2012. gada 24. septembris. Kopā ar Spānijas dzīvokļa biedriem un dažiem paziņām nolēmām dienu pavadīt pludmalē – Vidusjūras krastā. Atpūtai izvēlējāmies Alikanti – to pašu vietu, kur pirms pāris nedēļām izkāpu no lidmašīnas un kur sākās mans Spānijas piedzīvojums viena mācību semestra garumā. Ak, Vidusjūra! Agrāk to varēju apskatīt tikai ģeogrāfijas stundās atlantā, kad vēl mācījos skolā…

No Mursijas izbraucām ar starppilsētu autobusu. Attālums: 80 km. Diena bija super karsta, visi bijām ģērbušies īsos šortos, krekliņos, apbruņojušies ar ūdens pudelēm un peldkostīmiem. Ceļš šķita neilgs, jo tik tiešām skaisti skati pavērās pa autobusa logu – kalni, palmas, saule… Pēc kādas stundas jau bijām pludmalē. Cilvēku jūra, pēdas dedzina neticami karstās smiltis, vismaz +40 vai 45 grādi saulē, iespējams, pat vairāk! Ūdens silts kā piens, kristāltīri zilgani viļņi, bārs pludmalē. Mmm….

(ja jums radās jautājums, kāpēc manu seju bildē skaisti rotā plāksteris – bija gadījusies neliela ķibele kādu laiku pirms mūsu Alikantes ceļojuma)

Pamanīju, ka Spānijā pludmalēs diezgan parasta lieta skaitās sauļošanās topless vai pat pavisam bez drēbēm. Sākumā bija nedaudz neomulīgi, bet nu sīkums. Kā saka, ja nepatīk, neskaties!

Pēc pāris stundām jau biju nodegusi sarkana, visas maliņas sāpēja, krēms nelīdzēja. Bet nu tas nebija svarīgākais. Svarīgākais, ka es esmu šeit – Vidusjūras krastā, bezrūpīgi baudu dzīvi un savu ERASMUSu. Tik laimīga!

Tuvāk vakaram ar draudzeni devāmies pastaigā pa pilsētu. Smalka arhitektūra, kalni tepat pilsētas centrā, augi un koki, kurus Latvijā neredzēsi, Spānijas nacionālais ēdiens un vienkārši ideāla diena. Nogaršojām spāņu tipisko gaļas pīrāgu (nu vairs neatceros, kā tieši saucās, bet skaitās visai populārs Spānijā), kārtējo reizi nolēmām nopirkt kādu alus kausu, taču sapratām, ka laikam tik tiešām Spānijā neatradīsim tādu alu, kurš kaut nedaudz tuvu varētu nostāties Latvijas alum. Laikam ne velti Spānija skaistās tekilas un vīna zeme – ar šiem dzērieniem tur tik tiešām viss ir lielā kārtībā.

Daudz ubagotāju. Pie tam, viņi nāk klāt un ar asarām acīs visi kā viens prasa kādu eiro… ja vien neguļ… turpat uz ielas… uz matračiem vai gultas (jā, uz gultas, zem siltas segas un uz mīksta spilvena – vienu tādu pat manījām pie bankas durvīm). Daži sāk ar tevi sirsnīgu sarunu. Jāsaka gan, ka saruna nesanāk diez ko aktīva dēļ valodas barjerām.

Taču kopumā Spānijā cilvēki ir ļoti draudzīgi un labsirdīgi. Viņi plati smaida pat svešiniekiem un bieži vien pat iekliedzas: “Hola!” (no spāņu val., “Sveiks/-a!”).

Atgriezīšos pie mana Alikantes īsā ceļojuma. Tātad, pastaigājām pa pilsētu, tad jau satumsa. Atpakaļ uz Mursiju nolēmām doties ar vilcienu – ar to pašu, ar kuru pirmajā reizē braucu, kad tikko atbraucu uz Spāniju. Nopirkām biļetes, atbraucām uz mūsu māju pilsētu. Tad jau šī pilsēta bija diezgan labi izstaigāta un zinājām, kā tieši no vilciena pieturas nokļūt līdz dzīvoklim. Devāmies uz turieni.

Nākamajā dienā nācās sapirkt labi daudz krēmu pret saules apdegumiem un labu laiciņu negulēt uz muguras. Protams, ar laiku āda pierada pie šādas trakas saules un ieguvu diezgan jauku iedegumu.

Joprojām skaidri atceros to Alikantes pludmali… Tā ir vieta, pēc pabūšanas kurā, gribas ticēt, ka sapņi ir īsti un vienā dienā var pārliecināties, ka tas, par ko sapņoji jau sen un skaudīgi skatījies ģeogrāfijas atlantā, vienā dienā var kļūt par tādu, kura tavā dzīvē piepildīja veselu dienu vai pat veselu mācību semestri. Tad, atrodoties tur, iedomājies, kā Latvijā jau ir auksts rudens un ass vējš, visi staigā ar drūmām sejām, gērbušies siltās jakās, cepurēs un aptinušies ar šallēm, bet tu peldkostīmā guli pludmalē un jūties tik laimīgs kā vēl nekad. Cik tad daudz vajag laimei?