Market Lab Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem ... - Apeirons

Market Lab 

Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem 

iespējas darba tirgū 

Garīgo slimību destigmatizācijas nozīme diskriminācijas 

mazināšanā un iekļaujošas nodarbinātības politikas 

veidošanā 

Šis dokuments ir veidots ar 71% Eiropas Savienības finansiālu atbalstu no Eiropas Sociālā fonda, 24% 

Latvijas valsts budžeta finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda un 5% SIA Market Lab 

finansiālu atbalstu. Šeit paustā informācija ir SIA Market Lab viedoklis un tāpēc tas nekādā gadījumā nav 

uzskatāms par Eiropas Kopienas vai Latvijas valsts viedokļa atspoguļošanu. 

Autori: Lelde Kāpiņa, Oksana Žabko, Karina Koļesņikova, Vera Mihejeva, Santa Lemša, Ineta 

Narodovska 

Pateicamies visiem pārējiem speciālistiem, kas deva būtisku ieguldījumu pētījuma tapšanā – Lainei 

Kiršteinei, Jurim Tipam un Andrim Vaitekūnam, kā arī Sociālās integrācijas biedrībai un mūsu partneriem 

„HD Serviss”. 

© SIA Market Lab 

Elizabetes iela 65-16, Rīga, LV-1050, Latvija 

Tālr. +371 7217554 

www.research.lv 

Rīga, 2006

Market Lab Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iespējas darba tirgū 2005-2006 

2 

SATURS 

IEVADS ...........................................................................................................................4 

KOPSAVILKUMS ............................................................................................................5 

PĒTĪJUMA REZULTĀTI ..................................................................................................9 

1. TEORĒTISKAIS PAMATOJUMS, SITUĀCIJAS IZPĒTE UN IEPRIEKŠ VEIKTO PĒTĪJUMU APSKATS 

PAR RISKA GRUPAS NODARBINĀTĪBAS IESPĒJĀM ..................................................................9 

1.1. Pētījuma posma metodoloģijas apraksts...............................................................9 

1.2. Pētījuma teorētiskais pamats ..............................................................................10 

1.3. Pētījuma mērķa grupas apraksts un definīcijas...................................................18 

1.4. Latvijā veiktie pētījumi .........................................................................................21 

1.5. Ārvalstīs veiktie pētījumi par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem 

nodarbinātību .............................................................................................................24 

1.6. Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem situācija Latvijā....................................30 

1.6.2. CILVĒKI AR GARĪGA RAKSTURA TRAUCĒJUMIEM UN VIŅU NODARBINĀTĪBA ATVĒRTĀ 

DARBA TIRGŪ ............................................................................................................30 

1.6.2. CILVĒKI AR GARĪGA RAKSTURA TRAUCĒJUMIEM UN ATBALSTĪTĀ NODARBINĀTĪBA .30 

1.7. Rehabilitācijas nepieciešamība, tās veidi un iespējas.........................................33 

1.8. Darba ietekme uz garīgo veselību.......................................................................36 

1.9. Kopsavilkums: iespējamās nodarbinātības jomas un modeļi ..............................37 

2. PADZIĻINĀTĀS INTERVIJAS AR RISKA GRUPAS PĀRSTĀVJIEM............................................39 

2.1. Pētījuma posma metodoloģijas apraksts.............................................................39 

2.2. Mērķa grupas apraksts........................................................................................39 

2.3. Slimības un ārstēšanās pieredze un šīs pieredzes iespaids uz darba spējām....40 

2.4. Saskarsmes pieredze..........................................................................................43 

2.4.1. ĢIMENES, DRAUGU UN SABIEDRĪBAS ATBALSTS .................................................43 

2.4.2. STIGMATIZĀCIJA..............................................................................................45 

2.5. Cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem nodarbinātība...........................47 

2.6. Cilvēku ar psihiskām saslimšanām nodarbinātība...............................................48 

2.6.1. NEGATĪVĀ DARBA PIEREDZE .............................................................................48 

2.6.2. CILVĒKU AR GARĪGĀM SASLIMŠANĀM POZITĪVĀ DARBA PIEREDZE ........................48 

2.6.3. ATTIECĪBAS AR DARBA DEVĒJIEM......................................................................49 

2.6.4. IESAISTĪŠANĀS REHABILITĀCIJAS UN NODARBINĀTĪBAS PROGRAMMĀS.................50 

2.6.5. STEREOTIPI, AIZSPRIEDUMI PRET CILVĒKIEM, KURIEM IR GARĪGAS SASLIMŠANAS ..51 

2.7. Darba nepieciešamība, nozīme un ietekme mērķa grupas pārstāvju skatījumā..52 

2.8. Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem vajadzības un to apmierināšanas 

iespējas......................................................................................................................54 

2.9. Īpašās vajadzības darba vietā.............................................................................55


3. DARBA DEVĒJU ATTIEKSMJU UN MOTIVĀCIJU PĒTĪJUMS................................59 

3.1. Pētījuma metodoloģijas apraksts.........................................................................59 

3.2. Iespējas riska grupu nodarbinātībai.....................................................................61 

3.2.1. ESOŠĀ SITUĀCIJA UN PROBLĒMAS UZŅĒMUMU PERSONĀLA JOMĀ........................61 

3.2.2. SADARBĪBA AR NVA UN TĀS VĒRTĒJUMS ..........................................................67 

3.2.3. PIEREDZE UN GATAVĪBA IESAISTĪTIES NODARBINĀTĪBAS PASĀKUMOS...................68 

3.2.4. DAŽĀDU BEZDARBA RISKA GRUPU NODARBINĀTĪBAS IESPĒJU VĒRTĒJUMS ...........72 

3.2.5. DARBA DEVĒJU GATAVĪBA PIEŅEMT DARBĀ CILVĒKUS AR GARĪGĀM SASLIMŠANĀM 

UN INTELEKTUĀLĀS ATTĪSTĪBAS TRAUCĒJUMIEM ..........................................................76 

3.3. Invaliditātes un psihisko slimību ietekme uz darbaspējām darba devēju 

skatījumā....................................................................................................................78 

3.4. Informētības svarīgums par darbinieka darbaspēju ierobežojumiem ..................82 

3.5. Darba devēju personiskās pieredzes ietekme.....................................................84 

3.6. Informētība par īpašajām vajadzībām un iespējas tās nodrošināt darba vietā ....86 

3.7. Faktori, kas kavē cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātību...........90 

3.8. Faktori, ka veicinātu cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātību ......91 

REKOMENDĀCIJAS..................................................................................................93 

IZMANTOTIE AVOTI:.................................................................................................96 

3


IEVADS 

Cilvēces vēsturē ir bijis laiks, kad cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem tika uzlūkoti kā 

sabiedrībai nederīga, neārstējama un pat bīstama cilvēku grupa, kuru nepieciešams izolēt, 

nevis iekļaut sabiedriskajā dzīvē. Diemžēl šāda pieeja vai tās ietekme atsevišķās 

sabiedrībās vai sabiedrības daļā vērojama arī mūsdienās. Tomēr pēdējo gadu pētījumi 

parāda lēnu, pakāpenisku sabiedriskās domas maiņu attiecībā pret cilvēkiem ar garīgās 

attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām vai uzvedības traucējumiem. 

Būtiskākā pozitīvā tendence ir tā, ka daudzviet pasaulē psihiatrisko slimnieku integrācija 

sabiedrībā ir atzīta kā pagaidām neatrisināta problēma un reizē kā nepieciešamība. Notiek 

aizvien aktīvāka šādu cilvēku sociālā integrācija gan ar valsts institūciju, gan sabiedrisko 

organizāciju un atbalsta grupu palīdzību. Tomēr pastāv būtiskas problēmas un šķēršļi ceļā 

uz cilvēku ar psihiskās veselības traucējumiem veiksmīgu un pilnīgu sociālo iekļaušanu. 

Galvenās problēmas ir saistītas ar sabiedrībā valdošo attieksmi pret cilvēkiem ar garīga 

rakstura traucējumiem. Gan psihiskās slimības, gan intelektuālās attīstības traucējumi 

šobrīd tiek uztverti kā stigma jeb kaut kas tāds, kas atšķir cilvēkus ar garīga rakstura 

traucējumiem no pārējiem („normālajiem”, „veselajiem”, „savējiem”). 

Ne tikai slimības objektīvo izpausmju, bet arī stigmas izraisītās bailes, neizpratne un 

norobežošanās nes līdzi atsvešināšanos no ģimenes un draugiem. Šīs grupas cilvēku vidū 

bieži novērojams sociālā atbalsta tīkla zaudējums vai neesamība. Nākamā problēma, kas 

rada virkni sekojošu ierobežojumu, ir izglītības, tai skaitā arī profesionālās izglītības 

nepieejamība, īpaši cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem vai tiem, kas 

saslimuši pusaudža vecumā. Viss iepriekšminētais ietekmē izstumtību no darba tirgus – 

grūtības un pat neiespējamību iegūt darbu, kā arī esošās darbavietas zaudējumu. Darba 

neesamība un visai trūcīgie valsts pabalsti paaugstina nabadzības risku, kas, savukārt, 

ierobežo šo cilvēku iespējas izmantot jaunākus un kvalitatīvākus medikamentus, kas varētu 

samazināt slimības izpausmes. 

Lai sekmētu samilzušā problēmu loka pārraušanu, mūsu pētījuma uzdevums ir saprast, kā 

paplašināt šīs cilvēku grupas nodarbinātības iespējas, tādējādi mazināt sociālo izstumtību 

un veicināt garīgās veselības uzlabošanos. 

Izvirzītie projekta mērķi: 

1. Veicināt invalīdu un cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātību; 

2. Paaugstināt informētību par garīga rakstura slimību iespaidu uz darba iespējām, lai 

novērstu nepamatotus aizspriedumus, kas kavē invalīdu un cilvēku ar garīgās 

attīstības traucējumiem iesaistīšanos darba tirgū; 

3. Definēt barjeras un negatīvos aizspriedumus, kas veido darba devēju diskriminējošu 

attieksmi pret cilvēkiem ar garīga rakstura problēmām. 

Projekta ietvaros tika uzklausīti cilvēki ar psihisku slimību pieredzi un cilvēki ar intelektuālās 

attīstības traucējumiem, kā arī darba devēji. Ar padziļināto interviju un aptaujas palīdzību 

tika izzināti šo atšķirīgo mērķa grupu viedokļi un vajadzības, pozitīvi un negatīvi darba 

pieredzes gadījumi. 

Veicot intervijas un publiskojot pētījuma rezultātus, mēs vēlamies pievērst sabiedrības un 

darba devēju uzmanību cilvēkiem, kas ir citādi, kā arī aicināt katru novērtēt savu attieksmi 

un ieraudzīt savus aizspriedumus. 

Pētījuma veicēji izsaka pateicību ekspertiem Mārim Taubem, Sandrai Pūcei, Ievai Leimanei 

-Veldmeijerei, Regīnai Simsonei, dienas aprūpes centram „Saule” un īpaši Irinai Rullei, 

organizācijai „Gaismas stars” un īpaši Brigitai Siliņai, Dacei Dārzniecei un Antrai Siliņai par 

sniegto informāciju. Pateicamies visiem pētījuma dalībniekiem – gan tiem mērķa grupas 

pārstāvjiem, kas bija gatavi dalīties savā darbā iekārtošanās pieredzē, gan arī visiem 

aptaujātajiem darba devējiem. 

4


KOPSAVILKUMS 

Ja piekrītam, ka mūsu kopējais mērķis ir ilgtspējīga un integrēta sabiedrība, kurā 

jebkuram tās loceklim ir tiesības un iespējas dzīvot neatkarīgu un cieņas pilnu dzīvi, tad 

jāpieņem arī tas, ka dažiem no mums ir nepieciešams atbalsts un palīdzība, kas 

nodrošina šo neatkarību, integrāciju un līdzdalību sabiedrības dzīvē (Eiropas 

Savienības Pamattiesību harta). 

Latvijas un ārzemju situācijas izpētes galvenie secinājumi: 

• Latvijas likumdošana, politika un prakse nav vērsta uz cilvēku ar intelektuālās 

attīstības traucējumiem izglītības un nodarbinātības veicināšanu. Tai skaitā arī 

Nodarbinātības valsts aģentūra, kur visi invalīdi tiek uztverti kā viena grupa, 

nepievērš pietiekami daudz uzmanības šo cilvēku īpašajām vajadzībām; 

• Neskatoties uz piecu gadu veiksmīgu pieredzi, atbalstītā darba koncepcija joprojām 

nav definēta Latvijas normatīvajos aktos un atbalstītā darba programma nav 

pieejama visā Latvijā; 

• Latvijā psihiatrisko slimnieku veselības aprūpe galvenokārt tiek realizēta 

stacionāros, kur līdztekus medicīniskajām manipulācijām pēdējos gados tiek 

izvērstas dažādas aktivitātes slimnieku situācijas uzlabošanai. Paralēli mediķa 

darbam ārsti ir spiesti uzņemties iniciatīvu un risināt arī slimnieku rehabilitācijas un 

sociālās iekļaušanās problēmas. 

• Latvijā joprojām nav pietiekami izvērsta sociālo darbinieku palīdzība un atbalsta 

sniegšana dzīves vietā, kā arī pietrūkst modernu ambulatoro centru, kur bez 

psihiatra un psihologa konsultācijām būtu iespējams saņemt nepieciešamos 

rehabilitācijas un ergoterepeita pakalpojumus. 

• Cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem iekļaušanos darba tirgū kavē: 

o Sabiedrības aizspriedumi un noraidošā attieksme, 

o Nepietiekošs izglītības un profesionālās apmācības vai rehabilitācijas līmenis; 

o Darba devēju motivāciju trūkums; 

o Mērķa grupas pazemināta pašapziņa un pārliecības trūkums par savu spēju 

iekļauties strauji mainīgajā darba tirgū, kā arī pasivitāte. 

• Darbs ir būtiska garīgi slimo personu atveseļošanās sastāvdaļa, it īpaši izmantojot 

jaunākos medicīniskos sasniegumus, kas paaugstina to neatkarīgas un pilnvērtīgas 

dzīves iespējas, savukārt, viens no būtiskākajiem faktoriem, kas negatīvi ietekmē 

cilvēka garīgo veselību, ir bezdarbs. 

• Cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem iekļaušanos darba tirgū veicina: 

o Invalīdu izglītības un profesionālās apmācības vai rehabilitācijas 

programmas, kas ievēro gan šo cilvēku iespējas, gan potenciālo darba devēju 

prasības un intereses; 

o Sadarbība starp darba devējiem un veselības aprūpes darbiniekiem, kur 

iespējama pakāpeniska atgriešanās darbā pēc rehabilitācijas perioda, 

piemērojot darba stundas, atvieglojot darba pienākumus un izveidojot gan 

darba devējam, gan darbiniekam pieņemamu un motivējošu slimības 

apmaksas shēmu; 

o Svarīga nozīme ir starpniekiem (draugiem, paziņām vai profesionāliem 

speciālistiem), kas iedrošina cilvēku ar invaliditāti iesaistīties attiecīgajā darba 

vietā, palīdz nodibināt kontaktu ar darba devēju; 

5


o Augsts darba devēja sociālās atbildības līmenis un pozitīva attieksme; 

o Atklātība starp darba devēju un darba ņēmēju, informējot par savu invaliditāti, 

tomēr vairāk uzsverot to, ko pretendents spēj darīt, nekā to, ko nespēj; 

o Darba devēja pārliecība, ka cilvēka ar garīga rakstura saslimšanu stāvoklis 

tiek kontrolēts, tiek regulāri lietoti medikamenti un nepieciešamības gadījumā 

iespējams ātri saņemt adekvātu medicīnisku un psiholoģisku palīdzību. 

Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem padziļināto interviju secinājumi: 

• Tāpat kā citur, arī Latvijā cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem dzīvo it kā 

dubultā izolācijā. Pirmkārt, tā ir slimības tieši izraisītā izolācija, kuru nosaka 

saslimušā cilvēka apātija, nespēks, intereses trūkums, uzmācīgas domas, bailes, 

savas problēmas nepieņemšana, kauns u.t.t.. 

• Otrkārt, cilvēks nonāk saslimšanas netieši izraisītajā jeb sabiedrības veidotajā 

sociālajā izolācijā, kuru nosaka atklāti nedefinētais citādības noraidījums. Ja 

slimības izraisītās izolācijas mazināšana ir atkarīga no psihiskās aprūpes 

profesionāļu darbības, tad otra, no sabiedrības attieksmes atkarīgā izolācija, ir tā, 

kuru iespējams mainīt ar sociāla rakstura aktivitāšu palīdzību. 

• No pētījuma dalībnieku stāstiem izriet, ka liels atbalsts, kuru ļoti augstu novērtē 

cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, ir apkārtējo cilvēku ieinteresēta, draudzīga 

attieksme pret viņiem kā pret pilnvērtīgiem cilvēkiem, kurus vienkārši piemeklējusi 

viena no iespējamām slimībām. 

• No nodarbinātības viedokļa raugoties, pozitīvs scenārijs vērojams cilvēkiem ar 

intelektuālās attīstības traucējumiem, kuri strādā Latvijā pirmās un vienīgās 

Atbalstītā darba aģentūras programmā. 

• Cilvēku ar psihiskām saslimšanām mērķa grupā visbiežāk sastopamais bija 

negatīvais nodarbinātības scenārijs – darba vieta zaudēta pēc ārstēšanās 

stacionārā, vai arī pēc tam, kad apkārtējie (darba devējs) uzzināja par cilvēka 

saslimšanu. 

• Pozitīvais scenārijs ir situācija, kurā darba devējs vai tiešais vadītājs zina (vai 

uzzina) par darbinieka garīga rakstura saslimšanu un, rēķinoties ar iespējamām tās 

izraisītām neērtībām darba procesā vai arī sastopoties ar tādām realitātē, tomēr rod 

iespēju ļaut šim cilvēkam strādāt savā uzņēmumā. 

• Attiecībās ar darba devējiem visizplatītākais uzvedības modelis ir tāds, ka cilvēki ar 

psihiskās veselības traucējumiem, neatkarīgi no diagnozes, neatklāj ne esošajiem, 

ne potenciālajiem darba devējiem, vadītājiem un kolēģiem to, ka viņiem ir garīga 

saslimšana. To nosaka ne tikai vēlme un nepieciešamība iegūt darbu, bet arī pašu 

vai citu cilvēku ar līdzīgām saslimšanām negatīvā pieredze darba tirgū. 

• No pētījuma dalībnieku puses atzinīgi tiek vērtēti sociālās rehabilitācijas ietvaros 

organizētie nodarbinātības pasākumi. Šādas programmas nepieciešamas, lai cilvēks 

ar psihisku saslimšanu pēc ilgstošas nestrādāšanas un ārstēšanās varētu atgriezties 

normālā darba dzīvē, atgūtu zudušās darba iemaņas vai apgūtu jaunas prasmes, ja 

nav iespējams atgriezties iepriekš apgūtajā specialitātē. Tomēr visaugstāk tiek 

vērtēts tas, ka šīs programmas palīdz atgūt ticību sev, pašcieņu, pašapziņu un vēlmi 

dzīvot piepildītu dzīvi, tajā skaitā, nodarbinātības jomā. 

6


• Pētījums mērķa grupā apstiprināja darba nepieciešamību, tā pozitīvo, dziedinošo 

lomu psihisko slimību rehabilitācijā. Darbu kā nepieciešamu priekšnosacījumu 

pilnvērtīgākas dzīves nodrošināšanai, minēja visi aptaujātie mērķa grupas pārstāvji. 

Darbs palīdz apmierināt visas aktuālās vajadzības cilvēkiem ar garīga rakstura 

traucējumiem. Tā ir iespēja pārvarēt nabadzības risku, apmierināt vismaz 

elementārās materiālās vajadzībās, bez tam darbs sniedz drošības sajūtu un 

saskarsmes iespējas, ceļ pašapziņu un dod iespēju cilvēkam būt neatkarīgam un 

pašrealizēties. 

• Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem svarīgākā vajadzība ideālajā darbavietā ir 

sociāli emocionālais atbalsts – saprotoši, pozitīvi noskaņoti kolēģi un vadītājs, jeb 

darbs psiholoģiska komforta apstākļos. Funkcionālās vajadzības darba vietā ir 

nepilna darba slodze vai saīsināta darba diena, pietiekami gaišas un dzīvespriecīgas 

telpas, kā arī iespēja atpūsties un pabūt vienatnē, piemēram, atsevišķa atpūtas 

telpa. 

Darba devēju attieksmju un motivāciju pētījuma secinājumi: 

• Darbspējīgo cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iespējas darba tirgū ir 

pietiekami lielas: 

o Latvijas darba tirgū vērojama visai augsta kadru mainība. Apmēram 40% no 

aptaujātajiem uzņēmumiem vai iestādēm šobrīd ir pieejamas brīvas darba 

vietas. Gandrīz pusei no tiem nepieciešami arī mazkvalificēti darbinieki un 

palīgstrādnieki. 

o Apmēram puse no aptaujātajiem darba devējiem ir atvērti līdzdalībai kādā 

sociāli atstumto un bezdarba riska grupu nodarbinātības pasākumā vai 

programmā. Augstāka gatavība piedalīties un lielāka iepriekšējā šāda veida 

pieredze ir lielāku uzņēmumu vai iestāžu vidū. 

o Šobrīd invalīdu nodarbinātības rādītājs nav augsts – tikai 22% no 

aptaujātajiem uzņēmumiem strādā kāds cilvēks ar invaliditāti, bet 5% 

uzņēmumos strādā cilvēki ar psihiskām saslimšanām un 4% - cilvēki ar 

intelektuālās attīstības traucējumiem. 

o Uzņēmēju izteiktā gatavība pieņemt darbā dažādu grupu invalīdus ir stipri 

augstāka, nekā patreizējā rīcība. Cilvēkus, kam bijušas psihiskas 

saslimšanas, kopumā būtu gatavi pieņemt darbā 41% aptaujāto darba devēju, 

no kuriem noteikti pieņemtu 19% un drīzāk pieņemtu – 22% vadītāju. 

o Cilvēkus ar intelektuālās attīstības traucējumiem kopumā būtu gatavi pieņemt 

darbā 38% darba devēju, no kuriem noteikti pieņemtu 21% un drīzāk 

pieņemtu – 17% aptaujāto vadītāju. 

o Gan esošās nodarbinātības ziņā, gan gatavībā nodarbināt invalīdus kopumā 

un katru grupu atsevišķi, vērojama krietni vien augstāka atsaucība no valsts 

vai pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem, salīdzinot ar komercsabiedrību 

(privātā biznesa) pārstāvjiem. 

• Darba devēju sadarbība ar cilvēkiem, kam ir intelektuālās attīstības traucējumi, 

liecina, ka viņi: 

o Ir akurāti un čakli darbinieki; 

o Ir spējīgi veikt vienkāršus, monotonus rutīnas darbus, kur nav nepieciešama 

garīga piepūle vai koncentrēšanās; 

o Ir kontrolējami un to rīcība ir labi paredzama (prognozējami); 

o Nedrīkst tikt pakļauti stresam; 

o Tiem nepieciešama speciāla uzraudzība / darbaudzinātājs. 

7


• Vairums no intervētajiem darba devējiem, kas nodarbinājuši cilvēkus ar psihiskām 

saslimšanām, uzskata tos par pietiekami labiem darbiniekiem, kas var veikt gan 

fiziska, gan intelektuāla rakstura darbus. 

• Ņemot vērā sadarbības pieredzes trūkumu, kopumā darba devēju attieksmē pret 

cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām saskatāmi visā sabiedrībā izplatītie stereotipi 

par viņu neprognozējamību. Kā iespējamās sadarbības šķērslis var kalpot arī 

darbaspēju periodiskums – darba devējiem ir priekšstats, ka šādas saslimšanas 

paredz ilgstošas un regulāras slimības lēkmes un tām nepieciešamo ārstēšanos. 

• Galvenie faktori, kas veicinātu cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem 

nodarbinātību, ir: 

o Sociālā atbildība – 69% darba devēju uzskata, ka visspēcīgākā motivācija ir 

vajadzība sniegt palīdzību savu iespēju robežās un izjust gandarījumu par savu 

devumu sabiedrības labā; 

o Nodokļu atlaides – 62% darba devējiem motivējošs būtu kāds finansiālais 

pamudinājums, jūtamu nodokļu atvieglojumu veidā; 

o Valsts subsidētas darba vietas un valsts apmaksāts darbaudzinātājs ir gandrīz 

vienādi nozīmīgi iedrošinošie faktori (svarīgi ap 40% darba devēju); 

o Gatavība strādāt par zemāku samaksu netiek uzskatīts par nozīmīgu 

motivējošu faktoru, jo salīdzinoši daudz svarīgāka ir attiecīgā cilvēka atbilstība 

amatam un darba specifikai. 

• Galvenie faktori, kas kavē cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātību ir: 

o Nepiemēroti darba apstākļi un intensīvs darba raksturs, ko par ļoti un visai 

būtisku šķērsli iespējamajai sadarbībai uzskata vairāk kā 70% aptaujāto darba 

devēju; 

o Grūtības nodrošināt darbu samazināta stresa apstākļos būtu 45% uzņēmumu. 

Stresu darbā par būtisku šķērsli šo cilvēku nodarbināšanā atzīst pat 65% darba 

devēju; 

o Apmēram pusei (51%) no aptaujātajiem uzņēmumiem būtu iespējams 

nodrošināt noteikta darba vadītāja vai darbaudzinātāja palīdzību, tomēr mazliet 

lielāks ir to vadītāju skaits, kas uzskata, ka nepieciešamība pēc 

darbaudzinātāja vai uzrauga ir būtisks šķērslis cilvēku ar garīga rakstura 

saslimšanām iekļaušanai (56%); 

o Diemžēl arī pārējie pētījumā atklātie šķēršļi un barjeras, kā „Iespējamās 

grūtības adaptēties darba kolektīvā” un „īpašas apmācības nepieciešamība”, 

kā arī „sabiedrībā valdošie priekšstati vai stereotipi par psihiskajām slimībām” 

vairumam (58% -53%) darba devēju šķiet ļoti vai visai būtiski. 

• No mērķa grupas pārstāvju minētajām darba apstākļu prasībām vispieejamākā ir 

nepilna darba slodze vai saīsināta darba diena (pieejama 57% uzņēmumu), bet 

visnepieejamākā – atpūtas telpa, kur iespējams arī atgulties (pieejama 46% 

uzņēmumos). 

8


PĒTĪJUMA REZULTĀTI 

Pētījuma mērķi: 

Noskaidrot cilvēku, kam diagnosticētas garīga rakstura saslimšanas, iespējas 

darba tirgū un potenciālos iekļaujošas nodarbinātības modeļus; 

Atklāt cilvēku, kam diagnosticētas garīga rakstura saslimšanas, nodarbinātības 

un darbā iekārtošanās pozitīvo un arī negatīvo praktisko pieredzi; 

Definēt un novērtēt barjeras, šķēršļus un negatīvos aizspriedumus, kas veido 

diskriminējošu attieksmi no darba devējiem pret cilvēkiem ar garīga rakstura 

problēmām. 

Projekta ietvaros tika veiktas dažādas savstarpēji papildinošas pētnieciskās aktivitātes, 

kas tika iedalītas četros posmos: 

I posms – Teorētiskais pamatojums, situācijas izpēte un iepriekš veikto pētījumu 

apskats par riska grupas nodarbinātības iespējām; 

II posms – Padziļinātās intervijas ar riska grupas pārstāvjiem; 

III posms – Padziļinātās intervijas ar darba devējiem; 

IV posms - Kvantitatīvā darba devēju aptauja. 

Šī secība tiks saglabāta arī turpmākajā pētījuma aktivitāšu aprakstā un rezultātu 

izklāstā. 

1. TEORĒTISKAIS PAMATOJUMS, SITUĀCIJAS IZPĒTE UN IEPRIEKŠ VEIKTO 

PĒTĪJUMU APSKATS PAR RISKA GRUPAS NODARBINĀTĪBAS IESPĒJĀM 

1.1. Pētījuma posma metodoloģijas apraksts 

Uzdevumi: 

Formulēt pētījuma teorētisko pamatojumu; 

Precizēt un noskaidrot mērķa grupas aprakstu un kritērijus; 

Noskaidrot līdzšinējo pieredzi un līdz šim veiktos pētījumus cilvēku ar garīga 

rakstura traucējumiem un garīgās attīstības problēmām nodarbinātības jomā; 

Definēt galvenās šajā jomā darbojošās aģentu grupas (institūcijas, iestādes, 

politikas veidotājus un īstenotājus, nevalstiskās organizācijas, atbalsta grupas); 

Noskaidrot citu valstu pieredzi un definēt iespējamos nodarbinātības modeļus, 

kas varētu darboties Latvijā. 

Izmantotās metodes: 1) Dokumentu, teoriju un iepriekš veikto pētījumu analīze; 

2) Ekspertu intervijas (tika veiktas 9 intervijas ar sabiedrisko 

organizāciju pārstāvjiem, psihiatriem, sociālajiem 

darbiniekiem un valsts institūciju pārstāvjiem). 

Pētījuma veikšanas laiks: 2005.gada maijs – augusts. 

9


1.2. Pētījuma teorētiskais pamats 

Pētījuma veicēji situācijas izpētē ietekmējušies no Mišela Fuko diskursu teorijas 

pamatprincipiem 1 . Fuko diskursa jēdziens 2 ietver sevī visas tās jomas, kas veido cilvēka 

dzīvi, ieskaitot tekstus vai noklusējumus, ticības un pārliecības, prakses – rīcības un 

darbības. Diskursu izpēte nav atraujama no tādiem Fuko pamatjēdzieniem kā vara, 

zināšanas un vēsture, tie sniedz priekšstatu par pasaules mainīgumu, par varas kā 

attiecību visuresamību, par patiesību kā paša diskursa mērķi, rezultātu un arī 

priekšnoteikumu. Diskursu izpēte un analīze liek atteikties no jebkādas absolūtās 

patiesības un neapšaubāmas paradigmas, liek pieņemt vērotāja pozīciju, analizējot 

noteiktajā sabiedrībā vai grupā pieņemtās likumsakarības un noteikumus. 

Pētnieku nolūks ir ne tikai informēt lasītājus par esošo situāciju, par pastāvošajām 

problēmām cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātībā, bet arī paplašināt 

skatījumu uz garīgajām slimībām un no tā sauktajiem „normālajiem” atšķirīgajiem 

cilvēkiem. Ņemot vērā to, ka mūsu sabiedrībā pieejams galvenokārt tikai medicīniski 

psihiatriskais skatījums uz psihiskajām slimībām, nākamā nodaļa būs veltīta tam, lai 

iepazīstinātu lasītāju ar antipsihiatrijas diskursu ar mērķi sniegt ieskatu to teorētiķu 

darbos un idejās, kas kritizē tradicionāli pozitīvisko psihiatriju un tās paradigmas, kā arī 

piedāvā citu skatījumu uz garīgo slimību problēmu risinājumu. Nav noliedzams, ka šīs 

idejas ir novedušas pie zināmu kompromisu veidošanās un ietekmējušas vispārējās 

mūsdienu rietumu prakses garīgo slimību laukā. 

ANTIPSIHIATRISKAIS DISKURSS – ŠIZOFRĒNIJAS MEDICĪNISKĀ MODEĻA PARADIGMU APŠAUBĪŠANA 

Antipsihiatrijas kustības sākums saistās ar laiku, kad psihiatrijā notika “farmakoterapijas 

revolūcija” (1953. - 1955.gads), tika atklāti antipsihotiskie līdzekļi, kas pirmo reizi deva 

mediķiem iespēju ārstēt šizofrēniju. Pēc tam, kad tika ieviesta šo zāļu lietošana, 

psihiatru vidū bija populāra cerība, ka 2000.gadā pasaulē vairs nebūs psihisko slimību. 

Diemžēl mediķu cerības bija pāragras, medikamenti gan nomierināja un spēja novērst 

atsevišķus slimības simptomus (murgus, halucinācijas), tomēr minētie antipsihotiskie 

līdzekļi no daudzu pacientu vidus tika uztverti ar lielākām šausmām nekā iepriekš 

pielietotā insulīna komas terapija. Šo zāļu blaknes un negatīvais efekts uz cilvēka 

dzīves svarīgajām jomām – radošajām un darba spējām, seksualitāti, arī viņa ārējo 

izskatu (trīcošās rokas, nemiers, svīšana, nekontrolējamās mēles un mutes kustības) - 

kopumā radīja dabisku pretreakciju un vēlmi atteikties no šīs terapijas. 

Antipsihiatrija radās uz pašas “garīgās veselības” profesionāļu bāzes. Vairums no 

zināmākajiem antipsihiatriem ir guvuši psihiatrisko vai psiholoģisko izglītību, paši 

strādājuši psihiatriskajās klīnikās un pētījuši psihiskās “aprūpes” sistēmu no iekšpuses. 

Galu galā uzsāktās diskusijas, kurās savu devumu bija ieguldījuši arī citi psihiatrijai 

tuvāk vai tālāk stāvošie sociālie domātāji un intelektuāļi (īpaši tādi autori kā Leings un 

Gofmans), noveda pie reālām likumdošanas reformām, pieņemot un ieviešot tādas 

likuma normas, kas padara grūtāku par “jukušajiem” uzskatīto cilvēku ieslodzīšanu un 

piespiedu ārstēšanu. 

1 Nodaļas sagatavošanā izmantots L.Kāpiņas maģistra darbs „Vājprāta socioloģiskie aspekti: Šizofrēnijas diskursa 

analīze Latvijas situācijā” LU, Sociālo zinātņu fakultāte, 2002. 

2 Foucault, M. (1969) The Archaeology of Knowledge. publ. Routledge, 1972 

www.marxists.org/reference/subject/philosophy/works/fr/foucault.htm 22.03.2006 

10


Kategoriālā antipsihiatrija 

Mišels Fuko uzsver to, ka tieši XIX gs. rodas mūsdienu vienotā vājprāta koncepcija – 

sākoties ar “nesaprātīgā cilvēka” ievietošanu slimnīcā, pārvēršot izolāciju par terapiju, 

kuras mērķis ir slimā izārstēšana. Tādā veidā visas vājprāta daudzās un dažādās 

izpausmes pirmo reizi tiek apvienotas vienā veselumā. 3 Turpinot Fuko domu, varētu 

teikt, ka pretēji šim piedāvā rīkoties Tomass Sažs, kurš aicina atcelt tādus jēdzienus kā 

piespiedu ārstēšana un nepieskaitāmība. 

Tomass Sažs ir Ņujorkas universitātes goda profesors psihiatrijā, Vašingtonas Kato 

institūta asociētais zinātnieks, daudzu darbu autors un pasniedzējs. Viņa klasiskais 

darbs „Garīgo slimību mīts” 4 padarīja viņu zināmu pasaulē un deva iemeslu plašām 

diskusijām. Gan medicīnas, gan tiesību un sociālo zinātņu vadošie pārstāvji uzskata 

viņa darbus 5 par ietekmīgākajiem 20.gadsimtā. 

Sažs caur savu psihiatra pieredzi ir guvis pārliecību par to, ka galvenās psihiatrijas un 

garīgo slimību problēmas, kam šodien tiek meklēti risinājumi, ir cēlušās no jēdzienisko 

kategoriju un līdz ar to arī prakšu sajaukuma un kļūdaina lietojuma. “Garīga slimība ir 

mīts, kura funkcija ir maskēt un tādējādi padarīt patīkamāku cilvēcisko attiecību morālā 

konflikta rūgto pilienu”. 6 Sākotnēji Sažs savā psihiatrijas kritikā runāja par to, ka ārstu 

spriedumi, kam nereti ir vairāk intelektuāls, nevis klīnisks raksturs, savā būtībā ir 

patvaļīgi. Psihiatrs, ja ir uz to noskaņojies, var diagnosticēt par garīgi slimu cilvēku, kura 

pasaules redzējumam viņš nepiekrīt, kas pēc savas būtības ir tulkojums diagnozei “cieš 

no uzmācīgas idejas vai mānijas”. Ja psihiatrs pierāda, ka šis cilvēks ir bīstams sev, 

apkārtējiem vai īpašumam, tas var tikt ieslodzīts un ārstēts piespiedu kārtā. Saža 

uzskatu par jēdziena “sev bīstams” maiņu arī var tulkot kā morāles un medicīnas sfēras 

atdalīšanu: “Cilvēki nav jāaizsargā no sevis caur piespiedu psihiatrisku iejaukšanos. 

Psihiatrs nedrīkstētu šajā lietā spēlēt lielāku lomu kā garīdznieks.” 7 

Tomass Sažs apgalvo, ka bieži vien mūsdienu sabiedrībā par “garīgi slimiem” apzīmētu 

cilvēku prāts nebūt necieš no kādiem traucējumiem, kas varētu tikt uzskatīti kā tīri 

medicīniska rakstura traucējumi. Tomēr viņu apzīmēšana par slimiem cilvēkiem, rada 

situāciju, kad iespējams kontrolēt viņu uzvedību un parasti arī ieslodzīt, pat, ja viņi nav 

izdarījuši neko pretlikumīgu un citādi būtu varējuši turpināt savu “nekārtīgo” dzīvi, radot 

neērtības paši sev. Un vairums garīgi slimo cilvēku patiešām paši nejūt nekādas 

problēmas, kas varētu tikt diagnosticētas, izņemot sociālo izturēšanos, par ko tiek 

saņemtas sūdzības. Viņu uzvedību par problemātisku sauc tikai tie cilvēki, kas par to 

sūdzas – parasti radinieki, skolotāji, varas pārstāvji, tikai ne paši cilvēki, kuriem šī 

problēma tiek pierakstīta. 

Ja garīgi slimajam cilvēkam pašam savā dzīvē šī uzvedība ir funkcionāla, tad nosaukt 

viņu par “neirotisku” vai “psihotisku” nozīmē izdarīt drīzāk morālu, bet ne medicīnisku 

spriedumu par viņu. “Iespējams, ka tiešām šādi cilvēki varētu dzīvot pilnīgāku un 

patīkamāku dzīvi, ja apgūtu citus veidus, kā reaģēt uz dzīves situācijām, tur būtu 

noderīga, piemēram, psihoanalītiska palīdzība. Tomēr šādai palīdzībai pamatā ir 

izglītojošs, nevis medicīnisks raksturs”. 8 

3 

Фуко, М. (1997) История безумия в классическую эпоху. Санкт-Петербург: Университетская книга, 146.lpp 

4 

Szasz, T. (1961) The Myth of Mental Illness: Foundations of a Theory of Personal Conduct. New York: Paul B. 

Hoeber 

5 

http://www.szasz.com/publist.html 

6 

Szasz, T. (2001) The bought mind // Ideas on Liberty. Foundation for Economic Education, Vol.51, No7, 33.lpp 

7 

Szasz, T. (1998) Summary Statement and Manifesto. www.szasz.com (23.03.2006) 

8 

Sullum, J. (2000) Thomas Szasz on the Medicalization of American Life. Reason, July 2000, 3.lpp 

11


Sažs uzskata, ka psihiatrijas problēma ir tās pirmsākumos ieviestajā kļūdā jēdzienu 

lietojumā. Domu, sajūtu un uzvedību klasificēšana par slimībām ir tāda pat loģiska un 

semantiska kļūda kā vaļa nosaukšana par zivi. Cilvēki ar smadzeņu slimībām (bojātām 

smadzenēm) vai nieru slimībām (bojātām nierēm) ir slimi burtiskā nozīmē. Cilvēki ar 

psihiskām slimībām vai uzvedības traucējumiem (sabojātu vai nepareizu uzvedību) ir 

slimi pārnestā nozīmē. Savukārt (ne)uzvedības klasificēšana par slimību rada 

ideoloģisku attaisnojumu valsts atbalstītai sociālai kontrolei par šiem cilvēkiem. “Tas, ko 

cilvēki šodien sauc par garīgām slimībām, patiesībā nav fakts, bet gan stratēģija, nevis 

stāvoklis, bet gan politika; tā nav slimība, kas būtu attiecīgajam pacientam, bet gan 

lēmums, uz kuru balstoties tie, kas viņu sauc par garīgi slimu, var izlemt, kā ar viņu 

apieties, neraugoties, vai tas viņam patīk vai nē.” 9 

Tiek piedāvāts risinājums jēdzieniskajam sajaukumam, kas būtu psihiatrijas nošķiršana 

no jebkādām varas struktūrām. Būtu nepieciešams atšķirt divus psihiatrijas veidus – 

brīvprātīgo un piespiedu psihiatriju. Jebkura tiesisku iejaukšanās, likuma normu 

ieviešana ārsta un pacienta attiecībās, kā uzskata Sažs, ir nepieļaujama, pie kam 

abējādi – gan piespiežot kādu ārstēšanas formu, gan aizliedzot to. 

Atzīstot psihiatrijas iespējamo ieguldījumu organisku un kompleksu risinājumu 

sniegšanā, ja runa ir par fizisko slimību un ķermenisko saslimšanu (piemēram, 

pneimonijas, vēža, insulta) izraisīto garīgo traucējumu ārstēšanu, tomēr “ir svarīgi atšķirt 

divu veidu problēmas – kad konflikts ir cilvēkā pašā (ķermenī) un, kad konflikts ir starp 

cilvēku un apkārtējiem.” Attiecībā uz pēdējo, Sažs ir kritisks pret jebkāda veida 

piespiešanu, īpaši nevajadzīgu piespiešanu un piespiešanu, kas ir ārpus tiesu sistēmas 

procesiem. “Pirmā lieta, ko es mainītu, ir apstādinātu visas piespiedu psihiatriskās 

iejaukšanās. Tas nozīmē atteikties no psihiatrijas sociālās funkcijas, ko tā veic, no 

vienas puses, atbrīvojot sabiedrību, ģimenes un ārstus no nevēlamiem cilvēkiem un, no 

otras puses, “novēršot pašnāvības”… Tajā pašā dienā es atteiktos no jebkādas 

nepieskaitāmo aizsardzības. Psihiatriem nebūtu ļauts tiesā sniegt ekspertu slēdzienus, 

tāpat kā jebkuram garīdzniekam izteikt ekspertu spriedumus par debesīm vai elli.” 10 

Anti-psihiatra ar vismaz 40 gadu pieredzi Tomasa Saža skatījumā, ASV psihiatrijas 

situācija šodien, salīdzinot ar sešdesmitajiem gadiem, nav mainījusies tik būtiski, lai 

teiktu, ka sācies jauns posms garīgo slimību pieredzē. Tomēr viņš uzsver zināmu varas 

attiecību maiņu: “Iespējams ir samazinājusies tīri psihiatru vara un visspēcība, tomēr šī 

vara nav mazinājusies sabiedrībā kopumā. Vara ir izšķīdusi starp “garīgās veselības 

profesionāļiem” – skolu psihologiem, krīžu konsultantiem un medikamentu lietošanas 

speciālistiem”. 11 

Non-leibalinga teorija 

Sorela Ričardsa 12 ir socioloģe ar sociālā darba pieredzi, divu bērnu māte, kas raksta 

rakstus par garīgo veselību un, kas pirms 10 gadiem izdzīvojusi psihiskās slimības 

pieredzi. Viņa turpina attīstīt idejas par garīgo slimību kā mītu vai diskursīvu 

konstrukciju. Līdzīgi kā leibalinga perspektīvas ietvaros tiek runāts par to, ka 

apzīmējuma “garīgi slims” piešķiršana cilvēkam ir būtiska stadija viņam ceļā uz garīgo 

slimību, Ričardsa uzskata, ka šie apzīmējumi lielā mērā ietekmē ne tikai to, kā indivīds 

uztver sevi, bet priekšstatus par garīgo slimību vispār. 

9 

Szasz, T. (1998) Summary Statement and Manifesto. www.szasz.com (23.03.2006) 

10 

Sullum, J. (2000) Thomas Szasz on the Medicalization of American Life. Reason, July 2000, 5.lpp 

11 

Turpat 

12 

Sorrel Richards, Breaking the Stigma: a Non-Labelling Perspective, 2002 

12


Šie apzīmējumi lielā mērā stimulē stigmatizācijas procesu. Dažādi garīgo slimību 

apzīmējoši termini, “pārtulkoti” visiem saprotamā, ikdienišķā valodā, patiesībā nozīmē 

ļoti cilvēciskas un visiem pazīstamas emocijas un izjūtas, piemēram, fobijas – 

neizskaidrojamas bailes un psihotiskie traucējumi – realitātes sajūtas zaudēšana. 

Ričardsa tic tam, ka mainot, piemēram, šizofrēnijas jēdziena lietošanas praksi, 

iespējams mainīt arī šizofrēnijas dabu. Visi apzīmējumi, kas tiek izmantoti, lai aprakstītu 

garīgās slimības un pacientus, nes sev līdzi ticību tam, ka tie, kas nedomā tāpat kā 

mēs, ir kaut kādā ziņā “nenormāli”. “Kamēr nespējam pieņemt faktu, ka katrs cilvēks ir 

pilnībā atšķirīgs, šķiet, mēs nespēsim pieņemt to, ka arī cilvēku realitātes ir pilnībā 

atšķirīgas. Mēs lietojam jēdzienus “nenormāls” un “normāls”, ticot, ka ir noteikti 

vispārpieņemti domāšanas un rīcības veidi, tādējādi, ir arī nepieņemta vai nenormāla 

domāšana un uzvedība.” 13 

Ričardsa piedāvā atteikties no ierastā vārdu un apzīmējumu lietošanas, pārstāt lietot 

“etiķetes” un “birkas” un skaidri atšķirt objektīvi izmantojamus apzīmējumus, kuru 

lietojumā netiek ielikts emocionālais saturs, no subjektīviem apzīmējumiem, kuri parasti 

tiek lietoti ar emocionālu vai vērtību piesātinātu saturu. Savukārt, attiecībā uz garīgajām 

slimībām visi apzīmējumi ir subjektīvi, jo nav redzamu objektu, kas var tikt nosaukti 

vārdā. “Mans nolūks nav pierādīt, ka garīgās slimības neeksistē. Nav šaubu par to, ka 

bailes, satraukums, skumjas un stress eksistē. Bet, kāpēc gan šīm tīri dabiskajām 

emocijām jāpieliek garīgo slimību nosaukumi? Bailes ir fobijas, skumjas ir depresija utt. 

Mēs apzīmējam mums nesaprotamu, nepieņemamu vai biedējošu uzvedību par 

“šizofrēnisku”. Un vēl ļaunāk, mēs arī sevi un savas izjūtas raksturojam kā paranoiskas, 

šizofrēniskas vai depresīvas.” 14 

Piemēram, medicīniskā paranojas stāvokļa definīcija 15 būtībā var tikt uzskatīta kā gluži 

saprotama reakcija uz mūsdienu kultūras apstākļiem un realitāti. Jebkuras reliģijas 

ticība tam, ka eksistē neredzams Dievs, kas zina, ko mēs domājam un darām, un zina 

pat to, ko mēs neesam izdarījuši, atbilst definētajam paranojas stāvoklim. New Age 

kustības garīgums balstās uz likteņa un ārējo spēku nozīmi mūsu dzīvē. Cilvēki tic 

ārkārtīgi daudz un dažādām reliģiskajām sistēmām, bet vairumā gadījumu šodien tomēr 

netiek saukti par vājprātīgiem vai slimiem ar šizofrēniju. 

Arī Ričardsa runā par to, ka psihiatrija cenšas pārvaldīt tās sfēras, kas būtībā neietilpst 

tās kompetences līmenī, mēģinot kategorizēt un ārstēt cilvēku domāšanu, kad tā tiek 

uzskatīta par nepieņemamu. Ričardsas idejas par garīgo slimību stigmas mazināšanu 

saistās ar pieredzes lauka paplašināšanu. Iespējams, citu terminu lietošana tuvinātu šīs 

atšķirīgās pieredzes un, ja “mēs saprotam, ka katrs reizi pa reizei izjūtam bailes, 

satraukumu, skumjas un citas emocijas, kas būtībā ir ļoti līdzīgas tām, ko izjūt tie, kas 

cieš no fobijas, trauksmes un depresijas, varbūt mums būs vieglāk to pieņemt. Un 

iespējams, stāvoklis, ko sauc par “psihotisku”, kļūst mazāk biedējošs, ja saprotam, ka 

reizēm arī mūsu uztvere un reakcija (piemēram, brīžos, kad esam ārkārtīgi noguruši) 

var būt pilnīgi atšķirīga.” 16 

Šizofrēnijas cēloņu meklēšana psihiatru domāšanā 

Psihologa Ala Sīberta argumenti, aprakstot šizofrēniju atšķirīgi no tradicionālās 

psihiatrijas, ir vērsti pret medicīnisko autoritāšu nevēlēšanos pieņemt pierādījumus, kas 

ir pretrunā šizofrēnijas kā slimības koncepcijai. Viņš attīsta teoriju par to, ka līdzšinējo 

13 

Richards, S. Breaking the Stigma: A Non-Labelling Perspective. 2.lpp 

14 

Turpat 

15 

(“Pataloģisks stāvoklis, kurā pacients pieturas pie iekšēji loģiskas un pastāvīgas pārliecības par to, ka tiek vajāts, 

balstoties uz ticību tam, ka viņš vai viņa ir ļoti nozīmīga personība, tādējādi tiek vajāts, izsekots, nicināts un atgrūsts.” 

The Oxford Companion to the Mind) 

16 

Richards, S. (2.03.2002) Breaking the Stigma: A Non-Labelling Perspective. 5.lpp 

13


psihiatrijas neveiksmju pamats ir jāmeklē pašu “garīgās veselības” profesionāļu 

domāšanā, personības īpašībās un motīvos, kāpēc tie diagnosticē šizofrēniju un 

uzskata to par neārstējamu smadzeņu slimību. 

Iedvesmojoties no K.G.Junga un T.Saža darbiem, 1967.gadā viņš savas klīniskā 

psihologa prakses laikā veica eksperimentālu interviju ar sievieti, kurai bija 

diagnosticēta akūta paranoīdā šizofrēnija ar negatīvu prognozi un paredzamu ilgstošu 

terapiju stacionārā. Eksperimentālās intervijas mērķis bija izmēģināt humānistiskās 

psihoterapijas principu pielietošanu šizofrēnijas pacientiem – klausīties, izvairoties no 

psihiatriskas diagnosticēšanas, runāt kā ar labāko draugu, pieņemot, ka viss, ko viņa 

stāsta, ir patiesība, un mēģinot noskaidrot, cik lielā mērā viņas pašcieņa un domāšana ir 

saistīta ar to, kā pret viņu izturas apkārtējie. Rezultātā, pēc nedēļas ārstējošie ārsti šo 

sievieti demonstrēja kā negaidītu un “spontānas remisijas” gadījumu, jo no autiskas un 

pilnīgi nekontaktējamas slimnieces viņa bija pārvērtusies par apmierinātu un aktīvu 

cilvēku, kas labprāt piedalās visās pacientu aktivitātēs un no slēgtās nodaļas drīz vien 

tika izrakstīta. Savukārt, vēlāk šīs pieredzes apraksta publikācija 17 saņēma asus 

uzbrukumus no psihiatriskās kopienas, pie kam vadošo psihiatru grupa panāca šādu 

rakstu sērijas apstādināšanu, argumentējot to, ka “šaubas par ārstējošo ārstu 

kompetenci nāk par ļaunu psihiatriskajiem pacientiem”. 18 

Sīberts, pētot psihiatriskās literatūras publikācijas par šizofrēnijas tēmu, ir secinājis, ka 

iespējams, “šizofrēnijas” attīstībā nozīmīgs solis būtu mainīt uzsvaru no tā, ko “garīgās 

veselības” profesionāļi domā par saviem pacientiem, uz to, “kā viņi domā”. Viņš analizē 

tādus jautājumus kā nerakstītu, bet obligātu ārstu uzdevumu pārliecināt pacientus par 

to, ka viņi ir psihiski slimi, un praksi - tos, kas nepiekrīt savai diagnozei, raksturot kā ar 

“neadekvātu uztveri”. “Kad cilvēki, kam diagnosticēta “šizofrēnija”, nepiekrīt, ka ir 

psihiski slimi, psihiatri uzskata, ka tiem ir “nepietiekoši adekvāta uztvere”. Nekad netiek 

pieļauta iespēja, ka “šizofrēniskā” cilvēka viedoklis, ka viņš nav slims, varētu būt 

patiess.” 19 

Psihiatrijas diskursā nereti apzināti tiek noklusēti gadījumi, kad ar diagnozi “šizofrēnija” 

apzīmēti cilvēki ir izveseļojušies (visbiežāk, izmantojot kādas alternatīvās palīdzības 

metodes, psihoterapiju vai apkārtējās vides terapiju, apzināti izvairoties no 

medikamentozās ārstēšanas), bet uz šādu gadījumu aprakstiem visbiežāk izmantotā 

atbilde no psihiatrijas puses – iespējams, ka nav bijusi precīzi uzstādīta diagnoze. 20 

Als Sīberts uzskata, ka psihisko slimību, bet it īpaši šizofrēnijas diagnosticēšana, ir 

neobjektīva un pilna aizspriedumiem, bet nosaukums “šizofrēniķis” nes līdzi nievājošu 

pieskaņu, it īpaši no pašu mediķu puses. “Kaut kas nav īsti kārtībā ar to, kā psihiatrijas 

profesija domā un izturas pret cilvēkiem, kas tiek uzskatīti par “šizofrēniskiem”. Pēc 

gadsimtu ilgiem pētījumiem, psihiatri, kas specializējušies šizofrēnijā, atzīst, ka nezina, 

kas to izraisa un kā to izārstēt. … Neskatoties uz to, psihiatri ir nelokāmi savā pārliecībā 

par to, ka , lai arī “šizofrēnija” ir neizārstējama “slimība”, to tomēr nepieciešams “ārstēt”. 

[…] Psihiatrija nezina un nepēta pašu psihiatru uzvedību, tā neatzīst konstruktīvu kritiku, 

neinteresējas par to, kādā veidā “šizofrēniskie” cilvēki ir panākuši pozitīvus rezultātus, 

kļūdaini saliek kopā visas daudzās atšķirīgās “šizofrēnijas” vienos pētnieciskajos 

17 

Siebart, A. (2000a) How Non-Diagnostic Listening led to a Rapid “Recovery” from Paranoid Schizophrenia. 

Journal of Humanistic Psychology Vol.40, No.1, Winter, pp.34-58 

18 

Siebart, A. (2000b) What is Wrong With Psychiatry? Journal of Humanistic Psychology, Vol. 40, No. 1, Winter, 

2000. pp. 34-58 

19 

Turpat 

20 

Artiss, K. (1962) Milieu Therapy in Schizophrenia. New York: Grune&Stratton 

14


projektos, neņem vērā pierādījumus, kas ir pretrunā psihiatrijas paradigmām, un 

atklājumus par “šizofrēniju” pasniedz sabiedrībai un pacientiem sagrozītā veidā. 21 

Psihiatrijas un antipsihiatrijas attiecības 

Kopumā, aplūkojot psihiatrijas un antipsihiatrijas diskursu attiecības, redzam, ka šīs 

divas tendences raksturo to, ko Fuko aprakstīja kā varu, kam vienmēr līdzās ir 

pretdarbība vai pretvara, runājot par to, ka nepastāv diskurss, kas ir brīvs no varas 

attiecībām. Šodienas rietumu pasaulē valda biomedicīniskais vai psihiatriskais garīgo 

slimību diskurss. Lai to kritizētu, antipsihiatrija izmanto šī diskursa līdzekļus, 

koncentrējoties uz psihiatrijas jūtīgākajām vietām un rosinot mainīt terminoloģiju, atšķirt 

tos jēdzienus, kas šķiet neskaidri un saplūduši, būt atvērtākiem un pieņemt jaunus 

risinājumus. 

Kopumā antipsihiatrijas pamatargumenti ir lielā mērā ietekmējuši mūsdienu skatījumu 

uz garīgajām slimībām, mainot teorētiskos priekšstatus un paradigmas un vājinot 

medicīniskās – pozitīvistiskās psihiatrijas visspēcību. Tās rezultātā vairākās valstīs 

pieņemtas likuma normas, kas sāk nodalīt medicīnu no tiesību jomas (sarežģītāka 

cilvēka rīcībspējas ierobežošana, atteikšanās no psihiatriskās ārstēšanas pret cilvēka 

paša gribu). Ir pieņemti vairāki starptautiski dokumenti, kas nosaka garīgi slimo tiesības 

(piemēram, ANO Deklarācija par garīgi atpalikušu personu tiesībām, 1971; Eiropas 

Konvencija par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda 

novēršanu, 1984), un XX.gs deviņdesmitajos gados tika uzsākta pieņemto pacienta 

tiesību ievērošanas kontrole Eiropas psihiatriskajās slimnīcās. 22 

Tagad, piecdesmit gadus vēlāk, pateicoties jaunākajiem farmācijas atklājumiem, ir 

novērojama psihiatrijas ietekmes palielināšanās. Atbilstoši Fuko diskursu teorijai, jauno 

atipisko neiroleptiķu (šizofrēnijas un psihožu ārstēšanai) jaunās paaudzes 

antidepresantu un citu medicīnas sasniegumu ieviešana veicina arī antipsihiatrijas 

kustības aktivitāšu pieaugumu. Kā savā intervijā žurnālam “Reason” bija uzsvēris 

Tomass Sažs (Sullum 2000) – divdesmit pirmais gadsimts ienāk ar vēl nebijušu 

pieredzi, aizvien lielāku skanējumu gūst psihiatrisko slimnīcu pacientu balsis, mēs 

sākam ieklausīties par garīgi slimajiem nodēvēto cilvēku stāstos un pieredzē. 

Medicīnā veiktie placebo efekta pētījumi pierāda, ka vismaz divdesmit procentus no 

zāļu pozitīvās iedarbības (piemēram, sāpju likvidēšana, rētu sadzīšana utt.) spēj veikt 

ticība to efektivitātei. Vienā no jaunākajiem antidepresantu efektivitātes pētījumiem 

atklāts, ka stāvokļa uzlabojums no 50 maksimālajiem punktiem pētījuma kontrolgrupai 

(tiem slimniekiem, kas antidepresanta vietā lietoja neitrālu tableti), bija tikai nedaudz 

zemāks (8 punkti) nekā īsto zāļu lietotājiem (10 punkti). 23 

Šādu pārsteidzoši augstu placebo efektu ietekmē tas, ka jaunās paaudzes 

antidepresantiem nav vērojami blakusefekti, kas pirms tam kontrolgrupai vieglāk ļāva 

noteikt, vai viņi lieto īstās zāles, vai tikai neitrālās tabletes. Tomēr tas pierāda arī, ka, ja 

cilvēki ir pārliecināti par to, ka bez zālēm viņi nav spējīgi uzturēt savu garīgo veselību, 

tad pārtraucot medikamentu lietošanu, ir likumsakarīga to stāvokļa pasliktināšanās. 

Tāpēc būtu kritiski jāizvērtē, vai tiešām psihiatrijas diskurss par, piemēram, šizofrēnijas 

21 

Siebart, A. (2000b) What is Wrong With Psychiatry? Journal of Humanistic Psychology, Vol. 40, No. 1, Winter, 

2000. pp. 34-58 

22 

Ziemele, I. red. (2000) Slēgtas institūcijas un cilvēktiesības. Cilvēktiesības Latvijā un pasaulē Rīga: LCESC 

23 

Irving Kirsch, Thomas J. Moore, Alan Scoboria, and Sarah S. Nicholls The Emperor's New Drugs: An 

Analysis of Antidepressant Medication Data Submitted to the U.S. Food and Drug Administration. 

Prevention and Treatment July 15, 2002, Vol. 5 

15


neārstējamību nekādā mērā nav saistīts ar zāļu ražotāju vēlmi noturēt klientus visā viņu 

mūža garumā? 

Liela uzmanība jāpievērš tam, lai farmācijas biznesa uzplaukuma vārdā netiktu 

mazināta citu atveseļošanās ceļu, piemēram, pilnvērtīgu un labvēlīgu sociālo attiecību 

un nodarbinātības nozīme garīgo slimību ārstēšanā. Bostonas universitātes Psihiatriskā 

rehabilitācijas centra direktore Kurtneja Hardinga apgalvo, ka vismaz 50% šizofrēnijas 

gadījumi ir pilnībā izārstējami, daļa no tiem pat pilnībā bez zāļu izmantošanas. “Lai gan 

iespējami vairāki izveseļošanās ceļi, daži faktori ir īpaši nozīmīgi. Tie iekļauj sevī mājas, 

darbu, draugus un iekļaušanos kopienā, kā arī cerību, optimismu un pašpaļāvību vai 

patstāvību.” 24 

STIGMA 

Garīga rakstura traucējumu kontekstā īsi pieskarsimies arī stigmas fenomena 

teorētiskajam izklāstam. Ervina Gofmana darbs “Stigma” 25 raksturo tās būtību un 

veidošanos. Šis termins apzīmē spēcīgi diskreditējošas īpašības (Senajā Grieķijā ar 

vārdu stigma apzīmēja zīmes uz ķermeņa – iededzinājumi vai nogriezti locekļi 

noziedzniekiem, vergiem vai nodevējiem), kas norādīja, ka cilvēks ir morāli sliktāks, 

citāds un nepieņemams. Šodienas socioloģiskajā literatūrā izmantotais stigmas jēdziens 

norāda, ka “mēs uzskatām, ka cilvēks, kam ir stigma, nav pilnībā cilvēks”. 26 Atdalot 

slimos, iespējams uzturēt ilūziju par to, ka mēs esam veseli. Antropologs Rojs Porters 

secina, ka jebkurai sabiedrībai piemītošā īpašība kādus cilvēkus apzīmēt par “trakajiem” 

ir viens no veidiem, kā iezīmēt atšķirīgos, nenormālos un, iespējams, arī bīstamos. 

“Iespējams, ka stigmatizācija patiesībā ir psiholoģiski vai antropoloģiski nosacīta, to 

vada dziļi apslēptas un varbūt neapzinātas vajadzības pēc pasaules kārtības, atdalot 

sevi no citiem un savējos no citādajiem (tāds pats dalījums kā baltie/melnie, tautieši 

/ārzemnieki, homoseksuāli/ “pareizi” orientētie). Šādas “viņi-un-mēs” pretstata 

konstrukcijas stiprina mūsu trauslo savas identitātes sajūtu un sevis vērtību caur pārējo 

pataloģizēšanu.” 27 

Psihisko slimību stigmatizācija ir nesaraujami saistīta ar pieredzi psihiatriskajā slimnīcā. 

Fakts par ārstēšanos psihoneiroloģiskajā dispanserā jau pats par sevi ir spēcīgs 

stigmatizējošs faktors, šī informācija parasti tiek slēpta no kolēģiem, paziņām un, 

iespēju robežās, arī no tuviniekiem. Lielā mērā tieši šī noslēpumainība un tabu vai 

aizliegtā tēma (it kā neesamība) izveido garīgo slimību diskursam raksturīgo stigmu. 

Savukārt, ja diagnoze netiek izpausta, kā arī, ja izdodas noslēpt vai noklusēt ārstēšanās 

faktu, cilvēks var turpināt “normālo” dzīvesveidu. 

Tas lielā mērā saistīts ar psihiatrijas praksi noklusēt diagnozes, neizpaust ārstēšanās 

detaļas, kas, no vienas puses, tiek skaidrots ar vēlmi pasaudzēt pacientu, bet, no otras 

puses, kā visi noklusējumi, tas veido stigmatizējošu “sliktuma” un “nosodāmības” 

iespaidu. Garīgo slimību stigmatizāciju noteikti ir veicinājusi joprojām nereti piekoptā 

prakse, izmantot psihiatrisko slimnīcu kā soda izciešanas vietu. 

No vienas puses, psihiatrija runā par to, ka garīgās slimības ir tāda pašas slimības kā 

visas citas, kas tiek medicīniski ārstētas, tomēr praksē pret to izturas atšķirīgi. 

Piemēram, šizofrēnijas destigmatizācijā, vienlaikus ar sabiedrības informēšanu par 

slimības organisko izcelsmi, tiek pielietota prakse maksimāli izvairīties no šīs diagnozes 

noteikšanas, ja vien no tā var izvairīties. 

24 

Harding, C.M. Beautiful Minds Can Be Recovered. New York Times, 10.03.2002 

25 

Goffman E., Stigma: Notes On The Management Of Spoiled Identity. New York: Simon & Shuster, Inc. 1986 

26 

Turpat, 5.lpp. 

27 

Porter R., Madness: A Brief History, Oxford University Press, 2002, 62.-63.lpp. 

16


„Mēs jau paši destigmatizējam arī, ja tas ir pirmo reizi slimnīcā nokļuvis skolnieciņš vai 

students, ja nav tur smaga šizofrēnijas simptomātika, vai tāds cilvēks, kurš ir izgājis no šī 

paasinājuma labā remisijā, mēs jau viņam arī neliekam to šizofrēniju uzreiz. Tas jau ir reti, 

bet tad mēs neuzstādam šo diagnozi. Mēs liekam ciklotīmijas diagnozi un vēl kaut kādas 

tādas, kur neviens daudz nesaprot. (no intervijas ar psihiatru) 

Gofmans izdalīja stigmas, kas ir neredzamas, noslēpjamas un tās, kas nav noslēpjamas 

(ķermeņa defekti, riteņkrēsli, aklums utt). Garīgo slimību gadījumā redzamās zīmes ir 

antipsihotisko medikamentu atpazīstamie un nenoslēpjamie blakusefekti (trīcošās 

rokas, svīšana, nemiers, nekontrolējamās mēles un mutes kustības), kas pastiprina 

garīgās slimības stigmu. Tie lielā mērā veicina atsvešināšanos no cilvēka, kas ārstējas 

no garīgām slimībām, kā arī rada viņam papildus stresu, nokļūstot publiskās vietās. 

Šizofrēnijas diagnozes apzīmogojums nes sev līdzi sociālā tīkla sašaurināšanos, kas 

lielā mērā ietekmē lēkmju atkārtošanos – cilvēkiem tiek liegta iespēja atgriezties darbā, 

nereti arī izjūk ģimenes dzīve. Doloresa Kreismane un Virdžīnija Džoja 28 ir pētījušas to, 

kā stigmatizācija pāriet uz slimnieka ģimenes locekļiem, un secina to, ka garīgi slims 

cilvēks ģimenē parasti saistās ar negatīvu pieredzi visiem ģimenes locekļiem. Tas atstāj 

smagu iespaidu uz ģimenes dzīves pamatiem, nesot sev līdzi bailes, vardarbību, 

nesaskaņas un nemieru. Pretruna starp atvieglojošo brīvības sajūtu un atbildības izjūtu 

par slimā ģimenes locekļa stāvokli rezultējas spēcīgā kauna, neveiklības un vainas 

apziņā par to, kas noticis. “Tā kā ciešas attiecības ir novedušas pie sevis 

“sabojāšanās”, radiniekam atliek izvēlēties, vai nu pieņemt stigmatizētā cilvēka likteni un 

identificēties ar to, vai arī atteikties no dalīšanās negodā, izvairoties vai pārtraucot 

attiecības ar šo cilvēku.” 29 

Kopsavilkums 

Šobrīd Latvijas publiskajā informācijas telpā pieejams un par autoritatīvu tiek uzskatīts, 

galvenokārt, medicīniskais skatījums uz garīgajām slimībām un garīga rakstura 

traucējumiem. Šīs jomas galvenā autoritāte ir psihiatrija, tā arī šobrīd ir galvenais 

aktīvais spēks, kas nosaka jebkādas informācijas raksturu un pasniegšanas stilu 

medijos, kā arī to, kādā veidā tiek organizēti cilvēku, kam diagnosticētas garīgas 

saslimšanas, rehabilitācijas un sociālās integrācijas pasākumi. Tai pat laikā, apskatot 

dažādu valstu politikas attiecībā uz garīgo slimību jomu, vērojams, ka vecajās ES 

dalībvalstīs un citās attīstītajās rietumu valstīs kā būtiska iezīme ir psihiatrijas ietekmes 

samazināšanās, pieaugot cita veida aktīvo spēku iesaistei (sociālie dienesti, 

psihoterapija, psiholoģija, sabiedriskās organizācijas, atbalsta grupas). 

Latvijas situācijas īpatnību raksturo tas, ka gandrīz visi minētie dienesti līdz šim 

ienākuši, pateicoties psihiatrijas speciālistu darbībai. Psihiatrijas pacientu atbalsta 

grupas, galvenokārt, ir dibinātas ar ārstu vai māsu atbalstu un palīdzību, arī 

rehabilitācija un tālāka sociālā iekļaušanās notiek, lielā mērā pateicoties Valsts 

veselības aģentūras pasākumiem un izveidotajiem dienas centriem. Starpnozaru un 

starpinstitucionālās sadarbības trūkums veido situāciju, ka mediķi, garīgās veselības 

sfērā strādājošie cilvēki šobrīd šķiet vienīgie, kam rūp viņu pacientu stāvoklis arī pēc 

izārstēšanās. 

Cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem pieejams salīdzinoši daudz lielāks 

atbalsts – asociācijas „Rūpju bērns” organizāciju darbība parāda, uz ko ir spējīgs 

sociālais atbalsta tīkls. Pozitīvās pieredzes gadījumi, kad bērni un jaunieši ar 

28 Kreisman, D.E. and V.D. Joy, Family response to the mental illness of a relative: A review of the literature. in 

Schizophrenia Bulletin 10 pp.34-57, 1974 

29 Turpat, 39.lpp 

17


intelektuālās attīstības traucējumiem veiksmīgi integrējušies vispārizglītojošajās skolās 

un pēc tam arī atklātajā darba tirgū, pierāda tuvinieku, vecāku un apkārtējo atbalsta 

milzīgo lomu. Psihisko slimību pacientu gadījumā diemžēl vērojama lielāka 

stigmatizācijas pakāpe, kas tiek pārnesta arī uz ģimeni un tuviniekiem. Arī slimības 

ietekmētās saskarsmes problēmas nereti izraisa atsvešinātību, tādējādi vēl vairāk 

sašaurinot sociālo atbalsta tīklu. 

Specializētajā diskursā šobrīd “stigmas” jēdziens ir kļuvis visai aktuāls – piemēram, 

Pasaules Psihiatru Asociācija izstrādā pasākumu programmu, kas veltīta šizofrēnijas 

destigmatizācijai (WPA Global Program Against Stigma and Discrimination Because of 

Schizophrenia). Tieši informācija kā destigmatizācijas līdzeklis tiek izmantots šobrīd 

pasaulē un arī Latvijā aizsāktajā veselības organizāciju “cīņā” pret šizofrēnijas stigmu. 

Lielā mērā tas saistīts ar kauna un tabu tēmu, kas lielā mērā attiecas uz garīgās 

veselības traucējumiem. No tā, kas nav diskursā, par ko līdzcilvēki zina ļoti maz, tāpat 

kā no visa nezināmā, rodas bailes – bailes par to rakstīt, runāt, domāt, sekojoši arī 

vēlme izvairīties no šiem cilvēkiem un aizspriedumi, kas ietekmē to sociālo izolāciju. 

1.3. Pētījuma mērķa grupas apraksts un definīcijas 

Pētījuma mērķa auditorija ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, ar vai bez 

invaliditātes. Pētījuma pirmajā posmā – situācijas un sekundārās datu analīzes ietvaros 

- svarīgi ir pievērst uzmanību terminoloģijai, kura tiek lietota attiecībā pret psihiskajām 

slimībām un cilvēkiem ar šādu slimību izraisītu invaliditāti. Tas ir svarīgi ne tikai tādēļ, 

ka Latvijā bieži vien tiek lietoti atšķirīgi jēdzieni, bet arī tāpēc, ka viena no lielākajām 

barjerām līdzvērtīgai iesaistei sabiedriski sociālajā un ekonomiskajā dzīvē ir valoda, kas 

tiek lietota attiecībā pret noteiktiem cilvēkiem. Neatkarīgi no komunikācijas formas 

(ikdienas sarunvaloda, plašsaziņas līdzekļi, speciālisti, mediķi u.c.), lietotie apzīmējumi 

vienmēr uzbur zināmu tēlu un rezultātā veido noteiktu attieksmi. Tādēļ ir ļoti svarīgi 

ieviest stabilus, nediskriminējošus un sabiedrībā pieņemamus terminus. 

Pasaules Veselības Organizācijas (WHO) 1980.gadā ieviestā starptautiskā klasifikācija 

(ICIDH - International Classification of Impairments, Disabilities and Handicaps) precīzi 

latviešu valodā nav tulkojama. Neskatoties uz to, aplūkosim šo terminu nozīmi, jo ar 

tiem tiek apzīmētas dažādas slimības dimensijas. 

Termins ’impairment’ ir attiecināms uz defektiem un disfunkcijām tīri organiskā līmenī; 

‘disability’ norāda uz cilvēka ierobežotu spēju veikt noteiktas funkcijas personīgā līmenī; 

savukārt, jēdziens ‘handicap’ attiecas uz neizdevīgu, ierobežotu stāvokli sociālajā līmenī 

augstāk minēto traucējumu dēļ. Šīs klasifikācijas nozīme ir izgaismot saikni starp 

individuālajām prasmēm un sociokulturālo vidi. Cilvēki tiek vērtēti pēc to spējām pildīt 

sociālās lomas un veikt tām atbilstošās funkcijas, kā rezultātā slimība ar visām tās 

izraisītajām sekām tiek uzlūkota kā personīga īpašība. Tādēļ negatīvai sabiedrības 

pieejai attiecībā pret cilvēkiem ar garīga rakstura saslimšanām (t.sk., arī citām 

saslimšanām) var būt daudz graujošākas sekas nekā slimības simptomiem pašiem par 

sevi. 

Pievēršot uzmanību iepriekš minētajam, ieraugām jēdziena ‘handicap’ būtību, kad 

uzsvars no indivīdu personīgo garīgo un fizisko spēju ierobežotības pilnvērtīgi 

līdzdarboties sabiedriskajā dzīvē pārbīdās uz šo apstākļu sociālajām sekām. Var teikt, 

ka šie termini ‘disability’ un ‘handicap’ ir cieši saistīti. Tie nav un arī netiek strikti nodalīti, 

jo pirmais norāda uz slimības izraisītajām deviācijām, no tā, ko parasti ir spējīgs veikt 

vesels cilvēks, savukārt, otrais – ir tiešās sekas, kas rodas no tām. 

Latvijas likumdošanas aktos 30 atrodami sekojoši termini: 

30 1992.g.likums ‘’Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību’’ 

18


”Invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ar vecuma pārmaiņām cilvēka organismā 

nesaistīts fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, kas apgrūtina personas integrāciju 

sabiedrībā, pilnīgi atņem vai daļēji ierobežo tās spēju strādāt un sevi apkopt.” 31 

”Invalīds ir persona, kurai sakarā ar slimību, traumu vai iedzimtu defektu izraisītiem 

orgānu sistēmu funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā 

palīdzība un kurai ir noteikta invaliditāte šajā likumā un citos normatīvajos aktos 

paredzētajā kārtībā.” 32 

Likumā definētais termins invaliditāte drīzāk atbilst terminam ‘disability’, kas mazliet 

pieskaras arī slimības izraisīto sociālo seku atspoguļošanai. 

Tādēļ pētījuma ietvaros lietotajiem terminiem atbilstošākas ir definīcijas, kuras 

atrodamas dokumentā ”Cilvēku ar invaliditāti sociālo pakalpojumu monitorings 

pilsoniskas līdzdalības nodrošināšanai 2002”: 

”Invaliditāte – milzīgs skaits visdažādāko funkcionālo ierobežojumu, kas ir sastopami 

ikvienā populācijā, ikvienas pasaules valsts teritorijā. Cilvēki var būt invalīdi fizisku, 

intelektuālu vai arī sensoru traucējumu, medicīnisku apstākļu un garīgu slimību dēļ. 

Šādi traucējumi, apstākļi vai slimības pēc sava rakstura var būt pastāvīgas vai 

pārejošas.” 33 

”Traucējuma sekas (handicap) – tādu iespēju zaudēšana vai ierobežošana, kas ļauj uz 

vienlīdzības principiem ar pārējiem piedalīties sabiedrības dzīvē. Tas apraksta sadursmi 

starp invalīdu un viņa apkārtējo vidi. Šī jēdziena nolūks ir koncentrēt uzmanību uz 

nepilnībām apkārtējā vidē un sabiedrības organizētajām darbībām, piemēram, 

informācija, komunikācija un izglītība, arī nodarbinātības sfēra (pētījuma autoru 

pierakstīts), kurās invalīdiem nav iespējas darboties balstoties uz vienlīdzības 

principiem.” 34 

Angļu valodā augstāk minētie termini ‘impairment’ un ‘disability’ tiek lietoti, aprakstot 

gan fizioloģiskus, gan garīgus stāvokļus. Mūs interesējošā sfēra ir garīgie traucējumi - 

‘mental impairment’. Ar šo terminu tiek apzīmētas jebkura veida garīgas vai 

psiholoģiskas disfunkcijas, proti, gan intelektuālās attīstības traucējumi (‘mental 

retardation’), gan garīga rakstura jeb psihiskas saslimšanas (mental illneses, mental 

disorders). 

Termins ‘mental disability’/ ‘mental handicap’ nozīmē indivīda ierobežotu spēju veikt 

noteiktas funkcijas individuālajā un sociālajā līmenī garīgas slimības vai garīgas 

atpalicības dēļ. 

Mūsu pētījumā kā sinonīmi tiks lietoti termini: 

a) garīgās/ psihiskās slimības/ saslimšanas; 

b) cilvēki ar garīgās/ intelektuālās attīstības traucējumiem/ garīgu atpalicību. 

Likuma ‘’Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību’’ 7.pants uzskaita tās psihiskās 

slimības, kuras konstatējot, var noteikt invaliditāti: 

1) psihozes bez somatiska cēloņa (endogēnas psihozes); 

2) neatgriezeniski psihiskie traucējumi, kuru cēlonis ir somatiska saslimšana, 

trauma vai iedzimts agrīns dažādas izcelsmes centrālās nervu sistēmas 

bojājums ar dziļu psihiskās attīstības atpalicību; 

31 

Turpat, 5.pants 

32 

Turpat, 4.pants 

33 

Cilvēku ar invaliditāti sociālo pakalpojumu monitorings pilsoniskas līdzdalības nodrošināšanai 2002/ monitoringa 

ziņojums; 15.lpp 

34 

ANO Paraugnoteikumi Par vienlīdzīgām iespējām cilvēkiem ar invaliditāti. 

19


3) alkoholisma vai toksikomānijas seku rezultātā radušies smagi somatiski bojājumi 

un plānprātība; 

4) smagas hroniskas neirozes, kas nepakļaujas ilgstošai ārstēšanai, kā arī citas 

dažādas izcelsmes dziļas personības izmaiņas. 

Jēdziens ’garīga rakstura traucējumi’ ietver sevī ne tikai psihiskas slimības, bet arī 

intelektuālās attīstības traucējumus. Tomēr pētījuma tekstā, kur nepieciešams, mēs 

centīsimies uzsvērt būtisko atšķirību abu minēto grupu pieredzē un vajadzībās. 

Garīga slimība ir termins, kas norāda uz medicīniskiem simptomu kopumiem un aptver 

ļoti plašu psihiatrisko un emocionālo traucējumu sfēru. Traucējumi var būt dažāda 

rakstura, intensitātes un ilguma, tie var atkārtoties laiku pa laikam. Garīgas slimības 

kļūst graujošas situācijā, kad to iespaidā slimā persona daļēji vai pilnībā zaudē spēju 

domāt, mācīties, strādāt, rūpēties par sevi un līdzcilvēkiem, veidot normālu saskarsmi ar 

apkārtējiem indivīdiem. 

Visizplatītākās garīgo slimību formas ir nemiera, depresīvie traucējumi un šizofrēnija. 

Nemiera (anxiety) traucējumi ir visizplatītākā garīgo slimību grupa, kam raksturīgas 

spēcīgas bailes vai frustrācija, kas saistās ar noteiktām situācijām, objektiem. 

Depresīvie traucējumi, saukti arī kā garastāvokļa vai afektīvie traucējumi, raksturojas ar 

izteiktām garastāvokļa maiņām 35 . 

Šizofrēnija ir kompleksa, līdz galam neizpētīta slimība. Tās etioloģija pat mūsdienās nav 

pilnībā zināma un pierādīta. Slimība parasti skar jaunus cilvēkus. Gandrīz 90% vīriešu 

un 70% sieviešu pirmie šizofrēnijas simptomi parādās vecumā no 15 līdz 40 gadu 

vecumam. Tai raksturīgi domāšanas traucējumi, apātija, interešu un uzmanības 

trūkums, sociālā nošķirtība. 36 

Intelektuālās attīstības traucējumi, saukti arī kā garīga atpalicība – pastāvīgs stāvoklis, 

kas saglabājas mūža garumā, parasti sākas kopš dzimšanas vai izveidojas pirms 18 

gadu vecuma. To raksturo intelektuālā attīstība, kas ir ievērojami zemāka par vidusmēra 

intelektuālo attīstību, un kā sekas ir ievērojami ierobežojumi intelektuālajā 

funkcionēšanā un adaptīvā uzvedībā, kas izpaužas kā vispārējas, sociālās un 

praktiskās adaptācijas spējas. 37 

Pēdējā laikā ir izdoti vairāki informatīvi materiāli, kuros tiek sniegta ne tikai informācija 

un definīcijas par cilvēkiem ar garīgās jeb intelektuālās attīstības traucējumiem, bet arī 

atspoguļotas traucējumu smaguma pakāpes (piemēram, ‘’Cilvēki ar attīstības 

traucējumiem un sapratne’’ (2001; autors Gunnars Kilens); ‘’Cilvēku ar intelektuālās 

attīstības traucējumiem cilvēktiesības (2004, Valsts ziņojums, ‘’Rūpju bērns, ‘’Saule’’). 

Turpinājumā sniegsim īsu ieskatu iepriekš veiktajos pētījumos, kas palīdzēja novērtēt 

esošo situāciju garīga rakstura invalīdu nodarbinātības un aprūpes jomā. 

35 http://www.bu.edu/cpr/reasaccom/employ-func.html 

36 Rokasgrāmata ģimenēm - šizofrēnijas slimnieku aprūpētājiem; SO ‘’Gaismas stars’’, 2004 

37 Cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem tiesības: Izglītības un nodarbinātības pieejamība. Ziņojums, 2005 

(15.lpp) 

20


1.4. Latvijā veiktie pētījumi 

CILVĒKU AR INTELEKTUĀLĀS ATTĪSTĪBAS TRAUCĒJUMIEM TIESĪBAS: IZGLĪTĪBAS UN 

NODARBINĀTĪBAS PIEEJAMĪBA 2005 38 

Latvijas ziņojums, ko sagatavojis Atvērtās sabiedrības institūts (the Open Society 

Institute) sadarbībā ar Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centru, secina, ka 

Latvijas likumdošana, politika un prakse vēl arvien dod pārāk maz iespēju cilvēkiem ar 

intelektuālās attīstības traucējumiem piekļūt izglītībai un nodarbinātībai. Cilvēkiem ar 

intelektuālās attīstības traucējumiem nav darba piemērotu nodarbinātības programmu 

trūkuma dēļ. Monitoringa pētījums ietver rekomendācijas politikas veidotājiem un 

Latvijas valdība tiek aicināta spert soļus, lai nodrošinātu cilvēku ar intelektuālās 

attīstības traucējumiem situācijas uzlabošanos Latvijā ne tikai tiesiskajos aktos, bet arī 

praksē. 

Pētījumā norādīts, ka līdz šim brīdim valdība nav pievērsusi uzmanību cilvēku ar 

intelektuālās attīstības traucējumiem īpašajām vajadzībām darba tirgū, kā rezultātā 

gandrīz neviens no šiem cilvēkiem nevar atrast darbu. Latvijā cilvēkiem ar invaliditāti 

nav kvotu sistēmas un nav bijis arī valdības pamudinājuma veicināt cilvēku ar 

intelektuālās attīstības traucējumiem nodarbinātību. 

Cilvēki ar invaliditāti, kas ir bezdarbnieki, var iegūt pieeju nodarbinātībai ar aktīvās 

nodarbinātības pasākumiem, ko nodrošina Nodarbinātības valsts aģentūra, īpaši ar 

subsidētās nodarbinātības programmu palīdzību. Tomēr tikai dažiem cilvēkiem ar 

intelektuālās attīstības traucējumiem ir nepieciešamā īpaša apmācība vai profesionālā 

izglītība, lai piedalītos šajās programmās. Turklāt pretēji starptautiski atzītajai labajai 

praksei Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija lielāko daļu cilvēku ar 

intelektuālās attīstības traucējumiem vēl arvien novērtē kā darba nespējīgus. Tas 

nozīmē, ka viņi nevar reģistrēties kā bezdarbnieki un saņemt Nodarbinātības valsts 

aģentūras pakalpojumus. 

Atbalstītais darbs ir starptautiski atzīts kā vissvarīgākais veids, kā cilvēki ar intelektuālās 

attīstības traucējumiem var piekļūt nodarbinātībai. Tas dod iespēju šiem cilvēkiem 

strādāt atklātā darba tirgū, saņemot darba trenera atbalstu. Tomēr ziņojuma autori 

norāda, ka Latvijā atbalstītais darbs vēl joprojām arvien nav definēts normatīvajos 

aktos. 

Valdību aicina izvirzīt atbalstītā darba definēšanu likumā kā prioritāti, kā arī 

nepieciešamo sekundāro tiesību aktu un noteikumu pieņemšanu, lai nodrošinātu 

atbalstītā darba programmu ieviešanu visā Latvijā. Ziņojums arī aicina valdību 

nodrošināt atbilstošu finansējumu atbalstītā darba aģentūrām, kas nodrošinātu 

atbalstītā darba pakalpojumus, kā arī aicina šiem mērķiem izmantot Eiropas Savienības 

struktūrfondus. 

38 Cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem tiesības: Izglītības un nodarbinātības pieejamība. 

Ziņojums, 2005. EUMAP, Eiropas Savienības monitoringa un interešu aizstāvības programma, Atvērtās sabiedrības 

institūta Garīgās veselības iniciatīva, 2005 

21


SOCIĀLĀS ATSTUMTĪBAS IESPĒJAMĪBA UN TĀS IEMESLI BEZDARBA RISKA APDRAUDĒTAJĀM 

IEDZĪVOTĀJU GRUPĀM. 2004 39 Maruta Pranka, Ilze Trapenciere, Astrīda Trupovniece 

Kā viena no bezdarba un sociālās atstumtības riskam pakļautām grupām, pētījuma 

mērķa grupā tika iekļauti cilvēki ar invaliditāti. Balstoties uz apjomīga pētījuma 

rezultātiem, pētnieki secina, ka invalīdu nodarbinātības veicināšanai ir nepieciešama 

virkne pārmaiņu, tai skaitā darba devēju un plašākās sabiedrības attieksmes maiņa; 

nodokļu atlaižu ieviešana gan strādājošiem invalīdiem, gan to darba devējiem, invalīdu 

zināšanu un uzņēmējdarbības prasmju uzlabošana. 

VAIRĀK TIESĪBU CILVĒKIEM AR INTELEKTUĀLĀS ATTĪSTĪBAS TRAUCĒJUMIEM 2003. Latvijas 

Asociācija “Rūpju bērns” 

Projekts “Vairāk tiesību cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem” Latvijā tika 

uzsākts 2003. gada martā Rīgā, lai izvērtētu, analizētu un dokumentētu cilvēku ar 

intelektuālās attīstības traucējumiem situāciju Latvijā. Situācijas izpēte tika veikta, 

balstoties uz valsts institūciju dokumentiem un mērķa grupas pārstāvju aptaujas 

rezultātiem. 

Lai gan smagi cilvēktiesību pārkāpumi netika identificēti, autori secina, ka dažādās 

dzīves jomās cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem saskaras ar diskriminējošu 

attieksmi. 

Cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem iekļaušanos darba tirgū kavē gan darba 

devēju motivācijas trūkums, gan sabiedrības aizspriedumi un valdošie stereotipi, gan 

atbilstoša atbalsta nepieejamība lielākajā daļā Latvijas teritorijas. Vēl viens faktors, kas 

kavē invalīdu iekļaušanos darba tirgū, ir invalīdu salīdzinoši zemais izglītības un 

prasmju līmenis. Pieejamā profesionālā rehabilitācija nenodrošina konkurētspēju atvērtā 

darba tirgū. 

Projekta veicēji secina, ka nepieciešami valsts finansēti atbalsta pasākumi, kas būtu 

vērsti uz atbalstošas vides veidošanu atvērtā darba tirgū, piemēram, sabiedrības 

informēšana, darba devēju motivācijas veicināšana un atbalstītā darba aģentūru tīkla 

izveide, kā arī pašu cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem izglītības un 

prasmju līmeņa celšana. 

CILVĒKU AR INVALIDITĀTI SOCIĀLO PAKALPOJUMU MONITORINGS PILSONISKAS LĪDZDALĪBAS 

NODROŠINĀŠANAI 2002. Monitoringa ziņojums. Invalīdu un viņu draugu apvienība 

“Apeirons” 

Izmantojot sociālo pakalpojumu pieejamību kā rādītāju, pētījuma veicēji analizējuši 

cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitātes aspektus un tiesību ievērošanu Latvijā. 

Pētījuma dati liecina par cilvēku ar invaliditāti nepietiekamu integrāciju darba tirgū, kas, 

balstoties uz datiem par cilvēku ar invaliditāti motivāciju strādāt, nozīmē, ka aptaujāto 

tiesības uz darbu tiek nodrošinātas tikai daļā gadījumu. Pētnieki secina, ka svarīgākie 

invalīdu – bezdarbnieku bezdarba iemesli ir: 

• darbspēju daļēja zaudēšana un ar to saistītās problēmas; 

• pirms darbspēju zaudēšanas apgūtās profesijas neatbilstība invalīda – 

bezdarbnieka patreizējam veselības stāvoklim; 

• invalīdu - bezdarbnieku zems izglītības un profesionālās kvalifikācijas līmenis; 

• pazemināta pašapziņa un pārliecības trūkums par savu spēju iekļauties strauji 

mainīgajā darba tirgū, pasivitāte. 

39 Maruta Pranka, Ilze Trapenciere, Astrīda Trupovniece Sociālās atstumtības iespējamība un tās iemesli 

bezdarba riska apdraudētajām iedzīvotāju grupā, LU FSI, Rīga, 2004. 

22


GARĪGĀ ATTĪSTĪBĀ TRAUCĒTI JAUNIEŠI KĀ SOCIĀLA GRUPA UN VIŅU REHABILITĀCIJAS IESPĒJAS 

LATVIJĀ G.Ozolzīle, SO „Saulespuķe” 2001 40 

Situācijas izpēte, kas balstās uz ekspertu intervijām un statistikas datu analīzi, norāda, ka 

lielāko daļu no Latvijas bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām veido cilvēki ar garīgās 

attīstības traucējumiem. Šīs grupas sociālā integrācija netiek pietiekami nodrošināta, bet 

plašākās sabiedrības attieksme ir drīzāk izstumjoša (75% aptaujāto skolēnu, skolotāju un 

vecāku nevēlētos, lai vispārizglītojošā skolā mācītos bērni ar intelektuālās attīstības 

traucējumiem). 

Šī sociālā grupa nav valsts institūciju uzmanības lokā ne likumdošanas, ne citu sociālo rīcību 

jomā. Tai skaitā arī Nodarbinātības valsts aģentūra, kur visi invalīdi tiek uztverti kā viena 

grupa, nepievērš pietiekami daudz uzmanības šo cilvēku īpašajām vajadzībām. 

Nav nodrošināta pietiekami plaša un apmierinoša arodapmācība šīs grupas jauniešiem. Arī 

tiem, kas ieguvuši jebkādu profesionālo apmācību un kvalifikāciju, darba tirgus nesniedz 

nekādas iespējas. Darba nespējīgajiem jauniešiem nepieciešamo dienas centru skaits 

Latvijā ir nepietiekošs. 

FONA PĒTĪJUMS CILVĒKU AR GARĪGĀS ATTĪSTĪBAS TRAUCĒJUMIEM UN GARĪGI SLIMU CILVĒKU 

INTEREŠU AIZSTĀVĪBAS PROGRAMMAI. 2000 41 Ieva Leimane 

Pētījums tika veikts ar mērķi novērtēt situāciju garīgās veselības aprūpes jomā un garīgi 

slimu cilvēku integrācijas iespējas sabiedrībā. Viens no pētījuma uzdevumiem bija 

novērtēt pacienu deinstitucionalizācijas iespējas Latvijā. Izpētes gaitā tika identificēti 

daži veiksmīgi alternatīvās aprūpes piemēri, kas sniedz pacientiem iespēju pilnīgāk 

iekļauties sabiedrībā. Pētnieki secina, ka deinstitucionalizācijas nolūkos būtu 

nepieciešams izveidot savstarpēji saistītu sistēmu, kas ietvertu dienas aprūpes centrus, 

atbalstīto darbu, speciālās darbnīcas, atbalsta centrus un citus pakalpojumus. 

EIROPAS KOPIENAS INICIATĪVAS EQUAL PROGRAMMA LATVIJAI 2004.–2006.GADAM 42 

EQUAL mērķis ir aptvert visus diskriminācijas un nevienlīdzības iemeslus darba tirgū, 

kā arī ar to saistīto sociālo atstumtību. Programmas sagatavošanas gaitā tika izstrādāts 

pārskats, kurā ir aplūkotas galvenās problēmas šajā jomā un veikta analīze dažādu 

riska grupu griezumā. 

No visiem invalīdiem darbspējīgā vecumā nodarbināti ir tikai 13%. Kā galvenos invalīdu 

bezdarba iemeslus pārskata autori nosauc gan jau minētos faktorus, kas attiecas uz 

pašu invalīdu - darbinieku īpašībām, - gan darba dēvēju motivācijas trūkumu. Tiek 

piedāvāti dažādi pasākumi, kas veicinātu invalīdu integrāciju darba tirgū, tai skaitā 

invalīdu arodapmācības un tehniskās palīdzības sistēmas izveide Latvijā, profesionālā 

orientācija un konsultācijas, kā arī darba devēju maksājamo sociālās apdrošināšanas 

iemaksu likmes samazinājums par tiem darbiniekiem, kuri ir invalīdi. Par mērķi jāizvirza 

gan invalīdu, gan darba devēju motivācija. 

Pārskata autori (LM) kritizē vairākkārt apspriesto iespēju, izveidot kvotu sistēmu invalīdu 

nodarbināšanai, apšaubot tās efektivitāti Latvijas apstākļos, kur lielākā daļa uzņēmumu 

pieder pie mazo un vidējo uzņēmumu grupas. 

40 

Ozolzīle G. „Garīgā attīstībā traucēti jaunieši kā sociāla grupa un viņu rehabilitācijas iespējas Latvijā” 

Latvijas Policijas akadēmijas raksti Nr.8, 2001 

41 

Ieva Leimane Fona pētījums Cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem un garīgi slimu cilvēku interešu 

aizstāvības programmai. LCESC, Rīga, 2000. 

42 

http://ppd.mk.gov.lv/ui/DocumentContent.aspx?ID=2799#_Toc63136958 

23


1.5. Ārvalstīs veiktie pētījumi par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem 

nodarbinātību 

No apjomīgā citās valstīs veikto pētījumu klāsta, kas attiecas uz garīgās veselības 

problēmām, sniegsim īsu ieskatu dažos pētījumu un zinātnisko publikāciju rezultātos. 

Šajā nodaļā pieminēto darbu atlasē vadījāmies pēc tā, (1) vai pētījuma pieeja ir 

izmantojama turpmākajā projekta izstrādē, (2) cik lielā mērā publicētie fakti ir noderīgi 

situācijas izvērtējumam, (3) vai piemēri un prakses izmantojami cilvēku ar garīga 

rakstura traucējumiem nodarbinātības politikas izstrādei Latvijā. 

GARĪGĀ VESELĪBA UN DARBS: IETEKME, PROBLĒMAS UN LABĀS PRAKSES 43 

Projekts tika īstenots pēc Pasaules Veselības organizācijas un Starptautiskās Darba 

Organizācijas iniciatīvas, un tā galvenie mērķi ir valstu sabiedriskās politikas un 

pakalpojumu pilnveidošana garīgās veselības jomā. Pārskatā tiek aplūkots plašs 

jautājumu loks, kas attiecas uz darba un garīgās veselības tēmām, tai skaitā darba 

apstākļu ietekme uz garīgo veselību un ar darbu saistītie riski, atgriešanās darbā pēc 

saslimšanas, darbs kā reintegrācijas mehānisms cilvēkiem ar smagām psihiskajām 

slimībām. Analīze ir papildināta ar dažādu valstu un uzņēmumu “labas prakses” 

piemēriem. 

Jaunās paaudzes zāles ir pietiekami efektīvas, lai kontrolētu slimības izpausmes, kas 

ļauj pacientiem dzīvot sabiedrībā, nevis aprūpes iestādēs. Šajā kontekstā darba spējas 

tiek aplūkotas kā plašāku sociālo iemaņu sastāvdaļa. 

Mūsdienās notiek būtiskas pārmaiņas pašā darba organizācijā, tai skaitā samazinās 

cilvēku resursu nozīme rūpniecības un pakalpojumu nozarēs, kas tradicionāli sniedza 

nodarbinātības iespējas cilvēkiem ar dažādiem traucējumiem. Tiek uzsvērta 

nepieciešamība veidot tādas apmācības programmas, kas ievēro gan šo cilvēku 

iespējas, gan potenciālo darba devēju prasības un intereses. Jāatceras, ka uzņēmēji 

nav sociālās palīdzības aģenti, un to dominējošā interese ir saistīta ar darba 

produktivitāti. 

Politikas līmenī tiek rekomendēts veicināt ne tikai invalīdu tiešo nodarbinātību, bet arī 

izglītības iegūšanu, kuras rezultāti kļūs redzami vēlāk. 

Apkopojot dažādu valstu pieredzi, autori secina, ka veidojot nodarbinātību veicinošas 

programmas cilvēkiem ar garīgā rakstura traucējumiem, ir jāievēro sociokulturālās 

atšķirības. Piemēram, tradicionālajā lauku sabiedrībā šādiem cilvēkiem bieži vien ir 

vienkāršāk atrast piemērotu darbu, nekā modernajā urbanizētājā vidē ar tās straujo 

dzīves tempu un sīvo konkurenci. 

Pētījuma gaitā tika atklāts, ka lielākas iespējas iekļauties darba tirgū cilvēkiem ar 

psihiatrisko diagnozi nosaka tādi faktori kā iespēja agrāk uzsākt darbu, attieksme pret 

darbu kā pašapliecināšanās veidu, kā arī izglītība, iepriekšējā darba pieredze un 

jaunāks vecums. 

Darbs ir būtiska garīgi slimo personu atveseļošanās sastāvdaļa, it īpaši, izmantojot 

jaunākos medicīniskos sasniegumus, kas paaugstina neatkarīgas un patstāvīgas 

dzīves iespēju, pilnībā iekļaujoties sabiedrībā. Pētījumā secināts, ka daudzās valstīs 

trūkst nepieciešamo resursu un stabilas programmas garīgi slimo integrācijai. 

Viens no būtiskākajiem faktoriem, kas negatīvi ietekmē cilvēka garīgo veselību, ir 

bezdarbs. Vairāk nekā 3 miljoni pieaugušo vecumā no 18 līdz 69 gadiem ASV slimo ar 

nopietna rakstura garīgiem traucējumiem, un bezdarba līmenis šajā grupā ir 70-90%, 

43 Gaston Harnois Phyllis Gabriel Mental health and work: Impact, issues and good practices, WHO, ILO, 

Geneva 2000 

24


kas ir visaugstākais salīdzinājumā ar citām cilvēku ar invaliditāti grupām 44 . Minētajā 

garīgās veselības un darba pētījumā tiek diskutēts par bezdarba tiešu ietekmi uz 

garīgās un fiziskās veselības pasliktināšanos. Piemēram, tādas slimības kā depresija 

vairāk sastopamas to cilvēku grupā, kuri ir bez darba. 45 

Sadarbība ar profesionālajiem aprūpes dienestiem un darba devējiem 

Pētījumā analizēta nodarbinātības un veselības aprūpes dienestu prakses, kas balstās 

uz ciešu sadarbību ar uzņēmuma personāla vadību. Veselības aprūpes komandai ir 

jāizvērtē veselības ietekme uz darbu un otrādi. Uzņēmumam ir jāpaļaujas uz šo 

profesionāļu komandu, kura var palīdzēt: 

• Identificēt darba problēmas, ko izraisa garīgās veselības problēmas; 

• Piedalīties nodarbināto personu garīgās veselības uzlabošanā; 

• Palīdzēt darba devējiem pielāgot darbu un darba vidi; 

• Sekmēt darbinieku palikšanu darbinieka statusā, nevis aiziet no darba. 

Darbinieka slimības gadījumā, kam seko rehabilitācijas periods, jādod iespēja 

pakāpeniski atgriezties darbā, ne tikai piemērojot darba stundas un tādējādi mazinot 

darba slodzi, bet arī izveidojot izdevīgu (labu) slimības apmaksas (sick pay) shēmu. 

Labs finansiālais atbalsts šajā laikā mazina uztraukumu, sasprindzinājumu un ir labs 

dzinulis ātrāk atgriezties darbā. 

Darba devējs var palīdzēt cilvēkam pēc slimības ātrāk atgriezties darbā, sadarbojoties 

ar atbildīgo ārstu, informējot ārstu par veicamajiem darba pienākumiem, lai tiktu izvērtēti 

visi plusi un mīnusi iespējamajam atgriešanās darbā faktam. Nepieciešama elastīga 

pieeja attiecībā pret darbinieku, kurš atgriežas darbā pēc ārstēšanās. Dažas nedēļas 

dot iespēju darbiniekam strādāt nepilnu slodzi, atstājot laiku papildus medicīniskai 

izvērtēšanai un, ja nepieciešams, ārstēšanās procedūrām. Jāizvēlas īslaicīgas 

vieglākas pienākumu veikšanas sistēmas, lai nodrošinātu ar darbu saistīta stresa 

mazināšanu 46 . 

Īpaši svarīga ir šādu darbinieku apbalvošana, pateicību izteikšana, jo tas mudina 

indivīdus būt atbildīgiem par savu darbu, kā arī būt ieinteresētiem savā profesionālajā 

izaugsmē 47 . 

Iespējas 

Būt konkurētspējīgiem un iegūt labi apmaksātu darbu cilvēkiem ar garīgām 

saslimšanām ir izaicinājums. Lai sasniegtu šādu mērķi, šiem cilvēkiem nākas saskarties 

ar virkni barjeru, kuras pastāv jeb uzliek sabiedrība. Vēl sarežģītāka situācija kļūst 

bezdarba pieauguma periodos, kad priekšroka viennozīmīgi tiek dota cilvēkiem bez 

invaliditātes vai garīgo slimību bagāžas. 

Globalizācijai, tehnoloģiskai attīstībai un pārmaiņām darba organizācijā ir pasaules 

mēroga ietekme. Ir jāatzīst, ka tieši šīs pārmaiņas darba organizācijā un raksturā ir 

sekmējušas nozīmīgus procesus: dominējošai brīvai tirgus ekonomikai līdztekus 

notikušas cilvēkresursu nepieciešamības samazināšanās, kā arī darba nodrošinājuma 


Geneva 2000, 9.lpp 




25


(security) zudums. Taču šobrīd diemžēl vairāk ir vērojami pretēji procesi – valdība, lai 

līdzsvarotu valsts budžetu, samazina tās sociālās izmaksas, no kurām tiek atbalstīti 

cilvēki ar nopietnām garīgām slimībām. Dažādie atbilstības kritēriji kļūst aizvien 

stingrāki, bet atbalstu programmu ilgums - īsāks. 

Pētījumi rāda, ka mūsdienās darba organizācija ir kļuvusi pieejamāka: izplatīti elastīgi 

darba grafiki, nepilna laika jeb pusslodzes darbs, ka arī attālinātais darbs jeb darba 

iespējas mājās. 

Mūsdienu pasaulē kā galvenās darba sfēras attīstās informācija, tehnoloģijas, kā arī 

veselība un brīvā laika pavadīšanas pakalpojumi. Pētījumā norādīts, ka cilvēki ar 

garīgām saslimšanām tomēr vairāk ir nodarbināti tradicionālajā industriālajā sektorā vai 

apkalpojošā sfērā, kur nav nepieciešamības pēc specifiskām tehnoloģiskām zināšanām. 

Ar slimību saistīto traucējumu pārvarēšana 

Lielākā daļa garīgi slimo personu regulāri lieto medikamentus. Ar jaunākajiem 

iespējams kontrolēt slimības simptomus, kā arī būtiski uzlabot saskarsmes spējas. 

Tādējādi ir ļoti svarīgi, lai slimniekam būtu pieejami jaunākie, modernākie medikamenti 

un sociālās programmas, kas būtu orientētas uz personas dzīves apstākļiem, spēju 

iesaistīties saskarsmē ar citiem indivīdiem, gribu un spēju strādāt. 

Ļoti bieži cilvēkiem nākas melot darba devējiem par savu slimību un veselības stāvokli, 

lai iegūtu darbu. Savukārt, pārliecība, ka nepieciešamības gadījumā iespējams ātri 

saņemt adekvātu medicīnisku un psiholoģisku palīdzību, pozitīvi ietekmē darba devēju 

gatavību piedāvāt darbu personām ar garīga rakstura saslimšanām. 

GARĪGĀS SLIMĪBAS UN DARBA TIRGUS REZULTĀTI: NODARBINĀTĪBA UN IENĀKUMI 48 

Dānijas darba tirgus un psihiatriskā reģistra apvienoto datu analīze ir parādījusi, ka 

cilvēku, kas ārstējušies no garīga rakstura slimībām, iesaistīšanās darba tirgū 

samazinās par apmēram 35%, savukārt, tie slimnieki, kas paliek darba tirgū, saņem 

vidēji par 20% zemākas algas. Tai pat laikā, arī šī vairāku gadu garumā (1976-1993) 

veiktā pētījuma rezultātā ir ļoti grūti noteikt, cik lielā mērā darba spējas tiek samazinātas 

slimības ietekmē un cik liela ir darba zaudējuma un/vai algas samazināšanas ietekme 

uz garīga rakstura traucējumu rašanos un attīstību. 

“Pastāv iespēja, ka stress un trauksme, kas saistīta ar ienākumu zaudēšanu un 

materiālā dzīves standarta pazemināšanos, var izraisīt garīgās veselības problēmas. 

Jaunākie pētījumi sociālās medicīnas un psiholoģijas jomā norāda, ka bezdarba 

pieredze un ar to saistītais stress var mainīt cilvēka pašvērtību, kam seko identitātes 

krīze un individuālo perspektīvu zaudēšanu. Tas samazina cilvēka izturību pret 

somatiskām, kā arī psihiskām slimībām. Alternatīvā hipotēze ir tā, ka slimība samazina 

darba produktivitāti, kas noved pie nodarbinātības un ienākumu samazināšanās.” 49 

48 N.Westergaard-Nielsen, E.Agerbo, T.Eriksson, P.Bo Mortensen Mental Illness and Labour Market Outcomes: 

Employment and Earnings. Centre for Labour Market and Social Research, Aarhus, Danmark, 1999 

49 N.Westergaard-Nielsen, E.Agerbo, T.Eriksson, P.Bo Mortensen Mental Illness and Labour Market Outcomes: 

Employment and Earnings. Centre for Labour Market and Social Research, Aarhus, Danmark, 1999. 3.lpp 

26


ŽENĒVAS INICIATĪVA PSIHIATRIJĀ. LIETUVA 50 

Pārskatot psihiatrijas attīstību Lietuvā, dr. Arunas Germanavicius uzsver, ka līdzīgi 

citām Padomju Savienības republikām arī Lietuvā tika izmantota darba terapija kā 

ārstēšanas metode psihisko slimību pacientiem. Tomēr pēc neatkarības iegūšanas, 

attīstoties brīvā tirgus ekonomikai, šāda darba iespējas strauji samazinājās. Ja 

1990.gadā Lietuvā tika nodarbināti 40% no cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, 

tad 2000.gadā darba iespējas bija vairs tikai 18%. 

GADĪJUMU IZPĒTE PAR CILVĒKU AR INVALIDITĀTI NODARBINĀTĪBU MAZOS UN VIDĒJOS 

UZŅĒMUMOS 51 

Veicot invalīdu darbā iesaistīšanās gadījumu analīzi, Nīderlandes pētnieki secinājuši, ka 

svarīga nozīme ir starpniekiem (draugiem, paziņām vai profesionāliem speciālistiem), 

kas iedrošina cilvēku ar invaliditāti iesaistīties attiecīgajā darba vietā, palīdz nodibināt 

kontaktu ar darba devēju. Cilvēkiem ar nepilnu darbaspēju būtu ļoti grūti un pat 

neiespējami iegūt darbu, izejot standarta atlases procedūru, konkurējot ar citiem 

pretendentiem. Šajā gadījumā, mediatoram vai starpniekam tieši vēršoties pie 

uzņēmuma vadības, tiek samazināta iespējamā konkurence. 

Minētajā pētījumā tiek arī secināts, ka liela loma ir uzņēmumu vadītāju pārliecībai – visi 

apskatīto gadījumu darba devēji bija noskaņoti sociāli atbildīgi un vēlējās sniegt darba 

iespēju invalīdiem. Pret cilvēkiem ar garīga rakstura invaliditāti atsaucīgāk un 

ieinteresētāk noskaņotas ir iestādes vai organizācijas, kas darbojas garīgās veselības 

jomā. 

Darba devēji uzskata, ka darba intervijā iespējamajam pretendentam vairāk jāuzsver 

tas, ko viņš vai viņa var (spēj) darīt, nevis tas, ko nespēj veikt savas invaliditātes dēļ. 

Tomēr, ja darba pārrunu laikā vispār netiek pieminēta (ārēji nepamanāmā) invaliditāte, 

vēlāk darba attiecībās var rasties problēmas, un pēc darba devēju domām, tas var 

kalpot par atlaišanas iemeslu. 

STARPTAUTISKAIS PĒTĪJUMU PROJEKTS PAR DARBA SAGLABĀŠANU UN DARBĀ ATGRIEŠANĀS 

STRATĒĢIJĀM DARBINIEKIEM AR INVALIDITĀTI 52 

Pētījuma autori ir veikuši politikas analīzi invalīdu nodarbinātības veicināšanas jomā, 

aplūkojot atbalsta un kompensācijas programmas, rehabilitācijas pakalpojumus un citus 

saistītus aspektus. Tika konstatēts, ka labākie rezultāti ir sasniedzami, veidojot 

specializētus projektus, kur tiek ņemtas vērā konkrētu dalībnieku vajadzības. Jāatzīmē, 

ka dažu valstu pieredze liecina par to, ka programmu dalībnieki ar garīgā rakstura 

traucējumiem biežāk saskaras ar sarežģījumiem, nekā cilvēki ar fizisko invaliditāti. 

DARBA FUNKCIJU NOVĒRTĒJUMS CILVĒKIEM AR PSIHIATRISKU INVALIDITĀTI 53 

Pētījuma gaitā tika atklāts, ka daudzas esošās darba spēju novērtējuma metodes 

garīga rakstura traucējumu pacientiem nav piemērotas savu uzdevumu veikšanai. Tās 

neņem vērā dažas būtiskas iezīmes, kas ir raksturīgas tieši psihiatriskā rakstura 

traucējumiem, tai skaitā slimības izpausmju variācijas laikā un atšķirības darba spējās 

un uzvedībā, kas ir vērojamas pacientiem ar identisko diagnozi (atšķirības starp 

klīniskajiem un funkcionālajiem faktoriem). 

50 

dr. Arunas Germanavicius. Geneva Initiative on Psychiatry, Lithuania. Mental Health Care User’s Association, 

2003 

51 

Edwin de Vos, Saskia Andriessen, Marianne Ziekenmeijer Case Studies on Employment of People with 

Disabilities in Small and Medium Sized Enterprises, NIA-TNO Netherlands, Amsterdam, October 1997 

52 

P. Thornton, The International Research Project on Job Retention and Return to Work Strategies for 

Disabled Workers. WHO, Key Issue, 1998 

53 

K. MacDonald-Wilson, E. S. Rogers, W. A. Anthony Unique Issues in Assessing Work Function Among 

Individuals With Psychiatric Disabilities. Journal of Occupational Rehabilitation, September 2001, Vol.11, No.3 

27


EFEKTĪVU NODARBINĀTĪBAS RISINĀJUMU RADĪŠANA CILVĒKIEM AR PSIHISKO SLIMĪBU 

INVALIDITĀTI 54 

Pētījuma veicēji aplūko garīgā rakstura traucējumu pacientu nodarbinātības iespējas no 

makroekonomiskā viedokļa, paužot uzskatu, ka arī neoliberālās ekonomikas apstākļos 

(kas mazākā mērā ir orientēta uz sociālo problēmu risināšanu) var atrast iespējas 

iekļaut minētās grupas pārstāvjus darba tirgū. Kā risinājums tiek piedāvāts “garantētā 

darba” modelis, kura ietvaros pacienti varētu veikt pagaidu vai pastāvīgu darbu par 

minimālo samaksu. 

ATVESEĻOŠANĀS NO PSIHISKĀM SLIMĪBĀM: REHABILITĀCIJAS KONSULTĀCIJU NOZĪME 55 

Mūsdienās jau ir pierādīts, ka ir iespējams uzlabot pacientu stāvokli un pat izārstēt 

psihiatriskās slimības, kas ļautu pacientiem atgriezties pie pilnvērtīgas dzīves 

sabiedrībā. Saskaņā ar pētījuma rezultātiem galveno lomu rehabilitācijas procesā spēlē 

šādi faktori: 1) atveseļošanās procesu izpratne; 2) speciālista sniegtā cerība uz pozitīvu 

rezultātu; 3) cilvēku ar līdzīgam problēmām pieredzes apgūšana; 4) rehabilitācijas 

speciālistu atbalsts; 5) patstāvības priekšrocību apzināšanās; 6) ģimenes loma. 

PAKALPOJUMU SNIEDZĒJU CERĪBU ROSINOŠĀS ZINĀŠANAS KĀ FAKTORS, KAS VEICINA 

PSIHIATRISKĀS REHABILITĀCIJAS REZULTĀTUS 56 

Arī šī pētījuma autore uzsver cerības faktoru rehabilitācijas procesā no garīgā rakstura 

traucējumiem. Galvenā uzmanība tiek pievērsta rehabilitācijā iesaistītā personāla spējai 

iedvest un uzturēt pacientā cerību uz atveseļošanos vai stāvokļa uzlabošanos, kas tiek 

vērtēta kā speciālista kompetences pazīme. Tiek uzsvērta nepieciešamība sniegt 

speciālistiem apmācību šajos jautājumos. 

FIZISKO AKTIVITĀŠU INTEGRĒŠANA GARĪGĀS VESELĪBAS PAKALPOJUMOS CILVĒKIEM AR 

SMAGĀM PSIHISKĀM SASLIMŠANĀM 57 

Pastāv cieša sakarība starp cilvēka fizisko un psihisko veselību. Pētījuma rezultāti 

liecina, ka fizisko aktivitāšu iekļaušana rehabilitācijas programmās personām ar 

smagiem garīga rakstura traucējumiem var būtiski paaugstināt šo programmu 

produktivitāti, tādējādi uzlabojot šo cilvēku dzīves kvalitāti. Fizisko aktivitāšu 

pielietošana ir biopsihosociālās pieejas būtiska sastāvdaļa. 

Īpaši labi rezultāti vērojami šizofrēnijas slimnieku atveseļošanās procesā, kad fiziskās 

aktivitātes var novērst vai mazināt slimības sekundāros simptomus – depresiju, zemu 

pašapziņu un sociālo atstumtību, - bet dažos gadījumos novērst arī tādus šizofrēnijas 

simptomus kā dzirdes halucinācijas. 

54 

Bill Mitchell, Creating Effective Employment Solutions For People With Psychiatric Disability. Centre of Full 

Employment and Equity, University of Newcastle http://e1.newcastle.edu.au/coffee 

55 

LeRoy Spaniol Recovery from Psychiatric Disability: Implications for Rehabilitation Counseling Education. 

Rehabilitation Education, NCRE, 2001, Vol.15, No.2 

56 

Zlatka Russinova Providers’ Hope-Inspiring Competence as a Factor Optimizing Psychiatric Rehabilitation 

Outcomes. Boston University, Journal of Rehabilitation, Oct-Dec, 1999 

57 

Caroline R. Richardson, Guy Faulkner, Judith McDevitt, Gary S. Skrinar, Dori S. Hutchinson, John D. Piette, 

Integrating Physical Activity Into Mental Health Services for Persons With Serious Mental Illness, American 

Psychiatric Association, 2005 

28


STIGMATIZĒTĀ UN MĪTISKĀ DOMĀŠANA: DARBA REHABILITĀCIJAS PAKALPOJUMU ŠĶĒRSLIS 

CILVĒKIEM AR GARĪGĀM SLIMĪBĀM 58 

Pētījuma kontekstā darbs tiek aplūkots kā pieaugušā cilvēka pilnvērtīgas dzīves 

sastāvdaļa. Autori secina, ka daudzos gadījumos pacienti ar garīgajiem traucējumiem 

nevar iekļauties darba tirgū nevis savu funkcionālo nespēju dēļ, bet apkārtējo cilvēku 

aizspriedumu un stigmatizācijas dēļ. Zīmīgi, ka stigmatizētā domāšana piemīt arī 

dažiem medicīnas un sociālā darba speciālistiem, kuri, piemēram, piedāvā saviem 

klientiem tikai elementārus darbus, neticot viņu spējai veikt arī kādus nopietnākus 

uzdevumus. 

Autori aplūko izplatītākos mītus par garīgajiem slimniekiem, sniedzot ieskatu 

stigmatizācijas vēsturē, kā arī ārstniecisko līdzekļu attīstības vēsturē. Raksta 

noslēgumā tiek izteikts secinājums, ka viena no psihiatriskās rehabilitācijas speciālista 

darba sastāvdaļām ir darbs ar plašāku sabiedrību: cilvēku bailēm un aizspriedumiem, 

kuru dēļ pacienti dažreiz cieš vairāk, nekā pašas slimības dēļ. 

ATBALSTĪTĀ UN PAŠORGANIZĒTĀ DARBA ATBALSTA INICIATĪVA KANĀDĀ: PROBLĒMU APSKATS 59 

Pētījuma autori salīdzina divus invalīdu nodarbinātības risinājumus Kanādā: atbalstāmo 

darbu (t.i., tādu praksi, kad indivīds meklē, saņem un uzsāk darbu ar konsultanta 

palīdzību) un pašorganizēto darbu (t.i., tādu darbu, kura ietvaros indivīds pats pieņem 

lēmumus par laika un citu resursu izmantošanu, kas vairāk līdzinās pašnodarbinātības, 

nevis algotā darba variantam). Pētnieki secina, ka abos gadījumos noslodzes un 

atalgojuma/ ienākumu līmenis ir zems (taču jāatzīmē, ka pašorganizētā darba grupā abi 

rādītāji ir augstāki). Tomēr programmu dalībnieki pauda apmierinātību ar darba saturu, 

darba vietu un kolēģiem, kā arī ar nopelnītās naudas apjomu. Ņemot vērā šo negaidīto 

rezultātu, autori ierosina turpināt sabiedriskās politikas iespēju izpēti invalīdu finansiālā 

atbalsta jomā, analizējot tā lomu un ietekmi uz invalīdu motivāciju iekļauties algotā 


Attiecībā uz citiem sabiedriskās politikas jautājumiem, autori rekomendē veidot “vienas 

pieturas aģentūras”, kur programmu dalībnieki varētu saņemt informāciju un palīdzību 

darba jautājumos. 

58 Gregory G.Garske, Jay R. Stewart, Stigmatic and Mythical Thinking: Barriers to Vocational Rehabilitation 

Services for Persons with Severe Mental Illness. Journal of Rehabilitation, Oct-Dec, 1999 

59 Aldred Neufeldt, Judith Sandys, Don Fuchs, Martin Logan, Supported and Self-Directed Employment Support 

Initiatives in Canada: An Overview of Issues, International Journal of Practical Approaches to Disability, Vol.23, 

Number 3, 1999 

29


1.6. Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem situācija Latvijā 

1.6.2. CILVĒKI AR GARĪGA RAKSTURA TRAUCĒJUMIEM UN VIŅU NODARBINĀTĪBA ATVĒRTĀ 

DARBA TIRGŪ 

Šobrīd Latvijā atvērtajā darba tirgū reālas nodarbinātības iespējas cilvēkiem ar garīgo 

invaliditāti, kuras izpausme ir acīmredzama (piemēram, garīgās attīstības traucējumi), 

vai kas ir fiksēta oficiālos dokumentos, kuri tiek uzrādīti uzsākot darba attiecības, 

praktiski nepastāv. Šo viedokli vairāk vai mazāk tieši izteica visi mūsu aptaujātie 

eksperti. Jāatzīmē, ka šādu situāciju veido, galvenokārt, sabiedrības, tajā skaitā, darba 

devēju nostāja pret cilvēkiem ar garīgām saslimšanām, nevis riska grupas patiesās 

darba spējas un vēlme iesaistīties darbā. 

„Atklātajā darba tirgū, ja runājam par pašu darba tirgu, vai tā ir rūpnīca, vai firma vai 

birojs, Latvija nav gatava pieņemt šīs divas invalīdu grupas: cilvēkus ar psihiskām 

saslimšanām un cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem.” 

„Latvijas sabiedrība tomēr vēl nav īsti gatava pieņemt garīgi slimos, jo ir ļoti daudz 

aizspriedumu un neziņas. […] Daudzi darba devēji baidās, jo nezina ko no tiem 

saucamajiem ‘’trakajiem’’ var sagaidīt.” 

„Ar šādām diagnozēm darbā neņem, jo baidās, ka bieži slimos, ņems slimības 

atvaļinājumus – kāpēc man tādus darbiniekus vajag! Tās ir tikai problēmas, atbildība, bet 

darba devējiem nav nekāda stimula.” 

„Mūsu sabiedrībai vajadzētu pieņemt, ka invalīds ir tāds pats kā visi. […] aizies pie darba 

devēja, arī uz valsts iestādi, tad paskatoties uz viņu pateiks, piedodiet, mēs jau 

pieņēmām. Mūsu sabiedrība nav gatava viennozīmīgi skatīties uz šiem cilvēkiem. 

Subsidētās darba vietas nav tas sliktākais variants, lai invalīds vairāk būtu sabiedrībā.” 

Analizējot cilvēku ar garīgām saslimšanām iespējas nodarbinātības jomā, pirmām 

kārtām saskatāma šo cilvēku diskriminācija, kas izriet no konkrētas saslimšanas vai tās 

ārstēšanā izmantoto medikamentu izraisītajām blaknēm. Tomēr dziļumā saskatāms vēl 

viens diskriminācijas paveids, kas izriet no saslimšanas subjekta sociālās pozīcijas. 

Balstoties uz privātpraksē strādājoša psihiatra pieredzi, ir pamats apgalvot, ka 

turpmākās sociālās dzīves iespējas un scenāriji atšķiras, atkarībā no psihiatrijas 

pacienta sociālā statusa (šī situācija neattiecas uz cilvēkiem ar garīgās attīstības 

traucējumiem). Gadījumos, ja saslimšana vai tās paasinājums skar cilvēku, kurš 

sociālajā hierarhijā sasniedzis pietiekoši augstu stāvokli, garīga rakstura saslimšanas 

izraisītā krīze riska grupas pārstāvi pilnībā neizslēdz no turpmākās aprites. Cilvēks, 

izejot aktīvu ārstēšanās un rehabilitācijas kursu, veiksmīgi atgriežas pie savu 

profesionālo pienākumu, kas bieži vien saistās ar ļoti nopietnu uzdevumu risināšanu, 

pildīšanas. 

„Piemēram, politiķe, kas izturēja pašvaldību vēlēšanu kampaņu, visu to stresu, bet pēc 

tam saslima. Paņēma atvaļinājumu, paārstējās, pēc tam saņēmās un atgriezās. Un nekas, 

nevienam nekādu iebildumu vai problēmu ar viņas slimību nebija.” 

Kā stigmatizējošs faktors iepriekš citētajā piemērā darbojas saslimšanas slēpšana. 

Fakts, ka cilvēks izvēlas iziet aktīvu ārstēšanās un rehabilitācijas kursu sava ikgadēja 

atvaļinājuma laikā, nevis paņemot slimības lapu, kurā tiek norādīta saslimšana, netieši 

norāda uz sabiedrības negatīvo attieksmi pret šo saslimšanu grupu. 

Vairāk izplatīts ir cits scenārijs: pēc produktīva ārstēšanās un rehabilitācijas kursa 

cilvēks, kurš praktiski pilnībā atjaunojis savas spējas un prasmes, ir spiests strādāt 

zemākas kvalifikācijas darbu. Piemēram, gados jauns psihiatrijas pacients ar labu 

izglītību (maģistra grāds) un veiksmīgu karjeru prestižā darba vietā (valsts iestādē) uz 

30


laiku pārtrauc lietot zāles. Rezultātā viņa garīgās saslimšanas simptomātika tiek 

pamanīta un uz pušu vienošanās pamata tiek pārtrauktas darba attiecības. Pēc 

ārstēšanās un rehabilitācijas kursa, pilnībā atgūstot iepriekšējās prasmes un spējas, 

cilvēks spiests strādāt mazāk kvalificētu darbu, jo iepriekšējā statusā darbu dabūt 

nevar. 

„Viņš sāka strādāt par apsargu, lai gan, tā kā viņa intelekts ir saglabājies, viņš varētu 

atgriezties iepriekšējā amatā un veikt savus pienākumus labāk nekā vidusmēra 

darbinieks.” 

Runājot par psihiatrijas pacienta pozitīvo sociālās dzīves scenāriju, visi aptaujātie 

eksperti minēja, ka darba loma šāda scenārija norisē ir ļoti būtiska. 

„…darbs iepatikās, jutās vajadzīga. […] Kopš tā laika viņa slimnīcā vairs nav nokļuvusi, jo 

baidās pazaudēt šo darbu. Tāpēc vairāk seko savai saslimšanas gaitai – līdzko sākas 

bezmiegs vai kaut kādi citi paasinājumi, viņa ātrāk dodas pie ārsta un pati saka, ka viņai 

nepieciešama šī ārstēšana, šīs zāles.” 

1.6.2. CILVĒKI AR GARĪGA RAKSTURA TRAUCĒJUMIEM UN ATBALSTĪTĀ NODARBINĀTĪBA 

Cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem iesaiste darba tirgū teorētiski ir mazliet 

vienkāršāka nekā citu garīga rakstura traucējumu gadījumos. Lai gan šiem cilvēkiem 

nepieciešams ilgāks apmācību posms, pēc nepieciešamo iemaņu apgūšanas, viņi ļoti 

veiksmīgi un arvien labāk var veikt darba uzdevumu. Pašlaik cilvēkus ar intelektuālās 

attīstības traucējumiem sāk iesaistīt atbalstītā darba programmās un viņi veiksmīgi 

darbojas. 

„Ir divas kategorijas: cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem un cilvēki ar psihiska 

rakstura saslimšanām. Ar pirmajiem ir drusku vienkāršāk, jo viņiem ir kaut kāds zināms 

attīstības posms, nav nekādi paasinājumi. Un tur valsts nu jau daudzmaz risina šo 

problēmu.[…] Izdodas kaut kādā veidā nodarbināt, piemēram, Mc Donaldā, kur jāveic 

vienkāršs darbs.„ 

Latvijā ceļā uz invalīdu aizsardzību ir sperts pirmais solis, un Ministru kabineta komisijas 

sēdē ir apstiprinātas 2005. gada janvārī Labklājības ministrijas (LM) izstrādātās 

‘’Pamatnostādnes invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikai’’. Tas ir 

ilgtermiņa plānošanas dokuments. 

Viens no šī dokumenta pamatmērķiem ir apzināt nepilnības invalīdu sociālās 

aizsardzības jomā un piedāvāt praktiskus risinājumus situācijas uzlabošanai tuvākajos 

desmit gados. Saskaņā ar šo dokumentu valstij ir jārada visi priekšnosacījumi, lai cilvēki 

ar invaliditāti netiktu nolemti sociālajai izolācijai. Plānots ieviest jaunus likumus – 

Rehabilitācijas likumu, Invalīdu sociālās aizsardzības likumu, Invalīdu nodarbinātības 

likumu. 

31


Invalīdu nodarbinātības jomā tiek paredzēts: 

• turpināt attīstīt un ieviest subsidētās nodarbinātības pasākumus invalīdiem, tostarp 

paredzot uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumus uzņēmumiem, kuros strādā 

ne mazāk kā puse invalīdu no kopējā nodarbināto skaita; 

• veidot pagaidu darba aģentūras, kas palīdzēs iekārtoties pagaidu algotā darbā 

cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem; 

• pārvērtēt invaliditātes noteikšanas paņēmienus un ieviest jaunu noteikšanas 

sistēmu sadarbībā ar Latvijas Ergoterapeitu asociāciju un invalīdu sabiedriskajām 

organizācijām. 60 

Kopumā LM izstrādātās pamatnostādnes ir būtisks pavērsiens invalīdu sociālās 

atstumtības mazināšanas jautājumu risināšanā. Lai arī vērstas uz nākotnes 

perspektīvu, tās norāda uz to, ka ir apzināta invalīdu integrācijas sabiedrībā 

nepieciešamība. 

MDAC (Garīgi slimo interešu un tiesību aizstāvības centra) apkopotajā pārskatā ‘’Garīgi 

slimo cilvēku situācija reģionā’’ 61 aplūkotas svarīgākās problēmas Centrālās 

Austrumeiropas un bijušajās PSRS valstīs (CEE/FSU). Galvenie secinājumi par 

kopīgajām problēmām sociālās integrācijas un nodarbinātības jomā ir šādi: 

• Visās valstīs šie cilvēki cieš no stigmatizējošas attieksmes un rīcībām; 

• Austrumu un Centrāleiropā pēdējo desmit gadu laikā institūcijās ievietoto skaits ir 

pieaudzis; 

• Institucionalizācija kavē sociālās funkcionēšanas spēju attīstību. 

Latvijā ir apzināta alternatīvo garīgās veselības aprūpes modeļu nozīmība. Būtiskākais 

ir samazināt psihiatrijas pacientu aprūpes laiku stacionāros, liekot uzsvaru uz 

rehabilitāciju un dažādu prasmju atgūšanu. Šāda pieeja veicinās cilvēku ar garīgām 

saslimšanām integrāciju (vai reintegrāciju) sabiedrībā. 

„Stacionārs ir un būs nepieciešams pacientiem akūto stāvokļu kupēšanā 62 .[…] 

Jo labāk mēs attīstīsim ārpusstacionāro dienestu darbu, jo šis slimnīcā pavadīto 

dienu skaits samazināsies. Ārpusstacionārai aprūpei jābūt kompleksa. Tai jābūt 

saistītai ar ministrijām, sociālajiem dienestiem. Moderni dienas stacionāri ir kā 

pārejas posms.’’ 

Pašlaik Latvijā dažās pašvaldībās, psihoneiroloģiskos stacionāros sociālās 

rehabilitācijas ietvaros tiek organizētas un darbojas atbalstītās darba vietas cilvēkiem ar 

garīgām saslimšanām 63 . Šajās darba vietās ir nodrošināti saudzējoši darba apstākļi, 

piemēram, saīsināts darba laiks. 

60 

www.dr.lv 

61 

James Goldston, The Situation of Mentally Disabled People in the Region, Mental Disability Advocacy Center, 

http://www.mdac.info/region/article.htm 

62 

Kupēšana– medicīnā “kupēt” nozīmē pārtraukt slimību vai slimības lēkmi ar savlaicīgu efektīvu ārstēšanu 

63 

http://www.humanrights.org.lv/html/lv/jomas/garigi/27963.html 

32


1.7. Rehabilitācijas nepieciešamība, tās veidi un iespējas 

Garīgās saslimšanas, atkarībā no diagnozes īpatnībām un smaguma pakāpes, 

samazina cilvēka spēju pildīt sociālās pamatlomas un pilnvērtīgi funkcionēt sabiedrībā. 

Ar atbilstošu institūciju un atbalsta programmu sniegtās rehabilitācijas palīdzību 

cilvēkam var šīs spējas pilnībā vai daļēji atgriezt. Pat ja slimība nav pilnībā izārstējama, 

saņemot adekvātu palīdzību, slimnieki ir spējīgi atgūt vismaz daļu savu sociālo iemaņu 

un prasmju, iemācās no jauna tās izmantot, un tādā veidā kļūst par pilnvērtīgiem 

sabiedrības locekļiem. 

„Parasti pēc ārstēšanās ir nepieciešams kāds laiks – citam tas ir pusgads, citam tie būs 2-3 

gadi, lai pilnībā atjaunotu savas spējas un varētu atgriezties darba vidē.” (psihiatrs ar 

privāto praksi) 

Rehabilitācija ir nepieciešams un neizslēdzams posms indivīda dzīvē, kuru pārsteigusi 

garīga slimība. Īpaši svarīga rehabilitācija ir tad, kad cilvēks vēl nav iemantojis 

invaliditātes statusu, taču ilgstoši atrodas darba nespējas stāvoklī. Tādēļ šajā situācijā ir 

jādara viss iespējamais, lai nepieļautu invaliditātes iestāšanos. Tātad ir svarīgi ieviest 

tādu rehabilitācijas sistēmu, kura nodrošinātu arī profilaktisko funkciju realizāciju, nevis 

tikai zaudēto vai ierobežoto funkciju atjaunošanu un stāvokļa normalizēšanu, kad 

cilvēks jau kļuvis par invalīdu. 

REHABILITĀCIJAS VEIDI LATVIJĀ 

Latvijas likumdošanā tiek izšķirti trīs rehabilitācijas pakalpojumu veidi: 

Medicīniskā rehabilitācija kā ārstnieciskā procesa sastāvdaļa palīdz atjaunot cilvēka 

veselību un organisma funkcionālās spējas, kas ietver dažādas ārstnieciskās 

procedūras, kuras var saņemt, piemēram, rehabilitācijas centros ’’Vaivari’’, ‘’Līgatne’’ 

u.c. 

Sociālā rehabilitācija - pasākumu kopums, kas vērsts uz sociālās funkcionēšanas spēju 

atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos 

sabiedrībā, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīves vietā un/vai sociālās aprūpes 

un sociālās rehabilitācijas institūcijā. 64 

Tātad sociālā rehabilitācija palīdz atveseļoties vai māca sadzīvot ar slimību. Cilvēkam 

pēc pārciestas traumas vai slimības ir jāiemācās rūpēties par sevi un citas nozīmīgas 

pamatiemaņas, kas nepieciešamas jaunajai situācijai. 

Profesionālā rehabilitācija ir pasākumu kopums, kas nodrošina profesionālo zināšanu 

un prasmju atjaunošanu vai attīstīšanu, arī jaunas profesijas apgūšanu, atbilstoši 

personas funkcionālo traucējumu veidam, smaguma pakāpei un iepriekš iegūtās 

profesijas izglītības un kvalifikācijas līmenim. 65 

Profesionālā rehabilitācija ir nepieciešama, lai palīdzētu cilvēkam apgūt jaunas 

profesionālās iemaņas situācijā, kad kļūst skaidrs, ka viņš nevarēs strādāt iepriekšējo 

darbu. Profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus nodrošina Valsts aģentūras ‘’Sociālās 

Integrācijas centrs’’ un Nodarbinātības valsts aģentūra. 

Latvijas situāciju rehabilitācijas attīstības jautājumos/ sfērā uzskatāmi atspoguļo 

padziļinātajās ekspertu intervijās iegūtā informācija ar ārstiem – psihiatriem, nevalstisko 

organizāciju darbiniekiem un valsts aģentūru/ centru pārstāvjiem, - kā arī apkopotie 

pieejamie dokumenti, kas attiecas uz šo jautājumu. 

64 Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums 2003. 

65 Turpat 

33


Latvijā psihiatrisko slimnieku veselības aprūpe galvenokārt tiek realizēta stacionāros, 

kur līdztekus medicīniskajām manipulācijām pēdējos gados tiek izvērstas dažādas 

aktivitātes slimnieku situācijas uzlabošanai. Paralēli mediķa darbam ārsti ir spiesti 

uzņemties iniciatīvu un risināt arī slimnieku rehabilitācijas un sociālās iekļaušanās 

problēmas. 

Garīgās veselības valsts aģentūras galvenais speciālists psihiatrijas attīstības, projektu 

un starptautisko sakaru jautājumos dr. med. Māris Taube atzīst, ka psihiatriskajam 

slimniekam pēc izrakstīšanās no stacionāra iespējas atrast palīdzību, integrēties 

sabiedrībā un darba tirgū ir ierobežotas. Kopumā slimības recidīvu dēļ apmēram 30 % 

gada laikā nonāk atpakaļ stacionārā: 

‘’Mums slimnīcā ir liels skaits pacientu, kuri ilgstoši ārstējas un kuriem nav 

iespējas integrēties sabiedrībā. Mēs viņus nevaram tā vienkārši izrakstīt, jo viņi 

nav īsti spējīgi par sevi parūpēties. Invaliditātei vajadzētu mazināties uz tā rēķina, 

ka cilvēks ir motivēts strādāt, nevis būt invalīdam. Tā problēma ir samilzusi, 

invalīdu skaits ir liels...’’ 

Daļa pacientu pēc izrakstīšanās kādu brīdi paliek rajonu ambulatoro psihiatrisko 

kabinetu (kopā 38) vai slimnīcu ambulatoro nodaļu pārraudzībā, t.i., cilvēks pēc dzīves 

vietas apmeklē psihiatru un turpina lietot medikamentus, ja tas nepieciešams, taču 

nesaņem pienācīgu rehabilitatīvo palīdzību. Arī mediķu apmeklēšana ir slimnieku pašu 

vai viņu ģimenes locekļu iniciatīva. 

Latvijā joprojām nav pietiekami izvērsta sociālo darbinieku palīdzība un atbalsta 

sniegšana dzīves vietā. 

„Sociālie darbinieki vispār darbojas, bet noteikti to skaits ir nepietiekošs. Mūsu centrā 

strādājošie sociālie darbinieki organizē pacientiem kaut nelielus darbiņus pie mums vai 

tepat apkārtnē, kā arī palīdz nokārtot pat nepieciešamās elementārās lietas – aizvest zāles 

uz mājām, kārtot dokumentus, kas vajadzīgi invaliditātei.’’ (Sandra Pūce, Rīgas pilsētas 

Vidzemes priekšpilsētas ambulatorās aprūpes centra un dienas stacionāra vadītāja) 

Psihiatrijas speciālistu vērtējumā Latvijā pietrūkst modernu ambulatoro centru, kur bez 

psihiatra un psihologa konsultācijām būtu iespējams saņemt nepieciešamos 

rehabilitācijas un ergoterepeita pakalpojumus. Kā pamats šādu centru izveidei varētu 

kalpot šobrīd pastāvošie ambulatorie psihiatriskie kabineti. 

„Tā, piemēram, Rīgā ir izveidots moderns ambulatorās ārstniecības un aprūpes 

centrs cilvēkiem ar garīga rakstura saslimšanām Juglā, kur tiek realizēta arī 

rehabilitatīvā aprūpe.” (M. Taube, Garīgās veselības valsts aģentūra) 

Šāda ambulatorā aprūpe pēc stacionēšanas (vai bez tās) ir svarīgs posms, kuram būtu 

jāseko iesaistei sociālajās un profesionālajās rehabilitācijas programmās. 

Ergoterapija ir liela atsevišķa integrēta programma – Latvijā jauna rehabilitācijas 

nozare, kuru izmanto gan medicīniskajā aprūpē, gan profesionālās un sociālās 

rehabilitācijas jomās. Ergoterapeits individuāli novērtē katru cilvēku, viņa darba spējas, 

izstrādā sasniedzamos mērķus un metodes, kā tos īstenot. 

„Būtībā ergoterapija ir mērķtiecīga aktivitāšu izmantošana atveseļošanas un neatkarības 

veicināšanai ikdienas darbībās. Ar tās palīdzību tiek uzlabotas vai atjaunotas slimnieka 

komunikatīvās un sadzīves spējas (ēst gatavošana, telpu uzkopšana u.c.), dažādu vaļas 

prieku un profesionālās iemaņas (prasme elementāri strādāt ar datoru, amatniecība, 

rokdarbi) vai palielināts šo iemaņu apjoms.” (no intervijas ar Sandru Pūci) 

Ergoterapija Latvijā ir ieviesta salīdzinoši nesen, tādējādi šī joma prasīs vēl daudz darba 

un pilnveidojumu, tomēr jāatzīmē, ka tas ir milzīgs un nozīmīgs solis garīgo slimību 

seku mazināšanā un bijušo pacientu sociālajā integrācijā. Ārpusstacionāra aprūpe un 

ergoterapija kā rehabilitācijas metode palīdz cilvēkam pašam sevi organizēt, liekot 

izveidot noteiktu dienas kārtību: 

34


„Nenoliedzami, tas pacientam palīdz mobilizēties: viņam laikā jāpieceļas, sevi jāapkopj un 

jānokļūst līdz tai vietai (vai tas ir centrs vai kas cits). Mūsu pacientiem tā ir liela problēma - 

grūti no rīta piecelties... daudzi nomaina dienu pret nakti - dienā guļ, bet naktī dzīvo.’’ (no 

intervijas ar Sandru Pūci) 

Minētais Garīgās veselības valsts aģentūras ambulatorais centrs Juglā ir pozitīvais 

piemērs, kas norāda samilzušo nepieciešamību pēc šādiem ārpusstacionāra aprūpes 

centriem, kas varētu samazināt slimības recidīvus un veicināt bijušo pacientu pilnvērtīgu 

iekļaušanos sabiedrībā. Nepieciešams, lai cilvēkiem būtu iespēja saņemt ergoterapijas 

pakalpojumus tikmēr, kamēr tas vajadzīgs – vai nu atrasta darba vieta vai citas 

nodarbības. 

„Kad iziet no slimnīcas, daļa no viņiem pazūd no aprūpes loka un pēc tam ar ļoti akūtiem 

simptomiem atkal atgriežas slimnīcā. [...] Tagad vismaz ir labi, ka Veldres ielā atvēries 

ambulatorais centrs ar visiem pakalpojumiem – mūzikas, sporta un mākslas terapija, 

ergoterapija. Tikai nelaime tā, ka cilvēkam ir noteikts reižu skaits (30), ko viņš var izmantot 

konkrētajā terapijā. Pēc to izmantošanas viņš atkal paliek mājās ar savām domām, 

problēmām un var gaidīt kārtējo slimības paasinājumu.” („Gaismas stara’’ sociālā darbiniece 

Dace Dārzniece) 

Augstāk minētās ergoterapijas ietvaros paredzētās aktivitātes ir orientētas uz indivīda 

prasmju atjaunošanu, tādējādi veicinot turpmāko sociālo rehabilitāciju. Šādas aktivitātes 

paredzētas arī dienas centros un pusceļa mājās. 

SOCIĀLĀ INTEGRĀCIJA 

Dienas aprūpes centrs ir institūcija, kas dienas laikā nodrošina sociālās aprūpes un 

sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sociālo prasmju attīstību, izglītošanu un brīvā 

laika pavadīšanas iespējas personām ar garīga rakstura traucējumiem, invalīdiem (u.c. 

iedzīvotāju riska grupām). 66 

Pusceļa mājas paredz īslaicīgus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Tās ir kā treniņu 

dzīvokļi, bet nav pastāvīgas dzīves vietas. Tās ir vietas, kur cilvēks sociālā darbinieka 

uzraudzībā mācās patstāvīgi veikt sadzīvei nepieciešamos darbus, piemēram, gatavot 

ēst, iet iepirkties, apmaksāt komunālos maksājumus u.tml. 

Grupu māja (dzīvoklis) – atsevišķs dzīvoklis vai māja, kurā personām ar garīga rakstura 

traucējumiem nodrošina individuālu atbalstu sociālo jautājumu risināšanā. 67 

Šo sociālās rehabilitācijas pasākumu darbība nav pietiekami izvērsta. Salīdzinot ar 

šobrīd Latvijā pieejamajiem apmēram 30 sociālās aprūpes centriem (pansionātiem), kuri 

izmitina cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem un nodrošina to ilgstošu aprūpi, 

pieejami mazāk par 10 dienas centriem, kur pieaugušie cilvēki ar garīga rakstura 

traucējumiem var saņemt sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus, nepametot 

savu dzīvesvietu un ģimeni. 

Ņemot vērā atšķirīgās vajadzības, tiek nodalīti pakalpojumi, kas orientēti uz cilvēkiem ar 

intelektuālās attīstības traucējumiem, un pakalpojumi, kas paredzēti cilvēkiem pēc 

garīgām saslimšanām. Pateicoties asociācijas “Rūpju bērns” darbībai, arvien vairāk 

dienas aprūpes centru ir orientēti uz cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem sociālo 

rehabilitāciju. 

Savukārt, kā norāda ‘’Gaismas stara’’ sociālā darbiniece Dace Dārzniece, psihiatrisko 

slimnieku situācija ir neapskaužama, jo šai cilvēku grupai sociālās aprūpes pakalpojumu 

nodrošinājums ir niecīgs. 

66 Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums 2003 

67 Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā 

35


‘’Izņemot slimnīcu un pansionātus, nav nodrošināti citi pakalpojumi, izņemot Jelgavas 

dienas centru un vēl mūsējo. Nav tādas pēctecības sistēmas - kad tu izej no slimnīcas, tev 

attiecīgi būtu jāiet tā kā pa kāpnēm: slimnīca, pēc tam ambulatorais centrs, pēc tam kaut 

kāds rehabilitācijas dienas centrs, pēc tam pusceļa mājas, kur var reāli sākt mācīties dzīvot 

patstāvīgi. Bet pēc tam grupu mājas, ja nav pastāvīgas dzīves vietas. Pēc tam seko 

atbalstītā darba programmas, kas varētu palīdzēt integrēties sabiedrībā un strādāt, un tad 

jau atklātā darba vieta sabiedrībā pati par sevi parādīsies.” 

Bez Rīgā pieejamā biedrības “Gaismas Stars” organizētā dienas centra, cilvēkiem ar 

psihiskām saslimšanām vēl ir Jelgavas dienas aprūpes centrs, kas ir vietējās 

pašvaldības aizbildniecībā, kā arī līdzīgas organizācijas, kuras izveidojušās pie 

stacionāriem (Vecpiebalgā, Aknīstē, Strenčos). Diemžēl tas liecina, ka lielākajai bijušo 

pacientu daļai nav pieejami nepieciešamie sociālās rehabilitācijas un darba spēju 

atjaunošanas pakalpojumi dzīvesvietās. Galvenā problēma palīdzošās darbības 

izvēršanai ir nepietiekamais finansējums, kaut gan atzinīgi jāatzīmē nevalstisko 

organizāciju aktivitātes EQUAL, Eiropas Sociālā fonda un citu starptautisko projektu 

finansējuma piesaistīšanā. 

No psihiatrijas speciālistu skatījuma gan ārstniecības process, gan rehabilitācija, gan 

sociālo jautājumu, it īpaši dzīves apstākļu un darba risināšana, būtu jāattīsta kompleksi, 

uztverot to kā integrētu ārstniecības sistēmu. Pēdējos gados, lai gan Latvijas 

psihoneiroloģiskajās slimnīcās tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība psihiatrisko 

slimnieku rehabilitācijas un sociālās integrācijas problēmām, tomēr trūkst valsts atbalsta 

un skaidras koncepcijas attiecībā uz šīs grupas cilvēku nodarbinātību. 

Ar EQUAL atbalstu Garīgās veselības valsts aģentūra sadarbībā ar sešām Latvijas 

psihoneiroloģiskajām slimnīcām un Cilvēktiesību un etnisko studiju centru ir uzsākusi 

projektu „Personu ar garīgiem traucējumiem un psihiskām slimībām integrācija darba 

tirgū” 68 . Bez likumdošanas izpētes un nepieciešamo izmaiņu izstrādes, šī projekta 

ietvaros ir plānots nodarbināt 75 pacientus no dažādām slimnīcām, iekārtot darba un 

atpūtas vietas. Uz iegūtās pieredzes bāzes tiek plānots izstrādāt secinājumus par 

vēlamajiem nodarbinātības veidiem, apmācības metodikām, kas palīdzētu turpmāk 

ieviest nodarbinātību kā garīgās veselības aprūpes sastāvdaļu. 

1.8. Darba ietekme uz garīgo veselību 

Garīgās veselības aprūpes profesionāļi atzīst, ka darbs lielā mērā ietekmē cilvēka 

garīgo veselību, darba esamība un aktīva nodarbošanās var uzlabot garīgo veselību, tā 

sekmē pacientu atveseļošanos 69 , ceļ pašapziņu un iekļaušanos sabiedrībā. Savukārt, 

bezdarbs un darba zaudēšanas draudi ir vieni no galvenajiem garīgās veselības 

apdraudējuma faktoriem. 70 

Darbs neapšaubāmi ir viena no galvenajām dzīves pamatvērtībām – lielākajai cilvēku 

daļai darbs ir dzīves un labklājības pamats. Tas nodrošina finansiālo eksistenci, veido 

personīgo identitāti un piederības sajūtu, kā arī savas vērtības apzināšanos sabiedrībā. 

Darbs nodrošina ikdienas sakārtotību, piešķir tai noteiktu laika struktūru, apmierina 

indivīda nepieciešamību pēc sociālajiem kontaktiem. 

DARBA PIEMĒROTĪBA VAI NEPIEMĒROTĪBA 

Cilvēkam ar psihiskās veselības traucējumiem ir svarīgi atrast viņa spējām, zināšanām 

un prasmēm atbilstošu darbu, lai tas iemantotu terapeitisku efektu, sniegtu gandarījumu 

68 Projekts tiek īstenots EQUAL prioritātē Darba spēju veicināšana. Sīkāka informācija pieejama arī Garīgās 

veselības valsts aģentūras mājas lapā http://www.gvva.gov.lv/lv_aktuali.htm 

69 Runājot par psihiskajām slimībām, speciālisti šajā gadījumā lieto jēdzienu remisija - slimības parādību 

samazināšanās un pierimšana. 

70 Psihiskās veselības aprūpe Latvijā, 2004 

36


un pozitīvi ietekmētu cilvēka pašsajūtu. Pretējā gadījumā, stress, pārāk augstas darba 

devēja prasības, kas ir neizpildāmas konkrētajam indivīdam, rada frustrāciju un var 

būtiski iespaidot cilvēka veselību negatīvā virzienā. 

Kā norādīts Pasaules Veselības organizācijas un Starptautiskās darba organizācijas 

pētījumā Garīgā veselība un darbs 71 , kopumā būtiskākie stresu izraisošie faktori ir 

pārslodze/ virsstundas, saprotamu instrukciju trūkums, nerealizējami izpildes termiņi, 

izolēti darba apstākļi, nevajadzīga uzraudzība u.c. 

Ideālajā gadījumā darba devējs gādātu par piemērotiem apstākļiem darba vietā un 

radītu atbalstošu darba vidi un pārliecību par ikviena darbinieka svarīgumu, uztverot arī 

cilvēkus ar jebkāda veida garīga rakstura traucējumiem kā komandas locekļus un 

neizslēdzot tos no aktivitātēm, kas attiecas uz darbu. 

Tomēr reālā prakse rāda, ka darba devēji nelabprāt ņem darbā cilvēkus ar garīga 

rakstura traucējumiem. Kā uzskata Nodarbinātības valsts aģentūras darbiniece: „... viņu 

domāšana ir iesīkstējusi, viņi baidās uzņemties atbildību. Tur ir vajadzīga īpaša pieeja - mazāks 

stundu skaits, darba vietu pielāgošana. Tomēr ļoti negatīvi vērtēju tos darba devējus, kas pat 

nevēlas pamēģināt pieņemt darbā invalīdu, jo bieži vien viņš to darbu izdara daudz labāk un 

rūpīgāk, nekā viens normāls cilvēks.” 

1.9. Kopsavilkums: iespējamās nodarbinātības jomas un modeļi 

ĀRVALSTĪS VEIKTO PĒTĪJUMU SECINĀJUMI ATTIECĪBĀ UZ CILVĒKU, KAS CIETUŠI NO GARĪGA 

RAKSTURA SASLIMŠANĀM IESPĒJĀM DARBA TIRGŪ 

Kā valsts iespēja ietekmēt darba devējus, lai stimulētu invalīdu nodarbinātību, visbiežāk 

darbojas atzinīgās/ “burkāna” tipa motivācijas, piemēram, subsīdijas, atbalsti vai 

nodokļu atvieglojumi. Nereti tiek izmantota arī piespiedu motivācijas – kvotu sistēma 

(piemēram, 5% no darbiniekiem jābūt invalīdiem utt.) vai pozitīvās diskriminācijas 

ieviešana (ja amatam nepieciešamās prasmes pierādītu gan darba meklētājs invalīds, 

gan vesels cilvēks, kurš meklē darbu, tad priekšroka jādod invalīdam). 

Tradicionālās invalīdu nodarbinātības jomas ir rūpniecība un pakalpojumu sfēra, kur tie 

parasti veic elementārus darbus, kas neprasa augstu kvalifikāciju. Tomēr jāatzīmē, ka 

mūsdienās attīstītajās valstīs bezdarba līmeņa palielināšanās un tehnoloģiju attīstības 

dēļ šādu darbu pieejamība samazinās. Tas rada nepieciešamību pārskatīt invalīdu 

apmācības programmas, nodrošinot, lai apgūstamās prasmes atbilstu ne tikai invalīdu 

spējām, bet arī darba devēju prasībām. 

Vairumā gadījumu cilvēki ar dažādiem veselības traucējumiem veic zemi apmaksātu 

darbu. Neskatoties uz šo faktu, to apmierinātība ar darbu bieži vien ir augsta, kas liecina 

par to, ka ienākumu gūšana nav galvenais faktors, kas motivē invalīdus iekļauties darba 

tirgū. 

Par galveno iztikas līdzekļu avotu vairākums uzskata sociālos pabalstus, savukārt, 

darba alga veido tikai papildinājumu tiem. Tomēr daudzās valstīs darbojas normas, 

saskaņā ar kurām valsts pārtrauc sniegt vai būtiski samazina finansiālo atbalstu 

invalīdiem, kas uzsāk darbu. Ņemot vērā zemus ienākumus no algotā darba, jāsecina, 

ka šādi ierobežojumi būtiski kavē invalīdu iekļaušanos darba tirgū. 

Salīdzinot dažādus invalīdu nodarbinātības risinājumus, ir redzama tendence 

samazināties specializēto darbnīcu nozīmei (piemēram, slimnīcā vai aprūpes centrā 

izveidoto, kur strādā tikai vai pārsvarā invalīdi), kuras pilda, galvenokārt, apmācības vai 

pārejas posma darba vietas funkcijas. Šādas pārmaiņas nosaka fakts, ka par vadošo 


Geneva 2000, 6.lpp 

37


darba funkciju arvien biežāk tiek uzskatīta invalīdu sociālā rehabilitācija un pilnvērtīgāka 

iekļaušanās sabiedrības dzīvē, nevis ienākumu gūšana vai materiālo labumu ražošana. 

Līdz ar to, pieaug individuālās pieejas nozīme, piemēram, arvien lielāku atzinību gūst 

individuālo konsultāciju programmas, kur klientam tiek dota lielāka vai mazāka izvēles 

un lēmumu pieņemšanas iespēja attiecībā uz darba jautājumiem. 

LATVIJĀ VEIKTO PĒTĪJUMU SECINĀJUMI ATTIECĪBĀ UZ CILVĒKU AR GARĪGA RAKSTURA 

TRAUCĒJUMIEM IESPĒJĀM DARBA TIRGŪ 

Aplūkojot pētījumus, kas attiecas uz cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem 

nodarbinātību, redzams, ka nepieciešams attīstīt un paplašināt Latvijā veiksmīgi 

uzsākto atbalstītā darba programmu. 

Latvijā garīgi slimu cilvēku nodarbinātības iespēju izpēte ir sākusies salīdzinoši nesen, 

un problēmas analīze līdz šim tika veikta tikai plašākā kontekstā. Līdz ar to nav pētītas 

tieši psihiatrisko slimnieku kā potenciālo darba ņēmēju īpatnības, kuras ir saistītas ar 

slimības un ārstēšanas atšķirībām. 

Veikto pētījumu analīze liecina, ka Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, lielāks uzsvars 

tiek likts uz valsts iniciatīvu un atbalstu, bet retāk tiek minēta pašu cilvēku ar garīgā 

rakstura traucējumiem iniciatīva. Iespējams, šāda situācija ir sekas tam, ka 

deinstitucionalizācijas process Latvijā atrodas tikai sākumposmā un līdz ar to invalīdu 

apziņā vēl saglabājas paļaušanās uz citu lēmumiem. 

38


2. PADZIĻINĀTĀS INTERVIJAS AR RISKA GRUPAS PĀRSTĀVJIEM 

2.1. Pētījuma posma metodoloģijas apraksts 

Mērķa grupa: Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem un/ vai cilvēki, kas saņēmuši 

psihiatrisko palīdzību un ir iesaistījušies, vai arī ir centušies iesaistīties 


Pētījuma posma uzdevumi: 

Atklāt mērķa grupas pārstāvju pozitīvo un negatīvo pieredzi; 

Noteikt galvenos problēmu lokus, šķēršļus un barjeras, ar ko saskārušies cilvēki 

ar garīga rakstura traucējumiem, cenšoties iekļauties darba tirgū; 

Izstrādāt pētījuma hipotēzes un anketu kvantitatīvajai uzņēmumu – darba devēju 

aptaujai. 

Izmantotā metode: Padziļinātā intervija (daļēji strukturēta tiešā intervija). 

Interviju skaits: 20 padziļinātās intervijas. 

Pētījuma veikšanas laiks: 2005.gada augusts – oktobris. 

2.2. Mērķa grupas apraksts 

Projekta ietvaros veiktas 20 padziļinātās intervijas ar cilvēkiem, kuri pārstāv dažāda 

rakstura garīgo traucējumu grupas, t.i., tika intervēti cilvēki, kuriem ir diagnosticēta 

šizofrēnija, epilepsija, depresija, kā arī cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem. 

Visi, izņemot tos, kuriem ir intelektuālās attīstības traucējumi, ir saņēmuši stacionāro vai 

ambulatoro psihiatrisko palīdzību, un arī šobrīd lielākā vai mazākā mērā turpina saņemt 

ambulatoro psihiatrisko palīdzību. Šie psihiatrijas pacienti apzinās savu slimību un 

šobrīd, ja ārsts ir nozīmējis, neatsakās no zāļu lietošanas. Lai būtu pārstāvēts iespējami 

plašāks mērķa auditorijas problēmu loks, atlasot pētījuma dalībniekus, tika ņemti vērā 

dažādi sociāli demogrāfiskie kritēriji: respondentu vecums, dzimums, tautība, izglītība 

un nodarbinātības statuss. 

SOCIĀLI DEMOGRĀFISKIE RĀDĪTĀJI 

Analizējot pētījuma dalībniekus pēc sociāli demogrāfiskiem kritērijiem, situācija ir šāda: 

pirmkārt, ir aptverts visai plašs darbspējīga vecuma psihiatrisko palīdzību saņemošo 

cilvēku loks - jaunākajam respondentam ir 23 gadi, bet vecākajam ir 53 gadi. Otrkārt, 

gandrīz vienādā daudzumā intervēti abu dzimumu cilvēki (9 vīrieši, 11 sievietes). 

Treškārt, intervijas tika veiktas ar dažādu tautību riska grupas pārstāvjiem (latviešiem, 

krieviem u.c.). Jāatzīmē, ka intervijas notika gan latviešu, gan krievu valodā, to noteica 

respondenta izvēle. Arī izglītības ziņā pārstāvēti dažādi līmeņi: ir cilvēki ar palīgskolas, 

pamatskolas, arodskolas, vispārējās vidējās un vidējās speciālās, kā arī augstskolas 

izglītību. Bez tam ir arī tādi, kuri pašlaik mācās augstskolā. 

Respondentu iesaiste darba attiecībās ir dažāda: aptaujāto vidū ir gan pilna, gan 

nepilna laika darba ņēmēji, kuri strādā vai nu brīvajā darba tirgū, vai arī izmanto 

subsidētās darba vietas; kā arī tie, kuri iekārtoti darbā ar Atbalstītā darba aģentūras 

starpniecību. Ir bezdarbnieki, kuri ir reģistrējušies darba meklētāju statusā 

Nodarbinātības valsts aģentūrā, un ir cilvēki, kuri nestrādā, bet dažādu apstākļu dēļ nav 

reģistrējušies NVA; ir arī viens uzņēmējs. Daži pētījuma dalībnieki piedalās īslaicīgos 

39


nodarbinātības projektos, citi saņem tikai rehabilitācijas pakalpojumus dienas 

stacionāros vai dienas aprūpes centros. 

Pētījuma dalībnieku ģimenes un sadzīves apstākļi ir atšķirīgi. Daļa dzīvo ģimenēs kopā 

ar kādu no saviem tuviniekiem (vecākiem, dzīvesbiedru, bērniem, brāļiem vai māsām), 

daļa dzīvo vieni paši. Pēdējā grupā ir gan cilvēki, kuri vairāk vai mazāk regulāri tiekas ar 

saviem tuviniekiem, gan arī vientuļi cilvēki, kuri netiekas ar saviem tuviniekiem, tajā 

skaitā, kuru radinieki dzīvo citās valstīs. Pētījumā tika iekļauti arī pansionātā dzīvojošie 

mērķa grupas pārstāvji. 

Daļa respondentu ir nokārtojuši invaliditāti un saņem invaliditātes pabalstu, daļa 

respondentu to nav izdarījuši un līdz ar to nesaņem nekādu finansiālu valsts pabalstu. 

Invaliditātes grupa netiek kārtota galvenokārt divu apsvērumu dēļ: 1) informācijas 

trūkums; 2) bailes, ka tas var izjaukt esošo vai potenciālo profesionālo karjeru vai 

samazināt iespējas atvērtajā darba tirgū. 

VĒRTĪBAS 

Tajos gadījumos, kad mēs varējām izmantot „dārglietu šķirstiņa” un „melnās kastes” 

tehniku 72 , starp lietām, no kurām respondenti vēlētos atbrīvoties, dominē divas: vēlme 

atbrīvoties no savas slimības un vēlme atbrīvoties no medikamentu lietošanas. Vēl tika 

nosaukti daži vispāratzīti ļaunumi: paša slinkums, gļēvums, nedrošība un bezpalīdzība, 

vientulība, nodevība, ļauni cilvēki, slikti sadzīves apstākļi un alkohols. Pēdējais 

parādījās tajos gadījumos, ja to lieto respondentam tuvi cilvēki. Bija arī tāda nostāja, ka, 

neskatoties ne uz kādām slimības izraisītajām problēmām, cilvēks nevēlas neko no 

savas dzīves izslēgt, jo: „…viss pieder pie lietas, es neko nemestu...”. 

Savukārt, nosaucot lielākās dzīves vērtības jeb trīs lietas, kuras vēlētos paturēt jebkurā 

gadījumā, pētījuma dalībnieku atbilžu vidū bija mīlestība, dzīve, bērni, cilvēku labā 

attieksme, draudzība, draugi, ģimene, pastāvīgs darbs un iespēja paceļot, kaut vai 

tepat, Latvijas robežās: „Patīk, ka nevajag būt vienā punktā, visu laiku X tikai. Ka var 

paceļot pie jūras, mežā, svaigā gaisā…” . 

2.3. Slimības un ārstēšanās pieredze un šīs pieredzes iespaids uz darba spējām 

Analizējot pētījuma dalībnieku attieksmi pret savu slimību, ārstēšanos un dzīvi pēc 

saslimšanas, kā vienojošais vadmotīvs izvirzās kādas respondentes paustais 

rezumējums: „Slimību jau neizvēlas. Viņa atnāk pati.” . 

Slimības un ārstēšanās vēsture pētījuma dalībniekiem, kuri saņem psihiatrisko 

palīdzību, un cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem ir atšķirīga. Cilvēkiem, 

kuriem intelektuālās attīstības disfunkcija tika diagnosticēta agrā bērnībā, vai nu nav 

izteiktas slimības un ārstēšanas pieredzes, vai tā bijusi pietiekoši sen, lai viņi to 

neatcerētos. Savukārt, psihisku saslimšanu gadījumos daži aspekti ir visai līdzīgi. 

Cilvēkiem, kuriem diagnosticēta šizofrēnija, slimības sākums (iespējams, atklāšana), 

paasinājumi un krīzes, lielākoties sekojušas vai nu pēc traumām, vai arī pēc dziļiem 

emocionāliem satricinājumiem vai ilgstošas emocionālas spriedzes. 

„… bija tā, ka es apslimu un saimnieks pieņēma darbā savus dēlus. Es viņus apmācīju. 

Tad es sapratu, ka viņi nāks manā vietā strādāt, un es saslimu.” 

„… skolā gāju, kopmītnēs dzīvoju, iemīlējos vienā meitenē, bet atbildes no viņas nebija. Un 

tad, kā tautā saka, aizgāja ciet, un tad es arī nonācu slimnīcā, tad man bija 16 gadi. [...] 

72 Ar šīs projektīvās tehnikas palīdzību respondenti definēja svarīgākās vērtības un būtiskākās problēmas savā dzīvē. 

40


2002.gada februārī es atkal saslimu, jo 2001.gada decembrī mums mājās notika 

ugunsgrēks. Biju ar kori uz koncertu, braucam mājās, un es redzu, ka liesmas logos un 

mamma stāv ārā.” 

„… beidzu X mākslas koledžu. Pēc beigšanas man bija mazvērtības sajūta. Sajūta, ka es 

nekur nevarēšu pastrādāt, jau kopš bērnības. [...] Tas man bija šausmīgs pārdzīvojums. [...] 

mani aizsūtīja uz neiroloģisko klīniku.” 

„… kad krievi iegāja Afganistānā un man nācās nosimulēt psihisku slimību, lai tur nenokļūtu. 

Sakarā ar galvas traumu, un galvas traumas man ir bijušas neskaitāmas. Man skolā sita par 

to, ka es ticu Dievam.” 

„…man veica ginekoloģisku operāciju. [...] vīrs pateica, ka ejot prom pie tās sievietes [...]. 

Viņš palika ģimenē, bet visu acu priekšā tikās ar viņu. Un tad kādu dienu es gāju pa ielu no 

darba un man likās, ka mani kāds sauc vārdā. Pagriežos - neviena nav. Es jau tad vēl neko 

nezināju par šizofrēniju … nevarēju iedomāties, ka man ir tā slimība.” 

Arī pētījuma dalībnieku, kas slimojuši ar depresiju, stāsti par savas saslimšanas 

sākumu vai paasinājumu biežāk saistīti ar kādiem stresa vai smaga satricinājuma 

gadījumiem. 

„…apprecējos, bērni nāca viens pēc otra, un 93.gadā es izšķīros ar vīru, un 94-ajā es 

saslimu. […] Pēdējo reizi gulēju pavasarī, bet pirms tam divarpus gadus nebiju bijusi vispār. 

Tad bija tāds stress, un arī nepatikšanas … un gadījās tā, ka izvaroja un piekāva, un 

vienkārši …” 

„Es biju Armēnijā pēc tās zemestrīces. […] Tad, kad bija jābrauc, taisīja rajona komandu, un 

es it kā pieteicos. […] trīs dienas pirms braukšanas man pasaka, ka jābrauc. Tad man viss 

sākās. […] Bija drausmīgi. Tas viss bija tā, ka es guļu un visa dzīve no bērnības man kā 

bilde parādās.” 

Tomēr attiecībā uz saslimšanām, kas parādījušās pusaudžu gados, gan depresijas, gan 

šizofrēnijas gadījumā slimības sākums cilvēka uztverē asociējas ar citām, gluži 

ikdienišķām saslimšanām. 

„Es skolā sasportojos 14 gados, 8.klasē. Saaukstējos, sacēlās temperatūra, slimnīcā ielika, 

teica, ka ir angīna. Es to līdz galam neizārstēju.[…] Tad ielika psihiatriskajā slimnīcā.” 

„…uzskatu, ka mana depresija sākās pusaudžu gados. Man bija somatiskas slimības – visu 

laiku biju slima ar angīnām un visu ko citu. [...] Īstās depresijas pazīmes radās 21 gada 

vecumā …” 

Īpaši būtu jāuzsver, ka negatīvu ietekmi uz psihiskas slimības pacienta saslimšanas un 

atveseļošanās procesu atstāj apkārtējās sabiedrības neiejūtīga, pazemojoša, brīžam 

pat naidīga attieksme pret šiem cilvēkiem kopumā, kā arī pret viņu saslimšanām un to 

simptomiem vai izpausmēm. 

„… lēkmes man bija 1-2 reizes mēnesī, bet, kopš mainīju darbu un saskāros ar citu cilvēku 

reakcijām, ļoti vīlos, kā apkārtējie reaģē uz manām lēkmēm, un tad tās man vēl pavairojās. 

[…] tas spiediens un sabiedrības reakcija ir nākusi par sliktu.” (diagnoze: epilepsija) 

„Visi man darīja pāri skolā. Grūti gāja. Es gribēju būt par kaut ko, bet es nebiju nekas. Man 

bija milzīgas vajadzības, bet nekas netika, tad gribējās aizbēgt no reālās pasaules. Es 

izdomāju savu pasauli, kur būt par to, kas es gribu būt.” (diagnoze: šizofrēnija) 

Mūsu pētījuma dalībnieku, kuri ir psihiatrijas pacienti, minimālā aktīvās ārstēšanās 

pieredze ir 6 gadi, maksimālā – vairāk kā 25 gadi. Laika un notikumu ritumu, secību 

slimības sākuma posmā daži respondenti atcerējās diezgan saraustīti, savukārt citi – 

ļoti skaidri. Lielākā daļa respondentu sākuma posmā stacionāros tika ievietoti apmēram 

reizi gadā uz 1 mēnesi. Ir arī cita pieredze, t.i., cilvēki tiek ievietoti stacionāros vairākas 

reizes gadā vai arī uz vairākiem mēnešiem. Ievietošanas biežums slimnīcās ar laiku 

samazinās. Šobrīd daļa pacientu jau kādus gadus nav bijuši ievietoti stacionāros, bet 

41


atrodas dažādas intensitātes psihiatru un citu speciālistu uzraudzībā, t.i., sākot no 1 

apmeklējuma mēnesī un beidzot ar ikdienas tikšanos, piemēram, dienas stacionāros. 

Atmiņās, stāstos par ievietošanas procedūru un ārstēšanās laiku stacionāros ir diezgan 

daudz rūgtuma. 

„…ieved tevi uzraugāmajā palātā, tu pats neko nesaproti, esi sazāļots. [...] Trakojoši 

slimnieki aiz sienas. Tad jūs varat iedomāties, kādas sajūtas. Tu nevari gulēt, papildus 

stress. Pirmo nakti es vispār tur negulēju. Un vēl es atceros tās sanitāres vārdus: „Ārprāts! 

Cik ilgi viņa te staigās, cik ilgi te dzers!” Bet šausmīgas slāpes no tām zālēm.” 

„…daži bija rupji. [...] es ļoti neciešu, ja mani ierobežo telpā, ja nevaru iziet, kur gribu, vai citi 

nosaka manas darbības. Un es ļoti smagi pārdzīvoju ikreiz, kad nokļuvu slimnīcā. Vienreiz 

es jutos pietiekami vesela, lai mani neliktu slimnīcā, un es neļāvu sevi izģērbt. Mani uz 

dažām stundām piesēja ar zeķēm pie gultas. Es atsējos, aizgāju uz tualeti. Kad sanitāri to 

ieraudzīja, viņi mani atkal piesēja, lai gan es neko tādu nedarīju.” 

„Konfliktēt jau nevar – uzreiz šprici pakaļā, gultā iekšā un miers! Kādas vēl tiesības? Tas 

var beigties ļoti bēdīgi. Tas ir riskanti.” 

Viens no sarūgtinājuma cēloņiem, kas vienlaicīgi ir arī visai nopietns stresa avots (ar 

visām no tā izrietošām sekām) psihiatrijas pacientiem krīzes situācijā, ir dažādu 

institūciju darbinieku, amatpersonu (piemēram, mediķu, tiesībsargājošo darbinieku), 

slimnieku skatījumā, nepamatoti aizdomīga, neticīga vai pat nievājoša izturēšanās pret 

viņiem. 

„Pēc tās izvarošanas bija ļoti smags stāvoklis un ir tā, ka, ja liekas, ka pacients zāles 

nedzer, viņas sāk šķīdināt ūdenī. [...] sāk man šķīdināt zāles, jo daktere uzskatot, ka es 

nedzeru, bet es godīgi dzēru. Fināls bija tāds, ka es tā sakreņķējos, ka man nervi savilka 

kāju muskuļus tā, ka man vajadzēja rāpot. [...] Viņai tā likās un viņa tā uzlika. Nemaz 

neprasīja. Arī pēc tam, kad man tos muskuļus savilka, nebija nekāda jautāšana, kāpēc tev 

tā notika, nekas…” 

„… jo policija mani uz turieni aizveda, neko neizskaidrojot, kas par lietu un kāpēc. Laikam 

rēķināja, ka es esmu galīgs koka gabals un muļķis, ka man neko nevar iestāstīt un izdarīt. 

Un ne jau uz ielas, nē, mani no rīta mājās savāca. Pavisam siltu, pēc gulēšanas.” 

„…bira lielas asaras, ka slimnīcā jāiet, un tad negribējās par sevi stāstīt neko daudz. [...] Bet 

nu, ja meitene te nerunā, tad … bija tāds insulīns. No rīta šprice un tad jāatguļ noteikts 

laiks. Man viņas negāja, nu ir cilvēki, kas neņem pretī tās zāles. Es jau pāris reizes komā 

kritu un pēc tam tur dod sāls šķidrumu dzert …” 

Runājot par ārstēšanās pieredzi, pētījuma dalībnieki, kuri šobrīd lieto jaunākās 

paaudzes medikamentus, uzsvēra to priekšrocības, salīdzinot ar iepriekš lietotajiem 

vecās paaudzes medikamentiem. Galvenā priekšrocība ir tā, ka jaunie medikamenti 

izraisa krietni mazāk fiziskas blakusparādības, tādas kā krampji, nelaba dūša, 

galvassāpes un citas. Tieši vecākās paaudzes medikamentu izsauktās blaknes bija 

viens no iemesliem, kāpēc pacienti centās (un cenšas) izvairīties no to lietošanas. 

Savukārt, zāļu nelietošana, pēc pašu respondentu viedokļa un dažiem arī pēc savas 

pieredzes, izraisa biežākus slimības paasinājumus. Depresijas slimnieki savas zāles 

raksturoja šādi: 

„…man pēc tam deva tādas zāles, ka man žokļi griezās laukā …” 

„Kādas zāles mums agrāk bija, tās vispār bija briesmas. Redze pasliktinājās un vispār tik 

daudz blakusparādību. Tagad ar tiem medikamentiem es vismaz nejūtu, ka esmu viņus 

iedzērusi. Es vismaz jūtos kā cilvēks.” 

„…zāles palīdz labi, es varu strādāt un mācīties, un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. [...] zāles jādzer 

visu laiku. Kad nedzer, tad stāvoklis pasliktinās..” 

„Tagad ir labāk, ienāca tās jaunās ārzemju zāles, tagad nav… no tām vecajām zālēm trīcēja 

rokas, trīcēja kājas, citreiz vispār, kā tāds receklis, pat nosēdēt nevar.” 

42


Šizofrēnijas slimnieki, raksturojot savas zāles, gan tās, kuras viņi lietoja agrāk, gan tās, 

kuras tiek dzertas pašlaik, un to iedarbību uz cilvēka organismu kopumā un cilvēka 

spēju veikt jebkura veida darbības, uzsvēra šo medikamentu radītās blaknes un 

slimnieka spēju sadzīvot ar to izraisītām fiziskām un garīgām disfunkcijām. Tie cilvēki, 

kuri ir lietojuši gan vecos, gan jaunos medikamentus, akcentē jaunākās paaudzes 

medikamentu lietošanas un iedarbības pārākumu pār ierastajām iepriekšējās paaudzes 

zālēm. 

„…es nevaru no viņām atiet, nāk miegs un nevaru pat uz darbu aiziet. Es saku, ka nevaru 

tās zāles, nu tad gariem zobiem – „nu labi, nedzer”, un, kad pēc gada nonāku slimnīcā, 

saka – „ja būtu dzēris zāles, tad nenonāktu.” 

„… tas jau bija smagi. Smadzeņu skalošana. Tad jau cilvēks uz pusgadu paliek par idiotu 

galīgo. [...] Visas tās naktis, kas tur nodzīvotas kaut kādā super trulumā.” 

„…bet blakusparādības ir. Man ir jāpieliek pūles, lai visu saprastu. Biju bremzēta. Es 

negribu slimnīcā gulēt, labāk dzeru zāles.” 

„Visu laiku dzeru zāles, un uznāk krīzes, un tad nesaprotu, kā tas kopā iet, jo zāles dzeru 

visu laiku un tomēr uznāk krīzes.” 

„… ripiņa no rīta, ripiņa vakarā – un pilnvērtīga dzīve, tikai jāatceras, ka ir jāiedzer. [...] no 

sākuma nezināja, kādas zāles man piemērot, man bija mēle ārā visu laiku, nevarēju to 

saturēt…” 

„…iepriekš bija tādi draņķi, dēļ kuriem bija grīļīga gaita, palēninātas kustības, griezās 

galva.” 

Galvenokārt tiek runāts par to, ka jauno medikamentu izsauktās blakusparādības ir 

vieglāk paciešamas, to ir mazāk, bet daži uzskata, ka jebkuri blakusefekti vispār 

neparādās. Ir arī tāda pieredze, ka regulāri dzerot zāles, un emocionāli spēcīgu 

pārdzīvojumu laikā savlaicīgi konsultējoties ar mediķi un pēc viņa rekomendācijas 

palielinot zāļu devu, var izbēgt no slimības paasinājuma un krīzes. 

„…jūnijā mamma uzzināja, ka viņai vēzis pēdējā stadijā. Cilvēks strādā līdz pēdējai minūtei 

un nezina, ka ir slims. 24.jūlijā mamma nomira. Atbrauca ģimenes ārsts un teica, lai tagad 

dzeru veselu tabletīti. Un visu pārdzīvoju bez krīzēm, saasinājumiem…” 

2.4. Saskarsmes pieredze 

2.4.1. ĢIMENES, DRAUGU UN SABIEDRĪBAS ATBALSTS 

Saskarsmes pieredze un attiecības ar līdzcilvēkiem – ģimenes locekļiem, radiem, 

draugiem, kaimiņiem, paziņām, skolas biedriem, kolēģiem u.t.t., veidojušās visai dažādi, 

un to ietekme uz respondentu šī brīža dzīvi arī ir atšķirīga. 

Jāatzīmē, ka pozitīva attiecību pieredze interviju gaitā tika pieminēta reti. Tam iespējami 

vairāki cēloņi un izskaidrojumi. Minēsim dažus no tiem: 

• atbalstošu, emocionāli pozitīvu savstarpējo attiecību pieredze šiem cilvēkiem 

tiešām ir ļoti trūcīga, un daudziem psihiatrijas pacientiem tas ir garīgo saslimšanu 

vai to saasinājumu provocējošs faktors; 

• iespējams, ka, lai arī šī pozitīvā pieredze eksistē, taču, ņemot vērā, ka tā nav 

aktualizēta pētījuma dalībnieku operatīvajā atmiņā, kas parāda, kāda informācija 

indivīdam ir ikdienas aktīvajā apritē (respondenti uz intervijas jautājumiem 

atbildēja spontāni, iepriekš nezinot, par ko tiks runāts), ir pamats domāt, ka šo 

pozitīvi iekrāsoto attiecību emocionāli dziedējošā ietekme šajos gadījumos ir 

maza; 

• cilvēka personības tipa, emocionālā stāvokļa, saslimšanas, medikamentu vai 

pieredzes ietekmē mainās situāciju redzējums un subjektīvajā uztverē sāk 

dominēt negatīvais; 

43


• personiskā vai no citiem psihiatrijas pacientiem dzirdētā psiholoģiski traumatiska 

attiecību pieredze rada savdabīgas negāciju gaidas, un caur šo gaidu prizmu tiek 

filtrēta informācija, atsijājot to, kas neatbilst gaidām (pozitīvo), un atlasot to, kas 

atbilst gaidītajam (negatīvo). 

Jāuzsver, ka arī tiem respondentiem, kuri pieminēja un ļoti atzinīgi novērtēja savu 

pozitīvo, atbalstošo attiecību pieredzi, šī pieredzes daļa sastāda mazāko viņu 

starppersonu attiecību daļu. Runājot par labvēlīgo, ieinteresēto komunikāciju, riska 

grupas pārstāvji ne tikai apzinās un augstu novērtē šīs attiecības ar sev apkārt esošiem 

cilvēkiem, bet arī uzsver šo attiecību pozitīvo ietekmi savā dzīvē: 

„Man vienmēr, paldies Dievam, apkārt ir bijuši tādi cilvēki, kas mani atbalsta.” 

„Mana dzīve nav aizgājusi uz leju, tas tīri tāpēc, ka man tādi cilvēki apkārt…” 

„Tur bija izcila attieksme. Viņi man teica tikai labus vārdus, un es atdzīvojos.” 

„Viņi nāca pie manis ciemos uz slimnīcu. Viņi pārdzīvoja, skolotāji pārdzīvoja.” 

Liela nozīme tiek piešķirta ilgstošām draudzīgām attiecībām, kurās var uzticēties un 

kurās pastāv reāla savstarpēja ieinteresētība. Ļoti būtiska šo attiecību iezīme ir tā, ka 

psihiatrijas pacientam te nav jāslēpj savas veselības problēmas. 

„Man ir labākā draudzene, 10 gadus esam kopā, nevis mīla, bet tikai draudzene, viņai 19 

gadi, man 23, jau no bērnības esam kopā […] par manu slimību tikai labākā draudzene un 

labākais draugs zina […] viņi man palīdzēja iekārtoties darbā, viņi arī tur strādā. […] Kad 

man bija sliktāk, draudzene zvanīja mammai (kad viņa vēl bija dzīva) un teica: ar X nav labi, 

jāzvana ārstam…„ 

Pozitīvu atbalstošu attiecību pieredzi gūst un par to stāsta mākslinieciskajā pašdarbībā 

iesaistījušies (vai iesaistītie) respondenti. Piedalīšanās mēģinājumos, pasākumos 

dalībniekiem paaugstina pašapziņu un dod kopības, līdzības apziņu, kam ir liela 

rehabilitējoša nozīme. 

„Mūzika, koris, es ļoti labi dziedu basus, mums pagastā ir tāds konkurss, piedalījos tajā 

konkursā un labas vietas ieguvu, magnetofonu vinnēju un krēslus, un taburetes. Šogad 

piedalījos „Dziesma mani paaudzei” X pilsētā. X.gadā pēc slimnīcas arī piedalījos. Mani 

sveicina tādas meitenes mūsu miestiņā, kas agrāk man neteica „Čau!”” 

„Es dziedu korī arī, braucam uz ārzemēm. […] Viņi arī uz slimnīcu man vēstulītes rakstīja.” 

Liela rehabilitējoša nozīme cilvēkiem ar garīgām saslimšanām ir viņiem dotā iespēja 

palīdzēt citiem psihiatrijas pacientiem - tiem, kuriem šobrīd iet vēl smagāk. To atzīmēja 

pāris respondenti, kuri, atrodoties saslimšanas remisijas stadijā, paši dzīvojot savās 

mājās, iesaistās dažādos pasākumos, kas tiek organizēti viņu ārstēšanās iestādēs jeb 

klīnikās. Bijušie slimnieki savā klīnikā palīdz izdot sienas avīzi, piedalās pasākumos, 

piemēram, koncertos, kā arī ierāda savas darba prasmes citiem psihiatrijas pacientiem. 

Šāda iespēja vienlīdz svarīga ir gan tiem cilvēkiem ar garīgām saslimšanām, kuriem 

palīdz, gan tiem, kuri palīdz. 

Aktīvā iesaiste klīnikas sabiedriskajā dzīvē un palīdzība citiem vienlaikus ir kā sociālā 

rehabilitācija cilvēkiem, kuri bija ilgstoši izolēti no normālas ikdienas dzīves. Bijušie 

pacienti augstu novērtē viņiem doto iespēju lielākā vai mazākā mērā palīdzēt tiem, kuri 

šobrīd ir slimnīcā. 

44


„… dažās nodaļās nav šie terapeiti (domāts: ergoterapeiti), kas ar slimniekiem strādā un 

aizpilda viņu laiku. Tad nu es ar viņiem pastrādāju, tas nav algas darbs […] viens vecāks 

kungs pienāca, nosauca mani par meitiņu un prasīja, kad mēs atkal cepsim tās kūkas. […] 

tas arī man pašai palīdzēja.” 

„…slimnīcas administrācijai radās doma izveidot avīzi. […] es zinu datorus mazliet, un 

slimnīcā bija tāds puisis, kas tur pastāvīgi dzīvo, un viņi teica, vai es negribu piedalīties. Es 

saku, kāpēc nē? Labprāt. Un tā mēs sākām rakstīt. […] No astoņiem līdz pieciem vakarā. 

Tur nāca pacienti, ar viņiem darbojāmies, avīzi veidojām, pasākumus organizējām.” 

Tomēr, kopumā, ja neskaita īpaši izveidotās atbalsta vietas dažādos dienas centros, par 

kuriem zina un kuri ir pieejami ne visiem mērķa grupas pārstāvjiem, cilvēku ar garīgām 

saslimšanām ikdienā dominē negatīva un stigmatizējoša saskarsmes pieredze. 

2.4.2. STIGMATIZĀCIJA 

Kopumā respondentu stāstos tika akcentēta negatīva saskarsmes pieredze un tas, kā šī 

pieredze ietekmēja cilvēku dzīvi, tajā skaitā saslimšanas gaitu. Protams, ne visos 

gadījumos mēs varam būt pārliecināti, ka reālā situācija bijusi tieši tāda, kā to atceras 

pētījuma dalībnieki, jo, kā jau jebkuros kontaktos starp cilvēkiem un šo attiecību 

vērtējumos, liela nozīme ir subjektīvam situācijas redzējumam un vērtējumam. Taču 

pavisam droši mēs varam apgalvot, ka tieši tas, kā šīs attiecības redz un izjūt 

intervējamie, vistiešākajā veidā ietekmē šo cilvēku dzīvi un daudzos gadījumos 

provocēja viņu saslimšanu vai tās recidīvus. 

„Tēvs, par laimi, ir miris, kad man bija 20 gadi. Viņš bija tas, kurš manu bērnību un jaunību 

padarīja par elli. Jo toreiz, pagājušā gadsimta 70.gados, pastāvēja stereotips, ka bērnu 

daudz jāsit, tad no viņa sanāk kārtīgs cilvēks.” 

”…mammai problēmas ar alkoholu. Pati grib tikt vaļā, bet tā ir kā slimība. Bērnībā mamma 

reizēm kompānijās iedzēra. […] Man bija 7 gadi, kad tēvs nomira vienā kompānijā. Etilspirtu 

sadzērās. Ārsti teica, ka viņš nedrīkst dzert, bet viņš ar etilspirtu saindējās.” 

„…ar audžutēvu, tur bija, gandrīz jāsaka, vardarbība ģimenē. Bezmaz vai tā. Mamma – es 

nezinu, vai viņa redzēja. Tas arī bija sāpīgi. Varbūt sākums tam visam, jo tajā laikā jau 

nebija, pie kā iet un teikt.” 

Lai gan ir daži psihiatrijas pacienti, kuri vērtē, ka pēc saslimšanas viņu attiecības ar 

apkārtējiem nav mainījušās, taču lielākā daļa ir pretējās domās. Vairums cilvēku, kam 

diagnosticētas psihiskas slimības, ir izjutuši ķircināšanu un pazemošanu, it īpaši 

jaunieši savu vienaudžu vidē. 

„Kad cilvēki uzzina, ka man ir šizofrēnija, viņi grib izvairīties no manis, vairs negrib 

kontaktēties. Es tādējādi daudz draugus un paziņas esmu zaudējusi. Kad man ir slimības 

uzliesmojums un esmu stresā, tad esmu agresīva un saku cilvēkam visu ko negatīvu. [...] 

Psihiskā saslimšana jau nav sirds slimība vai kas cits. Psihiskās slimības cilvēkus šokē, un 

viņi turas tālāk, negrib kontaktēties.” 

„Citi cilvēki mani uzskata par nepilnīgu, ķircina mani darba vietā. Es gan slēpu to no visiem, 

jo bija bail, ka atkal sāks smieties. Ņirgājas par mani…daudz ko esmu izbaudījis.” 

„… vecais kurss visu sabojāja, izstāstīja jaunajam kursam, ka tas ir trakais no Strenčiem. 

Pēc tam man rādīja ar pirkstiem - re kur trakais, nenormālais, psihais iet. [...] Principā 

nelāgi, kad iet pa koridori un nokliedzas: tu, nolādētais psihais.” 

Cilvēkiem ar garīgām saslimšanām jāsaskaras arī ar to, ka tuvinieki no viņiem vairās vai 

pat baidās, vai arī pārlieku uzmana, neuzticas. 

„…ja jau kādreiz cilvēki mani redzējuši psihozes stāvoklī, viņiem varētu būt bail. Mājinieki 

sāk satraukties, ka ar mani kaut kas nav īsti kārtībā jau pie mazākajām izmaiņām. Visu laiku 

es tieku uzmanīts. Ja es tagad izdomātu aizbraukt uz jūru, ko man ļoti gribas, tad es nezinu, 

45


kāds satraukums būtu mājās. [...] Kā atver acis, tā atceries: tu esi trakais, ko citi par tevi 

domā.” 

„.. jo vairāk uzticas - jo labāk, jo vairāk no tevis nebaidās – jo labāk. Ir bijis tā, ka es aizeju 

ciemos, un viņi nobijušies. […] Kad saku, ka ciemos iešu, tad: nē, nē, esam aizņemti. Viņi 

baidās, nezina, kā ar tevi runāt. […] esmu iemācījies neizrādīt emocijas.” 

Savukārt, viena no emocionāli vissmagākajām situācijām veidojas tad, ja tuvinieki vai 

nu slēpj savu radniecības pakāpi ar cilvēku, kuram ir garīga saslimšana, vai arī cieš no 

citu cilvēku attieksmes un nievām par savu slimo radinieku. 

„Sāp, protams, viņiem, ka man tā slimība. Nu, puiku skolā dauzīja kārtīgi. Bet viņš pats bija 

vainīgs – viņam pateica, ka tev mamma dulla, tad viņš nepalika parādā, viņš deva pa kaklu, 

viņš aizstāvēja mani. […] Vecāmāte [respondentes māte] bija pretim, ka es eju uz vecāku 

sapulcēm, viņa pati gribēja iet. [...] Un, kad es meitai jautāju: „Kā tevi tie skolēni uztver?” 

[respondentes meita tika pārvesta uz citu skolu], viņa teica, ka esot teikusi, ka „Man 

mammas nav, man ir tikai krustmāte”. Un es respektēju šo viņas izvēli. Bet tā man ar viņiem 

ir labas attiecības.” 

Bieži vien garīgo slimnieku tuvinieki vai citi apkārtējie nesaprot, kas īsti notiek ar šiem 

cilvēkiem, un līdz ar to viņu reakcijas ne vienmēr ir situācijai atbilstošas. 

„Ir apātija, bailes aiziet uz virtuvi un pagatavot ēst. [...] Meita man saka, ka es pati esmu pie 

visa vainīga, pie tā, ka esmu slima. Tai pat laikā viņa mani ļoti maigi un gādīgi aprūpē. Nāca 

pie manis, kad man bija depresija un es nevarēju piecelties. Taisīja ēst, baroja. [...] Kamēr 

viņai viena draudzene pateica, lai to izbeidzot darīt, citādi es neko pati vairs nedarīšot.” 

Arī zāļu lietošanas aspektā daudzi pētījuma dalībnieki minēja kopīgu iezīmi: bieži vien 

tuvinieki apšauba nepieciešamību lietot medikamentus, kuriem ir dažādi blakus efekti, ja 

tam nav nekāda redzama iemesla, ja “nekas nesāp”, nav krīzes, saasinājums pārgājis 

u.tml. 

„Citi izraksta zāles, no kurām šausmīgi nāk miegs pa dienu. Mājās mazi bērni, mamma 

dusmīga – kāpēc tu guli tik daudz? [...] Nu, jādzer tās zāles. Bet, ja es fiziski jūtos labi, 

kāpēc man jādzer? Pārtrauc dzert, pēc kāda laika paliek slikti, un atkal jāiet slimnīcā. Vai tur 

piespiedu kārtā aizved, vai pats aiziet, kā nu kuro reizi. Un, kamēr tu pats saproti, ka viņas 

diendienā ir jālieto, ka bez tā nevar, kaut arī nekas nesāp.” 

„…brālis arī nevarēja saprast, kāpēc man tās zāles jādzer, es taču esmu normāls. Un arī 

radi teica, priekš kam tev tās jārij, un tētis uztraucās, vai no tām zālēm atkarība nerodas.” 

„Man viss bija piegriezies, jo arī visi radi man prasīja, kam tev tās zāles jādzer un tā. Es biju 

šausmīgi resns, neglīts, nevienam nepatiku...” (stāsts par to, kāpēc jaunietis izšķīrās par 

pašnāvību, pēc kuras otrreiz nokļuva psihoneiroloģiskā klīnikā. Pirms tam bija arī 

ķircināšana un pazemošana mācību iestādē.) 

Šāda uztvere ne tik daudz parāda apkārtējo ieinteresētību slimnieka atveseļošanās 

procesā, bet gan vairāk runā par bailēm no garīgā slimnieka identitātes un stigmas. Tā 

ir vēlme mazināt stigmatizējošo psihiskās slimības kaut vai ar atteikšanos no diendienā 

lietojamiem medikamentiem. 

Diemžēl tas liecina ne tikai par atsevišķu cilvēku neinformētību par garīgo traucējumu 

būtību un to kupēšanas specifiku, bet norāda uz nozīmīgu informācijas trūkumu mūsu 

sabiedrībā attiecībā uz visu, kas saistīts ar garīgām saslimšanām. Sabiedrībai trūkst 

izpratnes gan par šo slimību grupu kopumā, gan par atsevišķām diagnozēm, gan par 

slimību cēloņiem un simptomiem, kā arī to iespējamām izpausmēm, gan par garīgo 

saslimšanu ārstēšanu kā akūtajā, tā remisijas stadijā. 

Šāda veida informācijas trūkums atstāj negatīvu ietekmi uz psihiatrijas pacientiem un 

viņu tuviniekiem, jo darbojas kā kavējošs faktors garīgas saslimšanas subjektīvas 

46


pieņemšanas stadijā, tādējādi kavējot savlaicīgas palīdzības saņemšanu (“tas nevar 

būt, ka man vai man tuvam cilvēkam ir jāiet pie psihiatra”), kā arī diagnostikas un 

ārstēšanās stadijā. Saprotamas un cilvēciski pieņemamas informācijas trūkums noved 

pie tā, ka sabiedrība izolējas no tā, ko neizprot, un no kā bīstas. Garīgās veselības 

traucējumi kopumā, un it īpaši diagnoze „šizofrēnija”, spilgti pārstāv tieši šī biedējošā 

nezināmā, atšķirīgā, savādākā jomu. 

Tāpat kā citur, arī Latvijā cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem dzīvo it kā dubultā 

izolācijā. Pirmkārt, tā ir slimības tieši izraisītā izolācija, kuru nosaka saslimušā cilvēka 

apātija, nespēks, intereses trūkums, uzmācīgas domas, bailes, savas problēmas 

nepieņemšana, kauns u.t.t.. Otrkārt, viņš nonāk saslimšanas netieši izraisītajā jeb 

sabiedrības veidotajā sociālajā izolācijā, kuru nosaka atklāti nedefinētais citādības 

noraidījums. Ja slimības izraisītās izolācijas mazināšana ir atkarīga no psihiskās 

aprūpes profesionāļu darbības, tad otra, no sabiedrības attieksmes atkarīgā izolācija, ir 

tā, kuru iespējams mainīt ar sociāla rakstura aktivitāšu palīdzību. Tieši šajā jomā 

Latvijas sabiedrībai vēl būtu darāms pamatīgs darbs, bet, skatoties uz citu valstu 

pieredzi, pastāv cerība, ka situācija var mainīties. 

No pētījuma dalībnieku stāstiem izriet, ka liels atbalsts, kuru ļoti augstu novērtē cilvēki 

ar garīga rakstura traucējumiem, ir apkārtējo cilvēku ieinteresēta, draudzīga attieksme 

pret viņiem kā pret pilnvērtīgiem cilvēkiem, kurus vienkārši piemeklējusi viena no 

iespējamām slimībām. 

„Man ir smagi staigāt apkārt un kaut ko slēpt. Man ir vienkāršāk kādam pateikt par savu 

slimību, jo dažreiz es jūtos neaizsargāta. Tad es paslēpjos pie tuviniekiem. Kad es esmu 

atguvusies, es mēģinu paeksperimentēt un lauzt stereotipus par man līdzīgajiem. Es 

uzskatu, ka tas ir ļoti vērtīgi, jo tad tā otra cilvēka attieksme neaizskar. Es dažreiz ļauju 

cilvēkam sevi iepazīt, un vēlāk es izstāstu par savu slimību. [...] Es ļauju otram cilvēkam 

padomāt par mūsu problēmām.” 

„… daudziem ir svarīgi pierādīt sev, ka viņš tomēr var vēl kaut ko izdarīt, pat ja viņš ir slims, 

otrkārt, pierādīt arī citiem, ka es neesmu gluži tāds gliemezis, kuru var samīt pa ceļam. [...] 

Tas vajadzīgs visiem pacientiem – celt savu pašapziņu. Jo ļoti bieži nākas saskarties ar 

diskrimināciju.” 

2.5. Cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem nodarbinātība 

ATBALSTĪTĀ DARBA PROGRAMMA 

No nodarbinātības viedokļa raugoties, pozitīvs scenārijs vērojams cilvēkiem, kuru 

saslimšana konstatēta jau bērnībā un saistīta ar intelektuālās attīstības traucējumiem. 

Projekta ietvaros tika iekļauti tie šīs grupas pārstāvji, kuri strādā Latvijā pirmās un teju 

vai vienīgās Atbalstītā darba aģentūras 73 programmā. 

Viņi iesaistījušies mazkvalificētos un zemāk apmaksātos darbos, taču ir apmierināti ar 

iespēju strādāt un nopelnīt. Mūsu respondenti, kuri pārstāv šo riska grupas daļu, 

visbiežāk strādā nepilnu slodzi. To nosaka gan tas, ka strādājot fizisku darbu, viņi 

nogurst, gan tas, ka daļa no viņiem lielākā vai mazākā mērā iesaistījušies sociālās 

rehabilitācijas pasākumos, kurus viņi vērtē kā sev ļoti nozīmīgus. 

„…tagad man vajag nest un mazgāt paplātes […] Pēc darba nav spēka un sāp rokas. […] 

Ar darbu esmu apmierināta, viss kārtībā.” 

73 Atbalstītā darba aģentūra dibināta NVO ”Rūpju bērns” PHARE finansētā projekta “Bērnu un pieaugušo ar 

intelektuālās attīstības traucējumiem atbalsts un integrācija Latvijā” (2000.-2002) darbības rezultātā. Šobrīd projektu 

finansē Rīgas Dome. Programmas ietvaros cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem tiek sniegts kvalificēts 

darbaspēju novērtējums un nodrošināti darbaudzinātāja (trenera) pakalpojumi, kas atrod piemērotas darbavietas, 

vienojas ar darba devēju, veic sākotnējo darba apmācību un regulāri novērtē darba situāciju un abpusējo 

apmierinātību. www.saule-rb.lv 

47


„Tīru zāli, āra teritoriju, vienu dienu nedēļā strādāju arī nakts maiņu, pa nakti mazgāju zāli, 

tualetes, virtuvi. […] Es strādāju kopā ar vienu meiteni. Viņa man palīdz visu darīt, jo es 

viens netiktu ar to visu galā. […] Darbā jūtos labi.” 

2.6. Cilvēku ar psihiskām saslimšanām nodarbinātība 

2.6.1. NEGATĪVĀ DARBA PIEREDZE 

Lielākajai pētījuma dalībnieku daļai līdzšinējā darba pieredze iedalāma divos posmos: 

darbs līdz saslimšanai jeb pareizāk, līdz brīdim, kad cilvēks sāk ārstēties, un darbs pēc 

saslimšanas jeb precīzāk, kad apkārtējie uzzina, ka cilvēkam ir garīga saslimšana, kura 

tiek ārstēta. Viena komunikācijas pieredze darba vietā ir tāda, ka līdz pirmajai reizei, 

kad cilvēks uz ārstēšanās kursu tiek ievietots klīnikā, vai, kad par ārstēšanos uzzina 

apkārtējie, respondentiem ir kopumā pozitīva darba un koleģiālās saskarsmes pieredze. 

Pie kam, ja toreiz apkārtējie arī bija manījuši kaut kādas uzvedības atšķirības, tad tās 

tika uztvertas vienkārši kā jebkuram indivīdam piemītoša personības savdabība. 

Savukārt, pēc tam, kad apkārtējie uzzināja par cilvēka saslimšanu, visas darbības tika 

uztvertas, definētas kā slimības izpausme un tika meklēti veidi, kā saraut darba 

attiecības ar šo cilvēku. 

„…man bija uzmācīgas domas, es nenācu uz darbu un vienreiz pat nepiezvanīju, ka 

nebūšu. To visu piecieta, jo es labi pildīju savus pienākumus. Bet tad es pateicu, ka man ir 

invaliditāte, ka esmu psihiski slima. Tad sāka rakstīt sūdzības, ka es nāku vēlāk uz darbu, 

eju ātrāk prom no darba, konfliktēju ar kolēģiem, kaut gan objektīva pamata tam nebija [...] 

Meklēja iemeslus, lai atlaistu […] Līdz tam teica, cik pie manis kabinetā ir patīkami atrasties, 

cik mājīgi, kā kolektīvs mani mīlot, cik labi es apkalpojot. Bet kad uzzināja par slimību, tad 

pateica, ka X [iestādes nosaukums] tādiem invalīdiem nav vietas.” 

„Ir bijis tā, ka tev paliek slikti, tu ej slimnīcā, bet pēc tam viņi vairs neņem atpakaļ, jo uzzina, 

ka esi garīgi slimais. Vienkārši neņem tevi.” 

Līdzīga pieredze ir cilvēkiem, kuru saslimšana saistīta ar labi pamanāmām ārējām 

izpausmēm, piemēram, epilepsijas lēkmes, vai arī, kuriem ir skaidri redzamas lietojamo 

medikamentu izsaukto blakus parādību fiziskās izpausmes. 

„Kā redzēja manas lēkmes, pret mani mainījās attieksme. […] man ir gadījies, ka mani 

izmeta ārā no darba, tas bija saistīts ar manām lēkmēm, lai nevajadzētu to vēlreiz piedzīvot. 

Cilvēki jau nevarēja uzminēt, kā būs, baidījās, jo tās lēkmes nebija prognozējamas.” 

„…bibliotēkā strādāju. Tad vadītāja redzēja, ka man ir slikti un prasīja, kas man ir. Es 

nevarēju to noliegt, es pateicu. Un viņa mani atlaida. […] Man piedāvāja uzrakstīt atlūgumu. 

Viņa vienkārši redzēja, ka no zālēm man ir slikti un acis ceļas uz augšu.” 

2.6.2. CILVĒKU AR GARĪGĀM SASLIMŠANĀM POZITĪVĀ DARBA PIEREDZE 

Pozitīvais scenārijs ir situācija, kurā darba devējs vai tiešais vadītājs zina (vai uzzina) 

par darbinieka garīga rakstura saslimšanu un, rēķinoties ar iespējamām tās izraisītām 

neērtībām darba procesā vai arī sastopoties ar tādām realitātē, tomēr rod iespēju ļaut 

šim cilvēkam strādāt savā uzņēmumā. 

Ņemot vērā, ka pašlaik un/vai iepriekš strādājošajiem respondentiem lielākoties ir 

bijušas vairākas darbavietas, netiešā veidā kopumā tika iegūta informācija par diezgan 

lielas darba devēju grupas reālo rīcību. Jāatzīst, ka pēc garīgas saslimšanas 

diagnosticēšanas un ārstēšanās uzsākšanas cilvēkiem ārkārtīgi reti ir pozitīva pieredze 

ar darba devējiem vai vadītājiem, un pētījuma ietvaros (kopā 20 intervijas) tika minēti 

pieci gadījumi. Te jāņem vērā, ka kopumā intervijās aptvertais laika posms ir pietiekami 

ilgstošs – aptuveni 20 pēdējie gadi. 

48


„Pirmajā reizē, kad es nonācu slimnīcā, man direktore zvanīja un jautāja, vai es vispār 

varēšu strādāt […] dakteri teica, ka jā. Tas bija lūzuma punkts, jo, ja dakteris pateiktu: ”nē”, 

tad manai karjerai būtu pamatīga strīpa pāri. […] Atgriežoties darbā, direktore bija laipna, 

kolēģi saprotoši, labvēlīga tā vide. [..] Es arī šogad biju slimnīcā, divus mēnešus nebiju 

darbā. […] ir labvēlīga attieksme, nekad neviens pārmetums.” 

„Viņi uzskata, ka es varētu tādu darbu darīt. Viņus nesatrauc, ka esmu šizofrēniķis, jo, kā 

ražošanas direktore teica, ir arī otrais operators pie otras mašīnas, tas jau redzēšot, ja ar 

mani notiks kas neparasts.” 

„Ārstējos ambulatori. Pēc mēneša uz slimības lapas es pateicu priekšniecībai. Viņa 

attieksme bija mierīga. Ieteica griezties pie viena darbinieka, kurš arī slimoja ar kaut ko 

līdzīgu. […] Psihiski slimos padomju laikos nevarēja atlaist.” 

„Bet pa visiem 10 gadiem tikai viens saimnieks pelmeņu cehā, kur pelmeņus taisīju, ir 

paņēmis mani atpakaļ darbā pēc slimnīcas.” 

Uzsvērsim, ka nākamajā no pieciem minētajiem gadījumiem uzskatāmā veidā parādās 

darba devēja attieksmes nozīme, risinot nodarbinātības jautājumus – tas, cik lielā mērā 

vadītāja tolerance pret vienu vai otru problēmu loku maina gan darbinieka, kuram ir 

garīga saslimšana, karjeru un darba vietas saglabāšanas iespēju, gan slimības 

attīstības gaitu. 

„Man no šīs iestādes piezvanīja un teica, ka tas nekas, ka jūs esat slima, varēsiet strādāt. 

Tā es tur gadu nostrādāju par grāmatvedi. […] tad parādījās vakance un es pārgāju uz datu 

operatora vietu, kur alga bija par 20 Ls lielāka un jāstrādā bija 6 stundas. Tā es tur nepilnus 

6 gadus nostrādāju par operatori, ievadīju datus […] Kad atnāca jauns vadītājs, viņš nebija 

par mani pārāk pozitīvās domās un mani pārcēla uz citu nodaļu. Tur bija problēmas 

sastrādāties ar jauno priekšnieci, viņa mani nevarēja izturēt, sajutu, ka attieksme pret mani 

būtiski mainījās […] uz visa šī spiediena pamata man lēkmes iestājās arvien biežāk, bet tas 

atkal bija pamats, lai mani novērtētu kā darbam nepiemērotu.” 

2.6.3. ATTIECĪBAS AR DARBA DEVĒJIEM 

Visizplatītākais uzvedības modelis ir tāds, ka cilvēki ar psihiskās veselības 

traucējumiem, neatkarīgi no diagnozes, neatklāj ne esošajiem, ne potenciālajiem darba 

devējiem, vadītājiem un kolēģiem to, ka viņiem ir garīga saslimšana. Uz jautājumiem, ar 

kuriem vēlējāmies noskaidrot, vai un kā cilvēks, strādājot vai meklējot algotu darbu, 

informē darba devēju par savu saslimšanu, cilvēki atbild, ka viņi ne tikai neinformē, bet 

pat visos iespējamos veidos cenšas slēpt savu saslimšanu. Šādu viņu rīcību, pēc 

respondentu domām, nosaka ne tikai vēlme un nepieciešamība iegūt darbu, bet arī 

pašu vai citu cilvēku ar līdzīgām saslimšanām negatīvā pieredze darba tirgū. Dažkārt 

respondenti, neminot konkrētu pieredzi, balstījās uz savām izjūtām un priekšstatiem par 

situāciju. 

„Ja esi bijis pie psihiatra, labāk par to nerunāt.” 

„Nē, neteicu, jo tas atbaidītu darba devēju.” 

„…kad, uzzinot diagnozi, pasaka, ka mums nevajag tādu, ka mums pietiek ar veselajiem. 

[…] prasa, kāpēc tev jāsaka, samelo, bet es saku, kāpēc man tā jādzīvo. Kāpēc jāmelo? Ja 

es dzeru zāles, es normāli jūtos. Kāpēc, ja cilvēkam sāp kuņģis, viņš dzer zāles, viņu ņem 

darbā? Kāpēc mani nē? Protams, ir mēģināts gan tā, gan šitā.” 

„No manas pieredzes spriežot, iznāk, ka vajag slēpt. Diemžēl. Cilvēki negrib ar tādiem 

sasieties. Ir tāda attieksme pret slimajiem.” 

„Es to slēpu. Man bija kauns par to. Domāju, ka viņi sāks domāt sazini ko. Es centos ar to 

neatgrūst cilvēkus no sevis.” 

„Cilvēki baidās no garīgām slimībām. […] Es uz beigām gan pateicu, kas es īsti esmu, visi 

bija pārsteigti. […] Diemžēl uz psihiskiem invalīdiem skatās savādāk. Un ne bez pamata. Te 

gan jāskatās uz katru cilvēku individuāli. Šajā sakarā veselie ir diezgan neizglītoti.” 

49


„Izlasīju par konkursu uz N [iestādes nosaukums] reklāmas aģentiem. Aizgāju un izturēju. 

Viņi priecīgi un saka, mēs tevi ņemam, nāc nākošā dienā darbā, es iedodu CV. Nākošā 

dienā nāku, bet viņi saka, mēs tevi neņemsim. Es prasu: „Kāpēc?”, viņi saka: „Bez 

paskaidrojumiem”. Es saprotu, ka viņi zvanījuši kādam no tiem, kas uzrādīti CV. Kad es 

paskaidroju, kas par lietu, viņi pateica, ka mēs nevienu neārstējam.” 

Līdz ar saslimšanas slēpšanu, protams, tiek slēpts arī ārstēšanās fakts, kas, savukārt, 

rada dažādus pārpratumus un problēmas, piemēram, kā izskaidrot klīnikā pavadīto 

laiku, vai arī kā paskaidrot to, ka kāda specifiska ķermeņa fiziska izpausme vai 

paaugstināta miegainība ir lietoto medikamentu blakne. Ja nebūtu jāslēpj slimība, būtu 

vieglāk paskaidrot to, ka lietoto medikamentu ietekmē cilvēks fiziski nespēj strādāt ilgas 

darba stundas (pilnu slodzi) vai maiņu darbu. 

„Ja neej darbā, tad tev vai zilā lapa jāņem, vai kaut kas jāsaka. Nu, protams, citreiz ir 

melots, citreiz pateikts godīgi. Visādi ir bijis.” 

„Zāles bremzē reakciju un domāšanu. Tāpēc es tagad tās nedzeru. Ir jau tādas zāles, kas 

nomierina, bet nebremzē, bet tās ir dārgas, es nevaru atļauties. Kad man paliek slikti, es 

sāku dzert zāles. […] Bet man dzīve piespiež tā darīt, jo man vajag strādāt, citādi es 

neizdzīvošu, būšu uz ielas, bez mājām, bez naudas.” 

2.6.4. IESAISTĪŠANĀS REHABILITĀCIJAS UN NODARBINĀTĪBAS PROGRAMMĀS 

Runājot par darba pieredzi, pētījuma dalībnieki, kuri ir iesaistīti sociālās rehabilitācijas 

ietvaros organizētajos nodarbinātības pasākumos 74 , minēja šīs programmas kā ļoti 

labas un pilnīgi nepieciešamas, lai cilvēks ar psihisku saslimšanu pēc ilgstošas 

nestrādāšanas un ārstēšanās varētu atgriezties normālā darba dzīvē. Daļa respondentu 

uzsver, ka šo programmu ietvaros piedāvātajos darba veidos viņi atgūst zudušās darba 

iemaņas, daļa - ka apgūst jaunas prasmes, jo iepriekš apgūtajā specialitātē vairs nevar 

atgriezties. Taču visaugstāk viņi vērtē to, ka šīs programmas palīdz personām ar 

garīgām saslimšanām atgūt ticību sev, pašcieņu, pašapziņu un vēlmi dzīvot piepildītu 

dzīvi, tajā skaitā, nodarbinātības jomā. 

„Man tagad piedāvāja tādu projektu pie Domes un es strādāju bibliotēkā dažas stundas. 

Esmu ļoti priecīga. […] Vismaz kaut ko sākt, jo es taču tagad – cik vēl līdz pensijai 

[respondentei 35 gadi, nodarbināta bibliotēkā] nesēdēšu visu laiku mājās. […] tās stundas 

man tur pamazām, pa vienai palielināsies. {…} man svarīgāk ir iegūt kaut kādas iemaņas, jo 

no 1992.g. līdz 2005.gadam es vispār neesmu bijusi darba tirgū. […] Man ir arī iespēja pa 

šo laiku, kamēr esmu projektā, iziet visādus kursus, kādus es gribētu. Lai es pēc tam varētu 

iet un meklēt kaut kādu darbu. Tagad vismaz jūtu kaut kādu dzīves jēgu. ” 

„Mēs tur 3 stundas šujam. Jāšuj, jālabo drēbes, jāšuj arī kas jauns – dvielīši, spilvendrānas. 

[…] Tas ir projekts uz diviem gadiem, mēs esam parakstījuši ar slimnīcu līgumu. […] Nu 30 

lati pie pensijas tomēr ir kaut kas, nevis nekas […] es jau esmu šuvusi, bet meitenes nav. 

Tad nu es palīdzu, vai tā meitene, tas darba devējs palīdz.” 

„…pakāpeniski sāk atjaunoties zudušās spējas un iemaņas. Jāņem vērā, ka invalīds 

nedrīkst pārstrādāties. […] Ja ir pārāk liela slodze, tu vari zaudēt ticību saviem spēkiem.” 

Riska grupas dalībnieku sadarbība ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) filiālēm 

veidojusies dažādi. Runājot par NVA, daži respondenti ļoti augstu vērtē sadarbību ar 

aģentūras darbiniekiem, viņu profesionalitāti, ieinteresētību un atsaucību, risinot riska 

grupas problēmas. 

„Pozitīvais - kad es Nodarbinātības valsts dienestā stājos uzskaitē, man piedāvāja vairākas 

nodarbības. Ļoti interesantas bija nodarbības ar psihologu. Viņš pat uz brīdi paceļ tonusu 

un tu jūties vērtīgāks cilvēks.” 

74 Piemēram, Strenču pilsētas domes organizētais projekts “Plecs” 

50


Savukārt citi uzsver pretējo, t.i., to, ka, uzzinot faktu par atnākušā klienta garīgo 

saslimšanu vai invaliditāti, dažās NVA filiālēs ne tikai nepiedāvā šim cilvēkam apmācību 

kursos vai palīdzību nodarbinātības jautājumu risināšanā, bet pat pauž noraidošu 

attieksmi pret šī cilvēka vēlmi uzsākt jauna veida aktivitāti. 

„… gribēju iziet floristikas kursus. Es aizbraucu pati uz nodarbinātības dienestu. Sāku ar to, 

ka pateicu, ka man ir grupa – kāpēc man tas būtu jāslēpj? Vai es esot bezdarbniekos? 

Neesmu. Iespēju iestāties bezdarbniekos viņi man nepiedāvāja, tikai noskaitīja, kādi kursi ir 

beigušies un, ka man nekas nepienākas. No viņu attieksmes es sapratu, ka tur ir tukša 

runa.” 

„Esmu NVA uzskaitē kā darba meklētājs. Piešķīra bezdarbnieka statusu. Tur, ko viņi 

piedāvāja, visur bija atbaidoši apstākļi. […] jāstrādā no 4 līdz 8 rītā. To es nevaru. […] 

ražotne, bet tur bija tumšs, bez logiem, šausmīga plastmasas smaka, no jumta pilēja 

ūdens.” 

Cilvēki, kuri strādā vai ir strādājuši subsidētajās darba vietās, no vienas puses ir ļoti 

apmierināti ar šo nodarbinātības veidu, kas viņiem dod gan strādāšanas, gan 

pelnīšanas iespēju. Taču tas, ka darba līgums tiek slēgts tikai uz noteiktu, no 

respondentu viedokļa raugoties, pārāk īsu laika posmu, rada gan neizpratni, gan 

trauksmi. Aptaujātie invalīdi uzskata, ka subsidētās darba vietas ir īslaicīgs 

nodarbinātības programmas pasākums, un šobrīd darba devēji ir spiesti ik pēc 2 

gadiem meklēt jaunus cilvēkus, ko nodarbināt šajā programmā. 

„Mans ierosinājums ir, ka darba devējiem būtu jāļauj slēgt beztermiņa līgumus. Nevis uz 

10 mēnešiem, kā līdz šim, vai līdz 2 gadiem, bet beztermiņa līgumus.” 

Stresu pastiprinoša situācija veidojas gadījumos, ja subsidētās darba vietas ir izveidotas 

finansiāli nestabilā uzņēmumā ar vāju darba organizāciju. 

„…bet firmai veicās ļoti, ļoti slikti ar biznesu vispār. Ar priekšnieka lēmumu mēs pārtraucām 

mūsu attiecības. Es taču nevaru no 8 darba stundām 6 neko nedarīt, 2 kaut ko patīrīt, 

pienest. Nebija viņiem darba. […] visi invalīdi, kas tur strādāja, arī pa citu „līniju”, viņi bija jau 

aizgājuši.” 

2.6.5. STEREOTIPI, AIZSPRIEDUMI PRET CILVĒKIEM, KURIEM IR GARĪGAS SASLIMŠANAS 

Kā uzskatāma liecība par sabiedrībā valdošajiem stereotipiem un aizspriedumiem pret 

garīgām saslimšanām un cilvēkiem, kuri ārstējas no psihiska rakstura saslimšanām, ir 

kāda mūsu pētījuma dalībnieka viedoklis par cilvēku ar psihiskām slimībām iespējām 

darba tirgū. Šajā gadījumā mūsu respondents jau ilgstoši ir psihiatrijas pacients, regulāri 

ārstējas, tai pat laikā pietiekami ilgu laiku ir arī darba devējs. Domājot par savu 

varbūtējo rīcību gadījumā, ja pie viņa atnāktu pieteikties darbā cilvēks ar garīga rakstura 

saslimšanu, sākotnēji tiek minēts visizplatītākais rīcības modelis – tādu darbinieku 

neņemtu. 

„Ja ir darba spējīgs, un zāles dzertu un ar adekvātu rīcību… nu es nezinu, vai man nebūtu 

aizspriedumu. Ja man būtu izvēle, labāk ņemtu to, kam nav tā šizofrēnija. Jo tā ir nopietna 

slimība, tur notiek personības degradācija.” 

Nedaudz pozitīvāka nostāja būtu situācijā, ja cilvēks jau būtu strādājis šajā uzņēmumā 

un apliecinājis savu vēlmi un spēju strādāt. Tad fakts, ka darbinieks ir psihiatrijas 

pacients, darba devēja attieksmi pret viņu nepasliktinātu. 

„Ja viņš man netraucētu dzīvot, ja viņš pildītu savus pienākumus, tad es viņu neatlaistu. Ja 

tas būtu labs darbinieks, es pat būtu ar mieru dot viņam mēnesi ārstēties un ņemtu atpakaļ.” 

Pēc laika, pārdomājot dažādu cilvēku vēlmi, prasmi un spēju strādāt, un atgriežoties pie 

jauna darbinieka pieņemšanas situācijas, respondents secina, ka veselības stāvoklis 

51


tomēr nevar būt galvenais atlases kritērijs, ka darbinieku atlasē jābalstās uz citiem 

parametriem. 

„Es uz izmēģinājuma laiku paņemtu abus divus un paskatītos efektivitāti.” 

Sabiedrības izstumjošo attieksmi parāda arī vēl kādas pētījuma dalībnieces stāstījums 

par to, ka pat invalīdu biedrībā, kuras biedri, galvenokārt, ir cilvēki ar fizisku invaliditāti, 

attieksme pret cilvēkiem ar garīgām saslimšanām un viņu iesaisti dažādos kopīgos 

pasākumos ir visai noraidoša. 

„… invalīdi jau arī… tas ir tāpat kā jebkurā sabiedrībā, viņi arī tos garīgos invalīdus diez ko 

par cilvēkiem neuzskata. […] bija sanāksme, esot gribējuši mani padomē ievēlēt. Tad 

atnākusi viena sieviete un sāka uzstāties, kā tad tā, tagad te viena „tu-tū” meitene, un, 

protams, noskaņoja visus pret mani un mani neievēlēja tai padomē. Es pati nebiju tajā 

sanāksmē, un vienkārši viņai bija tāda izdevība.” 

Abas apskatītās situācijas uzskatāmi parāda sabiedrībā valdošo noraidošo attieksmi 

pret psihisko slimību pacientu grupu un šīs attieksmes atgriezenisko ietekmi, kura ir tik 

spēcīga, ka rosina pat citus sociālās atstumtības riska grupu pārstāvjus norobežoties no 

cilvēkiem ar garīgām saslimšanām un viņu problēmām. No tā izriet, ka viena no 

psihiatrijas pacientu dzīves kvalitātes paaugstināšanas iespējām ir mainīt dominējošo 

attieksmi. Nepieciešama sabiedrības informēšana un izglītošana par garīgās veselības 

un garīgo slimību jautājumiem, ieklausīšanās pašu cilvēku ar garīga rakstura 

traucējumiem pieredzē un viedoklī. Tas, iespējams, paaugstinātu vispārējo tolerances 

līmeni sabiedrībā. 

2.7. Darba nepieciešamība, nozīme un ietekme mērķa grupas pārstāvju skatījumā 

Analizējot pētījuma dalībnieku darba pieredzi, jāatzīmē, ka tikai vienai respondentei nav 

gandrīz nekādas algota darba pieredzes atvērtā darba tirgū. Tas saistīts ar to, ka drīz 

pēc mācību iestādes pabeigšanas viņai parādījās izteikti slimības simptomi, kurus 

sākotnēji nesaprata ne pati, ne apkārtējie. Taču dažu mēnešu laikā, pēc vairākiem 

neveiksmīgiem mēģinājumiem iesaistīties dažādās sociālās aktivitātēs, situācija bija 

attīstījusies tā, ka bez nopietna ārstēšanās kursa klīnikā iztikt vairs nevarēja. 

Rehabilitācijas posmā pēc samērā ilgstošas ārstēšanās gan klīnikās, gan ambulatori, 

mūsu pētījuma dalībniece saņēma uzaicinājumu strādāt vietējā dienas aprūpes centrā, 

kas līdz pat šim brīdim ir palikusi viņas vienīgā darba vieta. Jāatzīmē, ka tur viņai tika 

nodrošināti ļoti saudzējoši darba apstākļi, tajā skaitā, arī iespēja strādāt nepilnu slodzi 

(ceturtdaļslodzi). Rezultātā sieviete ar ilgstošu slimības pieredzi, kura uz intervijas brīdi 

bija sasniegusi 30 gadu vecumu un kura algotā darbā bija strādājusi tikai 1 gadu, nāca 

pie atziņas par darba nepieciešamību un pozitīvo lomu rehabilitācijā un dzīvē kopumā. 

„Mani pieņēma darba nespējīgā stāvoklī.[…] Mani uzmundrināja, teica, lai es pamēģinot. 

Teica man tikai labus vārdus un es atdzīvojos.[…] Darbs tev dod gan ārēju, gan iekšēju 

piepildījumu, tu jūties kādam vajadzīgs. Ieguvumi ir visos punktos. Tu drošāk skaties uz 

savu nākotni. Parādās cerība, ka tu vari atveseļoties. […] Uzsākot strādāt, es nespēju 

koncentrēt uzmanību ilgāk par 15 minūtēm. […] jo ilgāk strādāju, jo vieglāk es spēju 

koncentrēties. Es atguvu spēju domāt par sarežģītām lietām. Darbs dziedina.” 

Darba dziedinošo lomu minēja arī citi pētījuma dalībnieki. 

„Es nācu pie slēdziena, ka lielisks palīgs atveseļošanās procesā ir darbs. Ja ir darbs, tad 

tev ne par ko citu nav jādomā, kā tikos jāceļas, tikos būsi mājās un tā. Nav tā, ka esi viens 

pats mājās un fantazē visu kaut ko.” 

52


Uzsvērsim, ka darbu kā nepieciešamu priekšnosacījumu pilnvērtīgākas dzīves 

nodrošināšanai, minēja visi aptaujātie mērķa grupas pārstāvji. Darbs palīdz apmierināt 

materiālās vajadzības, sniedz drošības sajūtu un arī saskarsmes iespējas, ceļ 

pašapziņu un dod iespēju pašrealizēties. 

„Darbs vajadzīgs, lai būtu nauda. Es nevaru nopirkt pienu, kefīru, jogurtu, zāles, nevaru 

aiziet pie ārsta, kaut gan man vispār ir salīdzinoši liela pensija. […] Darbs dod saskarsmi ar 

citiem cilvēkiem, pārliecību par sevi.” 

„Dienām sēžot pie galda un klausoties radio, esmu jau apberzis elkoņus. Bet tie ienākumi 

(invaliditātes pensija) ir par maziem, lai egoistiski sevi uzturētu, lai pietiek cigaretēm, kafijai 

un pārtikai […] Tāpēc tas darbiņš vajadzīgs, gribot negribot.” 

„Mājās četrās sienās var nojūgties […] Darbs dod drošības sajūtu. Sajūtu, ka tu tajā darba 

tirgū esi vajadzīgs.” 

„Darbs jau finansiālā ziņā būtu ieguvums. […] paceltos pašapziņa – nebūtu gluži zemē 

metams, vajadzīga cilvēka apziņa būtu.” 

„Gadiem ilgi tev ir tikai mājas, četras sienas. Ja tu izej uz pilsētu, kur nu vēl uz darbu, tad 

tas jau ir ieguvums. Ir svarīgi pierādīt sev, ka vēl kaut ko vari, otrkārt, parādīt arī citiem, ka 

neesmu gluži tāds gliemezis, kuru var samīt pa ceļam [...] celt savu pašapziņu.” 

„Piepildīta diena un apziņa, ka saņemsi algu.” 

Domājot un stāstot par darba nepieciešamību, visai bieži no strādājošo puses izskan 

pārdomas, ka, ja viņi būtu materiāli pietiekami nodrošināti, tad mierīgi atteiktos no 

darba. Taču, risinot domu tālāk, nonāk pie gluži cita secinājuma – darbs viņiem ir 

nepieciešams ne tikai, lai varētu sevi nodrošināt finansiāli, bet, lai justos vajadzīgi, lai 

varētu citiem ko dot, kā arī, lai celtu savu pašapziņu 

„… ja man teiktu, es tev dodu to pašu naudu, nestrādā, es teiktu - OK. Bet es nezinu, cik es 

ilgi tā varētu nestrādāt […] doma, ka tu esi kādam vajadzīgs, tevi gaida […] gribas tai darbā. 

[…] Viens ir materiālais, bet bez darba nevar, man patīk dot. Patīk arī ņemt.” 

„…darbs vajadzīgs, lai pašapliecinātos, lai piepildītu savu brīvo laiku, lai būtu saskarsmē ar 

cilvēkiem.” 

Runājot par darbu, spontāni tika minētas arī drošības un stabilitātes vajadzības, 

emocionālā vēlme justies pārliecinātam par to, ka pienācīgi pildot savus darba 

pienākumus, darba vieta un atalgojums ir garantēts. Svarīgi atcerēties, ka, tāpat kā 

vairums cilvēku, arī garīgo slimību invalīdi vēlas just savu nozīmīgumu, justies kā 

pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, nevis aprūpējamajiem. 

„Darbā ir svarīga drošība un materiālais garants. Arī valstij ir izdevīgāk, ja cilvēki strādā. 

Valstij nav jāuztur pansionāti. Cilvēks nekad nestāv uz vietas, ja viņš neko nedara, viņš 

strauji iet uz leju.” 

„Darbs dod drošības sajūtu. Sajūtu, ka tu šajā darba tirgū esi vajadzīgs. Ir daudz tādu 

cilvēku, kas nav 100% darba nespējīgi.” 

„Strādāju par krāvēju tirgū, celtniecībā par strādnieku […]. Visu ko māku darīt – sist naglas, 

urbt, līmēt tapetes. Par pārdevēju kioskā esmu strādājis. Bet tur bija grūti, jo man bija bail 

kaut ko ne tā saskaitīt. […] Man patīk darbs, kuru es savu spēku robežās varu izdarīt. […] 

Patiktu pastāvīgs darbs ar stabilu algu.” 

„Man taču vajag rēķinus maksāt. Lai invalīdi nedzīvotu kā nabagi, bet kaut cik normāli. […] 

to, ko viņš var izdarīt, to vajag dot. Lai sabiedrība attīstītos un invalīds justos kā pilnvērtīgs 

sabiedrības loceklis.” 

53


2.8. Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem vajadzības un to apmierināšanas 

iespējas 

Izanalizējot visu informāciju, kas tika iegūta intervijās ar riska grupas pārstāvjiem, 

redzam, ka kopēja visbūtiskākā šīs grupas pazīme ir nepietiekama visa līmeņa 

vajadzību apmierināšana. Vajadzība ir iekšēja nepieciešamība, kaut kas tāds, bez kā 

cilvēks nevar iztikt, un kuras apmierināšanai tiek mobilizēti attiecīgajā brīdī pieejamie 

cilvēka resursi. Saskaņā ar A.Maslova vajadzību teoriju 75 cilvēku vajadzību modelis 

satur 5 vajadzību kategorijas, kuras ir sakārtotas zināmā hierarhijā pēc to nozīmības. 

Pirmais līmenis ir fizioloģiskās vajadzības; otrais ir eksistenciālās vajadzības jeb 

vajadzība pēc savas pastāvēšanas un drošības; trešais līmenis ir cilvēka sociālās 

vajadzības - vajadzība pēc piederības un mīlestības; ceturtais - vajadzība pēc 

pašcieņas un piektais - vajadzība pēc pašīstenošanās jeb pašrealizācijas. 

• Fizioloģiskās vajadzības jeb pamatvajadzības jāapmierina dzīvības procesu 

uzturēšanai. Pie šī līmeņa pieder vajadzība pēc uztura, atpūtas (miega), mājokļa 

u.c. 

• Vajadzība pēc drošības – te ietilpst gan fiziskā, gan psiholoģiskā, gan ekonomiskā 

drošība. Fiziskā ziņā tā ir instinktīva tieksme izvairīties no fiziskām ciešanām, 

draudiem, briesmām. Psiholoģiskā līmenī tā ir vajadzība izvairīties no 

nepatīkamiem pārdzīvojumiem, aizrādījumiem, pārmetumiem, nepatīkamām 

situācijām. Ekonomiskās drošības vajadzība saistās ar garantētiem ienākumiem, 

kuri savukārt saistās ar garantētu darbu. Drošību veicina stabilitāte (stabili, 

nemainīgi apstākļi) un informētība (cilvēkam svarīgi zināt par sev būtiskiem 

jautājumiem). 

„Jāzina, ka būs stabilitāte, ka tad, ja viņam paliks slikti, viņš nezaudēs darbu. Ka viņš 

nebūs par velti tos mēnešus nostrādājis, ka viņam atkal būs kaut kur jāiet, kaut kas cits 

darīt jāmācās no jauna.” 

„Darbs un invaliditātes pensija sniedz lielāku drošību.” 

• Vajadzība pēc piederības un mīlestības. Cilvēks kā sabiedriska būtne nespēj iztikt 

bez citiem cilvēkiem, viņam nepieciešamas saprotošas, atbalstošas attiecības. Ir 

nepieciešami tā saucamie “savējie”, kas cilvēku pieņem, saprot un mīl tādu, kāds 

viņš ir. 

„Galvenais ir sapratne, respekts pret cilvēku. Un nenolikt šo cilvēku līdz ar zemi un 

nedomāt, lūk, tas jau no Strenčiem, tūlīt nodedzinās mūsu uzņēmumu vai vēl ko citu 

izdarīs. Neuztvert to kā biedu, izturēties kā pret normālu cilvēku.” 

• Vajadzība pēc pašcieņas - tā var izpausties kā tieksme iemantot citu cilvēku 

atzinību, kas stiprina indivīda pašcieņu. No otras puses, tā var būt arī 

pašapliecināšanās - cilvēks cenšas sev pierādīt: “Es to varu” un viņam liekas: “Ja 

es to varu, arī citi mani augstāk vērtēs”. 

• Pašrealizācijas vajadzība saistīta ar nepieciešamību izmantot savas spējas, 

zināšanas, talantu. Cilvēks tiecas pēc panākumiem un sasniegumiem ne tikai dēļ 

citu novērtējuma, bet lai izteiktu savu personību. Cilvēks jūt, ka var izdarīt vēl ko, 

bez tā, ko jau paveicis. 

„Cilvēks nekad nestāv uz vietas, ja viņš neko nedara, viņš strauji iet leju.” 

75 Маслоу А. Мотивация и личность. СПб.: Евразия, 1999. 

54


Visas apskatītās vajadzību grupas piemīt cilvēkiem, kuriem ir garīgas saslimšanas, 

tikpat lielā mērā kā jebkuram citam „vidēji statistiskajam” cilvēkam. Tomēr pastāv 

būtiskas atšķirības vajadzību apmierināšanas iespējā cilvēkiem bez invaliditātes un 

tiem, kam ir invaliditāte, un jo īpaši garīga rakstura saslimšana vai traucējumi. Liedzot 

iespēju strādāt algotu darbu, tiek likti papildus šķēršļi, savukārt, iespēja strādāt algotu 

darbu ar garantētiem ienākumiem tiešā vai netiešā veidā palīdz realizēties visu līmeņu 

vajadzībām: 

1) Tiek apmierinātas fizioloģiskās izdzīvošanas vajadzības, jo ienākumi dod iespēju 

iegādāties pārtiku, zāles, apmaksāt komunālos rēķinus u.t.t. 

2) Garantēts algots darbs ar stabiliem ienākumiem sniedz drošības sajūtu, kas ir 

īpaši svarīga psihiatrijas pacientiem, jo emocionālā spriedze ir ļoti nozīmīgs 

kairinātājs, kas provocē saslimšanu. Pierastā situācijā cilvēks viegli orientējas, var 

paredzēt, kas notiks vienā vai otrā gadījumā, un var sagatavoties gaidāmajiem 

notikumiem. Apziņa, ka sava garīga rakstura saslimšana nav jāslēpj no 

apkārtējiem un ka ārstēšanās stacionārā nebūs par iemeslu darba zaudējumam, 

sniegtu cilvēkam arī zināmu psiholoģisku drošību. 

3) Darba kolektīvā indivīds apmierina arī savas sociālās vajadzības jeb 

nepieciešamību pēc starppersonu komunikācijas: cilvēciskiem kontaktiem, 

simpātijām un uzmanības. Cilvēkiem ar garīgām saslimšanām ir grūti patstāvīgi 

nodibināt jaunas un uzturēt jau esošas attiecības. To lielā mērā nosaka viņu 

saslimšanas, jo slimību akūtajā stadijā piemīt tieksme pašizolēties, savukārt, 

remisijas sākumstadijā cilvēki ir nedroši, viņu pašapziņa ir zema. Sociālie kontakti 

ir ļoti svarīgs rehabilitācijas faktors un arī psihiatrijas speciālisti apgalvo, ka darbs, 

darba pienākumi un darba kolēģi, piemēram, šizofrēnijas gadījumā, ir visstabilākā 

sociālā piesaiste, pat spēcīgāka nekā ģimene un draugi. 

4) Strādājot, cilvēks atgūst ticību saviem spēkiem un pašcieņu, kā arī var apmierināt 

nepieciešamību iegūt sev nozīmīgu cilvēku cieņu, novērtējumu. 

5) Darbā lielākā vai mazākā mērā notiek sevis realizēšanas un pašattīstības 

vajadzību apmierināšana. 

2.9. Īpašās vajadzības darba vietā 

Analizējot īpašās vajadzības vai īpašās prasības, kuras būtu izvirzāmas un kuras izvirza 

darba vietas aprīkojumam cilvēki ar garīgām saslimšanām, redzam, ka tādu praktiski 

nav. Lai iekārtotu darba vietas cilvēkiem ar cita veida invaliditāti, nereti nepieciešams 

pielāgoties cilvēka fiziskajām vajadzībām, piemēram, izmantojot īpaši aprīkotus datorus 

redzes invalīdiem, uzbrauktuves vai plašākas durvis cilvēkiem ar kustību traucējumiem 

u.tml. Savukārt, iekārtojot darba vietas cilvēkiem ar garīgām saslimšanām, tām nav 

nepieciešams īpašs iekārtojums, kas pārsniegtu elementārus normālas darba vides 

nosacījumus. 

Runājot par savu ideālo darba vietu, par prasībām pret darbu un darba vidi fiziska 

iekārtojuma ziņā, riska grupas pārstāvji neminēja nekādas īpašas vajadzības vai 

prasības. Lai darba apstākļi tiktu atzīti par labiem, pat ideāliem, tika izvirzītas tikai divas 

fiziski nomērāmas prasības darba vides iekārtojumā. Tās ir: labs apgaismojums un 

elementāri sakārtota, tas ir, nenoplukusi, izremontēta darba telpa ar gaišu, 

dzīvespriecīgu krāsojumu. 

55


„Telpām jābūt gaišām. Nevar būt drūmas, tumšas telpas.” 

„Telpas iekārtojums nevar būt drūms. Atceros, kad strādāju X, bija vēls rudens, strādājām 

pagrabā, tur tumšs. Nāku uz darbu tumsā, eju mājās tumsā. Un tā dienu aiz dienas, nu tas 

bija tā nospiedoši.” 

Otra būtiski nepieciešama lieta, kas vienā vai otrā veidā tika minēta visās intervijās, ir 

respondentu vēlme strādāt psiholoģiska komforta apstākļos, galvenais komponents te ir 

saprotoši, atbalstoši kolēģi un vadītājs. Runājot par darba kolektīvu, visbiežāk cilvēki ar 

garīgām saslimšanām gribētu strādāt jauktā kolektīvā, tas ir, tādā, kur kopā strādātu 

garīgi veseli cilvēki un cilvēki ar garīgās veselības problēmām. Tikai viens respondents 

vēlējās, lai kopā strādātu tikai tādi cilvēki, kuriem ir līdzīgas problēmas. 

„Lai cilvēki labi izturētos.” 

„Kolektīvam jābūt jauktam (ne tikai cilvēkiem ar garīgām saslimšanām), lai tai grupā būtu 

kāds, kuram man gribētos līdzināties, tiekties uz augšu. Ja darba kolektīvā izturas tā - tas 

jau tur dumjais - cilvēks jutīsies slikti un arī darbs viņam neveiksies.” 

„Kontaktēties ar līdzīgiem cilvēkiem, kam līdzīgas problēmas, lai justos kā līdzīgs ar 

līdzīgu.” 

Runājot par darba kolektīva lielumu, priekšroka tiek dota maziem kolektīviem, jo tādu 

vieglāk izzināt (neziņa, kā zināms, ir viens no trauksmes ierosinātājiem) un vieglāk 

adaptēties. 

„Ideāli būtu, ja nebūtu pārāk liels kolektīvs. It kā jau man patīk liels kolektīvs, tomēr es 

nogurstu no pārāk daudzām emocijām, kas nāk no cilvēkiem.” 

„Kad garām bieži staigā cilvēki, man traucē, es nevaru kārtīgi koncentrēties.” 

Ārkārtīgi liela nozīme tiek piešķirta darba kolektīva labvēlīgai attieksmei pret cilvēku, 

neskatoties uz to, ka viņam ir garīga saslimšana. Lielākā daļa psihiatrijas pacientu ļoti 

augstu vērtē iespēju neslēpt savu saslimšanu. Vairākkārtīgi izskanēja doma, ka 

psihologiem un psihiatriem būtu jāstrādā ar darba devējiem, lai mazinātu viņu 

neuzticēšanos cilvēkiem ar garīgām saslimšanām. Savukārt darba devējiem, pirms ņem 

darbā cilvēku ar garīgu saslimšanu, būtu jāaprunājas ar saviem padotajiem, vai viņi ir 

gatavi uzņemt tādu cilvēku savā vidē kā līdzvērtīgu. Psihologiem būtu jāstrādā arī ar 

darba kolektīvu, vai vismaz darbiniekiem vajadzētu dot iespēju saņemt psihologa 

konsultāciju. 

„Darba devējam jārunā ar saviem darbiniekiem, lai viņi pieņem savā vidū cilvēku ar tādu 

reputāciju.„ 

„Pašā darba vietā psihologu vajag, cilvēku, kas runā par šīm lietām.„ 

„Varbūt vajag darba devējiem izveidot atbalsta grupu, izskaidrot, ko sagaidīt no šiem 

slimajiem cilvēkiem un kā risināt šo situāciju. […] atlaiž nevis tāpēc, ka ir slims, nevis 

tāpēc, ka nevar izdarīt to darbu. Atlaiž, jo ir bail un nezina, ko tie slimnieki var izdarīt, kas 

ar viņu var notikt. Attieksme pret psihiski slimajiem ir tāda, ka domā, ka tūlīt nodurs. Tie 

nav normāli darba apstākļi, ka visu laiku jābaidās. Jābūt, ka abām pusēm ir labi. Neziņa ir 

milzīga problēma. Jābūt kādam sociālajam darbiniekam, lai konfliktsituācijās risinātu šos 

jautājumus.” 

„Jābūt kādam cilvēkam starp mani un darba devēju […} nav jābūt visu laiku, bet teiksim, 

vienu reizi nedēļā vai kā, es zinu, ka viņš atnāks un es varu izrunāt kaut kādas 

neskaidrības vai problēmas un es zinu, ka tas cilvēks pateiks tālāk.” 

Speciālista palīdzība būtu vēlama arī tajā brīdī, kad darba devējs un darba ņēmējs, 

kuram ir garīgās veselības problēmas, vienojas par darba saturu, noslodzi un grafiku, 

slēdzot darba līgumu. 

56


„Jābūt koleģiālam lēmumam starp pacientu, ārstu un to uzņēmēju, kas vēlāk ar viņu 

darbosies. Ar viņu (psihiatrijas pacientu) kopā ir jāizrunā, vai viņš ir spējīgs, vai viņš ir ar 

mieru tādu darbiņu uzņemties, vai tiks galā, kā viņam ir ar to slimību. Tad jau arī zāļu 

iespaidā var būt reakcijas samazinājums, lēnāk sanāk, var rokas trīcēt. Es domāju 

daudzus jautājumus var atrisināt, ja viņus izrunā laicīgi. Visam jābūt aprunātam un tad var 

arī kaut ko darīt.” 

Lai cilvēki ar garīgām saslimšanām darbā justos psiholoģiski komfortabli, lai darbs no 

rehabilitējoša pasākuma nekļūtu par riska faktoru, vēlams viņiem dot vienkāršus darba 

uzdevumus, kuros nav nepieciešams pieņemt nopietnus lēmumus. Īpaši svarīgi tas ir 

uzsākot kādu jaunu, līdz šim neveiktu darba operāciju. Būtiska ir arī darba biedru 

ieinteresēta un atbalstoša attieksme. 

„…emocionāli nenoslogot, nelikt atbildīgus darbus darīt.” 

„Jānotic sev, jāsagatavo sevi psiholoģiski, labāk jau meklēt tādu darbu, kur ir labas 

zināšanas, lai būtu kaut kāda pārliecība par saviem spēkiem, lai darbs būtu patīkams.” 

„Ir dažādi slimnieki. Iespējams, ka dažkārt arī jāpabrīdina, ka tiem darba biedriem ir uz viņu 

acis jāpamet.” 

Tajā pat laikā cilvēkiem nepieciešama uzticēšanās no darba devēja puses, tas ir, 

vadītāja ticība tam, ka padotais patstāvīgi tiks galā ar uzdevumu, ka viņu nav nemitīgi 

jāuzmana. 

„Patīk, ka neviens uz pirkstiem neskatās – dari darbu, pats atbildi. Darbs ar spriedzīti 

mazliet ir pat patīkams.” 

Bez tam, darbā būtu nepieciešams nodrošināt kādu atpūtas telpu, kur cilvēki, ja 

nepieciešams, varētu mierīgi iedzert zāles vai uz brīdi atgulties, atslābināties. Šāda 

telpa būtu nepieciešama arī, lai vienkārši paēstu pusdienas. 

„Istabu, kur pusdienas pārtraukumā atpūsties tiem cilvēkiem, kas netiek uz māju aiziet. 

Stūrītis, kur nepīpē..” 

„Jābūt atpūtas telpai iekārtotai ar dīvāniņu, galdiņu, kur var arī paēst – tējiņu uzvārīt, lai tur 

arī mikroviļņu krāsns būtu, kur ēdienu uzsildīt, lai var siltu paēst. Vai vienatnē zāles iedzert.” 

„Atpūtas istabu, kur varētu kaut apsēsties.” 

Taču visbūtiskākā prasība, kura tika minēta visās intervijās, ir iespēja strādāt nepilnu 

slodzi, un visbiežāk tika minēta vēlme strādāt saīsinātu darba dienu. 

„Ideālais darbs: nepilna darba slodze – vai nu nepilna nedēļa vai darba dienā nenormēts 

grafiks. Man iedzen bailes stingrs darba režīms. Stingrā darba režīmā es darbu nevarētu 

sekmīgi izdarīt, bet brīvajā režīmā man nebūtu problēmas.” 

„Es jau arī it kā jautāju, vai iespējams strādāt īsāku darba laiku, varbūt īsāku darba nedēļu, 

lai varētu tā pamazām izjust, vai varu tās 8 stundas nostrādāt.” 

„… lai stundu ātrāk palaistu mājās.” 

„Būtu labi, ja varētu strādāt 6 stundas dienā.” 

„Man vajag pastāvīgu darbu uz pusslodzi. Varētu par dārznieka palīgu, varbūt kādā 

zemnieku saimniecībā. Man ir savs režīms, kuru vajag ievērot. Ražas laikā varētu arī 

slodzi.” 

57


Organizējot dažādus ar nodarbinātības veicināšanu saistītus pasākumus cilvēkiem ar 

psihiskās veselības traucējumiem, jāņem vērā, ka uzsākt jaunu darba veidu, ienākt 

jaunā darba kolektīvā - tie ir spēcīgi stresa pastiprinātāji jebkuram cilvēkam. Runājot par 

psihiatrijas pacientiem, jārēķinās, ka šie kairinātāji var iedarboties tik spēcīgi, ka cilvēks 

var „izdegt” jau pirms reāla mēģinājuma kaut ko uzsākt. Tas nozīmē, ka pirms 

iekļaušanas atvērtā darba tirgū cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem ir jāiziet 

kāda speciāla programma, kurā būtu iekļauta gan psiholoģiska, gan profesionāla 

sagatavošana. 

„Tas ir kā ieiet aukstā ūdenī, tāpat ir ieiet tajā sabiedrībā, kur ir normāli, laipni cilvēki. Es 

pēdējā laikā par to vien domāju. Jau nedēļu. Pirmdien tam būtu jānotiek, bet es nezinu, kas 

būs, vai spēšu aiziet. Visvairāk es baidos no tā, ka netikšu galā. […] Iesākumam varētu 

radīt kādas darba vietas tādiem, kā es. Bezmaz mākslīgi. Lai cilvēks sev noticētu, lai viņš 

jūt, ka var strādāt. Ja nopietnā ražošanā uzreiz, tad jau tiešām jābūt ļoti veselam, lai var 

uzreiz tā darboties.” 

Līdzīgi kā cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem pieejamajā atbalstītā darba 

programmā, arī darbiniekiem, kam bijušas psihiskas saslimšanas, vismaz 

nodarbinātības sākumposmā noteikti noderētu sociālā darbinieka vai palīga līdzdarbība. 

58


3. DARBA DEVĒJU ATTIEKSMJU UN MOTIVĀCIJU PĒTĪJUMS 

3.1. Pētījuma metodoloģijas apraksts 

III posms – Padziļinātās intervijas ar darba devējiem 

Mērķa grupa: Darba devēji, kuru pakļautībā strādā vai ir strādājuši cilvēki ar garīga 

rakstura traucējumiem, un potenciālie darba devēji (intervijas ar Latvijas 

darba devējiem no dažādiem reģioniem un nozarēm). 


Noskaidrot darba devēju un potenciālo darba devēju attieksmes un iespējamās 

barjeras vai motivācijas, kas veicina vai kavē cilvēku ar garīga rakstura 

traucējumiem pieņemšanu darbā; 

Uzzināt uzņēmuma vadītāju pieredzi, pieņemot darbā vai atsakot cilvēkiem ar 

garīga rakstura traucējumiem; 

Noteikt galvenos problēmu lokus, ar ko saskārušies vadītāji, nodarbinot cilvēkus 

ar garīga rakstura traucējumiem; 

Izstrādāt pētījuma hipotēzes un anketu kvantitatīvajai uzņēmumu – darba devēju 

aptaujai. 

Izmantotā metode: Padziļinātā intervija (daļēji strukturētā tiešā intervija). 

Interviju skaits: 27 padziļinātās intervijas. 

Pētījuma veikšanas laiks: 2005.gada septembris – oktobris. 

59


IV posms - Kvantitatīvā darba devēju aptauja 

Mērķa grupa: Latvijas ekonomiski aktīvie uzņēmumi – darba devēji. 


Novērtēt cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iespējas Latvijas darba tirgū; 

Noskaidrot, cik lielā mērā izplatīti un darba devējiem svarīgi ir cilvēku ar garīga 

rakstura traucējumiem nodarbinātību veicinošie un kavējošie faktori; 

Noskaidrot, kāda veida informācija cilvēkiem ar intelektuālās attīstības 

traucējumiem un psihiskām saslimšanām un par šiem cilvēkiem būtu 

nepieciešama, lai veicinātu nodarbinātību šajā sociālās atstumtības riska grupā. 

Metode: Telefonintervija. 

Respondents: Uzņēmuma vadītājs vai par personāla darbā pieņemšanu 

atbildīgā amatpersona. 

Izlases lielums: 702 respondenti. 

Izlases metode: Nejaušā izlase no uzņēmumu datu bāzes (ietverti visi reģioni, 

nozares; dažāda lieluma un īpašumu formu uzņēmumi). 

Pētījuma veikšanas laiks: 2005.gada decembris – 2006.gada janvāris. 

Izlases struktūra Izlase 

Reģions 

Uzņēmuma 

darbinieku 

skaits 

Uzņēmuma 

galvenā 

darbības 

sfēra 

Uzņēmuma 

īpašuma 

forma 

60 

% skaits 

Rīga 47,6 334 

Vidzeme 20,8 146 

Kurzeme 11,7 82 

Zemgale 6,8 48 

Latgale 13,1 92 

KOPĀ 100,0 702 

Līdz 9 darbiniekiem 36,8 258 

10 - 19 darbinieki 26,4 185 



100 un vairāk darbinieki 7,8 55 

KOPĀ 100,0 702 

Lauksaimniecība, medniecība, mežsaimniecība, zvejniecība 7,1 50 

Apstrādes rūpniecība, ieguves rūpniecība, enerģētika, gāzes apgāde 13,5 95 

Būvniecība, celtniecība, ceļu būvniecība 7,8 55 

Vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība, automašīnu un sadzīves tehnikas remonts 26,8 188 

Viesnīcas, sabiedriskā ēdināšana 5,3 37 

Transports, glabāšana, noliktavas, sakari, telekomunikācijas 7,4 52 

Finanses, apdrošināšana, nekustamais īpašums, noma un cita komercdarbība 11,3 79 

Valsts pārvalde un aizsardzība, sociālā apdrošināšana 4,0 28 

Izglītība 4,0 28 

Veselības aizsardzība, sociālā palīdzība 3,1 22 

Sabiedriskie, sociālie un individuālie pakalpojumi 9,7 68 

KOPĀ 100,0 702 

Valsts vai pašvaldību iestāde 10,5 74 

Sabiedriska organizācija 2,7 19 

Komercsabiedrība bez ārzemju kapitāla daļas 73,6 517 

Komercsabiedrība ar ārzemju kapitāla daļu 10,7 75 

Komercsabiedrība ar valsts vai pašvaldības kapitālu bez ārzemju kapitāla daļas 2,1 15 

Komercsabiedrība ar valsts vai pašvaldības kapitālu ar ārzemju kapitāla daļu 0,3 2 

KOPĀ 100,0 702


3.2. Iespējas riska grupu nodarbinātībai 

Lai novērtētu iespējas cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem iekļauties darba tirgū, 

darba devēju pētījumā tika aplūkoti gan objektīvie faktori - pieprasījums pēc dažādu 

veidu darbiniekiem, svarīgākās darbinieku atlases stratēģijas un iespējamie darba 

apstākļi; gan subjektīvie faktori – darba devēju informētība, pieredze, attieksme un 

gatavība nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti un cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem, 

kā arī sociālas atbildības līmenis darba devēju vidū. 

3.2.1. ESOŠĀ SITUĀCIJA UN PROBLĒMAS UZŅĒMUMU PERSONĀLA JOMĀ 

DARBINIEKU MAINĪBA UN BRĪVĀS DARBAVIETAS 

Lielākajā daļā interviju tiek norādīts uz šobrīd pastāvošu paaugstinātu darbinieku 

mainību. Kvantitatīvajā aptaujā 40% aptaujāto darba devēju apgalvo, ka uzņēmumā vai 

iestādē šobrīd ir brīvas darba vietas. Darbinieku trūkums vērojams gandrīz visu nozaru 

uzņēmumos un iestādēs, bet īpaši augsts tas ir būvniecībā, celtniecībā un ceļu 

būvniecībā. Vairāk nekā citās nozarēs vakances šobrīd ir arī rūpniecībā, 

lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, kā arī transporta sfēru pārstāvošajos uzņēmumos. 

Padziļinātajās intervijās noskaidrots, ka uzņēmumos pietrūkst kvalificētu strādnieku un 

vidēja līmeņa speciālistu. Tirdzniecības uzņēmumos vislielākā darbinieku mainība ir 

veikalos pārdevēju un kasieru amatiem. Īpaša situācija ir medicīnas, ēdināšanas un 

izglītības iestādēs, kur vērojama paaugstināta visu līmeņu darbinieku mainība, tomēr 

sevišķi pietrūkst vidējā līmeņa darbinieku – skaitliski vairāk darbinieku aiziet no darba 

vietām nekā tiek pieņemti vietā. 

1. zīmējums “Cik no jūsu uzņēmumā šobrīd esošajām brīvajām darba vietām ir kvalificēti 

strādnieki, biroja darbinieki un vidējā līmeņa speciālisti?” (% - atbilžu sadalījums 

procentos) 

% Kvalificēti strādnieki, biroja darbinieki un vidējā līmeņa speciālisti 

dalījums pēc 


skaita uzņēmumā 

50 un vairāk 

darbinieku [n=61] 

20 - 49 darbinieki 

[n=53] 


[n=68] 

Līdz 9 darbiniekiem 

[n=98] 

24 

Bāze: respondenti, kuru uzņēmumos ir brīvas vietas (n=) 

Neviena 1 vieta 2 vietas 3 - 9 vietas 10 un vairāk vietas 

29 

61 

38 

42 

Citu nozaru uzņēmumos visaugstākā darbinieku mainība ir vienkāršo, viegli izpildāmo 

un aizvietojamo amatu līmenī jeb kā min paši darba devēji: “strādnieku blokā” un 

“sākuma amatos”. 

21 

23 

10 

8 

15 

24 

21 

23 

20 

23 

26 

22 

18 

8 

6 

2


Pozīcijās ar visaugstāko kadru mainību, parasti ir arī visīsākais apmācības un darbā 

ievadīšanas periods. Tie ir mazkvalificētie darbi, kas neprasa īpaši augstu prasmju vai 

zināšanu līmeni. Tas, protams, samazina arī atalgojuma līmeni, taču palielina to cilvēku 

skaitu, kas ir spējīgi veikt konkrētā darba pienākumus. Darba devēji nevar vai 

nesaskata vajadzību veikt jebkāda veida ieguldījumus šī līmeņa darbiniekos, lai tādējādi 

padarītu tos “vērtīgākus”. 

2.zīmējums “Cik no jūsu uzņēmumā šobrīd esošajām brīvajām darba vietām ir 

palīgstrādnieki un mazkvalificētie darbinieki ?” (% - atbilžu sadalījums procentos) 

% Palīgstrādnieki un mazkvalificētie darbinieki 




50 un vairāk 



[n=53] 


[n=68] 


[n=98] 


Darbinieku mainības iemesli: 

• Zems atalgojums 


62 

38 

50 

50 

Darbinieki nav apmierināti ar piedāvātā atalgojuma lielumu un izvēlas darba vietas, kur 

ir iespējams nopelnīt vairāk. Šī problēma, galvenokārt, attiecas uz zemākā un vidējā 

līmeņa darbiniekiem. 

• Zemas izaugsmes iespējas 

Vieglos, zemu apmaksātos darbos pastāv ierobežotas izaugsmes iespējas, kas tādējādi 

spētu pievilināt darba ņēmējus ilglaicīgam periodam. Pastāv minimālas izaugsmes 

iespējas, kuru laikā darbiniekam ilgstoši nākas strādāt darbu par neapmierinošu 

samaksu. Tā rezultātā daudzi zemā un vidējā līmeņa darbinieki vai nu migrē darba 

meklējumos uz ārzemēm vai arī uzsāk savu uzņēmējdarbību. 

• Iedzīvotāju demogrāfiskās izmaiņas 

Šis aspekts ir īpaši aktuāls izglītības iestādēm. Sarūkot dzimstībai, sarūk arī skolēnu 

skaits, līdz ar to – darbinieku slodze un štata vienības, kas izraisa darbinieku atlaišanu. 

Ir atkal jāņem vērā darba ņēmējus neapmierinošais atalgojuma lielums izglītības un 

medicīnas iestādēs, kur zemais atalgojums veicina personāla “novecošanos” un augstu 

mainību jauno darbinieku vidū, jo jaunieši nereti strādā līdz brīdim, kad tiek atrasta 

labāk apmaksāta darba vieta. 

“… pensija pensionāram ir tāda, ka viņš ir spiests strādāt, un viņš tad arī skolā turas.” 

“…Man pašam ir divi dēli, un es, piemēram, ar kājām un rokām būtu pret, ja pēkšņi kāds no 

viņiem pateiktu: „Tēt, es būšu ķīmijas, bioloģijas, matemātikas vai vēl kaut kāds skolotājs.” 

Te arī veidojas tā problēma, ka jaunatne par 160 latiem uz skolu nenāk [strādāt], tie, kas ir, 

tie arī strādā, un jaunāki viņi nepaliek.” 

57 

6 

3 

13 

6 

16 

26 

22 

23 

9 

18 

6 

18 

17 

12 

7 

2


• Konkurences paaugstināšanās starp darba devējiem 

Darba devēji esošo darba tirgu raksturo kā piesātinātu ar darba piedāvājumiem un 

nepietiekamu no darba ņēmēju un pieprasījuma aspekta. Tas nozīmē, ka tiek piedāvāts 

vairāk darbavietu, nekā ir pieejami darbinieki. Šādos apstākļos darba ņēmējs izvēlas 

sev izdevīgākos piedāvājumus. Un tā kā darba devēji nepiedāvā vienādus darba 

nosacījumus un atalgojumu, tad veidojas paaugstināta konkurence starp darba 

devējiem, kas izraisa darbinieku mainību – darba ņēmējs pamet savu veco darba vietu 

un iet pie tā darba devēja, kura piedāvājums šķiet izdevīgāks. 

• Darbinieku migrācija 

Darba devēji min biežus gadījumus, kad zemākā un vidējā līmeņa darbinieki aizbrauc 

strādāt uz ārzemēm. Ģeogrāfiskā migrācija ir saistīta ar zemo atalgojumu no darba 

devēju puses Latvijā. Pastāv arī darbaspēka migrācija no Latvijas laukiem uz citām 

pilsētām (it sevišķi galvaspilsētu - Rīgu), kas ir saistīta ar labāku darba apmaksu pilsētā, 

labākām izaugsmes un karjeras iespējām. 

Var izšķirt divas darba ņēmēju grupas, kurās ir visaugstākā mainība: 

• Jaunieši, kuri tradicionāli ir vismobilākā darba ņēmēju grupa; 

• Zemu kvalificētie darbinieki. 

Viszemākā mainība ir labi apmaksātās darbavietās, vadošajos amatos, kā arī 

speciālistu vidū, jo darba devējam šādi darbinieki ir “vērtīgāki”, un to noturēšanai tiek 

veltītas lielākas pūles un lielāki ieguldījumi. 

3.zīmējums “Cik no jūsu uzņēmumā šobrīd esošajām brīvajām darba vietām ir augstākā 

līmeņa speciālisti, vadītāji?” (% - atbilžu sadalījums procentos) 

% 




50 un vairāk 



[n=52] 


[n=67] 


[n=97] 


63 

49 

58 

60 

64 

Augstākā līmeņa speciālisti, vadītāji 


15 

23 

15 

21 

25 

13 8 

10 

9 

6 

8 

9 

5 

2 

1


DARBINIEKU ATLASES PRINCIPI UN PROBLĒMAS 

Uzņēmuma vai iestādes personāla atlasē kā svarīgākie tiek uzskatīti šādi aspekti: 

• Darbinieka piemērotības noteikšana veicamajam darbam; 

• Izvēle starp iespējamajiem darbinieku meklēšanas veidiem, kas bieži vien jau 

ietver noteiktus darbinieku atlases elementus. 

Lai noteiktu, vai darbinieks ir piemērots veicamajam darbam, vispirms tiek apskatīti 

pamata rādītāji – atbilstoša izglītība, specialitāte vai apliecības (piem., šoferiem), kā arī 

attiecīgajai vakancei nepieciešamo darba prasmju vai pieredzes esamība 

(visizplatītākais un noteicošākais faktors) un valodu zināšanas, kuru skaitā visbiežāk 

tiek pieprasītas valsts valodas, angļu valodas un nereti arī krievu valodas zināšanas. 

Darba devēji pārsvarā izmanto sekojošas darbinieku atlases stratēģijas: 

• CV izskatīšana; 

• Rekomendācijas; 

• Intervijas veikšana; 

• Darbinieka pieņemšana uz pārbaudes laiku. 

Mazos un vidējos uzņēmumos visizplatītākās ir pēdējās divas stratēģijas. Darba devēju 

vidū nepastāv vienāda uzticības pakāpe attiecībā uz darba ņēmēja CV, jo “tajos jau var 

sarakstīt visu ko”. Bieži vien darba devēji jau intervijas laikā nosaka darba ņēmēju 

piemērotību darbam. Ja akūti trūkst darbinieku, tad tiek pieņemts jebkurš strādāt spējīgs 

darba ņēmējs, neskatoties uz tā izglītību vai prasmju atbilstību nepieciešamajam 

darbam. 

Ieteikumi jeb rekomendācijas, savukārt, tradicionāli darbinieku atlasē ieņem nozīmīgu 

vietu visu lielumu uzņēmumos. Tomēr biežāk tieši vidējos un mazos uzņēmumos jauni 

darbinieki tiek atrasti un izvēlēti, pateicoties gan uzņēmuma darbinieku, gan citu darba 

devēju ieteikumiem. Ja lielie uzņēmumi savā darbinieku atlasē vairāk uzmanības 

pievērš darbinieku formālajam raksturojumam – iegūtā izglītība utml., vidējie un mazie 

uzņēmumi meklē reālo darbaspēju un prasmju pierādījumus un ir ieinteresēti 

cilvēkkapitāla veidošanā. 

Kopumā darba devēji minējuši šādus veidus darbinieku meklēšanā: 

• Meklēšana caur privātajiem darbinieku atlases uzņēmumiem (atlasi veic speciāli 

tam nolīgts uzņēmums); 

• Meklēšana caur Nodarbinātības valsts aģentūru (nosacīti sākotnējo atlasi veic 

NVA); 

• Individuāla darbinieku meklēšana ar sludinājumu un interneta portālu starpniecību 

(atlase tiek veikta publicējot prasības un pēc tam izskatot katru pieteikumu 

atsevišķi – CV, intervijas, pārbaudes laiks utml.); 

• Meklēšana caur paziņām vai esošajiem darbiniekiem; 

• Individuāla darbinieka “pārvilināšana” vai “pārpirkšana” no cita uzņēmuma. 

Pirmo stratēģiju izmanto augsti apmaksājamu darbinieku meklēšanai. To pārsvarā 

izmanto lielie uzņēmumi, jo šis pakalpojums tiek uzskatīts par salīdzinoši dārgu. 

“Kad meklējam, piem., direktoru, darbiniekus atbildīgos amatos, izmantojam Workingday, 

atlases firmas, kas veic atlasi un pēc tam arī paši veicam pārrunas, bet to pašu sākumu mums 

veic šīs atlases firmas. Arī laikrakstos sludinājumus liekam, arī internetā. Internetā meklējam 

vidējo un zemāko līmeni. Augstākos amatus meklējam tikai caur specializētajām firmām.” 

64


Nereti Latvijas uzņēmumu vadītāji uzskata, ka paši spēj veikt privāto darbinieku atlases 

biroju funkcijas, jo tiekot izmantotas vienas un tās pašas metodes un CV datu bāzes. 

Pat vienīgā atšķirība – tas, ka darba interviju veic profesionālo atlases firmu darbinieki, 

darba devējos izraisa šaubas: “Vai šis darbinieks man tiešām derēs, jo pats neesmu ar 

viņu runājis?”. Tādēļ, ja tiek izmantoti privāto atlases biroju pakalpojumu, tad tik un tā 

notiek otrreizēja darbinieku pārbaude jau no tiešā darba devēja puses. Izplatīta ir 

privāto darbinieku atlases kompāniju daļēja izmantošana, piemēram, tikai CV atlasei. 

Ar Valsts nodarbinātības aģentūras (NVA) palīdzību tiek meklēti, galvenokārt, zemāku 

kvalifikāciju darbinieki. Šo ceļu izmanto gadījumos, ja nepieciešami vienkāršu 

kvalifikāciju darbinieki, kurus šeit var atrast ātri un ar minimālām izmaksām. 

“…sākot ar veikala amatiem, šim [darbinieku atrašanas un atlases] mehānismam nav jābūt 

sarežģītam un tam ir jābūt ātram. Iespējams vienas dienas laikā pieteikt vakanci un noslēgt 

līgumu. Ja tie ir specifiskie amati, tad ir skaidrs, ka vienas dienas laikā šo cilvēku atlasīt nav 

iespējams.” 

Darba devēji biežāk izmanto savas individuālās darbinieku meklēšanas metodes. Ar to 

nodarbojas vai nu personāldaļa, vai arī uzņēmuma vadošie darbinieki (mazajos 

uzņēmumos, parasti to dara direktors). Šo stratēģiju izmanto visu lielumu uzņēmumi, 

taču tā saistās ar lieliem laika un darba ieguldījumiem. Šī stratēģija parasti tiek 

izmantota vidējā līmeņa noteiktu kvalifikāciju darbinieku atrašanai, kā arī meklējot 

cilvēkus ar noteiktām darba prasmēm. 

“Vairumam amatu mēs paši atlasām darbiniekus caur avīzēm, sludinājumiem veikalos, 

interneta mājas lapām. Savukārt, biroja darbinieku atlasei mēs jau piesaistām atlases 

kompānijas.” 

Darbinieku meklēšana “caur tīkliem” jeb ar paziņu palīdzību ir pati izplatītākā darbinieku 

meklēšanas stratēģija mazos un vidējos uzņēmumos. Lielajos uzņēmumos tā gan ir 

neoficiāli pieļauta, tomēr netiek atklāti apspriesta vai speciāli publiskota. Šī stratēģija 

tiek formulēta kā “meklēšana uzņēmuma iekšienē” un atlase notiek uz rekomendāciju 

pamata. Potenciālais darba devējs vajadzības gadījumā ieteikto cilvēku pārbauda, bet 

mazajos uzņēmumos bieži vien pilnībā uzticas savu darbinieku vai labu paziņu 

ieteikumam. 

“Darbinieku meklēšana caur paziņām ir ārkārtīgi populāra. Neviens neko labāku par 

uzņēmumu nepateiks kā darbinieks, kas tajā strādā.” 

Priekšrocības šādai “sociālo tīklu” darbinieku atlases metodei: 

• Nepastāv darbinieku meklēšanas izmaksas (piem., uzņēmuma reklāma, 

sludinājumi utt. ); 

• Darbinieks jau ir informēts par uzņēmumu no “paziņas” puses (līdz ar to 

samazinās laika un materiālais ieguldījums, kas saistās ar darbinieka ievadīšanu 

darbā); 

• Pastāv neoficiāls galvotājs vai atbildīgā persona par darbinieku – cilvēks, kas to ir 

ieteicis, rekomendējis. Nevienā citā darbinieku atlases/meklēšanas stratēģijā 

šādas priekšrocības nav. 

Pastāv arī darbinieku atlase pēc ģeogrāfiskās atrašanās vietas, ja nepieciešami 

darbinieki, kas dzīvo salīdzinoši netālu, jo darba laiks var būt tāds, ka piekļūšana ar 

sabiedrisko transportu ir neiespējama, bet personīgā transporta izmantošana var būt 

neērta. Kā min darba devēji – bieži vien darbiniekam, sākot strādāt, lielas problēmas 

sagādā pārvietošanās (izbraukāšana), kas kļūst par traucējošu faktoru darba 

produktivitātei un kvalitātei. Tādēļ darbinieku meklēšana un atlase bieži vien tiek veikta 

konkrētas teritorijas – pilsētas, rajona vai ciema ietvaros. 

65


Netieša darbinieku atlase jau tiek veikta, izvēloties darbinieka meklēšanas ceļu jeb 

“Pasaki man, kur tu meklē darbu, un es pateikšu, kas tu esi par darbinieku”. Darba 

ņēmēji bieži uzskata, ka darba meklētāji izvēlas meklēšanas kanālu atbilstoši savai 

“vērtībai” jeb kvalifikācijai. Tas nozīmē, ka augstākā līmeņa darbinieki nemeklē darba 

piedāvājumus avīzēs vai internetā un ir dabūjami tikai ar labu t.s. „galvu mednieku” 

(“headhunter)” biroju starpniecību. Zemākā līmeņa darbinieki piesakās NVA un meklē 

darbu lētākajos medijos (sludinājumi reklāmas avīzēs), vidējā (un daļa augstākā) līmeņa 

darbinieki pārsvarā izmanto savu CV publicēšanu, izvietojot tos interneta portālos, 

piesakot tos darba atlases kompānijām vai sūtot CV tieši darba devējam. 

Problēmas 

No darba devēju viedokļa pastāv atšķirība attiecībā uz darbinieku atlases grūtībām 

pilsētās un laukos. Laukos ir mazāka darbinieku izvēle, tādēļ bieži tiek pieņemts “strādāt 

spējīgs cilvēks” nevis “piemērotākais darbinieks”. 

Kopīgas problēmas pastāv, piemēram, medicīnas jomā, kur pašlaik vērojams darbinieku 

iztrūkums, bet pieņemt jaunus darbiniekus var tikai ar attiecīgu izglītību, kas jāapgūst 

ilgā laikposmā. Savukārt, medicīnas izglītību ieguvušie nereti dodas darba un 

piemērotāka atalgojuma meklējumos uz ārzemēm. 

Darbaspēka migrāciju kā problēmu min lielākā daļa darba devēju un to visbiežāk veicina 

nepietiekamais atalgojums. Kā jūtamākās darbaspēka migrācijas sekas tiek minētas 

šaurs, nepietiekams darba ņēmēju tirgus, speciālistu trūkums, konkurences 

paaugstināšanās darbaspēka tirgū darba devēju starpā. 

Darba devēji arī min atsevišķu darba meklētāju kategoriju, ko apzīmē ar vārdu 

“staigātāji”. Šie potenciālie darba ņēmēji ir zemu kvalificēti un nepārtraukti maina darba 

vietas. Galvenās motivācijas to regulārai darba vietas mainīšanai tiek minētas 

sekojošas: 

• “Ideālās darba vietas” meklēšana – darbavietas meklēšana, kas pilnībā apmierina 

darba ņēmēja individuālās prasības; 

• Bezdarbnieka statusa uzturēšana – darba ņēmējam, kas ir reģistrēts bezdarbnieks 

un saņem pabalstu, ir jānodarbojas ar darba meklēšanu. Šādas, ātras darbavietas 

maiņas rezultātā bezdarbnieki rada priekšstatu par darba meklēšanu, tādējādi 

pildot oficiālās saistības ar NVA un turpinot saņemt bezdarbnieka pabalstu; 

• Nepieciešamība pēc ātriem ienākumiem, kas var būt arī vienreizēji – strādāšana 

“līdz pirmajai algai”. 

Ar “staigātājiem” parasti sastopas vidēja un it īpaši maza lieluma uzņēmumi, kā arī 

darba devēji, kas sadarbojas ar NVA. 

Darba devēji izrāda interesi un iniciatīvu darbinieku atlasei no mācību vietām – 

tehnikumiem, arodskolām, universitātēm, uzskatot šo par perspektīvu stratēģiju. Pie šīs 

stratēģijas mīnusiem tiek minētas grūtības tās realizēšanā, konkrēti – nav izveidota 

standartizēta sadarbības forma ar mācību iestādēm nākamo darbinieku atrašanai un 

atlasei. 

Tāpat arī atsevišķi darba devēji ir gatavi piedalīties viņiem vajadzīgo darbinieku 

apmācībā (speciālistu un atsevišķu profesiju darbinieku trūkuma vai konkrētu profesiju 

apmācības kursu trūkuma dēļ) – sedzot nākamā darbinieka apmācības izdevumus un 

noslēdzot ar šo darbinieku līgumu uz noteiktu laika periodu. Tādējādi darbiniekam ir 

“jāatstrādā” viņā veiktais ieguldījums. Šajā apmācībā var tikt iesaistīta arī kāda trešā 

institūcija, kas nodarbojas konkrēti ar apmācību, saņemot par to noteiktu atlīdzību. 

66


3.2.2. SADARBĪBA AR NVA UN TĀS VĒRTĒJUMS 

Lielākā daļa padziļinātajās intervijās iekļauto darba devēju ir sadarbojušies ar NVA. 

Vairumā gadījumu jau pēc pirmās sadarbības reizes, kas neatbilda darba devēja 

gaidām, ir izveidojies negatīvs priekšstats par NVA piedāvājumiem. Visbiežāk NVA 

darbinieku meklēšanā tiek izmantots tikai kā “papildus līdzeklis”. 

Tie darba devēji, kas ir sadarbojušies ar NVA, pārsvarā to ir darījuši šādu iemeslu dēļ: 

• Lai atrastu zemākā līmeņa darbiniekus; 

• Skolēnu nodarbināšanai vasarā; 

• Likumdošanas prasību dēļ. 

Darba devēju vidū ir izteikts priekšstats, ka NVA ir izmantojams galvenokārt 

mazkvalificētu, zemākā līmeņa strādnieku atrašanai – “sākuma amatiem” jeb amatiem, 

kur nav nepieciešama specifiska izglītība un amatiem, kur nav nepieciešama ilga 

apmācība. 

“… tad, kad mums ir vajadzīgi palīgstrādnieki, kas dara visus melnos darbus, jo darba 

apjoms ir liels, bet strādniekus mēs nevaram pieņemt daudz, jo budžets mums nav tik liels, 

tad mēs ņemam no bezdarbniekiem, kurus mums sūta NVA.” 

Tanī pašā laikā darba devēju negatīvā pieredze sadarbībā ar NVA, kas bieži vien ir 

bijusi vienreizēja, tiek vispārināta līdz līmenim “Tie, kuri ir no NVA, mums neder”. 

Kopumā darba devēji runā par NVA apātiski, neieinteresēti. Pastāv arī izteikti negatīva 

attieksme: 

“Neesmu izmantojis un neizmantošu. Tādēļ, ka 80% no turienes ir tie, kas negrib strādāt, 

bet sēž tajā biržā. No turienes es nekad neņemšu cilvēkus, tādēļ, ka viņiem maksā labus 

pabalstus un, jo vairāk viņus nepieņems darbā, jo viņiem labāk. To iespēju es uzreiz 

izslēdzu.” 

GALVENIE IEGUVUMI SADARBĪBĀ AR NVA: 

• Ātra darbinieku atrašana; 

• Minimālas darbinieku meklēšanas izmaksas; 

• Daļēji – sociālās atbildības pildīšana, dodot darbu “oficiālajiem bezdarbniekiem”, 

taču sociālo atbildību šajā ziņā min tikai lielie uzņēmumi, kas izmanto NVA mazāk 

kvalificēto darbinieku piesaistīšanai; 

• Iespēja iegūt darbinieku sezonas darbiem. 

GALVENIE TRŪKUMI SADARBĪBĀ AR NVA: 

• Speciālistu trūkums NVA piedāvātajā darba ņēmēju klāstā; 

• Darbinieku izvēles trūkums – NVA pārsvarā ir vienveidīgu spēju darba meklētāji; 

• NVA piedāvāto darba meklētāju īpašību dēļ – bieži tiek minēta zemā darbaspēja, 

alkoholisms, slinkums, prasmju trūkums; 

• Darba meklētāji, kas simulē darba meklēšanu, lai tādējādi pildītu oficiālās saistības 

ar NVA un spētu turpmāk saņemt bezdarbnieka pabalstu un sociālās priekšrocības 

(piem., dzīvokļa īres apmaksa u.tml.). 

“Ja mēs runājam par tehniskajām specialitātēm, tad tie cilvēki, kuriem ir šīs specialitātes, jau 

strādā. Tas nozīmē, ka mums nav vērts sadarboties ar NVA, jo mēs liekam sludinājumus 

reģionālajā un centrālajā presē. Nav pamata domāt, ka NVA būs šādi speciālisti. Ja runājam 

par ekspertiem, tad to ir vēl mazāk. Laba pieredze ir NVA izmantot mazkvalificētiem darbiem. 

Tā ir bijusi ļoti sekmīga sadarbība, meklējot darbiniekus sezonas darbiem.” 

67


Tomēr visai maz darba devēju ir iesaistījušies programmās, kas ir saistītas ar cilvēku ar 

īpašām vajadzībām nodarbināšanu. No pētījuma „NVA sniegto pakalpojumu 

vērtējums” 76 izriet, ka par subsidētā darba programmu zina apmēram puse no darba 

devējiem (52%), no kuriem 46% atzīst, ka par šo pakalpojumu ir tikai dzirdējuši, bet 

neko tuvāk nezina. Subsidētā darba programmas izmantošanas rādītājs ir pavisam 

niecīgs – tikai viens no simts darba devējiem ir izmantojis šādu NVA pakalpojumu. 

Attiecībā uz turpmāko sadarbību, 4% aptaujāto darba devēju apgalvo, ka līdz šim nav 

izmantojuši, bet labprāt izmantotu NVA subsidētā darba programmu. 

Tie, kas iesaistījušies NVA invalīdu nodarbinātības programmā, pamato to ar finansiālo 

izdevīgumu – iespēju izmantot valsts atbalstu. Sociālās atbildības nozīme šajā 

gadījumā tiek minēta kā nozīmīga, bet ne izšķiroša. 

Tomēr padziļināto interviju posmā atklājām, ka ir arī tādi darba devēji, kas nodarbina 

cilvēkus ar invaliditāti, tai skaitā arī ar intelektuālās attīstības traucējumiem, bet nezina 

neko sīkāk par iespējām izmantot valsts atbalstu. Galvenā motivācija un lielāka loma 

šajā gadījumā ir vēlmei palīdzēt un uzņēmuma sociālajai atbildībai. 

„Ir mums pāris gadījumu, kur šie cilvēki (ar invaliditāti) strādā darbus, kas viņiem ir 

piemēroti, piemēram, ratiņu vai groziņu savākšana. Kāpēc gan ne, ja viņš šo darbu var 

izdarīt. […] Tas, ko mēs varētu izmantot no NVA, ir saistīts ar invalīdu nodarbinātību. Tā ir 

lieta, par ko mēs paši esam domājuši. Tas ir tas, ko mēs arī varētu izmantot. Bet ļoti 

iespējams, ka zem tā visa atkal ir kaut kas, par ko mums nav nekādas informācijas.” 

3.2.3. PIEREDZE UN GATAVĪBA IESAISTĪTIES NODARBINĀTĪBAS PASĀKUMOS 

INFORMĒTĪBA, PIEREDZE UN ATTIEKSME PRET SUBSIDĒTAJĀM DARBA VIETĀM 

Kvalitatīvajā pētījumā sīkāk skaidrojām darba devēju informētību, pieredzi un attieksmi 

pret subsidēto darba vietu veidošanu. Sīkāk apskatīsim atšķirības starp darba devējiem 

pēc to informētības. 

Darba devēji, kuriem nav bijusi pieredze attiecībā uz subsidēto darbu un ir tikai 

vispārējs priekšstats par to 

Pirmajai, vislielākajai grupai, nebija ne pieredzes attiecībā uz subsidēto darba vietu 

izmantošanu, ne skaidru priekšstatu par to. Pārsvarā tie ir mazā un daļēji arī vidējā 

lieluma uzņēmumi. Ar pakalpojumu “subsidētās darba vietas”, tiek saprasts darbavietu 

veidošana cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, kā arī pieļauta varbūtība, ka šajā 

procesā ir iesaistīta kāda trešā institūcija bez darba devēja un darba ņēmēja (parasti – 

valsts vai NVA). Arī tie darba devēji, kas nav piedalījušies šajā programmā, bet pēc 

savas iniciatīvas ir pieņēmuši darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām, uzskata, ka 

tādējādi ir piedalījušies programmā „subsidētās darba vietas” (tomēr nesaņemot nekādu 

finansiālu atbalstu no valsts). Citi neinformētie darba devēji uzskata, ka subsidētās 

darba vietas ir zemas kvalifikācijas un nekvalitatīvu darba ņēmēju nodarbināšana. 

“Kaut ko esmu dzirdējis, bet nav bijis laika iedziļināties. Es sapratu, ka tas nav saistīts ar 

profesionāliem darbiniekiem, tas vairāk saistīts ar vidējo līmeni, vai neizglītotiem 

darbiniekiem.” 

Dažiem no šiem darba devējiem ir bijusi negatīva pieredze sadarbībā ar NVA (parasti – 

darbinieku atlasē), taču neskatoties uz to, vairums no šīs grupas darba devējiem 

76 SIA Market Lab, „NVA sniegto pakalpojumu vērtējums”, darba devēju kvantitatīvais pētījums (ESF 

nacionālās programmas “Darba tirgus pētījumi” projekta “Nodarbinātības valsts aģentūras pētījumi” 

ietvaros), 2005.gada novembris. 

68


labprātīgi piedalītos subsidēto darba vietu programmā. Pozitīvo vai neitrālo attieksmi 

pret šo pakalpojumu, galvenokārt, izraisa: 

• Finansiālais izdevīgums – iespēja saņemt finansiālo atbalstu, piesaistīt lētāku 

darbaspēku; 

• Sociālās atbildības izjūta – “riska grupām ir grūti atrast darbu”; 

• Atsvešinātība un nekonkrētība – darba devējs šīs programmas izmantošanu 

izvērtē kā iespēju, kas varētu notikt izpildoties noteiktiem nosacījumiem (parasti 

– “ja mums šis cilvēks derēs, tad pieņemsim”), nevis kā kaut ko tuvākā vai 

tālākā laikā reāli realizējamu, un kas varētu prasīt noteiktu piepūli. Diemžēl 

darba devēju vērtējumā bija vairāk saskatāms pieredzes un izpratnes trūkums, 

nekā patiesa ieinteresētība. 

Minēto darba devēju motivācija nav pārāk spēcīga, un tā var zust vai mazināties tanī 

brīdī, kad tiek prasīta reāla darbība vai līdzdalība šajā programmā. Šīs grupas 

respondenti par svarīgu faktoru uzskata katras personas cilvēkkapitālu – “ja viņš ir labs 

strādnieks (speciālists), tad mēs tādu pieņemsim”, kā arī tādas īpašības kā 

“apzinīgums” un “atbildības sajūta”. 

Darba devēji, kuriem nav pieredzes attiecībā uz subsidēto darbu, taču viņi ir informēti 

par tā būtību. 

Otrā grupa (pārsvarā vidējā lieluma uzņēmumi) parasti jau ir iepriekš sadarbojušies ar 

NVA un ir pietiekami informēti par subsidētajām darba vietām. Tie saprot šo programmu 

kā dažādu riska grupu nodarbināšanu, saņemot par to finansiālu atbalstu no valsts. 

Konkrēti ar “riska grupām” visbiežāk tiek saprasti cilvēki ar īpašām vajadzībām un 

māmiņas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Šie darba devēji jau ir izvērtējuši 

ieguvumus un zaudējumus, priekšrocības un grūtības, kas saistītos ar subsidēto darba 

vietu programmas izmantošanu. Trūkumi un iemesli šīs programmas neizmantošanai 

parasti tiek minēti šādi: 

• Informācijas trūkums (tiek gaidīta lielāka aktivitāte no NVA puses); 

“Tas ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, konkrētai grupai, kuras atbalstā piedalās arī valsts. 

Uzņēmums dod vietu un valsts kaut kā to finansē. Bet šo arī neesam izmantojuši, tādēļ, ka 

nav bijusi informācija tieši no NVA.” 

• Pieņemtā darbinieka iespējamās grūtības veiksmīgi pildīt nepieciešamos 

darba pienākumus (piem., fiziski smags darbs, došanās komandējumos, 

kontakti ar klientiem); 

• Nepieciešamība veidot speciālas darbavietas, pārkārtot jau esošo darba vidi; 

• Nespēja atrast piemērotu amatu vai tas, ka visi piemērotie amati jau ir 

aizņemti. 

Šīs grupas darba devēji arī izsaka samērā augstu motivētību un pozitīvu attieksmi pret 

subsidēto darbavietu programmu, kaut gan līdz šim paši tajā nav piedalījušies. Tomēr 

arī šajā gadījumā ir jūtams, ka darba devēja pozitīvā attieksme ir drīzāk idejiska nostāja, 

kad svarīgāka ir tās paušana, nevis gatavība sniegt savu ieguldījumu idejas 

realizēšanai. 

“Es domāju, ka pakalpojums ir vajadzīgs, jo tiešām šīm riska grupām ir grūtāk atrast darbu. 

Mēs neesam sadarbojušies subsidēto darbavietu jomā, esam tikai apsprieduši tādu 

iespēju.” 

Iespējams, ka pamata motivāciju šīs programmas izmantošanai vai neizmantošanai, 

galvenokārt, noteiks tās ekonomiskais izdevīgums darba devējam. Pieņemot lēmumu 

iesaistīties subsidēto darbavietu veidošanā, tiks ņemti vērā šīs programmas plusi un 

69


mīnusi un galvenais – šo plusu un mīnusu bilance. Jo mazākas būs nepieciešamās 

izmaiņas uzņēmuma struktūrā un vieglāk izveidojamas jaunās darbavietas, jo darba 

devējiem būs pozitīvāka attieksme pret šo programmu. 

“Priekšrocības tādas, ka darba devējam ir papildus finansējums, līdz ar to ir vieglāk pieņemt 

lēmumu un iet pretī darba ņēmējam un kaut kā pakārtot darba vidi. Manuprāt, mīnusu 

nemaz nav, ja ir darba devējam vēlēšanās sadarboties, tad ir tikai plusi. Taču viena lieta ir 

aprīkot šo vidi un otra lieta – mainīt arī darba pienākumus, piemeklēt amatu. Piemēram, ja ir 

pārdevējs/kasieris, tad ir atšķirība vai tiek nodarbināta divdesmitgadīga meitene vai 

pensionārs – tur var būt redzes lieta, ilgas sēdēšanas uz vietas lieta vai gluži vienkārši 

vairāk ir jāmāk runāt vai smaidīt.” 

Arī veidojot papildus darbavietas (subsidētais darbs) konkrētiem darbiniekiem, darba 

devēji baidās no riska, ka nodarbināmo personu skaits būs par mazu, un tādējādi šāds 

projekts neapmaksāsies. 

“Tad, ja būtu tīri skaitliski vairāk cilvēku, ko varētu izmantot šajās programmās [invalīdu 

nodarbināšana]. Lai šis izmantotais resurss izdalās uz vairāk iegūtajām darbavietām un 

automātiski samazinās priekš katras iegūtās darbavietas. Bet NVA vajadzētu sniegt vairāk 

informācijas par šo pakalpojumu, lai pārliecinātos, ka tas ir kvalitatīvs.” 

Darba devēji, kuriem ir bijusi pieredze subsidēto darbavietu izveidošanā. 

Trešās grupas darba devēju (pārsvarā – lielie uzņēmumi) skaitliski nav daudz. Tie ir ne 

tikai informēti par subsidētajām darba vietām, bet arī ir izmantojuši šo programmu. 

Parasti šis lēmums tiek pieņemts uz finansiāli racionālu apsvērumu pamata – “mēs 

piedalāmies, jo kompānijai tas ir finansiāli izdevīgi”. Tomēr tie, kas izmantojuši 

subsidētā darba programmu, uzsver arī uzņēmuma sociālās atbildības nozīmi šādu 

darbavietu izveidošanā. 

“Priekšrocības šajā pakalpojumā saskatu tādas, ka konkrētā grupa – cilvēki ar īpašām 

vajadzībām, saņem iespēju pilnvērtīgāk dzīvot un strādāt. Savukārt, trūkumi – neatbilstība 

tam, kas ir vajadzīgs uzņēmumam. No vienas puses – labs mērķis, bet no otras puses, ir 

risks, ka šis cilvēks darbu neveiks pietiekami labi.” 

Šīs grupas darba devēji arī norāda uz informācijas trūkumu un paviršību informēšanā 

no NVA puses, jo parasti darba devējs ir veicis apspriedes kompānijas iekšienē, 

secinājis, ka var nodarbināt kādu no riska grupām un tad sāk meklēt konkrētus ceļus šīs 

iespējas realizēšanā. Lai gan NVA ir sniegusi informāciju par riska grupu 

nodarbināšanas iespējām, tiek norādīts uz detalizētas informācijas trūkumu un grūtībām 

tās iegūšanā. 

„Ir tā, ka kaut kāda informācija parasti līdz mums nonāk, bet tā nav pilnīga.” 

„Valsts programmas it kā tiek uzturētas slepenībā, arī par subsīdijām un visu pārējo. Jābūt 

atklātībai. Lai attīstītos, ir jāizmanto visas iespējas, līdz ar to informācijai par visādām 

atbalsta programmām vajadzētu būt plaši pieejamai.” 

Papildus darbavietu radīšana ir raksturīga lielajiem uzņēmumiem, kad parasti tiek 

veidotas vairākas darbavietas uzreiz. Arī mazo uzņēmumu vidū ir bijusi šāda pieredze – 

tad parasti tiek radīta viena konkrēta darbavieta, attiecīgajam cilvēkam. 

Tie darba devēji, kas jau ir piedalījušies subsidēto darba vietu programmā, pārsvarā 

grasās to darīt arī nākotnē, kas norāda uz pozitīvu pieredzi programmas izmantošanā. 

INFORMĒTĪBA, PIEREDZE UN ATTIEKSME PRET ATBALSTĪTĀ DARBA PROGRAMMU 

Kopumā jāatzīst, ka darba devējiem trūkst informācijas par atbalstītā darba programmu. 

Nereti valda priekšstats, ka atbalstītais darbs ir tas pats, kas subsidētās darba vietas. 

70


“[Atbalstītais darbs] Nu tas ir tad, ja mēs atbalstām kāda cilvēka nodarbināšanu. Zinu, ka 

kaut ko piedāvā NVA, bet konkrētāk neko nezinu.” 

“Kāda ir atšķirība starp vienkārši invalīdu nodarbināšanu, atbalstīto darbu vai subsidētām 

darbavietām es nezinu.” 

Lai gan padziļinātajām intervijām īpaši izvēlējāmies vairākus uzņēmumus, kas bija 

piedalījušies atbalstītā darba programmā, tomēr vērojams, ka neraugoties uz lielu un 

visnotaļ pozitīvu pieredzi, darba devējam pietrūkst skaidras un saprotamas informācijas 

par šo nodarbinātības programmu un tās mērķiem. 

Intervētājs: „Un kā ir ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte, vai tos jūs arī nodarbināt?” 

Respondente: „ - Jā, pie mums šādi cilvēki strādā. Šādus cilvēkus mēs nodarbinām jau ļoti 

sen. Ja nemaldos, tad mēs šobrīd nodarbinām [apmēram 20] šādus cilvēkus. [...] Mēs ar 

viņiem un viņu darbu esam ļoti apmierināti. [...] Šos darbiniekus mēs atradām caur kādu 

invalīdu organizāciju. Precīzi nosaukumu organizācijai gan nepateikšu. [...] Tie invalīdi ir 

cilvēki ar intelekta traucējumiem.” 

I.: „Vai par tādu programmu kā “atbalstītais darbs” esat kut ko dzirdējusi?” 

R: „Par šo programmu neko nezinu.” 

Labāk informēta bija respondente ar mazāku, bet nesenāku pieredzi: 

„Mums ir viens darbinieks, kurš ir atbalstāms un strādā jau gadus trīs – puisis ar īpašām 

vajadzībām. Viņš ir no “Atbalstāmais darbs Latvijā”. Viņi mums vienkārši piezvanīja un 

interesējās, vai ir iespēja nodarbināt šo puisi, kurš nāca no rehabilitācijas centra “Saule”, ja 

nemaldos. Tie, kas ir spējīgi strādāt, tiem viņi sameklē darbavietas. Tagad jau viņš ir labi 

aklimatizējies, [...] puika strādā ļoti labi.” 

Gatavības pakāpe iesaistīties atbalstītajā darbā ir tāda pati, kā gatavība iesaistīties 

subsidētajās darba vietās. Tiek minētas apmēram vienādas motivācijas, priekšrocības 

un trūkumi. 

“Izklausās pieņemami. Ja šie cilvēki atbilst mūsu prasībām un videi – tas nozīmē, ka viņi ir 

derīgi mūsu darba apstākļiem, tad nav problēmu.” 

UZŅĒMUMU PIEREDZE UN GATAVĪBA IESAISTĪTIES SOCIĀLI ATSTUMTO UN BEZDARBA RISKA 

GRUPU NODARBINĀTĪBAS PASĀKUMOS 

Kvantitatīvajā pētījumā novērtējām aptaujāto uzņēmumu pieredzi un gatavību 

iesaistīties kādā no sociāli atstumto un bezdarba riska grupu nodarbinātības pasākumā. 

Apmēram piektā daļa uzņēmumu uzskata, ka ir veicinājuši sociāli atstumto un bezdarba 

riska grupu nodarbinātību. Šobrīd vairāk pieredzes dažādos sociāla rakstura 

nodarbinātības pasākumos ir lielākiem uzņēmumiem, tie arī izsaka lielāku gatavību 

iesaistīties šādos pasākumos nākotnē. Tomēr jāatzīmē, ka visai augstu turpmāko 

gatavību atbalstīt minēto grupu nodarbinātību izsaka arī mazie un vidējie uzņēmumi. 

71


4. zīmējums „Vai Jūsu uzņēmums ir iesaistījies kādā sociāli atstumto un bezdarba riska 

grupu (piemēram, ilgstošo bezdarbnieku, invalīdu, pirmspensijas vecuma cilvēku) 

nodarbinātības pasākumā?” (% - atbilžu sadalījums procentos) 

% 

Visi [n=702] 

50 un vairāk darbinieku [n=116] 

20 - 49 darbinieki [n=143] 


Līdz 9 darbiniekiem [n=258] 

Bāze: visi respondenti, ietilpstoši attiecīgajā kategorijā (n=) 

18 

17 

22 

24 

34 

72 

80 

82 

77 2 

76 

Jā Nē Grūti pateikt 

60 5 

5.zīmējums „Vai Jūsu uzņēmums būtu gatavs iesaistīties kādā sociāli atstumto un 

bezdarba riska grupu nodarbinātības pasākumā vai programmā?” (% - atbilžu sadalījums 

procentos) 

% 

Visi [n=702] 

50 un vairāk darbinieku [n=116] 



Līdz 9 darbiniekiem [n=258] 

Bāze: visi respondenti, ietilpstoši attiecīgajā kategorijā (n=) 

46 

47 

52 

60 

62 

35 

38 


32 16 

Te jāņem vērā arī iepriekš izteiktais darba ņēmēju trūkums gandrīz visās nozarēs un 

visu lielumu uzņēmumos, kas var rosināt darba devējus aktīvāk iesaistīties dažādos 

darbinieku meklēšanas pasākumos. Tomēr, vērtējot augsto sociālās līdzdalības 

potenciālu, jāatceras, ka realitātē šī apņemšanās var mainīties, saskaroties ar 

jebkādām grūtībām vai finansiālu neizdevīgumu iespējamā projekta ieviešanā. 

3.2.4. DAŽĀDU BEZDARBA RISKA GRUPU NODARBINĀTĪBAS IESPĒJU VĒRTĒJUMS 

Kvalitatīvā pētījuma posmā darba devēji tika lūgti aprakstīt savu pieredzi un gatavību 

iesaistīt darbā dažādu bezdarba riska grupu pārstāvjus. Jāatzīmē, ka visbiežāk tika 

deklarēta gatavība strādāt ar konkrētiem cilvēkiem, kam ir atbilstošās prasmes un 

iemaņas, neraugoties uz kādām īpašām pazīmēm: “ja tas ir labs darbinieks, tad 

pieņemsim”. Tomēr dažas kopīgas problēmas katrai no aprakstītajām grupām tika 

iezīmētas. 

26 

24 

19 

14 

14 

15 

2 

2


• Pirmspensijas vecuma cilvēki. Darba devēji uzskata, ka šai grupai ir raksturīga 

apgrūtināta saskarsme ar klientiem, lēnīgums, nespēja pielāgoties jauniem 

apstākļiem, situācijai. Kā pozitīvi faktori darbojas centīgums, augsta atbildības 

sajūta, pieredzes bagāža. Nepastāv noteikts iespējamo ieņemamo amatu modelis, 

kaut gan nereti arī šī grupa tiek nodarbināta mazkvalificētos amatos. Šīs grupas 

cilvēku iespējas darba tirgū ir vistiešāk atkarīgas no jau bijušās darba pieredzes un 

zināšanām, kā arī darba devēja individuālās attieksmes. 

• Vecāki (māmiņas) pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Lai gan intervēto darba 

devēju attieksme visbiežāk bija atvērta un pozitīva, tomēr šīs grupas 

nodarbināšana saistās ar neregulārām darba stundām, līdz ar to – slīdošo grafiku, 

saīsinātām darba dienām, biežu neierašanos darbā. Kā risinājumi tiek piedāvāti 

“darba veikšana mājās” (ja tas ir iespējams) vai arī jau pieminētā darba 

pielāgošana slīdošam grafikam. Darba devēji atzīmē, ka sievietēm ar maziem 

bērniem ir zemākas iespējas tikt nodarbinātām atbildīgos amatos. 

• Personas pēc soda izciešanas brīvības atņemšanas iestādēs. Padziļinātajās 

intervijās darba devēji atklāja, ka izvairās nodarbināt cilvēkus pēc soda izciešanas. 

Šo cilvēku nodarbināšana tiek saistīta ar paaugstinātu (un pēc darba devēju 

domām – pamatoti paaugstinātu) risku, kas saistās ar noziegumu atkārtotu 

izdarīšanu darba vietā, iespējamu agresīvu uzvedību. Parasti darba devējiem nav 

bijusi pieredze nodarbinot cilvēkus pēc soda izciešanas brīvības atņemšanas 

iestādēs. Lielie darba devēji, atsaucoties uz Latvijas likumdošanu (personas 

sodāmība nevar tikt ņemta vērā pieņemot personu darbā), norāda, ka nezin 

sodāmības fakta esamību vai neesamību visiem saviem darbiniekiem. 

• Invaliditāte. Darba devēji lielu nozīmi piešķir invaliditātes veidam un pakāpei, no 

kā ir atkarīga iespējamā nodarbinātība. 

Runājot par invalīdu nodarbināšanu, vairums pētījuma dalībieku kā pirmās 

asociācijas minēja tieši fizisku invaliditāti. Tā saistās ar redzamu un jūtamu cilvēka 

fizisko spēju traucējumu. Šīs grupas pārstāvjiem visbiežāk varētu tikt piedāvāts 

intelektuāla rakstura, samērā augsti kvalificēts darbs. Neraugoties uz kustību 

traucējumiem, piemēram, izglītotam cilvēkam, kuram ir nepieciešamība pēc 

ratiņkrēsla, vismaz teorētiski darba devēji ir gatavi piedāvāt dažādu biroja darbu un 

darbu visai augstu apmaksātos amatos. 

Diemžēl, ja kustību traucējumi liedz vai ir lieguši cilvēkam gūt nepieciešamo 

izglītību vai kvalifikāciju, tad pieejams visai ierobežots, visbiežāk arī zemu 

apmaksātu un elementāri veicamu amatu klāsts. Šīs grupas nodarbināšana 

saistās ar darba vides pielāgošanu, līdz ar to papildus izmaksām. 

Invalīdi ar garīga rakstura traucējumiem. Šiem cilvēkiem ir stipri mazākas iespējas 

darba tirgū nekā cilvēkiem, kas cieš no fiziskas invaliditātes. Kā iespējamie darbi – 

fiziski, vienkārši un elementāri veicamie amati. Darba devēji uzskata, ka rodas 

papildus izmaksas un neērtības, jo bieži vien ir nepieciešama uzraudzība – vēl 

viens amats vai papildus pienākumi jau esošam darbiniekam, kas nodarbosies ar 

garīga rakstura invalīdu darba pārraudzīšanu un nepieciešamās palīdzības 

sniegšanu darba vietā. 

73


Lai novērtētu minēto attieksmju izplatību, kvantitatīvajā aptaujā darba devēji tika lūgti 

novērtēt savu gatavību pieņemt darbā šādus cilvēkus, ja tiem būtu attiecīgā kvalifikācija 

un nepieciešamās prasmes. 

Kā redzams sekojošajā attēlā, attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti kopumā ir 

atvērtāka nekā pret atsevišķiem invaliditātes vai traucējumu veidiem. Zīmīgi tas, ka 

darba devējiem ir mazliet vieglāk iedomāties savu darbinieku vidū citu valstu 

viesstrādnieku, nekā cilvēku ar kustību vai garīga rakstura traucējumiem. 

6.zīmējums „Cik lielā mērā Jūsu uzņēmums būtu gatavs pieņemt darbā šādus cilvēkus, ja 

viņu kvalifikācija un prasmes pilnībā atbilstu Jūsu uzņēmuma prasībām?” (% - atbilžu 

sadalījums procentos, VidVert - vidējā vērtība) 

% 

lielāka gatavība pieņemt 

cilvēku pēc soda izciešanas brīvības atņemšanas 

iestādē [VidVert=2.55] 

cilvēku ar kustību traucējumiem [VidVert=2.60] 

cilvēku, kam bijusi kāda psihiska saslimšana 

[VidVert=2.63] 

cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem 


mazāka gatavība pieņemt 

Bāze: visi respondenti (N=702) 

Noteikti jā (1) Drīzāk jā (2) Drīzāk nē (3) Noteikti nē (4) Grūti pateikt 

pirmspensijas vecuma darbinieku ( virs 55 

gadiem) [VidVert=2.35] 

cilvēku ar invaliditāti [VidVert=2.50] 

citu valstu viesstrādnieku [VidVert=2.57] 

74 

23 

21 

22 

19 

25 

21 

35 

22 

17 

25 

27 

25 

24 

[VidVert=] attēlots vidējais rādītājs skalā no 1 (noteikti jā) līdz 4 (noteikti nē). 

Jo tuvāk vidējais rādītājs ir skaitlim 1, jo gatavība pieņemt darbā ir lielāka. 

Jo tuvāk vidējais rādītājs ir skaitlim 4, jo gatavība pieņemt darbā ir mazāka. 

23 

27 

15 

26 

24 

23 

23 

11 

24 

33 

26 

32 

30 

24 

28 

6 

1 

3 

3 

2 

7 

4


INVALĪDU NODARBINĀŠANA 

Darba devēju kvantitatīvās aptaujas dati liecina, ka šobrīd invalīdu nodarbinātības 

rādītājs nav augsts – tikai 22% no aptaujātajiem uzņēmumiem strādā kāds cilvēks ar 

invaliditāti (salīdzinājumam, cita bezdarba riska grupa - pirmspensijas vecuma 

darbinieki nodarbināti 63% uzņēmumos). Tai skaitā 6% no darba devējiem minējuši, ka 

nodarbina cilvēkus ar kustību traucējumiem, bet mazliet mazāk - 5% un 4% 

uzņēmumos strādā cilvēki ar psihiskām saslimšanām un cilvēki ar intelektuālās 

attīstības traucējumiem. 

7.zīmējums ”Vai Jūsu uzņēmums nodarbina kādu...?” (% - atbilžu sadalījums procentos) 

% 

Cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem 

Cilvēku, kam bijusi kāda psihiska saslimšana, 

piemēram, šizofrēnija 

Pirmspensijas vecuma darbinieku (virs 55 gadiem) 


Cilvēku ar kustību traucējumiem 

Cilvēku ar invaliditāti 

75 

4 

5 

Nodarbina Nenodarbina Grūti pateikt 

22 

63 

87 

95 

6 93 

Gandrīz desmitā daļa darba devēju nevarēja pateikt, vai uzņēmumā ir darbinieki ar 

garīgo slimību pieredzi. Zināmā mērā to ietekmē lielo uzņēmumu (ar 100 un vairāk 

darbiniekiem) dabiskas grūtības zināt visu par visiem darbiniekiem (atbilžu „grūti pateikt” 

daļa šajā grupā ir 23%), tomēr tas arī norāda uz pastāvošo noklusējuma diskursu un 

slimības fakta slēpšanu. 

ASOCIĀCIJAS AR VĀRDU INVALĪDS 

Visbiežāk darba devējiem invaliditāte saistās tieši ar fiziska rakstura invaliditāti, 

fiziskiem trūkumiem, apgrūtinātu spēju pārvietoties. Bieži vien vārds invalīds darba 

devējiem saistās ar ratiņkrēsliem. Asociācijas ar vārdu invalīds, kas būtu tieši “garīgi 

traucējumi”, respondentu atbildēs ir samērā reti sastopami. Par garīgu invaliditāti daži 

darba devēji uzskata arī dažāda veida atkarības (pārsvarā - alkoholismu). 

Visbiežāk minētās darba devēju asociācijas ar vārdu invalīds: 

• Brauc ratiņos, nevar pārvietoties; 

• Nevar to, ko var citi; 

• Cilvēks ar ierobežotām spējām (arī iespējām); 

• Garīgas vai fiziskas nepilnības; 

• Personas, kurām ir nepieciešama kopšana. 

Apsverot iespējas nodarbināt invalīdu, darba devēji arī pārsvarā runāja par fiziska 

rakstura invaliditāti, kas - kā mazliet augstāka gatavība nodarbināt cilvēkus ar kustību 

traucējumiem, nekā garīga rakstura traucējumiem - atspoguļojas arī kvantitatīvā 

pētījuma rezultātos. 

77 

36 

9 

1 

1 

1 

1


Tie darba devēji, kuriem bija pieredze darbā ar invalīdiem, pārsvarā kā pirmās 

asociācijas minēja konkrētus fizisko vai garīgo spēju ierobežojumus. Savukārt, darba 

devēji, kuriem nav pieredzes invalīdu nodarbināšanā, parasti atbildēja daudz īsāk un 

savas asociācijas saistīja, galvenokārt, ar pārvietošanās grūtībām. 

3.2.5. DARBA DEVĒJU GATAVĪBA PIEŅEMT DARBĀ CILVĒKUS AR GARĪGĀM SASLIMŠANĀM UN 

INTELEKTUĀLĀS ATTĪSTĪBAS TRAUCĒJUMIEM 

Darba devēja gatavību pieņemt darbā cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem lielā 

mērā ietekmē sekojoši apsvērumi: 

• Vai indivīda prasmes un darbaspējas atbilst uzņēmuma prasībām; 

• Vai potenciālais darbinieks spēj strādāt patstāvīgi (arī pats nokļūt darbavietā); 

• Vai tas ir finansiāli izdevīgi (pieejami nodokļu atvieglojumi, darbinieks gatavs 

strādāt par mazāku algu utml.); 

• Vai ir pieejams vēl kāds valsts vai kāds institucionāls atbalsts (saistās ne tikai ar 

finansiālu atbalstu, bet arī ar sociālu – apmācība, informēšana, praktiska 

palīdzība); 

• Vai ir pieejama informācija un apmācība darbam ar cilvēkiem, kam ir īpašas 

vajadzības; 

• Vai tas dos iespēju celt uzņēmuma atpazīstamību; 

• Kāda ir darba devēja personiskā pieredze; 

• Vai ir nepieciešama telpu pielāgošana; 

• Vai netiks nelabvēlīgi ietekmēts organizācijas mikroklimats? 

Līdzīgi kā kvantitatīvā pētījuma rezultātos, arī darba devēju dziļo interviju gaitā atklājās 

visai maza līdzšinējā pieredze, nodarbinot cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem 

Latvijas uzņēmumos un iestādēs. Šo piesardzību lielā mērā izraisa informācijas un 

zināšanu trūkums, kas pēc pašu darba devēju domām ir nepieciešams šādai 

sadarbībai. 

“…es domāju, ka ļoti lielai daļai pietrūkst zināšanas par to [personu nodarbināšana, kas cieš 

no garīga rakstura traucējumiem], jo mēs neesam speciāli par to mācījušies.” 

Vairumā gadījumu kā galvenais arguments, kas nepieļauj šādu personu nodarbināšanu, 

tiek izvirzīta darba specifika. 

„Cilvēki ar invaliditāti mums nav bijuši, un es domāju, ka mums ir tāda specifika 

[celtniecības uzņēmums], ka mēs arī viņus nemaz nevarētu paņemt. [...] Garīga rakstura 

traucējumi? Nezinu. Ja dakteris viņam tādu zīmi dotu, ka viņš var strādāt, tad varbūt, bet es 

nezinu, jo mums tā specifika ir tāda, kāpt visur, ka nebūtu iespējams. Es vispār neņemu 

nevienu cilvēku darbā bez medicīniskās izziņas. Viņi no ģimenes ārsta paņem izziņu, ka var 

strādāt būvobjektā, tā arī tāda neliela aizsardzība.” 

„Labprāt, bet es nezinu, vai mēs esam pietiekami lieli dotajā brīdi, lai asimilētu garīga 

rakstura invalīdu. [...] mums šad, tad ir ļoti saspringts darba grafiks, tas dažreiz izraisa 

diezgan lielu stresu, mēs paši sākam runāt arī par stresa menedžmenta kursiem, lai labāk 

tiekam galā. Ir tā, ka varbūt šajos stresa brīžos mēs pienācīgi nespētu uzvesties pret šo 

invalīdu, es baidos vai mēs tiktu galā. Ja mums būtu kādi 20 darbinieki, to slodzi mēs varētu 

kaut kā izlīdzināt.” 

76


Padziļinātajās intervijās nebija visai daudz tādu darba devēju, kuri būtu gatavi pieņemt 

darbā cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, tomēr aptuveni puse no intervētajiem 

darba devējiem intervijas beigās pieļāva šādu iespēju un pat izrādīja ieinteresētību, 

vēloties iegūt vairāk informācijas par šādu cilvēku nodarbināšanas iespējām un pašu 

darbinieku atrašanas procesu. 

Kvantitatīvajā aptaujā, apskatot darba devēju gatavību pieņemt darbā attiecīgos 

cilvēkus, jāatzīmē, ka attiecībā uz invalīdiem kopumā un katru grupu atsevišķi vērojama 

krietni vien augstāka atsaucība no valsts vai pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem, 

salīdzinot ar komercsabiedrību (privātā biznesa) pārstāvjiem. Valsts un pašvaldību 

iestāžu vidū ir lielāka daļa organizāciju, kur šobrīd jau tiek nodarbināti invalīdi (38%, 

salīdzinot ar 20% komercsabiedrību). Iespējams, šī ir tā joma, kur nākotnē var 

paplašināties garīga rakstura invalīdu nodarbinātība, kā arī notikt jau esošās sadarbības 

popularizēšana un pozitīvās pieredzes pārņemšana. 

Salīdzinoši viszemākā gatavība ir pieņemt darbā cilvēkus ar intelektuālās attīstības 

traucējumiem, kas skaidrojams ar priekšstatu par šo cilvēku ierobežotajām 

darbaspējām, tādējādi neatbilstību nosacījumam „ja viņu kvalifikācija un prasmes 

pilnībā atbilstu uzņēmuma prasībām”. 

8.zīmējums „Cik lielā mērā Jūsu uzņēmums būtu gatavs pieņemt darbā šādus cilvēkus, ja 

viņu kvalifikācija un prasmes pilnībā atbilstu Jūsu uzņēmuma prasībām?” (% - atbilžu 

sadalījums procentos, sadalījums pēc īpašuma formas) 

% 

CILVĒKU AR INVALIDITĀTI 

valsts/ pašvaldību iestādes 

komercsabiedrības 

CILVĒKU AR KUSTĪBU TRAUCĒJUMIEM 



CILVĒKU AR PSIHISKU SASLIMŠANU 



CILVĒKU AR INTELEKTUĀLĀS ATTĪSTĪBAS 

TRAUCĒJUMIEM 



Bāze: attiecīgo iestāžu darbinieki 

komercsabiedrības N=608; valsts / pašvaldību iestādes N=74 

Noteikti, drīzāk jā Noteikti, drīzāk nē Grūti pateikt 

77 

40 

49 

45 

42 

37 

53 

61 

59 

53 

53 

59 

48 

53 

39 

36 

39 

8 

7 

5 

4 

3 

3 

1 

2


3.3. Invaliditātes un psihisko slimību ietekme uz darbaspējām darba devēju 

skatījumā 

Kvantitatīvajā aptaujā tiem darba devējiem, kas bija izteikuši gatavību nodarbināt 

attiecīgo grupu darbiniekus, lūdzām nosaukt arī iespējamo darbu veidus. 

IESPĒJAMIE UN PIEMĒROTĀKIE DARBU VEIDI – CILVĒKIEM AR KUSTĪBU TRAUCĒJUMIEM 

9.zīmējums „Kuru darbu veikšanai Jūsu uzņēmumā varētu piesaistīt cilvēkus ar kustību 

traucējumiem?” (% - atbilžu sadalījums procentos) 

% 

Nav tādu darbu 

6% 

Citi darbi 

4% 

Vadītāji, 

speciālisti 

24% 

Vienkāršās 

profesijas 

16% 

Kvalificēti 

strādnieki, 

operatori 

9% 

78 

Cilvēki ar kustību traucējumiem 

Biroja darbinieki 

31% 

Pakalp. un tirdzn. 

darbinieki 

10% 

Bāze: respondenti, kuru uzņēmums būtu gatavs pieņemt darbā šādus cilvēkus (N=344) 

Analizējot darba devēju aptaujā sniegtās atbildes uz jautājumu par to, kādiem darbiem 

attiecīgajā uzņēmumā varētu tikt nodarbināta minētā grupa, novērojama samērā liela 

vienprātība par cilvēku ar kustību traucējumiem piemērotību dažādiem biroja darbiem 

un speciālista amatam. Biežāk minētie – biroja administrācija (no 344 darba devējiem, 

kas būtu gatavi pieņemt darbā šādus cilvēkus, šāda veida darbu minējuši 63 

respondenti jeb 18%), grāmatvedība (53 resp. jeb 15%), darbs ar datoru, datu 

ievadīšana, datorspeciālists (55 resp. jeb 16%), kā arī tika minēti tādi darbi kā 

tulkošana, projektēšana, dizains un maketēšana, jurists, konsultants, redaktors, 

žurnālists vai psihoterapeits u.c.). 

Samērā bieži minēti dažādu kvalifikāciju strādnieki (piemēram, šoferi, galdnieki, pavāri, 

šuvēji, slīpētāji, remonta darbinieki, autoservisa vai iespieddarbu strādnieki), bet, ja 

nepieciešams, piemēroti būtu arī mazkvalificētāki amati (piemēram, sargs vai 

dežurants, apkopējs, sētnieks, fasētājs u.c.).


IESPĒJAMIE UN PIEMĒROTĀKIE DARBU VEIDI – CILVĒKIEM AR INTELEKTUĀLĀS ATTĪSTĪBAS 

TRAUCĒJUMIEM 

10.zīmējums „Kuru darbu veikšanai Jūsu uzņēmumā varētu piesaistīt cilvēkus 

intelektuālās attīstības traucējumiem?” (% - atbilžu sadalījums procentos) 

% 

Vienkāršās 

profesijas 

58% 

Cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem 

Kvalificēti 

strādnieki, 

operatori 

10% 

79 


9% 


9% 

Pakalp. un 

tirdzn. darbinieki 

7% 


7% 


Vēl lielāka vienprātība vērojama priekšstatos par darbiem, kas piemēroti cilvēkiem ar 

intelektuālās attīstības traucējumiem – tie ir vienkāršākie darbi vai mazkvalificēti 

strādnieki, piemēram, palīgstrādnieks, sezonas darbi (minējuši 33 respondenti jeb 12% 

no 279 darba devējiem), apkopējs (29 resp. jeb 10%), virtuves strādnieks (6 resp. jeb 

2%), fasētājs, marķētājs, šuvējs vai gludinātājs, dažādi darbi lauksaimniecībā vai 

celtniecībā. 

Pakalpojumu un tirdzniecības jomā varētu strādāt kā, piemēram, kurjers, aprūpes darba 

veicējs, sanitārs, noliktavas darbinieks. Starp biroja darbiniekiem minēti tādi amati kā 

administrācijas darbinieks, kopētājs, datu ievadītājs un citi. Atsevišķos gadījumos tika 

minēti tādi darbi kā florists un mākslinieka asistents. 

Uzskats, ka cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem var tikt nodarbināti tikai 

zemākā līmeņa amatos, elementāru darbu veikšanai, ir vienādi spēcīgs gan tiem, kas ir 

nodarbinājuši šādus cilvēkus, gan tiem, kam nav šādas pieredzes. 

Intelektuālās attīstības traucējumu ietekme uz darbaspējām 

Darba devēji, kuriem ir bijusi pieredze nodarbināt cilvēkus ar intelektuālās attīstības 

traucējumiem, raksturo tos kā akurātus un čaklus strādniekus vienkārša, 

mazkvalificēta un fiziska darba izpildei. 

“Ar garīgo invaliditāti diez vai viņš varētu intelektuālu darbu veikt. Viņš varētu darīt darbu, 

kur jāveic vienkāršas manipulācijas. Tas varētu vairāk attiekties uz ražotni.” 

“Domāju, ka būtisku problēmu tur nav, ja tie ir vienkārši darbi, kas varbūt prasa zināmas 

iemaņas, bet nav saistīti ar stresu. Šādam cilvēkam ir noteikti jāizvairās no stresa. Ja ir 

darbi, kas ir ieplānoti un notiek regulāri, dienu no dienas, tad tā sadarbība ir ļoti sekmīga.” 

“Piemēram, tā ir ratiņu vai groziņu savākšana – kāpēc gan ne, ja viņš šo darbu var izdarīt.”


Bieži minēts aspekts šādu cilvēku nodarbināšanā ir īpašas apmācības, darba 

uzraudzības vai darbaudzinātāja nepieciešamība (darba devēji lieto jēdzienu “invalīda 

vadītājs”). 

„Šādiem cilvēkiem vajag arī veltīt daudz laika apmācībai. Piemēram, parastam darbiniekam 

apmācības ilgst trīs dienas, bet „īpašam” darbiniekam nedēļa vai divas. Vēl problēma ir tā, 

ka cilvēki ar īpašām vajadzībām strādā lēnāk nekā pārējie darbinieki.” 

To uzsver ne tikai tie darba devēji, kas iesaistījušies atbalstītā darba programmā 

(piemēram, McDonald’s, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca), bet arī vadītāji, kuriem 

nav bijusi pieredze darbā ar šādiem cilvēkiem. Zīmīgi, ka bieži vien tas tiek uzskatīts par 

nepieciešamu, galvenokārt, lai nodrošinātos pret to, ka darbinieks var netīšām sevi 

savainot vai radīt kādus materiālus zaudējumus. Darba uzraudzība parasti saistās ar 

sociālā darbinieka klātesamību vai arī - ar jau kāda esoša darbinieka papildus 

pienākumiem. 

Darba devēji var atšķirīgi vērtēt “normālā” un „atšķirīgā” darbinieka” kļūdas un 

neveiksmes darbā. Iespējama arī situācija, kad darba devējs var saprotoši izturēties 

pret “normāla darbinieka” pieļautajām kļūdām, savukārt, būt paaugstināti jūtīgam pret 

darbinieka ar intelektuālās attīstības traucējumiem darbību. 

Intervētājs: “Tātad jūsu uzņēmumā nav pašreiz arī tāda amata, ko varētu viņiem 

piedāvāt, varbūt tehniskajā personālā, ķīmiskā tīrītava vai kaut kas tamlīdzīgs? 

Respondents: „Tas taču ir ļoti atbildīgs darbs – veļas mazgāšana! Un gludināt arī tomēr 

ir risks uzticēt, jo stāv, aizdomājās un...” 

I: „Bet tā taču var gadīties jebkuram!” R: „Nekā nevar!” 

Faktors, kas var ietekmēt cilvēka darbaspējas, ir iekļaušanās kolektīvā un citu 

darbinieku attieksme. Kā “riska grupas”, kas varētu traucēt cilvēka ar intelektuālās 

attīstības traucējumiem aklimatizēšanos darbavietā, darba devēji min citus zemu 

kvalificētos, neizglītotos darbiniekus, kā arī jauniešus (piem., mācību iestādē). 

Savukārt, pozitīvas pieredzes gadījumā par ieguvējiem sevi var uzskatīt visas puses. 

„Tās problēmas nav īsti darba devējiem. Problēmas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām 

veidojas saskarsmē ar citiem darba biedriem. Mēs cenšamies saviem darbiniekiem parādīt, 

ka „īpašie” cilvēki arī ir cilvēki. Ka arī viņi var normāli strādāt, pretendēt uz „bonusiem” un 

konkursiem. Pieredze rāda, ka kolektīvā tomēr darba attiecības izveidojas diezgan labas.” 

Apkopojot darba devēju viedokļus par cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem 

darbaspējām, varam secināt, ka tie: 

• Ir akurāti un čakli darbinieki; 

• Ir spējīgi veikt vienkāršus, monotonus rutīnas darbus, kur nav nepieciešama 

garīga piepūle vai koncentrēšanās; 

• Ir kontrolējami un to rīcība ir labi paredzama (prognozējami); 

• Nedrīkst tikt pakļauti stresam; 

• Tiem nepieciešama speciāla uzraudzība / darbaudzinātājs; 

Galvenie ierobežojumi un negatīvie aizspriedumi: 

• Nav pārliecības par darba kvalitāti (iespējams darbs būs jāpārdara, pastāv 

risks, ka šis cilvēks tik un tā netiks galā ar saviem darba pienākumiem); 

• Nedrīkst uzticēt nopietnas materiālās vērtības (var skaitīt dvieļus vai palagus, 

bet nekādā gadījumā naudu); 

• Nav pietiekami gudri, izskatīgi un reprezentabli, lai ļautu strādāt ar klientiem. 

80


IESPĒJAMIE UN PIEMĒROTĀKIE DARBU VEIDI – CILVĒKIEM AR GARĪGU SASLIMŠANU PIEREDZI 

11.zīmējums „Kuru darbu veikšanai Jūsu uzņēmumā varētu piesaistīt cilvēkus, kam bijusi 

kāda psihiska saslimšana, piemēram, šizofrēnija?” (% - atbilžu sadalījums procentos) 

% 

Vienkāršās 

profesijas 

44% 

Cilvēki, kuriem bijusi kāda psihiska saslimšana, piemēram, šizofrēnija 


11% 

81 


10% 

Kvalificēti 

strādnieki, 

operatori 

12% 

Vadītāji, 

speciālisti 

7% 



7% 

Pakalp. un tirdzn. 

darbinieki 

9% 

Zināmas grūtības atrast piemērotu amatu vai tādu amatu neesamība (10%) un 

stereotipizētie priekšstati par piemērotākajiem darbiem redzami arī piedāvātajā 

nodarbinātībā cilvēkiem, kuriem bijusi kāda psihiska saslimšana. Lielākā daļa iespējamo 

darbu ir saistīta ar samērā vienkāršiem, rutīnas darbiem (piemēram, apkopējs, telpu 

uzkopšana (minējuši 38 no 304 darba devējiem, t.i., 12%), palīgstrādnieks, vienkāršu 

darbu strādnieks (38 resp. jeb 12%), sētnieks, teritorijas uzkopšanas darbu veicējs (17 

resp. jeb 6%), kā arī sargs, dežurants, noliktavas darbinieks, fasētājs, krāsotājs, 

kurinātājs vai krāvējs). Dažos gadījumos darba devēji kā piemērotus minēja biroja un 

administratīvos darbus (piemēram, datu ievadīšana arī programmēšana, sagādnieks, 

grāmatvedība, uzskaite, projektu vadība, konsultācijas) kā arī piemēroti būtu pārdevēja, 

kontroliera, pavāra vai konditora amati. 

Psihisko slimību ietekme uz darbaspējām darba devēju skatījumā 

Attiecībā uz cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām kā potenciālajiem vai esošajiem 

darbiniekiem, situācija atšķiras. Pirmā un galvenā problēma, ko min darba devēji, ir - ka 

cilvēks ar psihisku saslimšanas pieredzi ir neprognozējams. Tādēļ liela daļa darba 

devēju pret šo grupu izturas ar daudz lielāku piesardzību un cenšas izvairīties no šādu 

cilvēku nodarbināšanas. 

“Mums tādu problēmu nav bijis. Es zinu, ka X ir tādi gadījumi, kad darba kolēģi nezin, ka 

konkrētais cilvēks ir psihiski slims, un viņš pat nobaida savus kolēģus – pēkšņi sāk tur bļaut, 

kliegt, neadekvāti uzvesties. Cilvēki nobīstas. Kad viņi uzzina, ka cilvēks nav psihiski 

vesels, nomierinās. Bet tomēr no viņa baidās.” 

Tomēr darba devēji, kam ir bijusi pozitīva pieredze šādu cilvēku nodarbināšanā, uzskata 

tos par pietiekami labiem darbiniekiem, kas var veikt gan fiziska, gan intelektuāla 

rakstura darbus. 

“Ja pateikšu jums godīgi, man strādā kolektīvā divi šādi cilvēki ar šizofrēniju. Nu es jau 

vairākus gadus neesmu viņus atlaidusi un netaisos to darīt. Kad es pieņēmu viņus darbā, 

es nezināju par tādu situāciju. Viena nu jau ārstējas un dzer zāles, bet otrs tā īsti negrib 

atzīt, ka viņš ir slims, tādēļ tajā periodā, kad viņam ‘aizkrīt ciet visi aizkari’, ir grūti, pat 

gandrīz neiespējami viņu aizvest ārstēties. Bet tajā laikā, kad viņam nav krīzes, viņš ir 

ideāls skolotājs, bērni viņam līp apkārt. Grūti novērst to krīzes iestāšanos skolēnu klātbūtnē,


jo notvert to momentu, kad tas sāksies ir gandrīz neiespējami, tur vajadzētu būt ciešākai 

sadarbībai ar ģimeni...” 

Psihisko slimību ietekme tiek raksturota arī kā darbaspēju periodiskums – no lēkmes 

līdz lēkmei. Tas darba devēja skatījumā ietekmē darba plānošanu, paredzamību un arī 

uzticību darbiniekam. Var paaugstināties spriedzes sajūta citu darbinieku vidū. Neziņa 

un negatīvie stereotipi izraisa arī darba devēju satraukumu par to, vai šāds cilvēks 

neapdraud pārējos darbiniekus. 

“Godīgi varu pateikt, ka no šī darbinieka es censtos ātrāk atbrīvoties, jo domāt nepārtraukti 

par to darbinieku, visu laiku viņu uzvaktēt, tas mani, kā arī manus citus nodaļas vadītājus 

novirza no citām svarīgākām lietām...” 

Tomēr visbūtiskāk darba devēju attieksmi pret darbinieku ar šizofrēniju nosaka tas, cik 

lielā mērā cilvēkam piemīt uzņēmumam vajadzīgā kvalifikācija un apmierinošas 

darbaspējas. Tas vēlreiz apliecina, cik svarīga ir ergoterapijas un darbaspēju 

atjaunošanas programmas psihisko slimību atveseļošanās periodā. 

3.4. Informētības svarīgums par darbinieka darbaspēju ierobežojumiem 

Ja vien ir iespējams slimību noslēpt, darbiniekam rodas nopietna dilemma – informēt 

darba devēju par savu slimību un riskēt pazaudēt (vai neiegūt) darbu, vai neatklāt savu 

slimību un riskēt ar to, ka tā pati “atklāsies” visnepiemērotākajā brīdī. Acīmredzot šī 

situācija var izraisīt spriedzi pašā darbiniekā, tādējādi negatīvi ietekmēt viņa slimības 

gaitu un līdz ar to arī darbaspējas. Pozitīvā pieredze informēt darba devēju par savu 

invaliditāti un saglabāt darbavietu parādījās tajos gadījumos, kad cilvēks tika atzīts par 

labu un pat neaizstājamu darbinieku, kā arī saprotoša darba devēja (un arī darba 

kolektīva) gadījumā. 

“Jā, bet to [garīgo slimību] nevarēja noslēpt, tur bija smagi, neieradās darbā, bet tad cilvēks 

ārstējās. Viņš pats veiksmīgi tika pāri, mēs runājām un viņš teica: „Man neērti nākt, visi 

zina.” Bet neko, tika pāri un nu jau vairākus gadus, bet tad atkal bija nopietna krīze, nopietni 

dabūja ārstēties. Tad bija jāņem bezalgas atvaļinājums, tie bija mēneši, tas nenotiek tik ātri. 

Darbinieks ļoti labs un veiksmīgs, tur bija laikam bija personīgas problēmas, [...] nu katram 

mums tā var būt. Es uzskatu, ka mēs visi vairāk vai mazāk inteliģenti cilvēki strādājam un 

tad tomēr ar pirkstiem nerāda un nav jau bērnu dārzs.” 

Kvantitatīvajā aptaujā darba devējiem jautājām, cik viņiem ir svarīgi, lai darba ņēmējs 

viņu informētu par saviem veselības stāvokļa izraisītajiem iespējamajiem darbaspēju 

ierobežojumiem, kā arī par garīga rakstura saslimšanu, ja tāda bijusi. Atbildes parādīja 

to, ka šādu informāciju darba devēji uzskata par ļoti svarīgu, bet nedaudz svarīgāka 

tomēr ir informācija par iespējamajiem darbaspēju ierobežojumiem, nekā par psihiskas 

slimības faktu (12.zīmējums). 

82


12.zīmējums „Vai Jums ir svarīgi, lai pieņemot cilvēku darbā, viņš Jūs informētu par savu 

invaliditāti un darbaspēju ierobežojumiem, ja tādi ir?” 

„Vai Jums ir svarīgi, pieņemot cilvēku darbā, zināt, ka viņam ir bijusi kāda garīga 

rakstura saslimšana, piemēram, šizofrēnija?” (% - atbilžu sadalījums procentos, VidVert - 

vidējā vērtība) 

% 

Vai Jums ir svarīgi, lai pieņemot cilvēku darbā, viņš 

Jūs informētu par savu invaliditāti un darbaspēju 

ierobežojumiem, ja tādi ir? [VidVert=1,39] 

Vai Jums ir svarīgi, pieņemot cilvēku darbā, zināt, 

ka viņam ir bijusi kāda garīga rakstura saslimšana, 

piemēram, šizofrēnija? [VidVert=1,75] 


Ļoti svarīgi Diezgan svarīgi Ne pārāk svarīgi Nesvarīgi Grūti pateikt 

83 

54 

71 

23 

21 

14 8 

4 3 1 

[VidVert=] attēlots vidējais rādītājs skalā no 1 (ļoti svarīgi) līdz 4 (nesvarīgi). 

Jo tuvāk vidējais rādītājs ir skaitlim 1, jo esošais faktors ir svarīgāks. 

Jo tuvāk vidējais rādītājs ir skaitlim 4, jo esošais faktors ir mazsvarīgāks. 

Lai novērtētu iespējamo risku darbiniekam paziņojot par savu slimību un tās 

izraisītajiem darbaspēju ierobežojumiem, lūdzām darba devējus novērtēt, kādam 

nolūkam viņi izmantos iegūto informāciju. Lielākā daļa (gandrīz 80%) darba devēju 

apgalvo, ka viņiem būtu svarīgi zināt par invaliditāti, lai saprastu darbinieka vajadzības 

un pielāgotu tam darba apstākļus. 

Tomēr samērā liela daļa respondentu (40%) neslēpj arī to, ka vēlētos izmantot iespēju 

vēl pameklēt citu, piemērotāku kandidatūru (13.zīmējums). Tas norāda, ka darba devēju 

vidū ir visai izplatīti stereotipi par invalīdu nepiemērotību darba tirgum. Iespējams, tas 

būtu maināms ar spēcīgāku likuma normu palīdzību, kas vērstos pret iespējamo 

diskrimināciju uz psihiskas slimības vai garīgās veselības traucējumu pamata. 

13.zīmējums „Iespējamie iemesli, kāpēc darba devējam ir svarīgi būt informētam par 

invaliditāti vai darbaspēju ierobežojumiem ?” (% - atbilžu sadalījums procentos) 

% 

Lai saprastu darbinieka vajadzības un, ja 

nepieciešams, pielāgotu darba apstākļus 

Lai sniegtu uzņēmumam iespēju pārdomāt un, 

iespējams, atrast citu kandidatūru 

Pilnībā piekrītu Drīzāk piekrītu Drīzāk nepiekrītu Noteikti nepiekrītu 

Bāze: respondenti, kuri informētību par darbinieka invaliditāti atzinuši par svarīgu (N=645) 

22 

58 

18 

31 

22 

10 

27 

9 

2


3.5. Darba devēju personiskās pieredzes ietekme 

14.zīmējums „Vai pēdējo gadu laikā Jums personiskajā dzīvē vai darba lietās ir nācies 

saskarties ar...?” (% - atbilžu sadalījums procentos) 

% 

Cilvēkiem ar intelektuālās 

attīstības traucējumiem 

Cilvēkiem, kam bijusi kāda 

psihiska saslimšana, 

piemēram, šizofrēnija 

Cilvēkiem, kas ārstējušies 

no depresijas 

Cilvēkiem ar kustību 

traucējumiem 

Bāze: visi respondenti 

39 

39 

44 

55 

84 

44 

51 


Padziļināto interviju gaitā nonācām pie secinājuma, ka lielākā daļa no darba devējiem, 

kuri ir gatavi iesaistīties (vai jau ir iesaistījušies) cilvēku ar garīgām saslimšanām vai 

intelektuālās attīstības traucējumiem nodarbinātībā, šo lēmumu pamato ar savu 

personisko attieksmi un pieredzi. Vairumā gadījumu, ja pašu ģimenes vai draugu lokā ir 

kāds cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem, darba devējs izrāda daudz atvērtāku un 

saprotošāku attieksmi pret šī grupas nodarbināšanu. Pat visai nenozīmīga vienas reizes 

pieredze vai arī dzirdēti nostāsti var darboties kā pamatojums gatavībai pieņemt cilvēku 

ar garīga rakstura traucējumiem. 

“Nu vienīgais tas X, kas mums palīgdarbos strādā, kam nav visi mājās, bet viņš tik daudz 

pazīstams, ka laukos kopā bērnībā spēlējāmies. Tā ir pierasta lieta, ka no bērnības kopā, 

tad tu tā zini, ko var sagaidīt. Ja tāds atnāktu no malas tad tā, zini...” 

“Jā, invalīdus mēs esam ņēmuši, un tieši tāpēc, ka mums direktors ir bijis invalīds ilgu laiku, 

līdz ar to viņš ir ļoti pretimnākošs, mums ir bijuši vairāk tieši garīgie invalīdi, šobrīd dažos 

iecirkņos pa vienam strādā, viņiem ir nepilnais darba laiks un es domāju, ka mēs esam 

pretimnākoši. Esmu arī uz savu iniciatīvu paņēmusi puisi, [...] bet ar viņu bija problēmas, 

nevarēja viņš strādāt, jo viņam bija šizofrēnija, viņu nevarēja savākt, viņš visu gribēja darīt 

pats.” 

Darba devēji, kuri ir personīgi pazīstami, piemēram, ar kādu cilvēku, kam diagnosticēta 

šizofrēnija, savā attieksmē ir krietni saprotošāki un pozitīvāk noskaņoti. To var skaidrot 

ar personīgas atbildības uzņemšanos par cilvēku, kam par pamatu kalpo pieredze un 

individuāla uzticēšanās. 

Arī uzņēmuma līdzšinējā pieredze darbā ar dažāda veida invalīdiem lielā mērā ietekmē 

cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iespējas darba tirgū. Ja vadītājam ir bijusi 

veiksmīga pieredze šajā jomā, tad viņš vai viņa pozitīvi novērtē arī turpmākās iespējas 

nodarbināt cilvēku ar psihiskām saslimšanām vai intelektuālās attīstības traucējumiem. 

Piemēram, darba devēji, kuriem ir bijusi pozitīva pieredze šīs grupas nodarbināšanā, 

uzskata, ka ir iespējama gan sadarbība, gan normālas darba attiecības ar darbinieku, 

kuram ir šizofrēnija. Šādas atbalstošas attieksmes pamatā ir darba devēja informētība 

par slimības faktu, kā arī nosacījums, ka cilvēks ir ārstējies un arī turpina ārstēties. 

53 

43 

17 

10 

3 

1


Tas sniedz darba devējam pārliecību, ka slimības process tiek kontrolēts un, ka ir kāds 

(visbiežāk ārstējošais ārsts vai arī ģimene), kas uzņēmies atbildību par šo cilvēku. Tai 

pat laikā tiek uzsvērts, ka nav iespējama produktīva sadarbība ar darbinieku, kuram ir 

šizofrēnija, bet viņš to neatzīst un neārstējas. 

Savukārt, ja darba devējam ir bijusi negatīva darba pieredze vai ir izveidojusies 

negatīva attieksme pret šo grupu kā potenciālajiem darbiniekiem, tad viņu iespējas 

darba tirgū tiek vērtētas kā visai zemas, vai pat noliegtas pilnībā. 

„To nevar paredzēt, kas tādam cilvēkam var ienākt prātā, jo ir man praksē arī bijis tāda 

veida gadījums kādu gadu atpakaļ. Sieviete stājoties darbā, protams, nebrīdināja, ka ir 

kādas problēmas, arī viņas papīros tas nekur neparādījās, viņa tika pieņemta darbā. 

Nostrādājusi kādus pāris mēnešus, vienā dienā paziņoja, ka klients esot nozadzis 

mazgāšanas līdzekļus, un tālāk jau pamazām, pamazām vēl kaut kas, vēl kaut kas, un tad 

mēs sākām saprast, ka kaut kas nav kārtībā. Painteresējāmies, rezultātā - noskaidrojās – 

ka šis cilvēks nav pilnībā vesels. 

Ja man stājoties darbā cilvēks pateiktu – es esmu šizofrēniķis un es gribētu pie jums 

strādāt, nu, diez vai es paņemtu to cilvēku darbā. Kaut varbūt viņam ir šī izziņa no ārsta, ka 

viņš ir strādāt varošs, man tomēr klients ir prioritāte un man jābūt drošai par saviem 

darbiniekiem.” 

Darba devēji, kuriem nav pieredzes šādu cilvēku nodarbināšanā, nereti vienkārši atkārto 

sabiedrībā dzirdētos negatīvos stereotipus par grūtībām strādāt ar garīgo slimību 

pacientiem. Tomēr vērojama arī situācija, ka pēc atbildēm “es par to neko nezinu” un 

paustā informācijas trūkuma par šo slimību un to slimniekiem, seko ieinteresētība un 

vēlme uzzināt ko vairāk. 

“Gribot, vai negribot uz šādiem cilvēkiem, kam ir bijusi šāda slimība es skatītos mazliet 

savādāk, bet ne negatīvi. Es uzskatu, ka labākie eņģeli ir bijuši labi velniņi bērnībā, viņi ir 

izslimojuši visas kaites un labi saprot kādi ir riski, ja kaut kas saiet grīstē. Es, piemēram, 

būtu ar mieru uzticēties cietumniekam, jo viņš saprot, ko ir izdarījis, ja es to jūtu, ka viņš 

saprot, bet ar šiem garīgā rakstura slimniekiem man nav bijusi tāda pieredze, ... bet, ja 

vajadzētu, galā es noteikti tiktu.” 

Zīmīgi, ka šajos gadījumos netika izteikts neitrāls viedoklis. 

Kvantitatīvā pētījuma rezultāti parāda, ka bijusī saskarsmes vai darba pieredze nedaudz 

paaugstina darba devēju gatavību nodarbināt attiecīgās grupas cilvēkus. Savukārt, to 

cilvēku vidū, kas nevarēja pateikt, vai pēdējo gadu laikā ir saskārušies ar cilvēkiem, kam 

bijusi kāda psihiska saslimšana, ir visnegatīvākā attieksme pret iespēju nodarbināt 

šādus cilvēkus. Šāda neziņas un izvairīšanās korelācija vēlreiz pierāda pastāvošo 

psihisko slimību stigmu un nepieciešamību pēc saprotamas un objektīvas informācijas 

par pozitīvajiem nodarbinātības gadījumiem. 

85


3.6. Informētība par īpašajām vajadzībām un iespējas tās nodrošināt darba vietā 

Ar šī pētījuma palīdzību centāmies noskaidrot, kādas ir cilvēku ar garīga rakstura 

traucējumiem pašreizējās iespējas iekļauties atklātajā darba tirgū. Kā redzams no 

iepriekš aprakstītajiem pētījuma rezultātiem, bez sabiedrības attieksmju un garīgo 

slimību stigmas tas ir saistīts ar vairākiem visnotaļ objektīviem faktoriem: minēto mērķa 

grupu darbaspējām, to ierobežojumiem un īpašajām vajadzībām, kā arī ar uzņēmumu 

vai organizāciju darba specifiku un iespējamajiem darba apstākļiem. 

Lai gan vairums darba devēju uzskatīja, ka nav informēti par cilvēku ar garīga rakstura 

traucējumiem īpašajām vajadzībām, padziļināto interviju posmā darba devēji nosauca 

vairākas būtiskākās lietas, ar kurām jārēķinās, nodarbinot šos cilvēkus. 

Uzraugs, darbaudzinātājs 

Darba devēji uzskata, ka gan cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, gan 

cilvēkiem pēc psihiskām saslimšanām ir nepieciešams kāds cilvēks, kas uzraudzītu, 

palīdzētu vai apmācītu šo darbinieku. Tie, kuriem nav bijusi pieredze šīs grupas 

nodarbināšanā, uzskata, ka uzraugam vai darbaudzinātājam ir jābūt sociālajam 

darbiniekam, personai, kas ir speciāli apmācīta cilvēku ar īpašām vajadzībām 

atbalstīšanai un uzraudzībai darba vietā. 

“Es nezinu, kāda varētu būt valsts palīdzība, bet noteikti pietrūktu kaut kāda sociālā 

darbinieka, jo es arī neesmu pārliecināta, ka es mācētu ar viņiem kontaktēties, vai es 

mācētu atrast ar viņu kopīgu valodu. Es domāju, ka tādā gadījumā ir nepieciešams no 

valsts sociālais darbinieks, kam ir pieredze darbā ar šādiem cilvēkiem, ka viņiem palīdz 

adaptēties jaunā situācijā, kas darba devējam būtu kā palīgs. Piemēram, atnāktu šāds 

cilvēks, es viņam izstāstītu, ko mēs šeit darām un tad varētu izdomāt, ko viņš var paveikt, jo 

man ir grūti iedomāties, kādu darbu es viņam varētu uzticēt. Varbūt viņš var pakot vēstules 

aploksnēs, līmēt markas, varbūt var braukāt līdzi kurjeram, kaut ko palīdzēt.” 

Savukārt, darba devēji, kuriem ir bijusi attiecīgā pieredze, minēja, ka viņi kā palīgu 

izmanto kādu no esošajiem darbiniekiem. Uzņēmuma darbinieka izmantošana tiek 

uzskatīta par labāku, jo tādējādi tiek atvieglota cilvēka ar garīga rakstura traucējumiem 

integrēšanās darba kolektīvā un sabiedrībā. 

“Kā jau teicu – ir cilvēks [ar intelektuālās attīstības traucējumiem], kas labi veic darbu, bet 

prasa vairāk uzmanības no citu puses, lai viņu integrētu šeit sabiedrībā, bet tas viss ir 

iespējams. Un ir labāk, ka to dara vietējie darbinieki, nevis nāk līdzi šai personai kāds 

speciāls cilvēks, kas būtu starpnieks.” 

„Tas viens cilvēks, kurš šobrīd strādā [..], viņam bija no sākuma vadītājs līdzi norīkots, viņš 

ir ar garīgo invaliditāti, viņam laikam ir kāda garīgā atpalicība, bet pēc tam sapratām, ka 

viņam nevajag šo vadītāju, jo viņam var pateikt un viņš dara.” 

Darba vide 

Darba vides fiziska pārveide, tāda iekārtošana, kā nodarbinot fiziska rakstura invalīdus, 

pēc darba devēju domām garīgu traucējumu gadījumā nav jāveic. Tomēr šajā gadījumā 

pastiprināti svarīgs ir darba raksturs un kolektīva mikroklimats. Nepieciešama atbilstošu 

darba apstākļu (mierīgs, zināms darbs bez pastiprināta stresa) nodrošināšana, nevis 

vides fiziskā pielāgošana. 

Kvantitatīvajā pētījumā darba devēji apliecināja, ka ir visai maz informēti par jebkādām 

darbinieku īpašajām vajadzībām darba vietā. Salīdzinoši vairāk zināms par cilvēkiem ar 

kustību traucējumiem, bet par garīga rakstura traucējumiem darba devējam vairāk 

jāuzticas savai nojautai. Starp tiem, kam bijusi pieredze ar attiecīgās grupas darbinieku, 

protams, vērojams augstāks informētības līmenis. 

86


15.zīmējums „Lūdzu, novērtējiet, cik labi vai slikti Jūs esat informēts par šādu darbinieku 

īpašajām vajadzībām darba vietā?” (% - atbilžu sadalījums procentos, VidVert -vidējā vērtība) 

% 

vairāk informēti 

Ļoti labi informēts (1) Samērā labi informēts (2) Ne īpaši labi informēts (3) Nav informācijas (4) 

cilvēkiem ar kustību traucējumiem [VidVert=2.76] 

cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem 


cilvēkiem, kam bijusi kāda psihiska saslimšana, 

piemēram, šizofrēnija [VidVert=3.18] 


cilvēkiem, kas ārstējušies no depresijas 


87 

11 

7 

7 

7 

14 

14 

16 

30 

[VidVert=] attēlots vidējais rādītājs skalā no 1 (ļoti labi informēts) līdz 4 (nav informācijas). 

Jo tuvāk vidējais rādītājs ir skaitlim 1, jo informētības pakāpe ir lielāka. 

Jo tuvāk vidējais rādītājs ir skaitlim 4, jo informētības pakāpe ir mazāka. 

Tādējādi secinām, ka šobrīd darba devēju informētība balstās uz pieredzi, kā arī 

sabiedrībā valdošajiem stereotipiem. Te parādās iespējas un nepieciešamība pēc 

nevalstisko organizāciju vai valsts nodarbinātības apmācības un informēšanas 

kampaņas par to, kā strādāt ar cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības. 

Turpinājumā mazliet sīkāk aplūkosim darba devēju iespējas nodrošināt darbiniekiem ar 

īpašām vajadzībām noteiktus darba apstākļus. Kopumā lielākas iespējas ir nodrošināt 

ar darba organizāciju saistītus apstākļus salīdzinājumā ar telpu vai darba vietas 

pielāgošanas iespējām. 

16.zīmējums „Cik viegli vai grūti šobrīd Jūsu uzņēmumā būtu nodrošināt darbiniekiem ar 

īpašām vajadzībām sekojošas lietas?” (% - atbilžu sadalījums procentos; VidVert -vidējā vērtība) 

% 

vairāk iespējams 

mazāk iespējams 

Pilnībā iespējams (1) Drīzāk iespējams (2) Drīzāk neiespējams (3) Pilnīgi neiespējams (4) Grūti pateikt 


Iespēju strādāt uz nepilnu slodzi ( līdz 20 h 

nedēļā) [VidVert=2,34] 

Darbaudzinātāju vai darba vadītāju 

[VidVert=2,47] 

Darbu samazināta stresa apstākļos 


Nokļūšanu darbavietā, izmantojot ratiņkrēslu 


Atpūtas telpa, kur iespējams arī atgulties 


26 

24 

24 

27 

[VidVert=] attēlots vidējais rādītājs skalā no 1 (pilnīgi iespējams) līdz 4 (pilnībā neiespējams). 

Jo tuvāk vidējais rādītājs ir skaitlim 1, jo iespējamība nodrošināt ir lielāka. 

Jo tuvāk vidējais rādītājs ir skaitlim 4, jo iespējamība nodrošināt ir mazāka. 

34 

33 

33 

27 

25 

23 

22 

19 

23 

30 

20 

21 

19 

20 

15 

46 

45 

49 

25 

28 

25 

32 

36 

26 

2 

4 

7 

1


Izvērtējot galvenos darba apstākļus, kuru nodrošināšana būtu nepieciešama, lai 

nodarbinātu cilvēkus ar īpašām vajadzībām, lielākā iespējamība radīt šādus apstākļus 

uzņēmumā vai organizācijā tiek izteikta attiecībā uz nepilnas slodzes darbu (57% 

uzņēmumu) – pilnībā iespējams tas būtu katrā trešajā organizācijā un daļēji iespējams 

tas būtu katrā piektajā organizācijā. Par pilnībā neiespējamu nepilnas slodzes darbu 

atzīst ¼ daļa aptaujāto darba devēju un par drīzāk neiespējamu – 15% respondentu 

(16.zīmējums). 

Kā vienlīdz iespējama tā arī neiespējama tiek vērtēta varbūtība nodrošināt darbiniekiem 

samazināta stresa apstākļus – 47% gadījumu tas tiek atzīts par pilnībā vai drīzāk 

iespējamu un 45% darba devēju to vērtē kā pilnībā vai drīzāk neiespējamu, savukārt, 

7% respondentu ir bijušas grūtības sniegt konkrētu vērtējumu dotajā jautājumā. 

Līdzīga situācija ir arī attiecībā uz darbaudzinātāja vai darba vadītāja apstākļa 

iespējamību – aptuveni puse uzņēmumu tā nodrošināšanu uzskata par iespējamu, bet 

45% - par neiespējamu. 

Lielākas problēmas darba devēji saskata saistībā ar speciālas atpūtas telpas 

nodrošināšanu, kā arī ar grūtībām radīt apstākļus cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslā, 

lai viņiem būtu iespējams nokļūt darba vietā. Atpūtas telpu, kur būtu iespējams arī 

atgulties, nodrošināt būtu neiespējami vairāk nekā pusei darba devēju - pilnībā (36%) 

vai drīzāk (19%) neiespējami. Neskatoties uz to, par pilnībā iespējamu šādas telpas 

nodrošināšanu atzīst aptuveni ¼ daļa aptaujāto uzņēmumu un organizāciju pārstāvju, 

bet gandrīz 1/5 daļa – par drīzāk iespējamu. Nokļūšanas darbavietā, izmantojot 

ratiņkrēslu, nodrošināšanas iespējamība darba devēju vidū tiek vērtēta līdzīgi 


88


ELASTĪGS DARBA LAIKS UN GATAVĪBA IEVIEST ELASTĪGU DARBA LAIKU 

Kopumā darba devēju aptauja parāda, ka Latvijas uzņēmumos ir diezgan izplatītas 

elastīgā darba laika iespējas – 73% uzņēmumos darbiniekiem (daļai vai visiem) 

iespējams pašiem plānot savu darba laiku, savukārt, ceturtdaļai, kur šobrīd tas nav 

pieejams, ir pozitīva attieksme pret elastīgā darba laika ieviešanu. 

17.zīmējums „ Vai šobrīd Jūsu uzņēmuma darbiniekiem, izņemot vadītājus, ir iespējams 

elastīgi plānot savu darba laiku? (Piemēram, sākt darbu agrāk vai vēlāk, ja nepieciešams, 

vienu dienu strādāt ilgāk, bet citu – mazāk, utt.)” (% - atbilžu sadalījums procentos) 

% 

Jā, daļai vai 

atsevišķiem 

darbiniekiem 

35% 

Jā, visiem 

38% 

Bāze 1 : (N=702) 

Grūti pateikt 

1% 

89 

Nē 

26% 

Cik lielā mērā Jūs atbalstītu elastīga darba 

laika ieviešanu Jūsu uzņēmumā? 

Noteikti nē 

vai drīzāk 

nē 

71% 

Grūti 

pateikt 

5% 

Bāze 1 : visi respondenti (N=702) 

Bāze 2 : respondenti, kuru uzņēmuma darbiniekiem nav iespējams elastīgi plānot savu darba laiku (N=190) 

Noteikti jā 

vai drīzāk 

jā 

24% 

Bāze 2 : (N=190) 

18.zīmējums „Cik no Jūsu uzņēmuma darbiniekiem strādā nepilnu slodzi” (% - atbilžu 

sadalījums procentos, sadalījums pēc uzņēmuma lieluma) 

% 

50 un vairāk darbinieku 

[n=111] 




[n=253] 


29 

neviens 1-15% 16-39% 40-59% 60-89% 90-100% 

38 

36 

39 

3 

13 

17 

45 

27 

35 

42 

16 

23 

6 

5 

3 

1 4 2 

2 

13 2


3.7. Faktori, kas kavē cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātību 

19.zīmējums „Es nosaukšu dažādus faktorus, kas varētu kavēt darba devējus pieņemt 

darbā cilvēkus, kam ir bijusi kāda garīga rakstura saslimšana. Par katru no tiem, lūdzu, 

pasakiet, cik svarīgs tas būtu Jūsu uzņēmuma (iestādes) gadījumā?” (% - atbilžu 

sadalījums procentos; VidVert - vidējā vērtība) 

% 

būtiskākie faktori 

Nepieciešama īpaša apmācība [VidVert=2,33] 


Ļoti būtisks (1) Visai būtisks (2) Ne pārāk būtisks (3) Nebūtisks (4) Grūti pateikt 

Nepiemēroti darba apstākļi [VidVert=1,89] 

Intensīvs darbs [VidVert=1,90] 

Stress [VidVert=2,10] 

Iespējamās grūtības adaptēties darba 

kolektīvā [VidVert=2,30] 

Nepieciešama darba vadītāja vai 

darbaudzinātāja uzraudzība [VidVert=2,33] 

Cilvēku priekšstati vai stereotipi par 

psihiskajām slimībām [VidVert=2,42] 

90 

27 

33 

34 

33 

41 

48 

49 

[VidVert=] attēlots vidējais rādītājs skalā no 1 (ļoti būtisks) līdz 4 (nebūtisks). 

Jo tuvāk vidējais rādītājs ir skaitlim 1, jo esošais faktors ir būtiskāks. 

Jo tuvāk vidējais rādītājs ir skaitlim 4, jo esošais faktors ir mazāk būtiskāks. 

Saskaņā ar darba devēju teikto lielākais šķērslis, lai nodarbinātu cilvēkus ar garīga 

rakstura saslimšanas pieredzi, ir intensīvs un saspringts darbs, kā arī nepiemēroti darba 

apstākļi. Šādu viedokli pauž ¾ aptaujāto darba devēju, minētos faktorus uzskatot par 

ļoti būtiskiem vai visai būtiskiem kavēkļiem. Arī stress darbā ir trīs būtiskāko kavējošo 

faktoru vidū – to atzinuši 65% jeb 2/3 aptaujāto (19.zīmējums). 

26 

25 

22 

22 

24 

25 

23 

18 

20 

20 

20 

17 

12 

14 

24 

23 

24 

13 

17 

21 

13 

3 

2 

2 

1 

3 

1 

4


3.8. Faktori, ka veicinātu cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātību 

20.zīmējums „Lūdzu, pasakiet cik svarīgi Jūsu uzņēmumam (iestādei) būtu šie faktori, lai 

nodarbinātu cilvēku, kam bijusi kāda garīga rakstura saslimšana?” (% - atbilžu sadalījums 

procentos; VidVert - vidējā vērtība) 

% 

svarīgākie faktori 

Uzņēmuma sociālā atbildība jeb gandarījums 

par iespēju sniegt palīdzību tiem, kam tas 

vajadzīgs [VidVert=2,07] 

Valsts subsidētas darba vietas [VidVert=2,60] 


Ļoti svarīgs (1) Visai svarīgs (2) Ne pārāk svarīgs (3) Nesvarīgs (4) Grūti pateikt 

Nodokļu atlaides [VidVert=2,25] 

Valsts apmaksāts darbaudzinātājs 


Gatavība strādāt par zemāku samaksu 


91 

8 

25 

21 

9 

34 

37 

18 

21 

31 

[VidVert=] attēlots vidējais rādītājs skalā no 1 (ļoti svarīgs) līdz 4 (nesvarīgs). 

Jo tuvāk vidējais rādītājs ir skaitlim 1, jo esošais faktors ir svarīgāks. 

Jo tuvāk vidējais rādītājs ir skaitlim 4, jo esošais faktors ir mazsvarīgāks. 

Galvenie motivējošie faktori, kas varētu veicināt pieņemt darbā cilvēkus, kuriem bijusi 

kāda garīga rakstura saslimšana, ir saistīti ar uzņēmuma sociālo atbildību un nodokļu 

atlaidēm. To par svarīgu motivāciju atzinuši attiecīgi 69% un 62% respondentu. Mazāka 

daļa (aptuveni 2/5) darba devēju uzsver valsts subsidēto darba vietu un valsts 

apmaksāta darbaudzinātāja esamības veicinošo lomu dotajā jautājumā. Savukārt, 

cilvēku gatavība strādāt par zemāku samaksu netiek uzskatīta par būtiskāko faktoru 

šajā kontekstā - 80% darba devēju to uzskata par ne pārāk svarīgu vai nesvarīgu 


35 

25 

20 

24 

13 

49 

15 

29 

35 

24 

13 

3 

1 

4 

3 

3


SOCIĀLĀ ATBILDĪBA JEB GANDARĪJUMS PAR IESPĒJU SNIEGT PALĪDZĪBU TIEM, KAM TAS 

VAJADZĪGS 

Tāpat kā kvantitatīvajā aptaujā, arī padziļinātajās intervijās darba devēji piešķir augstu 

nozīmi sociālās atbildības jēdzienam un raksturo arī sevi kā sociāli atbildīgus. Tomēr, 

sīkāk izvērtējot katra darba devēja rīcību un tās motīvus, redzam, ka šī sociālā atbildība 

sniedzas līdz tam punktam, kur “sociālās atbildības realizēšanā” ir jāsāk iesaistīties 

pašam darba devējam. Citiem vārdiem sakot, darba devēju attieksmi var raksturot kā 

“esmu sociāli atbildīgs, bet lietas labā neko nevaru darīt”. Parasti šīs pasivitātes iemesls 

ir finansiālais neizdevīgums, vai paaugstināts risks darba vietā, ar ko darba devējam 

saistītos personas ar garīga veida traucējumiem nodarbināšana. 

“Atbalsts šai sociālajai grupai? Bet primārais ir tas, vai viņš ir atbilstošs amatam!” 

“Ja man būtu vajadzīgs darbinieks un man pateiktu, ka, lūk, tu vari nodarbināt cilvēku, tad 

jā. Ja būtu iespēja to realizēt, tad man nav iebildumu pret šādām darbībām.” 

“Es nekad neatteiktos, ja viņi man pieteiktos un nāktu, piemēram, tīrīt (mēs īrējam telpas). 

Bet es nekad negribētu, ka viņš satīrītu tā, ka es vairs neko nevarētu atrast. Nezinu, vai 

man raksturs tāds, nevīžīgs, vai vīžīgs, bet es gribu tā, ja es to lapiņu tur noliku, tad man arī 

svarīgi, ka tā lapiņa tur stāv nākošajā rītā. Lai man nav jāzvana viņam uz mājām un jāprasa, 

kur palika tā lapiņa, man tā šodien vajadzīga.” 

Sociālo atbildību kā motivāciju pieņemt darbā cilvēkus, kas cieš no garīga rakstura 

traucējumiem, biežāk min lielie uzņēmēji, kas tādējādi vienlaicīgi atrod darbiniekus un 

veido savu publisko tēlu. 

Atbildība par vietējo cilvēku sociālo iekļaušanos darbojas kā lauku uzņēmēja vadmotīvs, 

taču šādu darba devēja uzvedību ietekmē gan personiskās saskarsmes un attiecību 

pieredze, gan stipri ierobežotais darba tirgus. 

“Pilsētā varbūt var rīkoties citādi, bet lauki lēnām izmirst, un tie, kas mēs te esam, tiem tie 

lauki arī jāceļ. Un ja mēs izstumsim, kādu, tad nav teikts, ka mēs kādu labāku dabūsim 

vietā. Mans princips ir tāds – mēģini pārveidot, veidoties līdzi, palīdzi iekļaut kolektīvā, lai 

tas cilvēks justos labi un visiem citiem būtu labi.” 

92


REKOMENDĀCIJAS 

VIEDOKĻA VEIDOTĀJIEM 

Veidot nediskriminējošu sociālo telpu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. 

Destigmatizēt psihiskās slimības un veidot tolerantāku sabiedrības attieksmi pret 

citādo, izmantojot dažādās plašsaziņas līdzekļu iespējas. 

Publiskajā diskursā vairāk sniegt pozitīvu un iedrošinošu informāciju par cilvēkiem ar 

psihiskām saslimšanām, tādējādi mazinot sabiedrībā valdošās bailes, neuzticēšanos 

un noraidošo attieksmi. 

Vairāk uzklausīt, kā arī atspoguļot cilvēku ar psihiskām saslimšanām un cilvēku ar 

intelektuālās attīstības traucējumiem viedokli un atšķirīgās pieredzes. 

Sabiedriskās domas veidošanā iesaistīt visas ieinteresētās puses – gan garīgās 

veselības jomā darbojošos speciālistus, tai skaitā psihiatrus, psihoterapeitus, 

psihologus, sociālos darbiniekus, ergoterapeitus, gan invalīdu organizāciju 

aktīvistus, kā arī atbildīgo valsts institūciju pārstāvjus un darba devējus. 

Sniegt cilvēku ar psihiskām saslimšanām un cilvēku ar intelektuālās attīstības 

traucējumiem pozitīvas nodarbinātības piemērus. Uzsvērt informāciju par darba 

devējam un darba ņēmējam savstarpēji pieņemamas un izdevīgas sadarbības 

modeļiem un reāliem piemēriem atvērtā darba tirgū. 

Plašsaziņas līdzekļos izmantot divas informācijas pasniegšanas pieejas – racionāli 

informējošo un emocionāli uzrunājošo. Racionāli informatīvo materiālu mērķis ir 

mazināt negatīvos stereotipus, aizspriedumus un neizpratni, savukārt, emocionālās 

uzrunāšanas nolūks ir veidot empātisku, pozitīvu attieksmi pret cilvēkiem ar 

psihiskām saslimšanām vai intelektuālās attīstības traucējumiem. 

Racionāli informatīvajos materiālos nepieciešams: 

- Saprotamā veidā sniegt objektīvu informāciju par dažāda veida garīga rakstura 

traucējumiem (t.i., par intelektuālās attīstības traucējumiem vai psihiskām 

saslimšanām) un to atšķirīgo ietekmi uz cilvēka spējām un iespējām. 

- Psihisko slimību izraisīto invaliditāti uztvert un atspoguļot to kā vienu no 

saslimšanu grupām, mazinot garīgās veselības traucējumu mitoloģizēšanu 

(piemēram, dāvana, sods, ļaunais gars u.t.t.) un akcentējumu citu slimību vidū. 

Ieteikumi emocionāli uzrunājošo materiālu veidošanai: 

- Izmantot konkrētu cilvēku dzīvesstāstus, runājot par garīga rakstura 

traucējumiem un to ietekmi uz cilvēka spējām, prasmēm un pozitīvajiem vai 

negatīvajiem dzīves scenārijiem. 

- Stāstīt par labvēlīgu un pilnvērtīgu attiecību un sociālo atbalsta tīklu nozīmi, kā 

arī par grūtībām un problēmām, ar kurām saskaras cilvēki ar garīga rakstura 

traucējumiem, mēģinot integrēties vai reintegrēties sabiedrībā. 

93


- Veicināt sabiedrības emocionālu iesaisti un vēlmi līdzdarboties cilvēku ar garīga 

rakstura traucējumiem sociālās iekļaušanās procesā arī ar attiecīgu mākslas 

darbu palīdzību 77 . 

VALSTS INSTITŪCIJĀM 

Mazināt garīgās veselības traucējumu stigmu ar specializētā diskursa palīdzību – 

visos valsts institūciju sagatavotajos dokumentos (tiesību aktos, programmās, 

noteikumos) ievērot skaidru un nediskriminējošu apzīmējumu lietošanu. 

Visos gadījumos, kur tas iespējams, skatīt atsevišķi cilvēku ar intelektuālās attīstības 

traucējumiem un cilvēku ar psihiskām saslimšanām situāciju, to atšķirīgās 

vajadzības un problēmas. 

Nodrošināt nepieciešamos sociālās un profesionālās rehabilitācijas un integrācijas 

pakalpojumus ne tikai invalīdiem, bet visiem, kam tas nepieciešams. 

Veicināt sadarbību starp dažādām atbildīgajām institūcijām un ministrijām, kuru 

pārziņā ir cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem sociālā un profesionālā integrācija 

un reintegrācija. Saskaņot Labklājības ministrijas, Veselības ministrijas un Izglītības 

un zinātnes ministrijas kompetences un atbildības jomas cilvēku ar psihiskām 

saslimšanām un intelektuālās attīstības traucējumiem profesionālajā apmācībā, 

rehabilitācijā un darbavietu piedāvājumā. 

Visas sociālās rehabilitācijas un integrācijas formas organizēt savstarpēji saistītā un 

papildinošā veidā. Sociālās un profesionālās rehabilitācijas iespējām jābūt viegli 

pieejamām visā Latvijā. 

- Veicināt cilvēku ar psihiskām saslimšanām ārpusstacionāro aprūpi, attīstīt 

ambulatorās aprūpes centrus visā Latvijā, tādējādi paaugstinot iespēju saglabāt 

darbu, sociālās un ģimenes saites. 

- Paplašināt sociālajai rehabilitācijai un integrācijai nepieciešamo dienas aprūpes 

centru skaitu un neierobežot to apmeklēšanas laiku un biežumu gan cilvēkiem ar 

psihiskām saslimšanām, gan cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. 

- Veicināt atbalsta grupu veidošanu un darbību cilvēkiem ar psihiskām 

saslimšanām un intelektuālās attīstības traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem 

visā Latvijā. 

- Attīstīt cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem profesionālo apmācību. 

- Izstrādāt un nodrošināt profesionālās pārkvalifikācijas iespējas tiem cilvēkiem ar 

psihiskām saslimšanām, kuri nevar turpināt darbu iepriekšējā specialitātē. 

Nodarbinātības valsts aģentūrai apzināt cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem 

īpašās vajadzības un darbu veidus, kuros iespējams iesaistīt šos cilvēkus. Veidot 

specializētas, uz šo mērķa grupu orientētas nodarbinātības programmas un informēt 

par tām darba devējus. 

Nodarbinātības valsts aģentūrai sadarbojoties ar darba devējiem, informācijas atlasē 

norādīt, kurām vakancēm uzņēmums vai iestāde ir gatava nodarbināt cilvēkus ar 

attiecīgu invaliditāti vai garīga rakstura traucējumiem. Šo informāciju sniegt atbalstītā 

darba aģentūrām un sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar šo mērķa grupu. 

77 Dažādos laikos rietumu pasaulē garīgo slimību diskursu lielā mērā ir ietekmējuši „oskarotie” kino veikumi, 

piemēram, M.Formana 1975.gada filma pēc 60-to gadu K.Kīzija romāna „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” vai 

matemātiķa Džona Neša dzīvesstāsts R.Krova izpildījumā R.Hovarda 2001.gada filmā „Brīnišķīgais prāts”. 

94


Īpaši svarīgi ir attīstīt un veicināt plašāku atbalstītā darba ieviešanu: 

- Cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem nodrošināt atbalstītā darba 

iespējas pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai visā Latvijā. 

- Uzsākt atbalstītā darba projektus cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām. Ar īpaši 

apmācītu sociālo darbinieku, psihologu vai citu profesionālu vidutāju palīdzību 

veicināt sadarbību starp darba devējiem un darba ņēmējiem, atrast abu pušu 

interesēm atbilstošāko nodarbinātības modeli. 

Izstrādāt darba devējiem domātu motivēšanas sistēmu (piemēram, pietiekami 

nozīmīgus nodokļu atvieglojumus), kas veicinātu ilgstošas nodarbinātības iespēju 

cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. 

MĒRĶA GRUPAI – CILVĒKIEM AR PSIHISKĀM SASLIMŠANĀM 

Veicināt garīgo slimību destigmatizāciju, runājot par savu pozitīvo nodarbinātības 

pieredzi, stāstīt par veiksmīgajiem darba devēju un darba ņēmēju sadarbības 

gadījumiem. 

Piedalīties un attīstīt atbalsta grupu darbību, kur iespējams saņemt palīdzību, 

apzināties savas spējas un iespējamās nodarbinātības nišas, kā arī dalīties 

informācijā un sniegt iedrošinājumu tiem, kam tas nepieciešams. 

Veidot uz sadarbību vērstas attiecības ar darba devēju – ja nepieciešams, 

informēt darba devēju vai potenciālo darba devēju par iespējamajiem darbaspēju 

ierobežojumiem vai īpašajām vajadzībām (piemēram, nepieciešamību pēc 

biežākiem darba pārtraukumiem vai elastīgu darba laiku). Tomēr atcerēties, ka 

darba devējam svarīga ir darbinieka atbilstība uzņēmuma prasībām un vairāk 

uzsvērt savas spējas veikt nepieciešamos darba pienākumus nekā prasības pēc 

īpašas attieksmes. 

Saskaroties ar diskrimināciju, neslēpties un nenoslēgties, bet pārrunāt situāciju 

ar darba devēju, vai, ja nepieciešams, griezties pēc atbalsta nevalstiskajās 

organizācijās un aizstāvēt savas cilvēktiesības. 

95


IZMANTOTIE AVOTI: 

1. Buģins J. Red. „Psihiskās veselības aprūpe Latvijā 2004.gadā. Statistikas gadagrāmata” 

Garīgās veselības valsts aģentūra, 2005 

2. Cilvēku ar invaliditāti sociālo pakalpojumu monitorings pilsoniskas līdzdalības 

nodrošināšanai 2002. Monitoringa ziņojums. BAPP, “Apeirons”, 2002 

3. Cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem tiesības: Izglītības un nodarbinātības 

pieejamība. Ziņojums, 2005. EUMAP, Eiropas Savienības monitoringa un interešu aizstāvības 

programma, Atvērtās sabiedrības institūta Garīgās veselības iniciatīva, 2005 

4. Eiropas Kopienas iniciatīvas EQUAL programma Latvijai 2004.–2006.gadam, LR MK 

(Labklājības ministrija), 2004 

5. Kāpiņa L. „Vājprāta socioloģiskie aspekti: Šizofrēnijas diskursa analīze Latvijas situācijā” , 

LU maģistra darbs, 2002 

6. Ozolzīle G. „Garīgā attīstībā traucēti jaunieši kā sociāla grupa un viņu rehabilitācijas 

iespējas Latvijā” Latvijas Policijas akadēmijas raksti Nr.8, 2001 

7. Pranka M., Trapenciere I., Trupovniece A. Sociālās atstumtības iespējamība un tās iemesli 

bezdarba riska apdraudētajām iedzīvotāju grupā, LU FSI, Rīga, 2004 

8. „Pamatnostādnes: Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana 2006.-2016. gadā” LR 

Veselības ministrija 

9. „Pamatnostādnes invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikai.” LR Labklājības 

ministrija, 2005 

10. Podziņa D., Rulle I., Kleinberga A. Cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem 

Cilvēktiesības. Valsts ziņojums, „Rūpju bērns”, Inclusion Europe, 2004 

11. Rokasgrāmata ģimenēm - šizofrēnijas slimnieku aprūpētājiem SO ‘’Gaismas stars’’, 2004 

12. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums / Grozījumi Sociālo pakalpojumu un 

sociālās palīdzības likumā. http://www.mk.gov.lv/site/A_VSS/vss%20pp%2026%20maijs/736a.doc 

96 

* * * 

13. Anthony W. A., A Recovery-Oriented Service System: Setting Some System level 

Standards. Psychiatric Rehabilitation Journal, Fall 2000,Volume 24, Number 2 

14. Crisp A., Gelder M., Goddard E., Meltzer H., Stigmatization of people with mental illnesses: a 

follow-op study with the Changing Minds campaign of the Royal College of Psychiatrists. 

World Psychiatry, June 2005, 4,2. 

15. Foucault, M. (1969) The Archaeology of Knowledge, publ. Routledge, 1972 

www.marxists.org/reference/subject/philosophy/works/fr/foucault.htm 22.03.2006 

16. Garske G. G., Jay R. Stewart, Stigmatic and Mythical Thinking: Barriers to Vocational 

Rehabilitation Services for Persons with Severe Mental Illness. Journal of Rehabilitation, 

Oct-Dec, 1999 

17. Germanavicius A., Geneva Initiative on Psychiatry, Lithuania. Mental Health Care User’s 

Association, Vilnius University, at ENOTHE MEETING in Vilnius, 2003 

18. Goldston James, The Situation of Mentally Disabled People in the Region. MDAC, 

http://www.mdac.info/region/article.htm 

19. Harding, C.M. (2002) Beautiful Minds Can Be Recovered. New York Times, 10.03.2002 

20. Harnois G., Gabriel P, Mental health and work: Impact, issues and good practices, WHO, 

ILO, Geneva 2000 

21. How Does Mental Illness Interfere With Functioning On The Job? Center for Psychiatric 

Rehabilitation, Boston University, 1997 (http://www.bu.edu/cpr/reasaccom/employ-func.html) 

22. MacDonald-Wilson K., E. S. Rogers, W. A. Anthony Unique Issues in Assessing Work 

Function Among Individuals With Psychiatric Disabilities. Journal of Occupational 

Rehabilitation, September 2001, Vol.11, No.3. 

23. Mitchell B., Creating Effective Employment Solutions For People With Psychiatric 

Disability. Centre of Full Employment and Equity, University of Newcastle 

http://e1.newcastle.edu.au/coffee


24. Neufeldt A., Judith Sandys, Don Fuchs, Martin Logan, Supported and Self-Directed 

Employment Support Initiatives in Canada: An Overview of Issues, International Journal of 

Practical Approaches to Disability, Vol.23, Number 3, 1999 

25. Porter R., Madness: A Brief History, Oxford University Press, 2002 

26. Richards, S. Breaking the Stigma: A Non-Labelling Perspective, 2002 

27. Richardson C. R., Guy Faulkner, Judith McDevitt, Gary S. Skrinar, Dori S. Hutchinson, John D. 

Piette, Integrating Physical Activity Into Mental Health Services for Persons With Serious 

Mental Illness, American Psychiatric Association, 2005 

28. Russinova Z., Providers’ Hope-Inspiring Competence as a Factor Optimizing Psychiatric 

Rehabilitation Outcomes. Boston University, Journal of Rehabilitation, Oct-Dec, 1999 

29. Siebart, A. How Non-Diagnostic Listening led to a Rapid “Recovery” from Paranoid 

Schizophrenia. Journal of Humanistic Psychology Vol.40, No.1, Winter, pp.34-58, 2000 

30. Siebart, A. What is Wrong With Psychiatry? Journal of Humanistic Psychology, Vol. 40, No. 1, 

Winter, 2000. pp. 34-58, 2000b 

31. Spaniol LeRoy Recovery from Psychiatric Disability: Implications for Rehabilitation 

Counseling Education. Rehabilitation Education, NCRE, 2001, Vol.15, No.2 

32. Sullum, J. Thomas Szasz on the Medicalization of American Life. Reason, July 2000 

33. www.szasz.com (23.03.2006) 

34. Szasz, T. The bought mind/ Ideas on Liberty. Foundation for Economic Education, Vol.51, No7 

pp. 33-34, 2001 

35. Thornton P., The International Research Project on Job Retention and Return to Work 

Strategies for Disabled Workers. WHO, Key Issue, 1998 

36. de Vos Edwin, Saskia Andriessen, Marianne Ziekenmeijer Case Studies on Employment of 

People with Disabilities in Small and Medium Sized Enterprises, NIA-TNO Netherlands, 

Amsterdam, October 1997 

37. Westergaard-Nielsen N., E.Agerbo, T.Eriksson, P.Bo Mortensen. Mental Illness and Labour 

Market Outcomes: Employment and Earnings. Centre for Labour Market and Social Research, 

Aarhus, Danmark, 1999 

38. William A.A., Brown M. A., Rogers S., Derringer S., A Supported Living/Supported 

Employment Program For Reducing The Number Of People In Institutions. Psychiatric 

Rehabilitation Journal, Summer 1999,Volume 23, Number 1 

97 

* * * 

39. Фуко, М. История безумия в классическую эпоху. Санкт-Петербург: Университетская 

книга, 1997 

40. Маслоу А. Мотивация и личность. СПб.: Евразия, 1999

Market Lab Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem ... - Apeirons

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?