Psiholoģiskie Tipi: Karls Gustavs Jungs

Mājaslapas:
http://gramataselektroniski.blogspot.com/
http://gramataselektroniski.wordpress.com/
https://twitter.com/Gramataselektro
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Karls Gustavs Jungs

No angļu valodas tulkoja Raimonds Tauriņš, 1993
Psiholoģiskie tipi
(Collected Works, Vol.6 )
1921-1950
1 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
K ARLS G US T AVS JUNGS UN ANAL ĪT IS K Ā

PS IH O LO Ģ IJA
Grāmatā «Atmiņas, sapņi, pārdomas» Jungs raksta, ka viņa dzīve ir bezapziņas

pašrealizācija, kas visprecīzāk izsakāma mītā. Taču mitoloģizētās atmiņas ietver arī
informāciju, kas ļauj rekonstruēt ierasto dzīves gaitas aprakstu, kaut arī pats Jungs lielāku
vērību veltījis «iekšējai» dzīvei, un tas galarezultātā arī noteicis visai skopās biogrāfiskās
ziņas. 1 Jungs, bet vēlāk arī viņa pēcnācēji nav īpaši vēlējušies atklāt dažas dzīves gājuma
epizodes, un tāpēc radušies visdažādākie minējumi vai, pareizāk sakot, pārsteidzīgi
vērtējumi. Ierastā ārējās dzīves biogrāfija, kas kļuvusi pat par oficiālu normu un nezin
kāpēc tiek uzskatīta gandrīz vai par vienīgo iespējamo aprakstu, attiecībā uz Jungu
neattaisnojas. Taču, neņemot to vērā, it viegli var krist pretējā galējībā un aprobežoties ar
iekšējās pasaules aprakstu, neapzināti sekojot Junga vēlmēm un atkārtojot viņa atziņas.
Karls Gustavs Jungs ir dzimis 1875. gada 26. jūlijā Kesvilā pie Bodenezera, Šveicē, vai, kā
izsakās īru rakstnieks Dž. Džoiss, — «gara dabasparkā». Viņš piedzimst evaņģēliski
reformētās baznīcas mācītāja Johanna Paula Junga (1842— 1896) un Emīlijas Jungas (dz.
Preisverka, 1848—1923) ģimenē. Junga senči pa tēva līniju ir dzīvojuši Vācijā: vecvectēvs
Ignacs Jungs (1759—1831) pārcēlies no Maincas uz Manheimu un Na poleona karu laikā
vadījis lazareti, bet viņa brālis Zigismunds (1745—1824) bijis Bavārijas kanclers un
precējies ai 2 F. Sleier-mahera jaunāko māsu. Vectēvs Karls Gustavs Jungs (1794— 1864)
strādājis par ārstu (kā vēsta ģimenes leģenda, viņš bijis (letes ārlaulības dēls). Divdesmit
astoņu gadu vecumā pēc vācu filozofa A. fon JHumbolta rekomendācijas viņš pārceļas uz
Sveici, lai strādātu Bazeles universitātē. Junga tēvs ir guvis teoloģisku izglītību un doktora
grādu filoloģijā, bet māte nākusi no visai turīgas birģeru ģimenes, kuras dzimtas pārstāvji
vairākās paaudzes bijuši mācītāji. Tam, ka Junga ģimenes tradīcijās reliģija un medicīna ir
gājusi rokroka, acīmredzot ir bijusi liela nozīme arī Kārla Gustava Junga dzīve.
Zēna gados Jungs ir visai noslēgts sevī un īpaši nemeklē kāda draudzību. Ar grūtībām
viņš pielāgojas apkārtējai pasaulei un labprāt gremdējas savos sapņos un pārdomās, tādējādi
uzskatami pauzdams paša vēlāk aprakstīto introvertās ievirzes tipu. Divpadsmit gadu
vecumā Jungs cieš no neirozes, kas viņam liedz apmeklēt skolu. Taču, nejauši noklausoties
sarunu, kurā tiek spriests par viņa bīstamo stāvokli, viņš apzinās draudošās bries mas un
uzsāk cīņu ar savu slimību (slieksmi krist bezsamaņā). Tādejādi viņš sev nosaka disciplīnu,
kuru ievēro visu mūžu.
Būdams četrus gadus vecs, Jungs redz sapni, kas viņam šķiet nozīmīgs pat 65 gadu
vecumā. To viņš saista ar savas teorijas izveides pirmsākumiem. Sapnī Jungs atceras redzam
zemē atveri, pa kuru, ziņkārības dzīts, viņš nolaižas lejup un ierauga zelta troni ar fallisku_
simbolu. Kristīgajā gaisotnē augošajam zēnam šis sapnis šķiet īpaši nozīmīgs. Vēlāk viņš to
apraksta un interpretē ka bezapziņas ielaušanos, pirmējo pieredzi. Jaunībā izvei dojas arī
Junga negatīvā attieksme pret reliģiju, pareizāk sakot, pret sava laika reliģiskajiem
priekšstatiem un bezjēdzīgajām, nedzīvajam ceremonijām, kurās tiek attaisnotas sadzīviskās
vajadzības, bet Kristus pārvērsts par moralizētāju un politisku aģi tatoru. Teoloģiskie darbi
un reliģiskie sacerējumi Jungām šķiet muļķības kalngals. Pēc viņa uzskata, dievišķā
pieredzējums rodams vienīgi vīzijās un sapņos.
Junga sapņos sastopams vēl viens motīvs: dubultības vai div-vienības motīvs, kuru var
traktēt kā iekšējā un ārējā cilvēka problēmu. Ikdienā biklais zēns sapņos skata savu otro
«es», kas nav līdzīgs personai dienā un aicina pilnīgi identificēties ar sevi. Taču Jungs
novēršas no šiem sapņojumiem un pievēršas ārpa saulei — to prasa mācības, darbs un bēdīgā
pieredze, kas gūta, lasot F. Nīčes «Tā runāja Zaratustra», kurā arī aprakstīta šī
dubultošanās, kā turpmāk uzskata Jungs, arī paša Nīčes dubul tošanās. Šis motīvs atbalsojas
Junga vēlāk izstrādātajā mācība par individuāciju un psihoterapijā, kurā viņš tiecas savienot
1
Var minēt dažas informatīvākās Junga biogrāfijas, kuras lielākoties s a r a k s t ī j u š i viņa sekotāji un piekritēji, kas ne vienmēr spējuši būt
kritiski v a i drīkstējuši publicēt zināmo. Sk.: Bennet E. A. C. G. Jung. — London, M X ) I ; Wehr G. C, G. Jung. — Reinbek, 1969;
Frey-Rohn L. Von Freud zu fmg. — Zürich, 1980; Hannach B. C. G. Jung. — Fellbach, 1982; Wehr G. <:. d Jung — Leben, Werk,
Wirkung. — München, 1985. ^
2
Var minēt dažas informatīvākās Junga biogrāfijas, kuras lielākoties s a r a k s t ī j u š i viņa sekotāji un piekritēji, kas ne vienmēr spējuši būt
kritiski v a i drīkstējuši publicēt zināmo. Sk.: Bennet E. A. C. G. Jung. — London, M X ) I ; Wehr G. C, G. Jung. — Reinbek, 1969;
Frey-Rohn L. Von Freud zu fmg. — Zürich, 1980; Hannach B. C. G. Jung. — Fellbach, 1982; Wehr G. <:. d Jung — Leben, Werk,
Wirkung. — München, 1985. ^
2 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
«iekšējo» un «ārējo» cilvēku, liekot uzsvaru uz iekšējo dzīvi. «Iekšējā cilvēka» meklējumos
Jungs nav vientuļš — šiem meklējumiem ir sena vēsture, turklāt gadsimtu mijā' skaidri
izpaužas jaunā meklējumi, sastingušo dzīves un kultūras formu noliegums, dažādo
transformāciju sāpīgs pārdzīvojums un nojauta par drau došajām briesmām. Šajā gaisotnē
aizsākas Junga uzskatu veidošanās, aizraušanās ar modernām teorijām, aizmirstu tekstu
likalatklāšana un iedziļināšanās nopietnās studijas par cilvēka būtību un sūtību. Protams, to
visu nevar reducēt uz ietekmēm, ko Jungs piedzīvojis, un tādējādi izskaidrot viņa uzskatu
rašanos un attīstību. Taču ietekmēt var tikai to, kas jau pats ir kaut kas, to, kas spējīgs
uztvert ietekmes.
Junga jaunības sapnis ir kļūt par arheologu, taču Bazeles universitātē tolaik to nemāca,
bet doties uz citu universitāti nav iespējams trūcīgo apstākļu, dēļ. Jurisprudence un
teoloģija neatbilst Junga iedabai un tālaika interesēm (no teoloģijas studi jām dēlu atrunā pat
tēvs), tāpēc viņš pievēršas medicīnai, taču gandrīz līdz pat studiju beigām nespēj izvēlēties
savu specializāciju. Nejauši Junga rokās neilgi pirms valsts eksāmeniem no kļūst vācu
psihiatra Riharda fon Krafta-Ebinga grāmata par psi hiatriju, un tas arī nosaka viņa turpmāko
ceļu. Tolaik psihiatrija tiek uzskatīta par vienu no nepopulārākajām disciplīnām, kas ne sola
panākumus nedz individuālajā dzīvē, nedz zinātnes lauka. Taču Junga izpratnē tā ir nozare,
kas ļauj izzināt dabiska un kulturālā, naturālā un vēsturiskā, materiālā un garīga
mijiedarbību. Pēc universitātes beigšanas Jungs dodas nevis uz paredzēto Min-henes
klīniku, kas ieguvusi lielu prestižu, bet uz Cīrihi un sak strādāt Burghelcli dziedinātavā,
kuru vada viens no ta laika ievērojamākajiem psihiatriem Eižens Bleilers (1857—1939).
Bāzele un Cīrihe Junga izpratnē ir Eiropas gara dzīves divi poli, un to simbolisko nozīmi
viņš izmanto, lai pamatotu savu uzskatu atšķirības no dominējošiem pliekani
pozitīvistiskiem un instrumentāliem uzskatiem. Bāzele glabā sevī Eiropas gara dzī ves
atmiņu, universitātē ir dzīva piemiņa par Roterdamas Erasmu un Fridrihu Nīči, kuri šeit
mācījuši. Jungu vēl ietekmē arī viņa vectēvs, kurš šeit bijis profesors (1822—1864) un kura
portrets iemūžināts universitātes aulā. Jungs pats reiz izteicies^ ka spē cīgi izjūtot savu
saistību ar jautājumiem, kurus uzdevuši priekšteči, bet uz kuriem nav snieguši apmierinošas
atbildes. Sī saistība rosina interesi par pagātni, par to it kā pagājuša daļu,_ kas saglabājas
arī tagadnē un neredzami ietveras nākotne. Bazele kultūrvēsturiskā un filozofiskā izglītība
ir elementārs un pašsaprotams jebkura izglītota cilvēka (arī ārsta) kultūras aspekts, kuru
neviens negrasās pat apšaubīt un kas sekmē Junga kultūr vēsturiskās un filozofiskās studijas.
Turpretī Cīrihē interese par filozofiju šķiet kaut kas nepraktisks un nevajadzīgs, bet nodar -
bošanās ar' kultūrvēsturiskajām studijām tiek attaisnota, ja gū tās zināšanas iespējams
izmantot lietderīgi. Tādējādi arī Junga apvienojas pagātnes garīguma tradīcijas un
mūsdienas, alķīmija un dabaszinātnes, gnosticisms un psiholoģija. Taču vienlaikus Bāzele
un Cīrihe simbolizē gara dzīves sašķeltību: Bazele sak ņojas pagātnē, bet Cīrihe ietiecas
nākotnē. Moderna civilizācija cenšas aizmirst savu sakņotni, kas sastingusi nedzīvās
formās, bet pagājušais, slīgstot dogmatismā un tradicionālismā, izvairās no dzīvei nozīmīgu
problēmu risināšanas, sekmē utilitāru prag matismu un empīrismu. Sājā Bāzeles un Cīrihes
pretstatā iezīmējas problemātika, kuru Jungs risina visu dzīvi, proti, cilvēka mūsdienīguma
problēma. Ne jau pašlaik dzīvojošais cilvēks ir mūsdienīgs, mūsdienīgi cilvēki ir ārkārtīgs
retums, jo cilvēku lielākā daļa saglabā arhaiskas psihes struktūras un tikai ārēji izrāda savu
saistību ar mūsdienām. Tas rada ne vien individuā las psihiskās komplikācijas, bet ari
masveida neirozes un psihozes, nemierus un sacelšanās, dziļus satricinājumus, kas šķeļ un
grauj moderno dzīvi.
Studiju gados Jungs aizraujas ari ar tolaik populāro okultismu, piedalās spiritisma
seansos un iepazīstas ar astroloģisko un parapsiholoģisko literatūru. Okultie (pārdabiskie, ar
viņpasauli saistītie) fenomeni Junga izpratnē ir nevis māņi vai tum sonības izpausmes, bet
zinātniskas izpētes cienīgas parādības. 1902. gadā tiek publicēta Junga doktora disertācija
«Par tā saucamo okulto fenomenu psiholoģiju un patoloģiju», kurā saskatā mas turpmākās
mācības iezīmes: ideja par psihi kā daudzveidīgu^ multiplu vienību un tās autonomajiem
kompleksiem, sinhronicitātes ideja. Šajā darbā Jungs apraksta eksperimentus ar savu
māsīcu, kurai bijušas izteiktas gaišreģa spējas (šādas spējas pie mīt arī Jungām un viņa
senčiem pa mātes līniju). Transa stā voklī viņa, neizglītota un nemākslota jaunava, spējusi
pāriet no Šveices vāciešu izrunas uz literāro vācu valodu, izklāstīt gnostiķu kosmoloģiju u.
tml. Tādējādi pie atziņas par bezapziņas veidojumiem Jungs nonāk pirms iepazīšanās ar Z.
Freida darbiem, turklāt ideja par bezapziņu, neapzināto, dzīves «nakts» pusi ir 19. gadsimta
raksturīga iezīme, nevis gadsimtu mijas atklājums, kas veikts Z. Freida vadībā.
Divdesmit astoņu gadu vecumā Jungs apprecas ar Emmu Raušenbahu (1882—1955) un
1906. gadā pārceļas uzšāvu namu Kīsnahte pie Cīrihes, kur arī nodzīvo visu mūžu. Arēji
Junga dzīve it kā norisinās ļoti mierīgi: bērnu dzimšana (Agate, Grēta, Francs, Marianne un
3 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Helene), psihiski slimo ārstēšanas rutīna, darbs pie grāmatas «Par Dementia praecox
psiholoģiju» (1907). Jungs izstrādā asociatīvu testu, kas ļauj eksperimentāli fiksēt bez -
apziņas struktūras. Iesākumā šis tests ir vārdu saraksts, uz kuru jāsniedz momentāna atbilde
— pirmais prātā ienākušais vārds, lai fiksētu reakcijas ātrumu. Pakāpeniski tests tiek
pilnveidots, t.i. tiek mērīts ne tikai reakcijas ātrums, bet fiksētas arī da žādās fizioloģiskās
reakcijas. Šai eksperimentā tiek gūta atziņa, ka pastāv vārdi, uz kuriem cilvēkam grūti rast
tūlītēju atbildes vārdu vai arī viņš atbild veseliem teikumiem, kā arī vārdi, kas izraisa
stomīšanos, aiztures u. tml. Tādējādi Jungs secina, ka šie traucējumi vai deformācijas ir
saistīti ar īpašiem enerģētiski uzlādētiem kompleksiem, autonomiem psihiskiem
veidojumiem, kas ai rodas ārpus apziņas. Veseliem cilvēkiem šī disociācija nav tik Izteikta
kā šizofrēniķiem, kurus raksturo psihes šķelšanās un sa brukšana vairāk vai mazāk
patstāvīgu kompleksu virknē. Ar šiem eksperimentiem Jungs gūst slavu un atzinību
akadēmiskajās aprindās, bet tajos gūtās atziņas vēlāk tiek izmantotas dažādos projektīvos
testos (arī melu detektorā). Laika gaitā Jungs precizē eksperimentālos rezultātus:
kompleksus viņš attiecina uz individuālo bezapziņu, bet kolektīvās bezapziņas veidojumus
iedēvē par arhetipiem, kas laiku pa laikam uzrodas cilvēka individuālajā psihē un nosaka tās
veidolu un virzību. No klīnisko gadījumu interpretācijas un eksperimentēšanas Jungs
pamazām pāriet uz cilvēces vēstures faktu — mītu, reliģisko, alķīmisko un poētisko tekstu
izpēti.
Šajā ceļā Jungs sastopas ar Zigmundu Freidu (1856—1939), kas strādā līdzīgā virzienā.
Viņu tikšanās ir zināmā mērā neno vēršama, taču nenovēršama ir arī šķiršanās, kas rada ne
visai patīkamas atmiņas un aizvainotību, ko nespēj mazināt laika dis tance. Junga pretrunīgo
attieksmi pret psihoanalīzi iezīmē jau viņa ieviestais nosaukums «analītiskā psiholoģija» —
sava veida apvērsts «psihoanalīzes» variants. Savu eksperimentu interpre tācijā Jungs
izmanto Freida teoriju un viens no pirmajiem (jau 1901. g.) referē par to Burghelcli
dziedinātavā. Uzmanīgi sekodams Freida teorētiskajiem uzskatiem, bezapziņas
interpretācijā Jungs tomēr iet savu, relatīvi neatkarīgu ceļu, kur noteicoša no zīme ir E.
Bleileram un Pjēram Zanē (1859—1947), pie kura kādu laiku viņš arī mācās. Bleilers ir
ieviesis patlaban populāro nosaukumu «dzīļu psiholoģija», kā ari rakstījis par personības
dubultošanos, apzīmējot to ar jēdzienu «šizofrēnija» (aizstājot E. Krēpelina terminu
dementia praecox), par «autisko domāšanu» u. tml. No Zanē Jungs ir iemantojis enerģētiski
dinamisko psihes koncepciju, kas raksturīga mūsdienu psihiatrijai un psiholoģijai (Zanē
formulējis, ka līdz ar psihiskās enerģijas samazināšanos pazeminās ari mentālais līmenis).
Tomēr tikšanās ar Freidu iezīmē Junga zinātniskās jaunrades pirmā posma apogeju un ne -
pieciešamību izstrādāt savu mācību.
Pēc tam kad Jungs nosūta Freidam savu darbu «Diagnostiskās asociācijstudijas» (1906),
sākas vēstuļu apmaiņa. Tai seko personiska tikšanās, kura pāraug ciešā sadarbībā. Jungs_
nodibina psihoanalīzes biedrību Cīrihē, kļūst par Starptautiskas psi hoanalītiķu savienības
pirmo prezidentu, kaislīgu psihoanalīzes aizstāvi un psihoanalītiskās kustības organizētāju.
Taču Freida ietekme lielākoties attiecas uz psihoterapeitisko ārstēšanu, kuru Jungs principā
attīsta psihoanalīzes iezīmētajā jomā, bet cilvēka filozofiskajā redzējumā Junga un Freida
uzskati atšķiras. Šī atšķirība ir saistīta ar Junga «metafiziskajām», «okultajām» pār domām
un Freida «seksuālo teoriju». Jungs norāda, ka ārsta praksē ne jau visas psihiskās
komplikācijas var izskaidrot ar seksuālajiem sarežģījumiem, kaut arī seksualitātes nozīmi
viņš nenoliedz. Daudz būtiskāka ir iebilde pret to, kā Freids interpretē kultūras un gara
fenomenus. Taču arī Freida nosļāja nepavisam nav tāda, kas attaisnotu populāros
pārspriedumus par panseksuālismu. Arī Freids paplašina seksualitātes jēdzienu tiktāl, ka
zūd tā konkrētība. Līdzīgi rīkojas Jungs, traktēdams libido kā meto doloģisku fikciju vai
apzīmējumu psihiskai enerģijai, kas var transformēties visdažādākajās izpausmju formās.
Jungs daudz smalkāk atklāj seksuālo un incestuālo motīvu simboliskās nozī mes, nesaistot
tos tikai ar agrīniem bērnības pārdzīvojumiem. Viņš atklāti pievēršas «okulto» fenomenu
izpētei, turpretim Freids savu interesi par «mistisko» cenšas neatklāt vai ari traktē vis notaļ
dabaszinātniskā garā. Pret šo dabaszinātniskumu, kas trak tēts naturālistiski un pozitīvistiski,
arī ir vērsti galvenie Junga iebildumi, jo viņš uzskata, ka centienos izprast cilvēku nepiecie -
šams iziet ārpus dabaszinātniskuma ietvariem un pievērsties kul tūras vēsturei. Taču arī
Jungs kultūras interpretācijā saglabā zināmas naturālisma iezīmes, turklāt pārsvarā kultūru
skata kā mitoloģiju, reliģiju un mākslu. Līdz ar to parādās arī dažādi akcenti bezapziņas
interpretācijā: Freidam pirmajā vietā ir ap ziņas un seksuāli ietonētās bezapziņas konflikts,
bet Jungām apziņa un bezapziņa ir savstarpēji papildinošas instances, kas ļauj īstenot
sākotnējo vienotību.
4 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Pretrunīga, bet nekad iznīcinoši noliedzoša vai pilnīgi norai doša ir arī Junga attieksme pret
pašu Freidu. Jurfgs nenoliedz (arī pēc attiecību pārtraukšanas 1913. gadā) Freida nopelnus
(«Zigmunds Freids kā kultūrvēsturiska parādība» u. c), taču, atsaucot atmiņā Nīčes darbu
«Dievekļu mijkrēslis. Filozofēšana ar veseri», salīdzina to ar atbrīvotāju no važām un
dievekļu satriecēju, kas darbojas ar veseri. Freida personā Jungs sastop ve cāku un
pieredzējušu zinātnieku, kuru pieņem par savu garīgo tēvu, un arī Freids saskata Jungā savu
garīgo dēlu vai «troņmantnieku» (kā pats izsakās) un psihoanalītiskās kustības va doni. Šajā
simboliskajā «tēva un dēla» attieksmē acīmredzot arī slēpjas Freida un Junga attiecību
produktivitāte un neiespējamība. Kamēr Jungs pieņem dēla lomu, tikmēr attiecības ir nor -
mālas, bet, tiklīdz viņš izrāda patstāvību un sāk attīstīt savas idejas, Freids jūtas apdraudēts
tēva (un līdz ar to arī psihoanalīzes radītāja) lomā. Diezgan izplatīts šo attiecību
skaidrojuma veids ir atsaukšanās uz Junga «nepateicību», «skaudību» un Freida
«autoritatīvismu» vai «augstprātību», kas nereti dominē abpusīgi iekarsīgajos «freidiešu»
un «jungiešu» strīdiņos. Šāda veida polemika ir viens no psihoanalīzes ietvaros
funkcionējošajiem mītiem (ko nereti pieņem arī ārpus tās stāvošie nespeciā listi). Ar šā mīta
palīdzību tiek vienkāršotas divu oriģinālu domātāju traģiskās savstarpējās attiecības.
Šā gadsimta pirmajos desmit gados Freids ir ārkārtīgi norū pējies par to, lai psihoanalīze
netiktu uzskatīta par ebreju «padarīšanu», ebrejisku zinātni. Freida izpratnē Jungs ir
piemērota persona, lai novērstu šo sadzīviskā antisemītisma ekstrapolāciju, jo viņš nav
ebrejs, toties ir atzīts zinātnieks akadēmiskajās ap rindās. Taču šo ieceri aptumšo incidents,
kas nedara godu nedz Freidam, nedz Jungām. Runa ir par Junga pacienti Sabīnu Spīlreinu
(1885—1941), kas cenšas samierināt Freidu un Jungu, no rādot, ka viņu teorētiskās
atšķirības nemaz nav tik lielas. Starp Jungu un Špīlreinu acīmredzot ir pastāvējušas intīmas
attiecības. Tas bijis zināms arī Freidam, kas vēstulēs atļāvies lietot ār kārtīgi cionistiskus
izteikumus par Jungu, uzskatot viņu par sava veida psihoanalīzes goju. Spīlfeina ir tulkojusi
Junga darbus krieviski un izvirzījusi dažas hipotēzes, kuras vēlāk izvērstas psi hoanalīzē, bet
kuru autorību Freids ir aizmirsis. Šajā konteksta iekļaujas arī Junga indiskrētie apgalvojumi,
ka Freidam bijuši intīmi sakari ar sievasmāsu Minnu Bernaisu. Dzīļu psiholoģijas abu
ciltstēvu personiskās dzīves intīmas norises diezin vai ir vairs rekonstruējamas, lai gan
attiecību saraušanas pamata ir ne tikai personiskās rakstura iezīmes un īpašības, bet ari
dažādie teorētiskie uzskati.
1912. gadā Jungs publicē darbu «Libido metamorfozes un sim boli», kas tiek izmantots
kā formāls attiecību pārtraukšanas iemesls. Šādu iespēju sniedz nevis tas, ka Jungs
deseksualizē libido, bet gan no Freida atšķirīgas incesta un bezapziņas inter pretācijas
piedāvājums. Incesta problemātikā Jungu vairāk inte resē tā simboliskā nozīme, cilvēka
paštapšanas un atdzimšanas alku izpausme. Apziņa, pēc Junga ieskata, izaug no bezapziņas,
nemitīgi dzimst šajā mātišķajā klēpī, tāpēc bezapziņa ir sava veida dvēseles māte, bet
incests simbolizē dažādo psihisko veidojumu apvienošanās tendenci. Sapņos un mītos
sastopamais laulību vai incesta motīvs simbolizē apziņas iegremdēšanos bezap z i ņ a, un tas
5 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
var beigties arī traģiski. Jaunībā tādējādi izpaužas vēlme patverties mātišķajā pasaulē un
izvairīties no ārpasaules, bet brieduma gados — alkas rast mūžīgo patiesību, kas var izrā -
dīties regresīva. Šāda interpretācija nesaskan ar tolaik objektīvistisko Freida skaidrojumu,
kas, tiesa, tā arī nekad nav ticis pilnīgi izvērsts.
Atšķirība ir vērojama arī bezapziņas koncepcijā, lai gan vēlāk Freids uzsver dažas
bezapziņas iezīmes, kas ir ļoti tuvas Junga mācībai. Jungs izšķir kolektīvo un individuālo
bezapziņu, kuru Freids identificējis ar bezapziņu kopumā un kurā pirmām kār tām atrodas
izstumtais un aizmirstais. Tāpēc, kā domā Jungs, Freids gandrīz vai visu uzmanību pievērš
agrīniem bērnības pārdzīvojumiem, taču dzīļu psiholoģijai ir jāielūkojas visas cilvēku
dzimtas bērnībā, atsedzot tās struktūras, kas piemīt visiem cil vēkiem, ko tie pārmanto no
paaudzes uz paaudzi un kas nosaka arī individuālās psihes veidolu. Kolektīvajā bezapziņa
pastāv visiem raksturīgie instinkti, ievirzes un tipiskas reakcijas, univer sālas
«programmētājiekārtas», kas ģenerē aprioras priekšstatu, pārdzīvojumu un izturēšanās
formas. Jungām uzturot draudzī gas attiecības ar Freidu, viņa idejas ir tikai intuīciju līmenī,
un Freids pat necenšas tajās iedziļināties un 1914. gada darbā «Par psihoanalītiskās kustības
vēsturi» izslēdz Jungu no psihoanalītiķu apvienības.
Pēc attiecību saraušanas Junga dzīvē iestājas drūms periods, jo apsīkst zinātniskā jaunrade
un pārtrūkst koleģiālās attiecības ar daudziem psihoanalītiķiem. Jungs jūtas vientuļš un
izolēts, noslēdzas sevī un dažbrīd ir nobažījies par savu psihisko vese lību. Šajā laikā sākas
ilgstoša psihiskā krīze, un Jungs, pēc paša atziņām, ir tuvu neprātam, jo viņa apziņu pārņem
murgaini tēli un vīzijas. Viena no tēlu virknēm pārstāj rādīties 1914. gada augustā, kad
murgi Jungām kļūst par acīm redzamu īstenību. Sajās vīzijās viņš saskata kolektīvās
bezapziņas pastāvēšanas apstiprinājumu — viņa psihē parādījušies eiropiešu kopējās bez -
apziņas dzīlēs snaudošie spēki. Kad tie projicējas uz āru un ma terializējas, nedaudz rimst
arī Junga iekšējais konflikts. Taču ar to viņa iegremdēšanās bezapziņas dzelmīgajās
vērpetēs neapstājas, viņš turpina uzsākto ceļojumu un fiksē to līdz šim nepubli cētā apjomīgā
darbā «Sarkanā grāmata». Dažas nojausmas par šo ceļojumu var rast mitoloģizētajā
autobiogrāfija «Atmiņas, sapņi, pārdomas»: šīs iegremdēšanās rezultātā Jungs izstrādā
turpmākās teorijas pamatus un rada aktīvās imaginācijas — psi hes izpētes un terapijas
metodi. Pēc četriem pašiedziļināšanās gadiem dzelmīgie izvirdumi un ieslīgšana izbijušajā
kļūst retāki, un 1916. gadā Jungs cenšas izteikt pārdzīvoto gnostiskas iedabas poēmā
«Septem Sermones Ad Mortios». Tajā ir apkopotas viņa vīzijas, pieredzējumi
pašiedziļināšanās fāzēs un turpmākā darba noģieda. Sākotnēji šī poēma publicēta tikai
privātai lietošanai, lai gan jau tad Jungs ar to vēlas sākt savu īsteno darbu at skaiti. Vēlāk tā
iekļauta autobiogrāfijā, kurā publicētas arī «Vē līnās pārdomas», ar kurām pats Jungs iesaka
sākt iepazīšanos ar viņa darbiem.
6 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
1918. gadā Jungs beidz eksperimentus ar sevi un jūt nepie ciešamību un spēkus analizēt
pārdzīvoto zinātniski. Šā perioda pirmā lielākā publikācija, kas vairākkārt pārskatīta un
papildināta, ir 1921. gadā publicētais darbs «Psiholoģiskie tipi». Šajā traktātā Jungs izvērš
mūsdienās plaši pazīstamo domu par diviem ievirzes tipiem — introverto un ekstraverto
tipu — un apraksta četras psihes funkcijas: domāšanu, jūtas, sajūtas un intuīciju.
Šā darba ietvaros Jungs pamato savas un Freida uzskatu atšķirības, norādot, ka
psihoanalīzes pamatlicējs pārstāv ekstraverto tipu un tāpēc pasauli redz citādi nekā viņš.
Taču daudz būtiskāks (vismaz Junga attīstības ceļā) ir grāmatas apakšvirs raksts
«Individuācijas psiholoģija». Pirmo reizi šāds nojēgums sastopams periodā, kad Jungs
intensīvi nodarbojas ar savām vīzijām un sapņiem, cenšoties izprast šīs psihes
manifestācijas. Individuācija ir psihiskās nobriešanas un transformācijas process patības
izveides virzienā. Tas ir spontāns un dabisks process, kurā tiek apvienoti, integrēti psihes
dažādie (arī pretējie) veidojumi. Individuācija jeb paštapšana ir nevis lineārs, bet gan vir -
tuāli koncentrisks process — nemitīga tuvošanās patībai. Tāpēc cilvēks vienmēr ir ceļā uz
sevi. So ceļu nevar apiet, un tā simbols ir kvadrāts aplī vai mandala. Pievērst uzmanību
radniecīgiem simboliskiem tēliem ir rosinājis arī Junga draugs sinologs Rihards Vilhelms
(1873—1930), norādot uz ķīniešu alķīmisko traktātu «Zelta Zieda noslēpums». Šajā tekstā
Jungs atpazīst paša tēlu aprakstus un metodes, ar kuru palīdzību tie sasniegti. Tādejādi
Jungs atrod savas pieredzes vēsturiskās paralēles, proti, viduslaiku alķīmijas izstrādes, kas
kļūst par noturīgu visas dzīves studiju objektu. Darbs «Psiholoģiskie tipi» atklāj Junga pat -
stāvīgās zinātniskās jaunrades posmu, bet «Komentārs par «Zelta Zieda noslēpumu»»
(1929) aizsāk alķīmijas interpretāciju ana lītiskās psiholoģijas garā («Psiholoģija un
alķīmija» (1944), «Aions» (1951), «Mysterium Coniunctionis» (1955) u. c.).
Divdesmitajos gados pieaug Junga popularitāte, pie viņa do das mācīties cilvēki no visām
pasaules malām. Viņš kļūst par psi holoģijas profesoru Šveices Federālajā tehniskajā
augstskolā (vēlāk arī Bāzeles universitātē), ceļo (uz ASV, Āfriku, Indiju), uzstājas ar
lekcijām, saņem goda nosaukumus dažādās pasaul slavenās universitātēs: Hārvardas
universitātē (1936), Jēlas universitātē (1937), Oksfordas universitātē (1938). Divdesmitajos
un trīsdesmitajos gados ir publicēti arī Junga galvenie psiholo ģiskie darbi, taču šajā laika
posmā norisinās arī daži notikumi, kas liek runāt par viņa noslieci uz nacionālsociālismu.
Parasti Jungām kolaboracionismu (dzimtenes nodevību, sadarbošanos ar okupantiem)
piedēvē, atsaucoties uz viņa stāšanos Vispārējās ārstniecības sabiedrības prezidenta amatā
pēc E. Krečmera, kas bija atkāpies, protestējot pret ebreju izslēgšanu, un nacisma ideo -
loģijas garā izdotā žurnāla «Zentralblatt für Psychotherapie» nominālo pārstāvēšanu. To
cenšas pierādīt arī ar Junga publiskajiem izteikumiem — atziņām etnopsiholoģijā (ebreju un
āriešu psiholoģisko atšķirību uzsvēršana) un sociālpolitiskā vērtējuma rezignējošo toni. Pat
Junga skolnieki atzīst, ka viņš izrādījis pārlieku lielu vieglprātību un ļāvis manipulēt ar
savu vardu. t.i. I I Jungs nekad nav bijis apzināts nacionālsociālists un anti semīts. Šīs
insuācijas ar faktiem nav viegli pierādāmas, lai _gan nevar noliegt, ka dažkārt politiskajā
ziņā Jungs ir bijis pārak Vientiesīgs. Jau 1933. gada februāra lekcijās_ Ķelnē viņš norada,
ka Vācijā vērojama atgriešanās pie kolektīvā cilvēka, kas ieslēpies anonīmajā masā un
izvairās no atbildības. 1936. gada raksta Votans» Jungs analizē Vācijas garīgo dzīvi un
uzrāda masu psihozes simptomus, bet divus gadus vēlāk intervijā «Diktatoru
diagnosticēšana» viņa pozīcijas iezīmējas vēl skaidrāk. 1938. gadā, lasot Vācijā lekcijas,
Jungs noraida atbildības pārnešanu UZ valsti un vadoni, jo tādējādi tiek sagrauta cilvēka
personība. Turklāt nacionālsociālisti iznīcina Junga darbus. Pie viņa toties strādā daudzi no
Vācijas emigrējušie ebreju izcelsmes psihoana lītiķi, kuru liecības neapstiprina izdaudzināto
Junga sadarbību ar fašismu. Taču šāda fakta iespējamība acīmredzot slēpjas paša Junga
mācībā, kurā saglabājas zināmas naturālisma un vitalisma iezīmes, varas un politikas
psiholoģiskā aspekta uzsvēršana, — mācībā kuru Jungs veido kā sevis pašattīstišanas
mākslu un zinātni, bet kuru acīmredzot nav pilnīgi iestrādājis pats sevī.
Izklāstīt Junga uzskatus ir vienlaikus nepatīkami un patīkami. Nepatīkami tāpēc, ka viņa
tekstuālā pasaule ir ārkārtīgi nesistemātiska (tas nenozīmē, ka tajos nav iekšējā
sistēmiskumā). Tas izpaužas pat stilistikā: nav gandrīz neviena darba, kura viņš būtu
sistemātiski izklāstījis savu teorētisko koncepciju. Savus darbus un izteikumus Jungs
nemitīgi ir papildinājis un mainījis, tādējādi atstājot daudznozīmīgas interpretācijas
iespējas. Junga darbi ir tiešām fundamentāli pētījumi, bet lielākoties tie ir zināt nisku eseju
virknējumi, un koncentrēts mācības izklāsts atstāts skolnieku ziņā. Šo nesistemātiskumu un
nepabeigtību var uztvert kā nostāšanos pret tradicionālās zinātnes un psihoanalīzes
visizskaidrošanas pretenzijām. Junga pieticība un atteikšanās no savu uzskatu sistēmas
izvēršanas sabalsojas ar romantismu, kas noniecina apziņu un visu racionālo. Savā ziņā tas
Junga uzskatu izklāstu vērš patīkamu, jo ikvienam ir iespējas izvēlēties sev tīkamo, tuvāko
7 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
un paust klāt arī paša atziņas. Turklāt Junga teksti ir uz to pat virzīti — tajos ir nevis
viennozīmīgi izkārtoti analīzes izklāsti, bet gan aicinājums uz sarunu, pārdomām. Arī Jungs
pats atzīst, ka viņa tekstu izpratne ir atkarīga no lasītāja ievirzes. Viņš ne tik daudz pierāda,
cik cenšas iesaistīt radošā apjēgsmē. Junga teksti suģestē un apelē pie katra bezapziņas.
Turklāt Jungs ir nevis sistēmu veidotājs, bet gan radošs meklē tājs ceļā, kuru nav iespējams
apiet.
Junga koncepcijā centrālo vietu ieņem nojēgums par cilvēka esotnes apriorajiem
veidojumiem, proti, par bezapziņu un arhetipiem. Jungs uzsver, ka «bezapziņa» ir nevis
metafizisks vai filozofisks, bet gan psiholoģisks jēdziens, kas aptver tos psihiskos procesus
un veidojumus, kuri nav apzināti un neietilpst apziņā, taču šā jēdziena traktējumā viņš
pieļauj ambivalentu daudznozīmību. Dažkārt Jungs atzīst, ka bezapziņa ietilpst gan priekš-
apziņa un zemapziņa, gan izstumtais, neapzinātais un aizmir stais, bet dažkārt cenšas atsegt
pašu bezapziņu, t. i., cilvēka esot-nes neracionālos, aprioros strukturētājģeneratorus. Jungs
izšķir individuālo, personisko bezapziņu (bezapziņas virsējo slāni vai subjektīvo psihi) un
kolektīvo bezapziņu, kas ir objektīva un sak ņojas cilvēkā, saplūstot ar dzīvniecisko un
vielisko pasauli. Šādos visai riskantos dabaszinātniskajos ekskursos Jungs pieļauj, ka
bezapziņa tiek izprasta kā naturāls veidojums, kas pastāv līdzās apziņai. Taču to, ka
bezapziņas jēdziena ieviešanos ir ne sacījusi nepieciešamība vērsties pret naturalizētu
apziņas traktēšanu un praktizēto antipsiholoģismu, Jungs ne vienmēr ievēro. Principā
jēdziens «bezapziņa» ir tehnisks konstruējums, kas pa līdz analizēt apziņu kā apziņu un
psihes pašdetermināciju. Sis jēdziens norāda uz paplašinātu apziņas izpratni tad, kad nedar -
bojas naturāli telplaiciskie parametri. Bezapziņas problēmas iz strāde rāda, ka apziņa ir
simboliski daudz sastāvīgs, daudz slāņains veidojums, kurā uzrodas tādas formas, kurās
cilvēks var iesaistīties, neapzinādamies vai pat vispār neatjēgdams tās. Tādē jādi tiek
pārveidots tradicionāli klasiskais priekšstats par apziņu kā par viendabīgu, pilnīgi
pārskatāmu un caurskatāmu fenomenu un izstrādāta atziņa par to, ka pastāv neapzināta
apziņas pašdeterminācija, kas apziņas laukā nav saskatāma. Bezapziņa ro das vai pastāv
idejas un ievirzes, kas var strauji pārņemt cilvē kus un tautas, pat ja tie savā starpā
nekontaktē.
Kolektīvās bezapziņas veidojumiem — arhetipiem un to kom binācijām— ir raksturīga
visuresamība, tie neatvairāmi un pastāvīgi izpaužas ne tikai visdažādāko tautu mitoloģijā un
ticējumos, bet arī mūsdienu cilvēka sapņos, vīzijās, mākslas darbos, psihozēs u. tml. Turklāt
šos veidojumus nav determinējusi ārpa saule, tie ir psihes pašdeterminācijas mehānismi un
to ģenerācijas, kas saistītas ar cilvēka ieaugšanu pasaulē. Tādējādi Jungs fiksē, ka bezapziņa
ģenerē noteiktas shēmas, kas kārto un strukturē cilvēka priekšstatus un izturēšanos. Tās ir
piedzimtas formas, kuras nodrošina noteiktu pārdzīvojumu un darbību iespē jamību. Šo
shēmu apzīmēšanai 1912. gadā Jungs ievieš terminus «pirmatnējie tēli» un «pirmtēli», bet
1919. gadā — «arhetipi», taču to lietošanā nav konsekvents, jo arhetips ir nevis tēls, bet gan
nepriekšstatāms bezapziņas faktors. Arhetips ir forma, fenomenoloģiska struktūra, un
cilvēka priekšstatos parādās nevis paši arhetipi, bet gan to tēli. Arhetipi ir sava veida psihes
orgāni, kas garantē psihiskās dzīves līdzsvaru, taču, ja to tēli pārplūdina cilvēka dzīvi,
iespējama neiroze, psihoze vai pat bojāeja. Kaut iri arhetipi ir formāli, tie spēj «aizraut»
cilvēku. Arhetipos iemīloša enerģija, pārņem cilvēku, radot gan praviešus, skolotājus,
māksliniekus, gan tirānus, demagogus u. tml. Arhetipiem piemīt emocionāla, bipolāra
struktūra, kas no aksioloģiskā viedokļa ir neitrāla, t. i., tā nav nedz pozitīva vai laba, nedz
negatīva vai slikta. Taču Jungs neskata arhetipus k ā vēsturiskus veidojumus un neveido to
tēlu vēsturisko fenomenoloģiju, turklāt vēl pieļauj, ka arhetipi tiek izprasti gan k ā
instinktformas vai to korelāti, gan sociālajām formām radniecīgi veidojumi.
Vispilnīgāk Junga mācība par arhetipiem izstrādāta, rakstu rojot cilvēka paštapšanu,
sevis atrašanu un izveidošanu. Šo procesu Jungs dēvē par individuāciju vai paštapšanu,
pašīstenošanos. Turklāt individuācijas procesā viņu interesē ne tik daudz tā arējā, cik
iekšējā izpausme, t. i., iekšpasaules iniciācija (vai Freida formulējumā — tikšanās ar
«iekšējām ārzemēm»). Iniciāciju ārpasaulē Jungs interpretē kā Es un Personas (Maskas)
veidošanos: Es ir priekšstatu komplekss, kas šķiet esam apziņas S centrs, bet Persona —
attiecības, kas veidojas ar ārpasauli, kompromiss starp indivīdu un sabiedrību. Persona ir
mākslīga personība, kas ļauj pielāgoties sabiedrībai un cilvēku attiecībās pilda ' maskas
funkciju (tituli, amati, lomas u. tml.). Taču pilnīga iden tifikācija ar Personu ir deflācija, kas
nepieļauj cilvēka paštapšanu un var radīt psihiskas komplikācijas. Ar Es un Personu ir
saistīts vēl viens process, ko Jungs dēvē par inflāciju, t. i., sevis dievišķošana, neņemot vērā
bezapziņas saturu. Tas galarezultātā rada smagas psihiskās saslimstības gan indivīda, gan
tautu dzīvē. Patīgā dzīve, pēc Junga izpratnes, ir atrodama un iespē jama tikai iekšpasaule,
tiekoties ar dažādām bezapziņas figū rām. Jungs izšķir vairākas iekšējā ceļa pakāpes:
8 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
tikšanos ar Ēnu, Animu un Animus, Gudro vīru un Lielo māti un Patības sasnieg šanu, kas ir
individuācijas ceļojuma mērķis un ceļa sākums. Paš-tapšanas figūras var parādīties
visdažādākajos simboliskajos veidolos, turklāt Patības simboli ir vienkāršākie un reizē arī
jēgsaturīgākie simboli (mafidala, krusts u. tml.), ap kuriem grupējas un caur kuriem var
izpausties visi pārējie arhetipiskie tēli. Pirmā iniciācija paštapšanā ir tikšanās ar Enu, t. i.,
ar sevis (individuālo, savas tautas un laikmeta) tumšo pusi, kas dažādu iemeslu dēļ ir
nepieņemama un noraidāma. Tikai tiekoties ar savu Enu, cilvēks var pāriet nākošajā
individuācijas fāzē, taču tā ir arī pirmā drosmes pārbaude, jo prasa pilnīgu godīgumu un
patiesumu, visas atbildības uzņemšanos uz sevi.
Kolektīvās bezapziņas un arhetipu teorijas izstrāde, psiho loģisko tipu klasifikācija ir
saistīta ne tikai ar psihoterapijas problēmām un vecumpsiholoģiju, bet arī ar pašas kultūras
p a s t ā v ē šanas faktu. Savas hipotēzes Jungs p ierāda izmantojot ne tikai psihoterapeitisko
praksi, bet arī visu kultūras vēsturi. Tādējādi Junga mācība izvēršas par antropoloģiju, kas
interpretē cilvēka esotnes un kultūras formu pastāvēšanas psiholoģisko dimensiju. Cilvēks
vienmēr atrodas arhetipisko tēlu pavadā, arhetipi ir mi toloģijas, reliģijas un mākslas
mātišķais klēpis. Sājos veidojumos, izmantojot mītus un rituālus, cilvēks pārdzīvo un
pārvar savu atrautību no dabas, dabiskās sākotnes cilvēku dzimtā un dzīvajā dabā. Taču
mūsdienās, pēc Junga ieskata, šī tuvība un prasme ieklausīties dabiskajā balsī ir zudusi,
zudušas ir arī ar arhetipiem saistītās simboliskās zināšanas. Šis pārrāvums izpau žas ne tikai
kā masveidīgas neirozes un psihozes, bet arī kā sociālpolitiski konflikti un kolektīvs neprāts
(nacionālsociālisms, komunisms u. tml.), ko raksturo arhaizēta simbolika un ceremo nijas.
Pirmo triecienu šīm simboliskajām zināšanām, kā domā Jungs, ir devusi kristietība, bet
protestantisms uzsācis simbolu galīgo noārdīšanu. Pati par sevi kristietība nav nedz
pozitīva, nedz negatīva, taču tā ir vienpusīgs pasaules redzējums un cil vēka izpratne.
Eiropas vēsture, pēc Junga domām, ir simbolu de gradācijas vēsture, taču tas nenozīmē
vēstures galu, jo aizsākas jauns laikmets, jauns aions, kurā, cerams, radīsies dzīvīgi sim-,
boli, kas ļaus līdzsvarot psihisko enerģiju un iekļauties pasaules kārtībā. Mūsdienās
vērojamā pievēršanās Austrumu reliģijām un simboliem Junga izpratnē ir attaisnojama, taču
tā ir tikai ārēja simbolikas apgūšana. Jungs uzskata, ka nekādi aizguvumi no Aus trumiem
nelīdzēs, šos Austrumus (un vienlaikus savas patības avotus) nepieciešams atklāt sevī, un
tāpēc savu mācību nereti dēvē par Rietumu jogu vai 20. gadsimta alķīmiju.
Taču pats Jungs turpina dzīvot iekšēji koncentrēto, introverto dzīvi. 1923. gadā viņš sāk
būvēt Bollingenā savu pili, kas ar laiku gūst viduslaikiem raksturīgās iezīmes. Dzīves
beigās viņš pats kļūst_ par leģendāru gaišreģi, pie kura ierodas cilvēki no malu malām un
pie kura namdurvīm stāv uzraksts: «Vocatus ni que non vocatus deus aderit» 3 . Jungs tiek
uztverts kā bezapziņas pravietis, lai gan pats no šī goda atsakās. Tomēr gribot negribot
Jungs uzstājas kā paštapšanas mistagogs (priesteris, kas parzina mistērijas) — nereti viņš ir
ne tik daudz psihologs, cik individuacijas mitologs.
Pēc ilgstošas slimības mūsdienu Merilins mirst 1961. gada 6. jūnija.
Igors Šuvajevs
3
«Saukts vai nesaukts, dievs būs šeit». Friča Garā tulkojumā — «šis pats lūgts vai nelūgts, iešot viņiem palīgā» (Tūcidids.
Peioponēsiešu karš — R , 1930. — 83. lpp.).
9 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
IE VADS
Platons un Aristotelis! Tās nav tikai divas sistēmas, tie ir ari divi atšķirīgi cilvēciskās dabas tipi,
kuri kopš senseniem laikiem tiek pretstatīti viens otram. Tie nežēlīgi cīnās no vi duslaikiem līdz mūsu
dienām, un šī cīņa ataino agrīnās baznī cas vēstures būtību. Lai kādu domātāju, filozofu vārdus šī
vēsture arī izvirzītu, tie visi ir saistīti ar Platonu un Aristoteli. Sapņotāji, mistiķi, platoniki no savu
dvēseļu dārgumu' krātu vēm rada kristietības idejas un tām atbilstošos simbolus, tur pretim praktiķi,
kārtības dibinātāji, Aristoteļa gara skolnieki veido no šīm idejām un simboliem noturīgu sistēmu,
dogma-tiku un kultu.
H. Heine
Ārsta praktiskajā darbā ar nervu slimniekiem es jau sen esmu pamanījis, ka bez
daudzajām cilvēka psihes individuālajām at šķirībām pastāv arī t i p i s k a s a t š ķ i r ī b a s .
Līdz ar to pirmām kārtām izdalāmi divi krasi atšķirīgi tipi, kurus esmu nosau cis par
i n t r o v e r s i j a s un e k s t r a v e r s i j a s t i p u .
Aplūkojot dzīves ritumu, redzam, ka viena cilvēka likteni gal venokārt nosaka viņa
interešu objekti, turpretim otra likteni — vispirms jau viņa paša iekšējā dzīve, viņa
subjekts. Bet, tā kā mēs visi zināmā mērā esam pakļauti novirzēm uz vienu vai otru pusi,
tad, dabiski, lietas uztveram un saprotam tā, kā tas rak sturīgi tipam, pie kura paši vairāk vai
mazāk piederam.
Jau no paša sākuma atgādinu par šo apstākli, lai novērstu, iespējamās neskaidrības vai
domstarpības. Saprotams, ka tas būtiski apgrūtina mēģinājumu sniegt vispārīgu tipu
aprakstu. Man jārēķinās ar lielu sava lasītāja labvēlību, ja gribu, lai mani pareizi saprastu.
Situācija kļūtu relatīvi vienkārša, ja ikviens la sītājs zinātu, pie kura vispārīgā tipa viņš pats
pieder. Taču nereti ir ļoti grūti izlemt, vai kāds pieder pie viena vai otra tipa, īpaši, ja
jautājums tiek uzdots sev pašam. Turklāt spriedumi par paša personību vienmēr izceļas ar
īpašu neskaidrību. Šī subjektīvās spriedumu gaitas «aizplīvurošanās» ļoti bieži/vērojama tā -
pēc, ka katram spilgti izteiktam tipam ir raksturīga īpaša t e n d e n c e u z v i ņ a t i p a
vienpusības k o m p e n s ā c i j u , li udence, kas bioloģiski ir mērķtiecīga, jo tiecas
saglabāt garīgo līdzsvaru. Līdz ar to veidojas sekundārie raksturi jeb tipi, kas pirstāv teļus,
kuri ļoti grūti pakļaujas interpretācijai un atminē-ļumam. Sie precizējumi kļūst vēl jo vairāk
sarežģīti tāpēc, ka mūsos dominē nostāja vispār noliegt tipu eksistenci un pieņemt vienīgi
individuālās atšķirības.
Man jāpaskaidro šīs grūtības, lai attaisnotu zināmu tālākā Izklāsta īpatnību: varētu
likties, ka visvienkāršākais ceļš būtu bijis aprakstīt divus konkrētus gadījumus un, sadalot
tos, pretnostatīt. Taču ikvienā cilvēkā ir «iemontēti» abi mehānismi — g a n ekstraversija,
gan introversija un tikai viena vai otra mehā nisma relatīvs pārsvars konkretizē attiecīgo
tipu. Tālab nepieciešams īpašs izcēlums, lai aina kļūtu pietiekami reljefa. Turklāt vēl
jāpiebilst, ka cilvēka psiholoģiskā reakcija ir ārkārtīgi sarežģīta un tāpēc arī man tik tikko
izdodas sniegt absolūti pareizu tās ainu. Nepieciešamības spiests, es sākumā ierobežošos ar
problē m a s pamatu izklāstu, kas abstrahēts no atsevišķiem detalizētiem novērojumiem.
Turklāt te nav izmantota dedukcija a priori, kā varētu likties, bet dots empīriski iegūtu
uzskatu deduktīvs izklāsts. Šie uzskati, kā es ceru, zināmā mērā izskaidros dilemmu, kas ne
tikai analītiskajā psiholoģijā, bet arī citās zinātnes nozarēs un īpaši personiskajās attiecībās
starp cilvēkiem (interpersomilajās attiecībās) ir izraisījusi un joprojām izraisa domstarpī bas
un pārpratumus. Tādējādi kļūst skaidrs, kāpēc divu atšķirīgu t i p u eksistence ir jau sen
zināms fakts, kas vienā vai otrā formā ir izpaudusies kā spēja atpazīt cilvēkos viņu īsto seju
vai kā domātāja mokoša refleksija, kā Gētes intuīcija, kā visaptverošs s í s t o l e s un
d i a s t o l e s p r i n c i p s . Termini un jēdzieni, a r kuriem saprot ekstraversijas un
introversijas mehānismus, ir ļoti atšķirīgi un vienmēr piemērojami individuālā novērotāja
viedoklim. Lai gan formulējumi ir dažādi, vienmēr var pamanīt kādu kopēju pamatatziņu:
proti, vienā gadījumā tā ir interešu slieksme objekta virzienā, bet otrā gadījumā — interešu
slieksme no objekta uz subjektu un viņa personiskajiem psihiskajiem pro cesiem. Pirmajā
gadījumā objekts iedarbojas uz subjektīvajām tendencēm kā magnēts, tas pievelk šīs
tendences, tādējādi lielā mērā determinējot subjektu, kurš atsvešinās pats no sevis (no savas
subjektīvās realitātes) un maina savas īpašības, pielīdzi not sevi objektam tik lielā mērā, ka
10 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
rodas pārliecība par objekta universālo un pat izšķirošo nozīmi subjekta eksistencē un par
to, ka pilnīga subjekta pakļaušanās objektam kļūst par viņa dzīves nu likteņa absolūtu
determinanti ar īpašu jēgu. Otrajā gadījumā, pilnīgi pretēji, subjekts ir un paliek visu
interešu centrs. Var pat teikt, ka rodas iespaids, it kā visa dzīves enerģija būtu vērsta
subjekta virzienā un tāpēc vienmēr pretojas tam, lai objekts ra d ī t u jebkādu iedarbību uz
subjektu. Šķiet, ka enerģija aizplūst
no objekta un subjekts ir tas magnēts, kas vēlas pievilkt pie sevis objektu.
Šo pretrunīgo uzvedību attiecībā uz objektu viegli saprotamā un skaidrā veidā ir grūti
raksturot, un pastāv liels risks nonākt pie pilnīgi paradoksāliem formulējumiem, kuri vairāk
radītu vispārēju jucekli nekā patiesu izskaidrojumu. Pašā vispārīgākajā veidā introverto
viedokli varētu definēt kā tādu, kas jebkuros apstākļos cenšas personību un subjektīvās
psiholoģiskās parādības nostādīt augstāk pār objektu vai objektīvo eksistenci, vai arī
jebkurā gadījumā nofiksēt tās attiecībā pret objektu. Tāpēc šī pozīcija subjektam piešķir
vairāk vērtības nekā objektam. Ievē rojot iepriekšminēto, objekts vienmēr atrodas zemākās
vērtības līmenī un tam ir otršķirīga nozīme, dažreiz tas kļūst tikai par subjektīvā satura
ārējo objektīvo simbolu, idejas iemiesojumu, turklāt būtiska ir un paliek vienīgi ideja vai arī
objekts simbolizē emocijas priekšmetu. Taču vienlaikus pats galvenais tomēr ir
emocionālais pārdzīvojums, nevis objekts savā reālajā indivi dualitātē. Ekstravertētā
pozīcija, pretēji iepriekšējai, paceļ objektu augstāk par subjektu, pie tam objektam pieder
noteicošā vērtība. Subjektam pastāvīgi ir tikai sekundāra nozīme. Reizēm subjektīvās
parādības liekas vienīgi traucējošs, nevajadzīgs ob jektīvi notiekošā piedēklis. Skaidrs, ka
psiholoģijai, ievērojot šos divus savstarpēji viens otru izslēdzošos viedokļus, jāsadalās di -
vās pilnīgi atšķirīgās orientācijas. Viena no tām pasauli vērtē pēc savas izpratnes, otra —
par kritēriju visam pieņem objektīvi notiekošo.
Šīs pretrunīgās nostādnes pirmām kārtām ir pierādījums tam, ka pastāv divi pretrunīgi
mehānismi: 1) diastoliska kustība objekta virzienā un objekta uztvere, 2) sistoliska
koncentrācija un enerģijas «atņemšana» uztvertajam objektam. Katram cilvēkam piemīt abi
šie mehānismi kā dabiskā dzīves ritma paudēji, kuru Gēte, protams, ne jau nejauši ir
apzīmējis ar fizioloģiskiem jēdzieniem, kas raksturo sirdsdarbību. Ritmiskai abu psihiskās
darbības formu nomaiņai būtu jāatbilst normālam dzīves ritumam. Tomēr sarežģītie ārējas
vides apstākļi, kuros mums jādzīvo un, iespējams, vēl sarežģītākie mūsu individuālās
psihiskās predisponētības 4 apstākļi reti pieļauj ideālu psihiskās darbības ritmu. Ārējie
apstākļi un iekšējās psihiskās predisponētības nosacījumi ļoti bieži ir labvēlīgi viena
mehānisma attīstībai, vienlaikus ierobežojot un liekot šķēršļus otra mehānisma attīstībai.
Dabiski, ka, pastāvot šādai situācijai, rodas noteikta mehānisma pārsvars. Ja šis stāvoklis
jebkādā veidā kļūst ilgstošs, pastāvīgs, tad tā re zultātā arī rodas tips, t. i., pierasta pozīcija,
kurā viens mehānisms pastāvīgi dominē, vienlaikus tomēr nebūdams spējīgs pil nībā apspiest
otru, jo arī tas ir viennozīmīgi nepieciešams psi hiskās darbības uzturēšanai. Tieši tāpēc nav
iespējama tīra tipa eksistence tajā nozīmē, ka tas pilnībā izmanto vienu mehānismu, otram
mehānismam vienlaikus pilnīgi atrofējoties. Tipisks stā voklis vienmēr nozīmē tikai nosacītu
viena mehānisma pārsvaru.
Ekstraversijas un introversijas konstatēšana pirmoreiz deva iespēju atšķirt divas
psiholoģiski visaptverošas indivīdu grupas. Tomēr šie grupējumi ir tik virspusēji un
vispārināti, ka nepieļauj neko vairāk par vispārīgu sadalījumu. Precīzākos to indi vīdu
psiholoģijas pētījumos, kuri iekļaujas vienas vai otras gru pas robežās, uzreiz parādās lielas
atšķirības starp atsevišķiem indivīdiem, kuri, neraugoties uz šīm atšķirībām, pieder pie vie -
nas un tās pašas grupas. Tieši tāpēc mums jāsper vēl viens so lis, lai mēs spētu noteikt, no
kurienes rodas to indivīdu atšķirības, kuri pieder pie vienas un tās pašas grupas. Mana
pieredze ir pierādījusi, ka indivīdus pašā vispārīgākajā veidā var sadalīt ne tikai pēc
universālās atšķirības (ekstraversijas vai introversijas), bet arī pēc atsevišķām psihiskajām
pamatfunkcijām.
Tāpat kā ārējie apstākļi un iekšējā predisponētība izraisa ekstraversijas un introversijas
pārākumu, tie veicina indivīdā arī noteiktas pamatfunkcijas pārākuma veidošanos. Spriežot
pēc savas pieredzes, par pamatfunkcijām, t. i., funkcijām, kas būtiski atšķiras no pārējām, es
uzskatu d o m ā š a n u , e m o c i j a s , s a j ū t a s un i n t u ī c i j u . Ja dominē viena no šīm
funkcijām — un tā tas parasti arī notiek, rodas attiecīgais tips. Tāpēc es iz šķiru domājošo
(mentālo), emocionālo, sensorisko un intuitīvo tipu. K a t r s n o š i e m t i p i e m t u r k l ā t
v a r b ū t a r ī i n t r o v e r t ē t s v a i e k s t r a v e r t ē t s atkarībā no savas uzvedības pret
objektu tā, kā tas aprakstīts iepriekš 5 . Divos savos iepriekšējos pētījumos par
4
Ar jēdzienu «predisponētība» šajā grāmatā jāsaprot gan apzinātas, gan neapzinātas indivīda tieksmes vai noslieces introversijas vai ekstra versijas
mehānisma virzienā.
5
Jung. Contribution a l'étude des types psychologiques. Arch, de Psy-hologie, I. XIII, p. 289.
11 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
psiholoģiskajiem tipiem es nebalstījos uz šeit izklāstīto metodi, bet apvienoju domājošo tipu
ar introverto un emocionālo tipu ar ekstraverto. Izrādījās, ka šī metode ir nepilnīga,
problēmu izstrādājot un analizējot dziļāk. Lai izvai rītos no pārmetumiem, es lūgtu lasītāju
ievērot šīs fiksētās atšķirības.
TIPU VIS PĀRĪG S APRAK S T S
1. IEVADS
Vispirms centīšos sniegt tipu psiholoģijas vispārīgu apskatu. Sākotnēji to nepieciešams

izdarīt attiecībā uz abiem vispārīgajiem tipiem, kurus esmu nosaucis par intröverto
(introvertiert) un ekstraverto (extravertiert) tipu. Papildinot šo raksturojumu, apskatīšu tos
speciālos tipus, kuru savdabību nosaka apstāklis, ka indivīds pielāgojas videi un orientējas
tajā, galvenokārt izmantojot savu visvairāk diferencēto funkciju. Introverto tipu un
ekstraverto tipu es uzskatu par v i s p ā r ī g i e m n o o r g a n i s m a p s i h i s k ā s
o r g a n i z ā c i j a s u n i e v i r z e s a t k a r ī g i e m t i p i e m , kas atšķiras viens no otra ar
interešu virzības un libido (sk. 94. Ipp.) plūsmu, bet speciālos tipus — par
funkcionāliem tipiem.
Vispārīgo tipu atšķirības pamatā ir savdabīgā ievirze attie cība pret objektu. Introvertais
tips (indivīds, kam dominē intro-versijas mehānisms) objektu cenšas abstrahēt, un tā
galvenais mērķis ir tikai libido atņemšana objektam, it kā būtu jānovērš objekta pārsvars
(Übermacht). Turpretim ekstravertais tips (indivīds, kura psihē dominē ekstraversijas
mehānisms) pret objektu izrāda tikai labvēlīgu attieksmi. Sis tips apstiprina objekta nozī -
mību ar to, ka savu subjektīvo ievirzi pastāvīgi orientē uz ob jektu un attiecina uz to. Par
visa pastāvošā pamatu pieņemtais objekts nekad šim tipam neliksies pietiekami vērtīgs, lai
nevarētu kļūt vēl vērtīgāks, un tāpēc tā nozīmību nepieciešams palie lināt. Abi tipi ir tik
atšķirīgi un pretstats ir tik acīmredzams, ka to pastāvēšana ir saprotama arī nespeciālistam
psiholoģijas lietas, ja vien .tiek vērsta uzmanība uz to. Ikvienam ir zināmi tie noslēgtie, ar
grūtībām izzināmie, bieži vien kautrīgie raksturi, kas ir pilnīgs pretstats otrajiem —
atvērtiem, saticīgiem, bieži vien jautriem vai vismaz draudzīgiem un viegli pieejamiem rak -
sturiem, kuri ar visiem spēj sadzīvot un pat strīdoties tomēr spēj ietekmēt citus vai pieļaut
citu ietekmi uz sevi. Parasti šādas at šķirības vispirms gribas uzskatīt tikai par savdabīga
rakstura veidošanas individuāliem gadījumiem. Bet tas, kuram bijusi iespēja pamatīgi
iepazīt daudzus cilvēkus, viegli atklāj, ka, pa-
tivol šādam pretstatam, tādi gadījumi nepavisam nav indivi d u ā l i gadījumi, bet drīzāk
tipiskas ievirzes, kas ir daudz vispā rīgākas, nekā to varētu iedomāties cilvēki ar vāju
pieredzi psiho l o ģ i j a . Patiesībā jāaplūko fundamentāls pretstats, kas gan ir • M I <ik vai mazāk
precīzi saskatāms, bet vienmēr pamanāms indi- \ i dos a r zināmā pakāpē izteiktu personību.
Šādus cilvēkus mēs • i .lopam ne tikai starp izglītotajiem, bet vispār visos sabiedrības
l ī ņ o s , arī starp vienkāršiem-strādniekiem un zemniekiem, starp lauri specializētiem
jebkuras nācijas ļaudīm. Tieši tāpat šajā lomā neko nemaina arī dzimumatšķirības. Visu
iedzīvotāju slāņu Sievietēm ir raksturīgi tie paši pretstati.
Sī vispāraptverošā izplatība diezin vai būtu iespējama, ja tā tiktu saistīta ar apziņas
faktu, t. i., ar apzinātu un iepriekš izrau dzītu ievirzi. Sajā gadījumā, protams, lokāli
ierobežots iedzīvo t ā j u slānis ar vienādu audzināšanu un izglītību būtu šādas ievir-\ es
galvenais nesējs. Taču tā tas nekad nav, tieši pretēji — tipi sadalās šķietami patvaļīgi.
Vienā un tajā pašā ģimenē viens bērns ir introverts, bet otrs — ekstraverts. Tādējādi
atbilstoši Siem faktiem ievirzes tips kā vispārīgs un šķietami nejauši izpla t ī t s fenomens
nevar būt apzināta sprieduma vai nodoma fakts, Un tā eksistences pamatā ir kaut kas
neapzināts un instinktīvs. 1.ipec tipu pretstatam kā vispārīgam psiholoģiskam fenomenam
ļābūt kaut kādiem bioloģiskiem priekšnosacījumiem.
Attiecības starp subjektu un objektu, ja tās aplūko bioloģiski, Vienmēr ir
p i e l ā g o š a n ā s attiecības, jo jebkuras attiecības Starp subjektu un objektu paredz
modificējošu mijiedarbību (tā maina gan objektu, gan subjektu). Sīs modifikācijas rada pie -
lāgošanos (adaptāciju). Tāpēc tipiskās ievirzes pret objektu ir adaptācijas procesi. Dabā
pastāv divi fundamentāli atšķirīgi adaptācijas veidi un šo veidu noteiktās dzīvā organisma
pastāvīgas eksistences iespējas. Viens no veidiem ir paaugstināts aug līgums līdztekus
atsevišķa indivīda relatīvi vājai aizsardzības Spējai un īsam dzīves ilgumam. Otrs veids —
tā ir indivīda nodrošinātība ar daudzveidīgiem pašsaglabāšanās līdzekļiem līdz tekus relatīvi
Id. Psychological. Types. Collected Papers on Analytical ' Psychologie. London. 1917, p. 287.
Id. Psychologie der unbewussten Processe. Zurich. H Auflage. 1918. S. 63.
12 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
niecīgam auglīgumam. Sis bioloģiskais pretstats, man šķiet, ir ne tikai analoģija, bet arī abu
psiholoģiskas adaptācijas'veidu vispārējs pamats. Seit varētu ierobežoties ar vispā rēju norādi,
no vienas puses, uz ekstravertā tipa īpašību pastāvīgi i/.lerēt sevi un visā izplatīties un, no
otras puses, uz intro-vertā tipa tendenci aizsargāties no ārējām prasībām, pec iespē jas
atturēties no jebkādas savas enerģijas izmantošanas, kas at liecas tieši uz objektu, lai ar šīs
tendences palīdzību radītu sev pēc iespējas nodrošinātāku un stiprāku pozīciju. Tāpēc
Bleiks (Blake) intuitīvi neslikti ir apzīmējis abus tipus ka auglīgais [prolific) un rijīgais
(devouring). Kā rāda vispārīga bioloģija, abi šie veidi ir vienlīdz iespējami un savā ziņā
veiksmīgi, glužitāpat ka arī tipiskas ievirzes. To, ko viens sasniedz, izmantojot visas
iespējamas attiecības, otrs īsteno ar monopola palī dzību.
Tas fakts, ka dažreiz bērnam pat pirmajos dzīves gados ir precīzi saskatāma viena no
tipiskajām ievirzēm, liek pieņemt, ka noteikta ievirze nekāda ziņā nerodas cīņā par
eksistenci, kā to parasti saprot. Var jau, protams, pietiekami pamatoti iebilst, ka arī mazs
bērnsun pat zīdainis ir spiests veikt neapzinātu psiho loģiskas adaptācijas procesu, jo
ikvienas mātes savdabīga iedarbība jo īpaši var izraisīt bērna specifiskas reakcijas. So argu -
mentu var pamatot ar neapstrīdamiem faktiem, taču tas kļūst visai apšaubāms, ja atgādina
tikpat neapstrīdamu faktu, ka divus vienas matēs bērnus jau ļoti agri var klasificēt kā
pretstatītos tipus, turklāt matēs attieksmē nav iespējams pierādīt ne ma zākas pārmaiņas. Lai
gan es nekādā gadījumā negribētu novēr tēt par zemu vecāku ietekmes bezgalīgo
daudzveidību, tomēr šī pieredze liek man atzīt, ka izšķirošais faktors meklējams bērna
dispozīcija. Beidzot, tieši individuālā dispozīcija ir tas, ka, pa stāvot iespējami vienādiem
ārējiem apstākļiem, viens bērns veido vienu tipu, otrs — otru tipu. Šeit es, protams, domāju
tikai tos gadījumus, kuri realizējas normālos apstākļos. Pretējā gadījumā, t. i., tad, kad
vērojama galēji stingra, turklāt nenormāla mātes nostādne, ar vardarbības palīdzību var tikt
uzspiesta relatīvi viendabīga pozīcija jeb nostādne pār bērnu individuālo predispo-netību,
kas, iespējams, ļautu attīstīties citam tipam, ja tikai ne traucētu nenormālie ārējie apstākli.
Tur, kur parādās šāda ārējo apstākļu determinēta tipa izkropļošana, indivīds savā tālākajā
dzīve bieži kļūst neirotisks un viņa izdziedināšana iespējama, tikai atklājot indivīdam
dabiski atbilstošo ievirzi.
Attiecībā uz savdabīgo predisponētību varu tikai teikt, ka acīmredzot eksistē indivīdi,
kas loti viegli vai tad, kad tas ir per soniski izdevīgi, spēj pielāgoties videi noteiktā veidā.
Šeit būtu jāizvirza jautājums par šīs parādības fizioloģisko pamatu, kas nav pieejams musu
izziņai. To, ka šāda bāze pastāv, varu apgal vot, balstoties uz savu pieredzi, kas rāda, ka tipa
izmaiņas noteiktos apstākļos rada_ lielu ļaunumu organisma fizioloģiskajai labklājībai un
bieži kļūst par garīgo un fizisko spēju izsīkuma cēloni.
2. EKSTRAVERTAIS TIPS
Lai izklāsts būtu pēc iespējas īsāks un skaidrāks, aprakstot ekstraverto tipu un arī
pārējos tipus, nepieciešams atdalīt apziņas psiholoģiju no bezapziņas psiholoģijas. Vispirms
pievērsīsimies a p z i ņ a s f e n o m e n a m .
2.1. APZIŅAS VISPĀRĪGA IEVIRZE
Katrs cilvēks orientējas pēc informācijas, ko viņam_ sniedz Īrēja pasaule, taču varam arī
novērot, ka tas notiek lielākā vai mazākā mērā atšķirīgi. Viens, ņemot vērā to, ka uz ielas ir
vēss laiks, uzskata par nepieciešamu uzvilkt mēteli, turpretī otram tas šķiet nevajadzīgi, jo
viņš vēlas norūdīties. Viens jūsmo_ par jaunu tenoru tāpēc, ka visi to dara, bet otrs par šo
dziedātāju nejūsmo un ne jau tāpēc, ka viņam šis tenors nepatīk, bet tāpēc, k a viņš uzskata:
«Tas, par ko sajūsminās visi, nepavisam nav apbrīnas vērts.» Viens pakļaujas konkrētajām
attiecībām tāpēc, ka nekas cits, kā rāda pieredze, nav iespējams, bet otrs tikmēr ir
pārliecināts: ja jau tūkstoš reižu ir noticis tieši tā, tad tūkstoš pirmajā reizē var notikt gluži
citādi utt. Pirmais orientējas uz konkrētiem ārējiem faktiem, bet otrajam saglabājas noteikta
uzskatu sistēma, kas viņu norobežo no objektīvajam atziņām. Ja orientācija uz objektu un
objektīvo informāciju kļūst tiktai dominējoša, ka visbiežāk rīcību un galveno lēmumu
pieņemšanu nosaka nevis subjektīvie uzskati, bet objektīvās attiecības, tad tā ir ekstraverta
ievirze. Ja tas notiek pastāvīgi, tad runa jau ir par ekstraverto tipu. Kad cilvēks domā, jūt un
rīkojas, vardu sakot, dzīvo tā, kā tas t i e š i atbilst objektīvajam attiecībām un to prasībām
gan labā, gan arī sliktā nozīmē, tad viņš ir ekstraverts. Šis cilvēks dzīvo tā, ka objektam kā
determinējošam lielumam viņa apziņā nepārprotami ir lielāka nozīme nekā viņa
subjektīvajam viedoklim. Protams, viņam piemīt subjektīvi uzskati, taču tos noteicošais
spēks ir mazāks par ārējo objektīvo apstākļu spēku. Tāpēc ekstravertais tips nekad nedomā
13 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
meklēt un arī atrast beznosacījuma (neapšaubāmu) faktoru sevī paša, jo tad i viņam ir
zināmi tikai ārpus viņa paša. Līdzīgi Epimetejam 6 , viņa dvēselē pakļaujas ārējām prasībām,
protams, ne jau bez cīņas, taču tās iznākumu vienmēr nosaka ārējie apstākļi. Visa šā cilvēka
apziņa ir vērsta uz ārpasauli, jo galvenais un izšķirošais viņā ienāk tieši no turienes. No šās
pamatievirzes izriet visas viņa psiholoģiskās īpatnības, ja tikai tās netiek balstītas uz
noteiktas psiholoģiskās funkcijas dominanti vai individuālam īpatnībām.
I n t e r e s i un u z m a n ī b u izraisa objektīvi notikumi, pirmām kārtām tie, kas noris
cilvēka tiešā tuvuma. Interesi modina ne tikai personas, bet arī lietas. Atbilstoši tam arī
darbība balstās uz personu un lietu ietekmi. Darbību nepastarpināti determinē
objektīvā realitāte un cēloniskie faktori; vadoties no tiem, to iespējams arī izsmeļoši
izskaidrot. Pat tad, ja viņa darbība nav tieša reakcija uz apkārtējās vides kairinājumu, tad
tomēr tā pielāgojas reālajām attiecībām un vienlaikus objektīvās situāci jas ietvaros var
pietiekami plaši un attiecīgi izvērsties. Darbībai vispār nepiemīt nopietnas tendences
pārkāpt šos ietvarus. Tas pats attiecas arī uz interesēm: objektīvie notikumi ir neizsīkstošs
kairinājuma avots, tā ka interesēm parasti nekas cits nav vajadzīgs. Ekstravertā tipa rīcības
morālie likumi ir pakļauti attiecīgajām sabiedrības prasībām, respektīvi, valdošajiem
morāles jēdzieniem. Ja valdošie uzskati būtu citi, tad citādas veidotos arī subjektī vās
ekstravertā tipa morāli virzošās tendences, vienlaikus neko nemainot vispārējā
psiholoģiskajā būtībā.
Taču šī stingrā determinētība, ko izraisa objektīvie apstākļi, nepavisam nenozīmē, kā
varētu šķist, pilnīgu vai pat ideālu spēju piemēroties dzīves apstākļiem. Protams, no
ekstravertā redzesviedokļa šāda saderība 7 ar ārējiem apstākļiem (Einpassung) varētu likties
kā pilnīga spēja adaptēties, jo citu kritēriju šim uzskatam nevar būt. Plašāks skatījums
liecina, ka objektīvi notiekošais ne jau visos apstākļos ir normāls. Objektīvie apstākļi var
būt vēsturiski vai telpiski nenormāli. Kaut gan indivīds, kas piemērojas šīm attiecībām ar
objektīvajiem apstākļiem, pielāgojas apkārtējās vides nenormālajam raksturam, tomēr viņš
kopā ar visu apkārtējo vidi atrodas nenormālā stāvoklī attiecībā pret vispār-obligātajiem
dzīves likumiem. Cilvēks iet pretim bojāejai ar tādu pašu pārliecību, ar kādu viņš iepriekš ir
piemērojies objektīvajai realitātei. Atsevišķs cilvēks, protams, šādā stāvoklī var dzīvot zaļas
dienas, taču tikai līdz tam brīdim, kamēr viņš ar visu, kas viņam ir visapkārt, neaiziet bojā
vispārīgo dzīves likumu neievērošanas dēļ. Viņam piemīt saderība (Einpassung), nevis spēja
pielāgoties, jo spējai pielāgoties nepieciešams kaut kas vairāk par bezierunu pakļaušanos
apkārtējās vides noteikumiem. (Šeit es at saucos uz Kārla Špitelera (1845—1924)
Epimeteju. 8 ) Tāpēc jāievēro tādas sakarības, kuras ir vispārīgākas par vietējo un vēs turisko
apstākļu noteiktajām likumībām. Vienkāršā saderība no rāda uz normāla ekstravertā tipa
ierobežotību. Par savu normālo^ stāvokli ekstravertajam tipam jāpateicas, no vienas puses,
tam' k a viņš bez īpašām pretrunām īsteno savu saderību a r konkrēt a m , objektīvām
attiecībām un, dabiski, viņš nevēlas neko citu. k a tikai realizēt konkrētas iespējas,
piemēram, izvēlēties profesiju, kura attiecīgajā laikā un vietā paver daudzsološas iespējas,
vai ražot to, kas konkrētajā laikā nepieciešams apkārtējiem cilvē kiem un ko tie gaida no
viņa, vai atturēties no jebkuriem jaunievedumiem, ja tikai tos pašus par sevi nav
nepieciešams ieviest, vai arī visiem spēkiem censties realizēt apkārtējo cilvēku vēlmes.
Taču, no-otras puses, ekstravertā tipa normalitāte pamatojas arī uz tādu svarīgu faktoru, ka
viņš ņem vērā. savu subjektīvo vaja dzību realitāti. Vājais punkts ir tieši šim tipam
raksturīgā tendence vērsties šādā veidā ārpus sevis paša. No visiem subjektī vajiem
faktoriem pat tas, kas visvairāk ir saistīts ar sajūtām, proti; somatiskā (ķermeniskā)
veselība, kā nepietiekami objektīvs, ārējs, pārāk maz tiek ņemts vērā, un tādējādi
elementāro vajadzību apmierināšanai, kas nodrošinātu fizisko labsajūtu, ne tiek pievērsta
pietiekama uzmanība. Tā visa rezultātā cieš ne tikai ķermenis, bet arī dvēsele. Ekstravertais
tips parasti tikpat kā nepamana to, un tāpēc tas kļūst jo redzamāks viņam apkārt esošajiem
tuvajiem cilvēkiem. Līdzsvara zudumu viņš sāk ievērot vienīgi tad, ja rodas nenormālas
izjūtas, kas saistītas ar ķermeņa fizisko stāvokli. Saprotams, ka tam ekstravertais tips nevar
nepievērst uzmanību. Dabiski, ka viņš to uzskata par konkrētu un «objektīvu» faktu, jo sava
garīgā veidola raksturošanai viņam nekas cits neeksistē. Citu cilvēku spriedumā par sevi
viņš tūlīt pamana iztēles augļus. Pārāk ekstravertā ievirze var tādā mērā neņemt vērā
6
Epimetejs — viens no grieķu mitoloģijā pazīstamajiem titāniem, Prometeja, Atlanta un Menetija brālis. Nebūdams sevišķi tālredzīgs, viņš apņēma
p a r sievu Zeva sūtīto Pandosu, lai gan Prometejs viņam bija aizliedzis kaut k o pieņemt no Zeva rokām.
7
Jēdziens «saderība» šajā tulkojumā semantiski nav pilnīgi adekvāts, taču oriģinālvalodā tas ir termins (Einpassung) , kas apzīmē gan spēju pie-
lāgoties jeb adaptāciju kā procesu, kam nepieciešama indivīda jeb subjekta a k t ī v a l ī d z d a l ī b a un kas notiek saskaņā ar indivīda apzinātu
gribu, gan «saderību» jeb subjekta p a s ī v u p i e'm ē r o š a n o s videi bez subjekta atgriezeniskās mijiedarbības uz vidi. Jēdziens «saderība»
šajā tulkojumā tiks lietots tikko minētajā nozīmē. — Tulk. piez.
8
Cari Spitteler. Prometheus und Epimetheus. Jena, 1915 1. Aufl. 1.880/8L
14 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
subjektu, ka tas tiek upurēts tā "saucamajām objek tīvajām prasībām, piemēram, pastāvīgai
feņēmumu palielināšanai tikai tāpēc, ka ir daudz pasūtījumu un nedrīkst laist garām
nevienu iespēju.
Ekstravertā tipa briesmas slēpjas tajā apstāklī, ka viņš iesaistās objektos un pats sevi
tajos pilnīgi pazaudē. Funkcionālajiem (nervu) un somatiskajiem traucējumiem, kas cēlušies
šāda stāvokļa rezultātā, ir kompensējoša nozīme, jo tie piespiež subjektu pašierobežoties. Ja
simptomi ir funkcionāli, tad ar savām īpat nībām tie var simboliski izpaust psiholoģisko
situāciju. Tā, piemēram, dziedātājam, kura popularitāte pārāk strauji aug, prasot no viņa
pārāk lielu enerģijas patēriņu, rodas neirotiska aizture un negaidīti zūd spēja izdziedāt
augstos toņus. Cilvēkam, kas sācis ļoti pieticīgi un ātri sasniedz ietekmīgu un daudzsološu
sociālo stāvokli, psihogēniski parādās visi kalnu slimības simptomi. Ja kāds nodomājis
precēt šaubīga rakstura sievieti, kuru viņš dievina un stipri pārvērtē, viņam rodas tādas
kakla, spazmas, ka Sienā viņš spēj izdzert tik tikko divas piena krūzītes, turklāt, lai izdzertu
katru krūzīti, nepieciešamas vismaz trīs stundas. Tas stipri vien traucē satikties ar līgavu, jo
cilvēks ir aizņemts vienīgi ar sava. ķermeņa barošanu. Cilvēkam, kas vēl nav spējīgs veikt
sarežģītu darbu neparasti ātri augošā uzņēmumā, kuru viņš par tādu ir izveidojis, parādās
neirotiskas slāpju lēkmes, un tā rezultātā viņš drīz vien saslimst ar alkoholismu. Pēc manām
domām, histērija ir ekstravertā tipa izplatītākā neirozes forma. Kla sisko histērijas gadījumu
vienmēr raksturo pārmērīgi cieši sakari ar apkārtējām personām. Šāda gadījuma raksturīga
īpatnība ir arī viennozīmīgi atdarinoša saderība ar ārējās vides apstākļiem. Histēriskā
rakstura galvenā iezīme ir pastāvīgā tendence būt inte resantam un atstāt ietekmi uz
apkārtējiem. Par šīs parādības korelātu var nosaukt iespaidojamību, neaizsargātību pret citu
personu ietekmi. Klaja ekstraversija atklājas arī histēriskajā tieksmē pateikt, pastāstīt,
paziņot pēc iespējas vairāk, dažreiz pat ko ab solūti fantastisku. Līdz ar to rodas
apvainojumi histēriskajos melos. Histērisks raksturs sākotnēji ir normālas ievirzes pārspīlē -
jums; tikai pēc tam tas, bezapziņas ietekmēts, kļūst sarežģītāks un papildinās ar
kompensācijas reakcijām. Tās ar somatisko fun kciju bloķēšanas vai citādu traucējumu
palīdzību iedarbina introversijas mehānismu, tādējādi līdzsvarojot ekstraversijas izjaukto
psihiskās enerģijas bilanci. Bezapziņas reakcijas izraisa citu sim ptomu kategoriju, un šiem
simptomiem ir vairāk introverts raksturs. Pirmām kārtām jāatzīmē slimīgi paaugstināta
fantāzijas darbība. Pēc šī vispārīgā ekstravertās ievirzes raksturojuma pievērsīsimies tām
pārmaiņām, kas rodas psiholoģiskajās pamatfunkcijās ekstravertās ievirzes rezultātā.
2.2. BEZAPZIŅAS IEVIRZE
Var šķist dīvaini, ka es runāju par «bezapziņas ievirzi». To mēr esmu jau pietiekami
parādījis, ka bezapziņai attiecībā pret apziņu manā skatījumā piemīt kompensējoša funkcija.
Saskaņā ar šo uzskatu bezapziņai, gluži tāpat kā apziņai, arī ir iespējama sava ievirze.
Iepriekšējā daļā es. atgādināju par ekstravertās ievirzes ten denci uz zināmu vienpusību,
proti, par objektīvā faktora prioritāro stāvokli psihiskā akta gaitā. Ekstravertajam tipam
vienmēr ir kārdinājums neapzināti upurēt sevi objekta labā, asimilēt savu subjektu objektā.
Izsmeļoši esmu norādījis uz sekām, kas var pa rādīties, ja pārspīlē ekstraverto pozīciju, t. i.,
uz kaitīgo subjektīvā faktora apspiešanu. Tāpēc būtu gaidāms, ka apzinātas eks travertās
pozīcijas psihiska kompensācija īpaši akcentēs subjek tīvo momentu, t. i., mums vajadzētu
pierādīt spēcīgas egocentriskas tendences eksistenci bezapziņā. Ar to ir veicies, iegūstot
faktoloģisko materiālu praktiskās pieredzes gaitā. Es neiedziļināšos atsevišķos gadījumos.
Precīzu analīzi atstāju nākošajām noda ļām, kuras pacentīšos izveidot raksturīgo bezapziņas
ievirzi ikvie nam funkcionālajam tipam. Tā kā šajā nodaļā runa ir tikai par vispārīgas
ekstravertās ievirzes kompensāciju, tad es ierobežo šos ar bezapziņas kompensējošās
ievirzes vispārīgu raksturojumu. Lai bezapziņas ievirze patiesi papildinātu apzināto
ekstraverto Ievirzi, tai jābūt introvertām raksturīpašībām īstenojoties bezapziņas ievirzei,
enerģija tiek koncentrēta uz subjektīvo momentu, t. i., uz visām vajadzībām un stimuliem,
kuri ir apspiesti un izstumti pārāk ekstravertās apzinātās ievirzes dēļ. Viegli saprast (kā jau
tam vajadzētu būt skaidram no iepriekšējās nodaļas), ka orientācija uz objektu un objektīvo
realitāti apspiež gandrīz jebkurus subjektīvos nodomus, viedokli, vajadzības, vēlmes un at -
rauj no tiem enerģiju, kurai dabiskā veidā tiem ir jāpieder. Cil vēks nav mašīna, kuru ik brīdi
var pārbūvēt pilnīgi citam mērķim un kura pēc šīs procedūras pilnīgi citā veidā tāpat
funkcionē absolūti pareizi kā agrāk. Cilvēks vienmēr nes sev līdzi ne tikai personisko, bet
arī visas cilvēces vēsturi. Taču vēsturiskais fak tors izgaismo dzīves nepieciešamību pēc
saprātīgas ekonomijas, proti, visam, kas bijis līdz šim mirklim, kaut kā jāparādās jaunajā un
jāsadzīvo ar to. Tāpēc pilnīga asimilācija ar objektu sastop protestu no jau agrāk bijušā, no
paša sākuma pastāvošā kompleksa, kurā ietverta gan pieredze, gan mainīgais pasaules
redzējums, gan subjekta mijiedarbība ar vidi. No šī samērā vispārīgā sprieduma viegli
15 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
saprotams, kāpēc ekstravertā tipa bez apziņas prasībām ir raksturīgs primitīvisms,
infantilisms un egocentrisms. Kad Freids runā par bezapziņas vienīgo spēju — «tikai
«vēlēties», tad tas lielā mērā attiecas uz ekstravertā tipa bezap ziņu. Saderība ar objektīvo
realitāti un asimilācija ar to traucē «apzināties nepiepildītās subjektīvās tieksmes un
nodomus. Šīs subjektā dzimstošās tendences (domas, vēlmes, afekti, vajadzī bas, sajūtas,
emocijas utt.) atbilstoši to izstumtības pakāpei kļūst regresīvas, t. i., jo mazāk tās ir
apzinātas, jo infantilākas un arhaiskākas tās kļūst. Ekstraversijas deformētā apziņas ievirzes
agresīvā attieksme pret šīm tendencēm izjauc to enerģijas sadales kārtību, ar kuru tās var
zināmā mērā rēķināties normālos apstāk ļos, un atstāj tām tikai to enerģiju, kuru šī ievirze
nespēj at ņemt. Enerģijas atlikums, kura spēku tomēr nevajadzētu novēr tēt par zemu, ir tas,
kas jāapzīmē kā sākotnējais instinkts. In stinktu nevar mainīt atsevišķa indivīda patvaļīgas
darbības; tieši otrādi, lai mainītu instinktu, būtu nepieciešama lēna, organiska pārmaiņa
daudzu paaudžu laikā, jo instinkts ir noteiktas orga niskas noslieces enerģētiska izpausme.
Tādējādi katras apspiestas tendences rīcībā galu galā paliek nozīmīgs enerģijas pārpa likums,
kas atbilst instinkta spēkam; šī tendence saglabā savu spēku, lai arī tā kļūtu neapzināta
noteiktas enerģijas daļas zuduma dēļ. Jo pilnīgāka ir apzinātā ekstravertā ievirze, jo
infantilāka un arhaiskāka ir bezapziņas ievirze. Šeit visā pilnībā var atrast tās incesta
tieksmes, par kurām runā Freids. Pats par sevi saprotams, ka tas viss ir absolūti neapzināts
un paliek paslēpts arī nepieredzējuša novērotāja skatienam tik ilgi, kamēr ekstravertā
apziņas ievirze nav sasniegusi pietiekami augstu līmeni. Taču, ja apzinātais viedoklis tiek
pārspīlēts, tad simptomātiski atklātībā izpaužas arī bezapziņa, t. i., neapzinātais egoisms,
infantilisms un arhaisms zaudē savu sākotnējo kompensatorisko raksturu tai brīdī, kad tie
nostājas vairāk vai mazāk atklātā opozīcijā attiecībā pret apziņas ievirzi. Vispirms tas
parādās jau tā (apzinātā) viedokļa absurdā pārspīlējumā, kuram jāapspiež bez apziņas
mehānisms, bet kurš parasti beidzas ar apziņas ievirzes reductio ad absurdam (novešanu
līdz absurdam), t. i., sabrukumu. Katastrofa var būt objektīva, jo objektīvie mērķi
mazpamazām izkropļojas, pārvēršoties subjektīvajos mērķos. Tā, pie mēram, burtlicis ilgā un
grūtā divdesmit gadu darbā no parasta kalpotāja kļūst par patstāvīgu ietekmīga uzņēmuma
īpašnieku. Uzņēmums arvien vairāk un vairāk paplašinās, un šis cil vēks arvien dziļāk un
dziļāk tajā iesaistās. Tai pašā laikā jebkuras citas viņa intereses pazūd. Šis uzņēmums
paņem visus viņa spēkus un noved pie bojāejas šādā veidā: lai kompensētu viņa izteikti
lietišķās intereses, atdzīvojās dažas viņa bērnības atmi ņas. Viņš atcerējās, ka viņam kādreiz
bija ļoti paticis gleznot un zīmēt. Tā vietā, lai izmantotu šo savu spēju kā kompensējošu
blakus nodarbību, viņš savā uzņēmumā saka fantazēt par ražo jumu «māksliniecisku» izpildi.
Par nelaimi, fantāzija kļuva par īstenību, un viņš patiesi sāka ražot izstrādājumus pēc savas
personiskās primitīvās un infāntilās gaumes ar tādiem «panāku miem», ka pēc dažiem
gadiem viņa uzņēmums bankrotēja. Viņš darbojas saskaņā ar Rietumu «kultūras ideālu», pēc
kura enerģiskam cilvēkam viss jākoncentrē uz galamērķi. Šoreiz cilvēks to mēr bija aizgājis
par daudz tālu un nokļuvis savu subjektīvo infantilo tieksmju varā.
Katastrofālam atrisinājumam var būt vēl arī subjektīva iedaba. Tas izpaužas kā nervu
satricinājums un notiek tāpēc, ka bezapziņas opozīcija vienmēr ir spējīga galarezultātā
paralizēt apziņas darbību. Ja tā notiek, bezapziņas prasības kategoriski tiek uzspiestas
apziņai un līdz ar to izraisa postošu apziņas šķel šanos, kas pa lielākajai daļai ir saskatāms
tajā stāvoklī, ka cilvēki vairs nezina, ko viņi paši grib, viņiem vairs nav nekādu interešu vai
arī viņi uzreiz vēlas ko pārāk daudz, grib to, kas nav iespējams. Uz kultūras tradīcijām
balstītā infantilo un primitīvo tieksmju apspiešana viegli rada neirozi vai sekmē ļaun prātīgu
tādu narkotiku lietošanu kā alkohols, morfijs, kokaīns utt. Vēl smagākos gadījumos apziņas
šķelšanās beidzas ar pašnāvību. Neapzināto tendenču visspilgtākā īpašība ir šāda: apziņas
ievirzes noraidošas attieksmes ietekmē, zaudējot savu ener ģiju, tās kļūst apziņu
destabilizējošas jeb destruktīvas, tiklīdz pārstāj būt kompensatoriskas. Šīs tendences pārstāj
darboties kompensējoši tad, kad tās nonāk mūsu kultūras līmenim absolūti neatbilstošā
stāvoklī. No šī brīža bezapziņas tendences veido bloku, kurš jebkurā nozīmē ir pretējs
apziņas ievirzei un kura pastāvēšana izraisa atklātu konfliktu. Tas, ka bezapziņas ievirze
kompensē apziņas ievirzi, parasti izpaužas psihiskā līdzsvara veidā. Normāla ekstraverta
ievirze, protams, vēl nenozīmē, ka indivīds visur un vienmēr rīkosies tikai pēc ekstravertās
shēmas. Jebkuros apstākļos vienam un tam pašam indivīdam var novērot psihiskos procesus,
kurus iespējams izskaidrot tikai ar introverk-sijas mehānismu. Par ekstravertu mēs saucam
tikai tādu indivīda ārējo izpausmi, kurā dominē ekstraversijas mehānisms. Šajā ga dījumā
diferencētākā funkcija pastāvīgi ir pakļauta ekstraversijai, bet mazāk diferencētās funkcijas
atrodas introvertīvā lietošanā, t. i., pati pilnvērtīgākā funkcija ir arī apzinātākā funkcija un
tiek kontrolēta caur apziņu un apzinātiem nodomiem. Turpretim mazāk diferencētās
funkcijas ir arī mazāk apzinātas, respektīvi, daļēji neapzinātas un daudz mazākā mērā
16 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
pakļautas apzinātai gribai. Pilnvērtīgākā funkcija vienmēr ir apzinātās personības daļas, tās
nodomu, gribas un darbības izpausmes līdzeklis, bet mazāk diferencētās funkcijas vairāk
attiecas uz to, kas ar cilvēku notiek. Tās var būt arī netiešas pārteikšanās vai pārrakstī šanās
vai citas kļūdas un neveiksmes. Šīs funkcijas var atvasi nāt arī no lielākās daļas nodomu, tā
ka mazāk diferencētās funkcijas ir arī mazāk apzinātas. Šīs situācijas klasisks piemērs ir
ekstravertais emocionālais tips, kuram ir brīnišķīgas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, bet
kuram dažreiz gadās izteikt ārkārtīgi netaktiskus spriedumus. To rāšanās cēlonis ir šā tipa
maz diferencētā un maz apzinātā domāšana, kuru viņš tikai daļēji kon trolē un kuru turklāt
nepietiekami nosaka objekts. Tāpēc šī tipa domāšana var viņam pavēlēt rīkoties,
nerēķinoties pilnīgi ne ar ko.
Mazāk diferencētajām funkcijām ekstravertajā ievirzē vienmēr ir raksturīga ļoti spilgta
subjektīvā atkarība no stipri izteiktā egocentrisma un personiskajām kaislībām, tādējādi
atklājot savu ciešo saikni ar bezapziņu. Bezapziņa šādās funkcijās pastāvīgi atrod iespēju
parādīties dienasgaismā. Vispār nebūtu vēlams iedo māties bezapziņu kā uz visiem laikiem
iebalzamētu mūmiju zem viena vai otra skaita uzslāņojumu, kas zināmā veidā var atklā ties
tikai rūpīgos «izrakumos». Bezapziņa, tieši otrādi, pastāvīgi ielavās apzinātos psiholoģiskos
procesos un atgādina par sevi pat tik lielā mērā, ka novērotājam reizēm grūti izlemt, kādas
rakstura īpašības jāattiecina uz apzināto personību un kādas — uz neapzināto. Šīs grūtības
gan rodas galvenokārt ar personām, kas savas pašizteiksmes ziņā stipri pārsniedz
vidusmēru. Protams" daudz kas vēl ir atkarīgs arī no novērotāja pozīcijas un viņa spējas
ātrāk uztvert apzināto vai neapzināto personas pusi, Parasti saprātīgāks novērotājs ātrāk
izprot apzināto personas pusi, turpretī novērotājs ar perceptīvu (juteklisku) uztveri vai rāk ir
pakļauts bezapziņas ietekmei, jo mūsu saprāts vairāk pie vēršas psihiskā procesa apzinātai
motivācijai, turpretī uztvere fiksē parastu notikumu. Taču, tā kā mēs vienādā mērā izmanto -
jam gan saprātu, gan uztveri, tad viegli var izveidoties situācija, kad mums kāda persona var
likties vienādā mērā introverta un ekstraverta, tā ka mēs nespējam precīzi pateikt, kādai
ievirzei atbilst pilnvērtīgākā funkcija. Šādos gadījumos pareizu situāci jas izpratni var
veicināt tikai šīs funkcijas īpašību fundamentāla analīze. Turklāt jāpievērš uzmanība tam,
kādas funkcijas pilnīgi pakļaujas apziņas kontrolei un motivācijai un kādām funkcijām ir
spontāns gadījuma raksturs. Pirmās funkcijas vienmēr ir vai rāk diferencētas nekā pēdējās
funkcijas, kas turklāt ir samērā infantilas un primitīvas. Parasti pirmās funkcijas šķiet
normas robežās, turpretim pēdējām piemīt zināma patoloģija vai anormalitāte.
2.3. PSIHOLOĢISKO PAMATFUNKCIJU ĪPATNĪBAS EKSTRAVERTAJĀ IEVIRZĒ
2.3.1. Domāšana
Vispārīgās ekstravertās ievirzes dēļ domāšana orientējas uz objektu un objektīvo

realitāti. No domāšanas šādas orientācijas izriet skaidri izteikta īpatnība. Domāšanu vispār,
no vienas puses, stimulē subjektīvi, galarezultātā neapzināti avoti un, no ot ras puses,
objektīvā īstenības uztvere ar maņu orgāniem (percep cija) . Ekstraverto domāšanu daudz
lielākā mērā nosaka otrs faktors nekā pirmais. Spriedums vienmēr konstituējas noteiktā
mēroga: ekstravertam spriedumam galvenokārt par reālu un no teicošu tiek atzīts mērogs,
kas iegūts, balstoties uz objektīvajām attiecībām, turklāt, vienalga, vai tās var izteikt ar
nepastarpināti objektīvu, sensoriski uztveramu faktu vai ar objektīvu ideju, jo objektīva
ideja arī ir kaut kas ārēji pastāvošs, ņemts ārpus subjekta, pat ja subjekts to uzņēmis
labvēlīgi. Ekstŗavertajai domāšanai tāpēc nepavisam nav jābūt pavisam konkrētai faktiskai
domāšanai, tā tikpat labi var būt arī tīri idejiska domāšana, ja tikai tiek pierādīts, ka idejas,
ar kurām operē domāšana, lielā m ē r a ņemtas ārpus subjekta, t. i., tās veidojušās no
tradīcijām, a u d z i n ā š a n a s un izglītības gaitā. Lai noskaidrotu, vai domāšana ir ekstraverta,
jābalstās uz to, kādā mērogā iekļaujas spriedums, vai šis mērogs ir ņemts ārpus subjekta vai
arī tam ir subjektīva izcelsme. Tālākais kritērijs var būt slēdziena virziens un, proti,
jautājums par to, vai domāšanā tiek dota priekšrocība virzienam" ārpus subjekta vai ne. To,
ka domāšana ir aizņemta ar konkrē tiem priekšmetiem, nevar uzskatīt par pierādījumu tas
ekstravertajam raksturam, jo es varu domās būt aizņemts ar konkrētiem priekšmetiem,
vienlaikus savu domāšanu abstrahējot no tiem un tikai konkretizējot to caur šiem
priekšmetiem. Pat ja mana domāšana ir aizņemta ar konkrētām lietām un šajā ziņā to var no -
saukt par ekstravertu, tad tomēr paliek neskaidrs un būtisks tas, kādu virzienu ieņem,
domāšana un, proti, vai tā savā turpmākajā gaitā vēlreiz nonāks līdz objektīvajai realitātei,
ārējiem faktiem vai vispārīgiem, jau dotiem jēdzieniem vai arī ne. Tirgoņa, teh niķa,
dabaszinātnieka praktiskajai domāšanai virzība uz objektu ir pati par sevi saprotama.
17 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Turpretim, apskatot filozofa domāšanu, var rasties šaubas, ja viņa domāšanas virziena
mērķis ir ideja. Tādā gadījumā nepieciešams izpētīt, no vienas puses, vai šīs idejas nav
visparastākā abstrakcija, kas radusies, eksperimen tējot ar objektiem, un tātad tās nav nekas
cits kā augstāki kolektīvie jēdzieni, kas ietver sevī objektīvu faktu summu; no otras puses,
jāizpētī, vai šīs idejas rodas tradīciju ietekmē ( t a d t a s nav tiešas pieredzes abstrakcijas)
vai arī tās nāk no apkārtējas garīgās pasaules. Ja uz šādu jautājumu var atbildēt apstiprinoši,
tad tādas idejas tāpat pieder pie objektīvās realitātes kategori jas un tātad šādu domāšanu
būtu jāsauc par ekstravertu.
Lai gan es nebiju domājis izklāstīt introvertas domāšanas būtību šeit, bet gan vienā no
nākošajām nodaļām, man šķiet, tomēr nepieciešams mazliet paskaidrot šo domāšanas veidu.
Tas jādara tāpēc, ka, labi pārdomājot to, kas iepriekš teikts par eks traverto domāšanu, viegli
var secināt, ka es, laikam gan, šai terminā esmu ietvēris visu to, ko saprot ar jēdzienu
«domāšana». Domāšana, kas nav vērsta ne uz objektīviem faktiem, ne uz vis pārīgām idejām,
it kā nav pelnījusi, lai to sauc par domāšanu. Es apzinos, ka mūsu laiks un tā spilgtākie
pārstāvji zina un atzīst tikai ekstraverto domāšanas tipu. Tas notiek daļēji tāpēc, ka parasti
jebkura domāšana, kas parādās un iekaro augstākās pa saules virsotnes zinātnē, filozofijā un
pat mākslā, vai nu rodas tieši no objekta, vai arī saplūst a r vispārīgām idejām. Tādējādi
domāšana šķiet ja ne gluži vienmēr patiesa, tad tomēr pamatvil cienos saprotama un līdz ar
to relatīvi noderīga. Šajā nozīmē var teikt, ka ir zināms vienīgi ekstravertais intelekts, tieši
tas, kurš orientējas uz objektīvo realitāti. Taču līdztekus tam ek sistē — un šeit es sākšu
runāt par introverto intelektu — arī pa visam cita veida domāšana, uz kuru ar grūtībām var
neattiecināt nosaukumu «domāšana», tāda domāšana, kas neorientējas ne uz tiešo objektīvo
pieredzi, ne uz objektīvi iegūtām idejām. Es nonāku līdz šim otrajam domāšanas veidam
šādi: kad es savās domās esmu aizņemts ar konkrētu objektu vai vispārīgu ideju un, proti,
tādā veidā, ka manu domu virziens mani galu galā atkal noved pie manu domu priekšmeta,
tad šī intelektuālā parādība nav vienīgais psihiskais process, kas tajā mirklī manī noris. Es
norobežojos no visām iespējamām sajūtām un jūtām, kas izpau žas manu pārdomu gaitā un
vairāk vai mazāk traucē to, norādot uz to, ka manu domu gaita, kas izriet no objektīvās
realitātes un tiecas uz objektīvo, līdztekus pastāvīgi atrodas arī attiecībās ar subjektu. Šīs
attiecības ir obligāts nosacījums (conditio sine qua non), jo bez tām domu gaita vispār nav
iespējama. Pat ja manu domu gaita tiek vērsta uz objektīvo realitāti ar visu iespējamo
spēku, tā tomēr paliek m a n a subjektīvā domu gaita, un tā nevar ne traucēt subjektīvās
realitātes iejaukšanos, ne arī iztikt bez tās. Pat tad, kad es domāju par to, lai piešķirtu savai
domu gaitai objektīvu virzienu jebkurā nozīmē, es tomēr nevaru pretoties paralēlajam
subjektīvajam procesam un tā pastāvīgai līdzdalī bai, vienlaikus vispār neiznīcinot savu
domu gaitu. Šim procesam piemīt dabiska un tikai vairāk vai mazāk novēršama ten dence
subjektivizēt objektīvo realitāti, t. i., asimilēt to sub jektā. Ja galvenais akcents tiek likts uz
subjektīvo procesu, tad rodas otrais domāšanas veids, kas ir pretējs ekstravertajam tipam
un, proti, uz subjektu un subjektīvo realitāti orientēts vir ziens, kuru es saucu par introvertu.
Pamatojoties uz šo orientāciju, rodas domāšana, kuru nenosaka objektīvie faktori un kura
nav vērsta uz objektīvo realitāti, t. i., domāšana, kas, tāpat kā objektīvi orientētā domāšana,
izriet no reālās esamības (jēdzienā «reālā esamība» tiek ietverts ne tikai ārpus subjekta
pastāvošajā pasaulē esošo faktu kopums, bet arī subjektā «dzīvojošās» parā dības un fakti),
un tā atšķirībā no objektīvi orientētās domāša nas tiek virzīta uz subjektīvajām idejām un
subjektīva rakstura faktiem. Es nevēlos šeit sīkumos analizēt šo domāšanas veidu, gribu
tikai apliecināt tā eksistenci, lai ar to sniegtu nepiecie šamo papildinājumu ekstravertajai
domu gaitai un tādējādi izskaidrot tās būtību. Tas nozīmē, ka ekstravertā domāšana īste -
nojas tikai tad, ja objektīvajai orientācijai ir zināms pārsvars. Šis apstāklis gan neko
nemaina domāšanas loģikā, tas ir kļuvis tikai par cēloni atšķirībai starp domātājiem, kuru
Viljams Džemss saistīja ar temperamentu. Orientācija uz objektu maina, kā jau teikts, nevis
domāšanas funkcijas būtību, bet tikai tās izpausmes. Tā kā šī domāšana ir orientēta uz
objektīvo realitāti, tad tā tiek saistīta ar objektu tādējādi, it kā tā nespētu eksistēt bez ārējas
orientācijas. Šķiet, ka ekstravertā domāšana ir ārējo faktu sekas vai arī tā acīmredzot
sasniedz savas virsotnes, tiklīdz iemiesojas vispāratzītā idejā. Liekas, uz šo domāšanu
pastāvīgi iedarbojas objektīvā realitāte un tā var izdarīt secinājumus tikai sa skaņā ar šo
realitāti. Tieši tāpēc ekstravertā domāšana atstāj sa saistītas domāšanas iespaidu, dažkārt pat
tā šķiet tuvredzīga, neskatoties uz tās mobilitāti telpā, ko ierobežo tikai objektivitātes
noteiktie ietvari.
Tas, ko šeit aprakstu, ir tikai iespaids, ko rada ekstravertās domāšanas izpausmes uz
novērotāju, kuram jānostājas pretējās pozīcijās tikai tāpēc vien, ka citādi viņš nespētu
novērot ekstravertās domāšanas parādības. So pretējo pozīciju dēļ novērotājs var saskatīt
tikai domāšanas izpausmes vai īpatnības, nevis jēgu. Tikai tas, kurš pats ir iedziļinājies šās
18 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
domāšanas būtībā, ir spējīgs saprast tās jēgu, taču vienlaikus viņš zaudē spēju sa skatīt tās
izpausmes. Spriedumi, kas izdarīti, tikai pamatojoties uz izpausmes veidu, nevar būt pareizi
attiecībā uz būtību, un tāpēc tie lielākoties ir noraidoši. Taču patiesībā šī domāšana ir ne
mazāk produktīva un radoša kā introvertā domāšana, tikai tā kalpo citiem mērķiem. Šī
atšķirība īpaši jūtama tad, kad ekstra vertā domāšana sāk nodarboties ar tēmu, kas ir
specifisks subjektīvi orientētas domāšanas priekšmets. Šādu gadījumu var novērot, ja,
piemēram, subjektīvā pārliecība tiek izskaidrota analī tiski, pamatojoties uz objektīviem
faktiem, vai kā sekas un secinājums, kas izriet no objektīvajām idejām. Atšķirība starp
abiem domāšanas veidiem mūsu dabaszinātniski un vēsturiski orientē tajai apziņai kļūst vēl
vairāk pamanāma, kad subjektīvi orien tētā domāšana cenšas iekļaut objektīvo realitāti
attiecībās, kas objektīvi nav dotas, t. i., pakļaut to subjektīvajai idejai. Kā viens, tā otrs
domāšanas veids rada neattaisnojamas patvaļas iespaidu, turklāt kļūst redzamas
savstarpējās iedarbības ēnas puses, kas pastāv starp abiem domāšanas veidiem. Tādā
gadījumā subjektīvi orientētā domāšana šķiet tīra patvaļa, bet ekstravertā do māšana, gluži
otrādi, — pliekana un banāla nejēdzība. Abi redzesviedokļi atrodas pastāvīgā karastāvoklī.
Varētu domāt, ka (šim strīdam viegli pārcirst saknes, nodalot subjektīva rakstura
priekšmetus no objektīva rakstura priekšmetiem. Diemžēl šāda nodalīšana nav iespējama,
lai gan ir bijuši daži mēģinājumi to veikt. Pat ja šāda nodalīšana būtu iespējama, tai
neizbēgami rastos katastrofālas sekas, jo abas orientācijas ir vienpusīgas un tikai līdz
zināmai pakāpei patstāvīgas; tieši tāpēc tām ir nepie ciešama savstarpējā ietekme. Kad
objektīvā realitāte (vēl) nedaudz intensīvāk pakļauj domāšanu savai ietekmei, notiek do -
māšanas sterilizācija, padarot to par vienkāršu objektīvās reali tātes piedēkli. Tādējādi
domāšana jebkurā nozīmē vairs nav spējīga atbrīvoties no objektīvās realitātes, lai veidotu
no tās ietekmes atbrīvotu jēdzienu. Domāšanas process šādā gadījumā ierobežojas ar
vienkāršu «spriedelēt» (Nachdenken), nevis ar «pār domāt» (Überlegung) nozīmi, ar tādas
parastas imitācijas nozīmi, kas būtībā parāda tikai to, kas jau ir acīmredzams un tieši pastāv
objektīvajā realitātē. Šāds domāšanas process, dabiski, aiz ved atpakaļ objektīvajā realitātē,
nekad neizklāstot no tās un arī nekad nepievienojot subjektīvo pieredzi objektīvajai idejai,
un, otrādi, kad šīs domāšanas priekšmets ir objektīvā ideja, tad tā nav spējīga sasniegt
noteiktu praktisko pieredzi, bet paliek vienā un tai pašā tautoloģiskajā stāvoklī.
Kad ekstravertā domāšana, pastiprinoties determinējošai ten dencei no objektīvās
realitātes puses, pakļaujas objektīvajai rea litātei, tā pilnīgi «izšķīst» vienotajā pieredzē un
veido tikai vairāk vai mazāk pārstrādāta (sagremota) empīriskā materiāla kondensātu.
Lielākā daļa vairāk vai mazāk saistīto atsevišķo piere džu rada domas disociācijas stāvokli,
turklāt šī daļa, no otras puses, parasti prasa psiholoģisko kompensāciju, kas slēpjas tik pat
vienkāršā un vispārīgā idejā: jāpalīdz sasaistīt vienkopus sa vākto, bet iekšēji autonomās
daļiņās sadalīto veselumu vai vienkārši sajust šo saikni/ 3im mērķim piemērotas idejas ir
«matērija» un «enerģija». Ja domāšana nav tik spēcīgi saistīta ar ārējiem faktiem kā ar
sasniegto ideju, tad no domāšanas šāda rakstura nabadzības kompensācijas uzkrājas vēl
lielāks daudzums faktu, kuri vienpusīgi tiek sagrupēti nosacīti aprobežotā un ne auglīgā
viedokļa dēļ. Sakarā ar to pilnīgi izzūd daudzu lietu vēr tīgu un dziļu īpašību atklāsme.
Mūsdienu tā saucamās zinātniskās literatūras galvu reibinošā pārpilnība diemžēl lielā mērā
ir radusies šās nepareizās orientācijas dēļ.
2.3.2. Ekstravertais mentālais (domājošais) tips

Kā rāda pieredze, psiholoģiskās pamatfunkcijas vienam un tam pašam indivīdam reti vai
gandrīz nekad nav apveltītas ar vienādu spēku vai līdzvērtīgu attīstības pakāpi. Parasti viena
vai otra funkcija dominē gan spēka, gan attīstības ziņā. Kad domāšanai pieder pārsvars pār
citām psiholoģiskajām funkcijām, t. i., kad indivīda dzīvē rīcību nosaka galvenokārt
racionāla domāšana un kad jebkura kaut cik nozīmīga rīcība izriet no intelek tuāli
apdomātiem motīviem vai vismaz tiek veidota saskaņā ar šo tendenci, tad cilvēks pieder pie
m e n t ā 1 ā ( d o m ā j o š ā ) t i p a . Šāds tips var būt gan introverts, gan ekstraverts. Sai
nodaļā vispirms runāsim par e k s t r a v e r t o d o m ā j o š o t i p u . Tātad saskaņā ar-
iepriekš teikto pie šā tipa pieder cilvēks, kuram piemīt tieksme (protams, tikai tādā mērā,
ciktāl viņš ir tīrs tips) visas savas dzīves izpausmes tieši pakļaut intelektuālajiem seci -
nājumiem, kas galu galā ir vienmēr orientēti uz objektīvo reāli ja t. i. objektīvajiem faktiem
vai vispāratzītām idejām. Šī tipa cilvēks visu izšķir — ne tikai attiecībā pret sevi, bet arī
pret apkārtējo vidi — atkarībā no objektīvās realitātes, respektīvi, no šīs realitātes
orientētās i n t e l e k t u ā l ā s f o r m u l a s . Pēc šīs formulas tiek noteikts labais n ļaunais,
skaistais un neglītais. Pareizs ir viss, kas atbilst šai formulai, nepareizs — tas, kas ar to ir
pretrunā, bet nejaušs tas, kas radies «no malas», neatkarīgi no šīs for mulas. Tā kā šīs
19 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
formula šķiet" atbilstoša pasaules garam, tad tā kļūst arī par pasaules likumu, kuram jābūt
spēkā vienmēr un visur, atsevišķajā un vispārīgajā, personiskajā un sabiedriskajā. Tāpat kā
ekstravertais mentālais tips dzīvo saskaņā ar savu formulu, tad savas labklājības vārdā arī
visam pārējam, apkārtējai videi ir tai jāpakļaujas, jo ikviens, kas tā nedara, ir nepa tiess,
pretojas pasaules likumam un tāpēc ir nesaprātīgs, netiku mīgs un negodīgs. Ekstravertā
mentālā tipa morāle aizliedz viņam pieļaut jebkādus izņēmumus, jo viņa ideālam jāīstenojas
jebkuros apstākļos. Šis ideāls, viņaprāt, ir objektīvās realitātes vispatiesākais un tīrākais
formulējums, un tāpēc tam jābūt vispār atzītai patiesībai, kas nepieciešama cilvēces
labklājībai. Tam jānotiek nevis tuvākā mīlestības, bet gan visaugstāko patiesības un
taisnīguma ideālu vārdā. Viss, kas pēc savas dabas ir pretrunā ar šo formulu, ir nepilnīgs, tā
ir nejauša «pārteikšanās», kas drīz vien tiek atmesta vai, ja tas neizdodas, pasludināta par
patoloģisku. Kad iecietība pret slimo, cietēju, nenormālo iekļaujas for mulā, tad tās
īstenošanai tiek mēģināts radīt speciālas iestādes, piemēram, slīcēju glābšanas stacijas,
hospitāļus, cietumus, kolonijas, respektīvi, plānus un projektus šim mērķim. Lai šos mēr ķus
patiesi realizētu, parasti nepietiek ar vispārīgiem taisnīguma un patiesīguma motīviem, tam
vēl ir nepieciešama īsta mīlestība uz tuvāko, kas vairāk saistīta ar emocijām, nevis ar
intelektuālo formulu. Frāzēm «patiesību sakot, vajadzētu» un «būtu nepiecie šams» ir ļoti
liela nozīme. Taču, ja formula ir pietiekami plaša, tad šis tips sabiedriskajai dzīvei var būt
ārkārtīgi noderīgs kā reformators, sabiedriskais apsūdzētājs un tikumu sargs vai sva rīgu
jaunievedumu propagandētājs. Turpretim, jo šaurāka ir for mula, jo vairāk šis tips kļūst par
snobu, prātvēderu un pašapmierinātu kritiķi, kura kaislākā vēlēšanās ir iespiest sevi un
apkārtējos kādas noteiktas shēmas ietvaros. Ar šiem piemēriem ir parādīti divi robežpunkti,
starp kuriem atrodas vairums šī tipa pārstāvju.
Atbilstoši ekstravertās ievirzes būtībai šo personu rīcība un spriedumi ir jo labvēlīgāki
un konstruktīvāki, jo tālāk ārpus subjekta tie notiek. Šīs rīcības un spriedumu labākais
aspekts atrodas to darbības sfēras perifērijā. Jo dziļāk ieskatās šo spriedumu vai rīcības
iespaida varas sfērā, jo redzamākas kļūst to tirānijas nepatīkamās sekas. Perifērijā vēl pulsē
arī cita dzīve, kas sajūt formulas klātbūtni un patiesumu kā vērtīgu papildinājumu. Taču, jo
vairāk cilvēks pakļaujas šās formulas varai, jo vairāk tiek no nicināta jebkura dzīve, kas tai
neatbilst. Pa lielākajai, daļai ekstravertās formulas smagās sekas sāk sajust ekstravertā men -
tālā tipa tuvākie radinieki. Tomēr visbiežāk no šīs formulas cieš pats subjekts, un šeit mēs
nonākam pie šī tipa psiholoģijas otras
puses.
Tas, ka intelektuālā formula, t. i., formula, kas varētu uztvert un precīzi izteikt dzīves
pilnasinību un tās iespējas, nekad nav eksistējusi un arī nekad neeksistēs, — pretojas citu
svarīgu dzīves formu un norišu realizēšanai, respektīvi, pilnīgi izslēdz to pastāvēšanas
iespēju. Šā tipa cilvēkam vispirms jau ir apspiestas visas dzīves formas, kas atkarīgas no
emocijām, piemēram, estētiskie pārdzīvojumi, gaume, nosliece uz mākslu, draudzības
izkopšana. Dzīves iracionālās formas (reliģiskā pieredze, kaislības u. t. jpr.) bieži tiek
apspiestas līdz pilnīgai neapzinātībai. Šīs dažkārt ļoti svarīgās dzīves formas aizņem lielu
neapzinātās esamības daļu. Lai arī ir sastopami īpaši indivīdi, kas spējīgi upu rēt visu savu
dzīvi noteiktai formulai, vairums cilvēku visas sa vas dzīves laikā to nespēj. Agri vai vēlu
ārējo apstākļu vai iekšējās predisponētības dēļ netieši kļūst jūtams, ka intelektuālā nostādne
apspiež dzīves formas, jo tās traucē apzināto dzīvesveidu. Ja šis traucējums sasniedz samērā
augstu pakāpi, tad runā par neirozi. Vairumā gadījumu tas, protams, neaiziet tik tālu, jo in -
divīds instinktīvi atļauj sev dažus pašaizsargājošus formulas at vieglojumus, bez tam,
izmantojot ērto mentālo maskēšanos, šādā veidā tiek radīts drošības ventilis.
Daļēja vai pilnīga neapzinātā stāvokļa dēļ apziņas ievirzes izstumtās tendences un
funkcijas paliek relatīvi neattīstītas. Tās ir nepilnīgas salīdzinājumā ar apziņas funkcijām.
Ciktāl šīs funkcijas ir neapzinātas, tās saplūst ar bezapziņas pārējo saturu, un tā rezultātā
tām veidojas samērā dīvains raksturs. Ciktāl funkci jas ir apzinātas, tām ir mazsvarīga loma,
lai gan tās ir ļoti nozīmīgas vispārējā psiholoģiskajā ainā. Apziņas radītajai kavēša nai
vispirms tiek pakļautas emocijas, jo tās visasāk ir pretrunā ar sastingušo intelektuālo
formulu un tāpēc arī visintensīvāk tiek apspiestas. Nevienu no pamatfunkcijām nav
iespējams pilnīgi izslēgt; tās vienīgi var tikt ievērojami izkropļotas. Ciktāl emocijas brīvi
var veidoties un pakļauties, tām jāatbalsta apzi ņas intelektuālā ievirze un jāpiemērojas šīs
ievirzes plāniem. Tomēr tas iespējams tikai līdz zināmai robežai; daļa emociju tā arī paliek
«nepaklausīgas» un tāpēc jāapspiež. Ja apspiešanas pro cedūra ir noritējusi veiksmīgi,
emocijas aizslīd no apziņas un zem apziņas sliekšņa attīsta apzinātajiem nodomiem pretēju
darbību. Zināmos apstākļos tā sasniedz efektu, kura parādīšanās cēlonis paliek indivīdam
pilnīgs noslēpums. Tā, piemēram, apzināts, bieži vien pārspīlēts altruisms krustojas ar
slēptu, pašam indivīdam neizprotamu egoismu, kas uzliek pašlabuma zīmogu būtībā
nesavtīgai rīcībai. Tīri ētiski nodomi var novest indivīdu kritiskā stā voklī, kurā reizēm
20 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
nozīme ir nevis ētiskajiem, bet pavisam citiem motīviem. Brīvprātīgie glābēji vai tikumības
policisti negaidot paši ir glābjami vai tiek sakompromitēti. Viņu nodoms glābt ro sina viņus
izmantot tādus līdzekļus, ar kuriem iespējams izraisīt tieši to, kas nepavisam nav gribēts. Ir
sastopami ekstravertie ideālisti, kas tik spēcīgi tiecas īstenot savu cilvēku glābšanas ideālu,
ka paši neapstājas ne melu, ne citu netikumīgu līdzekļu priekšā. Zinātnē atrodami ļoti
daudzi skumji piemēri, kad nopelniem bagāti pētnieki, būdami dziļi pārliecināti par savas
formulas patiesumu un universālumu, ir falsificējuši pierādījumus sava ideāla labā. Tas
noticis pēc formulas: mērķis attaisno līdzekļus. Izcilus cilvēkus šādos maldu ceļos noved
vienīgi nepilnīgā emocionālā funkcija, kas viņus maldina neapzināti.
Emocionālo jūtu nepilnvērtība šim tipam izpaužas vēl arī ci tādā veidā. Apziņas ievirze,
kā tas atbilst iepriekš noteiktajai objektīvajai formulai, vairāk vai mazāk ir bezpersoniska,
bieži pat tādā mērā, ka personiskās intereses stipri cieš. Ja apziņas ievirzes ekstravertā
deformācija sasniedz galēju stāvokli, tad in dividuālās attiecības, arī tās, kas saistās ar pašu
personību, netiek vairs ņemtas vērā. Par veselību vairs netiek domāts, sociā lais stāvoklis
pazeminās, bieži cilvēks neievēro ģimenes sagla bāšanai svarīgas intereses, pat kaitē savai
veselībai, finansiālajam stāvoklim, morālei — un tas viss notiek idejas vārdā. Nav
pietiekamas personiskās sadarbības ar apkārtējiem, ja tikai viņi gadījumā nav šīs pašas
formulas vergi. Tāpēc nereti mēdz būt tā, ka vistuvākie ģimenes locekļi, piemēram, bērni,
šādu tēvu pazīst tikai kā drūmu tirānu, turpretim plašāka sabiedrība ar atzi nību izsakās par
šīs personas cilvēcību. Ne jau pretrunā ar aug sto apziņas ievirzes bezpersoniskuma pakāpi,
bet tieši pateicoties tai, emocijas visā tajā, kas attiecas uz personību, ir neapzināti ārkārtēji
jutīgas un mēdz būt par cēloni dažiem slēptiem aiz spriedumiem, proti, zināmai gatavībai,
piemēram, ieņemt objektīvu opozīciju pret formulu ar visu tās nelabvēlīgo nostādni pret
subjektu vai pastāvīgi meklēt negatīvās īpašības citā personā, lai ar to jau iepriekš atņemtu
tās argumentiem spēku un iespaidu, tādējādi aizsargājot paša jūtīgumu. Neapzinātā jūtīguma
dēļ, piemēram, ļoti bieži paaugstinās runas tonis, tas kļūst asāks, ag resīvāks. Nereti tas
izraisa insinuācijas 9 . Emocijām, kā tas atbilst nepilnīgai funkcijai, ir papildinājuma raksturs,
t. i., tās seko pēc notikumiem. No šejienes izriet krasi izteiktā nosliece uz nai dīgumu. Lai
cik lieliska arī būtu personiskā upurēšanās intelek tuāla mērķa labad, emocijās tomēr dominē
sīkumaina neuzticība, kaprīzes un konservatīvisms. Viss jaunais, kas vairs neiekļaujas
formulā, tiek skatīts caur neapzināta nicinājuma, naida priekš karu un atbilstoši tam arī
apspriests. Pagājušā gadsimta vidū ar savu humanitāti izslavēts ārsts draudēja padzīt
asistentu tikai par to, ka tas lietojis termometru, jo formulā ir noteikts, ka dru dzi
diagnosticē pēc pulsa. Līdzīgu faktu ir ļoti daudz. Jo stiprāk tiek apspiestas emocijas, jo
sliktāk un slēptāk tās ietekmē domāšanu, kas citādi var būt nevainojami organizēta.
Intelektuālais viedoklis, kas, iespējams, ar savu faktisko vērtību varētu gūt vis pārēju
atzinību, neapzinātā personiskā jūtīguma ietekmē zīmīgi mainās: tas kļūst dogmatiski
sastindzis. Personības pašapliecinā šanās tiek pārnesta uz to. Vairs netiek pieļauts patiesības
dabiskais izgaismošanās process. Identificējot patiesību ar subjektu, tā tiek traktēta kā
jūtīga lelle, kam ļauns kritiķis dara sāpes. Patiesība jānoved līdz tādam stāvoklim, kamēr
publikai kļūst skaidrs, ka runa vairs nav tik daudz par patiesību, cik par tās radītāja
personību.
Reizēm intelektuālā viedokļa dogmatisms, neapzinātajām per soniskajām emocijām
iejaucoties, pārdzīvo vēl. dziļākas savdabī gas metamorfozes, kuras balstās ne tik daudz uz
emocijām vārda tiešajā nozīmē kā uz tādu bezapziņas faktoru iejaukšanos, kas bezapziņā ir
saliedēti ar apspiestajām emocijām. Lai gan pats saprāts pierāda, ka jebkura intelektuālā
formula ir uzskatāma par patiesu realitāti tikai ar zināmiem ierobežojumiem un tāpēc nekad
nevar izvirzīt pretenzijas uz vienvaldību, tomēr praktiski formula dominē tiktāl, ka līdzās
tai jebkuri citi viedokļi un iespējas atkāpjas otrajā plānā. Šī formula aizstāj jebkuru
vispārīgāku, mazāk noteiktu un tāpēc vienkāršāku un patiesāku pasaules uz skatu. Tieši
tāpēc formula arī izvirzās tā vispārīgā uzskata vietā, kuru sauc par reliģiju. Turklāt formula
kļūst par reliģiju, pat ja savā būtībā tai nav nekā kopīga ar kaut ko reliģisku. Līdz ar to
formulai tiek piešķirts arī reliģijai raksturīgais absolūtisms. Tā kļūst, tā sakot, par
intelektuālu māņticību. Taču visas psiholo ģiskās tendences, kuras šī formula apspiež,
uzkrājas bezapziņā kā pretdarbība un izraisa šaubu uzplūdus. Lai aizsargātos no šaubām,
apziņas nostādne kļūst fanātiska, jo fanātisms nav ne kas cits kā pārāk kompensētas šaubas.
Šī attīstība galu galā noved pie apziņas pozīcijas aizsardzības pārspīlējuma un, izejot no tā,
pie absolūti pretējas bezapziņas pozīcijas rašanās. Šī po zīcija, piemēram, pretstatā
apzinātajam racionālismam ir ārkār tīgi iracionāla, pretstatā mūsdienu apzinātā viedokļa
zinātniskumam — pilnīgi arhaiska un māņticīga. Tādējādi ir radušies tie zinātnes vēsturē
sastopamie aprobežotie un smieklīgie uzskati, kuri galarezultātā bijuši klupšanas akmeņi
9
Insinuācija (lat. val. insinuatio — pieglaimošanās) — melīgs izdomājums, lai kādu nomelnotu, kādam celtu neslavu.
21 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
daudziem ievērojamiem zinātniekiem. Šādi orientētam cilvēkam neapzinātā puse iemiesojas
sievietē.
Šis droši vien lasītājam labi pazīstamais tips ir sastopams, pēc manas pieredzes,
galvenokārt starp vīriešiem, jo vispār do māšana ir funkcija, kas dominē tieši vīriešiem un
daudz vairāk raksturīga viņiem, nevis sievietēm. Kad domāšana kļūst dominē joša sievietei,
tad jārunā, cik es par to varu spriest, drīzāk par domāšanu, kas ir intensīvas intuitīvi garīgas
darbības sekas.
No vienas puses, ekstravertā mentālā tipa domāšana ir po zitīva. Tas nozīmē, ka tā rada.
Tā ved vai nu pie jauniem faktiem, vai arī pie disparata 10 pieredzes materiāla vispārīgas
izpratnes. Šā tipa spriedumi visā visumā ir sintētiski. Pat tādā gadījumā, ja viņa
domāšana veic analīzi, t. i., dalīšanu, — tā konstruē, jo analizējot vienmēr tiecas meklēt
jaunas saites, ar kurām sadalītais atkal tiek savienots citā veidā, vai tādējādi attiecīgajam
priekšmetam pievienojas kaut kas jauns. Tāpēc vis pārinot šo spriešanas veidu var nosaukt
par predikatīvu 11 . Jebkurā gadījumā raksturīgi ir tas, ka šī domāšana nekad nav pilnīgi
postoša un neatņem vērtību, bet pastāvīgi nomaina vienu «novecojušos» vērtību ar citu. Šo
īpašību nosaka tas, ka mentālā tipa domāšana ir, tā sakot, kanāls, pa kuru galvenokārt plūst
viņa dzīves enerģija. Šā tipa domāšanā izpaužas vienmēr uz priekšu traucošā dzīve, un līdz
ar to viņa domas kļūst argumentētas un progresīvas. Domāšana neiestrēgst un neregresē.
Tādas ir šās domāšanas īpatnības tad, kad šim tipam domāšana ne ieņem galveno vietu
apziņā. No otras puses, ja domāšana zināmā mērā ir zaudējusi savu nozīmību, tad tai
nepiemīt arī pozitīvs, vitāls raksturs. Domāšana šādā situācijā ir pakļauta citām fun kcijām;
tā kļūst epimētiska 12 , jo paliek it kā par «aizmugurējo prātu», kas vienmēr apmierinās ar to,
ka cilvēks pārdzīvo, pārdomā pagātni un jau notikušo, to sadalot un analizējot. Tā kā šajā
gadījumā radošais spēks un potenciāls pieder citai funkci jai, domāšana vairs neprogresē, bet
stāv uz vietas. Tās spriedumi gūst krasu i n h e r e n t u 13 iedabu (Inhāranzcharakter), t. i., tā
pilnīgi ierobežo sevi ar sava priekšmeta apjomu, nekur neizejot ārpus tā robežām.
Domāšana ierobežojas ar vairāk vai mazāk abstraktu konstatāciju, nepapildinot pieredzes
priekšmetu ar kādu vērtību, kas jau agrāk nebūtu tajā eksistējusi. Ekstravertās do māšanas
inherentie spriedumi ir orientēti uz objektu, t. i,, tāskonstatējumi vienmēr rodas,
pamatojoties uz objektīvo pieredzi. Tāpēc tā paliek ne tikai objektīvās realitātes orientējošā
ietekmē,» bet arī atsevišķas pieredzes varā un pauž par šo pieredzi tikai to, kas jau dots,
pateicoties šai pieredzei. Šo domāšanas tipu nav grūti novērot tiem cilvēkiem, kuri, iespaida
vai pieredzes ietekmēti, nekavējas izdarīt saprātīgu un neapšaubāmi ļoti pareizu iebildumu,
kas tomēr nekādā veidā neatrodas ārpus pieredzes jau iepriekš dotā apjoma. Šāds iebildums
savā būtībā tikai paziņo: «Es to esmu sapratis, es par to varu padomāt.» Taču ar to šī
iebilduma jēga ir izsmelta. Šāds spriedums labākajā gadījumā nozīmē konkrētās pieredzes
iekļaušanu kādā objektīvā sakarībā, turklāt pieredze acīmredzot jau ietilpst šajās robežās.
Tomēr, ja apziņā nedaudz vairāk dominē cita funkcija nevis domāšana, tad domāšanas
raksturs, ciktāl tā vispār tad ir apzināta un ciktāl tā neatrodas dominējošās funkcijas tiešā
atkarībā, kļūst n e g a t ī v s . Tā kā domāšana tomēr ir pakļauta dominē jošai funkcijai, tā,
protams, var likties pozitīva, taču, tuvāk izpē tot, var pamanīt, ka tā vienkārši dublē
dominējošo funkciju, pastiprina to ar argumentiem, kas bieži ir pilnīgā pretrunā ar do -
māšanai raksturīgiem loģikas likumiem. Šī domāšana tādējādi šobrīd nav mūsu apskates
objekts. Mēs apskatām drīzāk tās do māšanas īpatnības, kas nevar pakļauties citai funkcijai,
bet paliek uzticīga pati savam principam. Ir grūti novērot un pētīt šādu domāšanu, jo
konkrētā gadījumā tā nokļūst vairāk vai mazāk ap spiestā stāvoklī, ko rada apziņas ievirze.
Tāpēc visbiežāk nepieciešams šo domāšanu «izvilināt» no apziņas dzīlēm, ja tikai tā nejauši
aizmāršības, izklaidības brīdī neuzpeld apziņas virspusē. Pa lielākajai daļai to var panākt ar
šādu jautājumu: «Bet ko jūs pats savā visdziļākajā būtībā domājat par šo priekšmetu?» Var
arī lietot viltību un jautājumu formulēt tā: «Kā jūs domā jat, ko es domāju par šo
priekšmetu?» Šo pēdējo jautājuma formu var izvēlēties tieši tad, ja īstā domāšana ir
neapzināta un tāpēc to nepieciešams projicēt. Tādā veidā apziņas virspusē izvilināta jai
domāšanai ir raksturīgas īpašības, kuru dēļ es esmu to no saucis par n e g a t ī v u . Tās
habitus 14 vislabāk raksturo vārdi «nekas cits kā». Gēte iemieso šo domāšanu Mefistofeļa
tēlā. Vispirms šai domāšanai piemīt tendence reducēt sprieduma priekš metu līdz kādai
10
Disparāts — šķirts, nesavienojams, nesalīdzināms. Disparāti jēdzieni, piemēram, patiesība un četrstūris, pēc sava satura un
nozīmes nav salīdzi nāmi. Disparātos spriedumos subjekti ir disparāti jēdzieni, piemēram, suns ir uzticīgs, sieviete — viltīga.
11
Predikāts loģikā — tas, kas spriedumā teikts par sprieduma priekš metu
12
Epimētiskā domāšana (sk.iepriekš)
13
Inherence – kādas realitātes ietveršana citā
14
Habituss (lat. vai. habitus) -— izskats, āriene.
22 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
banalitātei un atņemt tā patstāvīgo nozīmi. Tas notiek, iztēlojoties šo priekšmetu, it kā tas
būtu atkarīgs no citas banalitātes. Ja starp diviem vīriešiem notiek acīmredzot objektī vas
dabas konflikts, tad negatīvā domāšana saka: «Cherchezla femme!» («Meklējiet sievieti!»)
Ja kāds aizstāv vai popularizē kādu faktu, tad negatīvā domāšana taujā nevis pēc fakta
jēgas, bet «cik viņam par to maksā?». Holandiešu fiziologam Jakobam Molešotam (1822—
1893) piedēvētie vārdi «cilvēks ir tas, ko viņš ēd» pieder pie tās domu graudu un izteikumu
kategorijas, pēc kuru burtiskas uztveršanas nav nekādas nepieciešamības. Šīs do māšanas
destruktivitāte, kā arī ierobežotais labums katrā kon krētajā gadījumā ir redzami tik skaidri,
ka nav nepieciešamības pēc turpmākiem paskaidrojumiem. Eksistē arī vēl cita negatīvās
domāšanas forma, kuru pirmajā acu uzmetienā diezin vai par tādu varētu atzīt — tā ir
t e o z o f i s k ā 1 5 domāšana, kas mūsdienās ātri izplatās visās pasaules malās, iespējams, kā
tieša reakcija uz iepriekšējā laikmeta materiālismu. Šķiet, ka teozo fiskā domāšana
nepavisam nereducē, bet paceļ visu līdz transcen dentālām un pasaulizzinošām idejām.
Sapnis, piemēram, jau vairs nav tikai parasts sapnis, bet ir pārdzīvojums kādā citā
dimensijā. Pagaidām vēl neizskaidrojamos telepātijas faktus vien kārši pamato ar
«vibrācijām», kas pārvietojas no viena subjekta uz otru. Parasta nervu lēkme parasti tiek
izskaidrota ar to, ka kaut kas noticis ar astrālo ķermeni. Visiem zināmās Atlantijas
piekrastes iedzīvotāju antropoloģiskās īpatnības mēģina pamatot ar Atlantīdas nogrimšanu
okeānā utt. Pietiek atvērt teozofiskā satura grāmatu, lai apziņa tiktu nomākta ar to, ka viss
jau ir izskaidrots un ka «zinātnē par garu» vairs nav nekādu mīklu. Ja sapņa cēloni reducē
līdz pārpildītam kuņģim, tad ar to vēl nav izskaidrots pats sapnis, un, kad telepātiju
izskaidro ar «vibrāciju», tad ar to tikpat maz tiek izskaidrota procesa būtība. Pa tiesi, kas tad
īsti ir «vibrācija»? Abi izskaidrojumi ir ne tikai bezspēcīgi kaut ko atklāt, tie vēl ir arī
destruktīvi, jo tie traucē nopietni izpētīt problēmas, ar melīgu izskaidrojumu palīdzību
atņemot jebkuru tālāku interesi par izpētes priekšmetu un atsauk damies pirmajā gadījumā uz
kuņģi, otrajā — uz iedomātām vibrācijām. Abi veidi ir neauglīgi. Negatīvā domāšanas
būtība sakņojas šīs domāšanas vājajā spējā kaut ko pierādīt un vājajā ra došajā enerģijā; šī
domāšana velkas nopakaļus citām funkcijām.
2.3.3. Emocijas
Emocijas ekstravertā ievirzē orientējas uz objektīvo realitāti, t. i., objekts kļūst par jūtu
nepieciešamu nosacījumu. Tās pilnīgi atbilst objektīvajām vērtībām. Tam, kas emocijas
pazīst tikai kā subjektīvu stāvokli, nav lemts tieši saprast ekstravertās emocio nalitātes
būtību, jo ekstravertā emocionalitāte pēc iespējas ir at brīvojusies no subjektīvā faktora un
ar to pilnīgi pakļāvušies objekta ietekmei. Pat tur, kur šī emocionalitāte šķiet neatkarīga no
konkrēta objekta īpašībām, tā tomēr atrodas tradicionāla vai kāda cita vispāratzīta vērtējuma
varā. Es varu izjust, ka mani pievelk īpašības «skaists» vai «labs» ne jau tāpēc, ka, pamato -
joties uz subjektīvo emocionālo pārdzīvojumu, es esmu pārlieci nāts par šīm objekta
īpašībām, bet gan tāpēc, ka to ir v a j a d z ī g s saukt par «skaistu» vai «labu», proti, ir
vajadzīgs tiktāl, cik tajā pretējs spriedums kaut kādā mērā neizjauc vispārīgo emo cionālo
stāvokli. Ja emocionālie spriedumi šādā veidā tiek pielā goti, runa principa ir nevis par
simulāciju vai meliem, bet gan P a r . adaptācijas aktu. Tā, piemēram, gleznu var nosaukt par
skaistu jau tāpēc vien, ka tā atrodas ievērojamā galerijā un uz tās ir slavena gleznotāja
paraksts, vai tāpēc, ka predikāts «nejēdzīga» ,var apbēdināt laimīgā autora ģimeni, vai arī
tāpēc, ka apmeklētāji vēlas radīt patīkamu emocionālo atmosfēru un līdz ar to nepieciešams,
lai viss šķistu patīkams. Šādas emocijas ro das saskaņa ar objektīvajam determinantēm. Tās
ir patiesas, un. to darbībā pilnvērtīgi izpaužas emocionālā funkcija. Tieši tāpat kā
ekstraverta domāšana, cik iespējams, atbrīvojas no subjektī vās ietekmes, ekstravertajai
emocionalitātei jāiziet zināms diferenciācijas process, līdz tā atbrīvojas no jebkuriem
subjektīvajiem piejaukumiem. Ar emocionāla akta palīdzību iegūtais vērtē jums
atbilst vai nu tieši objektīvajai vērtībai, vai arī vismaz dažiem tradicionāliem un visur
izplatītiem vērtību standartiem. Tieši šis emocionalitātes veids ir pamats tam, ka vairums
cilvēku apmeklē teātrus, koncertus vai baznīcu, izjūtot vispārpieņemtas, atbilstošas un
pozitīvas standartemocijas. Tam parādā ir arī mode un — kas ir daudz vērtīgāk — pozitīvā
un plaši izplatītā palīdzība sociālajam, filantropiskajam un kultūras iestādēm. Šajās sfēras
izpaužas ekstravertās emocionalitātes radošais faktors. Bez šīm emocijām nav iedomājama,
piemēram, harmoniska sabiedrība. No šī viedokļa raugoties, ekstraverta emocionalitāte ir
tikpat labdabīgs spēks, kas darbojas saprātīgā virzienā, kā eks traverta domāšana. Šis
15
Teozofija (gr. vai. theos — dievs, sophia — gudrība) — reliģiski filozofiska mācība par iespēju intuīcijas un atklāsmes ceļā nonākt kontaktā
ar Dievu.
23 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
labdabīgais iespaids tomēr zūd ikreiz, kad objekta ietekme kļūst pārmērīga. Tādā gadījumā
pārāk stipri ekstraverta emocionalitāte ievilina personību objekta dzīlēs, t. i., objekts
asimilē personību un tāpēc zūd emociju personīgā iedaba, kas arī ir to pati pievilcīgākā
iezīme. Tieši šīs asimilācijas dēļ jūtas kļūst aukstas, objektīvas u n vairs neizraisa uzticību.
Tajās izpaužas slēptie nodomi, un jebkurā gadījumā tās vismaz izraisa šādas aizdomas
neitrāla novērotājā. Šīs jūtas vairs nerada patī kamu un veldzējošu iespaidu, kas vienmēr
raksturīgs patiesām emocijām, toties ir jūtama poza vai izlikšanās jau tad, kad egocentriskie
nodomi, iespējams, vēl ir pilnīgi neapzināti. Lai arī šādā ekstravertās emocionalitātes
pārspīlējumā estētiskajam pārdzīvojumam ir zināma jēga, tomēr tā pārstāj runāt u z sirdi u n
attiecas tikai uz sajūtām vai, vēl sliktāk, tikai uz prātu. Šāda ekstraverta emocionalitāte gan
var estētiski attaisnot radušos stāvokli, bet ar to arī aprobežojas. Tā ir kļuvusi neauglīga. Ja
šis process turpinās, attīstās ievērojami pretrunīga emocionalitātes disociācija 16 : tā pakļauj
sev ikvienu objektu, emocionāli to novēr tējot un tādējādi radot daudzveidīgu attiecību
aizmetņus, kas iekšēji ir pretrunā cits ar citu. Tā kā, pastāvot kaut cik izteiktam subjektam,
tas nebūtu iespējams, patiesi personiska viedokļa pē dējās paliekas acīmredzami tiek
apspiestas. Subjektu tiktai asimilē atsevišķi emocionālie procesi, ka novērotajam rodas
iespaids, it kā pastāvētu tikai pats emocionalitātes process, bet emociona litātes subjekta
vispār nav. Emocionalitāte šajā stāvoklī absolūti zaudē savu sākotnējo cilvēcisko siltumu, tā
rada pozas, vieglprātības, nedrošības, neuzticības un pat histērijas iespaidu.
2.3.4. Ekstravertais emocionālais tips
Tā kā emocionālie pārdzīvojumi salīdzinājumā ar domāšanu neapšaubāmi ir vairāk

raksturīgi sievietes psiholoģijai, tad paši izteiktākie emocionālie tipi ir atrodami starp
sievietēm. Kad ekstraverta emocionalitāte dominē, tad mēs runājam par ekstraverto
emocionālo tipu. Piemēri, kas, pieminot šo tipu, nostājas manā acu priekšā, ir saistīti
gandrīz vienīgi ar sievietēm. Šā tipa sievietes dzīvi nosaka viņas emocijas. Tas izglītības un
audzināšanas gaitā ir attīstījušās pielāgotas un apziņas kon trolei pakļautas funkcijas
ietvaros. Gadījumos, kas nav galēji, emocijām vēl piemīt personisks raksturs, lai gan
subjektīvais lielā mērā jau ir apspiests. Šķiet, ka personība ir pielāgojusies objektīvajām
attiecībām. Emocijas atbilst objektīvajiem stāvokļiem un vispārpieņemtam vērtībām īpaši
skaidri tas izpaužas tā saucamajā mīlestības objekta izvēlē: tiek mīlēts piemērots cilvēks un
nevis kāds cits. Šis cilvēks ir piemērots ne jau tāpēc, ka pil nīgi atbilst subjektīvajai,
slēptajai sievietes būtībai — par to viņa lielākoties vispār neko nezina —, bet tāpēc, ka viņš
pēc savam zināšanām, vecuma, stāvokļa, auguma un izcelsmes atbilst visām saprātīgajām
prasībām. Šādu formulējumu kā ironisku un pazemojošu, protams, varētu atmest, ja vien es
nebūtu absolūti pārliecināts par to, ka mīlestības jūtas šādai sievietei pilnīgi at bilst viņas
izvēlei. Tas nav sadomāts prātojums, tā ir realitāte. Saprātīgi noslēgto laulību ir bezgala
daudz, un tās nepavisam nav sliktākās. Tādas sievas ir labas draudzenes saviem vīriem u n
labas mātes, ciktāl viņu vīri vai bērni ir apguvuši konkrētajā valstī pieņemto psihisko
konstitūciju. «Pareizi» just var tikai tad, ja nekas cits netraucē emocijām. Tomēr nekas cits
tā nespēj traucēt emocijām ka domāšana. Tādējādi kļūst pilnīgi skaidrs, ka domāšana šim
tipam tiek apspiesta, cik vien tas iespējams. Tas, protams, nenozīmē, ka šāda sieviete vispār
nedomā, gluži otrādi, viņa doma varbūt pat ļoti daudz un ļoti gudri, taču viņas domā šana
nekad nav sui generis 17 , tā vienmēr ir tikai epimētiska piedeva viņas emocijām. To, ko
sieviete nevar pārdzīvot emocionājā līmenī, viņa nespēj arī apzināti apjaust. «Es taču
nevaru domāt par to, ko es nejūtu» aizvainotā tonī man kādreiz ir teikts līdzīgā situācija.
Ciktāl atļauj emocijas, sieviete var domāt ļoti sakarīgi, bet katrs kaut visloģiskākais
secinājums, kas varētu traucēt jutām, a limine 18 tiek noraidīts. Par to viņa vienkārši nedomā.
Tādējādi tiek cienīts un mīlēts viss, kas tiek uzskatīts par labu saskaņa ar objektīvo
vērtējumu; viss pārējais, kā šķiet, vienkārši pastāv pats par sevi. Taču šī aina mainās, līdzko
objekta nozīme kļūst vel lielāka. Kā jau iepriekš paskaidroju, šajā mirklī notiek subjekta
tāda asimilācija objektā, ka emociju subjekts vairāk vai mazāk vispār izzūd. Emocijas zaudē
personisku raksturu, tas kļūst par emocijām sevī, un rodas iespaids, it kā personība pilnīgi
«izšķīst» jebkurā emocijā. Taču dzīvē situāci jas pastāvīgi mainās; tās rada dažādas vai
savstarpēji pretrunīgas emocionālas nianses, un personība «izšķīst» tikpat daudzās dažādas
emocijas. Dažreiz šī personība atkarībā no situācijas kļūst par kaut ko vienu, dažreiz — par
16
Disociācija (lat. val. dissociaiio —- atvienošana, atšķiršana, atdalīšana) — psihisko procesu savstarpējo sakaru traucējumi.
17
17 Sui generis (lat. val.) — sava veida, savdabīgs. Šeit — tāda domāšana, kas nerodas pati par sevi.
18
A limine (lat.) — «uzreiz.
24 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
pavisam kaut ko citu. Reāli šāda personības daudzveidība nav iespējama. Personības
fundaments tomēr paliek identisks pats sev un nostājas pilnīgā opozīcija pret mainīgajiem
emocionālajiem stāvokļiem. Līdz ar to novērotājs vairs neuztver demonstrēto emociju kā
subjekta personības izpausmi, bet drīzāk kā viņa personības izmaiņu, t. i., kaprīzi. Atkarība
no disociācijas intensitātes pakāpes starp per sonību un īslaicīgo emocionālo stāvokli vairāk
vai mazāk parādās arī nesavienojamība ar sevi pašu, t. i., sākotnēji kompensatoriskā
bezapziņas ievirze kļūst par klaju opozīciju apziņā val došajam emociju kaleidoskopam. Tas
vispirms parādās emociju pārspīlēta izpausmē, piemēram, skaļos un uzmācīgos emocionā -
lajos predikātos, kuri tomēr nepelna uzticību. Tie skan tukši, ne pārliecinoši un uzvedina pat
uz domām, ka ar to palīdzību pārspīlēti tiek" kompensēta kāda pretdarbība un ka tāpēc tāds
emocionālais spriedums būtu jāuzskata par neviennozīmīgu, nedaudz vēlāk šīs aizdomas arī
apstiprinās. Situācijai tikai nedaudz jāmainās, un tūlīt rodas tā paša objekta pretējs
vērtējums. Tāpēc, ievērojot pieredzi, novērotājs vairs nevar uzņemt nopietni ne vienu, ne
otru spriedumu. Viņš sāk sargāt pats savu personisko viedokli. Taču, tā kā ekstravertajam
emocionālajam tipam īpaši svarīgi ir nodibināt intensīvu emocionālo saskarsmi ar
apkārtējiem, ir nepieciešamas divkāršas pūles, lai pārvarētu apkārtējo atturīgumu. Šāda
nepieciešamība pēc intensīvas emocionālas sa skarsmes veicina situācijas virzību uz circulus
vitiosus 19 līdzīgu stāvokli. Jo stiprāk tiek likts uzsvars uz emocionālajam attiecī bām ar
objektu, jo stiprāk jūtama bezapziņas opozīcija.
Mēs jau redzējām, ka ekstravertais emocionālais tips vairumā gadījumu apspiež savu
domāšanu, jo domāšana ir visraksturīgā kais traucēklis emocijām. Tāpat arī domāšana tad,
kad tā tiecas iegūt kaut nedaudz skaidrākus rezultātus, gandrīz vienmēr iz slēdz emociju
klātbūtni, tāpēc ka nekas cits tā nespēj traucēt do māšanu un izkropļot to kā emocionālais
vērtējums. Tāpēc domāšana ekstravertajam emocionālajam tipam, ciktāl tā izpaužas ka
patstāvīga funkcija, atrodas apspiesta stāvokli. Kā jau minēju, tā ir apspiesta nevis pilnīgi,
bet tikai tāda mērā, kāda tās neno gurdināmā loģika spiež izdarīt slēdzienus, kas nav
pieņemami emocijām. Taču vienlaikus domāšanai ir atļauts spēlēt emociju kalpa, pareizāk
sakot, verga lomu. Tās mugurkauls ir pārlauzts, tā nevar vairs eksistēt patstāvīgi, atbilstoši
saviem likumiem. Tā kā joprojām eksistē loģika ar tās nepielūdzami nemaldīgajiem
slēdzieniem, tad tie kaut kur arī rodas, taču nevis apziņā, bet bezapziņā. Tāpēc šī tipa
bezapziņas saturs, pirmām kārtām, izraisa savdabīgu domāšanu. Šī domāšana ir infantila,
arhaiska un negatīva. Kamēr apzinātā emocionalitāte ir subjektīva jeb, citiem vārdiem,
kamēr personību nav asimilējuši atsevišķi emo cionālie stāvokļi, bezapziņas domāšana
darbojas kompensatoriski. Līdzko personība disociējas un «izšķīst» atsevišķos, pretru nīgos
emocionālos stāvokļos, personības identitāte zūd un subjekts kļūst neapzināts. Tā kā
subjekts_ šajā gadījumā arī ir daļēji neapzināts, tas asociējas ar neapzināto domāšanu un
dažkārt neapzinātā domāšana kļūst apzināta. Jo stiprāka ir apzinātā emo cionālā attieksme un
tātad jo vairāk tā jūtas padara bezperso niskas, jo stiprāka ir bezapziņas opozīcija. Tas
izpaužas tā, ka tieši a p visvērtīgāko objektu koncentrējas neapzinātās domas un ar
nesaudzīgu kritiku norauj šim objektam emocionalitātes ra dīto auru. Domāšana «tas nav
nekas cits kā» šeit ir īsti vieta, tāpēc ka tā sagrauj objektam piesaistīto emociju pārsvaru.
Neapzinātā domāšana parādās apziņā destruktīvu dīvainību forma, bieži a r uzbāzīgu
nokrāsu. Visu šo dīvainību raksturs vienmēr ir negatīvs. Tāpēc ekstravertā emocionālā tipa
sievietēm mēdz būt brīži, kad sliktākās domas tiek vērstas tieši uz to objektu, kuru jūtas
vērtē visaugstāk. Negatīvā domāšana izmanto visdažādā kos infantilos aizspriedumus vai
salīdzinājumus, kas ir spējīgi likt šaubīties par emocionālo vērtējumu un piesaista visus
primitīvos instinktus, lai spētu izskaidrot emocijas ar «tas nav ne kas cits kā». Šeit arī varētu
piebilst, ka tādā pašā veidā tiek pie saistīta arī kolektīvā bezapziņa, to sākotnējo ainu
kopums, kuru pārstrāde rada iespēju atjaunot nostādni uz cita pamata.
Šī tipa galvenā neirozes forma ir histērija ar tai raksturīga neapzināto infantili seksuālo
priekšstatu pasauli.
2.3.5. Raci on āl o ti pu vi sp ārī gs ap sk ats

Es nosaucu abus iepriekš aprakstītos tipus par racionāliem jeb saprātīgiem tāpēc, ka
tiem ir raksturīgs saprātīgas sprieša nas funkcijas pārsvars. Abu tipu kopīga pazīme ir tā, ka
to dzīve lielā "mērā ir pakļauta saprātīgiem spriedumiem. Mums, protams, jāņem vērā, vai
mēs to sakām no indivīda subjektīvās psiholo ģijas viedokļa vai arī no tāda novērotāja
viedokļa, kas uztver un tiesā no ārpuses. Šis novērotājs viegli varētu nonākt pie pretēja
19
19 Circulus vitiosus (lat, vai.) -— apburts loks; tādas tezcs izvirzīšana par pierādījumu, kura pati jāpierāda; bezizejas stāvoklis.
25 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
sprieduma, proti, tad, kad viņš intuitīvi izprot notiekošo un lemj par to. Šī tipa dzīve
kopumā gandrīz nekad nav atkarīga tikai no saprātīgiem spriedumiem; tā vienmēr gandrīz
tādā pašā mērā ir atkarīga arī no neapzinātās nespējas spriest saprātīgi. To, kurš tikai novēro
notiekošo, nerūpējoties par indivīda apziņas iekšējo struktūru, visbiežāk var samulsināt
indivīda dažu neapzināto spriedumu gadījuma raksturs un nesaprātīgums pat -vairāk nekā
viņa apzināto nodomu un motīvu atbilstība saprātīgam pamato jumam. Savu spriedumu es
pamatoju ar to, ka indivīds apzināto psiholoģiju jūt kā savu psiholoģiju. Taču es piekrītu
tam, ka tādu psiholoģiju iespējams saprast un izklāstīt tieši otrādi. Tāpat es esmu
pārliecināts, ka es gadījumā, ja man būtu cita indivi duālā psiholoģija, pamatojoties uz
neapzināto, kļūdainā veidā aprakstītu racionālos tipus kā iracionālus. Tas ievērojami
apgrūtina izklāstu, sarežģījot psiholoģisko faktu skaidrību, kā arī ne ierobežoti palielinot
pārpratumu iespējamību. Strīdi, kas rodas šo pārpratumu dēļ, parasti ir bezcerīgi, jo tiek
runāts, nerēķinoties citam ar citu. Šī pieredze ir kalpojusi man par vēl vienu iemeslu
pamatot savu izklāstu uz subjektīvi apzināto indivīda psiholoģiju, jo tādējādi tiek panākts
vismaz zināms, noteikts objektīvs pamatojums, kas pilnīgi izzūd, ja psiholoģiskās likumsa -
karības grib balstīt uz zemapziņu. Šai gadījumā tieši subjekts vairs nevarētu ņemt dalību
apspriešanā, jo tas zinātu daudz vai rāk par visu pārējo nekā par savu zemapziņu. Līdz ar to
spriedums par situāciju būtu pilnīgi nodots novērotāja rokās — tas ir drošs garants, ka viņš
balstīsies uz savu personisko individuāl psiholoģiju un mēģinās uzspiest to novērojamam
indivīdam. Tas notiek, manuprāt, kā Z. Freida, tā arī A. Ādlera psiholoģijā. Indi vīds ar to
pašu pilnīgi tiek pakļauts spriedumu izsakošā novē rotāja objektivitātei. Taču tas nevar
notikt, ja par pamatu tiek ņemta novērojamā indivīda apzinātā psiholoģija. Šai gadījumā
tieši novērojamais indivīds ir kompetents, jo tikai viņam ir zi nāmi paša personiskie
apzinātie motīvi.
Abu šo tipu spēja spriest un apzināti virzīt savu dzīvi nozīmē to, ka viņi spēj apzināti
izslēgt nejaušo un saprātam neatbilstošo. Saprātīgs spriedums šo tipu psiholoģijā ir spēks,
kas reālās īstenības nesakārtotību vai nejaušību cenšas iekļaut noteiktā formā. Tādējādi, no
vienas puses, starp dažādām dzīves iespē jām tiek veikta zināma izlase, jo apzināti tiek
pieļauts tikai tas, kas ir saskaņā ar saprātu, bet, no otras puses, būtiski samazi nās to
psihisko funkciju patstāvība un ietekme, kuras kalpo no tiekošā uztverei. Sajūtu un intuīcijas
ierobežošana, protams, nav absolūta. Šīs funkcijas pastāv tāpat kā visas citas, tikai to pro -
dukti tiek pakļauti saprātīgā sprieduma izvēlei. Ne jau sajūtas absolūtais spēks, piemēram,
ir izšķirošais rīcības motivācijā, bet gan pats spriedums. Tādējādi uztveres funkcijām
zināmā mērā» ir tāds pats liktenis kā emocijām pirmā tipa gadījumā un kā do māšanai — otrā
tipa gadījumā. Tās ir relatīvi apspiestas un tā pēc atrodas mazāk diferencētā stāvoklī. Līdz ar
to abu aplūkoto tipu bezapziņai tiek piešķirta savdabīga nokrāsa: tas, ko šie cil vēki dara
apzināti un ar nodomu, atbilst saprātam (viņu saprā tam!), bet tas, kas ar viņiem notiek,
atbilst, no vienas puses, infantili primitīvo sajūtu būtībai un, no otras puses, tieši tādai pa šai
intuīcijai. To, kas jāsaprot ar šiem jēdzieniem, esmu centies izklāstīt nākamajās nodaļās.
Katrā ziņā tas, kas notiek ar šiem tipiem, ir iracionāls (protams, no viņu viedokļa). Tā kā ir
ļoti daudz cilvēku, kas vairāk dzīvo ar to, kas ar viņiem notiek, nekā ar to, ko viņi dara,
balstoties uz saprātīgiem nodomiem, tad viegli var gadīties, ka cilvēks, kas pieder pie viena
no abiem iepriekš iztirzātajiem tipiem, pēc rūpīgas analīzes tiek uzskatīts par iracionālu.
Jāatzīst, ka pat samērā bieži cilvēka bezapziņa rada daudz spēcīgāku iespaidu nekā viņa
apziņa un viņa rīcība bieži ir daudz nozīmīgāka nekā viņa saprātīgie motivējumi.
Abu tipu saprātīgums ir objektīvi orientēts un atkarīgs no ob jektīvās realitātes. Tas
atbilst vispārpieņemtajam priekšstatam par saprātīgo. Subjektīvi šiem tipiem saprātīgs šķiet
tikai tas, kas vispār par tādu tiek uzskatīts. Taču arī saprā.ts lielā mērā ir individuāls un
subjektīvs. Šai gadījumā individuālais un subjektīvais ir apspiesti, un, proti, jo lielāka ir
objekta nozīme, jo apspiestība ir pilnīgāka. Subjektam un subjektīvajam saprātam vienmēr
draud apspiešana, un, kad tā tiešām ir notikusi, tad gan subjekts, gan subjektīvais saprāts
nokļūst bezapziņas varā.
Neapzinātajam šai gadījuma piemīt virsai nepatīkamas īpatnības. Par šo tipu domāšanu
mēs jau runājām. Tai pievienojas vēl ari primitīvas sajutās, kas izpaužas sajūtu
uzmācīgumā, piemēram, nenormālas, uzmācīgas tieksmes pēc baudas, kā arī primitīvā
intuīcija, kas klust par īstu lāstu gan pašam subjektam, gan apkārtējiem. Veidojas
priekšstats, ka_ viss ir vai būs slikts, grūts, pretīgs, nepatīkams, nejēdzīgs, turklāt runa
lielākoties ir par puspatiesībām, kuras vairāk nekā jebkas cits spēj radīt visnepatīka mākos
pārpratumus. Ir skaidrs, ka bezapziņas satura spēcīgā, pretrunīga ietekme un apziņas ievirze
izraisa arī saprāta apzināto noteikumu biežus pārkāpumus, kas izpaužas paradoksālajā šo
notikumu sasaiste ar nejaušībām. Šīs nejaušības vai nu sajū tas intensitātes dēļ, ko tās
izraisa, vai arī to neapzinātās nozīmes rezultātā iegūst piespiedu rakstura ietekmi uz apziņas
ievirzi.
26 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
2.3.6. Sajūtas
Ekstravertajā ievirzē sajūtas nosaka galvenokārt objekts. Tā ka sajūtas tiek uztvertas ar

maņu orgāniem, tās, dabiski, ir atka rīgas no objekta. Taču tieši tikpat dabiski tās ir
atkarīgas no subjekta, jo eksistē arī subjektīvās sajūtas, kas savā ziņā ir pilnīgi atšķirīgas no
objektīvajam sajūtam. Ekstravertajā ievirzē sajutu subjektīva daļa, ciktāl jautājums skar to
apzināto izmantošanu, ir kavēta vai apspiesta. Tieši tāpat sajūtas kā iracionāla funkcija
nosacīti ir apspiestas, ja dominē domāšana vai emocijas, t. i., sajutās funkcionē apzināti
tikai tādā mērā, kādā apziņas spriedumu veidojoša ievirze pieļauj gadījuma uztvērumus
apziņas saturā, citiem vārdiem sakot, realizē tos. Sajūtu orgānu funkcija vārda tiešajā
nozīme, protams, ir absolūta, piemēram, mēs re dzam vai dzirdam visu, cik tas fizioloģiski
iespējams, taču nebūt ne viss sasniedz^ to sliekšņa augstumu, ar kuru jābūt apvel tītam
sajūtam, lai tās arī vēl tiktu reāli uztvertas. Šis stāvoklis mainās tad, kad neviena cita
funkcija, izņemot pašas sajūtas, nav dominējoša. Šajā gadījumā no sajūtām, kas raksturo
objektus, nekas netiek izslēgts vai apspiests (izņemot subjektīvo daļu, ka jau minēts).
Sajutās determinē galvenokārt objekts, un tiem objektiem; kuri izraisa stiprākās sajūtas, ir
arī lielākā nozīme indivīda psiholoģija. Tas nosaka skaidri izteikto s e n s o r o s a i s t ī b u
ar objektu. Tāpēc sajūtas ir vitāla dzīvības funkcija, un tām piemīt ārkārtīgi stiprs dzīvības
spēks. Ciktāl objekti rada sajutās, tie ir reāli un pilnīgi iekļaujas apziņā (tādā mērā, kādā tas
vispār iespējams percepcijā) neatkarīgi no tā, vai tie atbilst sapratīgam spriedumam vai ne.
Objektu vērtības vienīgais kritērijs ir sajutu spēks, ko nosaka tikai objektīvās īpašības. Tā
rezultātā apziņa iekļaujas visas objektīvās parādības, ciktāl tās vispār rada sajūtas. Taču
tikai konkrēti ar sajūtam uztverami objekti un parādības modina kaut kādas sajutās
ekstravertajā tipā, proti, tikai tādi objekti un parādības, kuras ikviens vienmēr un visur sajūt
kā konkrētas. Indivīdi tāpēc orientējas uz tīri ju teklisko realitāti. Spriedumu radošās
funkcijas stāv zemāk par konkrēto sajūtu faktu un tāpēc ir nepilnīgi diferencētas, _t. i., tas
ir zināmā mērā negatīvas ar infantili arhaiskam iezīmēm. Pro tams, visspēcīgāk tiek
apspiesta sajūtām pretēja funkcija, t. i., neapzinātās uztveres funkcija — intuīcija.
2.3.7. Ekstravertais sensorais tips
Cilvēku vidū nav cita tipa, kas spētu līdzināties ekstravertajam sensorajam tipam
realitātes uztveres un reālisma ziņa. Šī tipa realitātes sajūta ir neparasti attīstīta. Sava dzīve
viņš uzkrāj pieredzi no konkrētiem objektiem, un, jo stiprāk ir izteiktas šī tipa īpatnības, jo
mazāk tas izmanto savu pieredzi. Viņa pār dzīvojumi zināmos gadījumos vispār nekļūst par
kaut ko tādu, ko varētu nosaukt par «pieredzi». Viss, ko viņš sajūt, viņam kalpo tikai par
cēloni jaunām sajūtām, un viss jaunais, kas iekļūst viņa interešu lokā, parādās tur,
pateicoties sajūtam, un tam jākalpo tikai šim mērķim. Tā kā valda zināma tieksme uz skatīt
stipri izteiktas jūtas attiecība pret tīru realitāti par kaut ko ļoti saprātīgu, šādus cilvēkus
uzskata par sapratīgiem. īstenībā viņi, protams, tādi nepavisam nav, jo viņi vienāda mera ir
pakļauti sajūtām, kuras izraisa gan iracionālas iespējas, gan racio nālie notikumi. Šis tips
(vairumā gadījumu pie tiem acīmredzot pieder vīrieši), protams, nedomā, ka ir «pakļauts»
sajūtam. Viņš drīzāk izsmies šo izteikumu kā pilnīgi nepatiesu, jo viņam saju tās ir konkrēta
dzīves izpausme; tas viņam nozīme reālās dzīves pilnasinību. Viņa nodomi un tikumība ir
vērsti uz konkrētas baudas sasniegšanu, tāpēc ka patiesai baudai piemīt sava īpaša morāle,
īpaša likumsakarība, īpaša pieticība, īpaša atteikšanas no sevis un gatavība uz upuri. Viņam
nepavisam nav jābūt juteklīgam vai rupjam cilvēkam, viņš spēj diferencēt savas sajutās līdz
augstākajai estētiskajai tīrībai, nekad nenodot savus objektīvas sajušanas principus, pat pašā
abstraktākajā sajuta. (V. Vulfena grāmata «Baudas cilvēks, dzīves bezprātīgas baudīšanas
Ciceróns» 20 ir patiesa šī tipa pašatklāsme. Grāmata no šā viedokļa man šķiet izlasīšanas
cienīga.)
Zemākā attīstības pakāpē šis tips var būt «taustāmas realitā tes» cilvēks bez tieksmes uz
pārdomām un analīzi, bez varaskā riem nodomiem. Viņa pastāvīgais motīvs ir sajust objektu,
būt sajūtu īpašniekam un pēc iespējas baudīt tās. Šis cilvēks jūs ne atstums, tieši otrādi,
viņam bieži piemīt patīkami vitāla spēja baudīt. Dažreiz viņš ir jautrs biedrs, dažreiz estēts
ar izsmalcinātu gaumi. Pirmajā gadījumā dzīves lielās problēmas lielākoties ir atkarīgas no
laba pusdienu galda, otrajā gadījumā šīs problē mas ir saistītas ar labu gaumi. Kad viņš ko
sajūt, viss būtiskais viņam ir pateikts un izpildīts. Viss var būt vienīgi konkrēts vai reāls,
blakus pieņēmumi attiecībā uz šo aksiomu ir iespējami tikai tiktāl, ciktāl tie pastiprina
20
Willem van Wulfen. Der Genußmensch, ein Cicerone in rücksichtslosen Lebensgenuß. München, 1911.
27 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
sajūtas. Tiesa, protams, nav jāpastiprina šīs sajūtas tikai patīkamajā virzienā, jo šis tips nav
parastais saldkaislais baudītājs, viņš tiecas tikai pēc pašām spēcīgā kajām jūtām, kuras viņš
saskaņā ar savu dabu ir spējīgs saņemt tikai no ārpuses. Tas, kas plūst no iekšienes, viņam
šķiet slimīgs un viņa necienīgs. Tā kā viņš domā un jūt, viņš pastāvīgi atgrie žas pie
objektīvajiem pamatiem, t. i., pie ietekmes, kas nāk no objekta, neņemot vērā pat stiprāko
atkāpšanos no loģikas. Jebkuros apstākļos tikai taustāmā realitāte dod viņam iespēju brīvi
uzelpot. Attiecībā uz to viņš ir negaidīti lētticīgs. Psihogēno simptomu viņš nešaubīgi
attiecina uz zemu atmosfēras spiedienu, bet psihiskais konflikts viņam šķiet nenormāla
sapņošana. Viņa mīlestība neapšaubāmi balstās uz objekta juteklisku kairinājumu. Būdams
normāls cilvēks, viņš ir pilnīgi piemērots konkrētajai realitātei, pilnīgi tāpēc, ka šī realitāte
viņam vienmēr ir acīmredzama. Viņa ideāls ir realitāte, un pret to viņš vienmēr ir pilns
cieņas un pietātes. Viņam nav idejisko ideālu un tāpēc arī nav pamata darīt ko tādu, kas
neatbilst faktiskajai realitātei. Tas izpaužas jebkurā ārējā rīcībā. Viņš atbilstoši saviem
apstākļiem labi ģērbjas, viņa mājās var labi paēst, ērti pasēdēt vai vismaz saprast, ka viņa
izsmalcinātā gaume izvirza īpašas prasības pret visu apkārtējo. Viņš pat ir pārliecināts, ka
zināmi upuri par labu stilam noteikti atmaksāsies.
Taču, jo lielāku pārsvaru sajūtas gūst pār objektu, jo nepa tīkamāks ir šis tips. Viņš kļūst
vai nu par rupju cilvēku, kas tiecas pēc baudas, vai ari par pedantisku, rafinētu estētu. Lai
cik arī viņam būtu nepieciešams kāds objekts, tas tomēr kā kaut kas būtisks sevī un caur
sevi zaudē savu vērtību. Šis objekts noziedzīgi tiek apspiests un izspiests, jo to vispār
izmanto tikai sajūtu izraisīšanai. Saikne ar objektu tiek novesta līdz galējībai. Tādējādi
zemapziņa tā vietā, lai veiktu kompensatoriskas funkci jas, ir spiesta nostāties atklātā
opozīcijā. Vispirms ietekmi iegūst apspiestā intuīcija, kas projicējas uz objektu. Rodas
avantūristiski projekti: ja runa ir par seksuālu objektu, tad liela nozīme ir greizsirdīgai
fantāzijai un baiļu stāvoklim. Smagos gadījumos attīstās dažāda rakstura fobijas un īpaši
uzmācības simptoms. Patoloģiskos stāvokļus raksturo vērā ņemama irealitāte, bieži ar
morālu vai reliģiozu nokrāsu. Bieži vērojamas viltīgas mahinā cijas, smieklīga skrupuloza
tikumība un primitīva, māņticīga un «maģiska» reliģiozitāte, kas izpaužas neizprotamos
rituālos. Tas viss rodas no apspiestajām nepietiekami diferencētajām funkci jām, kas šajā
gadījumā stūrgalvīgi nostājas opozīcijā pret ap ziņu un realizējas jo krasāk, jo uz
muļķīgākiem priekšstatiem tās šķiet balstītas un jo vairāk tās neatbilst realitātes izjūtai.
Visa domāšanas un jūtu kultūra šajā otrajā personībā šķiet izkropļota līdz slimīgam
primitīvismam: saprāts — kļūst par tukšu prāto šanu un pedantismu, morāle — par lieku
moralizēšanu un acīmredzamu farizejismu, reliģija — par bezjēdzīgu māņticību, spēja
paredzēt (šī cilvēkam dotā cildenā dāvana) — par personisku dīvainību, deguna bāšanu
katrā vietā. Pretstatā tam, lai domāšana un jūtu kultūra kļūtu dziļāka, tā sašaurinās līdz
pārāk jūtamai sīkumainībai.
Neirotiskā simptoma speciālais, uzmācīgais raksturs ir apzi nāts pretnostatījums vienas
sensorās nostādnes apzinātai morālai nepiespiestībai, kas — no racionālā sprieduma
viedokļa — bez izvēles pieņem notiekošo. Ja pat hipotēžu trūkums sensorajam tipam
nenozīmē to, ka nepastāv robežas un likumsaka rības, tad viņam nav ari ierobežojuma, ko
uzliek domāšana. Racionālais spriedums ir saistīts ar apzinātu piespiešanos, kuru
racionālais tips uzņemas it kā brīvprātīgi. Šī piespiešanās sensorajam tipam notiek
neapzināti. Turklāt racionālā tipa saiknei ar objektu tieši sprieduma pastāvēšanas dēļ nekad
nav tāda nozīme kā sensorā tipa nepieciešamajai attieksmei pret objektu. Kad viņa ievirze
sasniedz patoloģisku vienpusību, tad sensorais tips tā re zultātā tiek pakļauts tikpat lielām
briesmām nonākt bezapziņas varā, kādās viņš nonāk, būdams apzinātā atkarībā no objekta.
Taču, ja viņam ir radusies neiroze, tad ar viņu ir daudz grūtāk apieties saprātīgā veidā, jo
funkcijas, uz kurām iedarbojas ārsts, atrodas relatīvi nediferencētā stāvoklī un tāpēc uz tām
var maz paļauties vai pat vispār nevar paļauties. Lai kaut ko aizvadītu līdz sensorā tipa
apziņai, kad viņš atrodas neirozes stāvoklī, bieži ir nepieciešami afektīvi iedarbības
līdzekļi.
2.3.8. In tuī ci ja
Intuīcija kā neapzinātās uztveres funkcija ekstravertajā ievirzē tiek pilnīgi vērsta tikai uz
ārējiem objektiem. Tā kā intuīcija ir galvenokārt neapzināts process, tad apzināti izprast tās
būtību ir ļoti grūti. Apziņā intuitīvā funkcija tiek aizstāta ar zi nāmu gaidu pozīciju — ar
apceri un vērošanu, turklāt tikai pēc rezultāta var konstatēt, cik ir ieraudzīts no tā, kas
patiesi ir bijis reālajā objektā. Ja sajūtas dominē, tās nav tikai reaktīva parādība, kas
objektam neko nenozīmē, bet drīzāk aktivitāte (actio), kuras laikā objekts tiek uztverts un
pārveidots. Tāpat arī intuīcija, atrodoties dominējošā stāvoklī,- ir nevis tikai uztvere,
28 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
parasts uzskats, bet gan aktīva, radoša parādība, kas no objekta tikpat daudz ņem, cik dod.
Līdzīgi tam, kā šis tips neapzināti iegūst uzskatāmu priekšstatu, viņš arī neapzināti ietekmē
objektu. Intuīcija, protams, vispirms paver iespēju ieraudzīt tikai tēlus vai tādus uzskatāmus
priekšstatus par saiknēm un attiecībām, kurus ar citām funkcijām vai nu vispār nav
iespējams iegūt, vai ari iegūst ilgos apkārtceļos. Šiem tēliem ir noteiktu zināšanu vērtība,
kuras, ciktāl intuīcijai ir galvenā nozīme, izšķiroši ietekmē rīcību. Domāšana, emocijas un
sajūtas ir nosacīti apspiestas, turklāt vislielākajā mērā tas attiecas uz sajūtām, tāpēc ka tās
kā sajūtu orgānu apzinātā funkcija visvairāk traucē intuīcijai. Sajūtas iz jauc tīro, naivo,
uzskatāmo priekšstatu, rodoties sajūtu orgānu uzmācīgajiem kairinājumiem, kas vairāk
vērsti uz lietu virspusējo uztveri, t. i., tieši uz to, aiz kā cenšas iekļūt intuīcija. Tā kā
intuīcija ekstravertajā ievirzē ir galvenokārt vērsta uz objektu, tad, patiesību sakot, tā stipri
vien pietuvojas sajūtām raksturīgajai funkcijai, jo uz ārējiem objektiem orientētā ievirze var
vienlīdz bieži izmantot kā sajūtas, tā intuīciju. Taču, lai intuīcija va rētu īstenoties, sajūtām
jābūt stiprā mērā apspiestām. Ar sajūtām šajā gadījumā es saprotu tiešas un vienkāršas
maņu orgānu . sajūtas kā skaidri aprakstītu fizioloģisku un psihisku faktu. Tas precīzi
jānosaka jau pašā sākumā, jo tad, kad es intuitīvā tipa pārstāvim pajautāšu, uz ko viņš
orientējas, viņš stāstīs man par lietām, kuras precīzi atbilst maņu orgānu sajūtām. Intuitīvais
tips bieži izmanto terminu «sajūtas». Viņam patiešām arī ir šīs sajūtas, taču viņš nebalstās
uz sajūtām, — tās viņam kalpo tikai par atbalsta punktu uzskatāmo priekšstatu veidošanai.
Š6 sajūtu izvēle notiek viņa bezapziņā. Galvenā vērtība piemīt nevis fizio loģiski pašām
stiprākajām sajūtām, bet kaut kam citam, kura vērtību būtiski paaugstina intuitīva
neapzinātā ievirze. Tādējādi sajūtas nejauši iegūst galveno nozīmi, un intuitīvā tipa apziņai
šķiet, ka tā ir tikai sajūta. Taču patiesībā tas tā nav. Dominējot sajūtām ekstravertajā
ievirzē, tās tiecas sasniegt pašu pilnīgāko realitāti, jo, tikai pateicoties tam, rodas
pilnasinīgas dzīves iespaids. Tāpat arī intuīcija, ja tā ir visdiferencētākā, cenšas ap tvert
vislielākās iespējas, tāpēc ka p r i e k š n o j a u t a vislabāk darbojas caur iespējamību
uzskatāmu priekšstatīšanu. Intuīcija tiecas atklāt iespējas objektīvajā realitātē, tāpēc tā kā
papildu funkcija (tieši tad, ja tā nav dominējošā) kļūst par palīglīdzekli, kas darbojas
automātiski, ja neviena cita funkcija nespēj atrast izeju no bezizejas stāvokļa. Taču, ja
intuīcijai ir prioritāte, tad visas parastās dzīves situācijas šķiet slēgtas telpas, kuras intuī -
cijai jāatver. Tā pastāvīgi meklē izeju jaunās ārējās dzīves iespē jamībās. Intuitīvajai
domāšanai katra dzīves situācija īsā laikā kļūst par cietumu, par smagām važām, no kurām
jāatbrīvojas. Objektiem laiku pa laikam, kā šķiet, tiek piedēvēta pārspīlēta vērtība, turklāt
tieši tad, kad tie varētu veicināt atrisinājumu, atbrīvošanos, jaunu iespēju meklējumus.
Tikko objekti ir izpildījuši savu pakāpiena vai pārejas tiltiņa pienākumu, tie acīmredzot
zaudē jebkuru vērtību un tiek atmesti kā apgrūtinošs balasts. Faktam ir nozīme tikai tiktāl,
ciktāl tas ietver sevī iespēju, kas iziet ārpus tā robežām, iespēju indivīdam atbrīvoties no
sevis. Radušās iespējas kļūst par piespiedu motīviem, no kuriem intuī cija nespēj atbrīvoties
un kuriem tā upurē visu pārējo.
2.3.9. Ekstravertais intuitīvais tips

Tur, kur valda intuīcija, rodas savdabīga psiholoģija, kuru nevar nepazīt. Tā kā intuīcija
orientējas uz objektu, ir jūtamā stipra atkarība no ārējiem apstākļiem. Šī intuīcija ir pilnīgi
atšķirīga no sensorā tipa atkarības. Intuitīvais tips nekad neatro das tur, kur mēdz būt
vispāratzītas, patiesas vērtības, bet vien mēr ir tur, kur pastāv iespējas. Viņam ir smalka
nojauta attiecībā uz daudzsološas nākotnes iedīgļiem. Šis tips nekad neat rodas starp
noturīgām, sen nostabilizētām un pamatotām vispār atzītām attiecībām, kurām ir ierobežota
vērtība. Tā kā viņš vienmēr meklē jaunas iespējas, viņam šķiet, ka šādas noturīgas attie cības
nosmacēs. Viņš Uztver jaunus objektus un rīcības veidus ar lielu intensitāti, dažreiz ar
neparastu entuziasmu, lai bez jebkāda žēluma un acīmredzot bez līdzjūtības aukstasinīgi tos
atmestu, tiklīdz noteikts to apjoms un turpmāk nav sagaidāma to tālāka būtiska attīstība.
Kamēr pastāv iespēja, intuitīvais tips ir liktenīgi saistīts ar to. Šķiet, ka visa viņa dzīve
uzplaukst jaunā stāvoklī. Rodas iespaids, it kā viņš šajā mirklī tikko būtu sasnie dzis
izšķirošo dzīves pagriezienu, it kā viņš nespētu ne par ko citu ne domāt, ne just. Lai cik tas
arī būtu saprātīgi un mērķtiecīgi, pat tad, kad visi racionālie un iedomājamie argumenti lie -
cina noturībai par labu, nekas neattur šo tipu no tā, lai vienā jaukā dienā to pašu situāciju,
kura viņam šķitusi kā atrisinājums un atbrīvošanās, viņš nesāktu uzskatīt par savu cietumu
un attiecīgi nerīkotos. Ne saprāts, ne emocijas nevar atturēt vai atgrūst viņu no jaunas
iespējas, pat ja zināmos apstākļos tā ir pretrunā ar viņa iepriekšējo pārliecību. Domāšana un
emocionalitāte — pārliecības nepieciešamās sastāvdaļas — šim tipam ir nepietie kami
29 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
diferencētas funkcijas, un tām nav īpašas nozīmes. Tieši tāpēc tās nevar ilgstoši pretoties
intuīcijai. Tomēr šīs funkcijas ir spējīgas patiesi kompensēt intuīcijas pārsvaru, jo piešķir
intuitīvajam s p r i e š a n a s spēju, kas viņam kā tipam ir pilnīgi atrofējusies. Intuitīvā tipa
tikumība nav ne intelektuāla, ne emocionāla, taču tai ir sava privāta morāle, proti, uzticība
saviem uzskatāmajiem priekšstatiem un labprātīga pakļaušanās to spē kam. Apkārtējo
labvēlība nav nozīmīgāka par šiem priekšstatiem, un paša intuitīvā tipa fiziskā labsajūta nav
pietiekami pamatots arguments. Ar tikpat mazu cieņu intuitīvais tips var izturēties ari pret
apkārtējo cilvēku dzīves pārliecību vai ieradumiem un tāpēc bieži tiek uzskatīts par
netikumīgu un vieglprātīgu avantūristu.- Tā kā viņa intuīcija ir vērsta uz ārējiem objektiem
un paredz ārējās iespējas, tad viņš labprāt pievēršas profesijām, kurās viņam ir iespējams
daudzpusīgāk attīstīt savus dotumus. Daudzi tirgotāji, biznesmeņi, uzņēmēji, aģenti, politiķi
pieder pie šā tipa.
Šo tipu biežāk var sastapt starp sievietēm nekā vīriešiem. Sie vietēm intuitīvā darbība
atklājas ne tik daudz aicinājumā kā sa biedriskajā vidē. Šādas sievietes prot izmantot visas
sociālās iespējas, nodibināt sabiedriskos kontaktus, atrast izdevīgus vīrie šus, taču,
paveroties jaunai iespējai, viņas atsakās no tā visa.
Pats par sevi saprotams, ka ekstravertajam intuitīvajam ti pam no tautsaimniecības un
kultūras attīstības viedokļa ir ārkār tīgi būtiska nozīme. Kad šis tips nav pārāk egoistiski
ievirzīts, tad viņš kā iniciators vai vismaz kā jebkura pasākuma veicinā tājs var izdarīt
neparasti daudz. Viņš ir dabisks advokāts visam tam, kas notiek reti, bet kam ir daudzsološa
nākotne. Ja šis tips ir vairāk orientēts uz cilvēkiem nekā uz lietām, viņš intuitīvi sa skata
tajos spējas un priekšrocības un tos arī rada. Nevienam tipam nav tādu spēju uzmundrināt
savus tuvākos, iedvesmot cilvēkus jauniem pasākumiem, lai gan visu to pēc brīža viņš var
nodot. Jo stiprāka ir viņa intuīcija, jo subjekts stiprāk saplūst ar saskatīto iespēju. Viņš to
iedzīvina, uzskatāmi demonstrē un īsteno ar pārliecinošu degsmi. Tā ir nevis spēle, bet
liktenis.
Šai nostādnei ir arī savas bīstamās puses, jo intuitīvais tips pārāk viegli izšķiež savu
dzīvi, iedvešot dzīvību cilvēkiem un lietām. Tādējādi dzīvo nevis viņš, bet citi. Ja šis tips
spētu ilgstoši saistīt savu uzmanību pie kāda objekta, viņš plūktu arī sava darba augļus; taču
viņš nemitīgi dzenas pēc jaunām iespējām un atstāj aiz sevis tikko kā apsētus laukus, kuru
ražu pļaus citi. Galu galā viņš iztukšojas. Kad intuitīvais tips nonāk tik tālu, tad pret viņu
nostājas paša bezapziņa. Viņa bezapziņai ir zināma līdzība ar sensorā tipa bezapziņu.
Domāšana un sajūtas ir relatīvi apspiestas un bezapziņa veido domas un emocijas, kuras va -
rētu salīdzināt ar sensorā tipa domām un emocijām. Tās tāpat izpaužas intensīvas ieceru
plānošanas veidā un ir tikpat bezjē dzīgas kā sensorajam tipam, tikai tām trūkst, kā man
šķiet, mistiskā rakstura un tas attiecas pa lielākajai daļai uz konkrētām šķietami reālām
lietām — uz seksuālajām, finansiālajām un ci tām iespējām, piemēram, uz slimības
priekšnojautu. Šo atšķirību cēlonis acīmredzot ir apspiestās reālās sajūtas. Šīs sajūtas
gandrīz vienmēr izpaužas tādējādi, ka intuitīvais tips negaidot no kļūst absolūti nepiemērotas
sievietes rokās (pretējā gadījumā — nepiemērota vīrieša rokās) — un tieši tāpēc, ka šī
persona ir aizskārusi sajūtu arhaisko sfēru. Tādējādi veidojas neapzināta piespiedu saikne ar
neapšaubāmi bezcerīgu objektu. Šāds gadījums jau var liecināt par uzmācības simptomu,
kas šim tipam ir ārkārtīgi raksturīgs. Viņš pieprasa tādu pašu brīvību kā sensorais tips, jo
savus lēmumus veido, izejot nevis no racionālajiem sprie dumiem, bet gan no nejaušu
iespēju uztveršanas. Intuitīvais tips atbrīvo sevi no saprāta ierobežojumiem, un tāpēc viņam
rodas neapzināti uzspiesta neiroze, viņš sāk spriedelēt un veidot piespiedu saikni ar sajūtām,
ko izraisa objekts. Apziņā viņa attieksmē pret sajūtām un sajūtamajiem objektiem izpaužas
neierobežots pārākums un vieglprātība. Tas nav tāpēc, ka viņš gribētu būt viegl prātīgs vai
izrādīt savu pārākumu, — vienkārši viņš neredz ob jektu, kuru var redzēt jebkurš, un bēg no
tā tāpat kā sensorais tips, kas gan neredz objekta dvēseli. Par to objekts intuitīvajam tipam
atmaksā, radot viņā hipohondriskas uzmācīgas idejas, fobijas un visdažādākās nepatīkamās
somatiskās sajūtas.
2,3.10. Iracionālo tip u vi sp ārī gs ap sk ats

Ekstraverto sensoro tipu un ekstraverto intuitīvo tipu es no saucu par iracionāliem,
pamatojoties uz iepriekšējo izskaidrojumu par to, ka visa viņu darbība ir balstīta nevis uz
saprāta spriedumiem, bet gan uz uztveres absolūto spēku. Abu tipu uz tvere ir virzīta tikai uz
notiekošo, turklāt tas nekādi netiek izvēr tēts ar spriedumu palīdzību. Šajā ziņā šie tipi ir
būtiski pārāki par ekstraverto domājošo un ekstraverto emocionālo tipu, kas bal stās uz
spriedumiem. Objektīvi notiekošais ir likumsakarīgs un nejaušs. Ciktāl notiekošais ir
likumsakarīgs, tas ir pieejams saprātam; ciktāl notiekošais ir nejaušs, tas ir saprātam
30 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
nepieejams. Var teikt arī citādi: mēs notiekošajā par likumsakarīgu saucam to, kas mūsu
saprātam tāds liekas, bet par nejaušu — to, kurā mēs nespējam saskatīt nekādas
likumsakarības. Universālās likumsakarības postulāts paliek tikai mūsu saprāta postulāts,
bet nav mūsu uztveres funkciju postulāts. Tā kā šīs funkcijas ne kādā veidā nebalstās uz
saprāta principu un tā postulātiem, tad tās savā būtībā ir iracionālas. Tāpēc arī uztveres
tipus atbilstoši to būtībai es saucu par iracionāliem tipiem. Taču būtu pilnīgi nepareizi
uztvert šos tipus kā «nesaprātīgus» tikai tāpēc, ka sprie dumi viņiem ir otrajā vietā aiz
uztveres. Šie tipi gluži vienkārši ir augstākā pakāpē e m p ī r i s k i , tie pamatojas vienīgi uz
pieredzi, pat tādā mērā, ka viņu spriedumi lielākoties neiet kopsolī ar viņu pieredzi.
Neskatoties uz to, sprieduma funkcijas eksistē, taču galvenokārt tikai bezapziņā. Ciktāl
bezapziņa būdama šķirta no apzinātā subjekta, tomēr parasti izpaužas, tiktāl ari iracionālo
tipu dzīvē ir konstatējami dīvaini spriedumi un dīvaini gribas akti maldinošas «pārgudrības»
vai auksta racionālisma veidā. Šīm īpašībām piemīt infantila vai primitīva nokrāsa; dažkārt
tās ir dīvaini naivas, dažkārt vieglprātīgas, asas vai vardarbīgas. Racionālajam tipam viegli
var likties, ka šie cilvēki patiesībā ir racionāli sliktākajā nozīmē. Taču šis spriedums būtu
pareizs tikai attiecībā pret viņu bezapziņu, bet nekādā gadījumā to nevarētu attiecināt uz
viņu apzināto psiholoģiju, kas visa ir virzīta tikai uz uztveršanu un savas iracionālās būtības
dēļ pilnīgi nesaprotama tam, kura spriedumi balstīti uz domāšanu. Racionālās ievir zes
tipiem var galu galā likties, ka šāda varbūtību koncentrācija vispār nav cienīga psiholoģijas
vārda. Iracionālais tips attiecībā uz šo vērtējumu nepaliek parādā racionālajam tipam, kas uz
viņu atstājis noteiktu iespaidu: viņš uzskata šo tipu par kaut ko pus dzīvu, kura eksistences
vienīgais mērķis ir visu dzīvo iekalt sa prāta važās un nožņaugt ar saviem spriedumiem. Tās,
protams, ir rupjas galējības, taču tās pastāv. Pēc racionālā tipa domām, iracionālais tips
viegli būtu pielīdzināms zemākas kvalitātes ra cionālajam tipam tieši tad, kad par viņu spriež
pēc tā, kas ar viņu notiek. Ar iracionālo tipu notiek ne jau tas, ko nevar pare dzēt, — tieši
pār to viņš valda, — viņa virzītājspēks ir saprā tīgais spriedums un saprātīgais nodoms.
Racionālajam tipam tas ir pilnīgi nesaprotams fakts, kura neiespējamību var salīdzināt
vienīgi ar iracionālā tipa izbrīnu tad, kad tas atradīs cilvēku, kurš saprāta ideju vērtē
augstāk par dzīvu un patiesu realitāti. Kaut kas tāds viņam šķiet pilnīgi neiespējams. Pa
lielākajai daļai ir bezcerīgi vispār ieteikt viņam kaut ko principiālu šajā vir zienā, tāpēc ka
racionālais paskaidrojums viņam ir tikpat svešs un pat pretīgs, cik racionālajam tipam liekas
neiespējami noslēgt līgumu bez savstarpējas vienošanās un pienākumu sadales.
Šajā punktā esmu nonācis līdz problēmai par psihiskajām at tiecībām starp dažādu tipu
pārstāvjiem. Jaunā psihiatrija, pamatojoties uz franču hipnozes skolas terminoloģiju,
psihiskās attiecības sauc par r a p o r t u . Raports pirmām kārtām, neskatoties uzminētajām
atšķirībām, ir definējams kā pastāvošas vienprātības, savstarpējas saskaņas sajūta. Pat
eksistējošo atšķirību atzīšana, ja tā ir abpusēja, jau ir raports, vienprātības sajūta. Ja šo
radušos sajūtu mēs padarām par pietiekami apzinātu, tad atklājam, ka tā ir ne tikai sajūta,
kuras īpašības nepakļaujas tālākai ana līzei, bet arī ideja vai izziņas saturs, kuru saskaņas
punkta izklāsta veids ir pieejams domāšanai. Šim racionālajam izklāstam ir nozīme tikai
attiecībā uz racionālo tipu, turpretī iracionālais tips balsta savu sapratni nevis uz spriešanu,
bet uz notiekošā un dzīvās realitātes paralēlumu. Viņa saderības sajūta izpaužas vis pārējā
uztverē vai intuīcijā. Racionālais tips teiktu, ka raports ar iracionālo tipu ir balstīts uz tīru
nejaušību. Kad objektīvie stāvokļi nejauši sakrīt, rodas kaut kādas iekšējas personiskas
attiecības, taču neviens nevar zināt, kāda nozīme ir šīm attiecī bām un cik ilgi tās pastāvēs.
Racionālajam tipam bieži vien mokas sagādā tas, ka attiecības turpinās vienīgi tik ilgi,
kamēr ārējie apstākļi nejauši ir bijuši kopīgi. Tas viņam šķiet cilvēka necienīgi. Turpretī
iracionālais tips saskata šajā apstāklī īpaši skaistu cilvēcības iezīmi. Tādējādi viens no
abiem tipiem uzskata, ka ar otru nevar atrasties nekādās attiecībās, jo tas ir cilvēks, uz kuru
nekad nav iespējams paļauties un ar kuru nekad nevar salabt. Šāds uzskats, protams, var
rasties tikai tad, kad cilvēks apzināti cenšas novelt no sevis visu atbildību par attiecībām ar
savu tuvāko. Taču, tā kā šāda psiholoģiska tendenciozitāte nav visai parasta, tad bieži
gadās, ka, neskatoties uz absolūti atšķirīgajiem viedokļiem, nostiprinās zināms raports,
proti, šādā veidā: viens klusēdams pieļauj, ka otram būtiskajos jautājumos ir tāds pats
viedoklis, bet otrs jūt vai sajūt objektīvo kopību, par kuru pirmajam nav apzinātas
nojausmas un kuras eksistenci viņš pat apstrīd, tieši tāpat kā iracionālais nekad
neiedomājas, ka viņu savstarpējās attiecības jābalsta uz racionālu (vārdos fiksētu)
vienprātību. Šāds raports mēdz būt visbiežāk; tas ir balstīts uz priekšstatiem, kuri vēl kļūst
par pārpratumu avotu.
Ekstravertajā ievirzē psiholoģiskās attiecības vienmēr regulē objektīvie faktori, ārējie
apstākļi. Savstarpējo attiecību partnera subjektīvajai pašizjūtai nekad nav bijusi izšķiroša
nozīme. Mūsdienu kultūrā ekstravertā pozīcija kalpo par cilvēcisko attiecību pamatu;
31 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
introvertais princips, protams, arī pastāv, taču tiek uz skatīts par izņēmumu un apelē pie
laikabiedru pacietības.
3. INTROVERTAIS TIPS
3.1. APZIŅAS VISPĀRĪGĀ IEVIRZE
Kā jau ir izklāstīts 2.1. nodaļā, introvertais tips atšķiras no ekstravertā tipa ar to, ka viņš
galvenokārt orientējas nevis uz objektu vai objektīvo realitāti, bet uz subjektīviem
faktoriem. Šajā nodaļā es, starp citu, esmu norādījis, ka introvertajam tipam starp objekta
uztveri un personisko rīcību iespiežas subjektīvais viedoklis, kas ir par šķērsli tam, lai
rīcība iegūtu objektīvajai realitātei atbilstošu raksturu. Tas, protams, ir speciāls gadījums,
ko es minēju kā piemēru, lai šo parādību vienkārši un uzskatāmi paskaidrotu. Pats par sevi
saprotams, ka šeit mums jāmeklē vispārīgāki formulējumi.
Lai arī introverta apziņa uztver ārējos apstākļus, tomēr par izšķirošo kritēriju tā izveļas
subjektīvos nosacījumus. Tāpēc introvertais tips orientējas uz tādu uztveres un izziņas
faktoru, kurš pauž subjektīvu tieksmi novērst sajutu orgānu kairinājumu. Tā, piemēram,
divas personas_ redz vienu un to pašu objektu, taču saskata to ta, ka abas iegūtās ainas nav
pilnīgi identiskas. Bez dažādas sajūtu orgānu uztveres asuma pakāpes un personiskās
nivelēšanas bieži mēdz parādīties arī dziļas un būtiskas atšķirī bas uztvertā tēla psihiskas
asimilācijas raksturā un apjomā. Ekstravertais tips vienmēr dod priekšroku tam, ko viņš
saņem no objekta, turpretim introvertais tips pamatojas uz to, kas subjektā izraisa arēja
iespaida konstelaciju 21 . Atsevišķos gadījumos atšķirība percepcijā, protams, var būt ļoti
smalka, taču kopumā psiholoģiskajā struktūra tā ir labi pamanāma, un proti, E s
r e z e r v ā t a forma. Paskaidrosim to: es domāju, ka Veiningera uzskats, pēc kura šo
nostādni varētu nosaukt par autoerotisku, egocentrisku, subjektīvistisku vai egoistisku, savā
būtībā mūs maldina un atņem tai tas patieso vērtību. Tas atbilst aizspriedumam par
ekstravertās nostādnes pārākumu salīdzinājumā ar introverto nostādni. Nekad nedrīkst
aizmirst (ekstravertais domāšanas veids to aizmirst pā rak viegli), ka jebkuru uztveri un
izziņu nosaka ne tikai objektīvais, bet arī subjektīvais. Pasaule pastāv ne tikai pati par sevi
(an und fūr sich), bet arī tā, kā tas man šķiet. Patiesību sakot, mums nav pat kritērija, lai
noteiktu, vai konkrētais spriedums par pasauli ir vai nav asimilējies ar subjektu. Nepamanīt
subjektīvo faktoru nozīmē noliegt to, ka absolūtās zināšanas ir stipri apšaubāmas.
Pārvērtējot objektīvās izziņas iespējas, mēs mazi nām subjektīva faktora nozīmi, t. i., paša
subjekta nozīmi. Bet kas tad ir subjekts? Subjekts — tas ir cilvēks, ari mēs esam subjekts.
Nedrīkst aizmirst to, ka arī izziņai ir subjekts, «izziņa vispār» ka tāda nepastāv, un tāpēc
mums pasaule neeksistē tur, kur neviens nesaka «es izzinu», ar to vien jau izsakot jebkuras
izziņas subjektīvo ierobežotību. Tas pats attiecas arī uz jebkuru psihisko funkciju: tam ir
subjekts, kas ir tikpat nepieciešams, cik objekts. Mūsdienu ekstra vērtajam vērtējumam ir
raksturīgi, ka vārds «subjektīvi» parasti skan gandrīz vai kā nosodījums. Katrā gadījuma
«tikai subjektīvi»_ nozīmē bīstamu ieroci, kas domāts, lai satriektu ikvienu, kas vēl nav
galīgi un neatgriezeniski pārliecinājies par objekta prioritātes_ nepieciešamību. Tāpēc
mums skaidri jāsaprot, kas šaja pētījumā ir domāts ar izteicienu «sub jektīvs». Par
subjektīvo faktoru es saucu psiholoģisko darbību vai reakciju, kas, savienojoties ar objekta
ietekmi, rada jaunu psihisku faktu. Taču, ciktāl subjektīvais faktors no neatminamiem
laikiem visām tautām paliek gandrīz pilnīgi identisks pats sev — elementārie uztvērumi un
izziņas akti, tā sakot, visur un vienmēr ir vieni un tie paši, — tad tas ir tikpat pamatota
realitāte, cik ārējais objekts. Ja stāvoklis būtu citāds, nevarētu runāt par pa stāvīgu un savā
būtībā nemaināmu realitāti un saskaņa ar tradīcijām nebūtu iespējama. Tādēļ subjektīvais
faktors ir tieši tāpat kaut kas nemainīgi dots kā jūras dzelme un Zemes rādiuss. Šādā nozīmē
subjektīvajam faktoram ir pasauli noteicoša kritē rija jēga, kuru nekad un neviens nevar
atļauties ignorēt. Subjektīvais faktors ir otrs pasaules likums, un tas, kas uz to balstās,
apliecina tikpat lielu ticamību, stingrību un realitāti kā tas, kas atsaucas uz objektu. Taču,
tāpat kā objekts un objektīva realitāte nekad nepaliek nemainīgi, jo ir pakļauti dēdēšanai un
gadījuma ietekmei, tā ari subjektīvais faktors ir pakļauts nepastāvī bai un individuālām
nejaušībām. Tāpēc arī šī faktora vērtība ir tikai relatīva. Introverta viedokļa pārmērīga
attīstība apziņa stimulē nevis labāku un patiesāku subjektīvā faktora izmantošanu, bet gan
apziņas mākslīgu subjektivizēšanu, kurai nevar nepār mest to, ka tā ir «tikai subjektīva».
Līdz ar to rodas apziņas desubjektivizācija kā pretnostatījums pārspīlētajai introvertajai no -
21
Konstelācija (no lat. val.) — zināms apstākļu un nosacījumu sagru-pējums, kas vajadzīgs, lai notiktu kāda parādība.
32 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
stādnei, kas būtu pelnījusi Veiningera doto nosaukumu «mizautiskā». Tā kā introverta
nostādne balstās uz. visur eksistējošo reālo un absolūti nepieciešamo psiholoģiskās
piemērošanas nosacījumu, tad tādi izteikumi kā «filautiskais», «egocentriskais» un
tamlīdzīgi ir nevietā un nosodāmi drīzāk jau tāpēc, ka tie mo dina aizdomas, it kā runa
vienmēr būtu tikai p a r t o pašu Es. Nav nekā maldinošāka par šādu pārliecību. Taču tā ir
bieži sastopama, pētot ekstraverto personību spriedumus par introvertaiem tipiem. Šo kļūdu
es attiecinātu ne tikai uz ekstraverto tipu, bet drīzāk uz mūsdienās valdošo ekstraverto
uzskatu kurš neierobežojas tikai ar ekstraverto tipu, bet vienādā mēra skar arī otro —
introverto tipu. Introvertajam tipam var pat ar pilnam tiesībām aizrādīt, ka viņš krāpj sevi
pašu, turpretim ekstravertajam tipam vismaz šajā ziņā neko nedrīkst pārmest.
Introverta ievirze normālos apstākļos pielāgojas ģenētiski no teiktai konkrētai
psiholoģiskai struktūrai — subjektam piemīto šajam lielumam. Taču šī ievirze nepavisam
nav jāuzskata par identisku ar subjekta apzināto personību — tas notiktu iepriekš minētajos
apstākļos, — tā ir uzskatāma par subjekta psiholoģisko struktūru .tikai līdz apzinātā Es
attīstības aizsākumam. Reāli pastāvošais subjekts, pareizāk sakot, tā bāze un, konkrēti,
K i t ī b a ir daudz aptverošāka, pilnīgāka par apzināto Es, jo patība aptver arī bezapziņu,
turpretim apzināta personība būtība ir tikai apziņas centrs. Ja apzinātā personība būtu
identiska personībai kopumā, tad nebūtu iedomājams, ka sapņos mēs sevi re dzētu absolūti
citā veidā un nozīmē. Katra ziņa introvertajam tipam ir raksturīga īpatnība, ka viņš,
personiskajām nosliecēm sekojot tikpat daudz kā vispārpieņemtajam aizspriedumam, sa jauc
savu apzināto personību ar savu personību kopumā un paceļ savu apzināto personību
psiholoģiskā procesa subjekta līmenī. Tādējādi viņš veiksmīgi ir paveicis tieši to iepriekš
minēto slimīgo apziņas subjektivizāciju, kura atsvešina no viņa jebkuru objektu.
Psiholoģiskā struktūra ir tas pats, ko R. Semons 22 ir apzīmējis par mnēmi 23 , bet es — par
kolektīvo bezapziņu. Individualitāte kopumā ir uzskatāma par noteiktu
psiholoģiskā procesa īpatnību daļu, šķērsgriezumu vai pārstāvniecību, kas at rodas visur,
ikvienā dzīvā būtnē noteiktā, tikai šai dzīvajai būt nei raksturīgā attīstības pakāpē. Turklāt šī
psiholoģiskā procesa konkrētā attīstības pakāpe iedzimst aizvien no jauna. Šāda
iedzimta d a r b ī b a s v e i d a īpatnība kopš seniem laikiem tiek saukta par i n s t i n k t u .
Objekta psihiskās izpratnes īpatnību es iesaku apzīmēt par arhetipu. To, kas jāsaprot ar
instinktu, es varētu pieņemt par visiem zināmu. Citādi ir ar a r h e t i p u . Es ar šo jēdzienu
saprotu to pašu, ko agrāk, balstoties uz J. Burkhartu (1818.—1897.), nosaucu par
«pirmatnējo tēlu» (sk. 92. lpp.). Arhetips ir simboliska formula, kas iekļaujas funkcijās
visur, kur vai nu neparādās apzinātie jēdzieni, vai arī tādi, ievērojot iekšē jos vai ārējos
nosacījumus, vispār nav iespējami. Kolektīvās bez-apziņas saturs apziņā ir pārstāvēts ar
skaidri izteiktām nosliecēm, tendencēm un uzskatiem. Indivīds parasti domā, ka tos de -
terminējis objekts (būtībā viņš maldās), jo tie rodas no psihes neapzinātās struktūras un
kļūst saskatāmi, t. i., pieejami apzi ņai, tikai objekta ietekmes rezultātā. Sīs subjektīvās
noslieces un uzskati ir spēcīgāki par objekta ietekmi, un to psihiskā vērtība ir augstāka, jo
tie aizklāj jebkurus ārējos iespaidus. Tieši tāpat kā in travertajam tipam šķiet nesaprotami,
ka objektam vienmēr ir jāieņem visnozīmīgākā vieta, tā arī ekstravertajam tipam paliek
noslēpums, kā subjektīvais viedoklis var būt spēcīgāks par objek tīvo situāciju. Viņš
neizbēgami secina, ka introvertais tips ir vai nu stipri sevi pārvērtējošs egoists, vai arī
fanātisks doktrīnu radītājs. Ekstravertais tips drīz vien izteiktu hipotēzi, ka introver tais tips
atrodas neapzināta varas kompleksa ietekmē. Šādu aiz spriedumu introvertais tips
neapšaubāmi attaisno ar savu pilnīgi noteikto un stipri vispārināto pašizteiksmes veidu, kurš
acīmredzot no paša sākuma nepieļauj nekādu citu viedokli, tādējādi at balstot šo ekstraverto
aizspriedumu. Turklāt jau subjektīvā sprieduma noteiktība un nelokāmība, kas a priori stāv
pāri visai objektīvajai realitātei, var būt pietiekamajai radītu stipra egocen triskuma
iespaidu. Pret šo aizspriedumu introvertajam tipam lie lākoties nav pareiza argumenta:
viņam trūkst informācijas par neapzinātajiem, bet vispārizmantotajiem sava subjektīvā
sprieduma priekšnosacījumiem vai par savu subjektīvo uztveri. Atbil stoši sava laika stilam
viņš meklē cēloni ārpus savas apziņas, nevis aiz tās, respektīvi, zemapziņā. Ja introvertajam
tipam ir neliela neiroze, tad ir vērojama vairāk vai mazāk pilnīga apzi nātas personības
identitāte ar personību kopumā. Tā rezultātā personība kopumā savā nozīmē reducējas līdz
nullei, bet apzinātā personība tieši pretēji, neierobežoti «uzpūšas». Neapšaubā mais pasauli
determinējošais subjektīvā faktora spēks tad iespie žas apzinātajā personībā, un tāpēc rodas
pārmērīgas pretenzijas uz varu un jau pieminētais bezjēdzīgais egocentrisms. Psiholo ģija,
kas reducē cilvēka būtību līdz neapzinātai tieksmei pēc va ras, ir dzimusi tieši no šiem
22
Richard Sernon. Die Mnemeals erhaltendes Princip im Wechsel des organichen Geschehens. Leipzig, 1904.
23
Mnēme (no grieķu vai.) — atmiņa.
33 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
avotiem. Tā, piemēram, daudzas F. Nīčes bezgaumības par savu eksistenci var pateikties
apziņas subjektivizācijai.
3.2. BEZAPZIŅAS IEVIRZE
Subjektīvā faktora prioritārais stāvoklis apziņā nozīmē to, ka objektīvais faktors tajā ir
nepilnvērtīgs. Objektam nav tās nozīmes, kāda būtu nepieciešama. Ekstravertajā ievirzē
objekta nozīme ir pārāk liela, turpretim introvertajā ievirzē — pārāk maza. Atbilstoši tam,
kā introvertā tipa apziņa ir subjektivizējusies un līdz ar to piešķīrusi apzinātajai personībai
nepelnītu nozīmi, attiecībā pret objektu tiek ieņemta pozīcija, kas ar laiku kļūst ļoti
svārstīga. Ja apzinātā personība ir kaut kas ļoti ierobežots un nepastāvīgs, tad objekts ir
lielums, kam piemīt neapšaubāms spēks. Citāda situācija rodas, ja objektam tiek
pretnostatīta personība kopumā. Personība kopumā un pasaule ar tās objektiem ir
savstarpēji salīdzināmi lielumi. Tāpēc normālā introvertā ievirze ir tikpat noderīga
esamības atspoguļošanai un izziņai kā normālā ekstravertā ievirze. Taču tad, kad apzinātā
personība tiecas sev piešķirt subjekta 24 nozīmi, dabiskas kompensācijas procesā notiek
objekta ietekmes neapzināta nostiprināšanās. Šīs pār maiņas izpaužas tādējādi, ka objekts un
objektīvā realitāte ārkārtīgi spēcīgi ietekmē dažkārt pat drudžainās pūles nodrošināt ap -
zinātās personības pārākumu. Šī ietekme ir jo nepārvaramāka, jo vairāk pārvalda indivīda
bezapziņu un tādējādi tiek uzspiesta apziņai bez jebkādas pretdarbības. Līdz ar to, ka
apzinātajai personībai ir nepareiza attieksme pret objektu (tieksme pēc uzkun dzēšanās
objektam nav pielāgošanās), bezapziņā rodas kompensatoriska attieksme pret objektu, kura
izpaužas apziņā kā nepieciešama un nepārvarama saikne ar to. Jo vairāk apzinātā perso nība
cenšas nodrošināt sev jebkādu brīvību un neatkarību, pā rākumu un atsvabināšanos no
pienākuma, jo vairāk tā nokļūst objektīvas realitātes verdzībā. Gara brīvība tiek piesieta
apkaunojoša finansiālas atkarības ķēdē, rīcības neatkarīgums laiku pa laikam bikli atkāpjas
sabiedriskas domas priekšā, morālais pā rākums iestieg nepilnvērtīgu attiecību muklājā,
tieksme pēc varas beidzas ar skumīgām ilgam pēc mīlestības, zemapziņa vispirms nodibina
attiecības ar tāda veida un rakstura objektu, kuram dzi ļākajā būtība piemīt spēja sagraut
varas ilūziju un fantazēšanu par apziņas pārākumu. Lai gan objekta nozīme apziņā samazi -
nās, zemapziņā tā ietekme kļūst ļoti liela. Tā rezultātā apzinātā personība_ vel vairāk pūlas
nošķirties no objekta un pārvarēt to. Galu gala apzināta personība apjož pati ap sevi
drošības pasākumu formālu sistēmu — aizsargvalni (kā to pareizi ir norādījis
individualpsiholoģijas dibmātajs A. Adlers), kas cenšas visādā ziņa vismaz attaisnot
pārākuma ilūziju. Taču līdz ar to introvertais tips sevi pilnīgi nošķir no objekta un izšķiež
visus savus spēkus, no vienas puses, aizsardzības pasākumos, bet, no otras puses,
neauglīgos mēģinājumos patikt objektam un pastāvēt par sevi. Šie centieni nepārtraukti
saduras ar dominējošiem iespaidiem, kurus rada objekts. Introvertajam tipam pret viņa gribu
objekts pastāvīgi imponē un neatkāpjas no viņa ne soli, un tas iz raisa viņa apziņa ļoti
nepatīkamus un ilgstošus afektus. Introvertajam tipam vienmēr jāpatērē ļoti daudz enerģijas,
lai sevi savaldītu. Tāpēc viņa neirozes tipiska forma ir p s i h a s t e n i j a , slimība,
kuru, no vienas puses, raksturo liels jūtīgums, bet, no otras puses, — liels vājums un
hronisks nogurums.
Introvertā tipa personiskās bezapziņas analīze atklāj tajā ļoti spēcīgu fantāziju. Tajā ir
ietvertas bailes no varmācīgi atdzīvinātiem objektiem, par kuru upuri ļoti viegli kļūst
introvertais tips. Proti, no bailēm objekta priekšā attīstās savdabīgs gļēvums sevi izpaust vai
izteikt savu viedokli, jo introvertais tips visvai rāk baidās no objekta ietekmes
pastiprināšanās. Viņu biedē citu cilvēku afekti, un viņš tik tikko spēj atbrīvoties no
nepārtrauktam bailēm nokļūt svešas ietekmes varā. Objekti introvertajam t i p a m i r
spēcīgas, bailes izraisošas kvalitātes. Lai gan viņš šīs kvalitātes apzināti nepamana, taču, kā
viņš domā, tās tiek uztvertas viņa zemapziņa. Tā kā introvertā tipa apzinātā attieksme pret
objektu ir relatīvi apspiesta, tad tā tiek filtrēta caur bez-apziņu un iegūst bezapziņas
īpatnības. Tās pirmām kārtām ir infantili arhaiskas. Tādējādi šī tipa attieksme pret objektu
kļūst primitīva un iegūst visas tās īpatnības, kas raksturo primitīvu attieksmi pret objektu.
Tieši tad viņam liekas, ka objektam piem ī t maģisks spēks. Sveši, pilnīgi jauni objekti
izraisa viņā bailes un neuzticību, it kā tie slēptu sevī neizprotamas briesmas, toties sen
zināmie objekti saista viņa dvēseli it ka ar neredza mām saitēm, katra pārmaiņa tiek uztverta
ja ne ka tieši bīstama parādība, tad katrā ziņā kā traucējums, t. i., viņam šķiet, ka ir notikusi
objekta maģiska atdzīvošanās. Vientuļa sala uz kuras kustas tikai tas, kam atļauts kustēties,
24
Ar jēdzienu «subjekts» šajā pētījumā tiek saprasts tas pats, kas ar jē dzienu «patība».
34 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
kļūst par ideālu. F. Višers romānā «Auch Einer» 25 lieliski parāda šo introvertā tipa dvēseles
stāvokļa pusi kopā ar kolektīvās bezapziņas slēpto sim boliku, kuru es šajā tipu analīzē
atstāju nomaļus, jo tā tomēr attiecas ne tikai uz introverto tipu, bet ir vispārīga.
3.3. PSIHOLOĢISKO PAMATFUNKCIJU ĪPATNĪBAS INTROVERTAJĀ IEVIRZĒ
3.3.1. Domāšana
Aprakstot ekstraverto domāšanu, es jau esmu devis introvertās domāšanas
raksturojumu,- un uz to atkal varu atsaukties. In trovertā domāšana pirmām kārtām ir
orientēta "uz subjektīvo faktoru. Subjektīvais faktors izpaužas vismaz subjektīva
orientācijā, kas galu galā arī nosaka spriedumu. Dažkārt par sprieduma . mērauklu tiek
izmantots vairāk vai mazāk pabeigts tēls. Domā šana var operēt ar konkrētiem vai
abstraktiem lielumiem, bet izšķirošajā brīdī tā vienmēr orientējas uz subjektīvo realitāti.
Tādejādi no konkrētās pieredzes tā ved atpakaļ nevis pie objektīvas lietas, bet vēlreiz pie
tās subjektīvi interpretētā satura. Ārējie fakti nav ne šīs domāšanas cēlonis, ne mērķis, lai
gan introvertais tips ļoti bieži piešķir savai domāšanai šādu šķietamību. Taču šī domāšana
sakas subjektā un ved pie subjekta pat tad, ja tā veic vispla šākos ekskursus reālās īstenības
laukā. Tāpēc jaunu faktu noskaidrošanas ziņā introvertā tipa domāšanai piemīt netieša vēr -
tība, jo tās produkti galvenokārt ir jauni uzskati un daudz ma zākā mērā jaunu faktu
apzināšana. Introvertā domāšana izvirza jautājumus un rada teorijas, tā paver iespēju
ieskatīties tāluma un dziļumā, taču attiecībā uz faktiem tā pauž zināmu atturību. Fakti
introvertajam tipam vajadzīgi kā ilustrējoši piemēri, taču domāšanā tie nekad neiegūst
pārsvaru. Fakti tiek vakti tikai ka līdzeklis, lai kaut ko pierādītu, bet nekad pašu faktu dēļ.
Ja tā tomēr notiek, tad tas tikai papildina ekstraverto stilu. Introver tā jā domāšanā faktiem ir
sekundāra nozīme. Galveno vērtību tā piešķir subjektīvās idejas un simboliskā pirmtēla
attīstībai un izklāstam, turklāt šis pirmtēls ir vairāk vai mazāk izplūdis intro vertā tipa
iekšējā skatiena priekšā. Tāpēc šī domāšana nekad ne tiecas rekonstruēt konkrēto realitāti;
tās galvenais uzdevums vienmēr ir pārvērst neskaidru tēlu skaidrā idejā. Tā mēģina no kļūt
līdz patiesībai un ieraudzīt faktus tā, kā tie iekļaujas šā tipa idejās. Viņa radošais spēks
izpaužas domāšanas spējā radīt pat tādas idejas, kas nav sameklējamas ārējos faktos un
tomēr ir šo faktu vispiemērotākā abstraktā izpausme. Introvertās domā šanas uzdevums ir
izpildīts, ja tās radītā ideja šķietami izriet no ārējiem faktiem un ar tiem var tikt pierādīta
šīs idejas realitāte.
Taču tikpat maz, cik ekstravertajai domāšanai izdodas radīt derīgu, uz konkrētiem
faktiem un pieredzi balstītu jēdzienu vai jaunus faktus, tikpat maz veicas arī introvertajai
domāšanai, pastāvīgi pārvēršot sākotnējo tēlu idejā ar tai pielāgotiem faktiem. Tāpat kā
pirmajā gadījumā tīri empīrisks faktu uzkrājums izkropļo domas un apspiež prāta darbību, tā
arī introvertajā domāšanā izpaužas bīstama tendence patvarīgi piešķirt faktiem sava tēla
formu vai arī pavisam tos ignorēt, lai varētu izvērst savas fantāzijas ainu. Šajā gadījumā
attēlotā ideja nevar noliegt to, ka tā cēlusies no neskaidrā arhaiskā tēla. Introvertā domāšana
piešķir savai idejai mitoloģisku nokrāsu. To izskaidro kā «oriģinalitāti» vai pat kā
dīvainību, jo zinātnieki, kam nav pazīstami mitoloģiskie mo tīvi, idejas arhaisko raksturu
vispār nepazīst. Šādas idejas subjektīvais pārliecības spēks parasti ir liels, un tas ir jo
lielāks, jo mazāk ideja saskaras ar ārējiem faktiem. Lai arī cilvēkam, kurš aizstāv ideju, var
likties, ka viņa skopais faktu materiāls ir viņa idejas realitātes un patiesīguma pamats un
cēlonis, tomēr reāli tas tā nav, jo ideja gūst pārliecības spēku no sava neapzi nātā arhetipa,
kas kā viena no kolektīvās bezapziņas simbolizē tajām formulām ir patiess un vienmēr būs
patiess. Taču šis patiesums ir tik vispārīgs un simbolisks, ka šai idejai vispirms jā iekļaujas
jau atzītās vai konkrētā laikā atzīstamās zināšanās, lai kļūtu par kādas noteiktas dzīves
vērtības praktisku patiesību. Ko vērta būtu, piemēram, cēlonība, kas neizpaustos nekādos
praktiskajos cēloņos un nekādās praktiskajās darbībās?
Introvertā domāšana viegli nomaldās subjektīvā faktora ne aptverami plašajā realitātē. Tā
rada teorijas teoriju dēļ, acīm redzami ņemot vērā reālos vai vismaz iespējamos faktus, taču
ar krasi izteiktu tendenci pāriet no ideālā pie vienas konkrētas tēlu sistēmas. Šī domāšana
paver ceļu daudzām iespējamībām, no kurām neviena tomēr netiek īstenota, un galu galā
tiek radīti tēli, kas vispār jau vairs neatspoguļo ārējo realitāti, bet ir tikai neizzināmā kaili
simboli. Tādējādi šī domāšana kļūst mistiska un tieši tikpat neauglīga, cik domāšana, kas
realizējas tikai objektīvo faktu robežās. Ekstravertā domāšana nolaižas līdz konkrētā
priekšstata līmenim, turpretim introvertā domāšana paceļas līdz priekšstatam par
neizzināmo, kas atrodas pat viņpus jebkuras tē lainības. Konkrētais priekšstats, bez šaubām,
25
Vischer F. Th. Auch Einer. Leipzig, 1902. (9. Anfl.).
35 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
ir patiess, jo subjektīvais faktors ir izslēgts un fakti paši pierāda sevi. Tāpat arī priekšstats
par neizzināmo ir apveltīts ar subjektīvi nepastarpi nātu, pārliecinošu spēku un pierāda sevi
ar savu eksistenci. Pirmais pauž: «Est, ergo est» («Esmu, tātad esmu»); otrais tieši pretēji:
«Cogito, ergo est» («Domāju, tātad esmu»). Galēji introvertā domāšana nonāk līdz savas
subjektīvās esamības a cīni redzamībai, turpretim ekstravertā domāšana — pie
acīmredzamas un absolūtas identificēšanās ar objektīvajiem faktiem. Tāpat kā viena noliedz
pati sevi līdz ar pilnīgu izšķīšanu objektā, tā otra atbrīvojas no jebkura satura un apmierinās
pati ar savu eksistenci vien. Tādējādi abos gadījumos turpmākā dzīves virzība tiek izspiesta
no domāšanas funkcijas citu psihisko funkciju sfērā, kuru eksistence iepriekš bijusi relatīvi
neapzināta. Objektīvo faktu lielā nabadzība introvertajā domāšanā tiek kompensēta ar neap -
zināto faktu bagātību. Jo vairāk domāšanas funkcija iesloga ap ziņu šaurā un tukšā lokā, kurā
tomēr, kā šķiet, introvertajam tipam ir ietverta visa dievišķā pilnība, jo vairāk neapzinātā
fantāzija bagātinās ar arhaiski tēlainiem faktiem, ar maģisku un iracionālu lielumu
dēmonisku panteonu. Šie fakti un lielumi at karībā no funkcijas, kura pirmā aizstāj
domāšanas funkciju kā dzīvības nesēju, iegūst īpašu veidu. Ja tā ir intuitīvā funkcija, tad
zemapziņas ievirze skatāma ar Kubīna un vācu rakstnieka G. Meirinka acīm. Ja turpretim tā
ir emocionālā funkcija, tad rodas līdz tam nepieredzētas emocionālas attiecības un
pretrunīgi un nesaprotami emocionāli spriedumi. Ja apziņā domāšanas vietā sāk dominēt
sensoriskā funkcija, tad sajūtu orgāni atklāj kaut ko jaunu, nekad iepriekš neizjustu iekšpus
un ārpus personiskā ķermeņa. Tuvāka šo pārmaiņu izpēte viegli parāda to, ka radusies
primitīva psiholoģija ar visām tās pazīmēm. Iegūtās pieredzes saturs, protams, ir ne tikai
primitīvs, bet arī simbolisks, un, jo senāks un primitīvāks tas šķiet, proti, jo dziļāki,
fundamentālāki un vitālāki ir tajā atrodamie simboli, jo patiesāks tas ir attiecībā uz nākotni.
Ir skaidri zināms, ka vissenākais mūsu bezapziņā nozīmē nākamību. Taču parastos apstākļos
domāšana tik viegli vis neatdod savas dominējošās pozīcijas apziņas frontē, nemaz jau
nerunājot par atvieglojošu apzinātās attieksmes pret objektu fil trāciju caur bezapziņu. Šādai
dominējošo funkciju nomaiņai apziņā būtisku pretestību izrāda apzinātās personības
pretdarbība pret tās pakļaušanu neapzinātajai īstenībai, kas nosaka zemap ziņā valdošā
objekta realitāti. Šis stāvoklis tiek saukts par disociāciju, citiem vārdiem, tā ir neiroze, kam
raksturīgs iekšējs pagurums un pieaugoša galvas smadzeņu pārpūle, psihastēnija.
3.3.2. Introvertais domājošais (mentālais) tips
Tieši tāpat kā C. Darvins ir uzskatāms par normālu ekstraverto domājošo tipu, tā arī I.
Kantu varētu raksturot kā pretējā — introvertā domājošā — tipa pārstāvi. Č. Darvins operē
ar faktiem, bet I. Kants balstās uz subjektīvo faktoru. Pirmais tie cas aptvert iespējami
plašāku objektīvās realitātes lauku, otrais, tieši pretēji, sniedzis vispārēju izziņas kritiku. Ja
mēs salīdzinājumam pretstatītu franču dabaszinātnieku Ž. Kivjē un vācu filo zofu F. Nīči,
tad kontrasts būtu vēl lielāks.
Introverto domāšanu raksturo iepriekš aprakstītās domāšanas mehānisma pārsvars. Šī
domāšana, tieši tāpat kā ekstravertajā ievirzē, atrodas ideju ietekmes varā, tomēr šīs idejas
rodas nevis no objektīvās pasaules, bet uz subjektīvās realitātes pamata. Introvertais tips,
tāpat kā ekstravertais tips, seko savām idejām, taču pretējā virzienā, proti, nevis uz ārpusi,
bet uz iekšpusi. Tas tiecas uz iedziļināšanos, nevis uz paplašināšanu. Tāpēc šis tips būtiski
un neapšaubāmi atšķiras no viņam paralēlā ekstravertā tipa. Ekstravertā tipa atšķirīgā
iezīme, proti, viņa intensificētā attieksme pret objektu, parasti gandrīz pilnīgi trūkst
introvertajam mentālajam tipam. Ja objekts ir cilvēks, tad šis cilvēks skaidri sajūt, ka tieši
viņš tiek uztverts tikai negatīvi, t. i., labā kajā gadījumā šis cilvēks jūt, ka ir lieks, turpretī
ļaunākajā gadījumā viņš jau skaidri apzinās, ka viņu atstumj, uzskata par šķērsli. Šī
negatīvā attieksme pret objektu, šī vienaldzība līdz pat atstumšanai raksturo ikvienu
introverto tipu un līdz ar to vispār ļoti apgrūtina šā tipa aprakstu. Viss viņā pauž tendenci
pazust un noslēpties. Viņa spriedums šķiet auksts, neelastīgs, patvaļīgs un vieglprātīgs,
tāpēc ka tas mazāk attiecas uz objektu nekā uz subjektu. Šajā spriedumā vispār nav jūtams,
ka objektam tiek piešķirta kaut nedaudz lielāka vērtība; vēl vairāk — spriedums vienmēr
nedaudz notušē objekta nozīmi un liek sajust subjekta pārākumu. Pieklājīgums, laipnība var
būt acīmredzama, taču bieži tā izpaužas kopā ar īpašu kautrīgumu, kas atklāj slēpto nodomu
atbruņot pretinieku. Objekts jānomierina, citādi viņš sāk traucēt. Viņš pat netiek uzskatīts
par pretinieku, taču, ja viņam piemīt smalkjūtība, viņš sajūt, ka viņu kaut kādā veidā
atstumj, varbūt pat ne par ko neuzskata. Objekts vienmēr zināmā mērā tiek ignorēts vai, vēl
sliktāk, attiecībā pret viņu tiek veikti pil nīgi lieki aizsardzības pasākumi. Tādējādi
introvertais domājošais tips viegli pazūd aiz pārpratumu miglas, kas kļūst jo bie zāka, jo
vairāk viņš kompensācijai cenšas ar savu nepietiekami diferencēto funkciju palīdzību
36 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
uzspīlēt pieklājības masku, kas vienlaikus ir vislielākajā kontrastā ar viņa reālo būtību. Ja,
veidojot savu ideālo pasauli, šis tips nebaidās no pašas pārdrošākās uzdrīkstēšanās un
neatmet nevienu domu tikai tāpēc, ka tā var būt bīstama, revolucionāra, erotiska vai
apvainojoša jūtām, tad brīdī, kad pārdrošībai jākļūst par ārējo realitāti, viņu pārņem ļoti
liela kautrība un mulsums. Tas ir nepieņemami viņa dabai. Ja introvertais domājošais tips
arī atklāj pasaulei savas domas, tad viņš šīs domas pavada kā rūpīga māte savus bērnus,
palaiž tās ārpasaulē un ļoti nožēlo, ka tās pašas necērt sev ceļu. Viņa ļoti lielā praktiskā
nepiemērotība un viņa aizspriedumi attiecībā pret reklāmu jebkurā nozīmē tikai veicina šādu
viņa rīcību. Ja viņa produkcija viņam pašam šķiet subjektīvi pareiza un patiesa, tad tai arī
jābūt pareizai un citiem atliek tikai noliekt galvu šīs īstenības priekšā. Viņš nepakustinās ne
pirkstu, lai pārvilinātu kādu savu ideju pusē, īpaši jau cilvēku, kurš ir uzmanības centrā. Un,
ja introvertais domājošais to dara, tad lielākoties tik nemā kulīgi, ka iegūst savam nodomam
pilnīgi pretēju rezultātu. Ar konkurentiem savā specialitātē viņam parasti ir sliktas
attiecības, jo viņš nekad nav pratis iekarot citu labvēlību; parasti viņš pat dara tiem zināmu,
cik tie viņam ir nenozīmīgi. Savu ideju īsteno šanā šis tips lielākoties ir ietiepīgs, neatlaidīgs
un nepakļaujas nekādai ietekmei. Tikai retumis izpaužas kontrasts — viņu iedvesmo cita
cilvēka ietekme. Ja objekts šķiet nekaitīgs, tad in trovertais mentālais tips ir ārkārtīgi
pieejams tieši nepilnvērtīgiem elementiem, kuri pakļauj viņu caur bezapziņu. Viņš ne iebilst
pret rupju apiešanos ar sevi un ļauj ekspluatēt sevi pašā apkaunojošākā veidā, ja tikai viņam
netraucē īstenot viņa idejas. Šis tips neredz, ka aiz viņa muguras viņu aplaupa un praktiski
dara viņam ļaunu, jo viņa attieksmei pret objektu ir sekundāra nozīme un viņa produkcijas
objektīvais novērtējums viņam nav zināms. Kad viņš apdomā savas problēmas atrisināšanas
iespēju, viņš to sarežģī, un tāpēc viņu bieži pārņem visu iespējamo šaubu uzplūdi. Šim
tipam ir skaidra savu domu iekšējā struktūra, bet viņš nepavisam nezina, kur un kad tās
atradīs vietu reālajā pasaulē. Viņš tikai ar grūtībām spēj iedomāties, ka tas, kas ir skaidrs
viņam, var nebūt skaidrs citam. Viņa rīcību lielākoties apgrūtina visāda veida balasts,
ierobežojumi, piesardzība, šaubas, ko rada viņa neuzticība. Darbs viņam virzās uz priekšu
ar grūtībām. Viņš vai nu ir klusētājs, vai arī nokļūst starp cilvē kiem, kuri viņu nesaprot;
šādā veidā viņš iegūst pierādījumus neizmērojamai cilvēku muļķībai. Taču cilvēku, kurš
viņu nejauši saprot, viņš vieglprātīgi pārvērtē. Introvertais domājošais tips viegli kļūst par
upuri godkārīgai sievietei, kas-prot izmantot viņa nekritisko attieksmi pret objektu.
Mizantropisku jauniešu priekšā viņš atklāj savu bērna sirdi. Bieži viņa ārējā uzvedība,
vairoties no uzmanības, ir neveikla: viņš kļūst pedantiski rūpīgs vai jū tami bezrūpīgs, pilns
bērnišķīgas naivitātes. Sava darba speci fiskajā laukā šis tips izraisa spēcīgus iebildumus no
apkārtējo puses. Viņš nezina, kā uz tiem reaģēt, vai arī sava primitīvā afekta dēļ atļauj sevi
iesaistīt tikpat dzēlīgā, cik neauglīgā pole mikā. Plašās aprindās viņš tiek uzskatīts par
nekautrīgu un valdonīgu. Taču, jo tuvāk viņu iepazīst, jo labvēlīgāka kļūst attiek sme pret
viņu. Viņam tuvie cilvēki augstu vērtē ciešas attiecības a r viņu. Svešākiem cilvēkiem viņš
šķiet spītīgs, nepieejams, augstprātīgs, bieži vien pat ļaunuma pārņemts savu nelabvēlīgo
brīdinājumu dēļ pret citiem. Ja šis tips ir skolotājs, viņam ir maz autoritātes, jo viņš nezina
savu skolēnu prāta uzbūvi. Mācīšana pašos pamatos viņu pat neinteresē, izņemot gadījumus,
kad tā viņam kļūst par teorētisku problēmu. Viņš ir slikts skolotājs, jo mācīšanas laikā viņš
pārdomā mācību priekšmetu, nevis apmierinās ar tā izklāsta procesu.
Pastiprinoties šā tipa ievirzei, viņa pārliecība kļūst arvien cie šāka, nelokāmāka.
Blakusietekmes tiek izslēgtas, un svešiem cil vēkiem viņš kļūst vēl jo nesimpātiskāks un
tādējādi tikai pavairo atkarību no tuviniekiem. Viņa valoda kļūst aizvien indivi duālāka un
mazāk saistīta ar normām, viņa idejas — dziļākas, taču tās vairs nav iespējams apmierinoši
izklāstīt, balstoties. uz konkrēto materiālu. Trūkumi tiek kompensēti ar emocionalitāti un
percepciju. Svešā objektīvās pasaules ietekme, kuru ārēji viņš asi noraida, «satver» viņu no
iekšienes, no bezapziņas puses, un viņš ir spiests vākt pierādījumus pret to, bieži vien tieši
pret lietām, kas svešiem cilvēkiem šķiet absolūti nevajadzīgas. Tā kā viņš objektam neveltī
vajadzīgo vērību un viņa apziņa ir subjektivizējusies, tad pats svarīgākais viņam šķiet tas,
kas visvairāk atbilst viņa personības dziļumiem. Līdz ar to viņš sāk jaukt savu subjektīvo
patiesību un savu personību. Lai gan šis tips nevienu nepiespiež mainīt uzskatus, viņš tomēr
indīgi, aizskarot personību, uzbrūk jebkurai, pat taisnīgai kritikai. Tādējādi viņš pakā -
peniski sevi izolē jebkurā ziņā. Viņa sākotnēji auglīgās idejas kļūst destruktīvas, jo tiek
sagandētas ar naida duļķēm. Vienlai kus ar izolāciju no ārpuses pastiprinās arī cīņa ar paša
bezapziņas ietekmi, kas pakāpeniski sāk viņu paralizēt. Pastiprinātajai ietekmei pēc
vientulības būtu jāaizsargā viņu no bezapziņas ietek mes, taču parasti tā tikai padziļina
konfliktu, kas iekšēji viņu novājina.
Introvertā tipa domāšana ir pozitīva un sintētiska tādu ideju attīstības ziņā, kuras arvien
nemaldīgāk tuvojas sākotnējo tēlu mūžīgajai patiesībai. Taču, ja šo ideju saikne ar objektīvo
37 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
pieredzi pavājinās, tad tās kļūst mitoloģiskas un mūsdienīgajai uz skatu sistēmai
nepieņemamas. Tieši tāpēc šī domāšana ir lietderīga laikabiedriem tikai tiktāl, ciktāl tā ir
skaidri un saprotami saistīta ar konkrētajā laikā zināmajiem faktiem. Taču, ja domā šana
kļūst mitoloģiska, ārpasaulei tā šķiet sveša un noris tikai pati sevī. Šādai domāšanai
pretnostatītās relatīvi neapzinātas funkcijas — emocijas, intuīcija un sajūtas — ir
nepilnvērtīgas. Tām piemīt primitīvs ekstraverts raksturs, kam jāpiedēvē visas apgrūtinošās
ietekmes, kuras izraisa objekts un kuram ir pa kļauts introvertais domājošais tips.
Pašaizsardzības un norobežošanās līdzekļi, ko šā tipa cilvēki parasti izmanto, ir tik labi
zināmi, ka es tos šeit neaprakstīšu. Tie visi aizsargā no «maģis kām» ietekmēm. Pie
pašaizsardzības pieder arī bailes no sieviešu dzimuma.
3.3.3. Emocijas
Introverto emocionalitāti nosaka galvenokārt subjektīvais fak tors. Tas nozīmē, ka
introvertā emocionalitāte tikpat būtiski at šķiras no ekstravertās emocionalitātes kā
introvertā domāšana no ekstravertās domāšanas. Bez šaubām, introvertā emocionālā procesa
inelektuāls izklāsts vai pat tikai aptuvens apraksts pie der pie pašiem grūtākajiem
uzdevumiem, lai gan šīs emocionalitātes savdabīgā būtība īpaši duras acīs, ja tikai tai vispār
pievērš uzmanību. Tā kā introvertā emocionalitāte galvenokārt pa kļaujas subjektīvajiem
priekšnoteikumiem un šai gadījumā objek tam ir tikai otršķirīga nozīme, tad tā izpaužas
daudz mazākā mērā un parasti tiek saprasta ačgārni. Šī emocionalitāte acīm redzami atņem
objektam tā nozīmi, un lielākoties izpaužas nega tīvā veidā. Negatīvo emociju eksistenci var
konstatēt tikai netieši. Šīs pret objektīvo realitāti negatīvi ietonētās emocijas cenšas ne-
pielāgoties objektīvajam un nostāties augstāk par to, vienlaikus cenšoties īstenot subjektā
esošos tēlus. Tāpēc tās vienmēr tiecas uz tēlu, kas reāli nav atrodams un kas zināmā mērā
tām ir parādījies agrāk. Emocijas acīmredzami slīd garām jebkuram ob jektam, nepievēršot
tam nekādu uzmanību, un ir skaidrs, ka tas nekad nebūs piemērots to mērķim. Tās tiecas pēc
iekšējas intensitātes, kurai objekti būtu tikai ierosinātāji. Par šo emociju dzi ļumu var tikai
nojaust, skaidri uzzināt to nav iespējams. Emocijas pārvērš cilvēku par noslēgtu klusētāju,
jo tās objekta rupjības priekšā ieraujas sevī līdzīgi mimozas ziedam, lai aizpildītu subjekta
dziļumu. Aizsardzībai emocijas izvirza negatīvus emo cionālus spriedumus un pauž uzsvērtu
vienaldzību.
Sākotnējie tēli, kā zināms, ir vienlīdz pareizi nosaucami gan par idejām, gan arī par
emocijām. Tāpēc arī pamatidejas, pie mēram, Dievs, brīvība un nemirstība, tiktāl ir arī
emocionālas vērtības, ciktāl tām ir nozīme kā idejām. Tāpēc visu to, kas ir pateikts par
introverto domāšanu, var attiecināt arī uz introverto emocionalitāti, tikai tas viss, ko
iepriekšējais tips pārdomā, šis tips pārdzīvo. Taču fakts, ka domas parasti ir izsakāmas
skaidrāk par emocijām, introvertās emocionalitātes gadījumā nosaka nepieciešamību pēc
neparastām filoloģiskām vai mākslinieciskam izteiksmes spējām, lai tikai aptuveni varētu
izpaust vai nodot šās emocionalitātes bagātību ārpasaulei. Tā kā subjektīvā domā šana ir ļoti
neatkarīga un tikai ar grūtībām uztverama adekvāti» tad varbūt vēl lielākā mērā tas attiecas
uz subjektīvo emocionalitāti. Lai emociju līmenī varētu saprasties ar otru cilvēku, tām
jāatrod ārējās izpausmes forma, kas spētu, no vienas puses, at bilstoši izteikt subjektīvās
jūtas un, no otras puses, nodot šīs emocijas partnerim tā, lai viņā rastos paralēls process. Tā
kā starp cilvēkiem mēdz būt relatīvi liela iekšēja (arī ārēja) līdzība, šis efekts ir panākams,
lai gan ir ārkārtīgi grūti atrast emocijām atbilstošu formu, jo tieši emocionalitāte,
īstenojoties savās izpausmēs, orientējas galvenokārt uz sākotnējo tēlu dārgumu krātuvi.
Taču, ja egocentriskuma dēļ emocijas kļūst viltotas, tās zaudē savu simpātisko veidolu, jo
šajā gadījumā tas primāri ir saistīts ar apzināto personību. Šādā gadījumā emocionalitāte
katrā ziņā rada aizdomas par sentimentālu pašiemīlēšanos, vēlmi ieinteresēt un pat par
slimīgu patmīlību. Tāpat kā introvertā domātāja subjektivizētā apziņa tiecas pēc abstrakciju
abstrahēšanas un ar to sasniedz tikai tukša, sevī vērsta domāšanas procesa augstāko
intensitāti, tā arī egocentriskās emocijas padziļinās līdz bezsaturiskam kaislīgumam, kas jūt
un redz tikai pats sevi. Šī pakāpe ir mistiski ekstātiska un tikai sagatavo pāreju uz
emocionalitātes apspiestajām ekstravertajām funkcijām.
Tāpat kā introvertajai domāšanai tiek pretnostatītas primi tīvas emocijas, kurām objekti
tiek uzspiesti ar maģisku spēku, arī introvertajai emocionalitātei tiek pretnostatīta primitīva
domāšana, kas izpaužas konkrētībā un verdziskā padevībā faktiem. Emocionalitāte arvien
vairāk norobežojas no pakļautības objektam un rada sev tikai subjektīvi saistītu rīcības un
morāles brīvību, kas konkrētā gadījumā ir atšķirīga no vispārpieņemtā. Līdz ar to neapzinātā
domāšana vēl vairāk nokļūst objektīvās realitātes varā.
3.3.4. Introvertais emocionālais tips
38 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Esmu noskaidrojis, ka introvertās emocionalitātes pārsvars ir raksturīgs galvenokārt
sievietēm. Sakāmvārds «Klusie ūdeņi ir tie dziļākie» attiecas tieši uz šā tipa sievietēm.
Viņas pa lielākajai daļai ir klusas, grūti pieejamas, neizprotamas un bieži slēp jas aiz
brīnišķīgas vai banālas maskas. Viņas mēdz būt arī me lanholiķes. Šīs sievietes nekad nav
zvaigznes un neizvirzās priekšplānā. Tā kā viņas galvenokārt pamatojas uz savām sub jektīvi
orientētajām emocijām, viņu patiesie motīvi paliek apslēpti. Introvertā emocionālā tipa
sievietes ne ar ko neizjauc ārējo harmoniju, viņās valda patīkams miers, simpātisks
paralēlisms, kuram raksturīga nevēlēšanās piespiest otru cilvēku, ietekmēt vai pat audzināt
un pārmainīt viņu. Ja šī uz ārpasauli vērstā attiek sme ir nedaudz izteiktāka, tad parādās
vieglas indiferences un vēsuma nianses, kas var pastiprināties līdz vienaldzībai pret otra
nelaimi vai veiksmi. Tādējādi ir skaidri jūtams, ka emocijas no vēršas no objekta. Normālam
tipam tas, protams, mēdz gadīties tikai tad, ja objekts kaut kādā veidā pārāk stipri ietekmē
subjektu. Emociju harmoniskā proporcionalitāte attiecībā uz subjek tīvo un objektīvo
realitāti tāpēc ir iespējama vienīgi tik ilgi, ka mēr objekts apvaldītu emociju stāvoklī
ietekmē subjektu caur mazāk diferencētajām funkcijām, neskarot emociju funkcionālo
kanālu. Patiesās emocijas, kas saistītas ar objektu, nevis pavada, bet gan mīkstina un
apvalda, pareizāk sakot, «atvēsina» nega tīvs emocionālais spriedums. Lai gan vienmēr tiek
saglabāta gatavība mierīgi un harmoniski pastāvēt līdzās, attieksmē pret svešu objektu
parādās nevis labvēlība vai sirsnīga laipnība, bet šķie tama vienaldzība, pat necieņa. Dažkārt
šī tipa pārstāvji sāk izjust savas eksistences nevajadzīgumu. Attiecībā pret objektu, kam
raksturīgs entuziasms un jūtu uzliesmojumi, viņi sākotnēji iz rāda labvēlīgu neitralitāti,
dažkārt ar neliela pārākuma vai kritikas nokrāsu, un tas uz objektu atstāj atvēsinošu
iespaidu. Taču agresīvās emocijas tiek ar iznīcinošu vēsumu asi noraidītas, ja tikai tās nesāk
valdīt pār indivīdu caur bezapziņu, t. i., citiem vārdiem sakot, atdzīvina kādu sākotnējo,
emocionālo tēlu un ar to iekaro introvertā tipa emocionālo pasauli. Šajā gadījumā sie viete
izjūt acumirklīgu šoku, kuram seko stipra pretdarbība, kas var trāpīt objekta Ahilleja
papēdī. Attieksme pret objektu tiek saglabāta iespējami mierīgā un drošā emociju
vidusstāvoklī starp kaislību apvaldīšanu un neierobežotību. Tāpēc emociju izpaus mes ir
mērenas un objekts aizvien jūt sevis pienācīgu nenovēr tēšanu, ja tikai viņš apzinās to. Tas,
protams, notiek ne jau vienmēr, jo nojauta par nepietiekamo novērtējumu ļoti
bieži ir neapzināta. Taču ar laiku, cilvēkam neapzināti tiecoties pēc emocijām, attīstās
simptomi, kas piesaista pastiprinātu uzmanību. Tā kā šis tips lielākoties ir auksts un
atturīgs, tad pēc virspusīga sprieduma tas ir cilvēks bez emocijām. Taču šāds sprie dums ir
maldinošs pašos pamatos, jo emocijas šai gadījumā ir nevis ekstensīvas, bet intensīvas. Tās
attīstās dziļumā. Tā, piemēram, ekstensīvā līdzjūtība izpaužas īstajā vietā vārdos un rī cībā
un cilvēks tūlīt atkal atbrīvojas no tās, turpretim intensīvā līdzjūtība neatzīst nekādas ārējās
izpausmes formas un pat kļūst slimīga, ieslīgstot visas pasaules nelaimēs. Līdz ar to
līdzjūtība «zaudē valodu». Iespējams, ka tā pēkšņi izpaudīsies pārspīlētā , veidā un izraisīs
apbrīnojamu varonīgu rīcību, pret kuru tomēr ne objekts, ne subjekts nespēj rast pareizu
attieksmi. Ekstravertā tipa ārēji aklajai acij šī līdzjūtība šķiet vēsums, jo tā jū tami
neizpaužas, un neredzamiem spēkiem ekstravertā apziņa ne spēj noticēt. Šāda veida
pārpratumi ir raksturīgi šī tipa dzīvē un parasti tiek minēti kā svarīgs arguments pret
jebkuru dziļu emocionālo attieksmi pret objektu. Taču par to, kas ir šo emociju reālais
priekšmets, pat normāls tips var tikai minēt. Pats sev viņš izpauž savu mērķi un savu iekšējo
saturu, iespējams, no profāna acīm slēptā un rūpīgi glabātā reliģiozitātē vai līdzīgā, apbrīnu
neizraisošā poētiskā formā, taču tas notiek ne jau bez slēptas godkārīgas tieksmes parādīt
savu pārākumu pār objektu. Sievietes savos bērnos iegulda daudz ko no šīs introvertās emo -
cionalitātes īpatnībām, nemanāmi iedvešot viņiem savu dedzību.
Lai gan normālajam tipam minētā tendence tieši un atklāti pacelt slēptās emocijas
augstāk pār objektu vai vardarbīgi uz spiest tās objektam nav traucēklis un nekad nopietni
nemēģina par to kļūt, taču personiskajā attieksmē pret objektu tas kaut. kādā veidā izpaužas.
Bieži vien tā ir grūti nosakāma dominējošas ietekmes forma. Šī ietekme rada nospiedošu vai
slāpējošu sajūtu, kas atgrūž visu apkārtējo. Līdz ar to šis tips iegūst pa zīstamo
noslēpumaino spēku, kas var lielā mērā savaldzināt tieši ekstraverto cilvēku, jo tiek
aizskarta viņa bezapziņa. Šī spēka avots ir pārdzīvotie neapzinātie tēli. Tā kā šo spēku
viegli var pārnest no bezapziņas uz apzināto personību, tā ietekme izkropļojas, pārvēršoties
personiskā tirānijā. Taču tad, kad neapzinā tais subjekts identificējas ar apzināto personību,
intensīvo emociju noslēpumainais spēks pārvēršas banālā un augstprātīgā tieksmē pēc varas,
liekā rosībā un tirāniskā stūrgalvībā. Ar to ir izskaidrojams sievietes tips, kura sliktās puses
iezīmē slimīga godkārība un cietsirdīgs skarbums. Šāda virzība rada neirozi.
Kamēr apzinātā personība jūt sevi kā kaut ko zemāku par ne apzināto subjektu un
emocijas ir kaut kas augstāks un varenāks nekā apzinātā personība, tips ir normāls. Lai ari
neapzinātā domāšana ir arhaiska, tā kompensē, palīdzot izskaust nejaušos mēģinājumus
39 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
palielināt apzinātās personības nozīmi subjektā. Tomēr, ja neapzinātās domāšanas
kompensatoriskā ietekme tiek pilnīgi apspiesta, tad neapzinātā domāšana nostājas opozīcijā
un projicējas objektos. Līdz ar to subjekts, kas kļuvis egocentrisks, sāk just vērtību
zaudējušā objekta spēku un nozīmi. Apziņa sāk sajust, «ko domā citi». Protams, citi ir
aizdomājušies līdz visām iespējamām nelietībām, perina ļaunu, vērpj aiz mugu ras intrigas
utt. Subjektam tas viss ir jānovērš, pašam ātrāk par objektu sākot vērpt intrigas un visu un
visus turot aizdomās, sākot izlūkot un kombinēt. Viņš nokļūst baumu varā, un viņam
drudžaini jāpūlas, lai draudošo atkarību pārvērstu iespējami lie lākā pārākumā. Rodas
nebeidzama konkurences cīņa, un šajās nežēlīgajās sadursmēs tiek lietoti jebkuri līdzekļi,
lai tikai panāktu uzvaru. Ļaunos nolūkos tiek izmantoti pat labdari. Šāda virzība rada
nogurumu un novājēšanu. Neirozes forma ir ne tik daudz histēriska kā neirastēniska.
Sievietēm bieži novērojami smagi somatiski stāvokļi, piemēram, anēmija ar visām tās
sekām.
3.3.5. Raci on āl o tip u visp ārī gs ap sk ats
Abi iepriekš aprakstītie tipi jāuzskata par racionāliem, jo tie pamatojas uz saprātīgus
spriedumus radošām funkcijām. Saprātīgie spriedumi balstās ne tikai uz objektīvo, bet arī
uz subjektīvo realitāti. Viena vai otra faktora pārsvars, ko bieži nosaka no agras jaunības
pastāvošā psihiskā predisponētība, protams, nomāc saprātu. īsti saprātīgam spriedumam
vienlīdz jābalstās gan uz objektīvo, gan arī uz subjektīvo faktoru un jāsniedz gandarī jums
abiem. Taču tas būtu ideāls gadījums, kas radītu iespēju līdzvērtīgi attīstīties gan
ekstraversijai, gan introversijai. Diem žēl šie abi virzieni izslēdz viens otru, un, kamēr to
dilemma pastāv, tie var labākajā gadījumā eksistēt viens otra ēnā vai vis pār nespēj eksistēt
viens otram līdzās. Tādējādi parastos apstākļos ideāls saprāts ir neiespējams. Racionālo tipu
raksturo saprāts, kam piemīt tipiskas pārmaiņas. Tā introvertajiem racio nālajiem tipiem
neapšaubāmi piemīt saprātīgi spriedumi; tikai tie aptver subjektīvo faktoru. Nav nekādas
vajadzības vardarbīgi piemērot loģiku šai pieejai, jo vienpusības saknes meklējamas
priekšnosacījumā, kas ir pirms jebkura slēdziena vai sprieduma jau pastāvošais subjektīvā
faktora pārsvars. Tam a priori piemīt pati par sevi saprotama lielāka vērtība nekā
objektīvajam faktoram. Turklāt, kā jau minēts, runa ir ne tikai par kaut kādu iegūtu vērtību,
bet par dabisku predisponētību, kas pastāv jau pirms jeb kura vērtājuma. Tāpēc saprātīgs
spriedums introvertajam tipam dažās niansēs šķiet pilnīgi cits nekā ekstravertajam tipam. Ja
apskatām šo jautājumu vispārīgākajā veidā, introvertajam tipam tā slēdzienu ķēde, kas ved
pie subjektīvā faktora, liekas nedaudz saprātīgāka par to, kura ved uz objektu. Konkrētā
gadījumā šī sākotnēji niecīgā, gandrīz nemanāmā atšķirība lielākā mērogā izraisa
nesavienojamas pretrunas, kas kaitina jo vairāk, jo mazāk ir apzināta viedokļa minimālā
nobīde caur psiholoģisko predispozīciju. Nepareiza galvenokārt ir cenšanās pierādīt kļūdu
slēdzienā, nevis atzīt atšķirību psiholoģiskajā predispozīcijā. Šāda atziņa jebkuram
racionālajam tipam ir ļoti grūti uztverama. Tā acīmre dzami grauj šā tipa pamatprincipa
absolūto nozīmi un ir nodevība pret šo principu par labu tā pretstatam. Racionālajam tipam
tā ir katastrofa.
Introverto tipu nesaprot, iespējams, pat vēl vairāk par eks traverto tipu, un ne jau tāpēc,
ka ekstravertais tips attiecībā pret viņu ir vēl nesaudzīgāks un kritiskāks, nekā viņš pats va -
rētu būt, bet tāpēc, ka laikmeta stils, kuru viņš mēģina atdari nāt, ir pret viņu. Introvertais
tips ir mazākumā — pat ne skaitliski, bet emocionālā nozīmē — nevis attiecībā pret
ekstraverto tipu, bet pret mūsu vispārīgo rietumniecisko pasaules uzskatu. Tā kā viņš visiem
spēkiem mēģina atdarināt vispārīgo stilu, viņš rok bedri pats sev, jo mūsdienu stils ar tam
raksturīgo gandrīz vienīgi tikai redzamā un sajūtama atzīšanu ir pret viņa principu. Viņam
subjektīvais faktors jāpadara bezvērtīgs tikai tāpēc, ka tas ir neredzams, un jāpiespiež sevi
atdarināt ekstravertā objekta pārvērtēšanu. Pats viņš novērtē subjektīvo faktoru pārāk zemu
un tāpēc izjūt nepilnvērtību. Tāpēc nav nekā dīvaina, ka tieši mūsu laikā, īpaši tajās
kustībās, kas izvirzījušās nedaudz priekšā laikam, subjektīvais faktors izpaužas pārspīlēti,
līdz ar to bezgaumīgā un kariķētā veidā. Es runāju par mūsdienu mākslu. Perso niskā
principa nenovērtēšana pārvērš introverto tipu par egoistu un uztiepj viņam apspiestā
psiholoģiju. Jo egoistiskāks viņš kļūst,, jo vairāk viņam liekas, ka citi, kas it kā pilnīgi spēj
atdarināt mūsdienu stilu, ir apspiedēji un pret tiem viņam jāaizstāvas. Iņtrovertais tips
lielākoties nepamana savu galveno kļūdu — to, ka viņš nebalstās uz subjektīvo faktoru ar
tādu paļāvību un uzticību, ar kādu ekstravertais tips pamatojas uz objektu. Personiskā
principa nenovērtēšanas dēļ viņa tieksme uz egoismu kļūst neiz bēgama, turklāt viņš izraisa
pret sevi ekstravertā tipa aizspriedumu. Turpretī tad, ja viņš paliktu uzticīgs savam
principam, viņa nostādnes pieļaujamība tiktu apliecināta ar vispārīgu rīcību un izkliedētu
visus pārpratumus.
40 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
3.3.6. S ajū tas

Sajūtām, kas savā būtībā nevar eksistēt bez objekta un ob jektīva kairinājuma,
introvertajā ievirzē tiek pakļautas būtiskām izmaiņām. Tām arī piemīt subjektīvais faktors,
jo līdzās objektam, kas tiek sajusts, stāv subjekts, kurš sajūt un kurš objektī vajā kairinājumā
iekļauj subjektīvo predisponētību. Introvertajā ievirzē sajūtas galvenokārt pamatojas uz
percepcijas subjektīvo daļu.
īpaši skaidrs tas kļūst, aplūkojot mākslas darbus, kuri ataino ārējos objektus. Ja,
piemēram, vairāki mākslinieki glezno vienu un to pašu ainavu, cenšoties to precīzi attēlot,
tomēr gleznas atšķiras cita no citas. Šo atšķirību nosaka ne tikai vairāk vai ma zāk attīstīts
profesionālisms, bet galvenokārt katra mākslinieka savdabīgs redzējums. Dažās gleznās
krāsu un figūru izvietojuma un kustībā ir skaidri saskatāma pat psihiskā atšķirība. Šīm
īpatnībām ir vairāk vai mazāk tiešs sakars ar subjektīvo faktoru. Sajūtu subjektīvais faktors
būtībā ir tāds pats kā citām funkci jām, par kurām jau runāts. To var definēt kā neapzinātu
predisponētību, kas maina sajūtu orgānu uztveri jau sajūtu rašanās laikā, tādējādi atņemot
tām tikai tīras objekta iedarbības raksturu. Šajā gadījumā sajūtas galvenokārt attiecas uz
subjektu un tikai pēc tam uz objektu. To, cik ārkārtīgi spēcīgs var būt subjektīvais faktors,
visskaidrāk atklāj māksla. Subjektīvā faktora pārsvars dažkārt pat pilnīgi apspiež vienkāršu
objekta darbību, tomēr sajūtas paliek sajūtas, lai gan tādā gadījumā tās, protams, kļūst par
subjektīvā faktora uztveri un objekta darbība ierobežojas vienīgi ar sajūtu ierosināšanu.
Introvertā percepcija attīstās šajā virzienā. Lai gan sajūtu orgānu uztvere netiek iz kropļota,
tomēr šķiet, ka objekti tiek iemiesoti subjektā nevis īstā veidā, bet tā, it kā subjekts redzētu
lietas pavisam citādi vai pat redzētu citas lietas nekā pārējie cilvēki. īstenībā subjekts
pilnīgi adekvāti uztver tās pašas lietas, kuras uztver jebkurš cits cilvēks, taču viņš
neierobežojas ar objekta iedarbību vien, bet pievēršas subjektīvajai uztverei, kuru
ierosinājis objektīvais kairinājums. Subjektīvā uztvere jūtami atšķiras no objektīvās
uztveres. Tā vai nu objektā vispār nav atrodama, vai arī labākajā gadījumā ir saskatāma kā
mājiens, t. i., lai gan tā var būt līdzīga citu cilvēku uztverei, to nevar tieši pamatot ar lietas
objektīvo darbību. Subjektīvā uztvere neatstāj apziņas produkta iespaidu, jo tā ir par daudz
dabiska. Taču tā rada psihiskās sakārtotības un hierarhijas iespaidu, jo tajā ir atrodami
augstākās psihiskās darbības elementi. Diemžēl šī darbība un apziņas saturs disharmonē
viens ar otru. Runa ir par priekšnosacījumiem vai predisponē tību kolektīvajā bezapziņā, par
mitoloģiskiem tēliem, priekšstatu sākotnējām iespējamībām. Subjektīvajai uztverei piemīt
simbola raksturs. Tā pauž vairāk nekā tīrs objekta tēls, protams, tikai tam, kuram
subjektīvais faktors vispār kaut ko izsaka. Citiem liekas, ka radītajam subjektīvajam
iespaidam nav pietiekama līdzība ar objektu un tāpēc tas nesasniedz savu mērķi. Subjek tīvā
sajūta izzina drīzāk psihiskās pasaules dziļumus nekā tās virskārtu. Par izšķirošo kļūst nevis
objekta realitātes izjūta, bet subjektīvā faktora realitātes izjūta, proti, to sākotnējo tēlu
realitātes izjūta, kuru kopums ir psihiskās pasaules atspoguļojums. Tam tomēr piemīt
savdabīga spēja attēlot pašreizējo apziņas sa turu nevis mums pierastajā formā, bet zināmā
mērā sub specie aeternitatis (no mūžības viedokļa), t. i., apmēram tā, kāda būtu apziņa, ja
tai būtu miljons gadu. Šāda apziņa tādējādi spētu ieraudzīt lietas rašanos un izzušanu
vienlaikus ar tās pašreizējo esamību un ne tikai to, bet arī visu, kas eksistējis līdz tās raša -
nās brīdim un eksistēs pēc tās izzušanas. Pašreizējais moments šādai apziņai liktos vienkārši
nenozīmīgs. Protams, tas ir tikai tēlains salīdzinājums, kurš man tomēr nepieciešams, lai
introvertās sajūtas vismaz kaut kādā mērā kļūtu uzskatāmas. Subjektī vās sajūtas rada tēlu,
kas atveido objektu, aizsedzot to ar bijušās un turpmākās subjektīvās pieredzes
uzslāņojumu. Tādējādi sajūtu orgānu izraisīts parasts iespaids attīstās dziļumā, kas ba gātīgi
apveltīts ar nojausmas iespējām, turpretim ekstravertās sajūtas izzina tagadni un skaidri
saredzamas sadzīviskas lietas.
3.3.7. Introvertais sensorais tips

Introvertās sajūtas pārsvars rada noteiktu tipu, kas atšķiras no visiem pārējiem ar
zināmām īpatnībām. Introvertais sensorais tips pieder pie iracionālajiem tipiem, jo no
notiekošā viņš veic atlasi, izmantojot nevis saprātīgus spriedumus, bet gan galveno kārt
balstoties uz to, kas patiešām notiek. Ekstravertais senso rais tips tiek noteikts, pamatojoties
uz objekta iedarbības intensitāti, turpretim introvertais tips — atkarībā no subjektīvās sajū -
tas intensitātes, ko izraisa objektīvs kairinājums. Turklāt acīm redzot rodas neproprocionāla
saikne starp objektu un sajūtām, un, cik var spriest, šī saikne ir pilnīgi nenoteikta un
patvaļīga. Tāpēc ārēji nekad nav iespējams paredzēt, kas radis iespaidu un kas to neradīs. Ja
41 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
eksistētu sajūtu intensitātei proporcionāla spēja un apņēmība izpausties, tad šī tipa
iracionalitāte būtu ļoti viegli pamanāma. Tā mēdz, piemēram, notikt, ja indivīds ir
produktīvs mākslinieks. Taču, tā kā tas ir izņēmuma gadījums, tad introvertajam tipam
raksturīgās pašizpausmes grūtības vienlai kus slēpj ari viņa iracionalitāti. Viņš var, tieši
otrādi, pievērst sev uzmanību ar savu mieru vai pasivitāti, vai ari ar saprātīgu
pašsavaldīšanos. Šai īpatnībai, kas ieved maldu ceļos virspusīgu spriedumu, jāpateicas par
savu eksistenci introvertā sensorā tipa neatkarībai no objekta. Normālā gadījumā objekta
vērtība apzināti netiek devalvēta, taču objekta valdzinošā ietekme tūlīt tiek aizstāta ar
subjektīvu reakciju, kurai vairs nav nekāda sakara ar objekta realitāti. Tādējādi, protams,
objektam tiek atņemta vērtība. Šāds tips viegli var kādam pajautāt, kāpēc objekti vis pār
eksistē un ar ko tie attaisno savu eksistenci, jo viss būtis kais notiek bez objektu līdzdalības.
Šīs šaubas ir vietā galējos gadījumos, nevis normālā situācijā, jo objektīvais kairinājums ir
nepieciešams sajūtas izraisīšanai. Diemžēl tas izraisa kaut ko citu nekā to, ko varētu
paredzēt pēc lietu ārējā stāvokļa. Arēji tas izpaužas tā, it kā objekta iedarbība vispār
nenonāktu līdz subjektam. Šis iespaids ir pareizs tiktāl, ciktāl subjektīvais, no bezapziņas
nākošais saturs iespiežas starp subjektu un objektu, pārtverot objekta iedarbību. Šī
iejaukšanās var notikt tik krasi, ka rodas iespaids, it kā indivīds aizsargātos no tiešas
objekta ietekmes. Kaut kādam faktoram pastiprinoties, šī aizsardzība īste nojas dzīvē. Kad
bezapziņas ietekme kaut nedaudz pastiprinās, sajūtu subjektīvā puse kļūst tik dzīva, ka tā
gandrīz pilnīgi nomāc objekta ietekmi. Pastāvot šādai situācijai, no vienas puses, objektā
rodas pilnīgas bezvērtības izjūta, bet, no otras puses, subjektā — iluzora realitātes izpratne,
kas, protams, tikai slimīgos gadījumos var aiziet tik tālu, ka indivīds nav vairs spējīgs
saredzēt atšķirību starp reālo objektu un tā subjektīvo uztveri. Lai arī šī svarīgā atšķiršanas
spēja pilnīgi izzūd tikai stāvoklī, kas tuvs psihopātiskajam stāvoklim, tomēr subjektīvā
uztvere jau ilgi pirms tam var ietekmēt domāšanu, jūtas un rīcību, neskato ties uz to, ka
objekts skaidri saskatāms visā tā realitātē. Gadī jumos, kad objekta iedarbība īpašos
apstākļos, piemēram, pastāvot īpašai intensitātei vai pilnīgai analoģijai ar neapzināto tēlu,
nonāk līdz subjektam, pat normāls šī tipa indivīds ir spiests r ī k o t i e s atbilstoši savam
neapzinātajam oriģinālam. Šādai rīcībai attiecībā pret objektīvo realitāti ir iluzors raksturs,
un tāpēc tā šķiet ārkārtīgi dīvaina. Tādējādi uzreiz izpaužas šā tipa sub jektivitāte, kurai
realitāte ir sveša. Taču tur, kur objekta ietekme nav varējusi pilnīgi izpausties, tā sastopas
ar mazaktīvu labvēlīgu neitralitāti, kura ir spiesta nepārtraukti nomierināt un izlī dzināt.
Pārāk zemais tiek mazliet pacelts, pārāk augstais — ne daudz piezemēts, entuziasms
mīkstināts, ekstravagance klusināta un neparastais novests līdz «patiesai» formulai — viss
tas notiek tikai tādēļ, lai objekta iedarbību noturētu nepieciešamajās robežās. Tādējādi šis
tips uz apkārtējiem neiedarbojas nomācoši, ja tikai viņa pilnīgais nekaitīgums nerada ne
mazākās šaubas. Taču šajā gadījumā indivīds viegli kļūst par citu cilvēku agresi vitātes un
varaskāres upuri. Šis tips parasti ļauj sevi ļaunprā tīgi izmantot, atmaksājot par to ar
pastiprinātu pretestību un stūrgalvību nepiemērotā vietā. Ja indivīdam nav spējas sevi
izteikt mākslā, tad visi iespaidi plūst uz iekšējo pasauli dziļumā un nepieļauj apziņas
darbību, atņemot tai iespēju iegūt pārsvaru pār valdzinošo iespaidu ar apzinātu izpausmi.
Lai izteiktu savus iespaidus, šī tipa nosacītajā rīcībā ir tikai arhaiskas iespējas, jo domāšana
un emocijas ir relatīvi neapzinātas, bet, ciktāl tās ir apzinātas, to rīcībā ir vienīgi banāli un
ikdienišķi izteiksmes līdzekļi. Kā apzinātās funkcijas tās ir pilnīgi nespējīgas adek vāti
attēlot subjektīvos uztvērumus. Tāpēc šis tips tikai ar ārkār tīgām pūlēm atklājas objektīvai
sapratnei un pat sev līdzīgiem viņš lielākoties paliek nesaprasts. Šī tipa īpatnību attīstība
nošķir viņu galvenokārt no objektīvās realitātes un atstāj paša sub jektīvo uztvērumu varā.
Tie orientē viņa apziņu uz arhaisko realitāti, lai gan šis fakts salīdzinošās spriešanas
nepilnības dēļ paliek viņam pilnīgi neapzināts. Patiesībā introvertais sensorais tips mīt
mitoloģiskā pasaulē, kurā cilvēki, dzīvnieki, dzelzceļš, mājas, upes, kalni šķiet pa daļai
labvēlīgi noskaņoti dievi, pa daļai ļaundabīgi dēmoni. To, ka šīs lietas viņam tādas šķiet,
viņš neapzinās. Taču tās iedarbojas uz viņa spriedumiem un rīcību kā tādas. Viņš domā un
rīkojas tā, it kā viņam būtu darīšana ar šādiem dieviem un dēmoniem. Šis tips to pamana
tikai tad, kad viņš atklāj, ka viņa sajūtas ir pilnīgi atšķirīgas no realitātes. Ja viņš vairāk
nosliecas uz objektīvo saprātu, šī atšķirība viņam liekas patoloģiska. Ja viņš, gluži otrādi,
paliek uzticīgs savai iracionalitātei un ir gatavs piešķirt savai sajūtai realitātes vērtību, tad
objektīvā pasaule viņam kļūst par komēdiju un rēgu. Tomēr jāatzīst, ka līdz šai dilemmai
introvertais sensorais tips nonāk tikai galējos gadījumos. Parasti indivīds ir apmierināts ar
savas realitātes noslēgtību un banalitāti. Bezapziņā viņš to traktē kā arhaisku.
Viņa bezapziņas darbība izpaužas galvenokārt, apspiežot in tuīciju, kurai ir ekstraverts
un arhaisks raksturs. Ekstravertā intuitīvā tipa intuīcijai ir raksturīga spēja nojaust ceļus uz
visām objektīvās realitātes iespējamībām, turpretim arhaiskajai ekstravertajai intuīcijai,
pastāvot apziņas introvertajai ievirzei, piemīt jūtīgums pret visām divdomīgajām, tumšajām,
42 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
netīrajām un bīstamajām realitātes aizkulisēm. Šādai intuīcijai subjekta patiesais un
apzinātais nodoms neko nenozīmē, taču aiz tā šī intuīcija no jauš visas šāda nodoma
arhaiskās sagatavošanas iespējas. Tāpēc tā ietver sevi pat kaut ko bīstamu, graujošu, kas
bieži vien asi kontrastē ar apziņas labvēlīgo nekaitīgumu. Kamēr indivīds nav īpaši
attālinājies no objekta, neapzinātā intuīcija darbojas kā labdabīga kompensācija nedaudz
fantastiskai un uz lētticību virzītai apziņas nostādnei. Taču, ja bezapziņā nostājas opozīcijā
apziņai, tad intuīcija parādās virspuse un demonstrē savu var darbīgo ietekmi, uztiepjot sevi
indivīdam un radot pašus nepatīkamākos uzmācīgos priekšstatus par objektu. Šādā veidā
radusies neiroze parasti ir uzmācības neiroze, kurā aiz pārguruma simptomiem slēpjas
histēriskas iezīmes.
3.3.8. Intuīcija
Intuīcija introvertajā ievirzē tiek vērsta uz iekšējiem objek tiem, kurus ar pilnām
tiesībām var nosaukt par bezapziņas ele mentiem. Iekšējo objektu attiecības ar apziņu ir
pilnīgi analoģiskas tās attiecībām ar ārējiem objektiem, kaut arī iekšējiem objektiem piemīt
nevis psihiska, bet subjektīvi psiholoģiska reali tāte. Iekšējie objekti intuitīvajai uztverei
šķiet lietu subjektīvie tēli, kurus nevar atrast ārējā pieredzē, bet kuri veido bezapziņas
saturu un galarezultātā arī kolektīvās bezapziņas saturu. Šis sa turs pats par sevi, protams,
nav pieejams pieredzei — šajā nozīmē tas ir līdzīgs ārējiem objektiem. Tāpat kā ārējie
objekti tikai diezgan nosacīti ir tādi, par kādiem mēs tos uztveram, arī iekšējo objektu
izpausmes formas ir relatīvas — tie ir mums nepieeja mas būtības un savdabības intuitīvo
funkciju produkti. Tāpat kā sajūtām, arī intuīcijai ir savs subjektīvais faktors, kas ekstraver -
tā jā ievirzē ir cik vien iespējams apspiests, bet introvertajā ievirzē kļūst par mērauklu. Pat
tad, ja introvertās intuīcijas aktivizēša nās iemesls ir ārējie objekti, tā nepakavējas pie
ārējām iespējām, bet gan pievēršas iekšējam stāvoklim, kas ir ārējo apstākļu ra dīts. Kamēr
introvertās sajūtas ierobežojas galvenokārt ar iner vācijas 26 savdabīgo parādību uztveri caur
bezapziņu un koncentrējas uz tām, intuīcija apspiež šo subjektīvā faktora pusi un uztver
tēlu, kas ir izraisījis inervāciju. Tā, piemēram, ja kādam sākas psihogēniski galvas reiboņi,
sajūtas pievēršas inervācijas savdabīgajām traucējumu īpatnībām un uztver visas šīs īpatnī -
bas, traucējumu intensitāti, gaitu, to rašanos un izzušanu visos sīkumos, nepaceļoties
augstāk par tiem un nenonākot līdz to sa turam, kas tos izraisījis. Intuīcijai, tieši otrādi,
sajūtas ir tikai iegansts tūlītējai rīcībai. Intuīcija cenšas ielūkoties aiz šīm sajū tām un
vienlaikus uztvert iekšējo tēlu, kas izraisījis sajūtamo parādību, proti, galvas reiboņus.
Intuīcija saskata krītoša cilvēka tēlu, kura sirdi ķērusi bulta. Šī tēla ietekmē intuitīvā
darbība tiek apburta, pievēršas šim tēlam un pūlas par to savākt ziņas visos sīkumos.
Intuitīvā darbība stingri saglabā tēlu un ar visdzīvāko līdzdalību konstatē, kā tas mainās,
attīstās un beidzot izzūd. Tādējādi introvertā intuīcija uztver visas apziņas dziļākās parādī -
bas gandrīz ar tādu pašu precizitāti un skaidrību, ar kādu ekstra vertā sajūtas uztver ārējos
objektus. Tāpēc intuīcijas skatījumā neapzinātajiem tēliem piemīt materiālu lietu vai
objektu vērtība. Taču, tā kā intuīcija nepieļauj vienlaicīgu darbību kopā ar sajū tām, tad tā
vispār nesaņem vai arī saņem nepilnīgas ziņas par inervācijas traucējumiem, par bezapziņas
tēlu ietekmi uz ķermeni. Tādējādi šķiet, ka tēli ir nošķirti no subjekta un eksistē paši par
sevi, bez kāda sakara ar personību. Tā rezultātā iepriekš minētajā piemērā ar galvas
reiboņiem introvertajam intuitīvajam tipam pat prātā neienāk doma, ka uztvertajam tēlam
var būt iespējams sakars ar viņu pašu. Ievirzei, kas rada spriedumus, tas, protams, šķiet
gandrīz neiespējami, tomēr tas ir fakts, ko esmu novērojis šim tipam.
Manāmi indiferentā attieksme, kas raksturīga ekstravertajam intuitīvajam tipam pret
ārējiem objektiem, introvertajam intuitī vajam tipam izpaužas attiecībā pret iekšējiem
objektiem. Tāpat kā ekstravertais intuitīvais tips nemitīgi nojauš jaunas iespējas, seko tām,
neņemot vērā ne savu, ne citu labklājību vai nelaimes, nerēķinoties ar cilvēciskiem
apsvērumiem, pēc tam pamet tās un mūžīgā tieksmē pēc kaut kā jauna sagrauj tikko uzcelto,
tāpat arī introvertais intuitīvais tips, dzenoties pakaļ visām bezapziņas dotajām iespējām,
maldās no tēla pie tēla, neveidojot nekādu saikni starp sevi un parādību. Tāpat kā cilvēkam,
kurš pasauli uztver tikai ar sajūtām, reālā pasaule nekad nekļūst par morā les problēmu, tā
arī intuitīvajam tipam par morāles problēmu nekad nekļūst tēlu pasaule. Kā vienam, tā
otram tipam tā paliek par estētisku problēmu, uztveres jautājumu,
« s e n s ā c i j u » . Tādējādi no intuitīvā tipa aizslīd viņa ķermeniskās eksis tences apziņa un
apziņa par tās ietekmi uz citiem. No ekstravertā viedokļa par šo tipu varētu teikt: «Realitāte
viņam neeksistē, viņš nododas neauglīgiem sapņiem.» Tādu bezapziņas tēlu apcerēšana,
26
Inervācija (lat. in iekšā j + nervus nervs) — sajūtu orgāna ierosināšana, ierosas nokļūšana kādā orgānā.
43 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
kuru radošais spēks pauž neizsmeļamu pilnību, protams, ir ne auglīga tikai no tieša,
racionāla labuma viedokļa. Tā kā šie iespēju tēli ir priekšstati, kas konkrētā gadījumā var
piešķirt enerģijai jaunu virzienu, tad arī šī funkcija, kura ir vissvešākā ārējai pasaulei, ir
nepieciešama psihiskajam kopumam, tāpat kā attiecīgajam tipam jābūt savai vietai tautas
psihiskajā dzīvē. Izraēlai nebūtu savu praviešu, ja neeksistētu šis tips. Introvertā intuīcija
izzina tēlu, kas rodas a priori, t. i., pārmantojot bezapziņas gara pamatus. Sie arhetipi, kuru
slēptākā būtība nav pieejama pieredzei, pārstāv daudzu paaudžu psihiskās funkcionēšanas
nogulas, kas uzkrātas, miljoniem reižu atkārtojoties, un konden sējušās tipos no organiskās
esamības pieredzes vispār. Tāpēc šajos arhetipos ir pārstāvēta jebkura pieredze, kas kopš
vissenākajiem laikiem ir pastāvējusi uz šīs planētas. Jo biežāk un intensī vāk šādas pieredzes
veidi realizējušies, jo skaidrāk saskatāmi tie ir arhetipos. Arhetips, ja izsakās I. Kanta
vārdiem, ir tēla nūmens 27 , kuru intuīcija uztver un izpauž uztvērumā. Tā kā bez-apziņa ir
nevis kaut kas vienkārši mierā esošs kā psihisks caput mortuum 28 , bet drīzāk gan kaut kas
tāds, kas dzīvo līdzās apziņai un pārcieš iekšējas metamorfozes, kas pret visu notiekošo at -
tiecas iekšēji, tad introvertā intuīcija caur iekšējo procesu uztveri dara pieejamu kaut kādu
informāciju, kurai var būt milzīga no zīme, lai saprastu visu notiekošo. Intuīcija var pat
vairāk vai mazāk skaidri paredzēt jaunas iespējas un to, kas turpmāk patiešām notiks.
Intuīcijas pravietiskie paredzējumi ir izskaidrojami ar tās attieksmi pret arhetipu, kas ir
jebkuras ar pieredzi izzināmas lietas likumsakarīgs nobeigums.
3.3.9. Introvertais intuitīvais tips
Sasniedzot zināmu pārākumu, introvertās intuīcijas savdabība rada īpatnēju cilvēka tipu,
proti, no vienas puses, mistisku sap ņotāju un gaišreģi, no otras puses, mākslinieku un
fantastu. Otrajam gadījumam vajadzētu būt normālam, jo šiem cilvēkiem ir nosliece
ierobežoties ar intuīcijas perceptīvo raksturu. Intuitīvais tips parasti ierobežojas ar uztveri,
un, tā kā viņš mēdz būt produktīvs mākslinieks, tad vislielākā problēma viņam ir uztvērumu
pārvēršana tēlos. Turpretim fantasts apmierinās ar vērošanu un apceri, caur kuru viņš sevi
izsaka, t. i., determinē. Intuīcijas pa dziļināšanās, protams, ārkārtīgi attālina indivīdu no
taustāmās realitātes, tā ka viņš kļūst par mīklu pat savu tuvāko cilvēku lokam. Ja viņš ir
mākslinieks, tad viņa māksla cildina visu neparasto, zemes dzīvei tālo, kas «kliedz» ar
visām krāsām un kas ir vienlaikus nozīmīgs un banāls, brīnišķīgs un grotesks, izcils un
dīvains. Ja šis tips nav mākslinieks, tad bieži vien viņš ir ne atzīts ģēnijs, aizmirsta
«zvaigzne», savā veidā gudrs pusmuļķis, psiholoģiskā romāna personāžs.
Introvertajam intuitīvajam tipam nav visai raksturīgi uztveri padarīt par morāles
problēmu, jo tam nepieciešams pastiprināt spriedumus radošās funkcijas. Taču ir pietiekami
relatīvi nedaudz diferencēt spriedumu, lai pārceltu apceri no estētisma plaknes morāles
plaknē. No tā izriet šī tipa paveids, kas būtiski atšķiras no tā estētiskā paveida, taču tas ir
bieži sastopams. Morāles problēma rodas, kad intuitīvais tips sasaista sevi ar savu vīziju,
kad viņš neapmierinās tikai ar vērošanu, tās estētisko novērtēšanu un iemiesošanu tēlos, bet
uzdod sev jautājumu: kāda tai ir nozīme priekš manis un priekš pasaules, vai man un
pasaulei ar to tiek uzlikts kāds pienākums vai uzdevums? Tīrs intuitīvais tips, kas neļauj
savam spriedumam aktivizēties apziņā vai attā lina to no uztveres, būtībā nekad neuzdod sev
šādu jautājumu, tāpēc ka viņa jautājums ir tikai par to, kā notiek uztvere. Viņš morālo
problēmu uzskata par neizprotamu vai pat muļķīgu un, cik iespējams, attālina domāšanu no
tā, ko viņš redz. Citādi rīkojas morāli orientētais intuitīvais tips. Viņš ir aizņemts ar savas
vīzijas nozīmi, par tās tālākajām estētiskajām izpausmēm rūpē joties mazāk nekā par tās
iespējamo morālo iedarbību, kas var izrietēt no tās saturiskās nozīmes. Viņa spriedums ļauj
viņam saprast — bieži tikai neskaidri —, ka viņš kā cilvēks, kā veselums kaut kādi iekļaujas
savā redzējumā, ka viņš nav tikai kaut kas novērojams, bet viņam var būt arī zināma nozīme
savā subjektīvajā dzīvē kā nerealizētam potenciālam. Līdz ar to viņš jūt sevī pienākumu
īstenot savas vīzijas personiskajā dzīvē. Tā kā viņš pašā galvenajā balstās tikai uz savām
vīzijām, tad viņa morālais mēģinājums paliek vienpusīgs un viņš padara savu dzīvi par
simbolisku. Šī dzīve gan ir pielāgota notiekošā mūžīgajai, iekšējai jēgai, bet nav piemērota
pastāvošajai faktiskajai realitātei. Tādējādi viņš atņem sev iespēju ietekmēt tos, kuriem viņš
paliek nesaprasts. Viņa valoda nav tāda, ko spētu saprast visi, tā ir pārāk subjektīva. Viņa
argumentiem trūkst pierādījuma spēka. Viņa balss ir saucēja balss tuksnesī.
27
Nūmens (grieķu val. noumenon) - neizzināma «lieta sevī».
28
Caput mortuum (no lat. val.) - miroņgalva.
44 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Introvertais intuitīvais tips visbiežāk apspiež objekta sajūtas. Viņa bezapziņa atšķiras ar
to, ka tajā rodas kompensējoša un arhaiska introvertā sensoriskā funkcija. Neapzināto
personību tāpēc visvieglāk aprakstīt kā zemākas, primitīvākas dabas ekstraverto sensoro
tipu. Impulsīvums un mēra izjūtu trūkums ir šās percepcijas īpatnības, turklāt tas ir ļoti
stipri saistīts ar sajūtu orgānu ietekmi. Šī īpašība kompensē apziņas ievirzes vieglo gai -
sīgumu un piešķir tai noteiktu svaru, tādējādi novēršot pilnīgu sublimāciju. Taču, ja
apzinātās ievirzes varmācīga pārspīlējuma dēļ iekšējā uztvere tiek pilnīgi apspiesta, tad
bezapziņa nostājas opozīcijā un rodas uzmācīgi uztvērumi, kurus raksturo pārmē rīga
saistība ar objektu un kuri izrāda pretdarbību apziņas ievir zei. Rodas uzmācības neiroze,
kuras simptomi ir gan hipohondriskās parādības, gan sajūtu orgānu hiperestēzija (ārkārtīgs
jutīgums), gan arī uzmācīga saistība ar noteiktām personām vai citiem objektiem.
3.3.10. Iraci on āl o tip u vi sp ārī gs ap sk ats
Abi iepriekš aprakstītie tipi gandrīz nav pieejami ārējai izpē tei. Tā kā tie ir introverti un
to spēja un tieksme izpausties ir minimāla, tad tie sniedz par sevi ļoti maz informācijas, lai
par viņiem varētu izdarīt spriedumu. Viņu galvenā darbība ir vērsta uz iekšējo pasauli, un
tāpēc no ārpuses pamanāma tikai atturība, noslēgtība, vienaldzība vai nedrošība un
acīmredzama nepamatota kautrība. Ja kaut kas arī tiek izteikts, tad tā ir relatīvi neapzināto
un nepilnvērtīgo funkciju izpausme. Pats par sevi sa protams, ka šāda veida pašizteiksme
izraisa apkārtējos cilvēkos aizspriedumus pret šo tipu. Tā rezultātā to visbiežāk nenovērtē
vai arī dažkārt nesaprot. Tādā pašā mērā, kādā šā tipa cilvēki nesaprot paši sevi, tāpēc ka
viņiem jūtami trūkst tieši spriešanas spēju, viņi tāpat nespēj saprast arī to, kāpēc viņus
nekad pienācīgi nenovērtē sabiedriskā doma. Viņi nesaprot, ka rīcībai, kuru, viņi īsteno
ārpasaulē, patiesībā pietrūkst īpašības, kas ne pieciešamas, lai ārpasaule viņus atbalstītu un
uztvertu adekvāti. Viņu skatienu apbur subjektīvo notikumu bagātības. Viss, kas notiek
subjektīvajā realitātē, ir tik aizraujošs un tik pilns ne izsīkstošas burvības, ka viņi vispār
nepamana, ka tajā, ko viņi par sevī notiekošo paziņo apkārtējiem, parasti nav ne nieka no tā,
ko viņi paši pārdzīvo. Viņu lielākoties tikai fragmentārais un epizodiskais vēstījumu
raksturs izvirza pārāk augstas prasības, lai tos saprastu apkārtējie, turklāt viņu vēstījumam
trūkst objektam piemītošā siltuma, kas vienīgais spēj pārliecināt. Tieši pretēji, iracionālie
tipi ļoti bieži ārēji uzvedas rupji un nevērīgi, lai gan paši to nemaz neapzinās un nav
domājuši tā darīt. Par šiem cilvēkiem spriestu taisnīgāk un pret viņiem izturētos daudz
iecietīgāk, ja apkārtējie zinātu, cik grūti ir saprotamā valodā , atainot iekšējās vērošanas un
apceres rezultātus. Taču šī iecietība nedrīkst būt tik liela, lai vispār atbrīvotu šos tipus no
pienākuma darīt zināmus savus pārdzīvojumus. Viņiem tas būtu vislielākais iespējamais
ļaunums. Pats liktenis šiem tipiem, iespējams, biežāk nekā citiem cilvēkiem, sagādā ārējas
grūtības, kuru pārvarēšana viņus varētu atskurbināt no iekšējās apceres rei boņa. Taču bieži,
lai piespiestu šos tipus, uz cilvēcisku saskarsmi, jānotiek kaut kam ārkārtējam.
No ekstraverto un racionālo tipu viedokļa iracionālie tipi lai kam gan ir paši nevērtīgākie
no visiem cilvēkiem. Taču, skatoties dziļāk, iracionālie tipi ir pierādījums tam, ka bagātā un
dzīvā pasaule ar tās pilnasinīgo un reibinošo dzīvi eksistē ne tikai ār pus subjekta, bet arī tā
iekšienē. Protams, viņi ir dabas vienpu sīgas izteiksmes iemiesojums, taču pamācoši
ikvienam, kas ļauj sevi apžilbināt ar jebkuru garīgo modi. Šādas ievirzes cilvēki ir kultūras
virzošais spēks un savā ziņā audzinātāji. Viņu dzīve māca apkārtējos vairāk nekā tas, ko
viņi saka. Mēs varam saprast no viņu dzīves un, iespējams, pat daudz vairāk no pašas
lielākās viņu nepilnības — saskarsmes spējas trūkuma — vienu no lielākajām mūsu kultūras
kļūdām, proti, pārāk stipro ticību vārdiem un izklāstam, kā arī to, ka stipri tiek pārvērtētas
izglītošanas verbālās metodes. Bērnam, protams, imponē vecāku cēlie vārdi. Mēs sākam pat
ticēt, ka ar šādiem vārdiem varam audzi nāt bērnu. Patiesībā bērnu audzina tas, kā vecāki
dzīvo, turpretim verbālie «žesti» ārkārtīgi mulsina bērnu. Tas jāņem vērā arī skolotājam.
Ticība metodēm ir ļoti stipra. Ja kāda no metodēm tiek uzskatīta par labu, tad šķiet, ka arī
skolotājs, kas to izmanto, ir tikpat labs. Taču nepilnvērtīgs cilvēks nekad nevar būt labs
skolotājs. Viņš aizsedz savu kaitīgo nepilnvērtību, kas slēpti sa indē arī skolēnus, ar
brīnišķīgu metodi un tikpat spožām intelek tuālās izpausmes spējām. Protams, pieaugušam
cilvēkam nav nepieciešams nekas vairāk kā zināšanas par lietderīgajām meto dēm, tāpēc ka
viņš jau ir paguris zem tās vispārīgās ievirzes nastas, kuras elks ir vienmēr uzvaru nesošā
metode. Viņš jau ir uzzinājis, ka pats labākais skolēns ir tukšpauris, kas vislabāk prot
mehāniski sekot metodei. Visi apkārtējie ar vārdiem un savu dzīvesveidu apliecina viņam
vienu un to pašu: jebkura veiksme un laime atrodas ārējā pasaulē, un ir tikai nepiecieša mas
pareizas metodes, lai sasniegtu vēlamo. Varbūt viņa reli ģiozā skolotāja dzīve rāda .
viņam to laimi, kas staro no iekšējā satura bagātības? Protams, iracionālie introvertie
45 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
tipi kā skolotāji nav paši pilnvērtīgākie cilvēki. Viņiem trūkst prāta un prāta ētikas,
taču viņu dzīve māca izmantot un redzēt citas iespējas, kuru trūkumu mūsu kultūra liek
izjust mokošā veidā.
3.3.11. Pamatfu n k ci jas un pal ī gfun k ci jas
Ar iepriekšējiem aprakstiem es nepavisam neesmu gribējis radīt iespaidu, it kā

psiholoģiskie tipi bieži būtu sastopami dzīvē tādā izteiktības un tīrības pakāpē. Zināmā
mērā tās ir tikai Frānsisa Goltna 29 (Galton) ģimenes fotogrāfijas, kas uzkrāj un
neproporcionāli akcentē vispārīgas un tāpēc tipiskas iezīmes, bet vienlaikus individuālās
iezīmes arī neproporcionāli nolīdzina. Precīza individuālo gadījumu izpēte pierāda
neapstrīdamu likumsakarīgu faktu, ka līdzās visdiferencētākajai funkcijai apziņā vienmēr
pastāv un to relatīvi nosaka arī otra funkcija, kurai ir otršķirīga nozīme un kura tāpēc ir
mazāk diferencēta. Skaidrības labad atkārtojot to vēlreiz, teiksim: apzināti var būt visu
funkciju produkti, taču par apzinātu funkciju mēs runājam tikai tad, ja ne tikai tās darbība
atrodas gribas pakļautībā, bet arī tās princips ir apziņas orientieris. Tas notiek tad, kad
domāšana, piemēram, neklibo aiz liekām pārdomām un pārdzīvojumiem, bet kad tās spējai
izdarīt slēdzienu piemīt absolūta realitāte, tā ka loģis kais slēdziens katrā konkrētajā
gadījumā ir gan praktiskās dar bības motīvs, gan garants, kam nav nepieciešama vēl kāda
acīmredzama patiesība. Šis absolūti dominējošais stāvoklis empīriski vienmēr pieder tikai
vienai funkcijai un arī var piederēt tikai vie nai funkcijai, jo tikpat patstāvīga citas funkcijas
iejaukšanās neizbēgami izraisa citu orientāciju, kas jebkurā gadījumā vismaz daļēji ir
pretrunā ar iepriekšējo funkciju. Taču, tā kā skaidrs un viennozīmīgs mērķis ir apzinātā
pielāgošanās procesa vitāli svarīgs nosacījums, tad likumsakarīgi tiek izslēgta šīs otrās fun -
kcijas līdzvērtība ar pirmo funkciju. Tāpēc otrajai funkcijai var būt tikai otršķirīga nozīme,
kas empīriski vienmēr arī apstiprinās. Tās sekundāro stāvokli nosaka tas, ka tā katrā
konkrētā gadījumā tiek uzskatīta nevis par vienīgo, absolūti drošo un iz šķirošo kā galvenā
funkcija, bet drīzāk kā papildfunkcija un palīgfunkcija. Par otršķirīgo funkciju, protams, var
būt tikai tāda funkcija, kuras būtība nav pretrunā ar galveno funkciju. Tā, pie mēram, līdzās
domāšanai kā otra funkcija nekad nevar būt emo cijas, jo šīs pamatfunkcijas būtība atrodas
pārāk lielā pretrunā ar domāšanu. Domāšanai pilnīgi jāizslēdz emocijas, ja tikai tā grib būt
patiesa, reāla un savam principam uzticīga domāšana. Tas, protams, nenozīmē to, ka
nepastāv indivīdi, kuriem domāšana ir vienā līmenī ar emocijām, turklāt abām piemīt
vienāds apzināti motivēts spēks. Taču šajā gadījumā runa var būt nevis par diferencētu tipu,
bet par relatīvi neattīstītu domāšanu un emocijām. Tāpēc šāda funkciju apzinātības un
neapzinātības līdzvērtība ir gara primitīvisma pazīme.
Pamatojoties uz pieredzi, sekundārās funkcijas būtība nekad nav tiešā pretrunā ar
galveno funkciju, jo, piemēram, domāšana kā galvenā funkcija viegli var sadarboties ar
intuīciju kā otršķirīgu funkciju vai tikpat labi ar percepciju, taču nekad, kā jau teikts
iepriekš, ar emocijām. Intuīcija, tāpat kā sajūtas, nav pre tējas domāšanai, t. i., tās nav
jāizslēdz, jo — atšķirībā no emocijām, kas ir spriešanas funkcija un veiksmīgi konkurē ar
domāšanu, — ir uztveres funkcijas, kas domāšanai sniedz vēlamo palīdzību. Līdzko tās
sasniedz ar domāšanu vienlīdzīgu diferen ciācijas pakāpi, tās izraisa nostādnes maiņu, kas ir
pretrunā ar domāšanas tendenci, proti, tās pārvērš saprātīgo spriedumu no stādni par uztveres
nostādni. Tādējādi domāšanai nepieciešamais racionalitātes princips tiek apspiests
vienkāršas uztveres iracionalitātes labā. Palīgfunkcija ir iespējama un lietderīga tikai tik tāl,
ciktāl tā kalpo galvenajai funkcijai, neizvirzot tai prasības uz sava principa autonomiju.
Uz visiem tipiem, kurus iespējams sastapt praksē, attiecas pamatatzinums, proti: līdzās
ar apzināto galveno funkciju tiem ir raksturīga arī relatīvi apzināta palīgfunkcija, kas visādā
ziņā atšķiras no galvenās funkcijas būtības. Tādējādi rodas, piemē ram, gan labi zināmais
praktiskais intelekts, kas savienots ar sajūtām, spekulatīvais intelekts, kuru caurauž
intuīcija, gan mākslinieciskā intuīcija, kas, spriežot emocionāli, izvēlas un ataino savus
tēlus, filozofiskā intuīcija, kura ar stipra intelekta palī dzību pārnes savu redzējumu
sapratnes sfērā, utt.
Atbilstoši funkciju apzinātajam saturam veidojas arī funkciju grupējumi bezapziņā. Tā,
piemēram, apzinātajam praktiskajam intelektam atbilst neapzināta intuitīvi emocionāla
ievirze, turklāt emocionalitātes funkcija tiek pakļauta relatīvi lielākai kavēšanai nekā
intuīcija. Šī īpatnība izraisa interesi, protams, tikai tam, kurš nodarbojas ar šādu gadījumu
praktisku psiholoģisko analīzi un kuriem ir svarīgi zināt par to. Esmu bieži redzējis, kā ārsts
29
Fransiss Goltns (1822-1911) ir angļu dabaszinātnieks, kas atklājis likumu par cilvēku līdzību ar senčiem. Viņš aprēķinājis, ka 2/3 no savām
īpatnībām pēcteči mantojuši no saviem vecākiem, bet 1/3 — no saviem senčiem.
46 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
veltīgi pūlas ārkārtīgi intelektuāli orientētam tipam attīs tīt emocionālo funkciju tieši no
bezapziņas. Šāds mēģinājums ir lemts neveiksmei, jo tas nozīmē pārāk lielu vardarbību
attiecībā pret apzināto viedokli. Ja vardarbību izdodas sekmīgi realizēt, pacients kļūst
pilnīgi atkarīgs no ārsta. Viņam ar varu ir at ņemts viņa apzinātais viedoklis, un ārsts kļūst
par šā viedokļa iemiesotāju. Taču pieeja bezapziņai un apspiestajām funkcijām atklājas pati
par sevi, vienlaikus nodrošinot apzinātā viedokļa neaizskaramību tikai tādā gadījumā, ja
attīstības ceļš virzās caur sekundārajām funkcijām, piemēram, racionālajam tipam caur
iracionālām funkcijām. Tās piešķir apzinātajam viedoklim tādu tālredzību un spēju
ieskatīties aiz iespējamā un notiekošā, ka ap ziņa tiek pietiekami pasargāta no bezapziņas
graujošās ietekmes. Iracionālajam tipam, gluži otrādi, vairāk nepieciešams attīstīt apziņā
lokalizētās racionālās palīgfunkcijas, lai viņš būtu gatavs uzņemt bezapziņas triecienu.
Bezapziņas funkcijas atrodas arhaiski animālā stāvoklī. To simboliskā izteiksme sapņos
un fantāzijās lielākoties izpaužas divu dzīvnieku jeb divu briesmoņu savstarpējā cīņā.
Pielikums
JĒ DZ IE NU S K AIDRO JUMI
TĒLS
Šajā darbā runājot par tēlu, es ar to domāju nevis ārēja ob jekta psihisku atainojumu, bet
drīzāk koncepciju, kas rodas no poētiskā vārdos izteiktā dzīves iedzīvinājuma, proti,
fantāzijas tēlu, kurš tikai netieši ir saistīts ar ārējā objekta uztveri. Šis tēls balstās
galvenokārt uz fantāzijas neapzināto darbību. Kā tās produkts tas parādās apziņā vairāk vai
mazāk negaidīti, līdzīgi vīzijām vai halucinācijām, tikai tēlam nepiemīt šo parā dību
patoloģiskais raksturs, t. i:, tas nepieder pie kādas slimības klīniskās ainas. Tēlam ir
fantāzijas priekšstata psiholoģiskais raksturs, un tam nekad nav šķietami reālas halucināciju
īpatnības, t. i., tas nekad nenostājas objektīvās realitātes vietā, un, būdams iekšējais tēls,
vienmēr atšķiras no īstenības, kuru uztver sajūtu orgāni. Parasti tēls nekad neprojicējas
telpā, vienīgi izņēmuma gadījumos tas zināmā veidā var parādīties no ārienes. Šāds
parādīšanās veids apzīmējams par arhaisku, ja tikai tas nav patoloģisks. Tas tomēr nekādā
ziņā neatņem tēlam arhaisko raksturu. Savā primitīvajā pakāpē, t. i., iekļaujoties primitīvā
cilvēka prāta uzbūves īpatnībās, iekšējais tēls, nebūdams pato loģisks, viegli tiek pārnests
telpā kā vīzija vai dzirdes halucinācija.
Lai gan parasti tēlam nav reālas vērtības, taču zināmos ap stākļos tam var būt milzīga
nozīme kā iekšējam pārdzīvojumam, t. i., liela psiholoģiska nozīme, kas pārstāv iekšējo
«realitāti», kura kādā konkrētā gadījumā ir pārsvarā pār «ārējās» realitātes psiholoģisko
nozīmi. Šajā gadījumā indivīds orientējas nevis uz pielāgošanos ārējai realitātei, bet gan uz
iekšējām prasībām.
Iekšējais tēls ir komplekss lielums, kas sastāv no visdažādā kajiem neviendabīgas
izcelsmes materiāliem. Tomēr tas nav kon glomerāts, bet sevī vienots produkts, kuram ir
sava patstāvīga jēga. Tēls ir visas psihiskās situācijas koncentrēta izteiksme, ne vis tikai
pārsvarā kādas konkrētas bezapziņas satura daļas izpausme. Lai gan tēls ir visa bezapziņas
satura izpausme, taču šis tēlā pārstāvētais saturs neaptver visas bezapziņas sastāvda ļas
vispār, bet tikai tās, kas konkrētajā brīdī ir konstelētas 30 . Šī konstelācija ir, no vienas puses,
bezapziņas patvaļas rezultāts,, bet, no otras puses, — apziņas stāvoklis, ko konkrētajā brīdī
vienlaikus ierosina apziņā lokalizēto sublimēto materiālu aktivi tāte un kavē ārpus tās
lokalizētie materiāli. Tātad tēla jēgas nozīme nav atvasināma vienīgi no apziņas vai tikai no
bezapziņas, bet gan vienīgi no to mijiedarbības.
Es dēvēju tēlu par pirmtēlu 31 tad, ja tam ir arhaisks rak sturs. Par arhaisku raksturu es
runāju tad, ja tēlam ir izteikta līdzība ar zināmiem mitoloģiskiem motīviem. Šajā gadījumā
tēls, no vienas puses, ataino galvenokārt kolektīvās bezapziņas ma teriālus, bet, no otras
puses, pauž to ne tik daudz ar personiskās kā kolektīvās bezapziņas ietekmi uz apziņas
stāvokli konkrētajā brīdī. Personiskajam tēlam nepiemīt ne arhaisks raksturs, ne ko lektīvā
nozīme, tas izsaka tikai personiskās bezapziņas saturu un personiski determinēto apziņas
stāvokli.
30
Konstelācija (no lat.val. constellatio – zvaigžņu stāvoklis) – zināms apstākļu un nosacījumu
sagrupējums, kas nepieciešams, lai notiktu kāda parādība; apstākļu sagadīšanās.
31
Pamatojoties uz J.Burkharta izteikumiem. Sal. Jungs. Wandl. U. Symb. Der Libido, 35. lpp.
47 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Pirmtēls, kuru dažviet es esmu apzīmējis arī ar vārdu «arhe tips» 32 , vienmēr ir kolektīvs,
t. i., kopīgs vismaz veselām tau tām un laikmetiem. Iespējams, ka visu rasu un laikmetu
galvenie mitoloģiskie motīvi ir kopīgi. Es varētu norādīt uz daudziem grieķu mitoloģijas
motīviem, kas izpaužas garīgi slimu tīrasiņu nēģeru sapņos un fantāzijā.
DIFERENCĒŠANA
Diferencēšana nozīmē atšķirību attīstību, daļu izcelšanu no veselā. Es diferencēšanas
jēdzienu šajā darbā lietoju galvenokārt attiecībā uz psiholoģiskām funkcijām. Kamēr
funkcija ir saliedēta ar vienu vai vairākām citām funkcijām — piemēram, do māšana ar
emocijām vai emocijas ar sajūtām — tādā pakāpē, ka tā nevar izpausties pati par sevi, tā
atrodas arhaiskā stāvoklī, tā nav diferencēta, t. i., tā nav izdalīta no veselā kā atsevišķa daļa
un tādējādi nepastāv pati par sevi. Nediferencēta domāšana nespēj domāt neatkarīgi no
citām funkcijām, t. i., pie tās pastā vīgi jaucas klāt sajūtas, emocijas vai intuīcija;
nediferencētas emocijas var sajaukties ar sajūtām vai fantāziju, piemēram, emo ciju un
domāšanas seksualizēšanās neirozē (Z. Freids). Parasti nediferencētu funkciju raksturo vēl
tas, ka tai piemīt ambivalences 33 un ambitendences 34 īpašības, t. i., jebkura tās samazināša -
nās jūtami ved līdz šīs samazināšanās noliegšanai, no kuras izriet raksturīgā kavēšana
nediferencētas funkcijas darbībā. Nediferencētai funkcijai ir raksturīga arī tās atsevišķo
daļu saplūšana. Tā, piemēram, nediferencētajai percepcijas spējai kaitē tas, ka sajaucas
sajūtu orgānu dažādas sfēras (Audition colaree), piemēram, nediferencētām emocijām
mīlestība ar naidu. Ciktāl funkcija ir pilnīgi vai daļēji neapzināta, tiktāl tā arī ir nedife -
rencēta, taču savās sastāvdaļās saplūdusi ar citām funkcijām. Diferencēšana ir funkcijas
atdalīšana no visām pārējām funkci jām un tās atsevišķo daļu atdalīšana. Bez diferencēšanas
nav iespējama funkcionāla mērķtiecība, virzība, jo funkciju virziens vai tās virzība ir
balstīta uz norobežošanos un visa tai nepiede rošā izslēgšanu. Ja notiek sajaukšanās ar to,
kas neattiecas uz šo funkciju, kļūst neiespējama virzība. Uz virzību ir spējīga tikai
diferencēta funkcija.
FUNKCIJA
Ar psiholoģisko funkciju es saprotu zināmu, mainīgos apstāk ļos principiāli stabilu
psihiskās darbības formu. Skatoties no enerģētiskā viedokļa, šī funkcija ir libido izpausmes
forma, kas dažādos apstākļos principiāli paliek tā pati, apmēram tāpat kā fizisko spēku var
aplūkot kā pastāvīgu fiziskās enerģijas izpaus mes formu. Vispār es izšķiru četras
pamatfunkcijas — divas racionālas funkcijas un divas iracionālas funkcijas, proti, domā šanu
un emocijas, sajūtas un intuīciju. Es nevaru a priori pamatot, kāpēc tieši šīs četras funkcijas
es atzīstu par pamatfunkcijām, — varu tikai teikt, ka šāda izpratne veidojusies ilggadējas
pieredzes rezultātā. Es atšķiru šīs funkcijas citu no citas, jo tās nevar būt reducētas viena uz
otru. Domāšanas princips, piemēram, ir absolūti atšķirīgs no emociju principa utt. Es
principiāli norobežoju šīs četras funkcijas no fantāzijas, jo fantāzija man šķiet tādas
darbības savdabīga forma, kas var parādīties visās četrās pamatfunkcijās. Griba un tāpat arī
uzmanība man šķiet pilnīgi otršķirīgas psihiskas parādības.
LIBIDO
Ar vārdu «libido» es saprotu psihisko enerģiju 35 . Psihiskā enerģija ir psihiskā procesa
intensitāte, tā psiholoģiskā vērtība. Ar to nav jāsaprot morāles, estētikas vai intelektuālas
vērtības, par kurām šeit nav runa. Psiholoģiskā vērtība ir nosakāma pēc tās determinējošā
spēka, kas izpaužas noteiktās psihiskās dar bībās. Ar libido es nesaistu psihisko spēku. Tā ir
32
Arhaiskā tēla ievērības cienīgu piemēru var atrast šādā darbā: Jung. Wandl. u. Symb. d. Lib., 94. lpp. u. c.
33
Ambivalence (lat. val. ambo — abi, valēre — iespēt, nozīmēt) — jēdziens, ar ko raksturo cilvēka afektu divējādu un pretēju virzienu vienā un
tai pašā laikā. Šī psihiskās dzīves polaritāte sevišķi raksturīga ir bērniem, neirastēniķiem un pirmatnējām tautām. Ambivalence izpaužas dzimumu
mīlestībā, vecāku un bērnu attiecībās, reliģiskā kultā, ja mēs kādu cilvēku reizē mīlam un ienīstam, dievinām un nicinām.
34
Bleuler. Die negative Suggestibilitât. Psych. Neur. Wochenschr. 1901, S. 27—28. ;Idem. Zur Theories des schizophrenen Negativismus. Psych.
Neur. Wochenschr. 1910, S. 18—21.; Idem. Lehrb. der Psychiatrie. S. 92, 285.
35
Jung Wandl. und Symbole der Libido. S. 119.
Idem. Darstellung der psycho-analytischen Theori. S. 30 ff.
48 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
kļūda, kuru bieži pieļāvuši kritiķi. Es nehipostazēju 36 enerģijas jēdzienu, bet lietoju to kā
jēdzienu intensitātes vai vērtības apzīmēšanai. Jau tājumam par to, vai eksistē specifisks
psihisks spēks vai ne, nav nekā kopīga ar jēdzienu «libido». Es bieži lietoju terminu
«libido» kā sinonīmu jēdzienam «enerģija». Pamatojumu tam, lai varētu saukt psihisko
enerģiju par libido, visos sīkumos esmu izklāstījis zemsvītras piezīmēs norādītajos darbos.
JUNGA LIETOTO PAMATJĒDZIENU SKAIDROJUMI

Junga ieviestie jēdzieni nereti tiek lietoti, nepārzinot analī tiskās psiholoģijas pamatlicēja
izmantoto semantiku. Gadās tos sastapt gan ar atšķirīgu, gan pat ar pretēju nozīmi. Tiesa,
dažkārt to pieļauj arī paša Junga teksti, kas ietver sevī dažādas in terpretācijas iespējas un
pirmām kārtām ir virzīti uz pārdomām, nevis uz terminoloģisku precizitāti. Šajā
skaidrojumā populārie jēdzieni izklāstīti, norādot uz Junga darbiem vai citiem avotiem
(Junga darbi minēti pēc izdevuma Gesammelte Werke (turpmāk — GIF) 37 , plašāku
bibliogrāfiju sk.: Psihoanalītiskā antropoloģija. — R., 1993. — 1.—2. d.). Iekavās
pamatjēdzieni ir doti vācu valodā.
Alķīmija (Alchemie)
Pēc attiecību saraušanas ar Freidu Jungs iedziļinās un tiecas izprast pats savu bezapziņu
un mītu. Šajā laikā viņš arī sasto pas ar alķīmiju. Studējot alķīmiskos tekstus («Zelta Zieda
noslēpums», 1928) un sistemātiski tos pētot (no 1934. g.), viņš no nāk pie atziņas, ka
alķīmijā ir bijusi ietverta izstrādājamās bez-apziņas psiholoģijas premisa (£, 209). Arī
alķīmijai bijuši pazīstami simboli un tēli, ar kuriem paštapšanas, individuācijas pro cesā
saskaras mūsdienu cilvēks. Alķīmijas simbolus un jēdzienus Jungs izprot kā dvēselisku un
garīgu pieredzi, kas projicēta ķīmiskās vielās un procedūrās. Alķīmijas aprakstītajās
transformācijās par zelta vai gudrības akmens iegūšanu Jungs saskata procesus, kas analogi
terapijai, kura sekmē cilvēka paštapšanu. Gan alķīmijas, gan analītiskās psiholoģijas kopīgā
tēma ir arī pretstatu apvienošana (vienā cilvēkā, attiecībās starp cilvēkiem, neirotiskās
sašķeltības dziedināšanā). Savulaik alķīmija ir pil dījusi kompensatorisko funkciju, jo
kristietība izstūma kolektīvajā bezapziņā daudzus garīgi dzīvīgus spēkus (£, 408). Mūs -
dienās, pēc Junga ieskata, līdzīgu funkciju pilda arī dzīļu psiho loģija. (Sk.: GW 9/11; 12;
13; 14.)
Sk. arī: Рабинович В. Л. Алхимия как феномен средневековой кильтуры. — М.,
1979. Он же. Образ мира в зеркале алхимии. — М., 1981.
Junga koncepcijā alķīmija ir saistīta arī ar astroloģiju, kas savu tagadējo nozīmi ieguva
18. gadsimtā. Līdz tam šāda nozīme bijusi vārdam «astronomija» (sk.: Hūbner W. Die
Begriffe «Astrologie» und «Astronomie» in der Aniike. — Stuttgart, 1990.)
Amplifikācija (Amplifikation)
Amplifikācija (lat. vai. amplification — izplatīšana, palielināšana) ir sapņa satura
paplašināšana, papildinot sapņa tēlus ar mītu, reliģiju, mākslas simboliem un tādējādi
atsedzot to saistību ar universāliem cilvēces priekšstatiem un simboliem. Fiksē jot šīs
kopsakarības, Jungs atklāj sapņa dažādo aspektu nozīmi un iekļauj visaptverošā arhetipu
kontekstā (GW 9/1 § 436). Am-plifikācijas metode paredz reflektīvi kontemplatīvas
attiecības ar paša bezapziņu, izmantojot dzeju, mūziķu, glezniecību un tādē jādi atklājot
jaunus sevis paša aspektus (GW 10 § 900). Ar am-plifikācijas metodi Jungs aizstāj Freida
izstrādāto «brīvo asociāciju» metodi, kura, viņaprāt, var novērst uzmanību no tā ceļa, kas
tiek ieteikts, lai atbrīvotos no kāda kompleksa. Pretstatā Freida metodei amplifikācija ir
nevis atvedināšana uz primārām figūrām un kauzāli saistītām asociācijām, bet gan
paplašināšana ar visiem iespējamiem tēliem un simboliem, ko veic ne tikai pats sapņotājs,
bet arī analītiķis. Turklāt, izmantojot amplifikācijas metodi, jāņem vēra visi sapņa elementi,
lai no šīs kopainas izvedinātu jēgu.
Sk.: GW 16; 18; par bērnu sapņiem — Supplementband.
Analīze [Analyse)
Analīze ir specifiska terapeitiska metode, lai izpētītu (un at brīvotu) neapzināto
_pieredzi_ un psihiskos procesus. Junga izpratnē analīze pirmām kārtam ir bezapziņas
36
Hipostazēt (no grieķu val. hypostasis — būtība, viela) — piedēvēt abstraktiem jēdzieniem patstāvīgu eksistenci, vispārīgas īpašības un īpatnības
(piemēram, domāšanu, gribu uzskatīt par patstāvīgiem objektiem).
37
Junga biogrāfizētās atziņas — Jung C. G. Erinnerungen, Träume, Gedanken. — Zürich, 1963 (6. Aufl. 1988) — turpmāk E.
49 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
analīze (GW 17 § 180), kas atšķiras no Freida piedāvātās analīzes ar savu vir zību:
psihoanalīze ir analītiski reduktīva metode un kauzāli vēr sta pagātnē, turpretim Junga
analīze ir sintētiski hermeneitiska metode un orientēta prospektīvi. Junga analīzē svarīgs ir
ne tikai pacienta devums, bet arī analītiķa līdzdalība (GW 16 § 11). Analīzē izveidojas
savstarpēji uzticīgas, emocionāli saistošas attie cības (pārnesums), kuras pacients un
terapeits kopējā darbā, kas vienmēr ir individuals, atsedz neapzināto konfliktu, apstrādā to
un atbrīvojas no ta.
Androgens (Androgyn)
Jungs izmanto androgīna (gr. val. anēr — vīrs, gynē — sieva) mitoloģisko simboliku, lai
vīrietī atsegtu sievišķo, bet sievietē — vīrišķo. Androgīna simbola izpaužas vīrieša un
sievietes personificētas īpašības, kas cilvēka ir harmonizējamas, uzturamas līdz svara, taču
neraksturo dzimumspecifikas sajaukumu (hermafrodīts).
Sk.: Bāumann H. Das doppelte Geschlecht. — Berlin, 1955.
Anima
Anima (latí val. anima — dvēsele) ir psihes un sievišķā arhetips vīrieša bezapziņā,
«dvēseles tēls», kas raksturo individuācijas otro posmu. Sis iekšējais tēls ir vīrietī psihiski
iemantota adaptācijas sistēma (GW 17 § 338), ko var projicēt uz dažādām sievietēm: mati,
sievu, mīļāko, māsu un citām sieviešu kārtas būt nēm (GW 9/1 § 147). Apsēstība ar animu,
proti, tās neiestrādātiba patībā, rada psihiskus traucējumus (GW 9/1 § 223). Anima var
figurēt dažādos veidolos un tēlos, visbiežāk dažādu tās «pa kāpju» vai aspektu elementu
kombinācijā. Parasti tiek izdalīti četri animas aspekti: seksuāli iekarojama sieviete; erotiski
pievilcīga sieviete romantizēta vai idealizētā skatījumā; garīgota, spiritualizēta sieviete
(piem., jaunava Marija); dievišķota sieviete (piem., Atena)._ Anima var figurēt arī kā
«augšējā»'un «zemā» forma — gaiša un tumša anima (piem., dieviete un ragana). Gaiša
anima vērstapatības izveides virzienā, bet tumšā — dezintegracijas, degradācijas virzienā.
Pēdējā laika jungiešu publikācijās tiek uzsvērts, ka animas jēdziena pēc Junga
koncepcijas domine patriarhālā ievirze.
Sk.: Jung E. Animus und Anima. — Zürich, 1967; Baumgart Ü . König Drosselbart und
C. G. Jungs Frauenbild. — Ölten, 1987.
Animus
Animus ir vīrišķais dvēseles tēls sievietē vai sievietes bezap ziņas logosa princips (GW
9 /II § 29), apziņas un bezapziņas starpnieks (GW 9 /II § 33). No daudzajiem izpausmes
veidoliem un neapzinātajām personifikācijām parasti tiek izdalīti četri tipi: dabisks,
maskulinizēts vīrietis (piem., Tarzans); romantizets vī rietis; svētais; gudrais (GW 7§ 338).
Būtībā animus ir arhetips, kas nav skatāms, — vērojami tikai dažādie arhetipiskie teli. Arī
animus var būt gaišs un tumšs.
Apziņa (Bewußtsein)
Viena no psihes sfērām, kas mijiedarbojas (papildina) bezap-zinu. Apziņas subjekts ir
ES, citiem vārdiem, apziņa aptver tās funkcijas un darbības, kas uztur psihisko veidojumu
attiecības ar Es (GW 6 § 451). Jungs izšķir četras apziņas funkcijas: domāšanu, intuīciju,
jūtas un sajūtas.
Arhetips (Archetypus)
Arhetips (grieķu vai. archē — sākums, typos — forma, paraugs) ir viens no Junga
mācības centrālajiem jēdzieniem, kas pieļauj dažādu interpretāciju. No 1912. gada Jungs
lieto terminus «pirmatnējie tēli» un «pirmtēli» un tikai 1919. gada ievieš jēdzienu
«arhetips», kaut gan to lietošana ne vienmēr ir konsek vents. Svarīgi atšķirt arhetipisko tēlu
no arhetipa paša par sevi, jo arhetips ir nevis tēls, bet gan bezapziņas faktors, kas nav
priekšstatāms (GW 8 § 417). Bezapziņā rodas vai pastāv noteiktas shēmas, kas kārto un
strukturē cilvēka priekšstatus un izturēšanos (GW 9/1 § 155), tās ir piedzimtas,
pārmantotas formas, kuras nodrošina noteiktu priekšstatu un darbību iespēja mību.
Arhetipam piemīt emocionāla, bipolāra struktūra, kas no aksioloģiskā viedokļa ir neitrāla.
Arhetipi ir savveida psihes orgāni, kas garantē psihiskās dzīves līdzsvaru, taču, ja tie
pārpludina cilvēka dzīvi, iespējama neiroze, psihoze vai pat bojāeja. Kaut arī arhetipi ir
formāli, tie spēj «aizraut cilvēku». Arhetipiem piemītošā enerģija pariet uz cilvēku, radot -
gan praviešus un māksliniekus, gan tirānus, demagogus u. tml. Jungs pieļauj,, ka arhetipi
tiek izprasti gan kā instinktformas, gan kā sociālajam for mām tuvi esoši veidojumi.
50 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Mācību par arhetipu Jungs vispilnīgāk izvērsis saistībā ar individualizācijas procesu.
1970. gadā Džeimss Hilmens ieviesa
terminu archetypal psychology un izstrādāja arhetipālo psiholoģiju.
Sk.: Hillman J. Archetypal Psychology. — Dallas, 1983.
Bērna arhetips (Kinderarchetypus)

Bērna arhetips rāda jaunas dzīves (vai atjaunotnes) sākša nos nākamas iekšējas attīstības
iespējas. Nereti bērna arhetips īpaši intensīvi atklājas cilvēka dzīves otrajā pusē, norādot uz
lielam_ pārmaiņām. Bērna arhetips nav reducējams uz bērnības atminam un pārdzīvojumiem
vai atvedināms uz ārpasaules realitāti (GW 9/1 § 273). Bērna arhetips var parādīties kā
dievišķs bērns vai varoņberns, kuru raksturo īpaši dzimšanas apstākļi. Bertis var but
atbrīvotājs, pretstatu apvienotājs, nākotnes ievēstītajs u. tml. Bērns gan iezīmē individuāciju
(GW 9/1 § 289), gan arī var but patības simbols.
Mātes arhetips (Mutterarchetypus)

Mātes arhetips ir «mātišķuma» veidojošais faktors ikvienā cilvēkā. Tas nav
identificējams ar dzimumspecifiskajiem momen tiem un figūrām (GW 9/1 § 156). Mātes
arhetipam var būt negatīva, destruktīva, attīstību kavējoša nozīme vai arī pozitīva,
pašattīstību un jaunradi stimulējoša nozīme (GW 9/1 § 158). Viens no mātes arhetipiem- ir
tā sauktā Lielā Māte (GW 9/1 § 148), ko īpaši izstrādājis Junga skolnieks Erihs Neimanis
(1905—1960).
Sk.: Neumann E. Die Große Mutter (1953). — Ölten, 1974; Kreativität des Unbewußten.
Zum 75. Geburtstag von E. Neumann. —- Basel, 1980.
Tēva arhetips (Vaterarchetypus)

Tēva arhetips un mātes arhetips ir viena no arhetipa variā cijām, kurā saistīti un atcelti
visi pretstati (GW 4 § 728). Tēva arhetips ir ambivalents un divnozīmīgs, tā tēlā vienlaikus
var iemiesoties gaišais un tumšais, pozitīvais un negatīvais. Tēva arhetipa tēli un simboli
var būt debesis, vējš, zibens, fails, ieroči, burvji, varoņi, prinči u. tml.
Asociācija (Assoziation)
Psihoterapijā un sapņu interpretācijā tiek izmantota Freida izstrādātā brīvo asociāciju
metode un Junga vērstās vai saistītās asociācijas (GW 16 § 320). Ar saistīto asociāciju
palīdzību tiek rekonstruēts sapņa konteksts un tā saistība ar sapņotāja dzīvi (GW 16 § 319).
Ar asociāciju palīdzību cilvēks tiecas atsegt ne vien komplikācijas un kompleksus, bet arī
sapņa vēsti par iespējamo izdziedināšanos. Jungs ir izstrādājis speciālu testu, kurā, mērot
reakcijas laiku, tiek fiksēts neapzinātais, emocionāli ieto nētais komplekss (GW 2).
Bezapziņa (das Unbewußte)

Bezapziņa aptver visus tos psihiskos veidojumus, kas ne ietilpst apziņā un nav saistāmi
ar Es. Jungs uzsver, ka bezapziņa ir nevis metafizisks vai filozofisks, bet gan psiholoģisks
jēdziens (GW 6 § 915), taču tā traktējumā neiebilst pretambivalentu daudznozīmību.
Dažkārt viņš pieļauj, ka bezapziņa ietilpst gan priekšapziņa un zemapziņa (Vorbewußtsein,
Unterbewußtsein), gan izstumtais, neapzinātais un aizmirstais, bet daž kārt cenšas atsegt
pašu bezapziņu (Unbewußtsein, Unbewußte, Unbewußtheit). Jungs izšķir individuālo,
personisko bezapziņu (bezapziņas virsējo slāni, subjektīvo psihi, ko dažkārt sauc arī par
zemapziņu) un kolektīvo vai objektīvo bezapziņu, kas sakņo jas cilvēka pastāvēšanas dzīlēs
(GW 6 § 919). Bezapziņas traktējumā Jungs reizēm praktizē visai riskantus dabaszinātniski
ontiskos ekskursus, pielīdzinot bezapziņu pasaulei vispār. Kolek tīvās bezapziņas veidojumi
var izpausties vienādi (vai līdzīgi) cilvēkos un tautās, kas savā starpā nekad nav
kontaktējušies. Bezapziņa rodas (vai pastāv) idejas un ievirzes, kas var strauji pārņemt'
plašus cilvēku slāņus, t. i., bezapziņa norisinās savveida sagatavošanās darbs (GW 8 § 594).
Apziņa un bezapziņa ir savstarpēji kompensatorās attiecībās. Atšķirībā no Freida Jungs
uzsver nevis apziņas un bezapziņas pretdarbību, cīņu, bet gan sa darbību.
Deflācija {Deflation)
Deflācija ir pilnīga identifikācija ar sociālo lomu, amatu vai nosaukumu. Tā nepieļauj
paštapšanu.
51 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Dvēsele (Seele)
Dvēsele ir ierobežots funkcionāls komplekss, kas manifestē iekšējo ievirzi uz bezapziņu
(GW 6 § 883). Dvēsele var būt arī viss dzīvīgais cilvēkā, dzīvā izraisošais faktors (GW 9/1 §
56) vai komplekss, kas iedarbina un virza noteiktas darbības (GW 16 § 1 1 1 ) . Dvēsele
papildina apziņu un cilvēka raksturu, ietverot , sevī to, kas apziņā un raksturā neietilpst.
Dzīļu psiholoģija (Tiefenpsychologie)

Dzīļu psiholoģija ir Šveices psihologa un psihiatra Eižena Bleilera (1857—1939) 1910.
gadā ieviests jēdziens, kas tiek iz mantots kā «apziņas psiholoģijas» pretstats.
Sākotnēji šis jēdziens_ bija saistīts ar Freída psihoanalīzi, taču pakāpeniski to attiecināja
arī uz analītisko (komplekso) psiholoģiju, individuālpsiholoģiju, neoanalīzi un citām ar
psihoanalīzi saistītām skolām vai virzieniem.
Sk.: Seifert F. Tiefenpsychologie. Die Entwicklung der Lehre vom Unbewußten. —
Düsseldorf, 1955.
Wyss D. Die tiefenpsychologischen Schulen von den Anfängen bis zur Gegenwart. —
Göttingen, 1961. Corsini R. (Ed.) Current Psychother apies. — Itaca, 1973. Schlegel L.
Grundriß der Tiefenpsychologie. Bd 1—5 — München, 1973—1979.
Pongratz L. Hauptströmungen der Tiefenpsychologie. — Stuttgart, 1983.
Rattner J. Klassiker der Tiefenpsychologie. — München, 1990.
Ekstraversija (Extraversión)
Ekstra versija ir viens no ievirzes tipiem, kura intereses pir mām kārtam ir saistītas ar
ārējiem objektiem un realitāti (GW 6 § 799). Ja apziņa ir ekstraverta, tad bezapziņa ir
introverta (un otrādi). Junga skolnieks Karls Meiers min šādas ekstraverta un introverta tipa
īpašības un pazīmes (Psychologie des 20. Jahrhunderts. — Zürich, 1977. — Bd. 3. — S.
749):
introverts ekstraverts
pasīvs aktīvs
atturīgs pretimnākošs
vēss silts
pesimistisks optimistisks
izturīgs līdzdalīgs
uzmanīgs bezrūpīgs
taupīgs izšķērdīgs
diskrēts atklāts
precīzs aptuvens
dziļš plašs
smalks populārs
Es (Ich), Es-komplekss (Ich-Komplex)

Es ir apziņas centrs, neliela patības daļa (GW 6 § 810). Tas ir saistošs apziņas faktors,
kas koordinē atminas tēlus un apziņas funkcijas (GW 8 § 611).
Ēna (Schatten)
Ena ir visas negatīvās, nepatīkamās, izstumtās īpašības un rakstura iezīmes, kas pastāv
neapzināti, traucē paštapšanu un cilvēkā nereti grūti atšķiramas no dzīvnieciskā (GW 7 §
35). Ēna ir morāles problēma, pirmais solis (tikšanās ar ēnu — drosrnīguma pārbaude) ceļā
uz paštapšanu (GW 9/II § 14; GW 11, § 140). Ja ēna netiek ņemta vērā vai tiek radikāli
noraidīta, var rasties smagas psihiskās komplikācijas (GW 16 § 134). Jungs izšķir
individuālo ēnu un kolektīvo (laikmeta, tautas, grupas u. tml.) ēnu.
Fantāzija (Phantasie)
Arhetipiskie tēli parādās gan sapņos, vīzijās un jaunradē, gan arī fantāzijā. Fantāzija ir
saistīta ar atmiņām un pieredzi, kas papildinātas ar neapzinātu saturu. Fantāzijas var būt
spontānas, neapzinātas vai arī apzināti virzītas (aktīvā imaginācija) : Jungs izšķir aktīvo un
pasīvo fantāziju: aktīvā fantāzija apzīmē neapzināto veidojumu intuitīvu uztveri, bet pasīvā
fantāzija visbiežāk tiek piedzīvota vīziju formā (GW 6 § 858). Fantāzijai parasti piemīt
personiska iedaba, t. i., tā izriet no personiskajiem pārdzīvojumiem, atmiņām un izstumtā
satura. Taču fantāzija var būt arī pārpersoniska, t. i., izrietēt no kolektīvās bezapziņas un
52 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
parasti izpausties noteiktos arhetipiskos tēlos un mitoloģiskos motīvos. Fantāzijai iespējams
izšķirt manifestēto un latento nozīmi (proti, atklāto, apziņas noteikto norisi un nozīmi) un
nozīmi, kas apziņai ir apslēpta. Fantāzija tiek traktēta vai nu kauzāli, izprotot to kā noteiktu
simptomu, vai arī prospektīvi, skatot tajā galvenokārt simbolus, kas norāda psihiskās
attīstības turpmākās iespējas. Fantāzija ir iztēle, kas cilvēku paceļ pāri ikdienišķībai un
ierastībai (GW 16 § 98).
Identifikācija (Identifikation)
Identifikācija ir neapzināts psihiskais process. Tajā cilvēks aizgūst citu īpašības un
iezīmes, kurā konstituējas un attīstās (diferencējas) kā patība. Identifikācija ir nepieciešams
posms ikviena cilvēka paštapšanas ceļā, taču tā var būt vērsta gan pro gresīvā, gan regresīvā
virzienā (piem., pilnīga identifikācija ar Ēnu, lomu, amatu u. tml.) (GW 6 § 819).
Identitāte (Identität)
Identitāte ir neapzināts fenomens, kurā cilvēks neatšķir sevi no citiem cilvēkiem,
objektiem un lietām (GW 6 §821). Identifikācija ir pielīdzināšanās citiem, turpretim
identitāte ir tāpatība, vienādums ar citiem,. Identitāte var būt pozitīva un negatīva, īpaši
svarīga tā ir cilvēka attīstībā. Tā, piemēram, bērns vēl ne var atšķirt sevi no vecākiem, bet
viņam jau ir neapzināta identitāte ar vecākiem. Tā palīdz uztvert un pārdzīvot viņu konflik -
tus u. tml.
Imaginadla (Imagination)
Aktīvā imaginācija (lat. val. imago — tēls, līdzība) ir viena no svarīgākajām Junga
terapeitiskajām metodēm, ar kurām tiek ietekmētas dvēseles noskaņas un bezapziņas
veidojumi. Aktīvās imaginācijas procesā Es tiek izskaidrots ar tēliem un fantāzijām, bet
neapmierinošais sapnis pārtulkots tēlos ar apzinātas iztēles palīdzību, t. i., to izstāstot,
aprakstot vai uzgleznojot. Aktīvo imaginaciju_ Jungs atklāj pēc attiecību saraušanas ar
Freidu 1913. gada, pārvarot savu iekšējo pretošanos un bailes (£, 182). Ima ginācijas procesa
bezapziņas veidojumi tiek personificēti un uz tverti kā reālas figūras (£, 189). Šajā procesā
Ar svarīgi ne tikai ļauties tēlu plūsmai, bet arī izprast to vēstījumu (£, 196).
Viens no mūsdienu psihoterapijas novirzieniem, ko var saistīt arī ar Junga mācību, ir
pašterapija (sk.: Cousins N. Der Arzt in uns selbst. Anatomie einer Ķrankheit aus der Sicht
des Be-trof ferien. — Hamburg, 1981).
Incests (Inzest)
Incesta (lat. val. — incestus — nešķīsts) simbolikā, pēc Junga ieskata, izpaužas cilvēka_
paštapšanas un atdzimšanas alkas. Incests pauž nevis seksuālo iekāri, bet gan dziļi iekšēji
mītošo nepieciešamību apvienoties ar sevi pašu, integrēties (GW 16 § 419). Vienlaikus
incests aizkavē uz māti un tēvu vērsto sek suālo Jekari un rosina fantāziju rast citas iespējas
un simboliskās nozīmes. Incestu simboliskā izpratne ļauj saprast cilvēka paštapšanu un
paver personiskās brīvības iespēju. Junga izpratnē incests nozīme psihisko apvienošanos ar
līdz tam neintegrētajām psihes daļām un vispusīgu attiecību izveidošanu ar šiem dzīvī -
gajiem speķiem. Incestualo aizliegumu pārliecīga uzsvēršana var radīt dzīves
intelektualizaciju un racionalizāciju vai arī fantas-matisku seksualizaciju (GW' 14/1 § 104).
Sk. arī:
Livingston F. B. Genetic, Ecology and the Origins of Incest and Exogamy // Current
Anthropologu. — Glasgov, 1969 — Vol. 10. — Nr. 1.
Jakobson R. La Linguistique // Tendences principíales de la recherde dans les sciences
sociales et humaines. — Paris, 1970.
Individuācija (Individuation)
Individuācija ir psihiskās nobriešanas un transformācijas process patības izveidošanas
virzienā (GW\ 6 § 825). Individuācija (paštapšana, pašīstenošanās) ir spontāns, dabisks,
autonoms process, kas nereti_ norisinās pilnīgi neapzināti. Individuācijas procesa Jungu
vairāk interesē n e t i k daudz ārējā, cik iekšējā izpausme, t. i., «iekšpasaules iniciācija».
Iniciācija ārpasaulē norisinās kā Es un Personas_veidošanās. Jungs izšķir četras iekšēja ceļa
pakāpes: tikšanos ar Enu, ar Anima un Animus, Gudro viru un Lielo māti un Patības
sasniegšanu, kas ir ceļojuma mērķis un ceļa sākums. Individuācija ir diferenciācijas
process, kura cilvēks izaug no kolektīvajām normām un kolektivas_ psihes struk tūrām.
Nereti šai procesā izraisās iekšēji un arēji konflikti (GW 6 § 828).
Inflācija (Inflation)
53 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Inflācija apzīmē procesu, kad Es pārkāpj savu ierobežotību un ietiecas patības jomā.
Identifikācija ar kolektīvo bezapziņu rada arhetipu invāziju Es jomā. Šis process ir bīstams,
jo rada sevis dievišķošatiu un sakralizēšanu (GW\ 12 § 563).
Vārds «inflācija» Junga terminoloģija ir saistīts ar teoloģisko frazeoloģiju un aptuveni
nozīmē «augstprātība»,_ «uzpūtība» (sal.: «Un jūs vēl esat uzpūtušies, kur vajadzeja_ būt
noskumušiem, lai tas, kas to darījis, tiktu izmests no jūsu vidus.» — Pāvila I vēstule
korintiešiem, V, 2).
Inflācijas apstākļos izpaužas cilvēka lielummānija, ārkārtīgi saasināta savas vienreizības
un izredzetības izjūta vai arī mazvērtības izjūta, depresijas un mānijas.
Introversija (Introversion)
Introversija ir ievirzes tips, kura intereses_ galvenokārt vēr stas uz iekšējiem procesiem
un savu subjektivitāti (GW 6 § 833). Sk. Ekstraversija.
Kompensācija (Kompensation)
Kompensācija ir process, kurā līdzsvarojas apziņa un bezapziņa, ievirzes un orientācijas
tipi. Tā ir psihiska aparāta pašregtiläcija psihiskās veselības uzturēšana (GW 6 § 839).
Kompensācijas procesā saistās divas dažādas psihiskas pasaules, un to var salīdzināt ar
tiltu, kas savieno upes pretējos krastus.
Kompleksi (Komplexe)
Kompleksi ir cilvēka sapņu arhitekti un dvēseles dzīves kārto tāji, sava veida psihes
enerģētiskie lauki. Kompleksi var kļūt par autonomiem veidojumiem (GW 8 § 204), kas
funkcionē neatkarīgi no pārējās psihes. Tie ir emocionāli uzsvērti vai ietonēti vei dojumi,
kuru iedarbība var būt gan pozitīva, gan negatīva, t. i., radīt psihoneirotiskus traucējumus.
Kompleksu emocionāla uzlādētība norāda to autonomstes pakāpi (GW 8 § 201). Ja starp
apziņu un kompleksiem nav nekādu attiecību, var rasties pat ap sēstība, kas izpaužas tipiskos
tēlos (velns, ragana, gari, dēmoni, mūžīgie ienaidnieki u. tml.). Kompleksiem Jungs piešķir
ārkārtīgi lielu nozīmi psihoterapijā, jo, atjaunojot to radītos simpto mus par simboliem,
izdodas panākt psihisko līdzsvarotību un izveseļošanos (GW 16 § 196).
Mātes komplekss (Mutterkomplex)

Mātes komplekss ir Mātes arhetipa un tēlu psihoenerģētiskā iedarbība. Tas apzīmē arī
pozitīvo un negatīvo pieredzi attiecībā pret savu māti un transpersonālo mātišķumu (GW 9/1
§ 161). Mātes komplekss iedarbojas dažādi uz zēniem un meitenēm, vīrie šiem un sievietēm:
negatīvs mātes komplekss vīrietī parasti ir saistīts ar seksuālo impotenci, homoseksuālismu
un bailēm no ilgstošām attiecībām, turpretim pozitīvais mātes komplekss rada empātijas,
audzināšanas spēju un mākslinieciskuma priekšnoteiku mus. Sievietē šī kompleksa iedarbība
vēl nav pietiekami labi izpētīta ( G W 9 / l l § 162).
Tēva komplekss (Vaterkomplex)
Tēva komplekss ir dzīvē gūtā pieredze par tēvu vai patēvu un psihē iemītošais tēva
arhetips. Tēva komplekss var iedarboties pozitīvi un negatīvi (GW 9/11 § 396). Tēva
kompleksam piemīt īpašs psihoenerģētisks spēks, kas sakņojas identitātē ar Tēva arhetipu
(GW 4 § 744). Tēva kompleksa iedarbe var izpausties kā individuālajā, tā arī
transpersonālajā jomā (piem., Dievs Tēvs un Viņa Dēls, kas savieno dievišķo un
cilvēcisko).
Konjunkcija (Conjunctio)
Konjunkcija (lat. vai. coniunctio — savienojums) ir pretstatu, divu pretēju psihisko vai
dzimuma veidojumu apvienošana vienā veselumā (GW 14/1—II).
Kvaternitāte, četrdaļība, četrvienība
(Quaternitāt, Vierheit, Vierteiligkeit)
Kvaternitāte (lat. Val. V quaterni — pa četri) ir viens no tēlu un simbolu pasaules
pamatarhetipiem, veseluma (pilnības) priekšnoteikums (GW 11 § 246). Šis arhetips var
izpausties visdažādākos tēlos (debespuses, gadalaiki, evaņģēlisti u. tml.). Mūs dienu cilvēkā
Jungs rod četrdaļīgu simbolu, ko dēvē par iekšējo Dievu (GW 11 § 103). Mūsdienās
kvaternitāte pilda kompensatorisku funkciju, jo reliģiskie simboli ir zaudējuši savu spēku;
kvaternitāte ir cieši saistīta ar trīsvienību.
54 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Sk. arī: Топоров В. H. О числовых моделях в архаических текстах // Структура
текста. — М., 1980. — С. 3—58: Он же. Числа // Мифы народов мира. — М., 1982. —
Т. 2. - С. 629— 631 (ar bibliogrāf.).
Libido
Libido ir jēdziens, kas apzīmē psihiskās enerģijas vai dzīves spēku kopumu. Tas ir
fizikas jēdziena «enerģija» analogs, abstrakcija vai metodoloģiska fikcija, lai izteiktu psihes
dinamiskās attiecības. Vienlaikus libido var apzīmēt arī vēlmes, kaislu gribu, iekāri. Jungs
šo jēdzienu atvedina uz Cicerona tekstiem (Tusc. quest. Lib. IV).
Nūminozs (Numinosität)
Nūminozs (lat. vai. nümen — mājiens, dievība) ir arhetipa galvenā īpašība (GW 8 § 405)
un pauž dvēseles spēku varenumu un baisumu (GIF 8 § 216). Nūminozs ir teologa un
reliģijas filozofa Rūdolfa Oto (1869—1937) ieviests termins, lai apzīmētu ne izsakāmo,
noslēpumaino, biedējošo, «pilnīgi citu», kas attiecas uz dievišķo.
Sk.: Otto R. Das Heilige. — 1917.
Patība (Selbst)
Ar patības jēdzienu Jungs apzīmē visa psihiskā kopuma cen tru, paštapšanas sākumu un
mērķi (GW 6 § 891). Patība ir kārtojošais un formējošais arhetipiskais faktors. Patība ir ne
vien konstrukcija, kas norāda attiecību iespējas ar kosmosu, cilvēkiem, dzīvniekiem,
augiem, bet arī sava veida «iekšējais Dievs» cilvēkā (GW 7 § 398).
Pārnesums (Übertragung)
Pārnesums ir viens no centrālajiem psihoanalītiskās ārstēša nas fenomeniem, ko
teorētiski izprast mēģinājis jau Z. Freids.
Sk.: Laplanche J., Pontalis J.-B. Vocabulaire de la Psychanalyse. — Paris, 1967.
Pateicoties īpašam (ne tikai racionālam, bet arī afektivam) pacienta attiecībām ar
psihoterapeitu, pārnesums atdzīvina agrāko pieredzi, saistības u. tml. Tas paver iespēju
dziedināšanai (GW 16 § 283). Pārnesums ir specifiska projekcijas forma, jo psihiskie
veidojumi tiek pārnesti uz citu personu vai objektu (GW 18/1 § 312).
Persona (Persona)
Persona ir apzināti iedomāta un priekšstatīta sevis paša bū tiskākā daļa. Persona ir
mākslīga personība, kas cilvēku savstar pējās attiecībās pilda maskas funkciju (tituli, amati,
lomas, standarti u. tml.) (GW 7 § 305). Persona ir cilvēka pielāgošanās sabiedrībai,
ietveršanās tajā, taču pilnīga identifikācija ar personu — dvēseles pretstatu ~— rada
psihiskas komplikācijas (GW> 9/1 § 221).
Pretpārnesums (Gegenūbertragung)
Pretpārnesums (kontrtransference) apzīmē visas apzinātās un neapzinātās izjūtas, jūtas
un reakcijas, ko terapeits attiecina vai saista ar pacientu. Ikdienā pārnesuma procesi parasti
norisinās nekontrolēti, bet analīzē un terapijā ārsts tos kontrolē, lai integrētu sevī. Kontroli
un analīzi terapeits var veikt tikai tad, ja viņš apguvis mācību analīzes kursu, iepazīstot
savus kompleksus (GW 16 § 239) un iemācoties pretoties «psihiskajai in fekcijai» (GW 16 §
23), ko var inducēt pacienta pārnesums un bezapziņas veidojumu atsegšana (GW 16 § 364).
Projekcija (Projektion)
Projekcija ir paša neapzināto veidojumu attiecināšana uz ci tiem vai savu īpašību,
iedomu piedēvēšana citiem. Jungs izšķir aktīvo un pasīvo projekciju. Pasīvā projekcija ir
slimīga savu īpašību attiecināšana uz citiem vai savu komplikāciju piedēvē šana citiem un to
apkarošana. Arī ikdienišķā vai «normālā» pro jekcija ir pasīva, t. i., neapzināta. Aktīvā
projekcija ir empātija, iejušanās citos (GW 6 § 870). Cilvēku savstarpējās attiecībās
projekcija var būt nemitīgu pārpratumu un sarežģījumu avots (GW 8 § 507).
Regresija {Regression)
Regresija ir atgriešanās pie cilvēka eksistences saknēm un pielāgošanās iekšpasaulei,
atdzīvinot agrākās un senākās (gan individuālās, gan kolektīvās) izturēšanās formas.
Atgriešanās bērnības agrākās pakāpēs vai arhaiskos psihes stāvokļos var būt pozitīva un
negatīva (GW 6 § 569). Negatīva regresija rada disociāciju, psihoneirotiskas komplikācijas
55 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
u. tml. Regresijas pozitīvā nozīme izpaužas kā neapzināto iespēju atklāšana un atdzī -
vināšana {GW 8 § 65).
Simbols (Symbol)
Jungs nemitīgi uzsver simbola atšķirību no zīmes (GW\ 6 § 894), taču tā jēdziena saturu
nav pilnīgi izvērsis. Analītiskajā psiholoģijā simbols galvenokārt ir psihisko procesu
enerģētisks transformators, kura pastāvēšanā tiek izcelti četri aspekti: tēlai nība,
psihodinamika, simbolizācija un pilntapšana.
Sinhronicitāte (Synchronizitdt)
Sinhronicitāte apzīmē divu vai vairāku notikumu (iekšēju un ārēju) vienlaicīguma
jēgsaturību, ja šie notikumi nav saistīti kauzāli (GW 8 § 959). Jungs izšķir trīs jēgsaturīgo
sakritību veidus: 1) psihiska stāvokļa sakritību ar objektīvu, ārēju noti kumu; 2) psihiska
stāvokļa sakritību ar ārēju notikumu, kas nav atbilstošā cilvēka pieredzes lokā; 3) psihiska
stāvokļa sakritību ar laika ziņā distancētu notikumu (GW 8 § 974).
Tipologija (Typologie)
Jungs izšķir četrus strukturējošos funkcionālos tipus (domā šanu, jūtas, izjūtas, intuīciju)
un divus ievirzes tipus — ekstra-versiju un introversiju (GW 6 § 913).
Transcendentā funkcija (Transzendente Funktion)

Transcendentā funkcija (lat. vai. transcendens — tāds, kas pārsniedz robežas) ir nevis
filozofisks vai metafizisks jēdziens, bet gan individuācijas procesa psihiska funkcija.
Apziņas un bezapziņas integrācijā transcendentā funkcija dara iespējamu pāreju no vienas
ievirzes uz otru, proti, tas nozīmē apziņas paplašinā šanu (GW 8 § 145).
BIB L IO G RĀFIJA 3 8
К. G. JUNGA DARBI
Jung С. G. Gesammelte Werke. — Zürich; Ölten, 1966 ff. — Bd. 1—20.
Jung C. G. Collected Works. — N. Y.; London, 1967 ff. — Vol. 1—20.
Jung C. G. Grundwerk. — Ölten, 1984—1985. — Bd. 1—9. Das C. G. Jung Lesebuch.
Ausgewählt von F. Alt — Ölten, 1983;
Юнг К. Г. Избранные труды по аналитической психологии. —-Цюрих, L939. — Т. 1—3.
Jung С. G. Briefe. — Ölten, 1972—1973. — Bd. 1—3.
Jung С. G. Speaking: Interview and Encounters. — Princeton, 1977.
C. G. Jung im Gespräch. — Zürich, 1986.
Freud S., Jung C. G. Briefwechsel. — F. а. M., 1974.
Evans R. I. Dialogue with C. G. Jung. — N. Y., 1981.
Evans R. I. Gespräche mit C. G. Jung. — Zürich, 1967.
VISPĀRĒJA RAKSTURA DARBI, 2URNĀLI

Bernet W. С. G. Jung // Tendenzen der Theologie im 20. Jahrhundert. — Stuttgart, 1966.
Caruso I. A. Bios, Psyche, Person. Eine Einführung in die allge meine Tiefenpsychologie. —
Freiburg i. Br., 1957.
Die Psychologie des 20. Jahrhunderts. — Zürich, 1977. — Bd. 3.
Ellenberger H. F. The Discovery of the Unconscious. — N. Y., 1970.
Hannach В. C. G. Jung. Sein Leben und Werk. — Fellbach, 1982.
Hübscher А. C. G. Jung // Denker unserer Zeit. — München, 1958.
Какабадзе В. Л. Теоретические проблемы глубинной психологии. — Тбилиси, 1982.
Pongratz L. J. Hauptströmungen der Tiefenpsychologie. — Stuttgart, 1983.
Rattner J. Klassiker der Tiefenpsychologie. — München, 1990. Riklin F. N. C. G. Jung —
ein Porträt // Was weiss man von der
Seele? — Stuttgart, 1967.
38
Izmantojot bibliogrāfisko rādītāju, būtu vēlams ievērot, ka 1) tas nav pilnīgs; 2) grāmatām lielākoties ir uzrādīts zināmais izdošanas gads vai arī
izdevumi dažādās valodās, kas nereti saturiski atšķiras; 3) tas neaptver visus rakstus par K. G. Jungu un grāmatas, kurās ir runa par viņu.
(Sastādītājs.)
56 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Rubenis A., Reņģe V. Cilvēks un kultūra. — R., 1989.
Samuels A. A critical Dictionary of Jungian analysis. — London,1987.
Samuels A. Wörterbuch Jungscher Psychologie. — München, 1989.
Vlncie J. C. G. Jung and analytical psychology. — N. Y., 1977.
Wyss D. Die tiefenpsychologischen Schulen von den Anfängen
bis zur Gegenwart. — Göttingen, 1961. Analytische Psychologie. Zeitschrift für
Analytische Psychologie
und ihre Grenzgebiete. — Basel, 1969 ff. Annual of Italian Analytical Psychologists.
— Venedig, 1977 ff. Gorgo. Zeitschrift für archetypische Psychologie und Bildhaftes
Denken. — Zürich, 1985 ff. Internationaler Kongress für analytische Psychologie. —
London,
1961 ff.
Journal of Analytical Psychology. San Francisco Jung Institute
Library.
GRĀMATAS UN RAKSTI
Avens R. Imagination is Reality. — Dallas, 1980.
Adler G. Entdeckung der Seele. — Zürich, 1934.
Adler G. Zur analytischen Psychologie. — Zürich, 1952.
Adler G. Psychotherapeutische Probleme. — Zürich, 1964 (Studien, aus dem C. G. Jung-
Institut. XVII).
Adler G. Lebendige Symbole. — München, 1968.
Affemann R. Psychologie und Religion. — Stuttgart, 1957.
Ammann A. N. Aktive Imagination. — Ölten, 1978.
Аверинцев С. С. «Аналитическая психология» К. Г. Юнга и закономерности творческой
фантазии // О современной буржуазной эстетике. — М., 1972. — С. 110—155.
Baker I. (Ed.) Methods of Treatment in Analytical Psychology. — Fellbach, 1980. Balmer
H. H. Die Archetyptheorie von С. G. Jung. — Berlin, 1972.
Bartning G. Das Neue und das Uralte. — Bonn, 1978.
Barz H. Uber das Weibliche im Menschen: Analytische Psycho logie und Feminismus //
Tiefenpsychologie und Probleme unserer Zeit. — Basel, 1983.
Barz H., Kast V., Nager F. Heilung und Wandlung. C. G. Jung und die Medizin. — Zürich,
1986.
Bash H. W. Die analytische Psychologie im Umfeld der Wissen schaften. — Bern, 1988.
Baudouin Ch. L'oeuvre de C. G. Jung et la psychologie complexe. — Paris, 1963.
Baumann G. Der archetypische Heilsweg. H. Hesse, C. G. Jung und die Weltreligionen. —
Rheinfeld, 1990.
Baumgart U. König Drosselbart und C. G. Jungs Frauenbild. — Ölten, 1987.
Bennet E. A. C. G. Jung. — London, 196.1.
Bernet W. Inhalt und Grenze religiöser Erfahrung. — Bern, 1959.
Bodkin M. Archetypical Patterns in Poetry // Psychological Studies of Imagination. — N.
Y., 1958.
Böhler E. Die, Bedeutung der komplexen Psychologie C. G. Jungs für die
Geisteswissenschaften und die Menschenbildung. — Zürich, 1955.
Böhler E. Der Mythos in Wirtschaft und Wissenschaft. — Frei burg, 1955.
Böhler E. Zukunft als Problem des modernen Menschen. — Frei burg, 1966.
Boltanski E. De la psyché au soma. — Toulouse, 1981.
Brome V. Jung: Man and Myth. — London, 1980.
Brunner C. Die Anima als Schicksalsproblem des Mannes. —
Zürich, 1963 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut. XIV). Bomke O. Die Psychoanalyse
und ihre Kinder. — Berlin, 1938. Campbell J. The Hero with a Thousand Faces. —
Princeton,
1968.
Campbell J. The Masks of Gold. — N. Y., 1959—1970. — Vol. I — IV.
Carotenuto A. Diaro di una segreta simmetria: Sabina Spielrein tra Jung und Freud. —
Roma, 1980.
Carotenuto A. (Hg.) Tagebuch einer heimlichen Symmetrie. Sabina Spielrein zwischen Jung
und Freud. — Freiburg, 1986.
Christoffe! J. Neue Strömungen in der Psychologie von -Freud und Jung. — Ölten, 1989.
Corbin H. L'imagination créatrice dans le Soufisme d'Ibn Arabi. — Paris, 1958.
Corrie J. C. G. Jungs Psychologie im Abriss. — Zürich, 1929.
Coward H. Jung and Eastern Thought. — N. Y., 1985.
57 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Cox p. Jung and St. Paul. — London, 1959.
Dieckmann H. Methoden der analytischen Psychologie. — Ölten, 1979.
Dittrich K. Freud und Jung. Beziehungsdinamik und Bruch in ihrer Bedeutung für die
psychoanalytische Bewegung und eine institutionalisierte Psychoanalyse // Psyche. —
1989. — Nr. 1. — S. 19—43.
Dry A. M. The Psychology of Jung. — London, 1962.
Durand G. Les structures anthropologiques de l'imaginaire. In troduction à l'archétypologie
générale. — Grenoble, 1960. Eissler K. R. Psychologische Aspekte des Briefwechsels
zwischen Freud und Jung // Jahrbuch der Psychoanalyse. — Stuttgart, 1982. — Beiheft 7.
Eliade M. C. G. Jung und die Alchemie // Schmiede und Alche-
misten. — Stuttgart, O. J. Evers T. Mythos und Emanzipation. — Hamburg, 1987.
Feminist archetypal Theory. — Knoxville, 1985. Fierz H. K. Klinik und analytische
Psychologie. — Zürich, 1963
(Studien aus dem C. G. Jung-Institut. XV). Fierz H. K. Die Psychologie C. G. Jungs und die
Psychiatrie. — Zürich, 1982.
Fordham F. Eine Einführung in die Psychologie C. G. Jungs. — Zürich, 1959.
Fordham M., Gordon R., Hubback J., Lambert K. Technique in
Jungian analysis. — London, 1974. Fordham M. Explorations into the Seif. London,
1986. Fordham M. Jungian Psychotherapy. — Chichester, 1978. Franz M. L. von. Symbole
des Unus Mundus // Dialog über den
Menschen. Hg. v. G. Zacharias. — Stuttgart, 1968. Franz M. L. von. Der
Individuationsprozess // Der Mensch und
seine Symbole. — Ölten, 1968. Franz M. L. von. C. G. Jung — sein Mythos in unserer
Zeit. —
Frauenfeld, 1972. Franz M. L. von. Das Weibliche in Märchen. — Stuttgart, 1977.
Franz M. L. von. Spiegelungen der Seele. — Stuttgart, 1978. Franz M. L. von. Traum und
Tod. — München, 1984. Franz M. L. von. Psyche und Materie. — Einsiedeln, 1988.
Фрейденберг О. M. Миф и литература древности. — М., 1978. Frey-Röhn L. Von Freud zu
Jung. — Zürich, 1980. Gay V. P. Reading Jung. Science, psychology and religion. —
Chico, 1984.
Gebser J. Abendländische Abhandlung. — F. a. M., 1956. Gerster G. Eine Stunde mit C. G.
Jung // Eine Stunde mit F.a.M., 1956.
Giegerich W. Die Atombombe als seelische Wirklichkeit. — Zürich, 1988.
Giegerich W. Drachenkampf oder Initiation ins Nuklearzeital ter. — Zürich, 1989. Glover E.
Freud or Jung. — N. Y., 1950. Gottschalk H. C. G. Jung. — Berlin, 1960.
Harms E. C. G. Jung, Defender of Freud and the Jews // Psy chiatrie Quarterly. — 1946.
(20). — P. 199 ff.
Hediger H. u. a. Die Angst. — Zürich, 1959 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut. X).
Henderson J. Der Moderne Mensch und die Mythen // Der Mensch und seine Symbole. —
Ölten, 1968.
Herwig H. J. Therapie der Menschheit. Studien zur Psychoana lyse Freuds und Jungs. —
München, 1969.
Herzog E. Psyche und Tod. Wandlungen des Todesbildes im Mythos und in den Träumen
heutiger Menschen. — Zürich, i960 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut, XI).
Hillman J. Insearch: Psychology and Religion. — Dallas, 1979 (1967).
Hillman J. The Myth of Analysis. — Evanston, 1972. Hillman J. Loose Ends. — Dallas,
1975. Hillman J. Revisioning Psychology. — N.T., 1975. Hillman J. Archetypal Psychology.
— Dallas, 1983. Hillman J. Anima. An anatomy of a personified notion. — Dallas, 1986.
Hochheimer W. Die Psychologie von C. G. Jung. — Bern, 1966.
Hohmann J. Friede, Wirkungsgeschichte und kollektives Unbe wußtes. Phänomenologische
Parallelen bei H. G. Gadamer und C. G. Jung. — F.a.M., 1984.
Homans P. Jung in Context Modernity and the Making of a Psychology. — Chicago, 1979.
Hostie R. Jung und die Religion. — Freiburg i. Br., 1957.
Hupfer J. Der Begriff des Geistes bei C G. Jung und bei R. Stei ner // Abhandlungen zur
Philosophie und Psychologie. — 1951 (1).
Hurwitz S. Die Gestalt des sterbenden Messias. Religionpsycho logische Aspekte der
jüdischen Apokalyptik. — Zürich, 1958 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut. VIII).
Imboden J. Die Staatsformen. — Basel, 1959.
Instinkte und Archetypen im Verhalten der Tiere und im Erleben
des Menschen. Hg. v. H. Heusser. — Darmstadt, 1976. Jacobi J. Die Psychologie von C.
G. Jung. — Zürich, 1940. —
6. Aufl. — Ölten, 1972. Jacobi J. Komplex, Archetyp, Symbol in der
Psychologie
58 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
C. G. Jungs. — Zürich, 1945; 1957. Jacobi J. Der Weg zur Individuation. — Zürich,
1965. Jacobi J. Two Essays on Freud and Jung. — Zürich, 1958. Jacobi J. Symbole auf dem
Weg der Reifung // Der Mensch und
seine Symbole. — Ölten, 1968. Jacobi J. Das Selbst und die Welt der Objekte. —
F.a.M., 1978. Jacobi J. Vom Bilderreich der Seele. — Ölten, 1981. Jacobsohn II. u.a.
Zeitlose Dokumente der Seele. — Zürich, 1952
(Studien aus dem C. G. Jung-Institut. III). Jacoby M. Individuation und Narzissmus.
Psychologie des Selbst
bei C. G. Jung und H. Kohut. — München, 1985. Jacoby M. Psychotherapeuten sind
auch Menschen. Übertragung
und menschliche Beziehung in der Jungschen Praxis. — Öl ten, 1987.
Jaffé A. Geistererscheinungen und Vorzeichen. — Zürich, 1958. Jaffé A. Der Mythos vom
Sinn im Werk von C. G. Jung. — Zürich, 1967.
Jaffé A. C G. Jung und die Parapsychologie // Parapsychologie — Entwicklung, Ergebisse,
Probleme. Hg. v. H. Bender. — Darmstadt, 1966r
Jaffé A. Bildende Kunst als Symbol // Der Mensch und seine Symbole. — Ölten, 1968.
Jaffé A. Aus Leben und Werkstatt von C. G. Jung. — Zürich, 1968.
Jaffé A. (Hg.) C. G. Jung — Bild und Wort. — Ölten, 1977. Jaffé A. Parapsychologie,
Individuation, Nationalsozialismus.
Themen bei C. G. Jung. —- Zürich, 1985. Jaffé A. Aus C. G. Jungs letzten Jahren und
andere Aufsätze. —
Einsiedeln, 1987.
C. G. Jung-Institut: Studien zur analytischen Psychologie
C. G. Jungs. Festschrift zum 80. Geburtstag. — Zürich,
1955. — Bd. 1—2. C. G. Jung im Leben und Denken unserer Zeit. Vorträge zum 100.
Geburtstag an der ETH Zürich.— Ölten, 1975. Der unwahrscheinliche Jung. Beiträge
zum 100. Geburtstag von
C. G. Jung. — Zürich, 1977. Jung E. Animus und Anima. —
Zürich, 1967.
Jung E.v Franz M. L. von. Die Graalslegende in psychologischer Sicht. — Zürich, 1960
(Studien aus dem C. G. Jung-Institut. XII).
Kast V. Mann und Frau im Märchen. — Ölten, 1983.
Kast V. Paare. Beziehungsphantasien oder Wie Götter in Menschen spiegeln. — Stuttgart,
1984.
Kast V. Wege zur Autonomie. — Ölten, 1985.
Kast V. Der schöpferische Sprung. — Ölten, 1987.
Kast V. Imagination als Raum der Freiheit. Dialog zwischen Ich und Unbewusstem. —
Ölten, 1988.
Keintzel R. C. G. Jung. Ergebnisse seiner Psychologie. — Bonn, 1977.
Kerenyi K. u. a. Das Böse. — Zürich, 1961 (Studien aus dem
C. G. Jung-Institut. XIII). Knapp B. L. Music, archetype and the writer. A. Jungian
view. —
University Park, 1988. Kreativität des Unbewußten. Zum 75. Geb. von E. Neumann. —
Basel, 1980.
Kunst und schöpferisches Unbewusstes. — Zürich, 1980. Kurthen M. Synchronizität und
Ereigniss: Uber das Selbe im Denken Ç, G. Jungs und M. Heideggers. — Essen, 1986.
Lambert К. Analysis, repair and individuation. — London, 1981.
Langer R. Komplex und Archetypus in sozialpsychologischer Sicht. — Bonn, 1983.
Lauer H. E. Die Rätsel der Seele. Tiefenpsychologie und Anthroposophie. — Freiburg i. Br.,
1960.
Leeuw P. J. van der. Über die wissenschaftsgeschichtliche Bedeu tung des Briefwechsels
zwischen Freud und Jung // Psyche. — 1977. — Jg. 31. — S. 1021—1044.
Лейбин В. M. 3. Фрейд и К. Юнг: попытки психоаналитичес кого решения проблемы
бессознательного // Бессознательное. — Тбилиси, 1978. — Т. 1.
Loewenich W. von, Luther und Neuprotestantisrnus. — Witten, 1964.
Marks S. Hüter des Schlafes. Politische Mythologie. — Berlin, 1983.
Marti H. Urbild und Verfassung. — Bern, 1958.
Matton M. A. Jungian Psychology in perspective. — N. Y., 1981.
Meier С. A. Antike Inkubation und moderne Psychotherapie. —
Zürich, 1949 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut. I). Meier С. A. Traum und Symbol.
— Zürich, 1963. Meier С. A. Lehrbuch der Komplexen Psychologie. — Zürich,
59 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
1967 ff. — Bd. 1—4. Meier С. A. Die Bedeutung des Traumes. — Ölten, 1972. Meier
С. A. Jung's analytical Psvchologv and religion. — Carbon-
dale, 1977.
Мелетинский E. M. Аналитическая психология и проблема происхождения
архетипических сюжетов // Вопросы философии. — 1991. — № 10. — С. 41—47.
Meurs J. van. Jungian literary criticism. — Metuchen, 1988.
Moacanin R. Jung's Psvchology and Tibetan Buddhism. — London, 1986.
Morawitz-Cadio A. Spirituelle Psychologie. —- Wien, 1958.
Neumann E. Ursprungsgeschichte des Bewusstseins. — Zürich, 1949.
Neumann E. Zur Psychologie des Weiblichen. — Zürich, 1953.
Neumann E. Die grosse Mutter: Eine Phänomenologie der weib lichen Gestaltungen des
Unbewussten. — Zürich, 1956 (Ölten, 1985).
Odajnyk V. W. C. G. Jung and Politik. — N. Y., 1976.
OXonnor P. Innere Welten. C. G. Jung verstehen — sich selbst verstehen. — Berlin, 1986,
Pannwitz R. Beiträge zu einer europäischen Kultur. —- Nürn berg, 1954.
Pauli W. Der Einfluss archetypischer Vorstellungen auf die Bil dimg naturwissenschaftlicher
Theorie bei Kepler // Naturer-
klärung und Psyche. — Zürich, 1952 (Studien aus dem
C. G. Jung-Institut. IV). Pauson M. Jung the philosopher. — N. Y., 1988. Philp H. L.
Jung and the Problem of Evil. — N. Y„ 1959. Post L. van der. Jung and the storv of our time.
— London,
1976.
Progoff I. Jungs Psychology and its Social Meaning. — London, 1953.
Progoff I. Das Erwecken der Persönlichkeit. — Zürich, 1967. Psychologischer Klub Zürich
(Hg.). Die kulturelle Bedeutung
der komplexen Psychologie (zu Jungs 60. Geburtstag). —
Berlin, 1935.
Quispel G. Die Gnosis als Weltreligion. — Zürich, 1951. Quispel G., Puech H., Malinive M,
(Hg.). Evangelium Verita-
tis. — Zürich, 1956. Quispel G., Puech H., Malinive M. (Hg.). De Resurrectione. —
Zürich, 1963.
Rittmeister J. Voraussetzungen und Konsequenzen der Jungschen Archetypenlehre //
Psychoanalyse und Nationalsozialismus. — F.a.M., 1984. — S. 146—155.
Robertson R. C. G. Jung and the archetypus of the collective uncouscious. — N. Y., 1987.
Rorarius W. C. G. Jungs Einsicht in die Seele und die Anrede des Evangeliums // Glaube
und Psychotechnik. — Pfullingen, 1964. — S. 45—70.
Rosinska Z. Jung. — Warszawa, 1982. i
Rudin J. C. G. Jung und die Religion // Psychotherapie und r.e-ligiöse Erfahrung. Hg. v. W.
Bitter. — Stuttgart, 1965.
Samuels A. Jung and the post-Jungians. — London, 1985.
Sanford J. A. Gottes vergessene Sprache. — Zürich, 1966 (Stu dien aus dem C. G. Jung-
Institut.• XVIII).
Sas S. Der Hinkende als Symbol. — Zürich, 1964 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut.
XVI).
"Sborowitz A. Beziehung und Bestimmung. Die Lehre von M. Bu ber und C. G. Jung in
ihrem Verhältnis zu einander. — Darmstadt, 1955.
Schär H. Religion und Seele in der Psychologie von C. G. Jung.— Zürich, 1946.
Schär H. Erlösungsvorstellungen und ihre psychologischen Aspekte. — Zürich, 1950
(Studien aus dem C. G. Jung-Institut. II).
Schmitz O. Märchen aus dem Unbewussten. — München, 1932. Seidmann P.
Tiefenpsychologie. — Stuttgart, 1982. Seifert F., Seifert-Helwig R. Bilder und Urbilder.
Erscheinungsformen des Archetypus. — München, 1965. Seifert T. Lebensperspektiven der
Psychologie. — Ölten, 1981.
Serranö M. Meine Begegnungen mit C G. Jung und H, Hesse. — Zürich, 1968.
Shelburne W. Mythos and logos in the thought of C. Jung. — Albany, 1988.
Silberen H. Probleme der Mystik und ihrer Symbolik, —< Wien,
1914. — 2. Aufl. — Darmstadt, 1961. Singer J. Boundarines of the soul. — London,
1973. Spies D. Das Weltbild der Psychologie C. G. Jungs. — Fellbach,
1984.
Stein M. Jung's Treatment of Christianity. — Wilmette, 1985. . Stevens A. Archetype. A
natural histöry of the Seif. — London, 1982.
60 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Stern P. C. G. Jung. Prophet des Unbewussten. — München, 1977, Trüb H. Heilung aus der
Begegnung. Eine Auseinandersetzung
mit der Psychologie C. G. Jungs. — Stuttgart, 1951. Uhsadel W. Der Mensch und die
Mächte des Unbewussten. —
Kassel, 1952.
Urbilder und Geschichte. C. G. Jungs Archetypenlehre und die
Kulturwissenschaften. — Basel, 1989. Vasavada A. U. Jungs analytische Psychologie
und indische
Weischeit // Abendländische Therapie und Östliche Weisheit.
Hg. v. W. Bitter. — Stuttgart, 1968. Wagner W. Frieden ist ein Weg: Beitrag der
Tiefenpsychologie
C G . Jungs zum Problem des Friedens. — Tübingen, 1986. Walder P. Mensch und
Welt bei C. G. Jung. — Zürich, 1953. Wehr D. Jung & feminism. — Boston, 1987. Wehr G.
C. G. Jung. — Reinbek, 1969.
Wehr G. C. G. Jung und R. Steiner. Konfrontation und Sy-
nopse. — Stuttgart, 1972. Wehr G. Wege zu religiöser Erfahrung. Analytische
Psychologie'
im,Dienst der Bibelauslegung. — Ölten, 1974. Wehr G. C. G. Jung und das
Christentum. — 1975. Wehr G. C. G. Jung — Leben, Werk, Wirkung. — München,
1985.
White V. Gott und das Unbewusste. — Zürich, 1957. Whorf B. L. Language, Thought and
Reality. — Cambridge, 1956. Wiekes F. G. Von der inneren Welt des Menschen. — Zürich,
1953.
Wilson C. Herr der Unterwelt. — München, 1987.
Wolff O. C. G. Jungs «Antwort auf Hiob» // Dialog über den
Menschen. — Stuttgart, 1968. Zacharias G. Psyche und Mysterium. -—Zürich, 1954
(Studien
aus dem C. G. Jung-Institut. V). Zarncke L. Psychologie und Glaube. — Berlin, 1960.
Zbinden H. u. a. Das Gewissen. —- Zürich, 1958 (Studien aus dem
C. G. Jung-Institut. VII).
K. G. JUNGA NOZĪMĪGĀKIE DARBI, KAS PUBLICĒTI

DZĪVES LAIKA (pirmā publikācija)
Par tā saucamo okulto fenomenu psiholoģiju un patoloģiju (Zur Psychologie und Pathologie
sogennanter okkulter Phänomene. — Leipzig, 1902)
Diagnostiskās asociācijstudijas (Diagnostische Assoziationsstudien. — Leipzig, 1906. —
Bd. I)
Par Dementia praecox psiholoģiju (Uber die Psychologie der Dementia praecox. — Halle,
1907)
Sieviete Eiropā (Die Frau in Europa // Jahrbuch für psychoanalytische und
psychopathologische Forschungen. — Leipzig, 1909)
Diagnostiskas asociācijstudijas (Diagnostische Assoziationsstudien. — Leipzig, 1910. —
Bd. 2)
Libido metamorfozes un simboli (Wandlungen und Symbole der Libido. — Leipzig, 1912)
Psihoanalītiskās teorijas izveides mēģinājums. 9 lekcijas, kas 1912. gadā lasītas Fordhama
(Ņujorka) universitātē (Versuch einer Darstellung der psychoanalytischen Theorie. —
Leipzig, 1913)
Psihozes saturs (Der Inhalt der Psychose. — Wien, 1914) Psiholoģiskie tipi
(Psychologische Typen. — Zürich, 1921. Piektais, pārskatītais izdevums 1960. gadā Kopoto
rakstu 6. sējumā)
Tēva nozīme atsevišķa cilvēka liktenī (Die Bedeutung des Vaters für das Schicksal des
Einzelnen // Europäische Revue. — Berlin, 1927. — Nr. 7. Trešais, pārstrādātais
izdevums. — Zürich, 1949)
Attiecības starp Es un Bezapziņu (Die Beziehungen zwischen dem Ich und dem Unbewußten.
— Darmstadt, 1928)
Par dvēseles enerģētiku (Uber die Energetik der Seele. — Zürich, 1928)
Zelta zieda noslēpums. R. Vilhelma tulkojums, K. G. Junga komentāri (Das Geheimnis der
goldenen Blüte. — München, 1929. Piektais, papildinātais izdevums — Zürich, 1957)
61 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Tagadnes dvēseles problēmas (Seelenprobleme der Gegenwart. — Zürich, 1931. Piektais,
pilnīgi pārstrādātais izd. — 1950. gadā)
Psihoterapijas attiecības ar dvēseles aprūpi (Die Beziehungen der Psychotherapie zur
Seelsorge. — Zürich, 1932)
Dvēseles īstenība. Jaunākās psiholoģijas pielietošana un progress (Wirklichkeit der Seele.
— Zürich, 1934)
Psiholoģija un reliģija. 1937. gada lekcijas Jēlas universitātē
(Psychologie und Religion. — Zürich, ' 1940. Ceturtais, pārskatītais izdevums — 1962.
gadā) Ievads mitoloģijas būtībā (kopā ar K. Kerenjī. Einführung in das Wesen der
Mythologie. — Amsterdam, 1941. Ceturtais, pārskatītais izdevums — Zürich, 1951)
Paracelsika. Divi priekšlasījumi par ārstu un filozofu Paracelsu (Paracelsica. — Zürich,
1942)
Par bezapziņas psiholoģiju. Uzlabots un papildināts «Das Unbewußte im normalen und
kranken Seelenleben» izdevums (Ober die Psychologie des Unbewußten. — Zürich,
1943)
Psiholoģija un alķīmija (Psychologie und Alchemie. — Zürich, 1944)
Psiholoģija un izglītība (Psychologie und Erziehung. — Zürich, 1946)
Raksti par laikmetu (Aufsätze zur Zeitgeschichte. — Zürich, 1946)
Pārnesuma psiholoģija (Die Psychologie der Übertragung. — Zürich, 1946)
Gara simbolika. Studijas par psihiskā fenomenoloģiju (Symbolik des Geistes. — Zürich,
1948)
Par sapņu psihisko enerģētiku un būtību (Über psychische Energetik und das Wesen der
Träume. — Zürich, 1948. Otrais, papildinātais «Par dvēseles enerģētiku» izdevums)
Bezapziņas veidoli (Gestaltungen des Unbewußten. — Zürich, 1950)
Aions. Pētījumi simbolu vēsturē (Aion. — Zürich, 1951) Metamorfozes simboli (Symbole
der Wandlung. — Zürich, 1952.
«Libido metamorfozes un simboli» paplašināts un pārstrā-
dāts_ izdevums)
Atbilde Ijabam (Antwort auf Hiob. — Zürich, 1952. Trešais, pārskatītais izdevums — 1961.
g.)
Sinhronicitāte kā akauzālo sakarību princips ( S y Chronizität als ein Prinzip akausaler
Zusammenhänge // Jung C. G., Pauli W. Naturerklärung und Psyche. (Studien aus dem
C. G. Junginstitut. — Zürich, 1952). — Bd. IV
Par apziņas saknēm. Studijas par arhetipiem. (Von den Wurzeln des Bewußtseins. — Zürich,
1954)
Mysterium Coniunctionis. Pētījumi par dvēseles pretstatu šķiršanu un savienošanu alķīmijā
(Mysterium Coniunctionis.' — Zürich, 1955—1957. — Bd. 1—3)
Tagadne un nākotne (Gegenwart und Zukunft. — Zürich, 1957)
Kāds mūsdienu mīts. Par lietām, kas redzamas pie debesīm (Ein moderner Mythos. —
Zürich, 1958)
Psiholoģiski apcerējumi. (Psychologische"Betrachtungen. — Zürich, 1945. Sastādījusi un
izdevusi J. Jakobi)
Psihes pasaule (Welt der Psyche. — Zürich, 1954. Sast. A. Jafe
un G. P. Zahariass) Apzina un bezapzina (Bewußtes und Unbewußtes. — F.a.M.,
1957. Sast. A. Jafē)
KĀRLA GUSTAVA JUNGA KOPOTIE RAKSTI

(Gesammelte Werke)
Līdz 1971. gadam izdoti: Zürich, Rascher Verlag-^ pēc 1971. gada — Ölten, Walter-Verlag.
Iekavas atzīmēti darbu pirmpublikācijas vai sarakstīšanas gadi.
1. sēj. 1966; 3. izd. 1981 Psihiatriskās

studijas
Par tā saucamo okulto fenomenu psiholoģiju un patoloģiju

(1902) ...
Par histērisko parlasīšanos (1904) Kriptomnēzija (1905)
Par mānijas noskaņojumu (1903)
62 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Par kāda apcietinātā histēriskā stupora gadījumu (1902) Par garīgo traucējumu simulāciju
(1903)
Ārsta slēdziens par vienu garīgo traucējumu simulāciju (1904) Galīgs vārds par diviem
pretrunīgiem psihiatrijas slēdzieniem (1906)
Par nozieguma psiholoģisko diagnostiku (1905)
2. sēj, 1979; 2. izd. 1987 Eksperimentālie

pētījumi
Studijas vārdu asociācijas jomā
Eksperimentāli pētījumi par veselo cilvēku asociācijām

(1904/1906; kopā ar Franci Riklinu) Kāda epileptiķa asociāciju
analīze (1905/06)
Par reakcijas laika aizturi asociatīvajā eksperimenta (1905/06) Atmiņas spēju
eksperimentālā novērošana (1905) Psihoanalīze un asociatīvais eksperiments (1905/06)
Nozieguma psiholoģiskā diagnoze (1905/06) Asociācija, sapnis un histērijas simptomsj
1906/09) Asociatīvā eksperimenta psihopatoloģiskā nozīme (1906)
Par reprodukcijas traucējumiem asociatīvajā eksperimentā
(1907/09) Asociācijas metode (1910) Familiārās
attiecības (1910)
Psihofiziskle pētījumi
Psihofiziskās blakusparādības asociatīvajos eksperimentos (1907) Veselo un garīgi slimo

cilvēku psihofiziskā izmeklēšana ar gal-
vanometru un pneimogrāfu (1907; kopā ar Frederiku Peter-
sonu)
Turpmākie pētījumi par veselo un garīgi slimo cilvēku galvanis kajiem fenomeniem un
respirāciju (1907; kopā ar Rikšeru) Statistiski dati par rekrūšu iesaukšanu (1906)
Kriminālpsiholoģijas jaunie aspekti (1908)
Cīrihes psihiatriskajā klīnikā izmantojamās psiholoģiskās izpētes
metodes (1910) īss pārskats par kompleksu mācību (1911) Par
nozieguma psiholoģisko diagnostiku (1937)
3. sēj. 1968; 3. izd. 1985

Garīgo slimību psihoģenēze
Par Dementia praecox psiholoģiju (1907) Psihozes saturs (1908/14)
E. Bleilera kritika. Par šizofrēnā negatīvisma teoriju (1911) Par bezapziņas nozīmi
psihopatoloģijā (1914) Par garīgo slimību psihoģenēzes problēmu (1919) Garīgā slimība un
dvēsele (1928) Šizofrēnijas jaunākās interpretācijas (1956/59) Šizofrēnija (1958)
4. sēj. 1969; 3. izd. 1985 Freids un

psihoanalīze
Freida mācība par histēriju (1906) Freida teorija par histēriju (1908) Sapņu analīze (1909)
Pie baumu psiholoģijas (1910/11) Pie zināšanām par skaitļu sapņiem (1910/11) Kritiska
recenzija par Morton Prince «The Mechanism and In-terpretation of Dreams» (1911)
Par psihoanalīzes kritiku (1910) Par psihoanalīzi
(1912)
Psihoanalītiskās teorijas izveides mēģinājums (1913/55) Psihoanalīzes vispārējie aspekti
(1913) Par psihoanalīzi (1916)
Psihoterapijas jautājumi (korespondence ar R. Loju) (1914) Priekšvārdi izdevumam
«Collected Papers on Analytical Psycho-
63 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
logy» (1916/17/20) Tēva nozīme atsevišķā cilvēka liktenī (1909/62)
Ievads Kranefeldt Wl M. «Die Psychoanalyse» (1930) Freida un Junga
pretstats (1929/69)
5. sēj. 1973; 5. izd. 1988

Metamorfozes simboli
(1952, pārstrādāta 1912. gada grāmata «Libido metamorfozes
un simboli»)
1. daļa
Ievads
Par diviem domāšanas veidiem Priekšvēsture Radīšanas
himna Dziesma par kodi
2. daļa
Ievads
Par libido jēdzienu
Libido metamorfozes
Varoņa rašanās
Mātes un atdzimšanas simbols
Cīņa par māti un tās atbrīvošana
Upuris
Nobeigums
Pielikums: Milleres fantāzijas
6. sēj. 1960; 15. izd. 1986

Psiholoģiskie tipi (1921/1950)
Ievads
Tipu problēma antīkajā un viduslaiku gara vēsture Par Sillera idejām tipu
problemātika Apolloniskais un dionīsiskais Tipu problēma cilvēkzinībā '
Tipu problēma dzejā
Tipu problēma psihopatoloģijā
Tipiskās ievirzes problēma estētikā
Tipu problēma mūsdienu filozofijā
Tipu problēma biogrāfijā
Tipu vispārējs apraksts
Definīcijas
Nobeigums
Pielikums: Četri darbi par psiholoģisko tipoloģiju (1913/25/28/36)
7. sēj. 1964; 4. izd. 1989 Divi raksti par analītisko

psiholoģiju
Par bezapziņas psiholoģiju (1943/66) Attiecības starp Es un

Bezapziņu (1928/66) Pielikums
Psiholoģijas jaunie ceļi (1912) Bezapziņas struktūra
(1916)
8. sēj. 1967; 15. izd. 1987 Bezapziņas

dinamika
Par dvēseles enerģētiku (1928)

Transcendentālā funkcija (1916)
64 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Vispārējas piezīmes par kompleksu teoriju (1934)
Konstitūcijas un iedzimtības nozīme psiholoģijā (1929)
Cilvēku izturēšanas psiholoģiskās determinantes (1936)
Instinkts un bezapziņa (1928)
Dvēseles struktūra (1928)
Teorētiskie apsvērumi par psihiskā būtību (1947)
Vispārēji viedokļi par sapņa psiholoģiju (1928)
Par sapņu būtību (1945)
Rēgticības psiholoģiskie pamati (1928)
Gars un dzīve (1926)
Tagadnes_psiholoģijas pamatproblēma (1931) Analītiska psiholoģija un
pasaules uzskats (1931) īstenība un virsīstenība (1933) Dzīves pagrieziens
(1931) Dvēsele un nāve (1934)
Sinhronicitāte kā akauzālo sakarību princips (1952) Par sinhronicitati (1952)
9. sēj. 1. daļa, 1976; 6. izd. 1985 Arhetipi un kolektīvā
bezapziņa
Par kolektīvās bezapziņas arhetipiem (1935) Par kolektīvās bezapziņas jēdzienu (1936) Par
arhetipu, it īpaši par jēdzienu «anima» (1936) Par arhetipa «Māte» psiholoģisko aspektu
(1939) Atdzimšana (1940)
Par arhetipa «Bērns» psiholoģiju (1940) Par Kores psiholoģisko
aspektu_(1941) Par gara fenomenoloģiju pasakas (1946) Par trikstera
psiholoģiju (1954) Apziņa, bezapziņa un individuacija (1939) Par
individuācijas procesa empīriju (1934) Par mandalas simboliku (1938)
Mandalas (1955)
9. sēj. 2. daļa 1976; 6. izd. 1985 Aions (1951)

Es Ena
Sizigija: Anima un Animus Patība
Kristus — viens no patības simboliem Zivs zīme
Nostrdamusa pareģojumi Par Zivs vēsturisko nozīmi Zivs
simbola ambivalence Zivs alķīmija
Vispārējas piezīmes par kristīgi alķīmiskās simbolikas ģiju
Patības gnostiskie simboli Patības struktūra un dinamika
Nobeigums
10. sēj. 1974; 3. izd. 1986 Civilizācija pārejā
Par bezapziņu (1918)

Dvēsele un zeme (1931)
Arhaiskais cilvēks (1931)
Mūsdienu cilvēka dvēseles problēma (1928)
Par studentu mīlestības problēmām (1928)

Sieviete Eiropā (1927)
Psiholoģijas nozīme tagadnei (1933)
Par psihoterapijas tagadējo stāvokli (1934)
Priekšvārds grāmatai «Aufsätze zur Zeitgeschichte» (1946)
Votans (1936)
Pec katastrofas (1945)
Cīņa ar ēnu (1946)
Pēcvārds grāmatai «Aufsätze zur Zeitgeschichte» (1946) Tagadne un nākotne (1957)
Kāds moderns mīts. Par lietām, kas redzamas pie debesīm (1958) Sirdsapziņa psiholoģiskā
skatījumā (1958) Labais un ļaunais analītiskajā psiholoģijā (1959) Priekšvārds (Toni Wolf
«Studien zu C. G. Jungs Psychologie») (1959)
Šveices līnijas nozīme Eiropas spektra (1928) Jaunas pasaules uzrašanās
(1930)
65 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Keizerlinga jaunā grāmata «La Revolution mondiale et la responsibility de l'esprit» (1934)
Amerikāņu psiholoģijas komplikācijas (1930) Indijas sapnīgā pasaule (1939) Ko Indija var
mums mācīt (1939) Dažādi (Deviņi īsi raksti 1933—1938)
11. sēj. 1963; 5. izd. 1988 Par Rietumu un Austrumu reliģiju

psiholoģiju
Rietumu reliģijas Psiholoģija un reliģija

(1940)
Trīsvienības dogmas psiholoģiskās interpretācijas mēģinājums (1942)
Metamorfozes simbols mise (1942)
Priekšvārds (Withe V. «Gott und das Unbewußte») (1952) Priekšvārds (Werblowsky Z.
«Lucifer und Prometheus») (1952) Brālis Klauss (1933)
Par psihoterapijas attiecībām ar dvēseles aprūpi (1932) Psihoanalīze un dvēseles
aprūpe (1928) Atbilde ījabam (1952)
Psiholoģisks komentārs grāmatai «Das tibetanische Totenbuch»
(1955) Joga un Rietumi (1936)
Priekšvārds (Suzuki D. T. «Die groß Befreiung in den Zen-Budd-
hismus») (1939) Par Austrumu meditācijas psiholoģiju (1943) Par indiešu svētajiem.
Ievads Zimmer H. «Der Weg zum Selbst»
(1944)
Priekšvārds «Idzin» (1950)
12. sēj. 1972; 5. izd. 1987

Psiholoģija un alķīmija (1944)
Priekšvārds 2. angļu izdevumam (1967)

Ievads alķīmijas reliģiski psiholoģiskajā problemātikā (1943) Individuācijas procesa sapņu
simboli (1936) Atbrīvošanās priekšstati alķīmijā (1937) Epilogs
13. sēj. 1978; 2. izd. 1982
Studijas par alķīmiskajiem priekšstatiem
Komentārs grāmatai «Das Geheimnis der goldenen Blūte» (1929)
Zosimas vīzijas (1938)
Paracelss kā garīga parādība (1942)
Merkūrija gars (1943)
Filozofijas koks (1945)
14. sēj. 1968; 4. izd. 1984 Mysterium coniunctionis

(1955)
1. daļa
Konjunkcijas komponenti Paradokss
Pretstatu personifikācijas
Austrumu reliģija
Psiholoģisks komentārs grāmatai «Das tibetanische Buch -der Großen Befreiung» (1955)
2. daļa
Rex un Regina Adams un Ieva Konjunkcija
3. daļa
Aurora Consurgens (1971, izd. un koment. Marija. Luīze fon Franca)
15. sēj. 1971; 4. izd. 1984
66 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Par gara fenomenu mākslā un zinātnē
Paracelss (1929) Paracelss kā ārsts (1941)
Zigmunds Freids kā kultūrvēsturiska parādība (1932)
Zigmunds Freids (1939)
Riharda Vilhelma piemiņai (1930)
Par analītiskās psiholoģijas attiecībām ar poētisko jaunradi (1922)
Psiholoģija un poētiska jaunrade (1930) «Uliss» (1932) Pikaso
(1932)
16. sēj. 1958; 4. izd. 1984

Psihoterapijas prakse
Psihoterapijas vispārējās problēmas
Principiālais psihoterapijas praksē (1935)
Kas ir psihoterapija? (1935)
Mūsdienu psihoterapijas daži aspekti (1930)
Psihoterapijas mērķi (1929)
Mūsdienu psihoterapijas problēmas (1929)
Psihoterapijas un pasaules uzskats (1943)
Medicīna un psihoterapija (1945)
Psihoterapija mūsdienās (1945)
Psihoterapijas pamatjautājumi (1951)
Psihoterapijas speciālās problēmas

Atreaģēšanas terapeitiskais ceļš (1921) Sapņu analīzes praktiskais
lietojums (1934) Pārnesuma psiholoģija (1946)
17. sēj. 1972; 5. izd. 1985

Par personības attīstību
Par bērnu dvēseles konfliktiem (1910)
Ievads (Wiekes F. G. «Analyse der Kinderseele») (1931)
Analītiskās psiholoģijas nozīme izglītībā (1923)
Par personības pagriezienpunktiem (1934)
Laulības kā psiholoģiskas attiecības (1925)
18. sēj. 1981 Simboliskā dzīve
1. daļa
Par analītiskās psiholoģijas pamatiem (1935) Simboli un sapņu

interpretācija (1961) Simboliskā dzīve (1939) Papildinājumi pie GW
1, 3, 4
2. daja
Papildinājumi pie GW 5, 7—17
19. sēj. 1983 Bibliogrāfija

K. G. Junga publicētie darbi (oriģināldarbi un tulkojumi) K. G. Junga Kopotie raksti K.
G. Junga semināri
20. sēj. (vēl nepubl.) Vispārējs rādītājs

Pielikuma sējums (Supplementband), 1987
67 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
Bērnu sapņi
1936.-1941. gada priekšlasījumi (izd. Lorencs Jungs un Marija Meijere-Grase)
« ÉRANOS » GADAGRĀMATU ( ERANOS - JAHRBUCH ,

F . A. M .) TEMATISKAIS RĀDĪTĀJS
1. (1933 ) Yoga und Meditation im Osten und im Westen
2. (1934 ) Ostwestliche Symbolik und Seelenführung
3. (1935 ) Westöstliche Seelenführung
4. (1936 ) Gestaltung der Erlösungsidee in Ost und West. I.
5. (1937 ) Gestaltung der Erlösungsidee in Ost und West. II.
6. (1938 ) Gestalt und Kult der Großen Mutter
7. (1939 ) Die Symbolik der Wiedergeburt un der religiösen Vorstellung der
Zeiten und Völker
8. (1940 /1941) Trinität, christliche Symbolik und Gnosis
9. (1942 ) Das hermetische Prinzip in Mythologie, Gnosis und Alchemie
10. (1943 ) Alte Sonnenkulte und die Lichtsymbolik in der Gnosis und im
frühen Christentum
11. (1944 ) Die Mysterien
12. (1945 ) Studien zum Problem des Archetypischen. Als C. G. Jung zum Festj ?abe für
70. Geburtstag
13. (1945] Der Geist
14. (1946; Geist und Natur
15. (1947) Der Mensch. I
16. (1948) Der Mensch. II
17. (1949) Der Mensch und die mythische Welt
18. (1950) Aus der Welt der Urbilder. Als Festgabe für C. G. Geburtstag Jung zum 75.
19. (1950) Mensch und Ritus
20. (1951) Mensch und Zeit
21. (1952) Mensch und Energie
22. (1953) Menschfund Erde
23. (1954) Mensch und Wandlung
24. (1955) Der Mensch und die Sympathie aller Dinge
25. (1956) Der Mensch und das Schöpferische
26. (1957) Mensch und Sinn
27. [1958) Mensch und Frieden
28. ' ;i959) Die Erneuerung des Menschen
29. [i960) Mensch und Gestaltung
30. ;i96i) Der Mensch im Spannungsfeld der Ordnungen
31. ¡1962) Mensch, Führer und Geführter im Werk
32. ,1963) Vom Sinn der Utopie
33. [1964) Das menschliche Drama in der Welt der Ideen
34. (1965) Form als Aufgabe des Geistes
35. (1966) Schöpfung und Gestaltung
36. (1967) Polarität des Lebens
37. (1968) Tradition und Gegenwart
38. (1969) Sinn und Wandlungen des Menschenbildes
39. (1970) Mensch und Wort
40. (1971) Die Lebensalter im schöpferischen Prozeß
41. (1972) Die Welt der Farben
68 ( 69 )
Mājaslapas:
-------------------------------------------------------------------------------------------------------
42. (1973) Die Welt der Entsprechungen
43. (1974) Normen im Wandel der Zeit
44. (1975) Die Vielheit der Welten
45. (1976) Einheit und Verschiedenheit
46. (1977) Der Sinn des Unvollkommens
47. (1978) Zeit und Zeitlosigkeit
48. (1979) Denken und mythische Bildwelt
49. (1980) Grenzen und Begrenzung
50. (1981) Aufstieg und Abstieg
51. (1982; Das Spiel der Götter und der Menschen
52. (1983 Physische und Geistige Körperwelt
53. (1984; Die Schönheit der Dinge
54. (1985 i Der geheime Strom des Geschehens
55. (1986 \ Spiegelung in Menschen und Kosmos
56. (1987 1 Wegkreuzungen
69 ( 69 )

Psiholoģiskie Tipi: Karls Gustavs Jungs

Uploaded by

Document Information

Original Title

Copyright

Available Formats

Share this document

Share or Embed Document

Sharing Options

Did you find this document useful?

Is this content inappropriate?

Copyright:

Available Formats

Psiholoģiskie Tipi: Karls Gustavs Jungs

Uploaded by

Copyright:

Available Formats

Mājaslapas:

Karls Gustavs Jungs

K ARLS G US T AVS JUNGS UN ANAL ĪT IS K Ā

Grāmatā «Atmiņas, sapņi, pārdomas» Jungs raksta, ka viņa dzīve ir bezapziņas

TIPU VIS PĀRĪG S APRAK S T S

Vispirms centīšos sniegt tipu psiholoģijas vispārīgu apskatu. Sākotnēji to nepieciešams

2.1. APZIŅAS VISPĀRĪGA IEVIRZE

2.3. PSIHOLOĢISKO PAMATFUNKCIJU ĪPATNĪBAS EKSTRAVERTAJĀ IEVIRZĒ

Vispārīgās ekstravertās ievirzes dēļ domāšana orientējas uz objektu un objektīvo

2.3.2. Ekstravertais mentālais (domājošais) tips

2.3.4. Ekstravertais emocionālais tips

Tā kā emocionālie pārdzīvojumi salīdzinājumā ar domāšanu neapšaubāmi ir vairāk

2.3.5. Raci on āl o ti pu vi sp ārī gs ap sk ats

Ekstravertajā ievirzē sajūtas nosaka galvenokārt objekts. Tā ka sajūtas tiek uztvertas ar

2.3.7. Ekstravertais sensorais tips

2.3.9. Ekstravertais intuitīvais tips

2,3.10. Iracionālo tip u vi sp ārī gs ap sk ats

3.2. BEZAPZIŅAS IEVIRZE

3.3. PSIHOLOĢISKO PAMATFUNKCIJU ĪPATNĪBAS INTROVERTAJĀ IEVIRZĒ

3.3.2. Introvertais domājošais (mentālais) tips

3.3.4. Introvertais emocionālais tips

3.3.5. Raci on āl o tip u visp ārī gs ap sk ats

3.3.6. S ajū tas

3.3.7. Introvertais sensorais tips

3.3.9. Introvertais intuitīvais tips

3.3.10. Iraci on āl o tip u vi sp ārī gs ap sk ats

3.3.11. Pamatfu n k ci jas un pal ī gfun k ci jas

Ar iepriekšējiem aprakstiem es nepavisam neesmu gribējis radīt iespaidu, it kā

JUNGA LIETOTO PAMATJĒDZIENU SKAIDROJUMI

Bērna arhetips (Kinderarchetypus)

Mātes arhetips (Mutterarchetypus)

Tēva arhetips (Vaterarchetypus)

Bezapziņa (das Unbewußte)

Dzīļu psiholoģija (Tiefenpsychologie)

Es (Ich), Es-komplekss (Ich-Komplex)

Mātes komplekss (Mutterkomplex)

Transcendentā funkcija (Transzendente Funktion)

VISPĀRĒJA RAKSTURA DARBI, 2URNĀLI

K. G. JUNGA NOZĪMĪGĀKIE DARBI, KAS PUBLICĒTI

KĀRLA GUSTAVA JUNGA KOPOTIE RAKSTI

1. sēj. 1966; 3. izd. 1981 Psihiatriskās

Par tā saucamo okulto fenomenu psiholoģiju un patoloģiju

2. sēj, 1979; 2. izd. 1987 Eksperimentālie

Studijas vārdu asociācijas jomā

Eksperimentāli pētījumi par veselo cilvēku asociācijām

Psihofiziskās blakusparādības asociatīvajos eksperimentos (1907) Veselo un garīgi slimo

3. sēj. 1968; 3. izd. 1985

4. sēj. 1969; 3. izd. 1985 Freids un

5. sēj. 1973; 5. izd. 1988

6. sēj. 1960; 15. izd. 1986

7. sēj. 1964; 4. izd. 1989 Divi raksti par analītisko

Par bezapziņas psiholoģiju (1943/66) Attiecības starp Es un

8. sēj. 1967; 15. izd. 1987 Bezapziņas

Par dvēseles enerģētiku (1928)

9. sēj. 2. daļa 1976; 6. izd. 1985 Aions (1951)

10. sēj. 1974; 3. izd. 1986 Civilizācija pārejā

Par bezapziņu (1918)

Par studentu mīlestības problēmām (1928)

11. sēj. 1963; 5. izd. 1988 Par Rietumu un Austrumu reliģiju

Rietumu reliģijas Psiholoģija un reliģija

12. sēj. 1972; 5. izd. 1987

Priekšvārds 2. angļu izdevumam (1967)

14. sēj. 1968; 4. izd. 1984 Mysterium coniunctionis