojums. To Israēla tauta neaizmirsa. Kāpēc tā notika? Mūsu psalma vārds atbild: tādēļ, ka viņi pārāk paļāvās uz savu stipro apbruņojumu, uz saviem stopiem. Bet tā kā Israēla tauta atšķīrās no pārējiem, jo dzīvais Dievs ar viņu bija noslēdzis savu Derību, tad viņai arī vajadzēja paļauties un uzticēties tā Kunga spēkiem. Efraimieši, likdami cerību uz saviem laicīgajiem ieročiem, krita kaunā, «Viņu gars neturējās pie Dieva», saka mūsu teksta vārds. Tas ir svarīgs brīdinājums visiem, kas ir saistīti tai Jaunajā Derībā, kura noslēgta Golgātā ar Jēzus Asinīm. Šai Derībā iestājušies var piedzīvot ko līdzīgu ēfraimiešiem. Viņi kritīs kaunā, ja paļausies vienīgi uz savu gudrību un savu spēku. Tas Kungs, kas mūs ir tik dārgi atpircis, grib mums būt viss. Tad notiek, ja arī esam sasisti un izmisuši, pazaudējuši katru paļāvību uz sevi un jūtamies pazuduši, ka mūs pieceļ tas Kungs un dara par uzvarētājiem. Bībele neprasa: «Esiet stipri!», bet gan «Esiet stipri iekš tā Kunga un Viņa spēkā!» Kungs! Radi mūsos jaunu dzīvību, lai aizvien ciešāk pieķeramies Tev kad paši kritām. Āmen.

218

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

3. augusts Ēfraima dēli, kas bija bruņoti stopiem, atkāpās cīnās dienā. Psalms 78:9 Tas nenotika kaut kādā karā, kaut kādā tautā. Nē! Tas notika Israēla tauta, Dieva tautā. Bībele mums saka, ka visas Vecās Derības Dieva tautas cīnās satur priekšzīmi, mācību un brīdinājumus Jaunās Derības draudzei. Tādēļ mūsu ticības dzīvei ir derīgi šo apkaunojošo stāstu pārdomāt arī šodien. Saspīlējums bija sakāpināts līdz pēdējai iespējai. Ienaidnieks, kas apdraudēja Dieva tautu, ar skaļiem kliedzieniem tuvojās. Tieši šai acumirklī no mutes mutē lidoja vēsts: «Ēfraimieši bēg!» Izcilākie karotāji no Ēfraima cilts! Cik lepni viņi bija stāvējuši savā dižajā bruņojumā! Un tagad tie vienkārši cīņas lauku atstāja - ienaidniekam! Šī psalma vieta runā par to, ka Kungs saviem ļaudīm, ja tie nav uzticīgi, var pieļaut krist tieši tai brīdī, kad stāvoklis kļūst sevišķi nopietns. Kāds dzejnieks šo psalmu atdzejojis tā: «...tad Dievs iedegās taisnās dusmas pret viņiem, / Viņš sodīja tos / Un ļāva nonākt nelaimē / Savai tautai, Ēfraima dēliem.» Tā ir nopietna patiesība: Dievs savus neuzticamos bērnus bieži soda nevis ar nelaimi, bet, pieļaujot tiem ciest neveiksmi un darot viņu ticību par izsmieklu. Ja kristiešiem nav pareiza stāja attiecībā uz savu Glābēju, tad Viņš atvelk savu roku, un mēs «ļaunā dienā» vairs nespējam pretoties un gūt uzvaru. Ja šādā kritiskā brīdī atklājas mūsu ticības vājums, tad ir pēdējais laiks grēku nožēlai un gribai pēc atgriešanās. Kungs! Atņem mums pusmīlestību un dvēseles nenoteiktību starp Tevi Un mums ! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

219

4. augusts Un Viņš tos droši vadāja, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus apklāja jūra. Psalms 78:53 Mēs aizvien no jauna piedzīvojam to, ka tiek runāts pretī ticībai uz krustā sisto un augšāmcēlušos Kungu. Pret mūsu ticības apliecību izvirza citu pasaules uzskatu, ideālus un reliģiskās pārliecības. Tās skan labi. Taču ir jautājums: vai tās spēj pastāvēt kritiskos brīžos? Tad izrādās, ka daudzas ir tikai «mierīgu laika» reliģijas. Nākot vētrai, tās salūzt. Par to runā mūsu psalma vārds. Kritisks brīdis ir iestājies. Israēls Vecās Derības Dieva tauta ir nonākusi pie Sarkanās jūras. Ēģiptiešu karaspēks tai dzenas pakaļ. Tagad pierādās, ka šī tauta pieder kādam stipram Kungam, kurš var izglābt. Viņš paver tai ceļu cauri jūras ūdeņiem. Un Viņš - tas ir svarīgi psalma dziesminiekam - atņem tiem bailes. Piepildīti ar Dieva mieru viņi iet pa šo draudīgo, baiļu pilno ceļu. Tad pieauļo ēģiptieši. Arī viņiem bija reliģija. Bija daudz dievu. Bet visas viņu reliģiozās pārliecības nelīdzēja nenieka, kad tos pāršalca un noslīcināja jūras viļņi. Lai esam piesardzīgi ar savām reliģiozām pārliecībām un pasaules uzskatiem! Tikai nopietnajos brīžos izrādās, ko nozīmē miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ak, Dievs! Ābrahāma, Īzāka, Jēkaba Dievs un nevis filozofu dievs! Jēzus Kristus Tēvs! īstenais Dievs! Liec mums piederēt tikai Tev! Āmen.

220

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

5. augusts Cilvēks savā dzīvē ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā, kad vējš to skar, tad tās vairs nava... Psalms 103:15-16 Kādreiz bija pulciņš jauniešu. Tie bija ļoti neapmierināti ar veco paaudzi. Tādēļ viņi sabiedrojās, lai kā jaunā paaudze pasaulei pasludinātu savas revolucionārās domas. Viņi publicēja rakstus. Viņi pieteica savas jaunās domas par mākslu un reliģiju, par kultūru un filozofiju. Un aizvien no jauna lepni izskanēja: «Mēs - jaunie!» Līdz kādā dienā liels laikraksts publicēja pretrakstu. Tajā kāds jaunietis rakstīja, lai šī grupa taču beidzot sevi dēvēt par jauniem un runāt jaunatnes vārdā, jo visi jau esot pusmūža cilvēki. Tad pulciņa dalībnieki apķērās: «Patiešām, tik ātri tas ir pagājis - atkal pieteicas jau cita jaunā paaudze ar savām prasībām: «Tagad mēs esam jaunā audze!» Tik ātri tas paiet! Un tik ātri aiztek arī visa mūsu dzīve. Ko lai iesākam ar šo pavisam īso dzīves gabaliņu starp dzimšanu un nāves stundu? Austrijas diakonisu namā Gallneikirchenā ir sens sienas pulkstenis. Uzraksts uz tā vēstī: «Laiks ir žēlastība.» Mums dotais īsais laiks ir izdevība. To mēs varam palaist garām un savu dzīvi sabojāt patmīlībā. Bet mēs varam arī žēlastību pieņemt un savu dzīvi padalīt skaistāku ar mīlestību. Ar to mīlestību, ko Kungs Jēzus, kas pats ir iemiesojusies Dieva Mīlestība, ir izlējis mūsu sirdī. Lai sakām savam Glābējam: Kungs, palīdzi mums, ka mēs, kas esam kā puķes laukā, mūsu īsajā žēlastības laikā topam par skaistām puķēm! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

221

6. augusts Jeruzaleme, tu, kas atkal par pilsētu no jauna uzcelta, kur pulcējas tautas ciltis. Psalms 122:3-4 «Sapulcēšanās» dzīvā Dieva draudze vienmēr ir bijusi nozīmīga. Jau pirmajos Dieva dotajos baušļos ir teikts: «Pirmā nedēļas diena lai ir svēta, ka jūs sapulcējaties.» Par pirmkristiešu draudzi ir sacīts: «Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā...» Baznīcas vēstures gaitā ir bijuši laiki, kad kristietībai vajadzētu pierādīt, ko tai nozīmē «sapulcēšanās». Romas ķeizars Diokleciāns negribēja kristiešu vajāšanas turpināt pa vecam. Tādēļ viņš lika pasludināt, ka katrs cilvēks drīkst dzīvot savā ticībā, tikai nedrīkst sapulcēties. Vai līdz šim tik apspiestie nabaga kristieši ar to varēja samierināties? Draudžu vecajie vienprātīgi paskaidroja: «Sapulcēšanās pieder pie mūsu, Jēzus mācekļu, garīgās dzīves. Mums ir jāsanāk kopā, lai stiprinātos ticībā uz savu krustā sisto un augšāmcēlušos Kungu, cits citam atgādinātu dievišķās patiesības, kopīgi dziedātu un lūgtu.» Tā viņi neievēroja Romas ķeizara pavēli, uzņemdamies visšausmīgākās vajāšanas. Ticīgo sapulcēšanās lai nebūtu pavēle, bet prieks. Kad Israēla tauta devās uz Jeruzalemi, uz lielajiem Dieva svētkiem, tad tā prieka pilna dziedāja: «Mūsu kājas te nu stāv tavos vārtos, Jeruzaleme.» Šodien vel daudzkārt vairāk grib kultivēt privātkristietību. Tā nedrīkst Tā mirst ticība un mīlestība. Kungs! Dodi mums prieku pie Taviem dievkalpojumiem! Āmen.

222

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

7. augusts ...ja tevi ļauni grēcinieki vilina, tad neseko viņiem. Salamana pamācības l:10 «Šis vārds par ļauniem grēciniekiem man atgādina vecu, stingru vīru, kas, pirkstu kratīdams, grib aizliegt jautros Makša un Morica jokus,» - reiz kāds klausītājs teica. Droši vien tā domā daudzi. Kāds pārpratums! Ķēniņš Salamans savās «Pamācībās» ļoti noteikti rāda, ko viņš domā ar «ļaunajiem grēciniekiem» - tie ir ļaudis, kas iet savu ceļu bez sirdsapziņas pārmetumiem un līdzjūtības, ar brutalitāti un viltību. Šādām personām piemīt kaut kas aizraujošs. Viņi ir panākumu cilvēki. Vispilnīgākais šāda veida eksemplārs būs Antikrists, kas kā pēdējais pasaules pārvaldnieks parādīsies pirms Jēzus atnākšanas. Kad Jānis - tā ir tēlots Bībeles pēdējā grāmatā - viņu redzēja, arī viņš kļuva kā apmāts. Bet tad viņu aizskar eņģelis un atgādinādams saka: «Nebrīnies! Lai tevi neaizrauj šis cilvēks ar saviem panākumiem bez sirdsapziņas!» Par to runā mūsu Bībeles vārds: mums vienmēr draud briesmas krist par upuri ļauniem cilvēkiem. Tiem nemaz nav jābūt tikai šīs pasaules varenajiem ļaudīm. Tas var būt kāds draugs vai pretējais dzimums, kam mēs bez apdomības padodamies. Bībele atgādina: «Netopiet cilvēku kalpi!» Bībele runā arī par kādu citu aicinājumu. Jēzus saka par Jeruzalemi: «Cikreiz Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus...» Vai esam sadzirdējuši arī šo aicinājumu? Kunga Jēzus balss sauc: «Griezieties šurp pie Manis, visi pasaules gali, tad jūs tapsit izglābti!» Tas ir aicinājums uz Dzīvību. Kungs! Dod, lai mūsu ausis būtu atvērtas Tavai balsij! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

223

8. augusts Kas vasarā sakrāj, ir gudrs, bet, kas ražas ievākšanas laikā guļ, paliek kaunā. Salamana pamācības 10:5 Lai neviens neiedomājas: tā jau nav nekāda sevišķa gudrība! Pie tam tā attiecas tikai uz zemniekiem! Gudrais ķēniņš Salamans te runā par garīgām lietām. Viņš domā par to, ka cilvēks Dieva priekšā var būt ļoti negudrs, un viņš grib mūs pamudināt īstai gudrībai. «Kas vasarā guļ...» Ko viņš ir domājis ar šo «vasaru»? Dziesminieks Pauls Gerhards to paskaidro savā dziesmā: «Dod žēlastības vasarā / Ka manas dzīves dārzā / Daudz augļu ienāktos...» Zēns būdams, es piedzīvoju, ka mans tēvs aicināja kādu vīru uz baznīcu, bet tas pasmējās un atteica: «Baznīca jau nav nekāda varde. Tā nekur neaizlēks.» Taču Salamans mums saka: tie ir maldi. Atsevišķa cilvēka un tautu dzīvē ir laiks, kurā Jēzus mūs sauc, kurā mums ir dota žēlastības vasara. Un tad šī žēlastība ir jāsatver. «Kas vasarā sakrāj...» Te Salamans domā to pašu, ko pravietis, kad tas sauc: «Meklējiet to Kungu, kamēr Viņš atrodams!» Jēzus reiz raudāja par Jeruzalemi un sacīja: «Tu neesi atzinusi savu žēlastības laiku!» Jēzus saka: «Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa...» Tā ir žēlastības vasara! Tas nozīmē - pamosties no miega un cīnīties, līdz panākta grēku piedošana un pieņemšana Dieva priekšā. Kungs! Tas ir briesmīgi, ja, mirstot un arī pastarā dienā, nāksies krist kaunā! Patiesi uzmodini mūs, lai mēs aptveram, kas mums pie mūžīgās dzīves vajadzīgs! Āmen.

224

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

9. augusts Elle un bezdibeni stāv atklāti tā Kunga priekšā, cik gan vēl jo vairāk tad cilvēku bērnu sirdis! Salamana pamācības 15:11 Tas ir savadi! Bībele nemēģina mums pieradīt, ka viss ir atklāts tā Kunga priekšā. Tā arī nesaka, ka tas tā varētu būt un ka mēs rīkotos pareizi, šo iespēju paturot acīs. Tā nemēģina mūs uz to pierunāt Bībele tikai vienkārši konstatē faktu. Mums netiek jautāts, vai mums tas patīk, vai mēs tam ticam, vai vēlamies to atzīt. Tiek konstatēta īstenība: viss - šīs pasaules bezdibeni, elle, jā, mūsu sirdis ir atklātas Dieva priekšā kā atvērtā grāmatā. «Cilvēku sirdis!» Ne tikai mūsu rīcība, bet arī mūsu domas, slepenas vēlēšanās, mūsu ilgas, ieceres, mūsu ienaids un mīlestība ir atklātas Dieva acīm. Ievērosim, cik īpatni runā mūsu teksta vārds: «Elle un bezdibeni stāv atklāti tā Kunga priekšā, cik gan vēl jo vairāk tad cilvēku bērnu sirdis!» Mēs sacītu: «Arī cilvēku bērnu sirdis.» Ko šeit izsaka izteiksme «cik gan vēl jo vairāk»? Mirušo valsts un elle netiecas pēc tā, ko aizvien darām mēs, cilvēki, - tās neapslēpjas Dieva acu priekšā. Kopš Ādams nolīda aiz krūma, lai apslēptos no Dieva, arī mēs joprojām mēģinām izvairīties no Dieva skata. Mēs nevaram un negribam aptvert, ka visur atrodamies Viņa priekšā. Mūsu teksta vārds grib mūs pamudināt neslēpties no Dieva. Jo Dievs redz cauri pat ellei, cik gan vēl jo vairāk Viņš redz mūsu bēdīgo, veltīgo, smieklīgo slēpšanos un mūsu būtnes dziļumus! Kungs! Māci mums dzīvot Tava vaiga priekšā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

225

10. augusts Elle un bezdibeni stāv atklāti tā Kunga priekšā, cik gan vēl jo vairāk tad cilvēku bērnu sirdis! Salamana pamācības 15:11 Tanī laikā, kad Krievijā vēl valdīja cars, bija sakāmvārds: «Debesis ir augstu un cars ir tālu.» Droši vien, ka šos vārdus pirmo reizi būs teicis kāds izmisis cilvēks. Viņš gribēja teikt: cars, kas valda šajā lielajā valstī, nevar visu redzēt un zināt. Viņš nepazīst zemnieku vajadzības un ierēdņu cietsirdību. «Cars ir tālu.» Un «Debesis ir augstu.» Aiz šiem vārdiem slēpjas bailes, ka arī pie Dieva varētu būt tāpat kā pie cara: ka Viņam ir neiespējami redzēt un zināt visu, kas nospiež cilvēkus. No šī sakāmvārda runā nabaga cilvēka sirds atstātība, kas ar savām vajadzībām, jautājumiem un problēmām jūtas neizsakāmi vientuļš. Tādām sirdīm mūsu Bībeles vārds saka: viss - elle, zeme un cilvēku sabiedrība, jā, pat sirdis ir atklātas Dieva priekšā. Vēl īpaši tas ir uzsvērts, raugoties uz Kungu Jēzu Kristu, kurā pie mums ir atnācis Dievs: «Jo Viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet Viņš pāls zināja, kas bija cilvēkā,» Es pazinu kādu zēnu, kura hobijs bija mazas, retas zivtiņas. Reiz es noskatījos, kā viņš noliecās pār savu akvāriju. Tā Dievs noliecas pār cilvēku pasauli. Un visi notikumi un sirdis ir redzami Viņa skatam. Bībele stāsta par kādu māti, kas līdz ar savu mazo zēnu bija nomaldījusies tuksnesī. Izslāpusi un izmisusi viņa gatavojas mirt. Te pēkšņi viņa dzird saucam savu vārdu. Tā bija Dieva balss. Viņš tai parāda ūdens avotu. To viņa nosauca «Dievs mani uzlūko.» Kungs! Lai Tev ir pateicība par Tavu žēlsirdīgo klātbūtni! Āmen.

226

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

11. augusts Ir labāki kāpostu virums ar mīlestību nekā barots vērsis ar naidu. Salamana pamācības 15:17 Šo vārdu autors, ķēniņš Salamans, mūsu gara acu priekšā rāda divas mājas. Vienā notiek varenas dzīres - viesi, vīns, barots vērsis. Otrā uz galda stāv tikai bļoda ar kāpostiem. Kur ir jaukāk? Dabīgi, ka mēs atbildam «tur, kur ir barotais vērsis»! «Nepareizi!» saka Salamans. «Labi ir tikai tur, kur valda mīlestība, kur darbojas Dieva laipnības un mīlestības Gars.» Kad Bībele min vārdu «mīlestība», tad tā domā par Kungu Jēzu, kas mums ir atnesis Dieva mīlestību un ar savu Garu atjauno mūsu sirdis. Atcerēsimies, piemēram, divas Bībelē minētas maltītes. Viena tika noturēta ķēniņa Hēroda pilī. Vīns un dārgi ēdieni bija iesildījuši prātus. Dejoja jaunā Salome un satrauca visu prātus. Ķēniņš auroja: «Vēlies sev kaut ko, meitene!» Un viņa vēlējās Dieva vīra Jāņa galvu. Baismīgi! Neizglābtā pasaule ar saviem barotājiem vēršiem! Otra maltīte bija ļoti vienkārša: Jēzum apkārt stepē sēdēja ap pieci tūkstoši cilvēku. Dziļā klusumā Jēzus pacēla acis uz savu Debesu Tēvu, pateicās un šīs pāris zivtiņas un dažas maizes sniedza ļaudīm. Bet tad ēda visi un paēda. Un bija liels prieks un dziļš miers šīs maltītes dalībnieku vidū. Kur bija jaukāk? Kādā vecā dziesmā ir teikts: «Ak, svētīgs nams, kur uzņem Tev par viesi, Tu īstais dvēs'les draugs, Kungs Jēzu Krist!» Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka Tu dāvini mieru un mīlestību! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

227

12. augusts Pacietīgais ir labāks nekā stiprais. Salamana pamācības 16:32 Ir savādi, ka kaut ko tādu varēja rakstīt varenais ķēniņš Salamans. Tādēļ, ka visbiežāk par stipriem uzlūko tos, kam ir vara. Prūsijas ķēniņš Fridrihs Vilhelms I par visu vairāk mīlēja savus «staltos puišus» (gvardus), Kromvels savas «dzelzs daļas», ķēniņš (ķeizars) Vilhelms II savu «mirdzošo karaspēku» un Hitlers savu SS. Un te kāds ķēniņš saka: «Pacietīgais ir labāks nekā stiprais.» Šos vārdus viņš nebūs izdomājis pats. Tos viņam mācīja Dieva Svētais Gars. Jā, neviens cilvēks pats no sevis nenonāktu pie tādas gudrības. Jo tā ir pret mūsu dabu. «Kā?» - mēs jautājam. «Vai tad jābūt pacietīgai aitai, kas ar visu samierinās? Un tā esot labāka par to, kas spēj dūri uzsist galdā!?» «Jā!» Dieva Vārds mums atbild. «Tagad padomā - Dieva Dēls Kungs Jēzus, ir tāds Jērs, kas vienmēr tiek atrasts pacietīgs. Un noteikti Viņš ir labāks par visiem pasaules stiprajiem.» Tad mēs mācāmies saprast, ka visa mūsu daba Dieva priekšā ir ačgārna. Mūsu būtne Dieva acīs ir samaitāta. Rakstnieks Kafka savā dienasgrāmatā raksta: «Mūsu sirds dziļākā pamatne nav viss slava, bet netīrumi... Es, nabaga cilvēks!» Kungs Jēzus kādreiz ir teicis: «Veseliem ārsta nevajaga, bet slimiem.» Ar savām ļaunajām sirdīm, kas izpaužas nepacietībā, mēs acīmredzami esam slimi. Un mums ir tikai viens vienīgs Ārsts - mūsu Glābējs Jēzus. Viņš var mūs izglābt arī no mums pašiem. Mūsu nepacietība un vēlēšanās būt lieliem, vareniem ir garīgas slimības. Steigsimies pie Ārsta! Kungs! Ņem mūsu būtni līda Tavā nāvē un dāvini mums atjaunotu dzīvi Tevī! Āmen.

228

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

13. augusts Pacietīgais ir labāks nekā stiprais. Salamana pamācības 16:32 Ko?! Kas?! Stiprs, vitāls cilvēks taču ir labāks par lēno, pacietīgo! Izciliem sportistiem taču uzgavilē laužu tūkstoši. Bet par lēnprātīgo labākajā gadījuma tikai pasmaida. Tomēr - kurš tad īstenībā var noteikt, kas labs, kas ļauns un kas ir vislabākais? Kā domā tauta? Kā domā valdība? Filozofi? Teologi? Skolotāji? Kā domā mūsu pašu sirds? Kas patiesībā ir «labs», to var pateikt tikai viens - proti, pasaules Valdnieks un Tiesnesis, DIEVS. Un Viņš savā Vārdā pasludina: «Pacietīgais ir labāks nekā stiprais.» Tas patiešām ir dīvains vārds! Liekas, ka pareizāk skanētu «pacietīgais ir labāks nekā nepacietīgais». Tomēr sacīts «...labāks nekā stiprais». Tas nav iebildums pret stiprajiem. Tas ir skaisti, ja kāds ir stiprs un vesels. Tāds dara labi, ja viņš par šīm dāvanām pateicas Dievam. Tomēr - pacietīgais ir «labāks». Kādēļ? Pacietīgais ir cilvēks, kuram ir laiks. Bībelē kādā vietā par velnu ir sacīts: «Viņš zina, ka viņam ir maz laika». Šis «nav laika», šī steiga ir kaut kas tipiski dēmonisks un sātanisks. Dievam ir laiks. Par Viņu ir sacīts: «Viņš atdusējās septītajā dienā». Un: «Viņš visu dara pareizi īstenajā laikā». Pie Dieva ir atdusa, miers un prieks. Un pacietīgais ir cilvēks, kas stāv Dieva pusē un dzīvo no Viņa spēka, ko Viņš mums piešķir Kungā Jēzū. Kungs Jēzu! Dari mūsu nemierīgās sirdis klusas Tevī! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

229

14. augusts Kā uguns sudrabu un kausējamā krāsns zeltu, tā tas Kungs pārbauda sirdis. Salamana pamācības 17:3 Norvēģu rakstnieks Henriks Ibsens ir sarakstījis drāmu «Pērs Gints». Tajā attēlota satriecoša aina - pēc daudziem maldu ceļiem savā dzīvē, Pērs Gints stāv kādas meža būdas priekšā un tur rokā sīpolu. Kā rotaļādamies viņš tam novelk mizu pēc mizas. Un šis sīpols kļūst par viņa dzīves attēlu. Viņam prātā pēkšņi ienāk jautājums - pēc mizām taču vajadzētu būt kodolam! Viņš saka: «Hm, brīnums, tik mizas vien atrodu, Vai neredzēšu reiz kodolu? Nē, ak tu Dievs! Līdz serdei viss tas: Tik mizas un arvienu mazākas.» Un tad viņš izbīstas: Tāda ir mana dzīve! Viņš ar lāstu aizmet meža sīpolu... (Ibsens, «Pērs Gints», J. Akuratera tulkojums) Skumja aina! Bet tas, ko Bībele saka, ir vēl satraucošāks - lai šo sīpolu savās rokās ņem Dievs. Mūsu dzīvi! Vai Viņš arī tajā atradīs tikai mizas? «Kā uguns pārbauda sudrabu...» Par atklājušos Dievu, Bībele saka: «Viņa acis ir kā uguns liesmas». Tā ir Uguns, kas pārbauda mūsu dzīvi, kā «uguns sudrabu». Kā pastāvēsim tās priekšā? Vai viņa mūsos atradīs kodolu? Viņš aizmetis prom daudz mizu, jo mūsu dzīvē ir daudz niecības. Vai Viņš atradīs kodolu? Kas tas varētu būt par kodolu? Viņš atrod kodolu, ja Viņš mūs pašus atrod Jēzū. Ja esam sevī uzņēmuši Dieva Dēlu kā grēcinieku Glābēju, kas var pārveidot arī vispazudušāko dzīvi, tad mūsu dzīvei tiek dots dievišķīgs kodols un viduspunkts, un mūsu dzīve vairs nav zaudēta. Kungs Jēzu! Tu esi teicis, ka Tu gribi mājot mūsos. Ienāc mūsos! Āmen.

230

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

15. augusts Ir labāki sastapt lāča māti, kam nolaupīti viņas mazuli, nekā vientiesīgu nejēgu viņa neprātībā. Salamana pamācības 17:12 «Pusē ģeķi esam visi / Pilnus ģeķus iesprosto / Bet trīs ceturtdaļu ģeķi / Dara dzīvi mokošu.» Mūsu teksta vārds nevilšus atgādina šo humoristiskajā pantiņā ietverto nopūtu. Bet, pamatīgāk ieskatoties, varam atrast vēl ko dziļāku. Sastapt lāča māti, kurai nolaupīti viņas mazuļi nozīmē nāves briesmas. Un vēl briesmīgāk esot sastapt vientiesīgu nejēgu?! Jā! Lācene mums var atņemt tikai miesīgo dzīvību, bet nejēga - «dzīvi Dievā». Dzīve Dievā! Kas tā ir par dzīvi? No dabas mums tāda nav. Bet, ja mūsos darbojas Dieva Gars, tad pamostas nožēla un ticība Jēzum, krustā sistajam Glābējam. Tad mācāmies lūgt Dievu un mīlēt Dieva Vārdu. Tā ir «dzīve Dievā». Bet ko mēs te velti šķiežam vārdus! Mironis nekad neaptvers, kas ir dzīvība. Un, kurš dzīvo no Dieva, tas zin, ko tas nozīmē. Ķēniņš Salamans saka, ka: «dzīvi Dievā» apdraud nejēgas. Kas tad Dieva acīs ir šie «nejēgas»? Dāvids brīdina: «Ģeķi saka savā sirdī: Dieva nav!» Jesaja par nejēgām sauc tos, kas Dievu darina pēc paša iztēles un domām. Vēstulē romiešiem Pāvils par Dieva nicinātājiem saka: «Teikdamies gudri esoši, tie palikuši par ģeķiem.» Un Dievs pats saka kādam bagātam vīram, kas raugās tikai uz laicīgo labumu: «Tu bezprātīgais! šinī naktī tavu dvēseli no tevis atprasīs!» Šie «nejēgas» no cilvēciskā viedokļa var būt ļoti gudri un lietpratīgi. Tādēļ viņi ir bīstami «dzīvei Dievā». Kungs! Saudzē to darbu, ko Tu mūsos esi iesācis! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

231

16. augusts Tā Kunga vārds ir stipra pils; taisnais dodas turp un top pasargāts. Salamana pamācības 18:10 Šo Vārdu mums vajadzētu dziļi iekalt sevī! Un nenorimt, līdz esam sapratuši, ko tas mums saka. Brīnumainākais pie šī senā Vārda ir tas, ka viņš dziļi ietiecas arī mūsu modernajā dzīves izjūtā. Proti, viņš saka, ka esam apdraudēti. Bija laiks, kad cilvēks kundziskā optimismā pacilāti teica: «Pasaulē aizvien paliek labāk!» Tie laiki ir pagājuši! Filozofi, rakstnieki un politiķi pastāvīgi runā par mūsu apdraudētību. Un visi baidās no briesmām, kas kuru katru brīdi var izcelties: naudas devalvācija, atomkarš, slimības, dabas katastrofas un vēl daudz kas cits. Un, kurš nav paviršs, tas pamana, ka mūs apdraud ne tikai lietas un cilvēki, bet arī slepenas, tumsas varas. Labi situētajā Šveicē katrās 8-10 stundās viens cilvēks izdara pašnāvību. Kā lai nejūt draudošo sātana ķetnu, kas tver pēc mums? Tagad man jāsaka visnopietnākais: visvairāk mūs apdraud pats Dievs. Jā, Dievs! Vairumam tas liekas neticami. Tomēr - kas nogremdēja ēģiptiešus Sarkanajā jūrā, ka tie visi noslīka? To darīja Dievs. Kaut reizi jāizlasa praviešu grāmatas, lai saprastu, kā Dievs veselas tautas un kultūras var notiesāt uz nāvi. Jā, arī Jēzus brīdinoši saka: «Bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.» Mūsu dzīves izjūta ir pareiza: mēs esam apdraudēti! Jā, mēs esam vairāk apdraudēti, nekā mums tas liekas. Cik svarīgs tagad ir mūsu teksta Vārds, kas mums rāda stipru, drošu un mierīgu vietu, kur mums pazūd visas bailes: «Tā Kunga vārds ir stipra pils.» Kungs! Dari mūs vel nemierīgākus, līdz atrodam mieru Tevi! Āmen.

232

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

17. augusts Tā Kunga vārds ir stipra pils; taisnais dodas turp un top pasargāts. Salamana pamācības 18:10 Tātad ir arī ļaudis, kas dzīvo šajā apdraudētajā un baiļu pilnajā pasaulē un tomēr, it kā par spīti visam, priecīgi slavē: «Es nebīstos; ko cilvēki var man darīt?» «Tu mani pasargāsi no bailēm, ka es izglābts priecīgi slavēšu Tavu vārdu!» Tā ir varējuši sacīt Bībelē minētie cilvēki. Un tā šodien slavē tie, kuriem tā Kunga vārds ir kļuvis par stipru pili. Tie ir līdzīgi ļaudīm, kas, dzīvodami neieņemamā cietoksnī, ļauj savam karogam priecīgi plīvot. Kurš tad nevēlētos, lai arī viņam būtu tik labi? Mūsu teksta vārds rāda ceļu uz to. Uzkrītoši ir tas, ka ķēniņš Salamans nesaka: «Dievs ir stipra pils.» Salamans izsakās citādi: «Tā Kunga VĀRDS ir stipra pils.» Ko tas nozīmē? Tā Kunga Vārds ir Jēzus! Kādēļ Vārds Jēzus tiek nosaukts par stipru pili, to noskaidrosim. Reiz kāds vīrs man teica: «Es ticu kādai augstākai varai. Vai to sauc Allah, Dievs, providence vai liktenis - tas taču ir vienalga.» Es atbildēju: «Varbūt jūs drīz nonāksit kādās bēdās vai kritiskā bridi. Vai tad glābsities pie providences? Jeb piesauksit likteni? Vai satversiet kādas augstākas varas roku? Tad izrādīsies, ka jūs nepazīstat Dievu pēc Viņa vārda, Viņš jums ir svešs un tāls.» Bet Jēzus! Iemiesojies Dievs un Glābējs! Viņš ir stiprā pils. Kas Viņu piesauc, tas pazīst Dievu pēc Vārda. Kas var piesaukt Jēzu, tas dzīvo stiprā pilī. No Jēzus Vārda dreb elle. Jēzus Vārdā klusē pat Dieva tiesa, tādēļ, ka Jēzus ir izcietis grēcinieku sodu pie krusta. Kungs Jēzu! Liec mums atzīt Tevi un skaidri ticēt Tev! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

233

18. augusts Ķēniņa bargums ir kā jauna lauvas rūciens, bet viņa žēlastība ir kā rasa uz zāles. Salamana pamācības 19:12 Rasa nokrīt pēc tumšas nakts. Un Dieva žēlastības rasu, kas ir atspīdējusi Jēzū, var pazīt tikai tie, kas ir piedzīvojuši nakti. Austrumzemēs jeb Rīta zemēs Salamana laikā nakts bija ļoti nepatīkama. «Tad sāk kustēties visi plēsīgie zvēri», saka psalma vārds. Kad gaisu satricina lauvas rēciens, tad cilvēki bailēs paslēpjas savās mītnēs. «Ķēniņa bargums» - Salamans runā par visu ķēniņu Ķēniņu, kas nācis no svētā Dieva - «ir kā jauna lauvas rūciens.» Salamanam ir priekšstats par Dieva nežēlastību. Iesvētot savu jauncelto templi, viņš visas tautas priekšā lūdza varenu lūgšanu. Tajā ir kāds teikums, kas skan kā izbijies sauciens: «Kungs, mūsu Dievs, nepamet mūs un neatrauj savu roku no mums!» Tas nozīmē - Dievs var savu roku no mums arī atvilkt. Tad mēs esam padoti visām tumsības varām. Tad mēs tiešām esam «Dieva atstāti» ļaudis. Būsim godīgi - vai neesam pelnījuši, ka Dievs no mums savu roku atrauj? Šodien! Un mūžībā - līdz pat ellei! Vai kāds var sacīt, ka neesam pelnījuši Dieva sodu? Vai Viņš nevarētu savu roku atraut jau šodien? Tā ir patiesa dvēseles nakts, ja to aptveram visā īstenībā. Un bez šīs nakts, kādā mēs atrodamies svētā Dieva priekšā, mēs nekad nepiedzīvosim rītu. Tas atausīs tad, kad mūsu acu priekšā pacelsies Jēzus krusts, kurā drīkstam saskatīt Dieva žēlastību priekš mums, grēciniekiem. Tad sirds gavilē: «Ķēniņa žēlastība ir kā rasa uz zāles!» Kungs! Palīdzi mums ielauzties Tavas žēlastības Valstībā! Āmen.

234

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

19. augusts ...bet Viņa žēlastība ir kā rasa uz zāles, Salamana pamācības 19:12 1919. gada visas Rīgas centrālcietuma kameras bija pārpildītas ar cilvēkiem, kas politisku juku laikos tika apcietināti uz aizdomu pamata. Katru dienu vairākus nošāva. Iestājoties vakaram, pa nāvei nolemto telpām lodāja izmisums. Un tad ik vakarus sāka atskanēt dziesma. To dziedāja kāda jauna apcietināta meitene, Mariona fon Klote (Marion von Kloth). Viņa izmisušajiem dziedāja savu dziesmu. Kamerās iestājās dziļš klusums, kad Mariona fon Klote dziedāja: «... es slavēju žēlastību, kas man nes glābšanu.» Un tagad pārcelsimies trīs tūkstošus gadus atpakaļ. Sava skaistajā pilī sēž apbrīnotais ķēniņš Salamans un raksta: «Ķēniņa žēlastība ir kā rasa uz zāles.» Tas nozīmē: es slavēju žēlastību, kas man nes glābšanu.» Neviens taču nedomās, ka ķēniņš te runā pats par sevi un savu žēlastību. Ja tas tā būtu, tad viņš vairs nebūtu gudrais ķēniņš, bet niekkalbīgs puišelis. Nē! Viņš runā par visu «ķēniņu Ķēniņa» žēlastību. Viņš runā par žēlastību, kas pie mums atnākusi Jēzū Kristū. Tā ir «kā rasa uz zāles». Garā redzam ķēniņu Salamanu rīta agrumā uz savas pils terases. Rasas klātie dārzi izdveš spirgtumu. Un sirds pārpilnībā ķēniņš sauc: «Dieva žēlastība ir kā rasa uz zāles.» Tik ķēnišķīgi! Tik spirdzinoši! Un kopā ar Marionu fon Klotu un lielo Salamanu Dieva bērni slavē žēlastību, kas Jēzus krustā atklājusies tiem, kurus notiesā viņu sirdsapziņa. Kungs! Es slavēju Tevi par Tavas mīlestības varu, par žēlastību, kas man nes glābšanu. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

235

20. augusts Cilvēks, kas nomaldījies projām no gudrības ceļa, nokļūs mirušo draudzē. Salamana pamācības 21:16 Kāds drūms apzīmējums: «mirušo draudze»! Tātad pastāv mirušo draudze! Gandrīz katrā lappusē Bībele paskaidro, kas ar to ir domāts. Mirušo draudzei ir savi locekļi gan šaipus, gan viņpus miesīgās nāves robežai. Dieva acīs miris ir tas, kas nevar runāt, kas nerunā ar Dievu. Cilvēks bez lūgšanas ir miris. Dieva acīs miris ir tāds, kas nevar redzēt, neatzīst Dieva mīlestību un glābšanu, kas mums dāvāta Jēzū, krustā sistajā Dieva Dēlā. Tāds aklais ir garīgi miris. Dieva skatījumā miris ir arī tāds, kas nespēj sajust. Dievs mūs pārmāca. Bet kas saka, ka viņu kāds «piķis rāvis», tāds ir nejūtīgs pret Dieva pārmācību. Un tad viņš ir arī tikpat nejūtīgs pret Dieva mīlestības pierādījumiem. Pāvils saka: «Viņš mums ir daudz laba darījis. Viņš mūsu sirdis ir piepildījis ar stiprinājumu un prieku.» Kas to nejūt, tas ir miris. Kas nevar dzirdēt, tas ir miris Dieva priekšā. Dievs runā uz mums skaidri caur Bībeli. Kas šo Vārdu nedzird, tas ir miris. Dievam miris ir arī tāds, kas nespēj baudīt. Dāvids saka; «Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs.» Kas to nebauda, tas ir miris. Vai patiešām mēs vēlamies palikt drūmajā «mirušo draudzē»? Dieva Dēls ir atnācis! Tagad ir pasludināts arī mirušajiem: «Uzmosties, kas tu guli, tad Kristus tevi apgaismos!» Mēs drīkstam atgriešanās un grēknožēlas ceļā, ticībā Jēzum pievienoties «dzīvo draudzei». Kungs! Dzīvības Avots! Atdzīvini mūs! Āmen.

236

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

21. augusts Sliņķis saka: «Ārā ir lauva; es varētu tikt uz ielas saplosīts!» Salamana pamācības 22:13 Ķēniņš Salamans te attēlo pamācošu ainu: savā gultā omulīgi gul slinks puisis. Te viņš paver acis, paskatās saules pulkstenī un izbīstas ir pēdējais laiks doties pie darba! Bet te viņam iekrīt prātā: kāds pazina taču stāstīja, ka no savas tantes esot dzirdējis, ka kādu vīru esot saplosījusi lauva. «Jā,» saka sliņķis, «iet laukā būtu vieglprātība. Uz ielas var gadīties lauva.» Un viņš guļ tālāk, lai gan skaidri zin - pa pilsētu lauvas nestaigā. Tādi esam arī mēs! Mēs pasauli neuzlūkojam tādu, kāda tā ir īstenībā, bet kādu mēs labprāt to gribētu redzēt, un kā tas mums patlaban noder: ideālists tic labajam cilvēkā, kaut arī viss tam runātu pretī. Materiālists nonievā Dievu, kaut arī Dievs sevi apliecinātu jo skaidri. Ja X kundze ir sastrīdējusies ar Y kundzi, tad pēdējā var darīt ko grib: X kundze visā saredz tikai ļaunumu un viltību. Skolnieks skolotājā saskata tirānu, kaut arī tas ar sirds asinīm cīnītos skolnieka labā. Mēs paši sevi uzskatām par krietniem cilvēkiem, kaut arī mūsu grēki brēc uz debesīm, īsi sakot, mēs negribam redzēt īstenību. Vajadzīgā brīdī pilsētas vidū mēs atrodam lauvu. Tiem ļaudīm, kurus ir atmodinājis Dievs, ir sirsnīga vēlēšanās saredzēt īstenību. Tādēļ viņi mācās pazīt paši savu pazudušo sirdi. Tādēļ viņi redz svētā Dieva esamību. Tādēļ viņu acis ir atvērtas glābšanai, ko Dievs ir devis Jēzū Kristū. Kaut arī mēs vēlētos saredzēt īstenību! Kungs! Atdari manas aklās gara acis, ka es varu redzēt! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

237

22. augusts Sliņķis saka: «Ārā ir lauva; es varētu tikt uz ielas saplosīts!» Salamana pamācības 22:13 Slinkais cilvēks turpina gulēt tālāk. Jau sen viņu gaida darbs. Bet viņš ir atradis kādu atvainošanos, kādu atrunu: «Ārā varētu būt lauva!» Kā še tiekam atmaskoti arī mēs! Jo īstenībā esam tādi ļaudis, kas labprāt ceļ priekšā laisku atvainošanos. Arī mūs ir aicinājis dzīvais Dievs. Viņš sauc, lai mēs atgrieztos pie Viņa. Viņš aicina mūs savā darbā. Un kā Viņš mūs sauc! Visa centrā Viņš nostāda Jēzus krustu. Un Krustā sistais sauc: «Griezieties atpakaļ pie Manis, visi pasaules gali, tad jūs kļūsit izglābti!» Augšāmceltais Kungs nostājas mūsu vidū un saka: «Nav cita Glābēja, kā tikai Es!» Arī Svētais Gars klauvē pie mūsu sirdsapziņas un atgādina jo nopietni meklēt Dieva glābšanu. Jā, plēs tiekam neatlaidīgi aicināti. Bet bieži viens otrs izturas tieši tāpat kā sliņķis, par kuru runā Salamans. Meklē un atrod aizbildinājumus, kādēļ nevarētu uzdrošināties kalpot Dievam: «Man nav laika priekš tādām lietām!» «Mans sabiedriskais stāvoklis to neatļauj!» «Mana zinātniskā pārliecība liek visu redzēt pavisam citādi.» «Nav kur steigties. Esmu vēl par jaunu.» «Es no kristiešiem daudz ko esmu piedzīvojis.» Ir daudz un dažādi «lauvasveidīgi» aizbildinājumi. Bet visbriesmīgākais ir tas, ka ar visiem šiem aizbildinājumiem mēs patiesi kļūstam lauvām par laupījumu. Jo tā saka Bībele: «Velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprit.» Šim lauvam mēs kļūstam par laupījumu, ja esam par laiskiem piecelties no grēku un paštaisnības miega. Kungs! Dodi un palīdzi mums pavisam jaunā sākumā! Āmen.

238

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

23. augusts Sliņķis saka: «Ārā ir lauva; es varētu tikt uz ielas saplosīts!» Salamana pamācības 22:13 Sliņķis pašapmierināts snauž savā guļvietā. Viņš ir atradis aizbildinājumu savam laiskumam - lauvu! Ķēniņš Salamans te runā par garīgām lietām. Viņš grib teikt: šī kūtrība, kas sevi tik nelāgi aizbildina, dziļi sakņojas mūsu dabā. Tā mīt arī to cilvēku sirdīs, kuri grib piederēt tam Kungam. Kāda kristīga sieviete saka: «Ja, es labi zinu, ka man vajadzētu ar savu kaimiņieni izlīdzināties. Bet viņa ir pārāk ļauna!» «Jā!» - saka jaunietis. «Pēc Dieva prāta man būtu jāgodina savi vecāki. Bet mans tēvs nav nekāds paraugs. Un es vienkārši to nespēju.» «Nu jā!» - mēdz sacīt. «Man vajadzētu būt iecietīgākam un mazāk padoties garastāvoklim. Bet nervi! Nervi! Es daudz ko esmu piedzīvojis!» «Es zinu,» - mēdz teikt, - «kā Dieva bērnam man vajadzētu izstarot šķīstību. Bet es vēl esmu tik miesīgs.» «Man vajadzētu būt uzticamam savā lietā,» - saka sliņķis. «Bet varbūt ārā ir lauva.» Cik viltīgas ir šīs pliekanās aizbildināšanās! Jo Bībele uzsver: ļaudīm, ko Jēzus ir atpircis priekš Dieva, ir jābūt uzcītīgiem savas dzīves svētošanā. Tikai divi Bībeles teicieni var atsvērt daudzos nederīgos aizbildinājumus: «Esi uzticīgs piepildīt savu aicinājumu un izredzētību.» Un «dzenaties pēc svētas dzīves, bez kā neviens to Kungu neredzēs.» Lai Dievs mūs atmodina no jebkuras garīgas kūtrības un paglābj mūs no viltus aizbildinājumiem! Jēzu, Tu esi mūsu Spēks! Palīdzi mums pārvarēt visas grūtības, jo mēs esam atpirkti ar Tavām Asinīm! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

239

24. augusts Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos. Salamana pamācības 25:11 Reiz lielais kūrfirsts, vēl būdams jauns princis, devās uz ārzemēm, lai studētu. Jaunu dižciltīgo pulciņš ielūdza viņu uz viesībām. Princis palika aizvien atturīgāks, redzot kā pieaug iedzeršana un divdomīgas valodas. Te pēkšņi atsprāga durvis un zālē ielidoja puskailas dejotājas. Tad princis pielēca kājās tā, ka viņa krēsls apgāzās, un iesaucās: «Mans pienākums Dieva un tēvzemes priekšā ir - nekavējoties aiziet!» Tas bija «vārds, kas teikts īstā laikā.» Bet ķēniņš Salamans, salīdzinot vārdu ar «zelta āboliem greznos sudraba traukos», ir domājis vēl daudz ko vairāk. Viņš domā dvēseli kopjošu vārdu, ko cilvēks otram cilvēkam pasaka īstā laikā. Mēs visi zinām nepatīkamo situāciju, kādā nonākam, sastopot kādu apbēdinātu cilvēku. Mēs samulstam un stostīdamies pasakām dažus muļķīgus vārdus. Pēc kādas pusstundas mums ienāk prātā, ko vajadzētu teikt Bet ir jau par vēlu. Cik liels šajā ziņā ir mūsu Kungs Jēzus! Arī Viņu kādreiz bija ielūguši ļaudis, kas pelnījās ar aizdomīgiem, netaisniem un tumšiem darījumiem. Arī šo cilvēku sirdis sauca pēc glābšanas no grēka saitēm. Tur stāvēja arī farizeji un pārmeta mācekļiem: «Vai tad Viņš ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?» Apmulsušie mācekļi klusēja. Nospiests bija arī namatēvs. Bet Jēzus uz tiem saka: «Veseliem ārsta nevajaga, bet neveseliem.» Tie bija «zelta āboli greznos sudraba traukos.» Tas Kungs var dot gudrību arī mums runāt tā, kā tas ir vajadzīgs. Lūgsim Viņu pēc tādas garīgas gudrības! Kungs! Dod mums īsto dievišķo gudrību! Āmen.

240

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

25. augusts Kas apbēdinātai sirdij dzied dziesmas, ir līdzīgs tādam, kas novelk savas drēbes aukstā dienā, vai arī etiķim, kad to lej uz krītu. Salamana pamācības 25:20 Kaut tikai varētu «uzjautrināt» noskumušu sirdi! Tas, ka mēs vēl aizvien izmēģinām šādu «dziedniecību», pierāda to, cik maz-mums rūp mūsu līdzcilvēku bēdas. Apustulis Pāvils zin labāk, kas darāms: «Priecājieties ar priecīgiem un raudiet ar raudošiem!» «Raudiet ar raudošiem» - to nevar citādi, kā vien uzņemot citu bēdas kā savas paša bēdas. Visi esam piedzīvojuši, kā cilvēki izturas sēru gadījumos - savelk sērīgu seju, nopietni paspiež roku un nomurmina dažus nodrāztus vārdus, kā «izsaku jums līdzjūtību.» Bet sirds paliek nejūtīga. Citu bēdas un raizes ņemt uz sevi, it kā tās būtu mūsu pašu! Kurš tad to var?! Te atkal spilgti atklājas mūsu sirds nabadzība. Mēs nespējam raudāt līdzi raudošiem. Pasaulē ir bijis viens Vienīgais, kas to patiesi ir spējis - Jēzus! «Mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev», - Jesaja, Garā Viņu skatīdams, saka. Ja Jēzus piepildītu mūsu dzīvi, tad gan mēs varētu kļūt svētīgi noskumušo mierinātāji. Esmu piedzīvojis, ka patiesi, svētoti Jēzus mācekļi pret noskumušajiem vairs nav «auksta vēja vēsma uz neaizsegtā vai krīts uz etiķa.» Kas pats ir saņēmis Jēzus vislielāko iepriecu – grēku piedošanu, tas prot mierināt arī citus. Kungs Jēzu! Lieto mūs kā savus ieročus šajā bēdu pasaulē! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

241

26. augusts Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni. Salamana pamācības 25:21 Kā? Vai tad tā ir rakstīts jau Vecajā Derībā? Tātad jau te ir teikts «mīli savu ienaidnieku»? Jā, tāda ir Dieva griba šajā kritušajā pasaulē. Bet vai Vecajā Derībā nestāv arī teikums «aci pret aci, zobu pret zobu ī»? Pareizi. Arī tā stāv Vecajā Derībā, Un pie tam te ir runa par likumu un taisnību, kam jāvalda katrā tautā. Ir bēdīgi, ja likums un tiesas vairs neievēro, kā žēlojas pravietis Habakuks: «Laupīšanas un noziegumi notiek man acu priekšā, rodas asas domstarpības, un uzliesmo naids! Tāpēc bauslība kļuvusi maznozīmīga, un taisnība nekur nevar kļūt par uzvarētāju.» Mūsu Dievs ir nomodā par taisnību! Tādēļ pravietis Jesaja saka: «Caur taisnību Ciāna tiks izglābta.» Tādēļ Dievs tik vienkārši neizsvītro mūsu vainu, bet tai pienākošos sodu izpilda pie mūsu Galvinieka Jēzus. Taisnība paliek taisnība! Tieši Bībelē! Tomēr, atgriežoties pie mūsu teksta vārda, - savā dzīvē netēlosim tiesnešus. Mēs drīkstam mīlēt - ne tikai mūsu draugus, bet pat ienaidniekus. Jēzus ir miris par saviem ienaidniekiem, mēs tādēļ drīkstam mīlēt neierobežoti. Kopš Jēzus ir miris, mēs vairs neesam notiesāti mokām ienīst un atriebt. Mēs drīkstam ar mīlestību izdzēst katru ienaidu. Tas pieder pie varenā atsvabinājuma, ko mums ir devis Jēzus ar savu nāvi. Velns saista mūs naidā, atriebībā, ienīšanā. Jēzus mums māca katru ienaidu nolikt zem Viņa krusta. Līdz ar to ceļš uz Mīlestību ir atbrīvots! Kungs! Piedod mums mūsu veco, ļauno iedabu! Māci mums būt tādiem, kāds esi Tu! Āmen.

242

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

27. augusts Kā putns, kas atstāj savu ligzdu, tāds ir vīrs, kas aizgājis projām no savas dzimtenes. Salamana pamācības 27:8 «...kas aizgājis projām no savas dzimtenes. Gara acīm skatu attēlu no manas ilustrētās Bībeles, ko es, būdams mazs zēns, bieži skatījos: Ādams un Ieva izbiedēti un nomākti atstāj skaisto paradīzi. Viņu priekšā paveras kaila, nezāļu un akmeņu pilna zeme. Būdams bērns, šo attēlu skatoties, es jautāju: «Kur tad ir Dievs?» Jā, Dievs vairs nebija redzams. Tie bija cilvēki, kas aizgāja projām no savas dzimtenes - Dieva Sirds. Tikai vēlāk es sapratu: savu dzimteni viņi bija atstājuši jau agrāk tad, kad tie atteicās paklausīt Dievam un krita grēkā. Tagad tie bija bez dzimtenes. Viņi varēja sev uzcelt māju. Bet viņu dvēseles palika bez dzimtenes. Tāds ir visu Ādama pēcnācēju liktenis - lai arī kur tie dzīvotu Esenē, Singapūrā vai Ņujorkā. Kā bezdzimtenes putni, kuriem izpostītas ligzdas, ir mūsu dvēseles. Tās lidinās pie cilvēkiem, pie izpriecām, pie pasaules uzskatiem - un tomēr paliek bez dzimtenes. Mūsu teksta vārdam ir kāda īpaša pieskaņa. Putns savu ligzdu neatstāj labprātīgi. Toties cilvēks savu Dievu pamet brīvprātīgi. Mūsu iekšējā atstātība nav vis nelaime, bet gan noziegums. Kas to ir sapratis, tas ieklausās brīnišķajā vārdā no 84. Psalma: «Arī putniņš ir atradis māju - pie Taviem altāriem, Kungs Cebaot, manu Ķēniņ un mans Dievs!» Kas tas! Altāri! Mums ir tikai viens vienīgs altāris: Golgātas krusts, pie kura mirst Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Tā ir dzimtene mūsu dvēselēm. Kungs! Liec mums patverties Tavās izstieptajās rokas un pārnākt mājās! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

243

28. augusts Taisnie ir droši kā jauns lauva. Salamana pamācības 28:1 «Netaisnības skābes ir pārvērtušas manas dvēseles ķīmiju.» Tā amerikāņu misionāram Stenlijam Džonsam (Stanley Jones) reiz rakstīja kāda ārste. Šie vārdi rāda, kur var nonākt ar ideālismu. Katram jaunam cilvēkam ir sava krietna deva dzīves drosmes un ideālisma. Tādēļ pirmajā acumirklī viņš liekas drošs kā jauns lauva. Bet tad nāk cilvēki un dzīve, un pasaule. Tie mūs saista pie ikdienas. Tie mūs apber ar netaisnību. Tas mums sagādā vilšanos. Tā beidzot «dvēseles ķīmija» ir pārvērtusies uz ļaunu. Tā mēs dabūjam savus kompleksus, ķildīgumu, trulumu, cilvēku nicināšanu, uzpūtību un aizvainotību. Un Tai tad ir tikai tas vien! Parādās vēl kas daudz ļaunāks: mūsu bezdievība un mūsu nospiestā sirdsapziņa. Vai tad tā ir dzīve?! Tātad ideālisms to nespēj piepildīt. Tai jābūt brīnišķīgai Dieva dāvanai, kas to spētu. Pēc tās mēs ilgojamies. Bībele mūsu acu priekšā neuzbur kādu mirāžu - fata morgana. Tā runā par reālām lietām. «Droši kā jauns lauva» - tādi mēs savā dzīvē varam būt, ja piederam «taisnajiem». Kas tie ir par cilvēkiem? Tie, kurus ir taisnojis Dievs, tādēļ, ka viņi tic Kungam Jēzum Kristum. Viņam tie ir atzinušies savos grēkos. Un Viņš tos ir «šķīstījis ar savām Asinīm». Caur Viņu tie ir salīdzināti ar Dievu. Tas dara «drošus kā jaunas lauvas»! Kungs! Tu dziedē mūsu izpostīto dvēseles ķīmiju. Pateicība Tevī Āmen.

244

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

29. augusts Taisnie ir droši kā jauns lauva. Salamana pamācības 28:1 Ka tas izskatās, to ķēniņš Salamans paskaidro kāda cita «Pamācība»: «Lauvai ir krāšņs gājiens un tas nekad nevienam negriež ceļu.» Drošam lauvam ceļā var gadīties arī kāds ļaunums. Bet viņš paliek drošs un mierīgs dodas tam pretī. Ko tas nozīmē mums, to Luters ir skaidri parādījis savā vēstulē Michaelam Droselam (Michael Drossel): «Jūs meklējat un vēlaties mieru, bet nepareizi to darāt. Vai jūs arī zināt, ka Dievs tādēļ ir tik brīnišķs savā draudzē, savā tautā, ka Viņš savu mieru ir licis nemiera vidū, visu kārdinājumu vidū? Viņa miers nav tāds, ko neviens netraucē..., bet tāds, kas visu nemierīgo Viņa mierā var ietvert.» Bībele mums stāsta kādu gadījumu. Maltas salas piekrastē grimst kuģis. Mežonīgs uztraukums, briesmīgi viļņi pamazām, bet noteikti dragā kuģa sānus. Ko darīt?! Mežonīga panika - visi cīnās viens pret otru. Te pēkšņi pārbiedēto cilvēku vidu parādās apustulis Pavils. Viņa stāvoklis ir vēl daudz ļaunāks. Viņš dodas uz tiesu ,,un viņu var arī nogalināt. Tā vai tā viņam draud nāve. Bet pāri kuģa klājam atskan viņa mierīgā balss: «Es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu.» To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst. Visi, iedrošināti, arī sāka ēst. Tā stāsta Bībele. Taisnais ir drošs kā jauns lauva. Kāpēc? Savas taisnības dēļ, ko Dievs viņam piešķīris Jēzū. Kas tic Jēzum, tas Dieva priekšā ir taisnots. Un viņa rīcība ir droša. Kungs Jēzu! Palīdzi mums Tavu glābšanu ņemt daudz nopietnāk, nekā līdz šim to esam darījuši! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

245

30. augusts Truši - vāji radījumi, un tomēr viņi ceļ savus mitekļus klintīs. Salamana pamācības 30:26 Ķēniņš Salamans uzskaita veselu rindu dzīvnieku un saka par tiem: «Viņi ir gudrāki par īsteno atzinu nesējiem.» Te viņš pieskaita arī dzīvniekus, ko Luters tulkojis ar vārdu «Kaninchen» - truši. Bet te var būt runa arī par «Klippdachse» - klinšu āpšiem. Tie tātad ir «gudrāki par īsteno atziņu nesējiem». Tā kā mēs, vidusmēra cilvēki, esam nedaudz dumjāki par īsteno atziņu nesējiem, tad mēs vēl ievērojami atpaliekam no šiem klinšu āpšiem. Vai Salamans, to teikdams, nepārspīlē?! Mēs viņam jautājam: «Kā tā? Kā mēs varam būt dumjāki par klinšu āpšiem?» Viņš mums atbild: «Tādēļ, ka jūs ceļat uz smiltīm.» Te Garā mēs dzirdam Kunga Jēzus vārdus, ar kuriem Viņš noslēdza Kalna sprediķi: «Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta, un gāzās namam virsū, tad tas sabruka...» Vai tas attiecas arī uz mums? Mēs gan klausāmies par Jēzu un par Viņa vārdiem. Taču - vai Viņam arī nopietni sekojam? Redziet, kur slēpjas klinšu āpšu gudrība! «Viņi ceļ savus mitekļus klintīs.» Pie tam Salamans savā izteiksmē lieto vienskaitlī, lai iespaidīgi uzsvērtu, ka viņš runā simboliski un garīgi. Ir tikai viena vienīga Klints, uz kā mēs varam celt savu dzīvi. Par šo Klinti Mozus saka: «Tas Kungs ir Klints.» Garā viņš skata Glābēju Kungu Jēzu. Viņš ir drošais pamats, uz ka var celt. Pavils saka: «Jo citu pamatu neviens nevar likt, ka to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.» Tagad viss ir atkarīgs no tā, vai mēs savu dzīvi ceļam uz šīs Klints. Tāpēc būsim pazemīgi un mācīsimies no klinšu āpšiem. Kungs! Dod mums īsto dzīves gudrību! Āmen.

246

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

31. augusts Klinšu āpsi - vāji radījumi, un tomēr viņi cel savus mitekļus klintīs. Salamana pamācības 30:26 «Viss paejošais ir tikai līdzība»,- Gēte saka «Faustā». Acīmredzot to pašu domāja arī ķēniņš Salamans. Tādēļ viņam pat dzīvnieki kļūst par .līdzībām garīgu lietu paskaidrošanai. Tā viņš kādu dienu ir novērojis, kā klinšu āpši dzīvo nepieejamā klintājā. «Tāpat arī es vēlos», viņš domāja, «savu dzīvi celt uz mūžīgās Klints, uz tā Kunga.» Taču viņš izsakās kaut kā īpatnēji. Mēs teiktu: «Klinšu āpši - vāji radījumi, un tādēļ viņi ceļ savus mitekļus klintīs.» Toties Salamans saka «tomēr viņi ceļ savus mitekļus klintīs.» Ko nozīmē šis «tomēr» Salamans ar to ir gribējis teikt - šie vājie dzīvnieciņi nepavisam neiederas majestātiskajās, varenajās klintīs. Tajās ir vieta spēcīgajām lauvām un milzu ērgļiem. Un tomēr klinšu āpši uzdrošinās tur dzīvot. Tā ir skaista līdzība par patiesajiem kristiešiem. Viņi apzinās, cik ļauni tie ir un nespēcīgi uz labu. Viņi ir sava ienaidnieka, sātana apdraudēti. Viņi bīstas no Dieva dusmām un elles. Pasaulei tas liekas smieklīgi. Tik Vāji ir patiesie kristieši. Viņi nepavisam neatbilst stiprajai Klintij, majestātiskajam Glābējam. Tāpat kā Pēterim viņiem jāsaka: «Kungs! Aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.» Un tomēr viņi ceļ savu dzīvi uz šīs Klints - Jēzus. Viņi nespēj nekur citur dzīvot. Viņi dzīvo vājībā un tomēr slavē: «Tas Kungs ir mana glābšana. No kā mums bīties?!» Kungs! Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka Tu atļauj grēciniekiem un vājajiem dzīvot pie Tevis. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

247

1. septembris Zirnekli - auž ar savām rokām un tomēr mīt ķēniņu pilīs. Salamana pamācības 30:28 Ko gan gudrais ķēniņš Salamans ir domājis ar šo teikumu? Varbūt viņš kādu dienu sēdēja savā skaistajā pilī un domāja par savas tautas labklājību. Un pēkšņi viņš ieraudzīja - tas likās neticami starp ciedru koka sienas plāksnēm un to zelta līstēm kādu zirnekli. «Paskat tik!» - viņš nodomāja. «Šis čaklais rokdarbnieks! Auž ar savām rokām un tomēr ir bez tām! Bet manos apartamentos taču kurš katrs nevar tik vienkārši ienākt! Kā viņš te iekļuva? No kurienes?» Ķēniņa domas risinās tālāk: «Zirneklim, nekur nav mājas. Tāpēc viņš meklē dzimteni. Kāds gudrinieks - neiet vis uz kādu vecu būceni, bet meklē savu mājasvietu pie ķēniņa. Ļoti gudrs!» Tagad Salamans nerunā vairs par zirnekļiem, bet par sevi un mums. Cik ļoti mēs līdzināmies tādiem zirnekļiem! Arī mēs esam radījumi bez dzimtenes. Kad esam kaut kur uz laiku iesakņojušies, nāk nāve un izrauj mūs. Mācīsimies arī mēs no Salamana zirnekļa: mēs, bezdzimtenes dvēseles, drīkstam nākt mājup pie visu ķēniņu Ķēniņa, Kunga Jēzus Kristus. Ziemeļjūrā, netālu no Vācijas krastiem atrodas Siltas sala (Sylt). Tajā ir noslīkušu, krastā izskalotu kuģinieku kapsēta. To kapa piemineklī lasāms Kēgela (Kögel) sacerēts dzejolis, kas runā uz mums visiem: «Mēs esam ļaudis laika straumē./ Tā izskalo mūs zemes krastos/ Kas pilni nelaimju un sāpju/ Līdz mājup nes mūs Glābējs./ Tas Tēva nams ir vienmēr mums/ Lai kādi likteņi mums būtu/ Pie Jēzus krusta Golgātā/ Ir dzimtene mums, klīstošajiem.» «Wir sind ein Volk, vom Strom der Zeit / Gespült zum Erdeneiland, / Voll Unfall und voll Herzeleid, / Bis heim uns holt der Heiland. / Das Vaterhaus ist immer da, / Wie wechselnd auch die Lose. / Es ist das Kreuz von Golgatha, / Heimat für Heimatlose.» Kungs! Visuvarenais Ķēniņ! Dzīvot pie Tevis ir brīnišķi! Āmen.

248

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

2. septembris Zirnekļi - auž ar savām rokām un tomēr mīt ķēniņu pilīs. Salamana pamācības 30:28 Kādu dienu ķēniņš Salamans sava pili ierauga zirnekli. Mēs viņa vietā, droši vien, būtu pasaukuši apkopēju. Taču Salamans bija ļoti gudrs. Zirneklis viņa pilī to uzvedināja uz pārdomām «zirnekli ķēniņu pilīs». Ķēniņa pils un zirneklis - tā droši vien domāja Salamans - tas taču pavisam nesaderas! Zirneklis ir pretīgs radījums. Jā, daži zinātnieki pat domā, ka vārds, kas šeit lietots ebreju tekstā, nozīmējot kādu riebīgu, indīgu ķirzaku. Nē! Kaut kas tāds nepiestāv ķēniņam! Un tagad Salamans ir savu garīgo pārdomu viduspunktā: «Cik maz man piestāv šis zirneklis, tikpat maz es atbilstu visu ķēniņu Ķēniņam dzīvajam Dievam. Un tomēr! Zirneklis ir šeit Un es esmu dzīvā Dieva bērns.» Pārdomājot par šo zirnekli, mums uzaust žēlastības brīnums: noziedznieks pie krusta un Dieva Dēls, blēdīgais muitnieks Levijs un visu ķēniņu Ķēniņš, mēs un Kungs Jēzus - mēs saderam kopā tikpat maz kā zirneklis un Salamans. Un tomēr mēs drīkstam būt kopā, tādēļ, ka Dieva Dēls pieņēma mūsu miesu un asinis un uzņēmās vadīt mūsu dvēseles. Jaunā Derība ir pārpilna ar priecas Vēsti: «Jēzus pieņem grēciniekus...!» Tieši tāpat kā Salamans brīnījās, ka viņa ķēniņa pilī ir iekļuvis zirneklis, izbrīnījās arī farizeji, ka Dieva Dēls sēž kopā ar grēciniekiem: «Šis pieņem grēciniekus un ēd ar tiem!» Jā, tas ir žēlastības Brīnums! Kungs! Mēs Tev nepavisam nepiederamies. Un tomēr Tu mūs esi at pircis ar savām Asinīm! Mēs pateicamies Tev! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

249

3. septembris Zirnekļi - auž ar savām rokām un tomēr mīt ķēniņu pilīs. Salamana pamācības 30:28 Vecā Derība ir uzrakstīta ebreju valodā. Luters mūsu teksta vārdu ir pārtulkojis: «Zirnekļi auž ar savām rokām», «Die Spinne wirkt mit ihren Hānden.» Bet var tulkot arī tā: «Viņus var notvert ar rokām», «Šie ist mit Hānden zu greifen.» Tas nozīmē - viņi ir neaizsargāti. Varbūt arī par to būs domājis ķēniņš Salamans, ieraudzīdams savā pilī zirnekli. Viņš atcerējās bruņoto sardzi pils priekšā. Un pasmaidīja: «Šī vājā radībiņa nav ievērojusi nekādu sardzi, lai iekļūtu manā pilī.» Tagad ķēniņš Salamans vairs neruna par zirnekļiem, bet par mums. Arī mēs esam ļoti neaizsargāti. Un, ja kāda grēcinieka sirds atveras mūsu Salamanam, mūsu Ķēniņam, Kungam Jēzum Kristum, lai Viņam sekotu, tad saslejas nikna sardze, kas tādām sirdīm grib aizšķērsot ceļu: pasaule vilina un sauc: «Apstājies! Tu taču negribēsi kļūt par smieklīgu savādnieku! Baudi dzīvi!» Cilvēki sauc: «Apstājies! Tas neiet cauri, ka tu no mums gribi atrauties!» Tad ceļā stājās velns un saka: «Apstājies! Nedaudz reliģijas? Manis pēc! Bet, ka tu atzīsti Jēzu par savu Ķēniņu un gribi izbēgt manai kundzībai, to es aizliedzu!» Saslejas arī paša sirdsapziņa un saka: «Tāds grēcinieks kā tu taču nevar nākt pie Jēzus. Tev vispirms ir jākļūst pavisam citādam. Bet kā lai tas notiek?! Paliec tāds pats, kāds esi!» Salamans par zirnekli saka, ka viņš esot gudrāks par īsteno atziņu nesējiem. Viņš nelāvās atturēties. Un mēs? Kungs! Liec mums izlauzties pie Tevis! Āmen.

250

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

4. septembris Tāpēc Es Viņam došu lielu pulku par dalu, un Viņš dalīs varenos kā laupījumu... Jesajas 53:12 Te mums aizraujas elpa! Kā te tiek runāts par mūsu Kungu Jēzu?! Viņš minēts kā «laupījuma ievācējs»! Katrā karā ir «laupījuma ievācēji», kas sūta uz mājām kažokus un pulksteņus - visnicināmākie salašņas. Un tagad kaut ko tādu pielīdzina Kungam Jēzum?! Vai tā pieklājas? Mūsu teksta vārdā runā pats debesu Tēvs: «ES Viņam došu lielu pulku par daļu.» Te mums jāieklausās. Tāpēc ka mūsu Kungs Jēzus nerīkojas pēc mūsu priekšstatiem, bet pēc sava Tēva gribas. Tātad Viņš ir Tas, kam Dievs dod «laupījumu», lielu laupījumu! Bet šis laupījums nav kādas bagātības vai materiālas vērtības. Viņa laupījums ir cilvēkbērni. Mūsu teksta nodaļā Kungs Jēzus vispirms tiek rādīts kā cietējs un mirējs; kā Vīrs ar ērkšķu kroni, nicināts un apmēdīts; Vīrs, kas visu atmests un atraidīts; Vīrs, kas kā Jērs cieš un mirst - lūk, kas top rādīts. Tāpēc mums kļūst skaidrs: tas, kas notika pie krusta, bija kauja, šausmīga cīna, ko Viņš izcīnīja viens pats. Un no kaujas lauka Golgātā Viņš iznes savu laupījumu. Tagad Garā mēs redzam tos lielos pulkus, kas kļuvuši Viņa laupījums. Tie skaļi slavē: «Jā, mēs tapām Tavs īpašums!» Pāvils spēcīgi saka: «Es esmu Jēzus Kristus vergs.» Jēzus mācekļi priecājas būt Jēzus laupījums. Kungs! Ķēniņ, kas kronēts ar ērkšķu kroni! Vadi arī mūs Tavā karagājienā kā Tavu laupījumu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

251

5. septembris Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! Jesajas 55:1 Vai mēs pareizi dzirdam? Kā te ir sacīts? «Pērciet bez maksas, par velti!» Vai tad kaut kas ir par velti? Ir tāds teiciens: «Par velti var tikai nāvi dabūt» Un tagad šeit stāv rakstīts, ka varot kaut ko dabūt par velti. Ko tad? Taču ne to, ko izdala par brīvu reklāmas nolūkos. Bet gan visdārgāko, pēc kā mēs visi - varbūt nemaz to īsti nemanīdami - meklējam: kas remdina mūsu sirds izsalkumu un dvēseles slāpes pēc dzīvības. Pasaule uz katra stūra un visās malās sola, ka tā apmierināšot mūsu degošās ilgas pēc patiesas dzīves. Bet tīri dabīgi - par to ir jāmaksā! Beidzot mēs jūtamies pievilti un apkrāpti un tad liekas: «Tev būtu vajadzējis vēl vairāk līdzekļu!» Un tā ģeķīgais cilvēks skraida pa pasauli un domā; «Kad tik man būtu labi daudz naudas, tad gan varētu atrast īsto dzīvi!» Un pasaule bieži vislielākos mēslus pārdod par visdārgāko naudu. Pravietim Jesajam ir kāds vārds, kas varētu būt rakstīts šodienai: «Nešķīsts cilvēks runā nešķīstas lietas..., tā izsalkušām dvēselēm liekot vēl vairāk izsalkt...» Kas ir ieguvis tādu nojausmu par pasaules pievilkšanas spēku, tam aizraujas vai elpa. Augšāmceltais Kungs Jēzus stājas pasaulē un sauc izsalkušajām un izslāpušajām dvēselēm: «Pērciet par velti īsto dzīvi!» Par velti! Visdārgāko! Tas ir tā, kā reiz teica kāds jauns cilvēks: «Es vienkārši nespēju dzīvot bez Viņa!» Kungs! Tu esi Dzīvība! Tu mūs bagātīgi atspirdzini un remdē mūsu sirds slāpes! Paldies Tev par to! Āmen.

252

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

6. septembris Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs. Jesajas 61:10 Jā, to apliecina cilvēki, kas tic Kungam Jēzum. Kas Viņu nepazīst, tam šī valoda liekas savāda. Bet kurš reiz svētā Dieva priekšā ir stāvējis visā savā necienībā kā skrandains ubags un tad ticībā juties ietērpts Viņa žēlastībā un Jēzus piedošanā, tas to saprot. Tas slavēs: «Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs.» «Pestīšanas drēbes.» Oficiālās pieņemšanās ir vajadzīga fraka. Bez frakas zālē nedrīkst ieiet. Un Dieva priekša drīkst ierasties un parādīties tikai glābšanas drēbēs. Tērpti Jēzus taisnībā - vienīgi tā mēs varam patikt Dievam. «Pestīšanas drēbes.» Tas nozīmē ko vairāk. Tās ir «drēbes ar iedarbību». Sengrieķu teika stāsta par varoņa Herkulesa nāvi. Kāds ienaidnieks viņam iedāvināja skaistu, bet saindētu tērpu. Upursvētkos Her-kuless to uzvilka. Tiklīdz tas bija izdarīts, tā inde sāka dedzināt ādu. Viņš gribēja to noraut. Bet tas viņam neizdevās. Tērps sadedzināja varoni. «Drēbes ar iedarbību!» Līdzīgi ir arī ar glābšanas drēbēm. Tās dedzina mūsu veco, ļauno būtni. Tās kožas aizvien dziļāk mūsu dabā, vairāk un vairāk nonāvējot mūsu bezdievīgo būtību, lai mūsos atklātos jaunā dzīvība Jēzū Kristū. Tā Jēzus žēlastība rada jaunu cilvēku. Bet, ja mēs ar to gribētu lielīties, tad mēs drīz pazaudētu «pestīšanas drēbes» un atkal apģērbtu savas paštaisnības skrandas. Caur Tavu Asins Spēku, Kungs, atbrīvo mani pilnīgi no grēka un no posta. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

253

7. septembris «Pļauja ir jau pāri, beigusies arī augļu ievākšana, bet glābšanu mēs neieguvām!» Jeremijas 8:20 Cik aizkustinošas ir šis žēlabas! Tā varbūt klusībā izmisis raud kāds slimnieks, kas mēnesi pēc mēneša cer uz izveseļošanos. Tā nopūšas dažs labs, kas nonācis grūtos spaidīgos apstākļos un neredz izeju. Tā sūdzējās arī Vecās Derības Dieva tauta, kad to samina nežēlīgi ienaidnieki. Kam tad neaizkustina sirdi tādas izmisušas žēlabas! Pravietis Jeremija, kas tās izsaka, tūlīt sekojošos vārdos turpina: «No visas sirds es vaimanāju, ka mana tauta ir tik samaitāta.» Tikai vienu Vienīgo tas neaizkustina - dzīvo Dievu. Tas ir vissmagākais šajā Bībeles nodaļā, ka Dievs uz visu to atbild: «Mani jūsu žēlabas neaizkustina!» Kā tas iespējams? Vai tad Dievs ir tik cietsirdīgs? Dievs paskaidro, kādēļ Viņu šīs aizgrābjošās žēlabas neskar: žēlojošies grib tikai palīdzību. Pašu Palīgu tie negrib. Tā ir visas pasaules nelaime. Varbūt tā ir arī mūsu dzīves nelaime: mēs gribam palīdzību, palīdzību iekšējās un ārējās vajadzībās. Bet Palīgu, ko Dievs ir pasaulei dāvinājis - Pestītāju un Glābēju Kungu Jēzu Kristu - negribam, Viņam mēs aizslēdzam savu sirdi. Tad stājas spēkā cits pravieša Jeremijas vārds: «Tev būs piedzīvot un samanīt, kādas žēlabas un sirdssāpes ir atstāt Kungu, tavu Dievu.» Tāpēc vispirms raudzīsimies nevis pēc palīdzības, bet pēc Palīga! Viņš gaida uz to, lai taptu mūsu Palīgs. Kungs! Tu mums esi nepieciešams! Ļauj mums Tevi atrast! Āmen.

254

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

8. septembris Vai var nēģeris mainīt savu ādas krāsu, un vai pardelis var pārveidot savas ādas raibumus? Tad arī jūs varētu labu darīt, jūs, kas esat pieraduši pie jauniem darbiem. Jeremijas 13:23 Vai mēs jau zinājām, ka tādas patiesības stāv rakstītas Bībelē? Vairums cilvēku taču ir pārliecināti, ka Bībele sakot, lai dara labu un ka ir diezgan, ja cenšas palikt labāks. Un te stāv tāds satraucošs teikums, ka mēs paši no sevis nepavisam nespējam laboties un izmainīties. Nēģeris pie vislabākās gribas nespēj mainīt savu ādas krāsu. Un arī pardelis nevar pārveidot savas ādas raibumus. «Tāpat» - saka šis Dieva Vārds - «arī mēs nespējam sevi izmainīt.» Vai tiešām tā tas ir? Gan jau mēs visi būsim mēģinājuši kļūt citādi. Mūsu dzīves cels ir nosēts ar labiem nodomiem, kas nav izdevušies. Mēs esam «nēģeri, kas nevar mainīt savu ādas krāsu». Mēs esam cilvēki, kas nespēj izmainīties. Taču - un tā ir šīs vēsts otrā puse - mūs var izmainīt Dievs. Viņš ir licis savam Dēlam mirt pie krusta, lai līdz ar Jēzu nomirtu mūsu vecā būtība. Dievs mums ir dāvinājis Svēto Garu, lai Tas mūs pārvērstu no pašiem mūsu būtnes dziļumiem. Jēzus nav sacījis «tev sevi jāizmaina», bet «jums jāpiedzimst no jauna». Jēzus nesaka «tev sevi jāpadara citādu», bet «redzi ES visu daru jaunu». Reiz biju gandrīz nolēmēts no išiasa sāpēm. Gāju salīcis un nevarēju sev nekā palīdzēt. Tad aizbraucu dziedināties uz Bad Oeynhausenu. Man vajadzēja tikai mierīgi iegremdēti dziedinošajā ūdenī un - es kļuvu vesels. Tā drīkst darīt arī tie, kas atskārtusi: «manai dzīvei jākļūst citādai». Tad tikai atliek pavisam atdoties Tam, kas visu dara jaunu. Kungs! Dziedini Tu mani, tad tapšu dziedināts! Āmen

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

255

9. septembris Tā saka tas Kungs: «Piesauc Mani, tad Es... tev atklāšu lielas un brīnišķas lietas, kas tev nebija zināmas.» Jeremijas 33:3 Pie šī vārda mūsu uzmanība pieaug - kas tās ir par «lielām un brīnišķām lietām»? Nevilšus te prātā ienāk milzīgi pasaules apvērsumi, varenas katastrofas vai nedzirdēta tehniskā attīstība: kā novērst karu; kā cilvēkiem sasniegt tālas zvaigznes jeb kā pasaulē beidzot novērst badu. «Lielas un brīnišķas lietas»? Ko ar to būtu domājis mūsu Kungs? Lasīsim pravieša Jeremijas grāmatā nedaudz tālāk, tad mums atdarīsies šis vārds. Un radīsies izbrīna. Proti, te ir pateikts, par ko iet runa: «Es gribu tiem piedot viņu noziegumus, ar kuriem tie pret mani apgrēkojušies.» Grēku piedošana! Lūk, kas ir domāts ar apzīmējumu «lielas un brīnišķas lietas». Daudziem cilvēkiem tas izraisīs tikai smaidu un plecu paraustīšanu. «Grēku piedošana?! Un tas lai būtu kas liels un brīnišķs?!» Jā, tā saka Kungs. Tas, kas grēku piedošanu ir piedzīvojis savā sirdsapziņā, aptver, cik tā ir liela un brīnišķa. Mūsu grēki ir kā baismīga īstenība, ko nespējam no sevis nokratīt. Un arī Dievs tos nevar vienkārši noņemt. To Tam aizliedz Viņa taisnība. Tas var notikt tikai «caur piedošanu taisnībā». Mūsu pārkāpumi prasa tiesu un sodu. Un te ir «lielā un brīnišķā lieta» - Dievs ir devis savu Dēlu par Vietnieku un Galvinieku, kas mūsu vietā samaksā un izcieš sodu. Kungs, atver mums acis grēku piedošanas brīnumam un liec arī man to piedzīvot! Āmen.

256

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

10. septembris Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai labāk ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem! Jeremijas raudu dziesmas 3:39 Pasaulē ir briesmīgi daudz trokšņu - lidmašīnas, automobili, suni, radio - visi trokšņo. Mūsu teksta vārds runā par troksni, kas neskan līdzi šim fonam, bet kurš pasauli saindē vairāk par visiem citiem trokšņiem: «Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo?» Cik labi mūs pazīst Bībele! Patiesībā pasaule ir pārpildīta ar cilvēku kurnēšanu vienam pret otru. Uz to Bībelei ir brīnišķīgs priekšlikums: «Kā būtu, ja katrs sāktu kurnēt pats pret saviem grēkiem?» Pravietim ir skaidrs, ka šis priekšlikums negūs lielu piekrišanu. Tādēļ viņš par savstarpēju kurnēšanu runā daudzskaitlī: «Ļaudis.» «Ko tad ļaudis tik daudz sūdzas (kurn)!» («Warum murren die Leute!») Kurnēšana aizvien notiek kolektīvi: vecā paaudze sūdzas pārjauno un otrādi; krāsainie sūdzas par baltajiem un otrādi; darba devēji sūdzas par strādniekiem un otrādi, īrnieki un namsaimnieki savstarpēji arī kurn. Ļaudis vienmēr kurn barā. «Lai labāk ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!» Te vairs nav runa par ļaudīm, bet par «ikkatru». Tas ir ļoti vientuļš spriedums un peldēšana pret straumi, ja kāds saka: «Es, es esmu grēkojis.» Bet svētīgi mēs esam, ja tā sakām! Tad Dievs nostājas mūsu pusē, Jo Viņš Jēzū pieņem grēciniekus, kas gatavi nožēlot grēkus. Kungs, radi man baļķi mana paša aci, lai es mitētos vilkt skabargas no citu acīm! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

257

11. septembris «Bet tiem, kuru sirds pieder un kuru cels kalpo šausmīgajiem elkiem un to negantībām, Es uzlikšu viņu grēkus uz viņu galvām,» saka Dievs tas Kungs. Ecēhiēla 11:21 Ja mēs piederam pie ļaudīm, kas Dievu neņem nopietni, tad šis vārds mūs ved pie sajēgas. Cik bargi te runā Dievs! «Es grēciniekiem uzlikšu viņu grēkus uz viņu galvām!» Ja pie mums kāds sāk runāt pr veciem grēkiem, tad tūlīt jādzird: «Liec taču mierā tās vecās lietas!» Mēs gribam noliegt mūsu grēkus. Mēs gribam, lai tiem pāraugtu zāle. «Liec taču mierā tās vecās lietas!» Mūsu teksta vārds saka: vecās lietas nav aizmigušas! Tās ceļas augšā! Un par to rūpējas Dievs pats. «Es grēciniekiem uzlikšu grēkus uz viņu galvām.» Ja mūsu grēki piecelsies, tad tas būs ļoti sāpīgi. Runājot mūsu teksta vārda līdzībā,- tie mums vēl darīs spēcīgas galvas sāpes. Tas, ko mēs esam uzskatījuši varbūt par vieglu un nenozīmīgu grēku, var mūs ļoti mocīt. Kādā lielā sanāksmē tika teikts: «Modernais cilvēks ar vārdu 'grēks' nekā nevar iesākt» Nu šis «modernais cilvēks» vispār vairs netiks pie vārda, kad Dievs uzliks viņa grēkus uz viņa galvas. Tad viņa grēki iesāks kaut ko darīt ar viņu. Tas ir briesmīgi! Ko lai mēs darām? Ir kāds brīnišķīgs ceļš: negaidīsim, kamēr Dievs mums liek mūsu grēkus uz galvām! Ņemsim tos nopietni un nometīsim... kur? grēcinieku Glābējam pie kājām, kas par mūsu grēkiem ir miris pie krusta. Jēzus krusta pakājē mūsu grēki tiek izdeldēti, izsvītroti, piedoti. Kungs! Tiesa mani tagad, mana žēlastības laika. Āmen.

258

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

12. septembris «Tad visa pasaule atzīs, ka Es, tas Kungs, izvilku savu zobenu no makstīm un ka tas tur vairs neatgriezīsies atpakaļ.» Ecēhiēla 21:10 Biedējošs Vārds! Un tas pavisam samulsina, kad kļūst skaidrs: te neizsaka kāds fanātisks pravietis savas domas par Dievu! Nē! Te runā Dievs pats: «Es, tas Kungs!» Šis Vārds runā par Dieva nepielūdzamību. Jā, Viņš ir nepielūdzams ienaidnieks visam «miesīgajam». Ar «miesu» Bībele apzīmē cilvēka dabisko nesalauzto būtību. Šī miesīgā būtība var izpausties daudz veidos: rupjā grēka kalpībā un mežonīgās kaislībās tāpat arī izkoptā paštaisnībā un slepenā augstprātībā. Tā parādās mūsu ikdienas rīcībā, kur paša «es» nostādīts visa centrā un savam garastāvoklim ir ļauta brīva vaļa. Tā izpaužas kā saltā cietsirdībā, tā arī labdarībā, kur tiek meklēts tikai paša gods. Un tas viss var būt pat ļoti kristīgi nosegts un izgreznots. Lai kā tas arī nebūtu - no dabas mēs esam «miesīgi noskaņoti». Vēstulē romiešiem sacīts: «Miesas tieksme ir naidā ar Dievu... miesas cilvēki nevar patikt Dievam.» Dievs ir miesīgās būtības nepielūdzams ienaidnieks. Viņš grib to nonāvēt, saka mūsu teksta vārds. «Un visa miesa atzīs, ka Es, tas Kungs, savu zobenu no makstīm esmu izvilcis, tas vairs netaps iebāzts.» (Vecais tulkojums.) Ja gribam piederēt Dievam, tad arī mums tā jānonāvē. Vai mēs to gribam? Bībele rāda ceļu: nodot sevi līdz ar Jēzu krustā sist. Nodod sevi līdz ar Viņu nāvē un ļaut, lai Svētais Gars mūs vada jaunā dzīvē. «Gara tieksme ved uz dzīvību un mieru.» Mīlestība, Tu, kas mirusi par mums! Liec mums krustā mirt ar Tevi, lai mēs varētu mantot Tavu Valstību! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

259

13. septembris «Tāpēc lūk, Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu.» Hozejas 2:16 «Tāpēc» ir visskaistākais šajā vārdā. Tieši pirms tā ir teikts: ««Mani viņa pilnīgi aizmirst!» - saka tas Kungs.» «Viņa» ir domāta Israēla tauta, kas tiek uzlūkota un uzrunāta kā neuzticīga sieva. ««Mani viņa pilnīgi aizmirst!» - saka tas Kungs.» Tagad būtu sagaidāmi nopietni nosodījuma vardi, sods un dusmas. Bet ko saka sadusmotais Kungs? «Tāpēc, lūk, Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu.» Tā ir dievišķa loģika! Mēs pazīstam tikai cilvēcīgo loģiku: kas ļaunu dara, tas tiek sodīts. Dievam tas ir citādi, kopš Jēzus uz sevi ir ņēmis mūsu sodu. Tāpēc, ka esam ļauni, ka esam atstājuši savu īsto Kungu, tāpēc, ka esam meklējuši palīgu un iepriecu tur, kur tie nav atrodami, tāpēc, ka mūsu sirds ir ļauna un apcietināta, tāpēc tas Kungs grib mūs vilināt un runāt laipni ar mums. Te mums ir viss Evaņģēlijs. Rakstu mācītāji un farizeji - tā stāsta Jaunā Derība - izbrīnījās, ka Jēzus tik tuvu noliecās pie pazudušajiem ļaudīm: «Šis pieņem grēciniekus un ēd ar tiem!» viņi teica pa daļai izbrīnā, pa daļai pārmetumā. Uz to Jēzus viņiem atbildēja ar līdzību par avju ganu, kas nepamet noklīdušo avi, bet meklē to, līdz atrod. Varbūt šī Vēsts mums nemaz neliekas tik brīnišķa. Bet, ja reiz izbīsimies par sevi pašiem un par Dieva svētumu, tad kļūsim priecīgi, ka Dievs negrib mūsu bojā eju - ko būtu pelnījuši -, bet Viņš mūs vilina un meklē un sola žēlastību Jēzū Kristu. Kungs! Aicini mūs, lai mēs sekojam Tavam vilinājumam! Āmen.

260

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

14. septembris Bet es noraugos uz to Kungu… Michas 7:7 Naida un izsmiekla kāds neticīgais jautajā Jēzus māceklim: «Tad jūs gribat būt labāks nekā citi?!» Viņš atbildēja: «Nevis labāks, bet citāds!» Šī «citādība» izpaužas arī mūsu īsajā teksta vārdā. Iepriekšējos pantos pravietis satricinoši rāda, ka pasaulē bez Dieva sabrūk kārtība un zūd uzticība: «Neviens lai neuzticas savam tuvākam, neviens lai nepaļaujas uz savu draugu!... Jo dēls nicina un nopaļā tēvu, meita uzstājas pret māti...» Un tad sacīts: «Bet es...» Šis «Bet es...» nāk Bībelē priekšā ļoti bieži, «...mani izsmej. Bet es lūdzu.» Dāvids slavē: «Bet es nāku Tavā namā, cerēdams uz Tavu lielo žēlastību...» Pirms tam sacīts: «Tas Kungs ienīst viltus darītājus.» Un tad: «Bet es...» Pārsteidzoši, cik bieži mēs dzirdam šo «Bet es...» no Bībeles vīru un sievu mutēm. «Bet es skatīšu Tavu vaigu taisnībā.» «Bet es dziedāšu par Tavu spēku.» «Bet es» Vai tas neskan ļoti augstprātīgi? Cik bieži dzirdam kliedzienus: «Šis kristiešu farizejiskums! Šī augstprātība!» Būtu augstprātība, ja kaut reizi atskanētu: «Bet es esmu labāks.» Tā nav teikts nekur. Arvien un visur ir tikai viena šī vārda kopnoskaņa, kas izsakās: «Bet es raudzīšos uz to Kungu.» Lai slavēts Kungs! Viņa pazinēji ir citādi. Šis «Bet es...» nav augstprātība, bet aizvien jauns Dieva bērna ticības solis tuvāk Viņam. Kungs! Bet es gribu raudzīties uz Tevi, kas Tu esi mans Glābējs un Kungs. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

261

15. septembris Jo akmeni sienas kliegs. Habakuka 2:11 Kāda dīvaina grāmata ir Bībele! Tā mums saka: pasaulē ir skaļi trokšņi, ko mūsu ausis nedzird. Bet tos sadzird Dieva auss. Akmeni kliedz?! Kurš kādreiz ir dzirdējis akmeņus kliedzam! Dievs - tā saka pravietis - dzird akmeņus kliedzam mājās, kurās ir iemūrēta netaisnība. Mūsdienās daudz būvējas. Vai arī šajās jaunceltnēs nav kliedzošu akmeņu un betona bloku, kas nopūšas? Bībele prot pastāstīt par tādām dīvainām balsīm. Ījabs runā par to, ka «viņa zeme kliedz un viņas vagas raud». Kliedzoša zeme un raudošas vagas? «Jā»,- saka Ījabs,- «tādas skaņas sadzird Dievs tur, kur zemi ir aptraipījuši augļotāji un cilvēku negantās nešķīstības.» Nedzīvas lietas var liecināt pret mums. Var kliegt naudas maks, kurā ir negodīgi iegūti līdzekļi. Un tiesas dokumenti, kuros ierakstīti mūsu meli, var nopūsties pret mums uz Dievu. Cik daudzas šķietami mēmas un nedzīvas lietas apsūdz mūs?! Aizņemtas grāmatas, kuras mēs paturam. Istaba, kura redzēja sliktas lietas! Jā, arī sen izžuvušas asinis brēc. Dievs saka Kainam: «Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes.» Ir tikai Viens, kas var apklusināt šo kliegšanu: Jēzus Kristus Asinis, kas izlietas Golgātā, Tās vienmēr sauc pēc žēlastības mūsu labā. Kāds ķēnišķīgs sauciens! Kungs! Liec mums iznākt gaismā un pie Tevis atrast žēlastību. Āmen.

262

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

16. septembris Un daudz ļaužu no Galilejas, no Dekapoles, no Jeruzalemes, no Jūdejas un no viņpus Jardānas gāja Viņam pakaļ. Mateja 4:25 Kāds liels piesaistošs spēks ir Jēzum! Kā pazemīgs ceļojošs sludinātājs Viņš pārstaigā zemi. Un ap Viņu pulcējas tauta. Cik neskaitāmas reizes stiprāks kļūst Viņa piesaistošais spēks, kopš Viņš ir miris pie krusta: «Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku!» No Viņa ir jāļaujas piesaistīties katram, kas aptvēris visas pasaules un savas sirds visnospiedošāko vajadzību: Vaina! Vaina Dieva priekšā! Un cik varens ir Augšāmceltā Glābēja piesaistošais spēks! Kurš ir jutis nāves dvesmu - atļaušos vēl tiešāku apzīmējumu - līķu smaku plūstam pār pasauli, tam ar prieku ir jāsteidzas pie Tā, Kas godības pilns ir uzcēlies no kapa un sauc pasaulē: «Es esmu Dzīvība! Kas tic Man, nemirs nemūžam!» Jēzus piesaistošais spēks sevišķi plašs ir kļuvis pēc tam, kad Viņš ir paaugstināts pie Tēva labās rokas. Darbā ir iesaistījies Svētais Gars, iegūstot cilvēkus siržu Iekarotājam! Nevaru aizmirst kāda veca zemnieka stāstu Virtembergā. Viņš liecināja, ka jaunībā vairījies no Jēzus. Bet «Viņa piesaistība bija stipra.» Un tad viņš pajautājis kādam brālim: «Saki, Jēkab, vai tu arī esi manījis Glābēja piesaistību?» Un tas piekrītoši pamājis: «Esmu manījis un man Viņam jāseko.» Mūsu dzīves dziļais nemiers ir Debesu Tēva gribēšana mūs piesaistīt savam Dēlam Jēzum. Tādēļ, ka Tēvs negrib, lai mēs iztvīkusi nonīktu. «Dievs grib, lai visiem cilvēkiem taptu palīdzēts.» Kungs! Piedod mums mūsu pretošanos! Uzvari to mūsos! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

263

17. septembris Kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši. Mateja 6:16 Kaut mēs nepārprastu Kungu Jēzu! Viņš mums te neieteic kristietību, kas bezrūpīgi «visu dara līdzi» pasaulei, ko vien tā piesola un vēl ar līdzjūtību noraugās uz «pārspīlētajiem» Jēzus mācekļiem, kas ir norūpējušies par savas dvēseles glābšanu un tādēļ nepeld raibiem karodziņiem izrotātajos laicīgo izpriecu kuģos. Nē! Nē! Tādai bezrūpīgai kristietībai mūsu Kungs nav teicis šo vārdu. Viņš runā tieši par tādiem ļaudīm, kas sekošanu Jēzum ņem nopietni un tādēļ izvairās no tā, kas patīk pasaulei. Kungs to sauc par «gavēšanu». Un te tomēr derētu pat bezrūpīgajiem kristiešiem padomāt, cik pašsaprotami tas Kungs runā par «gavēšanu». Tātad Kungs runā uz tiem cilvēkiem, kuri to saprot. Viņš saka: tas ir pareizi, ka jūs to ņemat tik nopietni un kopsakarā ar savu mūžīgo glābšanu. Bet to darot, bēdīgi nenokariet galvas. Saīguši Jēzus mācekļi! Tā ir pati par sevi pretruna. Vai nu mēs esam Jēzus mācekļi un dziedam «projām, skumju gari, Jēzu, Tu gan vari mani priecināt» vai arī paliekam saīguši. Tādā gadījumā mēs vēl neko neesam pamanījuši no tās brīnišķās žēlastības, kas mums ir atspīdējusi Jēzū Kristū. Protams! Jēzus mācekļiem ir jāiet cauri tādiem uzbrukumiem, par kuriem pasaulei nav ne jausmas. Un viņos ikdienas notiek vecās dabas miršana. Bet cik grūti mums tas nākas, to sacīsim tikai savam Kungam. Pasaulei pie mums ir jāredz, cik laimīgus un svētīgus Jēzus dara savus ļaudis. Tādus Viņš mūs grib redzēt! Kungs! Pārveido mūs uz labo! Āmen.

264

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

18. septembris Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību. Mateja 7:28 «Ļaudis izbrīnījās»? Līdz ar Jēzu pie mums ir atnācis kaut kas apžilbinoši jauns. Jaunajā Derībā trīsdesmit piecas reizes ir teikts, ka ļaudis «izbrīnījās», kad tie nāca saskarsmē ar Jēzu. Luters to atkārtoti ir pārtulkojis ar «viņi izbrīnījās». Bet grieķu tekstā te ir vārdi, kas izsaka apmulsumu, apjukumu, aptveršanas nepietiekamību. («Fassungslosigkeit»). Kad Jēzus beidza savu kalna runu, viņi «izbrīnījās», «jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji». Cilvēki izbrīnījās, kad Viņš izdzina dēmonus. Viņš paradīja, ka ir stiprāks par elles varām. Reiz tumsā naktī mācekli bija jūrā - vētrā un briesmās, un Viņš nāca pie tiem pāri viļņiem. Mēs saprotam, ka viņi pārbijās un izbrīnījās. Kā cilvēki izbrīnījās, kad Viņš teica vārdus: «Tev tavi grēki piedoti!» Kā viņi izbrīnījās, kad Jēzum mirstot, saule zaudēja savu spožumu. Un viņi izbrīnījās, kad Lieldienu rītā atrada kapu tukšu un izdzirdēja no eņģeļa mutes: «Viņš ir augšāmcēlies!» Un tagad paraudzīsimies uz mūsu šodienas kristietību! Te nav ne vēsts no šīs izbrīnās. Es baidos, ka mēs Jēzu vēl ne tuvu nepazīstam. Grieķu traģēdijā «Antigone», ko Sofokls sarakstījis apmēram 450 gadus pirms Kristus dzimšanas, ķēniņš Kreons saka: «Mani piemeklējis nežēlīgs liktenis.» Tās ir pasaulīgas izbailes! Bailes jeb apjukums Jēzus priekšā ir citāds. Pāri visam tas ir prieka pilns, tādēļ, ka Jēzū mums, nabaga cilvēkiem, ir ataususi visa Dieva glābšana. Kas to var aptvert?! Kungs! Palīdzi mums Tava pilnīgajā glābšana! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

265

19. septembris Un, kad Viņš iejāja Jeruzalemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: «Kas tas tāds?» Mateja 21:10 Jā, tas ir lielais jautājums: «Kas Viņš ir?» Kad mēs to jautājam, tad atskan balsu murdoņa: «Viņš bija cilvēks, kā mēs visi!» - «Viņš bija priekšzīmīgs cilvēks!» - «Ar savu pazemības mācību Viņš ir rietumzemju nelaime! - «Viņš ir reliģiozs ģēnijs, kas atklājis Dieva Tēva mīlestību!» - «Viņš ir patiesa cilvēka pirmparaugs!» - «Viņš ir...!» - «Viņš ir...!» Tā varētu pazaudēt drosmi un Jēzu izsvītrot no savas dzīves. Bet ir kāds brīnumains, nemieru rosinošs Vārds par Viņu, kas paceļas kā aizsprosts, kā brīdinājuma zīme tajā ceļā, kurā mēs vēlētos novērsties no Viņa: «Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu. Mūžīgā dzīvība! Dzīvība no Dieva, pēc kuras slāpst mūsu dvēsele! Dzīvība, kuru nespēj nogalināt nekāda nāve - un viss atkarīgs no tā, ko mēs atbildam uz jautājumu: «Kas tas tāds?» Ir tā, itkā no miglas mūsu priekšā iznirtu kāds Vīrs, kuru sākumā pazīst tikai neskaidri. Viņš jāj uz neievērojama ēzeļa un tomēr ir majestātiskuma apņemts. Arvien vairāk Viņš izdalās no miglas: tagad mēs ieraugam, ka Viņš ir bāls un asiņains kā notiesāts noziedznieks. Un tomēr Viņu apmirdz Debess spožums. «Kas tas tāds?» Tā bija svēta stunda, kad Pēteris Viņu pazina un sacīja: «Tu esi Kristus, dzīva Dieva Dēls.» Un Jēzus viņam atbildēja: «Miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs.» Kungs! Dod mums gaismu! No tā tik daudz ir atkarīgs! Āmen.

266

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

20. septembris ...un Jēzus uzlika tam rokas. Marka 8:23 Kāds mans draugs bieži cieš no smagam galvas sāpēm. Reiz viņš ieraudzīja gleznu, kurā gleznotājs Vilhelms Steinhauzens (Wilhelm Steinhausen) attēlojis mūsu teksta notikumu. Tajā redzams akls vīrs. Viņš abas rokas pacēlis augšup, kā kareivis, kas padodas gūstā. Viņš sevi pilnīgi ieliek Jēzus rokās. Mākslinieks aizkustinoši attēlojis aklā seju: tajā atspoguļojās visas viņa dzīves vilšanās un mokas. Un uz šīs nabaga izmocītās galvas tagad guļ Kunga Jēzus roka. Šī roku uzlikšana izteic bezgalīgu apžēlošanos, neizteicamu mīlestību un bagātu iepriecu. Mans draugs gleznu ir piestiprinājis pie sienas iepretim savai gultai. Katru rītu kā pirmo viņš redz Glābēja roku uz nelaimīgā galvas! Mans draugs saka: «Tāpat dzīvais Kungs Jēzus dara arī ar mani. Viņš uzliek roku uz manas sāpošās pieres un saka man kā kādreiz Pāvilam: «Tev pietiek ar manu žēlastību; jo mans spēks nespēkā varens parādās. Es jūtu Viņa roku, kas manis dēļ pie krusta ir caururbta. Un Viņš mani iedrošina: «Nebīsties! Jo Es esmu tevi izglābis! Es esmu tevi saucis pie tava vārda. Tu esi mans.» Viņš liek savu roku uz manis un apliecina: «Es esmu nācis, lai tev būtu dzīvība un visa pārpilnība.» Viņš atņem katru izmisumu manai sirdij, sacīdams: «Nebīsties! Tici vien!» Lai arī pie mums piepildītos dziesmā ietvertā lūgsna: «Ak Kungs Jēzu, Tavs pieskāriens / Nes sirdī lielu mieru mums...» Kungs! Mēs pateicamies Tev, ka Tu tik žēlsirdīgi par savējiem rūpējies! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

267

21. septembris ...tas aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts. Marka 10:22 Cilvēks, kuram Jēzus nespēja sniegt iepriecu! Kungs Jēzus taču ir lielais Iepriecinātājs. Jairum, kad tas saņēma ziņu par sava bērna nāvi, Viņš saka: «Tici vien!» Un tas sekoja. Grēciniecei, kas savas neizdevušās dzīves postu izraudāja pie Viņa kājām, Viņš sacīja: «Tev tavi grēki piedoti.» Kāda ieprieca! Un cik ķēnišķīgi Viņš iepriecināja krustā sisto slepkavu savā šausminošajā nāves stundā. Līdz šodienai neskaitāmi ļaudis slavē un pateicas par iepriecu, ko tie saņēmuši no sava Glābēja. Bet te ir viens, kas aiziet no Jēzus bez iepriecas. Satriecošs skats lēnām attālinās jauns vīrietis. Ar nopietnu jautājumu viņš bija atnācis pie Jēzus. Saruna beidzas ar Jēzus uzaicinājumu: «Staigā Man pakaļ!» Tieši tāpat, kā Viņš bija aicinājis Pēteri no viņa zvejas laivām un Mateju no viņa netīrajiem naudas darījumiem. Tie bija Viņam sekojuši. Šis jaunais vīrietis noraidīja Jēzus aicinājumu, sekot. Ar to saruna beidzās. Vairs neatskanēja neviens vārds. Jaunais vīrietis bēdīgs aizgāja. Viņš nojauta, ka ir noraidījis lielu savas dzīves izdevību. Tā viņš aiziet. Jēzus noskatās viņam pakaļ - un apbēdinātajam nesaka nevienu vienīgu iepriecas vārdu. Jēzus mūs var iepriecināt tikai tad, ja mēs paši vēlamies Viņu. Nav nevienas iepriecas ārpus Viņa. Dzīvot bez Viņa, nozīmē būt mūžam neiepriecinātiem ļaudīm. Staigājot ar Viņu, mēs piedzīvojam: «Viņš ir Gaisma, Ieprieca un Žēlastība...» Mēs Tev pateicamies, Kungs, ka Tu līdz ar sevi mums dāvini visu. Āmen.

268

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

22. septembris Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām, un sacīja: «Vai šis nav Jāzepa dēls?» Lūkas 4:22 Sirds slimnieks zin, cik bīstama viņa slimajai sirdij var būt pēkšņa gaisa spiediena maina. Bet vai mēs zinām, ka tāda «laika maiņa» var būt arī sirdīs un tā ir bīstama visai mūsu dzīvei - laikā un mūžībā? Par tādu laika maiņu sirdīs ir runāts arī šeit: Jēzus bija nācis no Nācaretes, kur Viņš pavadīja savu jaunību. Tas bija liels satraukums. Nepazīstamais jaunais vīrietis bija kļuvis ļoti slavens. Nav nekāds brīnums, ka draudzes nams sabatā bija pārpildīts. Katrs vēlējās dzirdēt Jēzu. Un cik ķēnišķīgi Viņš runāja: «Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā...» Laužu pulks klausījās kā apburts. Katrs sajuta sevī, kā viņu saistīja viņa daba, kaislības, grēki, kā viņu sagūstītu turēja velns. Vai tad patiešām varēja būt tāda brīvība? Vai tas vīrs, tur, priekšā, patiešām bija saistīto Glābējs? Daudz netrūka, un dažs labs būtu sācis Viņam ticēt Bet te - Jēzus runas laikā - izraisījās šaubas: «Ko Viņš tur runā? Kas Viņš tāds ir? Mēs Viņu pazīstam - Viņš ir tikai namdara Jāzepa dēls! Neļausim taču sevi apcelt par muļķiem!» Laika maiņa sirdīs! Tieši tāpat notiek arī šodien, ja kādu Svētais Gars aicina pie Jēzus. Tad uzreiz saslejas vecā daba: «Es negribu kļūt par Jēzus īpašumu! Nē! Es negribu!» Un tad tik ļoti tuvu mūžīgās dzīvības vārtiem sirds izdara liktenīgu novēršanos... Kungs! Palīdzi mums izlauzties cauri visiem šķēršļiem, līdz piederam Tev pilnīgi! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

269

23. septembris Arī ļaunie gari daudzus atstāja, kliegdami un saukdami: «Tu esi Dieva Dēls!» Bet Viņš tos apsauca un neļāva runāt, jo tie zināja, ka Viņš ir Kristus. Lūkas 4:41 Primitīvam prātam liekas, ka Jēzus droši vien ir uzņēmies ciņu ar neticīgiem, citādi ticīgiem un bezdievjiem. Kas tā domā, tās dziļi maldās. Jēzus, Dieva Dēls, protams, ir lielais Cīnītājs. Bet Viņš nekad necīnās pret cilvēku, bet vienmēr par cilvēku. Viņš cīnās par cilvēkiem, kuri ir dēmonisku spēku varā. Viņš cīnās par cilvēkiem, kuri savā melīgumā, netiklībā, strīdīgumā, kaislībās un mantkārībā ir brīvprātīgi velna kalpi. Par šādiem cilvēkiem cīnās Dieva Dēls. Viņš cīnās - iespējams, ka mēs to būsim aptvēruši - par mums! Mūsu dēļ Dieva Dēls kļuva par cilvēku un piedzima Betlēmē. Mūsu dēļ Viņš cīnījās lielās sirds izbailēs Ģetzemanes dārzā. Mūsu dēļ Viņš tika pienaglots pie krusta, Golgātā. Mūsu dēļ Viņš augšāmcēlās no mirušajiem. Un mūsu dēļ Viņš sūtīja pasaulē savu Svēto Garu. Mūsu Evaņģēlija vārds ir ar ļoti dziļu zemtekstu. Tas var būt arī aizklāts un neizprotams. Bet mēs drīkstam to saprast: Jēzus cīnās mūsu dēļ, lai mūs atsvabinātu no tumsības varas, lai mēs kļūtu dzīvā Dieva brīvi bērni. Vai mēs šajā cīņā paši esam pavisam nevarīgi? Nē! Ļaudis nāca pie Jēzus. Spiedās pie Viņa. Piesauca Viņu. Tā varam rīkoties arī mēs. Kungs! Mēs ilgojamies pēc brīvības, ko sniegt vari vienīgi Tu. Āmen.

270

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

24. septembris Kāds no Viņa mācekļiem sacīja uz Viņu: «Kungs, māci mums Dievu lūgt.» Lūkas 11:1 Mēs nedrīkstam šo, lūgumu saprast pārāk viegli. Reiz kāds man teica: «Žēl, ka jaunībā skolā neiemācījos angļu valodu. Tā man tagad pietrūkst ārzemju ceļojumos. Bet - tieku galā arī bez tās!» Tā nav saprotama mācekļu lūgšana. «Būtu jau skaisti, ja varētu lūgt. Bet var jau iztikt arī bez tā.» Mācekļu lūgums ir nepieciešamība: «Kungs! Neiespējami ir iztikt bez lūgšanas! Taču mēs neprotam pareizi lūgt! Tu palīdzēsi?!» Cilvēks bez lūgšanas ir kā lidmašīna miglā ar sabojātu rāciju. Cilvēks bez lūgšanas ir vientuļi padots visu savu grūtumu varai. Viņš nespēj raidīt TAM, Kas vienīgais var palīdzēt. Tas ir slikti. Bet tas vēl nav viss. Cilvēks bez lūgšanas ir miris Dievam. Kādreiz esam stāvējuši pie mīļa aizgājēja zārka. Cik ļoti mēs gribētu viņam vēl kaut ko pateikt. Bet viņš vairs nerunā. Mūsu Kungs un Glābējs stāv mūsu priekšā. Viņš grib mums teikt kaut ko pavisam svarīgu. Taču mēs esam mēmi. Mēs nevaram runāt. Mēs nevaram lūgt. «Miris!» tā Bībele apzīmē šo stāvokli. Cilvēks, kas nelūdz Dievu, ir tikai šķietami dzīvs. Var notikt, ka mēs pastarajā dienā stāvēsim Dieva priekšā un Viņš mums sacīs: «Es tevi nepazīstu. Neesmu dzirdējis no tavas mutes ne lūgumu, ne pateicību. Tevi nekad šeit nemanīja. Tagad ej vietā, kur tu vienmēr vari būt brīvs no manis - vietā, kuru tu pats sev esi izvēlējies ej ellē!» Kas to atzīst, tas saprot, cik ārkārtīgi nepieciešams ir mācekļu lūgums. Kungs! Māci mums lūgt! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

271

25. septembris Bet Jēzus, to ieraudzījis... Lūkas 13:12 Mēs sēdējam kāda viesnīcas zāle pie pusdienu galda. Te pēkšņi ieskrien kāds kungs un paskaidro: «Es esmu te aizmirsis savu kabatas portfeli.» Zāles pārzinis jautā: «Kurš viesmīlis jūs apkalpoja? Vīrs samulst un apjucis saka: «Es vairs nezinu. Es viesmīlim nepiegriezu vērību.» Tā mēs, cilvēki, savstarpēji apejamies: viesmīlis apkalpoja šo vīru veselu stundu. Bet viesim nebija labpatika pamest pat acu skatienu uz kalpotāju. Tā mēs paejam garām viens otram, tik salti un vienaldzīgi! Pavisam citādi izturas Kungs Jēzus! Ļaužu pulkā ir kāda veca sieviņa, saliekta no vecuma un slimībām. Kāds nabaga cilvēka bērns! Kam kāda daļa gar viņu?! «Bet Jēzus to ieraudzīja.» Viņš sauc un pieņem to. Arī virsmuitnieks Caķejs vēlāk daudz liecināja par to, kā tas bija, kad viņš, kokā uzrāpies, sēdēja, un tomēr viņu pamanīja Jēzus skatiens. Tad Caķejs atzina: «Šīs acis redz mani, patiešām, tās redz manu kaunu, bet arī manas ilgas un vēlēšanos pēc miera ar Dievu.» Pie muitas būdas sēdēja Levijs. Katrs garāmgājējs nometa viņam naudas gabalu un, viņu neuzlūkojot, nospļāvās - šī nicināmā romiešu kalpa un krāpnieka priekšā. Bet tad nāca Jēzus. Viņš apstājās un to uzlūkoja. Viņš redzēja tā bezgalīgo pazemojumu un arī viņa ilgas pēc Dieva. Un tad Viņš aicināja to par savu mācekli. Kungs! Mēs gribam palikt Tavu Acu priekšā. Āmen.

272

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

26. septembris Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Lūkas 15:1 Berlīne tas ziedu laikos stāstīja kādu jautru atgadījumu. Kādu dienu no tālas provinces iebraucis kāds vīrs un apstājies Fridrichštrāses malā, pa kuru nerimstoši ritējusi dzīva satiksme. Ap desmitiem viņš sācis stāvēt. Kaut kas tāds ar to gadījās pirmo reizi. Vienpadsmitos viņš joprojām stāvēja. Ap divpadsmitiem kāds kārtībnieks pajautāja, ko viņš gaidot? Un saņēma atbildi: «Es gribu pāriet ielu. Bet nu man jāgaida, kamēr beigsies šis svētku gājiens.» Tad kārtībnieks viņam paskaidrojis, ka tā ir parasta satiksme. Kādu dienu tomēr šis «svētku gājiens» pārtrūka, - kad Berlīne un Fridrichštrāse gulēja drupās. Es zinu kādu citu ielu, kurā satiksme nekad neapstājas - līdz pat pasaules galam: tas ir ceļš, kas ved pie Jēzus. Jaunā Derība liecina, kas iet pa to: taujātāji, slimnieki, muitnieki, grēcinieki, bērni un sirmgalvji, staltie un izmisušie. Un tā tas ir līdz šai dienai. Šo ceļu pie Jēzus bieži ir mēģinājuši aizsprostot. Ir uzstādījuši brīdinošus uzrakstus. Ir izlikuši aizlieguma zīmes. Ir izplatījuši pasakas un melus par Dieva Dēlu. Bet viss bijis veltīgi. Visos gadsimtos, visos kontinentos ļaudis steidzas pie Jēzus. Uz cilvēkiem, kas steidzas pie Jēzus, ir mests nicinājums un izsmiekls. Tos grib padarīt smieklīgus. Viss veltīgi. Veltīgi! Tādēļ, ka Tēvs caur Svēto Garu izsalkušās dvēseles ved pie Dēla. Paraudzīsimies, vai arī mēs atrodamies uz šī ceļa! «Velc mani Dēlam klāt, ak Tētīt, Lai atkal velk Tavs Dēls pie Tevis man'!» Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

273

27. septembris Tad viņš pie atzinās nācis... Lūkas 15:17 Patiešām, «pazudušais dēls», par kuru stāsta Kungs Jēzus, nav nekāds paraugs. Tieši otrādi! Šādi nenosvērti jauni cilvēki, kuri atrodas savu dziņu varā un dzenas pēc dēkām, bieži ir liels apgrūtinājums visiem, kam ar tiem iznāk darīšanas. Un tomēr - šī vieglprātīgā jaunā vīrieša dzīvē pienāk acumirklis, kad viņš pēkšņi paceļas pāri daudziem citiem, kas sevī ir pašapmierināti un pašpārliecināti. Par šo mirkli runā mūsu teksta vārds: «Tad viņš, pie atziņas nācis...» Grieķu tekstā burtiski stāv: «Tad viņš atguvās.» Kā tas notika? Pazudušais dēls pārbaudīja savu sirdi. Un tas, ko viņš tur ieraudzīja, to izbiedēja. Viņš atklāja ne tikai savu postu tālumā no Tēva mājām. Viņš ieraudzīja savu vainu. Viņš saskatīja, cik nožēlojams bija kļuvis viņa dzīves saturs. Viņš aptvēra, cik zemiski bija izturējies pret savu Tēvu. Viņš atzina, cik nožēlojami visu laiku bija domājis tikai par sevi, savām izpriecām, savām tiesībām, savu labklājību. Viņš ieraudzīja savu sirdi kā tuksnesi - bez ticības, bez mīlestības, bez cerības, bez žēlastības. Šādi atklājumi paša sirdī ir kaut kas ļoti liels. Kamēr tos neesam izdarījuši, mēs dzīvojam nožēlojamā pašapmānā. Protams, tas ir grūts ceļš. Visrūgtākais ceļš! Bet vienīgais, kurā atrodama Dieva svētība un Glābējs. Jo Kungs Jēzus pieņem tikai tos grēciniekus, kas grēku nožēlo. Par tiem Viņš mira, lai tos izglābtu. Kungs! Parādi man manu sirdi! Āmen.

274

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

28. septembris Tad Caķejs, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt. Lūkas 19:4 «Kas tam Caķejam lēcies?» - iespējams, ka tā, galvas kratot, jautāja viņa tuvinieki. «Līdz šim taču viņš bija prātīgs vīrs.» Tā tas ir! Pēc pasaulīgiem uzskatiem viņš bija ļoti prātīgs. «Uz zemes taču jāstāv ar abām kājām,» varbūt viņš, smaidīdams paskaidroja, ja kādu dienu viņa kase bija pildījusies sevišķi ienesīgi. Ar to viņš gribēja teikt: nedrīkst pieļaut nekādus sirdsapziņas dzēlienus, pat ja nauda nākusi, mīdot kājām Dieva baušļus. Tik prātīgs bija Caķejs. Bet tad viņš aptvēra: mana dzīve ir vislielākā nejēdzība. Ko palīdz nauda un manta, ja nav miera pie Dieva! Viņš jutās kā zivs, kas izsviesta sausumā. Jo pēkšņi bija sapratis: «Dievs ir mūsu dzīves pamats. Bet es atrodos tālu no šī pamata.» Es nezinu, kā viņš to aptvēra, ka vienīgi Jēzus var tādos gadījumos palīdzēt. Katrā ziņā viņš darīja visu iespējamo un tas pasaules acīs bija smieklīgi: bagāts vīrs iejūk laužu pūlī, lai redzētu Jēzu. Un, kad tas neizdodas, tad viņš uzrāpjas kokā. Es stādos priekšā, kā puikas, kas tur jau bija sakāpuši, smiedamies palīdzēja viņam tikt augšā. Tas taču likās ļoti neprātīgi. Patiesībā Caķejs pamazām sāka kļūt prātīgs. Jo pāri viņa dzīvei bija pacēlies apsolījums: «Tā saka tas Kungs: ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es ļaušos atrasties.» Kungs! Dari arī mūs patiesi gudrus! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

275

29. septembris Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs. Psalms 34:9 Braucot cauri kādam Zauerlandes (Reina) ciemam, ieraudzīju pāri ielai pārstieptu milzīgu transparentu. Tur bija rakstīts: «Strēlnieku svētku 100 gadi!» Ar visu respektu vecu tradīciju priekšā: tādi svētki mums nevar būt saistoši. Mēs šinīs dienās svinam svētkus, kuriem ir vairāk nekā 3000 gadu. Mēs varam sacīt: «Pļaujas svētku 3000 gadi!» Tas taču skanētu diženi! Tas bija apmēram 1300 gadus pirms Kristus dzimšanas, kad Vecas Derības Dieva tauta, Israēla bērni, ienāca Kanaānā. Un tad viņi svinēja Pļaujas svētkus pateicībā, kā Dievs viņiem Horeba kalnā bija pavēlējis: «Septiņas dienas tev būs svētīt šos svētkus, kad tu būsi ievācis ražu no tavas labības un tava vīna spaida; un tev būs priecāties, tev un tavam dēlam, tavai meitai, tavam kalpam, tavai kalponei, svešiniekam, bārenim un atraitnei.» No tā laika pastāv Pļaujas svētki. Mēs arī tos gribam svinēt līdzi. Lielpilsētām trūkst iedvesmas šiem svētkiem, jo daudzi to iedzīvotāji visai pavirši ir tikai redzējuši viļņojošus labības laukus un augļu pārpilnus kokus. Bet arī viņiem derētu padomāt, no kurienes nāk mūsu dienišķā maize. Kad es ar šādu jautājumu reiz griezos pie pāris jauniem puišiem, tie atbildēja: «No zemniekiem.» - «Pareizi,» es sacīju, «bet ražu var iznīcināt lietus gāzes vai sausums, «Tad maizi importēs!» - viņi sauca. «Ak tā!» es brīnījos,- «esmu gan piedzīvojis to, ka importa var arī nebūt» Matthias Claudius pareizi saka: «Iet maize mums caur rokām, / Bet tā no Dieva nāk.» Un tāpēc, jā, tāpēc mēs svinam Pļaujas - Pateicības svētkus un slavējam Jēzus Kristus Tēvu. Kungs! Atver mums acis, lai mēs saskatītu Tavas devīgās rokas! Āmen.

276

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

30. septembris Dievs sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams... mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku. Apustuļu darbi 14:17 Patiešām! Te apustulis Pāvils runā par «sviestmaižu sprediķi». Tas notika Mazāzijas pilsētā Listrā. Tur Pāvils bija ierauts kādu pagānisku upursvētku virpulī. Pārsteigts viņš iejaucas laužu pūlī un apliecina vienīgo, dzīvo Dievu. «Jums vajadzētu Viņu pazīt!» - viņš sauc,- «jo Viņš jūsu sirdis ir pildījis ar barību un prieku.» Tas jāsadzird arī mums, Pļaujas svētkus svinot! Katrā ziņā Pāvils izsakās savdabīgi. Vai tad nebūtu pareizāk: «Viņš mūsu vēderus ir pildījis ar barību»? Kāds moderns tulkotājs ir pārlabojis Pāvilu un saka tā: «Dievs mums ir devis ēdienu un mūsu sirdis pildījis ar prieku.» Bet grieķu pamattekstā patiesi ir sacīts: «Viņš mūsu sirdis ir pildījis ar barību un prieku.» Kas ar to ir pateikts? Ja Dievs mums dod dienišķo maizi, tad Viņš rūpējas arī par sirdīm! Katra sviestmaize, ko ēdam, mums saka: «Dievs meklē tavu sirdi!» Katra sviestmaize sludina: «Dievs grib sakustināt tavu sirdi.» Kaut mēs varētu sadzirdēt vārdus, ko mums saka sviestmaizes! Tad katra maltīte kļūtu mazi svētki. Bet mūsu sirdis ir tik cietas un tik kurlas, ka mēs šo «sviestmaižu sprediķi» nesaprotam un nedzirdam. Jā, tik cieta ir cilvēka sirds! Tādēļ Dievs, kas brīnišķā kārtā tik ļoti rūpējas par mums, ir darījis vēl kādu citu ceļu, lai mantotu mūs. Viņš mums ir devis savu mīļo Dēlu, Kungu Jēzu Kristu. Nodevis nāvē! Par mums! Debesu Tēvs! Cik ļoti Tu rūpējies par mums - no Tevis aizbēgušiem bērniem! Mēs pateicamies Tev! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

277

1. oktobris Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu... Lūkas 19:5 Jaunībā dzirdēju kādu teikumu, kas uz mani atstāja dziļu iespaidu: «Kādreiz dzīvē mums jābūt ģeķiem. Varbūt tagad mūs par tādiem uzskata pasaule, kad mēs nopietnībā meklējam mieru ar Dievu. Bet tikai mūžībā atklāsies, ka tas bija gudri. Vai arī otrādi - šajā pasaulē esam gudri un sabiedriski ļaudis. Bet tad mūžībā vajadzēs gausties: «Mēs, ģeķi, negribējām iet pa pareizo ceļu.» Tā kādu dienu domāja arī bagātais virsmuitnieks Caķejs. Tādēļ viņš darīja visu, lai sastaptu pasaules Glābēju, Kungu Jēzu Kristu. Tāpēc viņš uzkāpa - šis padzīvojušais vīrs! - kokā, kas auga ielas malā! Smieklīgs skats? Nē! Aizgrābjošs skats! Nav nekā lielāka, kā cilvēka rūpes par savas dvēseles glābšanu! Kad cilvēks, kas dzīvē kaut ko ir sasniedzis, aptver: «Man trūkst vislabākā: miera ar Dievu un manu grēku piedošanas!» Ļaudis, kas pirmajā brīdī Caķeju vēroja smiedamies, nākošajā jau bija viņu aizmirsuši. Tādēļ, ka tuvojās «brīnumdaris», «jaunais pravietis», vīrs, kura vārds bija visu mutēs - Jēzus. Viņš bija jāredz! Un Caķejs sēž kokā ar savām lielajām ilgām pēc glābšanas. Kas ar viņu notiks? Te Jēzus apstājas! Viņš paskatās uz Caķeju. Jēzus neskatās uz pūli. Viņš neskatās uz Jērikas iespaidīgajām personām. Viņš redz tikai Caķeja alkstošo sirdi un nemierīgo sirdsapziņu. Tādas sirdis un tādas sirdsapziņas bija Viņa acu priekšā, kad Viņš mira pie krusta, «lai tām būtu miers». Tāds ir Jēzus! Kungs! Tu ilgu pilno siržu un nospiesto sirdsapziņu Glābējs! Bez Tevis mēs nespējam dzīvot! Āmen.

278

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

2. oktobris Un Caķejs steigšus nokāpa zemē un Jēzu uzņēma pie sevis ar prieku. Lūkas 19:6 «Cilvēks kokā». Tas varētu būt arī kāda moderna romāna virsraksts! Bet mums ir darīšana ar patiesu notikumu: kādam bagātam vīram rodas degoša vēlēšanās - redzēt Kungu Jēzu. Un tā kā viņš netiek cauri ļaužu pūlim, tas uzrāpjas kokā. Kas šādas glābšanas ilgas nekad nav sajutis, tas to nespēs saprast. To sapratīs tas, kam Dieva Gars ir darījis nemierīgu sirdsapziņu. Bībele neinteresējas par to, kāpēc un kā Caķejs uzkāpa kokā, toties daudz vairāk - kā viņš atkal nokļuva zemē. Kā tas notika? Jēzus apstājās un teica: «Caķej, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāiegriežas tavā namā.» Kas notiek? «Un tas steigšus nokāpa zemē.» Droši vien tas neizskatījās cēli, kad šis vīrs pa stumbru nošļūca zemē. Bet nu viņam bija jāsteidzas! Kādēļ? Vai Caķejs bija sajucis? Viņš taču tāpat varēja iedomāties, kāda liela revolūcija var notikt viņa dzīvē un naudas darījumos, Jēzum iegriežoties viņa namā. To vajadzētu mierīgi apdomāt un apsvērt - vai var uzņemt Jēzu! Protams, tas ir pareizi! Bet es baidos, ka daudzi iet mūžīgā pazušanā tādēļ, ka viņi šo jautājumu pārliek un apsver visu savu dzīvi, tā arī nenonākot pie izšķirošā lēmuma. Bībele saka: «Šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdat, neapcietiniet savas sirdis!» Kungs! Dari galu mūsu apsvērumiem un ved mūs pie skaidra lēmuma! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

279

3. oktobris Jēzus sacīja viņam: Šodien šim namam pestīšana notikusi. Lūkas 19:9 Tas notika Jerikā, kāda bagāta vīra Caķeja namā. Pēc sarunas vienatnē ar Kungu Jēzu šis vīrs paziņoja: «Pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.» Līdz ar to šis vīrs izdalīja īpašumu, ko savā garajā dzīvē bija sakrājis. Par viņu sāk runāt visa apkārtne. Un tagad es stādos priekšā, ka pie Caķeja iegriežas kāda liela laikraksta reportieris, lai viņu intervētu. Kā varētu skanēt viņu saruna? Apmēram tā: Reportieris jautā: «Caķeja kungs! Jūs pavisam nedzirdētā veidā esat iztukšojis savu naudas lādi. Kā jūs līdz tam nonācāt?» Caķejs atbild: «Vai jūs esat dzirdējis par Jēzu? Viņš mani apmeklēja.» Reportieris: «Vai es drīkstu runāt atklāti? Jūs esat bez kādas līdzjūtības un sirdsapziņas taisījis naudu. Un tagad jūs gribat - kā to teikt - gandarīt?» Tagad Caķejs paliek ļoti nopietns: «Gandarīt? Kas ir sastapis Jēzu, tas zin: nevienu vienīgu grēku mēs nespējam gandarīt. Bet Jēzus var mums katru grēku piedot. Jo Viņš ir Dievs Jērs, kas nes pasaules grēku.» Reportieris brīnās: «Jā, bet kādēļ tad jūs tik pamatīgi iztukšojāt savu naudas skapi, ja ar to nespējat neko gandarīt?» Tad Caķejs pasmaida: «Tādēļ, ka Jēzus ir mani darījis brīvu no naudas varas. Es biju mamona vergs. Nu Viņš mani ir atbrīvojis.» Ak, Kungs Jēzu! Cik varena ir Tava žēlastība, kas izdzēš grēku un dara brīvu mūsu dzīvi. Liec arī mums piedzīvot Tavu žēlastības spēku! Āmen.

280

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

4. oktobris Jēzus sacīja Caķejam: Šodien šim namam pestīšana notikusi. Lūkas 19:9 Protams, Caķeja draugi protestēja. «Glābšana? Nejēdzība! Posts šim namam noticis!» Un tā varbūt runātu arī mēs. Tādēļ, ka šo vīru bija apmeklējis Jēzus. Kas satiekas ar Jēzu, tas nokļūst spožā gaismā. Un šajā gaismā Caķejs ieraudzīja, ka viņa dzīve bija liels kauns. Jā! Viņš bija kļuvis bagāts. Taču - cik daudz grēka lipa pie viņa naudas! Un tad viņš paskaidroja: «Pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.» Tur nekas vairs daudz pāri nepaliek. Tik tālu Jēzus var novest kādu cilvēku. Vai tas nav posts? Vai tad draugi nerunāja pareizi? Caķejs krata galvu: «Nē! Man ir glābšana notikusi!» Tā tas ir: tiem, kas nonāk Jēzus varā, tiek dāvinātas jaunas acis. Kas pasaulei liekas nejēdzība un posts, tas Jēzus Gaismā ir glābšana. Es pazinu kādu kalnraci, kura mugurkaulu bija sakropļojis klints gabals. No tās reizes viņš bija paralizēts. «Kāds posts!» - viņa draugi sacīja. Vai viņiem nebija taisnība? Bet nelaimīgais vīrs nu pirmo reizi dzirdēja Evaņģēliju. Viņš atgriezās un atrada Jēzū mieru ar Dievu. Un viņš kļuva priecīgs. Kādu dienu viņš man teica: «Es pateicos Dievam, ka esmu paralizēts. Jo caur to esmu atradis glābšanu Jēzū.» Un no sirds dziļumiem viņš piemetināja: «Labāk būt paralizētam un iegūt mieru ar Dievu, nekā ar abām kājām ielēkt ellē.» Vai viņa nelaime nebija glābšana? Kungs! Dodi mums acis, saredzēt Tavus glābšanas ceļus! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

281

5. oktobris Bet Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja, un apvilka Tam baltu drēbi. Lūkas 23:11 «Drēbes dara cilvēku!» saka kāds sakāmvārds. Kad es redzu attēlus ar ordeņotiem vīriem, frakotiem diplomātiem vai uniformētiem cilvēkiem, tad man jāpiekrīt sakāmvārdam: «Drēbes dara cilvēku!» Tikai pie viena vienīga tas tā nav: pie Jēzus, iemiesotā Dieva Dēla. Savas nāves dienas rītā Kungs Jēzus nesāja četrus dažādus apģērbus: vispirms savus paša svārkus. Tad izsmejot, Viņam tika aplikts sarkanais kareivju apmetnis. Pie krusta Viņam bija tikai gurnu apsējs. Kad Hērods Viņu apsmēja, tad aplika baltu, ķēnišķīgu ietērpu. Un tomēr - Viņš aizvien palika tas pats. Viņa tērps Viņa būtību neiespaidoja. Var saprast, kādēļ Bībele Viņu sauc par «jauno Ādamu», «jauno Cilvēku». Jēzus ir patiesais Cilvēks. Viņš ir tāds Cilvēks, kādus Dievs mūs grib redzēt To miglaini nojauta arī romietis Pilāts. Kad, šautis Jēzu, viņš to lika vest tautas priekšā, tad aizkustinājumā izsaucās: «Redziet, kāds cilvēks!» Viņš gribēja sacīt: «Es pazīstu cilvēkus, kas ir iedomīgi kā pāvi, brutāli kā tīģeri, rijīgi kā hiēnas. Bet šeit - šeit ir īsts cilvēks!» Mūsdienās ir prasība pēc paraugvaroņiem, kuru priekšzīmei tad nu mums vajadzētu sekot, Jēzū Dievs pats mums ir devis galīgo un vienīgo Paraugu. Tik žēlsirdīgiem, tik paļāvības pilniem uz Dievu, tik tīriem, tik patiesīgiem, tik pašaizliedzīgiem kā Jēzus, vajadzētu kļūt arī mums. Jēzū mums ir dots ne tikai paraugs. Pie Viņa atklājas arī mūsu ļaunā būtība un pazudušais stāvoklis Dieva priekšā. Kas to aptver, tam Jēzus kļūst par lielo grēku Piedevēju un Salīdzinātāju. Kungs Jēzu! Esi Tu mums viss! Viss! Āmen.

282

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

6. oktobris Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums šo aku devis? Jāņa 4:12 Mums visiem ir kādu lielu, izcilu cilvēku attēli! Labdariem izcila personība ir Alberts Šveicers (Albert Schweitzer). Mākslinieciski ieinteresētajiem - Pikaso (Picasso). Un «vecajiem prūšiem» visus pārspēj Fridrichs Lielais (Friedrich der GroBe). Kad nu ierodas kāds cits, kas ir vēl lielāks, tad mūsu dzīvē notiek klusa, maza, bet dziļa revolūcija. Tad krīt vērtības, sagāžas vecie priekšstati. Tā bija arī ar samarieti, kas karstā pusdienā sastapa Kungu Jēzu pie akas pilsētas vārtu priekšā. No viņas vārdiem skan bailes un izbrīns: «Vai tad Tu esi lielāks par mūsu ciltstēvu Jēkabu, kas izraka šo aku, un kura vārds mums ir neaizmirstams?» Kas nāk saskarsmē ar Jēzu, tas neizbēgami nonāk pie šī punkta, kad sagrūst visi līdzšinējie mērogi ,un paceļas jautājums: «Vai Tu esi lielāks par visiem maniem agrākajiem ideāliem?» Jā! Viņš vienmēr ir lielāks! Sievai pie akas mēraukla bija ūdens. Jēkaba raktās akas ūdens bija brīnišķīgi atspirdzinošs. Bet Jēzus dod dzīvības ūdeni, kas dara dzīvas mūsu dvēseles. Dižie cilvēki varbūt ir daudz darījuši pasaules labā. Bet neviens nav tik daudz darījis kā Jēzus, kas savu dzīvību atdevis nāvē, lai salīdzinātu ar Dievu pasauli un mūs. Un neviens nav tik varens kā Viņš, kuram Tēvs ir devis «visu varu debesīs un virs zemes». Saskaņosim savu dzīvi ar pareizajām vērtību mērauklām! Jēzus lai vienmēr mums ir augstāks par visiem cilvēkiem! Kungs Jēzu! Mēs pielūdzam Tavu mīlestību, varu un godību! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

283

7. oktobris Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus atnācis... tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jāņa 4:46-47 «Mūsu aprindās tā nerīkojas!» Apmēram tā varēja teikt ķēniņa galma vīra namā, kad runas iegriezās uz to, ka kāds jāsūta pēc Jēzus. «Ķēniņa galma vīrs» - šis tituls norāda uz to, ka viņš bija kāds ievērojamāks augstmanis ķēniņa Hēroda galmā. Kaut arī ķēniņa Hēroda vara bija kļuvusi nenozīmīga, jo valsti pārvaldīja romieši, tomēr viņš un viņa galminieki tieši tagad savus degunus cēla jo augstu. Nē! Sajās aprindās nebija pieņemts saistīties ar Jēzu. Ja pūlis to vēlas - lūdzu! Bet «mums ar šādiem klejojošiem sludinātājiem nav nekā kopīga». Cik pasaule ir pilna ar šādiem «galminiekiem» līdz pat šodienai! Viņiem nav nekas pret Jēzu. Bet Viņš arī nekad nenonāk līdz viņu dzīves un domāšanas apvārsnim. ...kamēr neuznāk bēdas! Dēls un mantinieks paliek uz nāvi slims. Un uzreiz viss kļūst citādi. Iedomība un pašaugstināšanās vairs nelīdz. Ja varētu lūgties! Taču - kur tad ir Dievs?! Varbūt tā ir taisnība, ka Dievs ir atnācis Jēzū?! Tad jāpiesauc šo Jēzu! Galminiekam līdz šim bija pasaules uzskats, kas derēja tikai skaistam laikam. Kad nāca vētras, tas sagāzās. Kas pazīst Jēzu kā savu Glābēju, tam ir Glābējs, Pamats, kaut arī sabruktu šī dzīve. Arī mums labi jāpārliek, vai mūsu ticība un domāšana nav tikai skaistam laikam. Ja tā tas ir, tad nepieciešams atgriezties un nožēlot grēkus! Kungs Jēzu! Tu esi Klints visās vētrās! Mēs pateicamies Tev! Āmen.

284

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

8. oktobris Jēzus ķēniņa galma vīram sacīja: «Ja jūs zīmes un brīnumu neredzat, jūs neticat.» Jāņa 4:48 Kāda vilšanās! Ievērojamais galminieks visus aizspriedumus pret Jēzu bija pametis. Sirds izbailēs viņš lūdz Kungu Jēzu: «Dziedini manu uz nāvi slimo dēlu!» Bet Jēzus viņu strupi noraida. Es atceros vīru, kas sarūgtināts stāstīja: «Kad manam dēlam vajadzēja doties karā, es piesaucu Jēzu, lai Viņš pasargā manu dēlu. Veltīgi. Viņš neatgriezās! Un tagad man pietiek ar jūsu Jēzu!» Vilšanās pasaules Glābējā! Taču Kungs mums paskaidro, ka nav nekāda pamata pievilties Viņā. Viņu gan daudz vairāk ir pievīlis šis vīrs, ievērojamais galminieks un bieži vien - arī mēs paši. Kādēļ? Tādēļ, ka mēs no Viņa kaut ko gribam. Bet Viņu pašu mēs negribam. Mēs gribam palīdzību, bet ne Palīgu. Jā, kaut mēs no Viņa gribētu kaut vai to, ko Viņš var dot un ko Viņš pie krusta mūsu dēļ ir ar mokām izcīnījis: grēku piedošanu, mieru ar Dievu un mūžīgo dzīvību! Taču visu to cilvēks atstumj un saka: «Es negribu ne Tavu glābšanu, ne Tevi. Es varu ticēt tikai tad, ja Tu man palīdzi tagad, tūlīt - jo man tas ir vajadzīgs!» Jēzus noraidīja galminieku, un ar to Viņš mums grib sacīt: «Palīdzību pie Manis nevar nopirkt kā preci veikalā.» Tur ir darīšana tikai ar precēm. Kas mums par daļu gar pārdevēju! Nē! Ar Jēzu tā nedrīkst rīkoties! Viņā dzīvais Dievs grib atgūt mūs, savus pazudušos bērnus. Tādēļ Viņam nav nekas mums sakāms, ja mēs nevēlamies ne Viņu pašu, ne Viņa glābšanu. Kungs! Dodi mums glābjošas ilgas pēc Tevis! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

285

9. oktobris Galma vīrs Viņam saka: «Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.» Jēzus viņam saka: «Ej tavs dēls dzīvs.» Jāņa 4:49 un 50 Ja kāds cilvēks ir konsekvents, tad tas uz mums atstāj labu iespaidu. Apustulis Pāvils par sevi ir sacījis: «Mans jā ir jā un nē ir nē.» Tā tam arī jābūt. Tādēļ mūsu teksta vārds pārsteidz. Kungs šo ķēniņa Hēroda galminieku strupi atraidīja, kad tas nāca ar lūgumu dziedināt viņa dēlu. Aizvainojoši salti Viņš tam sacīja: «Es jums neesmu nekāds brīnumdaris!» Pēc tam Viņš tomēr paklausa lūgumu un dēlu dziedina. Cik nekonsekventi te izturas Jēzus! Jā, paldies Dievam, ka Viņš ir ne konsekvents! Ka Viņam sirds lūzt, ja kāds neļaujas noraidīties, bet neatlaidīgi lūdz. Viņš var gan mums likt gaidīt, kad mēs lūdzam. Bet ja Viņš redz mūsu ticību un dzird mūsu lūgšanu, tad Viņa sirds ir aizkustināta un Viņš paklausa mūs. Tik nekonsekvents ir Jēzus! Jā, vai tad Viņš pats nav kāda ļoti liela Dieva nekonsekvence? Jo Dievs savā Vārdā aizvien no jauna paskaidro, ka grēcinieks ir pelnījis nāvi. Viņš vienmēr saka, ka Viņam, svētajam Dievam, nevar būt nekā kopēja ar mums, grēciniekiem. Un tad nāk Jēzus, Viņa Dēls, Tēva uzdevumā, lai grēcinieku glābtu un pestītu. Mums, grēciniekiem, vajadzētu nest Dieva dusmību - tā vietā Jēzus ņem visus mūsu grēkus uz sevi un uznes tos pie krusta. Bībele saka: «Dievs visus mūsu grēkus uzlika Viņam.» Dievs saka: «Grēciniekam ir jāmaksā par saviem grēkiem.» Un tad Viņš dod savu Dēlu par Galvotāju, kas pie krusta samaksā par mums. Ķēnišķīga, glābjoša nekonsekvence! Kungs! Pateicamies Tev, ka Tu tā esi apžēlojies par mums! Āmen.

286

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

10. oktobris Vēl galma vīram ceļā esot, viņa kalpi nāca viņam pretī un ziņoja, ka viņa dēls dzīvs. ...Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Jāņa 4:51 un 53 Ļausim vēlreiz nedaudz vaļu fantāzijai! Dažus mēnešus vēlāk ievērojamā galminieka namā sapulcējusies lielāka sabiedrība. Drīz iznāk runa par Jēzu, par kuru tolaik runāja visa pasaule. Galminieka kolēģi savelk nicīgas grimases: «Ak, šis Jēzus darbojas tikai ar primitīviem ļautiņiem! Izglītotiem tas viss nepiestāv!» Tā domā daži no tiem. Citi pārliek: «Iespējams, ka baumas par šo Jēzu ir stipri pārspīlētas!» Viens no viņiem ir pavisam īgns: «Šis Jēzus apgalvo, ka Viņā Dievs atnācis pie cilvēkiem! Kāds neprāts!» Kaut kur kaktiņā sēž namatēva dēls un smaida. Viens no viesiem to pamana un sapīcis jautā: «Kādēļ tu smaidi, kad runā prātīgi cilvēki?» Uz to zēns vienkārši atteic: «Es ticu Jēzum, jo Viņš mani izglāba no nāves!» Tā iet visiem kristiešiem pasaule. Viņiem nākas dzirdēt daudz prātīgu vārdu par Jēzu un kristietību. Un viņi neko citu nevar likt pretī kā savu vienkāršo liecību par sava pārdzīvojuma pieredzi: «Viņš mani izglāba no nāves!» Tā Bībelē skan liecība par Jēzu: «Caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti!» Un apustulis Pāvils apliecina: «Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīve Kristū Jēzū, mūsu Kungā.» Nav svarīgi, kādas ir mūsu domas par Jēzu. Daudz svarīgāk ir pašiem pie sevis piedzīvot Viņa glābšanu. Kungs! Mēs Tev pateicamies par Tavu glābšanu, ko mēs piedzīvojam pie sevis! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

287

11. oktobris Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Jāņa 6:68 un 69 Gleznotājam Vilhelmam Bušam (Wilhelm Busch) ir kāds jautrs attēls. Tajā redzams kāds no tiem tūristiem, kas mūsdienās lieliem pulkiem apceļo visu pasauli. Viņš ceļo un vēl piedevām koncentrēti skatās tālskatī. Apakšā parakstīts pantiņš: «Warum sollt ich nicht beim Geh'n, / Spricht er, in die Ferne seh'n! / Schon ist es anderswo, / Und hier bin ich sowieso.» «Kādēļ gan lai ceļojot, / Neskatos, ko tālums dod? / Skaistāk gan šķiet pasaulē, / Nekā manā sētmalē!» Vai mākslinieks - dzejnieks smaidīja, izliekot šo domu uz papīra? Es tā nedomāju. Viņš gribēja izteikt ko nopietnu. Viņš runā par sirds traģiku. Šis ceļotājs domā: «Jā, ja es varētu aizceļot uz Grieķiju vai Āfriku, tad gan es būtu laimīgs!» Bet tad izrādās, ka viņa neapmierinātība, nemiers, viņa slāpes pēc īstas dzīves seko tam arī tur. Tad viņš pievēršas kaut kam tuvākam: «Ak, ja es būtu tavā vietā!» «Ak, ja man tas piederētu!» Aizkustinoši teikts kādā Šuberta dziesmā: «Dort, wo du nicht bist, dort ist das Gluck.» «Tur, kur tu neesi, tur ir laime.» «Pie kā mēs iesim?» Kungam jautāja Pēteris. Viņš ar to domā: «Kurp lai mēs ejam, lai nonāktu pie mērķa, lai atrastu mieru, lai patiesi iegūtu dzīvību? Pie kā lai mēs ejam?» Un, to jautājot, viņš skatās uz Kungu Jēzu. Un pats sev atbild: «Tu, mans Glābēj, esi mans mērķis! Tu esi dzīvības Avots! Tu esi tas, pēc kā vienmēr ir izslāpusi mana sirds!» Tērstēgens saka: «Wer dich hat, / Ist still und satt. / Wer dir kann im Geist anhangen. / Darf nichts mehr verlangen.» «Kam Tu esi viss / Tas ir pārticis. / Kas Garā vienots ar Tevi, / Tam vairāk nevajag sevi.» Tad vairs nav ar tālskati jāpēta pēc kaut kā labāka. Mēs Tev pateicamies, Kungs, ka drīkstam atrast Tevi. Āmen.

288

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

12. oktobris Tad tie sacīja Viņam: «Kas tu tāds esi?» Jāņa 8:25 Uzmācīgi, izsmejoši, degoši, godīgi, meklējoši aizvien no jauna skan jautājums: «Jēzu, kas Tu esi?» Tikai lai neviens nesaka: «Mani šis jautājums neinteresē!» Bībele saka: «Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.» Tātad mūsu dzīvība atkarīga no tā, vai mums ir Jēzus. Tādēļ mums jāzin, kas Viņš ir. Mums ir jāzin, vai Viņš patiešām ir Dieva Dēls - šis cilvēks, kas staigāja pa Palestīnas ceļiem. «Jēzu, kas Tu esi?» Luters savā katķismā saka; «Patiess Dievs no Tēva mūžībā dzimis un arī patiess cilvēks no jaunavas Marijas piedzimis ir mans Kungs!» Dievišķās un cilvēciskās dabas savienojums Jēzū ir Dieva darbs un neaptverams cilvēcīgajam saprātam. Bet saprātam ir jānoliecas Patiesības priekšā. Visur Jēzus dzīvē mēs redzam divas dabas: vētras laikā kā piekusis cilvēks Viņš guļ laivā, bet tūlīt pēc tam Viņš, laivā stāvot, pavēl jūrai un vētrai apklust; kā noziedznieks Viņš mirst pie krusta baismīgā nāvē, bet mirstot, Viņš triumfē: «Viss piepildīts!» mūsu glābšanas Piepildītājs! kā mirušo Viņu gulda kapā, bet kā Uzvarētājs Viņš trešajā dienā augšāmcēlās. Mums tas ir ļoti svarīgi! Jo Viņš ir tilts starp Dievu un cilvēku, Viņš ir pārvarējis bezdibeni, kas mūs, grēciniekus, šķir no svētā Dieva. Tā Viņš kļuvis par kāpnēm, kas mūs ved augšup - pie Dieva. Kungs Jēzu! Dod mums aizvien pilnīgāku Tavu atzīšanu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

289

13. oktobris Jēzus saka: Manas avis dzird Manu balsi. Jāņa 10:27 Draugs man pastāstīja jauku gadījumu. Savam mazajam dēliņam viņš stāstījis par Kungu Jēzu Labo Ganu. Nobeigumā viņš teicis: «Arī tu drīksti būt tā Kunga Jēzus jēriņš.» Puisītis klusējis. Bet vakarā, guļot savā gultiņā, viņš lūdzis: «Mīļais Glābēj! Ja Tu mani gribi darīt par kādu dzīvnieku, tad labāk mani padari par zirgu!» Tādi mēs, cilvēki, esam! Mēs ļoti labprāt vienmēr gribam tiekties augstāk. Šis nožēlojamais Dieva Valstības krusta veids mums nepatīk. «Jēriņš» puisīti neapmierināja. Viņš gribēja būt vismaz stalts kumeļš. Jābūt kādam pamatīgam iemeslam, lai mūsu Kungs mūs, cilvēkus, salīdzinātu ar avīm. Par «avīm» Viņš nosauc ne tikai savus ļaudis, bet visus cilvēkus. Tikai Viņš izšķir nomaldījušās, pazudušās avis no tādām, kas pieder pie Viņa ganāmpulka un ir glābtas. Kāpēc Viņš mūs sauc par avīm? Droši vien tāpēc, ka mums trūkst orientēšanās spējas. Pasaules ceļos mēs vēl kaut kā tiekam galā ar savām vajadzībām. Bet attiecībā pret mūsu dzīves mūžīgo Mērķi mēs esam bezpalīdzīgi. Te mums ir vajadzīgs Gans. Un svētīgi esam, ja mūsu Gans ir kļuvis Jēzus! Pēc visām mūsu dzīves cīnām mēs nevaram tikt tālāk, kā vien dziedāt līdz ar bērniem: «Kristus jēriņš esmu es>/ Un no sirds un dvēseles / Priecājos par savu Ganu...» Tagad Jēzus, dzīvais Kungs staigā šīs pasaules ceļus un liek skanēt savai Labā Gana balsij. Vairumam šī balss pazūd troksnī, ko taisa viņš pats vai arī citi. Tomēr - «manas avis dzird Manu balsi.» Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka Tu mūs neatmet. Āmen.

290

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

14. oktobris Jēzus sacīja: Mans Tēvs, kas Man Manas avis devis, ir lielāks par visiem. Jāņa 10:29 Kādas noslēpumainas, neizdibināmas norises, kas stāv aiz redzamās pasaules! Jo pasaulē tomēr nemitīgi notiek tas, ka cilvēki, kas bijuši tālu Dieva valstībai, nāk pie ticības Jēzum un pieņem Viņu kā savu Glābēju un Kungu. Kā tas notiek? Varbūt, ka tāds cilvēks dzird kādu pārliecinošu sludinātāju. Vai arī viņu par Evaņģēlija patiesībām ir pārliecinājis kāds pazina. Jeb viņš pats ir atzinis - mans līdzšinējais ceļš ir aplams, un es tajā esmu nelaimīgs un nemiera pilns. Un tādēļ es esmu cēlies un nācis pie Jēzus. Tas viss ir pareizi. Un tomēr - tas vēl nav izšķirošais, kādēļ cilvēks ir nācis pie ticības Kungam Jēzum Kristum. Kas tad ir izšķirošais? Jēzus te mums to atklāj: šo cilvēku savam Dēlam, Kungam Jēzum ir devis debesu Tēvs. Uzņemt Jēzu - tas brieda jau kaut kur sen iepriekš, pirms mēs vēl to apzinājāmies. Tēvs mūs nodeva savam Dēlam. Tādēļ mūsu sirdīs nebija miera, līdz mēs kļuvām Jēzus īpašums. Tādēļ mūsos tik spēcīgi darbojās Svētais Gars un neatlaidīgi mūs vilka pie Jēzus. Tā ir ļoti iedrošinoša patiesība: Jēzus avis drīkst zināt, ka viņas Labajam Ganam jau iepriekš ir nodevusi Augstākā Instance. Un nu tās drīkst visā savā vājībā piederēt Viņam, jo tās neapstrīdami ir Viņa īpašums: Tēvs tās ir dāvinājis Dēlam. Vēl vairāk: Dēls tās ir atpircis ar savām Asinīm. Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka mūsu ticība balstās uz stipra pamata. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

291

15. oktobris Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis. Apustuļu darbi 2:32 Diskusijas par Jēzu nebeidzas. Franču rakstnieks Fransua Moriaks (Francois Mauriac) raksta: «Lūk, jaunais notiesātais slepkava, kā viņš Mocarta avēnijā uz ietves, aurojoša pūļa vidū tiek plosīts; kāda sieviete viņam iespļauj sejā un uzreiz viņš parādās kā Kristus.» Moriaks Jēzū saredz visu bezpalīdzīgo cietēju pirmtēlu. Citi Viņā saredz cilvēku, «kas nesa savu likteni un tam teica «jā»». Tika arī rakstīts, ka Viņš ir «inde rietumzemju asinīs». Vieni Viņā redz cīnītāju un aizstāvi visiem vājajiem, un pilsonība Viņu vēlas redzēt kā sava nama sargātāju patronu. Un cik bieži Viņš ir apzīmēts par morālistu vai pat par «reliģijas dibinātāju»! Kāds jūklis! Līdz ārprātam! Vai tad nav nevienas neapstrīdamas, neapgāžamas, neaizskaramas liecības par Jēzu? Kas Viņš ir īstenībā? Šo liecību mums dod Lieldienas. Te liecina pats dzīvais Dievs: «Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man labs prāts.» Dievs uzmodināja Jēzu no mirušajiem. Un tā ir pārlaicīga liecība. Līdz ar to mēs drīkstam zināt, kas ir Jēzus: Viņš ir Dieva Dēls! Viņš ir apslēptā Dieva Atklāsme! Viņš ir durvis uz Tēvu! Viņš ir Labais Gans! Viņš nav veltīgi cietis pie krusta. Dievs mums apstiprina caur Kristus Augšāmcelšanos, ka krustā ir glābiņš no grēka un tiesas. Ķēnišķīga drošība! Tēvs, mēs Tev pateicamies, ka Tu esi izklīdinājis nezinu ap Jēzu; ka mums vairs nav jāklausās uz cilvēku uzskatiem, bet ka Tu pats mums esi devis skaidrību. Āmen.

292

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

16. oktobris Izglābieties no šīs samaitātās cilts! Apustuļu darbi 2:40 Vai tas nav apvainojoši, ka Pēteris visus cilvēkus sabāž vienā maisā? Viņš visus cilvēkus dēvē par «samaitātu cilti», no kuras mums ir iespējams izglābties caur Jēzu Kristu. Pie tam ir sacīts, ka Pēteris, to teikdams, bijis «piepildīts ar Svēto Garu», tātad runājis Dieva pilnvarā. Vai tad starp cilvēkiem nav noteiktu atšķirību? Vai tad krietna nama māte nav vērtīgāka par dīkdieni? Vai tad ģeniāls mākslinieks nav vērtīgāks par pusaudzi, kura redzesloks nesniedzas tālāk par šlāgeriem un izpriecām? Vai čakls strādnieks nav labāks par kriminālistu? Vai tad kristieši nepazīst šīs vērtības? Vai tad tās visas nekur neder? Un kā vēl! Mēs tās pazīstam! Un šīs vērtības ir ļoti svarīgas, ceļot cilvēku sabiedrību. Bet - te nāk Bībeles griezīgais «bet» - visas šīs vērtības nedara mūs taisnus Dieva priekšā. Tās nav spējīgas mūs izglābt no svētā Dieva dusmības un soda. Tās nespēj izdzēst nevienu vienīgu mūsu grēku. Dieva priekšā der vienīgi tas, ka mēs ticam Dieva Dēlam, kas mūsu grēkus ir uznesis pie krusta; ka mēs ar atklātu sirdi Viņam radam nevis savas vērtības, bet atzīstam savus grēkus. Dieva priekšā var pastāvēt tikai tie ļaudis, kas - Bībeles vārdiem - «ir mazgājušies Jēra Asinīs». Bībele patiešām jo iespaidīgi rāda netīrā cilvēka šķīstīšanās ceļu. Tādēļ Svētais Gars tik nopietni atgādina: «Glābieties!» Kungs! Pasargi mūs no tā, ka mēs savu cerību nepamatojam maldos! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

293

17. oktobris ...pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem... Apustuļu darbi 5:39 Steidzīgi sasauktas Jeruzalemes augstākas garīgās tiesas - sinedrija darba kartīte bija tikai viens jautājums: «Ko darīt ar Jēzus mācekļu liecību?» Gudrais Gamaliēls deva padomu - nogaidīt, kas notiks tālāk. Var strīdēties, vai tas bija labs vai slikts padoms. Taču Gamaliēla runā iespaidīgas ir ārkārtīgās bailes no sacelšanās pret Dievu. Kaut arī mums būtu šīs bailes! «Sacelties pret Dievu»! Pašā Bībeles sākumā stāstīts, kā cilvēki sāka sacelties pret Dievu - tie cēla Bābeles torni, «kura virsotne sniegsies debesīs». Un Jāņa Atklāsmes grāmata rāda mums cilvēku pēdējo mēģinājumu pasaules glābšanu ņemt vienīgi savā ziņā. Lūk, šī vieta: «Es redzēju zvēru un visas zemes ķēniņus, tie bija sapulcējušies, lai karotu ar Kristu.» Starp šiem abiem stāstiem atrodas viss, ko sauc par pasaules vēsturi: nemitīga sacelšanās pret Dievu. Cik bieži arī mēs tajā neesam piedalījušies! Te ir mūsu neapmierinātība ar Viņa vadību! Te ir mūsu grēki un sacelšanās pret Viņa baušļiem! «Sacelšanās pret Dievu»! Uz šī fona mums jāsadzird Evaņģēlija aicinājums: «Ļaujieties salīdzināties ar Dievu! Jēzus krusts Golgātā ir Dieva izstieptā miera roka mums. Tajā vajadzētu mums ielikt savējo. Tas vēl nav viss. Mēs drīkstam tajā patverties ar savām ļaunajām, spītīgajām sirdīm! Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka Tu esi devis mieru! Āmen.

294

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

18. oktobris Klausījās arī kāda dievbijīga sieviete, vārdā Lidija; viņai tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem. Apustuļu darbi 16:14 «...viņai tas Kungs atvēra sirdi...» Tātad mūsu sirds no dabas ir aizslēgta? Tā saka Bībele. Un viņa saprot mūsu sirdis daudz labāk nekā gudri ļaudis. No dabas mūsu sirds ir kā, - jā, kā noslēgts bišu strops. Iekšpusē tas briesmīgi dūc un san. Tāpat ir ar mūsu sirdīm. Arī tajā ir liels nemiers: satraukums, augstprātība, nenovīdība pret citiem, bailes, rūpes, naudaskāre, dažādas iekāres, izmisums un. cilvēku nicināšana, izsalkums pēc mīlestības un draudzības, drūmi iedomu tēli un cēlas tieksmes. Un tas viss grib izkļūt ārā un svaida mūs šurp un turp. Bet mēs nespējam no tā atbrīvoties. Jo mūsu sirds ir aizslēgta. Kāds brīnums notika ar purpura pārdevēju Lidiju Filipos! «Tas Kungs viņai atvēra sirdi.» Tas notika, Pāvilam sludinot par Dieva žēlastību Jēzū Kristū. To dzirdēja šī lielpilsētas sieviete, kura krietni turējās dzīvē un vadīja savu uzņēmumu. Un tad notika brīnums: tas Kungs atdarīja viņas sirdi, pievēršot to svētrunai. Viņa aptvēra: «Vēsts par Jēzu attiecas uz mani!» Garā viņa redzēja Jēzus krustu. Viņa skatīja Augšāmcelto. Jā, vēl vairāk! Tagad viņas sirds bija atvērta. Jēzus varēju ienākt viņas sirdī. Viņš dara galu sirds sajukumam. Viņš kļūst viduspunkts jaunai dzīvei mierā ar Dievu. Kungs! Lieci arī mums piederēt pie ļaudīm ar atvērtam sirdīm! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

295

19. oktobris Klausījās arī kāda dievbijīga sieviete, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem. Apustuļu darbi 16:14 «Es arī ticu Dievam!» kāds vīrs sarunā teica. Otrs viņam atbildēja: «Protams! Bet jūs nemīlat Viņu un nebīstaties Viņa! Tādā veidā arī velns tic Dievam. Viņš nav dievliedzējs!» Tā tas nebija ar pārdevēju Lidiju. Viņa bija dievbijīga. Viņa Dievu ņēma nopietni. Viņa meklēja Dievu lūgšanā. Viņa pūlējās sekot Viņa baušļiem. Viņa gāja uz garīgām sanāksmēm. Vai tad ar to nav diezgan? Nē! Ar to nepietiek, lai gūtu mieru ar Dievu, prieku un drošību ticībā. Sievietei trūka paša galvenā. Ir daudz tā saucamo kristiešu, kuri arī nav tikuši tālāk par Lidiju. Pamatos tā ir mokoša dzīve, jo tie nezin, kādās īsti attieksmēs tie atrodas ar Dievu. Lidijas dzīvē pienāca lielā stunda, kurā tā atklāja, kas viņai trūkst. «Viņai tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem.» Mēs zinām, ko teica Pāvils. Viņš runāja par Jēzus krustu, kura Dievs piedāvā mieru visiem, kas Viņu uzņem ticībā; kurā Dieva Dēls ir samaksājis to, ko mēs ikdienas paliekam parādā Dievam. Lidija pieņēma Dieva glābšanu Jēzū. Krustā Sistajā un Augšāmceltajā. Viņa aptvēra, ka nevis mūsos un mūsu pūlēs, bet gan Jēzū ir mūsu glābšana un pestīšana. Jēzū viņas sirds nāca pie miera, pie prieka un pie skaidrības. Kungs! Atklāj sava Dēla krustu mūsu sirdīs! Āmen.

296

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

20. oktobris Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas. Izrāva zobenu un gribēja nonāvēties, domādams, ka cietumnieki izbēguši. Apustuļu darbi 16:27 Šodien mēs teiktu - «īssavienojums»! Un tas notiek pie šī cietumsarga, tik centīga sava darba darītāja! Vakarā viņam tiek nodoti apustulis Pāvils un Sīļa, līdz ar pavēli tos «stingri apsargāt». Un viņš tūlīt pārcenšas - iemet tos tumšā pagrabā un izdomā vēl dažas īpašas mocības. Naktī notiek zemestrīce. Tieši no Dieva rokas! Mērķtiecīga zemestrīce! Pilsēta paliek neskarta. Bet cietuma durvis atveras. Cietumsargs to redz. Viņš domā: «Tagad ieslodzītie ir aizbēguši. Tas maksās manu darbu un varbūt pat galvu.» Viņam dedzinoša ir doma par sevis nodrošināšanu un tādēļ viņš nonāk pie šīs pēkšņās rīcības īssavienojuma. Mēs pazīstam tādus īssavienojumus: kāds jaunietis aizbēdzis no vecāku mājām! Kāds miermīlīgs vīrs padarījis sev galu. Kāds.,, Pietiek! Labāk jautāsim: «Kā var no šādas nelaimes izglābties?» Psalmos kāds vīrs stāsta, kā viņš atklājis, ka bezdievīgiem iet tik labi un ka Dieva bērniem tik daudz jācieš. «Vai mana ticība ir neprāts? Vai Dievs ir netaisns? Varbūt Viņam nekas nerūp??!» Vīra drošības sajūta ir tuvu sadegšanai. Taču: «Tad» - viņš stāsta «es gāju svētnīcā.» Viņš gāja klusumā Dieva priekšā. Viņš runāja ar Dievu. Tad viņa sirds kļuva klusa un galva skaidra. Viņš bija glābts. Kungs! Bīstamās stundās palīdzi mums atrast ceļu pie Tevis! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

297

21. oktobris Cietuma sargs ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā un, izvedis tos ārā, sacīja: «Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?» Apustuļu darbi 16:29 un 30 Nē! Filipu pilsētas cietumu sargs nebija sevišķi patīkams cilvēks. Viņš bija no tiem, ko mēs saucam par «velosipēdistiem» - uz augšu izliekta mugura un apakša tiek mīdīta kājām! Jēzus liecinieki Pāvils un Sīļa mācījās tādus iepazīt Kā apcietinātie viņi piederēja pie saminamiem. Un dabūja just cietuma sarga rupjību pret bezpalīdzīgiem. Tomēr pārliecināsimies, ka šis vīrs nebija kāds cilvēku cilts ārkārtēji ļauns eksemplārs. Kaut ko līdzīgi mēs visi nesam savā būtnē. Bībele saka, ka cilvēka sirds ir ļauna un tai ir nepieciešama glābšana. Pie šī cietumsarga ir kaut kas apbrīnas vērts: viņš tūlīt aptver, ka viņa dzīvē ir iejaucies svētais Dievs. Naktī notika zemestrīce, un atsprāga cietuma durvis. Pāvils un Sfla varēja iet Un cietuma sargs skatījās ar bailēm un izbrīnu: tie nebija aizbēguši! Viņi mierīgi sēž un gaida, ko darīs Dievs, Zibensātrumā viņš aptver: «Tagad šis Dievs turēs par mani tiesu. Esmu to pelnījis.» Un tādēļ viņa jautājums ir pilnīgi pareizs: «Kas man jādara, lai es tiktu glābts?» Vai arī mums ir tāda ātra aptveršanas spēja, kad Dievs ar mums grib runāt pāri plūstošā laipnībā vai arī tiesā? Bībelē teikts kādā vietā: «Israēls ir ar biezu pieri.» Vai tas neattiecas arī uz mums? Psalmu grāmatā stāv vārds: «Jūsu sirdis ir biezas kā tauki.» Ar cietuma sargu tas tā nebija. Un tādēļ tas Kungs varēja pie viņa visu darīt jaunu. Kungs! Dodi mums atdarītas ausis un sirdis, kas gatava kalpot Tev! Āmen.

298

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

22. oktobris «Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?» Viņi atbildēja: «Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.» Apustuļu darbi 16:30 un 31 «Vai tu netici Dievam?» - tēvs jautāja savam dēlam. Viņš atbildēja: «Es Dievu nenoliedzu. Tas būtu muļķīgi. Bet Dievs mani nav sastapis. Tādēļ Viņš mani neinteresē.» Pēc dažam nedēļām Dievs sastapa šo jauno cilvēku. Viņam bija šausminošs piedzīvojums, kurā viņš reāli piedzīvoja dzīvā Dieva roku un atzina to. Tā Dieva, par kuru Jēzus saka: «Bīstieties no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē! Jā! To bīstieties!» Un jaunais cilvēks izbijies vaicāja: «Kas man jādara, lai es tiktu glābts?» Tieši tāpat notika ar Filipu cietuma sargu 2000 gadus atpakaļ. Bībele rāda mums savādu stāvokli: drūms, vāji apgaismots cietuma koridors. Galīgi satriekts cietuma sargs stāv apustuļa Pāvila un Sīlas priekšā. Nupat viņš tos ir izvedis no briesmīgās kameras. Un tikko var novaldīties, lai jautātu: «Kas man jādara, lai es tiktu glābts?» Ko mēs būtu atbildējuši? Pāvils neapdomājās ne mirkli. Vārdi krīt kā cirtiens uz cirtiena: «Kas man jādara, lai es tiktu glābts?» «Tici uz Kungu Jēzu Kristu!» Varbūt kāds domā: būtu gan derējis vispirms teikt kādu vārdu par kristību, par grēknožēlu, par baznīcu. Par to Pāvils ar šo vīru droši vien runāja vēlāk. Tagad viņš izsaka galveno. Jēzus ir galvenais! Jēzus stāv Evaņģēlija centrā! Vienīgi Jēzus dara svētīgu! Vienīgi Jēzus glābj no Dieva dusmības un tiesas! Kungs Jēzus! Topi mums vissvarīgākais! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

299

23. oktobris Tāpēc Dievs viņus viņu siržu kārībās nodevis izvirtībai… Romiešiem l:24 Kā gan iepletīs acis vairums ļaužu, kad tie aptvers, kas šeit sacīts! Modernais cilvēks dzīvo vien tālāk, neņemot Dievu nopietni. Viņš lepojas ar savu diženo brīvību, kas viņam ļauj piepildīt savu «Es», dot vaļu savām dziņām, uzskatīt sevi pašu par labu un visu pārējo pasauli par sliktu. Un viņš nenojauš, ka tā nav brīvība, bet ir Dieva sods. Tā šeit sacīts: «Tāpēc, ka tie Dievu atzīdami, to kā Dievu nav godājuši nedz Dievam pateikuši ...tāpēc Dievs viņus viņu siržu kārībās nodevis.» Ir kāda sarakste no 1740. gada. Prūsijas ķēniņš Fridrichs Vilhelms I raksta Jēzus liecinātājam grāfam Cincendorfam: «...Pēc manas pārliecības esmu pareizās attieksmēs ar Dievu un manu Glābēju... tās ir ļoti labas... Savus grēkus es nožēloju sirsnīgi un gribu censties caur Dieva žēlastību, cik nu tas vājam cilvēkam iespējams, tos nolikt vēl vairāk...» Grafs Cincendorfs atbild: «Es nebūt nevaru apsolīt kādu labošanos. Tas pie manis izriet no principa, ka cilvēks no sevis spēj ne tikai maz, bet ka viņš vispār nespēj darīt nekā laba, vienīgi Glābējam ir ... spēks mūs veidot pēc savas līdzības ... Pie tam iznāk, ka pēc Romiešu 1 (mūsu teksta vārds) grēki ir mūsu sods; no grēkiem sargāties nozīmē sargāties no Dieva soda ..., no kura nevaram izbēgt, ja mūs nesatver žēlastība.» Tik biedinošs vēstījums! Bet kurš to zin vai grib to apdomāt? Kungs Jēzu, kas Tu miri par mums, grēciniekiem, liec Tavai žēlastībai spēcīgi darboties mūsos! Āmen.

300

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

24. oktobris Jēzu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa Asinīs, tā parādīdams savu taisnību. Romiešiem 3:25 Dievam atbrīvojot savu tautu no Ēģiptes verdzības, tas varēja notikt tikai vienā ceļā. Viņš lika pār ēģiptiešiem nākt spēcīgai tiesai. Pēdējā bargākā sodība bija tā, ka tas Kungs vienā naktī nonāvēja visus ēģiptiešu pirmdzimušos. Tas bija briesmīgi! Triumfējot aizgāja Israēla bērni. Bet tas Kungs teica viņiem: «Jūsu sirdis ir tikpat ļaunas kā ēģiptiešiem. Tāpēc arī jūsu pirmdzimušie pieder Man.» Pamatojoties uz to, 1000 gadus vēlāk templī tika atnests Jēzus. Es garā redzu Mariju, kā viņa savu bērnu noliek svētā Dieva priekšā: «Viņš pieder Tev.» Mēs šo stāstu saucam par «Jēzus priekšāstādīšanu». Cilvēks stāda Jēzu Dieva priekšā! Ar to sākas Jēzus zemes dzīve. ? Bet tad šis stāsts apgriežas otrādi. Dievs stāda Jēzu cilvēkiem priekšā. Mūsu teksta vārdu var tulkot: «Jēzu Dievs tiem, kas tic, nolicis par Žēlastības Troni Viņa Asinīs, tā parādīdams savu taisnību.» Te ir runa par Jēzus krustu. Te Dievs stāda mums, cilvēkiem priekšā, savu Dēlu kā grēcinieku Glābēju, kā svētuma Avotu, kā Priesteri un Salīdzinātāju. Un Dievs mums saka: «Viņš pieder jums!» Kas to ticībā ir aptvēris, tas - citā nozīmē - dara tāpat kā Marija «priekšāstādīšanas stāstā»: viņš Garā ņem Glābēju uz rokām, stāda Viņu Dieva priekšā un saka: «Visusvētais uzlūko mani, grēcinieku, Viņā! Lai Tavs Dēls ir starp mani un Tevi! Tā es esmu salīdzināts ar Tevi.» Kungs! Liec mums būt līdzdalīgiem Tavā glābšanā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

301

25. oktobris Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem. Romiešiem 3:28 Kā pilnasinīgs jauneklis 1915. gadā kļuvu par kareivi. Toreiz bija ļoti stingri armijas formas priekšraksti. Satiekot uz ielas virsnieku, mani vienmēr pārņēma uztraukums. Pirmā reakcija bija - tvert pēc cepures, vai tā pareizi uzlikta, vai josta nav nošļukusi, vai aizpogātas visas pogas. Par to man vienmēr jādomā, kad sarunās ar ļaudīm tiek arī pieminēts Dieva vārds. Cilvēks tūlīt reaģē kā jauniesaucamais. Viņš saka: «Ar manu dzīvi viss ir kārtībā. «Viņš uzsver, ka kārtīgi iet baznīcā. Viņš runā par visu labo, ko ir darījis, īsi sakot, Dieva priekšā viņš ieņem pozu. Te starpā ienāk Bībele un saka: «Tā visa ir veltīga, smieklīga izkārtne; jo svētais Dievs redz mūsu dzīvi, kāda tā ir īstenībā.» Tā saka mums: «Labāk izsamisti par sevi pašu, jo Dieva priekšā tu nevari pastāvēt. Pārstāj Viņa priekšā rādīties neīstā pozā. Viņš tevi jau sen pazīst kā pazudušu radījumu.» Tas skan bargi: «Izsamisti pats par sevi!» Bet, ja dodam godu patiesībai, tad mūsu skats skaidrojas un pievēršas Dieva Dēla krustam. Un tad varam aptvert: tas mūs Dieva priekšā dara «taisnus». Mēs nevaram svētajam un neuzpērkamajam Dievam patikt ar to, kas mēs esam un kas mums ir. Bet mēs Viņam patīkam, ja mēs - Bībeles vārdiem - esam ietērpti Jēzus Kristus Asins Taisnībā. Kungs! Atdari manas acis, saskatīt pašam sevi un parādi man Tavu glābšanu! Āmen.

302

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

26. oktobris Jo dzīvības Gara likums Kristū Jēzū tevi atsvabinājis no grēka un nāves likuma. Romiešiem 8:2 Mēs pazīstam likumus, ko izdod parlaments. Un mēs pazīstam dabas likumus. Bet kas ir domāts ar «grēka un nāves likumu»? Tas kļūst skaidrs ar kādu dabas likumu. Izlaižot no rokas pildspalvu, tā nokrīt zemē. Te darbojas smaguma jeb zemes pievilkšanas likums. Un tas ir spēkā kā Ņujorkā, tā Hongkongā. Tā arī mēs, cilvēki, vienmēr, visur un visos laikos esam padoti «grēka likumam». Mēs bieži sevī apņemamies vairāk nemelot. Bet tomēr melojam. Tā atklājas «grēka likums», kas valda mūsos. Un kā mēs vairāmies no nāves! Ārsti ir pārslogoti. Mēs rijam pilulas pret visām un pret katru slimību. Tomēr ar katru dienu ejam tuvāk nāvei. Mēs esam padoti «nāves likumam». Pret «grēka un nāves likumu» nepalīdz nedz apņemšanās, nedz pilulas (zāles). Un tomēr - «Dievs grib, lai mēs taptu izglābti». Ja es ļauju savai pildspalvai krist, tā krīt Bet, ja turu roku apakšā, kritiens tiek novērsts. Pret smaguma likumu darbojas kāds cits spēks, cits «likums». Tā Dievs ir devis savu Dēlu, Kungu Jēzu. Viņā mēs saņemam Svēto Garu. Grēka un nāves likums gan joprojām darbojas. Bet kāds vēl varenāks likums, «dzīvības Gara likums Kristū Jēzū» tam darbojas pretī. Tagad Jēzū es esmu atbrīvots no grēka un nāves likuma. Kungs! Mēs Tev pateicamies par Tavu neizteicamo dāvanu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

303

27. oktobris ...ka Kristus liecībai ir likti stipri pamati jūsu vidū... 1. Korintiešiem l:6 «Mēs jūs apstarosim sešas reizes», ārsts teica pacientam. Tāds apstarojums ir kaut kas cits, nekā mēs slimu kāju vai roku apstarotu tikai ar kabatas lampiņu, īsts apstarojums iet cauri ādai un spēcīgi iedarbojas uz organismu. Evaņģēlijs par Dieva žēlastību Jēzū nav nekāda kabatas lampiņa. Kas atdodas viņa varā, tam klājas tāpat kā ļaudīm lielajā Korintas pilsētā. Tāds mana: «Evaņģēlijs ir apstarojums, kas «spēcīgi darbojas mūsos». Tas spiežas cauri miesai un kauliem. Bībele runā aizvien jaunās līdzībās par šo Evaņģēlija spēcīgo iedarbi. Kā to izsaka pravieša mute: «Vai Mans vārds nav kā uguns, saka tas Kungs, un kā veseris, kas satriec klintis?» Un caur Jesaju tas Kungs saka: «Tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet pirms tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.» Un kādā psalmā teikts: «Viņš sūtīja savu vārdu un darīja viņus veselus un izglāba tos, ka tie negāja bojā, Ļaudis, kuriem rakstīja apustulis Pāvils, bija piedzīvojuši Evaņģēlija spēku. Tas darīja viņus veselus un izglāba tos. Varbūt mēs teiksim: «Līdz šim neesmu manījis, ka Evaņģēlijs tik spēcīgi darbojas manā dzīvē.» Nu ko, tas ir atkarīgs no mums. Dzirdēju par kādu nesaprātīgu pacientu, kas baidījās no apstarošanas. Viņš apstarošanai izstiepa savu veselo kāju. Varbūt arī mēs rīkojamies tikpat muļķīgi! Ļausim, lai Dieva Vārds apstaro mūsu dvēseles un dzīves slimās vietas! Kungs! Radi sava Evaņģēlija spēku mūsos! Āmen.

304

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

28. oktobris Jo krusta vārds ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. 1. Korintiešiem l:18 Mūsu laiks kaut ko saprot no «spēkiem»: no zirgspēkiem, motoru spēkiem un atomspēkiem. Tas, ka spēks atrodams arī Kristus krustā, vispirms radīs izbrīnu. Labākai izpratnei te palīdzes kāds stāsts: 1942. gada 11. aprīlī Krievijas pilsētā Orlā kāds jauns students, Michaels Kicelmans, tika apcietināts un iemests cietumā. No bezrūpīgām studijām viņu bija izrāvis karš. Viņš bija izgājis nebeidzamus ceļus. Piedzīvojis smagas kaujas. Un tad notika: viņš redzēja, kā kādā tirgus laukumā tiek pakārti ebreji Te viņš nespēja savaldīties. Un tādēļ viņš atradās - uz nāvi notiesāts - cietuma kamerā. 11. aprīlī viņš uzrakstīja vēstuli, kura ir nonākusi līdz mums. Tajā lasām: «...grūtākās ir agrās rita stundas. Ik rītus atmostoties, kā drausms, sadragājošs klintsgabals, manai dvēselei uzvēlas mans liktenis... Izmisis meklēju kādu glābiņu. Un tad es kāpju - soli pa solim augšup pie sava Glābēja krusta, lai atrastu mierinājumu un spēku...» Mūslaiku cilvēks krata galvu: Jēzus krusta taču vairs nav! Kā tad var vēl 1942. gadā «Kāpt augšup»? Bet jaunajam studentam ir taisnība! Krusts ir Dieva darbs uz mūžiem. Tas stāv arī mūsu vidu. Kur cilvēkus nomāc viņu dzīves problēmas, kur sirdsapziņa kļūst nemierīga un brēc pēc piedošanas, kur nemiera trenktie ilgojas pēc iepriecas un palīdzības, kur nelaimīgie taujā pēc Dieva - tur tie drīkst visu, visu atrast Kristus krusta pakājē. Te ir Dieva spēks priekš mums. Kungs! Mēs Tev pateicam par Tavu miršanu, kas mums nes dzīvību! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

305

29. oktobris Krusta vārds... ir Dieva spēks. 1. Korintiešiem l:18 Kāda priekšpusdiena klaiņoju pa Strasburgas ielām. Gāju garām Eiropas Parlamenta ēku kompleksam, virs kura plīvoja Eiropas valstu karogi. Drīz pēc tam nonācu pavisam citā pasaulē, es apstājos pie senas baznīcas «St. Pierre le Jeune». Tās pārzine bija oriģināla sieviete: «pie manis», viņa teica, «jūs varat redzēt Eiropas Parlamentu, nevis kāds tas ir, bet kādam tam vajadzētu būt.» To teikdama, viņa mani pieveda pie kāda 13. gadu simta sienas gleznojuma. Sājā gleznojumā Eiropas valstis bija attēlotas kā jātnieki. Katrs nes savas valsts karogu. Un visi jāj pie Kristus krusta, zem kura stāv rakstīts: «Ave crux - unica spēs.» «Esi sveicināts krusts vienīgā cerība!» Pārzine klusi piemetināja: «Kad pie mums ierodas vīri no Eiropas Parlamenta, es viņiem skaidroju, ka te viņi var gūt skaidru norādi un padomu.» Gudra sieviete! Politiķis Augusts Vinnigs (August Winnig) ir teicis: «Eiropas izcelsme ir tās krusta apliecinājums. Šis apliecinājums radīja garīgo telpu, kurā tautu daudzveidība tika pārvērsta par vienību.» Tātad nav nekā svarīgāka par mūsu darbošanos ar Dieva Dēla krustu. Bet šī darbošanās ir bezvērtīga, ja mēs krustu uzskatam tikai par pagātnes lietu. «Krusta vārds ir Dieva spēks», saka Bībele. Ir atšķirība, vai es par elektrību protu spriest tikai teorētiski, vai arī šī elektrība apgaismo manu istabu. Mēs drīkstam ienākt Glābēja krusta atpestīšanas spēka iedarbības laukā. Krustā ir spēks! Kungs! Pateicamies Tev par šo jaunās dzīves spēka avotu! Āmen.

306

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

30. oktobris Bet Dievam labpatika savu Dēlu manī atklāt. Galatiešiem l:15 un 16 Vislielākais piedzīvojums, kas ar mums mūsu dzīvē var notikt, ir tas, ka arī joprojām mūsdienās dzīvais Dievs par mums apžēlojas, ienes gaismu mūsu tumšajā sirdī un atklāj mums savu Dēlu, Kungu Jēzu Kristu. Pirms tas nav noticis, var stundām ilgi runāt un diskutēt «par kristietību». Un tā ir tikai «gaisa sišana». Kā tad tas ir, kad Dievs mūsos atklāj savu Dēlu? Tad atzīst Viņu kā Evaņģēlija centru un saprot, cik nepieciešams Viņš ir mūsu dzīvei un cik brīnišķīgi tas ir. Luters Evaņģēlija centru ir kādreiz ķēnišķīgi izteicis pāris teikumos: «Kristus ir nācis no debesīm un atnesis mums no Dieva vissaldāko, visžēlsirdīgāko vēsti, proti, ka Tēvs mums ir piedevis mūsu grēkus. Un tad Viņš atkal ir atgriezies pie Dieva un ir Dievam teicis visu labu par mums: proti: «Tēvs! Viņiem nav vairs nekādu grēku. Es tos esmu ņēmis uz sevi krustā un noņēmis tos no viņiem.» Tas ir Evaņģēlija centrs! Kamēr Dievs savu Dēlu vēl nav atklājis mūsos, tas viss mums ir nesaprotams. Mēs esam kā kurli, kas ienākuši Domā un nedzird, cik karaliski spēlē ērģelnieks. Bet, kad Dievs sāk savu darbu mūsos, tad ir tā, it kā kurlajam pēkšņi tiktu atdarītas ausis, un tas sajūsmināts klausās ķēnišķīgajās skaņās. Jā, tieši tā ir, kad Dievs mūsos atklāj savu Dēlu. Kungs, atdari mūsu ausis, acis un sirdis, ka mēs atzīstam Tavu Dēlu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

307

31. oktobris Jo tā saka Dievs tas Kungs: «Redzi, Es pats tagad rūpēšos par savām avīm...» Ecēhiēla 34:11 «Reformācijas svētki nav taču nekādi īsti kristīgi svētki», kāds man reiz skaidroja. «Jo redziet: visi kristīgie svētki saistās ar to, ko DIEVS priekš mums ir darījis. VIŅŠ dāvina mums savu Dēlu. Tie ir Ziemassvētki. VIŅŠ nodod savu Dēlu par mums nāvē. Liela Piektdiena! VIŅŠ uzmodina To no nāves. Lieldienas! VIŅŠ To paaugstina debesu Godībā. Debesbraukšana! VIŅŠ sūta Svēto Garu. Vasaras svētki! Redziet, te ir runa par Dieva glābšanas darbiem. Bet Reformācijas svētki? Te ir darīšana tikai ar cilvēku darbu!» Protams! Arī tā var uzlūkot Reformācijas svētkus: cilvēku darbs! Tad uzpeld neīsti Lutera attēli, kuros reformators stāv kā varonis ar savilktu dūri uz Bībeles. Bet tāda uztvere ir nepareiza, Arī Reformācijas svētki grib liecināt par Dieva darbiem. Tie grib sacīt: Dievs savu Baznīcu uz Jēzus Kristus pamata nav dibinājis tikai vienreiz senatnē. Viņš savu Baznīcu grib ņemt un uzturēt arī joprojām. Reformācijas svētki liecina: «Es pats tagad .rūpēšos par savām avīm. «Nodaļā, no kuras ņemts mūsu vārds, ir satricinoši runāts par cilvēcisko ganu neuzticību. Šobrīd mēs negribam daudz runāt par to, cik ļoti šie «gani» ir likuši izsalkt avīm. Tad iejaucās Dievs: «Es pats tagad rūpēšos par savam avīm. . .» Viņš atmodināja reformatorus, kas no jauna nesa avīm Evaņģēliju. Arī šodien ir «izmisums par Baznīcu»! Cilvēciskie gani nespēj viņu glābt. Bet «Labais Gans» pats pieņem savas avis. To mums saka Reformācijas svētki. Kungs! Tu lielais savu avju Gans! Mēs Tev uzticamies. Āmen.

308

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

1. novembris Jūs bijāt skaistā gājienā, kas jūs ir kavējis pakļausit patiesībai? Galatiešiem 5:7 Apustuļu laikā cilvēki ļoti interesējās par sportu. Tādēļ Jaunā Derībā, lai attēlotu kristietību, bieži lietotas sporta dzīves līdzības. Arī šeit tā salīdzināta ar sporta skrējienu (Lauf). Kristieši ir ļaudis, kas šīs nīcīgās dzīves ceļā ar sakopotu uzmanību traucas uz mērķi. Skrējējā, kas pārspēj visus, ir kaut kas pievilcīgs. Cik bēdīgi, ja tas skrējiena vidū pēkšņi «uzdod»! Jau sportā tas ir traģiski. Bet pavisam briesmīgi tas ir ticības skrējienā. Ar kristiešiem Galatijā tā bija noticis. Viņi visu savu cerību bija likuši uz izglābšanu un salīdzināšanu, ko Jēzus paveica pie krusta! Tādēļ viņu sirdis piederēja Kungam Jēzum. Bet tad pēkšņi viņu ticības skrējiens tika pārtraukts. «Kas jūs ir kavējis?» apustulis izbijies jautā. Mēs zinām, kas: neticība, kas saka: «Nevar taču tik vienpusīgi šauri visu glābšanu sagaidīt vienīgi no Jēzus.» Un nu mēs redzam dažādus teļus: māceklis Jūda. Cik skaistā gājienā viņš bija kopā ar Jēzu! Te pēkšņi viņš apstājās. Kas viņu aizturēja? Neticība, Jcas viņam iestāstīja: «Tu ar Jēzu tālu netiksi!» Mēs redzam Israēla bērnus. Kā viņi naktī dziedāja, izejot no Ēģiptes! Un tomēr - viņi nenonāca pie mērķa. Kas viņus aizturēja? Neticība kas redzēja tikai grūtības, bet ne sava Glābēja stipro roku. Kungs! Dari mūs stiprus, ka mēs nonākam pie mērķa, kur mēs Tevi redzam! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

309

2. novembris Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti! Galatiešiem 5:13 Mēs dzīvojam «kristīgajā pasaule». Liekas, ka Evaņģēlijs te visiem ir pazīstams. Bet diemžēl nekas nav tik svešs un nepazīstams kā «Labā Vēsts». Mūsu teksta vārds atklāj kādu ļoti izplatītu aizspriedumu un neizpratni. «Jūs esat svabadībai aicināti!» Cik savādi! Lielākoties ļaudis domā, ka īstā kristietība ir grūts spaids, žņaudzošs likums. Jā, pat nopietni kristieši maldās šai ziņā. Bet patiesībā nevis Evaņģēlijs mūs ved nebrīvē, bet dzīve bez Evaņģēlija ir spaidi un verdzība. Vispirms esam laika gara kalpi. Ko tikai ļaudis visu neuzsāk, ko tik vien nedara - tas viss mums jādara līdz. Cik tālu tiksi, ja nekauksi līdz ar vilkiem! Esam arī naudas kalpi. Laiks, spēks, dzīvība, ģimenes laime - viss tiek upurēts uz šī nepielūdzamā elka altāra. Esam savu tumšo dziņu vergi. Cik nelaimīgu pats sevi padara cilvēks! Un tomēr - mēs netiekam no šīm tumšajām saistībām vaļā. Mēs esam nāves kalpi. No pirmās mūsu dzīves dienas tā kundziski un nežēlīgi izstiepj savu roku pēc mums. Mēs esam kalpi. Bet Evaņģēlijs dara mūs brīvus. Kopš Dieva Dēls ir miris par mums pie krusta un Lielas Piektdienas drūmajā krēslā saucis «Viss piepildīts!», mums ir atvērtas durvis uz Dieva bērnu brīvību. Uzdrošināsimies no sirds uzticēties mūsu Atbrīvotājam! Mēs to negribam? Ja slīkstošais satver Glābēja roku, tad tā vairs nav uzdrošināšanās. Kungs! Atbrīvotāj! Glābēj! Radi mums savu varu! Āmen.

310

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

3. novembris Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs. Efeziešiem l:3 «Garīga svētība debesīs - debesu mantas»?! Vairums cilvēku te nodomās: «Tām taču šajā pasaulē nav nekādas vērtības!» Taču vainīgas nav vis «debesu mantas», bet mūsu garīgais aklums. Jaungvinejā ir atklātas ciltis, kas vēl šodien dzīvo akmens laikmetā. Iedomāsimies, ka turienes misionārs pasniegtu šādam «kailam mežonim» tūkstoš dolāru naudas zīmi. Akmens laikmeta cilvēks uzskatītu tādu dāvanu par pilnīgi nevērtīgu. x Tomēr tūkstoš dolāri ir vērtība. Tāpat tas ir ar garīgo svētību no debesīm - debesu mantām, kuras mēs noniecinām, jo nepazīstam to vērtību. Ļoti bēdīgi, ja mums mūsu aklības dēļ būtu jāzaudē tās dārgās mantas, kuras piedāvā Dievs. Mums jālūdz pēc «debesīgas saprašanas», ka mēs spētu atzīt, cik bezgala bagātus Viņš mūs grib darīt! Visāda veida garīgu svētību mēs varam saņemt tikai caur Jēzu Kristu, saka mūsu teksta vārds. To mums dāvina Jēzus. Kas tie ir par labumiem? Tā ir dārgumu krātuve, no kuras mēs varam ņemt pēc izvēles: miers ar svēto Dievu, visu grēku piedošana, dievbērnība, miers un kārtība mūsu sirdīs un dvēselēs, Svētais Gars, dzīva cerība uz personīgu pilnīgu svēttapšanu un visa piepildījumu Debesu Valstībā, prieks, spēks, ieprieca, īstā dzīve. Kungs! Tev ir tīkami ļaudis, kas ļaujas tapt apdāvināti no Tevis. Dari mūs par tādiem. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

311

4. novembris Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Efeziešiem 2:8 Kādam kristietim ar izsmieklu jautajā: «Jūs laikam gribat būt labāks nekā citi?!» Viņš atbildēja: «Es nedomāju, ka esmu labāks. Bet mums, Jēzus mācekļiem, pieder kas labāks.» Arī vairums cilvēku ir pārliecināti, ka īstajiem kristiešiem ir labi pie sava Labā Gana. Jā, bet kādēļ tad visi cilvēki netic Kungam Jēzum Kristum? Viņiem liekas, ka sasniegt jaunu dvēseles stāvokli, ticību, dzīves svētošanu, svēttapšanu ir tas pats, kas uzkāpt stāvā, gandrīz nesasniedzamā kalnā. Es kādreiz stāvēju pie varenajām Eiger-Nordvandes klintīm. Ar šausmām domāju, cik daudz kalnos kāpēju tajās gājuši bojā. Un es sapratu: «Katrā ziņā - arī es šajās klintīs nevarētu uzkāpt.» Tā daža sirds stāv Evaņģēlija priekšā: «Būtu skaisti, ja es varētu ticēt! Bet tas ir par grūtu! Man nekas neiznāk!» Kas ir tā noskumis, nedrošs par sevi, to iepriecina mūsu Dieva Vārds. Evaņģēlijs patiesi ir Priecas Vēsts! Jo te nav jākāpj nesasniedzamos klints kalnos. «Tā ir Dieva dāvana!» saka apustulis. «Ne no jums! Jūs apgrūtina jūsu aplamie priekšstati. Dievs ir gatavs mums dāvināt visu.» Ir vajadzīga tikai slāpstoša, meklējoša sirds, kas grib nākt. Par to dziesminieks 100. Psalmā saka: «Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši, par savu tautu un par savas ganības avīm.» Kungs! Dari savu žēlastības darbu arī pie mums! Mūsu sirds ilgojas pēc miera, kuru Tu mums dāvini Jēzū. Āmen.

312

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

5. novembris Mūsu piederība ir debesīs... Filipiešiem 3:20 Neskaitāmas reizes ir teikts: «Kristieši ir divu valstību pilsoni. Viņi pieder zemes un debesu pasaulei.» Savas daudzkārtīgās atkārtošanās dēļ šis izteikums nav kļuvis pareizāks. Vīrs, kas tam runā pretī, ir apustulis Pāvils. «Nē!» viņš saka. «Mēs esam tikai vienas - debesu pasaules pilsoni. Tur mums ir mūsu pilsoņu tiesības.» Skaidrībai tūlīt jāpiezīmē, ka vārds «piederība», ko Luters tulkojis kā «pārvērtība» («Wandel»), nozīme «pilsoņu tiesības». «Mūsu pilsoņtiesības ir debesīs», saka apustulis. Te nu gribētos viņu pārtraukt: «Pāvil! Tavā laikā taču Romas pilsoņa tiesības bija visaugstākā priekšrocība. Vai tu atceries, ka kāds romiešu virsnieks tev teica, ka viņš ir gatavs maksāt lielu naudu, lai tās iegūtu (Apustuļu darbi 22, 28.)? Tev tās piederēja jau no dzimšanas. Un nu tu izturies tā, it kā tās nebūtu nekas un paskaidro, ka tavas pilsoņa tiesības esot debesīs!» Bet Pāvilam piebalso apustulis Pēteris un paskaidro: «Laicīgajā pasaulē mēs, Jēzus mācekļi, esam svešinieki. Lasiet manas pirmās vēstules pirmo nodaļu, kurā es atklāti apliecinu, ka mūsu pilsoņtiesības ir debesīs. Tur mēs esam mājās. Šeit mēs esam svešinieki.» Kaut ko tādu mūsdienās nelabprāt uzklausa. Tāda stāja tiek saukta par «atsvešinātību no pasaules». Pēteris par to pasmaidītu: «Pareizi! Kopš Jēzus Dievam mūs ir atpircis, mēs esam kļuvuši sveši šai pasaulei.» Ko lai par to sakām? Vai Bībele mums ir autoritāte? Tad mūsu dzīvē būtu jānotiek lielām pārvērtībām! Kungs! Palīdzi, ka mūsu vārdi būtu rakstīti dzīvības grāmatā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

313

6. novembris Mūsu piederība ir debesīs... Filipiešiem 3:20 «Vienkārši neiespējami!» mūsu sirds pretojas šim apustuļa apgalvojumam. «Man taču jādzīvo šajā pasaulē!» «Jā!» atbild apustulis. «Man arī bija jādzīvo šajā pasaulē. Bet, kas skaitās Jēzus draudzes loceklis, kur Viņš ir galva, tas vispirms un pāri par visu pieder galvai. Viņa pilsoņtiesības un dzimtene ir debesīs. Un šeit viņš ir svešinieks, ārzemnieks, viesis.» Pasaule smejas jeb saceļas pret mums: «Lūk, kādi ir kristieši! Redziet, ka īsta kristietība padara viņus nederīgus šai pasaulei! Ko tad jūs, Jēzus mācekļi, vēl varat paveikt šajā pasaulē, ja esat mājās tikai debesīs!» Ko lai mēs uz to sakām? Vai tas ir taisnība? Taču nē! Tā ir īsredzība. Lai to paskaidro piemērs: Kādas valsts prezidents oficiālā vizītē apmeklēja svešu zemi. Kad visas pieņemšanas godības bija beigušās, viņš ielūdza savas zemes ļaudis, kas dzīvoja šeit, ārzemēs, uz svinībām. Un tajās viņš noturēja lielu runu, sacīdams: «Jūs šeit, ārzemēs, dzīvodami, savā ziņā esat savas dzimtenes sūtni. Mūsu dzimtenes. Jums to vajadzētu apzināties un tādēļ dzīvot ševišķi krietni, priekšzīmīgi, godīgi un kārtīgi.» Nevienu acumirkli prezidentam neienāca prātā teikt; «Tā kā jūs šeit esat svešinieki, tad varat te neko nedarīt!» Tieši otrādi! «Tādēļ, ka esat svešinieki», viņš teica, «esiet sevišķi krietni visās lietās!» Ko tas nozīmē mums, kristiešiem, to lai katrs iztulko sev pats. Kungs! Palīdzi, ka mēs savai debesu Dzimtenei nedarītu kaunu! Āmen.

314

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

7. novembris Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem! Filipiešiem 4:5 Visiem cilvēkiem! Vai patiešām visiem? Vai tas nav par daudz prasīts? Jo ir taču cilvēki, kuri mums «krīt uz nerviem», ar kuriem «nespējam saprasties», ar kuriem vienkārši netiekam galā. Ar tādiem cilvēkiem - atkarībā no mūsu temperamenta - mēs apejamies salti, nervozi vai dusmīgi. Katrā ziņā mēs liekam tiem sajust mūsu nepatiku pret tiem. Bet tad mums ceļā nostājas Dieva Vārds. «Tas ir grēks, kā tu izturies!» tas saka. Jā, grēks! Gluži tāpat kā slepkavība, laulības pārkāpšana un zādzība ir grēki. . . «Bet tas taču ir pavisam kaut kas cits!» saslejas mūsu sirds. «Nē, tieši tas pats!» - Dieva Vārds tev saka. «Tu negribi paklausīt Dieva gribai. Un tas ir grēks!» Tas ir liels vārds: «Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem!» un to jau skaidri parāda kāds notikums. Tas mums stāsta, kā Kungs Jēzus cilvēcīga vājuma brīdī ir dzīvojis šo vārdu. Ģetzemanes dārzs. Nakts pirms Viņa ciešanām. Jūda dod Viņam savu nodevēja skūpstu. Rupjš vajātāju bars sagrābj Viņu. Šajā acumirklī Pēteri satvēra dusmas. Viņš izrāva zobenu un nocirta ausi Malcham kādam no kalpiem. Un tad sākas mežonīgs juceklis! Naids un kliedzieni! Bet Jēzus apsauc Pēteri un dziedina Malcham ausi. Un tad Viņš pasniedz savas rokas - saistīšanai. «Lēnība - visiem cilvēkiem!» Kungs! Lai Tavs Svētais Gars veido mūs pēc Tavas līdzības! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

315

8. novembris ...kas patīkams, kam laba slava... par to domājiet! Filipiešiem 4:8 Cik barga dvēseļu kopšana! Te Bībele pieskaras mūsu visslepenākajai iekšienei - fantāzijai. Nu, tas taču ir mūsu vispersonīgākais dvēseles lauks. Kāda tautas dziesma saka: «Domas ir brīvas! / Kas tās var uzminēt? / Tās nāk un klīst / Kā naksnīgas ēnas... / Tā paliek vienmēr: / Ka domas ir brīvas!» Bet Dieva Vārds mums skaidro: «Nē! Domas nav brīvas! Jēzus ir miris pie krusta, lai arī jūsu fantāzija kļūtu izglābta un labais, gaišais Svētais Gars piepildītu jūsu sirdi!» Kalna sprediķī Kungs Jēzus min vairākus piemērus: «Kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā.» «Jā, jā», mēs sakām, «ir kāds cilvēks, kuru es slepus ienīstu. Savās domās es viņam jau desmitreiz esmu uzrakstījis pamatīgu vēstuli. Bet tās taču ir tikai domas! Tādēļ jau nevienam ļaunums neceļas!» «Tomēr!» saka Bībele, «tu kaitē pats sev. Tev ir tumsība sirdī!» Jēzus saka: «Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.» - «Kā!?» mēs domājam, «nē, tās ir tikai domas, kas nekad nepārvērtīsies vārdos vai darbos. Kam tad tās kaitē?» Un Bībele atbild: «Tās kaitē tev! Tumsība ir tevī. «Kas patīkams, kam laba slava - kas svēts un kas cildināms - par to domājiet!» Kā tas iespējams? Jēzus saka: «Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.» Un vēlreiz: Jēzus atnāca un mira par mums, lai šķīstītu arī mūsu nabaga fantāziju. Kungs! Cik labi Tu zini, kas mums ir vajadzīgs! Āmen.

316

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

9. novembris ...ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Kolosiešiem 3:13 ...ja vienam ir ko sūdzēties par otru.» Pats par sevi saprotams, ka mums ir ko sūdzēties par otru! Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir notikusi grēkā krišana, kuras harmoniju vārda pilnā nozīmē ir izjaucis velns. Kā tad mums nebūs sūdzības vienam par otru! Kaut nu atrastos kāds, kas gribētu mūs uzklausīt! Tad mums stundām ilgi būtu ko stāstīt, sūdzoties par citiem. Ko te var līdzēt? Dieva vīrs Terstēgens reiz pūlējās samierināt jaunu cilvēku pulcinu, kuru dzīvokļi atradās vienam virs otra un kuri cits citam krita uz nerviem. Viens no viņiem rakstīja Terstēgenam vēstuli, pilnu sūdzībām par citiem. Terstēgens atbildēja apmēram šādi: «Iedomājies, mīļais draugs, no visas sirds, ka tu esi visnegantākais un visneciešamākais; un ka citi cieš no tevis. Droši vari tam ticēt! Bet - par to nerunā ne ar vienu, kā tikai ar savu Glābēju!» Tas ir labs padoms: padomā par to, cik daudz citiem jācieš no tevis. Tad tu mācīsies: «Panest cits citu!» Un: «Piedodiet cits citam, kā Kristus jums ir piedevis!» Katrai tautai un zemei ir sava iekārta un likumi. Anglijā autobraucējiem jāmācās braukt pa ceļa kreiso pusi. Arī Dieva Valstībā ir sava kārtība. Un to sauc: Piedošana! Tu drīksti un vari saņemt Dieva piedošanu, tādēļ, ka Jēzus ir miris par tevi. Un tāpat tev jādara pret citiem - kas tevi apbēdinājuši! Kungs! Palīdzi mums Tavā piedošanā dzīvot! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

317

10. novembris Jo tāda ir Dieva griba - lai jūsu dzīve būtu svēta. 1. Tesaloniķiešiem 4:3 Petronijs! Tā sauca vīru, kas daudziem jauniem cilvēkiem Romas valsti bija par «priekšzīmi». Rakstnieks Tacits attēlo viņu: Petronijs pavadīja dienas un naktis mežonīgās izpriecās. Viņš bija rafinēts uzdzīvotājs un izšķērdētājs. Tas viņu darīja slavenu. Viņa izlaidīgie izteicieni gāja no mutes mute. Viņš virzījās uz augšu svarīgos valsts amatos un izrādījās apdāvināts visgrūtāko uzdevumu veicējs. Savas uzdzīves dēļ viņš piederēja ķeizara Nērona vistuvāko draugu lokam. Kritis nežēlastība, viņš sev pārgrieza artērijas. Zaimojošās sarunās savu draugu vidū viņš beidza savu dzīvi. Petronijs bija Pāvila laikabiedrs. Viņš iemieso atmosfēru, kādā dzīvoja kristieši Pāvila laikā. Nekāds brīnums, ka toreiz bija kristieši, kuri teica: «Nav jau tik traki! Kristus taču piedod grēkus!» Šai vidē atskan Pāvila vārds, runāts Svētā Gara spēkā: «Tāda ir Dieva griba - lai jūsu dzīve būtu svēta!» Kā tas attiecas uz mums! Svētais Dievs neslēdz mieru ne ar vienu mūsu grēku. Viņš grib mūs darīt līdzīgus savam Dēlam, Kungam Jēzum Kristum. Nevis laika garam, bet Dieva Garam ir jāveido Dieva bērni: jāmirst mūsu patmīlībai un jāpieaug mūsu mīlestībai. Jānozūd mūsu garastāvokļa untumiem un jāparādās līdzsvarotai, priecīgai, skaidrai mūsu būtībai, Mūsu netīrības vietā jāstājas starojošai skaidrībai. Mūsu strīdīgumam jāmirst. Mums jākļūst par miera bērniem. «Mīlestība, kas par mani miri, ļauj man līdz ar Tevi krustā sist visu to, kas neļauj mantot valstību Tavu!» Āmen.

318

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

11. novembris Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caur caurim. 1. Tesaloniķiešiem 5:23 «Caur caurim svēts»? Vai tā nav pārāk augsta prasība? Vai vispār ir iespējams tāds stāvoklis? Pat vislielākie svētie arī ir grēkojuši! Mozus nevarēja ieiet Kānaānā, tādēļ, ka bija darījis negodu savam Kungam. Un arī Pēteris nožēlojamā kārtā aizliedza savu Kungu. Ja pat šie visdižākie ir krituši, kā tad lai mēs kļūstam «caur caurim svēti»?! «Caur caurim svēts»! Tas ir šokējoši! Vai patiešām manai ikdienai jākļūst «svētai»? Un kāds sakars maniem darījumiem ar kristietību? Un vai Dievs grib arī noteikt manas attiecības ar pretējo dzimumu? Un kā mana politiskā pārliecība saskaņojama ar ticību? «Caur caurim svēts» tas taču nozīmē, ka svētai jākļūst visai manai dzīvei. Vai tas nav par daudz prasīts? Neuzsvērsim to, kas šeit nav sacīts: «Jums pašiem jācenšas kļūt svētiem!» Tas ir neiespējami ar mūsu nesvētajām sirdīm. Bet šeit stāv: Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caur caurim.» Viņš, vienīgi Viņš to spēj un arī grib darīt. Un tā patiesi ir Viņa programma pie Viņa ļaudīm, caur caurim tos darīt svētus. Tādēļ Viņš mūs tik dārgi ir atpircis par savu īpašumu caur Jēzus Kristus Asinīm. Tādēļ mūsos strādā Svētais Gars. Šīs Dieva programmas izpildīšanā svarīgākais ir ne tas, ko mēs varam, bet ko mūsos var Dievs caur sava Dēla svētajām Asinīm un ar savu Svēto Garu. Kungs! Palīdzi mums pilnīgi atvērties Tava Svētā Gara darbībai! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

319

12. novembris Jo mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc arī nenieka nevaram iznest. 1. Timotejam 6:7 Liekas, ka tā ir tikai tāda salmu patiesība. Vai tad ir vajadzīga Bībele, lai to saprastu? Tiešām? Tā ir salmu patiesība? Liekas, ka pasaulei nekas nav tik svešs un nezināms, kā šī patiesība. Jo katrs rauš sev, cik vien spēdams, it kā viņš to visu varētu paņemt sev līdzi mūžībā. Katrs pieķeras savai mantai tā, it kā tā viņam piederētu mūžīgi. «Mēs nenieka nevaram iznest» Kā būs mūsu nāves brīdī? Tad viss, viss, pie kā bija saistīta mūsu sirds, paliks tepat. Un gluži kaili mēs aiziesim mūžībā - Dieva priekšā! Te man jāpastāsta par kādu profesoru. Viņš dzīvoja pagājušajā gadsimtā tolaik vēl klusajā Bonnā un viņa vārds bija Kristlībs (Christlieb = Kristus mīļotājs). Šis vārds viņam piestāvēja, jo viņš mīlēja Kungu Jēzu Kristu. Jēzus ar savu krusta nāvi bija iemantojis viņa sirdi. Reiz viņš dzirdēja sava dēla skaļo lūgšanu: «Kungs Jēzu, no visa šajā pasaulē mums ir jāatvadās. Tikai ne no Tevis!» Kristlībs saprata mūsu teksta vārdu un no tā secināja kopsavilkumā: «Ja man no visa šajā pasaulē jāatvadās, tad es negribu savu sirdi piesaistīt pasaules lietām. Lai mana sirds piesaistās manam Kungam un Glābējam. Jo Viņš nāks man līdz nāves ēnas ielejā. Un Viņš gādās par to, lai man nevajadzētu vilkt līdzi Dieva priekšā šīs pasaules grēku nastu. Jo to Viņš man ir noņēmis pie krusta.» Vai tas nebija patiesi gudrs profesors? No viņa vajadzētu mācīties arī mums: lai nenozīmīgo redzam mazu un vissvarīgāko lielu - mūžīgo svētību Jēzū Kristū! Kungs! Atbrīvo mūsu sirdis no visas liekas nastas, atbrīvo, lai mantotu tas sev. Āmen.

320

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

13. novembris Viņš nekaunas tos saukt par brāļiem. Ebrejiem 2:11 Kad biju vēl ģimnāzists, kādu reizi māte mani kopā ar mazo brāli sūtīja uz pilsētu iepirkties. «Kur tad viņš ir?» es jautāju. «Viņš ārā jau gaida uz tevi!» Jā, tur viņš stāvēja! Bet diezgan nosmulējies un - vispār! Viņš bija vēl tajā vecumā, kad drēbēm vēl lielu vērību nepiegriež. Es toties jau gribēju kaut kas būt. Jā! - es kaunējos iet kopā ar savu mazāko brāli. Kādus mūs redz Kungs Jēzus? Viņa acīs mēs noteikti esam daudz netīrāki, nekā mazais brālis likās māt Kā Viņš redz cauri mūsu ļaunajai, patmīlīgajai, melīgajai, cietsirdīgajai, bezdievīgajai būtnei! Viņam būtu ļoti daudz iemeslu kaunēties no mums. Te ebreju vēstules autoram žilbinošā gaismā ir atausis Jēzus mīlestības brīnums: «Viņš nekaunas tos saukt pur brāļiem!» Kas pieder Kungam Jēzum un sevi ierauga Viņa gaismā, tam ik rītus ir jālūdz: «Es pateicos Tev, Kungs, ka Tu atļauj man būt Tavam brālim!» Interesanti šī vieta ir tulkota latīņu Bībelē: «Viņš nekad neiziet no sava satvara.» («Er wird nicht aus der Fassung gebracht.») Cik bieži mēs izejam no savas kristietības satvara, apkaunodami savu Kungu! Mums ļoti nopietni jāpadomā, vai mēs ar savu cietsirdību, meliem un strīdiem nevaram izvest no pacietības mūsu Glābēju. Bet - «Viņš nekad neiziet no sava satvara - pacietības!» Viņš mūs joprojām sauc par brāļiem. Tas ir apbrīnojami! Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka Tava izturēšanas pret mums ir tik nemainīga, kaut gan neesam tā vērti! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

321

14. novembris Dzenieties... pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs to Kungu. Ebrejiem 12:14 «Neņem to nopietni!» tas ir viens no izteicieniem, ar kuru šodienas cilvēki mēģina mierināt cits citu. Vai tā drīkst sacīt arī tie, kas pieder Jēzum? Protams! Tikai - viņi to saka citā sakarībā, nekā šīs pasaules bērni! Kad posts un ciešanas iestājas pa īstam, tad pasaulē teiciens «neņem to nopietni» apklust. Tas vairs nepalīdz. Bet tieši tad Jēzus ļaudis saka viens otram «Neņem to nopietni!» Tādēļ, ka «Tiešām, to es ticu, zinu: / Kad sirds Dievam uzticas, / Tad lai bēdu pēdās minu / - Viņš man’ tomēr pasargās. / Tumši mākoņi lai skraida, / Dievs par brīdi sauli dos, / Tad es arī priecāšos, / Lai gan tagad bēdas baida. / Šeitan viss ir nīcība, / Dieva mīlīb’ mūžīga.» Kristieši saka: «Neņem to nopietni!», jo «Kaut arī mītu tumsībā, tas Kungs ir mana Gaisma.» «Neņem to nopietni!» Vēl ir kāds cits gadījums, kad šo teicienu lieto pasaulīgie ļaudis, bet kristieši to nedrīkst darīt: kad mūs pārvar grēks un tiek ievainota sirdsapziņa. Tad pasaule saka: «Neņem to nopietni! Sirdsapziņa! Fui, kas tad tagad par to bēdā! Dieva baušļi?! Nemoderni! Tādēļ - neņem to nopietni!» Tad kristiešiem jāsaka: «Ņem to ļoti nopietni!» Jēzus nav miris tādēļ, lai mēs paliktu tādi, kādi mēs esam. Ar savu Svēto Garu Viņš mūs grib darīt par jauniem cilvēkiem. Tādēļ «Ņem to nopietni! Dzenies pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs to Kungu.» Protams, mēs ceram kļūt izglābti Jēzus Kristus žēlastībā. Bet šī žēlastība grib caurstarot visu mūsu dzīvi. Jēzus grib būt mūsu Kungs pavisam. Tas mums ir jāņem - un ņemsim to ļoti nopietni! Kungs! Palīdzi mums vienmēr pareizi domāt un pareizi rīkoties! Āmen.

322

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

15. novembris Jēzus, kas mūs mīlējis, kas mūs ar savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem. Jāņa Atklāsmes grāmata l:5 Dziļā ziemā kādu dienu piepilsētas mežā es ieraudzīju ko saistošu sarunu sniegā! Kāds ar skaidriem burtiem sniegā bija uzrakstījis: «JĒZUS TEVI MĪL!» Cits apakšā bija parakstījis: «Vai tā ir taisnība?» Un tad, acīmredzot, bija pienācis vēl kāds trešais un šim jautājumam vienkārši pierakstījis klāt «JĀ!» Brīnumaina saruna sniegā! Gribētos priekšā stādīties šīs sarunas biedrus. Pirmais varbūt bija tāda pat stāvokli ka mācekli, kad ar tiem Jēzus runāja Emmaus. Viņa sirds dega priekš Jēzus. Un tas ir ļoti skaisti laikā, kad sirdis visapkārt ir aukstas. Otrs, kas uzrakstīja jautājumu - kas tas varēja būt par cilvēku? Varbūt tas bija kāds moderns skeptiķis, kas šaubās par visu un par katru, kas neko nespēj ņemt nopietni. Tādu cilvēku kaitina kristiešu priecīgā ticības drošība. Bet varbūt tas bija kāds vientuļš cilvēks, kas ar priecīgu izbrīnu lasīja uzrakstīto: «Tātad ir Viens, kas mani mīl!» Trešais bija lietišķs cilvēks. Viņš vienkārši uzrakstīja «JĀ!» Zem šī īsā vārda jūtama drošība: «Jēzus mīlestība nav nepatiesas jūtas vai nedrošība. Dieva Dēls ir parādījis savu mīlestību, satverot mūs visdziļākajā nelaimē - mūsu grēkā! Tāpēc Viņš ļāva sevi piesist krustā. Un par šīm Golgātā izlietajām Asinīm Bībele saka: «Jēzus Kristus. Dieva Dēla asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.» Kungs Jēzu! Mēs Tev pateicamies nesatricināmiem pierādījumiem! Āmen.

par

Tavas

mīlestības

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

323

16. novembris Es tev došu padomu: pērc no Manis baltas drēbes, lai tu apsegtos, un tava kailuma kauns neatklātos. Jāņa Atklāsmes grāmata 3:18 Pavisam skaidrs, ka Kungs Jēzus te nerunā par tekstilprecēm. Bībeles līdzību valodā apģērbs nozīmē mūsu cienīgumu vai necienīgumu Dieva priekšā. Vai arī - tā to nosauc Bībele - mūsu taisnīgumu Dieva priekšā. Mūsu teksta vārdā Jēzus mums skaidri saka: «Jums pašiem no dabas ir nederīgas drēbes, kaut arī jūs tās - tāpat kā kādu izpušķotu ģenerāļa uniformu - no ārpuses rotātu ar labiem darbiem un reliģiju - kā zīda oderi. Jums vajag pirkt no manis 'baltas drēbes'.» «Pirkt», Viņš saka. Savāds pirkums! Jo man pretī jādod tikai manas vecās drēbes, mana paštaisnība un jāapliecina: «Tās neder!» Tad es drīkstu ņemt gluži par brīvu drēbes, ko piedāvā Viņš: taisnību, kas derīga Dieva priekšā, ko Viņš mums sagādājis pie krusta, izciezdams mūsu grēka sodu un mūs salīdzinādams ar Dievu. Šo domu skaisti izteicis Cincendorfs: «Tav's asin's, Tava taisnība, / Ir, Kungs, mans gods un greznība, / Ar ko priekš Dieva stāvēšu, / Kad debesīs es ieiešu.» Viegls pirkums, vai ne? Un tomēr! Tas ir kas ļoti grūts. Jo nekas mūsu lepnajām sirdīm nav tik grūti kā atzīties: «Tāds, kāds es esmu, es nevaru pastāvēt Dieva priekšā. Esmu ģērbies grēka aptraipītās skrandās.» Daudz kam jānotiek, lai mūsu sirds kļūtu tik maza. Bet tikai tad, kad esam pie šādas pašatzīšanās nonākuši, atveras mūsu gara acis ieraudzīt, ko mums sagādājis Dieva Dēls pie krusta. Tad sirds to saņem ticībā. Kungs Jēzu! Mēs Tev pateicamies par baltajām drēbēm! Āmen.

324

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

17. novembris Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Jāņa Atklāsmes grāmata 3:20 Pie mūsu durvīm kāds stāv! Viņš nezvana! Viņš netrokšņo! Viņš vienkārši stāv, klaudzina klusītēm un gaida, lai mēs atveram. Viņš nav ubags vai pauninieks. Viņš ir Tas, Kam «dota visa vara debesīs un virs zemes». Viņu sauc Jēzus. Mēs Viņu nemaz nebūtu pamanījuši, ja Viņš neteiktu, ka stāv durvju priekšā. Kāds profesors no Oslo - Hallesbijs (Hallesby), ir teicis, ka šis Jēzus sacītais ir ļoti svarīgs visiem, kas grib mācīties pareizi lūgt. Tas liek mums vispirms klausīties. Jo tā jau ir mūsu nelaime, ka mēs uzmanīgi neprotam pareizi lūgt. Ir tik daudz trokšņu - ārpusē un arī mūsu iekšienē. Tātad Jēzus stāv pie durvīm. Un mēs sēžam iekšpusē, aiz durvīm ar mūsu neatrisinātām problēmām, ar savu smagi apgrēkojušos sirdsapziņu, ar uzdevumiem, kuri mums ir par smagiem, ar mūsu nepatikšanām, bēdām, ciešanām. Mēs esam kā tirgotāji, kuru grāmatvedība ir sajaukta un kuri to saviem spēkiem vairs nespēj sakārtot. Kāpēc mēs nedomājam par To, kas stāv aiz durvīm? Atvērsim taču durvis, rādīsim Glābējam savu juceklīgo dzīves grāmatu un lūgsim Viņu: «Ņem Tu to visu savās rokās!» Mums jāievēro, ka šīs rokas ir caurdurtas. Naglu rētas liecina par to, ka Viņš mūsu dēļ karājās pie krusta. Tātad Viņš grib un arī spēj kā Visuvarens Glābējs iejaukties mūsu dzīvē. Mēs esam ģeķi, ja paliekam savā dzīves un dvēseles tumsībā vieni. Ārā stāv mūsu Palīgs un Glābējs! Kungs, mēs vairs negribam ar visu cīnīties vieni paši, tas mums ir par smagu. Palīdzi mums! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

325

18. novembris Tas, kas visu šo apliecina, saka: «Tiešam, Es nāku drīz.» Tiešām, nāc, Kungs Jēzu! Āmen. Jāņa Atklāsmes grāmata 22:20 Mēs stāvējām kādā autobusa pietura. Kāds vīrs gribēja sākt ar mani sarunu. «Vai jūs arī gaidāt?» viņš jautāja. «Jā», es atbildēju, «es arī gaidu.» Tieši tāpat var sarunāties ļaudis arī Jēzus Kristus draudzē: «Vai jūs arī gaidāt?» - «Jā, es arī gaidu - uz godības pilno Kunga Jēzus atnākšanu.» Pavisam noteikti, pat ļoti iespaidīgi un svinīgi paaugstinātais Kungs runā par savu atnākšanu godībā: «Tas, kas visu šo apliecina, saka: «Tiešām, Es nāku drīz!» Kas dzīvo, nerēķinoties ar Kunga Jēzus atnākšanu, tas dzīvo, riskējot pats ar sevi. Kas pazīst Kungu Jēzu, tas priecājas uz Viņa atnākšanu. Cik grūti ir panesami šīs pasaules tumšie noslēpumi, visas pārestības un netaisnības! Cik nomācoši ir redzēt, kā tiek nicināts Kungs Jēzus! To visu piedzīvoja pirmkristīgā draudze Romas valsts sabrukuma laikos. Bet tāpēc viņa nevaimanāja, bet atdarīja savas sirdis un ausis Vēstij: «Jēzus nāks atkal!» Un tad viņa atbildēja šim pasludinājumam ar brāzmainu: «Tiešām, nāc, Kungs Jēzu! Āmen.» Šai atbildei tikpat vienbalsīgi pievienojamies arī mēs: «Tiešām, nāc, Kungs Jēzu! Āmen.» Aklā pasaule smejas par šo cerību. Lai! Bībeles ļaudis vēro laika zīmes. Viņi atzīst, ka šī diena nāk aizvien tuvāk. Un - pirms to nojauš pasaule, notiek: «Ciāna dzird vaktiniekus / Un sirdī jūt daudz tūkstoš priekus, / Tā ceļas, posties nekavē. / Draugs tai nāk no Debess spēcīgs, / Pilns žēlastības, taisns, lēnīgs...» Kungs! Dodi mums būt modriem, skaidriem un uzticīgiem Taviem apsolījumiem! Āmen.

326

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

19. novembris Atgriezieties no grēkiem, jo debesu valstība tuvu klāt pienākusi. Mateja 4:17 Grēknožēla! - tas ir pavisam kas cits, nekā ļaudis to doma. Vai tā ir grēknožēla, ja kāds pats sevi attaisno? Lai paskaidro piemērs: kāds cilvēks smagu noziegumu dēļ stāv tiesas priekšā. Pats par sevi saprotams, ka viņš cīnās kā lauva, lai sevi attaisnotu. Viņš liedzas. Viņš visu nostāda vislabākajā gaismā. Tā darām arī mēs svētā Dieva priekšā. Kurš gan grib sevi atzīt par vainīgu?! Manā bibliotēkā ir kāds sējums no 1708. gada ar slavenā Vīnes sprediķotajā Ābrahama a Sancta Clara sprediķiem. Cik krāšņi, cik garā skaidri un oriģināli viņš cīnās ar sava laika grēkiem! Bet tie tūkstoši, kas tiecās pie viņa, lielākoties par to ir tikai amizējušies. Dzīva atgriešanās kustība no tā neiznāca. Bet tā nedomā Bībele, runājot par «atgriešanos no grēkiem.» Patiesi pārsteidzoši ir tas, ka viņa mums saka: grēknožēla nesākas ar to, ko mēs darām, vai esam darījuši. Tā sākas ar to, ko ir darījis Dievs. Viņam lūzt sirds par mūsu ačgārno un ļauno būtni. Tādēļ Viņš sūta savu Dēlu, Kungu Jēzu Kristu. Viņš dodas kā Upura Jērs nāvē pie krusta. Tur Viņš - kā Bībele skaidro - «uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai». Ar to sākas mūsu grēknožēla, ka Dievs savā glābšanā nāk pie mums. Mūsu dēļ. Bez šīs nākšanas nav cilvēka grēknožēlas. Tāpēc mēs drīkstam dzirdēt: tiesa pār mums jau ir notikusi Golgātā! Sodu par mums ir izcietis Jēzus. Tagad mēs drīkstam bez bailēm atzīt savus grēkus un atgriezties. Kungs! Liec mums Tavas žēlastības gaismā nožēlot mūsu grēkus! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

327

20. novembris Bet Dievs tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Apustuļu darbi 17:30 Pa visiem iekš - un ārzemju radio un televīzijas raidītājiem, visās avīzēs, paziņojumos un uz visiem plakātiem vajadzētu ziņot un rakstīt: «Vispasaules Valdnieks ir izdevis aicinājumu, no kura noteiktas izpildes ir atkarīgs mūsu laicīgais un mūžīgais liktenis». Lūk, šis aicinājums: «Dievs tagad aicina visus cilvēkus atgriezties no grēkiem.» Tas ir neticami: mēs, cilvēki, neņemam vēra šo Dieva aicinājumu. Un, kad mums nākas ar to sastapties, tad katram tūlīt pie rokas ir kāda izvairīga atrunāšanās: «Man vajag atgriezties no grēkiem? Neviens man nekā nevar pārmest.» Vai arī: «Es pazīstu gan daudz ļaužu, kam tā noteikti būtu vajadzīga. Bet ne jau nu man!» Daudzi gluži vienkārši izsmej Dievu: «Kas man par to būs? Vai man kļūt par sērojošu gauduli?» Un mums šodien saka: «Tas jau ir novecojis, mūsdienām nesaprotams vārds no Baznīcas dogmu valodas. To beidzot vajadzētu pārveidot un piemērot mūsdienām. Mēs nesaprotam, kas tas ir atgriezties no grēkiem.» Nu, to var paskaidrot ar pāris vārdiem: apstāties savā ceļā, tādēļ, ka tas ved uz elli. Atgriezties un palikt stāvam Dieva priekšā. Viņam izsūdzēt - cik labi mēs tos pazīstam! - savus grēkus! Viņam apsolīt, ka mēs karosim ar tiem. Uzlūkot krustā sisto Kungu Jēzu, kas dāvā mums grēku piedošanu un sarauj mūsu drausmās piesaistības. Un tad savu dzīvi izvest Dieva Gaismā! Tik varena lieta ir atgriešanās no grēkiem! Mums par varenu? Dievs savu aicinājumu ir domājis nopietni. Viņš te neizsaka kādu miglainu priekšlikumu. Viņš pavēl! Vai spītēsim Viņam? Vai gribam kļūt Viņa ienaidnieki? Kungs! Atgriez Tu mani, tad es būšu atgriezts! Āmen.

328

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

21. novembris Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies... Jāņa Atklāsmes grāmata 2:4 un 5 Ir jābrīnās, ka Bībele aizvien no jauna domā pavisam citādi nekā mēs. Mūsu priekšā ir pēdējā Jaunās Derības grāmata - Jāņa Atklāsme. Satriecoši tā attēlo Dieva dusmības tiesu pār atkritušo un bezdievīgo pasauli. Ja šo Grāmatu būtu rakstījis kāds mūsu tipa cilvēks - drošā pārliecībā, ka reiz ir jānāk Dieva tiesai - tad viņš noteikti to sāktu, sniedzot laikmeta vispārējā stāvokļa visaptverošu raksturojumu. Viņš sniegtu pasaules diagnozi, pasaules samaitātības attēlojumu. Pavisam citādi rīkojas Jāņa Atklāsme. Viņa grib liecināt par bezdievīgās pasaules tiesu. Bet viņa sāk ar to - un tas ir apbrīnojami, ka runa par Dieva bērnu grēkiem, atklājot Jēzus mācekļu kaunu. Tas mums ir rūgti. Tik viegli ir ieraudzīt «baļķi pasaules acī», bet . «skabargas mūsu pašu acīs»?! Atklāsmi nevar lasīt, personīgi neejot cauri Dieva tiesas krustugunīm. Te runā tas Kungs pats par Dieva bērnu pirmgrēku: ka viņi ir atstājuši «Savu pirmo mīlestību». «Pirmā mīlestība»! Ko tas nozīmē? Tā ir Kunga Jēzus mīlestība uz mums, grēciniekiem. «Viņš ir mūs pirmais mīlējis», saka Bībele. Viss sākas ar mīlestību, ko Viņš ir parādījis pie krusta. Un tās nebeidzamībā Viņš mūs meklē. Vai no kaut kā tāda var novērsties?! Atgriezīsimies pie Viņa un Viņa lielās mīlestības! Kungs! Rādi savu mīlestību arī tā, ka tajā atklājas mūsu grēcīgums! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

329

22. novembris Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk... būt mājās pie sava Kunga. 2. Korintiešiem 5:8 Šis Pāvils ieņem savdabīgu nostāju! Kā cilvēki pieķeras dzīvei! Bet viņam ir prieks mirt. Tomēr no otras puses viņš nav arī kāds dzīvi nīstošs pašnāvnieks! «Mēs turam drošu prātu!» viņš saka, skatoties uz grūtībām, kuras min iepriekš. Tā ir to cilvēku stāja, kas apzinās sevi atpirktus Dievam ar Jēzus Asinīm. Viņiem ir droša mūžīgās dzīvības cerība. Tādēļ dzīvojot, viņi «tur drošu prātu». Šī cerība, kas vienmēr no jauna tiek aizdegta Jēzus augšāmcelšanās notikumā, nosaka visu kristieša laicīgo dzīvi. Iedomāsimies lauku ceļu naktī. Līst. Pūš auksts vējš. Pa ceļu lēni soļo cilvēks. Ar augsti uzsistu apkakli viņš skumīgi dodas uz priekšu. Šim nelaimīgajam nav dzimtenes. Viņam nav mērķa. Tāds ir cilvēks bez kristīgās cerības. Viņš bezmērķīgi klīst pasaules ceļos. Uz viņu attiecas vārds: «Vai tam, kam nav dzimtenes!» Bet ir arī cits ceļa gājējs. Arī viņam lietus sitas sejā. Arī viņam salst asajā vējā. Bet viņš dungo priecīgu dziesmu un drosmīgi soļo tālāk. Kādēļ viņš ir citāds? Tādēļ, ka tālumā viņš redz savas mājas gaismu. Tur ir silti. Tur gaida labs miers. Tā iet kristieši. Viņi iet cauri tādām pašām vētrām kā pasaules ļaudis. Bet viņi sev priekšā redz mūžīgās Dzimtenes gaismu. «Kā ceļinieks eju caur pasauli šo, Kur krēslaino ceļu tik apgaismo spožs stars no mūžīgās Dzimtenes, tas mani uz mājam pie Jēzus nes...» «So will ich zwar nun treiben / Mein Leben durch die Welt, / Doch denk ich nicht, zu bleiben / In diesem fremden Zelt / Ich wandre meine Strassen, / Die zu der Heimat führt...» Kungs! Dari arī mūs par ceļiniekiem uz mūžīgo Dzimteni! Āmen.

330

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

23. novembris Tā tad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīve Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Romiešiem 6:23 Lucernā ir kāds daudz apbrīnots viduslaiku, kokgriezumiem rotāts tilts pār Reuss upi. Starp varenajiem tilta spraišļiem karājas apgleznotas koka plāksnes, uz kurām attēloti dažādi amati. Pētot šos gleznojumus vienu pēc otra, mans skatiens apstājas pie advokāta attēlojuma. Primitīvais gleznojums bija ļoti izbalējis, tomēr zem tā varēja salasīt pārdomu vērtu pantiņu. «Tiesā esmu advokāts. Palīdzu iztaisnot dažu līku lietu. Tomēr nespēju panākt, ka pats Tiktu «de jure» atbrīvots no nāves.» «Vor G'richt bin ich ein Advokat, / Mach manchen krummen Handel grad. / Kann doch nicht g'winnen, dass ich frey, / De jure vom Tod ledig sey.» Cilvēks, kas to sacerēja, zināja to, ko daudzi vairs nezin mūsdienās. Viņš zināja, kas ir nāve. Tā ir Dieva taisna tiesa pār mūsu grēku. «De jure» nozīmē «likumīgi, tiesiski, pamatojoties uz likumu.» Uz «likuma pamata mēs esam padoti nāvei. Nāve ir mūsu grēka alga. Pret šo nāves spriedumu nelīdz nekāda cilvēciska advokatūra. Pat visgudrākais advokāts te ir bezspēcīgs. «Tomēr nespēju panākt, ka pats tiktu «de jure» atbrīvots no nāves.» Bet tā ir Bībeles priecas Vēsts - «Evaņģēlijs», ka mēs varam «de jure» izglābties no nāves. Par Jēzu, krustā sisto Dieva Dēlu psalmu dziesminieks saka: «Tu esi manu dvēseli izglābis no nāves.» Un proti tas ir ļoti svarīgi! - de jure! Uz likuma pamata, jo Viņš kā galvinieks ir samaksājis par mūsu grēkiem. Kam ir Jēzus, tam ir dzīvība. «Dieva balva ir mūžīga dzīve Kristū Jēzū!» Kungs! Caur Tevi es esmu kļuvis brīvs no man pienākošas nāves. Lai mūžīga pateicība Tev! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

331

24. novembris Elle un bezdibeni stāv atklāti tā Kunga priekšā, cik gan vēl jo vairāk tad cilvēku bērnu sirdis! Salamana pamācības 15:11 Tas ir sevišķi interesants vārds! Jo tas mums ļauj paskatīties uz pasauli ar Dieva acīm. Te mēs varam pastumt sānus visus citus pasaules uzskatus un raudzīties tā, kā uz mums raugās Dievs. Kā tad Dievs redz pasauli? Burtiskā tulkojumā šī teksta vieta skan: «Mirušo valsts un pazudināšanas vieta stāv atklātas tā Kunga priekšā, cik gan vēl jo vairāk tad cilvēku bērnu sirdis!» Dievs tātad redz mūs, cilvēkus, tieši blakus mirušo valstij un ellei. Mums jāmirst! Un - pēc nāves varam iet mūžīgā pazušanā! Baismīgas izredzes! Neapgaismotai, dabīgai saprašanai tas liekas smieklīgi. Bet, kad Dievs parāda savu žēlastību, tad Viņš ar savu Garu atver mūsu acis. Tad mēs redzam ar Dieva acīm. Sevi un pasauli! Tad ieraugam baismīgos «mirušo valsts un pazudināšanas vietas» draudus. Nezināmais 116. psalma dziesminieks runā par šo pārdzīvojumu: «Nāves tīkli tinās ap mani, mani sagrāba elles bailes, es ieslīgu nelaimē un bēdās.» Kas par to nekā nezin, ir līdzīgs cilvēkam, kas staigā pa plānu ledu, domājot, ka viņš iet pa drošu ceļu. Vai ir glābiņš no nāves un elles? Kur tas ir? Evaņģēlijs dod atbildi: Pie Jēzus, Dieva Dēla, kas par mums mira pie krusta Golgātā. Svētīgs, kas pieder Viņam un var apliecināt līdz ar 49. Psalmu: «Bet Dievs izglābs manu dvēseli no elles varas, jo Viņš mani pieņems.» Kungs! Mēs Tev pateicam, ka pie Tevis ir mūžīgā glābšana! Āmen.

332

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

25. novembris Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir. 1. Jāņa 3:2 Kādā sanāksmē kāds runātājs teica: «Bērnībā mēs lūdzām: «Mīļais Dievs, dod ticību, / Ka es Tavu valstību / Kā Tavs bērniņš mantoju.» Šodien mēs esam tam tikuši pāri. Mēs vairs neticam debesīm. To dzirdot, mana pirmā doma bija: «Kāds nabaga cilvēks, kam nav cerības, un kas vēl lielās ar to!» Es ticu Kungam Jēzum Kristum, kas pie krusta ir samaksājis par maniem grēkiem un ir mani salīdzinājis ar Dievu. Caur Viņa žēlastību es droši nokļūšu debesīs. Kad mēs šodien apliecinām tādu cerību, tad tūlīt arī paceļas jautājums: «Debesis?! Jā, kādas tad mēs tās varam iedomāties?» Uz šo jautājumu mūsu teksta vārds dod skaidru atbildi. Šī atbilde ir dīvaina. Tajā mēs nesaklausām nekā no tā, kā izskatās debesīs. Neviena vārda par jauniem stāvokļiem vai apstākļiem. Tikai divējādi ir sacīts par svētīgajiem. Pirmkārt: viņi redzēs Kungu Jēzu. Šeit mēs staigājam - saka Pāvils - «ticībā, ne skatīšanā». Tur mēs Viņu redzēsim. Mēs skatīsim Viņa dziļās pazemības zīmes - Viņa naglu rētas un arī Viņa Godību. Un otrkārt tiek sacīts: debesīs mēs būsim Viņam līdzīgi. Tas ir vareni! Nevienas neveiksmes, neviena grēka, nevienas klupšanas! Viņam līdzīgi! «Vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka ...», saka apustulis. Te viņš apliecina mūsu dvēseles nabadzīgumu. Bet tam pāri staro droša cerība. Kungs! Liec mums paturēt acīs ceļamērki! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

333

26. novembris Tu esi tas, kas mani atrauj no nāves vārtiem. Psalms 9:14 Kādā no saviem slavenajiem tautiskajiem sprediķiem augustīniešu mūks Ābrahams a Sanēta Clara (+1709) piemin jaunu meiteni, kas «vaimanā savā nāves stundā: Ak, nāve! Tu rupjā, nepielūdzamā! Pret tevi nelīdz mierinošs vārds. Tu esi vislielākais tirāns, visbriesmīgākā, tu esi atnākusi pēc manis! Tevī nav žēlastības ne pret jauniem, ne pret veciem.» Šajos vārdos ir pateikts kaut kas svarīgs par nāvi: ka tā bieži aizrauj jaunus cilvēkus un paiet garām veciem; ka tā ir tirāniska; ka nāves brīdī katrs gribētu izglābt sevi. Un galvenais, ka ar nāvi nevar jokot un to nevar palūgt aiziet. Tikai viena lieta nav pareiza: nāve nav tik varena. 90. Psalma Mozus saka Dievam: «Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem...» Un tādēļ, ka Dievs liek cilvēkiem mirt, tikai Viņam vienīgajam ir vara mūs izglābt no nāves un «atraut no nāves vārtiem». Jā, to Dievs var un arī grib darīt Tādēļ Viņš mums ir sūtījis savu Dēlu, Kungu Jēzu, Dzīvības valdnieku. Jēzus saka: «Kas Man tic, tas nemirs nemūžam.» Cik pārsteidzoši varens vārds! Tādēļ, ka Jēzus ir noņēmis nāves cēloni, mūsu vainu, tie, kas Viņam tic, jau šeit ir sakņoti dzīvībā. Tādēļ, ka Jēzus ar savu augšāmcelšanos ir uzvarējis nāvi, tie, kas Viņam pieķeras ticībā, pieder dzīvībai. Tie, kas Viņam pieder, drīkst dziedāt jau šajā, nāvei nolemtajā pasaulē: «Tu mani atrauj no nāves vārtiem.» Dzīvības Valdniek! Mēs bēgam no nāves - pie Tevis! Āmen.

334

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

27. novembris Taisnais jūtas arī nāves brīdī spēcināts. Salamana pamācības 14:32 «Miršana nav grūta! Dzīve ir grūta!» Tā un tamlīdzīgi mūsdienās bieži dzird runājam. Un tas liekas tik žilbinoši pareizi. Bet vai tā tas patiešām ir? Nē! Tas nav pareizi! Jo miršana ir smaga un briesmīga lieta. Kādēļ? Tādēļ, ka Bībele saka: «Cilvēkam nolikts vienreiz mirt, un pēc tam tiesa.» Arī visbezdievīgākais mirstot zin, ka tagad viņš vairs nevar aizbēgt no Dieva un ka nu jāstājas Viņa priekšā. Ir tā, it kā Dievs būtu ielicis katra cilvēka dvēselē nojausmu par Viņa tiesu. Un tas miršanu dara jo grūtu. Šo patiesību, ka reiz tiksim tiesāti, varam atvairīt cauri visai dzīvei, tāpat kā mēs kaut kur nobāztu kāda nepatīkama tiesas procesa aktus. Bet tas vairs nav Iespējams mirstot. Luters ir teicis: «Katram ir jāmirst pašam par sevi. Es tad nebūšu pie tevis un tu nebūsi pie manis; mēs vēl varam viens otram kaist ko iekliegt ausīs, bet nāves robežai pāri jāiet vienam.» Tātad miršana ir ļoti briesmīga. Tagad Bībele saka: «Taisnais jūtas arī nāves brīdī spēcināts.» Tas ir ķēnišķīgs apsolījums! Cik ļoti tad gribētos būt «taisnam»! Mēs tādi arī drīkstam būt! Ar mūsu pašu taisnību vien te katrā ziņā nepietiek. Bet mēs drīkstam tikt taisnoti ticībā. Tā ir taisnība, ko mums ieguvis Jēzus, mirdams par mums pie krusta. Tādēļ, ka Jēzus manā nāvē par mani ir nomiris, es drīkstu ieiet dzīvībā. Kungs! Lai Tavas nāves mokas / Un pie krusta stieptās rokas / Nav par mani veltīgas! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

335

28. novembris Taisnais jūtas arī savā nāves brīdī spēcināts. Salamana pamācības 14:32 Bībele stāsta par pagānu ķēniņu Agagu. Kad viņš savas vainas dēļ tika notiesāts, pirms nāves soda, smaidot, ar paceltu galvu tas teica: «Droši vien, nāves rūgtums man jau pagājis secen!» Lieliski! Bet Dieva tiesā zudīs tāda spīts. Nē! Tā nav vis spēcināta, bet krampjaina. «Taisnais jūtas spēcināts arī savā nāves brīdī.» Kurš gan negribētu mirt kā «taisnais»? Bet kā par tādu kļūt? Pirmām kārtām es negaidu uz pastaro tiesu, bet jau šodien - vislabāk šodien - stājos Dieva soģa krēsla priekšā. Es lūdzu, lai Dievs man uzrāda manus grēkus. Un tad es vairs necenšos sevi aizstāvēt vai attaisnot. Es piekrītu Dieva spriedumam, kas saka, ka esmu pelnījis elli un nāvi. Es ļaujos notiesāties. Bet tad es paceļu acis uz manu Glābēju un Galvinieku Jēzu Kristu. Es uzlūkoju Viņu garā, kā Viņš mirst par mani pie krusta. Un ticībā es saku: «Te, pie Jēzus, jau ir piepildīta mana notiesāšana. Te ir dzēsta mana vaina Jēzus taisnība tagad ir mana taisnība!» Un tas palīdz! Tagad esmu kļuvis taisns un varu mierīgi raudzīties nāvei acīs. Reiz es redzēju īpatnēju gleznu: tajā bija attēloti trīs kaili galvaskausi un apakšā parakstīts: «Ei, mans mīļais, parādi, kurš bij ķēniņš, kurš gudrais, kurš ubags?» Tā tas ir - nāvē zūd visas atšķirības. Paliek tikai viena: ļaudis, kurus Dievs Jēzus dēļ ir taisnojis - un pārējie. Kungs! Mēs Tev pateicam, ka Tava nāve mums dod dzīvību. Āmen.

336

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

29. novembris Taisnais jūtas arī nāves brīdi spēcināts. Salamana pamācības 14:32 «Vai jūs zināt, kādēļ taisnais jūtas drošs arī savā nāves brīdī?» reiz es jautāju kādam vīram. Un saņēmu pārsteidzošu atbildi: «Tādēļ, ka viņš ir pieradis ikdienas mirt.» Ļaudis, kuri pieder Jēzum, vingrinās miršanā ikdienas, kamēr vien viņi dzīvo zemes virsū. Dievs atņem viņiem vismīļāko - un viņi uz to saka «Jā». Dievs pārsvītro viņu vēlmes un plānus - un viņi nekurn, bet nodod savu sirdi nāvē. Jā, Bībele saka par Jēzus mācekļiem grūti pieņemamu vārdu: «Viņi ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām». Mums ir Kungs, kas mira pie krusta. Kas Viņam seko, tas mācās ikdienas nodot nāvē savu «Es». Tas vingrinās miršanā. Tādēļ īstajiem kristiešiem arī reiz pārstāt elpot nav vairs tik grūti. Un tomēr - mūsu teksta vārds, sakot «taisnais jūtas arī nāves brīdī spēcināts», izsaka vēl kaut ko vairāk. Vulgatā, latīniskajā Bībeles tulkojumā, ir pateikts kas būtiskāks. «Taisnais cerē nāvē.» Jā, kas pieder Jēzum, tam ir Kungs, kas uzcēlies no nāves. Un tādēļ tam ir dzīva cerība. Ticīgā sirds nāvē zina: «Mana dzimtene ir augšā - Debesīs, kur eņģeļu pulki teic Visuvaldītāju...» Un tagad vēl jāpiebilst: ja varam droši iet pretī nāvei, tad arī dzīvē esam droši. Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka drīkstam dalīties Tavā nāvē un Tavā jaunajā dzīvē! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

337

30. novembris Viņi sauca skaņā balsī: «Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram.» Jāņa Atklāsmes grāmata 7:10 «Viņi sauca!» Skaļi, no dvēseles dziļumiem izlauzušies prieka saucieni! Gaviles no sirdīm, kas lūzt vai pušu no prieka! Tā ir Jēzus Kristus draudze, kas sasniegusi mērķi! Kas šo Bībeles vietu lasa, tam nevilšus gribas zemoties lūgšanā: «Kungs! Ļauj arī man tur būt - pie šiem ļaudīm un līdzdalīties viņu gavilēs! Un palīdzi man, ka es kaut ko tādu mantotu un paņemtu līdz jau no šīs pasaules!» Grieķu vēsturnieks Ksenofons (Xenophon), kas dzīvoja apmēram 400 gadus pirms Kristus, ir uzrakstījis iespaidīgu vēstījumu par notikumu, kura līdzdalībnieks viņš bija: kara gaitā kaut kur Eifratas upes apvidū ir ielenkti 10 tūkstoši grieķu karavīru. Tur viņi stāv, visapkārt ienaidnieku apņemti. Un tad viņi tiem izcīnās cauri - uz Mezopotāmijas līdzenumu, caur mežonīgo Kurdistānu un Armēnijas kalniem uz Melno jūru. Tur viņi bija glābti. Ksenofons aizgrābjoši apraksta, kā viņi, ieraudzījuši jūru, izplūst aumaļainās gavilēs: «Jūra! Jūra! Glābti! Glābti!» Jāņa Atklāsmes Grāmata mums rāda Dieva troņa priekšā stikla jūru. Te Dieva bērni, kas velna apdraudēti savā ticībā, reiz būs izcīnījušies cauri šai pasaulei, arī gavilēs: «Jūra! Jūra! Glābti! Glābti!» Šī draudze pie mērķa slavinās - un tas ir svarīgi - nevis savu ticību, savu uzticību un savu drosmi, bet gan Jēru, Jēzu, kas viņu ar savu krusta nāvi atpirka Dievam, un visuvareno Dievu, kam pienākas viss gods un pielūgsme. Kungs! Liec mums būt ar tiem, kas Tevi redzes! Āmen.

338

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

1. decembris Mana dvēsele slavē to Kungu, un mans gars gavilē par Dievu manu Pestītāju. Lūkas ev. l:46-47 Reiz ceļojumā pa Švābiju apmeklēju kādu ciema tirgotāju. Biju par viņu dzirdējis, ka viņš esot uzticams Jēzus māceklis. Tas bija Hitlera reiha laikos un nebija tik vienkārši. Kad iegriezos pie viņa, tad uzreiz klāju vaļā to, kas visvairāk nospieda un pildīja manu sirdi. Es runāju par Evaņģēlija apspiešanu, par netaisnību, ko pats biju piedzīvojis, par visu ļaunumu, kas notika. Te vīrs mani pārtrauca ar draudzīgu priekšlikumu: «Runāsim labāk par būtisko!» Un tad mēs runājām par Dieva lielajiem darbiem. Mēs priecājāmies par glābšanu Jēzus Kristus Asinīs. Mēs stāstījām viens otram par piedzīvojumiem Svētā Gara vadībā. Un uzreiz visas bēdas, kas mūs nospieda, visas bažas, kas mūs mocīja un visas bailes, kas mūs nomāca, kļuva tik nebūtiskas. Pat nevaru pasacīt, kādu atvieglojumu tas man sniedza. Un kad es devos tālāk, es domāju: «Kaut mans gars un mana dvēsele vienmēr būtu pildīti ar būtisko!» Ar Mariju tā bija, kā viņa saka savā skaistajā Adventes dziesmā; «Mana dvēsele slavē to Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Glābēju.» Viņas gars un viņas dvēsele nebija kāds krāmu kambaris, pildīts ar bažām, bailēm, vēlmēm un laicīgiem sīkumiem. Viņas gars bija Dieva Templis. Kungs! Palīdzi mums, ka sīkais kļūtu mums vēl sīkāks, bet būtiskais vēl būtiskāks! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

339

2. decembris Un redzi, viens cilvēks bija Jeruzalemē, vārdā Sīmeans ... gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Lūkas ev. 2:25 Kādā senā Adventes dziesmā skaisti aprakstīts Ziemassvētku notikums: no Mūžības uz redzamās pasaules krastiem klusi tuvojas kāds kuģītis. Dārgā manta, ko tas ved, ir Dieva Dēls. Buras, kas dzen kuģīti, ir Dieva mīlestība: «Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu...» Vecā Derība vēsta, ka - izsakoties minētā salīdzinājuma vārdiem pasaules krastā jau kopš sirmas senatnes stāv cilvēki, kuri gaida uz šī kuģa ierašanos. Jo viņi ir sadzirdējuši daudzos Dieva apsolījumus, ka šajā kritušajā pasaulē atnākšot Glābējs. Kad Ievai piedzima pirmais dēls, viņa to nosauca «Laimētais». Viņa domāja, ka tas jau esot Apsolītais. Bet tas bija brāļa slepkava Kains. Kā pēc šī kuģa ar ilgām lūkojās sentēvs Jēkabs! Mirstot viņš izsaucās: «Kungs! Es gaidu uz Tavu glābšanu!» Un Jesaja nepacietīgi lūdz: «Ak, kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē!» Būtu jāmin vēl daudzi. Šajās gaidās viņi ir nomiruši. Bet garā viņi redzēja Debesu kuģa pienākšanu: «Mums ir piedzimis Bērns!» izsaucas pravietis. Bet viņi vēl nepiedzīvoja šī apsolījuma īstenošanos. Līdz beidzot to drīkstēja piedzīvot Sīmeans. Visu savu dzīvi šis vīrs bija stāvējis Dieva noteiktajā vietā un ar ilgam raudzījies tālumā. Un nu viņš drīkst piedzīvot: «Ir enkurs izmests krastā, Nu beidzot kuģis klāt...» Neizteicamā priekā viņš tur savās rokās Bērnu, Dieva Dēlu: «Manas acis ir redzējušas Tavu glābšanu!» Un mēs? Mums nemaz vairs nav jāgaida! Mēs drīkstam vienkārši atvērt visas durvis un šī kuģa «Mantu» uzņemt mūsu siržu krātuvēs! Kungs! Ņem mūs to pulkā, kas priecājas par Tavu atnākšanu! Āmen.

340

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

3. decembris Un redzi, viens cilvēks bija Jeruzalemē, vārdā Sīmeans ... gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu. Lūkas ev. 2:25 Varbūt sirmajam Sīmeanam viens otrs jautāja: «Klausies! Rodas tāds iespaids, ka tu kādu nepārtraukti gaidītu?» Un Sīmeans atbildēja: «Jā gan! Tikai nevis kādu, bet Vienu.» «Kuru tad Vienu?» jautāja tālāk. Uz to Sīmeans atteica: «Es gaidu uz Dieva tautas Iepriecu.» Vai tad šis vīrs bija kādā īpašā nelaimē, nākamo Glābēju, cerību pilns, dēvēdams par «Iepriecu»? Nedomāju. Man liekas, ka šis vīrs kādu dienu bija «nonācis pats sevī». Mūsdienu cilvēks nonāk visur - Itālijā, Spānijā, ASV un Indijā. Tikai pats sevī viņš nenonāk. Kad Sīmeans nonāca pats sevī, viņš atklāja - kaut kur mūsu dvēseles dziļumos mīt izmisums. To sastāda daudz kas - bailes, vainas apziņa, nespēks un sāpes par kritieniem un klupieniem, skaudība un mazvērtības sajūta, augstprātība un kāre pēc atzinības. Viss kopā izmisums! Pravietis Nahums, raudzīdamies uz bojā ejai nolemto lielpilsētu Ninivi un dziļākajos pamatos - uz visu pagrimušo pasauli, jautā: «Kur lai Es sameklēju tev Iepriecinātāju?» Sīmeans zināja - dziedināt no dzīves izmisuma var tikai Dievs. Un Viņš to izdarīja! Dieva Dēls nāca kā Glābējs, kā Iepriecinātājs! Sīmeana sirdī skanēja: «Viņš nāk, Viņš nāk no debess, tas Kungs, pilns godības, Viņš mīlestību atnes Un remdē ciešanas.» Kungs! Slava un pateicība Tev, ka Tu esi pasaules Ieprieca! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

341

4. decembris Un redzi, viens cilvēks bija Jeruzalemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekams nebūšot redzējis tā Kunga Svaidīto. Lūkas ev. 2:25-26 Vecais Sīmeans steidzās pa Jeruzalemes ielām kā dzīvs atgādinājums: «Neaizmirstiet Dieva apsolījumus!» Garā es sarunājos ar šo veco vīru: «Sīmean! Tu gaidi uz Glābēja atnākšanu ar tādu stipru drošību, it kā tu būtu izstudējis visus Dieva nākotnes plānus.» Sīmeans atbildēja: «To es arī esmu darījis!» Es jautāju atkal: «Sīmean! No kurienes tu tik droši zini, ka patiešām nāks Glābējs?» Sirmgalvis atbild: «No Bībeles. Tā ir pilna ar Dieva apsolījumiem. Un Dievs nemelo.» «Jā», es iebilstu, «bet tik daudzi pirms tevis ir gaidījuši uz Israēla iepriecu un tomēr, To nesagaidījuši, ir miruši. No kurienes tev tāda drošība, ka tu sagaidīsi Viņa atnākšanu?» Uz to Sīmeans triumfējot saka: «Man to teica Svētais Gars, ka es nāvi neredzēšot, iekams nebūšu redzējis Glābēju!» «Tagad man viss ir skaidrs! Es saprotu! No Bībeles tu esi uzzinājis, ka Glābējs nāk. Un no Svētā Gara, ka Viņš nāks pie tevis.» «Tieši tā!» saka Sīmeans. Es atgriežos atpakaļ savā 20. gadu simtā un esmu daudz ko iemācījies - no Bībeles es uzzinu par Dieva lielajiem darbiem mūsu glābšanā. Svētais Gars man palīdz tos saprast un satvert manā personīgajā ticībā. Tā es vienā veselumā dzirdu Dieva Vārdu un Dieva Garu. Kur Dieva Vārdu lasa bez Svētā Gara, tur Bībele paliek nedzīva grāmata. Un kur vēlas Svēto Garu saņemt bez Bībeles, tur nonāk smagā pašpievilšanā. Kungs! Palīdzi mums, ka Tavs Vārds un Tavs Gars dara pie mums glābšanas darbu! Āmen.

342

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

5. decembris Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekams nebūšot redzējis tā Kungs Svaidīto. Lūkas ev. 2:26 Šī ir ļoti svarīga Bībeles vieta un ar to mēs nodarbosimies vēlreiz. Te ir runa par diviem spēkiem, ar kuru palīdzību neapgaismots cilvēks var nākt pie pilnīgas ticības Gaismas. Šie spēki ir Bībele un Svētais Gars. Tieši tāpat kā ar Sīmeanu, notiek ar katru cilvēku, kas vēlas tikt apgaismots. No Bībeles tas uzzin, ko mūsu glābšanai ir darījis Dievs. Un Svētais Gars to uzrunā personīgi. Bībelē stāv rakstīts: «Dieva dusmība iedegsies pār visiem cilvēku grēkiem!» Un Dieva Gars saka: «Tu atrodies zem Dieva dusmības. Tad mums uznāk bažas par savas dvēseles glābšanu. Bībele saka visiem cilvēkiem: «Jums Glābējs ir dzimis!» Dieva Gars runā tieši uz tevi «Tevis dēļ ir nācis Glābējs, kas tevi izglābs no Dieva dusmības.» Bībele norāda uz Jēzus Kristus krustu un saka: «Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.» Svētais Gars sauc tavā nemierīgajā sirdsapziņā: «Tas ir Dieva Jērs, kas projām paņem tavus grēkus!» Tas ir apbrīnojami, kā Dieva Vārds un Dieva Gars darbojas kopā, lai mēs varētu nākt pie ticības uz Dieva Kristu. Bieži tiek jautāts: «Kas man jādara, lai es nāktu pie ticības?» Atbilde skan: «Lasi Dieva Vārdu un lūdz pēc Svētā Gara apgaismojuma!» Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka Tavs Vārds un Tavs Gars darbojas mūsos! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

343

6. decembris Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekams nebūšot redzējis tā Kunga Svaidīto. Lūkas ev. 2:26 Šis vārds var izbiedēt! Jo var gadīties, ka pieredzam nāvi, pirms esam redzējuši Kungu Jēzu Kristu. Tas būtu baismīgi - mirt, nepazīstot To, kas mūs izglābj no Dieva dusmības, no soda un mūžīgas pazudināšanas! Miršana nav nekāda niekošanās! Cilvēki aizvien ir mēģinājuši sev iestāstīt, ka nāve esot pavisam dabiska norise. Bet vēl nevienam ar to nav izdevies atvairīt nāves šausmas. Un tam ir savs pamats: miršana ir kas vairāk nekā bioloģiska norise. Bībele saka: «Grēka alga ir nāve.» Miršana ir neatvairāma zīme, ka mēs esam grēcinieki un ka pār mūsu grēcīgo pasauli gulstas Dieva dusmība. Tādēļ miršana ir saistīta ar šausmām. Un kas nāk pēc nāves? Kāds ārsts, kas visu mūžu bija centies nāvei atraut viņas laupījumu, teica: «Kaut nāve būtu punkts, kas dara visam galu! Bet diemžēl tā ir jautājuma zīme, kas ņirdzīgi paceļas pie mirēju gultām un prasa: ‘Un. kas tagad nāks?’» Bet nāve nav ne punkts, ne jautājuma zīme. Tā ir kols, divpunkts: «Cilvēkam nolikts vienreiz mirt, pēc tam tiesa.» Un kas notiks, ja šajā tiesā nonāksim bez Glābēja! Bez Pestītāja! Bez grēku piedošanas! Bez dzīvas cerības! Tas būs baismīgi! Svētīgs, kas var teikt līdz ar Sīmeanu: «Lai nu Tavs kalps aiziet mierā. Jo manas acis ir redzējušas Tavu glābšanu!» Kungs! Ieved mūs dzīvība, pirms mūs satver nāves saltā roka! Āmen.

344

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

7. decembris Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs Palīgs. Caharijas 9:9 Domīgs es stāvēju pie kāda reklāmas dēļa. No vienas vietas tas bija noklāts ar raibiem ziņojumiem: Koncerts! Deju vakars! Ziemas sports Allgauā! Mazgāšanas līdzekļi! Cigaretes! «Savādi,» es domāju. «Nekas nav manāms no Adventes laika. Vai tad ļaudīm nav nekādas uztveršanas spējas saprast to, ar ko pildīts viss gaiss, ko zvana visi zvani, ko dzied visas kristiešu dziesmas: «Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis!»?» «Jūs palodas, nu ceļaties! Jūs, pasaul's durvis, veraties! / Tas goda Kungs ir klātu. / Viņš Ķēniņš visiem ķēniņiem / Nes mieru visiem cilvēkiem / Ar žēlastības prātu. / Sveiciet, / Teiciet, / Sirdi modat, godu dodat Radītājam, / Mīlīgam labdarītājam.» Bet cilvēks nav tik viegli izkustināms. Debesu Valstības Ķēniņš nāk! «Nu un tad?» «Nu un tad?» Jeb, citiem vārdiem: «Kas tad mums būtu jādara?» Dīvaini ir tas, ka mūsu teksta vārds uz to neatbild. Tajā ir tikai: «Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs Palīgs.» Un viss! Pietiek! Ne vārda vairāk! Liekas, ka pat dziesminieks Pauls Gerhards jūt samulsumu, vaicājot savā Adventes dziesmā: «Kā būs man Tevi saņemt, / Ak Kungs, pilns godības?» Pauls Gerhards zināja atbildi. Un to, cerams zinām arī mēs. Tā skan: Jēzu, mūsu Ķēniņu un Palīgu, var vienkārši saņemt! Te nav darīšana ar dogmām un teorijām. Jēzus patiesi nāk pie mums! Uzņemsim Viņu! Viņš mums ir ļoti nepieciešams. Filozofs Hāmans (Hamann) saka: «Drīzāk cilvēks var dzīvot bez galvas un bez sirds, nekā bez Jēzus.» Tādēļ neteiksim «Nu un tad!», bet lūgsim: «Ceļu sevim žēlīgi Manā sirdī sataisi!» Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

345

8. decembris Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs Palīgs! Caharijas 9:9 Savdabīgs ir šis Adventes apsolījums no Vecās Derības! Te savienoti divi jēdzieni, kas pavisam nesaderas kopā: «taisns Tiesnesis» un «Palīgs». Un tomēr tas precīzi izsaka to, kas ir Kungs Jēzus Kristus. «Taisnais» - kāds žurnālists savā reportāžā par satraucošu slepkavības tiesāšanas prāvu rakstīja: «Visļaunākais noziegumā ir tas, ka cilvēks ir spiests spriest tiesu par otru cilvēku.» Viņam ir taisnība! Vai mēs, cilvēki, vispār spējam taisnīgi tiesāt? Bet tagad pasaulē nāk Dieva Dēls. «Taisnais» saka Bībele. Jā, Viņš drīkst un var tiesāt. Un Viņš to arī dara. Jaunā Derība ir pilna ar stāstiem, kā cilvēki, kas nāk Jēzus tuvumā, tiek atsegti un atmaskoti. Bagātajam jauneklim Jēzus atklāj, ka tā dievs ir viņa nauda. Vai tas neattiecas arī uz mums? Pēteri Viņš pārliecina, ka tas par sevi ir daudz augstākās domās, nekā tam vajadzētu būt patiesībā. Vai tā nav arī ar mums? Lielajai grēciniecei kļūst skaidrs, ka viņas netīrā, kaislību pārpilnā dzīve ir liels kauns. Vai tas neskar arī mūs? Saulam Jēzus gaismā bija jāatzīst, ka viņš nav vis priekšzīmīgs ticīgais, bet gan slepkava. Jā, Jēzus ir taisns tiesnesis. Viņš liek kaunā mūsu paštaisnību. Kas to piedzīvo, tas izbijies jautā: «Kurp lai griežas?» Vienīgā atbilde skan: pie Viņa, taisnā Tiesneša! Jo Viņš vienlaikus ir arī Palīgs. Iesim uz Golgātu, kur Viņš ir krustā sists! Tur Viņš, kas mūs padara par grēciniekiem, piedod mūsu grēkus, grēku piedošanā taisno mūs, lai mēs varētu dzīvot Dieva priekšā. Kungs! Palīdzi mums, ka mēs neaizejam Tev garām, lai Tu varētu mūs satvert un taisnot! Āmen.

346

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

9. decembris Un, kad tie tuvojās Jeruzalemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem un tiem sacīja: «Eita uz miestu, kas jūsu priekšā...» Mateja ev. 21:l-2 Šīs vēsts beigās tiek stāstīts, ka visa Jeruzaleme saceļas kājās, ka gaviles par Kungu Jēzu pilda visas ielas, ka Viņam godu parādīt tiek līdz aizrauti arī vēsi ļaudis. Jā, šīs vēsts beigas ir diženas. Taču sākums ir tik necils, sīks un neievērojams - divi mācekļi saņem uzdevumu apskatīt miestā pēc ēzeļa. Tas ir viss! Bet - kā jau teicām - šis sākums ir tipisks visam, kas ir sakarā ar Kungu Jēzu. Iesākums ir pavisam kluss, nemanāms, apslēpts. Arī pasaulē Viņš ienāk plašākas sabiedrības nepamanīts. To zin tikai daži gani. Tāpat Viņa augšāmcelšanās no mirušajiem notiek apslēpti, neuzkrītoši. Un visi Dieva Valstības darbi - misija, iekšmisija un daudz kas cits ir ar sīkiem, neievērojamiem sākumiem. Kungs Jēzus kādreiz ir teicis: «Debesu Valstība līdzinās sinepju graudiņam, kas ir mazākā no visām sēklām.» Bet tajā ir pārsteidzošs spēks un tas izaug par lielu koku. Pasaulē vairums notikumu norisinās otrādi. Sākumā ir liels troksnis un reklāma. Bet agri vai vēlu tiem pienāk nožēlojams gals. Cilvēkiem, kas grib pastāvēt dievišķā gudrībā, tas ir svarīgi. Viņi neaizraujas no skaļuma un trokšņa, bet raugās uz Jēzus rokām, kas darbojas mazās lietās. Kungs! Atdari mums acis Tavam darbam! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

347

10. decembris ...Jēzus sūtīja divus no saviem mācekliem un tiem sacīja: «Eita uz miestu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsiet ēzeļa māti piesietu...» Mateja 21:l un 2 Cilvēkiem ir paruna «meistaram pa rokai ir divi mācekļi» vai «ministram der divi padomnieki». Tātad aizvien - savas lietas zinātāji. Tam atbilstoši arī mūsu teksta vārdā vajadzētu būt: «Jēzus sūtīja divus cilvēkus no zemniecības, lietpratējus laba ēzeļa izvēlē». Bet te ir tikai teikts: «Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem». Vai mēs pamanām, ko tas nozīmē? Tam Kungam ir gluži vienalga, kas un kāds kurš ir. Viņam ir svarigi tikai tas, vai kāds ir Viņa māceklis. Viņš nejautā, vai kāds ir augsti mācīts, vai krietns darbā, bet vienīgi: «Vai tu esi Mans māceklis?» Ja mēs tie neesam, tad Dieva Valstībai mūs nevar lietot Kas tas ir: māceklis? Mācekli, ko Jēzus toreiz izsūtīja uz Betfagu, vēl neizprata Viņa krusta noslēpumu. Viņi vēl nezināja, ko nozīmē «piedzimt no augšienes». Bet viņi atradās Kunga Jēzus iespaidā. Kādreiz stāvēju uz Reinas tvaikoņa klāja un noraudzījos priekšvadņa sašķeltajā ūdenī. Te kāda liela papīra lapa ielidoja mutuļojošā ūdenī un straume to rāva līdz. Pasaule ir straume, kas spēcīgi strāvo prom no Dzīvības Avota. Tikai mācekli ir ļaudis, kas izrauti no pasaules strāvojuma un nonākuši Jēzus pievilkšanas spēka lokā. Mana līdzība ir vāja. Papīram nav savas gribas. Par mācekļiem mēs kļūstam tikai ar savu gribu. Kungs! Sagūsti mūsu sirdis! Āmen.

348

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

11. decembris Eita uz miestu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsiet ēzeļa māti piesietu... atraisiet tos un vediet pie Manis. Mateja 21:2 Tas bija patiesi pazemojoši sīks uzdevums. Mācekli gaidīja no Kunga Jēzus lielas lietas. Bet sekoja tik niecīga pavēle! Ja kāds no mums būtu mācekļu vietā, tad droši vien teiktu: «Kungs! To taču var izdarīt kāds no puikām, kas tepat skraida. Mēs taču esam apustuļi!» . Tā tie nesacīja. Viņi gāja un darīja, kā Jēzus tiem lika. Un tādēļ, ka tie bija uzticami mazās lietās, tas Kungs varēja viņus lietot arī lielākiem uzdevumiem. «Eita uz miestu», šoreiz skanēja pavēle. Dažas nedēļas vēlāk atkal atskanēja «Eita!», tikai ne vairs uz «miestu, kas jūsu priekšā», bet «Eita pa visu pasauli!» Un ja arī šoreiz uzdevums bija atraisīt tikai ēzeļa māti, tad drīz pēc tam tas bija - atraisīt visas tautas no grēka un nāves važām, un ievest tās brīvības un dzīvības Valstībā - Dieva Valstībā. Tas Kungs var lietot un darīt par svētību citiem tikai tos ļaudis, kas uzticami un paklausīgi mazās lietās. Tas var nozīmēt, piemēram, kādai mātei: «Darbojies ar lielāku nopietnību pie savu bērnu dvēselēm un rādi viņiem Glābēju! Un lai viņi saredzētu pie tevis pašas mīlestību uz Glābēju!» Tas var nozīmēt vīram: «Lai tava apkārtne, tavi kaimiņi un tavi darba biedri pamanītu, ka tavs Kungs ir Jēzus!» Tas var nozīmēt jauniešiem: «Lai jums ir drosme tūkstoš mazās lietās peldēt pret straumi. Vai: lai tev nav par grūtu uzņemties kādas grupiņas vadību bērnu dievkalpojumā!» Būsim uzticami mazās lietās! Tad Glābējs varēs mūs darīt par svētības avotu nabaga pasaulei! Kungs! Lieto mūs, kā Tu gribi! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

349

12. decembris Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajaga. Mateja ev. 21:3 Kāds darbīgs vīrs jutās gaužām noguris daudzajos baznīcas darbos, amatos un goda amatos. Kādu dienu viņu apturēja sirms Kunga Jēzus māceklis un teica: «Jums jau nav nemaz laika klusumam, Bībeles lasīšanai un lūgšanai.» Darbīgais vīrs atbildēja ar vārdu plūdiem, kuru saturs bija: «Bez manis tā lieta neiet!» Sirmais kristietis pasmaidīja un nodomāja: «Bībelē tikai vienu reizi ir rakstīts: ‘Tam Kungam to vajaga!’ Un tas bija ēzelis.» Tā tas ir! Šo vārdu Kungs Jēzus teica, izsūtīdams savus mācekļus, pagādāt Viņam ēzeli iejāšanai Jeruzalemē. Tas ir ļoti pazemojoši priekš mums: mēs neesam tam Kungam vajadzīgi. Un ja arī neviens cilvēks vairs nenieka nedarītu Viņa labā, tomēr Viņa godība neko nezaudētu. Viņam mūs nevajaga. Bet mums vajaga Viņa! Kas to ir aptvēris un uzņēmis Viņu ticībā, tas tomēr nevar citādi: viņš grib kaut ko darīt priekš sava Kunga. Mīlestība uz Glābēju, kas mūs ir atpircis ar savām Asinīm priekš Dieva, spiež Dieva bērnus kalpot Viņam. Nevis muļķīga augstprātība, ka Viņam mūs vajaga. «Apgaismības» laikmetā Magdeburgā dzīvoja kāds mācītājs, uzticams Dieva Dēla liecinieks. Reiz lielākā sabiedrībā kāds vadošs «apgaismotājs» par viņu izsmejoši teica: «Viņš ir ēzelis!» Šis izteiciens klīda pa pilsētu. Tad dievbijīgais mācītājs svētdien kancele nolasīja mūsu teksta vārdu un teica: «Es esmu ēzelis. Labi! Bet tad es gribu būt ēzelis uz kura Kungs Jēzus iejāj Magdeburgā!» Kungs! Tev mūsu nevajaga. Bet ļauj mums Tev kalpot aiz pateicības! Āmen.

350

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

13. decembris Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: «...redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis...» Mateja 21:4 un 5 Tā ir īstā, pareizā Adventes vēsts: «Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis!» Tomēr Adventes laiks, ja mēs to ņemam noteikti un pamatīgi, var mums sagādāt zināmas neskaidrības. Dieva Dēls taču vienreiz jau ir atnācis šai pasaulē. Karājoties pie krusta, Viņš izsaucās: «Viss piepildīts!» Un tad Viņš aizgāja atpakaļ sava Tēva godībā. To visu mēs drīkstam pieņemt ticībā un dibināt savu dzīvi uz šī glābšanas notikuma drošā pamata. Un ja tā tas ir, - tad kam vēl ir vajadzīga Adventes vēsts: «Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis!»? Vai Adventes vēsts atspoguļo tikai pagātni, kad tēvi gaidīja uz Glābēja atnākšanu? Vai šī vēsts uz mums vairs nerunā? Tā tas nav. Ikgadus no jauna pasludinātā vēsts «Tavs Ķēniņš nāk!», rāda mums, ka Evaņģēlijs ir - un te nu nevarēšu iztikt bez svešvārda dinamiska lieta. Viņš ir kustība un dzīvība. Cik droši tas Kungs reiz ir atnācis, tikpat droši Viņš ir arī tas, kas nāk aizvien no jauna. Viņš parādās neatturami un rada pasaulē nemieru. Viņš nāk pie izsalkušām, pēc svētuma iztvīkušam sirdīm. Viņš atkal un atkal ielaužas to dzīvē, kas tic Viņam. Jā, Adventes laiks liecina par ķēnišķīgo dinamiku, par Jēzus Kristus mūžam darbīgo dzīvību. Aizvien no jauna, reize izbiedējoši un aplaimojoši atskan ticīgo draudzei pasaulē Adventes sauciens: «Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis!» Kungs! Mēs priecājamies, ka Tava Valstība ir visdzīvākā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

351

14. decembris Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis. Mateja 21:5 Kaut tikai mēs to nepalaistu garām! Oslo, Norvēģijas galvaspilsētā, es reiz piedzīvoju kaut ko ļoti muļķīgu. Biju aizklejojis līdz pašai ķēniņa pilij. Te pamanīju, ka virsnieki uztraukti staigā šurp un turp, un kareivji sāk stāties ierindā. Apkārt sāka pulcēties ziņkārīga jaunatne. Uz manu jautājumu, ko tas nozīmē, saņēmu atbildi, ka tūlīt no pils izbrauks ķēniņš, lai dotos uz parlamenta sēdes atklāšanu. Es priecājos: «Nu arī man izdosies redzēt ķēniņu tuvumā!» Pēkšņi jaunieši aizskrēja. Es skrēju pakaļ. Un ieraudzīju, ka visi drūzmējas ap kādu ekscentriski krāsotu un ģērbtu sievieti. Kā garlaikodamās viņa deva savus autogrāfus apkārt stāvošiem un tad pēkšņi pildspalvai ļāva nokrist. «Kas te notiek?» es jautāju. Un saņēmu atbildi: «Tā ir ievērojamā filmu zvaigzne...» Sekoja vārds, ko pazina visa pasaule, bet kas pēdējo 30 gadu laikā ir pilnīgi aizmirsts. Ātri steidzos atpakaļ. Es taču gribēju redzēt ķēniņu! Bet - ak bēdas! - viņš pa to laiku bija aizbraucis. Es biju nokavējis. Šodien mums Dieva vārds saka: «Redzi, tavs Ķēniņš nāk! - ne tikai garāmbraucot, nē! - Viņš nāk pie tevis!» Te nav runa par kādu pasaulīgu ķēniņu, bet par Debess un zemes Ķēniņu. Viņš ir Ķēniņš, kas mūsu labā ir darījis vairāk, nekā varam iedomāties: Viņš atdeva savu dzīvību par mums. Viņš ir Ķēniņš, kuru uzlūkojot, gūstam brīvību no sirdsapziņas pārmetumiem un vainas apziņas, gūstam prieku, dzīvību, mieru ar Dievu, mūžīgu svētlaimi un vēl daudz ko citu. Viņš nāk! Bet mums attiecībās ar Viņu iet tikpat bezrūpīgi kā man Oslo. Ir tik daudz lietu, kas mūs grib novērst no Viņa. Tādēļ ir teikts: «Redzi!» Esi modrs! Uzmanies! Kaut tikai mēs nenokavētu! Kungs! Modini mūs, lai mēs saprotam, kas nāk! Āmen

352

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

15. decembris Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis! Mateja 21:5 Kaut kas brīnumains ir Jaunās Derības stāstos. Šeit tiek stāstīts kāds vienreizējs vēsturisks notikums, kas noticis pirms apmēram 2000 gadiem. Tomēr neparastākais šeit ir tas, ka katrs Bībeles stāsts rāda kādu vienreizīgu notikumu, bet šeit atstāstītais turpina norisināties vēl joprojām - arī šodien. Kungs Jēzus tika sists krusta Golgātā vienreiz. Bet no tā laika pasaule turpina Viņu sist krusta joprojām. Viņš tika guldīts kapā vienreiz. Bet katrā gadsimtā no jauna Viņu pasludina par mirušu. Un katra paaudze piedzīvo no jauna, cik vareni Viņš augšāmcēlās. Vienreiz pie Naines vārtiem Kungs teica raudošai mātei: «Neraudi!» Bet līdz pat šai stundai Viņš to saka visiem noskumušajiem. Vienreiz Viņš uzmodināja Naines jaunekli. Bet no tā laika miljoni apliecina: «Mēs zinām, ka esam no nāves piecēlušies dzīvībā!» Tāpat tas ir arī ar Jēzus iejāšanu Jeruzalemē. Sens stāsts! Protams! Un tomēr tas mūsu skaļajā, satrauktajā, no eņģēm izkritušajā pasaulē notiek ikdienas. «Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis!» Tas ir fakts! Tas notiek! Un viss atkarīgs no tā, vai mēs to pamanām. Cik daudz jautājumu, vajadzību un problēmu pilda mūsu sirdis! Pāri tam visam mirdz kāda jauna, pavisam citāda Gaisma, ja mēs sadzirdam: «Viņš nāk, Viņš nāk no debess, Tas Kungs, pilns godības, Viņš atņem bailes, sāpes Un remdē ciešanas.» Kungs! Lai Tava iejāšana Jeruzaleme notiek arī pie mums šodien! Tu redzi, ka mūsu sirdis par to ir pilnas izbaiļu un prieka! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

353

16. decembris Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti... un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz laužu izklāja savas drēbes uz ceļa... Mateja 21:6-8 Vai tā bija Adventes laika kņada, kad Kungs Jēzus iejāja Jeruzalemē? Arī mums ir daudz kņadas, svētkus gaidot. Bet bieži pašas galvenās personas - Kunga Jēzus - trūkst. Šeit, mūsu stāstā Viņš ir visa centrā. Lai Viņu godinātu, ļaudis rīkojās neparasti, parādot izcilu pagodinājumu: viņi izklāja uz ceļa savas drēbes. Austrumzemēs tas bija iespējams, jo tur ļaudis virs drēbēm valkāja lielu, skaistu apmetni. Un te nu gulēja apmetņi ceļa putekļos cits citam līdzās - bagātu ļaužu krāšņas drānas un nabaga zemnieku salāpītās drēbes. Smalkas jauniešu drānas un kāda ēzeļu dzinēja pelēkais svārks. Viss tas runāja vienu valodu: «Kungs Jēzu! Mēs Tevi mīlam!» Luters kādu Bībeles vietu ir tulkojis tā: «Mīlēt Kristu ir Vairāk nekā visas zināšanas.» («Christum liebhaben ist viel besser denn alles Wissen.») Kāda sieviete reiz man stāstīja par strīdu ar savu kaimiņieni. Un pie tam man paskaidroja: «Jums jāzin, ka es esmu ļoti kristīgi audzināta. Bet kaimiņiene tam netic!» Man kļuva nelabi. «Kristīgi audzināta!» Bet ne jausmas no sirsnīgas mīlestības uz Glābēju. Tad viņa mīlētu arī savu tuvāko. Es domāju, ka mums ļoti jākaunas no šiem ļaudīm, kas izklāja savas drēbes, lai parādītu Kungam Jēzum savu mīlestību. Tādēļ, ka tieši mums ir daudz vairāk iemeslu mīlēt Viņu. Jo mēs zinām to, ko tā laika ļaudis vēl nevarēja zināt, ka Viņš ir «Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku». Kaut arī mūsu sirdīs būtu Adventes gaviles: «Mīlēsim Viņu, jo Viņš mūs ir pirmais mīlējis.» Kungs! Piedod mums mūsu saltumu! Āmen.

354

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

17. decembris Bet daudz laužu izklāja savas drēbes uz cēla... Mateja 21:8 Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis!» atskanēja Jeruzalemes vārtu priekšā. Un tauta to sadzirdēja. Tā sākās gaviļu pilnā Adventes diena! «Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa.» Tā laika ļaudis vēl nenojauta savas rīcības dziļāko, apslēpto nozīmi. To noskaidrosim mēs: Dažas dienas vēlāk, mirdams pie krusta, Kungs Jēzus izcīnīja mums to, ko Bībele apzīmē par «Dieva taisnību». Šī taisnība, kas vienīgā der Dieva priekšā, Bībelē bieži ir salīdzināta ar drēbēm. Tā saka: «Viņš mani apģērbis ar glābšanas drēbēm, ar taisnības svārkiem Viņš mani apsedzis.» Kamēr Dieva Gars mums nav atdarījis acis, mums ļoti patīk savas paštaisnības drēbes. Ļoti patīk! Bet, atveroties mūsu acīm dzīvā Dieva gaismā mēs sakām līdz ar kādu citu Bībeles vīru: «Visa mūsu taisnība ir kā sārņaina drēbe.» Jā, nometīsim mūsu sārņainās paštaisnības drēbes, mūsu grēka apgānīto tērpu pīšļos Kunga Jēzus priekšā! Jo vairāk mūsu pašu taisnība nav vērta. Tas mums noteikti būs grūti. Daudz labprātāk mēs mēģinām paši nomazgāt un attaisnot sevi. Apmēram tā: «Es taču vienmēr domāju un gribu labu.» Vai: «Ar mani jau nemaz tik ļauni nav.» Tas visas ir veltas pulēs. Vai gaidīsim līdz Dieva norādījumam, ka ir par vēlu. Kāds brīnišķs atvieglinājums - nolikt savu paša taisnību pie Dieva kājām! Kungs! Palīdzi mums, ka mēs savas sārņainās paštaisnības drēbes nometām pīšļos Tavā priekšā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

355

18. decembris Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļa. Lūkas 19:36 Jā, tas bija ķēnišķīgas Adventes gaviles, Kungam Jēzum iejājot Jeruzalemē! Bet šis stāsts par drēbju izklāšanu modina arī pārdomas. Stādos sev priekšā vīru, kas izklājis uz ceļa savu labāko uzvalku, ko viņš apvilcis, dodamies uz Jeruzalemi. Tagad Jēzus ir garām; vīrs pacel savu uzvalku. Tas ir putekļains un sabradāts. «Ko nu teiks mana sieva?» viņam izskrien caur galvu. Bet viņš negrib samaitāt šī brīža prieku. «Tas nekas!» viņš saka. «Kungs Jēzus ir svētdienas uzvalka vērts!» Ar tādām domām viņš aiziet - pārliecībā, ka ir nesis lielu upuri. To viņš arī ir darījis! Bet vai viņš nojauš, ka tas vēl ir daudz par maz? Jēzus ir Kungs. Viņš grib no mums vairāk kā «kaut ko». Viņš negrib naudu, upuri, drēbes vai «kaut ko». Viņš grib mūs pašus! Tādēļ Viņš ir pie krusta miris par mums, samaksājis mūsu vainu un mūs atpircis. Luters saka savā Mazajā katehismā: «...ka es Viņam piederu.» Te ir mata platuma līnija starp stāvokli «būt kristīgam» (Christlich sein») un «piederēt Kristum» («Christ - sein»). «Ka es Viņam piederu!» Lai tas mums būtu skaidrs: Viņš nav kāds bargs tirāns, bet ir Kungs, kas mīlestībā mūsu dēļ ir vairāk darījis kā neviens cits zemes virsū. Kādā dziesmā dzied: «Ak kāds Kungs! Ak kāds Kungs! Viņam kalpot - ak kāds prieks!» Kungs! Liec mums piederēt pie tiem, kas Tev upurē nevis «kaut ko», bet sevi visu! Āmen.

356

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

19. decembris Bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: «Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!» Mateja 21:9 Iedomāsimies: kādas lielas avīzes reportieris - varbūt, ka romiešiem toreiz bija kāda «Romas Dienas Lapa» - ir klāt pie Jēzus iejāšanas Jeruzalemē. Tas neko nesaprata. Tādēļ viņš kādu, kas sevišķi skaļi sauca, satvēra pie rokas un jautāja: «Vai jūs varētu man sniegt mazu interviju? Es gribētu jums uzdot pāris jautājumu.» - «Jautājiet!» «Kādēļ jūs saucat kādu senu Bībeles izteicienu?» Uzrunātais atbild: «Jūs esat pareizi saklausījis. Mēs saucam kādu vārdu no 118. Psalma. Šis vārds ir apsolījums, ka mums nāks Glābējs. Un tur uz ēzeļa - tas ir Viņš!» Reportieris, protams, ir šaubīgs un saka: «Bet ja nu pasaule Viņu par tādu neatzīst?» Israēlietis pasmaida: «Redziet, ja visa pasaule neatzītu jūsu Romas ķeizaru, tad viņam būtu no sava amata jāatkāpjas. Jo viņš ir nācis pats savā vārdā. Bet Jēzus nāk dzīvā Dieva vārdā. Tādēļ Viņš no mums ir pilnīgi neatkarīgs.» «Un kā jūs zināt», jautā reportieris, «ka šis Jēzus ir apsolītais Glābējs?» Tūlīt seko atbilde: «Tādēļ, ka Dievs mums ir atdarījis acis. Mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Viņš ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls!» Reportieris krata galvu. Viņš taču ir vīrs, kas visu spēj ātri aptvert. Bet te - te ir kas neaptverams... Tas ir robežpunkts, kurā neapskaidrota pasaule un Dieva bērni vairs nesaprotas. Kungs! Liec mums piederēt pie tiem, kas tic un sauc tiem līdz: Ozianna! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

357

20. decembris Bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: «Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!» Mateja 21:9 Mēs iedomājamies kādas lielas romiešu avīzes reportieri, kurš nepamanīts bija iejaucies ļaužu pulkā, kas pavadīja Jēzus iejāšanu Jeruzalemē. Nu viņš gribētu uzrakstīt šī notikuma atstāstījumu. Bet viņš neko nesaprot. Viņš nespēj aptvert arī tad, kad kāds paskaidro: «Šis vīrs uz ēzeļa ir praviešu sludinātais, Dieva apsolītais pasaules Glābējs.» Es stādos priekšā, kā reportieris, smaidot jautā kādam gavilējošam vīram: «Vai jums šis pasaules Glābējs neliekas pārāk neievērojams?» Tagad pasmaida israēlietis: «Tas taču ir tieši skaistākais pie Viņa! Dievs ir liels un bijājams. Mūsu tēvi bēga, kad Viņš uz tiem runāja pie Sinaja kalna. Un nu Dievs sevi dara tik mazu un neievērojamu, ka nāk pie mums šī nabadzīgā Jēzus izskatā. Pateicība Viņam - es atnesu pie Viņa savus bērnus. Un Viņš tos svētīja. Neesiet taču tik akli! Šī pazemība pie Viņa ir visskaistākā!» Reportieris vel piebilst: «Kādēļ jūs tik ļoti priecājaties?» Un gandrīz dusmīgi turpina: «Jūsu stāvoklis ar šo Jēzu taču nav nenieka mainījies.» «Un kā vēl! Pilnīgi mainījies!» gavilē israēlietis. «Es biju cilvēks, kas bēga no Dieva un atradās zem Viņa dusmības. Un tagad Jēzus mani ir darījis par Dieva bērnu. Bet nu man jāsteidzas, jo gribu tikt Viņam līdz!» Romietis samulsis palika stāvam. Kungs! Liec mums piederēt to pulkam, kas priecājas Tevī, tādēļ, ka viņi pazīst Tevi - un Tu pazīsti viņus! Āmen.

358

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

21. decembris Arī Jāzeps ... nogāja uz Jūdu zemi, uz Dāvida pilsētu, vārdā Betlēmi tāpēc, ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto... Lūkas 2:4 un 5 Vēl students būdams, es aizgāju pie kāda studiju biedra, lai kopīgi mācītos filozofiju. Mums abiem sākumam profesors bija ieteicis vienu un to pašu grāmatu ar nosaukumu «Prolegomenu filozofijas izpratnei». «Prolegomeni» ir paskaidrojumi, kas jāizlasa vispirms, lai saprastu lietas būtību. Arī mūsu teksts satur «prolegomenus» Ziemsvētku vēsts izpratnei. Tās vajag iepazīt. Citādi šo vēsti var uzskatīt par jauku pasaku vai teiku. Te ir runa par «Dāvida namu un cilti» un par Betlēmi. Te mēs sastopamies ar ko ārkārtīgi lielu - ar Dieva glābšanas plānu. Betlēmes laukos jaunais Dāvids ganīja savas avis. Viņš sacerēja dziesmu: «Tas Kungs ir mans Gans.» Un vēlāk Kungs Jēzus saka: «Es esmu labais Gans!» Dāvids kļuva ķēniņš un Dieva draugs. Viņam Dievs apsolīja, ka viņa dzimums mantos «tavu troni uz radu radiem, uz mūžiem». «Uz mūžiem» Kur tad ir kaut kas tāds? Bet Dievs runāja uz Dāvidu par savu nodomu - pasaulei dot «mūžīgu Ķēniņu», kuram reiz pakļausies visas valstis. Mēs zinām, ka šis apsolījums ir piepildījies «Dāvida dēlā» - Jēzū Kristū. Tā Ziemsvētku stāsta pirmie panti norāda uz Dieva lielo glābšanas nodomu mūsu labā. Mēs saprotam to visu tikai tad, ja zinām: Dieva glābšanas nodoms īstenojas ar Viņa Dēla piedzimšanu šajā pasaulē, Skaisti ir apzināties, ka šis Dieva nodoms attiecas tieši uz mums, uz mūsu svētlaimību. Kungs! Liec mums Tavu glābšanas nodomu ne tikai saprast, bet arī būt ietvertiem tajā! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

359

22. decembris Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Lūkas 2:l un 3 Kā? Vai tad jau sākas Ziemsvētku stāsts? Svētki taču būs tikai pēc trim dienām! Jā, īstais Ziemsvētku stāsts sākas ar teikumu: «Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls.» Mūsu teksta pantā ir pateikta kāda patiesība, kura jāsaprot vispirms, lai varētu tuvoties Ziemsvētku notikumam. Runa iet par ķeizaru Augustu. Viņš bija varens vīrs. Viņš tā laika pasaulē uzturēja mieru. Kāds vēsturnieks par viņu raksta: «Viņš bija centrs, kas uzturēja kārtību no Temzas līdz Indijai.» Pie tam savām vajadzībām viņš daudz neprasīja. Vajadzības gadījumā ziedoja personīgos līdzekļus. Vai Bībele viņu nenovērtē pārāk zemu, tikai skopi ziņodama: viņš gribēja saskaitīt savas valsts iedzīvotājus un tādēļ izraisīja tik lielu apjukumu un nemieru? Nē! Te tiek vēstīts tas, ko ir pieredzējis «mazais cilvēks no tautas vidus». Viņam šajā ķeizarvalstī nebija ne miera, ne atdusas. Toreiz, droši vien, arī daudzi pilsoņi teica: «Mūs neinteresē politika!» Bet politika interesējās par viņiem. Un tādēļ tūkstošiem - arī Marijai un Jāzepam - nācās atstāt dzimteni un mērot garus, nogurdinošus ceļus un ciest trūkumu. Un vēlāk viņiem abiem ar savu Bērnu nācās bēgt, tādēļ, ka «romiešu miera valstī» Hērods drīkstēja nogalināt. Nelolosim ilūzijas par šo pasauli! Tā ir kritusī pasaule. «Krēsla apklāj zemi un tumsība tautas», saka Jesaja. Šai pasaulei ir vajadzīgs Glābējs. Un tā Viņu arī saņem - no Dieva. «Ak, uzlec Gaisma mūžīgā Un spīdi mūsu tumsībā...» Kungs! Tu esi pasaules Gaisma! Ienāc mūsu nabadzīgajā dzīvē! Āmen.

360

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

23. decembris Kam nav naudas, nāciet, pērciet! Jesajas 55:1 Kāda pēcpusdiena pirms Ziemsvētkiem man bija jauks un priecīgs piedzīvojums. Biju ielūgts noturēt Ziemassvētku svētbrīdi kādā vīriešu mītnē. Te dzīvoja no sabiedrības izmestie, «gājputni», kas klīst pa ielām un ceļiem. Mani bērni mani pavadīja. Viņiem bija līdzi vijole un flauta, lai mums būtu maza Ziemassvētku mūzika. Mūs sagaidīja mītnes pārzinis un ieveda svētku noskaņā skaisti uzpostā zālē. Samulsis viņš paskaidroja: «Vīri vēl nav pārnākuši no Ziemassvētku svinībām, ko vientuļajiem vīriešiem rīko CVJM. Bet drīz viņi būs klāt.» Pēc kāda brīža viņi ieradās. Gandrīz bez elpas un katram padusē paka. Un drīz viņi sēdēja pie nākamā svētku galda, lai «paņemtu sev līdz» arī šīs svinības. Laikam jau trešās! «Jā», vēlāk kāds no viņiem man stāstīja, «te dod par velti. Jācenšas paņemt līdz, cik tik var.» Man bija jāsmejas. Un tad es nodomāju: redzi, no šiem puišiem vajadzētu mācīties. Lielais Dievs arī mums sagatavo Ziemassvētku galdu. Viņš dāvina mums savu Dēlu. Un līdz ar Viņu tik daudz, ka grūti pat izsacīt: dzīvību, mieru, piedošanu, spēku, iepriecu, cerību, mīlestību, prieku un vēl daudz ko vairāk. Un tas viss ir par brīvu, bez naudas! Šādas mantas mēs nespējam nopirkt ne par kādu naudu! Vai arī mums nevajadzētu steigties, kā šie vīri steidzās, lai sev «paņemtu, cik tik var»? Gani Ziemassvētku stāstā tā arī steidzās. Un mēs? Paņemsim arī sev līdz «cik tik var»! «Kaut mana dvēsele ka jūra būtu Un mana sirds kā bezdibens, Lai Tavu bagātību sevīm gūtu!» Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

361

24. decembris Kristus dzimšanas svētku vakarā Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu... Lūkas 2:13 Mēs vairs tikpat kā nepazīstam nakts dziļo mieru. Kaut kur dun vilcieni, dūc lidmašīnas, rūc automašīnas. Kāds iespaidīgs miers gan būs Ziemassvētku naktī dusējis pār Betlēmes ganībām un tīrumiem! Un tādēļ vēl jo satricinošāk un varenāk atskanēja debespulku draudzes slavas dziesmas! Ījaba grāmatā ir kāds vārds, kas savā skaistumā aizgrābj mūsu sirdi: «Dievs, mans Radītājs, kas ir naktī iedveš slavas dziesmas.» Ēlihus gan nebūs vēl nojautis, kādā Godībā šis vārds piepildīsies Ziemassvētku naktī. Gribas palikt pavisam klusam un klausīties. Jo šīs skaņas arī vēl tagad kaut kur viļņo gaisā. Un patiesi tas tā ir! Debess slavas dziesmas vēl tagad nav apklusušas. Atvainojiet mani par piemēru no tehniskās pasaules. Auto ir aizdedze. Lai tas varētu sākt kustēties, motoram jābūt aizdedzei. Tāda aizdedze ir eņģeļu slavas dziesma Ziemassvētku naktī. To uztvēra gani. Un tad pirmkristīgā draudze. «Viņi ar gavilēm slavēja Dievu», tā ir sacīts par viņiem. Un tā šī slavas dziesma skan cauri gadu simtiem. Nepaliksim mēmi! Slavēsim arī mēs: «Lai visās malās gavilē, / Mums Glābējs nācis pasaulē, / Gods augstam debess Tēvam! Ak, diena visusvētākā, / Kad eņģ'ļu dziesmas skanēja: Gods, gods lai nu ir Dievam!» Kāda labpatika Dievam ir pie mums, ja arī mēs pievienojamies debespulku draudzei Ziemassvētku slavas un gaviļu dziesmā! Kungs! Iededz mūsu sirdīs un prātos Ziemassvētku prieku! Āmen.

362

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

25. decembris 1. Ziemassvētkos Jums šodien Pestītājs dzimis. Lūkas 2:11 Debesu Pasaules sūtnim sirds droši vien vai pušu plīsa aiz prieka, ka viņš drīkstēja atnest zemes virsū un sacīt brīnišķo vēsti: «Jums šodien Glābējs dzimis!» Jo nav nekā skaistāka un patīkamāka, kā drīkstēšana nest Priecas Vēsti! Tas ir apbrīnojami, cik īsi un vienkārši eņģelis šo Vēsti pasaka! Viņš nesaka garu, sarežģītu svētrunu. To, ko viņš saka, spēj uztvert katrs bērns. Un kāds augsti mācītais visu mūžu netiek galā, lai izsmeltu šī teikuma dziļumu. «Jums šodien Glābējs dzimis!» Jums! «Jums, kas atrodaties zem Dieva taisnās tiesas! Jums, kas esat padoti nāvei! Jums, kas esat aprakti zem savu grēku kalna! Jums, kas labo gan gribat darīt un tomēr aizvien darāt ļaunu! Jums ir Glābējs dzimis!» Pestītājs! Burtiski pēc grieķu pirmteksta: «Glābējs». Te izstiepjas Dieva stiprā roka pēc mums, pazudušajiem; lai izrautu mūs no visa, kas ir posts un bojāeja, lai mūs nestu atpakaļ uz dzīvības, prieka un miera krastu, īsi sakot - uz Dieva krastu. Un tas ir noticis šodien! Sentēvi ilgi, ilgi gaidīja šo dienu. Un nu: «Jūs esat piedzīvojuši glābšanas dienu, Viņš, pasaules Glābējs, ir klāt!» Kas spēj izmērīt šīs Vēsts lielumu! Matiass Klaudiuss (Matthias Claudius) saka: «Protams, tas ir noslēpums un mēs nespējam to aptvert, bet tas nāk no Dieva un Debesīm, jo tas nes Debesu zīmogu un lāso no Dieva žēlsirdības pret mums.» «Kad Tu, mans mīļais Jēzu Krist, Mums šodien esi piedzimis, Tad zemes malu maliņās, Nu visi bērni priecājas.»

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

363

26. decembris 2. Ziemassvētkos Un tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās ... un sacīja: «Jums šodien Pestītājs dzimis...» Lūkas 2:9-11 Mēģināsim Ziemassvētku stāstu modernizēt: kāds jauns laulāts pāris - sieva gaida bērniņu - amata lietās ieradušies apriņķa pilsētā. Tajā visas viesnīcas ir pārpildītas, jo nākošā dienā atklās lauksaimniecības izstādi. Viesnīcā «Pie rumaka» par viņiem apžēlojas un atļauj pārnakšņot garāžā. Te vismaz būs jumts virs galvas. Vēl atrodas pāris nestuvju no pēdējām ugunsdzēsēju apmācībām. Naktī sieva sagaida bērniņu. Viņa to ietin autiņos un nogulda uz veca Opeļa sēdekļa, kas stāv garāžā. Šajā naktī pāris dzelzceļa strādnieku strādā uz līnijas. Viņi strādā naktī, jo dienā ir pārāk dzīva vilcienu satiksme. Pēkšņi kļūst gaišs… Nu ir cauri ar modernizēšanu. Tagad parādās eņģelis. Eņģelis ir godības pilns Dieva sūtnis. Sākas brīnums! Atveras vārti uz Dieva pasauli un eņģeļu pulki ielaužas redzamajā pasaulē! Bet tas vēl nav liels brīnums. Vislielākais ir tas, ka pa šiem atvērtajiem vārtiem ienāk pats Dieva Dēls! «Gavilē debess un līksmo tu eņģeļu draudze; / Dziedat tam Kungam, kas grēc'niekus žēlo un saudzē! / Raugaties še, / Kristus pats atnācis te, / Zudušos meklēt un izglābt.» Tas nav ikdienišķs stāsts. Tas vienmēr ir Dieva lielais darbs, kas pārvērš mūsu pierastību. Tas atver mums vārtus uz dzīvību. Mēs pateicamies Tev, Kungs Jēzu, par Tavu iemiesošanos Āmen.

364

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

27. decembris ...jo tiem citur nebija telpas tai mājvietā. Lūkas 2:7 Tā gan bija nabadzīga telpa, kurā Dievs tapa par cilvēku! Kurš šai Bērnā ir saskatījis Dieva Dēlu, tam tāda nabadzība liekas nepiedienīga un nepanesama. Tā dzied Pauls Gerhards: «Vai tādam debess Spīdeklim / Būs šeitan silē dusēt? / Gan nāktos zelta šūpulim / Šo skaisto Bērnu klusēt. / Ne siens, ne salmi netīk mums, / Bet zīda drēbju sarkanums / Gan nāktos tādam Kungam.» Aizvien no jauna mums jāmācās, ka tieši šī Dieva Dēla iztukšošanās ir visskaistākais, viscēlākais pie Viņa. Bībele saka: «Viņš bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.» Šī kūts nav tikai nabadzīga telpa, bet arī telpa nabadzīgiem. Kāds moderns dzejnieks raksta: «Ir jājautā /Vai atmaksājas / Pasauli atpestīt. / Kad to jautā, / Tad jāsaka, / Ka atskaitot veco / Astmatisko sievu, / Kas pretējā mājā / Vienmēr rīstās pēc gaisa /Un arī aklā kropļa / ...un biklā izmisušā jaunekļa, / Kas slepus gribēja pakārties / Faktiski nav neviena, / Kas gaidītu Viņu, / ...labāk izkārsim / Paziņojumu pie durvīm, / Ka līdzdalības un intereses / Trūkuma dēļ / Šogad / Iemiesošanās izpaliks.» Nē! Šāds paziņojums pie mūsu durvīm netiks izkārts! Dieva iemiesošanās notiks - un tieši par prieku «vecajai astmatiskajai sievai», par prieku «biklajam izmisušajam jauneklim» un visām apbēdinātajām sirdīm, apgrūtinātajām sirdsapziņām un cilvēkiem, kas paši ar sevi netiek galā, par prieku tiem, kuriem ir bijība Dieva priekšā. Kungs! Mēs esam tik nabagi! Līdz ar ganiem mēs nākam zemoties un pielūgt Tevi. Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

365

28. decembris Un tie steigdamies nāca un atrada... Bērniņu, silē gulošu. Lūkas 2:16 Gani stāvēja kūts durvīs. Gluži aizelsušies no ātrā skrējiena. Viņu sirdis strauji sit. Nu viņi ir pie mērķa. Jāatver tikai durvis, Šīs durvis! Ziemassvētku stāstā tās pamanāmas tikai starp rindiņām. Un tomēr tās ir tik svarīgas. Ja gribam apmeklēt kādu šīs pasaules vareno, tad vispirms jātiek garām durvju sargam. Tad jāiet cauri daudz, daudz durvīm. Un beidzot jāstāv sekretāres priekšā, kas paskaidro: «Šefs pašlaik ir ļoti aizņemts.» Raugieties uz kūts durvīm Betlēmē! Gani tās atver. Neviens viņus neaizkavē. Un viņi jau ir pie Glābēja. Tik viegli ir nokļūt pie Viņa. Arī šodien! Ir tikai viens vienīgs solis, kas pieved mūs pie mūsu dzīves Glābēja. Cik ļoti vienkāršas durvis! Un tomēr tās šķir divas pasaules. Ārpusē ir likuma pasaule. Tajā mēs dzīvojam - vai gribam vai negribam zem Dieva likuma. Un tas mūs apsūdz. Mēs visi zinām, ka esam vainīgi. Bībele saka: mēs «stāvam zem grēka». Tas rada lielu iekšēju nemieru. Kaut arī noraidām Dieva likumu, ilgstoši aizstāvam un attaisnojam sevi, tomēr sirdsapziņā mūs apsūdz Dieva likums. Bet gani ieiet pa durvīm. Un viņi jau atrodas pavisam citā, jaunā pasaulē, Dieva žēlastības pasaulē. Viņi redz Bērnu, par kuru arī mēs drīkstam dziedāt: «No žēlastības mums ir dota / Bez darbiem Kristus taisnība; / Tā mūsu dārgums, mūsu rota, / No Pestītāja pelnīta, / Kas mirdams mūs ir pestījis / Par Dieva bērniem darījis. Kungs! Žēlastības Valstības Valdniek! Mēs gribam būt Tavi! Āmen.

366

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

29. decembris Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. 1. Jāņa 4:9 Mīļais Ziemassvētku laiks iet uz beigām. Ziemassvētku eglītes sāk nobirt. No lielo veikalu skatlogiem pazūd svētku rotājumi. Un kā ir ar mums?... Kad mani bērni bija vēl mazi, es viņiem, atgriežoties no ceļojuma, aizvien ko atvedu. Reiz, atgriežoties mājās, atradu savu mazuļu pulcinu dārzā. Viņi bungoja ar pavārnīcām un karotēm pa skārda jumtiņu un gāja apkārt lokā dziedādami. Kad pamanīja mani, atskanēja skaļš prieka kliedziens. Par visu vairāk tie gribēja zināt, ko esmu viņiem atvedis. Es attaisīju saini. Viņi aplūkoja dāvaniņas, bet, acīmredzot, lielu patikšanu pie tām neatrada. Viņi raudzījās uz tām vienaldzīgi. Un tad vecākais zēns sausi teica: «Nāc, Anna, iesim atpakaļ bungot!» Tā mēs varam rīkoties arī ar Dieva Ziemassvētku Dāvanu. Viņš deva mums savu Dēlu. Svētku dienās mēs to paturējām savā zināšanā. Bet nu varbūt atkal ir spēkā: «Iesim atpakaļ bungot!» Un mēs atgriežamies savā ikdienas trokšņainajā burzmā, kurai bieži vien nav vairāk jēgas par bērnišķīgo skārda dauzīšanu ar pavārnīcām un koka karotēm. It kā tādas Ziemassvētku Vēsts nemaz nebūtu bijis! Tā tam nebūs notikt! Dieva Mīlestība uz mums ir atspīdējusi Jēzū. Mēs drīkstam dzīvot caur Viņu. Patiesi dzīvot, ne tikai veģetēt vai eksistēt. Dzīvi no Dieva mēs varam saņemt tikai caur mūsu Glābēju. Nē! Mums Ziemassvētki nedrīkst būt beigušies. Staigāsim arī joprojām šīs Mīlestības Gaismā! Kungs! Dod, ka esam un paliekam Tevis svētīti ļaudis! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

367

30. decembris Tavi grēki tev piedoti. Marka 2:5 Šis gads beidzas. Ko mēs velēsimies gada noslēgumā? Daži atceras kādi prieki un kādas bēdas viņus piemeklējuši. Citi, ieejot jaunā gadā, kaļ plānus. Vēl citi nedomā neko un vecā gada vakaru nosvin ar lielu blīkšķi. Kristiešiem vajadzētu nostāties Dieva Gaismā. Tad viņi ieraudzīs, cik daudz vainu, grēka un klupšanu ir bijis vecajā gadā. Un nekas viņiem tad neliksies svarīgāks kā saņemt un no jauna apzināties savu grēku piedošanu. Pie Jēzus, kas mira par mums, mēs to atrodam. «Dieva Dēla Jēzus Kristus Asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem», saka Bībele. Ka tas ir pats svarīgākais, to Kungs Jēzus ir darījis nepārprotami skaidru. Vairāki vīri reiz atnesa pie Viņa kādu triekas ķertu. Tas viņiem bija prasījis daudz pūļu. Un nu viņš gaidīja, ka Jēzus to tūliņ dziedinās. Bet Jēzus vispirms saka: «Tev tavi grēki ir piedoti.» Kaut ko tik lielu drīkst izrunāt vienīgi Viņš. Un grēku piedošanas dāvanu var pasniegt tikai Viņš. Mums, protams, ir daudz vēlēšanos un svarīgu plānu, uzdevumu un vajadzību jaunajam gadam. Tomēr ļausim, lai Jēzus mums saka: vissvarīgākais ir tas, ka mēs jaunajā neieejam ar vecā gada grēku nastām, ka nevelkam sev līdzi vecus sirdsapziņas pārmetumus. Vecajā Derībā ir sacīts: «Apkop savu namu un salīdzinies ar Dievu!» Tā darīsim arī mēs. Būsim gatavi nākt Viņa Gaismā! Izstaigāsim kopā ar Viņu iepriekšējo gadu. Atzīsim visu savu vainu! Tad arī mums Kungs Jēzus uzliks savas caurdurtās rokas un sacīs: «Tavi grēki tev piedoti.» Kungs! Palīdzi mums savest kārtībā mūsu dzīvi! Āmen.

368

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

31. decembris Vecgada vakarā Es dzirdēju aiz manis balsi, kā bazūni, saucam: …Es esmu Pirmais un Pēdējais. Jāņa Atklāsmes grāmata l:10,11 Pienākusi gada pēdējā diena. Klusi pie sevis izrunājot «pēdējā diena» mani pārņem it kā skumjas. Kā 365 lielas iespējas gada sākumā manā priekšā pavērās 365 dienas. Nu tās ir pagājušas. Līdz pat pēdējai. Tā domājot, es dzirdu «balsi kā bazūni»: «Es esmu Pēdējais!» Tas ir augšāmceltais Kungs, kas to saka. «Tu esi Pēdējais?» es jautāju, «Ko tas nozīmē?» Un Viņš atbild: «Kad ir aiztecējusi arī gada pēdējā dienā, Es palieku joprojām. Un, kad aiztecēs tavas dzīves pēdējā diena, arī tad Es palikšu. Un pat tad, kad aiztecēs visas pasaules laika pēdējā diena, arī tad Es vēl būšu. Un, kad iestāsies Jaunā Pasaule, kad debespulku draudzes gaviles saplūdīs ar izglābtās draudzes slavas dziesmām, ko esmu atpircis ar savām Asinīm - jā, redzi, tad Es atkal būšu Pirmais.» «Ak, Kungs!» es saku. «Es, iznīcīgs cilvēks, caur ticību tagad esmu kļuvis Tavas Miesas loceklis. Vai arī es drīkstēšu pie tā visa būt klāt? Jo Tu nevari atstāt savus locekļus!» «Jā», Viņš saka. «Tādēļ Maniem ļaudīm nav pēdējās dienas, bet aizvien tikai jauna dzīve Manī.» Kungs! Mēs Tev pateicamies, ka Tu mūs esi izrāvis no iznīcības straumes. Ar savām Asinīm Tu mūs esi atpircis Dievam un esi mums dāvinājis mūžīgo dzīvību. Tādēļ mēs gribam arī stāvot pie Jaunā gada sliekšņa, satvert Tavu roku un apliecināt: Kungs Jēzu, Tavā vadībā Mēs ejam svētā mūžībā! Lai tur mums būtu tikai Tu! Āmen.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

369

370

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

Bībeles Rakstu vietu rādītājs Vecā Derība 1. Mozus grāmata 42:l .................................. 30.jūn. 2. Mozus grāmata 2:24,25 ............................... 1.jūl. 30:l,7 ................................. 2.jan. 3. Mozus grāmata 6:5 ...................................... 2.jūl. 14:39,40 .............................. 3.jūl. 16:17 .................................. 4.jūl. 19:10 .................................. 5.jūl. 20:7,8 .................................. 6.jūl. 4. Mozus grāmata 14:34 .................................. 7.jūl. 15:39 .................................. 8.jūl. 5. Mozus grāmata 10:21 .................................. 9.jūl. 20:8 .................................. 10.jūl. 26:10,11 ........................... 11.jūl. Rutes grāmata 2:4 .................................... 12.jūl. 2:20 .................................. 13.jūl. 1. Samuēla grāmata 10:6 ................................ 29.mai. 2. Samuēla grāmata 9:l ..................................... 14.jūl. 12:13 ................................ 15.jūl. 1. Ķēniņu grāmata 3:3 ............................. 16.-17.jūl. 7:21 .................................. 18.jūl. 8:29 .................................. 19.jūl. 18:l,2 ................................ 20.jūl. 18:3 ........................... 21.-22.jūl. 2. Ķēniņu grāmata 12:4 .................................. 23.jūl. 1. Laiku grāmata

5:20 .................................. 24.jūl. 11:18 ................................ 25.jūl. 12:18 ................................ 26.jūl. 21:17 ................................ 27.jūl. 26:6 .................................. 28.jūl. 29:9 .................................. 29.jūl. 2. Laiku grāmata 34:15 ................................ 30.jūl. Psalmi 8:2...................................... 3.jan. 9:14 ................................ 26.nov. 12:6 ................................ 13.mai. 34:9 ...................... 31.jūl.,29.sep. 34:19 .................... 14.mai.,1.aug. 34:20 .............................. 15.mai. 51:17 .............................. 16.mai. 78:8-9 .......................... 2.-3.aug. 78:53 ................................. 4.aug. 88:11 ................................ 4.mai. 89:48 ................................. 5.jan. 94:19 .............................. 17.mai. 103:5 .............................. 18.mai. 103:12 ............................... 4.jan. 103:15,16 175 119:166 .......................... 19.mai. 122:3-4 ............................. 6.aug. Salamana pamācības l:10 ................................... 7.aug. 10:5 ................................... 8.aug. 14:32 .................. 27.-28.-29.nov. 15:11 ............. 9.-10.aug.-24.nov. 15:17 ............................... 11.aug. 16:32 ........................ 12.-13.aug. 17:3 ...................... 2.mai.,14.aug. 17:12 ............................... 15.aug.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

18:10 ........................ 16.-17.aug. 19:12 ........................ 18.-19.aug. 21:16 .............................. 20.aug. 22:13 .................. 21.-22.-23.aug. 25:11 .............................. 24.aug. 25:20 .............................. 25.aug. 25:21 .............................. 26.aug. 27:8 ................................ 27.aug. 28:l ........................... 28.-29.aug. 30:26 ........................ 30.-31.aug. 30:28 ........................ 1.-2.-3.sep. Jesaja grāmata 53:5 ......................... 25.-26.mar. 53:12 .................................. 4.sep. 55:l ....................... 5.sep.,23.dec. 61:10 ................................. 6.sep. Jeremijas grāmata 8:20 ................................... 7.sep.

371

13:23 ................................ 8.sep. 33:3 .................................. 9.sep. Jeremijas raudu dziesmas 3:22,23 .............................. 1.jan. 3:39 ................................ 10.sep. Ecēhiēla grāmata 11:21 .............................. 11.sep. 21:10 .............................. 12.sep. 34:11 .............................. 31.okt. 36:26,27 ................... 28.,31.mai. Hozeja grāmata 2:16 ................................ 13.sep. Mihas grāmata 7:7 .................................. 14.sep. Habakuka grāmata 2:11 ................................ 15.sep. Caharijas grāmata 9:9 ................................ 7.-8.dec.

Jaunā Derība Mateja evaņģēlijs 2:1-2 ............................... 6.-7.jan. 2:11 ........................ 8.-9.-10.jan. 4:9 ................................... 22.jan. 4:17 ................................ 19.nov. 4:25 ................................. 16.sep. 6:16 ................................. 17.sep. 7:28 ................................. 18.sep. 21:1-2 ......................... 9.-10.dec. 21:3 ................................ 12.dec. 21:4-5 ................. 13.-14.-15.dec. 21:6-8 ............................. 16.dec. 21:10 ............................... 19.sep. 26:14-15 .......................... 15.feb. 26:23 ............................... 20.feb. 26:36-37 .......................... 21.feb. 26:42 ............................... 22.feb. 26:47 ............................... 23.feb. 26:58 ............................... 24.feb. 26:65 ............... 29.feb.-1.-2.mar.

26:74 .............................. 27.feb. 27:2 ............................. 3.-4.mar. 27:29 ........................... 8.-9.mar. 27:35 ....................... 20.-21.mar. 27:48-49 ........................ 22.mar. 27:57-60 ........................... 1.apr. 28:2-3 ............................... 2.apr. 28:4 .................................. 4.apr. 28:5-6 ........................... 7.-8.apr. 28:7-9 ............................... 9.apr. 28:12-15 .......................... 1.mai. Marka evaņģēlijs 2:5 .................................. 30.dec. 8:23 ................................ 20.sep. 10:22 .............................. 21.sep. 10:32 .............................. 14.feb. 14:3 ................................ 16.feb. 15:26 ............................. 19.mar. 16:14 .............................. 15.apr. 16:19 ............................. 12.mai.

372

Lūkasa evaņģēlijs 1:46-47 ............................. 1.dec. 2:l,3 ................................ 22.dec. 2:4,5 ............................... 21.dec. 2:7 .................................. 27.dec. 2:9-11 ............................. 26.dec. 2:11 ................................ 25.dec. 2:13 ................................ 24.dec. 2:16 ................................ 28.dec. 2:25 ............................... 2.-3.dec. 2:25-26 ..................... 4.-5.-6.dec. 2:44-45 ...................... 11.-12.jan. 2:46-47 ............................ 13.jan. 2:48-49 ...................... 14.-15.jan. 2:51 ................................. 16.jan. 2:52 .............. 17.-18.-19.-20.jan. 4:5-7 ................................ 21.jan. 4:22 ................................ 22.sep. 4:41 ................................. 23.sep. 7:2 .................................... 24.jan. 7:3-5 ................................ 25.jan. 7:6-7 .......................... 26.-27.jan. 7:14 .................................. 3.mai. 11:l ................................. 24.sep. 13:12 .............................. 25.sep. 15:l ................................. 26.sep. 15:17 .............................. 27.sep. 18:35 ......................... 28.-29.jan. 18:36 ............................. 30. .jan. 18:38-39 ........... 31.jan.-1.-2.feb. 18:40 .................... 3.-4.-5.-6.feb. 18:40-41 ....................... 7.-8.feb. 18:42-43 ..................... 9.-10.feb. 18:43 ........................ 11.-12.feb. 19:4 ................................ 28.sep. 19:5 ................................... 1.okt. 19:6 ................................... 2.okt. 19:9 .............................. 3.-4.okt. 19:36 .............................. 18.dec. 22:70 ............................... 28.feb. 23:11 ................................. 5.okt.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

23:33 ........... 14.-15.-16.-17.mar. 23:43............................... 23.mar. 24:1-2 ........................... 5.-6.apr. 24:6 ................................. 10.apr. 24:11 ............................... 11.apr. 24:39 ............................... 16.apr. 24:41 ............................... 17.apr. 24:50-52 .............. 9.-10.-11.mai. Jāņa evaņģēlijs 2:3 ................................... 23.jan. 4:12 ................................... 6.okt. 4:46-47 ............................. 7.okt. 4:48 ................................... 8.okt. 4:49-50 ............................. 9.okt. 4:51,53 ............................ 10.okt. 6:68-69 ........................... 11.okt. 8:25 ................................. 12.okt. 10:27 ............................... 13.okt. 10:29 ............................... 14.okt. 13:4-5 ....................... 17.-18.feb. 13:5 ................................. 19.feb. 18:18 ......................... 25.-26.feb. 19:1 .............................. 6.-7.mar. 19:5 ................................ 10.mar. 19:13 .............................. 11.mar. 19:16-18 .................. 12.-13.mar. 19:19-20 ........................ 18.mar. 19:40 .............................. 24.mar. 20:11 ............................... 12.apr. 20:16 ......................... 13.-14.apr. 20:20 ......................... 18.-19.apr. 21:2-3 ............................. 20.apr. 21:3-4 ............................. 21.apr. 21:4-5 ....................... 22.-23.apr. 21:5 .............. 24.-25.-26.-27.apr. 21:6-7 ........................ 28.-29.apr. 21:9-12 ........................... 30.apr. Apustuļu darbi 2:l .................................. 20.mai. 2:2 .................................. 21.mai. 2:3 .................................. 22.mai.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

2:4 .................................. 23.mai. 2:12 ................................ 24.mai. 2:13 ................................ 25.mai. 2:32 ............. 6.-7.-8.mai.,15.okt. 2:37 ................................ 27.mai. 2:40 ................................. 16.okt. 5:39 ................................. 17.okt. 11:18 .............................. 30.mai. 14:17 ............................... 30.sep. 16:14 ........................ 18.-19.okt. 16:27 ............................... 20.okt. 16:29-31 .......................... 21.okt. 17:30-31 .......................... 22.okt. Romiešiem l:24 .................................. 23.okt. 3:25 ................................. 24.okt. 3:28 ................................. 25.okt. 4:5 .................................. 31.mar. 5:1 .................................. 28.mar. 5:2 ........................... 29.-30.mar. 6:23 ................................ 23.nov. 8:2 ................................... 26.okt. 8:14 ................................... 3.jūn. 15:16 ................................. 2.jūn. 1. Korintiešiem l:6 .................................... 27.okt. l:18 .............. 27.mar.,28.-29.okt. 13:2 ................................... 5.jūn. 13:3 .......................... 6.-7.-8.jūn. 13:4-7 ................................ 9.jūn. 13:4 .............. 10.-11.-12.-13.jūn. 13:4 .................... 14.-15.-16.jūn. 13:5 .............. 17.-18.-19.-20.jūn. 13:6 .......................... 21.-22.jūn. 13:7 .............. 23.-24.-25.-26.jūn. 13:8 ................................. 27.jūn. 13:13 ............................... 28.jūn.

373

2. Korintiešiem 5:8 ................................. 22.nov. Galatiešiem 1:15-16 ........................... 30.okt. 5:7 ................................... 1.nov. 5:13 ................................. 2.nov. 5:22 .................................. 4.jūn. Efeziešiem 1:3 ................................... 3.nov. 2:8 ................................... 4.nov. Filipiešiem 2:8-9 ................................ 5.mai. 3:20 ............................. 5.-6.nov. 4:5 ................................... 7.nov. 4:8 ................................... 8.nov. Kolosiešiem 3:13 ................................. 9.nov. 1. Tesaloniķiešiem 4:3 ................................. 10.nov. 5:23 ............................... 11.nov. 1. Timotejam 3:15 .................................. 1.jūn. 6:7 ................................. 12.nov. 1. Jāņa vēstule 3:2 ................................. 25.nov. 4:9 .................................. 29.dec. Ebrejiem 2:11 ............................... 13.nov. 12:14 ............................. 14.nov. Jāņa atklāsmes grāmata 1:5 ................................. 15.nov. 1:10-11 ........................... 31.dec. 2:4-5 .............................. 21.nov. 3:18 ............................... 16.nov. 7:10 ............................... 30.nov. 22:20 ............................. 18.nov.

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

374

Vilhelms Bušs – grāmatas autors Īss dzīves apraksts

Wilhelm Busch

(27.03.1897-20.06.1966)

Mācītājs Vilhelms Bušs bija vācu mācītājs, jaunatnes evaņģēlists, rakstnieks un daudzu grāmatu autors, un konfesionālās baznīcas aktīvists nacistu valdīšanas laikā Vācijā. Viņš dzimis 1897. gada 27. martā Vupertālē – Elberfeldā, luterāņu mācītāja ģimenē. Savu jaunību pavadījis Fankfurtē pie Mainas, kur pabeidz skolu. Kā jauns leitnants pirmā pasaules kara laikā viņš nāk pie ticības uz Dievu. Pēc kara V.Bušs studē teoloģiju Tībingenā. Pēc studijām kalpo kā mācītājs Bīlefeldā, tad kādā kalnraču apvidū. Pēc tam kļūst par ievērojamu jaunatnes mācītāju Esenē. Ar saviem evaņģelizācijas priekšlasījumiem viņš kalpo gan Vācijā, gan visā pasaulē. Savas ticības pārliecības dēļ fašistiskās diktatūras laikā viņš vairākkārtīgi nokļūst cietumā. Pēc otrā pasaules kara V.Bušs nenogurstoši visur nes vēsti par Jēzu Kristu. 1966. gadā Lībekā mājupceļā no kāda evaņģelizācijas dievkalpojuma Dievs viņu aizsauca Mūžībā. en.wikipedia.org/wiki/Wilhelm_Busch_(pastor) www.busch-predigten.de

365 reizes Viņš – Vilhelms Bušs

375

Par V. Buša grāmatu „Jēzus - mūsu liktenis”

Grāmata «Jēzus mūsu liktenis» (tulkota no vācu valodas) šobrīd sagatavota izdošanai. Tās autors māc. Vilhelms Bušs (Wilhelm Busch) ir konservatīvās teoloģijas pārstāvis, evaņģēliskās (t. i. luterāņu) baznīcas misijas sludinātājs. Jau 20.gs. septiņdesmitajos gados Latvijā dažādi šīs grāmatas tulkojumi rokrakstos, mašīnrakstā un citādi ceļoja no rokas rokā. Vācijā grāmata ir sava veida «bestsellers», iznākot dažādās tirāžās 24 reizes. Ar izdevniecības atļauju brīnišķā misijas grāmata nu iznāk latviešiem latviešu valodā.